ES ESMU TASSarunas ar Šrī Nisargadatta MaharadžNo ierakstiem marati valodā uz angļu valodu tulkojis Moriss Frīdmens

1

Tas, kurā mīt visas būtnes un kas mīt visās būtnēs, kas irsvētības devējs visam, universa Augstākā Dvēsele, neierobežotā esība – es esmu tas.

Amritbindu Upanišad

Tas, kas ir viscaur visam, ko nekas netranscendē, un kas kā universālā telpa ap mums pilnībā piepilda visu iekšup un ārpus, tas Augstākais ne-duālais Brahman – tas tu esi.

Sankaračarja

Meklētājs ir tas, kurš meklē sevi.

Atmet visus jautājumus, izņemot vienu: “Kas es esmu?” Beigu beigās, vienīgais fakts, par ko tu esi pārliecināts, ir, ka tu esi. Ir skaidrs, ka “es esmu”. “Es esmu šis” nav. Par visām varēm centies noskaidrot, kas tu īstenībā esi.

Lai zinātu, kas tu esi, tev no sākuma ir jāizpēta un jāzinatas, kas tu neesi.

Atklāj visu, kas tu neesi – ķermeni, jūtas, domas, laiku, telpu, šo vai to – nekas, konkrēts vai abstrakts, ko tu vari uztvert nevari būt tu. Pats uztveršanas fakts norāda, ka tu neesi tas, ko tu uztver.

Jo skaidrāk tu saproti, ka prāta līmenī tu vari būt aprakstīts tikai negatīvos apgalvojumos, jo ātrāk tu nonāksisavu meklējumu beigās un realizēsi, ka tu esi neierobežotā esība.

Šrī Nisargadatta Maharadž

2

Saturs

Kas ir Nisargadatta Maharadž?..................................................................................6Tulka piezīme............................................................................................................91. Sajūta “es esmu”..................................................................................................102. Apsēstība ar ķermeni............................................................................................123. Dzīvā tagadne......................................................................................................144. Reālā pasaule ir pāri prātam.................................................................................175. Kas dzimis, tam jāmirst........................................................................................196. Meditācija............................................................................................................217. Prāts.....................................................................................................................238. Pats stāv pāri prātam............................................................................................269. Atmiņas reakcijas.................................................................................................3110. Vērošana............................................................................................................3311. Apjausma un apziņa...........................................................................................3612. Persona nav realitāte..........................................................................................3813. Augstākais, prāts un ķermenis............................................................................4114. Redzamības un realitāte.....................................................................................4615. Džnānī................................................................................................................5116. Bez-vēlmju būšana – augstākā svētlaime...........................................................5417. Vienmēr-klātesošais...........................................................................................6018. Lai zinātu, kas tu esi, atrodi, kas tu neesi...........................................................6319. Realitāte ir objektivitātē.....................................................................................6820. Augstākais ir pāri visam.....................................................................................7121. Kas es esmu?......................................................................................................7622. Dzīve ir mīlestība, un mīlestība ir dzīve.............................................................8223. Diskriminācija izbeidz pieķeršanos....................................................................8624. Dievs ir visa-darītājs, džnānī – ne-darītājs.........................................................9225. Turies pie “es esmu”..........................................................................................9826. Personība – šķērslis..........................................................................................10427. Kas bez sākuma, sākas vienmēr.......................................................................10928. Ciešanas dzimst vēlmēs...................................................................................11429. Dzīvošana ir vienīgā dzīves jēga......................................................................11930. Tu esi brīvs TAGAD........................................................................................12531. Nenovērtē uzmanību par zemu.........................................................................129

3

32. Dzīve ir augstākais Guru..................................................................................13433. Viss notiek pats no sevis..................................................................................13934. Prāts ir nemiers pats.........................................................................................14735. Lielākais Guru ir tavs iekšējais pats.................................................................15436. Nogalināšana dara pāri nogalinātājam, ne nogalinātajam.................................16037. Pāri sāpēm un baudām ir svētlaime..................................................................16738. Garīgā prakse ir gribas atkal un atkal-apliecinājums........................................17339. Nekas neeksistē pats par sevi...........................................................................18040. Reāls ir tikai Pats.............................................................................................18541. Attīsti vērotāja attieksmi..................................................................................18942. Realitāte nevar tikt izpausta.............................................................................19343. Atpazīt var neziņu, ne džnānu..........................................................................19844. “Es esmu” ir patiess, viss pārējais ir izsecināts................................................20445. Tam, kas nāk un iet, nav esamības...................................................................20746. Būšanas apjausma ir svētlaime.........................................................................21347. Vēro prātu........................................................................................................21748. Apjausma ir brīva.............................................................................................22149. Prāts rada nedrošību.........................................................................................23050. Sevis apjausma ir liecinieks.............................................................................23451. Esi vienaldzīgs uz sāpēm un baudām...............................................................23852. Būt laimīgam, padarīt laimīgu ir dzīves ritms..................................................24553. Vēlmes, kas piepildītas, vairo jaunas vēlmes...................................................24954. Prāts un ķermenis ir neziņas simptomi.............................................................25255. Atsakies no visa un tu gūsti visu......................................................................25856. Apziņai nonākot esamībā, esamībā nonāk pasaule...........................................26357. Pāri prātam ciešanu nav...................................................................................26858. Pilnība – katra liktenis......................................................................................27259. Vēlmes un bailes: uz sevi centrēti stāvokļi.......................................................27660. Dzīvo faktus, ne iedomas.................................................................................28061. Matērija ir apziņa pati......................................................................................28462. Augstākajā parādās liecinieks..........................................................................29163. Uzskats, ka esi darītājs, ir važas.......................................................................29664. Patīkamais tevi attur.........................................................................................29965. Kluss prāts ir viss, kas tev vajadzīgs................................................................30566. Visi laimes meklējumi ir ciešanas....................................................................31067. Pieredzes nav tas..............................................................................................31868. Meklē apziņas avotu........................................................................................32269. Nepastāvība ir nerealitātes pierādījums............................................................326

4

70. Dievs ir visu vēlmju un zināšanu beigas..........................................................33271. Sevis-apjausmā tu mācies par sevi...................................................................33872. Kas ir tīrs, bez piejaukumiem, nesaistīts, ir reāls..............................................34473. Prāta nāve ir gudrības piedzimšana..................................................................35374. Patiesība ir šeit un tagad...................................................................................36075. Mierā un klusumā tu audz................................................................................36876. Zināt, ka tu nezini, ir patiesa zināšana..............................................................37477. “Es” un “mans” ir aplamas idejas.....................................................................38178. Visas zināšanas ir neziņa..................................................................................38679. Persona, liecinieks un Augstākais....................................................................39280. Apjausma.........................................................................................................39781. Baiļu sakne.......................................................................................................40382. Absolūta pilnība ir šeit un tagad.......................................................................40883. Patiesais Guru..................................................................................................41584. Tavs mērķis ir tavs Guru..................................................................................42285. “Es esmu”: visu pieredžu pamats.....................................................................42886. Nezināmais ir reālā mājas................................................................................43487. Turi prātu klusu, un tu atklāsi...........................................................................44188. Zināšana ar prātu nav īsta zināšana..................................................................44589. Progress garīgajā dzīvē....................................................................................45190. Atdodies sev.....................................................................................................45591. Bauda un laime................................................................................................46392. Ej pāri es-esmu-ķermenis idejai.......................................................................46793. Cilvēks nav darītājs..........................................................................................47294. Tu esi pāri telpai un laikam..............................................................................47595. Pieņem dzīvi, tai nākot.....................................................................................48196. Atstāj atmiņas un gaidas...................................................................................48697. Prāts un pasaule nav atšķirti.............................................................................49198. Brīvība no sevis identificēšanas.......................................................................49999. Uztvertais nevar būt uztvērējs..........................................................................506100. Sapratne noved pie brīvības...........................................................................512101. Džnānī ne tver, ne turas..................................................................................517I. Nisarga Joga.......................................................................................................525II. Navanat Sampradāja..........................................................................................529III. Vārdu skaidrojumi...........................................................................................531

5

Kas ir Nisargadatta Maharadž?Kad izvaicāts par viņa dzimšanas datumu, Meistars laipni atbildēja, ka viņš nekad neesot dzimis!

Rakstīt biogrāfiskas piezīmes par Nisargadatta Maharadž ir kaitinošs un nepievilcīgs uzdevums. Jo ne tikai nav zināms konkrēts viņa dzimšanas datums, bet arī nav pieejami pārbaudīti fakti par viņa agrajiem gadiem. Tomēr daži no viņa vecākajiem radiem saka, ka viņš esot dzimis 1897. gadamartā, pilnmēness dienā, kas sakrita ar Hanuman Džajanti festivālu, kad hinduisti godina Hanumanu, sauktu arī par Maruti, mērkaķ-dievs ar Ramajana slavu. Un, lai asociētu viņa dzimšanu ar šo labvēlīgo dienu, viņa vecāki esot nosaukuši viņu par Maruti.

Pieejamā informācija par viņa zēna gadiem un agru jaunību ir caurumaina un nesavienota. Mēs uzzinājām, ka viņa tēvs Šivrampant bija nabadzīgs vīrs, kurš strādāja kādu laiku par mājkalpotāju Bombejā un vēlāk pelnīja iztiku kā sīks fermeris Kandalgonā, mazā ciemā Ratnagiri rajona Maharaštra attālos mežos. Maruti izauga gandrīz bez nekādas izglītības. Kā zēns viņš palīdzēja tēvam tādos darbos, kādi viņam bija pa spēkam – ganīja lopus, dzina vēršus, strādāja uz lauka un ara zemi. Viņa izklaides bija vienkāršas tā pat kā darbi, bet viņš bija apdāvināts ar zinātkāru prātu, burbuļojošu visādos jautājumos.

Viņa tēvam bija draugs Brahmanis, vārdā Višņu Haribhau Gors, kas bija dievbijīgs vīrs un arī mācījās no lauku standartiem. Gors bieži runāja par reliģiskām tēmām, un zēns Maruti uzmanīgi klausījās un iegrima šajās tēmās, daudz vairāk nekā kāds būtu domājis. Gors viņam likās ideāls cilvēks – patiess, laipns un gudrs.

Kad Maruti palika astoņpadsmit, viņa tēvs nomira, atstājot aiz sevis savu atraitni, četrus dēlus un divas meitas. Pēc vecā vīra nāves niecīgie ienākumi

6

no mazās saimniecības saruka vēl vairāk un nebija pietiekoši, lai pabarotu tik daudz mutes. Maruti vecākais brālis aizbrauca no ciema uz Bombeju darba meklējumos, un drīz pēc tam viņš sekoja brālim. Saka, ka dažus mēnešus viņš esot strādājis kādā birojā par zemi atalgotu lietvedi, bet nepatikā atteicies no darba. Tad viņš uzsāka sīku tirgošanos ar galantēriju un atvēra veikalu, kurā tirgoja bērnu drēbes, tabaku un roku darinātas lauku cigaretes. Saka, ka šis bizness laika gaitā esot uzzēlis, dodot viņam kaut kādu finansiālo stabilitāti. Šajā laikā viņš apprecējās, un viņam piedzima dēls un trīs meitas.

Bērnība, jaunība, laulība, pēcnācēji – Maruti dzīvoja parastu vienmuļu parasta cilvēka dzīvi bez notikumiem līdz pusmūžam, bez nekādas nojausmas par svētumu, kas sekos. Viņa draugu starpā šajā periodā bija kāds Jašvantrao Bāgkars, kurš bija skolnieks Šrī Siddharamešvār Maharadž,garīgais skolotājs no Navnath Sampradaja, hinduisma sektas. Kādā vakarā Bāgkars aizveda Maruti pie sava Guru, un šis vakars izrādījās visas viņa dzīves pagrieziena punkts. Guru iedeva viņam mantru un instrukciju meditācijā. Savas prakses sākumā viņam bieži rādījās vīzijas, un dažreiz viņš pat iekrita transos. Kaut kas viņā eksplodēja, it kā tas būtu piedzimšanas notikums kosmiskai apziņai, mūžīgas dzīves sajūtai. Maruti, niecīgā veikalnieka, identitāte izgaisa, un radās izgaismojošā Šrī Nisargadatta personība.

Pārsvarā cilvēku dzīvo pašapziņas pasaulē, un viņiem nav vēlmes vai spēka to atstāt. Viņi eksistē tikai priekš sevis; visas viņu pūles tiek vērstas uz paš-apmierināšanās un paš-glorificēšanas sasniegšanu. Tomēr ir redzētāji, skolotāji un atklājēji, kuri, kaut šķietami dzīvo tajā pašā pasaulē, tajā pašā laikā dzīvo arī citā pasaulē – kosmiskas apziņas pasaulē, spīdoši ar bezgalīgām zināšanām. Pēc viņa apgaismojošās pieredzes Šrī Nisargadatta Maharadž sāka dzīvot šādu duālu dzīvi. Viņš rūpējās par savu veikalu, bet beidza būt par peļņas orientētu tirgotāju. Vēlāk, atstājot savu ģimeni un biznesu, viņš kļuva par ubagu, svētceļotāju pāri Indijas reliģiskās ainas plašumiem un dažādībai. Viņš basām kājām devās uz Himalajiem, kur viņš plānoja pavadīt atlikušos savas dzīves gadus mūžīgās dzīves meklējumos. Bet drīz viņš pa tām pašām pēdām nāca atpakaļ mājās, aptvēris šādu meklējumu bezjēdzību. Mūžīga dzīve, viņš uztvēra, nebija meklējama;

7

viņam jau tā bija. Ticis pāri es-esmu-ķermenis idejai viņš ieguva mentālu stāvokli, kas bija tik prieka pilns, miera pilns un skaisti varens, ka salīdzinājumā ar to viss cits šķita bezvērtīgs. Viņš bija sasniedzis sevis-realizāciju.

Kaut arī Meistars nav izglītots, viņa runa ir ārkārtēji apgaismojoša. Kaut arī dzimis un izaudzis nabadzībā, viņš ir visbagātākais no visbagātākajiem, jo viņam ir neierobežotās mūžīgās zināšanas, ar kurām salīdzinot vispasakainākie dārgumi ir tikai nieks. Viņš ir sirsnīgs un maigs, asprātīgs, absolūti bezbailīgs un absolūti patiess – iedvesmojošs, ceļu rādošs un pabalstu sniedzošs visiem, kuri pie viņa nāk.

Jebkāds mēģinājums uzrakstīt biogrāfiskas piezīmes par šādu vīru ir bezjēdzīgs un veltīgs. Jo viņš nav cilvēks ar pagātni vai nākotni; viņš ir dzīvojošā tagadne – mūžīgs un nemainīgs. Viņš ir pats, kurš ir kļuvis par visām lietām.

8

Tulka piezīmeEs satiku Šrī Nisargadatta Maharadž dažus gadus atpakaļ, un mani pārsteidza viņa izskata un uzvedības spontānā vienkāršība, un viņa dziļais un neviltotais patiesums savas pieredzes izklāstīšanā.

Lai cik būtu pazemīgi un grūti atrast viņa mazo mitekli Bombejas nomalē, daudzi savu ceļu turp bija atraduši. Lielākā viņu daļa bija indieši, brīvi sarunājoties savā dzimtajā valodā, bet bija arī daudzi ārzemnieki, kuriem bija nepieciešams tulks. Kad es biju tur, šis uzdevums tika dots man. Daudzino jautājumiem un atbildēm bija tik interesanti un tik nozīmīgi, ka tika atnests kasešu ierakstītājs. Kaut arī lielākā daļa kasešu bija parastajā marati-angļu versijā, dažas bija daudzvalodu, saturošas dažādas indiešu un eiropiešu valodas. Vēlāk katra kasete tika atšifrēta un pārtulkota angļu valodā.

Nebija viegli pārtulkot vārdu pa vārdam un tajā pašā laikā izvairīties no garlaicīgas atkārtošanās un atgādinājumiem. Tiek cerēts, ka pašreizējais kasešu tulkojums nesamazinās iespaidu, ko rada šī cilvēk-būtne, kas ir ar skaidru prātu, dāsna un daudzos veidos neparasta.

Moriss FrīdmensTulks

Bombeja,1973. gada 16. oktobris

9

1. Sajūta “es esmu”Jautātājs: Tā ir ikdienas pieredze, ka pamostoties pēkšņi parādās pasaule. No kurienes tā nāk?

Maharadž: Pirms jebkas var rasties, ir jābūt kādam, pie kā tas nāk. Visa parādīšanās un pazušana ir izmaiņas uz kāda nemainīga fona.

J: Pirms pamošanās es nebiju pie apziņas.

M: Ko tu ar to domā? Aizmirsis vai bez pieredzes? Vai tad tu nepieredzi pattad, kad neesi pie apziņas? Vai tu vari eksistēt nezinot? Iztrūkums atmiņā: vai tas ir neeksistēšanas pierādījums? Un vai tu vari pamatoti runāt par tavu neeksistēšanu kā par notikušu pieredzi? Tu pat nevari pateikt, ka tavs prāts neeksistēja. Vai nav tā, ka tu pamodies tad, kad tevi sauca? Un pamostoties,vai tā nebija sajūta “es esmu”, kas atnāca pirmā? Kādai apziņas sēklai ir jāeksistē pat miega laikā vai ģībienā. Pamostoties pieredze notiek: “Es esmu– ķermenis – pasaulē”. Varētu likties, ka tā parādās secībā, bet īstenībā tas viss ir vienlaicīgi, viena pati ideja par būšanu ar ķermeni pasaulē. Vai var būt “es esmu” sajūta bez būšanas par kādu vai citu?

J: Es vienmēr esmu kāds, kas ir ar atmiņām un pieradumiem. Es nezinu nevienu citu “es esmu”.

M: Varbūt kaut kas attur tevi no zināšanas? Kad tu nezini kaut ko, ko citi zina, ko tu dari?

J: Ar viņu palīdzību es meklēju viņu zināšanas avotu.

M: Vai tev nav svarīgi zināt, vai tu esi nieka ķermenis, vai kaut kas cits? Vai varbūt vispār nekas? Vai tad tu neredzi, ka visas tavas problēmas ir tavaķermeņa problēmas – pārtika, apģērbs, pajumte, ģimene, draugi, vārds, slava, drošība, izdzīvošana – visas šīs lietas pazaudē savu jēgu mirklī, kad

10

tu realizē, ka tu varētu nebūt ķermenis.

J: Kāds ir labums zināšanā, ka es neesmu ķermenis?

M: Pat teikt, ka tu neesi ķermenis nav īsti patiesi. Kaut kādā ziņā tu esi visi ķermeņi, sirdis un prāti un vēl daudz vairāk. Ej dziļi “es esmu” sajūtā, un tu atradīsi. Kā tu atrodi lietu, kuru esi pazaudējis vai aizmirsis? Tu turi to prātā, līdz tu to atceries. Būšanas sajūta, “es esmu” sajūta, ir pirmā, kas rodas. Vaicā sev, no kurienes tā nāk, vai tikai klusi vēro. Kad prāts turas iekš “es esmu”, bez kustības, tu ieej stāvoklī, kurš nevar tikt verbalizēts, bet var būt pieredzēts. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir mēģināt un mēģināt atkal. Beigu beigās, sajūta “es esmu” vienmēr ir ar tevi, tikai tu tai esi pieāķējis klāt visāda veida lietas – ķermeni, sajūtas, domas, idejas, mantas utt. Visas šīs paš-identificēšanās ir maldīgas. To dēļ tu uzskati sevi par kaut ko, kas tu neesi.

J: Tad kas es esmu?

M: Ir pietiekoši zināt, kas tu neesi. Tev nav jāzina, kas tu esi. Jo tikmēr, kamēr zināšanas nozīmē aprakstu par kaut ko jau zināmu, uztveramu vai konceptuālu, nevar būt tāda lieta kā sevis-zināšana, jo, kas tu esi, nevar tikt aprakstīts, izņemot caur pilnīgu noliegumu. Viss, ko tu vari pateikt, ir: “es neesmu šis, es neesmu tas”. Tu nevari jēgpilni pateikt “šis ir tas, kas es esmu”. Tam nav nekādas jēgas. Tas, uz ko tu vari norādīt kā “šo” vai “to”, nevari būt tu pats. Protams, tu nevari būt “kaut kas” cits. Tu neesi nekas uztverams vai iedomājams, Tomēr bez tevis nevar būt ne uztvere, ne iztēle. Tu vēro sirdi, kas jūt, prātu, kas domā, ķermeni, kas dara; pati vērošanas notikšana parāda, ka tu neesi tas, ko tu uztver. Vai var būt uztvere, pieredze bez tevis? Pieredzei ir “jāpieder”. Kādam ir jāatnāk un jāpaziņo par to kā par savu. Bez pieredzētāja pieredze nav reāla. Tas ir pieredzētājs, kurš pieredzei iedod realitāti. Pieredze, kura tev nevar būt, kāds tev no tās labums?

J: Sajūta, ka esi pieredzētājs, sajūta “es esmu”, vai tā arī nav pieredze?

M: Acīmredzami, katra lieta, kas tiek pieredzēta, ir pieredze. Un katrā pieredzē parādās tās pieredzētājs. Atmiņa rada ilūziju, ka pieredzētājs turpinās. Īstenībā katrai pieredzei ir savs pieredzētājs, un identitātes sajūta ir

11

kopīgā faktora pieredzētāja-pieredzes attiecību saknē dēļ. Identitāte un nepārtrauktība nav viens un tas pats. Tieši tā pat kā katram ziedam ir sava krāsa, bet visas krāsas ir vienas un tās pašas gaismas dēļ, tā pat nesadalītajā un nesadalāmajā apjausmā parādās daudzi pieredzētāji, katrs atsevišķs atmiņā, identisks būtībā. Šī būtība ir sakne, pamats, bez-laika un bez-telpas visu pieredžu “iespēja”.

J: Kā man līdz tam nonākt?

M: Tev nav līdz tam jānonāk, jo tu esi tas. Tas atnāks pie tevis, ja tu tam dosi iespēju. Atlaid savu pieķeršanos pie nereālā, un reālais strauji un netraucēti atnāks pats. Beidz iedomāties, ka tu esi šis vai tas, vai ka tu dari šo vai to, un tevī uzausīs realizācija, ka tu esi visa avots un sirds. Ar šo nāksliela mīlestība, kas nav izvēle vai tieksme, vai pieķeršanās, bet spēks, kas visas lietas padara mīlestības vērtas un mīlamas.

2. Apsēstība ar ķermeniJautātājs: Maharadž, tu sēdi manā priekšā, un es sēžu pie tavām kājām. Kāda starp mums pamatā ir atšķirība?

Maharadž: Pamatā nav atšķirības.

J: Tomēr ir jābūt kādai reālai atšķirībai, es nāku pie tevis, tu nenāc pie manis.

M: Jo tu iedomājies atšķirības, tu staigā turpu šurpu “pārāku” cilvēku meklējumos.

J: Tu arī esi pārāka persona. Tu saki, ka tu zini reālo, bet es nē.

M: Vai kādreiz esmu tev teicis, ka tu nezini, un tāpēc es esmu pārāks? Lai tie, kuri izgudroja tādas atšķirības, pierāda tās. Es nesaku, ka zinu kaut ko, ko tu nezini. Īstenībā es zinu daudz mazāk, nekā zini tu.

12

J: Tavi vārdi ir gudri, tava uzvedība cēla, tava svētība visu-spēcīga.

M: Es par to neko nezinu un starp tevi un mani starpību neredzu. Mana dzīve ir notikumu ķēde, tieši tā pat kā tavējā. Tikai es neesmu pieķēries un redzu notiekošo izrādi kā notiekošu izrādi, kamēr tu turies pie lietām un virzies tām līdz.

J: Kas padarīja tevi tik bezkaislīgu?

M: Nekas konkrēts. Tā notika, ka es uzticējos savam Guru. Viņš man pateica, ka es neesmu nekas cits bez sevis paša, un es ticēju viņam. Uzticoties viņam, es attiecīgi uzvedos un pārstāju rūpēties par to, kas neesmu es, ne arī ir mans.

J: Kāpēc tev paveicās pilnībā uzticēties skolotājam, kamēr mūsu uzticēšanās ir nomināla un verbāla?

M: Kurš to var pateikt? Tas tā notika. Lietas notiek bez cēloņiem un pamataun, beigu beigās, kāda tam nozīme, kas ir kas? Tavs cēlais viedoklis par mani ir tikai tavs viedoklis. Jebkurā mirklī tu to vari izmainīt. Priekš kam viedokļiem pievienot svarīgumu, pat paša viedoklim?

J: Tomēr tu esi savādāks. Tavs prāts, šķiet, vienmēr ir kluss un priecīgs. Unap tevi notiek brīnumi.

M: Es neko nezinu par brīnumiem, un interesanti, vai daba vispār savos likumos pieļauj izņēmumus, ja vien mēs vienojamies, ka viss ir brīnums. Ja par manu prātu, tad nav tādas lietas. Ir apziņa, kurā viss notiek. Tas ir pavisam acīmredzami un katra pieredzes ietvaros. Tu vienkārši neskaties gana uzmanīgi. Skaties kārtīgi un redzi to, ko es redzu.

J: Ko tu redzi?

M: Es redzu to, ko tu varētu redzēt šeit un tagad, bet tev ir nepareizs uzmanības fokuss. Tu nepievērs uzmanību sev. Tavs prāts viss ir pilns ar lietām, cilvēkiem un idejām, nekad ar sevi. Liec sevi fokusā, sāc apjaust sevis paša eksistenci. Redzi, kā tu funkcionē, vēro savas rīcības motīvus un rezultātus. Izpēti cietumu, ko tu ap sevi esi uzbūvējis savas neuzmanības dēļ. Zinot, kas tu neesi, tu zināsi sevis pašu. Ceļš atpakaļ pie sevis ir caur

13

atteikšanos un noraidīšanu. Viena lieta ir skaidra: reālais nav iztēle, tas nav prāta produkts. Pat sajūta “es esmu” nav pastāvīga, kaut arī tā ir lietderīga norāde; tā parāda, kur meklēt, bet ne to, ko meklēt. Tikai kārtīgi apskati to. Kad tu esi pārliecināts, ka tu nevari patiesi par sevi neko pateikt, izņemot “es esmu”, un ka nekas, uz ko var norādīt, nevari būt tu, vajadzība pēc “es esmu” ir beigusies – tev vairs nav jāapņemas verbalizēt, kas tu esi. Viss, kastev ir vajadzīgs, ir tikt vaļā no tendences sevi definēt. Visas definīcijas attiecas uz tavu ķermeni un tā izpausmēm. Kad šī apsēstība ar ķermeni izpaliek, tu atgriezies savā dabīgajā stāvoklī, spontāni un bez piepūles. Vienīgā starpība starp mums ir, ka es apjaušu savu dabīgo stāvokli, kamēr tu esi samulsis. Tieši kā zelts, kas izveidots ornamentos, nav pārāks par zelta putekļiem, izņemot tad, kad prāts tādu pārākumu izveido, tātad mēs esam vieni būtībā – mēs atšķiramies tikai kā parādības. Mēs to atklājam, esot patiesi, meklējot, taujājot, vaicājot ik dienu un ik stundu, atdodot savu dzīvi šim atklājumam.

3. Dzīvā tagadneJautātājs: Cik redzu, ar manu ķermeni un manu patieso būtni viss ir kārtībā. Abi ir mani radījumi, un nav nepieciešamības tos uzlabot. Tas, kas ir nogājis greizi, ir “iekšējais ķermenis”, sauc to par prātu, apziņu, antahkaraņa vai jebkādā vārdā.

Maharadž: Kas tev šķiet ir nogājis greizi ar tavu prātu?

J: Tas ir nemierīgs, uzprasās patīkamo un izvairās no nepatīkamā.

M: Kāda tam vaina, ka tas meklē patīkamo un mūk no nepatīkamā? Starp upes sāpju un baudas krastiem plūst dzīve. Tikai tad, kad prāts atsakās plūst līdzi dzīvei un iesprūst krastos, tā kļūst par problēmu. Sakot “plūst līdzi dzīvei”, es domāju pieņemšanu – ļaušanu nākt tam, kas nāk, un iet tam, kas iet. Nevēlies, nebaidies, vēro aktuālo, kā un kad tas notiek, jo tu neesi tas,

14

kas notiek, tu esi tas, ar ko tas notiek. Beigās tu pat neesi vērotājs. Tu esi augstākais potenciāls, kura manifestācija un izpausme ir visu aptverošā apziņa.

J: Tomēr starp ķermeni un sevi gulst domu un jūtu mākonis, kas nekalpo neķermenim, ne sev. Šīs domas un jūtas ir nesaturīgas, pārejošas un bez jēgas, tikai mentāli putekļi, kas padara aklu un sprūst kaklā, tomēr tās ir, nomācošas un iznīcinošas.

M: Protams, notikuma atmiņas neaiziet kā notikums pats. Ne arī gaidas. Ir kaut kas īpašs, unikāls pašreizējā notikumā, kas iepriekšējiem un nākošajiem nav. Tajā ir dzīvīgums, aktualitāte; tas izceļas kā izgaismots. Uzaktuālā ir “realitātes zīmogs”, kāds pagātnei un nākotnei nav.

J: Kas tagadnei dod to “realitātes zīmogu”?

M: Nekā īpaša pašreizējā mirklī nav, kas to padarītu atšķirīgu no pagātnes un nākotnes. Uz mirkli aktuāla bija pagātne, un nākotne tāda kļūs. Kas padara tagadni tik savādāku? Acīmredzami, mana klātbūtne. Es esmu reāls, jo es vienmēr esmu tagad, tagadnē, un tam, kas ar mani ir tagad, ir kopīga ar mani realitāte. Pagātne ir atmiņa, nākotne – iztēle. Pašreizējā notikumā pašā nav nekā tāda, kas liktu tam izcelties kā reālam. Tas varētu būt kāds pavisam vienkāršs, periodisks notikums kā pulksteņa tikšķis. Par spīti mūsu zināšanai, ka tikšķi, kas atkārtojas, ir identiski, pašreizējais tikšķis ir diezgan atšķirīgs no iepriekšējā un nākošā – tā, kuru atceramies, un tā, kuru gaidām. Lieta, kas ir fokusēta tagad, ir ar mani, jo es vienmēr esmu klātbūtnē; tā ir manis paša realitāte, ko es piešķiru pašreizējam notikumam.

J: Bet mēs rīkojamies ar lietām, ko atceramies, it kā tās būtu reālas.

M: Mēs ņemam vērā atmiņas tikai tad, kad tās ir ienākušas tagadnē. Aizmirstais netiek ieskaitīts tikmēr, kamēr par to netiek atgādināts – kas nozīmē ievešanu tagad.

J: Jā, redzu, ka iekš tagad ir kāds nezināms faktors, kas pārejošai esamībai dod mirklīgu realitāti.

M: Tev nav jāsaka, ka tas ir nezināms, jo tu to redzi pastāvīgā darbībā. Kopš tu piedzimi, vai tas jebkad ir mainījies? Lietas un domas ir mainījušās

15

visu laiku. Bet sajūta, ka tas, kas ir tagad, ir reāls, nekad nav mainījusies, pat sapnī.

J: Dziļā miegā nav pašreizējās realitātes pieredzes.

M: Dziļa miega bez-saturs ir tikai konkrētu atmiņu trūkuma dēļ. Bet ir vispārīga atmiņa par labsajūtu. Ir starpība starp sajūtām, kad mēs sakām “es biju dziļā miegā” un “manis nebija klāt”.

J: Atkārtosim jautājumu, ar kuru sākām: starp dzīvības avotu un dzīvības izpausmi (kas ir ķermenis) ir prāts un tā pastāvīgi mainīgie stāvokļi. Mentālo stāvokļu straume ir bezgalīga, bezjēdzīga un sāpīga. Sāpe ir konstantais faktors. Tas, ko mēs saucam par baudu, ir tikai starpa, intervāls starp diviem sāpīgiem stāvokļiem. Vēlme un bailes ir dzīves meti un audi, un abi ir veidoti no sāpēm. Jautājums ir: vai var būt tāda lieta kā laimīgs prāts?

M: Vēlme ir baudu atmiņa, un bailes ir sāpju atmiņa. Abi prātu padara nemierīgu. Baudu mirkļi ir tikai starpas sāpju straumē. Kā prāts var būt laimīgs?

J: Tā ir tiesa, kad mēs gribam baudu un domājam, ka mūs sagaida sāpes. Bet ir mirkļi, kad ir negaidīts, neparedzēts prieks. Tīrs prieks, nepiesārņots ar vēlmi – nemeklēts, nepelnīts, Dieva dots.

M: Tomēr, prieks ir prieks tikai uz sāpju fona.

J: Vai sāpes ir kosmisks fakts vai tīri mentālas?

M: Universs ir pilnīgs, un, kur ir pilnība, kur nekā netrūkst, kas var sagādāt sāpes?

J: Universs varētu būt pilnīgs kā veselums, bet nepilnīgs detaļās.

M: Daļa no veseluma, kad skatīta attiecībā pret veselumu, arī ir pilnīga. Tikai, kad tā tiek skatīta izolācijā, tajā parādās defekti un tātad vieta sāpēm. Kas rada izolāciju?

J: Prāta ierobežotība, protams. Prāts nespēj redzēt veselumu priekš daļas.

M: Gana labi. Prāts pats pēc savas dabas sadala un rada pretstatus. Vai var

16

būt kāds cits prāts, kurš apvieno un harmonizē, kas redz veselumu daļā un daļu pilnībā saistītu ar visu?

J: Cits prāts – kur to meklēt?

M: Ejot pāri prāta ierobežošanai, sadalīšanai un pretstatīšanai. Izbeidzot mentālo procesu, kādu mēs to zinām. Kad šis nonāk pie savām beigām, dzimst tas prāts.

J: Tajā prātā vairs neeksistē prieka un bēdu problēma?

M: Ne tā, kā mēs tās zinām, kā vēlamas vai nevēlamas. Tas drīzāk kļūst par mīlestību, kas meklē izpausmi un tiekas ar šķēršļiem. Visu ietverošais prāts ir mīlestība darbībā, cīņā ar apstākļiem, sākotnēji neapmierināts, beigās uzvarošs.

J: Starp garu un ķermeni, vai tā ir mīlestība, kas ir tilts?

M: Kas cits? Prāts rada bezdibeni, sirds to šķērso.

4. Reālā pasaule ir pāri prātamJautātājs: Dažos gadījumos tika uzdots jautājums par to, vai universs ir pakļauts cēloņu un seku likumam, vai tas eksistē un funkcionē ārpus šī likuma. Tev, šķiet, ir uzskats, ka tas ir bez-cēloņu, ka viss, lai cik mazs, ir bez cēloņa, parādās un izzūd bez nekāda zināma iemesla.

Maharadž: Cēloņi un sekas nozīmē notikumu secību laikā un telpā, kur telpa ir fiziska vai mentāla. Laiks, telpa, cēloņi un sekas ir mentālas kategorijas, kas rodas un izzūd līdz ar prātu.

J: Tikmēr, kamēr prāts darbojas, cēloņi un sekas ir atbilstošs likums.

M: Kā viss mentālais, tā sauktais cēloņu un seku likums pats ar sevi ir pretrunā. Nevienai lietai eksistencē nav konkrēta cēloņa; viss universs dod

17

ieguldījumu pat vismazākās lietas eksistencei; nekas nevarētu būt tāds, kādstas ir, ja universs nebūtu tāds, kāds tas ir. Kad visa avots un pamats ir vienīgais visa cēlonis, runāt par cēloņiem un sekām kā universālu likumu ir nepareizi. Universs nav sava satura ierobežots, jo tā potenciāls ir bezgalīgs; turklāt tas ir principa, kas ir fundamentāli un absolūti brīvs, manifestācija jeb izpausme.

J: Jā, var redzēt, ka absolūti runāt par vienu lietu kā citas lietas cēloni ir pilnīgi nepareizi. Tomēr faktiskajā dzīvē mēs neizbēgami uzsākam rīcību ar nolūku gūt rezultātu.

M: Jā, notiek daudz tādu aktivitāšu neziņas dēļ. Ja cilvēki zinātu, ka nekas nevar notikt, kamēr viss universs neliek tam notikt, viņi sasniegtu daudz vairāk, iztērējot daudz mazāk enerģijas.

J: Ja viss ir visu cēloņu kopuma izpausme, kā mēs varam runāt par jēgpilnu rīcību pretī sasniegumam?

M: Pati degsme sasniegt arī ir totālā universa izpausme. Tas tikai norāda uz to, ka konkrētā punktā ir parādījies enerģijas potenciāls. Tā ir laika ilūzija, kas liek tev domāt par cēloņsakarību. Kad pagātne un nākotne tiek redzēti bezlaicīgajā tagad kā kopīga modeļa daļas, cēloņsakarības ideja zaudē savu pamatotību, un notiek radoša brīvība.

J: Tomēr es neredzu, kā jebkas var rasties bez cēloņa.

M: Kad es saku, ka lieta ir bez cēloņa, es domāju, ka tā ir bez konkrēta cēloņa. Tevis paša māte bija nepieciešama, lai tu piedzimtu. Bet tu nevarētu būt piedzimis bez saules un zemes. Pat tie nevarētu būt cēloņi tavai piedzimšanai bez tavas vēlmes piedzimt. Tā ir vēlme, kas liek piedzimt, kas dod vārdu un formu. Vēlētais tiek iedomāts un gribēts, un manifestē sevi kā kaut kas taustāms vai aptverams. Tādējādi tiek radīta pasaule, kurā mēs dzīvojam, mūsu personīgā pasaule. Reālā pasaule ir pāri prāta tvērienam; mēs redzam to caur mūsu vēlmju tīklu, sadalītu baudās un sāpēs, pareizajā un nepareizajā, iekšējā un ārējā. Lai redzētu pasauli, kāda tā ir, tev ir jāizkāpj ārā no tā tīkla. Tas nav grūti izdarāms, jo tīkls ir pilns caurumiem.

J: Ko tu domā ar caurumiem? Un kā tos atrast?

18

M: Skaties uz tīklu un redzi tā daudzās pretrunas. Tu dari un at-dari katru soli. Tu gribi mieru, mīlestību, laimi, un tu strādā smagi, lai radītu sāpes, naidu un karu. Tu gribi ilgu mūžu un pārēdies, tu gribi draudzību un izmanto. Redzi savu tīklu kā darinātu no šādām pretrunām un aizvāc tās – pati to ieraudzīšana liks tām pazust.

J: Tāpēc, ka mana pretrunu pamanīšana liks tām izzust, vai nav cēloņsakarības starp manu pamanīšanu un to pazušanu?

M: Cēloņsakarība, pat kā koncepts, nav attiecināma uz haosu.

J: Kādā mērā vēlme ir cēloņsakarības faktors?

M: Viens no daudzajiem. Visam ir neskaitāmi cēloņsakarības faktori. Bet visa tā, kas ir, avots ir Bezgalīgā Iespēja, Augstākā Realitāte, kas ir tevī un kas dod savu spēku un gaismu, un mīlestību katrai pieredzei. Bet šis avots nav cēlonis, un neviens cēlonis nav avots. Šī dēļ es saku, ka viss ir bez-cēloņu. Tu varētu mēģināt izsekot tam, kā lieta notiek, bet tu nevari atrast, kāpēc lieta ir, kāda tā ir. Lieta ir, kāda tā ir, jo universs ir tāds, kāds tas ir.

5. Kas dzimis, tam jāmirstJautātājs: Vai vērotāj-apziņa ir pastāvīga vai nē?

Maharadž: Tā nav pastāvīga. Zinātājs aust un riet ar zināto. Tas, kurā abi, zinātājs un zinātais, aust un riet, ir pāri laikam. Vārdi kā pastāvīgs vai mūžīgs te nav pielietojami.

J: Miegā nav ne zinātais, ne zinātājs. Kas uztur ķermeni jūtīgu un spējīgu uztvert?

M: Skaidrs, ka nevar teikt, ka zinātāja tur nebija. Tur nebija lietu un domu pieredzes, tas ir viss. Bet pieredžu trūkums arī ir pieredze. Tas ir kā ieiet tumšā istabā un teikt “es neko neredzu”. Cilvēks, akls no dzimšanas, nezina,

19

ko nozīmē tumsa. Līdzīgi, tikai zinātājs zina, ka viņš nezina. Miegs ir tikai iztrūkums atmiņā. Dzīve turpinās.

J: Un kas ir nāve?

M: Tā ir izmaiņa konkrēta ķermeņa dzīves procesā. Beidzas integrācija, un sākas sadalīšanās.

J: Bet kā ar zinātāju. Vai ar ķermeņa izzušanu zinātājs pazūd?

M: Tieši tā pat, kā ķermeņa zinātājs parādās piedzimšanā, tā tas izzūd nāvē.

J: Un nekas nepaliek?

M: Paliek dzīve. Apziņai ir nepieciešams līdzeklis, instruments tās manifestācijai. Kad dzīve uzražo citu ķermeni, rodas cits zinātājs.

J: Vai ir sakars starp vienam aiz otra sekojošiem ķermeņa-zinātājiem vai ķermeņiem-prātiem?

M: Jā, ir kaut kas, kas varētu tikt saukts par atmiņu ķermeni vai cēloņu ķermeni, visa, kas tika domāts, gribēts un darīts, ieraksts. Tas ir kā mākonis,kas sastāv no kopā saturētiem attēliem.

J: Kas ir šī atdalītas eksistences sajūta?

M: Tas ir vienas realitātes atspulgs atsevišķā ķermenī. Šajā atspulgā neierobežotais un ierobežotais netiek atšķirti un tiek uzskatīti par vienu un to pašu. Šī sajukuma atdarīšana ir jogas mērķis.

J: Vai nāve neatdara šo sajukumu?

M: Nāvē mirst tikai ķermenis. Dzīve - nē, apziņa - nē, realitāte - nē. Un dzīve nekad nav tik dzīva kā pēc nāves.

J: Bet vai atdzimstam?

M: Kas dzimis, tam jāmirst. Tikai nedzimušais ir nemirstīgs. Atrodi, kas ir tas, kas nekad neguļ un nekad nemostas, un kura bālais atspulgs ir mūsu “es” sajūta.

J: Kas man jādara, lai to atrastu?

20

M: Ko tu dari, lai kaut ko atrastu? Turi to savā prātā un sirdī. Ir jābūt interesei un pastāvīgi jāatceras. Atcerēšanās par to, kas ir jāatceras, ir veiksmes noslēpums. Tu pie tā nonāc caur patiesu dedzīgumu.

J: Vai tu gribi teikt, ka tikai gribēšana to atrast ir pietiekoši? Protams, ir nepieciešama gan spēja, gan iespēja.

M: Šie nāks ar patiesu dedzīgumu. Kas ir absolūti svarīgi, ir būt brīvam no pretrunām: mērķis un ceļš nedrīkst būt dažādos līmeņos; dzīve un gaisma nedrīkst konfliktēt; uzvedība nedrīkst nodot ticību. Sauc to par patiesumu, integritāti, veselumu; tu nedrīksti doties atpakaļ, atdarīt, apgāzt, pamest iekarotos laukus. Neatlaidība uz mērķi un patiesums tā īstenošanā vedīs teviuz mērķi.

J: Neatlaidība un patiesums, protams, ir dāvana! Man nav ne kripatas no tiem.

M: Viss nāks, tev ejot. Liec no sākuma pirmo soli. Visa svētība nāk no iekšienes. Griezies iekšup. “Es esmu” tu zini. Esi ar to visu laiku, ko vari tam atdot, līdz tu pie tā atgriezies spontāni. Nav vienkāršāka un vieglāka ceļa.

6. MeditācijaJautātājs: Visi skolotāji iesaka meditēt. Kāds ir meditācijas nolūks?

Maharadž: Mēs pazīstam ārējo maņu un darbību pasauli, bet iekšējo domu un jūtu pasauli mēz pazīstam slikti. Primārais meditācijas nolūks ir sākt apzināties un iepazīties ar mūsu iekšējo dzīvi. Galējais mērķis ir sasniegt dzīves un apziņas avotu.

Pakārtoti tam, meditācijas prakse dziļi iespaido mūsu raksturu. Mēs esam vergi tam, ko mēs nezinām: tam, ko zinām, mēs esam saimnieki. Jebkādus

21

trūkumus vai vājumus, ko mēs sevī atklājam un saprotam to iemeslus un darbību, mēs pārvaram, tikai zinot par tiem vien; neapzinātais izgaist, kad ievests apzinātajā. Neapzinātā izgaišana atbrīvo enerģiju; prāts jūtas pietiekams un paliek kluss.

J: Kāda jēga ir klusam prātam?

M: Kad prāts ir kluss, mēs ieraugam sevi kā tīru liecinieku. Mēs atraujam sevi no pieredzes un tās pieredzētāja un stāvam atstatus kā tīra apjausma, kas ir pāri šiem diviem. Personība, balstīta uz paš-identificēšanos, uz iedomām par sevi kā kaut ko: “es esmu šis, es esmu tas”, turpinās, bet tikai kā objektīvās pasaules daļa. Tās identifikācija ar liecinieku pārtrūkst.

J: Cik es varu saprast, es dzīvoju daudzos līmeņos, un dzīvei katrā līmenī ir nepieciešama enerģija. Šis Pats pēc savas dabas jūsmo visā, un tā enerģijas plūst uz āru. Vai meditācijas nolūks nav novirzīt enerģijas uz augstākiem līmeņiem vai novirzīt tās atpakaļ un augšup, lai dotu iespēju plaukt arī augstākiem līmeņiem?

M: Nav runa tik daudz par līmeņiem cik par gunām (īpašībām). Meditācija ir satviska aktivitāte, un tās mērķis ir pilnībā likvidēt tamas (inerce) un radžas (impulss). Tīra satva (harmonija) ir perfekta brīvība no gausuma un nemierīguma.

J: Kā stiprināt un attīrīt satvu?

M: Satva vienmēr ir tīra un stipra. Tā ir kā saule. Tā varētu šķist mākoņu unputekļu aizsegta, bet tikai no uztvērēja skata punkta. Rūpējies par tā, kas to aizsedz, iemesliem, ne par sauli.

J: Kāds pielietojums ir satvai?

M: Kāds pielietojums ir patiesībai, labumam, harmonijai, skaistumam? To mērķis ir to pašos. Tie manifestē spontāni un bez piepūles, kad lietas tiek atstātas savā vaļā, tajās neiejaucas, netiek nopeltas vai gribētas, vai konceptualizētas, bet tiek pieredzētas pilnā apjausmā. Šāda apjausma pati par sevi ir satva. Tā neizmanto lietas un cilvēkus – tā piepilda tos.

J: Ja reiz es nevaru uzlabot satvu, man ir jāparūpējas tikai par tamas un

22

radžas? Kā par tām parūpēties?

M: Vērojot to ietekmi tevī un uz tevi. Apjaut tās darbībā, vēro to izpausmes tavās domās, vārdos un darbos, un pakāpeniski to tvēriens pār tevi atmaigs, un parādīsies tīra satvas gaisma. Tas nav ne grūts, ne ilgstošs process; patiess dedzīgums ir vienīgais veiksmes noteicējs.

7. PrātsJautātājs: Ir ļoti interesantas grāmatas, kuras sarakstījuši šķietami kompetenti cilvēki, kurās tiek noraidīts pasaules iluzorums (bet ne tās nepastāvība). Saskaņā ar viņiem pastāv būtņu hierarhija, no zemākajām līdz augstākajām; katrā līmenī organisma sarežģītība dod iespēju un atspoguļo apziņas dziļumu, plašumu un intensitāti, bez redzamas vai zināmas kulminācijas. Valda viens augstākais likums: formu evolūcija apziņas un manifestācijas bezgalīgā potenciāla izaugsmei un bagātināšanai.

Maharadž: Tā tas varētu būt vai varētu arī nebūt. Pat, ja tā tas ir, tas tā ir tikai no prāta skata punkta, bet patiesībā viss universs (mahadakaš) eksistē tikai apziņā (čidakaš), kamēr es stāvu Absolūtā (paramakaš). Tīrā esībā paceļas apziņa; apziņā parādās un izzūd pasaule. Viss, kas ir, esmu es, viss, kas ir, ir mans. Pirms visiem sākumiem, pēc visām beigām – es esmu. Visa būšana ir manī, šajā “es esmu”, kas spīd katrā dzīvā būtnē. Pat ne-būšana nav iedomājama bez manis. Lai kas notiktu, man tur ir jābūt un jābūt tam par liecinieku.

J: Kāpēc tu noliedz pasaules esamību?

M: Es nenoliedzu pasauli. Es redzu to kā redzamību apziņā, kas ir zināmā kopums nezināmā neizmērojamībā.

Kas sākas un beidzas, ir tikai redzamība. Var teikt, ka pasaule parādās, bet ne, ka tā ir. Redzamība var ilgt ļoti ilgi kādā laika skalā un ļoti īsi kādā citā,

23

bet beigās viss nonāk pie viena. Jebkas, kas ir laika ierobežots, ir mirklīgs, un tam nav realitātes.

J: Protams, tu redzi esošo pasauli, kas ir tev apkārt. Tu, šķiet, uzvedies diezgan normāli!

M: Tas ir, kā tas tev izskatās. Kas tavā gadījumā pārņem visu apziņas lauku,ir tikai kripata manā. Pasaule ilgst, bet tikai mirkli. Tā ir tava atmiņa, kas liek tev domāt, ka pasaule turpinās. Es pats, es nedzīvoju no atmiņas. Es redzu pasauli tādu, kāda tā ir, mirklīga parādība apziņā.

J: Tavā apziņā?

M: Visa ideja par “mani” un “manu”, pat par “es esmu” ir apziņā.

J: Tad tava “absolūtā būšana” (paramakaš) ir bez-apziņa?

M: Ideja par bez-apziņu eksistē tikai apziņā.

J: Tad kā tu zini, ka tu esi augstākajā stāvoklī?

M: Jo es esmu tajā. Tas ir vienīgais dabīgais stāvoklis.

J: Vai vari to aprakstīt?

M: Tikai ar negatīviem apgalvojumiem kā bez-cēloņu, neatkarīgu, nesaistītu, nesadalītu, nesaliktu, nesatricināmu, neapšaubāmu, nesasniedzamu caur pūlēm. Jebkāda pozitīva definīcija ir no atmiņas un tāpēc nepiemērojama. Un tomēr mans stāvoklis ir absolūti esošs un tāpēc iespējams, realizējams, sasniedzams.

J: Vai tu neesi bezlaicīgi iegrimis abstrakcijā?

M: Abstrakcija ir mentāla un verbāla, un izzūd miegā vai ģībonī; tā atkal parādās laikā; es esmu sevis paša stāvoklī (svarūpa), bezlaicīgi tagad. Pagātne un nākotne ir tikai prātā – es esmu tagad.

J: Pasaule arī ir tagad.

M: Kura pasaule?

J: Pasaule ap mums.

24

M: Tā ir tava pasaule, kas tev ir prātā, ne manējā. Ko tu par mani zini, ja patmana saruna ar tevi ir tikai tavā pasaulē? Tev nav nekāda iemesla domāt, kamana pasaule ir identiska tavējai. Mana pasaule ir reāla, patiesa, kā tā tiek uztverta, kamēr tava parādās un izzūd, atkarībā no tava prāta stāvokļa. Tava pasaule ir kaut kas svešs, un tu no tās baidies. Mana pasaule ir es pats. Es esmu mājās.

J: Ja tu esi pasaule, kā tu vari to apzināties? Vai apziņas subjekts nav atšķirīgs no tās objekta?

M: Apziņa un pasaule parādās un izzūd kopā, tāpēc tie ir viena un tā paša stāvokļa divi aspekti.

J: Miegā manis nav, un pasaule turpinās.

M: Kā tu to zini?

J: Pamostoties es uzzinu. To man pasaka atmiņa.

M: Atmiņa ir prātā. Prāts miegā turpinās.

J: Tas daļēji ir neziņā.

M: Bet pasaules bilde tajā netiek iespaidota. Tikmēr, kamēr prāts ir, tavs ķermenis un pasaule būs. Tava pasaule ir prāta izveidota, subjektīva, ierobežota prātā, fragmentāra, īslaicīga, personīga, un karājas atmiņas diegā.

J: Tā arī tavējā?

M: O, nē. Es dzīvoju realitāšu pasaulē, kamēr tava sastāv no iedomātām lietām. Tava pasaule ir personīga, privāta, ar kuru nevar dalīties, tā ir intīmi tava. Neviens tajā nevar ieiet, redzēt tā, kā tu redzi, dzirdēt tā, kā tu dzirdi, just tavas emocijas un domāt tavas domas. Tavā pasaulē tu patiesi esi viens, ieslogots nemitīgi mainīgajā sapnī, kuru tu uzskati par dzīvi. Mana pasaule ir atvērta pasaule, kopīga visiem, pieejama visiem. Manā pasaulē ir kopība, redzējums, mīlestība, īsta kvalitāte; indivīds ir veselums, veselums – indivīdā. Viss ir viens un tas Viens ir viss.

J: Vai tava pasaule ir pilna ar lietām un cilvēkiem, kā tas ir manējā?

M: Nē, tā ir pilna ar mani.

25

J: Bet tu redzi un dzirdi kā mēs?

M: Jā, izskatās, ka es dzirdu un redzu, un runāju, un daru, bet man tas viss vienkārši notiek, kā tevī ēdiena sagremošana vai svīšana. Ķermeņa-prāta mašīna to pieskata, bet mani atstāj no tā visa ārā. Tieši kā tev nav jāuztraucas par savu matu augšanu, tā pat man nav jāuztraucas par vārdiem un rīcību. Tie vienkārši notiek, un man gar to nav nekādas daļas, jo manā pasaulē nekas nekad nenoiet greizi.

8. Pats stāv pāri prātamJautātājs: Kad biju bērns, es diezgan bieži pieredzēju pilnīga prieka stāvokļus, kas bija uz robežas ar ekstāzi. Vēlāk tie beidzās, bet, kopš es esmu Indijā, tie parādās atkal, īpaši pēc tā, ka satiku tevi. Tomēr šie stāvokļi, lai cik brīnišķīgi, nav ilgstoši. Tie nāk un iet, un nevar zināt, kad tie atgriezīsies atkal.

Maharadž: Kā prātā jebkas var būt stabils, ja prāts pats par sevi nav stabils?

J: Kā es varu padarīt savu prātu stabilu?

M: Kā nestabils prāts pats sevi var padarīt stabilu? Protams, ka tas nevar. Klejot apkārt ir prāta daba. Viss, ko tu vari darīt, ir novirzīt apziņas fokusu pāri prātam.

J: Kā tas tiek darīts?

M: Nepieļauj nevienu domu, izņemot vienu: domu “es esmu”. Sākumā prātsdumposies, bet ar pacietību un neatlaidību tas piekāpsies un turēsies kluss. Kad tu būsi kluss, lietas sāks notikt spontāni un pavisam dabīgi, bez nekādas tavas iejaukšanās.

J: Vai es varu iztikt bez šīs ilgstošās cīņas ar savu prātu?

26

M: Jā, tu vari. Tikai dzīvo savu dzīvi, kāda tā nāk, bet modri, vērīgi, atļaujotvisam notikt tā, kā tas notiek, darot dabīgās lietas dabīgā veidā, ciešot, priecājoties – ko dzīve dod. Šis arī ir ceļš.

J: Tik pat labi tad es varu apprecēties, man var būt bērni, varu vadīt biznesu... būt laimīgs.

M: Protams. Tu varētu būt vai arī nebūt laimīgs, ņem to vērā.

J: Tomēr es gribu laimību.

M: Patiesa laimība nevar tikt atrasta lietās, kas mainās un aiziet. Baudas un sāpes nemitīgi savstarpēji viena otru nomaina. Laime nāk no sevis, un var tikt atrasta tikai sevī. Atrodi īsto sevi (svarūpa), un viss pārējais nāks tam līdz.

J: Mans īstais pats ir miers un mīlestība, kāpēc tas ir tik nemierīgs?

M: Tā nav tava patiesā būtība, kas ir nemierīga, bet tās atspulgs prātā izskatās nemierīgs, jo nemierīgs ir prāts. Tas ir tieši kā mēness atspulgs ūdenī, kas ir vēja saviļņots. Vēlmju vējš uzvanda prātu, un “es”, kas ir tikai Sevis atspulgs prātā, izskatās mainīgs. Bet šīs kustības, nemiera, baudas un sāpju idejas ir tikai prātā. Pats stāv pāri prātam, apjaušošs, bet neiesaistīts.

J: Kā to sasniegt?

M: Tu esi Pats, šeit un tagad. Atstāj prātu mierā, stāvi apjaušošs un neiesaistīts, un tu realizēsi, ka būšana modram, bet atstatā, vērojot notikumus nākam un ejam, ir tavas patiesās dabas aspekts.

J: Kādi vēl ir aspekti?

M: Aspekti ir skaitliski bezgalīgi. Realizē vienu, un tu realizēsi visus.

J: Pasaki kādu lietu, kas man varētu palīdzēt.

M: Tu vislabāk zini, kas tev ir vajadzīgs!

J: Esmu nemierīgs. Kā gūt mieru?

M: Kam tev ir vajadzīgs miers?

J: Lai būtu laimīgs.

27

M: Vai tagad tu neesi laimīgs?

J: Nē, neesmu.

M: Kas padara tevi nelaimīgu?

J: Man ir tas, ko es negribu, un es gribu to, kas man nav.

M: Kāpēc gan tev to neapgriezt otrādi: gribi to, kas tev ir, un esi vienaldzīgsuz to, kas tev nav?

J: Es gribu to, kas ir patīkams, un negribu to, kas ir sāpīgs.

M: Kā tu zini, kas ir patīkams un kas nav?

J: No iepriekšējās pieredzes, protams.

M: Atmiņas vadīts tu meklē patīkamo un nopel nepatīkamo. Vai tev tas ir izdevies?

J: Nē, nav. Patīkamais neilgst. Atkal atnāk sāpes.

M: Kuras sāpes?

J: Vēlme pēc baudas, bailes no sāpēm, abi ir nemiera stāvokļi. Vai ir tāds stāvoklis, kurā ir netraucēta bauda?

M: Katrai baudai, fiziskai vai mentālai, ir nepieciešams instruments. Gan fiziskie, gan mentālie instrumenti ir materiāls, tie piekūst un nolietojas. Bauda, ko tie dod, noteikti ir limitēta intensitātē un ilgumā. Sāpes ir visu tavu baudu fons. Tu tās gribi, jo tu ciet. No otras puses pati baudas meklēšana ir sāpju iemesls. Tas ir apburtais loks.

J: Es redzu sava apjukuma mehānismu, bet es neredzu ceļu ārā no tā.

M: Pati mehānisma izpētīšana parāda ceļu. Beigu beigās, tavs apjukums ir tikai tavā prātā, kurš līdz šim vēl nekad nav sacēlis dumpi pret šo apjukumu,un nekad nav tā kārtīgi to sācis risināt. Tas dumpojās tikai pret sāpēm.

J: Tad viss, ko es varu darīt, ir turpināt būt apjucis?

M: Esi modrs. Jautā, vēro, izpēti, mācies par apjukumu, ko vien vari, kā tas darbojas, ko tas dara ar tevi un citiem. Tiekot skaidrībā par apjukumu, tu

28

paliec skaidrs bez apjukuma.

J: Kad es ieskatos sevī, es redzu savu visstiprāko vēlmi uzbūvēt monumentu, uzbūvēt kaut ko, kas ilgs ilgāk par mani. Pat, kad es domāju par mājām, sievu un bērnu, to es daru tāpēc, ka tas ir ilglaicīgi, kārtīgi, apliecinājums sev.

M: Labi, būvē sev monumentu. Kā tu iesaki to darīt?

J: Nav lielas nozīmes, ko būvēt, kamēr tas ir pastāvīgs.

M: Saprotams, tu pats redzi, ka nekas nav pastāvīgs. Viss nolietojas, salūzt, izgaist. Pati zeme, uz kuras mēs būvējam, paver ceļu. Vai vari uzbūvēt kaut ko, kas ilgs ilgāk par visu?

J: Intelektuāli, verbāli es apjaušu, ka viss ir pārejošs. Tomēr kaut kā mana sirds vēlas pastāvību. Es gribu radīt kaut ko, kas ilgs.

M: Tad tev tas ir jābūvē no kaut kā, kas ilgs. Kas tev ir tāds, kas ilgst? Neilgs ne tavs ķermenis, ne prāts. Tev ir jāmeklē kaut kur citur.

J: Es ilgojos pēc pastāvības, bet es to nekur neatrodu.

M: Vai tu, tu pats, neesi pastāvīgs?

J: Es piedzimu, es nomiršu.

M: Vai tu vari patiesi teikt, ka tu nebiji pirms piedzimšanas, un vai vari pateikt, kad miris: “Tagad manis vairs nav”? Tu nevari no savas pieredzes pateikt, ka tevis nav. Tu vari tikai pateikt “es esmu”. Arī citi tev nevar pateikt, ka “tevis nav”.

J: Miegā nav “es esmu”.

M: Pirms tu saki tik klajus apgalvojumus, kārtīgi izpēti savu nomodas stāvokli. Drīz tu atklāsi, ka tas ir pilns pārrāvumiem, kuros prāts izslēdzas. Mani to, cik maz tu atceries, pat esot pilnā nomodā. Tu nevari teikt, ka tu nebiji pie apziņas miega laikā. Tu tikai neatceries. Pārrāvums atmiņā ne obligāti nozīmē arī pārrāvumu apziņā.

J: Vai es varu panākt to, ka es atceros savu dziļa miega stāvokli?

29

M: Protams! Izskaužot intervālus bez uzmanības nomodas stundās, tu pakāpeniski izskaudīsi garo prāta-klātneesamības intervālu, ko tu sauc par miegu. Tu apjautīsi, ka tu esi miegā.

J: Tomēr pastāvīguma, būšanas nepārtrauktības problēma netiek atrisināta.

M: Pastāvīgums ir tikai ideja, dzimusi no laika darbības. Laiks, savukārt, ir atkarīgs no atmiņas. Ar pastāvīgumu tu domā bezgalīgi ilgu, nekļūdīgu atmiņu. Tu gribi prātu padarīt par mūžīgu, kas nav iespējams.

J: Tad kas ir mūžīgs?

M: Tas, kas nemainās laikā. Nevar pārejošu lietu padarīt par mūžīgu – tikai nemainīgais ir mūžīgs.

J: Vispārīgi es esmu iepazinies ar to, ko tu saki. Es nealkstu vairs zināšanas.Viss, ko gribu, ir miers.

M: Tu vari prasīt tik daudz miera, cik tu gribi.

J: Es prasu.

M: Tev ir jāprasa ar nesadalītu sirdi un jādzīvo integrētu dzīvi.

J: Kā?

M: Atraisi sevi no visa, kas padara tavu prātu nemierīgu. Atsakies no visa, kas tramda tā mieru. Ja tu gribi mieru, nopelni to.

J: Protams, visi ir pelnījuši mieru.

M: Tikai tie ir to pelnījuši, kuri to netraucē.

J: Kādā veidā es traucēju mieru?

M: Esot par vergu savām vēlmēm un bailēm.

J: Pat tad, kad tās ir pamatotas?

M: Emocionālas reakcijas, kas rodas neziņas un neuzmanības dēļ, nekad nav pamatotas. Meklē tīru prātu un tīru sirdi. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir turēties klusi modram, taujājot sevis paša patiesajā dabā. Šis ir vienīgais ceļš uz mieru.

30

9. Atmiņas reakcijasJautātājs: Daži saka, ka universs tika radīts. Citi saka, ka tas vienmēr ir eksistējis, un tas pastāvīgi transformējas. Daži saka, ka pār to valda mūžīgi likumi. Citi noliedz pat cēloņsakarību. Daži saka, pasaule ir reāla. Citi – ka tai nav nekādas esamības.

Maharadž: Par kādu pasauli tu taujā?

J: Par savu uztvērumu pasauli, protams.

M: Pasaule, ko tu vari uztvert, patiešām ir ļoti maza pasaule. Un tā ir absolūti privāta. Uztver to kā sapni un liec to malā.

J: Kā es to varu uztvert kā sapni? Sapnis neilgst.

M: Cik ilgi turpināsies tevis paša mazā pasaule?

J: Beigu beigās, mana mazā pasaule ir daļa no visas.

M: Vai nav tā, ka ideja par visu pasauli ir daļa no tavas personīgās pasaules? Universs nenāk pie tevis un nesaka, ka tu esi daļa no tā. Tas esi tu, kurš ir izgudrojis veselumu, kurš tevi satur kā daļu. Īstenībā, viss, ko tu zini, ir tava privātā pasaule, lai cik skaisti tu to būtu izgreznojis ar savām iedomām un gaidām.

J: Uztvere, protams, nav iztēle!

M: Kas cits? Uztvere ir atpazīšana, ne tā? Kaut kas pilnīgi nepazīstams var tikt sajusts, bet ne uztverts. Uztverē iesaistās atmiņa.

J: Pieņemts, bet atmiņa nerada ilūziju.

M: Uztvere, iztēle, gaidas, prognozes, ilūzija – visi balstās atmiņā. Starp tiem gandrīz nav robežlīniju. Tie viens ar otru saplūst. Visi ir atmiņas reakcijas.

J: Tomēr atmiņa ir, lai manai pasaulei dotu realitāti.

M: Cik daudz tu atceries? Pamēģini no atmiņas uzrakstīt, ko tu darīji pagājušā mēneša 30. datumā.

31

J: Jā, ir tumša bilde.

M: Nav tik traki. Tu atceries daudz – neapzinātā atmiņa padara pasauli, kurā tu dzīvo, tik pazīstamu.

J: Pieņemu, ka pasaule, kurā es dzīvoju, ir subjektīva un fragmentāra. Kā artevi? Kāda veida pasaulē dzīvo tu?

M: Mana pasaule ir tieši kā tavējā. Es redzu, es dzirdu, es jūtu, es domāju, es runāju un rīkojos pasaulē, kuru es uztveru tieši kā tu. Bet tev tā ir viss, man tā ir gandrīz nekas. Zinot pasauli kā daļu no sevis, es nepievēršu tai lielāku uzmanību, nekā tu pievērs ēdienam, ko tu esi apēdis. Kamēr tas tiek sagatavots un ēsts, ēdiens ir atsevišķs no tevis, un tavs prāts ir ar to; kad norīts, tu pilnībā to vairs neapzinies. Esmu apēdis pasauli, un man nav par to vairs jādomā.

J: Vai tu nepaliec pilnībā bezatbildīgs?

M: Kā es to varētu? Kā es varētu darīt pāri kādam, kas ir viens ar mani. Tieši pretēji, bez domāšanas par pasauli, lai ko es darītu, tas nesīs tai labumu. Tieši kā ķermenis sevi neapzināti sakārto, tā es esmu nepārtraukti aktīvs, kārtojot pasauli.

J: Tomēr tu apjaut milzīgās pasaules ciešanas?

M: Protams, jā, daudz vairāk nekā tu.

J: Tad ko tu dari?

M: Es skatos uz to caur Dieva acīm un atrodu, ka viss ir kārtībā.

J: Kā tu vari teikt, ka viss ir kārtībā? Paskaties uz kariem, uz ekspluatāciju, uz nežēlīgo cīņu starp pilsoni un valsti.

M: Visas šīs ciešanas ir cilvēka radītas, un tas ir cilvēka spēkos tās izbeigt. Dievs palīdz, rādot cilvēkam viņa rīcības rezultātus un pieprasot atjaunot līdzsvaru. Karma ir likums, kas darbojas taisnīguma labā; tā ir Dieva dziedējošā roka.

32

10. VērošanaJautātājs: Esmu vēlmju pilns un gribu, lai tās piepildās. Kā tikt pie tā, ko gribu?

Maharadž: Vai tu esi pelnījis to, ko gribi? Šādā vai tādā veidā tev ir jāstrādā, lai tavas vēlmes piepildās. Ieliec tajā enerģiju un gaidi rezultātus.

J: Kur tikt pie enerģijas?

M: Vēlme pati ir enerģija.

J: Tad kāpēc katra vēlme nepiepildās?

M: Varbūt tā nebija gana stipra vai ilgstoša.

J: Jā, tā ir mana problēma. Es gribu lietas, bet esmu slinks, kad jārīkojas.

M: Kad tava vēlme nav skaidra vai spēcīga, tā nevar ieņemt formu. Turklāt,ja tavas vēlmes ir personīgas, tevis paša baudai, enerģija, ko tu tām dod, nenoliedzami ir limitēta; tā nevar būt lielāka, nekā tā, kāda tev ir.

J: Tomēr bieži parasti cilvēki sasniedz to, ko vēlas.

M: Pēc tā, ka viņi to ir ļoti vēlējušies un ilgu laiku. Pat tad viņu sasniegumi ir limitēti.

J: Un kā ar nesavtīgām vēlmēm?

M: Kad tu vēlies kopējam labumam, visa pasaule vēlas ar tevi. Padari cilvēces vēlmi par savu un strādā tās labā. Šeit tu nevari izgāzties.

J: Cilvēce ir Dieva darbs, ne mans. Man rūp par sevi. Vai man nav tiesību redzēt, ka manas pamatotās vēlmes tiek piepildītas? Tas nevienam pāri nedarīs. Manas vēlmes ir pamatotas. Tās ir pareizas vēlmes, kāpēc tās nepiepildās?

M: Vēlmes ir pareizas vai nepareizas atkarībā no apstākļiem; tas ir atkarīgs no tā, kā tu uz tām skaties. Tikai indivīdam eksistē starpība starp pareizu un nepareizu.

33

J: Kā to spēt atšķirt? Kā zināt, kuras manas vēlmes ir pareizas un kuras nepareizas?

M: Tavā gadījumā vēlmes, kuras rada bēdas, ir nepareizas, un vēlmes, kurasved uz laimību, ir pareizas. Bet tu nedrīksti aizmirst citus. Viņu bēdas un laime arī ir ieskaitāmas.

J: Rezultāti ir nākotnē. Kā var zināt, kādi tie būs?

M: Izmanto prātu. Atceries. Vēro. Tu neesi atšķirīgs no citiem. Lielākā daļaviņu pieredzes ir pazīstamas arī tev. Domā skaidri un dziļi, ej visā savu vēlmju un to sazarojumu struktūrā. Tās ir vissvarīgākā daļa tavā mentālajā un emocionālajā uzbūvē un spēcīgi ietekmē tavu rīcību. Atceries, nevar atmest to, ko tu nezini. Lai ietu sev pāri, tev ir jāzina sevi.

J: Ko tas nozīmē zināt sevi? Zinot sevi, ko īsti es uzzinu?

M: Visu kas tu neesi.

J: Un ne to, kas es esmu?

M: Kas tu esi, tu jau esi. Zinot, kas tu neesi, tu no tā esi brīvs un paliec savādabīgajā stāvoklī. Tas viss notiek pavisam spontāni un bez piepūles.

J: Un ko es atklāju?

M: Tu atklāj, ka nav nekā atklājama. Tu esi, kas tu esi, un tas ir viss.

J: Bet augstākajā mērā, kas es esmu?

M: Augstākā mēra visa tā noliegums, kas tu neesi.

J: Es nesaprotu!

M: Tā ir tava fiksētā ideja, ka tev ir jābūt kaut kam citam, kas tevi padara neredzīgu.

J: Kā man tikt vaļā no šīs idejas?

M: Ja tu man uzticies, tici man, kad es tev saku, ka tu esi tīrā apjausma, kas izgaismo apziņu un tās bezgalīgo saturu. Realizē šo un dzīvo atbilstoši. Ja tuman netici, tad ej iekšup, taujājot “Kas es esmu?”, vai fokusē savu prātu uz “es esmu”, kas ir tīra un vienkārša būšana.

34

J: No kā ir atkarīga mana uzticēšanās tev?

M: No tavas spējas ieskatīties citu cilvēku sirdīs. Ja tu nespēj ieskatīties manā sirdī, skaties savā.

J: Es nevaru ne vienu, ne otru.

M: Attīri sevi ar sakārtotu un lietderīgu dzīvi. Pieskati savas domas, jūtas, vārdus un rīcību. Šis attīrīs tavu redzējumu.

J: Vai man no sākuma nav no visa jāatsakās un jādzīvo dzīvi bez pajumtes?

M: Tu nevari atteikties. Tu varētu atstāt savas mājas un sagādāt raizes savai ģimenei, bet pieķeršanās ir prātā un neatstās tevi, kamēr tu viscaur nezināsi savu prātu. Visu pēc kārtas – zini sevi, viss pārējais tam sekos.

J: Bet tu jau man pateici, ka es esmu Augstākā Realitāte. Vai tā nav sevis-zināšana?

M: Protams, tu esi Augstākā Realitāte! Bet kas no tā? Katrs smilšu grauds irDievs; zināt to ir svarīgi, bet tas ir tikai sākums.

J: Labi, tu man pateici, ka es esmu Augstākā Realitāte. Es tev ticu. Ko man tagad darīt?

M: Es jau tev teicu. Atklāj visu, kas tu neesi. Ķermenis, jūtas, domas, idejas, laiks, telpa, būšana un ne-būšana, šis vai tas – nekas konkrēts vai abstrakts, uz ko tu vari norādīt, neesi tu. Tikai ar verbālu apgalvojumu vien nebūs gana – tu varētu bezgalīgi atkārtot formulu bez nekādiem rezultātiem.Tev ir pastāvīgi sevi jāvēro – īpaši savu prātu – mirkli pēc mirkļa, neko nepalaižot garām. Šī vērošana ir būtiska sevis atdalīšanai no ne-sevis.

J: Vērošana – vai tā nav mana patiesā daba?

M: Lai būtu vērošana, ir jābūt kaut kam vēl, ko vērot. Mēs vēl joprojām esam dualitātē!

J: Kā ar vērotāja vērošanu? Apjausmas apjausma?

M: Vārdu salikšana kopā tevi tālu neaizvedīs. Ej iekšup un atklāj to, kas tu neesi. Nekam citam nav nozīme.

35

11. Apjausma un apziņaJautātājs: Ko tu dari miegā?

Maharadž: Es apjaušu to, ka esmu miegā.

J: Vai miegs nav bez-apziņas stāvoklis?

M: Jā, es apjaušu, ka neesmu pie apziņas.

J: Un nomodā vai sapņojot?

M: Es apjaušu, ka esmu nomodā vai sapņoju.

J: Man tas nepielec. Ko īsti tu domā? Tiksim skaidrībā ar maniem jēdzieniem: ar būšanu miegā es domāju būšanu bez apziņas, ar būšanu nomodā es domāju apzināšanos, ar sapņošanu es domāju sava prāta, bet ne apkārtnes apzināšanos.

M: Apmēram tā pat ir arī man. Tomēr šķiet, ka atšķirība ir. Katrā stāvoklī tuaizmirsti divus pārējos, bet man ir tikai viens būšanas stāvoklis, kas ietver un transcendē trīs mentālos stāvokļus – nomodu, sapņus un miegu.

J: Vai tu pasaulei redzi virzību un jēgu?

M: Pasaule ir manas iztēles atspulgs. Ko es gribu redzēt, to es redzu. Bet kāpēc man gudrot radīšanas, evolūcijas un iznīcības modeļus? Man tie nav vajadzīgi. Pasaule ir manī, pasaule ir es pats. Es no tās nebaidos, un man nav vēlmes to ieslogot mentālā attēlā.

J: Atgriežoties pie miega. Vai tu sapņo?

M: Protams.

J: Kādi ir tavi sapņi?

M: Nomodas stāvokļa atbalsis.

J: Un tavs dziļais miegs?

M: Smadzeņu apziņa ir apturēta.

J: Tu tad neesi pie apziņas?

36

M: Neapzinos savu apkārtni – jā.

J: Tomēr ne pavisam ne pie apziņas?

M: Es apjaušu, ka es neesmu pie apziņas.

J: Tu lieto vārdus “apjautošs” un “apzināts”. Vai tie nav viens un tas pats?

M: Apjausma ir pirmatnēja; tā ir oriģinālais stāvoklis, bez sākuma, bez beigām, bez cēloņa, bez balsta, bez daļām, bez izmaiņām. Apziņa ir kontaktā, atspulgs pret virsmu, dualitātes stāvoklis. Nevar būt apziņa bez apjausmas, bet apjausma var būt bez apziņas, kā tas ir dziļā miegā. Apjausma ir absolūta, apziņa ir relatīva pret tās saturu; apziņa vienmēr ir par kaut ko. Apziņa ir fragmentāra un mainīga, apjausma ir totāla, nemainīga, rāma un klusa. Un tā ir visu pieredžu kopīgā matrica.

J: Kā tiek iets pāri apziņai apjausmā?

M: Jo tā ir apjausma, kas padara apziņu par iespējamu, apjausma ir katrā apziņas stāvoklī. Tāpēc apzināšanās par būšanu apzinātam jau ir kustība apjausmā. Ieinteresētība savā apziņas straumē ved tevi uz apjausmu. Tas nav jauns stāvoklis. Tas beigās tiek atpazīts kā oriģinālā, pamata eksistence,kas ir dzīve pati un arī mīlestība un prieks.

J: Ja realitāte visu laiku ir ar mums, no kā sastāv sevis realizācija?

M: Realizācija ir pretējais neziņai. Pieņemt pasauli kā reālu un sevi kā nereālu ir neziņa, visu bēdu iemesls. Zināt sevi kā vienīgo realitāti, un visu pārējo kā pagaidu un pārejošu ir brīvība, miers un prieks. Tas viss ir ļoti vienkārši. Tā vietā, lai skatītos uz lietām, kādas tās tiek iedomātas, mācies tās redzēt tādas, kādas tās ir. Kad tu vari redzēt visu, kāds tas ir, tu arī sevi redzēsi tādu, kāds tu esi. Tas ir kā spoguļa tīrīšana. Tas pats spogulis, kurš tev rāda pasauli, kāda tā ir, rādīs arī tevis paša seju. Doma “es esmu” ir lupata spoguļa pulēšanai. Izmanto to.

37

12. Persona nav realitāteJautātājs: Lūdzu, pastāsti mums, kā tu realizēji.

Maharadž: Es satiku savu Guru, kad man bija 34, un realizēju, kad man bija 37.

J: Kas notika? Kāda bija izmaiņa?

M: Baudas un sāpes zaudēja varu pār mani. Es biju brīvs no vēlmēm un bailēm. Atradu sevi piepildītu, neko man nevajadzēja. Es redzēju, ka tīrās apjausmas okeānā, uz universālās apziņas virsmas paceļas un krīt neskaitāmi fenomenālo pasauļu viļņi, bez sākuma un mūžīgi. Kā apziņa tie visi ir es pats. Kā notikumi tie visi ir mani. Ir mistisks spēks, kas tos pieskata. Tas spēks ir apjausma, Pats, Dzīve, Dievs, vienalga, kādu vārdu tu tam dod. Tas ir pamats, augstākais šī visa, kas ir, balsts, tieši kā zelts ir pamats visām zelta rotām. Un tas ir tik intīmi mūsu! Abstrahē no rotām vārdu un formu, un zelts kļūst acīmredzams. Esi brīvs no vārda un formas, un no vēlmēm un bailēm, ko tie rada, kas tad paliek?

J: Nekas.

M: Jā, paliek tukšums. Bet tukšums ir pilns līdz malām. Tas ir mūžīgais potenciāls, kā apziņa ir mūžīgais esošais.

J: Ar potenciālu tu domā nākotni?

M: Pagātne, tagadne un nākotne – tie visi ir tur. Un bezgalīgi vairāk.

J: Bet, ja tukšums ir tukšums, kāds mums no tā labums?

M: Kā tu tā vari teikt? Bez pārtraukuma turpinātībā, kā var būt atdzimšana? Vai var būt atjaunošanās bez nāves? Pat miega tumsa ir atsvaidzinoša un atjaunojoša. Bez nāves mēs uz visiem laikiem būtu ieslīguši vecuma nespēkā.

J: Vai nav tādas lietas kā nemirstība?

M: Kad dzīve un nāve tiek redzētas kā viena otrai būtiskas, kā divi vienas būšanas aspekti, tā ir nemirstība. Redzēt beigas sākumā un sākumu beigās ir

38

norāde uz mūžību. Pavisam noteikti, nemirstība nav nepārtrauktība. Tikai mainīšanās process turpinās. Nekas neilgst.

J: Apjausma ilgst?

M: Apjausma nav par laiku. Laiks eksistē tikai apziņā. Pāri apziņai, kur ir laiks un telpa?

J: Apziņas laukā ir arī tavs ķermenis.

M: Protams. Bet idejas “mans ķermenis” kā kaut kas atšķirts no citiem ķermeņiem tur nav. Man tas ir “ķermenis”, ne “mans ķermenis”, “prāts”, ne “mans prāts”. Prāts pieskata ķermeni labi, man nav vajadzības iejaukties. Kam ir jābūt izdarītam, tiek darīts, parastā un dabīgā veidā.

Tu varētu īpaši neapzināties par savām fizioloģiskajām funkcijām, bet, kad ir runa par domām un jūtām, vēlmēm un bailēm, tu akūti sāc sevi apzināties.Es šīs lietas arī pārsvarā neapzinos. Es manu sevi runājot ar cilvēkiem, pavisam korekti un pienācīgi darot lietas, neko īpaši tās neapzinoties. Izskatās, ka savu fizisko, nomodas dzīvi es dzīvoju automātiski, reaģējot spontāni un akurāti.

J: Vai šī spontānā reakcija nāk kā realizācijas rezultāts vai no treniņa?

M: Abējādi. Nodošanās savam mērķim padara tavu dzīvi par tīru un kārtīgudzīvi, atdotu patiesības meklēšanai un palīdzēšanai cilvēkiem, un realizācijapadara cēlo tikumu par vieglu un spontānu, aizvācot šķēršļus vēlmju un baiļu, un nepareizu ideju formā.

J: Vai tev vairs nav vēlmju un baiļu?

M: Manā liktenī bija lemts piedzimt par vienkāršu vīru, vienkāršas tautas pārstāvi, pazemīgu tirgotāju ar tikai nelielu izglītību. Mana dzīve bija parasta, parastām vēlmēm un bailēm. Kad caur ticību savam skolotājam un klausīšanu viņa vārdiem es realizēju savu patieso būtību, es atstāju aiz muguras savu cilvēka dabu, lai tā pieskata sevi pati līdz tās liktenis beigsies.Pa retam kāda veca reakcija, emocionāla vai mentāla, prātā notiek, bet tā tiek pamanīta un atmesta. Beigu beigās, tikmēr kamēr ir personas nasta, tikmēr ir pakļautība tās īpatnībām un ieradumiem.

39

J: Vai tu nebaidies no nāves?

M: Es jau esmu miris.

J: Kādā nozīmē?

M: Dubult-beigts. Ne tikai esmu miris uz savu ķermeni, bet arī uz savu prātu.

J: Tu nemaz neizskaties beigts!

M: Tas ir, ko tu saki! Izskatās, ka tu manu stāvokli zini labāk nekā es!

J: Atvainojos. Bet es vienkārši nesaprotu. Tu saki, tu esi bez-ķermeņa un bez-prāta, bet es tevi redzu pavisam dzīvu un artikulējošu.

M: Tavās smadzenēs un ķermenī visu laiku notiek ārkārtīgi sarežģīts darbs, vai tu to apzinies? Pavisam nē. Tomēr no ārpuses viss, šķiet, notiek inteliģenti un jēgpilni. Kāpēc gan nepieņemt to, ka visa personīgā dzīve varētu paslīdēt pārsvarā zem apzināšanās sliekšņa un tomēr turpināties raiti un saprātīgi?

J: Vai tas ir normāli?

M: Kas ir normāli? Vai tava dzīve – vēlmju un baiļu pārņemta, nesaskaņu un cīniņu pilna, bez jēgas un bez prieka – ir normāla? Vai ir normāli akūti apzināties savu ķermeni? Vesels ķermenis, vesels prāts dzīvo pārsvarā sava saimnieka neuztverts; tikai retos gadījumos ar sāpēm un ciešanām tie sauc pēc uzmanības un ieskata. Kāpēc neieviest to pašu attiecībā uz visu personīgo dzīvi? Var funkcionēt pareizi, labi un reaģējot uz notiekošo pilnīgi, bez šīs funkcionēšanas ievešanas apjausmas fokusā. Kad sevis-kontrole kļūst par sekundāru dabu, apjausma nobīda savu fokusu uz dziļākiem eksistences un darbības līmeņiem.

J: Tu nekļūsti robots?

M: Kāds sliktums ir lietu, kas ir pierastas un atkārtojas, padarīšanā par automātiskām? Tās ir automātiskas tik un tā. Bet, kad tās ir arī haotiskas, tāsrada sāpes un ciešanas, un sauc pēc uzmanības. Viss tīras un labi sakārtotas dzīves iemesls ir atbrīvot cilvēku no haosa verdzības un bēdu nastas.

40

J: Izskatās, ka tu dod priekšroku datorizētai dzīvei.

M: Kāda vaina dzīvei, kas ir brīva no problēmām? Personība ir tikai reālā atspulgs. Kāpēc atspulgam nebūt patiesam pret oriģinālo laika gaitā automātiski? Vai personai ir nepieciešami kādi savi tēli? Dzīve, kuras atspulgs tā ir, to vedīs. Līdz ko tu realizē, ka persona ir tikai realitātes atspulgs, tu izbeidz raizēties un uztraukties. Tu piekrīti tikt no iekšienes vadīts, un dzīve kļūst par ceļojumu nezināmajā.

13. Augstākais, prāts un ķermenisJautātājs: No tā, ko tu mums saki, izskatās, ka tu īsti neapzinies savu apkārtni. Mums tu šķieti ārkārtīgi modrs un aktīvs. Mēs nevaram nekādi noticēt, ka tu esi kaut kādā hipnotiskā stāvoklī, kas aiz sevis neatstāj atmiņu.Tieši pretēji, tava atmiņa šķiet nekļūdīga. Kā mums saprast tavu apgalvojumu, ka pasaule un viss, ko tā ietver, cik tevi tas skar, neeksistē.

Maharadž: Tas viss ir atkarīgs no fokusa. Tavs prāts ir fokusēts uz pasauli; mans ir fokusēts realitātē. Tas ir kā mēness dienas gaismā – kad saule spīd, mēness ir knapi redzams. Vai, piemēram, vēro, kā tu ēd. Tikmēr, kamēr ēdiens ir tavā mutē, tu apzinies to; kad norīts, tev gar to vairs nav daļas. Būtu apgrūtinoši to turēt prātā, līdz tas tiek izdalīts. Prātam normāli būtu jābūt neaktīvam – nemitīga darbība ir pataloģisks stāvoklis. Universs darbojas pats – to es zinu. Kas vēl man būtu jāzina?

J: Tātad džnānī zina, ko viņš dara, tikai tad, kad viņš pievērš tam prātu; savādāk viņš tikai rīkojas, neesot iesaistīts.

M: Vidējs cilvēks neapzinās savu ķermeni kā tādu. Viņš apzinās savus maņu uztvērumus, jūtas un domas. Pat šīs, kad iestājas nepieķeršanās, aizslīd no apziņas centra un notiek spontāni un bez piepūles.

J: Kas tad ir apziņas centrā?

41

M: Tas, kam nevar tikt dots vārds vai forma, jo tas ir bez kvalitātēm un pāri apziņai. Tu varētu teikt, ka tas ir punkts apziņā, kas ir pāri apziņai. Kā caurums papīrā ir abi, gan papīrā, tomēr ne papīrs, tā arī augstākais stāvoklis ir pašā apziņas centrā un tomēr pāri apziņai. Tas ir it kā atvērums prātā, caur kuru prāts tiek gaismas pieliets. Atvērums nav pat gaisma. Tas irvienkārši atvērums.

J: Atvērums ir tikai tukšums, neklātbūtne.

M: Pilnīgi pareizi. No prāta perspektīvas tas ir atvērums apjausmas gaismasienākšanai mentālā telpā. Pati par sevi gaisma var tikt salīdzināta cietai, blīvai, akmenim līdzīgai, homogēnai un nemainīgai tīras apjausmas masai, brīvai no mentāliem vārdu un formu šabloniem.

J: Vai ir kāda saistība mentālās telpas un augstākās mājvietas starpā?

M: Augstākais dod eksistenci prātam. Prāts dod eksistenci ķermenim.

J: Un kas ir pāri tam?

M: Ņemsim piemēru. Kāds cienījams jogs, ilgdzīvošanas mākslas meistars, pats vairāk kā 1000 gadus vecs, atnāk pie manis mācīt savu mākslu. Es pilnībā respektēju un patiesi apbrīnoju viņa sasniegumus, tomēr viss, ko viņam varu pateikt ir: kāds man no ilgdzīvošanas labums? Es esmu pāri laikam. Lai cik ilga būtu dzīve, tā ir tikai mirklis un sapnis. Tādā pašā veidāes esmu pāri kvalitātēm. Tās parādās un izzūd manā gaismā, bet nevar mani aprakstīt. Viss universs ir vārdi un formas, balstītas īpašībās un to atšķirībās, bet es esmu pāri tam. Pasaule ir, jo es esmu, bet es neesmu pasaule.

J: Bet tu dzīvo pasaulē!

M: Tas ir tas, ko saki tu! Es zinu, ir pasaule, kura satur šo ķermeni un šo prātu, bet es tos neuzskatu vairāk par “maniem” nekā citu prātus un ķermeņus. Tie tur ir, laikā un telpā, bet es esmu bez-laika un bez-telpas.

J: Bet, jo viss eksistē no tavas gaismas, vai tāpēc tu neesi pasaules radītājs?

M: Es neesmu ne potencialitāte, ne aktualizācija, ne lietu esamība. Manā gaismā tās nāk un iet kā putekļu kripatas, dejojošas saules staros. Gaisma

42

izgaismo kripatas, bet nav atkarīga no tām. Un nevar arī teikt, ka tā tās rada.Nevar pat teikt, ka tā tās zina.

J: Es uzdodu jautājumu, un tu atbildi. Vai tu apzinies jautājumu un atbildi?

M: Realitātē es ne dzirdu, ne atbildu. Jautājums un atbilde notiek notikumu pasaulē. Nekas nenotiek ar mani. Viss vienkārši notiek.

J: Un tu esi liecinieks?

M: Ko nozīmē liecinieks? Tikai zināšanu. Lija, un tagad lietus ir beidzies. Es nesamirku. Es zinu, ka lija, bet es netieku iespaidots. Es biju tikai lietus liecinieks.

J: Pilnībā realizējis cilvēks, spontāni mājojošs augstākajā stāvoklī, šķietami ēd, dzer, utt. Viņš to apjauš vai nē?

M: To, kurā notiek apziņa, universālā apziņa jeb prāts, mēs saucam par apziņas ēteru. Visi apziņas objekti veido universu. Kas ir pāri abiem, dodot pamatu abiem, ir augstākais stāvoklis, absolūta rāmuma un klusuma stāvoklis. Jebkurš, kurš tur ieiet, izzūd. Tas nav vārdu vai prāta sasniedzams. Tu varētu to saukt par Dievu vai Parabrahman, vai Augstāko Realitāti, bet šie ir tikai vārdi, kurus ir devis prāts. Tas ir bez-vārdu, bez-satura, bez-piepūles un spontāns stāvoklis, pāri būšanai un ne-būšanai.

J: Bet vai tad turpina apzināties?

M: Tā pat kā universs ir prāta ķermenis, tā apziņa ir augstākā ķermenis. Tasneapzinās, bet dod iespēju apziņai būt.

J: Manā ikdienas rosībā daudz kas notiek pēc ieraduma, automātiski. Es apjaušu vispārīgu nolūku, bet ne detalizēti katru kustību. Manai apziņai paplašinoties un padziļinoties, detaļas, šķiet, atkāpjas, atstājot mani brīvu novispārīgām tendencēm. Vai tas pats notiek arī ar džnānī, bet tikai vēl lielākā mērā?

M: Apziņas līmenī – jā. Augstākajā stāvoklī, nē. Šis stāvoklis ir pilnībā viens un nedalāms, viens pats homogēns realitātes gabals. Vienīgais veids, kā to zināt, ir būt par to. Prāts nevar to sasniegt. Lai uztvertu to, nav nepieciešamas maņas; lai zinātu to, nav vajadzīgs prāts.

43

J: Tā Dievs vada pasauli.

M: Dievs nevada pasauli.

J: Tad kurš to dara?

M: Neviens. Viss notiek pats no sevis. Tu uzdod jautājumu, un tu gādā atbildi. Un tu zini atbildi, kad tu uzdod jautājumu. Viss ir spēle apziņā. Visi sadalījumi ir iluzori. Tu vari zināt tikai nepatieso. Patiesajam ir jābūt tev pašam.

J: Ir vērotā apziņa, un ir vērojošā apziņa. Vai otrais ir augstākais?

M: Ir šie divi – persona un liecinieks, vērotājs. Kad tu redzi tos abus kā vienu un ej pāri, tu esi augstākajā stāvoklī. Tas nav uztverams, jo tas ir tas, kas uztveri padara par iespējamu. Tas ir pāri būšanai un ne-būšanai. Tas navne spogulis, ne attēls spogulī. Tas ir, kas ir – bezlaicīgā realitāte, neticami cieta un homogēna.

J: Džnānī – vai viņš ir liecinieks vai Augstākais?

M: Viņš ir Augstākais, protams, bet viņš var arī tikt uzskatīts par universāloliecinieku.

J: Bet viņš vēl ir persona?

M: Kad tu tici, ka tu esi persona, tu redzi personas visapkārt. Īstenībā nav personu, tikai atmiņu un pieradumu diegi. Realizācijas mirklī persona izbeidzas. Identitāte paliek, bet identitāte nav persona, tā ir iebūvēta realitātē. Personai pašai par sevi nav esamības; tā ir liecinieka, “es esmu”, kas arī ir tikai būšanas režīms, atspulgs prātā.

J: Vai Augstākais apzinās?

M: Ne apzinās, ne arī neapzinās, es stāstu tev no pieredzes.

J: Pradžņānam Brahma. Kas ir Pradžņā?

M: Tā ir dzīves pašas paš-ne-apzinošā zināšana.

J: Vai tā ir vitalitāte, dzīves, dzīvīguma enerģija?

M: Enerģija nāk pirms tā. Jo viss ir kādas enerģijas veids. Apziņa

44

visdetalizētākā ir nomodas stāvoklī. Mazāk sapnī. Homogēna – ceturtajā stāvoklī. Pāri tam ir neizsakāmā monolītiska realitāte, džnānī mājvieta.

J: Es sagriezu roku. Tā sadzija. Kāds spēks to sadziedēja?

M: Dzīves spēks.

J: Kas tas ir par spēku?

M: Tā ir apziņa. Viss apzinās.

J: Kas ir apziņas avots?

M: Apziņa pati ir visa avots.

J: Vai var pastāvēt dzīve bez apziņas?

M: Nē, un arī ne apziņa bez dzīves. Tie abi ir viens. Bet īstenībā tikai Augstākais ir. Pārējais ir vārdu un formu padarīšana. Tikmēr, kamēr tu turēsies pie idejas, ka eksistē tikai tas, kam ir vārds un forma, Augstākais tev šķitīs neeksistējošs. Kad tu saproti, ka vārdi un formas ir tukšas čaulas, pilnīgi bez nekāda satura, un, kas ir reāls, ir bez vārda un bez formas, tīra dzīves enerģija un apziņas gaisma, tu būsi mierā – iegrimis dziļajā realitātesklusumā.

J: Ja laiks un telpa ir tikai ilūzijas, un tu esi pāri tiem, lūdzu, pasaki, kāds laiks ir Ņujorkā. Vai tur ir karsts vai līst?

M: Kā es tev to varētu pateikt? Tādām lietām ir nepieciešams īpašs treniņš. Vai vienkārši aizbraukšana un Ņujorku. Es varu būt diezgan pārliecināts, kaes esmu pāri laikam un telpai, un tomēr nebūt spējīgs pēc paša gribas atrast sevi kādā laika un telpas punktā. Es neesmu gana tajā ieinteresēts; Es neredzu nekādu jēgu speciālos jogas treniņos. Es tikai esmu dzirdējis par Ņujorku. Man tas ir tikai vārds. Kāpēc man būtu jāzina vairāk, nekā pasaka vārds? Katrs atoms varētu būt universs, tik pat sarežģīts kā mūsējais. Vai man tie visi ir jāzina? Es varu – ja es trenētos.

J: Jautājot par Ņujorku, kur es kļūdījos?

M: Pasaule un prāts ir būšanas stāvokļi. Augstākais nav stāvoklis. Tas ir visos stāvokļos, bet nav kaut kā cita stāvoklis. Tas ir pilnīgi bez-cēloņu,

45

neatkarīgs, pilnīgs pats sevī, pāri laikam un telpai, prātam un matērijai.

J: Pēc kādas zīmes tu to atpazīsti?

M: Tur tā lieta, ka tas neatstāj pēdas. Nav nekā, pēc kā to atpazīt. Tas ir jāredz tieši, atmetot visus meklējumus pēc zīmēm un pieejām. Kad visi vārdi un formas ir atdoti, reālais ir ar tevi. Tev tas nav jāmeklē. Daudzskaitlība un dažādība ir tikai prāta spēle. Realitāte ir viena.

J: Ja realitāte neatstāj pierādījumus, nav par to runāšanas.

M: Tā ir. Tā nevar tikt noliegta. Tā ir dziļa un tumša, mistērija pāri mistērijai. Bet tā ir, kamēr viss cits tikai notiek.

J: Vai tas ir Nezināmais?

M: Savas apziņas nelietošana ir samādhi. Tikai atstāj savu prātu malā. Tev neko nevajag, ne no tava ķermeņa, ne no tava prāta.

14. Redzamības un realitāteJautātājs: Tu atkārtoti esi teicis, ka notikumi ir bez-cēloņu, ka lieta vienkārši notiek, un tai nevar tikt noteikts cēlonis. Protams, visam ir cēloņi, vairāki cēloņi. Kā man saprast to, ka lietām nav cēloņu.

Maharadž: No augstākā skata punkta pasaulei nav cēloņa.

J: Bet kāda ir tevis paša pieredze?

M: Viss ir bez-cēloņu. Pasaulei nav cēloņa.

J: Es neprasu cēloņus, kas bija pasaules radīšanās iemesli. Kurš ir redzējis pasaules radīšanu? Tā tik pat labi varētu būt arī bez sākuma, vienmēr eksistējoša. Bet es nerunāju par pasauli. Es pieņemu, ka pasaule eksistē – kaut kā. Tā satur tik daudzas lietas. Protams, katrai ir jābūt savam cēlonim vai vairākiem cēloņiem.

46

M: Līdz ko tu priekš sevis izveido pasauli laikā un telpā, cēloņsakarību pārvaldītu, tu esi nolemts katras lietas cēloņu meklēšanai un atrašanai. Tu uzstādi jautājumu un uzspied savu atbildi.

J: Mans jautājums ir ļoti vienkāršs: es redzu visāda veida lietas, un es saprotu, ka katrai ir jābūt savam cēlonim vai vairākiem cēloņiem. Tu saki, ka tās ir bez-cēloņu – no tava skata punkta. Bet tev nekam nepastāv esamība, un tāpēc jautājums par cēloņsakarību nepaceļas. Tomēr tu, šķiet, pieņem lietu eksistenci, bet noraidi to cēloņus. Šo es nespēju aptvert. Ja tu pieņem lietu eksistenci, kāpēc noliegt to cēloņus?

M: Es redzu tikai apziņu un zinu, ka viss ir tikai apziņa, tā pat kā tu zini, ka attēls uz kino ekrāna ir tikai gaisma.

J: Tomēr gaismas kustībai ir iemesls.

M: Gaisma nemaz nekustās. Tu ļoti labi zini, ka kustība ir iluzora, mirklīgu apstādinājumu un iekrāsojumu secība filmā. Kas kustās, ir filma – kas ir prāts.

J: Tas nepadara attēlu bez-cēloņu. Filma ir tur, un aktieri ar tehniķiem, režisors, producents, dažādie ražotāji. Pasaule tiek cēloņsakarības vadīta. Viss savstarpēji ir saistīts.

M: Protams, viss ir savstarpēji saistīts. Un tāpēc visam ir neskaitāmi iemesli. Viss universs dod ieguldījumu pat vismazākajā lietā. Lieta ir tāda, kāda tā ir, jo pasaule ir tāda, kāda tā ir. Skaties, tu runā par zelta ornamentiem, un es – par zeltu. Starp dažādiem ornamentiem nav cēloņsakarību. Kad ornaments tiek pārkausēts, lai izgatavotu citu, starp šiem diviem nav cēloņsakarību. Kopīgais faktors ir zelts. Bet tu nevari teikt,ka zelts ir cēlonis. Tas nevar tikt saukts par cēloni, jo pats par sevi tas neko neizsauc. Tas tiek atspoguļots prātā kā “es esmu”, kā ornamenta konkrētais vārds un forma. Tomēr viss ir tikai zelts. Tādā pašā veidā realitāte visam dod iespēju, un tomēr nekas, kas padara lietu par to, kas tā ir, tās vārds un forma, nenāk no realitātes.

Bet kāpēc tik daudz uztraukties par cēloņsakarībām? Kāda nozīme cēloņiem, ja pašas lietas ir pārejošas? Lai nāk, kas nāk, un iet, kas iet –

47

kāpēc turēties pie lietām un meklēt to cēloņus?

J: No relatīva skata punkta visam ir jābūt cēlonim.

M: Kāds labums tev no relatīvā? Tu esi spējīgs redzēt no absolūta skata punkta – kāpēc doties atpakaļ uz relatīvo? Vai tev ir bail no absolūtā?

J: Man ir bail. Es baidos, ka iemigšu ar savam tā sauktajām absolūtajām pārliecībām. Lai dzīvotu dzīvi kārtīgi, absolūtās lietas nedod labumu. Kad irvajadzīgs krekls, tu pērc audumu, sauc drēbnieku, utt.

M: Šī runa parāda neziņu.

J: Un kāds ir zinātāja viedoklis?

M: Ir tikai gaisma, un gaisma ir viss. Viss pārējais ir tikai attēls, veidots no gaismas. Attēls ir gaismā, un gaisma ir attēlā. Dzīve un nāve, pats un ne-pats – atmet visas šīs idejas. No tām tev nav nekāda labuma.

J: No kāda skata punkta tu noliedz cēloņsakarību? No relatīvā – universs ir visa cēlonis. No absolūtā – vispār nav nekādu lietu.

M: No kāda stāvokļa tu jautā?

J: No ikdienas nomodas stāvokļa, kas ir vienīgais, kurā šīs diskusijas notiek.

M: Nomodas stāvoklī visas šīs problēmas rodas, jo tāda ir tā daba. Bet tu nevienmēr esi tajā stāvoklī. Ko labu tu vari izdarīt stāvoklī, kurā tu iekrīti, un no kura tu iznāc bezpalīdzīgi? Kādā veidā tev palīdz zināšana par lietām, kuras ir cēloņu saistītas – kuras tādas šķiet esam tavā nomodas stāvoklī?

J: Pasaule un nomodas stāvoklis parādās un izzūd kopā.

M: Kad prāts ir rāms, absolūti kluss, nav vairs nomodas stāvokļa.

J: Vārdi kā Dievs, universs, veselums, absolūts, augstākais ir tikai trokšņi gaisā, jo nekāda rīcība, balstoties uz tiem, nevar tikt veikta.

M: Tu runā jautājumus, kurus tikai tu pats vari atbildēt.

J: Neaizslauki mani šādi prom! Tu esi tik izveicīgs uzsākt runu par veselumu, par universu un tik daudzām iedomātām lietām! Tās nevar atnākt

48

un aizliegt tev runāt viņu vārdā. Es ienīstu šo neatbildīgo vispārināšanu! Un tu visu laiku tās personificē. Bez cēloņsakarības nebūtu kārtības; kā arī jēgpilna rīcība nebūtu iespējama.

M: Vai tu gribi zināt visu, kas izsauc katru notikumu? Vai tas ir iespējams?

J: Es zinu, ka tas nav iespējams! Viss, ko gribu zināt, ir, vai visam ir cēloņi,un vai cēloņus var ietekmēt, tādējādi ietekmējot notikumus?

M: Lai ietekmētu notikumus, tev ir jāzina cēloņi. Cik otrāda lietu darīšana! Vai nav tā, ka tu esi katra notikuma avots un beigas? Kontrole ir pie avota paša.

J: Katru rītu es paņemu avīzi un nepatikā lasu, ka pasaules bēdas – nabadzība, naids un kari – nemazinās. Mans jautājums ir saistībā ar šo bēdu faktu, par cēloni, par remdējumu. Neaizslauki mani prom, sakot, ka tas ir budisms! Neliec mani kategorijās. Tava uzstājība par cēloņsakarības neesamību atņem visu cerību par izmaiņām pasaulē.

M: Tu esi apjucis, jo tu tici, ka tu esi pasaulē, ne pasaule tevī. Kas bija pirmais – tu vai tavi vecāki? Tu iedomājies, ka tu piedzimi kādā konkrētā laikā un vietā, ka tev ir tēvs un māte, ķermenis un vārds. Šis ir tavs grēks unnelaime! Protams, tu vari izmainīt savu pasauli, ja tu pie tā strādā. Kā vien vari, strādā! Kurš tevi stādina? Es nekad tevi neesmu atturējis. Ir cēloņi vai nav, tu šo pasauli esi izveidojis, un tu to vari mainīt.

J: Pasaule, kurā nav cēloņsakarību, ir pilnībā pāri manai kontrolei.

M: Tieši pretēji, pasauli, kuras vienīgais avots un pamats esi tu, ir pilnībā tavos spēkos mainīt. Kas ir radīts, vienmēr var tikt izzudināts un atkal-radīts. Viss notiks, kā tu to gribi, ar nosacījumu, ka tu to tiešām gribi.

J: Viss, ko gribu zināt, ir kā apieties ar pasaules bēdām.

M: Tu tās esi radījis no sevis paša vēlmēm un bailēm, tiec galā ar tām. Viss ir tā dēļ, ka tu esi aizmirsis sevis paša esību. Iedevis realitāti attēlam uz ekrāna, tu mīli cilvēkus tajā un ciet par viņiem, un meklē veidu, kā viņiem palīdzēt. Tas nav tā. Tev ir jāsāk ar sevi. Nav cita veida. Strādā, protams. Strādāšanā nav sliktuma.

49

J: Tavs universs, šķiet, satur jebkuru iespējamo pieredzi. Indivīds velk tajā līniju un pieredz patīkamus un nepatīkamus stāvokļus. Šis ir iemesls jautāšanai un meklēšanai, kas paplašina redzējumu un dod indivīdam iespēju iet pāri savai šaurajai un paša radītajai pasaulei, ierobežotai un centrētai ap sevi. Šī personīgā pasaule vienmēr var tikt mainīta – laikā. Universs ir bezlaicīgs un perfekts.

M: Pieņemt redzamību par realitāti ir smags grēks un visu postu iemesls. Tuesi viscaur-esošā, mūžīgā un bezgalīgi radošā apjausma – apziņa. Viss pārējais ir lokāls un īslaicīgs. Neaizmirsti, kas tu esi. Un tikmēr strādā savassirds piepildījumam. Darbam un zināšanām būtu jāiet roku rokā.

J: Mana sajūta ir, ka mana garīgā attīstība nav manās rokās. Savu plānu taisīšana un to īstenošana nekur neved. Es tikai skrienu pa riņķi ap sevi. KadDievs uzskata augli par gatavu, Viņš to noplūks un apēdīs. Visi augļi, kuri Viņam šķitīs vēl zaļi, paliks pasaules kokā vēl kādu dienu.

M: Tu domā, ka Dievs tevi zina? Pat pasauli Viņš nezina.

J: Tavējais ir savādāks Dievs. Mans ir savādāks. Mans ir žēlīgs. Viņš cieš mums līdz.

M: Tu lūdzies izglābt vienu, kamēr tūkstošiem mirst. Un, ja visi beigtu mirt, nebūtu vairs vietas uz šīs zemes.

J: Es nebaidos no nāves. Manas rūpes ir par bēdām un ciešanām. Mans Dievs ir vienkāršs Dievs un diezgan bezpalīdzīgs. Viņam nav spēka padarīt mūs gudrus. Viņš var tikai stāvēt un gaidīt.

M: Ja tu un tavs Dievs abi esat bezpalīdzīgi, vai tas nenozīmē, ka pasaule ir nejauša? Un, ja tā ir, vienīgā lieta, ko tu vari darīt, ir iet tai pāri.

50

15. DžnānīJautātājs: Bez Dieva spēka nekas nevar tikt izdarīts. Pat tu šeit nesēdētu unpar Viņu ar mums nerunātu.

Maharadž: Viss tiek Viņa darīts, nav šaubu. Ko tas dod man, jo es neko negribu? Ko Dievs man var dot vai man atņemt? Kas ir mans, ir mans un bija mans pat tad, kad Dievs nebija. Protams, tā ir ļoti mazītiņa lietiņa, kripata – sajūta “es esmu”, būšanas fakts. Šī ir manis paša vieta, neviens to man nav devis. Zeme ir mana; kas uz tās aug, ir Dieva.

J: Vai Dievs ņēma un iznomāja no tevis zemi?

M: Dievs ir veltījies man un visu šo izdarīja priekš manis.

J: Vai nav Dieva, kas būtu atsevišķs no tevis?

M: Kā tāds varētu būt? “Es esmu” ir sakne, Dievs ir koks. Kurš man būtu jāpielūdz un kāpēc?

J: Tu esi tas, kas veltījies, vai objekts, kam veltās?

M: Neviens, es esmu veltīšanās pati.

J: Pasaulē nav gana veltīšanās.

M: Tu vienmēr meklē, kā uzlabot pasauli. Vai tu tiešām tici, ka pasaule gaida, ka tu to glābsi?

J: Es vienkārši nezinu, cik daudz es varu darīt pasaules labā. Viss, ko varu darīt, ir mēģināt. Vai ir kas cits, ko tu gribētu, lai es daru?

M: Vai ir pasaule bez tevis? Tu zini visu par pasauli, bet par sevi tu nezini neko. Tu pats esi sava darba rīks, tev nav citu rīku. Kāpēc tev neparūpēties par rīkiem, pirms tu domā par pasauli?

J: Es varu pagaidīt, pasaule nevar.

M: Bet netaujājot tu liec pasaulei gaidīt.

J: Gaidīt ko?

51

M: Kādu, kas to var izglābt.

J: Dievs vada pasauli, Dievs to glābs.

M: Tas ir, ko saki tu! Vai Dievs atnāca pie tevis un pateica, ka pasaule ir Viņa radība un rūpe un ne tavējā?

J: Kāpēc tai būtu jābūt tikai manai rūpei?

M: Apsver. Pasaule, kurā tu dzīvo, kurš cits par to zina?

J: Tu zini. Visi zina.

M: Vai kāds atnāca no ārpus tavas pasaules un to tev teica? Es pats un visi citi parādās un izzūd tavā pasaulē. Mēs visi esam tavā žēlastībā.

J: Nevar būt tik traki! Es eksistēju tavā pasaulē, kā tu eksistē manējā.

M: Tev nav liecību par manu pasauli. Tu pilnībā esi ievīstīts sevis paša radītā pasaulē.

J: Skaidrs. Pilnīgi, bet – bezcerīgi?

M: Tavas pasaules cietuma ietvaros parādās kāds, kurš saka tev, ka sāpīgo pretrunu pasaule, kuru tu esi izveidojis, nav ne ilgstoša, ne pastāvīga, un balstās pārpratumā. Viņš lūdz tev tikt ārā no tās pa to pašu ceļu, pa kuru tu tajā nonāci. Tu tajā nonāci, aizmirstot, kas tu esi, un tu izkļūsi ārā, zinot sevi, kāds tu esi.

J: Kādā veidā tas iespaido pasauli?

M: Kad tu esi brīvs no pasaules, tu vari ar to kaut ko iesākt. Tikmēr, kamēr tu esi tās ieslodzītais, tu esi bezspēcīgs to mainīt. Tieši pretēji, lai ko tu darītu, tas situāciju saasinās.

J: Taisnīgums mani atbrīvos.

M: Bez šaubām, taisnīgums liks tev justies ērti un padarīs pasauli ērtu, pat par laimīgu vietu. Bet kāds labums? Tajā nav realitātes. Tā nevar ilgt.

J: Dievs palīdzēs.

M: Lai tev palīdzētu, Dievam ir jāzina par tavu eksistenci. Bet tu un tava

52

pasaule ir sapņu stāvokļi. Sapnī tu vari ciest agonijas. Neviens par tām nezina, un neviens tev nevar palīdzēt.

J: Tad visi mani jautājumi, mani meklējumi un mācīšanās ir nelietderīgi?

M: Tā ir tikai cilvēka, kurš ir noguris gulēt, mīcīšanās. Tie nav atmošanās cēloņi, bet tās agrie simptomi. Bet tev nav jājautā tukši jautājumi, uz kuriemtu atbildes jau zini.

J: Kā man gūt patiesu atbildi?

M: Uzdodot patiesu jautājumu – ne verbāli, bet uzdrīkstoties dzīvot atbilstoši tavām gaismām. Cilvēks, kurš ir gatavs mirt patiesības labad, to gūs.

J: Cits jautājums. Ir persona. Ir personas zinātājs. Ir liecinieks. Vai zinātājs un liecinieks ir viens un tas pats, vai tie ir atsevišķi stāvokļi?

M: Vai zinātājs un liecinieks ir viens vai divi? Kad zinātājs tiek redzēts atšķirts no zinātā, liecinieks stāv atstatā. Kad zinātais un zinātājs tiek redzētikā viens, liecinieks kļūst viens ar tiem.

J: Kas ir džnānī? Liecinieks vai augstākais?

M: Džnānī ir augstākais un arī liecinieks. Viņš ir abi, būšana un apjausma. Attiecībā pret apziņu viņš ir apjausma. Attiecībā pret universu viņš ir tīra būšana.

J: Un kā ar personu? Kas ir pirmais, persona vai zinātājs?

M: Persona ir ļoti maza lieta. Īstenībā tā ir salikta, nevar teikt, ka tā eksistē pati par sevi. Kad neuztverta, tās nav. Tā ir tikai prāta ēna, atmiņu summa. Tīra būšana atspīd prāta spogulī kā zināšana. Kas tiek zināts, ieņem personas veidolu, balstītu uz atmiņām un pieradumiem. Tā ir tikai ēna, zinātāja projekcija uz prāta ekrāna.

J: Spogulis ir te, atspulgs ir te. Bet kur ir saule?

M: Augstākais ir saule.

J: Tam ir jāapzinās.

53

M: Tas ne apzinās, ne neapzinās. Nedomā par to apziņas un bez-apziņas jēdzienos. Tas ir dzīve, kas satur dzimšanu, un ir pāri abiem.

J: Dzīve ir tik inteliģenta. Kā tā var neapzināties?

M: Tu runā par bez-apziņu, kad ir iztrūkums atmiņā. Realitātē ir tikai apziņa. Visa dzīve apzinās, visa apziņa – dzīva.

J: Pat akmeņi?

M: Pat akmeņi apzinās un ir dzīvi.

J: Mana raize ir, ka es tiecos noraidīt eksistenci tam, ko es nevaru iedomāties.

M: Tu būtu gudrāks, ja tu noraidītu eksistenci tam, ko tu esi iedomājies. Tasir iedomātais, kas nav reāls.

J: Viss iedomājamais ir nereāls?

M: Iedomātais, kas balstās uz atmiņām, ir nereāls. Nākotne nav pilnībā nereāla.

J: Kura daļa no nākotnes ir reāla un kura nē?

M: Negaidītais un neparedzamais ir reāls.

16. Bez-vēlmju būšana – augstākā svētlaimeJautātājs: Esmu saticis daudzus realizējušus cilvēkus, bet nekad atbrīvotu būtni. Vai tu esi saticis atbrīvotu cilvēku, vai tomēr atbrīvošanās, citu lietu starpā, nozīmē arī ķermeņa atmešanu?

Maharadž: Ko tu domā ar realizāciju un ar atbrīvošanos?

54

J: Ar realizāciju es domāju brīnišķīgu miera, labsajūtas un skaistuma pieredzi, kad pasaule šķiet jēgpilna, un ir abu, satura un būtības, visu-aptveroša vienotība. Lai gan tāda pieredze neilgst, tā nevar tikt aizmirsta. Tāspīd prātā gan kā atmiņa, gan kā ilgošanās. Es zinu, par ko es runāju, jo manir bijušas tādas pieredzes.

Ar atbrīvošanos es domāju pastāvīgu būšanu tajā brīnišķīgajā stāvoklī. Tas, ko es prasu, ir, vai atbrīvošanās ir savietojama ar ķermeņa izdzīvošanu.

M: Kas vainas ķermenim?

J: Ķermenis ir tik vājš un īslaicīgs. Tas rada vajadzības un kāri. Tas mokošiierobežo.

M: Nu un tad? Lai fiziskās izpausmes ir ierobežotas. Bet atbrīvošanās ir parsevis atbrīvošanu no nepareizajām un pašu uzspiestām idejām; tā nav saturēta kādā konkrētā pieredzē, lai cik cēla tā būtu.

J: Vai tā ilgst uz visiem laikiem?

M: Visas pieredzes ir laika ierobežotas. Kam ir sākums, tam ir jābūt beigām.

J: Tad atbrīvošanās, kā es to domāju, neeksistē?

M: Tieši pretēji, tu vienmēr esi brīvs. Tu gan apzinies, gan tev ir brīvība apzināties. Neviens šo tev nevar atņemt. Vai tu jebkad zini sevi kā neeksistējošu vai neapzinošu?

J: Es varētu neatcerēties, bet tas nepierāda to, ka es brīžiem nevarētu nebūt pie apziņas.

M: Kāpēc gan negriezties prom no pieredzes uz pieredzētāja un realizēt vienīgā patiesā apgalvojuma, kuru tu vari teikt, nozīmīgumu: “es esmu”?

J: Kā tas tiek darīts?

M: Te nav tāda “kā”. Tikai turi prātā sajūtu “es esmu”, saplūsti ar to, līdz tavs prāts un sajūta kļūst vieni. Atkārtoti mēģinot, tu uziesi pareizu uzmanības un pievilkšanās balansi, un tavs prāts būs stingri nostabilizējies domā-sajūtā “es esmu”. Lai ko tu domātu, teiktu vai darītu, šī pastāvīgā un

55

mīlošā būšanas sajūta paliek kā visu laiku esošs prāta fons.

J: Un tu to sauc par atbrīvošanos?

M: Es to saucu par normālu. Kāda ir vaina laimīgai būšanai, zināšanai un rīcībai bez piepūles? Kāpēc uzskatīt to par tik neparastu, ka būtu jāgaida tūlītēja ķermeņa iznīcināšanās? Kāda vaina ir ķermenim, ka tam tūlīt būtu jāmirst? Izlabo savu attieksmi pret ķermeni, un liec to mierā. Nelutini, nespīdzini. Tikai ļauj tam darboties, lielāko daļu zem apzinātas uzmanības sliekšņa.

J: Manu brīnišķīgo pieredžu atmiņa mani vajā. Es gribu tās atpakaļ.

M: Jo tu gribi tās atpakaļ, tev nevar tās būt. Stāvoklis, kad ir alkas pēc jebkā, bloķē dziļāku pieredzi. Nekas vērtīgs nevar notikt ar prātu, kurš precīzi zina, ko tas grib. Jo nekam, ko prāts spēj vizualizēt, nav nekādas lielās vērtības.

J: Tad ko ir vērts gribēt?

M: Gribi vislabāko. Augstāko laimi, lielāko brīvību. Būšana bez vēlmēm ir augstākā svētlaime.

J: Brīvība no vēlmēm nav tā brīvība, ko es gribu. Es gribu būt brīvs piepildīt savas ilgas.

M: Tu esi brīvs piepildīt savas alkas. Īstenībā tu to vien dari.

J: Es cenšos, bet ir šķēršļi, kuri liek man vilties.

M: Pārvari tos.

J: Es nevaru, es esmu par vāju.

M: Kas padara tevi vāju? Kas ir vājums? Citi piepilda savas vēlmes, kāpēc tu to nedari?

J: Man, droši vien, trūkst enerģija.

M: Kas notika ar tavu enerģiju? Kur tā palika? Vai tu to neizšķiedi tik daudzu pretrunīgu vēlmju un nodarbju virzienos? Tev nav bezgalīga enerģija.

56

J: Kāpēc ne?

M: Tavi mērķi ir mazi un zemi. Tie neprasa vairāk. Tikai Dieva enerģija ir bezgalīga – jo Viņš neko negrib pats sev. Esi kā Viņš, un visas tavas vēlmestiks piepildītas. Jo augstāki tavi mērķi un plašākas vēlmes, jo vairāk tev būs enerģijas to piepildījumam. Vēlies labu visiem, un universs strādās ar tevi. Bet, ja tu gribi baudas sev, tev tās ir jānopelnī grūtajā veidā. Pirms tu vēlies,nopelni.

J: Esmu aizrāvies ar filozofijas, socioloģijas un izglītības studijām. Man šķiet, ka man ir nepieciešama papildus mentālā attīstība pirms varu sapņot par sevis-realizēšanu. Vai esmu uz pareizā ceļa?

M: Lai nopelnītu iztiku, ir nepieciešamas kādas specializētas zināšanas. Neapšaubāmi, vispārīgas zināšanas attīsta prātu. Bet, ja tu taisies pavadīt savu dzīvi vācot zināšanas, tu būvē ap sevi sienu. Lai ietu pāri prātam, skaisti dekorēts prāts nav vajadzīgs.

J: Tad kas ir vajadzīgs?

M: Netici savam prātam un ej pāri tam.

J: Ko es atradīšu pāri prātam?

M: Tiešu būšanas, zināšanas un mīlēšanas pieredzi.

J: Kā iet pāri prātam?

M: Ir daudzi sākuma punkti – tie visi ved uz vienu un to pašu mērķi. Tu varētu sākt ar nesavtīgu darbu, atdodot darbības augļus; tu varētu atteikties no domāšanas un nonākt visu vēlmju atdošanā. Šeit, atsacīšanās (tijāga) ir strādājošais faktors. Vai tu varētu nerūpēties ne par ko, ko tu gribi, domā vai dari, un tikai palikt domā un sajūtā “es esmu”, kārtīgi fokusējoties uz “es esmu” savā prātā. Visāda veida pieredzes varētu pie tevis nākt – paliec neizkustināts zināšanā, ka viss uztveramais ir pārejošs, un tikai “es esmu” irpaliekošs.

J: Es nevaru visu dzīvi atdot šādām praksēm. Man ir savi pienākumi.

M: Cik vien vari, pildi savus pienākumus. Rīcība, kurā tu neesi emocionāli iesaistīts un kura ir labumu nesoša, un kura nerada ciešanas, tevi nesasaistīs.

57

Tu varētu būt iesaistīts vairākos virzienos un strādāt ar milzīgu sparu, tomēriekšēji palikt brīvs un kluss, ar prātu kā spoguli, kas atspoguļo visu, pats paliekot neskarts.

J: Vai tāds stāvoklis ir realizējams?

M: Es par to nerunātu, ja tā tas nebūtu. Kāpēc man būtu jāiesaistās fantāzijās?

J: Visi citē svētos rakstus.

M: Tie, kuri zina tikai svētos rakstus, nezina neko. Zināt ir būt. Es zinu, par ko es runāju; tas nav no lasīšanas vai baumām.

J: Es pie profesora studēju sanskritu, bet tā īsti es tikai lasu svētos rakstus. Es meklēju sevis realizāciju un esmu atnācis pēc man vajadzīgā padoma. Lūdzu, saki man, ko man darīt?

M: Ja tu esi lasījis svētos rakstus, kāpēc prasi man?

J: Svētie raksti rāda vispārīgus virzienus, bet indivīdam ir nepieciešamas personīgas instrukcijas.

M: Tevis paša pats ir tavs augstākais skolotājs (sadguru). Ārējais skolotājs (Guru) ir tikai pavērsiens. Tas ir tikai tavs iekšējais skolotājs, kurš tevi vadīs uz tavu mērķi, jo viņš ir mērķis pats.

J: Iekšējais skolotājs nav viegli sasniedzams.

M: Jo viņš ir tevī, un tu viņā, grūtības nevarētu būt nopietnas. Skaties iekšup, un tu viņu atradīsi.

J: Kad es skatos iekšup, es atrodu sajūtas un maņu uztvērumus, domas un jūtas, vēlmes un bailes, atmiņas un gaidas. Esmu šī mākoņa pārņemts un neredzu neko citu.

M: Tas, kurš visu šo redz un arī neko, ir iekšējais skolotājs. Tikai viņš ir, viss pārējais izskatās, ka ir. Viņš ir tevis pats (svarūpa), tava brīvības cerībaun apliecinājums; atrodi viņu un turies pie viņa, un tu tiksi izglābts un būsi drošībā.

J: Es tev ticu, bet, kad notiek šī iekšējā sevis meklēšana, tas no manis

58

aizmūk.

M: Šī ideja “tas no manis aizmūk”, kur tā rodas?

J: Prātā.

M: Un kurš zina prātu?

J: Prāta liecinieks zina prātu.

M: Vai kāds atnāca pie tevis un pateica: “Es esmu tava prāta liecinieks”?

J: Protams, nē. Viņš tad būtu tikai vēl kāda ideja prātā.

M: Tad kas ir liecinieks?

J: Es esmu.

M: Tātad tu zini liecinieku, jo tu esi liecinieks. Tev nav jāierauga liecinieks savā priekšā. Te atkal – būt ir zināt.

J: Jā, es redzu, ka es esmu liecinieks, apjausma pati. Bet kādu labumu tas man dod?

M: Kas par jautājumu! Kādu labumu tu sagaidi? Zināt, kas tu esi, vai ar to nav gana?

J: Kādi ir sevis-zināšanas pielietojumi?

M: Tas palīdz saprast, kas tu esi, un tur tevi brīvu no nepareizām idejām, vēlmēm, rīcības.

J: Ja es esmu tikai liecinieks, kam rūp pareizs vai nepareizs?

M: Tas, kas palīdz tev zināt sevi, ir pareizs. Tas, kas attur, ir nepareizs. Zināt sevis īsto pašu ir svētlaime, aizmirst – bēdas.

J: Vai vērotāj-apziņa ir īstais Pats?

M: Tas ir reālā atspulgs prātā (buddhi). Reālais ir pāri tam. Liecinieks ir durvis, caur kurām tu ej pāri.

J: Kāds ir meditācijas nolūks?

M: Meditācija ir redzēt nepareizo kā nepareizu. Šim ir jāturpinās visu laiku.

59

J: Mums tiek teikts meditēt regulāri.

M: Speciālas ikdienas nodarbības atšķiršanā starp patieso un nepatieso un atsacīšanās no nepatiesā ir meditācija. Ir daudzu veidu meditācijas, ar kurām sākt, bet visas tās beigās saplūst vienā.

J: Lūdzu, pastāsti man, kāds ceļš uz sevis realizēšanu ir īsākais.

M: Neviens ceļš nav īss vai garš, bet daži cilvēki ir patiesāk dedzīgi nekā citi. Es varu pastāstīt par sevi. Es biju vienkāršs vīrs, bet es uzticējos savam Guru. To, ko viņš man teica darīt, es darīju. Viņš teica man koncentrēties uz“es esmu” - es tā darīju. Viņš man teica, ka es esmu pāri visam uztveramajam un iedomājamam – es ticēju. Es atdevu viņam savu sirdi un dvēseli, visu savu uzmanību un visu brīvo laiku (man bija jāstrādā, lai uzturētu savu ģimeni). Ticības un patiesas darīšanas rezultātā es realizēju sevi (svarūpa) trīs gadu laikā.

Tu vari izvēlēties jebkādu ceļu, kurš tev ir piemērots; patiess dedzīgums noteiks progresa tempu.

J: Nekādu ieteikumu man?

M: Stingri nostabilizējies “es esmu” apjausmā. Šis ir visa pasākuma sākumsun arī beigas.

17. Vienmēr-klātesošaisJautātājs: Lielākās prāta spējas ir sapratne, inteliģence un ieskats. Cilvēkam ir trīs ķermeņi – fiziskais, mentālais un cēloņu (prāna, mana, kāraņa). Fiziskais atspoguļo viņa būtni; mentālais – viņa zināšanu, un cēloņu – viņa radošo prieku. Protams, šīs visas ir formas apziņā. Bet tās izskatās atšķirtas, katra ar savām īpašībām. Inteliģence (buddhi) ir spēka zināt (čit) atspulgs prātā. Tas ir tas, kas padara prātu zinātspējīgu. Jo

60

spožāka inteliģence, jo plašākas, dziļākas un patiesākas zināšanas. Zināt lietas, zināt cilvēkus un zināt sevi ir inteliģences funkcija: pēdējais ir vissvarīgākais un satur abus iepriekšējos. Sevis un pasaules nesaprašana noved pie nepareizām idejām un vēlmēm, kas savukārt noved pie važām. Pareiza sevis sapratne ir nepieciešama brīvībai no ilūzijas važām. Es visu šoteorētiski saprotu, bet kad iet runa par praksi, es manu, ka es bezcerīgi izgāžos savās reakcijās uz situācijām un cilvēkiem, un ar savām neatbilstošajām reakcijām es tikai savažoju sevi vēl vairāk. Dzīve ir par ātrumanam trulajam un lēnajam prātam. Es saprotu, bet par vēlu, kad vecās kļūdas jau ir atkārtojušās.

Maharadž: Tad kāda ir tava problēma?

J: Man ir nepieciešams reaģēt uz dzīvi, ne tikai inteliģenti, bet arī ļoti ātri. Reakcija nevar būt ātra tikmēr, kamēr tā nav pilnībā spontāna. Kā sasniegt tādu spontanitāti?

M: Spogulis neko nevar iesākt, lai pievilktu sauli. Tas var tikai turēties spožs. Līdz ko prāts ir gatavs, saule tajā spīd.

J: Gaisma ir Pats vai prāts?

M: Abi. Tā ir bez-cēloņu un pati par sevi nemainīga, un prāta iekrāsota, prātam kustoties un mainoties. Tas ir ļoti līdzīgi kā kino. Gaisma nav filmā, bet filma iekrāso gaismu un, aizšķērsojot to, liek tai izskatīties, ka tā kustās.

J: Vai tu tagad esi perfektajā stāvoklī?

M: Nevainojamība ir prāta stāvoklis, kad tas ir tīrs. Es esmu pāri prātam, laikāds būtu tā stāvoklis, tīrs vai netīrs. Mana daba ir apjausma; kā augstākais es esmu pāri būšanai un nebūšanai.

J: Vai meditācija līdzēs tava stāvokļa sasniegšanai?

M: Meditācija tev palīdzēs pamanīt saites, atraisīt tās, atsiet tās un attauvoties. Kad tu vairs neesi nekam pieķēries, tu savu darbu esi padarījis. Pārējais tiks izdarīts tavā vietā.

J: Kurš to darīs?

M: Tas pats spēks, kas tevi tiktāl jau ir atvedis, kas lika tavai sirdij gribēt

61

patiesību un tavam prātam to meklēt. Tas ir tas pats spēks, kas uztur tevi dzīvu. Tu to varētu saukt par Dzīvi vai Augstāko.

J: Tas pats spēks mani drīzumā nogalinās.

M: Vai tu nebiji savas piedzimšanas klātbūtnē? Vai tu nebūsi savas nāves klātbūtnē? Atrodi to, kurš vienmēr ir klātbūtnē, un tava spontānās un perfektās reakcijas problēma būs atrisināta.

J: Mūžīgā realizēšana un korekta, bez-piepūļu reakcija uz vienmēr mainīgajiem, mirklīgiem notikumiem ir divi atšķirīgi jautājumi. Tu, šķiet, tos saliec abus kopā. Kas tam ir iemesls?

M: Realizēt Mūžīgo nozīmē kļūt par Mūžīgo, veselumu, universu, ar visu, ko tas satur. Katrs notikums ir visa iznākums un ir visa izpausme, un ir fundamentālā harmonijā ar visu. Jebkurai veseluma reakcijai ir jābūt pareizai, momentānai un bez piepūles.

Tas nevar būt savādāk, ja tas ir pareizi. Reakcija pēc brīža jau ir nepareiza reakcija. Domām, sajūtām un rīcībai ir jābūt vienām un vienlaicīgām ar situāciju, kura tās izsauc.

J: Kā tas var sākt tā notikt?

M: Es jau tev stāstīju. Atrodi to, kurš bija tavas piedzimšanas klātbūtnē un būs tavas nāves liecinieks.

J: Mans tēvs un māte?

M: Jā, tavs tēvs-māte, avots, no kura tu atnāci. Lai atrisinātu problēmu, tev tā ir jāizseko līdz avotam. Tikai problēmas izšķīšanā taujāšanas un bez-kaisles šķīdinātājos var tikt atrasts pareizs risinājums.

62

18. Lai zinātu, kas tu esi, atrodi, kas tu neesiJautātājs: Tavējais universa, kas sastāvot no matērijas, prāta un gara, skaidrošanas veids ir viens no daudzajiem. Ir citi modeļi, kuriem, tiek uzskatīts, atbilst pasaule, un iestājas apjukums par to, kurš no šiem modeļiem varētu būt pareizs un kurš nē. Tas beidzas visu modeļu apšaubīšanā, ka tie ir tikai verbāli, un ka neviens modelis nespēj atspoguļot realitāti. Balstoties uz tevis teikto, realitāte sastāv no trīs izplatījumiem: matērijas-enerģijas izplatījums (mahadakaš), apziņas izplatījums (čidakaš) un tīrs gars (paramakaš). Pirmais ir kaut kas, kurā ir gan kustība, gan inerce. To mēs uztveram. Mēs arī zinām, ka mēs uztveram – mēs apzināmies un arī apjaušam to, ka apzināmies. Tādējādi mums jau ir divi: matērija-enerģija un apziņa. Matērija šķiet telpā, kamēr enerģija vienmēr ir laikā, kas pati par sevi ir savienota ar izmaiņām un tiek mērīta, mērot izmaiņu apmēru. Apziņa kaut kādā veidā šķiet šeit un tagad, vienā laika un telpas punktā. Bet tu, šķiet, norādi, ka apziņa arī ir universāla – kas padara to par bez-laika, bez-telpas un bezpersonisku. Es kaut kādā veidā varētu saprast, ka starp bez-laiku un bez-telpu un šeit un tagad nav pretrunu, bet es nevaru iedomāties bezpersonisku apziņu. Man apziņa vienmēr ir fokusēta, centrēta, individualizēta, persona. Tu, šķiet, saki, ka var pastāvēt uztveršana bez uztvērēja, zināšana bez zinātāja, mīlēšana bez mīlētāja, rīcība bez darītāja. Man šķiet, ka zināšanas, zinātāja un zinātā trijotne var tikt redzēta katrā dzīves kustībā. Apziņa nozīmē būtni, kura apzinās, apziņas objektu un apzināšanās faktu. To, kurš apzinās, es saucu par personu. Persona dzīvo pasaulē, ir tās daļa, iespaido to un tiek tās iespaidota.

Maharadž: Kāpēc gan tev netaujāt, cik persona un pasaule ir reālas?

J: O, nē! Man nav jātaujā. Ir pietiekoši, ja persona nav mazāk reāla par pasauli, kurā persona eksistē.

M: Tad kāds ir tavs jautājums?

J: Vai personas ir reālas, un universalizācijas konceptuālas, vai

63

universalizācijas ir reālas, un personas iedomātas?

M: Ne vieni, ne otri nav reāli.

J: Ir skaidrs, ka es esmu gana reāls, lai būtu pelnījis tavu atbildi, un esmu persona.

M: Ne tad, kad guli.

J: Iegrimšana nav neesamība. Pat miegā, es esmu.

M: Lai būtu persona, tev sevi ir jāapzinās. Vai tas tā vienmēr ir?

J: Ne miegā, protams, un arī ne ģībienā vai, kad sazāļots.

M: Vai nomodas stundās tu pastāvīgi sevi apzinies?

J: Nē, dažreiz es esmu nevērīgs, vienkārši iegrimis.

M: Vai pašapziņas starplaikos tu esi persona?

J: Protams, visu laiku es esmu tā pati persona. Es atceros, kāds es biju vakarun pagājušogad – pavisam noteikti, es esmu tā pati persona.

M: Tātad, lai būtu persona, tev ir nepieciešama atmiņa?

J: Protams.

M: Un bez atmiņas, kas tu esi?

J: Nepilnīga atmiņa dara personību nepilnīgu. Bez atmiņas es nevaru eksistēt kā persona.

M: Skaidrs, ka tu vari eksistēt bez atmiņas. Tu to dari – miegā.

J: Tikai dzīvam palikšanas nozīmē. Ne kā persona.

M: Jo tu atzīsti, ka kā personai tev ir tikai pārtraukumaina eksistence, vai vari pateikt man, kas tu esi pārtraukumos starp sevis pieredzēšanu kā personu?

J: Es esmu, bet ne kā persona. Jo es neapzinos sevi intervālos, es varu teikt tikai, ka es eksistēju, bet ne kā persona.

M: Sauksim to par bezpersonisku eksistenci?

64

J: Es to drīzāk sauktu par neapzinātu eksistenci; es esmu, bet es nezinu, ka es esmu.

M: Tu tikko teici: “Es esmu, bet es nezinu, ka es esmu”. Vai būtu iespējamsto pateikt par būšanu bez-apziņas stāvoklī?

J: Nē, es to nevarētu.

M: Tu to vari aprakstīt tikai pagātnes formā: “Es nezināju. Es neapzinājos.”,neatcerēšanās formā.

J: Bijis bez-apziņā, kā es varētu atcerēties un ko?

M: Vai patiešām tu biji bez-apziņā, vai tu tikai neatceries?

J: Kā man to noskaidrot?

M: Apsver. Vai tu atceries katru vakardienas sekundi?

J: Protams, nē.

M: Vai tad tu biji bez-apziņā?

J: Protams, nē.

M: Tātad, tu apzinies, un tomēr tu neatceries?

J: Jā.

M: Varbūt miegā tu apzinājies un tikai neatceries.

J: Nē, es neapzinājos. Es biju miegā. Es neuzvedos kā persona, kas apzinās.

M: Vēlreiz, kā tu to zini?

J: Man to pateica tie, kuri redzēja mani guļam.

M: Viss, ko viņi var liecināt, ir, ka viņi redzēja tevi klusi guļam, aizvērtām acīm, regulāru elpu. Viņi nevarēja zināt, vai tu apzinies vai nē. Tavs vienīgais pierādījums ir tava atmiņa. Cik nepārliecinošs pierādījums!

J: Jā, es atzīstu, ka manis paša jēdzienos es esmu persona tikai nomodas stundās. Kad atstarpēs, es nezinu.

M: Vismaz tu zini, ka tu nezini! Jo tu izliecies, ka intervālos starp nomodas

65

stundām tu neapzinies, liekam intervālus malā. Apsvērsim tikai nomodas stundas.

J: Sapņos es esmu tā pati persona.

M: Piekrītu. Apsvērsim tos abus kopā – nomodu un sapņus. Atšķirība ir tikai turpinātībā. Ja tavi sapņi pastāvīgi turpinātos, nakti pēc nakts vedot tevi atpakaļ tajā pašā vidē un tajos pašos cilvēkos, tu būtu apjucis par to, kura ir nomoda un kurš sapnis. Tāpēc, kad mēs runājam par nomodas stāvokli, mēs iekļausim tajā arī sapņošanas stāvokli.

J: Piekrītu. Es esmu persona apzinātās attiecībās ar pasauli.

M: Vai pasaule un apzinātas attiecības ar to ir būtiskas tavai būšanai par personu?

J: Pat nolīdis alā es vēl joprojām esmu persona.

M: Tas nozīmē ķermeni un alu. Pasauli, kurā tie var eksistēt.

J: Jā, redzu. Pasaule un pasaules apziņa ir būtiski manai eksistencei kā personai.

M: Šis padara personu par pasaules daļu, saini pasaulē, vai otrādāk. Abi ir viens.

J: Apziņa pastāv kā viena, pati par sevi. Persona un pasaule parādās apziņā.

M: Tu teici: parādās. Vai tu varētu vēl pievienot: izzūd?

J: Nē, nevaru. Es varu apjaust tikai manu un manas pasaules parādīšanos. Kā persona es nevaru pateikt: “pasaules nav”. Bez pasaules es nebūtu te, lai to pateiktu. Jo ir pasaule, es esmu te, lai varētu pateikt: “ir pasaule”.

M: Varbūt ir otrādāk. Jo esi tu, ir pasaule.

J: Man šāds apgalvojums šķiet bezjēdzīgs.

M: Tā bezjēdzība varētu izgaist izmeklējot.

J: Ar ko sāksim?

M: Viss, ko es zinu, ir, ka jebkas, kas ir atkarīgs no kaut kā, nav reāls.

66

Reālais patiesi ir neatkarīgs. Jo personas eksistence ir atkarīga no pasaules eksistences, un tā tiek pasaules iezīmēta un definēta, tā nevar būt reāla.

J: Tā, protams, nevar būt sapnis.

M: Pat sapnim ir eksistence, kad tas tiek uztverts un baudīts vai paciests. Jebkam, ko tu domā un jūti, ir esamība. Bet tas varētu nebūt tas, ko tu domā, ka tas ir. Tas, ko tu domā, ka ir persona, varētu būt kaut kas pavisam cits.

J: Es esmu tas, kādu es sevi zinu.

M: Tu nekādi nevari teikt, ka tu esi tas, par ko tu sevi uztver! Tavas idejas par sevi mainās katru dienu, katru mirkli. Tavs sevis attēls ir vismainīgākā lieta, kāda tev ir. Tas ir viegli iespaidojams, garāmgājēja žēlastībā. Smags zaudējums, darba pazaudēšana, aizvainojums, un tavs sevis attēls, ko tu sauc par personu, dziļi tiek mainīts. Lai zinātu, kas tu esi, tev no sākuma ir jāizpēta un jāzina, kas tu neesi. Un lai zinātu, kas tu neesi, tev uzmanīgi seviir jāvēro, noraidot visu, kas nav neatņemama sastāvdaļa pamata faktam: “es esmu”. Idejas: es esmu piedzimis dotajā vietā, dotajā laikā, maniem vecākiem, un tagad es esmu tāds-un-tāds, dzīvojošs tur un tur, precējies ar to, tēvs tam, strādāju pie, un tā tālāk, nav sajūtas “es esmu” sastāvdaļas. Mūsu parastā attieksme ir “es esmu šis”. Pastāvīgi un neatlaidīgi atdali “es esmu” no “šis” vai “tas”, un mēģini sajust, ko tas nozīmē būt, tikai būt, bez būšanas par “šo” vai “to”. Visi tavi pieradumi stājas tam pretī, un cīņa ar tiem dažreiz ir ilga un grūta, bet skaidra sapratne ļoti palīdz. Jo skaidrāk tu sapratīsi, ka prāta līmenī tu vari būt aprakstīts tikai negatīvos apgalvojumos,jo ātrāk tu nonāksi savu meklējumu beigās un realizēsi savu neierobežoto esību.

67

19. Realitāte ir objektivitātēJautātājs: Es esmu gleznotājs un pelnu iztiku gleznojot. Vai tam ir kāda vērtība no garīga skata punkta?

Maharadž: Kad tu glezno, par ko tu domā?

J: Kad es gleznoju, ir tikai gleznošana un es pats.

M: Ko tu tur dari?

J: Es gleznoju.

M: Nē, tu neglezno. Tu redzi notiekošo gleznošanu. Tu tikai vēro, viss pārējais notiek.

J: Glezna glezno pati sevi? Vai tomēr ir kāds dziļāks “es”, vai kāds dievs, kurš glezno?

M: Apziņa pati ir visvarenākais gleznotājs. Visa pasaule ir glezna.

J: Kurš uzgleznoja pasaules gleznu?

M: Gleznotājs ir gleznā.

J: Glezna ir gleznotāja prāts, un gleznotājs ir gleznā, kura ir gleznotāja, kuršir gleznā, prātā! Vai šī stāvokļu un dimensiju bezgalība nav absurds? Tiklīdz mēs sākam runāt par attēlu prātā, kurš pats par sevi ir attēlā, mēs nonākam pie bezgalīgas vērotāju virknes, kur augstākais vērotājs, vēro zemāko. Tas ir kā stāvēt starp diviem spoguļiem un jūsmot par pūli!

M: Gandrīz tā, tur esi tikai tu un dubultais spogulis. Starp šiem diviem tavasformas un vārdi ir neskaitāmi.

J: Kā tu skaties uz pasauli?

M: Es redzu gleznotāju, gleznojam gleznu. Gleznu es saucu par pasauli, gleznotāju – par Dievu. Es neesmu ne viens, ne otrs. Es neradu un netieku radīts. Es saturu visu, nekas nesatur mani.

J: Kad es redzu koku, seju, saulrietu, attēls ir perfekts. Kad es aizveru acis,

68

attēls manā prātā ir bāls un miglains. Ja tas ir prāts, kas projicē attēlu, kāpēcman ir jāatver acis, lai redzētu brīnišķīgu ziedu, un ar aizvērām acīm es to redzu miglaini?

M: Tas ir tāpēc, ka tavas ārējās acis ir labākas par tavām iekšējām. Tavs prāts ir vērsts uz ārpusi. Līdz ar mācīšanos vērot savu mentālo pasauli tu to sāksi redzēt vēl krāsaināku un perfektāku nekā to, kuru tev spēj sagādāt ķermenis. Protams, tev būs nepieciešams kāds treniņš. Bet kāpēc strīdēties? Tu iedomājies, ka attēlam ir jānāk no gleznotāja, kurš to tiešām uzzīmēja. Visu laiku tu meklē izcelsmes un cēloņus. Cēloņsakarība ir tikai prātā; atmiņa dod pastāvības ilūziju, un atkārtotība rada ideju par cēloņsakarību. Kad lietas atkārtoti notiek kopā, mums ir tendence starp tām redzēt cēloņu saiti. No tā rodas mentāls pieradums, bet pieradums nav nepieciešamība.

J: Tu tikko pateici, ka pasauli ir radījis Dievs.

M: Atceries, ka valoda ir prāta instruments; tā ir prāta radīta, domāta prātam. Līdz ko tu pieņem, ka cēlonis ir, tad augstākais cēlonis ir Dievs, un pasaule ir tā sekas. Tie ir atšķirīgi, bet ne atdalāmi.

J: Cilvēki runā par Dieva redzēšanu.

M: Kad tu redzi pasauli, tu redzi Dievu. Nav cita dieva redzēšana bez pasaules redzēšanas. Redzēt Dievu pāri pasaulei ir būt Dievam. Gaisma, ar kuru tu redzi pasauli, kas ir Dievs, ir mazītiņā dzirkstele: “es esmu”, izskatās tik maza, tomēr tā ir pirmais un pēdējais katrā zināšanā un mīlēšanā.

J: Vai man ir jāredz pasaule, lai redzētu Dievu?

M: Kā savādāk? Nav pasaules, nav Dieva.

J: Kas paliek?

M: Tu paliec – kā tīra būšana.

J: Un par ko paliek pasaule un Dievs?

M: Tīra būšana (avjakta).

J: Vai tas ir tas pats, kas Lielais Izplatījums (paramakaš)?

69

M: Tu to tā varētu saukt. Vārdiem nav nozīmes, jo tie to nesasniedz. Tie griežas atpakaļ pilnīgā negācijā.

J: Kā man redzēt pasauli kā Dievu? Ko tas nozīmē redzēt pasauli kā Dievu?

M: Tas ir kā ieiet tumšā istabā. Tu neko neredzi – tu vari pieskarties, bet tu neredzi – ne krāsas, ne veidolus. Atveras logs, un istabu piepilda gaisma. Esamībā parādās krāsas un formas. Logs ir gaismas devējs, bet ne tās avots. Avots ir saule. Līdzīgi, matērija ir kā tumša istaba; apziņa – logs – matērijaspiepildīšanai ar sajūtām un maņu uztvērumiem, un augstākais ir saule, abu, gan matērijas, gan gaismas, avots. Logs varētu būt gan aizvērts, gan atvērts, saule spīd visu laiku. Istabai ir starpība, bet saulei nav. Tomēr viss šis ir sekundārs pret maz-mazītiņo lietu, kas ir “es esmu”. Bez “es esmu” nekā nav. Visa zināšana ir par “es esmu”. Nepareizas idejas par šo “es esmu” liekvažās, pareizas zināšanas ved uz brīvību un laimi.

J: Vai “es esmu” un “tur ir” ir viens un tas pats?

M: “Es esmu” norāda uz iekšējo, “tur ir” - uz ārējo. Abi ir balstīti būšanas sajūtā.

J: Vai tas ir tas pats, kas eksistēšanas pieredze?

M: Eksistēt nozīmē būt par kaut ko, par lietu, sajūtu, domu, ideju. Visa eksistence ir konkrēta. Tikai būšana ir universāla, tādā nozīmē, ka jebkura būšana ir savietojama ar citu būšanu. Eksistences konfliktē, būšana – nekad.Eksistence nozīmē kļūšanu, maiņu, dzimšanu un nāvi, un dzimšanu atkal, kamēr būšanā ir kluss miers.

J: Ja es radu pasauli, kāpēc es to radīju sliktu?

M: Katrs dzīvo savā pasaulē. Ne visas pasaules ir vienādi labas vai sliktas.

J: Kas nosaka atšķirību?

M: Prāts, kurš projicē pasauli, iekrāso to tam raksturīgā veidā. Kad tu satieccilvēku, viņš ir svešinieks. Kad tu apprecies ar viņu, viņš kļūst par tevi pašu.Kad tu strīdies, viņš kļūst par tavu ienaidnieku. Tā ir tava prāta attieksme, kas nosaka, kas viņš tev ir.

J: Es redzu, ka mana pasaule ir subjektīva. Vai tas to padara arī par iluzoru?

70

M: Tā ir iluzora tikmēr, kamēr tā ir subjektīva, un tikai tādā mērā. Realitāte ir objektivitātē.

J: Ko nozīmē objektivitāte? Tu teici, ka pasaule ir subjektīva, un tagad tu runā par objektivitāti. Vai viss nav subjektīvs?

M: Viss ir subjektīvs, bet reālais ir objektīvs.

J: Kādā nozīmē?

M: Tas nav atkarīgs no atmiņām un gaidām, vēlmēm un bailēm, patikām unnepatikām. Viss tiek redzēts, kāds tas ir.

J: Vai tas ir tas, ko tu sauc par ceturto stāvokli (turija)?

M: Sauc to, kā gribi. Tas ir homogēns, nekustīgs, nemainīgs, bez sākuma unbez beigām, vienmēr jauns, vienmēr svaigs.

J: Kā tas tiek sasniegts?

M: Būšana bez vēlmēm un bezbailība tevi turp aizvedīs.

20. Augstākais ir pāri visamJautātājs: Tu saki, realitāte ir viena. Veselums, vienotība, ir personas atribūts. Tad vai realitāte nav persona ar universu kā tās ķermeni?

Maharadž: Lai ko tu teiktu, tas būs gan pareizs, gan nepareizs. Vārdi nesniedzas pāri prātam.

J: Es tikai mēģinu saprast. Tu mums stāsti par Personu, Pašu un Augstāko (vjakti, vjakta, avjakta). Tīras Apjausmas gaisma (pradžņā), kas fokusējusies kā “es esmu” Sevī (džīvātmā), kā apziņa (cetanā) izgaismo prātu (antahkaraņa) un kā dzīve (prāna) atdzīvina ķermeni (deha). Viss šis ir labi, kamēr tas ir vārdos. Bet, kad sāk iet runa par atšķiršanu sevī – personu no Sevis un Sevi no Augstākā – man viss sajūk.

71

M: Persona nekad nav subjekts. Personu var redzēt, bet tu neesi persona. Tuvienmēr esi Augstākais, kas dotā laika un telpas punktā parādās kā liecinieks, tilts starp Augstākā tīru apjausmu un daudzpusīgo personas apziņu.

J: Kad es uz sevi skatos, es redzu, ka esmu vairākas personas, kuras viena ar otru cīnās par ķermeņa izmantošanu.

M: Tās atbilst dažādām prāta tendencēm (samskāra).

J: Vai starp tām var tikt nolīgts miers?

M: Kā tu to varētu? Tās ir tik pretējas! Redzi tās, kādas tās ir – tikai domu un jūtu ieradumi, atmiņu un vajadzību čupa.

J: Tomēr visas tās saka “es esmu”.

M: Tas ir tikai tāpēc, ka tu identificē sevi ar tām. Kad tu beidzot realizē, ka, lai kas parādītos tavā priekšā, tas nevari būt tu, un tas nevar pateikt “es esmu”, tu esi brīvs no visām savām “personām” un to prasībām. Sajūta “es esmu” ir tava. Tu no tās nevari šķirties, bet tu vari to iedvest jebkam, kā sakot: es esmu jauns, es esmu bagāts, utt. Bet tādas identifikācijas nepārprotami ir aplamas un ir važu iemesls.

J: Kā man saprast, ka es neesmu persona, bet tas, kas, atspoguļojoties personā, dod tai būšanas sajūtu. Un kā ar Augstāko? Kādā veidā man zināt sevi kā Augstāko?

M: Apziņas avots nevar būt objekts apziņā. Zināt avotu nozīmē būt avotam.Kad tu realizē, ka tu neesi persona, bet tīrais un rāmais liecinieks, un ka tā bezbailīgā apjausma ir pati tevis būšana, tu esi būšana. Tas ir avots, Neizsmeļamā Iespēja.

J: Vai ir daudzi avoti, vai viens visiem?

M: Tas atkarīgs no tā, kā tu skaties, no kuras puses. Pasaulē ir daudz objektu, bet acs, kura tos redz, ir viena. Augstākais zemākajam vienmēr izskatās kā viens, un zemākie kā daudzi augstākajam.

J: Formas un vārdi visi nāk no viena un tā paša Dieva?

72

M: Atkal, tas ir atkarīgs no tā, kā tu uz to skaties. Verbālā līmenī viss ir relatīvs. Absolūti ir jāpieredz, ne jārunā par tiem.

J: Kā tiek pieredzēts Absolūts?

M: Tas nav objekts, kas būtu jāatpazīst un jānoglabā atmiņā. Tas drīzāk ir tagadnē un sajūtā. Tam vairāk ir darīšana ar “kā”, nevis ar “ko”. Tas ir kvalitātē, vērtībā; būdams par visa avotu, tas ir visā.

J: Ja tas ir avots, kāpēc un kā tas sevi manifestē?

M: Tas dod esamību apziņai. Viss pārējais ir apziņā.

J: Kāpēc ir tik daudzi apziņas centri?

M: Objektīvais universs (mahadakaš) ir pastāvīgā kustībā, projicējot un izzudinot neskaitāmas formas. Kad formā tiek iedvesta dzīve (prāna), parādās apziņa (cetanā) apjausmas atspīdēšanas matērijā dēļ.

J: Kā tiek iespaidots Augstākais?

M: Kas to var iespaidot un kā? Avots netiek upes līkumu iespaidots, kā arī metāls – rotu formas. Vai attēls uz ekrāna iespaido gaismu? Augstākais dod visam iespēju, tas ir viss.

J: Kāpēc ir tā, ka dažas lietas notiek, un dažas nē?

M: Iemeslu meklēšana ir prāta laika kavēklis. Nepastāv cēloņu un seku dualitātes. Lietas pašas par sevi ir to cēloņi.

J: Jēgpilna rīcība tad nav iespējama?

M: Viss, ko es saku, ir, ka apziņa satur visu. Apziņā ir iespējams viss. Tev var būt cēloņi, ja tu tos gribi, savā pasaulē. Kāds cits varētu būt apmierināts ar vienu cēloni – Dieva gribu. Saknē cēlonis ir viens: sajūta “es esmu”.

J: Kāda ir saite starp Pašu (Vjakta) un Augstāko (Avjakta)?

M: No paša skata punkta pasaule ir zinātais, Augstākais – Nezināmais. Nezināmais dod iespēju zināmajam, pats tomēr paliekot Nezināms. Zinātais ir ierobežots, bet Nezināmais ir bezgalību bezgalība. Tieši kā gaismas stars nekad netiek redzēts, ja vien tas netiek putekļu aizšķērsots, tā arī Augstākais

73

padara visu zināmu, pats paliekot nezināms.

J: Vai tas nozīmē, ka Nezināmais ir nepieejams?

M: O, nē. Augstākais ir visvienkāršāk sasniedzamais, jo tā ir tevis paša būtība. Pietiek ar beigšanu domāt un vēlēties kaut ko, izņemot Augstāko.

J: Un, ja es nevēlos neko, pat ne Augstāko?

M: Tad tu esi tik pat kā beigts, vai tu esi Augstākais.

J: Pasaule ir pilna vēlmju. Visi kaut ko grib. Kurš ir tas, kurš vēlās? Personavai pats?

M: Pats. Visas vēlmes, svētas un nesvētas, nāk no sevis; tās visas karājas “es esmu” sajūtā.

J: Es varu saprast, ka svētas vēlmes (satjakāma) plūst no sevis. Tā varētu būt Sevis Sadčitānanda (Būšana – Apjausma – Laime) svētlaimes aspekta izpausme. Bet kāpēc nesvētas vēlmes?

M: Visas vēlmes mērķē uz laimi. To forma un kvalitāte ir atkarīga no psihes(antahkaraņa). Kur dominē inerce (tamas), mēs redzam perversijas. Ar enerģiju (radžas) rodas kaisles. Kur ir skaidrība (satva), motīvs vēlmju pamatā ir labvēlība, līdzjūtība, dzinulis padarīt laimīgu tā vietā lai būtu laimīgs. Bet Augstākais ir pāri visam, tomēr tā bezgalīgās viscaur-esamības dēļ visas neapgāžamas vēlmes var tikt piepildītas.

J: Kuras vēlmes ir neapgāžamas?

M: Vēlmes, kuras iznīcina to subjektus vai objektus vai nebalstās apmierināšanā, ir pretrunīgas un nevar tikt piepildītas. Tikai vēlmes, kuru motīvs ir mīlestība, labvēlība un līdzjūtība ir izdevīgas abiem, subjektam unobjektam, un var tikt pilnībā apmierinātas.

J: Visas vēlmes ir sāpīgas, svētas un arī nesvētas.

M: Tās visas nav vienādas, un sāpes nav vienādas. Kaisle ir sāpīga, līdzjūtība – nekad. Viss universs tiecas piepildīt tādu vēlmi, kura sakņojas līdzjūtībā.

J: Vai Augstākais sevi zina? Vai Bezpersoniskais apzinās?

74

M: Visa avotam ir viss. Jebkam, kas no tā plūst, jau ir jābūt sēklas formā. Un tā pat kā sēkla ir pēdējā no neskaitāmām sēklām un satur neskaitāmu mežu pieredzi un solījumu, tā arī Nezināmais satur visu, kas bija vai varētu būt bijis, un visu, kas būs vai varētu būt. Visa kļūšanas sfēra ir atvērta un pieejama; pagātne un nākotne pastāv līdzās mūžīgajā tagad.

J: Vai tu dzīvo Augstākajā Nezināmajā?

M: Kur vēl citur?

J: Kas tev liek to teikt?

M: Manā prātā nekad nepaceļas neviena vēlme.

J: Vai tad tu esi bez-apziņā?

M: Protams, nē! Esmu pilnībā pie apziņas, bet, jo neviena vēlme neienāk manā prātā, ir perfekts klusums.

J: Kurš zina to klusumu?

M: Klusums zina pats sevi. Tas ir klusa prāta klusums, kad visas kaisles un vēlmes tiek noklusinātas.

J: Vai tu reizēm pieredzi vēlmes?

M: Vēlmes ir tikai viļņi prātā. Tu zini par vilni, kad tu tādu redzi. Vēlme ir tikai lieta starp daudzām citām. Es nejūtu dzinuli to apmierināt, tā nepieprasa rīcību. Brīvība no vēlmes nozīmē šo: iztrūkst tieksmes to apmierināt.

J: Kāpēc vispār rodas vēlmes?

M: Jo tu iedomājies, ka tu dzimi, un tu mirsi, ja neparūpēsies par savu ķermeni. Vēlme pēc eksistences ķermenī ir problēmas pamatcēlonis.

J: Tomēr tik daudz džīvas iekļūst ķermeņos. Protams, tā nevarētu būt kāda kļūda spriedumā. Ir jābūt jēgai. Kāda tā varētu būt?

M: Lai zinātu pašu, pašam ir jāredz tā pretējais – ne-pats. Vēlme noved pie pieredzes. Pieredze noved pie diskriminācijas, nepieķeršanās, sevis-zināšanas – atbrīvošanās. Un kas beigu beigās ir atbrīvošanās? Zināšana, ka

75

tu esi pāri dzimšanai un nāvei. Aizmirstot, kas tu esi, un iedomājoties sevi par mirstīgu radību, tu radīji sev tik daudz likstu, ka tev ir jāpamostas kā no slikta sapņa. Taujāšana arī tevi pamodina. Tev nav jāgaida ciešanas; taujāšana laimē ir labāka, jo prāts ir harmonijā un mierā.

J: Kurš īsti ir augstākais pieredzētājs – Pats vai Nezināmais?

M: Pats, protams.

J: Tad kāpēc tu ievies Augstākā Nezināmā jēdzienu?

M: Lai izskaidrotu Pašu.

J: Bet vai ir kaut kas pāri Pašam?

M: Ārpus Paša nekā nav. Viss ir viens, un viss ir “es esmu” saturēts. Nomodas un sapņu stāvokļos tā ir persona. Dziļā miegā un turijā tas ir Pats.Pāri modrajai turijas uzmanībai rodams liels, kluss Augstākā miers. Bet īstenībā viss ir viens būtībā un saistīts redzamībā. Neziņā redzētājs kļūst parredzēto, un gudrībā viņš ir redzēšana.

Bet kāpēc satraukties par Augstāko? Zini zinātājus, un viss tiks zināts.

21. Kas es esmu?Jautātājs: Mums tiek ieteikts pielūgt realitāti, personificētu kā Dievu vai kāPerfektu Cilvēku. Mums tiek teikts nemēģināt pielūgt Absolūtu, jo tas esot daudz par grūtu smadzeņu-centrētai apziņai.

Maharadž: Patiesība ir vienkārša un atvērta visiem: Kāpēc tu sarežģī? Patiesība ir mīloša un mīlama. Tā ietver visu, pieņem visu, attīra visu. Tā ir nepatiesība, ka tas ir grūti, un ir problēmu avots. Tā vienmēr grib, cer, pieprasa. Esot aplama, tā ir tukša, vienmēr apstiprinājumu un pārliecinājumu meklējumos. Tā baidās un izvairās no taujāšanas. Tā identificē sevi ar jebkādu balstu, lai cik tas būtu vājš un mirklīgs. Lai ko tā

76

gūtu, tā zaudē un prasa vēl. Tāpēc neuzticies apzinātajam. Nekas, ko tu vari redzēt, just vai domāt, nav tā. Pat grēks un tikums, nopelni un nopēlumi navtas, pēc kā tie izskatās. Parasti sliktais un labais ir piederības un paražu lieta, un no tiem izvairās vai tos atzīst atkarībā no tā, kā tiek lietoti vārdi.

J: Vai nav tādu labu un sliktu vēlmju, augstu un zemu vēlmju?

M: Priekš kam vispār vēlēties? Stāvokļa, kas ir brīvs no vēlmēm, vēlēšanās tevi neatbrīvos. Nekas tevi nevar atbrīvot, jo tu esi brīvs. Redzi sevi bez-vēlmju skaidrībā, tas ir viss.

J: Zināt sevi aizņem laiku.

M: Kā tev var palīdzēt laiks? Laiks ir mirkļu secība; katrs mirklis parādās no nekurienes un izzūd nekurienē uz neatgriešanos. Kā tu vari kaut ko uzbūvēt uz kaut kā tik gaistoša?

J: Kas ir pastāvīgs?

M: Skaties uz sevi pēc pastāvīgā. Nirsti dziļi iekšup un atrodi, kas tevī ir reāls.

J: Kā meklēt sevi?

M: Lai kas notiktu, tas notiek ar tevi. Lai ko tu dari, darītājs ir tevī. Atrodi tā visa, kas tu esi kā persona, subjektu.

J: Kas vēl cits es varētu būt?

M: Atrodi. Pat, ja es tev teikšu, ka tu esi liecinieks, klusais vērotājs, tas tev neko nenozīmēs, kamēr tu pats neatradīsi ceļu uz sevis paša esību.

J: Mans jautājums ir: Kā atrast ceļu uz sevis paša būšanu?

M: Atmet visus jautājumu, izņemot vienu: “Kas es esmu”? Beigu beigās, vienīgais fakts, par ko tu esi pārliecināts, ir, ka tu esi. “Es esmu” ir zināms. “Es esmu šis” - nav. Cīnies, lai atrastu to, kas tu esi īstenībā.

J: Pēdējos gadus es neko citu nedaru.

M: Kāda ir vaina centieniem? Kāpēc gaidīt rezultātus? Centieni paši ir tevispatiesā daba.

77

J: Centieni ir sāpīgi.

M: Tu tos par tādiem padari, gaidot rezultātus. Centies bez gaidām, cīnies bez kāres.

J: Kāpēc dievs mani ir radījis tādu, kāds es esmu?

M: Par kuru Dievu tu runā? Kas ir Dievs? Vai viņš nav pati šī gaisma, ar kuru tu uzdod jautājumu? “Es esmu” pats ir Dievs. Meklēšana pati ir Dievs. Meklēšanā tu atrodi, ka tu neesi ne ķermenis, ne prāts, un mīlestība uz sevi tevī ir uz sevi visā. Šie divi ir viens. Apziņa tevī un apziņa manī, šķietami divas, patiesībā viena, meklē vienotību, un tā ir mīlestība.

J: Kā man atrast to mīlestību?

M: Ko tu mīli tagad? “Es esmu”. Atdod tam savu sirdi un prātu, nedomā ne par ko citu. Šis, kad bez piepūles un dabīgs, ir augstākais stāvoklis. Tajā mīlestība pati ir mīlētājs un iemīļotais.

J: Visi grib dzīvot, eksistēt. Vai tā nav sevis-mīlestība?

M: Visu vēlmju avots ir sevī. Visa runa ir tikai par pareizās vēlmes izvēlēšanos.

J: Kas ir pareizs un kas ir nepareizs, atšķiras atkarībā no pieradumiem un paražām. Standarti sabiedrībās ir atšķirīgi.

M: Atmet tradicionālos standartus. Atstāj tos liekuļiem. Tikai tas, kas atbrīvo tevi no vēlmēm un bailēm, un aplamām idejām, ir labs. Tikmēr, kamēr tu uztraucies par grēkiem un tikumiem, tev nebūs miera.

J: Es piekrītu, ka grēki un tikumi ir sociālas normas. Bet varētu būt arī garīgi grēki un tikumi. Ar garīgiem es domāju absolūtus. Vai nav tādas lietas kā absolūti grēki un absolūti tikumi?

M: Grēki un tikumi attiecas tikai uz personu. Bez grēcīgas vai tikumīgas personas kas ir grēks vai tikums? Absolūta līmenī nav personu; tīrās apjausmas okeāns nav ne tikumīgs, ne grēcīgs. Grēki un tikumi vienmēr ir relatīvi.

J: Vai es varu tikt vaļā no tik nevajadzīgām idejām?

78

M: Tikmēr, kamēr tu domā, ka esi persona, nē.

J: Pēc kādām pazīmēm es zināšu, ka esmu pāri grēkiem un tikumiem?

M: Esot brīvs no vēlmēm un bailēm, no pašas idejas, ka esi persona. Lolot idejas: “es esmu grēkotājs”, “es neesmu grēkotājs”, ir grēks. Identificēt sevi ar konkrēto ir vienīgais grēks, kāds ir. Bezpersoniskais ir reāls, personiskaisparādās un izzūd. “Es esmu” ir bezpersoniska Būšana. “Es esmu šis” ir persona. Persona ir relatīva, un tīra Būšana – fundamentāla.

J: Protams, tīra Būšana nav neapzināta, kā arī tai piemīt spēja izšķirt. Kā tā var būt pāri grēkam un tikumam? Tikai pasaki mums, lūdzu, vai tā ir inteliģenta vai nav?

M: Visi šie jautājumi paceļas no ticības sev kā personai. Ej pāri personiskajam un redzi.

J: Ko īsti tu domā, kad saki man izbeigt būt par personu?

M: Es nesaku tev izbeigt būšanu – to tu nevari. Es saku tev tikai izbeigt iztēloties, ka tu reiz dzimi, ka tev ir vecāki, esi ķermenis, mirsi, utt. Tikai mēģini, uzsāc – tas nav tik grūti, kā tu iedomājies.

J: Domāt par sevi kā par personisko ir bezpersoniskā grēks.

M: Atkal personisks skatījums! Kāpēc tu uzstāj piesārņot bezpersonisko ar savām grēka un tikuma idejām? Tās vienkārši uz to neattiecās. Bezpersoniskais nevar tikt aprakstīts laba un slikta jēdzienos. Tas ir Būšana – Gudrība – Mīlestība – viss absolūts. Kur šeit ir vieta grēkam? Un tikumība ir tikai pretējais grēcīgumam.

J: Mēs runājam par dievišķu tikumību.

M: Patiesa tikumība ir dievišķā daba (svarūpa). Kas tu īstenībā esi, ir tava tikumība. Bet grēka pretstats, ko tu sauc par tikumu, ir tikai paklausība, dzimusi no bailēm.

J: Tad kāpēc visi šie pūliņi būt labam?

M: Tas uztur tevi kustībā. Tu turpini, līdz tu atrodi Dievu. Tad Dievs paņemtevi Sevī – un padara tevi, kāds ir Viņš.

79

J: Kāda konkrēta rīcība var tikt uzskatīta par dabīgu vienā punktā un par grēku citā. Kas to padara par grēku?

M: Jebkas, ko tu dari pretrunā ar savām labākajām zināšanām, ir grēks.

J: Zināšana ir atkarīga no atmiņas.

M: Sevis atcerēšanās ir tikums, sevis aizmiršana ir grēks. Tas viss ir reducējams uz mentālo un psiholoģisko saikni starp garu un matēriju. Mēs šo saikni varētu nosaukt par psihi (antahkaraņa). Kad psihe ir zaļa, neattīstīta, pavisam primitīva, tā ir pakļauta rupjām ilūzijām. Ar tās augšanuplašumā un jūtīgumā, tā kļūst par perfektu saikni starp tīru matēriju un tīru garu, un dod matērijai nozīmi un garam izpausmi.

Ir materiālā pasaule (mahadakaš) un garīgā (paramakaš). Starp tiem gulst universālais prāts (čidakaš), kas ir arī universālā sirds (premakaš). Tā ir gudra mīlestība, kas padara šos divus par vienu.

J: Daži cilvēki ir stulbi, daži inteliģenti. Starpība ir viņu psihē. Aiz tiem, kas nogatavojušies, ir vairāk pieredzes. Tieši kā bērns aug ēdot un dzerot, un spēlējoties, tā cilvēka psihe tiek tā, ko viņš domā un jūt, un dara, veidota,līdz tā ir gana perfekta, lai kalpotu par tiltu starp garu un ķermeni. Kā tilts iespējo satiksmi starp krastiem, tā psihe saved kopā avotu ar tā izpausmi.

M: Sauc to par mīlestību. Tilts ir mīlestība.

J: Beigu beigās viss ir pieredzes. Lai ko mēs domātu, justu, darītu, ir pieredze. Aiz tām ir pieredzētājs. Tad viss, ko mēs zinām, sastāv no šiem diviem, pieredzētāja un pieredzes. Bet šie divi patiesībā ir viens – pieredzētājs pats ir pieredze. Tomēr pieredzētājs uzskata pieredzi par ārēju. Tādā pašā veidā gars un ķermenis ir viens; tie tikai šķiet divi.

M: Garam nav otra.

J: Tad kam parādās otrs? Man šķiet, ka dualitāte ir ilūzija, ko izraisa psihes trūkumi. Kad psihe ir perfekta, dualitāte vairs netiek saskatīta.

M: Tu to esi pateicis.

J: Tomēr man ir jāatkārto mans ļoti vienkāršais jautājums: kurš atšķir starp grēku un tikumu?

80

M: Tas, kuram ir ķermenis, grēko ar ķermeni, kuram ir prāts, grēko ar prātu.

J: Skaidrs, ka prāta un ķermeņa piederēšana vien nespiež grēkot. Ir jābūt kādam trešajam faktoram tā saknē. Es atgriežos pie šī grēku un tikumu jautājuma atkal un atkal, jo mūsdienās jauni cilvēki saka, ka nav tādas lietaskā grēks, ka nav jābūt pārlieku jūtīgam un ir droši jāseko mirkļa vēlmēm. Viņi nepieņem ne tradīciju, ne autoritāti, un var tikt tikai kārtīgas un patiesas domas iespaidoti.

Ja viņi atturas no kādas konkrētas rīcības, tas ir drīzāk baiļu no policijas nevis pārliecības dēļ. Neapšaubāmi, tajā, ko viņi saka, kaut kas ir, jo mēs varam novērot, kā mūsu vērtības dažādās vietās un dažādos laikos mainās. Piemēram, šodien nogalināšana karā skaitās liels tikums un varētu tikt uzskatīts par briesmīgu noziegumu nākošajā gadsimtā.

M: Cilvēks, kurš kustās līdzi zemei, neapšaubāmi pieredzēs dienas un naktis. Tas, kurš paliek saulē, nezinās tumsu. Mana pasaule nav tavējā. Tas, kā es to redzu, ir, ka tu stāvi uz skatuves un tēlo. Tavā nākšanā un iešanā nav realitātes. Un tavas problēmas ir tik nereālas!

J: Mēs varētu būt mēnessērdzīgie vai murgu sapņotāji. Vai nav nekā, ko tu varētu darīt?

M: Es daru: es ienācu tavā sapņainajā stāvoklī, lai tev pateiktu: “Beidz darītpāri sev un citiem, beidz ciest, mosties!”

J: Kāpēc tad mēs nemostamies?

M: Tu modīsies. Man neviens nestāsies ceļā. Tas varētu aizņemt kādu laiku.Kad tu sāksi apšaubīt savu sapni, pamošanās nebūs vairs aiz kalniem.

81

22. Dzīve ir mīlestība, un mīlestība ir dzīveJautātājs: Vai jogas prakse vienmēr ir apzināta? Vai tā var būt arī pavisam neapzināta, zem apjausmas sliekšņa?

Maharadž: Iesācēja gadījumā jogas prakse bieži ir tīša un prasa lielu apņēmību. Bet tie, kuri patiesi praktizē jau daudzus gadus, sliecas realizēt sevi visu laiku, vai to apzinās vai nē. Neapzināta sādhana ir visefektīvākā, jo tā ir spontāna un pastāvīga.

J: Kāda ir tāda cilvēka pozīcija, kurš reiz ir bijis patiess jogas students un tagad zaudējis dūšu, un atmetis centienus?

M: Tas, ko cilvēks izskatās darām vai nedarām, bieži ir maldinoši. Viņa šķietamā apātija varētu būt tikai savākšanās spēkos. Mūsu uzvedības iemesli ir ļoti smalki. Nevajadzētu nopelt par ātru, arī ne slavēt. Atceries, kajoga ir iekšējā sevis (vjakta) darbs ar ārējo sevi (vjakti). Viss, ko ārējais dara, ir tikai reaģējot uz iekšējo.

J: Tomēr ārējais palīdz.

M: Cik daudz tas var palīdzēt un kādā veidā? Tam ir kaut kāda kontrole pār ķermeni, un tas var uzlabot stāju un elpošanu. Pāri prāta domām un jūtām tam ir maz varas, jo tas pats par sevi ir prāts. Tas ir iekšējais, kas spēj kontrolēt ārējo. Ārējais būs gudrs klausot.

J: Ja tas ir iekšējais, kas beigās ir atbildīgs par cilvēka garīgo attīstību, kāpēc ārējais tik daudz tiek mudināts un iedrošināts?

M: Ārējais var palīdzēt, turoties kluss un brīvs no vēlmēm un bailēm. Tu noteikti esi pamanījis, ka visi padomi ārējam ir noliegumu formā: nedari, izbeidz, atturies, atsakies, atmet, ziedo, atdodies, redzi aplamu kā aplamu. Pat mazais realitātes apraksts, kas tiek dots, ir noraidījumos – “ne šis, ne šis”, (neti, neti). Visi pozitīvie apgalvojumi pieder iekšējam sev, kā visi absolūti – Realitātei.

J: Kā mums atšķirt iekšējo no ārējā faktiskā pieredzē?

82

M: Iekšējais ir iedvesmas avots, ārējais tiek atmiņas vadīts. Avots nav izsekojams, kamēr visas atmiņas kaut kur sākas. Tādējādi ārējais vienmēr ir noteikts, kamēr iekšējais nevar tikt saturēts vārdos. Studentu kļūda ir iedomās, ka iekšējais ir kaut kas, pie kā var pieķerties, un aizmiršanā, ka viss uztveramais ir pārejošs un tāpēc nereāls. Tikai tas, kas uztveri padara par iespējamu, sauc to par Dzīvi vai Brahman, vai kā tev tīk, ir reāls.

J: Vai Dzīves sevis-izpausmei ir nepieciešams ķermenis?

M: Dzīvot grib ķermenis. Tā nav dzīve, kam vajadzīgs ķermenis; tas ir ķermenis, kam vajadzīga dzīve.

J: Vai dzīve to dara tīši?

M: Vai mīlestība rīkojas tīši? Jā un nē. Dzīve ir mīlestība, un mīlestība ir dzīve. Kas satur ķermeni kopā, ja vien ne mīlestība? Kas ir vēlme, ja vien ne mīlestība uz sevi? Kas ir bailes, ja ne griba pasargāt? Un kas ir zināšanas,ja ne patiesības mīlestība? Līdzekļi un formas varētu būt nepareizas, bet apakš-motīvs vienmēr ir mīlestība – mana un manis mīlestība. Es un mans varētu būt mazi vai varētu eksplodēt un apskaut universu, bet mīlestība paliek.

J: Dieva vārda atkārtošana ir ļoti izplatīta Indijā. Vai tajā ir kāda vērtība?

M: Kad tu zini lietas vai personas vārdu, tu to ātri vari atrast. Saucot Dievu Viņa vārdā, tu Viņam liec pie tevis nākt.

J: Kādā formā Viņš nāk?

M: Tādā, kādā tu to iedomājies. Ja tev neveicas, un kāda svēta dvēsele tev iedod mantru labai veiksmei, un tu to atkārto ar ticību un nodošanos, tava sliktā veiksme noteikti griezīsies otrādi. Nesvārstīga ticība ir stiprāka par likteni. Liktenis ir cēloņu rezultāts, pārsvarā nejaušs un tāpēc šķidri saausts. Pārliecība un nesvārstīga cerība to viegli pārspēs.

J: Kad tiek skaitīta mantra, kas īsti notiek?

M: Mantras skaņa rada formu, kuru ieņems Pats. Pats var ieņemt jebkādu formu – un caur to darboties. Beigu beigās Pats izpauž sevi darbībā – un mantra visupirms ir enerģija darbībā. Tā iedarbojas uz tevi, tā iedarbojas uz

83

tavu vidi.

J: Mantra ir tradicionāla. Vai tā tam ir jābūt?

M: Kopš senseniem laikiem ir izveidotas saites starp konkrētiem vārdiem un attiecīgām enerģijām, un ir bijušas stiprinātas neskaitāmos atkārtojumos. Tas ir tieši kā ceļš, pa kuru iet. Tas ir viegls ceļš – vajadzīga ir tikai ticība. Tu uzticies ceļam, kas tas tevi aizvedīs uz tavu mērķi.

J: Eiropā nav mantras tradīcija, izņemot dažos kontemplatīvos orderos. Kāds labums no tās ir modernam, jaunam rietumniekam?

M: Nekāds, izņemot, ja viņu tā ļoti pievelk. Viņiem labākā procedūra ir turēties pie domas, ka viņš ir visas zināšanas pamats, visa tā, kas notiek ar maņām un prātu, nemainīgā un pastāvīgā apjausma. Ja viņš to patur prātā visu laiku, apjautošs un modrs, viņš noteikti pārraus ne-apjaušanas saites unnonāks tīrā dzīvē, gaismā un mīlestībā. Ideja “es esmu tikai liecinieks” attīrīs viņa ķermeni un prātu un atvērs gudrības aci. Tad cilvēks iet pāri ilūzijai, un viņa sirds ir brīva no visām vēlmēm. Tieši kā ledus pārtop ūdenī,un ūdens garaiņos, un garaiņi izgaist un izzūd telpā, tā ķermenis izgaist tīrā apjausmā (čidakaš), tad tīrā būšanā (paramakaš), kas ir pāri eksistencei un ne-eksistencei.

J: Realizējis cilvēks ēd, dzer un guļ. Kas viņam liek to darīt?

M: Tas pats spēks, kas virza universu, virza arī viņu.

J: Visi tiek viena un tā paša spēka virzīti: kāda ir atšķirība?

M: Tikai šī: Realizējis cilvēks zina to, ko citi tikai dzird, bet nepieredz. Intelektuāli viņi varētu šķist pārliecināti, bet rīcībā viņi nodod savas važas, kamēr realizējis cilvēks vienmēr dara pareizi.

J: Visi saka “es esmu”. Realizējis cilvēks arī saka “es esmu”. Kur ir atšķirība?

M: Atšķirība ir nozīmē, kas ir vārdos “es esmu”. Realizējušā cilvēkā pieredze “es esmu pasaule, pasaule ir mana” ir absolūti īsta – viņš domā, jūtun rīkojas integrāli un vienotībā ar visu, kas dzīvs. Viņš pat varētu nezināt pašrealizācijas teoriju un praksi, un būt dzimis un uzaudzināts bez

84

reliģiskām un metaforiskām idejām. Bet viņa sapratnē un līdzjūtībā nebūs ne mazāko kļūdu.

J: Es varētu satikt ubagu, pliku un izsalkušu, un pavaicāt viņam: “Kas tu esi?” Viņš varētu atbildēt: “Es esmu Augstākais Pats”. “Tad,” es teiktu, “ja tu esi Augstākais, nomaini savu pašreizējo stāvokli.” Ko viņš darīs?

M: Viņš tev vaicās: “Kādu stāvokli? Kas te ir tāds, kas būtu jāmaina? Kas ar mani nav tā?”

J: Kāpēc lai viņš tā atbildētu?

M: Jo viņš vairs nav redzamību ierobežots, viņš sevi vairs neidentificē ar vārdu un formu. Viņš izmanto atmiņu, bet atmiņa nespēj izmantot viņu.

J: Vai nav tā, ka visas zināšanas balstās atmiņā?

M: Zemākas zināšanas – jā. Augstākas zināšanas, Realitātes zināšana, ir cilvēka patiesās dabas daļa.

J: Vai es varu teikt, ka es neesmu tas, ko es apzinos, kā arī neesmu apziņa pati?

M: Tikmēr, kamēr tu esi meklētājs, labāk turies pie idejas, ka tu esi tīra apziņa, brīva no satura. Iet pāri apziņai ir augstākais stāvoklis.

J: Vēlme realizēt, vai tā sakņojas apziņā vai pāri tai?

M: Apziņā, protams. Visas vēlmes dzimst no atmiņas un ir apziņas sfērā. Tas, kas ir pāri, ir brīvs no visas tiekšanās. Pati vēlme iet pāri apziņai vēl joprojām ir apziņā.

J: Vai apziņā ir kādas pēdas vai nospiedumi, kas nāk no tā, kas ir pāri tai?

M: Nē, nevar tādas būt.

J: Tad kāda starp šiem diviem ir saite? Kā var tikt atrasta pāreja starp diviem stāvokļiem, kuriem nav nekā kopēja? Vai tīra apjausma nav saite starp šiem diviem?

M: Pat tīra apjausma ir apziņas variācija.

J: Tad kas ir pāri? Tukšums?

85

M: Arī tukšums attiecās tikai uz apziņu. Pilnība un tukšums ir relatīvi jēdzieni. Reālais ir patiešām pāri – pāri ne attiecībā uz apziņu, bet pāri jebkādām attiecībām. Grūtība parādās ar vārdu “stāvoklis”. Reālais nav kautkā cita stāvoklis – tas nav prāta vai apziņas, vai psihes stāvoklis – kā arī tas nav nekas tāds, kam ir sākums un beigas, esamība un neesamība. Visi pretstati tajā tiek saturēti – bet tā nav pretstatu spēle. Tev tas nebūtu jāuztver kā kaut kādas pārejas beigas. Tas ir pats par sevi, kad apziņa kā tāda vairs nav. Tad vārdiem “es esmu cilvēks” vai “es esmu Dievs” nav nozīmes. Tikai klusumā un tumsā tas var tikt dzirdēts un redzēts.

23. Diskriminācija izbeidz pieķeršanosMaharadž: Tu esi izmircis, jo gāž lietus. Manā pasaulē vienmēr ir labs laiks. Ne uztraukumi, ne nožēlas mani nepārņem. Mans prāts ir brīvs no domām, jo nav vēlmju, kurām vergot.

Jautātājs: Vai ir divas pasaules?

M: Tava pasaule ir pārejoša, mainīga. Mana pasaule ir perfekta, nemainīga. Tu man saki, kas tev tavā pasaulē patīk – es uzmanīgi klausīšos, pat ar interesi, bet ne uz mirkli es neaizmirsīšu, ka tava pasaule nepastāv, ka tu sapņo.

J: Kas padara mūsu pasaules par atšķirīgām?

M: Manai pasaulei nav īpašību, pēc kurām tā varētu tikt identificēta. Par to neko nevar pateikt. Es esmu mana pasaule. Mana pasaule ir es pats. Tā ir pilnīga un perfekta. Katrs iespaids tiek dzēsts, katra pieredze – noraidīta. Man nekas nav vajadzīgs, pat ne es pats, jo sevi es pazaudēt nevaru.

J: Pat ne Dievs?

86

M: Visas šīs idejas un atšķirības pastāv tavā prātā; manējā nekā tāda nav. Mana pasaule ir vesela un ļoti vienkārša.

J: Tajā nekas nenotiek?

M: Lai kas notiktu tavā pasaulē, tikai tajā tas ir spēkā un izsauc reakciju. Manā pasaulē nekas nenotiek.

J: Pats tevis savas pasaules pieredzēšanas fakts apstiprina dualitāti, ietvertu jebkurā pieredzē.

M: Verbāli – jā. Bet tavi vārdi mani neaizsniedz. Manējā ir neverbāla pasaule. Tavējā pasaulē nepateiktajam nav eksistences. Manējā – vārdiem un to saturam nav esamības. Tavējā pasaulē nekas neuzkavējas, manējā – nekas nemainās. Mana pasaule ir reāla, kamēr tavējā ir sapņu veidota.

J: Tomēr mēs sarunājamies.

M: Saruna ir tavā prātā. Manējā – ir mūžīgs klusums. Mans klusums dzied, mans tukšums ir pilns, man nekas netrūkst. Tu nevari zināt manu pasauli, kamēr tu pats tur neesi.

J: Šķiet, tu savā pasaulē esi viens.

M: Kā tu vari teikt viens vai ne-viens, ja vārdi nav piemērojami? Protams, es esmu viens, jo es esmu viss.

J: Vai tu jebkad ienāc mūsu pasaulē?

M: Kas man ir nākšana un iešana? Šie atkal ir vārdi. Es esmu. No kurienes man nākt un kur doties?

J: Kāds labums man no tavas pasaules?

M: Tev vajadzētu rūpīgāk apsvērt savu pasauli, kritiski to izpētīt, un kādu dienu pēkšņi tu atradīsi sevi manējā.

J: Ko mēs no tā iegūstam?

M: Tu neiegūsti neko. Tu atstāj aiz muguras to, kas nav tavs, un atrodi to, ko tu nekad nebiji pazaudējis – tevis paša esību.

J: Kurš valda pār tavu pasauli?

87

M: Šeit nav ne valdītāju, ne valdīto. Te pilnībā nav nekādas dualitātes. Tu tikai projicē savas idejas. Taviem svētajiem rakstiem un dieviem man nav nozīmes.

J: Tomēr tev ir vārds un forma, tu izskaties apzināts un aktīvs.

M: Tāds es izskatos tavā pasaulē. Manējā man ir tikai esamība. Nekas cits. Jūs cilvēki esat bagāti ar piederību, apmēru un kvalitāšu idejām. Es esmu pilnībā bez idejām.

J: Manā pasaulē ir traucēkļi, nemiers un izmisums. Tu, šķiet, dzīvo no kādiem slēptiem ieņēmumiem, kamēr mēs vergojam, lai izdzīvotu.

M: Dari, kā tev tīk. Tev ir brīvība atstāt savu pasauli, lai būtu manējā.

J: Kā šī šķērsošana tiek darīta?

M: Redzi savu pasauli, kāda tā ir, ne tādu, kādu tu to iedomājies. Diskriminācija izbeidz pieķeršanos; nepieķeršanās garantēs pareizu rīcību; pareiza rīcība uzbūvēs iekšējo tiltu uz tavu patieso būtību. Rīcība ir patiesuma pierādījums. Dari, ko tev liek, uzcītīgi un uzticīgi, un visi šķēršļi izzudīs.

J: Vai tu esi laimīgs?

M: Tavā pasaulē es būtu visnelaimīgākais. Mosties, ēst, runāt, atkal gulēt – kas par nastu!

J: Tad tu pat nevēlies dzīvot?

M: Dzīvot, mirt – cik tie ir bezjēdzīgi vārdi! Kad tu mani redzi dzīvu, es esmu beigts. Kad tu par mani domā kā beigtu, es esmu dzīvs. Kādā tu esi juceklī!

J: Cik vienaldzīgs tu esi? Visas mūsu pasaules bēdas ir nekas priekš tevis.

M: Es labi apzinos tavas likstas.

J: Tad ko tu ar tām iesāc?

M: Nav nekā, kas man būtu jādara. Tās nāk un iet.

J: Vai tās aiziet tikai tā fakta vien dēļ, ka tu tām pievērs uzmanību?

88

M: Jā. Grūtības varētu būt fiziskas, emocionālas vai mentālas; bet tas vienmēr ir indivīds. Liela mēroga posts ir neskaitāmu indivīdu likteņu summa, un ir vajadzīgs laiks, lai tas rimtos. Bet nāve nekad nav posts.

J: Pat, ja tiek nogalināts cilvēks?

M: Tas ir nogalinātāja posts.

J: Tomēr šķiet, ka ir divas pasaules, manējā un tavējā.

M: Mana ir reāla, tava nāk no prāta.

J: Iedomājies akmeni un caurumu tajā, un vardi caurumā. Varde varētu pavadīt savu dzīvi perfektā svētlaimē, neiztraucēta. Akmens ārpusē pasaule notiek. Ja vardei, kas caurumā, tiktu pastāstīts par pasauli ārpusē, viņa teiktu: “Tādas lietas nepastāv. Mana pasaule ir miers un svētlaime. Tava pasaule ir tikai sapņu struktūra, tai nav eksistences.” Ar tevi ir tā pat. Kad tumums saki, ka mūsu pasaule vienkārši neeksistē, diskusijai nav kopīga pamata. Vai cits piemērs. Es aizeju pie daktera un sūdzos par sāpēm vēderā.Viņš mani izmeklē un saka: “Ar tevi viss ir kārtībā”. “Bet man sāp,” es saku. “Tava sāpe ir mentāla,” viņš apgalvo. Es saku: “Zināšana, ka sāpe ir mentāla, man nepalīdz. Tu esi ārsts, izārstē mani no sāpes. Ja tu nevari maniizārstēt, tu neesi mans ārsts.”

M: Diezgan pareizi.

J: Tu esi uzbūvējis dzelzceļu, bet, jo nav tilta, neviens vilciens nevar pa to braukt. Uzbūvē tiltu.

M: Tiltam nav nepieciešamības.

J: Ir jābūt kādai saitei starp tavu pasauli un manējo.

M: Starp reālo pasauli un iedomāto pasauli nav vajadzīga saite, jo tāda nevar pastāvēt.

J: Tad ko mums darīt?

M: Izpēti savu pasauli, liec prātam strādāt, izmeklē to kritiski, pārbaudi katru ideju par to; ar to pietiks.

J: Pasaule ir par lielu, lai to izmeklētu. Viss, ko zinu, ir, ka es esmu, pasaule

89

ir, pasaule gādā man raizes, un es pasaulei.

M: Mana pieredze ir, ka viss ir svētlaime. Bet vēlme pēc svētlaimes rada sāpes. Tādējādi svētlaime kļūst sāpju sēkla. Viss sāpju universs ir dzimis novēlmes. Atsakies no vēlmes pēc baudas, un tu pat nezināsi, kas ir sāpes.

J: Kāpēc baudai būtu jābūt sāpju sēklai?

M: Jo, lai tiktu pie baudas, tu daudz grēko. Un grēku augļi ir ciešanas un nāve.

J: Tu saki, ka no pasaules mums nav nekāda labuma – tikai liksta. Es jūtu, ka tas tā nevarētu būt. Dievs nav tāds muļķis. Pasaule, man šķiet, ir liels pasākums, kurā potenciālais tiek viests esamajā, matērija – dzīvē, neapzinātais – pilnā apjausmā. Lai realizētu augstāko, mums ir nepieciešama pretstatu pieredze. Tieši kā tempļa būvniecībai mums ir vajadzīgi akmeņi un java, koks un dzelzs, stikls un flīzes, tā cilvēka pārtapšanai dievišķā svētajā, pāri dzīvei un nāvei, katrai pieredzei ir nepieciešams materiāls. Tā pat kā sieviete dodas uz tirgu, pērk visāda veida nepieciešamās lietas, nāk mājās, vāra, cep un pabaro savu kungu, tā mēs sevi kārtīgi pagatavojam dzīves ugunī un pabarojam savu Dievu.

M: Nu, ja tu tā domā, rīkojies atbilstoši. Pabaro savu Dievu, kā vien vari.

J: Bērns dodas uz skolu un mācās daudzas lietas, kuras vēlāk nebūs nepieciešamas. Bet mācīšanās procesā viņš aug. Tā arī mēs izejam cauri neskaitāmām pieredzēm un aizmirstam tās visas, bet tajā pat laikā mēs augam. Un kas ir džnānī, ja ne cilvēks, ģēnijs par realitāti! Šī mana pasaule nevar būt nejauša. Tajā ir jēga, aiz tās ir jābūt kādam plānam. Manam Dievam ir plāns.

M: Ja pasaule ir neīsta, tad arī plāns un radītājs ir neīsti.

J: Tu atkal noliedz pasauli. Starp mums nav tilta.

M: Tilts nav nepieciešams. Tava kļūda ir tavā ticībā, ka tu esi dzimis. Tu nepiedzimi un nekad nemirsi, bet tu tici, ka tu dzimi konkrētā datumā un vietā, un ka kāds konkrēts ķermenis ir tavs.

J: Pasaule ir, es esmu. Šie ir fakti.

90

M: Kāpēc tu uztraucies par pasauli, pirms esi parūpējies par sevi? Tu gribi izglābt pasauli, ne tā? Vai tu vari izglābt pasauli, pirms tu esi izglābis sevi? Un ko nozīmē tikt izglābtam? Izglābtam no kā? No ilūzijas. Glābšana ir lietu redzēšanā, kādas tās ir. Es tiešām neredzu sevi saistītu ar nevienu un neko. Pat ne ar pašu, lai kas tas pats būtu. Es vienmēr palieku – nedefinēts. Es esmu iekšup un pāri – intīms un netverams.

J: Kā tu pie tā nonāci?

M: Uzticoties savam Guru. Viņš man teica: “Tu vienīgais esi”, un es viņu neapšaubīju. Es tikai mēģināju to saprast, līdz es realizēju, ka tā ir absolūta patiesība.

J: Pārliecība no tā atkārtošanas?

M: Realizējot sevi. Es ieraudzīju, ka es esmu absolūti apzinošs un laimīgs, un tikai kļūdas dēļ es domāju, ka būšana-apziņa-svētlaime ir ķermeņa un ķermeņu pasaules dēļ.

J: Tu neesi skolots vīrs. Daudz tu neesi lasījis, un tas, ko tu lasīji vai dzirdēji, varbūt nav pretrunā. Es esmu diezgan izglītots, un esmu daudz lasījis, un es manu, ka grāmatas un skolotāji ir bezcerīgās pretrunās. Tāpēc jebko, ko es lasu vai dzirdu, es uzņemu šaubās. “Tas tā varētu būt, tas tā varētu arī nebūt” ir mana pirmā reakcija. Un, jo mans prāts nav spējīgs izlemt, kas ir patiess un kas nē, es esmu pamests savās šaubās. Jogā prāts, kas šaubās, nostāda ļoti neizdevīgā situācijā.

M: Esmu priecīgs to dzirdēt; bet mans Guru arī man mācīja šaubīties – par visu un absolūti. Viņš teica: “noraidi eksistenci visam, izņemot sev”. Vēlmju dēļ tu esi radījis savu pasauli ar tās sāpēm un baudām.

J: Vai tai noteikti ir jābūt sāpīgai?

M: Kā savādāk? Pati pēc savas dabas bauda ir ierobežota un pārejoša. No sāpēm dzimst vēlme, sāpē tā meklē piepildījumu, un tā beidzas vilšanās un izmisuma sāpēs. Sāpes ir baudu fons, visi baudu meklējumi ir dzimuši no sāpēm un beidzas sāpēs.

J: Viss, ko tu saki, man ir skaidrs. Bet, kad ir kāda fiziska vai mentāla

91

problēma, mans prāts kļūst truls un pelēks un izmisīgi meklē atvieglojumu.

M: Kāda tam nozīme? Tas ir prāts, kas ir truls vai nemierīgs, ne tu. Skaties, šajā istabā notiek visādas lietas. Vai es izsaucu to notikšanu? Tās vienkārši notiek. Tā tas ir arī ar tevi – likteņa rullis sevi atrullē un aktualizē neizbēgamo. Tu nevari izmainīt notikumu gaitu, bet tu vari izmainīt savu attieksmi, un, kas patiešām ir no svara, ir attieksme, ne plikais notikums. Pasaule ir vēlmju un baiļu vieta. Tajā nevar atrast mieru. Pēc miera tev ir jāiet pāri pasaulei. Pasaules pamat-cēlonis ir sevis-mīlestība. Tās dēļ mēs meklējam baudu un izvairāmies no sāpēm. Nomaini sevis-mīlestību uz mīlestību uz Sevi, un bilde izmainās. Brahma, Radītājs, ir visu vēlmju summa. Pasaule ir to piepildīšanas instruments. Dvēseles ņem, kādas vien baudas viņas vēlas, un maksā par tām asarās. Laiks izlīdzina visas bilances. Augstākajā valda līdzsvara likums.

J: Lai būtu supermens, no sākuma ir jābūt par cilvēku. Cilvēcība ir neskaitāmu pieredžu auglis. Vēlme noved pie pieredzes. Tāpēc savā laikā un līmenī vēlme ir laba.

M: Viss šis zināmā mērā ir pareizi. Bet pienāk diena, kad tu esi savācis gana, un tev ir jāsāk celt. Šķirošana un atmešana (viveka-vairāgja) tad ir absolūti nepieciešamas. Visam ir jābūt kārtīgi izpētītam, un nevajadzīgajam cietsirdīgi iznīcinātam. Tici man, nevar būt pārāk lielas iznīcināšanas. Jo realitātē nekam nav vērtības. Esi kaislīgi vienaldzīgs – tas ir viss.

24. Dievs ir visa-darītājs, džnānī – ne-darītājsJautātājs: Daži Mahatmas (apgaismotas būtnes) turas pie uzskata, ka pasaule nav ne nejaušība, ne Dieva spēle, bet milzīga darba plāna, kas domāts apziņas visā universā modināšanai un attīstībai, rezultāts un

92

izpausme. No nedzīvuma uz dzīvi, no neapzināšanās uz apzināšanos, no truluma uz spožu inteliģenci, no pārpratuma uz skaidrību – šāds ir virziens, kurā nemitīgi un neatlaidīgi virzās pasaule. Protams, ir mirkļi atpūtā un šķietama tumsa, bet atpūta beidzas, un tiek atsākts apziņas darbs. No mūsu skata punkta pasaule ir asaru ieleja, vieta, no kuras mukt ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, tiklīdz tas ir iespējams. Apgaismotām būtnēm pasaule ir laba, un tā kalpo labam mērķim. Viņi nenoliedz, ka pasaule ir mentāla struktūra un ka beigu beigās viss ir viens, bet viņi redz un saka, ka struktūrai ir nozīme, un tā kalpo neapšaubāmi vēlamam mērķim. Tas, ko mēs saucam par Dieva gribu, nav rotaļīgas dievības kaprīzs untums, bet absolūtas nepieciešamības augt mīlestībā un gudrībā, un spēkā izpausme, laiīstenotu bezgalīgos dzīves un apziņas potenciālus. Tieši kā dārznieks no mazas sēklas izaudzē ziedus skaistā pilnībā, tā Dievs starp citām būtnēm Viņa dārzā audzē arī cilvēkus super-cilvēkos, kuri zina un mīl, un strādā kopā ar Viņu.

Kad Dievs ir atpūtā (pralaija), tie, kuru izaugsme nebija pabeigta, uz laiku neapzinās, kamēr perfektie, kuri ir gājuši pāri visām apziņas formām un saturam, turpina apjaust universālo klusumu. Kad nācis laiks jaunam universam, gulētāji mostas, un sākas viņu darbs. Tie, kas attīstītāki, mostas pirmie un sagatavo vidi mazāk attīstītākiem – kas savukārt atrod formas un uzvedības modeļus, kas ir piemēroti to turpmākai izaugsmei.

Šādi notiek stāsts. Atšķirība no tavas mācības ir šī: tu uzstāj, ka pasaulei navnekāda labuma, un būtu jāatgrūž. Viņi saka, ka nepatika pret pasauli ir pārejošs posms, nepieciešams, tomēr pagaidu, un drīz tiek aizvietots ar visu-aptverošu mīlestību un nesvārstīgu gribu strādāt ar Dievu.

Maharadž: Viss, ko tu saki, ir pareizi uz āru ejošajā (pravritti) ceļā. Atgriešanās ceļā (nivritti) sevis nullizēšana ir nepieciešama. Es stāvu, kur nav nekā (paramakaš); vārdi līdz tam nesniedzas, ne arī domas. Prātam tas viss ir tumsa un klusums. Apziņa uzvandās un uzmodina prātu (čidakaš), kurš projicē pasauli (mahadakaš), veidotu no atmiņas un iztēles. Kad pasaule ir esamībā, viss, ko tu saki, tā varētu būt. Tā ir prāta daba iedomāties mērķus, tiekties uz tiem, meklēt veidus un ceļus, dot redzējumu, enerģiju un drosmi. Šie ir dievišķi atribūti, un es tos nenoliedzu. Bet es

93

stāvu, kur neeksistē atšķirības, kur nepastāv lietas, ne arī prāts, kuram tās radīt. Tur es esmu mājās. Lai kas notiktu, tas mani neskar – lietas rīkojas, balstoties uz lietām, tas ir viss. Brīvs no atmiņas un gaidām, es esmu svaigs,nevainīgs un patiesi sirsnīgs. Prāts ir lielais darītājs (mahakartā), un tam ir nepieciešama atpūta. Neko negribot, es nebaidos. Kam baidīties no kā? Nav atdalītības, mēs neesam atšķirti paši. Ir tikai viens Pats, Augstākā Realitāte, kurā personiskais un bezpersoniskais ir viens.

J: Viss, ko es gribu, ir būt spējīgs palīdzēt pasaulei.

M: Kurš saka, ka tu nevari palīdzēt? Tu esi izdomājis, ko nozīmē palīdzība un kas tai nepieciešams, un tu iekļuvi konfliktā starp to, kas tev būtu jādara, un to, ko tu vari, starp nepieciešamību un iespēju.

J: Bet kāpēc mēs tā darām?

M: Tavs prāts projicē struktūru, un tu sevi ar to identificē. Tas ir vēlmes dabā pamudināt prātu radīt pasauli tās piepildījumam. Pat maza vēlme var uzsākt garu rīcību ķēdi; kā ar spēcīgu vēlmi? Vēlme var radīt universu; tās spēki ir brīnumaini. Mazs sērkociņš var pārvērst milzīgu mežu liesmās, tā vēlme iededzina manifestāciju liesmas. Pats radības mērķis ir vēlmes piepildīšana. Vēlme varētu būt cēla vai necēla, telpa (ākāša) ir neitrāla – to var piepildīt, ar ko vien vēlas: Tev ir jābūt ļoti uzmanīgam par to, ko tu vēlies. Un, kas attiecās uz cilvēkiem, kuriem tu gribi palīdzēt, viņi ir savās pašu attiecīgajās pasaulēs savu vēlmju labad; nav cita veida kā viņiem palīdzēt, izņemot caur viņu pašu vēlmēm. Tu viņiem vari iemācīt tikai būt ar pareizām vēlmēm, lai viņi var pacelties pāri tām un būt brīvi no vajadzības radīt un atkal-radīt vēlmju pasaules, sāpju un baudu ielejas.

J: Ir jāpienāk dienai, kad izrāde tiek beigta; cilvēkam ir jāmirst, universam ir jābeidzas.

M: Tieši kā gulošs cilvēks visu aizmirst un pamostas jaunai dienai, vai viņš nomirst un parādās citā dzīvē, tā arī vēlmju un baiļu pasaules izgaist: Bet universālais liecinieks, Augstākais Pats, nekad neguļ un – nekad nemirst. Lielā Sirds pukst mūžīgi, un ar katru pukstu esamībā nāk jauns universs.

J: Vai viņš apzinās?

94

M: Viņš ir pāri visam, ko aptver prāts. Viņš ir pāri būšanai un ne-būšanai. Viņš ir visa Jā un Nē, pāri un iekšup, radošs un iznīcinošs, neiedomājami reāls.

J: Dievs un Mahatma, vai viņi ir viens vai divi?

M: Viņi ir viens.

J: Ir jābūt kādai atšķirībai.

M: Dievs ir Visa-Darītājs, džnānī ir ne-darītājs. Dievs pats nesaka: “Es visudaru”. Ar Viņu lietas notiek pēc to pašu dabas. Priekš džnānī viss tiek Dievaizdarīts. Viņš neredz starpību starp Dievu un dabu. Abi, Dievs un džnānī, zina sevi kā nekustīgo kustīgā centru, mūžīgo pārejošā liecinieku. Centrs ir tukšuma punkts, un liecinieks ir tīras apjausmas punkts; viņi zina sevi kā neko, tāpēc nekas nespēj stāties viņiem pretī.

J: Kā šis izskatās un jūtās tevis paša personīgajā pieredzē?

M: Esot nekas, es esmu viss. Viss ir es, viss ir mans. Tieši tā pat, kā mans ķermenis kustās, tikai domājot par kustību, tā lietas notiek, par tām domājot.Ņem vērā, es nedaru neko. Es tikai redzu, ka tās notiek.

J: Vai lietas notiek tā, kā tu gribi, lai tās notiek, vai tu gribi, lai tās notiek, kad tās notiek?

M: Abējādi. Es pieņemu un tieku pieņemts. Es esmu viss, un viss ir es pats. Esot pasaule, es nebaidos no pasaules. Esot viss, no kā man būtu jābaidās? Ūdens nebaidās no ūdens, ne arī uguns no uguns. Es arī nespēju baidīties, joes neesmu nekas, kas varētu pieredzēt bailes vai varētu būt briesmās. Man nav ne formas, ne vārda. Tā ir pieķeršanās vārdam un formai, kas rada bailes. Es neesmu pieķēries. Es esmu nekas, un nekas nebaidās no nevienas lietas. Tieši pretēji, viss baidās no Nekā, jo, kad lieta pieskaras Nekam, tā kļūst par neko. Tas ir kā bezdibeņa aka, kas tajā iekrīt, izzūd.

J: Vai Dievs nav persona?

M: Tikmēr, kamēr tu domā, ka tu esi persona, arī Viņš ir persona. Kad tu esi viss, tu redzi Viņu kā visu.

J: Vai es varu mainīt faktus, mainot attieksmi?

95

M: Attieksme ir fakts. Piemēram dusmas. Es varētu būt nikns, lēkādams šurpu turpu pa istabu; tajā pašā laikā es zinu, kas es esmu, gudrības un mīlestības centrs, tīras eksistences atoms. Viss norimst, un prāts saplūst klusumā.

J: Tomēr dažreiz tu esi dusmīgs.

M: Uz ko man būt dusmīgam un par ko? Dusmas atnāca un izgaisa, man sevi atceroties. Tas viss ir gunu (kosmiskās matērijas īpašības) spēle. Kad esar tām sevi identificēju, es esmu to vergs. Kad atstatus, esmu to kungs.

J: Vai tu vari iespaidot pasauli ar savu attieksmi? Atdalot sevi no pasaules, tu zaudē visas cerības tai palīdzēt.

M: Kā tas tā varētu būt? Viss ir es pats – vai es sev nevaru palīdzēt? Es neidentificēju sevi ar neko konkrētu, jo es esmu viss – abi, gan konkrētais, gan universālais.

J: Vai tādā gadījumā tu vari palīdzēt man, konkrētai personai?

M: Bet es taču vienmēr tev palīdzu – no iekšienes. Es un tu ir viens. Es to zinu, bet tu nē. Tā ir visa atšķirība – un tā nevar ilgt.

J: Un kā tu palīdzi visai pasaulei?

M: Gandijs ir miris, tomēr viņa prāts pārņem zemi. Džnānī doma pārņem cilvēci un nepārtraukti dod labumu. Būdams anonīms, nākošs no iekšienes, tas ir visspēcīgākais un neatvairāmākais. Šādi uzlabojas pasaule – iekšējā palīdzība un ārējā svētība. Kad džnānī mirst, viņa vairs nav tādā pašā nozīmē, kādā nav upes, kad tā saplūst ar jūru; vārda, formas vairs nav, bet ūdens paliek un kļūst viens ar okeānu. Kad džnānī pievienojas universālajam prātam, visa viņa labestība un gudrība kļūst par cilvēces mantojumu un pacilā katru cilvēka būtni.

J: Mēs esam pieķērušies mūsu personībai. Mūsu individualitāti, mūsu būšanu atšķirīgiem no citiem mēs vērtējam augsti. Tu, šķiet, abus apsūdzi kā nederīgus. Tavs nemanifestētais, kāds mums no tā labums?

M: Nemanifestētais, manifestētais, individualitāte, personība (nirguna, saguna, vjakta, vjakti); visi šie ir tikai vārdi, viedokļi, mentāla attieksme.

96

Tajos nav realitātes. Reālais tiek pieredzēts klusumā. Tu pieķeries personībai – bet tu apzinies, ka esi persona, tikai tad, kad tu esi nepatikšanās– kad tu neesi nepatikšanās, tu nedomā par sevi.

J: Tu man nepateici Nemanifestētā pielietojumus.

M: Protams, tev ir jāguļ, lai pamostos. Tev ir jāmirst, lai dzīvotu, tev ir jāizkūst, lai formētos no jauna. Tev ir jānobrucina, lai būvētu, jālikvidē pirms radīšanas. Augstākais ir universālais šķīdinātājs, tas šķīdina jebkuru trauku, tas deg cauri jebkuram šķērslim. Bez visa absolūta nolieguma lietu tirānija būtu absolūta. Augstākais ir varens harmonizētājs, galīgā un perfekta balansa garantija – dzīvei brīvībā. Tas izšķīdina tevi un tādējādi atkal-apstiprina tevis patieso būtību.

J: Tas viss ir labi savā līmenī. Bet kā tas strādā ikdienas dzīvē?

M: Ikdienas dzīve ir rīcības dzīve. Vai tev tas patīk, vai nē, tev ir jāfunkcionē. Viss, ko tu dari sevis paša labumam, akumulējas un kļūst eksplozīvs; kādu dienu tas uzsprāgst un izspēlē ar tevi un tavu pasauli postu.Ja tu sevi māni, ka tu strādā visu labumam, tas lietas pasliktina, jo tev nevajadzētu būt savu ideju par to, kas ir labi citiem, vadītam. Cilvēks, kurš apgalvo, ka zina, kas ir labi citiem, ir bīstams.

J: Tad kā ir jāstrādā?

M: Ne sev, ne citiem, bet paša darba labad. Lieta, kuru ir vērts darīt, pati par sevi ir sevis nolūks un jēga. Nepadari neko par veidu tikt pie kaut kā cita. Nesien kopā. Dievs nerada vienu lietu, lai kalpotu citai. Katrs ir radīts sevis paša labumam. Jo tas ir radīts priekš sevis, tas neiejaucas. Tu izmanto lietas un cilvēkus nolūkiem, kas viņiem ir sveši, un tu radi postu pasaulei unsev.

J: Mūsu patiesā būtība ar mums ir visu laiku, tu saki. Kāpēc ir tā, ka mēs to nepamanām?

M: Jā, tu vienmēr esi Augstākais. Bet tava uzmanība ir piesaistīta lietām, fiziskām vai mentālām. Kad tava uzmanība nav vairs uz vienu lietu un nav vēl uz citu, intervālā tu esi tīra būšana. Kad caur diskriminācijas un nepieķeršanās (viveka-vairāgja) praksi tu pazaudē skatu uz maņu un

97

mentāliem stāvokļiem, nāk tīra būšana kā dabīgais stāvoklis.

J: Kā šai atdalītības sajūtai pielikt beigas?

M: Fokusējot prātu uz “es esmu”, uz būšanas sajūtu, izzūd “es esmu tas-un-tas”; “es esmu tikai liecinieks” paliek, un arī tas nogrimst iekš “es esmu viss”. Tad viss kļūst Viens, un tas Viens – tu pats, ne atšķirts no manis. Atmet ideju par atdalītu “es”, un tāds jautājums “kā pieredze?” neradīsies.

J: Tu runā no savas pieredzes. Kā es to varu padarīt par savu?

M: Tu runā par manu pieredzi kā par kaut ko atšķirīgu no savas pieredzes, jo tu tici, ka mēs esam atšķirti. Bet mēs neesam. Dziļākā līmenī mana pieredze ir tava pieredze. Nirsti dziļi sevī, un tu to atradīsi viegli un vienkārši. Ej “es esmu” virzienā.

25. Turies pie “es esmu”Jautātājs: Vai tu mēdz būt priecīgs vai bēdīgs? Vai tu zini prieku un bēdas?

Maharadž: Sauc tos, kā tev patīk. Man tie ir tikai prāta stāvokļi, un es neesmu prāts.

J: Vai mīlestība ir prāta stāvoklis?

M: Atkal, tas ir atkarīgs no tā, ko tu domā ar mīlestību. Vēlme, protams, ir prāta stāvoklis. Bet vienotības realizācija ir pāri prātam. Man nekas neeksistē pats par sevi. Viss ir Pats, viss ir es pats. Redzēt sevi katrā un katru manī pavisam noteikti ir mīlestība.

J: Kad es redzu kaut ko patīkamu, es to gribu. Kurš īsti ir tas, kas to grib? Pats vai prāts?

M: Jautājums ir nepareizi uzstādīts. Nav tāda “kurš”. Ir vēlme, bailes,

98

dusmas, un prāts saka – šis esmu es, šis ir mans. Nav tādas lietas, kas varētubūt nosaukta par “mani” vai “manu”. Vēlme ir prāta stāvoklis, kas tiek prātauztverts un nosaukts. Bez uztveršanas un nosaukšanas prātā, kur ir vēlme?

J: Bet vai ir tāda lieta kā uztveršana bez nosaukšanas?

M: Protams. Nosaukšana nevar iet pāri prātam, kamēr uztveršana ir apziņa pati.

J: Kad kāds mirst, kas īsti notiek?

M: Nekas nenotiek. Kaut kas kļūst par neko. Nebija nekas, nepaliek nekas.

J: Pavisam noteikti, starp dzīvo un beigto ir atšķirība. Tu par dzīvajiem runā kā par mirušajiem un par mirušajiem kā dzīviem.

M: Kāpēc tu raizējies par vienu cilvēku, kurš mirst, un tev maz interesē miljoni, kas mirst katru dienu? Veseli universi sabrūk un eksplodē katru mirkli – vai man par tiem būtu jāraud? Viena lieta man ir pavisam skaidra: viss, kas ir, dzīvo un kustās, un tam ir esamība apziņā, un es esmu apziņā unpāri apziņai. Es tajā esmu kā liecinieks. Esmu pāri tai kā Būšana.

J: Tev, protams, rūp, ja tavs bērns ir slims, ne tā?

M: Es nekļūstu noraizējies. Es tikai daru nepieciešamo. Es neuztraucos par nākotni. Pareiza reakcija katrā situācijā ir mana daba. Es neapstājos, lai apdomātu, ko darīt. Es rīkojos un eju tālāk. Rezultāti mani neietekmē. Man pat ir vienalga, vai tie ir labi vai slikti. Lai kādi tie būtu, tie ir – ja tie atgriežas pie manis, es ar tiem tiekos kā pirmo reizi. Vai, drīzāk, notiek manis tikšanās ar tiem kā pirmo reizi. Manā darīšanā nav nolūka sajūtas. Lietas notiek, kā tās notiek – ne tāpēc, ka es tām lieku tā notikt, bet, jo es esmu, tās notiek. Īstenībā nekas nekad nenotiek. Kad prāts ir nemierīgs, tas liek Šivam dancot, kā nemierīgi ezera ūdeņi liek dancot mēnesim. Tā visa ir redzamība, nepareizu ideju izraisīta.

J: Protams, tu apjaut daudzas lietas un uzvedies atbilstoši to dabai. Tu apejies ar bērnu kā bērnu un ar pieaugušo kā pieaugušo.

M: Tieši kā sāls garša ir viscaur okeānā, un katra jūras ūdens pile satur to pašu garšu, tā katra pieredze dod man realitātes garšu, vienmēr svaigo

99

manis paša būšanas realizāciju.

J: Manis neeksistē tavā pasaulē, kā tu eksistē manā?

M: Protams, tu esi, un es esmu. Bet tikai kā punkti apziņā; bez apziņas mēs neesam nekas. Šim ir jābūt labi aptvertam: pasaule karājās apziņas diegā; nav apziņas, nav pasaules.

J: Apziņā ir daudz punktu; vai tik pat daudz ir arī pasauļu?

M: Ņemsim par piemēru sapni. Slimnīcā varētu būt daudz pacientu, visi miegā, visi sapņojoši, katrs sapņojošs savu privāto, personīgo sapni, savstarpēji nesaistītus, neiespaidotus, ar vienu kopīgu faktoru – slimība. Līdzīgi, mēs mūsu iztēlē esam izšķīrušies no kopīgās pieredzes pasaules un aizvēruši sevi personīgo vēlmju un baiļu, attēlu un domu, ideju un konceptumākonī.

J: Šo es varu saprast. Bet kas varētu būt par iemeslu personīgo pasauļu ārkārtīgajai dažādībai?

M: Dažādība nav tik liela. Visi sapņi ir pārklāti kopīgai pasaulei. Kaut kādā mērā tie veido un iespaido viens otru. Visam par spīti pamata vienotība darbojas. Visa tā saknē ir sevis aizmiršana, nezināšana, kas es esmu.

J: Lai aizmirstu, ir jāzina. Vai es zināju, kas es esmu, pirms es to aizmirsu?

M: Protams. Sevis aizmiršana ir sevis zināšanas daļa. Apziņa un bez-apziņair divi vienas dzīves aspekti. Tie pastāv kopā. Lai zinātu pasauli, tu aizmirstisevi – lai zinātu sevi, tu aizmirsti pasauli. Kas beigu beigās ir pasaule? Atmiņu kolekcija. Turies pie vienas lietas, tam ir nozīme, turies pie “es esmu” un pārējo atlaid. Šī ir sādhana. Realizācijā nav nekā, pie kā turēties, un nekā, ko aizmirst. Viss ir zināts, nekas netiek atcerēts.

J: Kas ir sevis aizmiršanas iemesls?

M: Iemesla nav, jo nav aizmiršanas. Mentālie stāvokļi viens otru nomaina, un katrs izsvītro iepriekšējo. Sevis atcerēšanās ir mentāls stāvoklis, un sevis aizmiršana ir cits. Tie viens otru nomaina kā diena un nakts. Realitāte ir pāriabiem.

J: Skaidrs, ka ir jābūt starpībai starp aizmiršanu un nezināšanu. Nezināšana

100

nepieprasa iemeslu. Aizmiršanas priekšnoteikums ir iepriekšēja zināšana unarī tendence vai spēja aizmirst. Es atzīstu, es nevaru taujāt nezināšanas iemeslā; bet aizmiršanai ir jābūt kādam pamatam.

M: Nav tāda lieta kā nezināšana. Ir tikai aizmiršana. Kas slikts aizmiršanā? Aizmirst ir tik pat vienkārši kā atcerēties.

J: Aizmirst sevi, vai tas nav posts?

M: Tik pat liels, cik pastāvīgi sevi atcerēties. Ir stāvoklis pāri aizmiršanai un ne-aizmiršanai – dabīgais stāvoklis. Atcerēties, aizmirst – šie visi ir prātastāvokļi, domu, vārdu ierobežoti. Ņem par piemēru ideju par piedzimšanu. Man saka, es dzimu. Es neatceros. Man saka, es miršu. Es to nesagaidu. Tu saki man, esmu aizmirsis vai man trūkst iztēles. Bet es vienkārši nevaru atcerēties to, kas nekad nav noticis, kā arī negaidu nepārprotami neiespējamo. Ķermeņi dzimst, un ķermeņi mirst, bet kas man no tā? Ķermeņi apziņā nāk un iet, un apziņai pašai saknes ir manī. Es esmu dzīve, un prāts un ķermenis ir mani.

J: Tu saki, pasaules saknē ir sevis aizmiršana. Lai aizmirstu, man ir jāatceras: Ko es aizmirsu atcerēties? Es neesmu aizmirsis, ka es esmu.

M: Šis “es esmu” arī varētu būt ilūzijas daļa.

J: Kā tas tā varētu būt? Tu man nevari pierādīt, ka es neesmu. Pat iedomājoties, ka es neesmu – es esmu.

M: Realitāte nevar tikt ne pierādīta, ne apgāzta. Prātā tu to nevari, pāri prātam tev tam nav nepieciešamības. Reālajā nepaceļas jautājums “kas ir reāls?”. Manifestētais (saguna) un nemanifestētais (nirguna) nav atšķirīgi.

J: Tādā gadījumā viss ir reāls.

M: Es esmu viss. Kā es pats – viss ir reāls. Atšķirts no manis, nekas nav reāls.

J: Es nejūtu, ka pasaule ir kļūdas rezultāts.

M: Tu to tā vari teikt tikai pēc pilnīgas izpētes, ne pirms. Protams, kad tu izšķir un atlaid visu, kas nav reāls, kas paliek, ir reāls.

101

J: Vai kaut kas paliek?

M: Reālais paliek. Bet netiec vārdu maldināts!

J: Kopš senseniem laikiem neskaitāmās piedzimšanās es būvēju un uzlaboju, un padaru skaistāku savu pasauli. Tā nav ne perfekta, ne nereāla. Tā ir process.

M: Tu kļūdies. Bez tevis pasaulei nav esamības. Katrs mirklis ir nekas cits kā tevis atspulgs. Tu to radi, tu to iznīcini.

J: Un būvēju atkal, uzlabotu.

M: Lai to uzlabotu, tev tā ir jāapgāž. Ir jāmirst, lai dzīvotu. Nav atdzimšanas, izņemot caur nāvi.

J: Tavs universs varētu būt perfekts, manējais uzlabojas.

M: Tavs personīgais universs pats par sevi neeksistē. Tas ir tikai aprobežotsun izkropļots reālā skatījums. Tas nav universs, kam nepieciešama uzlabošana, bet tavs skatīšanās veids.

J: Kā tu uz to skaties?

M: Tā ir skatuve, uz kuras tiek spēlēta pasaules drāma. Uzstāšanās kvalitāteir vienīgais, kas ir no svara; ne tas, ko aktieri saka un dara, bet tas, kā viņi tosaka un dara.

J: Man nepatīk šī līlā (rotaļas) ideja. Es labprātāk pasauli salīdzinātu ar būvlaukumu, kurā mēs esam celtnieki.

M: Tu pārāk nopietni to uztver. Kas vainas rotaļai? Tev ir mērķis tikmēr, kamēr tu neesi pabeigts (pūrņa); līdz tam mērķis ir pilnība, nevainojamība. Bet, kad tu pats esi pilnīgs, pilnībā integrēts iekšup un ārpus, tad tu baudi universu; tu tajā nestrādā. Neintegrētajiem tu varētu izskatīties smagi strādājam, bet tā ir viņu ilūzija. Sportisti šķietami pieliek milzīgas pūles: tomēr vienīgais viņu motīvs ir spēlēt un atrādīties.

J: Vai tu gribi teikt, ka Dievs tikai rotaļājas, un viņš ir aizrāvies ar bezjēdzīgu nodarbi?

M: Dievs ir ne tikai patiess un labs, viņš ir arī skaists (satjam-šivam-

102

sundaram). Viņš rada skaistumu – prieka pēc.

J: Tādā gadījumā skaistums ir viņa mērķis!

M: Kāpēc tu ievies mērķus? Mērķis nozīmē kustību, maiņu, nepilnības sajūtu. Dievs nemērķē uz skaistumu – viss, ko viņš dara, ir skaists. Vai tu teiktu, ka zieds cenšas būt skaists? Tas ir skaists pēc tā dabas. Līdzīgi Dievsir pilnība pati, ne pūles pilnības virzienā.

J: Mērķis sevi piepilda skaistumā.

M: Kas ir skaists? Jebkas, kas tiek laimīgi uztverts, ir skaists. Svētlaime ir skaistuma būtība.

J: Tu runā par Sat-Čit-Ānanda. Ka es esmu, ir acīmredzami. Ka es zinu, ir acīmredzami. Ka es esmu laimīgs, ne pavisam nav acīmredzami. Kur palikusi mana laimība?

M: Pilnībā apjaut sevis paša būšanu, un tu apzināti būsi svētlaimē. Jo tu savu prātu novērs no sevis un liec tam būt ar to, kas tu neesi, tu pazaudē labsajūtu, viss kārtībā sajūtu.

J: Mūsu priekšā ir divi ceļi – piepūles ceļš (joga mārga) un viegluma ceļš (bhoga mārga). Abi noved pie viena mērķa – atbrīvošanās.

M: Kāpēc tu bhoga sauc par ceļu? Kā vieglums tevi var vest uz pilnību?

J: Tas, kas nevainojami atsakās, (jogi) atradīs realitāti. Tas, kas nevainojami bauda, (bhogi) arī nonāks līdz galam.

M: Kā tas tā varētu būt? Vai tie nav pretrunā?

J: Ekstrēmi satiekas. Būt perfektam bhogam ir grūtāk nekā būt perfektam jogam.

Es esmu vienkāršs cilvēks un nevaru nākt klajā ar vērtīgiem spriedumiem. Abiem, jogam un bhogam, beigu beigās, rūp laimes meklējumi. Jogs grib, lai tā ir pastāvīga, bhogs ir apmierināts ar tās neregularitāti. Bhogs bieži pūlas vairāk nekā jogs.

M: Ko tava laimība ir vērta, ja tā prasa pūles un darbu? Patiesa laime ir spontāna un bez piepūles.

103

J: Visas būtnes meklē laimību. Atšķiras tikai līdzekļi. Daži meklē iekšup untāpēc tiek saukti par jogiem; daži meklē ārpus un tiek nosodīti par Bhogiem.Tomēr viņi viens otram ir vajadzīgi.

M: Baudas un sāpes viena otru pastāvīgi nomaina. Laime ir nesatricināma. Tas, ko tu vari meklēt un atrast, nav īstā lieta. Atrodi, ko tu nekad neesi pazaudējis, atrodi neatņemamo.

26. Personība – šķērslisJautātājs: Kā es to redzu, pasaule ir jogas skola, un dzīve pati ir jogas prakse. Katrs tiecās uz pilnību, un kas cits ir joga, ja ne tiekšanās. Tā sauktajos “parastajos” cilvēkos un viņu “parastajās” dzīvēs nav nekā nicināma. Viņi tiecas un cieš tik pat daudz cik jogs, tikai viņi neapzinās savu patieso mērķi.

Maharadž: Kādā veidā tavi parastie cilvēki ir jogi?

J: Viņu beigu mērķis ir viens un tas pats. Tas, ko jogs nodrošina atsakoties (tijāga), parasts cilvēks realizē caur pieredzi (bhoga). Bhogas ceļš ir neapzināts, un tāpēc lietas atkārtojas, un ceļš ir ilgstošs, kamēr joga ceļš ir tīšs un intensīvs, un tāpēc tas var būt straujāks.

M: Varbūt jogas un bhogas periodi viens otru nemitīgi nomaina. No sākumabhogs, tad jogs, tad atkal bhogs, tad atkal jogs.

J: Kāda tam varētu būt jēga?

M: Vājas vēlmes var tikt aizvāktas introspekcijas un meditācijas ceļā, bet spēcīgas, dziļi iesakņojušās ir jāpiepilda, un to augļi, saldi vai rūgti, ir jānogaršo.

J: Kāpēc tad mums būtu jāapliecina cieņu jogiem, un tikai mazliet jārunā par bhogiem? Visi kaut kādā ziņā ir jogi.

104

M: Cilvēces mēroga vērtībās tīši centieni tiek uzskatīti par cienījamiem. Īstenībā abi, gan jogs, gan bhogs, seko savai dabai, atbilstoši apstākļiem un iespējām. Joga dzīve tiek vienas vēlmes vadīta – atrast Patiesību; bhogs kalpo daudziem kungiem. Bet bhogs kļūst jogs, un jogs varētu nobriest bhogas laivā. Beigu rezultāts ir viens un tas pats.

J: Buda esot teicis, ka ir ārkārtīgi svarīgi būt dzirdējušam, ka pastāv apgaismība, pilnīga apziņas apgriešanās un transformācija. Labās ziņas tiek salīdzinātas ar dzirksteli kokvilnas kravā; lēnām, bet neatlaidīgi tā pārvērtīsies pelnos. Līdzīgi, labā ziņa par apgaismību agrāk vai vēlāk panāks transformāciju.

M: Jā, no sākuma dzirdēšana (šrāvaņa), tad atcerēšanās (smaraņa), apdomāšana (manana), utt. Būtībā mēs runājam par vienu un to pašu. Cilvēks, kurš izdzirdējis ziņu, kļūst jogs; kamēr pārējie turpina savu bhoga.

J: Bet tu piekrīti, ka dzīves dzīvošana – vienkārši pasaules dzīves rituma dzīvošana, piedzimšana, lai mirtu, un miršana, lai atdzimtu – attīsta cilvēku ceļā savāktās masas dēļ vien, tieši kā upe atrod savu ceļu uz jūru tikai savas savāktās ūdens masas dēļ.

M: Pirms bija pasaule, apziņa jau bija. Apziņā tā nonāk esamībā, apziņā tā turpinās, un tīrā apziņā tā izgaist. Visa saknē ir sajūta “es esmu”. Prāta stāvoklis: “pasaule ir” ir sekundārs, jo, lai būtu, man nav vajadzīga pasaule, pasaulei esmu vajadzīgs es.

J: Vēlme dzīvot ir varena lieta.

M: Vēl varenāka ir brīvība no dzīvot-alkas.

J: Akmens brīvība?

M: Jā, akmens brīvība, un daudz kā cita tā starpā. Neierobežota un apzināta brīvība.

J: Vai pieredžu uzkrāšanai nav nepieciešama personība?

M: Tādam, kāds tu esi tagad, personība ir tikai šķērslis. Sevis identifikācija ar ķermeni varētu būt laba zīdainim, bet patiesa izaugsme ir atkarīga no ķermeņa novākšanas no ceļa. Normāli no vēlmēm, kas balstītas ķermenī,

105

būtu jāizaug jau agri dzīvē. Pat bhogam, kurš neatsakās no baudām, nebūtu jāskraida pēc tām, kuras viņš jau ir nogaršojis. Pieradums, vēlme atkārtot, kavē gan jogu, gan bhogu.

J: Kāpēc tu pastāvīgi noraidi personu (vjakti) kā nesvarīgu? Personība ir mūsu eksistences fakts. Tā pārņem visu skatuvi.

M: Tikmēr, kamēr tu neredzi, ka tas ir tikai pieradums, uzbūvēts no atmiņas, vēlmes turpināts, tu domāsi, ka esi persona – dzīvojoša, jūtoša, domājoša, aktīva, pasīva, apmierināta vai sāpināta. Apšaubi sevi, vaicā sev. “Vai tas tā ir?” “Kas es esmu?” “Kas ir aiz un visam šim pāri?” Un drīz tu ieraudzīsi savu kļūdu. Un pašas kļūdas dabā ir pazust, kad tā tiek ieraudzīta.

J: Dzīvošanas jogu, dzīvi pašu mēs varētu saukt par Dabīgo jogu (nisarga joga). Tā man atgādina Augstāko jogu (adhi joga), kas ir pieminēta Rig-Vēdā, kas tika aprakstīta kā dzīves salaulāšanās ar prātu.

M: Dzīve, kas tiek dzīvota apdomīgi, pilnā apjausmā, pati par sevi ir Nisarga joga.

J: Ko nozīmē dzīves un prāta precības?

M: Dzīvošana spontānā apjausmā, bez-piepūles dzīves apziņa, būt pilnībā ieinteresētam savā dzīvē – viss šis tiek iekļauts.

J: Šarada Devī, Šrī Ramakrišņa Paramahamsa sieva, mēdza rāt savus mācekļus par pārlieku piepūli. Viņa salīdzināja viņus ar mango kokā, kuri tiek norauti negatavi.”Kāpēc steigties?” viņa mēdza teikt. “Nogaidi, kamēr tu esi pilnībā gatavs, mīksts un salds.”

M: Kāda viņai bija taisnība! Ir tik daudz tādu, kuri rītausmu sajauc ar pusdienu, mirklīgu pieredzi ar pilnīgu realizāciju, un iznīcina visu to mazo, ko viņi guvuši, ar pārlieku lepnumu. Pazemība un klusums sādhakam ir būtiski, lai cik viņš būtu attīstīts. Tikai pilnībā nogatavojušies džnānī var atļauties pilnīgu spontanitāti.

J: Izskatās, ka ir jogas skolas, kurās studentiem pēc iluminācijas ir obligāti jāpaliek klusiem 7 vai 12, vai 15, vai pat 25 gadus. Pat Bhagavāns Šrī Ramana Maharši sev uzlika 20 gadu klusumu pirms viņš sāka mācīt.

106

M: Jā, iekšējam auglim ir jānobriest. Līdz tam disciplīnai, dzīvošanai apjausmā, ir jāturpinās. Pakāpeniski prakse kļūst arvien smalkāka, līdz tā pilnībā pazaudē formu.

J: Krišnamurti arī runā par dzīvošanu apjausmā.

M: Viņš vienmēr mērķē tieši uz “augstāko”. Jā, beigās visi jogi nonāk tavā adhi jogā, apziņas (līgavas) un dzīves (līgavaiņa) laulībā. Apziņa un būšana (sad-čit) satiek svētlaimi (ānanda). Lai rastos svētlaime, ir jābūt tikšanās, vienotības apliecinājumam dualitātē.

J: Buda arī teica, ka nirvānas sasniegšanai ir jāiet pie dzīvojošām būtnēm. Apziņai ir nepieciešama dzīve, lai augtu.

M: Pasaule pati ir kontakts – visu apziņā aktualizēto kontaktu kopums. Garsskaras matērijai, un tā rezultātā ir apziņa. Tāda apziņa, kad tā ir atmiņas un gaidu iekrāsota, kļūst par važām. Tīra pieredze nesasaista; pieredze, kas ir ieslogota starp vēlmi un bailēm, ir netīra un rada karmu.

J: Vai vienotībā var būt laimība? Vai nav tā, ka laimībai ir nepieciešams kontakts, tādējādi dualitāte?

M: Nav nekā slikta dualitātē tikmēr, kamēr tā nerada konfliktu. Daudzskaitlība un dažādība bez cīņas ir prieks. Tīrā apziņā ir gaisma. Lai būtu siltums, ir nepieciešams kontakts. Pāri būšanas vienotībai ir mīlestības savienība. Mīlestība ir dualitātes nozīme un jēga.

J: Esmu adoptēts bērns. Savu tēvu es nezinu. Mana māte nomira, kad es dzimu. Mans patēvs, lai izpatiktu manai pamātei, kura bija bez bērniem, mani adoptēja – gandrīz nejauši. Viņš bija vienkāršs cilvēks – smagās mašīnas īpašnieks un šoferis. Mana māte uztur pavardu. Man ir 24 gadi. Pēdējo divu ar pus gadu laikā es ceļoju, nemierīgs, meklējošs. Es gribu dzīvot labu dzīvi, svētu dzīvi. Ko man darīt?

M: Dodies mājās, pārņem sava tēva uzņēmumu, pieskati savus vecākus viņu vecumdienās. Appreci meiteni, kura tevi gaida, esi uzticīgs, esi vienkāršs, esi pazemīgs. Slēp savu tikumu, dzīvo klusi. Piecas maņas un trīsīpašības (gunas) ir tavi astoņi soļi jogā. Un “es esmu” ir Varenais Atgādinātājs (mahamantra). Tu no tiem vari iemācīties visu, ko tev vajag

107

zināt. Esi vērīgs, nemitīgi taujā. Tas ir viss.

J: Ja tikai dzīves dzīvošana atbrīvo, kāpēc mēs visi neesam atbrīvojušies?

M: Visi tiek atbrīvoti. Tas nav tas, ko tu dzīvo, bet kā tu dzīvo, kas ir svarīgi. Apgaismības ideja ir ārkārtīgi svarīga. Tikai zināšana, ka tāda iespēja pastāv, nomaina visu skatījumu. Tas darbojas kā degošs sērkociņš skaidu kaudzē. Visi lielie skolotāji nedarīja neko citu. Patiesības dzirkstele var nodedzināt melu kalnus. Arī pretējais ir tiesa. Patiesības saule paliek aizsevis identifikācijas ar ķermeni mākoņa.

J: Labās ziņas par apgaismību izplatīšana šķiet ļoti svarīga.

M: Pati tās dzirdēšana ir apgaismības apsolījums. Pati Guru satikšana ir atbrīvošanās apliecinājums. Pilnība ir dzīvi dodoša un radoša.

J: Vai realizējis cilvēks jebkad domā: “Es esmu realizējis”? Vai viņš nav izbrīnā, kad cilvēki par viņu to saka? Vai viņš neuzskata sevi par parastu cilvēka būtni?

M: Ne par parastu, ne neparastu. Tikai apjautošu un mīlošu – intensīvi. Viņš uz sevi skatās bez iesaistīšanās sevis definīcijās un sevis identifikācijās. Viņš nezina sevi kā kaut ko atšķirtu no pasaules. Viņš ir pasaule. Viņš ir pilnībā ticis no sevis vaļā, kā cilvēks, kurš ir ļoti bagāts, bet pastāvīgi atdod savas bagātības. Viņš nav bagāts, jo viņam nekā nav; viņš nav nabags, jo viņš bagātīgi dod. Viņš tikai ir bez īpašumiem. Līdzīgi, realizēts cilvēks ir bez ego; viņš ir zaudējis spēju identificēt sevi ar jebko. Viņš ir bez atrašanās vietas, pāri telpai un laikam, pāri pasaulei. Pāri vārdiem un domām viņš ir.

J: Kā tas notiek, ka katrs cilvēks rada sevis paša pasauli?

M: Kad vairāki cilvēki guļ, katrs sapņo savu sapni. Tikai pamostoties jautājums par daudziem sapņiem izzūd, kad tie visi tiek redzēti kā sapņi, kā kaut kas iedomāts.

J: Pat sapņiem ir pamats.

M: Atmiņā. Pat tad tas, ko atceras, ir tikai cits sapnis. Atmiņa par aplamo var dot esamību tikai aplamajam, nekam citam. Ar atmiņu kā tādu nav

108

nekādas vainas. Tas, kas ir aplams, ir tās saturs. Atceries faktus, aizmirsti viedokļus.

J: Kas ir fakts?

M: Tas, kas tiek uztverts tīrā apjausmā, vēlmes un baiļu neiespaidots, ir fakts.

27. Kas bez sākuma, sākas vienmērJautātājs: Iepriekš es prasīju par diviem izaugsmes veidiem – atsacīšanos un baudīšanu (joga un bhoga). Starpība nav tik liela, kā varētu izskatīties – jogs atsakās, lai baudītu; bhogs bauda, lai atsacītos. Jogs iepriekš atsakās, bhogs iepriekš bauda.

Maharadž: Nu un tad? Atstāj jogu savai jogai un bhogu savai bhogai.

J: Bhogas ceļš man šķiet labāks. Jogs ir kā zaļš mango, pāragri atdalīts no koka un turēts salmu grozā, lai nogatavotos. Bez gaisa un pārkarsēts tas nogatavojas, bet tiek pazaudēta īstā garša un smarža. Mango, kas atstāts kokā, izaug pilnā izmērā, krāsā un saldumā, visāda veida prieks. Tomēr kautkā jogai tiek visi slavinājumi, bet bhogai – visi nosodījumi. Cik es to redzu, bhoga ir labāka no šiem diviem.

M: Kas tev liek tā teikt?

J: Esmu vērojis jogus un viņu milzīgās pūles. Pat, kad viņi realizē, tajā ir kaut kas rūgts vai ciets. Šķiet, ka viņi daudz sava laika pavada transos, un, kad viņi runā, viņi tikai citē savus svētos rakstus. Labākajā gadījumā tādi džnānī ir kā ziedi – perfekti, bet tikai mazi ziedi, izstarojoši savu aromātu tikai mazā rādiusā. Ir daži citi, kuri ir kā meži – bagāti, daudzveidīgi, plaši, pilni pārsteigumu, pasaules paši sevī. Ir jābūt iemeslam šai atšķirībai.

M: Nu, tu to pateici. Pēc tavām domām viens iesprūda jogā, otrs uzzēla

109

bhogā.

J: Vai tas tā nav? Jogs baidās no dzīves un meklē mieru, kamēr bhogs meklē dēkas, ir pilns entuziasma, iet uz priekšu. Jogs ir sasaistīts ideālos, kamēr bhogs ir vienmēr gatavs piedzīvojumiem.

M: Runa iet par daudz gribēšanu vai būšanu apmierinātam ar mazumu. Jogsir ambiciozs, kamēr bhogs ir vienkārši dēkains. Tavs bhogs šķiet bagātāks un interesantāks, bet īstenībā tā tas nav. Jogs ir šaurs kā naža asā mala. Viņam tādam ir jābūt – lai grieztu dziļi un vienmērīgi, lai nekļūdīgi iekļūtu daudzajās aplamā kārtās. Bhogs pielūdz daudzu altāru priekšā; jogs nekalponevienam, izņemot sevis patiesajam Pašam. Joga pretstatīšanai bhogam nav jēgas. Pirms atgriešanās ceļa (nivritti) noteikti ir ārpus ejošais ceļš (pravritti). Vērtēt un likt atzīmes ir smieklīgi. Viss dod ieguldījumu augstākajai pilnībai. Daži saka, ir trīs realitātes aspekti – Patiesība-Gudrība-Svētlaime. Tas, kurš meklē Patiesību, kļūst par jogu; tas, kurš meklē gudrību, kļūst džnānī; tas, kurš meklē laimību kļūst rīcības cilvēks.

J: Mums tiek stāstīts par ne-dualitātes svētlaimi.

M: Tādai svētlaimei drīzāk ir liela miera daba. Baudas un sāpes ir rīcību augļi – taisnīgu un netaisnīgu.

J: Kur ir starpība?

M: Starpība ir starp došanu un grābšanu. Vienalga kāds ir pieejas veids, beigās viss paliek viens.

J: Ja mērķī nav starpības, kāpēc diskriminēt starp dažādām pieejām?

M: Lai katrs rīkojas atbilstoši savai dabai. Jebkurā gadījumā tas kalpos beigu mērķim. Visas tavas diskriminācijas un klasifikācijas ir samērā pareizas, bet tās manā gadījumā neeksistē. Cik tavs sapņa apraksts varētu būt detalizēts un akurāts, kaut arī bez pamatiem, tik tavs modelis der tevis paša pieņēmumiem, nekam citam. Tu sāc ar ideju un beidz ar to pašu ideju, tikai citādā tvērienā.

J: Kā tu redzi lietas?

M: Viens un visi man ir viens un tas pats. Tā pati apziņa (čit) parādās kā

110

būšana (sat) un svētlaime (ānanda): Čit kustībā ir Ānanda; Čit nekustīgs ir būšana.

J: Tomēr tu izšķir starp kustību un nekustīgumu.

M: Neizšķiršana runā klusumā. Vārdi ietver izšķiršanu. Nemanifestētajam (nirguna) nav vārda, visi vārdi attiecas uz manifestēto (saguna). Ir bezjēdzīgi cīnīties ar vārdiem, lai izteiktu to, kas ir pāri vārdiem. Apziņa (čidānanda) ir gars (puruša), apziņa ir matērija (prakriti). Nepilnīgs gars ir matērija, perfekta matērija ir gars. Sākumā kā arī beigās viss ir viens.

Visa izšķiršana ir prātā (čitta); realitātē (čit) tādu nav. Kustība un atpūta ir prāta stāvokļi un nevar pastāvēt bez to pretstatiem. Pats par sevi nekas nekustās, nekas nav atpūtā. Attiecināt mentālas konstrukcijas uz absolūtu eksistenci ir milzīga kļūda. Nekas nepastāv pats par sevi.

J: Tu, šķiet, identificē atpūtu ar Augstāko Stāvokli.

M: Ir atpūta, kas ir prāta stāvoklis (čidārām), un ir atpūta, kas ir būšanas stāvoklis (ātmārām). Pirmais nāk un iet, kamēr patiesa atpūta ir pati rīcības sirds. Diemžēl, valoda ir mentāls rīks un darbojas tikai pretstatos.

J: Kā liecinieks, vai tu strādā vai esi atpūtā?

M: Vērošana ir pieredze, un atpūta ir brīvība no pieredzes.

J: Vai tie nevar pastāvēt vienlaicīgi, kā okeānā vienlaicīgi pastāv viļņu kņada un dziļuma klusums.

M: Pāri prātam nav tādas lietas kā pieredze. Pieredze ir duāls stāvoklis. Nevar runāt par realitāti kā par pieredzi. Kad šis tiek saprasts, tu vairs nemeklēsi būšanu un kļūšanu kā atšķirtus un pretējus. Realitātē tie ir viens un nedalāmi kā viena koka saknes un zari. Abi var eksistēt tikai apziņas gaismā, kas savukārt paceļas, kad pamostas “es esmu” sajūta. Šis ir primārais fakts. Ja tu to palaid garām, tu visu palaid garām.

J: Vai būšanas sajūta ir tikai pieredzes produkts? Vai varenais sakāmais (Mahāvākja) tat-sat ir tikai domāšanas veids?

M: Jebkas, kas tiek runāts, ir tikai runa. Jebkas, kas tiek domāts, ir tikai doma. Patiesā nozīme nav izskaidrojama, kaut arī pieredzama. Mahāvākja ir

111

patiesa, bet tavas idejas ir aplamas, jo visas idejas (kalpanā) ir aplamas.

J: Vai pārliecība: “Es esmu Tas” ir aplama?

M: Protams. Pārliecība ir mentāls stāvoklis. “Tajā” nav tāda “es esmu”. Ar “es esmu” sajūtas parādīšanos “Tas” tiek aizsegts, kā ar saules uzaušanu tiek paslēptas zvaigznes. Bet, kā ar sauli nāk gaisma, tā ar sevis sajūtu nāk svētlaime (čidānanda). Svētlaimes cēlonis tiek meklēts iekš “ne – Es”, un tāsākas važas.

J: Vai ikdienā tu vienmēr apzinies savu patieso stāvokli?

M: Ne apzinos, ne neapzinos. Man nav vajadzīgas pārliecības. Es dzīvoju no drosmes. Drosme ir mana būtība, kas ir dzīves mīlestība. Esmu brīvs no atmiņām un gaidām, neuztraucos par to, kas es esmu un kas es neesmu. Neesmu atkarīgs no sevis aprakstiem, soham un brahmasmi (“Es esmu Viņš”, “Es esmu Augstākais”) man nav pielietojuma, man ir drosme būt parneko, lai redzētu pasauli, kāda tā ir: nekas. Tas izklausās vienkārši, tikai pamēģini!

J: Bet kas dod tev drosmi?

M: Cik tavi uzskati ir perversi! Vajag drosmi? Tavs jautājums ietver to, ka bailīgums ir normāls stāvoklis, un drosme ir nenormāla. Tas ir otrādāk. Bailīgums un cerība ir dzimuši no iztēles – es esmu brīvs no abiem. Es esmu vienkārša būšana, un man nav nepieciešams balstīties.

J: Ja tu sevi nezini, kāds labums tev no tavas būšanas? Lai būtu laimīgs ar to, kas tu esi, tev ir jāzina, kas tu esi.

M: Būšana spīd kā zināšana, zināšana mīlestībā ir silta. Tas viss ir viens. Tuiedomājies atšķirtības un satrauc sevi ar jautājumiem. Pārāk neiesaisti sevi formulējumos. Tīra būšana nevar tikt aprakstīta.

J: Kamēr lieta nav zināma un baudāma, tai priekš manis nav nekāda labuma. Tai no sākuma ir jākļūst par daļu no manas pieredzes.

M: Tu velc realitāti lejā uz pieredžu līmeni. Kā realitāte var būt atkarīga no pieredzes, ja tā ir pats pieredzes pamats (adhara). Realitāte ir katrā pieredzes faktā, ne tās dabā. Pieredze, beigu beigās, ir prāta stāvoklis, kamēr

112

būšana pavisam noteikti nav prāta stāvoklis.

J: Es atkal esmu apjucis! Vai būšana ir atšķirta no zināšanas?

M: Atšķirtība ir redzamībā. Tieši kā sapnis nav atšķirts no sapņotāja, tā zināšana nav atšķirta no būšanas. Sapnis ir sapņotājs, zināšana ir zinātājs, atšķirība ir tikai verbāla.

J: Tagad es redzu, ka sat un čit ir viens. Bet kā ar svētlaimi (ānanda)? Būšana un apziņa vienmēr pastāv kopā, bet svētlaime uzvirmo tikai brīžiem.

M: Neuzvandīts būšanas stāvoklis ir svētlaime; uzvandīts stāvoklis ir tas, kas parādās kā pasaule. Ne-dualitātē ir svētlaime; dualitātē – pieredze. Tas, kas nāk un iet, ir pieredze ar tās sāpju un baudu dualitāti. Svētlaime nav jāzina. Vienmēr tiek būts par svētlaimi, bet nekad svētlaimē. Svētlaime nav īpašība.

J: Man ir vēl viens jautājums: Daži jogi sasniedz savu mērķi, bet citiem no tā nav nekāda labuma. Viņi nemāk vai nespēj dalīties. Tie, kuri spēj dalīties ar to, kas viņiem ir, iniciē citus. Kur ir atšķirība?

M: Nav atšķirības. Tava pieeja ir nepareiza. Nav citu, kam palīdzēt. Kad bagāts vīrs atdod visu savu bagātību savai ģimenei, viņam nav ne monētas, ko iedot ubagam. Tā arī gudrajam (džnānī) ir atņemti visi viņa spēki un īpašumi. Nekas, burtiski nekas, nevar par viņu tikt pateikts. Viņš nevienam nevar palīdzēt, jo viņš ir visi. Viņš ir nabagais un arī viņa nabadzība, zaglis un arī viņa zādzība. Kā var teikt, ka viņš var palīdzēt, ja viņš nav atšķirts? Tas, kurš domā par sevi kā atšķirtu no pasaules, lai palīdz pasaulei.

J: Tomēr ir dualitāte, ir bēdas, ir nepieciešamība pēc palīdzības. Paziņojot to par tikai sapni, nekas netiek sasniegts.

M: Vienīgā lieta, kas var palīdzēt, ir pamošanās no sapņa.

J: Ir vajadzīgs pamodinātājs.

M: Kurš arī ir sapnī. Modinātājs ir zīme beigu sākumam. Nav mūžīgu sapņu.

J: Pat, ja tas ir bez sākuma?

113

M: Viss sākas ar tevi. Kas vēl ir bez sākuma?

J: Es sākos piedzimstot.

M: Tas ir tas, ko tev saka. Ne tā? Vai tu pats redzēji sevi sākamies?

J: Es sākos tieši tagad. Viss pārējais ir atmiņa.

M: Pareizi. Kas bez sākuma, sākas vienmēr. Tādā pašā veidā es dodu vienmēr, jo man nekā nav. Būt nekam, būt bez nekā, neko nepaturēt sev ir lielākā dāvana, augstākais dāsnums.

J: Vai nav palikušas rūpes par sevi?

M: Protams, es rūpējos par sevi, bet pats ir viss. Praksē tas ieņem labvēlībasformu, neizsmeļamu un universālu. Tu to varētu saukt par mīlestību, visur-esošu, visu-atbrīvojošu. Tāda mīlestība ir absolūti aktīva – bez darīšanas sajūtas.

28. Ciešanas dzimst vēlmēsJautātājs: Esmu ieradies no tālas valsts. Man pašam ir bijušas iekšējas pieredzes, un es gribētu salīdzināt piezīmes.

Maharadž: Droši to dari. Vai tu zini sevi?

J: Es zinu, es neesmu ķermenis. Neesmu arī prāts.

M: Kas tev liek to teikt?

J: Es nejūtu, ka esmu ķermenis. Šķiet, ka esmu visapkārt, visur. Ja par prātu, tad es to varu ieslēgt un izslēgt, tā teikt. Tas liek man justies, ka neesmu prāts.

M: Kad tu jūti, ka esi visur pasaulē, vai tu paliec atšķirts no pasaules? Vai tu esi pasaule?

114

J: Abējādi. Dažreiz es jūtu, ka neesmu ne prāts, ne ķermenis, bet viena visu redzošā acs. Kad es eju tajā dziļāk, es atrodu, ka esmu viss, ko es redzu, un pasaule un es pats kļūst vieni.

M: Ļoti labi. Kā ar vēlmēm? Vai tev tādas ir?

J: Jā, tās nāk, īslaicīgas un virspusējas.

M: Un ko tu ar tām iesāc?

J: Ko es varu iesākt? Tās nāk, tās iet. Es uz tām skatos. Dažreiz es manu savu ķermeni un prātu iesaistītus to piepildīšanā.

M: Kuras vēlmes tiek piepildītas?

J: Tās ir pasaules, kurā es dzīvoju, daļa. Tās ir tur tieši tā pat kā koki un mākoņi.

M: Vai tās nav kādas nepilnības zīmes?

J: Kāpēc lai tā būtu? Tās ir tādas, kādas tās ir, un es esmu, kāds es esmu. Kāvēlmju parādīšanās un izzušana var mani iespaidot? Protams, tās iespaido prāta formu un saturu.

M: Ļoti labi. Kāds ir tavs darbs?

J: Esmu probācijas oficieris.

M: Ko tas nozīmē?

J: Nepilngadīgie likumpārkāpēji tiek atlaisti uz pārbaudes laiku, un ir īpaši ierēdņi, kas pieskata viņu uzvedību un palīdz viņiem gūt apmācību un atrastdarbu.

M: Vai tev ir jāstrādā?

J: Kurš strādā? Darbs strādājas.

M: Vai tev ir nepieciešams strādāt?

J: Man tas ir nepieciešams naudas dēļ. Man tas patīk, jo tas ved mani kontaktā ar dzīvām būtnēm.

M: Kam tev tās ir vajadzīgas?

115

J: Tām varētu būt vajadzīgs es, un tie ir viņu likteņi, kas man lika uzņemties šo darbu. Tā ir viena dzīve, beigu beigās.

M: Kā tu nonāci savā pašreizējā stāvoklī?

J: Ceļā mani ievadīja Šrī Ramana Maharši mācība. Tad es satiku kādu Duglasu Hārdingu, kurš man palīdzēja, parādot, kā strādāt ar “Kas es esmu?”

M: Vai tas bija pēkšņi vai pakāpeniski?

J: Tas bija pavisam pēkšņi. Kā kaut kas piemirsts pēkšņi atgriezies prātā. Vai kā pēkšņs sapratnes zibsnis. “Cik vienkārši”, es teicu, “Cik vienkārši; esneesmu tas, ko es domāju, kas es esmu! Es neesmu ne uztvertais, ne uztvērējs; es esmu tikai uztveršana”.

M: Pat ne uztveršana, bet tas, kas padara šo visu par iespējamu.

J: Kas ir mīlestība?

M: Kad nav izšķiršanas un atdalītības sajūta, tu to varētu saukt par mīlestību.

J: Kāpēc tāds uzsvars uz mīlestību starp vīrieti un sievieti?

M: Tāpēc ka laimes elements tajā ir tik saskatāms.

J: Vai tas tā nav visās mīlestībās?

M: Ne obligāti. Mīlestība var radīt arī sāpes. Tad tu to sauc par līdzjūtību.

J: Kas ir laimība?

M: Harmonija starp iekšējo un ārējo ir laimība. No otras puses, sevis identificēšana ar ārējiem cēloņiem ir ciešanas.

J: Kā notiek sevis identificēšanās?

M: Pats pēc savas dabas zina tikai sevi. Pieredzes trūkuma dēļ jebko, ko tas uztver, tas uztver par sevi. Apdauzījies tas mācās skatīties ārpus (viveka) un dzīvot viens (vairāgja). Kad pareiza rīcība (uparati) kļūst par normu, spēcīgas iekšējas alkas (mukmukšutva) liek tam meklēt savu avotu. Ķermeņa svece tiek aizdegta, un viss kļūst skaidrs un gaišs (ātmaprakāša).

116

J: Kas ir ciešanu patiesais iemesls?

M: Sevis identificēšana ar ierobežoto (vjaktitva). Sajūtas pašas, lai cik spēcīgas, nerada ciešanas. Tas ir prāts, nomaldījies aplamās idejās, pieradis domāt: “Es esmu šis”, “Es esmu tas”, kam ir bail no zaudējuma, un kas kāroguvumus, un cieš, kad neapmierināts.

J: Manam draugam katru nakti bija briesmīgi sapņi. Iešana gulēt viņu dzina izmisumā. Nekas viņam nepalīdzēja.

M: Patiesi labo kompānija (satsanga) viņam palīdzētu.

J: Pati dzīve ir murgains sapnis.

M: Cēla draudzība (satsanga) ir augstākais remdējums visām šīm slimībām,fiziskām un mentālām.

J: Parasti nevar atrast tādu draudzību.

M: Meklē iekšup. Tevis paša pats ir tavs labākais draugs.

J: Kāpēc dzīve ir tik pilna pretrunu?

M: Tas kalpo mentāla lepnuma salaušanai. Mums ir jāierauga, cik mēs esam nabagi un bezspēcīgi. Tikmēr, kamēr mēs sevi maldinām ar to, ko mēspar sevi iedomājamies esam, zinām, darām, kas mums pieder, mēs tiešām esam bēdīgā situācijā. Tikai pilnīgā sevis noliegumā ir iespēja atrast mūsu patieso būšanu.

J: Kāpēc tāds uzsvars uz sevis noliegumu?

M: Tik pat liels, cik uz sevis realizāciju. Aplamajam pašam ir jābūt atmestam, pirms var tikt atrasts īstais pats.

J: Pats, ko tu izvēlies saukt par aplamu, priekš manis ir nomācoši reāls. Tas ir vienīgais pats, ko es zinu. Tas, ko tu sauc par reālo sevi, ir tikai koncepts, runāšanas veids, prāta radījums, pievilcīgs rēgs. Mana ikdiena nav nekāds skaistums, es to akceptēju, bet tas ir manis vienīgais pats. Tu saki, es esmu vai man ir cits pats. Vai tu to redzi – vai tā tev ir realitāte, vai tu gribi, lai es ticu tam, ko tu pats neredzi?

M: Netaisi pāragrus secinājumus. Konkrētajam nav obligāti jābūt reālam,

117

aptvertajam nav jābūt aplamam. Uztvērumi, kas balstās maņās un guvuši veidolu atmiņā, satur uztvērēju, kura dabu tev nekad nav rūpējis izpētīt. Dodtam visu savu uzmanību, izpēti to ar mīlošām rūpēm, un tu atklāsi būšanas augstumus un dziļumus, par kuriem tu nemaz nesapņoji, esot pārņemts ar savu nīkulīgo sevis attēlu.

J: Lai izpētītu sevi auglīgi, man ir jābūt pareizajā noskaņojumā.

M: Tev ir jābūt nopietnam, ar nolūku, pilnībā ieinteresētam. Tev ir jābūt pilnam labvēlīguma pret sevi pašu.

J: Es esmu gana savtīgs.

M: Tu neesi. Tu visu laiku iznīcini sevi un tev piederošo, kalpojot dīvainiem dieviem, kaitīgiem un aplamiem. Par visām varēm esi savtīgs – pareizajā veidā. Vēli sev labu, strādā pie tā, kas ir labs priekš tevis. Iznīcini visu, kas stāv starp tevi un laimi. Esi viss – mīli visu – esi laimīgs – padari laimīgu. Nav lielākas laimes.

J: Kāpēc mīlestībā ir tik daudz ciešanu?

M: Visas ciešanas dzimst vēlmē. Patiesa mīlestība nekad nav neapmierināta. Kā vienotības sajūta var būt neapmierināta? Tas, kas var būt neapmierināts, ir vēlme izpausties. Tāda vēlme nāk no prāta. Kā ar visām mentālām lietām neapmierinātība ir neizbēgama.

J: Kāda mīlestībā ir vieta seksam?

M: Mīlestība ir būšanas stāvoklis. Sekss ir enerģija. Mīlestība ir gudra, sekss ir akls. Kad mīlestības un seksa patiesā daba tiek saprasta, vairs nebūskonfliktu vai apjukumu.

J: Ir tik daudz seksa bez mīlestības.

M: Bez mīlestības viss ir ļauns. Dzīve pati bez mīlestības ir ļauna.

J: Kas man var likt sākt mīlēt?

M: Tu esi mīlestība pati – kad tu nebaidies.

118

29. Dzīvošana ir vienīgā dzīves jēgaJautātājs: Ko nozīmē izgāzties jogā? Kurš izgāžas jogā (joga bhrašta)?

Maharadž: Tas ir tikai nepabeigtības jautājums. Tas, kurš kaut kādu iemeslu dēļ nav pabeidzis savu jogu, tiek saukts par kritušo jogā. Tāda neveiksme ir tikai īslaicīga, jo jogā nevar būt sakāves. Šī cīņa vienmēr tiek uzvarēta, jo tā ir cīņa starp patieso un aplamo. Aplamajam nav izredžu.

J: Kurš izgāžas? Persona (vjakti) vai pats (vjakta)?

M: Jautājums ir nepareizi uzstādīts. Izgāšanās jautājums nepastāv - ne īslaicīgi, ne ilglaicīgi. Tas ir kā gara un smaga ceļa iešana nezināmā valstī. No visiem neskaitāmajiem soļiem tas ir tikai pēdējais, kas nostāda tevi mērķī. Tu tomēr neuzskatīsi visus iepriekšējos par neveiksmēm. Katrs no tiem tevi veda tuvāk savam mērķim, pat tad, ja tev bija jāpagriež mugura, lai apietu kādu šķērsli. Īstenībā katrs solis tevi ved tuvāk mērķim, jo vienmēr būt kustībā, mācoties, atklājot, ir tavs mūžīgais liktenis. Dzīvošana ir vienīgā dzīves jēga. Pats neidentificē sevi ar veiksmi vai neveiksmi – pati kļūšanas par šo vai to ideja ir neiedomājama. Pats saprot, ka veiksme vai izgāšanās ir relatīvas un saistītas, ka tās ir dzīves pašas meti un audi. Māciesno abiem un ej pāri. Ja tu neiemācījies, atkārto.

J: Kas man būtu jāmācās?

M: Dzīvot, nedomājot par sevi. Šim tev ir jāzina sevis paša patiesā būtība (svarūpa) kā nelokāma, bezbailīga, vienmēr uzvaroša. Kad ar absolūtu skaidrību tu redzi, ka nekas tevi nevar satraukt, izņemot tevis paša iztēle, tu sāc neņemt vērā savas vēlmes un bailes, konceptus un idejas, un dzīvo tikai no patiesības.

J: Kāds varētu būt iemesls tam, ka daži cilvēki ir veiksminieki un daži izgāžas jogā? Vai tas ir liktenis vai raksturs, vai tikai nejaušība?

M: Neviens nekad neizgāžas jogā. Var būt runa tikai par progresa ātrumu. Tas no sākuma ir lēns un straujš beigās. Kad ir pilnīgs briedums, realizācija ir eksplozīva. Tā notiek spontāni vai pie mazākās norādes. Ātrs nav labāks par lēnu. Lēna nogatavošanās un strauja uzziedēšana viena otru nomaina.

119

Abi ir dabīgi un pareizi.

Tomēr šis viss ir tā tikai prātā. Tā kā es to redzu, nekā tāda nemaz nav. Varenajā apziņas spogulī parādās un izzūd attēli, un tikai atmiņa tiem dod turpinātību. Un atmiņa ir materiāls – iznīcināma, gaistoša, pārejoša. Uz tik šaubīgiem pamatiem mēs būvējam personīgās eksistences sajūtu – miglainu,saraustītu, sapņainu. Šī miglainā pārliecība: “es-esmu-tāds-un-tāds” aizēno nemainīgo tīras apjausmas stāvokli, un liek mums ticēt, ka mēs piedzimstam, lai ciestu un mirtu.

J: Tieši kā bērns nevar neaugt, tā cilvēks dabas dzīts progresē. Kāpēc pūlēties?

M: Progress ir visu laiku. Viss pievieno progresam. Bet šis ir neziņas progress. Neziņas sfēras varētu plesties mūžiem, tomēr tās tādā pašā mērā paliek važas. Drīzumā parādās Guru, lai mācītu un iedvesmotu praktizēt jogu, un notiek nogatavošanās, kā rezultātā pirms gudrības saules uzaušanasizgaist neziņas mūžsenā nakts. Bet īstenībā nekas nenotika. Saule vienmēr irtur, tai nepastāv nakts; prāts, padarīts akls ar “es-esmu-ķermenis” ideju, bezgalīgi pin savu ilūzijas tīklu.

J: Ja viss ir dabīga procesa daļa, kur ir nepieciešamība pūlēties?

M: Pat pūles ir tā daļa. Kad neziņa kļūst ietiepīga un smaga, un raksturs kļūst perverss, tā pūles un sāpes ir neizbēgamas. Pilnīgā sekošanā dabai nav pūļu. Garīgas dzīves sēkla līdz tai noteiktajai stundai aug klusumā un tumsā.

J: Mēs mēdzam satikt varenus cilvēkus, kuri savā vecumā kļūst bērnišķīgi, niecīgi, ķildīgi un spītīgi. Kā viņi var tā pagrimt?

M: Viņi nav bijuši perfekti jogi, kontrolējoši savus ķermeņus. Vai viņiem vienkārši nerūpēja pasargāt savus ķermeņus no dabīgas novecošanas. Nedrīkst nākt klajā ar secinājumiem, ja nav sapratnes par visiem faktoriem. Un vissvarīgākais nedrīkst tiesāt par būšanu vai nebūšanu pārākam. Jaunība vairāk ir dzīvīguma (prāna) nekā gudrības (džnāna) lieta.

J: Var palikt vecs, bet kāpēc būtu jāzaudē modrums un izšķirtspēja?

M: Apziņa un bez-apziņa, kamēr ķermenī, ir atkarīgas no smadzeņu

120

stāvokļa. Bet pats ir pāri abiem, pāri smadzenēm, pāri prātam. Vaina instrumentā nav tā lietotāja atspulgs.

J: Man teica, ka realizēts cilvēks nekad nedarītu neko nepiedienīgu. Viņš vienmēr rīkotos priekšzīmīgā veidā.

M: Kurš nosaka priekšzīmīgumu? Kāpēc atbrīvotam cilvēkam būtu jāseko vispārpieņemtajam? Mirklī, kad viņš kļūst paredzams, viņš nevar būt brīvs. Viņa brīvība rodama viņa brīvībā piepildīt mirkļa vajadzību, sekošanā situācijas nepieciešamībai. Brīvība darīt to, kas tīk, patiešām ir važas, kamērbrīvība darīt to, kas jādara, kas ir pareizi, ir patiesa brīvība.

J: Tomēr ir jābūt kādam veidam kā noteikt, kurš ir realizējis un kurš nē. Ja viens no otra nav atšķirams, kāds no viņa labums?

M: Tas, kurš sevi zina, par to nešaubās. Ne arī viņam rūp, vai citi viņa stāvokli atpazīst vai nē. Retais ir tāds realizējušais, kurš citiem atklāj savu realizāciju, un laimīgie ir tie, kuri viņu ir satikuši, jo viņš to dara viņu labklājībai.

J: Kad paskatās apkārt, ir sašutums par nevajadzīgo ciešanu apmēru. Cilvēki, kuriem vajadzētu palīdzību, pie tās netiek. Iedomājies lielu slimnīcu, pilnu ar neizārstējamajiem, kas grozās un vaid. Ja tev dotu pilnvaras viņus visus nogalināt un izbeigt viņu ciešanas, vai tu to neizdarītu?

M: Es ļautu viņiem pašiem to izlemt.

J: Bet ja viņu liktenī ir ciest? Kā tu drīksti iejaukties viņu likteņos?

M: Viņu liktenis ir tas, kas notiek. Nav tāda lieta kā likteņu izjaukšana. Tu gribi teikt, ka katra dzīve ir pilnībā nolemta viņam piedzimstot? Cik jocīga ideja! Ja tā būtu, tad spēks, kas lemj, parūpētos par to, lai nevienam nebūtu jācieš.

J: Kā ar cēloņiem un sekām?

M: Katrs mirklis satur visu pagātni un rada visu nākotni.

J: Bet pagātne un nākotne eksistē?

121

M: Tikai prātā. Laiks ir prātā, telpa ir prātā. Likumsakarība arī ir domāšanasveids. Realitātē viss ir šeit un tagad, un viss ir viens. Daudzskaitlība un dažādība ir tikai prātā.

J: Tomēr tu esi par ciešanu izbeigšanu, pat caur neārstējami slima ķermeņa iznīcināšanu.

M: Atkal, tu skaties no ārpuses, kamēr es skatos no iekšienes. Es neredzu cietēju, es esmu cietējs. Es zinu viņu no iekšienes un daru to, kas ir pareizs, spontāni un bez piepūles. Es nesekoju likumiem, un es nerakstu likumus. Esplūstu ar dzīvi – uzticīgi un bez pretestības.

J: Tomēr tu šķieti pavisam praktisks vīrs, pilnībā kontrolējošs savu pašreizējo vidi.

M: Ko citu tu no manis gaidi? Lūzeri?

J: Tomēr tu nespēj citiem daudz palīdzēt.

M: Protams, ka varu. Arī tu vari. Visi var palīdzēt. Bet ciešanas tiek visu laiku atkal-radītas. Cilvēks var tikai pats sevī iznīcināt sāpju sakni. Citi var tikai palīdzēt sāpēs, bet ne to cēloņos, kas ir totāls cilvēces stulbums.

J: Vai šis stulbums jebkad izbeigsies?

M: Cilvēkā – protams. Kuru katru mirkli. Cilvēcē – tādā, kādu mēs to zinām – pēc ļoti, ļoti daudziem gadiem. Radībā – nekad, jo radība pati sakņojas neziņā; matērija pati ir neziņa. Nezināt un nezināt, ka netiek zināts,ir nebeidzamo ciešanu iemesls.

J: Mums tiek stāstīts par vareniem avatāriem, pasaules glābējiem.

M: Vai viņi to ir izglābuši? Viņi ieradās un aizgāja – un pasaule smagiem soļiem turpinās. Protams, viņi daudz izdarīja un atvēra jaunas cilvēka prāta dimensijas. Bet runāt par pasaules glābšanu ir pārspīlējums.

J: Vai pasaulei nav glābiņa?

M: Kuru pasauli tu gribi glābt? Tevis paša projicēto pasauli? Glāb to pats. Manu pasauli? Parādi man manu pasauli, un es ar to tikšu galā. Es nezinu nevienu pasauli, kas būtu atšķirta no manis, kuru man būtu brīvība glābt vai

122

neglābt. Kāds bizness tev ir ar pasaules glābšanu, ja viss, kas pasaulei ir vajadzīgs, ir būt izglābtai no tevis? Kāp ārā no bildes un redzi, vai ir palicis,ko glābt.

J: Tu, šķiet, uzsver to, ka bez tevis tava pasaule neeksistētu, un tāpēc vienīgā lieta, ko tu vari tai darīt, ir izbeigt izrādi. Tā nav izeja. Pat, ja pasaule būtu manis radīta, šī zināšana to neizglābj. Tā tikai to izskaidro. Jautājums paliek: kāpēc es radīju tik nožēlojamu pasauli, un ko es varu darīt, lai to mainītu? Tu, šķiet, saki: aizmirsti to un apbrīno sevis paša vareno skaistumu. Protams, tu tā nedomā. Slimības un to cēloņu apraksts to neizārstē. Tas, kas mums ir vajadzīgs, ir pareizās zāles.

M: Apraksts un cēlonis ir zāles slimībai, kura radusies truluma un stulbuma dēļ. Tieši kā deficīta slimība tiek izārstēta ar iztrūkstošā faktora piegādāšanu, tā arī dzīvošanas slimības tiek ārstētas ar labu devu inteliģentas nepieķeršanās (viveka-vairāgja).

J: Tu nevari izglābt pasauli, sludinot padomus nevainojamībā. Cilvēki ir tādi, kādi tie ir. Vai viņiem jācieš?

M: Tikmēr, kamēr viņi ir tādi, kādi viņi ir, no ciešanām nevar izmukt. Aizvāc atdalītības sajūtu, un nebūs konflikta.

J: Ziņa avīzē varētu būt tikai papīrs un tinte. Tas ir teksts, kas ir no svara. Analizējot pasauli elementos un īpašībās, mēs palaižam garām pašu svarīgāko – tās nozīmi. Tava visa reducēšana uz sapni neņem vērā atšķirtībustarp kukaiņa sapni un dzejnieka sapni. Viss ir sapnis, lai tā būtu. Bet ne visiir vienādi.

M: Sapņi nav vienādi, bet sapņotājs ir viens. Es esmu kukainis. Es esmu dzejnieks – sapnī. Bet realitātē es neesmu neviens no tiem. Es esmu pāri visiem sapņiem. Es esmu gaisma, kurā visi sapņi parādās un izzūd. Es esmugan iekšup, gan ārpus sapņa. Tieši kā cilvēks, kam ir galvassāpes, zina sāpesun arī zina, ka viņš nav sāpe, tā arī es zinu sapni, sevi sapņojam un sevi nesapņojam – visus vienlaicīgi. Es esmu tas, kas es biju pirms sapņa, sapņa laikā un pēc sapņa. Bet tas, ko es sapnī redzu, es neesmu.

J: Tā visa ir iztēles lieta. Kāds iztēlojas, ka sapņo, cits iztēlojas, ka nesapņo.

123

Vai abi nav viens un tas pats?

M: Gan jā, gan nē. Nesapņošana kā intervāls starp diviem sapņiem, protams, ir daļa no sapņošanas. Nesapņošanai kā nesvārstīgai turēšanās un bezlaicīgai mājošanai realitātē nav nekā kopīga ar sapņošanu. Tādā ziņā es nekad nesapņoju un nekad nesapņošu.

J: Ja abi, sapnis un izmukšana no sapņa, ir iedomas, kur ir izeja?

M: Nav nepieciešama izeja! Vai tad tu neredzi, ka izeja arī ir sapņa daļa? Viss, kas tev ir darāms, ir redzēt sapni kā sapni.

J: Ja es uzsākšu praksi noraidīt visu kā sapni, kur tas mani aizvedīs?

M: Lai kur tevi tas aizvestu, tas būs sapnis. Pati iešanas pāri sapnim ideja ir iluzora. Kāpēc kaut kur iet? Tikai realizē, ka tu sapņo sapni, ko tu sauc par pasauli, un beidz meklēt izejas. Tava problēma nav sapnis. Tava problēma irtā, ka tev patīk viena sapņa daļa un nepatīk cita. Mīli visu vai neko no tā, unbeidz sūdzēties. Kad tu esi redzējis sapni kā sapni, tu visu darāmo esi izdarījis.

J: Vai sapņošana netiek domāšanas radīta?

M: Viss ir ideju spēle. Stāvoklī, kas ir brīvs no idejām (nirvikalpa samādhi), nekas netiek uztverts. Saknes ideja ir: “es esmu”. Tā uzvanda tīras apziņas stāvokli, un tam seko neskaitāmas sajūtas un uztvērumi, jūtas un idejas, kuras kopā sastāda Dievu un Viņa vārdu. “Es esmu” paliek kā liecinieks, bet tas ir Dieva gribas dēļ, ka viss notiek.

J: Kāpēc ne manas gribas dēļ?

M: Tu atkal esi sadalījis sevi – Dievā un lieciniekā. Abi ir viens.

124

30. Tu esi brīvs TAGADJautātājs: Pastāv tik daudz teoriju par cilvēka un universa dabu. Radīšanas teorija, ilūzijas teorija, sapņa teorija – tās ir kuplā skaitā. Kura ir pareiza?

Maharadž: Visas ir pareizas, neviena nav pareiza. Tu vari izvēlēties to, kura tev vislabāk patīk.

J: Tu, šķiet, dod priekšroku sapņu teorijai.

M: Tie visi ir veidi kā salikt kopā vārdus. Daži dod priekšroku vienai, citi citai. Teorijas nav ne pareizas, ne nepareizas. Tie ir mēģinājumi izskaidrot neizskaidrojamo. Tā nav teorija, kas ir būtiska, bet veids, kādā tā tiek pārbaudīta. Tā ir teorijas pārbaudīšana, kas to padara par ražīgu. Eksperimentē ar jebkuru teoriju, kura tev tīk – ja tu tiešām esi dedzīgs un patiess, realitātes sasniegšana būs tava. Kā dzīva būtne tu esi notverta neaizsargātā un sāpīgā situācijā, un tu meklē izeju. Tev tiek piedāvāti vairāki tava cietuma plāni, neviens nav īsti pareizs. Bet tiem visiem ir kaut kāda vērtība, ja tu esi pavisam patiesi dedzīgs. Tas ir patiess dedzīgums, kasatbrīvo, ne teorija.

J: Teorija varētu būt maldinoša un dedzīgums – akls.

M: Tavs patiesums tev rādīs ceļu. Nodošanās brīvības un pilnības mērķim liks tev atmest teorijas un sistēmas un liks dzīvot gudrībā, inteliģencē un aktīvā mīlestībā. Teorijas var būt labas kā sākuma punkti, bet tās ir jāatmet, jo ātrāk, jo labāk.

J: Ir kāds jogs, kurš saka, ka realizācijai nav nepieciešama astoņ-pušu joga; ka ar gribasspēku pietiek. Ir pietiekoši koncentrēties uz mērķi ar pilnīgu uzticību tīram gribasspēkam, lai bez piepūles un ātri gūtu to, ko citiem sasniegt prasa gadu desmitus.

M: Koncentrācija, pilnīga uzticība, tīra griba! Ar tādām vērtībām nav brīnums, ka var sasniegt nekavējoties. Šī gribasspēka joga ir laba nobriedušajam meklētajam, kurš ir atmetis visas vēlmes, izņemot vienu. Beigu beigās, kas ir gribasspēks, ja ne sirds un prāta nesvārstība. Ar tādu nesvārstību viss var tikt sasniegts.

125

J: Es jūtu, ka jogs nedomāja tikai nesvārstību uz mērķi, kas nodrošinātu pastāvīgu nodošanos un rīcību. Viņš domāja, ka ar gribasspēku, fiksētu uz mērķi, nodošanās un rīcība vairs nav nepieciešami. Tikai gribēšanas fakts vien pievilina tās objektu.

M: Nav būtiski, kādu vārdu tu tam dod: gribasspēks vai nesvārstīgs mērķis, vai vien-virzīgs prāts, tu atgriezies pie īsta dedzīguma, patiesuma, godīguma. Kad tu esi patiesi līdz galam dedzīgs, tu katru notikumu, katru savas dzīves sekundi velti savam mērķim. Tu netērē laiku un enerģiju citām lietām. Tu pilnībā esi nodevies, sauc to par gribasspēku vai mīlestību, vai vienkārši patiesumu. Mēs esam sarežģītas būtnes, karā gan iekšup, gan ārpus. Mēs visu laiku paši ar sevi esam pretrunā, šodien at-darot vakardienas darbu. Nav brīnums, ka mēs esam iesprūduši. Mazliet integritātes lietas būtiski mainītu.

J: Kas ir spēcīgāks, vēlme vai liktenis?

M: Vēlme veido likteni.

J: Un liktenis nosaka vēlmi. Manas vēlmes ir mantojuma un apstākļu, iespēju un gadījumu nosacītas, tā, ko mēs saucam par likteni.

M: Jā, tā tu to varētu teikt.

J: Kurā brīdī es esmu brīvs vēlēties to, ko es gribu vēlēties?

M: Tu esi brīvs tagad. Kas ir tas, ko tu gribi vēlēties? Vēlies to.

J: Protams, es esmu brīvs vēlēties, bet es neesmu brīvs rīkoties, balstoties uz savām vēlmēm. Citas nepieciešamības noved mani no ceļa. Mana vēlme nav gana stipra, pat ja tai ir mans apstiprinājums. Citas vēlmes, kuras es neapstiprinu, ir stiprākas.

M: Varbūt tu sevi māni. Varbūt tu ļauj izpausties tavām īstajām vēlmēm, untās, kuras tu apstiprini, tiek turētas virspusē cienījamības labad.

J: Varētu būt tā, kā tu saki, bet šī atkal ir tikai teorija. Fakts ir tāds, ka es nejūtos brīvs vēlēties to, ko man šķiet man būtu jāvēlas, un, kad man šķiet, ka es vēlos pareizo, es nerīkojos atbilstoši.

M: Tas ir prāta vājuma un smadzeņu ne-integrētības dēļ. Savāc un stiprini

126

savu prātu, un tu manīsi, ka tavas domas un jūtas, vārdi un rīcība iekārtosiestavas gribas virzienā.

J: Atkal nevainojamības padoms! Prāta integrācija un stiprināšana nav viegls uzdevums! Ar ko sākt?

M: Tu vari sākt tikai no turienes, kur tu esi. Tu esi šeit un tagad, tu nevari izkļūt ārā no šeit un tagad.

J: Bet ko es varu iesākt šeit un tagad?

M: Tu vari apjaust savu būšanu – šeit un tagad.

J: Tas viss?

M: Tas ir viss. Nav darāma nekā cita.

J: Visu laiku, kad esmu nomodā un sapņos, es apzinos sevi. Tas neko daudznepalīdz.

M: Tu apjauti savu domāšanu, jušanu, darīšanu. Tu neapjauti sevis paša būšanu.

J: Kas ir tas jaunais faktors, ko tu gribi, lai es ieviešu?

M: Tīras vērošanas attieksme, notikumu vērošana, tajos neiesaistoties.

J: Ko tas ar mani izdarīs?

M: Prāta vājums ir inteliģences, sapratnes trūkuma dēļ, kas atkal ir neapjaušanas rezultāts. Tiecoties pēc apjausmas, tu savu prātu savāc kopā un stiprini to.

J: Es varētu pilnībā apjaust to, kas notiek, un tomēr būt nespējīgs jebkādā veidā to ietekmēt.

M: Tu kļūdies. Tas, kas notiek, ir tava prāta projekcija. Vājš prāts nespēj kontrolēt savas projekcijas. Tāpēc apjaut savu prātu un tā projekcijas. Tu nevari kontrolēt to, ko tu nezini. No otras puses zināšana dod spēku. Praksē tas ir ļoti vienkārši. Lai kontrolētu sevi – zini sevi.

J: Varbūt es sākšu sevi kontrolēt, bet vai es būšu spējīgs tikt galā ar haosu pasaulē?

127

M: Pasaulē nav haosa, izņemot to, kuru rada tavs prāts. Tas ir paštaisīts tādānozīmē, ka pašā tā centrā ir aplamā ideja par sevi kā lietu, kas ir atšķirīga unatdalīta no citām lietām. Īstenībā tu neesi ne lieta, ne atdalīts. Tu esi bezgalīgais potenciāls, neizsmeļamā iespēja. Jo tu esi, viss var būt. Universsir tikai daļēja tavas neierobežotās spējas kļūt manifestācija.

J: Es redzu, ka esmu pilnībā vēlmju pēc baudām un baiļu no sāpēm motivēts. Lai cik cēla būtu mana vēlme un pamatotas bailes, bauda un bailes ir divi poli, starp kuriem svārstās mana dzīve.

M: Ej uz abu, sāpju un baudu, vēlmju un baiļu, avotu. Vēro, izpēti, mēģini saprast.

J: Vēlme un bailes, abas ir sajūtas, kuru cēloņi ir fiziski vai mentāli faktori. Tie ir te, viegli novērojami. Bet kāpēc tie te ir? Kāpēc es vēlos baudas un baidos no sāpēm?

M: Bauda un bailes ir prāta stāvokļi. Tikmēr, kamēr tu domā, ka tu esi prātsvai drīzāk ķermenis-prāts, tu turpināsi uzdot tādus jautājumus.

J: Un, kad es realizēšu, ka es neesmu ķermenis, vai es būšu brīvs no vēlmēm un bailēm?

M: Tikmēr, kamēr ir ķermenis un prāts, lai to pasargātu, darbosies arī pievilkšanās un atgrūšanās. Tie būs tur ārā, notikumu laukā, bet tevi tas nesatrauks. Tavs uzmanības fokuss būs citur. Tu netiksi iztraucēts.

J: Tomēr tie tur būs. Tad neviens nekad nebūs pilnībā brīvs?

M: Tu esi pilnībā brīvs pat tagad. Tas, ko tu sauc par likteni (karma) ir tevispaša vēlmes dzīvot rezultāts. To, cik šī vēlme ir stipra, tu vari novērot universālajās bailēs no nāves.

J: Diezgan bieži cilvēki mirst, pašiem to gribot.

M: Tikai tad, ja alternatīva ir sliktāka par nāvi. Bet tāda gatavība mirt plūst no tā paša avota, no kura plūst vēlme dzīvot, avota, kas ir dziļāks pat par dzīvi pašu. Būt par dzīvu būtni nav augstākais stāvoklis; ir kaut kas pāri tam, daudz skaistāks, kas nav ne būšana, ne ne-būšana, ne dzīvošana, ne nedzīvošana. Tas ir tīras apjausmas stāvoklis, pāri telpas un laika

128

ierobežojumiem. Kad ilūzija, ka esi ķermenis-prāts tiek atmesta, nāve zaudēšausmas, tā kļūst par dzīvošanas daļu.

31. Nenovērtē uzmanību par zemuJautātājs: Kad es uz tevi skatos, tu šķieti nabadzīgs cilvēks ar ierobežotiemlīdzekļiem, kas tiekas ar savām nabadzības un vecumdienu problēmām kā visi citi.

Maharadž: Ja es būtu bagāts, ko tas mainītu? Es esmu, kas es esmu. Kas cits es varētu būt? Es neesmu ne bagāts, ne nabags, es esmu es pats.

J: Tomēr tu pieredzi baudas un sāpes.

M: Es tās pieredzu apziņā, bet es neesmu ne apziņa, ne tās saturs.

J: Tu saki, ka mūsu patiesajā būtībā mēs esam vienādi. Kāpēc ir tā, ka tava pieredze ir tik atšķirīga no mūsējās.

M: Mana aktuālā pieredze neatšķiras. Tas ir mans novērtējums un attieksme, kas ir atšķirīgi. Es redzu to pašu pasauli, kuru redzi tu, bet ne tādā pat veidā. Tajā nav nekā mistiska. Visi redz pasauli caur ideju, kāda viņiem ir par sevi. Ko tu uztver esam par sevi, tādu tu uztver esam pasauli. Ja tu iztēlojies sevi kā atšķirtu no pasaules, pasaule rādīsies kā atšķirta no tevis, un tu pieredzēsi vēlmes un bailes. Es neredzu pasauli kā atšķirtu no manis, un tāpēc man nav ne ko vēlēties, ne no kā baidīties.

J: Tu esi gaismas punkts pasaulē. Ne visi ir tādi.

M: Nav absolūti nekādas atšķirības starp mani un citiem, izņemot tajā, ka eszinu sevi tādu, kāds es esmu. Es to zinu skaidri, bet tu nē.

J: Tātad mēs atšķiramies.

M: Nē, neatšķiramies. Atšķirība ir tikai prātā un ir tikai pagaidām. Es biju

129

kā tu, tu būsi kā es.

J: Dievs ir radījis visdaudzveidīgāko pasauli.

M: Daudzveidība ir tikai tevī. Redzi sevi, kāds tu esi, un tu redzēsi pasauli, kāda tā ir – viens realitātes gabals, nedalāms, neaprakstāms. Tevis paša radošais spēks projicē uz tā attēlu, un visi tavi jautājumi attiecas uz to attēlu.

J: Kāds Tibetas jogs rakstīja, ka Dievs rada pasauli kādam iemeslam un vada to pēc kāda plāna. Iemesls ir labs, un plāns ir ļoti gudrs.

M: Viss ir īslaicīgs, bet es runāju par mūžīgo. Dievi un to universi nāk un iet, avatāri viens aiz otra seko bezgalīgi, un beigās mēs visi esam atpakaļ avotā. Es runāju tikai par visu dievu un to universu, pagātnes, tagadnes un nākotnes bezlaicīgo avotu.

J: Vai tu tos visus zini? Vai tu tos atceries?

M: Kad daži puikas prieka pēc uzrīko rotaļu, kas tur ir, ko redzēt un atcerēties?

J: Kāpēc puse cilvēces ir vīrieši un puse sievietes?

M: Viņu priekam. Bezpersoniskais (avjakta) kļūst par personisko (vjakta) attiecību prieka pēc. Ar sava Guru svētību es ar vienādu aci varu skatīties gan uz bezpersonisko, gan uz personisko. Abi man ir viens. Dzīvē personiskais saplūst ar bezpersonisko.

J: Kā no bezpersoniskā parādās personiskais?

M: Abi ir nekas cits kā vienas Realitātes aspekti. Nav pareizi runāt par vienu, kas pastāvētu pirms otra. Visas šīs idejas pieder nomodas stāvoklim.

J: Kas izraisa nomodas stāvokli?

M: Visas radības saknē gulst vēlme. Vēlme un iztēle viena otru veicina un apstiprina. Ceturtais (turija) ir stāvoklis, kad ir tīra vērošana, nepiesaistīta apjausma, bezkaislīga un bez vārdiem. Tas ir kā telpa, kas netiek tā, ko tā satur, iespaidota. Ķermeniskās un mentālās likstas to neaizsniedz – tās ir ārpusē, “tur”, kamēr liecinieks vienmēr ir “šeit”.

J: Kas ir reāls, subjektīvais vai objektīvais? Es sliecos domāt, ka objektīvais

130

universs ir reālais, un mana subjektīvā psihe ir mainīga un pārejoša. Tu, šķiet, apgalvo realitāti saviem iekšējiem, subjektīvajiem stāvokļiem un pilnībā noliedz realitāti konkrētajai, ārējajai pasaulei.

M: Abi, gan subjektīvais, gan objektīvais, ir mainīgi un pārejoši. Tajos nav nekā reāla. Atrodi pastāvīgo gaistošajā, konstanto faktoru katrā pieredzē.

J: Kas ir konstantais faktors?

M: Dažādo vārdu došana un tā norādīšana daudzos veidos tev daudz nepalīdzēs, kamēr tev nav spējas redzēt. Tuvredzīgs cilvēks neredzēs papagaili koka zarā, lai cik tu viņu spiestu skatīties. Labākā gadījumā viņš redzēs tavu rādāmo pirkstu. No sākuma attīri savu redzi, mācies redzēt, tā vietā lai blenztu, un tu manīsi papagaili. Tev ir arī jāgrib redzēt. Tev ir nepieciešami abi, gan skaidrība, gan patiess dedzīgums zināt sevi. Tev ir vajadzīgs sirds un prāta briedums, kas nāk ar patiesu tā mazuma, ko tu zini, pielietošanu ikdienā. Jogā nav tāda lieta kā kompromiss.

Ja tu gribi grēkot, grēko no visas sirds un atklāti. Arī grēkiem ir savas mācības, ko dot patiesam grēkotājam, kā tikumiem – patiesam svētajam. Tā ir šo abu sajaukšana, kas ir tik postoša. Nekas tevi nevar tik efektīvi nobloķēt, cik kompromiss, jo tas parāda patiesa dedzīguma trūkumu, bez kura neko nevar izdarīt.

J: Es dotu priekšroku askētismam, bet praksē es pilnībā esmu par ērtībām. Dzīšanās pēc baudām un sāpju lādēšanas pieradums manī ir tik ieēdies, ka visi mani labie nodomi, kas ir diezgan dzīvi teorijas līmenī, manā ikdienā neiesakņojas. Teikt man, ka es neesmu patiess, man nepalīdz, jo es nemāku sevi padarīt par patiesu.

M: Tu neesi ne patiess, ne nepatiess – vārdu došana mentāliem stāvokļiem līdz tikai tava apstiprinājuma vai neapstiprinājuma izpaušanai. Problēma nav tava – tā ir tikai tava prāta. Sāc ar sevis asociēšanas ar prātu izbeigšanu.Apņēmīgi atgādini sev, ka tu neesi prāts, un ka viņa problēmas nav tavas.

J: Es varētu sev visu laiku teikt: “Es neesmu prāts, man nerūp tā problēmas,” bet prāts paliek, un tā problēmas paliek tādas, kādas tās bija. Tagad, lūdzu, nesaki man, ka tas tā ir, jo es neesmu gana patiess, un man

131

būtu jābūt vairāk patiesam! Es to zinu un pieņemu, un vaicāju tev tikai – kā to darīt?

M: Vismaz tu vaicā! Gana labi sākumam. Turpini apdomāt, klejot, esot dedzīgs atrast ceļu. Apzinies sevi, vēro savu prātu, vērs uz to visu uzmanību. Negaidi ātrus rezultātus; tādu, kurus tu manīsi, varētu nebūt. Tevto nezinot, ar psihi notiks izmaiņas, tavā domāšanā būs vairāk skaidrības, sajūtās dāsnuma, uzvedībā tīrības. Tev uz šiem nav jātēmē – tu būsi izmaiņuliecinieks. Jo, kas tu esi tagad, ir neuzmanības rezultāts, un, kas tu kļūsi, būsuzmanības auglis.

J: Kāpēc lai uzmanība vien visu izmainītu?

M: Līdz šim tava dzīve ir bijusi tumša un nemierīga (tamas un radžas). Uzmanība, modrums, apjausma, skaidrība, dzīvīgums, visi ir integritātes, vienotības ar tevis paša patieso dabu (satva) manifestācija. Tas ir satvas dabā nomierināt tamas un radžas un pārbūvēt personību saskaņā ar patieso sevis dabu. Satva ir paša uzticīgais kalps, vienmēr modrs un paklausīgs.

J: Un es pie tā nonākšu tikai caur uzmanību?

M: Nenovērtē uzmanību par zemu. Tā nozīmē interesi un arī mīlestību. Lai zinātu, darītu, atklātu vai radītu, tev tam ir jāatdod sirds – kas nozīmē uzmanību. No tās plūst visa svētība.

J: Tu mums iesaki koncentrēties uz “es esmu”. Vai arī tas ir uzmanības veids?

M: Kas cits? Atdod nedalītu uzmanību vissvarīgākajam savā dzīvē – sev. Savā personīgajā universā tu esi centrs – nezinot centru, ko citu tu vari zināt?

J: Bet kā es sevi varu zināt? Lai zinātu sevi, man ir jābūt atstatus no sevis. Bet, kas ir atstatus no manis, nevar būt es pats. Tāpēc izskatās, ka es nevaru zināt sevi, tikai to, ko es uzskatu par sevi.

M: Pilnīgi pareizi. Tā pat kā tu nevari redzēt savu seju, bet tikai tās atspulguspogulī, tā tu vari zināt tikai attēlu, kas atspīd tīras apjausmas bez-traipu spogulī.

132

J: Kā man tikt pie spoguļa bez traipiem?

M: Acīmredzami, aizvācot traipus. Redzi traipus un aizvāc tos. Šī senā mācība ir pilnībā atbilstoša.

J: Kas ir redzēšana, un kas ir aizvākšana?

M: Perfekta spoguļa daba ir tāda, ka tu to nevari redzēt. Jebkas, ko tu redzi, noteikti ir traips. Griezies prom no tā, atsakies no tā, zini to kā negribētu.

J: Viss uztveramais, vai tie ir traipi?

M: Visi ir traipi.

J: Visa pasaule ir traips.

M: Jā, tā ir.

J: Cik briesmīgi! Tad universam nav nekādas vērtības?

M: Tam ir ārkārtīga vērtība. Iešanā pāri tam tu realizē sevi.

J: Bet kāpēc vispār tas nonāca esamībā?

M: Tu zināsi to, kad tas beigsies.

J: Vai tas jebkad beigsies?

M: Jā, tev jā.

J: Kad tas sākās?

M: Tagad.

J: Kad tas beigsies?

M: Tagad.

J: Tas nebeidzās tagad.

M: Tu neļauj tam beigties.

J: Es gribu atļaut.

M: Tu negribi. Visa tava dzīve ir ar to saistīta. Tava pagātne un nākotne, tavas vēlmes un bailes, visam tam ir saknes pasaulē. Bez pasaules, kur tu

133

esi, kas tu esi?

J: Bet tas ir tieši tas, ko esmu šeit ieradies noskaidrot.

M: Es tev saku precīzi šo: atrodi, kur nolikt kāju pāri, un viss būs skaidri unviegli.

32. Dzīve ir augstākais GuruJautātājs: Mēs divi esam no tālām valstīm; viens no mums ir brits, otrs ir amerikānis. Pasaule, kurā mēs esam dzimuši, brūk kopā, un, jo esam jauni, mūs tas satrauc. Vecie cilvēki cer, ka mirs viņu pašu nāvē, bet jaunajiem tādu cerību nav. Dažus no mums daudzi atsakās nogalināt, bet neviens nevar atteikties no tikšanas nogalinātam. Vai mēs varam cerēt ielikt pasauli sliedēs mūsu dzīves laikā?

Maharadž: Kas tev liek domāt, ka pasaule ies bojā?

J: Iznīcināšanas instrumenti ir palikuši neticami spējīgi. Turklāt arī pati mūsu produktivitāte ir kļuvusi destruktīva dabai un mūsu kultūras un sociālām vērtībām.

M: Tu runā par pašreizējiem laikiem. Vai tas tā nav bijis visur un vienmēr? Bet nomācošā situācija varētu būt īslaicīga un lokāla. Kad beigusies, tā tiks aizmirsta.

J: Tuvojošās katastrofas apmēri ir neticami lieli. Mēs dzīvojam pašā eksplozijas vidū.

M: Katrs cilvēks cieš viens un mirst viens. Skaitļiem nav ar to saistības. Kad miljoni mirst, ir tik pat daudz nāves, cik bojā ejot vienam.

J: Daba nogalina miljonos, bet tas mani nebaida. Tajā varētu būt traģēdija vai mistērija, bet ne nežēlība. Kas mani šausmina, ir cilvēka radītās ciešanas, destrukcija un posts. Daba savā darīšanā ir varena. Bet cilvēka

134

rīcībā ir zemiskums un ārprāts.

M: Labi. Tad tās nav ciešanas un nāve, kas ir tava problēma, bet zemiskumsun ārprāts to saknē. Vai zemiskums arī nav ārprāta forma? Un vai ārprāts nav nepareiza prāta lietošana? Cilvēces problēma slēpjas tikai nepareizā prāta izmantošanā. Visas dabas un gara bagātības ir atvērtas cilvēkam, kurš savu prātu lieto pareizi.

J: Kas ir pareiza prāta lietošana?

M: Bailes un kāre ir nepareizas prāta izmantošanas cēloņi. Pareiza prāta lietošana ir kalpošanā mīlestībai, dzīvei, patiesībai, skaistumam.

J: Vieglāk pateikt, nekā darīt. Patiesības, cilvēka, labvēlības mīlestība – kaspar greznību! Lai izlabotu pasauli, mums tāda ir nepieciešama varenā apjomā, bet kurš to piegādās?

M: Kaut kur citur tu varētu pavadīt mūžību, meklējot patiesību un mīlestību, inteliģenci un labvēlību, lūdzot Dievu un cilvēku – visu bez panākumiem. Tev ir jāsāk sevī, ar sevi – šis ir neapejamais likums. Tu nevari izmainīt attēlu, neizmainot seju. No sākuma saproti, ka tava pasaule ir tikai tevis atspulgs, un beidz meklēt vainu atspulgā. Parūpējies par sevi, izlabo sevi – mentāli un emocionāli. Fiziskais sekos automātiski. Tu tik daudz runā par reformām: ekonomiskām, sociālām, politiskām. Liec mierā reformas un domā par reformētāju. Kādu pasauli var radīt cilvēks, kurš ir stulbs, alkatīgs un cietsirdīgs?

J: Ja mums ir jāgaida izmaiņas sirdī, mums būs jāgaida nenoteiktu laiku. Tavējais ir perfektuma padoms, kas ir arī bezcerības padoms. Kad visi būs perfekti, pasaule būs perfekta. Cik nelietderīga acīmredzamība!

M: Es to neteicu. Es teicu tikai: Tu nevari izmainīt pasauli, pirms neesi izmainījis sevi. Es neteicu – pirms neesi izmainījis visus. Bet, ja tu vari izmainīt sevi, tu ieraudzīsi, ka citas izmaiņas nav vajadzīgas. Lai izmainītu attēlu, tu maini tikai filmu, tu neuzbrūc kino ekrānam!

J: Kā tu vari par sevi būt tik pārliecināts? Kā tu zini, ka tas, ko tu saki, ir patiesība?

135

M: Ne par sevi es esmu pārliecināts, esmu pārliecināts par tevi. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir beigt meklēt ārpusē to, kas var tikt atrasts tikai iekšup. Pirms tu darbojies, izlabo savu skatu. Tu ciet no akūta pārpratuma. Padari savu prātu skaidru, attīri savu sirdi, padari savu dzīvi svētīgu – šis ir ātrākaisceļš tavas pasaules izmainīšanai.

J: Tik daudzi svētie un mistiķi ir dzīvojuši un miruši. Viņi neizmainīja pasauli.

M: Kā viņi to varētu būt izdarījuši? Tava pasaule nav viņu, kā arī viņu nav tava.

J: Protams, ir faktiskā pasaule, kopīga visiem.

M: Lietu, enerģiju un matērijas pasaule? Pat, ja būtu tāda lieta kā kopīga lietu un spēku pasaule, tā nav tā pasaule, kurā mēs dzīvojam. Mūsu ir jūtu un ideju, pievilkšanās un atgrūšanās, vērtību skalas, motīvu un iniciatīvu pasaule – pavisam mentāla pasaule. Bioloģiski mums ir nepieciešams pavisam maz; mūsu problēmas ir no citas sfēras. Problēmas, kas ir vēlmju un baiļu, un nepareizu ideju radītas, var tikt atrisinātas tikai prāta līmenī. Tev ir jāpārvar sevis paša prāts, un, lai to izdarītu, tev ir jāiet tam pāri.

J: Ko nozīmē iet pāri prātam?

M: Tu jau esi gājis pāri ķermenim, ne tā? Tu cieši neseko savai gremošanai,cirkulācijai un izmešanai. Šīs lietas ir kļuvušas automātiskas. Tādā pašā veidā arī prātam būtu jāstrādā automātiski, bez vajadzības pēc uzmanības. Šis nenotiks tikmēr, kamēr prāts nestrādās nevainojami. Lielāko daļu laika mēs apzināmies prātu un ķermeni, jo tie pastāvīgi sauc pēc palīdzības. Sāpes un ciešanas ir tikai ķermeņa un prāta saucieni pēc uzmanības. Lai ietupāri ķermenim, tev ir jābūt veselam; lai ietu pāri prātam, tavam prātam ir jābūt perfektā kārtībā. Tu nevari aiz sevis atstāt miskasti un iet pāri – miskaste tevi raks nost. “Savāc savu miskasti” šķiet universālais likums. Unarī taisnīgs likums.

J: Vai man ir atļauts tev vaicāt, kā tu gāji pāri prātam?

M: Ar sava Guru svētību.

136

J: Kādu formu šī svētība ieņēma?

M: Viņš man pateica, kas ir patiess.

J: Ko viņš tev pateica?

M: Viņš man pateica, ka es esmu Augstākā Realitāte.

J: Ko tu ar to iesāki?

M: Es uzticējos viņam un to atcerējos.

J: Un tas viss?

M: Jā, es atcerējos viņu; es atcerējos to, ko viņš teica.

J: Tu gribi teikt, ka ar to pietika?

M: Kas vēl būtu jādara? Tas bija diezgan daudz – atcerēties Guru un viņa vārdus. Mans padoms tev ir pat vēl mazāk grūts – tikai atceries sevi. Ar “es esmu” pietiek, lai dziedētu tavu prātu un vestu tevi pāri. Tikai uzticies. Es tevi nemaldinu. Kāpēc lai es to darītu? Vai es no tevis ko gribu? Es gribu tev labu – tāda ir mana daba. Kāpēc lai es tevi maldinātu?

Arī veselais saprāts tev teiks, ka, lai piepildītu vēlmi, tev pie tās ir jāturas. Ja tu gribi zināt sevis patieso dabu, tev ir jātur sevi prātā visu laiku, līdz tavas būšanas noslēpums ir redzams atklāts.

J: Kāpēc sevis atcerēšanās būtu jānoved pie sevis realizācijas?

M: Jo tie ir divi viena stāvokļa aspekti. Sevis atcerēšanās ir prātā, sevis realizācija ir pāri prātam. Attēls spogulī ir sejas, kas ir pāri spogulim.

J: Nu labi. Bet kāda jēga?

M: Lai palīdzētu citiem, pašam ir jābūt pāri vajadzībai pēc palīdzības.

J: Viss, ko gribu, ir būt laimīgs.

M: Esi laimīgs, lai padarītu laimīgus.

J: Lai citi parūpējas paši par sevi.

M: Ser, tu neesi atšķirts. Laimība, ar ko tu nevari dalīties, ir neīsta. Tikai

137

tas, ar ko var dalīties, ir patiesi vēlams.

J: Labi. Bet vai man ir vajadzīgs Guru? Tas, ko tu man saki, ir vienkārši un iedrošinoši. Es to atcerēšos. Šis nepadara tevi par manu Guru.

M: Tā nav personas pielūgsme, kas ir būtiska, bet tavas nodošanās uzdevumam nesvārstība un dziļums. Dzīve pati ir Augstākais Guru; esi vērīgs tās mācībām un paklausīgs tās komandām. Kad tu personificē to avotu, tev ir ārējais Guru; kad tu ņem tās tiešā veidā, Guru ir iekšup. Atceries, taujā, apdomā, dzīvo ar to, mīli to, saaudz ar to, audz ar to, padari to par savu – Guru vārdu, ārējo vai iekšējo. Ieliec tajā visu, un tu gūsi visu. Es tā darīju. Visu laiku es devu savam Guru un tam, ko viņš man teica.

J: Esmu rakstnieks. Vai vari dot man kādu īpašu padomu?

M: Rakstīšana ir gan talants, gan prasme. Audz talantā un attīsti prasmi. Vēlies to, kas ir tā vērts, un vēlies to kārtīgi. Tieši kā tu atrodi savu ceļu cauri cilvēku baram, spraucoties starp cilvēkiem, tā tu atrodi savu ceļu starpnotikumiem, nepazaudējot savu galveno virzienu. Tas ir viegli, ja tu esi patiesi dedzīgs.

J: Tu tik daudz piemini vajadzību būt patiesi dedzīgam. Bet mēs neesam cilvēki, kam ir tikai viena vēlme. Mēs esam vēlmju un vajadzību, instinktu un iedvesmu čupas. Tās viena otrai rāpo virspusē, dažreiz dominē viena, dažreiz cita, bet nekad uz ilgu laiku.

M: Nepastāv vajadzības, ir tikai vēlmes.

J: Ēst, dzert, pajumte, dzīvot?

M: Vēlme dzīvot ir vienīgā fundamentālā vēlme. Viss pārējais no tās ir atkarīgs.

J: Mēs dzīvojam, jo mums ir jādzīvo.

M: Mēs dzīvojam, jo mēs gribam maņu eksistenci.

J: Tik universāla lieta nevarētu būt nepareiza.

M: Ne nepareiza, protams. Savā vietā un laikā nekas nav nepareizi. Bet, kadtevi saista patiesība, realitāte, tev ir jāapšauba katra lieta, tevis paša dzīve.

138

Apstiprinot nepieciešamību pēc maņu un intelektuālas pieredzes, tu sašaurini savu ceļu meklējumos pēc komforta.

J: Es meklēju laimību, ne komfortu.

M: Pāri prāta un ķermeņa komfortam kādu laimību tu zini?

J: Vai tāda ir?

M: Atrodi pats. Apšaubi katru dzinuli, neatstāj nevienu neattaisnotu vēlmi. Iztukšots no piederībām, fiziskām un mentālām, brīvs no sevis svarīguma, esi atvērts atklājumam.

J: Tā ir daļa no Indijas garīgās tradīcijas, ka dzīvošana svētā vai viedā tuvumā vien ir atbrīvošanos veicinoša, un citi līdzekļi nav nepieciešami. Kāpēc tu neorganizē āšramu, lai cilvēki varētu dzīvot tavā tuvumā?

M: Brīdī, kad es radu institūciju, es kļūstu tās cietumnieks. Īstenībā es esmupieejams visiem. Kopīgs jumts un ēdiens viesmīlību nepalielinās. “Dzīvošana tuvumā” nenozīmē viena gaisa elpošanu. Tā nozīmē uzticēšanos un klausīšanu, neļaušanu labajiem skolotāja nodomiem iet zudumā. Esi ar savu Guru savā sirdī un atceries viņa instrukcijas – šī ir īsta mājošana ar patieso. Fizisks tuvums ir vismazāk svarīgākais. Padari visu savu dzīvi par savas ticības un mīlestības uz savu skolotāju izpausmi – šī ir patiesa mājošana ar Guru.

33. Viss notiek pats no sevisJautātājs: Vai džnānī mirst?

Maharadž: Viņš ir pāri dzīvei un nāvei. Tas, ko mēs uzskatam par neizbēgamu – dzimt un mirt – viņam izskatās tikai kustības Nekustīgajā izpausmes veids, izmaiņas nemainīgajā, beigas nebeidzamajā. Džnānī tas ir acīmredzami, ka nekas nedzimst, un nekas nemirst, nekas neilgst, un nekas

139

nemainās, viss ir, kāds tas ir – bezlaicīgi.

J: Tu saki, džnānī ir pāri. Pāri kam? Pāri zināšanai?

M: Zināšanai ir ausma un noriets. Apziņa nāk esamībā un beidz esamību. Tā ir dienišķu notikumu un novērojumu lieta. Mēs visi zinām, ka dažreiz mēs apzināmies un dažreiz nē. Kad mēs neapzināmies, mums tā šķiet kā tumsa vai nekas. Bet džnānī apjauš sevi ne kā apzinātu, ne arī neapzinātu, bet tīri apjautošu, kā trīs prāta stāvokļu un to satura liecinieku.

J: Kad šī liecināšana sākas?

M: Džnānī nekam nav sākuma vai beigu. Kā sāls izšķīst ūdenī, tā viss izgaist tīrā būšanā. Gudrība ir mūžīgā nereālā noliegšanā. Redzēt nereālo ir gudrība. Pāri šim gulst neizsakāmais.

J: Manī ir šī pārliecība: “Es esmu ķermenis”. Skaidrs, es runāju no negudrības. Bet stāvoklis, kurā sajūt ķermeni, ķermeni-prātu, prāta-ķermeni vai pat tīru prātu – kad tas sākās?

M: Nevar runāt par apziņas sākumu. Pašas sākuma un laika idejas ir apziņā.Lai jēgpilni runātu par kaut kā sākumu, tev ir no tā jāizkāpj ārā. Un līdz ko tu izkāp ārā, tu realizē, ka nav tādas lietas un arī nekad nav bijušas. Ir tikai realitāte, kurā nevienai “lietai” nav esamības pašai par sevi. Kā viļņi nav atdalāmi no okeāna, tā visa eksistence sakņojas būšanā.

J: Fakts ir tāds, ka šeit un tagad es tev vaicāju: kad radās sajūta “es esmu ķermenis”? Man piedzimstot? Vai šorīt?

M: Tagad.

J: Bet es atceros, ka tāda man bija arī vakar.

M: Atmiņa par vakardienu ir tikai tagad.

J: Bet es, protams, eksistēju laikā. Man ir pagātne un nākotne.

M: Tas ir, kā tu to iztēlojies – tagad.

J: Bija jābūt sākumam.

M: Tagad.

140

J: Un kā ar beigām?

M: Kas ir bez sākuma, nevar beigties.

J: Bet es apzinos savu jautājumu.

M: Aplams jautājums nevar tikt atbildēts. Tas var tikai tikt redzēts kā aplams.

J: Man tas ir reāls.

M: Kad tas tev izskatījās reāls? Tagad.

J: Jā, tas man ir gana reāls – tagad.

M: Kas tavā jautājumā ir reāls? Tas ir prāta stāvoklis. Neviens prāta stāvoklis nevar būt reālāks par prātu pašu. Vai prāts ir reāls? Tas ir tikai stāvokļu kopums, katrs no tiem pārejošs. Kā pārejošu stāvokļu secība var tikt uzskatīta par reālu?

J: Kā pērles uzvērtas uz diega, notikumi seko notikumiem – mūžīgi.

M: Tās visas ir savērtas uz pamatidejas: “es esmu ķermenis”. Bet pat šis ir mentāls stāvoklis, un tas neilgst. Tas nāk un iet kā visi citi stāvokļi. Būšanaspar ķermeni-prātu ilūzija ir te tikai tāpēc, ka tā netiek izpētīta. Neizpētīšana ir diegs, uz kura tiek savērti visi prāta stāvokļi. Tā ir kā tumsa aizvērtā istabā. Tā ir tur – šķietami. Bet, kad istaba tiek atvērta, kur tā paliek? Tā nekur nepaliek, jo tās tur nebija. Visi prāta stāvokļi, visi vārdi un eksistences formas sakņojas netaujāšanā, neizpētīšanā, iztēlē un lētticībā. Ir pareizi teikt “es esmu”, bet teikt “es esmu šis”, “es esmu tas” ir zīme, ka netiek taujāts, netiek izpētīts, zīme par mentālu vājumu un apātiju.

J: Ja viss ir gaisma, kā radās tumsa? Kā gaismā var būt tumsa?

M: Gaismā nav tumsas. Tumsa ir sevis aizmiršana. Kad mēs esam iegrimušicitās lietās, ne-sevī, mēs sevi aizmirstam. Tajā nav nekā nedabīga. Bet kāpēc aizmirst sevi pārliekas pieķeršanās dēļ? Gudrība ir neaizmiršanā par sevi kā vienmēr-klātesošo gan pieredzētāja, gan viņa pieredzes avotu.

J: Manā pašreizējā stāvoklī ideja “es esmu ķermenis” nāk spontāni, kamēr ideja “es esmu tīra būšana” prātam ir jāuzspiež kā kaut kas patiess, bet ne

141

pieredzēts.

M: Jā, sādhana (prakse) sastāv no piespiedu atgādināšanas sev par savu tīroesību, par nebūšanu par kaut ko konkrētu, ne arī konkrēto summu, pat ne par visu konkrētā kopumu, kas sastāda universu. Viss eksistē prātā, pat ķermenis ir milzīga skaita uztvērumu integrācija prātā, kur katrs uztvērums arī ir mentāls stāvoklis. Ja tu saki: “es esmu ķermenis”, parādi to.

J: Te tas ir.

M: Tikai, kad tu par to domā. Abi, gan prāts, gan ķermenis, ir saraustīti stāvokļi. Kopīgā šo zibšņu summa rada eksistences ilūziju. Taujā, kas pārejošajā ir pastāvīgs, nereālajā reāls. Šī ir sādhana.

J: Fakts ir tāds, ka es par sevi domāju kā par ķermeni.

M: Par visām varēm domā par sevi. Tikai neievies bildē ķermeņa ideju. Ir tikai sajūtu, uztvērumu, atmiņu un ideju straume. Ķermenis ir abstrakcija, kas ir tavas noslieces meklēt kopību dažādībā radīta – kas arī nav nepareizi.

J: Man saka, ka domāt “es esmu ķermenis” ir kauna traips prātā.

M: Kāpēc tā runāt? Šāda izteikšanās rada problēmas. Pats ir visa avots, un galvenais – galapunkts. Nekas nav ārējs.

J: Kad ķermeņa ideja kļūst par apsēstību, vai tas nav pavisam nepareizi?

M: Ķermeņa idejā nav nekādas vainas, pat ne idejā “es esmu ķermenis”. Betierobežot sevi tikai ar ķermeni ir kļūda. Realitātē visa eksistence, katra forma, ir manis paša, iekšup manas apziņas. Es nevaru pateikt, kas es esmu, jo vārdi var aprakstīt tikai to, kas es neesmu. Es esmu, un, jo es esmu, viss ir. Bet es esmu pāri apziņai, un tāpēc apziņā es nevaru pateikt, kas es esmu. Tomēr, es esmu. Jautājumam “Kas es esmu?” nav atbildes. Neviena pieredze to nevar atbildēt, jo pats ir pāri pieredzei.

J: Tomēr jautājumam “Kas es esmu?” ir jābūt kādam pielietojumam.

M: Apziņā tam nav atbildes, un tāpēc tas palīdz iet pāri apziņai.

J: Šeit es esmu – pašreizējā mirklī. Kas tajā ir reāls, un kas nē? Lūdzu, nesaki, ka mans jautājums ir nepareizs. Manu jautājumu apšaubīšana nekur

142

mani neved.

M: Tavs jautājums nav nepareizs. Tas ir nevajadzīgs. Tu teici: “Šeit un tagad es esmu”. Te arī apstājies, šis ir reāls. Nepārvērs faktu par jautājumu. Tur ir tava kļūda. Tu neesi ne zināšana, ne nezināšana, ne prāts, ne matērija;nemēģini sevi aprakstīt prāta un matērijas terminos.

J: Tikko pie tevis bija zēns ar savu problēmu. Tu viņam pateici dažus vārdus, un viņš devās prom. Vai tu viņam palīdzēji?

M: Protams.

J: Kā tu vari būt tik drošs par to?

M: Palīdzēt ir mana daba.

J: Kā tu to uzzināji?

M: Nav nepieciešamības to zināt. Tas darbojas pats.

J: Tomēr tu izteici apgalvojumu. Uz ko tas balstās?

M: Tajā, ko cilvēki man saka. Bet tas esi tu, kas meklē pierādījumus. Man tie nav vajadzīgi. Lietu ielikšana sliedēs ir pati manis daba, kas ir satjam, šivam, sundaram (patiesais, labais, skaistais).

J: Kad pie tevis pēc padoma atnāk cilvēks, un tu viņam tādu dod, no kurienes tas nāk, un ar kādu spēku tas palīdz?

M: Viņa paša esība ietekmē viņa prātu un izsauc reakciju.

J: Un kāda tajā ir tava loma?

M: Manī cilvēks un viņa paša pats sanāk kopā.

J: Kāpēc tad pats nepalīdz cilvēkam bez tevis?

M: Bet es esmu pats! Tu iedomājies mani kā atšķirtu, tāpēc tāds jautājums. Nav tāda “manis paša” un “viņa paša”. Ir Pats, vienīgais visa Pats. Vārdu unformu, prātu un ķermeņu dažādības maldināts tu iedomājies daudzus pašus. Mēs abi esam pats, bet tu šķieti nepārliecināts. Šī runa par personīgo sevi ununiversālo sevi ir mācīšanās posms; ej pāri, neiesprūsti dualitātē.

143

J: Atgriezīsimies pie cilvēka, kam nepieciešama palīdzība. Viņš ierodas pie tevis.

M: Ja viņš ierodas, viņš noteikti palīdzību gūs. Jo viņam bija lemts gūt palīdzību, viņš ieradās. Tajā nav nekādu iedomu. Es nevaru palīdzēt dažiem un noraidīt citus. Visiem, kuri nāk, tiek palīdzēts, jo tāds ir likums. Tikai formas, kādas ieņem palīdzība, atšķiras atkarībā no vajadzības.

J: Kāpēc viņš ieradās pēc padoma šeit? Vai viņš nevar to gūt no iekšienes?

M: Viņš neklausītos. Viņa prāts ir griezts uz ārpusi. Bet īstenībā visa pieredze ir prātā, un pat viņa atnākšana pie manis un palīdzības gūšana visa ir iekš viņa paša. Tā vietā, lai atrastu atbildi iekšup sevis, viņš iedomājas atbildi no ārpuses. Priekš manis nav manis, nav cilvēka, un nav došanas. Viss šis ir tikai ņirboņa prātā. Es esmu bezgalīgs miers un klusums, kurā nekas neparādās, jo viss, kas parādās – izzūd. Neviens nenāk pēc palīdzības,neviens nepiedāvā palīdzību, neviens palīdzību negūst. Tas viss ir tikai redzamība apziņā.

J: Tomēr spēks palīdzēt ir tur, un ir kāds vai kaut kas, kas šo spēku padara redzamu, sauc to par Dievu vai Pašu, vai Universālo Prātu. Vārdam nav nozīmes, bet faktam ir.

M: Šāda ir nostādne, ko ieņem ķermenis-prāts. Tīrs prāts redz lietas, kādas tās ir – kā burbuļus apziņā. Šie burbuļi parādās, izzūd, atkal-parādās – bez nekādas reālas esamības. Nekāds konkrēts cēlonis tiem nevar tikt noteikts, jo katrs tiek visa izsaukts, un viss iespaido visu. Katrs burbulis ir ķermenis, un visi šie ķermeņi ir mani.

J: Tu gribi teikt, ka tev ir spēks darīt visu pareizi?

M: Nav spēka, atšķirta no manis. Tas ir iebūvēts manis paša dabā. Sauc to par kreativitāti. No zelta gabala var izveidot daudzus ornamentus – katrs no tiem paliks zelts. Līdzīgi, lai kādā lomā es parādītos, un lai kādu funkciju espildītu – es palieku, kas es esmu: “es esmu”, nekustīgais, nesatricināmais, neatkarīgais. Tas, ko tu sauc par universu, dabu, ir mana spontānā kreativitāte. Lai kas notiktu – notiek. Bet tāda ir mana daba, ka viss beidzas priekā.

144

J: Man ir gadījums ar zēnu, kurš ir palicis akls, jo viņa stulbā māte iedeva viņam metilspirtu. Es prasu tev viņam palīdzēt. Tu esi pilns līdzjūtības un, acīmredzami, gribošs palīdzēt. Ar kādiem spēkiem tu viņam vari palīdzēt?

M: Viņa gadījums ir reģistrēts apziņā. Tas ir tur – neizdzēšami. Apziņa darbosies.

J: Vai tas ko maina, ja es tev prasu palīdzību?

M: Tava prasīšana ir daļa no zēna akluma. Tajā ir viss – māte, zēns, tu un es, un viss pārējais. Tas ir viens notikums.

J: Tu gribi teikt, ka pat mūsu saruna par zēna gadījumu bija iepriekš noteikta?

M: Kā savādāk? Visas lietas satur savu nākotni. Zēns parādās apziņā. Es esmu pāri. Es apziņai nedodu pavēles. Es zinu, ka tas ir apjausmas dabā lietas sakārtot. Lai apziņa pieskata savus radījumus. Zēna bēdas, tavs žēlums, mana klausīšanās un apziņas darīšana – viss šis ir viens fakts – nesāc dalīt to daļās un tad uzdot jautājumus.

J: Cik dīvaini strādā tavs prāts.

M: Tu esi dīvains, ne es. Es esmu normāls. Man ir vesels saprāts. Es redzu lietas tā, kādas tās ir, un tāpēc man no tām nav bail. Bet tu baidies no realitātes.

J: Kāpēc man būtu jābaidās?

M: Tā ir sevis nezināšana, kas liek tev baidīties un arī neapjaust, ka tu baidies. Necenties nebaidīties. No sākuma nogāz neziņas sienu.

Cilvēkiem ir bail mirt, jo viņi nezina, kas ir nāve. Džnānī ir miris pirms savas nāves, viņš redzēja, ka nebija nekā, no kā baidīties. Brīdī, kad tu zini savu patieso būtību, tu ne no kā nebaidies. Nāve dod brīvību un spēku. Lai būtu brīvs pasaulē, tev ir jānomirst uz pasauli. Universs ir tevis paša, tas kļūst par tavu ķermeni, izpausmi un rīku. Būšanas absolūti brīvam laimība ir pāri aprakstiem. No otras puses, tas, kurš baidās no brīvības, nespēj mirt.

J: Tu domā, ka tas, kurš nespēj mirt, nespēj dzīvot?

145

M: Skaties uz to, kā gribi; pieķeršanās ir važas, nepieķeršanās ir brīvība. Kārot ir vergot.

J: Vai tas nav pretrunā ar to, ka, ja tu esi glābts, pasaule ir glābta?

M: Pasaulei kā tādai nav nepieciešama glābšana. Cilvēks taisa kļūdas un rada bēdas; kad tā ieiet apjausmas laukā, džnānī apziņā, tā tiek ielikta sliedēs. Tāda ir viņa daba.

J: Mēs varam novērot to, ko varētu saukt par garīgu progresu. Savtīgs cilvēks kļūst reliģisks, kontrolē sevi, izsmalcina savas domas un jūtas, uzsākgarīgu praksi, realizē savu patieso būtību. Vai tāds progress tiek cēloņsakarības vadīts, vai tas ir tikai nejaušs?

M: No mana skata punkta viss notiek pats par sevi, pavisam spontāni. Bet cilvēks iedomājas, ka viņš strādā iniciatīvas dzīts, uz mērķi. Viņam vienmērprātā ir atalgojums, un viņš cenšas to gūt.

J: Parasts, neattīstīts cilvēks nestrādās bez atalgojuma. Vai nav pareizi dot viņam iniciatīvu?

M: Jebkurā gadījumā viņš pats priekš sevis radīs iniciatīvas. Viņš nezina, kaaugt ir apziņas daba. Viņš progresēs no motīva uz motīvu, un dzīsies pēc saviem Guru savu vēlmju piepildīšanai. Kad pēc viņa būšanas likumiem viņš atrod atgriešanās ceļu (nivritti), viņš atmet visus motīvus, jo viņa interese pasaulē ir beigusies. Viņš neko negrib – ne no citiem, ne no sevis. Viņš mirst uz visu un kļūst par Visu. Neko negribēt un neko nedarīt – tā ir patiesa radīšana! Vērot universu iznirstam un ienirstam sevis paša sirdī ir brīnums.

J: Milzīgs šķērslis iekšējām pūlēm ir garlaicība. Māceklis nogarlaikojas.

M: Inerce un nemierīgums (tamas un radžas) darbojas kopā un attur skaidrību un harmoniju (satva). Tamas un Radžas ir jāpārvar, pirms var parādīties Satva. Tas viss nāks savā laikā, pavisam spontāni.

J: Tad nav nepieciešamas pūles?

M: Kad nepieciešamas pūles, pūles parādīsies. Kad būtiska kļūst bez-piepūle, tā pati sevi nodrošina. Tev nav jāstumj dzīve. Tikai seko tai un

146

atdod sevi pilnībā pašreizējā mirkļa uzdevumam, kas nozīmē miršanu tagad uz tagad. Jo dzīvošana ir miršana. Bez nāves nevar būt dzīves.

Turies pie galvenās lietas, ka pasaule un pats ir viens un perfekti. Tikai attieksme ir kļūdīga, un tai nepieciešama noregulēšana.

Noregulēšanas process ir tas, ko tu sauc par sādhanu. Tu pie tās nonāc, izbeidzot savu kūtrumu un pieliekot visus savus spēkus ceļa uz skaidrību unlabvēlīgumu attīrīšanai. Bet īstenībā šīs visas ir neizbēgamas izaugsmes zīmes. Nebaidies, nepretojies, neatliec. Esi, kas tu esi. Nav nekā, no kā baidīties. Uzticies un mēģini. Eksperimentē sirsnīgi. Dod savai patiesajai būtībai iespēju veidot tavu dzīvi. Tu nenožēlosi.

34. Prāts ir nemiers patsJautātājs: Esmu dzimis zviedrs. Tagad es mācu Hatha jogu Meksikā un Štatos.

Maharadž: Kur tu to iemācījies?

J: Man Štatos bija skolotājs, Svāmī no Indijas.

M: Ko tā tev deva?

J: Tā deva man labu veselību un līdzekļus iztikai.

M: Gana labi. Vai tas ir viss, ko tu gribi?

J: Es meklēju prāta mieru. Man bija apriebušās nežēlības, ko Kristus vārdā dara tā sauktie kristieši. Kādu laiku es biju bez reliģijas. Tad mani ieinteresēja joga.

M: Ko tu guvi?

J: Es studēju jogas filozofiju, un tā man palīdzēja.

147

M: Kādā veidā tā tev palīdzēja? Pēc kādām zīmēm tu nosaki, ka tev ir palīdzēts?

J: Laba veselība ir kaut kas diezgan taustāms.

M: Neapšaubāmi, ir patīkami justies veselam. Vai bauda ir viss, ko tu sagaidīji no jogas?

J: Hatha jogas atalgojums ir labsajūtas prieks. Bet joga vispārīgi dod vairāk par to. Tā atbild uz daudziem jautājumiem.

M: Ko tu domā ar jogu?

J: Visa Indijas mācība – evolūcija, reinkarnācija, karma, utt.

M: Labi, tu guvi visas tās zināšanas, kuras tu gribēji. Bet kādā veidā tev no tām ir labums?

J: Tās man deva prāta mieru.

M: Tiešām deva? Vai tavs prāts ir mierā? Vai meklējumi ir beigušies?

J: Nē, vēl nē.

M: Dabiski. Tam nebūs beigu, jo nav tādas lietas kā prāta miers. Prāts nozīmē traucējumu; nemiers pats ir prāts. Joga nav prāta atribūts, ne arī prāta stāvoklis.

J: Kaut kāda mēra mieru es tomēr no jogas guvu.

M: Apskati kārtīgi, un tu redzēsi, ka prāts burbuļo no domām. Brīžiem tas varētu palikt tukšs, bet to tas dara tikai uz laiku un atkal atgriežas savā pierastajā nemierīgumā. Nomierināts prāts nav mierpilns prāts.

Tu saki, ka tu gribi prāta mieru. Vai tas viņš, kurš grib nomierināt prātu, pats ir mierpilns?

J: Nē, es neesmu mierā, es ņemu palīgā jogu.

M: Vai tu neredzi pretrunu? Daudzus gadus tu esi meklējis prāta mieru. Tu to neesi varējis atrast, jo lieta, kas savā būtībā ir nemierīga, nevar būt mierā.

J: Ir uzlabojumi.

148

M: Miers, ko tu apgalvo par atrastu, ir ļoti trausls; katrs sīkums tajā var uztaisīt plaisu. Tas, ko tu sauc par mieru, ir tikai traucējumu trūkums. Tam knapi var dot tādu vārdu. Īsts miers nevar tikt iztraucēts. Vai tu vari apgalvot, ka tavs miers ir neapgāžams?

J: Es cenšos.

M: Arī cenšanās ir nemierīguma veids.

J: Tad kas paliek?

M: Pašam nav jābūt nomierinātam. Tas ir miers pats, ne mierā. Tikai prāts ir nemierīgs. Viss, ko tas zina, ir nemierīgums ar daudziem tā režīmiem un apmēriem. Patīkamais tiek uzskatīts par pārāku, un sāpīgais tiek mests ārā. Tas, ko mēs saucam par progresu, ir tikai nomaiņa no nepatīkamā uz patīkamo. Bet izmaiņas pašas nevar novest mūs pie nemainīgā, jo visam, kam ir sākums, ir jābūt beigām. Reālais nesākas; tas tikai atklāj sevi kā esošu bez sākuma un gala, visur-esošu, visu-spēcīgu, nekustīgu primāro kustinātāju, bezlaicīgi nemainīgu.

J: Tad kas ir jādara?

M: Ar jogu tu esi savācis zināšanas un pieredzi. Šo nevar noliegt. Bet kāds labums no tā visa ir tev? Joga nozīmē apvienošanos, pievienošanos. Ko tu esi atkal-apvienojis, atkal-pievienojis?

J: Es mēģinu atkal-pievienot personību īstajam pašam.

M: Personība (vjakti) ir tikai iztēles produkts. Pats (vjakta) ir šīs iztēles upuris. Tā ir sevis uzskatīšana par to, kas tu neesi, kas tevi sasaista. Nevar teikt, ka persona pastāv pati par sevi; tas ir pats, kas tic, ka pastāv persona, un apzinās būšanu par to. Pāri pašam (vjakta) gulst nemanifestētais (avjakta), visa bez-cēloņu cēlonis. Pat runāt par personas un sevis atkal-apvienošanu nav pareizi, jo personas nav, ir tikai mentāls attēls, kam pārliecība devusi aplamu realitāti. Nekas netika sadalīts, un nav nekā apvienojama.

J: Joga palīdz meklēt un atrast sevi.

M: Tu vari atrast to, ko tu esi pazaudējis. Bet kurš tam tic? Un kam tiek

149

ticēts kā pazaudētam? Vai esi pazaudējis kādu personu kā sevi? Kas ir tas pats, ko tu meklē? Ko īsti tu domā atrast?

J: Patiesu sevis zināšanu.

M: Patiesa sevis zināšana nav zināšana. Tas nav kaut kas, ko tu atrodi meklējot, skatoties apkārt. Tas nav atrodams telpā un laikā. Zināšanas ir tikai atmiņa, domāšanas veids, mentāls pieradums. Visi šie tiek baudu un sāpju motivēti. Tas ir tikai tāpēc, ka tu tiec baudu un sāpju stimulēts, tu meklē zināšanas. Būt par pašu ir pilnībā pāri visām motivācijām. Tu nevari būt pats kāda iemesla dēļ. Tu esi pats, un tam nav vajadzīgs iemesls.

J: Nodarbojoties ar jogu, es atradīšu mieru.

M: Vai var pastāvēt miers, atsevišķs no tevis? Tu runā par savu pieredzi vaitikai no grāmatām? Tavas grāmatu zināšanas ir lietderīgas sākumam, bet drīz tev tās ir jāatmet, lai pieredzētu tieši to, kas pats pēc savas dabas ir neizsakāms. Vārdi var tikt arī izmantoti iznīcināšanai, no vārdiem tiek būvēti attēli, ar vārdiem tie tiek iznīcināti. Tu savā pašreizējā stāvoklī nonāci ar verbālu domāšanu; tev no tā ir jātiek ārā tādā pašā veidā.

J: Es tomēr sasniedzu kaut kādu iekšējā miera mēru. Vai man tas būtu jāiznīcina?

M: Kas ir sasniegts, var atkal tikt pazaudēts. Tikai tad, kad tu realizē savu patieso mieru, mieru, kuru tu nekad nebiji pazaudējis, tas miers ar tevi paliks, jo tas nekad nebija kur citur. Tā vietā, lai meklētu to, kas tev nav, atrodi, kas ir tas, ko tu nekad neesi pazaudējis. Tas, kas ir pirms jebkā sākuma un pēc tā beigām; tas, kam nav ne dzimšanas, ne nāves. Tev ir jāuztver tas neizkustināmais stāvoklis, kurš netiek ķermeņa vai prāta dzimšanas un nāves iespaidots.

J: Kādā veidā tas tiek uztverts?

M: Dzīvē nekas nevar būt bez šķēršļu pārvarēšanas. Sevis patiesās būtības skaidras uztveršanas šķēršļi ir vēlme pēc baudām un bailes no sāpēm. Tā ir baudu-sāpju motivācija, kas stāv ceļā. Pati brīvība no visas motivācijas, stāvoklis, kurā nepaceļas vēlmes, ir dabīgais stāvoklis.

150

J: Tāda vēlmju atmešana, vai tai ir nepieciešams laiks?

M: Ja tu to atstāj laikam, būs vajadzīgi miljoniem gadu. Atsacīšanās no vēlmēm pa vienai ir ilgs process ar nekad neredzamām beigām. Liec mierā savas vēlmes un bailes, atdod visu uzmanību subjektam, tam, kurš ir aiz vēlmju un baiļu pieredzes. Vaicā: kurš vēlas? Liec katrai vēlmei tevi vest atpakaļ pie sevis.

J: Visu vēlmju un baiļu sakne ir viena – ilgas pēc laimības.

M: Laimība, ko tu vari iedomāties, un pēc kuras tu vari ilgoties, ir tikai fizisks vai mentāls apmierinājums. Tāda maņu vai mentāla bauda nav reāla, nav absolūtā laimība.

J: Pat maņu un mentālām baudām un vispārīgai labsajūtai, kas rodas līdz ar fizisku un mentālu veselību, būtu jāsakņojas realitātē.

M: To saknes ir iztēlē. Cilvēks, kuram ir iedots akmens, un kurš tiek pārliecināts, ka tas ir ļoti dārgs dimants, būs vareni priecīgs, kamēr viņš neredzēs savu kļūdu; tādā pašā veidā baudas zaudē savu aso garšu, un sāpes savu dzēlienu, kad tiek zināts pats. Abi tiek redzēti, kādi tie ir – nosacītas atbildes, tikai reakcijas, parastas pievilkšanās un izvairīšanās, balstītas atmiņā un pieņēmumos. Parasti baudas un sāpes tiek pieredzētas, kad tās tiek gaidītas. Tā visa ir savākto ieradumu un pārliecību padarīšana.

J: Nu, bauda varētu būt iedomāta. Bet sāpe ir reāla.

M: Sāpes un baudas vienmēr iet kopā. Brīvība no viena nozīmē brīvību no abiem. Ja tev nerūp baudas, tu nebīsies no sāpēm. Bet ir laimība, kas nav ne viens, ne otrs, kas ir pilnībā pāri. Laimība, ko tu zini, ir aprakstāma un izmērāma. Tā ir objektīva, tā teikt. Bet objektīvais nevar būt tevis paša. Tā būtu smaga kļūda identificēt sevi ar kaut ko ārēju. Šī līmeņu uzputošana nekur neved. Realitāte ir pāri subjektīvajam un objektīvajam, pāri visiem līmeņiem, pāri jebkādām atšķirībām. Pavisam noteikti tas nav to sākums, avots vai sakne. Tie nāk no neziņas par realitāti, ne no realitātes pašas, kas ir neaprakstāma, pāri būšanai un nebūšanai.

J: Esmu sekojis daudziem skolotājiem un studējis daudzas doktrīnas, tomēr neviens nav devis man to, ko es gribēju.

151

M: Vēlme atrast sevi noteikti tiks piepildīta, ja tu negribi neko citu. Bet tev ir jābūt patiesam ar sevi un tiešām nav jāgrib nekas cits. Ja tajā pašā laikā tugribi daudzas citas lietas un esi iesaistīts to pildīšanā, tavs galvenais mērķis var būt atlikts, līdz tu kļūsi gudrāks un beigsi tikt rauts starp pretrunīgām vajadzībām. Ej iekšup nesvārstoties, vairs neskatoties ārpus.

J: Bet manas vēlmes un bailes vēl joprojām ir.

M: Kur citur tās ir, ja ne tavā atmiņā? Ieraugi, ka to sakne ir gaidās, kas balstās atmiņā – un tās pārstās tevi pārņemt.

J: Esmu ļoti labi sapratis, ka kalpošana sabiedrībai ir uzdevums bez beigām,jo uzlabojumi un atpakaļ atkrišana, progress un regress, pastāv viens otram blakus. Mēs to varam redzētu jebkurā līmenī. Kas paliek?

M: Jebkādu darbu, ko esi iesācis – pabeidz to. Neuzņemies jaunus uzdevumus, ja vien tie tiek konkrētās ciešanu vai atbrīvošanās no ciešanām situācijas pieprasīti. Atrodi no sākuma sevi, un sekos bezgalīga svētība. Ne no kā pasaulei nav tāda guvuma kā no guvumu atmešanas. Cilvēks, kurš vairs nedomā zaudējumu un guvumu terminos, ir patiesi nevarmācīgs cilvēks, jo viņš ir pāri visiem konfliktiem.

J: Jā, mani vienmēr ir vilinājusi ahimsā (nevardarbības) ideja.

M: Galvenokārt ahimsā nozīmē to, ko tā saka: “nedari pāri”. Tā nav laba darīšana, kas nāk pirmā, bet pāri darīšanas izbeigšana, nepievienošana ciešanām. Izpatikt citiem nav ahimsā.

J: Es nerunāju par izpatikšanu, bet esmu par palīdzēšanu citiem.

M: Vienīgā palīdzība, kas ir tā vērta, ir atbrīvošana no turpmākas nepieciešamības pēc palīdzības. Atkārtota palīdzība ne pavisam nav palīdzība. Nerunā par palīdzēšanu citiem, ja vien tu vari nostādīt pāri visām vajadzībām pēc palīdzības.

J: Kā tiek iets pāri vajadzībai pēc palīdzības? Vai var palīdzēt darīt to citam?

M: Kad tu esi sapratis, ka visa eksistence atdalītībā un ierobežotībā ir sāpīga, un kad tu gribi un esi spējīgs dzīvot integrēti, vienotībā ar visu dzīvi

152

kā tīra būšana, tu esi gājis pāri nepieciešamībai pēc palīdzības. Tu vari palīdzēt citam kā paraugs un piemērs, un, galvenais, esot. Tu nevari dot to, kas tev nav, un tev nevar būt tā, kas tu neesi. Tu vari dot tikai to, kas tu esi –un to tu vari dot bezgalīgi.

J: Bet vai tā ir patiesība, ka visa eksistence ir sāpīga?

M: Kas vēl cits varētu būt par iemeslu šiem universālajiem baudas meklējumiem? Vai laimīgs cilvēks meklē laimi? Cik nemierīgi ir cilvēki, cik nepārtraukti viņi ir kustībā! Tāpēc ka viņi ir sāpēs, viņi meklē atvieglojumu baudā. Vienīgā laimība, ko viņi var iedomāties, ir atkārtotas baudas drošība.

J: Ja tas, kas es esmu, tāds, kāds es esmu, persona, ko par sevi uzskatu, nevar būt laimīgs, tad ko man darīt?

M: Tu vari tikai izbeigt būt – tāds, kāds tu šķieti esam tagad. Tajā, ko es saku, nav nekā nežēlīga. Uzmodināt cilvēku no murga ir līdzjūtība. Tu šurp atnāci, jo esi sāpēs, un viss, ko es saku, ir: mosties, zini sevi, esi pats. Sāpju beigas nav rodamas baudā. Kad tu ieraugi, ka tu esi pāri abiem, gan sāpēm, gan baudām, atstatus un neaizskarams, laimes meklējumi beidzas, un arī bēdas, kas meklējumus rosina. Jo sāpes mērķē uz baudu, un baudas beidzas sāpē, nemitīgi.

J: Augstākajā stāvoklī nevar būt laimības?

M: Arī ne bēdu. Tikai brīvība. Laime ir atkarīga no kaut kā, un tā var tikt pazaudēta; brīvība no visa nav atkarīga ne no kā, un nevar tikt pazaudēta. Brīvībai no bēdām nav cēloņu, un tāpēc tā nevar tikt iznīcināta. Realizē to brīvību.

J: Vai es neesmu dzimis, lai ciestu savas pagātnes dēļ? Vai brīvība vispār ir iespējama? Vai es dzimu savas vēlmes dēļ? Vai es neesmu tikai radījums?

M: Kas cits ir dzimšana un nāve, ja ne notikumu straumes apziņā sākums un beigas? Atdalītības un ierobežojumu idejas dēļ tie ir sāpīgi. Mirklīgu atvieglojumu no sāpēm mēs saucam par baudu – un mēs gaisā būvējam pilis, cerot uz bezgalīgu baudu, ko mēs saucam par laimi. Tas viss ir pārpratums un aplamība. Mosties, ej pāri, dzīvo pa īstam.

153

J: Manas zināšanas ir ierobežotas, mans spēks – vērā neņemams.

M: Esot abu avots, pats ir pāri zināšanām un spēkam. Redzamais ir prātā. Sevis daba ir tīra apjausma, tīra vērošana, zināšanu vai patikšanu klātesamības vai klātneesamības neiespaidota.

Esi ārpus šī dzimšanas un nāves ķermeņa, un visas tavas problēmas būs atrisinātas. Tās eksistē tikai tāpēc, ka tu tici, ka tu dzimi, lai mirtu. Izbeidz šo pārpratumu un esi brīvs. Tu neesi persona.

35. Lielākais Guru ir tavs iekšējais patsJautātājs: No visām pusēm es dzirdu, ka brīvība no vēlmēm un nosliecēm ir pirmais nosacījums sevis realizēšanai. Bet es neredzu, kā šis nosacījums var tikt piepildīts. Sevis neziņa ir vēlmju iemesls, un vēlmes nostiprina neziņu. Patiesi apburts loks!

Maharadž: Nav nosacījumu, kuri būtu jāpiepilda. Nav nekā darāma, ne no kā nav jāatsakās. Tikai skaties un atceries, ka jebkas, ko tu pieredzi, neesi tu, ne arī ir tavs. Tas ir tur, apziņas laukā, bet tu neesi ne lauks, ne tā saturs, ne pat lauka zinātājs. Tā ir tava ideja, ka tev ir jādara lietas, kuras noved pie tavu pūļu rezultātiem – motīvs, vēlme, nespēja sasniegt, vilšanās sajūta – šievisi tevi attur. Vienkārši skaties uz to, kas notiek, un zini, tu esi pāri tam.

J: Vai tas nozīmē, ka man būtu jāatturas no jebkā darīšanas?

M: Tu to nevari! Kas notiek, tam ir jānotiek. Ja tu pēkšņi apstāsies, tu sabruksi.

J: Vai runa iet par zinātā un zinātāja kļūšanu par vienu?

M: Abas ir idejas prātā un vārdi, kuri tās izpauž. Tajās nav sevis. Pats nav

154

neviens no tiem, ne starp, ne pāri. Meklēt to mentālā līmenī ir veltīgi. Beidz meklēt un redzi – tas ir šeit un tagad – tas ir tas “es esmu”, ko tu tik labi zini. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir beigt domāt, ka tu esi apziņas laukā. Ja vien tu jau neesi šīs lietas kārtīgi apsvēris, ar vienu manī klausīšanās reizi nepietiks. Aizmirsti savas pagātnes pieredzes un sasniegumus, stāvi kails, pakļauts dzīves vējiem un lietiem, un tev būs iespēja.

J: Vai tavā mācībā ir vieta priekš atdošanās (bhakti)?

M: Kad tu jūties slikti, tu ej pie ārsta, kurš tev pasaka, kas nav kārtībā, un kāda ir vajadzīga ārstēšanās. Ja tu viņam uzticies, tas padara lietas par vienkāršām: tu dzer zāles, seko diētas ierobežojumiem un izveseļojies. Bet, ja tu viņam neuzticies, tu vari noriskēt, vai tu vari studēt medicīnu pats! Visos gadījumos tā ir tava vēlme izveseļoties, kas tevi virza, ne ārsts.

Bez uzticēšanās nav miera. Kādam vai citam tu vienmēr uzticies – tā varētu būt tava māte vai tava sieva. No visiem cilvēkiem sevis zinātājs, atbrīvots cilvēks, ir visuzticamākais. Bet ar uzticēšanos vien nav gana. Tev ir arī jāgrib. Bez vēlmes pēc brīvības, kāda jēga ir pārliecībai, ka tu vari gūt brīvību? Vēlmei un pārliecībai ir jāiet kopā. Jo spēcīgāka tav vēlme, jo vieglāk nāk palīdzība. Visvarenākais Guru ir bezpalīdzīgs tikmēr, kamēr skolniekam nav kāres mācīties. Šī kāre un patiess dedzīgums ir vissvarīgākie. Pārliecība nāks ar pieredzi. Esi nodevies savam mērķim – un atdošanās viņam, kurš tev var palīdzēt, sekos. Ja tava vēlme un pārliecība ir stipras, tās darbosies un vedīs tevi uz tavu mērķi, jo tu neradīsi kavēkļus minstinoties un meklējot kompromisus.

Vislielākais Guru ir tevis iekšējais pats. Patiesi, viņš ir augstākais skolotājs. Tikai viņš var aizvest tevi uz tavu mērķi, un tikai viņš tevi sagaida ceļa galā.Paļaujies uz viņu, un tev nav vajadzīgs ārējais Guru. Bet atkal, tev ir stipri jāgrib viņu atrast, un tu nedrīksti darīt neko tādu, kas radīs šķēršļus un atlikšanu. Un netērē enerģiju un laiku nožēlām. Mācies no savām kļūdām un neatkārto tās.

J: Ja tev nekas nav pretī, ka es uzdodu personīgu jautājumu...?

M: Jā, vaicā.

155

J: Es redzu, ka tu sēdi uz antilopes ādas. Kā tas iet kopā ar nevardarbību?

M: Visu savu darba mūžu es esmu bijis cigarešu taisītājs, palīdzējis cilvēkiem bojāt savu veselību. Un manu durvju priekšā pašvaldība ir uztaisījusi publisku tualeti, bojājot manu veselību. Kā šajā vardarbīgajā pasaulē var izvairīties no šāda vai tāda veida vardarbības?

J: Saprotams, ka no vardarbības, no kuras var izvairīties, ir jāizvairās. Un tomēr Indijā katram svētajam ir sava tīģera, lauvas, leoparda vai antilopes āda, uz kuras sēdēt.

M: Varbūt tāpēc, ka senos laikos nebija pieejama sintētika, un āda bija vislabākais, kā nesamirkt. Reimatismā nav nekādas burvības, pat priekš svētā nē! Tādējādi ir radusies tradīcija, ka ilgām meditācijām ir nepieciešama āda. Tieši kā bungu āda templī, tā arī antilopes āda jogam. Mēs to knapi pamanām.

J: Bet dzīvniekam bija jābūt nogalinātam.

M: Es neesmu nekad dzirdējis par jogu, kurš būtu nogalinājis tīģeri viņa kažokādas dēļ. Nogalinātāji nav jogi, un jogi nav nogalinātāji.

J: Vai tev nevajadzētu izrādīt savu neapstiprinājumu, atsakoties sēdēt uz ādas?

M: Kas par ideju! Es neapstiprinu visu universu, kāpēc gan tikai ādu?

J: Kas vainas universam?

M: Aizmirst Sevi ir lielākais ievainojums; visas pārējās likstas plūst no tā. Parūpējies par vissvarīgāko, mazāk svarīgais parūpēsies par sevi pats. Tu nekārto tumšu istabu. Tu no sākuma atver logus. Gaismas ielaišana visu padara par vienkāršu. Tāpēc atliksim citu uzlabošanu, līdz mēs būsim redzējuši paši sevi, kādi mēs esam – un esam izmainījušies. Nav vajadzības griezties uz riņķi nebeidzamos jautājumos; atrodi sevi, un viss nostāsies savās vietās.

J: Degsme atgriezties avotā ir ļoti reta. Vai tā vispār ir dabīga?

M: Iešana uz āru ir dabīga no sākuma, iešana iekšup – beigās. Bet īstenībā abi ir viens, tieši kā ieelpa un izelpa ir viens.

156

J: Vai tādā pašā veidā ķermenis un ķermenī mājojošais arī nav viens?

M: Notikumi laikā un telpā – dzimšana un nāve, cēloņi un sekas – tie varētubūt uzskatīti kā viens; bet ķermenis un ķermenī esošais nav viena un tā pašalīmeņa realitāte. Ķermenis eksistē laikā un telpā, pārejošs un ierobežots, kamēr tajā mājojošais ir bez-laika un bez-telpas, mūžīgs un visur-esošs. Identificēt abus kā vienu ir smaga kļūda un nebeidzamo ciešanu iemesls. Var runāt par prātu un ķermeni kā vienu, bet ķermenis-prāts nav pamata realitāte.

J: Lai kas tas būtu, tajā mājojošais kontrolē ķermeni un tāpēc ir par to atbildīgs.

M: Ir universāls spēks, kas to kontrolē un ir atbildīgs.

J: Tādā gadījumā es varu darīt, kā man tīk, un vainot kaut kādu universālo spēku? Cik vienkārši!

M: Jā, ļoti vienkārši. Tikai realizē to Vienu Kustinātāju aiz visa, kas kustās, un atstāj visu Viņam. Ja tu neminstinies vai nemānies, šis ir visīsākais ceļš uz realitāti. Esi bez vēlmes un bailēm, atsakoties no visas kontroles un atbildības.

J: Kas par ārprātu!

M: Jā, dievišķs ārprāts. Kāda ir vaina ilūzijas par personīgo kontroli un personīgo atbildību atlaišanā? Abi ir tikai prātā. Protams, kamēr tu iedomājies, ka tu kontrolē, tev vajadzētu arī iedomāties, ka tu esi atbildīgs. Viens otru ietver.

J: Kā universālais var būt atbildīgs par konkrēto?

M: Visa dzīve uz zemes ir atkarīga no saules. Tomēr tu nevari vainot sauli par visu, kas notiek, kaut arī tā ir galīgais cēlonis. Gaisma izsauc zieda krāsu, bet tā nekontrolē to, ne arī ir par to tieši atbildīga. Tā padara to par iespējamu, tas ir viss.

J: Tas, kas man šajā visā nepatīk, ir slēpšanās aiz kāda universāla spēka.

M: Tu nevari apstrīdēt faktus.

157

J: Kura faktus? Tavus vai manus?

M: Tavus. Tu nevari noliegt manus faktus, jo tu tos nezini. Ja tu tos zinātu, tu tos nenoliegtu. Te arī slēpjas problēma. Tu savu iztēli iedomājies par faktiem, un manus faktus par iztēli. Es zinu pavisam skaidri, ka viss ir viens. Atšķirības nesadala. Vai nu tu neesi atbildīgs par neko, vai par visu. Iedomāties, ka tu kontrolē un esi atbildīgs par tikai vienu ķermeni, ir ķermeņa-prāta aptumsība.

J: Tomēr tu esi ķermeņa ierobežots.

M: Tikai lietās, kas saistās ar ķermeni. Šim man nav nekas pretī. Tas ir kā gadalaiku maiņa. Tie nāk, tie iet – tie mani knapi ietekmē. Tādā pašā veidā ķermeņi-prāti nāk un iet – dzīve mūžīgi ir jaunu izpausmju meklējumos.

J: Tikmēr, kamēr tu nekrauj ļaunuma nastu uz Dieva pleciem, es esmu apmierināts. Varētu būt, ka ir Dievs visam, ko es zinu, bet man tas ir tikai koncepts, cilvēka prāta projicēts. Tev viņš varētu būt realitāte, bet man sabiedrība ir reālāka par Dievu, jo es esmu abi, gan viņa radījums, gan viņa cietumnieks. Tavas vērtības ir gudrība un līdzjūtība; sabiedrības: saprātīgs savtīgums. Pasaule, kurā dzīvoju, stipri atšķiras no tavējās.

M: Neviens nespiež.

J: Neviens nespiež tevi, bet mani spiež. Mana pasaule ir ļauna pasaule, asaru, moku un sāpju pilna. Notīties no tās intelektualizējot, izdomājot evolūcijas un karmas teorijas ir tikai sāls bēršana uz brūces. Ļaunas pasaules Dievs ir nežēlīgs Dievs.

M: Tu esi savas pasaules dievs, un tu esi abi, stulbs un nežēlīgs. Lai Dievs ir koncepts – tevis paša radījums. Atrodi, kas esi tu, kā ir noticis, ka tu dzīvo, ilgojies pēc patiesības, labvēlības un skaistuma pasaulē, kura ir ļaunuma pilna. Kāda jēga tev strīdēties par vai pret Dievu, ja tu vienkārši nezini, kas ir Dievs, un par ko tu runā. Dievs, kas dzimis no bailēm un cerības, vēlmes un iztēles veidots, nevar būt tas Spēks, Kas Ir, universa Prāts un Sirds.

J: Es piekrītu, ka pasaule, kurā es dzīvoju, un Dievs, kuram es ticu, abi ir iztēles radījumi. Bet kādā veidā tie ir vēlmes radīti? Kāpēc es iedomājos

158

pasauli tik sāpīgu un Dievu tik vienaldzīgu? Kāda ar mani ir vaina, ka man būtu tik nežēlīgi sevi jāspīdzina? Apgaismots cilvēks nāk un man saka: “Tasir tikai sapnis, kam jāpieliek beigas”, bet vai viņš pats nav daļa no sapņa? Es jūtos lamatās un izeju neredzu. Tu saki, tu esi brīvs. No kā tu esi brīvs? Dieva dēļ, nebaro mani ar vārdiem, apgaismo mani, palīdzi man pamosties, jo tu esi tas, kurš redz mani grozāmies miegā.

M: Kad es saku, ka esmu brīvs, es tikai saku faktu. Ja tu esi pieaudzis, tu esibrīvs no būšanas par zīdaini. Es esmu brīvs no visiem aprakstiem un identifikācijām. Lai ko tu dzirdētu, redzētu vai domātu, es neesmu tas. Esmu brīvs no būšanas par uztvērumu vai par konceptu.

J: Tu tomēr esi ķermenis un esi atkarīgs no tā.

M: Tu atkal domā, ka tavs redzējums ir vienīgais pareizais. Es atkārtoju: es nebiju, es neesmu, es nebūšu ķermenis. Man šis ir fakts. Arī es biju ilūzijā, ka biju dzimis, bet mans Guru man parādīja, ka dzimšana un nāve ir tikai idejas – piedzimšana ir tikai ideja: “Man ir ķermenis”. Un nāve - “Esmu pazaudējis savu ķermeni”. Tagad, kad es zinu, es neesmu ķermenis, ķermenis tur var būt vai var arī nebūt – kāda tur atšķirība? Ķermenis-prāts irkā istaba. Tā ir te, bet man nav tajā visu laiku jādzīvo.

J: Tomēr ķermenis ir, un tu par to parūpējies.

M: Spēks, kas ķermeni radīja, par to parūpējas.

J: Mēs visu laiku lēkājam pa līmeņiem.

M: Ir divi apsverami līmeņi: fiziskais – faktu, un mentālais – ideju. Es esmupāri abiem. Ne tavi fakti, ne idejas nav mani. Tas, ko redzu, ir pāri. Kāp manā pusē un redzi kopā ar mani.

J: Tas, ko es gribu teikt, ir ļoti vienkārši. Tikmēr, kamēr es ticu: “es esmu ķermenis”, man nevajadzētu teikt: “Dievs parūpēsies par manu ķermeni”. Dievs to nedarīs. Viņš atļaus tam būt badā, saslimt un nomirt.

M: Ko vēl tu gaidi no ķermeņa? Kāpēc tu tik ļoti par to uztraucies?

Jo tu domā, ka tu esi ķermenis, tu gribi, lai tas būtu neiznīcināms. Tu vari būtiski paildzināt tā dzīvi, veicot atbilstošas prakses, bet kādam beigu

159

labumam?

J: Ir labāk dzīvot ilgi un veselīgi. Tas dod mums iespēju izvairīties no bērnības un jaunības kļūdām, pieauguša cilvēka neapmierinātību un ciešanām, un plānprātības vecumā.

M: Par visām varēm, dzīvo ilgi. Bet tu neesi noteicējs. Vai tu vari nolemt savas piedzimšanas un nāves dienas? Mēs nerunājam vienā valodā. Tavējā ir noticēšanas saruna, visa balstās pieņēmumos. Tu pārdroši runā par lietām,par kurām tu neesi pārliecināts.

J: Tāpēc esmu šeit.

M: Tu vēl neesi šeit. Es esmu šeit. Nāc iekšā! Bet tu nenāc. Tu gribi, lai es dzīvoju tavu dzīvi, justos kā tu, runātu tavā valodā. Es nevaru, un tas tev nepalīdzētu. Tev ir jānāk pie manis. Vārdi nāk no prāta, un prāts aizsedz un izkropļo. Tāpēc ir absolūta nepieciešamība iet pāri vārdiem un pārkāpt manā pusē.

J: Pārved mani pāri.

M: Es to daru, bet tu pretojies. Tu konceptiem dod realitāti, bet koncepti ir realitātes izkropļojumi. Atmet visu konceptualizēšanu un paliec kluss un vērīgs. Esi tajā patiess, un ar tevi viss būs labi.

36. Nogalināšana dara pāri nogalinātājam, ne nogalinātajamJautātājs: Tūkstoš gadus atpakaļ dzīvoja un mira cilvēks. Viņa identitāte (antahkaraņa) atkal-parādījās jaunā ķermenī. Kāpēc viņš neatceras savu iepriekšējo dzīvi? Un, ja viņš atceras, vai atmiņa var tikt ienesta apzinātajā?

Maharadž: Kā tu zini, ka tā pati persona atkal-parādījās jaunā ķermenī?

160

Jauns ķermenis varētu nozīmēt pavisam jaunu personu.

J: Iedomājies podu ghī (attīrīts indiešu sviests). Kad pods saplīst, paliek Ghī, un tas var tikt pārlikts citā podā. Vecajam podam bija sava smarža, jaunajam – sava. Ghī pārnesīs smaržas no viena poda uz nākamo. Tādā pašāveidā personas identitāte tiek pārnesta no ķermeņa uz ķermeni.

M: Viss ar to ir labi. Kad ir ķermenis, tā īpatnības iespaido personu. Bez ķermeņa mums ir tīra identitāte sajūtā “es esmu”. Bet, kad tu atdzimsti jaunā ķermenī, kur ir pasaule, kas iepriekš pieredzēta?

J: Katrs ķermenis pieredz savu pasauli.

M: Pašreizējā ķermenī, iepriekšējais ķermenis – vai tā ir tikai ideja, vai tā iratmiņa?

J: Ideja, protams. Kā smadzenes var atcerēties to, ko tās nav pieredzējušas?

M: Tu pats esi atbildējis uz savu jautājumu. Kāpēc spēlēties ar idejām? Esi apmierināts ar to, par ko tu esi pārliecināts. Un vienīgā lieta, par ko tu vari būt pārliecināts, ir “es esmu”. Paliec ar to, un noraidi visu citu. Šī ir joga.

J: Noraidīt es varu tikai verbāli. Labākajā gadījumā es atceros atkārtot šo formulu: “Šis neesmu es, šis nav mans. Es esmu visam šim pāri.”

M: Gana labi. No sākuma verbāli, tad mentāli un emocionāli, tad rīcībā. Vērs uzmanību realitātei iekšup, un tā nāks gaismā. Tas ir kā krējuma kulšana sviestā. Dari to pareizi un cītīgi, un rezultāts noteikti būs.

J: Kā absolūts var būt procesa rezultāts?

M: Tev taisnība, relatīvais nevar pārtapt absolūtā. Bet relatīvais var aizklāt absolūtu, tieši kā krējuma nekulšana var novērst sviesta atdalīšanos. Tas ir reālais, kas rada dzinuli; iekšējais mudina ārējo, un ārējais atbild ar interesi un pūlēm. Bet īstenībā nav ne iekšējā, ne ārējā; apziņas gaisma ir abi, radītājs un radījums, pieredzētājs un pieredze, ķermenis un tajā mājojošais. Parūpējies par spēku, kas visu šo projicē, un tavas problēmas izbeigsies.

J: Kas ir projicējošais spēks?

M: Tā ir vēlmes mudināta iztēle.

161

J: Es visu šo zinu, bet man pār to nav spēka.

M: Šī ir vēl viena tava ilūzija, kas dzimusi no rezultātu gaidām.

J: Kas jēgpilnā rīcībā ir nepareizs?

M: To šeit nevar attiecināt. Šajās lietās nepastāv jautājuma ne par jēgu, ne par rīcību. Viss, kas tev vajadzīgs, ir klausīties, atcerēties, apsvērt. Tas ir kā ēšana. Viss, ko vari darīt, ir nokost, sakošļāt un norīt. Viss pārējais ir zemapziņā un automātisks. Klausies, atceries un saproti – prāts ir abi, aktieris un skatuve. Viss nāk no prāta, un tu neesi prāts. Prāts dzimst un atdzimst, ne tu. Prāts rada pasauli un visu brīnišķīgo tās dažādību. Tieši kā labā lugā tev ir visāda veida lomas un situācijas, tā tev ir vajadzīgs pa druskai no visa kā, lai uztaisītu pasauli.

J: Izrādē neviens necieš.

M: Tikai kamēr neidentificējas ar to. Neidentificē sevi ar pasauli, un tu necietīsi.

J: Citi cietīs.

M: Tad padari savu pasauli par perfektu, kā vien vari. Ja tu tici Dievam, strādā ar Viņu. Ja nē, kļūsti viens. Vai redzi pasauli kā izrādi, vai strādā ar to savu spēju robežās. Vai abus.

J: Kā ar mirstoša cilvēka identitāti? Kas notiek, kad viņš ir miris? Vai tu piekrīti, ka tā turpinās citā ķermenī?

M: Tā turpinās, un tomēr arī nē. Viss ir atkarīgs no tā, kā tu uz to skaties. Kas beigu beigās ir identitāte? Turpinātība atmiņā? Vai var runāt par identitāti bez atmiņas?

J: Jā, var. Bērns varētu nezināt savus vecākus, tomēr viņā būs iedzimtas īpašības.

M: Kurš tās atpazīst? Kāds ar atmiņu, kas to var piefiksēt un salīdzināt. Vai neredzi, ka atmiņa ir tavas mentālās dzīves meti? Identitāte ir tikai notikumu raksturs laikā un telpā. Izmaini raksturu, un tu esi izmainījis cilvēku.

162

J: Raksturs ir nozīmīgs un svarīgs. Tam ir sava vērtība. Sakot, ka austs rokdarbs ir tikai krāsaini diegi, tu palaid garām vissvarīgāko – auduma skaistumu. Vai, aprakstot grāmatu kā papīru ar tintes pleķiem, tu palaid garām tās domu. Identitāte ir vērtīga, jo tā ir individualitātes pamats; tā, kas mūs padara par unikāliem un neatkārtojamiem. “Es esmu” ir unikāluma intuīcija.

M: Jā un nē. Identitāte, individualitāte, unikālums – tie ir visnovērtējamākieprāta aspekti, tomēr tie ir tikai prāta aspekti. “Es esmu viss, kas ir” arī ir pieredze. Konkrētais un universālais ir nedalāmi. Tie ir divi vārdā nenosaucamā aspekti, kā tie tiek redzēti no ārienes un iekšienes. Diemžēl, vārdi tikai to piemin, tie to nepasaka. Mēģini iet pāri vārdiem.

J: Kas nāvē nomirst?

M: Nomirst ideja “es esmu ķermenis”; liecinieks nē.

J: Džainisti tic, ka pastāv daudzi, mūžīgi atsevišķi liecinieki.

M: Tāda ir viņu tradīcija, kas balstās kādu varenu cilvēku pieredzē. Viens liecinieks atspīd neskaitāmos ķermeņos kā “es esmu”. Tikmēr, kamēr ķermeņi, lai cik smalki, pastāv, “es esmu” rādās kā daudzi. Pāri ķermenim irtikai Viens.

J: Dievs?

M: Radītājs ir persona, kuras ķermenis ir pasaule. Vārdā Nenosaucamais ir pāri visiem dieviem.

J: Šrī Ramana Maharši nomira. Ko tas nozīmē viņam?

M: Neko. Kas viņš bija, viņš ir – Absolūtā Realitāte.

J: Bet parasta cilvēka nāve kaut ko nozīmē.

M: Tas, ko viņš par sevi iedomājas pirms nāves, viņš turpina būt arī pēc nāves. Viņa sevis-attēls izdzīvo.

J: Iepriekš bija diskusija par to, ka džnānī meditācijai izmanto dzīvnieka ādu. Mani tā nepārliecināja. Ir viegli visu attaisnot, noveļot to uz paražām un tradīciju. Paražas varētu būt nežēlīgas un tradīcijas samaitātas. Tās

163

izskaidro, bet neattaisno.

M: Nekad nebiju domājis teikt, ka sevis realizācijai seko dzīvošana ārpus likuma. Atbrīvots cilvēks ir īpaši sekojošs likumam. Bet viņa likumi ir viņa īstā sevis likumi, ne sabiedrības likumi. Tiem viņš seko vai neseko, atkarībāno situācijas un nepieciešamības. Bet viņš nekad nebūs kaprīzs un nekārtīgs.

J: Es vienkārši nevaru pieņemt attaisnošanos ar paražām un pieradumu.

M: Grūtība ir mūsu atšķirīgajos skata punktos. Tu runā no ķermeņiem-prātiem. Mans skata punkts ir liecinieka. Atšķirība ir pamatā.

J: Tomēr nežēlība ir nežēlība.

M: Neviens neliek tev būt nežēlīgam.

J: Savā labā izmantot citu cilvēku nežēlību ir pilnvara nežēlībai.

M: Ja tu kārtīgi ieskaties dzīvošanas procesā, tu visur redzēsi nežēlību, dzīve barojas no dzīves. Šis ir fakts, bet dzīvam būšana tev neliek justies vainīgam. Tu uzsāc savu dzīvi ar nežēlību, dodot savai mātei nebeidzamas raizes. Līdz pēdējai savas dzīves dienai tu sacentīsies pēc ēdiena, apģērba, pajumtes, turoties pie sava ķermeņa, cīnoties par tā vajadzībām, gribot tam drošību nedrošības un nāves pasaulē. No dzīvnieka skata punkta tikt nogalinātam nav sliktākais nomiršanas veids; pavisam noteikti labāks par slimību un vecuma vājumu. Nežēlīgums ir motīvā, ne faktā. Nogalināšana dara pāri nogalinātājam, ne nogalinātajam.

J: Piekrītu; tad nedrīkst pieņemt mednieku un kāvēju pakalpojumus.

M: Kurš grib, lai tu pieņem?

J: Tu pieņem.

M: Tas ir, kā tu mani redzi! Cik ātri tu apvaino, nolādi, izsaki un izpildi spriedumus! Kāpēc sākt ar mani, ne ar tevi pašu?

J: Cilvēkam kā tu vajadzētu rādīt piemēru.

M: Vai tu esi gatavs sekot manam piemēram? Es esmu miris uz pasauli, es negribu neko, pat ne dzīvot. Esi, kāds esmu es, dari, kā daru es. Tu mani

164

vērtē pēc mana apģērba un ēdiena; kamēr es skatos uz taviem motīviem; ja tu tici, ka esi ķermenis un prāts, un rīkojies, balstoties uz to, tu esi vainīgs vislielākajā nežēlībā – nežēlībā pret sevis paša patieso būtību. Salīdzinot ar to, visas citas nežēlības neskaitās.

J: Tu slēpies aiz apgalvojuma, ka tu neesi ķermenis. Bet tu kontrolē savu ķermeni un esi atbildīgs par visu, ko tas dara. Atļaut ķermenim pilnīgu autonomiju būtu plānprātība, ārprāts!

M: Nomierinies. Es arī esmu pret dzīvnieku nogalināšanu gaļas vai ādas dēļ, bet es atsakos to nostādīt kā galveno. Veģetārisms ir vērtīga lieta, bet nepati steidzamākā; visām lietām vislabāk kalpo cilvēks, kurš ir atgriezies savā avotā.

J: Kad es biju Šrī Ramanāšramā, es viscaur sajutu Bhagavāna klātbūtni, visur-esošu, visu-redzošu.

M: Tev bija nepieciešamā ticība. Tie, kuriem ir patiesa ticība viņam, redzēs viņu visur un visu laiku. Viss notiek pēc tavas ticības, un tava ticība ir tavas vēlmes forma.

J: Ticība, kāda tev ir uz sevi, vai tā arī nav vēlmes forma?

M: Kad es saku: “es esmu”, es nedomāju atdalītu vienību ar ķermeni kā tās kodolu. Es domāju visu būšanu, apziņas okeānu, visu tā, kas ir un kas zina, universu. Man nav nekā, ko vēlēties, jo es esmu uz visiem laikiem piepildīts.

J: Vai tu vari pieskarties citu cilvēku iekšējām dzīvēm?

M: Es esmu cilvēki.

J: Es nedomāju esences vai substances identitāti, ne arī formas līdzīgumu. Es domāju reālu ieiešanu citu prātos un sirdīs un piedalīšanos viņu personīgajās pieredzēs. Vai tu spēj ciest un priecāties kopā ar mani, vai tu tikai secini par to no novērojumiem un līdzībām?

M: Visas būtnes ir manī. Bet, lai pārnestu uz savām smadzenēm citu smadzeņu saturu, ir nepieciešams īpašs treniņš. Nav nekā, kas nevarētu būt sasniegts ar treniņu.

165

J: Es neesmu tava projekcija, ne arī tu esi mana. Es esmu pats par sevi, ne tikai kā tavs radījums. Šī rupjā iedomu un projicēšanas filozofija man nepatīk. Tu man ņem nost realitāti. Kurš ir kura attēls? Tu esi mans attēls, vai es esmu tavējais? Vai es esmu attēls sevis paša attēlos! Nē, te kaut kas kaut kur nav kārtībā.

M: Vārdi nodod savu tukšumu. Reālais nevar tikt aprakstīts, tam ir jābūt pieredzētam. Es nevaru atrast labākus vārdus tam, ko es zinu. Tas, ko saku, varētu izklausīties absurdi. Bet tas, ko vārdi cenšas pateikt, ir augstākā patiesība. Viss ir viens, lai cik mēs te spēlētos ar vārdiem. Viss tiek darīts, lai izpatiktu vienam avotam un katras vēlmes mērķim, kuru mēs visi zinām kā “es esmu”.

J: Tās ir sāpes, kas ir vēlmju saknē. Pamata vajadzība ir izvairīties no sāpēm.

M: Kas ir sāpju sakne? Sevis nezināšana. Kas ir vēlmes sakne? Dzinulis atrast sevi. Visa radība pūlas pretim sev un nebūs mierā, līdz tā atgriezīsies tajā.

J: Kad tā atgriezīsies?

M: Tā var atgriezties, kad vien tu vēlies.

J: Un pasaule?

M: Tu to vari ņemt līdzi.

J: Vai man ir jāgaida, palīdzot pasaulei, līdz es sasniedzu pilnību?

M: Kā vien vari, palīdzi pasaulei. Tu daudz nepalīdzēsi, bet pūles liks tev augt. Palīdzēšanā pasaulei nav nekā nepareiza.

J: Protams, ir cilvēki, vienkārši cilvēki, kuri ir daudz palīdzējuši.

M: Kad pasaulei pienāk laiks palīdzēt, dažiem cilvēkiem tiek dota griba, gudrība un spēks, lai radītu lielas pārmaiņas.

166

37. Pāri sāpēm un baudām ir svētlaimeMaharadž: Tev no sākuma ir jārealizē, ka tu esi visa, ieskaitot tevi pašu, pierādījums. Neviens nevar pierādīt tavu eksistenci, jo viņa eksistencei no sākuma ir jābūt tevis apstiprinātai. Tava būšana un zināšana nav atkarīga ne no viena. Atceries, tu pilnībā esi viens, pats par sevi. Tu nenāc no kaut kurienes, tu nekur neej. Tu esi bezlaicīga būšana un apjausma.

Jautātājs: Starp mums ir būtiska atšķirība. Tu zini reālo, kamēr es zinu tikai prāta darīšanas. Tāpēc tas, ko tu saki, ir viena lieta, tas, ko es dzirdu, ir cita. Tas, ko tu saki, ir patiesi; tas, ko es saprotu, ir aplami, kaut arī vārdi ir vieni un tie paši. Starp mums ir aiza. Kā aizvērt šo aizu?

M: Atmet ideju par būšanu par to, kas tu domā, tu esi, un aizas nebūs. Iedomājoties sevi kā atšķirtu, tu esi radījis aizu. Tev tā nav jāšķērso. Tikai netaisi to. Viss esi tu, viss ir tavs. Nav neviena cita. Šis ir fakts.

J: Cik jocīgi! Tie paši vārdi, kuri tev ir patiesi, man ir aplami. “Nav nevienacita”. Cik acīmredzami nepatiesi!

M: Lai tie ir patiesi vai nepatiesi. Vārdiem nav nozīmes. Nozīme ir idejai, kāda tev ir par sevi, jo tā tevi bloķē. Atmet to.

J: No agras bērnības man tika mācīts domāt, ka es esmu ierobežots vārdā un formā. Tikai apgalvojums vien neizdzēsīs mentālo rievu. Ir nepieciešamaregulāra smadzeņu skalošana – ja vispār tas var tikt izdarīts.

M: Tu to sauc par smadzeņu skalošanu, es to saucu par jogu – mentālo paradumu izlīdzināšanu. Tev nav jābūt spiestam domāt tās pašas domas atkal un atkal. Virzies uz priekšu!

J: Vieglāk to pateikt, nekā darīt.

M: Neesi bērnišķīgs! Vieglāk mainīties, nekā ciest. Izaudz no savas bērnišķības, tas ir viss.

J: Tādas lietas netiek darītas. Tās notiek.

167

M: Viss visu laiku notiek, bet tev tam ir jābūt gatavam. Gatavība ir briedums. Tu neredzi reālo, jo tavs prāts tam nav gatavs.

J: Ja realitāte ir mana daba, kā es varu nebūt tai gatavs?

M: Nebūt gatavam nozīmē baidīties. Tu baidies no tā, kas tu esi. Tavs galapunkts ir veselums. Bet tu baidies, ka tu zaudēsi savu identitāti. Šī ir bērnišķība, turēšanās pie rotaļlietām, pie tavām vēlmēm un bailēm, viedokļiem un idejām. Atmet to visu un esi gatavs reālā sevis-apstiprināšanai. Šī sevis-apstiprināšana vislabāk var tikt izteikta vārdos: “es esmu”. Nekam citam nav esamības. Par šo tu esi absolūti drošs.

J: “Es esmu”, protams, bet “es zinu”, arī. Un es zinu, ka es esmu tāds un tāds, ķermeņa īpašnieks daudzšķautnainās attiecībās ar citiem īpašniekiem.

M: Tas viss ir atmiņa, kas ievesta iekš tagad.

J: Es varu būt drošs tikai par to, kas ir tagad, Pagātne un nākotne, atmiņa uniztēle, šie ir mentāli stāvokļi, bet tie ir viss, ko es zinu, un tie pastāv tagad. Tu man saki to visu atmest. Kā var tikt atmests tagad?

M: Tu visu laiku virzies uz nākotni, patīk tas tev vai nē.

J: Es virzos no tagad uz tagad – es vispār nekustos. Viss pārējais kustās – ne es.

M: Tiesa. Bet tavs prāts kustās. Tagad tu esi abi, gan kustīgais, gan nekustīgais. Līdz šim tu uzskatīji sevi par kustīgo un nemanīji nekustīgo. Izgriez savu prātu no iekšpuses uz āru. Nemani kustīgo, un tu sevi ieraudzīsikā vienmēr-klātesošo, nemainīgo realitāti, neizsakāmu, bet cietu kā akmens.

J: Ja tas ir tagad, kāpēc es to neapjaušu?

M: Jo tu turies pie idejas, ka tu to neapjaut. Laid ideju vaļā.

J: Tas neizraisa manu apjaušanu.

M: Pagaidi. Tu gribi būt abās sienas pusēs vienlaicīgi. Tu vari, bet no sākuma ir jāaizvāc siena. Vai realizē, ka siena un abas tās puses ir viena kopīga telpa, uz kuru idejas kā “šeit” vai “tur” nav attiecināmas.

J: Līdzības neko nepierāda. Mana vienīgā sūdzība ir šī: kāpēc es neredzu to,

168

ko redzi tu, kāpēc tavi vārdi neizskan manā prātā kā patiesi. Liec man zināt vismaz tik daudz; pārējais var pagaidīt. Tu esi gudrs, un es esmu muļķis; tu redzi, es nē. Kur un kā es atradīšu savu gudrību?

M: Ja tu zini, ka esi muļķis, tu pavisam neesi muļķis!

J: Tā pat kā zināšana vien par savu slimību mani neizdziedē, tā zināšana parsavu muļķību nepadara mani par gudru.

M: Vai zināšana, ka esi slims, nenozīmē, ka iesākumā tu esi vesels?

J: O, nē. Es zinu salīdzinot. Ja es esmu akls no dzimšanas, un tu man saki, ka tu zini lietas, neskaroties tām klāt, kamēr man tās ir jāaptausta, es apjaušu, ka es esmu akls, nezinot, ko nozīmē redzēt. Līdzīgi es zinu, ka mankaut kas trūkst, kad tu apgalvo lietas, kuras es nespēju aptvert. Tu par mani stāsti tik brīnišķīgas lietas; balstoties uz tevis teikto, es esmu mūžīgs, visur-esošs, visu-apzinošs, pilnībā laimīgs, visa, kas ir, radītājs, sargātājs un iznīcinātājs, visas dzīves avots, būšanas sirds, katras radības kungs un iemīļotais. Tu mani vienādo ar Augstāko Realitāti, visas eksistences avotu un mērķi. Es tikai mirkšķinu acis, jo es sevi zinu tikai kā mazmazītiņu vēlmju un baiļu čupiņu, ciešanu burbuļošanu, pārejošu apziņas zibsni tumsas okeānā.

M: Pirms bija sāpes, tu biji. Pēc sāpēm tu paliki. Sāpes ir pārejošas, tu nē.

J: Es atvainojos, bet es neredzu to, ko redzi tu. Kopš dienas, kad piedzimu, līdz dienai, kad miršu, sāpes un baudas audīs manas dzīves rakstu. Par būšanu pirms dzimšanas un pēc nāves es neko nezinu. Es ne pieņemu tevi, ne noliedzu. Es dzirdu, ko tu saki, bet es to nezinu.

M: Tagad tu apzinies, ne tā?

J: Lūdzu neprasi man par pirms un pēc. Es tikai zinu, kas ir tagad.

M: Gana labi. Tu apzinies. Turies pie tā. Ir stāvokļi, kad tu neapzinies. Sauksim to par neapzinātu būšanu.

J: Būšanu neapzinātam?

M: Apziņa un bez-apziņa šeit nav attiecināmi. Eksistence ir apziņā, būtība nav atkarīga no apziņas.

169

J: Vai tas ir tukšums? Vai tas ir klusums?

M: Kāpēc mēģināt aprakstīt? Būšana caurvij un transcendē apziņu. Objektīvā apziņa ir tīras apziņas daļa, ne pāri tai.

J: Kā tiek zināts tīras būšanas stāvoklis, kas nav ne apzināts, ne neapzināts?Visa zināšana ir tikai apziņa. Varētu būt tāds stāvoklis, kurā ir prāta klātneesamība. Vai apziņa tad parādās kā liecinieks?

M: Liecinieks tikai reģistrē notikumus. Prāta klātneesamībā pat sajūta “es esmu” izgaist. Bez prāta nav “es esmu”.

J: Bez prāta nozīmē bez domām. “Es esmu” kā doma pārstāj būt. “Es esmu”kā būšanas sajūta paliek.

M: Visas pieredzes pārstāj būt kopā ar prātu. Bez prāta nevar būt ne pieredzētāja, ne pieredzes.

J: Vai liecinieks nepaliek?

M: Liecinieks tikai reģistrē pieredzes klātbūtni vai neklātbūtni. Tas pats par sevi nav pieredze, bet tas kļūst par pieredzi, kad rodas doma “es esmu liecinieks”.

J: Viss, ko es zinu, ir, ka brīžiem prāts strādā, un brīžiem tas apstājas. Mentāla klusuma pieredzi es saucu par prāta klātneesamību.

M: Sauc to par klusumu vai tukšumu, vai klātneesamību, fakts ir, ka šie trīs – pieredzētājs, pieredzēšana un pieredze – tad nepastāv. Vērošanā, apjausmā, sevis apziņā, būšanas sajūta par šo vai to nepastāv. Paliek neidentificējusies būšana.

J: Bez-apziņas stāvoklis?

M: Uz jebko atsaucoties, tas ir pretējais. Tas ir arī starp un pāri visiem pretstatiem. Tas nav ne apziņa, ne bez-apziņa, ne arī vidusceļš, ne arī pāri šiem diviem. Tas ir pats par sevi, tam nav atsauces uz kaut ko, kas varētu tikt saukts par pieredzi vai tās neesamību.

J: Cik jocīgi! Tu par to runā, it kā tā būtu pieredze.

M: Kad es par to domāju – tā kļūst par pieredzi.

170

J: Kā neredzama gaisma, zieda aizšķērsota, kļūst par krāsu?

M: Jā, tā tu to varētu teikt. Tas ir krāsā, bet ne krāsa.

J: Tas pats vecais četrpusīgais Nagardžūnas noliegums: ne šis, ne tas, ne abi, ne neviens. Mans prāts ļogās!

M: Tava grūtība sakņojas idejā, ka realitāte ir apziņas stāvoklis, viens no dažādajiem. Tu sliecies teikt: “Šis ir reāls. Tas nav reāls. Un šis ir daļēji reāls, daļēji nereāls”, tā, it kā realitāte būtu atribūts vai īpašība, kam var piemist dažādas pakāpes.

J: Teikšu to savādāk. Beigu beigās apziņa ir problēma tikai tad, kad tā ir sāpīga. Vienmēr-laimīgs stāvoklis nerada jautājumus. Mūsu pieredze ir tāda, ka apziņa ir patīkamā un sāpīgā sajaukums. Kāpēc?

M: Visa apziņa ir ierobežota un tāpēc sāpīga. Apziņas saknē ir vēlme, dzinulis pieredzēt.

J: Vai tu gribi teikt, ka bez vēlmes nevar pastāvēt apziņa? Un kāda ir priekšrocība būšanā neapzinātam? Ja man ir jāatstāj bauda brīvības no sāpēm labad, es labāk paturu abus.

M: Pāri sāpēm un baudām ir svētlaime.

J: Neapzināta svētlaime, kāds no tās labums?

M: Ne apzināta, ne neapzināta. Reāla.

J: Kādi ir tavi iebildumi pret apziņu?

M: Tā ir nasta. Ķermenis nozīmē nastu. Uztvērumi, vēlmes, domas – visi šie ir nastas. Visa apziņa ir tikai par konfliktu.

J: Realitāte tiek aprakstīta kā patiesa būšana, tīra apziņa, bezgalīga svētlaime. Kāds tai sakars ar sāpēm?

M: Sāpes un baudas notiek, bet sāpes ir baudu cena, bauda ir atalgojums parsāpēm. Arī dzīvē tu bieži izpatīc sāpinot un sāpini izpatīkot. Zināt, ka sāpes un bauda ir viens, ir miers.

J: Šis viss, neapšaubāmi, ir ļoti interesanti, bet mans mērķis ir daudz

171

vienkāršāks. Es savā dzīvē gribu vairāk baudas un mazāk sāpju. Kas man būtu jādara?

M: Tikmēr, kamēr ir apziņa, ir jābūt gan baudām, gan sāpēm. Tas ir “es esmu”, apziņas, dabā identificēt sevi ar pretstatiem.

J: Tad kāds no tā visa man labums? Tas neapmierina.

M: Kas esi tu, kurš nav apmierināts?

J: Es esmu sāpju-baudu cilvēks.

M: Abi, sāpes un baudas, ir ānanda (svētlaime). Es sēžu te tavā priekšā un tev saku – no manis paša tiešās un nemainīgās pieredzes – sāpes un baudas ir viļņu virsotnes un ielejas svētlaimes okeānā. Dziļumos ir absolūta pilnība.

J: Vai tava pieredze ir konstanta?

M: Tā ir bezlaicīga un nemainīga.

J: Viss, ko es zinu, ir vēlmes pēc baudām un bailes no sāpēm.

M: Tas ir tas, ko tu par sevi domā. Izbeidz to. Ja tu nespēj izbeigt pieradumu uzreiz, apsver pierasto domāšanas veidu un redzi tā aplamību. Apšaubīt pierasto ir prāta pienākums. Ko prāts radīja, prātam ir jāiznīcina. Jeb ieraugi, ka ārpus prāta nepastāv vēlme, un neej tajā iekšā.

J: Ja godīgi, es neuzticos šiem skaidrojumiem, ka viss ir prāta radīts. Prāts ir tikai instruments, tieši kā acs ir instruments. Vai vari teikt, ka uztveršana ir radīšana? Es pasauli redzu cauri logam, ne logā. Tu saki, viss turas kopā kopīga pamata dēļ, bet es nezinu, vai tavs pamats pastāv īstenībā, vai tas ir tikai prātā. Man var būt tikai tā mentāls attēls. Es nevaru zināt to, ko tas nozīmē tev.

M: Tikmēr, kamēr tu skatīsies no prāta, tu redzēsi mani prātā.

J: Cik vārdi ir neadekvāti saprašanai!

M: Bez vārdiem, kas ir ko saprast? Vajadzība saprast nāk no pārprašanas. Tas, ko es saku, ir patiesi, bet tev tā ir tikai teorija. Kā tu nonāksi pie sapratnes, ka tā ir patiesība? Klausies, atceries, apdomā, vizualizē, pieredzi. Pielieto to arī savā ikdienā. Esi ar mani pacietīgs, un, galvenais, esi

172

pacietīgs ar sevi, jo tu esi sevis paša vienīgais šķērslis. Ceļš ved caur tevi pāri tev. Tikmēr, kamēr tu domāsi, ka tikai konkrētais ir reāls, apzināts un laimīgs, un noraidīsi ne-duālo realitāti kā kaut ko iedomātu, kā abstraktu konceptu, tu redzēsi mani tikai kā kādu, kas skopojas ar konceptiem un abstrakcijām. Bet, līdz ko tu pieskarsies reālajam iekšup tevis paša būtības, tu ieraudzīsi mani kā kādu, kas apraksta to, kas tev ir vistuvākais un visdārgākais.

38. Garīgā prakse ir gribas atkal un atkal-apliecinājumsJautātājs: Rietumnieki, kuri reizēm pie tevis ierodas, tiekas ar īpatnēju grūtību. Pati doma par atbrīvotu cilvēku, realizējušu cilvēku, sevis zinātāju, Dieva zinātāju, cilvēku pāri pasaulei, viņiem ir sveša. Viņu kristīgajā kultūrā pastāv tikai ideja par svēto: dievbijīgu cilvēku, sekojošu likumam, mīlošu apkārtējos, daudz laika pavadošu lūgšanās, dažreiz ieejošu ekstāzēs un saistītu ar kādu brīnumu notikšanu. Rietumu kultūrā ideja par džnānī ir sveša, kaut kas eksotisks un diezgan neticams. Pat tad, kad tiek akceptēta viņa eksistence, uz viņu skatās ar šaubām, kā uz gadījumu, kurā viņš pats sev būtu radījis eiforiju, izsaucot to ar dīvainām fiziskām pozām un mentāluattieksmi. Pati jaunas apziņas dimensijas ideja viņiem šķiet neticama un nesasniedzama.

Tas, kas viņiem palīdzētu, ir iespēja dzirdēt džnānī, stāstām savu realizācijas pieredzi, tās iemeslus un iesākumus, tās progresu un sasniegumus, un tās piedzīvošanu ikdienā. Daudz no tā, ko viņš saka, varētubūt dīvains, pat bezjēdzīgs, tomēr tajā būs realitātes sajūta, patiesas pieredzes atmosfēra, neizsakāma, tomēr ļoti reāla – centrs, no kura var tikt dzīvota līdzīga dzīve.

Maharadž: Pieredze varētu nebūt pastāstāma. Vai var pastāstīt pieredzi?

173

J: Jā, mākslinieks var. Māksla būtībā ir sajūtas, pieredzes komunikācija.

M: Lai uztvertu komunikāciju, ir jābūt atvērtam.

J: Protams. Ir jābūt uztvērējam. Bet, ja raidītājs neraida, kāda jēga no uztvērēja?

M: Džnānī pieder visiem. Viņš atdod sevi nepagurstot un katram, kas pie viņa nāk. Ja viņš nav devējs, viņš nav džnānī. Viņš dalās visā, kas viņam ir.

J: Bet vai viņš var dalīties tajā, kas viņš ir?

M: Tu domā, vai viņš citus var padarīt par džnānī? Jā un nē. Nē, jo par džnānī nepataisa; viņi sevi realizē kā tādus, kad viņi atgriežas savā avotā, savā patiesajā dabā. Es nevaru tevi padarīt par to, kas tu jau esi. Viss, ko varu tev pastāstīt, ir par ceļu, kuru es gāju, un ielūgt tevi iet to pašu.

J: Šis neatbild uz manu jautājumu. Manā prātā ir kritiskais un skeptiskais rietumnieks, kurš noliedz augstāku apziņas stāvokļu iespēju. Pēdējā laikā šoneticību ir satricinājušas narkotikas, tiesa, neiespaidojot viņa materiālistiskopasaules redzējumu. Narkotikas vai ne-narkotikas, ķermenis paliek kā primārais fakts, prāts – sekundārs. Pāri prātam viņi neredz neko. Kopš Budas laikiem sevis-realizācijas stāvokli apraksta tādos negatīvos apgalvojumos kā “ne šis, ne tas”. Vai tas ir neizbēgami? Vai nav iespējams to ilustrēt, ja ne aprakstīt? Es pieņemu, ka vārdisks apraksts neder, jo aprakstāmais stāvoklis ir pāri vārdiem. Tomēr tas ir arī vārdos. Dzeja ir māksla ielikt vārdos neizsakāmo.

M: Reliģisko dzejnieku netrūkst. Pēc tā, ko vēlies, griezies pie viņiem. Tik, cik mani tas skar, mana mācība ir vienkārša: kādu brīdi uzticies man un dari, ko es tev saku. Ja tu pastāvi uz to, tu redzēsi, ka tava uzticēšanās bija pamatota.

J: Un ko iesākt ar cilvēkiem, kuri ir ieinteresēti, bet nespēj uzticēties?

M: Ja viņi pabūtu ar mani, viņi sāktu uzticēties. Kad viņi man uzticēsies, viņi sāks sekot padomam un atklās paši.

J: Es tagad nejautāju par treniņu, bet gan par rezultātiem. Tev bija abi. Tu labprāt stāsti mums par treniņu, bet, kad sāk iet runa par rezultātiem, tu

174

atsakies dalīties. Tu vai nu saki mums, ka tavs stāvoklis ir pāri vārdiem vai ka nepastāv atšķirības; ka tur, kur mēs redzam atšķirību, tu tādu neredzi. Abos gadījumus mēs tiekam atstāti bez ieskata tavā stāvoklī.

M: Kā tev var būt ieskats manā stāvoklī, ja tev nav ieskata savā? Pats ieskatīšanās instruments iztrūkst, vai nav svarīgi no sākuma atrast to? Tas ir kā aklais, kurš grib iemācīties gleznot pirms redzes atgūšanas. Tu gribi zinātmanu stāvokli – bet vai tu zini savas sievas vai kalpa stāvokli?

J: Es prasu tikai kādus mājienus.

M: Tādā gadījumā es tev esmu iedevis ļoti būtisku mājienu – kur tu redzi atšķirības, es tādas neredzu. Man ar to pietiek. Ja tu domā, ka ar to nepietiek, es to varu tikai atkārtot: ar to pietiek. Dziļi to pārdomā, un tu redzēsi to, ko redzu es.

Tu, šķiet, gribi momentānu ieskatu, aizmirstot, ka momentānais vienmēr seko pēc ilgas gatavošanās. Auglis nokrīt pēkšņi, bet tā nogatavošanās aizņem laiku.

Beigu beigās, kad es runāju par uzticēšanos, iet runa tikai par īsu brīdi, tieši tik īsu, cik ir nepieciešams, lai tu uzsāktu virzību. Jo patiesāks tu esi, jo mazāk tev ir nepieciešama ticība, jo drīz tu ieraudzīsi, ka tava uzticēšanās ir pamatota. Tu gribi, lai es pierādu, ka esmu uzticams! Kā es to varētu, un kāpēc man tas būtu jādara? Beigu beigās, tas, ko es tev piedāvāju, ir operatīva pieeja, tik aktuāla rietumu zinātnē. Kad zinātnieks apraksta eksperimentu un tā rezultātus, tu parasti pieņem viņa apgalvojumus uzticoties un atkārto eksperimentu tā, kā viņš to ir aprakstījis. Kad tu gūsti tādus pašus vai līdzīgus rezultātus, tev vairs nav viņam jāuzticas; tu uzticies savai pieredzei. Iedvesmots tu uzsāc un beigās nonāc pie pamatā identiskiem rezultātiem.

J: Indiešu prātu metafiziskiem eksperimentiem ir sagatavojusi kultūra un daba. Indiešiem vārdiem kā “tieša Augstākās Realitātes uztvere” ir jēga, un tie uzvanda atbildes no pašiem viņu būtības dziļumiem. Rietumniekiem tie izsaka maz; pat tādā gadījumā, ja tie tiek izteikti kristietībai raksturīgā veidā, viņš nedomā vairāk, nekā par sekošanu Dieva desmit baušļiem un Kristus priekšrakstiem. Tieša realitātes zināšana ir ne tikai pāri ambīcijām,

175

bet arī pāri ticībai par to iespējamību. Daži indieši man saka: “Bezcerīgi. Rietumnieks to neizdarīs, jo viņš nespēj. Nestāsti viņam neko par pašrealizāciju; lai viņš dzīvo vērtīgu dzīvi un nopelna atdzimšanu Indijā. Tikai tad viņam tiks dota tāda iespēja.” Daži saka: “Realitāte vienādi ir priekš visiem, bet ne visi ir vienādi apdāvināti ar spēju to aptvert. Spēja nāk ar vēlmi, kas pāraug par atdošanos un beigās par pilnīgu nodošanos sev. Ar integritāti un patiesu dedzīgumu, un dzelžainu apņēmību pārvarēt visus šķēršļus rietumniekam ir tāda pati iespēja kā austrumniekam. Viss, kas viņam ir vajadzīgs, ir interese.” Lai viņā rastos interese zināt sevi, viņu ir jāpārliecina par tā priekšrocībām.

M: Vai tu tici, ka ir iespējams nodod personīgu pieredzi?

J: Es nezinu. Tu runā par vienotību, redzētāja un redzētā identitāti. Ja viss irviens, komunikācijai būtu jābūt iespējamai.

M: Lai tieši pieredzētu kādu valsti, uz turieni ir jādodas un tur jādzīvo. Neprasi neiespējamo. Cilvēka garīgā uzvara neapšaubāmi dod labumu cilvēcei, bet, lai dotu labumu citam indivīdam, ir nepieciešamas tuvas personīgas attiecības. Šādas attiecības nav nejaušas, un ne visiem tādas var būt. No otras puses zinātniska pieeja ir priekš visiem. “Uzticies-pārbaudi-nogaršo”. Kas vēl tev ir vajadzīgs? Kāpēc bērt patiesību mutēs, kuras to negrib? Tas tik un tā nevar tikt izdarīts. Ko devējs var izdarīt bez ņēmēja?

J: Mākslas būtība ir izmantot ārēju formu, lai nodotu iekšēju pieredzi. Protams, ir jābūt jūtīgam uz iekšējo pirms ārējais var tapt jēgpilns. Kā augt jūtīgumā?

M: Vienalga kādā veidā tu to pasaki, tas nonāk pie viena un tā paša. Devēji ir daudzi; kur ir ņēmēji?

J: Vai tu nevari padalīties ar savu jūtīgumu?

M: Jā, es varu, bet dalīšanās ir divvirzienu iela. Lai dalītos, ir vajadzīgi divi.Kurš vēlas ņemt to, ko es vēlos dot?

J: Tu saki, mēs esam viens. Vai ar to nepietiek?

M: Es esmu viens ar tevi. Vai tu esi viens ar mani? Ja tu būtu, tu neuzdotu

176

jautājumus. Ja neesi un neredzi to, ko redzu es, ko vēl citu es varu darīt kā vien rādīt tev veidu, kā uzlabot savu redzi?

J: Tas, ko tu nevari dot, nav tavs.

M: Es neko neapgalvoju par savu. Kad nav “es”, kur ir “mans”? Divi cilvēki skatās uz koku. Viens redz augli, paslēptu lapās, otrs neredz. Citas atšķirības starp viņiem nav. Tas viens, kas redz, zina, ka ar mazliet uzmanību otrs arī redzēs, bet te nepastāv jautājums par dalīšanos. Tici man, manas plaukstas nav savilktas dūrēs, slēpdamas no tevis tavu realitātes daļu.Tieši pretēji, es viss esmu tavs, ēd mani un dzer mani. Bet, kamēr tu verbāli atkārto: “dod, dod”, tu nedari neko, lai ņemtu piedāvāto. Es tev rādu īsu un vieglu ceļu uz būšanu spējīgam redzēt to, ko redzu es, bet tu turies pie saviem vecajiem domāšanas, jušanas un rīkošanās pieradumiem un vaino mani. Man nav nekā tāda, kas nebūtu tev. Sevis zināšana nav īpašums, ko var piedāvāt un pieņemt. Tā ir pilnībā jauna dimensija, kurā nav nekā dodama vai ņemama.

J: Dod mums vismaz ieskatu sava ikdienišķā prāta saturā. Ēst, dzert, runāt, gulēt – kā tavā galā tas sajūtās?

M: Parastās dzīves lietas: es pieredzu tās tā pat kā tu. Atšķirība ir tajā, ko esnepieredzu. Es nepieredzu bailes vai kāri, naidu vai dusmas. Es neko neprasu, ne no kā neatsakos, neko nepaturu. Šajās lietās man nav kompromisu. Varbūt šī ir tā redzamā atšķirība starp mums. Man nav kompromisu, esmu patiess pret sevi, kamēr tu baidies no realitātes.

J: No rietumnieka skata punkta jūsu manierēs ir kaut kas uztraucošs. Sēdēt vienam pašam stūrī un visu laiku atkārtot: “Es esmu Dievs, Dievs esmu es”,izskatās pilnīgs vājprāts. Kā pārliecināt rietumnieku, ka šādas prakses novedpie augstākā saprātīguma?

M: Cilvēks, kurš apgalvo, ka ir Dievs, un cilvēks, kurš apšauba to – abi dzīvo maldos. Viņi runā savā sapnī.

J: Ja viss ir sapņošana, kas ir pamošanās?

M: Kā sapņu valstības valodā aprakstīt nomodu? Vārdi to neapraksta, tie ir tikai simboli.

177

J: Atkal tā pati attaisnošanās, ka vārdi nespēj izteikt realitāti.

M: Ja tu gribi vārdus, es tev iedošu kādus senos spēka vārdus. Nepārtraukti atkārto jebkuru no tiem; tie dara brīnumus.

J: Vai tu to nopietni? Vai rietumniekam tu teiktu nemitīgi atkārtot “Om” vai “Ram”, vai “Hare Krišņa”, neskatoties uz to, ka viņam pilnībā trūkst ticības un pārliecības, kas nāk no attiecīga kultūras un reliģiska fona? Vai bez pārliecības un dedzīguma, mehāniski atkārtojot tās pašas skaņas, viņš jebkad kaut ko sasniegs?

M: Kāpēc ne? Tas ir dzinulis, slēptais motīvs, kas ir no svara, ne forma, kādu tas ieņem. Lai ko viņš darītu, ja viņš to dara, lai atrastu sevis paša īsto sevi, tas noteikti viņu pie sevis atvedīs.

J: Ticība līdzekļu iedarbībai nav nepieciešama?

M: Nav nepieciešama ticība, kas ir tikai rezultātu gaidas. Šeit skaitās tikai rīcība. Lai ko tu darītu patiesības labad, tas aizvedīs tevi uz patiesību. Tikai esi dedzīgs un patiess. Formai, kādu tas ieņem, ir maz nozīmes.

J: Tad kur ir nepieciešamība ilgu izpausmēm?

M: Nav nepieciešamības. Nedarīt neko ir tik pat labi. Tikai ilgošanās vien, bez domu un rīcības piejaukumiem, tīra, koncentrēta ilgošanās ātri tevi aizvedīs uz tavu mērķi. Tas ir patiess motīvs, kam ir nozīme, ne maniere.

J: Neticami! Kā parasta atkārtošana, darīta garlaicībā, kas ir uz robežas ar izmisumu, var būt efektīva?

M: Pats atkārtošanas fakts, cīnīšanās atkal un atkal, izturība un neatlaidība par spīti garlaicībai un izmisumam, un pilnīgam pārliecības trūkumam ir tiešām būtiski. Tie nav svarīgi paši par sevi, bet patiesums aiz tiem ir vissvarīgākais. Ir jābūt grūdienam no iekšpuses un vilcienam no ārpuses.

J: Mani jautājumi ir rietumiem tipiski. Tur cilvēki domā cēloņos un sekās, līdzekļos un mērķos. Viņi neredz, kāda varētu būt saikne starp konkrētu vārdu un Absolūto Realitāti.

M: Tādas nepastāv. Bet pastāv saikne starp vārdu un tā nozīmi, starp rīcību un tās motīvu. Garīga prakse ir gribas atkal un atkal-apliecinājums. Kuram

178

trūkst uzdrīkstēšanās, tas nepieņems reālo pat tad, ja viņam tas tiek piedāvāts. Nevēlēšanās, kas dzimusi no bailēm, ir vienīgais šķērslis.

J: Kas tur tāds ir, no kā baidīties?

M: No nezināmā. No nebūšanas, nezināšanas, nedarīšanas. No tā, kas pāri.

J: Tu gribi teikt, ka, kaut arī tu vari dalīties savā sasniegšanas veidā, tu tomēr nevari dalīties tās augļos?

M: Protams, ka es varu dalīties augļos, un es to visu laiku daru. Bet manējā ir klusa valoda. Mācies klausīties un saprast.

J: Es neredzu, kā var iesākt bez pārliecības.

M: Kādu laiku paliec ar mani, vai atdod savu prātu tam, ko es saku un daru,un pārliecība uzausīs.

J: Ne visiem ir iespēja tevi satikt.

M: Satiec sevis pašu. Esi ar sevis pašu, klausies tajā, paklausi tam, lolo to, paturi to prātā visu laiku. Tev nav vajadzīgs cits ceļvedis. Tikmēr, kamēr tava degsme pēc patiesības ietekmē tavu ikdienu, ar tevi viss ir kārtībā. Dzīvo savu dzīvi, nedarot nevienam pāri. Pāri nedarīšana ir visspēcīgākā jogas forma, un tā tevi ātri aizvedīs uz tavu mērķi. Es to saucu par nisarga joga, Dabīgā joga. Tā ir māksla dzīvot mierā un harmonijā, draudzībā un mīlestībā. Tās auglis ir laimība, bez-cēloņu un bezgalīga.

J: Tomēr visa šī priekšnoteikums ir kaut kāda ticība.

M: Griezies iekšup, un tu sāksi uzticēties sev. Visā pārējā pārliecība nāk ar pieredzi.

J: Kad cilvēks man saka, ka viņš zina kaut ko tādu, ko nezinu es, man ir tiesības jautāt: “Kas ir tas, ko tu zini, un es nezinu?”

M: Un ja viņš tev saka, ka to nevar pateikt vārdos?

J: Tad es kārtīgi viņu vēroju un mēģinu to ieraudzīt.

M: Un šis ir tieši tas, ko es gribu, lai tu dari! Esi ieinteresēts, pievērs uzmanību, līdz tiek nodibināta savstarpējās sapratnes straume. Tad

179

dalīšanās būs vienkārša. Īstenībā visa realizācija ir tikai dalīšanās. Tu ieej plašākā apziņā un tajā dalies. Nevēlēšanās tajā ieiet un dalīties ir vienīgais šķērslis. Es nekad nerunāju par atšķirībām, jo man tādu nepastāv. Tev pastāv, tāpēc tā ir tava atbildība tās uzrādīt. Kā vien vari, rādi man atšķirības. Šim tev būs vajadzīgs mani saprast, bet tad tu vairs nerunāsi par atšķirībām. Saproti kārtīgi vienu lietu, un tu esi ieradies. Tas, kas attur tevi no zināšanas, nav iespējas trūkums, bet nespēja fokusēt savā prātā to, ko tu gribi saprast. Ja tu varēt paturēt prātā tikai to, ko tu nezini, tas tev atklātu savus noslēpumus. Bet, ja tu esi sekls un nepacietīgs, nepietiekoši patiess, lai skatītos un gaidītu, tu esi kā bērns, kurš raud pēc mēness.

39. Nekas neeksistē pats par seviJautātājs: Klausoties tevī, es jūtu, ka ir bezjēdzīgi tev uzdot jautājumus. Lai kāds būtu jautājums, tu vienmēr to pagriez pašu pret sevi, un nostādi mani pie pamata fakta, ka es dzīvoju sevis radītā ilūzijā, un ka realitāte vārdos nav izsakāma. Vārdi tikai pievieno apjukumam, un vienīgais, kas atliek, ir klusi meklējumi iekšup.

Maharadž: Beigu beigās tas ir prāts, kas rada ilūziju, un tas ir prāts, kas no tās tiek brīvībā. Vārdi ilūziju var pastiprināt, vārdi to arī var kliedēt. Nav nekā slikta vienas un tās pašas patiesības atkārtošanā atkal un atkal, līdz tā kļūst par realitāti. Mātes darbs nav beidzies ar bērna dzemdībām. Viņa to baro katru dienu, katru gadu, līdz viņa tam vairs nav vajadzīga. Cilvēkiem irjādzird vārdi, līdz fakti sāk runāt skaļāk par vārdiem.

J: Tad mēs esam bērni, kuri tiek baroti ar vārdiem?

M: Tikmēr, kamēr jūs uzskatiet vārdus par svarīgiem, jūs esiet bērni.

J: Labi, tad esi mūsu māte.

M: Kur bija bērns, pirms tas dzima? Vai viņš nebija ar māti? Jo viņš jau bija

180

ar māti, viņš varēja piedzimt.

J: Saprotams, māte nenēsāja bērnu, kad viņa pati vēl bija bērns.

M: Potenciāli viņa bija māte. Ej pāri laika ilūzijai.

J: Tava atbilde vienmēr ir viena un tā pati. Tāds kā pulksteņa rādītājs, kurš rāda tās pašas stundas atkal un atkal.

M: Tur neko nevar darīt. Tieši kā saule atspīd miljons rasu pilēs, tā bezlaicīgais tiek atkārtots bezgalīgi. Kad es atkārtoju: “Es esmu, es esmu”, es tikai apliecinu un atkal-apliecinu vienmēr klātesošo faktu. Tu nogursti nomaniem vārdiem, jo tu neredzi tajos dzīvo patiesību. Pieskaries tai, un tu redzēsi pilnīgu abu, vārdu un klusuma, nozīmi.

J: Tu saki, ka maza meitene jau ir māte savam nākotnes bērnam. Potenciāli – jā. Faktiski – nē.

M: Potenciālais par faktisko kļūst domājot. Ķermenis un tā dēkas eksistē prātā.

J: Un prāts ir apziņa kustībā, un apziņa ir nosacītais (saguna) Sevis aspekts.Nenosacītais (nirguna) ir otrs aspekts, un pāri ir absolūta bezdibenis (paramārtha).

M: Pareizi – tu to esi skaisti pateicis.

J: Bet šie man ir tikai vārdi. Ar to dzirdēšanu un atkārtošanu nepietiek, tiemir jābūt pieredzētiem.

M: Nekas cits tevi nestādina, tikai nodarbinātība ar ārējo, kas attur tevis fokusēšanos uz iekšējo. Neko tur nevar darīt, tu nevari izlaist savu sādhanu.Tev ir jāgriežas nost no pasaules un jāiet iekšup, līdz iekšējais un ārējais saplūst, un tu esi spējīgs iet pāri nosacītajam, iekšējam vai ārējam.

J: Nenosacītais, protams, ir tikai ideja nosacītajā prātā. Pats par sevi tas neeksistē.

M: Pats par sevi nekas neeksistē. Visam ir nepieciešama sevis paša neklātbūtne. Būt nozīmē būt atšķiramam, būt šeit un ne tur, būt tagad un ne tad, būt tādi un ne savādāk. Tā pat kā ūdenim formu iedod trauks, tā viss

181

tiek apstākļu (gunu) noteikts. Tā pat kā ūdens paliek ūdens, neskatoties uz trauku, kā gaisma paliek pati, neskatoties uz krāsām, ko tā izceļ, tā reālais paliek reālais, neskatoties uz apstākļiem, kādos tas tiek atspoguļots. Kāpēc apziņas fokusā turēt tikai atspulgu? Kāpēc ne pašu reālo?

J: Apziņa pati ir atspulgs. Kā tā var saturēt reālo?

M: Zināt, ka apziņa un tās saturs ir tikai atspulgs, mainīgs un pārejošs, ir fokusēšanās uz reālo. Atsacīšanās redzēt striķi kā čūsku ir nepieciešamais priekšnosacījums striķa redzēšanai.

J: Tikai nepieciešams vai arī pietiekošs?

M: Ir arī jāzina, ka eksistē striķis, un ka tas izskatās pēc čūskas. Līdzīgi, ir jāzina, ka eksistē reālais, un tā daba ir vērotāj-apziņa. Protams, tas ir pāri lieciniekam, bet, lai tajā ieietu, no sākuma ir jārealizē tīra liecinieka stāvoklis. Nosacījumu apjausma noved pie nenosacītā.

J: Vai nenosacītais var tikt pieredzēts?

M: Zināt nosacīto kā nosacīto ir viss, kas var būt pateikts par nenosacīto. Pozitīvi jēdzieni ir tikai norādes un ir maldinoši.

J: Var var runāt par būšanu par liecinieku reālajam?

M: Kā tas būtu iespējams? Mēs varam runāt tikai par nereālo, iluzoro, pārejošo, nosacīto. Lai ietu pāri, mums ir jāiziet cauri visa noliegšanai, visa kā neatkarīgi pastāvoša noliegšanai. Visas lietas ir atkarīgas.

J: No kā tās ir atkarīgas?

M: No apziņas. Un apziņa ir atkarīga no liecinieka.

J: Un liecinieks ir atkarīgs no reālā?

M: Liecinieks ir reālā, visā savā tīrībā, atspulgs. Tas ir atkarīgs no prāta stāvokļa. Kur dominē skaidrība un nepieķeršanās, tur esamībā nāk vērotāj-apziņa. Tas ir tieši kā sakāmajā, ka tur, kur ūdens ir tīrs un kluss, parādās mēness attēls. Vai kā dienasgaisma, kas parādās kā mirdzums dimantā.

J: Vai var pastāvēt apziņa bez liecinieka?

182

M: Bez liecinieka tā kļūst par bez-apziņu, tikai dzīvošana. Liecinieks ir apslēpts katrā apziņas stāvoklī, tieši kā gaisma katrā krāsā. Nevar pastāvēt zināšanas bez zinātāja, un zinātājs bez tā liecinieka. Tu ne tikai zini, bet tu arī zini, ka tu zini.

J: Ja nenosacītais nevar tikt pieredzēts, jo jebkura pieredze ir nosacīta, kāpēc par to vispār runāt?

M: Kā var pastāvēt nosacītā zināšana bez nenosacītā? Ir jābūt avotam, no kura viss šis plūst, pamatam, uz kura viss stāv. Sevis realizācija galvenokārtir savu nosacījumu zināšana un apjausma, ka bezgalīgā nosacījumu dažādība ir atkarīga no mūsu bezgalīgās spējas būt nosacītiem un spējas dot esamību dažādībai. Nosacītajam prātam nenosacītais izskatās kā visa kopums un arī klātneesamība. Ne viens, ne otrs nevar tikt pieredzēts, bet tasto nepadara par neeksistējošu.

J: Vai tā nav sajūta?

M: Arī sajūta ir prāta stāvoklis. Tieši kā vesels ķermenis nesauc pēc uzmanības, tā nenosacītais ir brīvs no pieredzes. Piemēram nāves pieredze. Parastam cilvēkam ir bail no nāves, jo viņš baidās no izmaiņām. Džnānī nebaidās mirt, jo viņa prāts jau ir miris. Viņš nedomā: “Es dzīvoju”. Viņš zina: “Ir dzīve”. Tajā nav izmaiņu un nav nāves. Nāve izskatās kā izmaiņa laikā un telpā. Tur, kur nav ne laika, ne telpas, kā tur var būt nāve? Uz vārdu un formu džnānī ir jau miris. Kā to zaudējums var viņu iespaidot? Cilvēks vilcienā ceļo no vienas vietas uz otru, bet cilvēks, kas nav vilcienā, nekur nedodas, jo viņš nav galamērķa saistīts. Viņam nav kur iet, nav ko darīt, nav par ko kļūt. Tie, kuri taisa plānus, dzims, lai tos īstenotu. Tiem, kuri netaisa plānus, nav vajadzības dzimt.

J: Kāds ir sāpju un baudu nolūks?

M: Vai tie eksistē paši par sevi, vai tikai prātā?

J: Tomēr tie eksistē. Nekas, ka prātā.

M: Sāpes un baudas ir tikai simptomi, aplamu zināšanu un aplamu sajūtu rezultāts. Rezultātam pašam par sevi nevar būt nolūks.

183

J: Vai Dieva ekonomikā visam ir jābūt nolūkam?

M: Vai tu zini Dievu, ka tu par viņu tik brīvi izsakies? Kas tev ir Dievs? Skaņa, vārds uz papīra lapas, ideja prātā?

J: Ar viņa spēku es dzimu un tieku uzturēts dzīvs.

M: Un ciet un mirsti. Vai esi priecīgs?

J: Tā varētu būt mana vaina, ka es ciešu un mirstu. Mani radīja mūžīgai dzīvei.

M: Kāpēc mūžīgā nākotnē, bet ne pagātnē. Kam ir sākums, tam ir jābūt arī beigām. Tikai tas, kas ir bez sākuma, ir bez gala.

J: Dievs varētu arī būt tikai koncepts, strādājoša teorija. Tik un tā, ļoti lietderīgs koncepts!

M: Lai tā būtu, tam ir jābūt brīvam no iekšējām pretrunām, kas tā nav. Kāpēc gan nestrādāt ar teoriju, ka tu esi sevis paša radījums un radītājs. Tev vismaz nebūs jācīnās ar kādu ārēju Dievu.

J: Pasaule ir tik bagāta un kompleksa – kā es to varētu būt radījis?

M: Vai tu zini sevi pietiekoši, lai zinātu, ko tu vari un ko nē? Tu nezini savus spēkus. Tu nekad neesi to izpētījis. Sāc tagad ar sevi.

J: Visi tic Dievam.

M: Man tu esi sevis paša Dievs. Bet tu domā savādāk, domā līdz galam. Ja būtu Dievs, tad viss ir Dieva, un viss notiek uz labāko. Pieņem visu, kas nāk, ar priecīgu un pateicīgu sirdi. Un mīli visas radības. Arī šis tevi aizvedīs pie Sevis.

184

40. Reāls ir tikai PatsMaharadž: Pasaule ir izrāde, mirdzoša un tukša. Tā pastāv, un tomēr tā nepastāv. Tā pastāv, kamēr es gribu to redzēt un tajā piedalīties. Kad man pārstāj rūpēt, tā izgaist. Tai nav cēloņu un tā nekalpo nekādam mērķim. Tā vienkārši notiek tad, kad mēs esam aizmirsušies. Tā izskatās tieši tāda, kādatā izskatās, bet tajā nav dziļuma, ne arī jēgas. Tikai tas, kurš to redz, ir reāls,sauc to par Pašu vai Ātmā. Priekš Paša pasaule ir krāsaina izrāde, kuru viņš bauda tikmēr, kamēr tā ilgst, un aizmirst par to, kad tā ir beigusies. Lai kas uz skatuves notiktu, tas liek viņam trīcēt bailēs vai vārtīties smieklos, tomēr visu laiku viņš apjauš, ka tā ir tikai izrāde. Bez vēlmes vai bailēm viņš to bauda, tai notiekot.

Jautātājs: Personai, kas ir iegrimusi pasaulē, ir daudzkrāsaina dzīve. Viņš raud, viņš smejas, mīl un ienīst, grib un baidās, cieš un priecājas. Džnānī, kam nav ne vēlmju, ne baiļu, kāda viņam ir dzīve? Vai viņš nav palicis ekstrēms un sauss savā atstatumā?

M: Viņa stāvoklis nav tik izolēts. Tas garšo pēc tīras svētlaimes, bez cēloņa un bez piejaukumiem. Viņš ir laimīgs un pilnībā apjauš, ka laime ir viņa paša daba, un ka viņam nekas nav jādara, ne arī jātiecas pēc kaut kā, lai to nostiprinātu. Tā viņam seko kā daudz reālāka nekā ķermenis, tuvāka par prātu pašu. Tu iedomājies, ka bez iemesla nevar būt laimes. Man laimes atkarība no jebkā šķiet totāla nabadzība. Baudām un sāpēm ir iemesli, kamēr mans stāvoklis ir manis paša, pilnībā bez cēloņiem, neatkarīgs, neapstrīdams.

J: Kā izrāde uz skatuves?

M: Izrāde tika uzrakstīta, saplānota un atkārtota. Pasaule uzpeld esamībā nonekurienes un atgriežas nekurienē.

J: Vai nepastāv radītājs? Vai pirms radīšanas pasaule nebija Brahmas prātā?

M: Tikmēr, kamēr tu esi ārpus mana stāvokļa, tev būs Radītāji, Sargātāji un Iznīcinātāji, bet, kad beidzot būsi ar mani, tu zināsi tikai Sevi un redzēsi sevi visā.

185

J: Tu tomēr funkcionē.

M: Kad tu esi apreibis, tu redzi pasauli griežamies ap tevi uz riņķi. Pārņemts ar idejām par līdzekļiem un mērķiem, par darbu un jēgu tu redzi mani šķietami funkcionējot. Īstenībā es tikai skatos. Jebkas, kas tiek darīts, tiek darīts uz skatuves. Prieks un bēdas, dzīve un nāve, tie visi ir reāli cilvēkam važās; man tie visi ir izrādē, tik pat nereāli cik izrāde pati.

Es varētu uztvert pasauli tieši kā tu, bet tu tici, ka tu pats esi tajā, kamēr es to redzu kā pilienu, mirdzošu varavīkšņu krāsās, milzīgajā apziņas plašumā.

J: Mēs visi paliekam veci. Vecums nav patīkams – kaites un sāpes, vājums un pienākošais gals. Kā džnānī jūtas vecumā? Kā viņa iekšējais pats skatās uz savu vecuma nespēku?

M: Līdz ar vecumu viņš kļūst arvien laimīgāks un mierīgāks. Beigu beigās, viņš dodas mājās. Kā ceļotājs, kurš tuvojās savam galapunktam un vāc savu bagāžu, viņš atstāj vilcienu bez nožēlas.

J: Acīmredzami, te ir pretruna. Mums tiek teikts, ka džnānī ir pāri jebkādāmizmaiņām. Viņa laimība ne aug, ne dilst. Kā novecojot viņš var augt laimībā, un vēl par spīti savam fiziskajam vājumam, utt.?

M: Pretrunu nav. Likteņa rats tuvojās nobeigumam – prāts ir priecīgs. Ķermeniskās eksistences migla klīst – ķermeņa nasta ar katru dienu kļūst arvien vieglāka.

J: Pieņemsim, džnānī ir saslimis. Viņš ir noķēris gripu, un visas viņa locītavas sāp un deg. Kāds ir viņa prāta stāvoklis?

M: Katra sajūta tiek kontemplēta perfektā nosvērtībā. Nav vēlmes pēc tās, nav noraidīšanas. Tā ir, kāda tā ir, un viņš uz to skatās ar smaidu, esot sirsnīgā atstatā.

J: Viņš varētu būt atstatā no savām ciešanām, bet tomēr tās tur vēl ir.

M: Tās ir tur, bet tam nav nozīmes. Lai kādā es būtu stāvoklī, es to redzu kāprāta stāvokli, kas ir pieņemams tāds, kāds tas ir.

J: Sāpes ir sāpes. Tu tās pieredzi visu laiku.

186

M: Tas, kurš pieredz ķermeni, pieredz tā sāpes un baudas. Es neesmu ne ķermenis, ne ķermeņa pieredzētājs.

J: Teiksim, tu esi divdesmit piecus gadus vecs. Tiek sarīkotas tavas kāzas, un uz tevis sāk gulst saimnieciskie pienākumi. Kā tu jūties?

M: Tieši kā tagad. Tu turpini uzstāt, ka mans iekšējais stāvoklis tiek ārējo notikumu veidots. Tas tā nav. Lai kas notiktu, es palieku. Manas būtības saknē ir tīra apjausma, intensīvas gaismas druska. Šī druska pati pēc savas dabas spīd un rada attēlus telpā un notikumus laikā – bez piepūles un spontāni. Tikmēr, kamēr tā tikai apjauš, problēmu nav. Bet, kad esamībā parādās diskriminējošais prāts un rada atšķirības, rodas baudas un sāpes. Miega laikā prāts nav aktīvs, tāpēc nav sāpju un baudu. Radības process turpinās, bet tas netiek manīts. Prāts ir apziņas veids, un apziņa ir dzīves aspekts. Dzīve visu rada, bet Augstākais ir pāri visam.

J: Augstākais ir saimnieks, un apziņa – viņa kalps.

M: Saimnieks ir apziņā, ne pāri tai. Apziņas terminos Augstākais ir abi, radība un izzušana, konkretizēšana un abstrakcija, fokuss un universālais. Tā arī nav neviens no tiem. Vārdi līdz tam nesniedzas, ne arī prāts.

J: Džnānī, šķiet, ir ļoti vientuļa būtne, viena pati.

M: Viņš ir viens, bet viņš ir viss. Viņš nav pat būtne. Viņš ir visu būtņu esība. Pat ne tas. Vārdi nav piemērojami. Viņš ir, kas viņš ir, zeme, no kurasviss aug.

J: Tev nav bail mirt?

M: Pastāstīšu tev, kā nomira mana Guru Guru. Pēc sava paziņojuma, ka viņa laiks tuvojas beigām, viņš vairs neēda, nemainot savu ikdienas rutīnu. Vienpadsmitajā dienā lūgšanu laikā viņš dziedāja un dzīvīgi sita plaukstas, un pēkšņi nomira! Tieši tā, starp divām kustībām, kā nopūsta svece. Visi mirst tā, kā viņi dzīvo. Man nav bail no nāves, jo es nebaidos no dzīves. Es dzīvoju laimīgu dzīvi un miršu laimīgā nāvē. Liksta ir piedzimt, ne mirt. Viss ir atkarīgs no tā, kā tu uz to skaties.

J: Tavam stāvoklim nevar būt pierādījumu. Viss, ko es par to zinu, ir tas, ko

187

tu par to saki. Viss, ko es redzu, ir ļoti interesants vecs vīrs.

M: Tu esi interesantais vecais vīrs, ne es! Es neesmu dzimis. Kā es varu palikt vecs? Tas, kāds es izskatos tev, ir tikai tavā prātā. Man gar to nav nekādas daļas.

J: Pat kā sapnis tu esi visneparastākais sapnis.

M: Es esmu sapnis, kas tevi var pamodināt. Tev būs tā pierādījums pamostoties.

J: Iedomājies, tevi sasniedz ziņas, ka es esmu miris. Kāds tev pasaka: “Vai tu zini to-un-to? Viņš nomira.” Kāda būtu tava reakcija?

M: Es būtu ļoti priecīgs par tavu atgriešanos mājās. Ļoti priecīgs redzēt teviārā no šīs muļķības.

J: Kādas muļķības?

M: No domāšanas, ka tu piedzimi un mirsi, ka tu esi ķermenis, kam ir prāts,un visādām tādām muļķībām. Manā pasaulē neviens nedzimst, un neviens nemirst. Daži cilvēki dodas ceļojumā un atgriežas, daži nekad nedodas. Kāda tam visam nozīme, ja viņi ceļo savās sapņu valstībās, katrs ievīstīts savā sapnī. Tikai pamošanās ir svarīga. Ir gana zināt “es esmu” kā realitāti un arī kā mīlestību.

J: Mana pieeja nav tik absolūta, tāpēc mans jautājums. Viscaur rietumos cilvēki meklē kaut ko reālu. Viņi griežas pie zinātnes, kas viņiem daudz ko stāsta par matēriju, mazliet par prātu un neko par apziņas dabu un jēgu. Viņiem realitāte ir objektīva, ārpus tieši vai izsecinot novērojamā un aprakstāmā; par subjektīvo realitātes aspektu viņi neko nezina. Ir ārkārtīgi svarīgi dot viņiem zināt, ka pastāv realitāte, un tā ir atrodama apziņas brīvībā no matērijas un tās ierobežojumiem un izkropļojumiem. Pārsvarā cilvēku pasaulē vienkārši nezina, ka ir realitāte, kas var tikt atrasta un pieredzēta apziņā. Šķiet ļoti būtiski, ka viņi izdzirdētu labās ziņas no kāda, kurš pats to ir pieredzējis. Šādi liecinieki vienmēr ir eksistējuši, un viņu liecības ir nenovērtējamas.

M: Protams. Sevis-realizācijas vēsts, ja dzirdēta, nekad netiks aizmirsta. Kā

188

sēkla, atstāta zemē, tā sagaidīs pareizo sezonu un dīgs, un izaugs varenā kokā.

41. Attīsti vērotāja attieksmiJautātājs: Kāds ir realizēta cilvēka ikdienas un ikstundas stāvoklis? Kā viņš redz, dzird, ēd, dzer, možas un guļ, stādā un atpūšas? Kāds ir pierādījums, ka viņa stāvoklis atšķiras no mūsējā? Bez tā saukto realizēto cilvēku mutiskām liecībām, vai ir iespējams objektīvi apliecināt viņu stāvokli. Vai nepastāv novērojamas atšķirības viņu psiholoģiskajās un nervureakcijās, viņu metabolismā, vai smadzeņu viļņos, vai viņu psihosomatiskajā struktūrā?

Maharadž: Atšķirības tu varētu atrast un varētu arī neatrast. Viss ir atkarīgsno novērošanas iespējām. Tomēr objektīvās atšķirības ir vismazāk svarīgas. Kam ir nozīme, ir attieksmei, kas ir absolūta nepieķeršanās, savrupība, atstatus stāvēšana.

J: Vai džnānī nejūt bēdas, kad nomirst viņa bērns, vai viņš necieš?

M: Viņš cieš ar tiem, kas cieš. Pats notikums ir mazsvarīgs, bet viņš ir pilnslīdzjūtības uz būtni ciešanās, vai dzīvu, vai mirušu, ķermenī vai ārā no tā. Beigu beigās, mīlestība un līdzjūtība ir pati viņa daba. Viņš ir viens ar visu, kas dzīvo, un mīlestība ir vienotība darbībā.

J: Cilvēki ļoti baidās no nāves.

M: Džnānī nebaidās no nekā. Bet viņā ir līdzjūtība uz cilvēku, kurš baidās. Beigu beigās, būt dzimušam, dzīvot un mirt ir dabīgi. Baidīties – nav. Protams, notikumam tiek pievērsta uzmanība.

J: Iedomājies, tu esi slims – drudzis, sāpes, kratekļi. Ārsts tev saka, ka situācija ir nopietna, dzīvot ir palikušas tikai dažas dienas. Kāda būtu tava

189

pirmā reakcija?

M: Nekāda. Tik pat dabīgi, cik vīrakam ir izdegt, tik ķermenim ir mirt. Īstenībā tā ir ļoti mazsvarīga lieta. Nozīme ir tam, ka es neesmu ne ķermenis, ne prāts. Es esmu.

J: Tava ģimene, protams, būtu nobažījusies. Ko tu viņiem teiktu?

M: Parastās lietas: nebaidies, dzīve turpinās. Dievs tevi pasargās un drīz mēs atkal būsim kopā, utt. Bet man šis viss saviļņojums ir bezjēdzīgs, jo es neesmu vienība, kas iedomājas sevi par dzīvu vai mirušu. Es neesmu ne dzimis, ne arī varu nomirt. Man nav nekā, ko atcerēties vai aizmirst.

J: Kā ar lūgšanām par mirušajiem?

M: Taču lūdzies par mirušajiem. Tas viņiem ļoti patīk. Viņi jūtās glaimoti. Džnānī nav vajadzīgas lūgšanas. Viņš pats ir atbilde uz tavām lūgšanām.

J: Kā džnānī ceļo pēc nāves?

M: Džnānī jau ir miris. Tu sagaidi, ka viņš mirs atkal?

J: Neapšaubāmi, ķermeņa izgaišana pat priekš džnānī ir svarīgs notikums.

M: Džnānī nav svarīgu notikumu, izņemot, kad kāds sasniedz augstāko mērķi. Tikai tad viņa sirds gavilē. Visam pārējam nav nekāda svara. Viss universs ir viņa ķermenis, visa dzīve ir viņa dzīve. Kā gaismu pilsētā izdegusi spuldze neiespaido gaismu tīklu, tā ķermeņa nāve neiespaido veselumu.

J: Konkrētais varētu nerūpēt veselumam, bet tas rūp konkrētajam. Veselums ir abstrakcija, konkrētais ir reāls.

M: Tas ir tas, ko tu saki. Man varētu būt otrādāk – veselums ir reāls, daļa nāk un iet. Konkrētais dzimst un pārdzimst, mainot vārdu un formu, džnānī ir Nemainīgā Realitāte, kas mainīgajam dod iespēju būt. Bet viņš nevar tev dod pārliecību. Tai ir jānāk no tevis paša pieredzes. Ar mani viss ir viens, viss ir vienāds.

J: Vai grēks un tikums ir viens un tas pats?

M: Tās ir cilvēku radītas vērtības! Ko tās nozīmē man? Kas beidzas priekā,

190

ir tikums, kas beidzas bēdās, ir grēks. Abi ir prāta stāvokļi. Manējais nav prāta stāvoklis.

J: Mēs esam kā akli cilvēki, apjukuši, mēģinot saprast, ko nozīmē redzēt.

M: Tu to vari likt tādos vārdos, kādos gribi.

J: Vai klusuma prakse ir efektīva sādhana?

M: Jebkas, ko tu dari apgaismības labā, ved tevi tuvāk. Viss, ko tu dari, neatceroties apgaismību, to atliek. Bet kāpēc sarežģīt? Tikai zini, ka tu esi pāri visām lietām un domām. Tas, kas tu gribi būt, tu jau esi. Tikai paturi to prātā.

J: Es dzirdu, ka tu to saki, bet es nespēju noticēt.

M: Es arī biju tādā pašā situācijā. Bet es uzticējos savam Guru, un izrādījās,ka viņam bija taisnība. Uzticies man, ja tu vari. Turi prātā, ko es tev saku: neko nevēlies, jo tev nekas netrūkst. Pati meklēšana tevi attur no atrašanas.

J: Tu uz visu šķieti tik vienaldzīgs.

M: Es neesmu vienaldzīgs, es esmu skatījumā nesadalīts. Es nedodu priekšroku man un manam. Netiek gribēts ne grozs zemes, ne grozs dimantu. Dzīve un nāve man ir viens un tas pats.

J: Nesadalītība skatījumā padara tevi par vienaldzīgu.

M: Tieši pretēji, līdzjūtība un mīlestība ir pats mans kodols. Brīvs no tieksmēm un nosliecēm, es esmu brīvs mīlēt.

J: Buda teica, ka apgaismības ideja ir ārkārtīgi svarīga. Pārsvarā cilvēku nodzīvo savas dzīves, nezinot, ka ir tāda lieta kā apgaismība, nemaz nerunājot par tiekšanos uz to. Kad viņi par to ir izdzirdējuši, ir iesēta sēkla, kura nevar nomirt. Tāpēc viņš sūtīja savus bhikšus katru gadu astoņus mēnešus nepārtraukti sludināt.

M: “Var dot ēdienu, apģērbu, pajumti, zināšanas, mīlestību, bet augstākā dāvana ir sprediķis par apgaismību,” mans Guru mēdza teikt. Tev taisnība, apgaismība ir augstākais labums. Kad tev tas ir, neviens to tev nevar atņemt.

J: Ja tu šādi runātu rietumos, cilvēki tevi uzskatītu par traku.

191

M: Protams, tā būtu! Nezinošam viss, ko viņi nevar saprast, ir trakums. Un kas no tā? Lai viņi ir tādi, kādi viņi ir. Es esmu, kāds es esmu ne savu nopelnu dēļ, un viņi ir tādi, kādi viņi ir ne viņu vainas dēļ. Augstākā Realitāte manifestē sevi neskaitāmos veidos. Bezgalīgā skaitā ir tā vārdi un formas. Viss rodas, viss saplūst tajā pašā okeānā, visa avots ir viens. Iemeslu un rezultātu meklēšana ir tikai prāta laika nosišanas veids. Kas ir, irmīlams. Mīlestība nav rezultāts, tas ir pats būšanas pamats. Lai kur tu dotos,tu atradīsi būšanu, apziņu un mīlestību. Kāpēc un kā labad uzskatīt kaut ko par labāku?

J: Kad dabīgu iemeslu dēļ tiek izdzēstas tūkstošiem un miljoniem dzīvību (kā tas notiek plūdos un zemestrīcēs), manī nav lielu skumju. Bet, kad vienscilvēks mirst pie otra rokas, mani tas ārkārtīgi sāpina.

M: Viss notiek, kā tas notiek. Nelaimes, dabas vai cilvēka radītas, notiek, un nav vajadzības justies šausminātam.

J: Kā jebkas var būt bez cēloņa?

M: Katrā notikumā tiek atspoguļots viss universs. Sākuma cēlonis nav izsekojams. Pati cēloņsakarības ideja ir tikai domāšanas un runas veids. Mēs nespējam iedomāties parādību bez cēloņa. Tomēr tas nepierāda cēloņsakarības pastāvēšanu.

J: Daba ir bez prāta, tāpēc bezatbildīga. Bet cilvēkam ir prāts. Kāpēc tas ir tik perverss?

M: Perversības iemesli arī ir dabīgi – iedzimtība, vide, utt. Tu tik ātri sāc nosodīt. Nesatraucies par citiem. Tiec galā no sākuma ar savu prātu. Kad tu realizēsi, ka arī tavs prāts ir dabas daļa, beigs pastāvēt dualitāte.

J: Tajā ir kaut kāda mistērija, ko es nespēju aptvert. Kā prāts var būt dabas daļa?

M: Jo daba ir prātā; bez prāta, kur ir daba?

J: Ja daba ir prātā, un prāts ir mans, man būtu jābūt spējīgam kontrolēt dabu, kas tā nav. Spēki, pāri manai kontrolei, ietekmē manu uzvedību.

M: Attīsti vērotāja attieksmi, un tu sevis paša pieredzē ieraudzīsi, ka

192

savrupība nodrošina kontroli. Liecinieka stāvoklis ir spēkpilns, tajā nav nekā pasīva.

42. Realitāte nevar tikt izpaustaJautātājs: Esmu pamanījis, ka manī parādās jauns es, neatkarīgs no iepriekšējā es. Tie kaut kā pastāv kopā. Vecais es turpina savā ierastajā veidā; jaunais ļauj vecajam būt, bet neidentificē sevi ar to.

Maharadž: Kāda ir galvenā starpība starp veco sevi un jauno?

J: Vecais es grib visu definēt un izskaidrot. Tas grib, lai lietas viena ar otru sader verbāli. Jaunajam ir vienaldzīgi verbāli izskaidrojumi – tas pieņem lietas, kādas tās ir, un necenšas saistīt tās ar citām lietām atmiņā.

M: Vai tu pilnībā un pastāvīgi apjaut starpību starp pierasto un garīgo? Kāda ir jaunā sevis attieksme uz veco?

J: Jaunais tikai skatās uz veco. Tas nav ne draudzīgs, ne naidīgs. Tas vienkārši pieņem veco sevi starp visām pārējām lietām. Tas nenoliedz tā esamību, bet neakceptē tā vērtību un realitāti.

M: Jaunais ir absolūts vecā noliegums. Jaunais, kas atļauj lietām būt, nav īsti jauns. Tā ir tikai vecā jauna attieksme. Patiesi jaunais pilnībā izsvītro veco. Divi nevar pastāvēt vienlaicīgi. Vai notiek sevis atkailināšanas process, pastāvīga atteikšanās pieņemt vecās idejas un vērtības, vai ir tikai savstarpēja tolerance? Kā tie viens ar otru ir saistīti?

J: Konkrētas saistības nav. Tie pastāv kopā.

M: Kad tu runā par veco sevi un jauno, ko tu ar tiem domā, kas tev ir prātā?Ja atmiņā pastāv turpinātība starp tiem abiem, katram atceroties otru, kā tu vari runāt par diviem es?

J: Viens ir pieradumu vergs, otrs nē. Viens konceptualizē, otrs ir brīvs no

193

idejām.

M: Kāpēc divi paši? Starp saistīto un brīvo nevar būt saistības. Pats to abu kopā pastāvēšanas fakts pierāda to pamata vienotību. Ir tikai viens pats – tasvienmēr ir tagad. Tas, ko tu sauc par otru pašu – veco vai jauno – ir tikai paveids, cits viena paša aspekts. Pats ir viens. Tu esi tas pats, un tev ir idejaspar to, kas tu biji un kas tu būsi. Bet ideja nav pats. Tieši tagad, tev sēžot manā priekšā, kurš pats esi tu? Vecais vai jaunais?

J: Abi ir konfliktā.

M: Kā var pastāvēt konflikts starp to, kas ir, un to, kas nav? Konflikts ir vecā pazīme. Kad parādās jaunais, vecā vairs nav. Nevar runāt par jauno un par konfliktu vienā elpā. Pat centienu uz jauno pūles dara vecais. Jebkur, kur ir konflikts, pūles, cīniņi, centieni, ilgošanās pēc izmaiņām, tur jaunā nav. Kādā mērā tu esi brīvs no pierastās tendences radīt un uzturēt konfliktus?

J: Es nevaru teikt, ka tagad esmu cits cilvēks. Bet es atklāju par sevi jaunas lietas, stāvokļus, kādi iepriekš man nav bijuši, tāpēc es jūtu pamatojumu saukt tos par jauniem.

M: Vecais pats ir tavs pats. Stāvoklī, kurš uzrodas pēkšņi un bez iemesla, nav sevis traipa; tu to varētu nosaukt par “dievu”. Kas ir bez sēklas un bez saknes, kas nedīgst un neaug, nezied un nedod augļus, kas nonāk esamībā pēkšņi un pilnā varenībā, mistiski un brīnišķīgi, tu to varētu saukt par “dievu”. Tas ir pilnībā negaidīts, tomēr neizbēgams, bezgalīgi pazīstams, tomēr pavisam pārsteigums, pāri visām cerībām, tomēr absolūti drošs. Jo tasir bez iemesla, tas ir bez šķēršļiem. Tas godā tikai vienu likumu; brīvības likumu. Viss, kas ietver turpinātību, secību, iešanu no vienas ainas uz citu, nevar būt reāls. Realitātē nav progresa, tā ir pabeigta, perfekta, neattiecināma.

J: Kā likt tam notikt?

M: Tu nevari neko darīt, lai tā notiktu, bet tu vari izvairīties no šķēršļu taisīšanas. Vēro savu prātu, kā tas nonāk esamībā, kā tas darbojas. Vērojot prātu, tu sevi atklāj kā vērotāju. Kad tu stāvi nekustoties, tikai skatoties, tu

194

atklāj sevi kā gaismu aiz vērotāja. Gaismas avots ir tumšs, nezināms ir zināšanas avots. Pastāv tikai tas avots. Ej atpakaļ uz to avotu un paliec tur. Tas nav debesīs, ne arī viscaur-esošajā ēterā. Dievs ir viss, kas ir lielisks un brīnišķīgs; es neesmu nekas, man nekā nav, es neko nevaru darīt. Tomēr viss nāk no manis – avots esmu es; sakne, sākums esmu es.

Kad tevī eksplodē realitāte, tu to varētu nosaukt par Dieva pieredzi. Vai drīzāk tas ir Dievs, kas pieredz tevi. Dievs tevi zina, kad tu zini sevi. Realitāte nav procesa rezultāts; tas ir sprādziens. Tā pavisam noteikti ir pāri prātam, bet viss, ko tu vari darīt, ir labi zināt savu prātu. Ne tā, ka prāts tev palīdzēs, bet, zinot savu prātu, tu vari izvairīties no tā, ka tas tevi padara parnespējīgu. Tev ir jābūt ļoti modram, jeb tavs prāts izspēlēs ar tevi aplamo. Tas ir kā zagļa vērošana – ne tā, ka tu no zagļa kaut ko gaidi, bet tu negribi tikt apzagts. Tādā pašā veidā tu pievērs daudz uzmanības savam prātam, neko no tā negaidot.

Vai cits piemērs. Mēs mostamies un mēs guļam. Pēc dienas darba nāk miegs. Tagad, vai es eju gulēt, vai pie manis atnāk nevērība – miega stāvokļa raksturīgā īpašība? Citiem vārdiem, mēs esam nomodā, jo mēs guļam. Mēs īstenībā nepamostamies nomodas stāvoklī. Nomodā parādās pasaule neziņas dēļ un ieved nomodas-sapņa stāvoklī. Abi, gan miegs, gan nomoda, ir aplamības. Mēs tikai sapņojam. Patiesu nomodu un patiesu miegu zina tikai džnānī. Mēs sapņojam, ka esam nomodā, mēs sapņojam, kaguļam. Trīs stāvokļi ir tikai sapņu stāvokļa variācijas. Attiekšanās pret visu kā pret sapni atbrīvo. Tikmēr, kamēr tu sapņiem dod realitāti, tu esi to vergs. Iztēlojoties, ka tu piedzimi kā tas-un-tas, tu kļūsti par vergu tam-un-tam. Verdzības būtība ir iedomas, ka tu esi process, ka tev ir pagātne un nākotne, ka tev ir vēsture. Īstenībā mums nav vēstures, mēs neesam process,mēs neattīstāmies, nesairstam; redzi arī visu kā sapni un paliec ārā no tā.

J: Kāds no klausīšanās tevī man tiek labums?

M: Es saucu tevi atpakaļ pie sevis. Viss, ko prasu, ir skatīties uz sevi, uz savu pusi, iekšup sevis.

J: Kādam nolūkam?

M: Tu dzīvo, tu jūti, tu domā. Dodot uzmanību savai dzīvošanai, jušanai un

195

domāšanai, tu sevi no tiem atbrīvo un ej tiem pāri. Tava personība izgaist, un paliek tikai liecinieks. Tad tu ej pāri lieciniekam. Neprasi, kā tas notiek. Tikai meklē iekšup sevis.

J: Kāda ir atšķirība starp personu un liecinieku?

M: Abi ir apziņas režīmi. Vienā tu vēlies un baidies, otrā tevi neskar baudasun sāpes, un tu netiec notikumu tramdīts. Tu ļauj tiem nākt un iet.

J: Kā var nostabilizēties augstākajā stāvoklī, tīra liecinieka stāvoklī?

M: Apziņa nespīd pati par sevi. Tā spīd gaismā, kas pāri tai. Redzējis sapņaino apziņas raksturu, meklē gaismu, kurā tā parādās, kas dod tai esamību. Ir apziņas saturs un arī tās apjausma.

J: Es zinu, un es zinu, ka es zinu.

M: Jā, ar noteikumu, ka otrā zināšana ir nenosacīta un bezlaicīga. Aizmirsti zināto, bet atceries, ka tu esi zinātājs. Neesi visu laiku savu pieredžu pārņemts. Atceries, ka tu esi pāri pieredzētājam, nedzimis un nemirstīgs. Atceroties to, parādīsies tīras zināšanas kvalitāte, nenosacītas apjausmas gaisma.

J: Kādā brīdī tiek pieredzēta realitāte?

M: Pieredzētas tiek izmaiņas, tās nāk un iet. Realitāte nav notikums, tā nevar tikt pieredzēta. Tā nav uztverama tādā pašā veidā, kādā ir uztverams notikums. Ja tu gaidīsi kādu notikumu, realitātes atnākšanu, tu to gaidīsi mūžīgi, jo realitāte nenāk un neiet. Tai ir jābūt uztvertai, ne sagaidītai. Tai nav jāgatavojas un tā nav jāgaida. Bet pašas gaidas un realitātes meklējumi ir realitātes kustība, darbība, rīcība. Viss, ko tu vari izdarīt, ir aptvert centrālo tēzi, ka realitāte nav notikums, un tā nenotiek, un lai kas notiktu, laikas nāktu un ietu, nav realitāte. Redzi notikumu tikai kā notikumu, pārejošo kā pārejošo, pieredzi kā tikai pieredzi, un tu būsi izdarījis visu, ko tu vari darīt. Tad tu esi neaizsargāts pret realitāti, neesi vairs nobruņojies pret to, kāds tu biji tad, kad tu piešķīri realitāti notikumiem un pieredzēm. Bet ko līdz ir kāda patika vai nepatika, tu esi pārvilcis ekrānu.

J: Vai tu teiktu, ka realitāte sevi izpauž drīzāk rīcībā nekā zināšanā? Vai tā

196

drīzāk ir kāda veida sajūta?

M: Ne rīcība, ne sajūta, ne doma neizpauž realitāti. Nav tādas lietas kā realitātes izpausme. Tu ievies dualitāti tur, kur tādas nav. Tikai realitāte ir, nekā cita nav. Trīs nomodas, sapņu un miega stāvokļi es neesmu, un manis tajos nav. Kad es nomiršu, pasaule teiks: “O, Maharadž ir miris!” Bet man šie vardi ir bez satura; tie ir bez nozīmes. Kad Guru attēla priekšā tiek pielūgts, viss notiek tā, it kā viņš pamostas un nomazgājas, un paēd, un atpūšas, un dodas pastaigā, un atgriežas, visus svētī, un dodas gulēt. Ir klātesamība pie vissmalkākajām detaļām, un tomēr tajā ir nerealitātes sajūta. Tā tas ir ar mani. Viss notiek, kā tam ir jānotiek, tomēr nekas nenotiek. Es daru to, kas šķiet nepieciešams, bet visu laiku es zinu, ka nekasnav nepieciešams, ka dzīve pati ir tikai noticējums.

J: Kāpēc tad vispār dzīvot? Kāpēc visa šī nevajadzīgā nākšana un iešana, mošanās un gulēšana, ēšana un gremošana?

M: Nekas netiek manis darīts, viss vienkārši notiek, es negaidu, es neplānoju, es tikai vēroju notikumus notiekam, zinot, ka tie ir nereāli.

J: Vai tu šāds biji jau no pirmā apgaismības mirkļa?

M: Trīs stāvokļi rotē kā parasti – ir nomoda un miegs, un atkal nomoda, bet tie nenotiek ar mani. Tie vienkārši notiek. Ar mani nekad nekas nenotiek. Ir kaut kas nemainīgs, nekustīgs, neizkustināms, kā akmens, neaizsniedzams; homogēna tīras būšanas-apziņas-svētlaimes masa. Es nekad neesmu no tās ārā. Nekas nevar mani izraut no tās ārā, ne spīdzināšana, ne nelaime.

J: Tomēr tu apzinies!

M: Jā un nē. Ir miers – dziļš, milzīgs, nesatricināms. Notikumi tiek reģistrēti atmiņā, bet nav svarīgi. Es knapi tos apjaušu.

J: Ja es tevi pareizi saprotu, šis stāvoklis neatnāca, to kultivējot.

M: Nebija atnākšanas. Tas tā bija – vienmēr. Bija atklājums, un tas bija pēkšņs. Tieši kā piedzimstot tu pēkšņi atklāj pasauli, tā pēkšņi es atklāju savu patieso būtību.

J: Tas bija pārklāts ar mākoņiem, un tava sādhana izkliedēja miglu? Kad

197

tavs patiesais stāvoklis tev kļuva skaidrs, vai tas turpināja būt skaidrs, vai tas atkal aizklājās? Vai tavs stāvoklis ir pastāvīgs vai saraustīts?

M: Absolūti nesvārstīgs. Lai ko es darītu, tas paliek kā akmens – nekustīgs. Kad tu esi pamodies realitātē, tu tajā paliec. Bērns neatgriežas dzemdē! Tas ir vienkāršs stāvoklis, mazākais no mazākajiem, lielākais no lielākajiem. Tas ir acīmredzams un pāri aprakstiem.

J: Vai uz to ir ceļš?

M: Jebkas var būt par ceļu, ja vien tu esi ieinteresēts. Tikai manu vārdu apdomāšana vien un mēģināšana aptvert to pilnu nozīmi ir gana pietiekoša sādhana sienas nogāšanai. Nekas mani nesatrauc. Es problēmām nesagādājupretestību – tāpēc tās ar mani nepaliek. Tavā pusē ir tik daudz problēmu. Manējā nav nekādu. Nāc manā pusē. Tu esi ievainojams. Es esmu imūns. Jebkas var notikt – vajadzīga ir patiesa interese. Patiess dedzīgums to izdara.

J: Vai es to varu izdarīt?

M: Protams. Tu esi pilnībā spējīgs pārkāpt otrā pusē. Tikai esi patiess.

43. Atpazīt var neziņu, ne džnānuJautātājs: Gadu gadiem tava mācība paliek nemainīga. Tajā, ko tu mums stāsti, nav manāms progress.

Maharadž: Slimnīcā slimie tiek aprūpēti un izveseļojas. Aprūpe ir ikdiena, reti mainīga, bet veselībā nav nekā monotona. Mana mācība varētu būt rutīna, bet tās auglis katrā cilvēkā ir jauns.

J: Kas ir realizācija? Kas ir realizējis cilvēks? Pēc kā tiek atpazīts džnānī?

M: Džnānai nav raksturīgu masku. Atpazīt var neziņu, ne džnānu. Džnānī arī neuzstāj, ka viņš ir kas īpašs. Visi tie, kuri paziņo savu varenību un

198

unikalitāti, nav džnānī. Viņi kādu neparastu attīstību jauc ar realizāciju. Džnānī nav tendences paziņot sevi par džnānī. Viņš sevi uzskata par perfekti normālu, patiesu savai īstajai dabai. Sevis paziņošana par visu-spējīgu, visur-esošu dievību ir skaidra neziņas zīme.

J: Vai džnānī var nodot savu pieredzi nezinošajam? Vai džnāna var tikt nodota no viena cilvēka uz otru?

M: Jā, to var. Džnānī vārdiem ir spēks izkliedēt neziņu un tumsu prātā. Tie nav vārdi, kas ir svarīgi, bet spēks aiz tiem.

J: Kas ir tas spēks?

M: Pārliecības spēks, balstīts personīgajā realizācijā, paša tiešā pieredzē.

J: Daži realizējuši cilvēki saka, ka zināšanas ir jāiekaro, ne jāgūst. Citi var tikai mācīt, bet mācīšanās ir katram sava.

M: Tas beigās ir par vienu un to pašu.

J: Ir daudzi, kuri ir praktizējuši jogu gadiem ilgi bez rezultātiem. Kas varētubūt viņu neizdošanās iemesls?

M: Daži ir kļuvuši atkarīgi no transiem, kad viņu apziņa ir snaudā. Bez pilnīgas apziņas, kāds var būt progress?

J: Daudzi praktizē samādhi (intensīvas absorbcijas stāvokļi). Šajos samādhiapziņa ir ļoti intensīva, tomēr tiem nav nekādu rezultātu.

M: Kādus rezultātus tu gaidi? Un kāpēc lai džnāna būtu kaut kā rezultāts? Viena lieta noved pie citas, bet džnāna nav lieta, saistīta ar cēloņiem un rezultātiem. Tā ir pilnībā pāri cēloņsakarībai. Tā ir mājošana sevī. Jogs uzzina daudzus brīnumus, bet uz sevi viņš paliek nezinošs. Džnānī varētu izskatīties un sajusties pavisam parasts, bet sevi viņš zina labi.

J: Ir daudzi, kuri cenšas zināt sevi patiesi dedzīgi, bet ar skopiem rezultātiem. Kas varētu būt tā iemesls?

M: Viņi nav pietiekoši izpētījuši zināšanas avotus, viņi pietiekoši nezina savas maņas, sajūtas un domas. Šis varētu būt viens no iemesliem. Cits: varētu vēl būt dzīvas kādas vēlmes.

199

J: Sādhanā virsotnes un lejas ir neizbēgamas. Tomēr patiess meklētājs par spīti visam brien tālāk. Ko tāda meklētāja labā var darīt džnānī?

M: Ja meklētājs ir patiess, var tikt dota gaisma. Šī gaisma ir visiem, un vienmēr te, bet meklētāji ir daži, un starp tiem dažiem tādi, kuri ir gatavi, ir ļoti reti. Sirds un prāta gatavība ir obligāta.

J: Vai savu realizāciju tu guvi caur pūlēm vai no Guru svētības?

M: Mācība bija viņa, uzticēšanās bija mana. Mana pārliecība viņā lika man pieņemt viņa vārdus kā patiesus, iet tajos dziļi, dzīvot tos, un tā es nonācu pie realizācijas, kas es esmu. Guru persona un vārdi lika man viņam uzticēties, un mana uzticēšanās padarīja tos par auglīgiem.

J: Bet vai Guru var dot realizāciju bez vārdiem, bez uzticēšanās, vienkārši tā pat, bez nekādas sagatavošanās?

M: Jā, var, bet kur ir ņēmējs? Redzi, es biju tik pieskaņojies savam Guru, tik pilnībā uzticējos viņam, manī bija tik maz pretestības, ka viss notika viegli un ātri. Bet ne visiem tā ir paveicies. Slinkums un nemiers bieži stāv ceļā, un kamēr tie nav ieraudzīti un aizvākti, progress ir lēns. Visi tie, kuri uzreiz ir realizējuši, no pieskāriena, skata vai domas vien, ir bijuši tam gatavi. Bet tādu ir ļoti maz. Lielākajai daļai ir vajadzīgs kāds laiks, lai nogatavotos. Sādhana ir paātrināta nogatavošanās.

J: Kas padara par nogatavojušos? Kas ir gatavības faktors?

M: Patiesums, protams, ir jābūt patiesi dedzīgam. Beigu beigās, realizējis cilvēks ir vispatiesākais cilvēks. Lai ko viņš darītu, viņš to dara pilnīgi, bez ierobežojumiem un atkāpēm. Integritāte tevi aizvedīs uz realitāti.

J: Vai tu mīli pasauli?

M: Kad tev sāp, tu raudi. Kāpēc? Jo tu mīli sevi. Neaizkorķē savu mīlestību, ierobežojot to uz ķermeni, turi to atvērtu. Tad tā būs mīlestība uz visu. Kad visas aplamās sevis-identifikācijas tiek izmestas ārā, kas paliek, irvisu-apskaujošā mīlestība. Tiec vaļā no visām idejām par sevi, pat no idejas,ka tu esi Dievs. Jebkura sevis-definīcija ir aplama.

J: Esmu noguris no solījumiem. Esmu noguris no sādhanām, kas paņem

200

visu manu laiku un enerģiju un neko nedod. Es gribu realitāti šeit un tagad. Vai man tā var būt?

M: Protams, var, ar nosacījumu, ka tev patiešām viss ir apnicis, ieskaitot tavas sādhanas. Kad tu neko nepieprasi no pasaules, ne arī no Dieva, kad tu neko negribi, neko nemeklē, neko negaidi, Augstākais Stāvoklis pie tevis atnāks nelūgts un negaidīts!

J: Ja cilvēks, kas ir pārņemts ar ģimenes dzīvi un pasaules nodarbēm, praktizē savu sādhanu precīzi, kā teikts viņa rakstos, vai viņš gūs rezultātus?

M: Rezultātus viņš gūs, bet viņš tajos būs ievīts kā kokons.

J: Tik daudzi svētie saka, ka, kad tu būsi nogatavojies, tu realizēsi. Viņu vārdiem varētu būt taisnība, bet tiem nav nekāda lielā pielietojuma. Ir jābūt izejai, neatkarīgai no nogatavošanās, kurai ir nepieciešams laiks, un no sādhanas, kurai ir nepieciešamas pūles.

M: Nesauc to par ceļu; tas vairāk ir kā prasme. Pat ne tas. Esi atvērts un kluss, tas ir viss. Tas, ko tu meklē, tev ir tik tuvu, ka ceļam nav vietas.

J: Pasaulē ir tik daudz nezinošu cilvēku un tik maz džnānī. Kas varētu būt tā iemesls?

M: Nesatraucies par citiem, parūpējies par sevi. Tu zini, ka tu esi. Nekrauj sev virsū vārdu nastu, tikai esi. Jebkāds vārds vai forma, ko tu sev dod, aizsedz tavu patieso dabu.

J: Kāpēc meklēšanai ir jāizbeidzas, pirms var realizēt?

M: Vēlme pēc patiesības ir augstākā no vēlmēm, tomēr tā vēl joprojām ir vēlme. Ir jāatsakās no visām vēlmēm, lai būtu reālais. Atceries, ka tu esi. Šis ir tavs darba kapitāls. Laid to apgrozībā, un būs liela peļņa.

J: Kāpēc vispār vajadzētu būt meklēšanai?

M: Dzīve ir meklēšana, neko tur nevar darīt – meklēšana ir. Kad visi meklējumi apstājas, tas ir Augstākais Stāvoklis.

J: Kāpēc Augstākais Stāvoklis nāk un iet?

201

M: Tas ne nāk, ne iet. Tas ir.

J: Vai tu runā no savas pieredzes?

M: Protams. Tas ir bezlaicīgs stāvoklis, vienmēr klātesošs.

J: Man tas nāk un iet, tev nē. Kāpēc šāda atšķirība?

M: Varbūt tāpēc, ka man nav vēlmju. Vai tu nevēlies Augstāko gana stipri. Tev ir jājūtas izmisušam, kad tavs prāts nav saskarsmē.

J: Visu savu dzīvi es esmu tiecies un tik maz sasniedzis. Es lasīju, klausījos – viss bezjēdzīgi.

M: Klausīšanās un lasīšana kļuva par tavu pieradumu.

J: Es arī no tā atsacījos. Nu vairs es nelasu.

M: No kā tu esi atsacījies, tagad nav svarīgi. No kā tu neesi atsacījies? Atrodi to un atsakies. Sādhana ir meklēšana, lai atsacītos no atrastā. Pilnībā sevi iztukšo.

J: Kā muļķis var vēlēties gudrību? Ir jāzina vēlmes objekts, lai to vēlētos. JaAugstākais netiek zināts, kā to var vēlēties?

M: Cilvēks nogatavojas dabīgi un ir gatavs realizācijai.

J: Bet kas ir gatavības faktors?

M: Sevis atcerēšanās, “es esmu” apjausma nogatavina viņu jaudīgi un ātri. Atmet visas idejas par sevi un vienkārši esi.

J: Esmu noguris no visiem veidiem un līdzekļiem, un prasmēm, un trikiem, no šīs mentālās akrobātikas. Vai ir veids kā uztvert realitāti tieši un nekavējoties?

M: Beidz izmantot savu prātu un skaties, kas notiks. Dari šo kārtīgi. Tas ir viss.

J: Kad biju jaunāks, man bija dīvainas, īsas, bet atmiņā paliekošas pieredzes, kad biju nekas, vienkārši nekas, tomēr pilnībā apzināts. Bet bīstamība ir tāda, ka ir vēlme no atmiņas atkal-radīt mirkļus, kas jau ir pagājuši.

202

M: Tā visa ir iztēle. Apziņas gaismā notiek visāda veida lietas, un nav nepieciešams kādai no tām dot īpašāku nozīmi. Zieda redzēšana ir tik pat brīnišķīga kā Dieva vīzija. Lai tās ir. Kāpēc tās atcerēties un tad atmiņu padarīt par problēmu? Esi mērens uz tām; nesadali tās augstās un zemās, iekšējās un ārējās, ilgstošās un pārejošās. Ej pāri, ej atpakaļ uz avotu, ej uz sevi, kas ir tāds pats, lai kas notiktu. Tavs vājums ir tavas pārliecības dēļ, katu esi piedzimis pasaulē. Īstenībā pasaule tiek tevī un tevis atkal-radīta. Redzi visu kā izspīdošu no gaismas, kas ir tavas esības avots. Tu ieraudzīsi, ka tajā gaismā ir mīlestība un bezgalīga enerģija.

J: Ja es esmu tā gaisma, kāpēc es to nezinu?

M: Lai zinātu, tev ir vajadzīgs zinošs prāts, prāts, kas ir spējīgs zināt. Bet tavs prāts vienmēr kaut kur skrien, nekad nav rāms, nekad nav pilnībā atspīdošs. Kā tu vari redzēt mēnesi tā varenībā, ja acis ir slimības aizmiglotas?

J: Vai mēs varam teikt, ka, kaut arī saule ir ēnas cēlonis, ēnā mēs nevaram redzēt sauli. Mums ir jāgriežas otrādi.

M: Tu atkal esi ieviesis trīsvienību par sauli, ķermeni un ēnu. Realitātē tāda sadalījuma nav. Tam, par ko es runāju, nav nekāda sakara ar dualitātēm un trīsvienībām. Nesāc mentalizēt un verbalizēt. Tikai skaties un esi.

J: Vai man ir jāredz, lai būtu?

M: Redzi, kas tu esi. Neprasi citiem, neļauj citiem tev teikt par tevi. Skaties iekšup un redzi. Viss, ko skolotājs tev var pateikt, ir šis. Nav nepieciešamība doties no viena pie otra. Tas pats ūdens ir visās akās. Tu vienkārši smel no vistuvākās. Manā gadījumā ūdens ir iekšup manis, un es esmu ūdens.

203

44. “Es esmu” ir patiess, viss pārējais ir izsecinātsMaharadž: Pasaules uztvērējs, vai viņš ir pirms pasaules, vai viņš nonāk esamībā līdz ar pasauli?

Jautātājs: Cik dīvains jautājums! Kāpēc tu uzdod tādus jautājumus?

M: Kamēr tu neatradīsi pareizo atbildi, tev nebūs miera.

J: Kad no rīta es pamostos, pasaule jau ir, mani sagaida. Skaidrs, ka pasaulenonāk esamībā pirmā. Arī es, bet daudz vēlāk, agrākajā gadījumā piedzimstot. Ķermenis ir starpnieks starp mani un pasauli. Bez ķermeņa nebūtu ne manis, ne pasaules.

M: Ķermenis parādās tavā prātā, tavs prāts ir tavas apziņas saturs; tu esi nekustīgais apziņas upes liecinieks, un apziņa mūžīgi mainās, tevi nekādā veidā nemainot. Tevis paša nemainīgums ir tik acīmredzams, ka tu to nepamani. Kārtīgi uz sevi apskaties, un visi šie pārpratumi un neskaidrības izgaisīs. Tieši kā mazās ūdeņainās dzīvītes ir ūdenī un nevar būt bez ūdens, tā viss universs ir tevī un nevar būt bez tevis.

J: Mēs to saucam par Dievu.

M: Dievs ir tikai ideja tavā prātā. Fakts esi tu. Vienīgā lieta, ko tu droši zini ir: “šeit un tagad es esmu”. Aizvāc “šeit un tagad”, un paliek “es esmu”, neapstrīdams. Pasaule pastāv atmiņā, atmiņa nonāk apziņā; apziņa eksistē apjausmā, un apjausma ir gaismas atspulgs uz eksistences ūdeņiem.

J: Es vēl joprojām neredzu, kā pasaule var būt manī, ja tik acīmredzams ir pretējais “es esmu pasaulē”.

M: Protams. Viss, ko varu patiesi teikt ir: “Es esmu”, viss pārējais ir izsecināts. Bet secināšana ir kļuvusi par pieradumu. Iznīcini visus domāšanas un redzēšanas pieradumus. Sajūta “es esmu” ir dziļāka cēloņa manifestācija, ko tu varētu saukt par sevi, Dievu, Realitāti vai jebkādā citā vārdā. “Es esmu” ir pasaulē; bet tā ir atslēga, kas var atvērt durvis uz ārpus pasauli. Mēness, dejojošs ūdenī, tiek redzēts ūdenī; bet tas tur ir mēness

204

debesīs, ne ūdens dēļ.

J: Tomēr galvenais punkts, šķiet, man nepielec. Es varu pieņemt, ka pasaule, kurā es dzīvoju un kustos, un kurā ir mana esamība, ir manis paša radījums, sevis projekcija, mana iztēle pāri nezināmai pasaulei, pasaulei, kāda tā ir, “absolūtas matērijas” pasaulei, lai kas tā matērija tāda būtu. Manis paša radītā pasaule varētu būt pavisam savādāka nekā augstākā, reālāpasaule, tieši kā kino ekrāns ne pavisam nav tāds, kādi ir attēli, kas uz tā tiek projicēti. Tomēr absolūtā pasaule eksistē, pavisam neatkarīga no manis.

M: Tā ir, Absolūtās Realitātes pasaule, uz kuras tavs prāts ir projicējis relatīvās nerealitātes pasauli, ir neatkarīga no tevis pavisam vienkārša iemesla dēļ – ka tā esi tu pats.

J: Vai te nav pretruna? Kā neatkarība var pierādīt identitāti?

M: Izpēti izmaiņu kustību, un tu redzēsi. Tas, kas var mainīties, tev paliekotnemainīgam, var tikt uzskatīts par neatkarīgu no tevis. Bet tam, kas ir nemainīgs, ir jābūt vienam ar jebko citu, kas ir nemainīgs. Jo dualitāte ietvermijiedarbību, un mijiedarbība nozīmē maiņu. Citiem vārdiem, absolūti materiālais un absolūti garīgais, pilnīgi objektīvais un pilnīgi subjektīvais, iridentiski gan substancē, gan būtībā.

J: Kā trīsdimensionālā attēlā gaisma pati rada savu ekrānu.

M: Derēs jebkāds salīdzinājums. Galvenais aptveramais punkts ir, ka tu no sevis paša iztēles uz sevis esi projicējis pasauli, kas balstās atmiņās, velmēs un bailēs, un ka tu sevi tajā esi ieslodzījis. Pārtrauc šo lāstu un esi brīvs.

J: Kā lāsts tiek pārtraukts?

M: Apstiprini savu neatkarību domās un rīcībā. Beigu beigās, viss karājās tavā ticībā sev, pārliecībā, ka tas, ko tu redzi un dzirdi, domā un jūti, ir reāls. Kāpēc gan neapšaubīt savu ticību? Bez šaubām, šī pasaule tiek tevis gleznota uz apziņas ekrāna, un ir pilnībā tevis paša privātā pasaule. Tikai tava sajūta “es esmu”, kaut pasaulē, nav no pasaules. Vai bez loģikas un iztēles pūlēm tu vari nomainīt “es esmu” uz “es neesmu”? Pašā savas esamības noliegumā tu to apstiprini. Kad tu realizē, ka pasaule ir tevis paša projekcija, tu no tās esi brīvs. Tev nav jāatbrīvo sevi no neeksistējošas

205

pasaules, izņemot tevis paša iztēlē! Lai kāds būtu attēls, skaists vai neglīts, to zīmē tu, un tu neesi tā saistīts. Realizē, ka nav neviena, kurš to tev varētu uzspiest, ka tā pastāv pieraduma uzskatīt iedomāto par reālo dēļ. Redzi iedomāto kā iedomāto un esi brīvs no bailēm.

Tieši kā krāsas tepiķī tiek gaismas parādītas, bet gaisma nav krāsas, tā pasaule ir tevis izsaukta, bet tu neesi pasaule.

To, kas rada un uztur pasauli, tu varētu saukt par Dievu vai providenci, bet no augstākā skatījuma tu esi pierādījums, ka Dievs eksistē, ne otrādāk. Jo, pirms jebkāds jautājums par Dievu var tikt uzdots, ir jābūt tev, lai tas varētutikt uzdots.

J: Dievs ir pieredze laikā, bet pieredzētājs – bezlaicīgs.

M: Pat pieredzētājs ir sekundārs. Primārais ir bezgalīgais apziņas izplatījums, mūžīgā iespēja, neizmērojamais visa, kas bija, ir un būs, potenciāls. Kad tu uz kaut ko skaties, tu redzi augstāko, bet tu iedomājies, ka tu redzi mākoni vai koku.

Mācies skatīties neiztēlojoties, klausīties nesagrozot: tas ir viss. Beidz piemērot vārdus un formas tam, kas būtībā ir bez vārda un bez formas, realizē, ka jebkāds uztveres režīms ir subjektīvs, ka, kas tiek redzēts vai dzirdēts, vai skarts, vai saosts, sajusts vai domāts, gaidīts vai iztēlots, ir prāts, un nav īstenībā, un tu pieredzēsi mieru un brīvību no bailēm.

Pat “es esmu” sajūta sastāv no tīras gaismas un būšanas sajūtas. Pastāv “Es”pat bez “esmu”. Tā arī tīra gaisma ir te, saki tu “es” vai nē. Apjaut to tīro gaismu, un tu nekad to nepazaudēsi. Esību esamībā, apjausmu apziņā, interesi katrā pieredzē – tas nav aprakstāms, tomēr pilnībā pieejams, jo nekācita nav.

J: Tu par realitāti runā tieši – kā par viscaur-esošu, vienmēr-klātesošu, mūžīgu, visu-zinošu, visu-rosinošo pamata cēloni. Ir citi skolotāji, kuri pilnībā atsakās runāt par realitāti. Viņi saka, ka realitāte ir pāri prātam, kamēr diskusijas notiek prāta sfērā, kas ir nereālā mājas. Viņu pieeja ir negatīva; viņi norāda uz nereālo un tādējādi iet tam pāri reālajā.

M: Atšķirība ir atrodama tikai vārdos. Beigu beigās, kad es runāju par reālo,

206

es aprakstu to kā ne-nereālo, bez-telpas, bez-laika, bez-cēloņu, bez-sākuma un bez-beigu. Tas beigās ir viens un tas pats. Ja vien tas ved uz apgaismību, kāda ir nozīme vārdu lietojumam? Kāda starpība, vai rati tiek vilkti, vai stumti, ja vien tie kustas uz priekšu? Tu varētu būt pievilkts realitātei vienā brīdī, bet atgrūsts no aplamā citā; šie ir tikai garastāvokļi, kuri viens otru nomaina; perfektai brīvībai nepieciešami ir abi. Tu vari iet vienu ceļu, vai otru – bet katru reizi tas būs tā mirkļa pareizais ceļš; tikai ej sirsnīgi, netērē laiku šaubām un nevilcinies. Lai bērns izaugtu, ir vajadzīga dažāda veida pārtika, bet ēšanas process ir tāds pats. Teorētiski – visas pieejas ir labas. Praksē un dotajā mirklī tu ej tikai vienu ceļu. Agrāk vai vēlāk tu noteikti atklāsi, ka, ja tu ļoti gribi atrast, tev ir jārok tikai vienā vietā – iekšup.

J: Skaidrs, ka kaut kas derīgs un vērtīgs ir katrā pieejā.

M: Katrā gadījumā vērtība ir tajā, ka tas tevi noved pie vajadzības meklēt iekšup. Rotaļāšanās ar dažādām pieejām varētu būt tāpēc, ka ir pretestība ietiekšup, ka ir bailes pamest ilūziju par būšanu par kaut ko konkrētu. Lai atrastu ūdeni, tu visās malās neroc mazas bedrītes, bet tu urbies dziļi tikai vienā vietā. Līdzīgi, lai atrastu sevi, tev ir jāizpēta sevi. Kad tu realizē, ka tuesi pasaules gaisma, tu arī realizēsi, ka tu esi tās mīlestība; ka zināt ir mīlēt, un mīlēt ir zināt.

No visām patikām mīlestība uz sevi ir pirmā. Tava mīlestība uz pasauli ir tavas mīlestības uz sevi atspulgs, jo tava pasaule ir tevis paša atspulgs. Gaisma un mīlestība ir bezpersoniskas, bet tās atspīd tavā prātā kā zināšana un sev laba vēlēšana. Mēs vienmēr ar sevi esam draugi, bet ne vienmēr gudri. Jogs ir cilvēks, kura labvēlība ir līdzās gudrībai.

45. Tam, kas nāk un iet, nav esamībasJautātājs: Esmu atnācis pie tevis drīzāk būt ar tevi, nekā klausīties tevī. Vārdos var pateikt maz, daudz vairāk var nodot klusumā.

207

Maharadž: No sākuma vārdi, pēc tam klusums. Ir jānogatavojas klusumam.

J: Vai mēs varam dzīvot klusumā?

M: Nesavtīgs darbs ved uz klusumu, jo, kad tu strādā, aizmirstot sevi, tev nav jāprasa palīgā. Vienaldzīgs uz rezultātiem, tu labprāt strādā pat visneadekvātākajos apstākļos. Tev nerūp būt īpaši apdāvinātam un labi aprīkotam. Tu arī neprasi apliecinājumus un palīdzību. Tu tikai dari, kas ir jādara, atstājot veiksmi un neveiksmi nezināmajam. Jo viss ir neskaitāmu faktoru iespaidots, no kuriem tikai viens ir tava personīgā apņemšanās. Tomēr tāds ir cilvēka prāta un sirds brīnums, ka pat vismazāk iespējamais notiek tad, kad cilvēka griba un mīlestība viena pie otras pievelkas.

J: Kas vainas palīdzības prasīšanā, ja darbs ir vērtīgs?

M: Kur ir vajadzība to prasīt? Tas tikai parāda vājumu un nemieru. Strādā tālāk, un universs strādās ar tevi. Beigu beigās, pareizās lietas darīšanas ideja pie tevis nāk no nezināmā. Tik, cik tas saistās ar rezultātiem, atstāj to nezināmajam, tikai izej cauri nepieciešamajām kustībām. Tu esi tikai viens no posmiem garajā cēloņu ķēdē. Fundamentāli viss notiek tikai prātā. Kad tu strādā pie kaut kā sirsnīgi un nesvārstīgi, tas notiek, jo likt lietām notikt irprāta funkcija. Realitātē nekas netrūkst, un nekas nav vajadzīgs, viss darbs tiek darīts tikai virspusē. Dziļumos ir perfekts miers. Visas tavas problēmas rodas tāpēc, ka tu esi sevi definējis un tādējādi ierobežojis. Kad tu neuzskatisevi par šo vai to, pārstāj pastāvēt jebkādi konflikti. Jebkādi centieni kaut koiesākt ar tavām problēmām neizbēgami izgāzīsies, jo, kas tiek vēlmes izsaukts, var tikt tikai brīvības no vēlmes atdarīts. Tu sevi esi aizvēris laikā un telpā, saspiedis sevi dzīves laika posmā un ķermeņa tilpumā, un tādējādi radījis neskaitāmus dzīves un nāves, baudu un sāpju, cerību un baiļu konfliktus. Neatmetot ilūzijas, tu netiksi vaļā no problēmām.

J: Persona ir ierobežota dabīgi.

M: Nav tādas lietas kā persona. Ir tikai ierobežojumi. Visu to summa definēpersonu. Tu domā, ka tu sevi zini tad, kad tu zini kas tu esi. Bet tu nekad nezini kas tu esi. Persona tikai šķiet esam, kā telpai traukā šķietami piemīt trauka forma un apjoms, un smarža. Redzi, ka tu neesi tas, kam tu tici, ka tu

208

esi. Ar visiem iespējamajiem spēkiem cīnies pret ideju, ka tu esi nosaucams un aprakstāms. Tu neesi. Atsakies domāt par sevi šis un tas izteiksmē. Nav cita ceļa ārā no posta, kuru tu esi sev radījis, akli bez izmeklēšanas pieņemot. Ciešanas ir saucieni pēc taujāšanas, katrai sāpei ir nepieciešama izpēte. Neesi slinks domāt.

J: Aktivitāte ir realitātes būtība. Nestrādāšanā nav tikuma. Blakus domāšanai ir arī kaut kas jādara.

M: Strādāt pasaulē ir grūti, neiesaistīties nevajadzīgā rīcībā ir vēl grūtāk.

J: Personai, kāda es esmu, šis viss šķiet neiespējami.

M: Ko tu par sevi zini? Tu vari būt tikai tas, kas tu īstenībā esi; tu tikai vari šķist kaut kas cits. Tu nekad neesi izkustējies ārā no savas pilnības. Visa ideja par sevis uzlabošanu ir tikai tradīcija un verbāla. Tieši kā saule nezina tumsu, tā pats nezina ne-pašu. Tas ir prāts, kas, zinot citu, kļūst par citu. Tomēr prāts nav nekas cits kā pats. Tas ir pats, kas kļūst par citu, ne-pašu, un tomēr paliek pats. Viss pārējais ir pieņēmums. Tieši kā mākonis aizklāj sauli, nekādā veidā to neiespaidojot, tā pieņēmumi pārklāj realitāti, to neiznīcinot. Pati iznīcināšanas ideja ir absurda; iznīcinātājs vienmēr ir reālāks par iznīcināto. Realitāte ir augstākais iznīcinātājs. Visa atšķirtība, jebkāda veida atsvešināšanās un atsavināšanās ir aplama. Viss ir viens – šis ir katra konflikta absolūtais risinājums.

J: Kāpēc ir tā, ka par spīti tik daudz instrukcijām un palīdzībai mēs neprogresējam?

M: Tikmēr, kamēr mēs iedomājamies sevi par atsevišķām personībām, vienu pavisam atšķirtu no otra, mēs nespējam aptvert realitāti, kas būtībā ir bezpersoniska. No sākuma mums ir jāzina sevi tikai par lieciniekiem, bez-dimensionāliem un bezlaicīgiem vērošanas centriem, un tad jārealizē to milzīgo tīras apjausmas okeānu, kas ir gan prāts, gan matērija, gan pāri abiem.

J: Lai kas es būtu realitātē, es sajūtu sevi kā mazu un atdalītu personu, vienu no daudzajām.

M: Tava būšana par personu ir telpas un laika ilūzijas dēļ; tu iedomājies

209

sevi esam konkrētā punktā, ar noteiktu tilpumu; tava personība ir tavas sevis-identifikācijas ar ķermeni dēļ. Tavas domas un jūtas eksistē secībā, tām ir savs laika posms, un atmiņas dēļ tās tev liek iedomāties sevi kā kaut ko ar savu laika posmu. Īstenībā laiks un telpa ir tevī; tu neesi tajos. Tie ir uztveres režīmi, bet tie nav vienīgie. Laiks un telpa ir kā vārdi, kas rakstīti uz papīra; papīrs ir reāls, vārdi ir tikai ieradums. Cik tev gadi?

J: Četrdesmit astoņi!

M: Kas tev liek teikt četrdesmit-astoņi? Kas tev liek teikt: es esmu šeit? Vārdiski pieradumi, kas dzimuši pieņēmumos. Prāts rada laiku un telpu un uzskata savus radījumus par realitāti. Viss ir šeit un tagad, bet mēs to neredzam. Patiesi, viss ir manī un no manis. Nav nekā cita. Pati ideja par “citu” ir katastrofa un nelaime.

J: Kāds cēlonis ir personificēšanai, sevis ierobežošanai laikā un telpā?

M: Tam, kas neeksistē, nevar būt cēloņa. Nav tādas lietas kā atšķirta persona. Pat skatoties no empīriska skata punkta, ir acīmredzami, ka viss ir visa cēlonis, ka viss ir tāds, kāds tas ir, jo viss universs ir tāds, kāds tas ir.

J: Tomēr personībai ir jābūt kādam cēlonim.

M: Kā personība nonāk esamībā? Atmiņas dēļ. Identificējot tagadni ar pagātni un projicējot to nākotnē. Domā par sevi kā par momentānu, bez pagātnes un nākotnes, un tava personība izgaist.

J: Vai tad nepaliek “es esmu”?

M: Vārds “paliek” nav piemērojams. “Es esmu” ir vienmēr svaigs. Tev nav jāatceras, lai būtu. Patiesībā, lai jebko pieredzētu, no sākuma ir jābūt būšanas sajūtai. Pašreiz tava būšana ir sajaukta ar pieredzēšanu. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir atšķetināt būšanu no pieredžu mezgliem. Kad tu esi zinājis tīru būšanu, bez būšanas par šo vai to, tu to atšķirsi starp pieredzēm, un tu vairs netiksi vārdu un formu maldināts.

Sevis ierobežošana ir pati personības esence.

J: Kā es varu kļūt universāls?

M: Bet tu esi universāls. Tev nav jākļūst, un tu nevari kļūt tas, kas tu jau

210

esi. Tikai izbeidz iedomāties sevi esam par konkrēto. Tam, kas nāk un iet, nav esamības. To redzamība ir atkarīga no realitātes. Tu zini, ka ir pasaule, bet vai pasaule tevi zina? Visa zināšana plūst no tevis, kā arī visa būšana un viss prieks. Realizē, ka tu esi mūžīgais avots, un pieņem visu kā savu. Šāda pieņemšana ir patiesa mīlestība.

J: Viss, ko tu saki, izklausās ļoti skaisti. Bet kā to padarīt par dzīves veidu?

M: Nekad neatstājis māju, tu vaicā ceļu, pa kuru nokļūt mājās. Tiec vaļā no aplamām idejām, tas ir viss. Arī pareizu ideju vākšana tevi nekur nevedīs. Tikai izbeidz iztēloties.

J: Tā nav sasniegumu, bet sapratnes lieta.

M: Nemēģini saprast! Ir gana, ja tu nepārproti. Nepaļaujies uz prātu, meklējot atbrīvošanos. Tas ir prāts, kas tevi ieveda važās. Ej tam pavisam pāri.

Kas ir bez sākuma, tam nevar būt cēloņa. Nav tā, ka tu zināji, kas tu esi, un tad aizmirsi. Kad tu zini, tu nevari aizmirst. Neziņai nav sākuma, bet tai var būt beigas. Taujā: kurš ir neziņā, un neziņa izgaisīs kā sapnis. Pasaule ir pilna pretrunu, tāpēc tu meklē harmoniju un mieru. Pasaulē tos tu neatradīsi,jo pasaule ir haosa bērns. Lai atrastu kārtību, tev ir jāmeklē iekšup. Pasaule nāk esamībā tikai tad, kad tu piedzimsti ķermenī. Nav ķermeņa – nav pasaules. No sākuma taujā, vai tu esi ķermenis. Pasaules sapratne nāks vēlāk.

J: Tevis teiktais izklausās pārliecinoši, bet kāds no tā labums privātai personai, kura sevi zina kā esošu pasaulē un nākošu no pasaules?

M: Miljoniem ēd maizi, bet tikai daži zina par miltiem. Un tikai tie, kuri zina, var maizi uzlabot. Līdzīgi, tikai tie, kuri zina sevi, kuri ir redzējuši pāripasaulei, var uzlabot pasauli. Viņu vērtība privātām personām ir milzīga, jo viņi ir vienīgā viņu glābšanās cerība. Tas, kas ir pasaulē, nevar glābt pasauli; ja tev patiešām rūp palīdzēt pasaulei, tev no tās ir jāizkāpj ārā.

J: Bet vai ir iespējams izkāpt ārā no pasaules?

M: Kas piedzima pirmais, tu vai pasaule? Tikmēr, kamēr tu pasaulei dod

211

pirmo vietu, tu esi saistīts ar to; kad tu realizē, pāri jebkādām šaubām, ka pasaule ir tevī, ne tu pasaulē, tu no tās esi ārā. Tavs ķermenis, protams, paliek pasaulē, bet tu netiec tā maldināts. Visi svētie raksti saka, ka pirms bija pasaule, bija Radītājs. Kurš zina Radītāju? Viņš viens bija, pirms bija Radītājs, tevis paša īstā būtība, visu pasauļu un to radītāju avots.

J: Viss, ko tu saki, turas kopā tava pieņēmuma, ka pasaule ir tevis paša projekcija, dēļ. Tu piekrīti, ka tu ar to domā tavu personīgo, subjektīvo pasauli, pasauli, kas tev tiek tavu maņu un tava prāta dota. Tādā ziņā katrs no mums dzīvo sevis paša projicētā pasaulē. Šīs privātās pasaules viena otrugandrīz neskar, un tās rodas un saplūst iekš “es esmu” to centrā. Bet, skaidrs, aiz šīm privātajām pasaulēm ir jābūt kopīgai objektīvai pasaulei, unprivātās pasaules ir tikai tās ēnas. Vai tu noliedz tādas objektīvas, visiem kopīgas pasaules eksistenci?

M: Realitāte nav ne subjektīva, ne objektīva, ne prāts, ne matērija, ne laiks, ne telpa. Šiem sadalījumiem ir nepieciešams kāds, ar kuru tiem notikt, atšķirts apzināts centrs. Bet realitāte ir viss un nekas, visa kopums un visa izslēgums, pilnība un tukšums, pilnībā saskanīga, absolūti paradoksāla. Par to nevar runāt, tajā var tikai pazaudēt sevi. Kad tu visam noliedz realitāti, tu nonāc pie pārpalikuma, kas nevar tikt noliegts.

Visa runāšana par džnānu ir neziņas pazīme. Tas ir prāts, kas iedomājas, ka tas nezina un tad uzzina. Realitāte neko nezina par šiem samežģījumiem. Pat ideja par Dievu kā Radītāju ir aplama. Vai mana būšana ir atkarīga no kādas citas būšanas? Jo es esmu, viss ir.

J: Kā tas tā varētu būt? Bērns piedzimst pasaulē, ne pasaule bērnā. Pasaule ir sena, bērns ir jauns.

M: Bērns ir piedzimis tavā pasaulē. Tagad, vai tu piedzimi savā pasaulē, vaipasaule tev parādījās? Piedzimt nozīmē radīt pasauli ap sevi kā tās centru. Bet vai tu jebkad radi sevi? Vai kāds cits tevi radīja? Visi priekš sevis rada pasauli un dzīvo tajā, savas neziņas ieslodzīti. Viss, kas mums ir jādara, ir jānoliedz realitāte mūsu cietumam.

J: Vai tieši tā pat kā miega laikā sēklas formā eksistē nomodas stāvoklis, tā pasaule, ko rada bērns, eksistē pirms tā piedzimšanas? Pie kā glabājas

212

sēkla?

M: Pie tā, kas ir piedzimšanas un nāves liecinieks, bet kurš ne dzimst, ne mirst. Viņš viens ir radības sēkla kā arī pārpalikums no tās. Neprasi prātam apstiprinājumu tam, kas ir pāri prātam. Tieša pieredze ir vienīgais derīgais apliecinājums.

46. Būšanas apjausma ir svētlaimeJautātājs: Mana profesija ir ārsts. Es sāku ar ķirurģiju, turpināju ar psihiatriju un arī esmu sarakstījis dažas grāmatas par mentālo veselību un dziedināšanu caur ticību. Esmu pie tevis ieradies, lai iemācītos garīgās veselības likumus.

Maharadž: Kad tu centies dziedēt pacientu, ko īsti tu centies dziedēt? Kas ir zāles? Kā tu vari pateikt, ka cilvēks ir izdziedēts?

J: Mans uzdevums ir ārstēt ķermeni kā arī uzlabot saikni starp ķermeni un prātu. Es arī cenšos sakārtot prātu.

M: Vai tu esi izpētījis saikni starp prātu un ķermeni? Kā tie ir savienoti?

J: Starp ķermeni un iekšup mājojošo apziņu gulst prāts.

M: Vai ķermenis nesastāv no pārtikas? Vai var pastāvēt prāts bez pārtikas?

J: Ķermenis ir taisīts no pārtikas un tās uzturēts. Bez pārtikas prāts parasti novājinās. Bet prāts nav tikai pārtika. Pastāv transformējošais faktors, kas ķermenī rada prātu. Kas ir šis transformējošais faktors?

M: Tieši kā no koka rodas uguns, kas pati nav koks, tā ķermenis rada prātu, kas pats nav ķermenis. Bet kam rādās prāts? Kurš ir domu un jūtu, kurus tu sauc par prātu, uztvērējs? Ir koks, ir uguns, un ir uguns baudītājs. Kurš bauda prātu? Vai baudītājs arī ir pārtikas rezultāts, vai tas tomēr ir neatkarīgs?

213

J: Uztvērējs ir neatkarīgs.

M: Kā tu to zini? Runā no savas pieredzes. Tu neesi ne ķermenis, ne prāts. Tu tā saki. Kā tu to zini?

J: Es īsti to nezinu. Tas ir mans minējums.

M: Patiesība ir pastāvīga. Reālais ir nemainīgs. Kas mainās, nav reāls, kas irreāls, nemainās. Tagad, kas tevī ir tāds, kas nemainās? Tikmēr, kamēr ir pārtika, ir ķermenis un prāts. Kad pārtika netiek piegādāta, ķermenis mirst, un prāts izgaist. Bet vai vērotājs izzūd?

J: Pieļauju, ka nē. Bet pierādījumu man nav.

M: Tu pats esi pierādījums. Tev nav un arī nevar būt nekādu citu pierādījumu. Tu esi tu pats, tu zini sevi, tu mīli sevi. Lai ko darītu prāts, tas to dara mīlestības uz sevis pašu dēļ. Pati sevis daba ir mīlestība. Tas tiek mīlēts, tas ir mīlošs un mīlams. Tas ir pats, kas ķermeni un prātu padara interesantus, tik ļoti dārgus. Uzmanība, kas tiem tiek dota, nāk no sevis.

J: Ja pats nav ne ķermenis, ne prāts, vai tas var eksistēt bez ķermeņa un prāta?

M: Jā, var. Tā ir reālas pieredzes darīšana, ka pašam ir esamība, neatkarīga no prāta un ķermeņa. Tā ir būšana – apjausma – svētlaime. Būšanas apjausma ir svētlaime.

J: Tā varētu būt tavas reālās pieredzes darīšana, bet manā gadījumā tā tas nav. Kā man nonākt pie tādas pašas pieredzes? Kādām praksēm sekot, kādus vingrinājumus uzsākt?

M: Lai zinātu, ka tu neesi ne ķermenis, ne prāts, nesvārstīgi vēro sevi un dzīvo sava ķermeņa un prāta neiespaidots, pilnībā atstatā, it kā tu būtu beigts. Tas nozīmē, ka tev nav nekādu interešu, ne ķermenī, ne prātā.

J: Bīstami!

M: Es neprasu tev izdarīt pašnāvību. Ne arī tu to vari. Tu vari tikai nogalināt ķermeni, tu nevari apstādināt mentālo procesu, ne arī tu vari pielikt beigas personai, kura tu domā, ka tu esi. Tikai paliec neiespaidots. Šis pilnīgais atstatums, neieinteresētība prātā un ķermenī ir labākais

214

pierādījums, ka savas būtības centrā tu neesi ne prāts, ne ķermenis. To, kas notiek ar tavu ķermeni un prātu, varētu nebūt tavos spēkos mainīt, bet tu vienmēr vari izbeigt iedomāties, ka tu esi ķermenis un prāts. Lai kas notiktu,atgādini sev, ka tikai tavs ķermenis un prāts tiek iespaidoti, ne tu pats. Jo patiesāks tu būsi, atceroties to, kas ir jāatceras, jo drīzāk tu apjautīsi sevi, kāds tu esi, tāpēc ka atmiņa kļūs par pieredzi. Patiess dedzīgums atklāj būšanu. Tas, kas tiek iedomāts un gribēts, kļūst par aktualitāti – šeit ir bīstamība un arī izeja.

Saki man, kādus soļus tu esi licis, lai atdalītu savu patieso sevi, to, kurā tu esi nemainīgs, no tava ķermeņa un prāta?

J: Esmu medicīnas cilvēks, esmu daudz studējis, es uzliku sev stingru disciplīnu vingrojumu veidā un periodiskos gavēņos, un esmu veģetārietis.

M: Bet savas sirds dziļumos kas ir tas, ko tu gribi?

J: Es gribu atrast realitāti.

M: Kādu cenu tu esi gatavs maksāt par realitāti? Jebkādu?

J: Kaut arī teorētiski esmu gatavs maksāt jebkādu cenu, praktiskajā dzīvē atkal un atkal es tieku vedināts uz uzvedību, kas stājas starp mani un realitāti. Vēlmes mani paķer līdzi.

M: Palielini un paplašini savas vēlmes, līdz nekas cits bez realitātes nevar tās piepildīt. Tā nav vēlme, kas ir nepareiza, bet tās šaurums un niecība. Vēlme ir nodošanās. Par visām varēm esi nodevies reālajam, bezgalīgajam, mūžīgajai esības sirdij. Transformē vēlmi mīlestībā. Viss, ko tu gribi, ir būt laimīgam. Visas tavas vēlmes, lai kādas tās būtu, ir tavu ilgu pēc laimības izpausmes. Principā, tu vēli sev labu.

J: Es zinu, ka man nevajadzētu...

M: Pagaidi! Kurš tev teica, ka tev nevajadzētu? Kas vainas vēlēties būt laimīgam?

J: Pašam ir jāizzūd, es zinu.

M: Bet pats ir te. Tavas vēlmes ir te. Tava ilgošanās būt laimīgam ir te. Kāpēc? Jo tu mīli sevi. Par visām varēm mīli sevi – gudri. Kas ir nepareizs,

215

ir mīlēšana sevi stulbi, tā, ka tu liec sev ciest. Mīli sevi gudri. Gan iegribu apmierināšanai, gan askētismam ir viens un tas pats mērķis – padarīt tevi laimīgu. Iegribu apmierināšana ir stulbs veids, askētisms ir gudrs veids.

J: Kas ir askētisms?

M: Kad tu esi izgājis cauri kādai pieredzei, neiet tai cauri atkal ir askētisms.Atturēšanās no nevajadzīgā ir askētisms. Negaidīt baudas vai sāpes ir askētisms. Visu laiku kontrolēt situāciju ir askētisms. Vēlme pati par sevi nav nepareiza. Tā ir dzīve pati, tieksme augt zināšanās un pieredzē.

Tās ir izvēles, kuras tu izdari, kas ir nepareizas. Iedomāties, ka kāda maza lieta – ēdiens, sekss, vara, slava – padarīs tevi laimīgu, ir sevis maldināšana.Tikai kaut kas tik plašs un dziļš kā tevis patiesais pats var padarīt tevi patiesi un ilgstoši laimīgu.

J: Ja nav nekā pamatā aplama vēlmē kā mīlestības uz sevi izpausmē, kā būtu jāapejas ar vēlmēm?

M: Dzīvo savu dzīvi inteliģenti, paturot prātā tava dziļākā paša intereses. Beigu beigās, ko īsti tu gribi? Ne nevainojamību; tu jau esi nevainojams. Tas, ko tu meklē, ir izpaust rīcībā to, kas tu esi. Tam tev ir ķermenis un prāts. Ņem tos rokā un liec tiem sev kalpot.

J: Kurš šeit ir darītājs? Kuram ir jāņem rokās ķermenis-prāts?

M: Attīrīts prāts ir sevis uzticīgais kalps. Tas uzņemas instrumentu vadību, iekšējo un ārējo, un liek tiem kalpot savam iemeslam.

J: Un kāds ir to iemesls?

M: Pats ir universāls un tiecas uz universālo. Pašā nav nekā personīga. Dzīvo parastu dzīvi, bet nepadari to par mērķi pašu. Tam būtu jābūt sākumapunktam lieliem piedzīvojumiem.

J: Vai tu man iesaki atkārtoti atgriezties Indijā?

M: Ja tu esi patiesi dedzīgs, tev nav jābraukā apkārt. Tu esi tu pats, lai kur tu būtu, un tu radi sev savu klimatu. Pārvietošanās un transportēšanās nedostev glābiņu. Tu neesi ķermenis, un ķermeņa vazāšana no vienas vietas uz citu tevi nekur nevedīs. Tavs prāts ir brīvs klejot trijās pasaulēs – izmanto

216

to.

J: Ja es esmu brīvs, kāpēc es esmu ķermenī?

M: Tu neesi ķermenī, ķermenis ir tevī! Prāts ir tevī. Tie notiek ar tevi. Tu esi tur, jo tev tie šķiet interesanti. Tevis paša dabā ir bezgalīga spēja baudīt. Tas ir pilns spara un patikas. Tas pārlej savu spīdumu visam, kas nāk tā apjausmas fokusā, un nekas netiek izslēgts. Tas nezina ne ļaunumu, ne nesmukumu, tas cer, tas uzticas, tas mīl. Jūs, cilvēki, neziniet, cik daudz jūs palaižat garām, nezinot savu patieso sevi. Tu neesi ne ķermenis, ne prāts, nedegviela, ne uguns. Tie parādās un izzūd pēc saviem likumiem.

To, kas tu esi, tevis patieso sevi, tu mīli to, un, lai ko tu darītu, tu dari to sevis paša laimībai. Atrast to, zināt to, lolot to ir tava pamata tieksme. Kopš senseniem laikiem tu esi mīlējis sevi, bet nekad gudri. Izmanto savu ķermeni un prātu gudri, kalpošanai sev, tas ir viss. Esi patiess pret sevi, mīlisevi absolūti. Neizliecies, ka tu mīli citus kā sevi. Tikmēr, kamēr tu neesi realizējis viņus kā vienus ar sevi, tu nevari viņus mīlēt. Neizliecies esam parto, kas tu neesi, nenoraidi to, kas tu esi. Tava mīlestība uz citiem ir sevis-zināšanas rezultāts, ne iemesls. Bez sevis-realizācijas neviens tikums nav īsts. Kad tu bez nekādām šaubām zini, ka tā pati dzīve plūst cauri visam, kasir, un tu esi tā dzīve, tu visu mīlēsi dabīgi un spontāni. Kad tu realizē savas mīlestības uz sevi dziļumu un pilnību, tu zini, ka katra dzīva būtne un viss universs ir iekļauts tavā patikā. Bet, kad tu skaties uz jebko kā uz atšķirtu notevis, tu nevari mīlēt, jo tev no tā ir bail. Atsvešināšanās rada bailes, un bailes padziļina atsvešināšanos. Tas ir apburts loks. Tikai sevis-realizācija var to pārraut. Ej pēc tās, atpakaļ neskatoties.

47. Vēro prātuJautātājs: Būtības meklējumos drīz tiek atskārsta nespēja un ceļveža vai skolotāja nepieciešamība. Šis ietver konkrētu disciplīnu, un no tevis sagaida

217

uzticēšanos ceļvedim un sekošanu viņa padomam un instrukcijām. Tomēr sabiedriskās vajadzības un spiediens ir tik lieli, personīgās vēlmes un bailes tik spēcīgas, ka prāta un gribas vienkāršība, tik būtiska paklausīšanai, nenotiek. Kā sabalansēt Guru nepieciešamību un bezierunu paklausības grūtību?

Maharadž: Nav lielas nozīmes tam, kas tiek darīts sabiedrības un apstākļu spiediena dēļ, jo tas pārsvarā notiek mehāniski, tikai reaģējot uz impulsiem. Ir pietiekoši bezkaislīgi sevi vērot, lai pilnībā izolētu sevi no tā, kas notiek. Tas, kas tiek darīts bez apdomas, akli, varētu pievienot karmai (liktenim), savādāk tam ir maz nozīmes. Guru pieprasa tikai vienu lietu: skaidrību un mērķtiecības intensitāti, atbildības sajūtu pret sevi. Ir jābūt apšaubītai pašas pasaules realitātei. Kas beigu beigās ir Guru? Tas, kurš zina stāvokli, kurā nav ne pasaules, ne domas par to, viņš ir Augstākais Skolotājs. Atrast viņu nozīmē sasniegt stāvokli, kurā iztēle vairs netiek uzskatīta par realitāti. Lūdzu, saproti, ka Guru stāv par realitāti, par patiesību, par to, kas ir. Viņš ir reālists augstākajā šī vārda nozīmē. Viņš nevar un netaisās vienoties ar prātu un tā maldiem. Viņš nāk vest tevi uz reālo; negaidi no viņa neko citu.

Guru, kas tev ir prātā, tas, kurš sniedz tev informāciju un dod instrukcijas, nav īstais Guru. Īstais Guru ir viņš, kurš zina reālo, pāri redzamību burvīgumam. Viņš tavos jautājumos par paklausību un disciplīnu neredz jēgu, jo viņa acīs persona, ko tu par sevi uzskati, neeksistē. Tavi jautājumi irpar neeksistējošu personu. Tas, kas eksistē tev, neeksistē viņam. To, ko tu uzskati par pašsaprotamu, viņš absolūti noliedz. Viņš grib, lai tu redzi sevi tā, kā tevi redz viņš. Tad tev nebūs vajadzīgs Guru, kuram klausīt un kuram sekot, jo tu klausīsi un sekosi sevis paša realitātei. Ieraugi, ka jebkas, ko tu par sevi uzskati, ir tikai notikumu straume; ka, kamēr viss notiek, nāk un iet,tu viens esi, nemainīgais starp mainīgajiem, acīmredzamais starp izsecinātajiem. Atdali vēroto no vērotāja un atmet aplamas identifikācijas.

J: Lai atrastu realitāti, ir jāatmet viss, kas stāv ceļā. No otras puses, nepieciešamība izdzīvot dotajā sabiedrībā spiež darīt un turpināt daudzas lietas. Vai ir jāatmet sava profesija un stāvoklis sabiedrībā, lai atrastu realitāti?

M: Dari savu darbu. Kad tev ir brīvs mirklis, skaties iekšup. Svarīgi ir tas,

218

ka tu nepalaid garām iespēju, kad tāda ir radusies. Ja tu esi patiesi dedzīgs, tu izmantosi visu savu brīvo laiku. Ar to pietiek.

J: Vai manos būtības meklējumos un nebūtiskā atmešanā ir vieta radošai dzīvošanai? Piemēram, man patīk zīmēt. Vai tas palīdzēs, ja savu brīvo laiku es veltīšu zīmēšanai?

M: Lai kas tev būtu jādara, vēro prātu. Tev arī ir jābūt pilnīga iekšējā miera un klusuma brīžiem, kad tavs prāts ir absolūti rāms. Ja tu to nedari, tu palaidgarām visu šo darīšanu. Ja tu to nepalaid garām, prāta klusums uzsūks visu pārējo.

Tava grūtība ir tajā, ka tu gribi realitāti un tajā pašā laikā baidies no tās. Tu no tās baidies, jo tu to nezini. Pazīstamās lietas ir zināmas, tu ar tām jūties drošs. Nezināmais nav zināms un tāpēc bīstams. Bet zināt realitāti nozīmē būt ar to harmonijā. Un harmonijā bailēm nav vietas.

Zīdainis zina savu ķermeni, bet ne uz ķermeni balstītus sadalījumus. Tas ir tikai apzināts un laimīgs. Beigu beigās, tas taču bija viņa dzimšanas iemesls. Bauda būt ir visvienkāršākā sevis-mīlestības forma, kura vēlāk izaug mīlestībā uz sevi. Esi kā zīdainis, kuram nekas nestāv starp ķermeni un sevi. Tur nav pastāvīgais psihiskās dzīves troksnis. Dziļā klusumā pats kontemplē uz ķermeni. Tas ir kā balts papīrs, uz kura vēl nekas nav uzrakstīts. Esi kā zīdainis, tā vietā lai mēģinātu būt šis vai tas, esi laimīgs būt. Tu būsi pilnībā atmodināts apziņas lauka liecinieks. Bet starp tevi un lauku nedrīkst stāvēt ne jūtas, ne idejas.

J: Būt apmierinātam ar būšanu vien šķiet vissavtīgākais laika pavadīšanas veids.

M: Visvērtīgākais būšanas savtīgam veids! Par visām varēm esi savtīgs, pāri visam, izņemot Sevi. Kad tu mīli Sevi un neko citu, tu ej pāri savtīgumam un nesavtīgumam. Visiem sadalījumiem pazūd nozīme. Mīlestība uz vienu un mīlestība uz visu saplūst kopā mīlestībā, tīrā un vienkāršā, nevienam konkrēti netēmētā, nevienam nenoliegtā. Paliec tajā mīlestībā, ej arvien dziļāk tajā, izpēti sevi un mīli izpētīšanu, un tu atrisināsine tikai savas problēmas, bet arī cilvēces problēmas. Tu zināsi, ko darīt. Neuzdod virspusējus jautājumus; ej pamatlietās, pašā tavas būšanas saknē.

219

J: Vai ir veids, kādā man paātrināt sevis-realizāciju?

M: Protams, ir.

J: Kurš šo paātrināšanu darīs? Vai tu to darīsi priekš manis?

M: Ne tu to darīsi, ne es. Tas vienkārši notiks.

J: Pati mana šeit ierašanās to jau ir pierādījusi. Vai šis paātrinājums ir svētas kompānijas dēļ? Kad pēdējo reizi es no šejienes braucu prom, es cerēju atgriezties. Un es atgriezos! Tagad esmu izmisis, ka drīz man atkal jāatgriežas Anglijā.

M: Tu esi kā tikko piedzimis bērns. Viņš bija pirms tam, bet neapzinājās savu esamību. Piedzimšanā viņā uzausa pasaule, un līdz ar to būšanas apziņa. Tagad tev ir tikai jāaug apziņā, tas ir viss. Bērns ir pasaules karalis –kad viņš izaug, viņš kāp karaļvalsts tronī. Iedomājies, ka viņš, būdams zīdainis, nopietni saslima, un ārsts viņu izārstē. Vai tas nozīmē, ka jaunais karalis ir parādā savu karaļvalsti dakterim? Tikai tādā ziņā, ka viņš bija viens no veicinošajiem faktoriem. Bija tik daudz citu faktoru, visi veicināja.Bet galvenais faktors, visbūtiskākais faktors, bija piedzimšanas par karaļa dēlu fakts. Līdzīgi Guru var palīdzēt. Bet galvenā lieta, kas palīdz, ir tas, ka iekšup ir realitāte. Tā sevi pati apstiprinās. Tevis nākšana šurp noteikti tev irpalīdzējusi. Tā nav vienīgā lieta, kas tev palīdzēs. Galvenā lieta ir tevis pašabūšana. Pats tavs dedzīgums to apliecina.

J: Vai manas nodarbes turpināšana noliedz manu patiesumu?

M: Es jau tev teicu. Tikmēr, kamēr tu ļauj sev gana miera mirkļus, tu droši vari turpināt savu godājamo profesiju. Šie iekšējā klusuma mirkļi katrā ziņā nodedzinās visus šķēršļus. Nešaubies par to efektivitāti. Mēģini.

J: Bet es mēģināju!

M: Nekad pilnīgi uzticīgi, nekad nesvārstīgi. Savādāk tu nebūtu uzdevis tādus jautājumus. Tu jautā, jo tu neesi pārliecināts par sevi. Un tu par sevi neesi pārliecināts, jo tu nekad neesi sev pievērsis uzmanību, tikai savām pieredzēm. Esi ieinteresēts sevī pāri jebkādām pieredzēm, esi ar sevi, mīli sevi; augstākā drošība ir atrodama tikai sevis-zināšanā. Galvenā lieta ir

220

patiess dedzīgums. Esi patiess ar sevi un tu nevilsies. Tikumi un spējas ir tikai monētas, ar kurām rotaļāties bērniem. Tie pasaulē ir lietderīgi, bet tie tevi no tās neizved ārā. Lai ietu pāri, tev ir nepieciešams modrs nekustīgums, klusa uzmanība.

J: Kas tad notiek ar fizisku būšanu?

M: Tikmēr, kamēr tu esi vesels, tu turpini dzīvot.

J: Šī iekšējā nekustīguma dzīve, vai tā iespaidos veselību?

M: Tavs ķermenis ir transformēta pārtika. Kāda būs tava pārtika, rupja un smalka, tāda būs tava veselība.

J: Un kas notiek ar seksa instinktu? Kā tas var tikt kontrolēts?

M: Sekss ir iegūts pieradums. Ej pāri. Tikmēr, kamēr tu fokusējies uz ķermeni, tu turpināsi būt pārtikas un seksa, baiļu un nāves nagos. Atrodi sevi un esi brīvs.

48. Apjausma ir brīvaJautātājs: Es tikko ierados no Šrī Ramanāšrama. Tur es pavadīju septiņus mēnešus.

Maharadž: Kādām praksēm tu āšramā sekoji?

J: Cik vien varēju, es koncentrējos uz “Kas es esmu?”

M: Kādā veidā tu to darīji? Verbāli?

J: Brīvajos brīžos dienas gaitā. Dažreiz es pie sevis murmināju “Kas es esmu?”, “Es esmu, bet kas es esmu?” Vai arī es to darīju mentāli. Reizēm man bija skaista sajūta, vai es nonācu klusas laimības garastāvokļos. Kopumā es mēģināju būt kluss un atvērts, tā vietā lai censtos gūt kādas pieredzes.

221

M: Ko īsti tu pieredzēji, kad biji pareizajā garastāvoklī?

J: Iekšējā rāmuma, miera un klusuma sajūtu.

M: Vai manīji, ka nonāc bez-apziņā?

J: Jā, dažreiz un uz ļoti īsu brīdi. Citādi es biju vienkārši kluss, iekšēji un ārēji.

M: Kāda veida klusums tas bija? Kaut kas līdzīgs dziļam miegam, tomēr visu laiku apzināts. Kaut kas kā miegs nomodā?

J: Jā. Modrs miegs (jāgrat-sušupti).

M: Galvenais ir būt brīvam no negatīvām emocijām – vēlmēm, bailēm, utt.,no prāta “sešiem ienaidniekiem”. Kad prāts no tiem ir brīvs, pārējais nāks viegli. Tieši kā audums, kas tiek turēts ziepjūdenī, kļūst tīrs, tā prāts attīrīsies tīras sajūtas straumē.

Kad tu sēdi kluss un vēro sevi, virspusē varētu uzpeldēt visāda veida lietas. Neko neiesāc ar tām, nereaģē uz tām; kā tās atnāca, tā tās aizies, pašas par sevi. Nozīme ir tikai modrumam, pilnīgai sevis vai drīzāk prāta apjausmai.

J: Ar “sevis” tu domā dienišķo sevi?

M: Jā, personu, kura ir objektīvi novērojama. Vērotājs ir pāri novērošanai. Tas, kas ir novērojams, nav īstais pats.

J: Es vienmēr varu novērot vērotāju un atkal vērotāja vērotāju – bezgalīgi.

M: Tu vari novērot vērošanu, ne vērotāju. To, ka tu esi augstākais vērotājs, tu zini no tieša ieskata, ne no loģiska procesa, kas balstīts uz vērošanu. Tu esi, kas tu esi, bet tu zini to, kas tu neesi. Pats tiek zināts kā būšana, ne-pats tiek zināts kā pārejošais. Bet īstenībā viss ir prātā. Vērotais, vērošana un vērotājs ir mentālas konstrukcijas. Tikai pats ir.

J: Kāpēc prāts rada visus šos sadalījumus?

M: Dalīt un konkretizēt ir pati prāta daba. Dalīšanā nav sliktuma. Bet atdalīšana ir pretrunā ar faktu. Lietas un cilvēki atšķiras, bet tie nav atšķirti. Daba ir viena, realitāte ir viena. Ir pretstati, bet nav pretošanās.

222

J: Es manu, ka manā dabā ir būt ļoti aktīvam. Šeit man tiek ieteikts izvairīties no aktivitātes. Jo vairāk es cenšos palikt neaktīvs, jo lielāka man ir tieksme kaut ko darīt. Šis mani padara par aktīvu ne tikai ārēji, bet arī iekšēji cīņā būt par kaut ko, kas pēc dabas es neesmu. Vai ir kādas zāles prettieksmi darboties?

M: Ir starpība starp darbu un vienkārši aktivitāti. Visa daba strādā. Darbs ir daba, daba ir darbs. No otras puses, aktivitāte ir balstīta vēlmēs un bailēs, ilgās gūt un baudīt, bailēs no sāpēm un iznīcības. Darbu dara viss visam, aktivitāti dara viens sev.

J: Vai pret aktivitāti ir kādas zāles?

M: Vēro to, un tā apstāsies. Izmanto katru iespēju sev atgādināt, ka tu esi sasaistīts, ka, lai kas notiktu, tas notiek tavas ķermeniskās eksistences dēļ. Vēlmes, bailes, likstas, prieki, tie nevar parādīties, ja nav tevis, kam tiem parādīties. Tomēr, lai kas notiktu, tas norāda uz tavu eksistenci kā uz uztveres centru. Atmet norādes un apjaut to, uz ko tās norāda. Tas ir diezganvienkārši, bet tas ir jādara. Nozīme ir uzstājīgumam, ar kuru tu atkal un atkal atgriezies pie sevis.

J: Tomēr man mēdz būt savādi absorbcijas sevī stāvokļi, bet neparedzami un mirklīgi. Es nejūtos, ka man būtu kāda kontrole pāri tiem.

M: Ķermenis ir materiāla lieta un tam ir vajadzīgs laiks, lai izmanītos. Prātsir tikai mentālu pieradumu, domāšanas un jušanas modeļu kopums, un, lai izmainītos, tiem ir jābūt paceltiem virspusē un jābūt izpētītiem. Arī šis prasalaiku. Tikai nolem un pastāvi uz to, pārējais notiks pats par sevi.

J: Man, šķiet, ir skaidra ideja par to, kas būtu jādara, bet es nogurstu un palieku depresīvs, un meklēju cilvēku kompāniju, un tādējādi tērēju laiku, kuru man vajadzētu pavadīt vienatnē un meditējot.

M: Dari to, kas tev šķiet darāms. Neterorizē sevi. Vardarbība tevi padarīs par smagu un stīvu. Necīnies ar to, kas tev šķiet šķēršļi tavā ceļā. Tikai esi ieinteresēts tajos, vēro tos, jautā. Lai viss notiek – labs vai slikts. Bet neļaujies būt nogrimis tajā, kas notiek.

J: Kāds ir nolūks pastāvīgai atgādināšanai, ka esmu vērotājs?

223

M: Prātam ir jāiemācās, ka pāri kustīgajam prātam ir apjausmas fons, kas nemainās. Prātam ir jāuzzina patiesais pats un tas jārespektē, un jābeidz to pārklāt, kā mēness aizklāj sauli aptumsuma laikā. Tikai realizē, ka nekas novērojams vai pieredzams neesi tu, kā arī nesasaista tevi. Nemani neko, kas neesi tu.

J: Lai darītu to, ko tu saki, man nepārtraukti ir jāapjauš.

M: Apjaust nozīmē būt nomodā. Neapjaust nozīmē gulēt. Tu jebkurā gadījumā tagad apjaut, tev nav jāmēģina būt. Kas tev ir vajadzīgs, ir apjaust to, ka tu apjaut. Apjaut tīši un apzināti, paplašini un padziļini savas apjausmas lauku. Tu vienmēr apzinies prātu, bet tu neapjaut sevi apzināmies.

J: Cik saprotu, tu dod atšķirīgas nozīmes vārdiem “prāts”, “apziņa” un “apjausma”.

M: Skaties uz to šādā veidā. Prāts nemitīgi rada domas, pat tad, kad tu uz tām neskaties. Kad tu zini, kas notiek tavā prātā, tu to sauc par apziņu. Šis irtavs nomodas stāvoklis – tava apziņa pārlec no sajūtas uz sajūtu, no uztvēruma uz uztvērumu, no idejas uz ideju nebeidzamā virknē. Tad nāk apjausma, tiešs ieskats visā apziņā, prāta kopumā. Prāts ir kā upe, nemitīgi plūstoša ķermeņa gultnē; tu mirklīgi identificē sevi ar konkrētu saviļņojumuun sauc to: “mana doma”. Viss, ko tu apzinies, ir tavs prāts; apjausma ir apziņas kā veseluma atpazīšana.

J: Visi apzinās, bet ne visi apjauš.

M: Nesaki: “visi apzinās”. Saki: “ir apziņa”, kurā viss parādās un izzūd. Mūsu prāti ir tikai viļņi apziņas okeānā. Kā viļņi tie nāk un iet. Kā okeāns tie ir bezgalīgi un mūžīgi. Zini sevi kā esības okeānu, visas eksistences dzemdi. Šīs, protams, ir metaforas; realitāte ir pāri aprakstiem. Tu vari zinātto, tikai esot par to.

J: Vai tās meklēšana ir to vērta?

M: Bez tās viss ir liksta. Ja tu gribi dzīvot saprātīgi, radoši un laimīgi un bezgalīgi dalīties, meklē, kas tu esi.

224

Prāts ir centrēts ķermenī, un apziņa ir centrēta prātā, bet apjausma ir brīva. Ķermenim ir savas vajadzības, un prātam ir savas sāpes un baudas. Apjausma ir neaizskarta un nesatricināma. Tā ir skaidra, klusa, mierīga, modra un bezbailīga, bez vēlmēm un bailēm. Meditē uz to kā uz savu patieso būtību un mēģini būt par to savā ikdienā, un tu to realizēsi visā tās pilnībā.

Prāts ir ieinteresēts notiekošajā, kamēr apjausma ir ieinteresēta prātā pašā. Bērns skrien pēc rotaļlietām, bet māte vēro bērnu, ne rotaļlietas.

Nenoguris skatoties, es kļuvu pavisam tukšs, un ar to tukšumu viss pie manis atnāca atpakaļ, izņemot prātu. Es manu, ka esmu neatgriezeniski pazaudējis prātu.

J: Vai tagad, ar mums runājot, tu neapzinies?

M: Es ne apzinos, ne neapzinos, es esmu pāri prātam un tā dažādajiem stāvokļiem un apstākļiem. Atšķirības tiek prāta radītas un attiecās tikai uz prātu. Es esmu tīra Apziņa pati, nesaraustīta visa, kas ir, apjausma. Es esmu reālākā stāvoklī nekā tavējais. Es netieku traucēkļu un sadalījumu, kas veido personu, iztraucēts. Tikmēr, kamēr ķermenis ilgst, tam ir savas vajadzības kā jebkuram citam, bet mans mentālais process ir nonācis savās beigās.

J: Tu uzvedies kā persona, kura domā.

M: Kāpēc gan ne? Bet mana domāšana, tā pat kā mana barības uzsūkšana, ir neapzināta un jēgpilna.

J: Ja tava domāšana ir neapzināta, kā tu zini, kas ir pareizi?

M: Nav ne vēlmju, ne baiļu, kam to izjaukt. Kas var to padarīt par nepareizu? Līdz ko es zinu sevi un to, par ko es pastāvu, man nav nepieciešams sevi visu laiku pieskatīt. Kad tu zini, ka tavs pulkstenis laiku rāda pareizi, tu nešaubies katru reizi, kad tajā skaties.

J: Šajā mirklī, kas runā, ja ne prāts?

M: Tas, kurš dzird jautājumu, to arī atbild.

J: Bet kurš tas ir?

225

M: Ne kurš, bet kas. Es neesmu persona tādā nozīmē, kādā tu to domā, kautarī es varētu tev pēc tādas izskatīties. Es esmu tas bezgalīgais apziņas okeāns, kurā viss notiek. Es arī esmu pāri visai eksistencei un atpazīstamībai, tīra būšanas svētlaime. Nav nekā, no kā es justos atšķirts, tādējādi es esmu viss. Neviena lieta neesmu es, tādējādi es esmu nekas.

Tas pats spēks, kurš liek ugunij degt un ūdenim plūst, seklām dīgt, un kokiem augt, liek man atbildēt tavus jautājumus. Manī nav nekā personīga, kaut arī valoda un stils varētu šķist personīgs. Persona ir noteikts vēlmju un domu, un izrietošās rīcības raksturs; manā gadījumā tāda rakstura nav. Nav nekā, ko es vēlētos vai baidītos – kā tādā gadījumā varētu pastāvēt raksturs?

J: Tu, protams, mirsi.

M: Dzīve aizies, ķermenis mirs, bet tas mani nekādā veidā neiespaidos. Es esmu pāri telpai un laikam, neizsaukts, neko neizsaucošs, tomēr pati eksistences matrica.

J: Vai es drīkstu jautāt, kā tu nonāci savā pašreizējā stāvoklī?

M: Mans skolotājs man teica stingri turēties pie “es esmu” sajūtas un ne mirkli nesvārstīties no tās. Darīju tik, cik bija manos spēkos, sekojot viņa padomam, un salīdzinoši īsā laikā es sevī pašā realizēju viņa mācības patiesumu. Viss, ko es darīju, bija viņa mācības, viņa sejas, viņa vārdu pastāvīga atcerēšanās. Tas noveda pie prāta beigām; prāta rāmumā es sevi redzēju tādu, kāds es esmu – nesasaistīts.

J: Vai tava realizācija bija pēkšņa vai pakāpeniska?

M: Ne viens, ne otrs. Tas, kas tu esi, tu esi bezlaicīgi. Tas ir prāts, kas to realizēja, kad tas bija tīrs no vēlmēm un bailēm.

J: Pat no vēlmes realizēt?

M: Vēlme piebeigt visas vēlmes ir vissavādākā vēlme, tieši kā bailes no bailēm ir vissavādākās bailes. Viena attur tevi no grābšanas, otra no mukšanas. Tu varētu lietot tos pašus vārdus, bet stāvokļi nav tādi paši. Cilvēks, kurš meklē realizāciju, nav vēlmju atkarībā; viņš ir meklētājs, kurš iet pretī vēlmēm, ne tām līdzi. Vispārīga ilgošanās pēc atbrīvošanās ir tikai

226

sākums, atrast piemērotus līdzekļus un izmantot tos ir nākošais solis. Meklētājam prātā ir tikai viens mērķis: atrast sevis patieso būtību. No visāmvēlmēm šī ir visambiciozākā, jo nekas un neviens to nevar apmierināt; meklētājs un meklējamais ir viens, un tikai meklēšanai pašai ir nozīme.

J: Meklējumi beigsies. Meklētājs paliks.

M: Nē, meklētājs izgaisīs, meklējumi paliks. Meklējumi ir augstākā un bezlaicīgā realitāte.

J: Meklējumi nozīmē, ka kaut kas trūkst, ir gribēšana, nepabeigtība un nepilnība.

M: Nē, tie nozīmē noraidīšanu un atteikšanos no nepabeigtā un nepilnīgā. Meklējumi ir realitātes kustība pati. Kaut kādā ziņā visi meklējumi ir meklējumi pēc īstas laimes, pēc reālā svētlaimes. Bet te ar meklēšanu mēs domājam meklējumus pēc sevis kā būšanas apzinātam sakni, kā gaismu pāriprātam. Šie meklējumi nekad nebeidzas, bet nemierīgajai visa cita grābšanaiir jābeidzas, lai varētu sākties reāls progress.

Ir jāsaprot, ka realitātes vai Dieva, vai Guru meklējumi un sevis meklējumi ir viens un tas pats; kad viens tiek atrasts, visi tiek atrasti. Kad “es esmu” un“Dievs ir” kļūst tavā prātā neatšķirami, tad kaut kas ar tevi notiks, un tu zināsi bez nekādām šaubām, ka Dievs ir, jo tu esi; tu esi, jo Dievs ir. Šie divi ir viens.

J: Ja viss ir iepriekš-nosacīts, vai mūsu sevis-realizācija arī ir iepriekš nosacīta? Vai vismaz te mēs esam brīvi?

M: Liktenis attiecas tikai uz vārdu un formu. Jo tu neesi ne ķermenis, ne prāts, liktenim nav pār tevi varas. Tu esi absolūti brīvs. Krūze ir savas formas, materiāla, pielietojuma, utt. nosacīta. Bet telpa, kas krūzē, ir brīva. Tā izskatās krūzē tikai tad, kad tā tiek redzēta saistībā ar krūzi. Savādāk tā irtikai telpa. Tikmēr, kamēr ir ķermenis, tu izskaties iemiesots. Bez ķermeņa tu neesi neiemiesots – tu vienkārši esi.

Pat liktenis ir tikai ideja. Vārdus kopā var salikt tik daudzos veidos! Var atšķirties apgalvojumi, bet vai tie maina īstenību? Ir tik daudz teoriju, kas izgudrotas, lai lietas izskaidrotu – visas ir ticamas, bet neviena nav patiesa.

227

Kad tu brauc ar mašīnu, tu tiec pakļauts mehānikas un ķīmijas likumiem: izkāp no mašīnas ārā, un tu es fizioloģijas un bioķīmijas likumu laukā.

J: Kas ir meditācija, un kādi ir tās pielietojumi?

M: Tikmēr, kamēr tu esi iesācējs, tev varētu noderēt konkrētas tradicionālasmeditācijas vai lūgšanas. Bet realitātes meklētājam ir tikai viena meditācija – intensīva atteikšanās uzturēt domas.

J: Kā tas tiek darīts?

M: Iesākumā tu ļauj domām plūst, un tu vēro tās. Novērošana pati palēnina prātu, līdz tas pavisam apstājas. Kad prāts ir kluss, turi to klusu. Nesāc garlaikoties no miera, esi tajā, ej tajā dziļāk.

J: Es dzirdēju par turēšanos pie vienas domas, lai nepieļautu citas domas. Bet kā nepieļaut domas? Pati tāda ideja arī ir doma.

M: Eksperimentē svaigi, neizmanto pagātnes pieredzi. Vēro savas domas unvēro sevi, vērojam domas. Stāvoklis, kas ir pilnībā brīvs no domām, notiks pēkšņi, un tu to atpazīsi pēc svētlaimes, kas no tā nāk.

J: Vai tiešām tev nerūp situācija pasaulē? Paskaties uz šausmām Austrumu Pakistānā*. Vai tās tevi pavisam neskar?

M: Es lasu avīzes, es zinu, kas notiek! Bet mana reakcija nav tāda, kāda ir tavējā. Tu meklē zāles, kamēr man rūp tādas iespējas novēršana. Tikmēr, kamēr ir cēloņi, būs arī rezultāti. Tikmēr, kamēr cilvēki tiecas dalīt un atdalīt, kamēr viņi ir savtīgi un agresīvi, tādas lietas notiks. Ja tu pasaulē gribi mieru un harmoniju, mieram un harmonijai ir jābūt jūsu sirdīs un prātos. Šādas izmaiņas nevar tikt uzspiestas; tām ir jānāk no iekšienes. Tiem, kuri nīst karu, karš ir jāizdabū ārā no savām sistēmām. Kā bez mierpilniem cilvēkiem pasaulē var būt miers? Tikmēr, kamēr cilvēki ir tādi, kādi viņi ir, pasaule būs tāda, kāda tā ir. Savu daļu es daru, palīdzot cilvēkiem zināt sevi kā vienīgo viņu nelaimju iemeslu. Tādā ziņā es esmu ļoti lietderīgs cilvēks. Bet tas, kas es esmu sevī, kas ir mans normālais stāvoklis, nevar tikt izteikts sabiedriskās apziņas un lietderības izteiksmē.

* Šī saruna un sarunas dažās turpmākajās lapās notika 1971. gadā, kad Austrumu Pakistānā, tagad zināmā kā Bangladeša, bija karš.

228

Es par to varētu runāt, izmantot metaforas un līdzības, bet es pilnībā apjaušu, ka tas vienkārši tā nav. Ne tā, ka tas nevar būt pieredzēts. Tā ir pieredze pati! Bet tā nevar tikt aprakstīta prāta terminos, kam ir vajadzīgi sadalījumi un pretstati, lai zinātu.

Pasaule ir kā papīra lapa, uz kuras kaut kas ir uzdrukāts. Lasīšana un nozīme būs dažāda atkarībā no lasītāja, bet papīrs ir kopējais faktors, vienmēr klātesošs, reti uztverts: Kad tintes lenta tiek noņemta, drukāšana uzpapīra neatstāj pēdas. Tā arī mans prāts – iespaidi turpina notikt, bet pēdas nepaliek.

J: Kāpēc tu te sēdi un runā ar cilvēkiem? Kāds īsti ir tavs motīvs?

M: Motīva nav. Tu saki, man ir jābūt motīvam. Es te nesēžu, nerunāju: nav vajadzības meklēt motīvus. Nejauc mani ar ķermeni. Man nav darba, kas būtu darāms, pienākumi, kuri būtu jāpilda. Tā manis daļa, ko tu varētu sauktpar Dievu, pieskatīs pasauli. Šī tava pasaule, kurai tik ļoti ir nepieciešama pieskatīšana, dzīvo un kustās tavā prātā. Iedziļinies tajā, savas atbildes tu atradīsi tur un tikai tur. No kurienes vēl tu tās sagaidi? Vai ārpus apziņas kaut kas eksistē?

J: Tas varētu tur eksistēt, man par to nezinot.

M: Kāda veida eksistence tad tā būtu? Vai būšana var tikt izšķirta no zināšanas? Visa būšana kā arī visa zināšana ir attiecībā uz tevi. Lieta ir, jo tuzini, ka tā ir, vai tavā pieredzē, vai tavā būšanā. Tavs ķermenis un prāts eksistē tikmēr, kamēr tu tam tici. Pārstāj domāt, ka tie ir tavi, un tie vienkārši izgaisīs. Par visām varēm, ļauj savam ķermenim un prātam funkcionēt, bet neļauj tiem tevi ierobežot. Ja tu ieraugi nepilnības, tikai turpini tās manīt; tiem dotā tevis uzmanība savedīs tavu sirdi un ķermeni, unprātu kārtībā.

J: Vai es varu izārstēt sevi no nopietnas saslimšanas, tikai zinot vien par to?

M: Zini to visu kopumā, ne tikai ārējos simptomus. Visas slimības sākas prātā. Parūpējies no sākuma par prātu, izsekojot un atmetot visas nepareizāsidejas un emocijas. Tad dzīvo un strādā, slimību neņemot vērā, un nedomā vairs par to. Līdz ar cēloņu aizvākšanu efektam ir jāpazūd. Cilvēks kļūst par

229

to, ko viņš tic par sevi esam. Atmet visas idejas par sevi, un tu redzēsi sevi kā tīru liecinieku, pāri visam, kas var notikt ar ķermeni vai prātu.

J: Ja es kļūstu par jebko, par ko es sevi iedomājos esam, un es sākšu domāt,ka esmu Augstākā Realitāte, vai mana Augstākā Realitāte nepaliks tikai ideja vien?

M: No sākuma sasniedz to stāvokli un tad uzdod šo jautājumu.

49. Prāts rada nedrošībuJautātājs: Cilvēki pie tevis nāk pēc padoma. Kā tu zini, ko atbildēt?

Maharadž: Kā es dzirdu jautājumu, tā es dzirdu atbildi.

J: Un kā tu zini, ka tava atbilde ir pareiza?

M: Ja es zinu īsto atbilžu avotu, man tajās nav jāšaubās. No tīra avota plūst tikai tīrs ūdens. Man nerūp cilvēku vēlmes un bailes. Esmu noskaņojies uz faktiem, ne viedokļiem. Cilvēks uzskata savu vārdu un formu par sevi pašu, kamēr es neko neuzskatu par sevi. Ja es uztvertu sevi par ķermeni, kas zināms pēc tā vārda, es nebūtu spējīgs atbildēt uz taviem jautājumiem. Ja es tevi uzskatītu par ķermeni, tev nebūtu nekāda labuma no manām atbildēm. Neviens patiess skolotājs neiesaistās viedokļos. Viņš redz lietas tā, kādas tāsir, un parāda tās tā, kādas tās ir. Ja tu uztver cilvēkus par to, ko viņi par sevi iedomājas esam, tu viņiem tikai nodarīsi pāri, tā pat kā viņi paši visu laiku tik ļoti dara sev pāri. Bet, ja tu redzi viņus, kādi viņi ir īstenībā, tas viņiem dos milzīgu labumu. Ja viņi jautā tev, ko darīt, kādas uzsākt prakses, kādam ceļam sekot, atbildi: “Nedari neko, tikai esi. Būšanā viss notiek dabīgi.”

J: Man šķiet, ka tu savās runās vārdus “dabīgi” un “nejauši” lieto vienādā nozīmē. Es jūtu, ka ir būtiska starpība starp šo vārdu nozīmēm. Dabīgais ir kārtīgs, pakļauts likumam; ir jāuzticas dabai; nejaušais ir haotisks,

230

negaidīts, neparedzams. Būtu jāpastāv uz to, ka viss ir dabīgs, pakārtots dabas likumiem; pastāvēt uz to, ka viss ir nejaušs, bez nekādiem iemesliem, noteikti ir pārspīlējums.

M: Vai tev labāk patiktu, ja es vārda “nejauši” vietā lietotu vārdu “spontāni”?

J: Tu vari lietot vārdu “spontāni” vai “dabīgi” kā pretstatus vārdam “nejauši”. Nejaušajā ir nekārtības, haosa elements. Nejaušība vienmēr ir likumu pārkāpums, izņēmums, pārsteigums.

M: Vai dzīve pati nav pārsteigumu straume?

J: Dabā ir harmonija. Nejaušais ir traucējums.

M: Tu runā kā persona, ierobežota laikā un telpā, samazināta līdz ķermeņa un prāta saturam. To, kas tev patīk, tu sauc par “dabīgu”, un to, kas tev nepatīk, tu sauc par “nejaušu”.

J: Man patīk dabīgais, likumus ievērojošais, sagaidāmais, un man ir bail no likumus neievērojošā, nekārtīgā, negaidītā, bezjēdzīgā. Nejaušais vienmēr irbriesmīgs. Varbūt ir tādi “veiksmīgi negadījumi”, bet tie tikai apstiprina to, ka universs bez negadījumiem nebūtu iespējams.

M: Jūtu, ka ir nesaprašanās. Ar “nejaušu” es domāju kaut ko, kas nepakļaujas nekādiem zināmiem likumiem. Kad es saku, viss ir nejaušs, bez-cēloņu, es tikai domāju, ka cēloņi un likumi, pēc kuriem tas darbojas, ir pāri zināmajam vai pat iedomājamam. Ja to, ko tu uzskati par kārtīgu, tu sauc par harmoniju, paredzamu, dabīgu, tad tas, kas pakļaujas augstākiem likumiem un tiek augstāku spēku virzīts, varētu tikt saukts par spontānu. Tādējādi mums būs divas dabīgās kārtības: personīgā un paredzamā, un bezpersoniskā jeb virs-personiskā un neparedzamā. Sauc to par augstāko un zemāko dabu un atmet vārdu nejaušs. Līdz ar tevis augšanu zināšanās un ieskatā robeža starp zemāko un augstāko dabu nemitīgi atkāpjas, bet abi pastāv, līdz tie tiek redzēti kā viens. Jo, īstenībā, viss ir tik brīnišķīgi neizskaidrojams!

J: Zinātne daudz ko izskaidro.

231

M: Zinātne ir par vārdiem un formām, daudzumiem un īpašībām, modeļiemun likumiem; savā vietā tā ir laba. Bet dzīve ir jādzīvo; analīzei nav laika. Reakcijai ir jābūt momentānai – tāpēc spontanitāte, bezlaicība ir svarīgi. Mēs dzīvojam un kustamies nezināmajā. Zināmais ir pagātne.

J: Es varu skatīties no viedokļa, kāds man ir par sevi. Es esmu indivīds, persona starp citām personām. Daži cilvēki ir integrēti un harmonijā, daži nav. Daži dzīvo bez piepūles, spontāni uz katru situāciju reaģē korekti, pilnīgi taisnīgi atbildot mirkļa nepieciešamībai, kamēr citi grābstās, kļūdās un parasti padara sevi par problēmu. Cilvēki, kas harmonijā, varētu tikt saukti par dabīgiem, likumu vadītiem, kamēr neintegrētie ir haotiski un pakļauti nejaušībām.

M: Pati haosa ideja iepriekš-pieņem kārtības, organiskuma, un savstarpējās saistības sajūtu. Haoss un kosmoss: vai tie nav divi viena un tā paša stāvokļa aspekti?

J: Bet tu, šķiet, saki, ka viss ir haoss, nejaušs, neparedzams.

M: Jā, tādā ziņā, ka ne visi būšanas likumi ir zināmi, un ne visi notikumi ir paredzami. Jo vairāk tu esi spējīgs saprast, jo vairāk universs tev šķiet apmierinošs, emocionāli un mentāli. Realitāte ir laba un skaista; haosu radam mēs.

J: Ja tu domā teikt, ka tā ir cilvēka brīvā griba, kas izraisa negadījumus, es piekristu. Bet mēs vēl neesam runājuši par brīvo gribu.

M: Tava kārtība ir tas, kas tev sagādā baudu, un nekārtība ir tas, kas gādā tev sāpes.

J: Tu to tā varētu teikt, bet nesaki man, ka šie divi ir viens. Runā ar mani manā valodā – indivīda, kurš meklē laimību, valodā. Es negribu tikt ne-duālu sarunu maldināts.

M: Kas tev liek ticēt, ka tu esi atšķirts indivīds?

J: Es uzvedos kā indivīds. Es funkcionēju pats par sevi. Es uzskatu sevi par primāru; un citus tikai attiecībā pret mani. Īsumā, es esmu aizņemts ar sevi.

M: Nu labi, turpini būt aizņemts ar sevi. Kādās darīšanās tu esi ieradies

232

šeit?

J: Savās vecajās darīšanās likt sev justies drošam un laimīgam. Es atzīstos, neesmu šajā bijis neko veiksmīgs. Neesmu ne drošībā, ne laimīgs. Tāpēc tu mani redzi šeit. Šī vieta man ir jauna, bet šurp nākšanas iemesls ir vecs: drošas laimības, laimīgas drošības meklējumi. Līdz šim neesmu to atradis. Vai vari man palīdzēt?

M: Kas nekad nav pazaudēts, nevar tikt atrasts. Tevis paša drošības un prieka meklējumi tevi attur no tiem. Izbeidz meklēt, izbeidz zaudēt. Slimībair vienkārša, un zāles ir tik pat vienkāršas. Tas ir tikai tavs prāts, kas padara tevi nedrošu un nelaimīgu. Gaidas padara tevi nedrošu, atmiņa – nelaimīgu. Izbeidz nepareizi lietot savu prātu, un viss ar tevi būs kārtībā. Tev tas nav jāsaved kārtībā – tas pats sevi savedīs kārtībā, tiklīdz tu atteiksies no rūpēm par pagātni un nākotni, un dzīvosi pilnībā tagad.

J: Bet šajā tagad nav dimensiju. Es kļūšu par neko, nekas!

M: Precīzi! Kā nekas un neviens tu esi drošībā un laimīgs. Ja tu man prasi, tev var tāda pieredze būt. Tikai mēģini.

Bet atgriezīsimies pie tā, kas ir nejaušs un kas ir spontāns vai dabīgs. Tu teici, daba ir kārtīga, kamēr nejaušība ir haosa pazīme. Es noliedzu atšķirībuun teicu, ka par nejaušību mēs saucam notikumu, kad tā cēloņi nav izsekojami. Dabā nav vietas haosam. Tikai cilvēka prātā ir haoss. Prāts neaptver visu – tā fokuss ir ļoti šaurs. Tas redz tikai fragmentus un nespēj uztvert bildi. Tieši kā cilvēks, kurš dzird skaņas, bet nesaprot valodu, varētuapvainot runātāju bezjēdzīgā murmināšanā, un pilnībā šajā kļūdīties. Kas vienam šķiet haotiska skaņu straume, citam ir skaista dzeja.

Karalis Džanaka reiz sapņoja, ka viņš bija ubags. Pamostoties viņš vaicāja savam Guru – Vasištam: Vai es esmu karalis, kurš sapņo, ka ir ubags, vai ubags, kurš sapņo, ka ir karalis? Guru atbildēja: Tu neesi ne viens ne otrs, tuesi abi. Tu esi, un tomēr tu neesi tas, par ko tu sevi uztver. Tu esi, jo tu atbilstoši rīkojies; tu neesi, jo tas neilgst. Vai vari būt karalis vai ubags uz visiem laikiem? Visam ir jāmainās. Tu esi tas, kas nemainās. Kas tu esi? Džanaka teica: Jā, es neesmu ne karalis, ne ubags, es esmu bezkaislīgais liecinieks. Guru teica: Šī ir tava pēdējā ilūzija, ka tu esi džnānī, ka tu esi

233

atšķirīgs un pārāks par parastu cilvēku. Tu atkal identificē sevi ar prātu, šajāgadījumā ar labi uzvedīgu un katrā ziņā priekšzīmīgu prātu. Tikmēr, kamēr tu redzi pat vismazāko atšķirību, realitātei tu esi svešs. Tu esi prāta līmenī. Kad izzūd “es esmu es pats”, nāk “es esmu viss”. Kad “es esmu viss” aiziet,atnāk “es esmu”. Kad pat “es esmu” aiziet, realitāte vien ir, un tajā tiek sargāts un glorificēts katrs “es esmu”. Dažādība bez atšķirtības ir Augstākais, kam prāts var pieskarties. Pāri tam pārstāj būt jebkāda aktivitāte, jo tajā tiek sasniegti visi mērķi un visi iemesli piepildīti.

J: Kad tiek sasniegts Augstākais Stāvoklis, vai var ar to dalīties?

M: Augstākais Stāvoklis ir universāls, šeit un tagad; visi jau to dala. Tas ir būšanas – zināšanas un patikšanas – stāvoklis. Kuram nepatīk būt, vai kurš nezina sevis paša eksistenci? Bet mēs neizmantojam šo prieku būt apzinātiem, mēs negrimstam tajā un neattīrām to no visa, kas tam ir svešs. Šis mentālās sevis-attīrīšanas darbs, psihes tīrīšana, ir būtisks. Tieši kā skabarga acī, radot iekaisumu, var padarīt pasauli tumšu, tā kļūdainā ideja: “es esmu ķermenis-prāts” rada sevis-svarīgumu, kas pārklāj universu. Ir bezjēdzīgi cīnīties ar būšanu par ierobežotu un atdalītu personu, ja vien tā saknes netiek atraktas. Savtīgums sakņojas kļūdainās idejās par sevi. Prāta dzidrināšana ir joga.

50. Sevis apjausma ir liecinieksJautātājs: Tu man teici, ka es varu tikt apsvērts trīs aspektos: personiskajā (vjakti), virs-personiskajā (vjakta) un bezpersoniskajā (avjakta). Avjakta ir universālais un tīrais “Es”; Vjakta ir tā atspulgs apziņā kā “es esmu”; Vjakti ir fizisko un vitālo procesu kopums. Pašreizējā mirkļa šaurajos ietvaros virs-personiskais apjauš personu, gan laikā, gan telpā; ne tikai vienu personu, betgaru personu secību, kas karājas karmas diegā. Tas būtībā ir liecinieks kā arī savākto pieredžu pārpalikums, atmiņas sēdvieta, vienojošais faktors

234

(sūtrātma). Tas ir cilvēka raksturs, kuru dzīvēm cauri būvē un veido dzīve. Universālais ir pāri jebkādiem vārdiem un formām, pāri apziņai un raksturam, tīra sevis-neapzināta būšana. Vai es tavu skatījumu pareizi atstāstīju?

Maharadž: Prāta līmenī – jā. Pāri mentālam līmenim nekādi vārdi nav piemērojami.

J: Es varu saprast, ka persona ir mentāla konstrukcija, atmiņu un pieradumukopīgā lieta. Bet tas, ar ko notiek persona, liecināšanas centrs, vai arī tas ir mentāls?

M: Personīgajam ir nepieciešams balsts, ķermenis, ar kuru sevi identificēt, tieši kā krāsai ir nepieciešama virsma, uz kuras parādīties. Krāsas redzēšanair neatkarīga no krāsas – tā ir tāda pati, lai kāda būtu krāsa. Ir vajadzīga acs, lai redzētu krāsu. Krāsas ir daudzas, acs ir viena. Persona ir kā gaisma krāsāun arī acī, tomēr vienkārša, viena, nedalāma un neuztverama, izņemot tās manifestācijās. Ne nezināma, bet neuztverama, neobjektivizējama, neatdalāma. Ne materiāla, ne mentāla, ne objektīva, ne subjektīva, tā ir matērijas sakne un apziņas avots. Pāri dzīvošanai un miršanai tā ir visu-ietveroša, neko-neieskaitoša. Dzīve, kurā dzimšana ir nāve un nāve ir dzimšana.

J: Absolūts vai Dzīve, par ko tu runā, vai tas ir reāls vai tikai teorija, ar kurupārklāt mūsu neziņu?

M: Abi. Prātam – teorija; pats sevī – realitāte. Tā ir realitāte spontānā un pilnīgā aplamā noliegšanā. Tieši kā gaisma iznīcina tumsu tikai ar savu klātbūtni vien, tā absolūtais iznīcina iztēli. Redzēt, ka visas zināšanas ir neziņas forma, pati par sevi ir realitātes kustība. Liecinieks nav persona. Persona nonāk esamībā, kad tai ir pamats, organisms, ķermenis. Tajā absolūts atspoguļojas kā apjausma. Tīra apjausma kļūst par sevis-apjausmu. Kad ir pats, sevis-apjausma ir liecinieks. Kad nav sevis, ko vērot, nav arī vērošanas. Tas viss ir ļoti vienkārši; tā ir personas klātbūtne, kas sarežģī. Redzi, ka nav tādas lietas kā pastāvīga atšķirta persona, un viss kļūst skaidrs. Apjausma – prāts – matērija – tie ir viena realitāte divos savos aspektos kā nekustīgais un kustīgais, un trīs atribūti – inerce, enerģija un

235

harmonija.

J: Kas ir pirmais: apziņa vai apjausma?

M: Apjausma kļūst par apziņu, kad tai ir objekts. Objekts visu laiku mainās.Apziņā ir kustība; apjausma pati par sevi ir nekustīga un bezlaicīga, šeit un tagad.

J: Austrumu Pakistānā pašlaik ir ciešanas un asinsizliešanas. Kā tu uz to skaties? Kā tas izskatās tev, kā tu uz to reaģē?

M: Tīrā apziņā nekas nekad nenotiek.

J: Lūdzu, nokāp lejā no šiem metafiziskajiem augstumiem! Kāds labums cilvēkam, kas cieš, no tā, ka viņam pasaka, ka neviens neapjauš viņa ciešanas, izņemot viņu pašu? Visu nosaukt par ilūziju ir traumai pievienots aizvainojums. Austrumu Pakistānas bengālis ir fakts, un viņa ciešanas ir fakts. Lūdzu, neizpreparē viņus ārā no eksistences! Tu lasi avīzes, tu dzirdi cilvēkus par to runājam. Tu nevari pastāvēt uz savu neziņu. Kāda ir tava attieksme uz notiekošo?

M: Nav attieksmes. Nekas nenotiek.

J: Kuru katru dienu tavā priekšā varētu notikt ārdīšanās, iespējams, cilvēkiem vienam otru nogalinot. Skaidrs, tu nevari teikt: nekas nenotiek un palikt atstatā.

M: Es nerunāju par palikšanu atstatā. Tu tik pat labi varētu manīt, ka es lecucīņā, kādu mēģinot izglābt, un tieku nogalināts. Tomēr man nekas nenotika.

Iedomājies lielu brūkošu ēku. Dažas istabas ir drupās, dažas neskartas. Bet vai tu vari runāt par telpu kā esošu drupās vai neskartu? Tā ir tikai struktūra,kas cieta, un cilvēki, kas tajā dzīvoja. Nekas nenotika ar pašu telpu. Līdzīgi nekas nenotiek ar dzīvi, kad sadalās formas un tiek dzēsti vārdi. Zeltkalis sakausē vecos ornamentus, lai veidotu jaunus. Dažreiz arī labs ornaments tiek kopā ar sliktajiem. Viņš to uzņem mierīgi, jo viņš zina, ka zelts necik netika pazaudēts.

J: Tā nav nāve, kurai es dumpojos pretī. Tā ir miršanas maniere.

M: Nāve ir dabīga, miršanas maniere ir cilvēka darināta. Atdalītība rada

236

bailes un agresiju, kas savukārt ir cēlonis vardarbībai. Tiec vaļā no cilvēka radītajiem dalījumiem, un visas šīs cilvēku vienam otra nogalināšanas šausmas beigsies. Bet realitātē nav ne nogalināšanas, ne miršanas. Reālais nemirst, nereālais nekad nebija dzīvs. Sakārto savu prātu pareizi, un viss būs kārtībā. Kad tu zini, ka pasaule ir viens, ka cilvēce ir viens, tu rīkosies atbilstoši. Bet no sākuma tev ir jāseko tam, kā tu jūties, domā un dzīvo. Tikmēr, kamēr tevī nav kārtības, pasaulē kārtības nebūs.

Realitātē nekas nenotiek. Uz prāta ekrāna liktenis mūžīgi projicē savus attēlus, iepriekšējo projekciju atmiņas, un tādējādi ilūzija pastāvīgi sevi atjauno. Attēli nāk un iet – gaisma, kas tiek neziņas šķērsota. Redzi gaismu un ignorē attēlu.

J: Cik bezrūpīgs skatīšanās veids! Cilvēki nogalina un tiek nogalināti, un tu te runā par attēliem.

M: Taču ej un tiec nogalināts – ja tas ir tas, kas tev šķiet darāms. Vai pat ej un nogalini, ja tu uzskati to par savu pienākumu. Bet tas nekādā veidā nav veids kā izbeigt ļaunumu. Ļaunums ir slima prāta smaka. Izdziedē savu prātu, un tas izbeigs projicēt kroplus, neglītus attēlus.

J: Es saprotu to, ko tu saki, bet emocionāli es to nevaru pieņemt. Šis ideālistiskais dzīves skatījums mani spēcīgi atgrūž. Es vienkārši nevaru iedomāties, ka es pastāvīgi būtu sapņu stāvoklī.

M: Kā tu varētu pastāvīgi būt stāvoklī, kas ir nepastāvīga ķermeņa izsaukts?Šis pārpratums balstās tavā idejā, ka tu esi ķermenis. Izpēti šo ideju, redzi tajā iebūvētās pretrunas, ieraugi, ka tava pašreizējā eksistence ir kā dzirksteļu duša, katra dzirkstele ilgstoša sekundi, un pati duša – minūti vai divas. Protams, lietai, kuras sākums ir tās beigas, nevar būt vidus. Respektē savus nosacījumus. Realitāte nevar būt mirklīga. Tā ir bezlaicīga, bet bezlaicība nav laika posms.

J: Es atzīstu, ka pasaule, kurā es dzīvoju, nav reālā pasaule. Bet pastāv reālāpasaule, no kuras es redzu tikai izkropļotu attēlu. Izkropļojums varētu būt kādas vainas manā ķermenī vai prātā dēļ. Bet, kad tu saki, ka nav reālās pasaules, tikai sapņu pasaule manā prātā, es to nepanesu. Es gribētu spēt ticēt, ka visas eksistences šausmas ir tā dēļ, ka man ir ķermenis. Pašnāvība

237

būtu izeja.

M: Tikmēr, kamēr tu pievērs uzmanību idejām, savām vai citu, tev būs grūtības. Bet, ja tu atmet visas mācības, visas grāmatas, jebko, kas ielikts vārdos, un nirsti dziļi iekšup sevis, un atrodi sevi, ar to pietiks, lai atrisinātu visas tavas problēmas un nostādītu tevi katras situācijas vadībā, jo tu netiksisavu ideju par situāciju dominēts. Ņemsim piemēru. Tu esi pievilcīgas sievietes kompānijā. Tev par viņu izveidojas idejas, un tas rada seksuālu situāciju. Tiek radīta problēma, un tu sāc meklēt grāmatas par savaldīšanos vai baudīšanu. Ja tu būtu bijis zīdainis, abi jūs varētu būt pliki un kopā bez nekādām problēmām. Tikai beidziet domāt, ka jūs esiet ķermeņi, un mīlestības un seksa problēmas zaudēs savu nozīmi. Ar pilnīgu ierobežotībassajūtas izzušanu bailes, sāpes un baudas meklējumi – visi izbeidzas. Tikai apjausma paliek.

51. Esi vienaldzīgs uz sāpēm un baudāmJautātājs: Es esmu dzimis francūzis, un jau apmēram desmit gadus es praktizēju jogu.

Maharadž: Pēc desmit gadu darba, vai tu esi kaut mazliet tuvāk savam mērķim?

J: Mazliet tuvāk, varbūt. Tas ir grūts darbs, tu zini.

M: Pats ir tuvu, un ceļš uz to ir viegls. Viss, kas tev ir jādara, ir neko nedarīšana.

J: Tomēr mana sādhana ir grūta.

M: Tava sādhana ir būt. Darīšana notiek. Tikai esi vērīgs. Kāda ir grūtība atcerēties, ka tu esi? Tu esi visu laiku.

238

J: Būšanas sajūta ir visu laiku – bez šaubām. Bet uzmanības lauks bieži tiekpārklāts ar visāda veida mentāliem notikumiem – emocijām, attēliem, idejām. Tīra būšanas sajūta parasti ir daudzu lietu pūļa aizklāta.

M: Kāda ir tava procedūra, kurā tu attīri prātu no nevajadzīgā? Kādi ir tavi līdzekļi, instrumenti prāta attīrīšanai?

J: Principā cilvēks ir bailēs. Visvairāk viņš baidās no sevis. Es jūtu, ka esmu kā cilvēks, kurš nes līdzi bumbu, kura eksplodēs. Viņš nevar to neitralizēt, viņš nevar to aizmest prom. Viņš ir ārprātīgi izbijies un izmisīgi meklē risinājumu, kuru nevar nekādi atrast. Atbrīvošanās man nozīmē tikšanu vaļā no šīs bumbas. Es neko daudz par bumbu nezinu. Es tikai zinu, ka tā ar mani ir jau no agras bērnības. Es jūtos kā pārbijies bērns, kurš dedzīgi protestē pret to, ka netiek mīlēts. Šis bērns grābstās pēc mīlestības, un, jo viņš to negūst, viņš baidās un ir dusmīgs. Dažreiz es jūtos gatavs kādu vai sevi pašu nogalināt. Šī vēlme ir tik spēcīga, ka man nemitīgi ir bail. Un es nezinu, kā atbrīvoties no šīm bailēm.

Redzi, ir starpība starp indieša prātu un eiropieša prātu. Indiešu prāts salīdzinoši ir vienkāršs. Eiropietim ir daudz sarežģītāka esamība. Indietis pamatā ir satvisks. Viņš nesaprot eiropieša nemierīgumu, viņa nepagurstošo sekošanu tam, kas viņam šķiet, ka ir jādara; viņa lielākas vispārīgās zināšanas.

M: Viņa spriešanas spēja ir tik liela, ka viņš izspriedīs sevī ārā no visiem spriedumiem! Viņa sevis-uzstājīgums ir viņa paļaušanās uz loģiku dēļ.

J: Bet domāšana, spriešana ir prāta normālais stāvoklis. Prāts nevar vienkārši beigt darboties.

M: Tas varētu būt pieraduma stāvoklis, bet tam nav jābūt normālajam stāvoklim. Normāls stāvoklis nevar būt sāpīgs, kamēr aplams pieradums bieži noved pie hroniskām sāpēm.

J: Ja tas nav dabīgais jeb normālais prāta stāvoklis, kā tad to apstādināt? Ir jābūt kādam veidam apklusināt prātu. Es tik bieži sev saku: pietiek, lūdzu izbeidz, pietiek nemitīgi atkal un atkal atkārtot teikumus! Bet mans prāts neapstājas. Es jūtu, ka prātu ir iespējams apstādināt uz laiku, bet ne uz ilgu.

239

Pat tā sauktie “garīgie” cilvēki izmanto trikus, lai turētu savus prātus klusus.Viņi atkārto formulas, viņi dzied, lūdzas, spēcīgi vai maigi elpo, kratās, griežas, koncentrējas, meditē, meklē transus, kultivē tikumus – visu laiku kaut ko darot, lai izbeigtu darbošanos, izbeigtu skriešanu pēc kaut kā, izbeigtu kustēšanos. Ja tas nebūtu tik traģiski, tas būtu smieklīgi.

M: Prāts eksistē divos stāvokļos: kā ūdens un kā medus. Ūdens vibrē pie vismazākā traucēkļa, kamēr medus, lai cik tas tiktu tramdīts, ātri atgriežas nekustībā.

J: Pēc savas dabas prāts ir nemierīgs. To, iespējams, var padarīt klusu, bet pats par sevi tas nav kluss.

M: Tev varētu būt hronisks iekaisums, un tu visu laiku drebi. Tās ir vēlmes un bailes, kas prātu padara par nemierīgu. Brīvs no negatīvām emocijām tasir kluss.

J: Bērnu nav iespējams nosargāt no negatīvām emocijām. Tiklīdz bērns ir piedzimis, viņš uzzina sāpes un bailes. Bads ir nežēlīgs vagars un māca atkarību un naidu. Bērns mīl māti, jo viņa viņu baro, un ienīst viņu, ja viņa baro par vēlu. Mūsu neapzinātais prāts ir pilns ar konfliktiem, kuri ieplūst apzinātajā. Mēs dzīvojam uz vulkāna; mēs vienmēr esam briesmās. Es piekrītu, ka kompānijai ar tādiem, kuru prāts ir rāms, ir remdinošs efekts, bet kolīdz es esmu no viņiem tālumā, sākas vecās nepatikšanas. Tieši tāpēc es periodiski ierodos Indijā, lai būtu kompānijā ar savu Guru.

M: Tu domā, ka tu nāc un ej, ejot cauri dažādiem stāvokļiem un noskaņām. Es redzu lietas tā, kādas tās ir, mirklīgi notikumi, kas man sevi parāda straujā secībā, no manis smeļot esamību, tomēr pavisam noteikti tie nav ne es, ne mani. Starp fenomeniem manis nav, un mani tie neskar. Es esmu tik vienkārši un pilnīgi neatkarīgs, ka tavs prāts, kas pieradis pie pretstatiem un noliegumiem, nespēj to aptvert. To, ko saku, es domāju burtiski: Man nav vajadzības pretstatīt vai noliegt, jo man ir skaidrs, ka es nekam nevaru būt pretstats vai noliegums. Es vienkārši esmu pāri, pavisam citā dimensijā. Nemeklē mani saistībā ar kaut kā identificēšanu vai ar kaut kā pretstatu: es esmu tur, kur nav ne vēlmju, ne baiļu. Tagad, kāda ir tava pieredze? Vai tu arī jūti, ka tu stāvi pilnībā atstatus no pārejošām lietām?

240

J: Jā, dažreiz. Bet līdzko parādās briesmu sajūta, es jūtos izolēts, ārpus attiecībām ar citiem. Redzi, te ir atšķirība starp mūsu mentalitātēm. Indiešiem emocija plūst līdz ar domu. Iedod indietim ideju, un viņa emocijas tiek pacilātas. Ar rietumniekiem ir pretēji: iedod viņam emociju, un tas radīs ideju. Tavas idejas ir ļoti pievilcīgas – intelektuāli, bet emocionāli es uz tām nereaģēju.

M: Liec savu intelektu malā. Neizmanto to šajos jautājumos.

J: Kāds man labums no padoma, kuru es nevaru pielietot? Šīs visas ir idejas, un tu gribi, lai es jūtīgi uz tām reaģētu, jo bez jūtām nevar būt rīcības.

M: Kāpēc tu runā par rīcību? Vai vispār tu rīkojies? Kāds nezināms spēks rīkojas, un tu iedomājies, ka tu rīkojies. Tu tikai vēro, kas notiek, neesot spējīgs to jebkādā veidā ietekmēt.

J: Kāpēc manī ir tik milzīga pretestība pieņemt, ka es neko nevaru izdarīt?

M: Bet ko tu vari izdarīt? Tu esi kā pacients zem narkozes, kuru ķirurgs operē. Kad tu pamosties, tu zini, ka operācija ir beigusies; vai tu vari teikt, ka kaut ko esi darījis?

J: Bet tas esmu es, kurš piekrita operācijai.

M: Pavisam noteikti nē. Tā no vienas puses ir slimība, no otras puses tava ārsta un ģimenes spiediens, kas tev lika nolemt. Tev nav izvēles, tikai ilūzijapar to.

J: Tomēr es nejūtos tik bezpalīdzīgs, cik tu mani gribi padarīt. Es jūtu, ka varu izdarīt visu, ko vien varu iedomāties, tikai es nezinu kā. Tas nav spēks,kas man trūkst, bet zināšanas.

M: Nezināt līdzekļus ir, protams, tik pat slikti, cik būt bezspēcīgam! Bet atmetīsim uz mirkli šo tēmu; beigu beigās nav svarīgi, kāpēc mēs jūtamies bezpalīdzīgi, ja vien mēs skaidri redzam, ka šobrīd mēs tiešām esam bezpalīdzīgi.

Man tagad ir 74 gadi. Un tomēr es jūtu, ka esmu zīdainis. Es skaidri jūtu to, ka par spīti visām izmaiņām es esmu bērns. Mans Guru man teica: tas bērns,

241

kurš tu esi pat tagad, ir tevis īstais pats (svarūpa). Ej atpakaļ uz to tīras būšanas stāvokli, kur “es esmu” vēl ir tā tīrībā, pirms tas tika piesārņots ar “es esmu šis” un “es esmu tas”. Tava nasta ir aplamās sevis-identifikācijas –atmet tās visas. Mans Guru man teica - “Uzticies man. Es tev saku, tu esi dievišķs. Pieņem to kā absolūtu patiesību. Tavs prieks ir dievišķs, arī tavas ciešanas ir dievišķas. Viss nāk no Dieva. Vienmēr to atceries. Tu esi Dievs, notiek tikai tava griba.” Es viņam ticēju un drīz realizēju, cik brīnišķīgi patiesi un akurāti bija viņa vārdi. Es necentos nosacīt savu prātu ar domām: “Es esmu Dievs, es esmu brīnišķīgs, es esmu pāri.” Es vienkārši sekoju viņainstrukcijām, kuras bija fokusēties prātā uz būšanu tīram “es esmu”, un palikt tajā. Es mēdzu sēdēt stundām ilgi ar neko prātā, izņemot “es esmu”, un drīz miers un prieks, un dziļa visu-apskaujoša mīlestība kļuva mans normālais stāvoklis, Tajā viss izzuda – es pats, mans Guru, dzīve, ko es dzīvoju, pasaule ap mani. Palika tikai miers un neiedomājams klusums.

J: Tas viss izskatās pavisam vienkārši, bet tas tā nav. Dažreiz mani pārņem brīnišķīgs priecīga miera stāvoklis, un es skatos un brīnos: cik viegli tas nākun cik intīms tas šķiet, cik pavisam mans. Kur bija nepieciešamība tik grūti pūlēties gūt stāvokli, ja tas ir tik tuvu? Šoreiz noteikti tas ir atnācis, lai paliktu. Tomēr cik drīz tas izgaist un atstāj mani brīnīdamies – vai tā bija realitātes garša vai kārtējā nomaldīšanās. Ja tā būtu bijusi realitāte, kāpēc tā aizgāja? Varbūt ir nepieciešama kāda unikāla pieredze, lai mani uz visiem laikiem noliktu tajā stāvoklī, un kamēr šāda izšķirošā pieredze nāk, šai paslēpju spēlei ir jāturpinās.

M: Tavas gaidas pēc kaut kā unikāla un dramatiska, pēc kādas brīnišķīgas eksplozijas tikai stāv ceļā un atliek tavu sevis-realizāciju. Tev nav jāgaida eksplozija, jo eksplozija jau notika – mirklī, kad tu dzimi, kad tu realizēji sevi kā būšanu-zināšanu-jušanu. Tu taisi tikai vienu kļūdu: tu iekšējo uzskati par ārējo, un ārējo par iekšējo. Kas ir tevī, tu to uzskati par esošu ārpusē, un, kas ir ārpusē, tu to uzskati par esošu iekšpusē. Prāts un jūtas ir ārēji, bet tu uzskati tos par intīmiem. Tu tici, ka pasaule ir objektīva, kamēr tā ir pilnībā tavas psihes projekcija. Tas ir pamata juceklis, un nekāda jauna eksplozija to neizlabos. Tev no tā sevi ir jāizdomā ārā. Nav cita veida.

J: Kā man sevi no tā izdomāt ārā, ja domas nāk un iet, kā tām tīk. To

242

nebeidzamā čaloņa mani traucē un izsmeļ.

M: Vēro savas domas tā, kā tu vēro satiksmi uz ielas. Cilvēki nāk un iet; tu to piefiksē nereaģējot. Tas sākumā varētu nebūt viegli, bet kādu brīdi praktizējot tu ieraudzīsi, ka tavs prāts var funkcionēt dažādos līmeņos vienlaicīgi, un tu visus tos vari apjaust. Tikai tad, kad tev ir interese kādā konkrētā līmenī, tajā tiek notverta tava uzmanība, un tu vairs neredzi pārējos līmeņus. Arī tad darbs līmeņos, kurus tu neredzi, turpina notikt, ārpus apziņas lauka. Necīnies ar atmiņām un domām; tikai mēģini iekļaut savas uzmanības laukā citus, daudz svarīgākus jautājumus kā “Kas es esmu?”, “Kā notika, ka es piedzimu?”, “No kurienes šis universs ap mani?”,“Kas ir reāls, un kas ir mirklīgs?” Neviena atmiņa neuzturēsies, ja tu zaudē tajā interesi; tā ir emocionālā saite, kas uztur važas. Tu vienmēr meklē baudu, izvairies no sāpēm, vienmēr meklē laimi un mieru. Vai neredzi, ka tie ir meklējumi paši, kas tev liek justies nožēlojami? Mēģini otrādāk: vienaldzīgs uz sāpēm un baudām, ne prasi, ne atsakies, virzi visu savu uzmanību līmenim, kurā “es esmu” ir bezlaicīgi klātesošs. Drīz tu atklāsi, ka miers un laimība ir tevis paša dabā, un tā ir tikai to meklēšana caur kādiem konkrētiem kanāliem, kas ir traucēklis. Izvairies no traucēkļiem, tas ir viss. Nav vajadzības meklēt; tu nemeklētu to, kas tev jau ir. Tu pats esi Dievs, Augstākā Realitāte. Iesākumam uzticies man, uzticies Skolotājam. Tas dod tev iespēju likt pirmo soli – un tad tava uzticēšanās tiek tevis paša pieredzes apliecināta. Katram dzīves ceļam iesākumā būtiska ir uzticēšanās;bez tās maz var tikt izdarīts. Katra uzņemšanās kādai rīcībai ir ticības rezultāts. Pat savu dienišķo maizi tu ēd uzticoties! Atceroties to, ko es tev teicu, tu sasniegsi visu. Saku tev atkal: domā, jūti un rīkojies harmonijā ar veselumu, un tā, ko es saku, reāla pieredze pie tevis atnāks negaidot. Nav vajadzīgas pūles. Tici un rīkojies atbilstoši. Lūdzu, redzi, ka es no tevis neko negribu. Es runāju tikai tavās interesēs, jo pāri visam tu mīli sevi, tu sev gribi drošību un laimību. Nekaunies no tā, nenoliedz to. Mīlēt sevi ir dabīgi un labi. Tikai tev būtu jāzina, ko īsti tu mīli. Tas nav ķermenis, ko tu mīli, tā ir Dzīve – uztveršana, sajušana, domāšana, darīšana, mīlēšana, tiekšanās, radīšana. Tā ir tā Dzīve, ko tu mīli, kas tu esi, kas ir viss. Realizē to tās pilnībā, pāri jebkādiem dalījumiem un ierobežojumiem, un visas tavasvēlmes tajā saplūdīs, jo lielākais satur mazāko. Tāpēc atrodi sevi, jo atrodot

243

to, tu atrodi visu.

Visi ir priecīgi būt. Bet tikai daži zina tā pilnību. Tu to uzzini, savā prātā esot ar “es esmu”, “es zinu”, “es mīlu” – ar vēlmi sasniegt visdziļāko šo vārdu nozīmi.

J: Vai es varu domāt “Es esmu Dievs”?

M: Neidentificē sevi ar ideju. Ja tu ar Dievu domā Nezināmo, tad tas tikai nozīmē, ka tu saki: “Es nezinu, kas es esmu”. Ja tu zini Dievu, kā tu zini sevi, tev tas nav jāsaka. Vislabākā ir vienkāršā “es esmu” sajūta. Esi ar to pacietīgi. Šeit pacietība ir gudrība; nedomā par neizdošanos. Šajā pasākumānevar būt neizdošanās.

J: Manas domas man to neļauj.

M: Nepievērs uzmanību. Necīnies ar tām. Vienkārši neko ar tām neiesāc, laitās ir, lai kādas tās būtu. Pati tava cīnīšanās ar tām dod tām dzīvi. Vienkārši neņem vērā. Skaties cauri. Atceries atcerēties: “lai kas notiktu – notiek, jo es esmu”. Viss tev atgādina, ka tu esi. Izmanto kārtīgi šo faktu, ka, lai pieredzētu, tev ir jābūt. Tev nav jāizbeidz domāt. Tikai izbeidz būt ieinteresēts. Tā ir neieinteresētība, kas atbrīvo. Ne pie kā neturies, tas ir viss. Pasaule ir veidota no riņķiem. Āķi visi ir tavi. Iztaisno āķus, un nekas nevar tevi noturēt: Atsakies no saviem pieradumiem. Nav nekā cita, no kā atteikties. Izbeidz savu pastāvīgo grābšanu, savu pieradumu gaidīt rezultātus, un universa brīvība ir tava. Esi bez piepūles.

J: Dzīve ir pūles. Ir darāmas tik daudz lietas.

M: Kam ir jābūt darītam, dari to. Nepretojies. Tavam līdzsvaram ir jābūt dinamiskam, balstītam pareizo lietu darīšanā, no mirkļa uz mirkli. Neesi bērns, kurš negrib izaugt. Stereotipu žesti un pozas tev nepalīdzēs. Pilnībā paļaujies uz savu domu skaidrību, motīva tīrību un rīcības integritāti. Nav iespējams noiet greizi. Ej pāri un atstāj visu aiz muguras.

J: Bet vai ir iespējams jebko atstāt uz visiem laikiem?

M: Tu gribi kaut ko kā nepārtrauktu ekstāzi. Ekstāzes nāk un iet, tas ir tā, jocilvēka smadzenes nevar ilgu laiku izturēt spriedzi. Ilgstoša ekstāze

244

izdedzinās tavas smadzenes, ja vien tā nav ārkārtīgi tīra un smalka. Dabā nekas nestāv uz vietas, viss pulsē, parādās un izzūd. Sirds, elpa, gremošana, miegs un nomoda, dzimšana un nāve – viss nāk un iet viļņos. Ritms, periodiskums, harmoniska ekstrēmu nomaiņa ir likums. Nav jēgas cīnīties pret pašu dzīves raksturu. Ja tu meklē nemainīgo, ej pāri pieredzei. Kad es saku: visu laiku atceries “es esmu”, es domāju: atgriezies pie tā atkal un atkal. Nekāda konkrēta doma nevar būt prāta dabīgs stāvoklis, tikai klusums. Nevis ideja par klusumu, bet klusums pats. Kad prāts ir savā dabīgajā stāvoklī, tas pēc katras pieredzes spontāni atgriežas klusumā, vai drīzāk katra pieredze notiek uz klusuma fona.

Tagad, tas, ko tu esi šeit iemācījies, kļūst par sēklu. Tu to varētu aizmirst – šķietami. Bet tā dzīvos, un nākošajā sezonā tā dīgs un augs, un būs ziedi un augļi. Viss notiks pats par sevi. Tev nekas nav jādara, tikai nestāvi tam ceļā.

52. Būt laimīgam, padarīt laimīgu ir dzīves ritmsJautātājs: Es atbraucu no Eiropas dažus mēnešus atpakaļ periodiskajā sava Guru, kurš dzīvo netālu no Kalkutas, apmeklējumā. Tagad es esmu ceļā mājup. Tevi satikt mani ielūdza draugs, un es esmu priecīgs, ka esmu šeit ieradies.

Maharadž: Ko tu esi iemācījies no sava Guru, un kādai praksei tu seko?

J: Viņš ir cienījams, apmēram astoņdesmit gadus vecs vīrs. Filozofiski viņš ir Vedāntists, un prakse, ko viņš māca, ir saistīta ar neapzināto prāta enerģiju atmodināšanu un paslēpto šķēršļu un bloku ievešanu apziņā. Mana personīgā sādhana ir saistīta ar savu īpašo problēmu, kas nāk no agra zīdaiņa vecuma un bērnības. Mana māte nevarēja man dot drošības sajūtu un sajūtu, ka es esmu mīlēts, kas ir tik svarīgi bērna normālai attīstībai.

245

Viņa bija sieviete, kas nebija piemērota būšanai par māti; nemiera un neirožu plosīta, nepārliecināta par sevi, viņa sajuta mani kā pienākumu un nastu, kas bija pāri viņas izturībai. Viņa negribēja, lai es piedzimtu. Viņa negribēja, lai es izaugtu un attīstītos, viņa gribēja mani atpakaļ savā dzemdē, nedzimušu, neeksistējošu. Katrai kustībai manā dzīvē viņa pretojās, katram mēģinājumam tikt ārā no šaurās viņas eksistences rutīnas viņa nikni cīnījās pretī. Kā bērns es biju gan jūtīgs, gan sirsnīgs. Pāri visam es gribēju mīlestību, un mīlestība, vienkāršā, instinktīvā mātes mīlestība uz savu bērnu, man tika atteikta. Bērna meklējumi pēc savas mātes kļuva par manas dzīves vadošo motīvu, un es nekad no tā neizaugu. Laimīgs bērns, laimīga bērnība kļuva man par apsēstību. Mani kaislīgi interesēja grūtniecība, dzemdības, bērni. Es kļuvu diezgan slavena vecmāte un ieliku savu artavu nesāpīgu dzemdību metodes attīstīšanā. Laimīgs laimīgas mātesbērns – tas bija visas manas dzīves ideāls. Bet mana māte vienmēr ir bijusi tur – nelaimīga, negriboša un nespējīga redzēt mani laimīgu. Tas ir manifestējis dīvainos viedos. Vienmēr, kad man bija slikti, viņa jutās labāk; kad es jutos labi, viņa atkal slikti, nolādot sevi un arī mani. Tā, it kā viņa nekad nebūtu piedevusi man manu noziegumu, ka es piedzimu, viņa man ir likusi justies vainīgam par to, ka es esmu dzīvs. “Tu dzīvo, jo tu ienīsti mani. Ja tu mīli mani – mirsti”, tāds bija viņas pastāvīgais, kaut arī klusais vēstījums. Un tā es pavadīju savu dzīvi, ar nāves piedāvājumu mīlestības vietā. Ieslodzīts, kāds es biju savā mātē kā mūžīgs zīdainis, es nevarēju attīstīt jēdzīgas attiecības ar sievieti; mātes attēls vienmēr ir stāvējis pa vidu,nepiedodošs, nepiedots. Es meklēju savrupību savā darbā, un daudz atradu; bet es nebiju spējīgs daudz izkustēties no savas zīdaiņa bedres. Beigās es griezos pie garīgiem meklējumiem, un šajā ceļā es esmu jau daudz gadus. Bet kaut kādā veidā tie ir tie paši vecie meklējumi pēc mātes mīlestības, sauc to par Dievu vai Ātmā, vai Augstāko realitāti. Pamatā es gribu mīlestību un gribu būt mīlēts; diemžēl tie tā sauktie reliģiozie cilvēki iestājas pret dzīvi, un visi ir par prātu. Kad viņi tiekas ar šīs dzīves vajadzībām un alkām, viņi sāk klasificēt, abstrahēt un konceptualizēt, un tadklasifikāciju padara svarīgāku par dzīvi pašu. Viņi prasa koncentrēties uz unuzdoties par konceptu. Spontānas integritātes caur mīlestību vietā viņi iesaka tīšu un strādīgu koncentrēšanos uz formulu. Vai tas ir Dievs, vai Ātmā, es vai cits, tas viss beigās nonāk pie tā paša! Kaut kas, par ko domāt,

246

ne kāds, kuru mīlēt. Man nav vajadzīgas teorijas un sistēmas; tādas ir daudzas, līdzīgi pievilcīgas un ticamas. Man ir nepieciešama sirds uzvandīšana, dzīves atjaunošanās, ne jauns domāšanas veids. Nav jaunu domāšanas veidu, bet jūtas vienmēr var būt svaigas. Kad es kādu mīlu, es meditēju uz viņu spontāni un spēcīgi, ar siltumu un sparu, kurus mans prāts nespēj komandēt.

Vārdi ir labi sajūtu noformulēšanai; vārdi bez sajūtas ir kā apģērbs bez ķermeņa iekšpusē – auksti un sašļukuši. Šī mana māte – viņa iztukšoja manino visām jūtām – mani avoti ir sausi. Vai šeit es varu atrast emociju bagātību un pārpilnību, kuras man ir vajadzīgas tādā daudzumā kā bērnam?

M: Kur tava bērnība ir tagad? Un kāda ir tava nākotne?

J: Es piedzimu, es izaugu, es miršu.

M: Tu domā savu ķermeni, protams. Un tavu prātu. Es nerunāju par tavu fizioloģiju un psiholoģiju. Tie ir dabas daļa, un tiek dabas likumu vadīti. Es runāju par taviem mīlestības meklējumiem. Vai tiem bija sākums? Vai tiem būs beigas?

J: Es to īsti nevaru pateikt. Tie ir te – no pirmā līdz pēdējam manas dzīves mirklim. Šīs ilgas pēc mīlestības – cik pastāvīgas un cik bezcerīgas!

M: Savos meklējumos pēc mīlestības ko īsti tu meklē?

J: Vienkārši šo: mīlēt un tikt mīlētam.

M: Tu domā sievieti?

J: Ne obligāti. Draugu, skolotāju, ceļvedi – tikmēr kamēr sajūta ir spoža un skaidra. Protams, sieviete ir parastā atbilde. Bet tai nav jābūt vienīgajai.

M: No šiem diviem, ko tu izvēlētos, mīlēt vai tikt mīlētam?

J: Es izvēlētos abus! Bet es redzu, ka mīlēt ir vairāk, cēlāk, dziļāk. Tikt mīlētam ir saldi, bet tas neliek augt.

M: Vai tu pats vari mīlēt, vai kaut kam ir jāliek tev mīlēt?

J: Ir jāsatiek kāds, kurš ir mīlams, protams. Mana māte bija ne tikai nemīloša, viņa arī nebija mīlama.

247

M: Kas personu padara par mīlamu? Vai tā nav mīlēšana? No sākuma tu mīli, un tad tu meklē iemeslus.

J: Varētu būt arī otrādāk. Tu mīli to, kas padara tevi laimīgu.

M: Bet kas padara tevi laimīgu?

J: Tajā nav konkrētu likumu. Šī tēma ir pilnībā individuāla un neparedzama.

M: Pareizi. Vienalga, kā tu to pasaki, kamēr tu nemīli, nav laimības. Bet vaimīlestība vienmēr tevi padara laimīgu? Vai mīlestības asociēšana ar laimībunav paagrs, infantils stāvoklis? Kad iemīļotais cieš, vai neciet arī tu? Un vai tu izbeidz mīlēt, kad tu ciet? Vai mīlestībai un laimībai ir jāiet kopā? Vai mīlestība ir tikai baudas sagaidīšana?

J: Protams, nē. Mīlestībā var būt daudz ciešanu.

M: Tad kas ir mīlestība? Vai tas drīzāk nav būšanas stāvoklis nekā prāta stāvoklis? Vai tev ir jāzina sava mīlestība, lai mīlētu? Vai tu, pats to nezinot, savu māti nemīlēji? Tava ilgošanās pēc viņas mīlestības, pēc iespējas viņu mīlēt, vai tā nav mīlestības kustība? Vai mīlestība nav ne tik daudz tevis daļa kā būšanas apzināšanās? Tu meklēji mīlestību no savas mātes, jo tu viņu mīlēji.

J: Bet viņa man neļāva!

M: Viņa nevarēja tevi apstādināt.

J: Tad kāpēc es visu savu dzīvi biju nelaimīgs?

M: Jo tu negāji līdz pašām savas būšanas saknēm. Tā ir pilnīga sevis neziņa, kas pārklāja tavu mīlestību un laimību, un lika tev meklēt to, ko tu nekad nebiji pazaudējis. Mīlestība ir griba, griba dalīties savā laimībā ar visiem. Būt laimīgam – padarīt laimīgus – šis ir mīlestības ritms.

248

53. Vēlmes, kas piepildītas, vairo jaunas vēlmesJautātājs: Man jāatzīstas, es šodien esmu ieradies dumpīgā noskaņojumā. Mani apkrāpa aviobiļešu birojā. Kad es tiekos ar tādām situācijām, viss sāk šķist apšaubāms, viss šķiet nejēdzīgs.

Maharadž: Šis ir ļoti lietderīgs noskaņojums. Visa apšaubīšana, visa noraidīšana, nevēlēšanās mācīties no citiem. Tas ir ilgas sādhanas rezultāts. Beigu beigās neviens nemācās bezgalīgi.

J: Man ar to pietika. Tas mani nekur nenoveda.

M: Nesaki “nekur”. Tas noveda tevi tur, kur tu esi – tagad.

J: Tas atkal ir bērns ar saviem untumiem. No vietas neizkustējos ne collu.

M: Tu sāki kā bērns, un tu beigsi kā bērns. Lai ko tu būtu savācis, tev tas ir jāpazaudē un jāsāk no sākuma.

J: Bet bērns spārdās. Kad viņš ir neapmierināts vai viņam kaut kas tiek liegts, viņš sper.

M: Lai sper. Tikai skaties uz spārdīšanos. Un, ja tu pārāk baidies no sabiedrības, lai spertu pārliecināti, skaties arī uz to. Es zinu, tā ir sāpīga padarīšana. Bet nav remdējuma – tikai viens – remdējumu meklējumiem ir jābeidzas.

Ja tu esi dusmās vai sāpēs, atdali sevi no dusmām un sāpēm un vēro tās. Ārpusējība ir pirmais solis uz atbrīvošanos. Atkāpies un skaties. Fiziskie notikumi turpinās, bet pašiem par sevi tiem nav nozīmes. Tas ir tikai prāts, kam ir nozīme. Lai kas notiktu, aviobiļešu birojā vai bankā tu nevari spārdīties un bļaut. Sabiedrība to neatļauj. Ja tev nepatīk sabiedrības dzīves veids, vai neesi gatavs to paciest, nelido un neturi naudu. Ej kājām, un, ja tunevari aiziet ar kājām, neceļo vispār. Ja tu iesaisties sabiedrībā, tev ir jāpieņem tās paražas, jo sabiedrības paražas ir tavas paražas. Tās radījušas irtavas vajadzības un prasības. Tavas vēlmes ir tik sarežģītas un pretrunīgas –nav brīnums, ka sabiedrība, ko tu radi, ir tik sarežģīta un pretrunīga.

249

J: Es redzu un pieņemu, ka ārējais haoss ir tikai manis paša iekšējā harmonijas trūkuma atspulgs. Bet kāds ir remdējums?

M: Nemeklē remdējumus.

J: Dažreiz ir “svētības stāvoklis”, un dzīve ir laimīga un harmoniska. Bet tāds stāvoklis neilgst! Noskaņojums mainās, un viss saiet grīstē.

M: Ja tikai tu varētu būt kluss, brīvs no atmiņām un gaidām, tu būtu spējīgs manīt skaisto notikumu raksturu. Tas ir tavs nemierīgums, kas rada haosu.

J: Trīs stundas, kuras es pavadīju aviobiļešu birojā, es praktizēju pacietību un iecietību. Tas lietas nepaātrināja.

M: Tu vismaz tās nepalēnināji, jo tava spārdīšanās noteikti to izdarītu! Tu gribi momentānus rezultātus! Mēs šeit nedalām brīnumus. Visi taisa vienu un to pašu kļūdu: atsakās no līdzekļiem, bet grib rezultātus. Tu gribi mieru un harmoniju pasaulē, bet atsakies tāds būt pats. Seko manam padomam kārtīgi, un tu nevilsies. Es nevaru atrisināt tavas problēmas tikai ar vārdiem vien. Tev ir jārīkojas, balstoties uz to, ko es tev saku, un jābūt neatlaidīgam.Tas nav pareizs padoms, kas atbrīvo, bet rīcība, kas uz to balstās. Tieši kā ārsts, uztaisījis pacientam injekciju, saka viņam: “Tagad esi kluss. Neko vairs nedari, esi kluss.” es tev saku: tev ir uztaisīta tava “injekcija”, tagad turies kluss, tikai turies kluss. Tev vairs nekas nav jādara. Mans Guru man teica to pašu. Viņš man kaut ko pateica un tad teica: “Tagad turies kluss. Nav vajadzīgs visu laiku atgremot. Izbeidz. Esi kluss.”

J: Es varu būt kluss stundu no rīta. Bet diena ir gara, un notiek daudzas lietas, kas mani izsit no līdzsvara. Ir viegli pateikt “esi kluss”, bet būt klusam, kad viss manī un ap mani kliedz – lūdzu pasaki, kā tas tiek darīts?

M: Viss, kas ir jādara, var tikt darīts mierā un klusumā. Nav vajadzības raizēties.

J: Tā ir teorija, kas neatbilst faktiem. Es atgriežos Eiropā, jo te vairs nav nekā darāma. Mana dzīve ir pilnībā tukša.

M: Ja tu tikai centies būt kluss, viss nāks pats – darbs, darba spars, pareizaismotīvs. Vai tev viss ir jāzina jau iepriekš? Nesatraucies par nākotni – esi

250

kluss tagad, un viss nostāsies savās vietās. Negaidītais noteikti notiek, bet gaidītais var nenotikt nekad. Nestāsti man, ka nespēj kontrolēt savu dabu. Tev tā nav jākontrolē. Pārmet to pāri bortam. Esi bez dabas, ar kuru cīnīties vai kurai padoties. Nekāda pieredze tev neskādēs, ja vien tu to nepadari par pieradumu. Visa universa smalkais cēlonis esi tu. Viss ir, jo tu esi. Aptver šo punktu kārtīgi un dziļi un apsver to atkārtoti. Realizēt, ka šī ir absolūta taisnība, ir atbrīvošanās.

J: Ja es esmu universa sēkla, tad esmu puvusi sēkla. Pēc augļa var tikt zināta sēkla.

M: Kas vainas tavai pasaulei, ka tu lādējies uz to?

J: Tā ir pilna sāpju.

M: Daba nav ne patīkama, ne sāpīga. Tā ir viena inteliģence un skaistums. Sāpes un baudas ir prātā. Izmaini savu vērtību skalu, un viss izmainīsies. Baudas un sāpes ir tikai maņu traucēkļi; uztver tos vienādi, un būs tikai svētlaime. Un pasaule ir tas, ko tu par to padari; par visām varēm padari to par laimīgu. Tikai piepildījuma sajūta var padarīt tevi laimīgu – vēlmes, kaspiepildītas, vairo vēl vairāk vēlmes. Turēšanās prom no vēlmēm un piepildījums ar to, kas nāk pats par sevi, ir ļoti auglīgs stāvoklis – priekšnosacījums pilnības stāvoklim. Nesāc neuzticēties tā šķietamai sterilitātei un tukšumam. Tici man, tā ir vēlmju apmierināšana, kas vairo postu. Brīvība no vēlmēm ir svētlaime.

J: Ir lietas, kas mums ir nepieciešamas.

M: Tas, kas tev ir nepieciešams, pie tevis nāks, ja tu neprasi nevajadzīgo. Tomēr tikai daži cilvēki sasniedz šo pilnīgas bezkaislības un nepieķeršanās stāvokli. Tas ir ļoti augsts stāvoklis, atbrīvošanās slieksnis.

J: Pēdējos divus gadus es esmu bez jēgas, vientuļš un tukšs, un es bieži lūdzos, lai nāktu mana nāve.

M: Lūk, ar tavu šurp atnākšanu lietas ir sākušas notikt. Lai lietas notiek, kā tās notiek – tās pašas beigās skaisti sakārtosies. Tev nav jāsaspringst par nākotni – nākotne pie tevis atnāks pati. Vēl kādu laiku tu turpināsi staigāt miegā, kā tu to dari tagad, bez jēgas un pārliecības; bet šis periods beigsies,

251

un tu manīsi, ka tavs darbs ir gan augļus nesošs, gan viegls. Vienmēr ir brīži, kad jūties tukšs un atsvešinājies. Tādi brīži ir ļoti vēlami, jo tas nozīmē, ka dvēsele ir pametusi piestātni un burā uz tālām vietām. Šī ir nepieķeršanās – kad vecais ir beidzies, un jaunais vēl nav atnācis. Ja tu baidies, tāds stāvoklis varētu būt nepatīkams; bet tiešām nav nekā, no kā baidīties. Atceries instrukciju: lai jebko tu satiktu – ej pāri.

J: Budas likums: atcerēties, kas ir tas, kas bija jāatceras. Bet man tas šķiet tik grūti atcerēties pareizo lietu pareizajā mirklī. Man aizmiršanās, šķiet, ir kā likums.

M: Nav viegli atcerēties, kad katra situācija izsauc vēlmju un baiļu vētru. Alkas, kas dzimušas no atmiņas, ir arī atmiņas iznīcinātājs.

J: Kā man cīnīties ar vēlmēm? Nav nekā stiprāka.

M: Dzīves ūdeņi šķīst pret objektu akmeņiem – vēlamiem vai nīstamiem. Aizvāc akmeņus caur ieskatu un nepieķeršanos, un tie paši ūdeņi plūdīs dziļi un klusi, un strauji, liekākā apjomā un lielākā spēkā. Neesi teorētisks šajā sakarā, dod laiku domām un apsvērumiem; ja tu gribi būt brīvs, nepalaid garām pat vismazāko soli uz brīvību. Tas ir kā kāpšana kalnā: izlaist nedrīkst nevienu soli. Par vienu soli mazāk – un virsotne netiek sasniegta.

54. Prāts un ķermenis ir neziņas simptomiJautātājs: Kādu dienu atpakaļ mēs runājām par personu – liecinieku – absolūtu (vjakti-vjakta-avjakta). Cik es atceros, tu teici, ka tikai absolūts ir reāls, un liecinieks ir absolūts, tikai dotā telpas un laika punktā. Persona ir organisms, rupjš un smalks, liecinieka klātbūtnes izgaismots. Es, šķiet, nespēju šo kārtīgi aptvert; vai mēs varētu par to runāt atkal? Tu arī lieto

252

tādus terminus kā mahadakaš, čidakaš un paramakaš. Kā tie ir saistīti ar personu, liecinieku un absolūtu?

Maharadž: Mahadakaš ir daba, eksistenču okeāns, fiziskā telpa ar visu, kastajā var tikt kontaktēts ar maņām. Čidakaš ir apjausmas izplatījums, laika, maņu un uztvērumu mentālā telpa. Paramakaš ir bez-laika, bez-telpas realitāte, bez-prāta, nediferencēta, bezgalīgā potencialitāte, avots un sakne, substance un esence, gan matērija, gan apziņa – tomēr pāri abiem. Tā nevar tikt uztverta, bet var tikt pieredzēta kā liecinieka vienmēr-vērošana, uztvērēja uztveršana, visas manifestācijas avots un beigas, laika un telpas sakne, visas cēloņsakarības ķēdes primārais cēlonis.

J: Kāda ir atšķirība starp vjakta un avjakta?

M: Nav atšķirības. Tas ir kā gaisma un dienas gaisma. Universs ir pilns gaismas, kuru tu neredzi; bet to pašu gaismu tu redzi kā dienas gaismu. Un tas, ko dienas gaisma rāda, ir vjakti. Persona vienmēr ir objekts, liecinieks irsubjekts, un viņu savstarpējā atkarība ir to identitātes absolūtā atspulgs. Tu iedomājies, ka tie ir atšķirīgi un atšķirti stāvokļi. Tie nav. Tie ir tā pati apziņa atpūtā un kustībā, viens apzinošs otru. Iekš čit cilvēks zina Dievu un Dievs zina cilvēku. Iekš čit cilvēks veido pasauli un pasaule veido cilvēku. Čit ir saikne, tilts starp ekstrēmiem, balansējošais un vienojošais faktors katrā pieredzē. Uztvertā kopums ir tas, ko tu sauc par matēriju. Visu uztvērēju kopums ir tas, ko tu sauc par universālo prātu. Šo divu identitāte, manifestējoša kā uztveramība un uztveršana, harmonija un inteliģence, mīlīgums un mīlēšana, sevi atkal-apliecina mūžīgi.

J: Trīs gunas, satva – radžas – tamas, vai tās ir tikai matērijā vai arī prātā?

M: Protams, abos, jo šie divi nav atsevišķi. Tikai absolūts ir pāri gunām. Īstenībā tās ir tikai perspektīvas, skatīšanās veidi. Tās eksistē tikai prātā. Pāri prātam pārstāj pastāvēt jebkāda izšķiršana.

J: Vai universs ir maņu produkts?

M: Tieši kā tu atkal-radi savu pasauli pamostoties, tā arī universs tiek atritināts. Prāts ar saviem pieciem maņu orgāniem, pieciem rīcības orgāniem, pieciem apziņas rīkiem parādās kā atmiņa, doma, saprāts un

253

patība.

J: Zinātnes ir daudz progresējušas. Mēs zinām ķermeni un prātu daudz labāk nekā mūsu senči. Tavs tradicionālais prāta un matērijas aprakstīšanas un analizēšanas veids vairs nav spēkā.

M: Bet kur ir tavi zinātnieki ar savām zinātnēm? Vai viņi nav tikai attēli tevis paša prātā?

J: Te ir būtiska atšķirība! Man viņi nav tikai manis paša projekcijas. Viņi bija, pirms es biju piedzimis, un būs, kad es būšu miris.

M: Protams. Kad tu pieņem laiku un telpu kā reālus, tu uztversi sevi par sīku un īsdzīvojošu. Bet vai tie ir reāli? Vai tie ir atkarīgi no tevis vai tu no tiem? Kā ķermenis tu esi telpā. Kā prāts tu esi laikā. Bet vai tu esi tikai ķermenis ar prātu tajā? Vai jebkad esi to izpētījis?

J: Man nav bijis ne tāds motīvs, ne arī metode.

M: Es iesaku abus. Bet īstais ieskatīšanās un nepieķeršanās (viveka-vairāgja) darbs ir tavs.

J: Vienīgais motīvs, kādu es varu iedomāties, ir manis paša bez-cēloņu un bez-laika laimība. Un kāda ir metode?

M: Laimība ir nejauša. Patiess un efektīvs motīvs ir mīlestība. Tu redzi cilvēkus ciešam un meklē labāko veidu viņiem palīdzēt. Atbilde ir acīmredzama – no sākuma nostādi sevi pāri palīdzības nepieciešamībai. Pārliecinies, ka tava attieksme ir tīra labvēlība, brīva no jebkādām gaidām.

Tie, kuri meklē tikai laimi, varētu nonākt augstprātīgā vienaldzībā, kamēr mīlestība nekad neatpūšas.

Kas attiecās uz metodi, ir tikai viena – tev sevi ir jāuzzina – gan tas, kas tu izskaties esam, gan tas, kas tu esi. Skaidrība un labvēlība iet roku rokā – viens otram ir nepieciešams, un viens otru stiprina.

J: Līdzjūtība nozīmē, ka eksistē objektīva pasaule, pilna bēdu, no kurām būtu jātiek vaļā.

M: Pasaule nav objektīva un no tās bēdām nevar izvairīties. Līdzjūtība ir

254

tikai cits vārds priekš atteikšanās ciest iedomātu iemeslu dēļ.

J: Ja iemesli ir iedomāti, kāpēc ciešanām būtu jābūt neizbēgamām?

M: Tas vienmēr ir aplamais, kas liek tev ciest, aplamās vēlmes un bailes, aplamās vērtības un idejas, aplamās attiecības cilvēku starpā. Atmet aplamoun tu esi brīvs no sāpēm; patiesība dara laimīgu – patiesība atbrīvo.

J: Patiesība ir tāda, ka es esmu prāts, ieslodzīts ķermenī, un šī ir ļoti nelaimīga patiesība.

M: Šis ir tavs pārpratums. Taujā, izpēti, apšaubi sevi un citus. Lai atrastu patiesību, tu nedrīksti turēties pie savām pārliecībām; ja tu esi pārliecināts par it kā acīmredzamo, tu nekad nesasniegsi augstāko. Tava ideja, ka tu dzimi un mirsi, ir absurda: gan loģika, gan pieredze ir pretrunā ar to.

J: Labi, es neuzstāšu, ka esmu ķermenis. Tev šajā ir taisnība. Bet šeit un tagad, man ar tevi runājot, es acīmredzami esmu savā ķermenī. Ķermenis varētu nebūt es, bet tas ir mans.

M: Viss universs nemitīgi dod ieguldījumu tavā eksistencē. Tādējādi viss universs ir tavs ķermenis. Tādā ziņā – es piekrītu.

J: Mans ķermenis mani dziļi iespaido. Vairākos veidos mans ķermenis ir mans liktenis. Mans raksturs, mani garastāvokļi, manu reakciju īpatnības, manas vēlmes un bailes – iedzimtas vai iegūtas – tas viss balstās ķermenī. Mazliet alkohola, šādas vai tādas narkotikas un viss izmainās. Kamēr narkotikas neiziet, es esmu cits cilvēks.

M: Viss šis notiek, jo tu domā, ka esi ķermenis. Realizē savu īsto sevi, un pat narkotikām nebūs varas pār tevi.

J: Tu smēķē?

M: Mans ķermenis ir paturējis dažus pieradumus, kuri varētu arī turpināties līdz tā nāvei. Tajos nav skādes.

J: Tu ēd gaļu?

M: Es dzimu gaļēdāju vidū, un mani bērni ēd gaļu. Es to ēdu ļoti maz – un netaisu no tā problēmu.

255

J: Gaļas ēšana ietver nogalināšanu.

M: Acīmredzami. Es neapgalvoju konsistenci. Tu domā, ka absolūta konsistence ir iespējama; pierādi to ar piemēru. Nesprediķo to, ko pats nepraktizē.

Ejot atpakaļ pie idejas par piedzimšanu. Tu esi iesprūdis tajā, ko tev ir pateikuši vecāki: visu par ieņemšanu, grūtniecību un dzemdībām, zīdaini, bērnu, jaunekli, tīni un tā tālāk. Tagad atkraties no idejas, ka tu esi ķermenis, ar pretēju ideju, ka tu neesi ķermenis. Tā arī ir ideja, bez šaubām; uztver to kā kaut ko, kam ir jābūt atmestam, kad darbs ir padarīts. Ideja, ka es neesmu ķermenis, ķermenim piešķir realitāti, kad īstenībā nav tādas lietaskā ķermenis; tas ir tikai prāta stāvoklis. Tev var būt tik daudz un dažādu ķermeņu, cik tev tīk; tikai nesvārstīgi atceries, ko tu gribi, un noraidi lietas, kas neiet kopā.

J: Es esmu kā kaste iekš kastes, iekš kastes, kur ārējā kaste ir kā ķermenis un nākošā – tajā mājojošā dvēsele. Aizvāc ārējo kasti, un tagad nākamā kļūst par ķermeni, un tajā esošā – par dvēseli. Tas ir kā bezgalīga rinda, bezgalīga kastu vaļā vēršana, vai pēdējā ir augstākā dvēsele?

M: Ja tev ir ķermenis, tev ir jābūt dvēselei; šeit ir pielietojama tava līdzība par kastēm. Bet šeit un tagad cauri visiem taviem ķermeņiem un dvēselēm spīd apjausma, tīra čit gaisma. Turies pie tās nesvārstīgi. Bez apjausmas ķermenis neilgtu ne sekundi. Ķermenī ir enerģijas plūsma, patika un inteliģence, kura vada, uztur un dod spēku ķermenim. Atklāj to plūsmu un paliec ar to.

Protams, visi šie ir tikai runāšanas veidi. Vārdi ir tik pat šķēršļi cik arī tilti. Atrodi dzīvības dzirksteli, kas auž tava ķermeņa audus un esi ar to. Tā ir vienīgā realitāte, kāda ir ķermenim.

J: Kas notiek ar to dzīvības dzirksteli pēc nāves?

M: Tā ir pāri laikam. Dzimšana un nāve ir tikai punkti laikā. Dzīve savus tīklus auž mūžīgi. Aušana notiek laikā, bet dzīve pati ir bezlaicīga. Lai kāduvārdu un formu tu dotu tās izpausmēm, tā ir kā okeāns – nekad nemainīgs, vienmēr mainīgs.

256

J: Viss, ko tu saki, skan skaisti pārliecinoši, tomēr mana sajūta, ka esmu tikai persona pasaulē, dīvainā un svešā, bieži naidīgā un bīstamā, nebeidzas.Būdams persona, ierobežota telpā un laikā, kā ir iespējams realizēt sevi kā pretējo; bezpersonisku, universālu apjausmu par neko konkrētu?

M: Tu apstiprini sevi kā to, kas tu neesi, un noliedz sevi kā to, kas tu esi. Tuizlaid tīras atpazīšanas elementu, apjausmu, brīvu no jebkādiem personīgiem sagrozījumiem. Kamēr tu nepieņemsi čit realitāti, tu sevi nezināsi.

J: Ko man darīt? Es sevi neredzu tā, kā mani redzi tu. Varbūt tev ir taisnība,un man taisnības nav, bet kā man izbeigt būt par to, par ko es jūtos?

M: Princis, kurš tic, ka viņš ir ubags, nevar tikt pārliecināts par pretējo: viņam ir jāuzvedas kā princim un jāskatās, kas notiks. Uzvedies tā, ka tas, ko es saku, ir patiesība, un vērtē pēc tā, kas patiesībā notiek. Viss, ko prasu, ir mazliet ticības, kas ir nepieciešama pirmajam solim. Ar pieredzi nāks pārliecība, un es tev vairs nebūšu vajadzīgs. Es zinu, kas tu esi, un es tev to saku. Kādu brīdi uzticies man.

J: Lai būtu šeit un tagad, man ir nepieciešams ķermenis un tā maņas. Lai saprastu, man vajadzīgs ir prāts.

M: Ķermenis un prāts ir tikai neziņas, pārpratuma simptomi. Uzvedies tā, it kā tu būtu tīra apjausma, bez-ķermeņa un bez-prāta, bez-telpas un bez-laika,pāri “kur” un “kad”, un “kā”. Esi tajā, domā par to, mācies pieņemt tās realitāti. Nestājies tai pretī un nenoliedz to visu laiku. Vismaz turi prātu atvērtu. Joga ir ārējā padarīšana par iekšējo. Liec savam prātam un ķermenim izpaust reālo, kas ir viss un pāri visam. Tā darot, tu gūsti sekmes,ne strīdoties.

J: Lūdzu, ļauj man atgriezties pie pirmā jautājuma. Kā rodas būšanas par personu kļūda?

M: Absolūts ir pirms laika. Apjausma ir pirmā. Atmiņu un mentālo pieradumu kamols piesaista uzmanību, apjausma centrējas un pēkšņi parādās persona. Atņem apjausmas gaismu, aizej gulēt vai paģībsti, un persona izzūd. Persona (vjakti) uzplaiksnī, apjausma (vjakta) satur visu

257

telpu un laiku, absolūts (avjakta) Ir.

55. Atsakies no visa un tu gūsti visuJautātājs: Kāds ir tavs stāvoklis šajā brīdī?

Maharadž: Ne-pieredzēšanas stāvoklis. Tajā ir iekļauta visa pieredze.

J: Vai tu vari iekļūt cita cilvēka prātā un sirdī, un dalīties viņa pieredzē?

M: Nē. Šādām lietām ir nepieciešams īpašs treniņš. Es esmu kā miltu tirgonis. Es maz zinu par maizi un kūkām. Es varētu nezināt pat kviešu putras garšu. Bet par miltu graudu es zinu visu un labi. Es zinu visu pieredžu avotu. Bet neskaitāmās konkrētās formas, kādas var ieņemt pieredze, es nezinu. Ne arī man būtu vajadzīgs tās zināt. Mazumu, kas man ir jāzina, lai dzīvotu savu dzīvi no mirkļa uz mirkli, es kaut kādā veidā zinu.

J: Konkrētā tevis eksistence un mana konkrētā eksistence, vai tie abi eksistēBrahma prātā?

M: Universālais neapjauš konkrēto. Personas eksistence ir runa par konkrēto. Persona eksistē laikā un telpā, tai ir vārds un forma, sākums un beigas; universālais iekļauj visas personas, un absolūts ir visa sakne un pāri visam.

J: Es nerunāju par veselumu. Mana personīgā apziņa un tava personīgā apziņa – kāda starp tām abām ir saikne?

M: Kāda var būt saikne starp diviem sapņotājiem?

J: Viņi var viens par otru sapņot.

M: Tas ir tas, ko cilvēki dara. Visi iedomājas “citus” un meklē ar viņiem saikni. Meklētājs ir saikne, nav citu.

J: Nenoliedzami, ir jābūt kaut kam kopīgam starp daudzajiem apziņas

258

punktiem, kas mēs esam.

M: Kur ir daudzie punkti? Tavā prātā. Tu uzstāj, ka tava pasaule ir neatkarīga no prāta. Kā tas tā varētu būt? Tava vēlme zināt citu cilvēku prātus ir tā dēļ, ka tu nezini sevis paša prātu. No sākuma zini savu prātu, un tu zināsi, ka jautājums par citiem prātiem vispār nerodas, jo nav citu cilvēku. Tu esi kopīgais faktors, vienīgā saikne starp prātiem. Būšana ir apziņa; “es esmu” attiecās uz visu.

J: Augstākā Realitāte (Parabrahman) varētu būt visos mūsos. Bet kāds no tā mums labums?

M: Tu esi kā kāds, kurš saka: “Man ir vajadzīga vieta, kur turēt savas mantas, bet kāda man jēga no telpas?” vai “Man vajag pienu, tēju, kafiju vailimonādi, bet ūdenim nav pielietojuma.” Vai tu neredzi, ka Augstākā Realitāte ir tas, kas padara visu par iespējamu? Bet, ja tu prasi, kāds tev no tās labums, man ir jāatbild: “Nekāds”. Ikdienas darīšanās zinātājam nav nekādu priekšrocību: drīzāk otrādāk, esot brīvs no savtības un bailēm, viņš sevi neaizsargā. Pati peļņas ideja viņam ir sveša; viņš izvairās no mantības; viņa dzīve ir pastāvīga sevis atģērbšana, dalīšanās, došana.

J: Ja nav priekšrocību Augstākā gūšanā, kāpēc vispār uzņemties šīs likstas?

M: Likstas ir tad, kad tu pie kaut kā turies. Kad tu ne pie kā neturies, nerodas likstas. Mazākā atstāšana ir lielākā gūšana. Atsakies no visa, un tu gūsti visu. Tad dzīve kļūst par to, kādai tai bija jābūt: tīrs starojums no neizsmeļamā avota. Tajā gaismā pasaule parādās blāvi kā sapnis.

J: Ja mana pasaule ir tikai sapnis, un tu esi daļa no tā, ko tu vari darīt manā labā? Ja sapnis nav reāls, ja tam nav esamības, kā realitāte var to iespaidot?

M: Kamēr tas ilgst, sapnim ir pagaidu esamība. Tā ir tava griba turēties pie tā, kas rada problēmu. Laid vaļā. Izbeidz iedomāties, ka sapnis ir tavs.

J: Tu, šķiet, to uzskati par pašsaprotamu, ka var būt sapnis bez sapņotāja, un ka es identificēju sevi ar manis paša saldās gribas sapni. Bet es esmu sapņotājs un arī sapnis. Kam būtu jāizbeidz sapņot?

M: Ļauj, lai sapnis izvēršas līdz savam galam. Tu nevari neko līdzēt. Bet tu

259

vari skatīties uz sapni kā uz sapni, atteikties tam dot realitātes zīmogu.

J: Šeit es esmu, sēdu tavā priekšā. Es sapņoju, un tu vēro, kā es runāju savā sapnī. Kāda starp mums ir saikne?

M: Mans nolūks tevi pamodināt ir saikne. Mana sirds vēlas, lai tu mosties. Es redzu tevi ciešam savā sapnī, un es zinu, ka tev ir jāpamostas, lai tu izbeigtu savas bēdas. Kad tu redzi sapni kā sapni, tu pamosties. Bet tavā sapnī pašā es neesmu ieinteresēts. Man ir gana zināt, ka tev ir jāpamostas. Tev nav jānoved savs sapnis pie kāda konkrēta nobeiguma, vai jāpadara tas par cēlu, vai laimīgu, vai skaistu; viss, kas tev ir vajadzīgs, ir realizēt, ka tu sapņo. Izbeidz iztēloties, izbeidz ticēšanu. Redzi pretrunas, neatbilstības, aplamību un cilvēces stāvokļa bēdas, vajadzību iet pāri. Telpas neizmērojamībā peld mazītiņš apziņas atoms, un tas satur visu universu.

J: Sapnī ir tiekšanās, kas šķiet reālas un ilgstošas. Vai pamostoties tās izzūd?

M: Sapnī tu mīli kādu un citus nē. Pamostoties tu ieraugi, ka pats esi mīlestība, apskaujoša visu. Personīgā mīlestība, lai cik dedzīga un patiesa, nenovēršami sasaista; mīlestība brīvībā ir mīlestība uz visu.

J: Cilvēki nāk un iet. Tiek mīlēti tie, kuri tiek satikti, nevar mīlēt visu.

M: Kad tu esi mīlestība pati, tu esi pāri laikam un skaitam. Mīlot vienu, tu mīli visu, mīlot visu, tu mīli katru. Viens un viss nav viens otru nesaturoši.

J: Tu saki, tu esi bezlaicīgā stāvoklī. Vai tas nozīmē, ka pagātne un nākotnetev ir atvērtas? Vai tu esi saticis Vašišta Muni, Rāmas Guru?

M: Jautājums ir laikā un par laiku. Tu atkal jautā man par sapņa saturu. Bezlaicība ir pāri laika ilūzijai, tas nav laika izplatījums. Tas, kurš sevi sauca par Vašištu, zināja Vašištu. Es esmu pāri jebkādiem vārdiem un formām. Vašišta ir sapnis tavā sapnī. Kā es viņu varētu zināt? Tu pārāk daudz uztraucies par pagātni un nākotni. Tas viss ir tavas vēlēšanās turpināties dēļ, vēlēšanās pasargāt sevi no izzušanas dēļ. Un tu gribi turpināties, tu gribi, lai citi sastāda tev kompāniju, tāpēc tavi uztraukumi parizdzīvošanu. Bet tas, ko tu sauc par izdzīvošanu, ir sapņa izdzīvošana. Te nāvei tiek dota priekšroka. Tajā ir pamošanās iespēja.

260

J: Tu apjaut mūžību, tāpēc tev nerūp izdzīvošana.

M: Tas ir otrādāk. Brīvība no jebkādām vēlmēm ir mūžība. Jebkāda pieķeršanās nozīmē bailes, jo visas lietas ir pārejošas. Un bailes padara par vergu. Šī brīvība no pieķeršanās nenāk ar praksi; tā ir dabīga, kad tiek zinātasevis patiesā būtība. Mīlestība ne pie kā neturas; turēšanās nav mīlestība.

J: Tātad nav veidu kā gūt nepieķeršanos?

M: Nav nekā ko gūt. Atmet visas iedomātās lietas un zini sevi, kāds tu esi. Sevis-zināšana ir nepieķeršanās. Visa grābšana ir nepietiekamības sajūtas dēļ. Kad tu zini, ka tev netrūkst nekas, ka viss, kas ir, esi tu un ir tavs, vēlmes pārstāj būt.

J: Lai zinātu sevi, vai man ir jāpraktizē apjausma?

M: Nav nekā, ko praktizēt. Lai zinātu sevi, esi pats. Lai būtu pats, izbeidz iedomāties, ka esi šis vai tas. Tikai esi. Ļauj parādīties tavai patiesajai dabai. Neuzvandi savu prātu ar meklēšanu.

J: Ja es to vien darīšu kā gaidīšu sevis-realizāciju, tam vajadzēs daudz laika.

M: Kas tev ir jāgaida, ja tas jau ir šeit un tagad? Tev ir tikai jāskatās un jāredz. Skaties uz sevi, uz sevis paša būšanu. Tu zini, ka tu esi, un tev tas patīk. Atmet visu iztēlošanos, tas ir viss. Nepaļaujies uz laiku. Laiks ir nāve.Kurš gaida – mirst. Dzīve ir tikai tagad. Nerunā ar mani par pagātni vai nākotni – tās eksistē tikai tavā prātā.

J: Arī tu mirsi.

M: Es jau esmu miris. Fiziskā nāve manā gadījumā neko nemainīs. Es esmubezlaicīga būšana. Es esmu brīvs no vēlmēm un bailēm, jo es neatceros pagātni un neiedomājos nākotni. Kur nav ne vārdu, ne formu, kā var būt vēlmes un bailes? Ar vēlmju trūkumu nāk bezlaicība. Es esmu drošībā, jo tas, kas nav, nevar skart to, kas ir. Tu jūties nedrošībā, jo tu iedomājies briesmas. Protams, tavs ķermenis kā tāds ir sarežģīts un ievainojams, un tam ir nepieciešama aizsardzība. Bet ne tev. Kad tu realizē sevis paša neaizskaramo būtību, tu esi mierā.

J: Kā es varu atrast mieru, kad pasaule cieš?

261

M: Pasaule cieš ļoti pamatotu iemeslu dēļ. Ja tu gribi pasaulei palīdzēt, tev pašam ir jābūt pāri palīdzības nepieciešamībai. Tad jebkāda tava darīšana un arī nedarīšana pasaulei palīdzēs visefektīvāk.

J: Kā nerīkošanās var dot labumu tur, kur ir nepieciešama rīcība?

M: Kur ir nepieciešama rīcība, rīcība notiek. Cilvēks nav tas, kurš rīkojas. Viņš apjauš to, kas notiek. Pati viņa klātbūtne ir rīcība. Logs ir tur, kur nav sienas, un tas dod gaisu un gaismu, jo tas ir tukšs. Esi tukšs no jebkāda mentālā satura, no jebkādas iztēles un pūlēm, un pati šķēršļu klātneesamība izsauks realitātes iesteigšanos. Ja tu patiešām gribi palīdzēt personai, turies atstatus. Ja tu esi emocionāli iesaistīts palīdzēšanā, tu nepalīdzēsi. Tu varētubūt ļoti aizņemts un apmierināts ar savu dāsno dabu, bet nekas daudz netiks padarīts. Cilvēkam tiek īsti palīdzēts tad, kad viņam vairs nav vajadzība pēcpalīdzības. Viss pārējais ir vienkārši bezjēdzība.

J: Nav laika sēdēt un gaidīt, ka nāks palīdzība. Kaut kas ir jādara.

M: Par visām varēm – dari. Bet tas, ko tu dari, ir ierobežots; tikai pats ir neierobežots. Dod neierobežoti – sevi. Visu pārējo tu vari dot tikai mazos apmēros. Tikai tu pats esi neizmērojams. Palīdzēt ir tevis paša daba. Pat, kad tu ēd un dzer, tu palīdzi savam ķermenim. Tev pašam nekas nav vajadzīgs. Tu esi tīra došana, bez sākuma, bez beigām, neizsmeļama. Kad turedzi bēdas un ciešanas, esi ar tām. Nesteidzies rīkoties. Ne mācīšana, ne arīrīcība nevar īsti palīdzēt. Esi ar bēdām un atklāj to saknes – palīdzēšana saprast ir īsta palīdzība.

J: Mana nāve tuvojas.

M: Laiks trūkst tavam ķermenim, ne tev. Laiks un telpa ir tikai prātā. Tu neesi sasaistīts. Tikai saproti sevi – tā pati par sevi ir mūžība.

262

56. Apziņai nonākot esamībā, esamībā nonāk pasauleJautātājs: Kad parasts cilvēks mirst, kas ar viņu notiek?

Maharadž: Notiek viņa ticība. Tā pat kā dzīve pirms nāves ir iztēle, tā arī irar dzīvi pēc nāves. Sapnis turpinās.

J: Un kā ar džnānī?

M: Džnānī nemirst, jo viņš nekad nav dzimis.

J: Citiem viņš izskatās dzimis.

M: Bet ne viņam pašam. Sevī pašā viņš ir brīvs no lietām – fiziskām un mentālām.

J: Tomēr tu noteikti zini cilvēka, kurš ir miris, stāvokli. Vismaz no savām iepriekšējām dzīvēm.

M: Līdz es satiku savu Guru, es zināju tik daudzas lietas. Tagad es nezinu neko, jo visas zināšanas ir tikai sapnī un nav īstas. Es zinu sevi, un neatrodusevī ne dzīvi, ne nāvi, tikai tīru būšanu – ne būšanu par šo vai to, bet tikai būšanu. Bet līdz ko prāts sāk ķerties pie savu atmiņu krājuma, sāk iztēloties,tas piepilda telpu ar objektiem un laiku ar notikumiem. Tā kā es nezinu par šo piedzimšanu, kā es varētu zināt iepriekšējās? Tas ir prāts, kas, pats esot kustībā, redz visu kustībā, un, radījis laiku, uztraucas par pagātni un nākotni. Viss universs ir apziņas (maha tattva) šūpulī, kas nonāk esamībā, kad ir perfekta kārtība un harmonija (maha satva). Kā viļņi ir okeānā, tā daudzās lietas, fiziskas un mentālas, ir apjausmā. Tāpēc apjausma pati ir vissvarīgākā, ne tās saturs. Padziļini un paplašini sevis apjausmu, un plūdīs neizmērojama svētība. Tev nekas nav jāmeklē, viss nāks pie tevis pavisam dabīgi un bez pūlēm. Piecas maņas un četras prāta funkcijas – atmiņa, doma, sapratne un patība; pieci elementi – zeme, ūdens, uguns, gaiss un ēters; divi radības aspekti – matērija un gars, visi ir apjausmas saturēti.

J: Tomēr tu noteikti tici, ka esi dzīvojis jau iepriekš.

263

M: Svētie raksti tā saka, bet es neko par to nezinu. Es sevi zinu tādu, kāds es esmu; kāds es parādījos, vai kāds es parādīšos, nav manas pieredzes laukā. Nav tā, ka es neatceros. Īstenībā nav nekā, ko atcerēties. Reinkarnācija nozīmē sevis reinkarnēšanos. Nav tādas lietas. Atmiņu un cerību kamols, saukts par “es”, iedomājas sevi esam mūžīgi un rada laiku, kurā iekļaut savu aplamo mūžību: Lai būtu, man nav vajadzīga ne pagātne, ne nākotne. Visa pieredze dzimst iztēlē; Es neiztēlojos, tāpēc ne dzimšana, ne nāve ar mani nenotiek. Tikai tie, kuri domā, ka ir dzimuši, var domāt, ka viņi atdzims. Tu apsūdzi mani piedzimšanā – es neatzīstu, ka būtu ko tādu pastrādājis!

Viss eksistē apjausmā, un apjausma ne mirst, ne atdzimst. Tā ir nemainīgā realitāte pati.

Viss pieredžu universs piedzimst kopā ar ķermeni un mirst kopā ar ķermeni;sākums un beigas tam ir apjausmā, bet apjausmai nav ne sākuma, ne beigu. Ja tu izprāto to kārtīgi un ilgu laiku to paturi prātā, tu ieraudzīsi apjausmas gaismu visā tās skaidrībā, un pasaule no tava redzējuma izgaisīs. Tas ir kā skatīšanās uz degošu vīraku; no sākuma tu redzi vīraku un dūmus; tad tu pamani degošo ogli, tu saproti, ka tai ir spēks nodedzināt kalniem vīraku un piepildīt universu ar dūmiem. Pats aktualizē sevi bezlaicīgi, neizsmeļot savas bezgalīgās iespējas. Vīraka līdzībā kociņš ir ķermenis, un dūmi ir prāts. Tikmēr, kamēr prāts ir aizņemts ar saviem mežģiem, tas neuztver savu avotu. Atnāk Guru un pagriež tavu uzmanību uz dzirksteli iekšup. Pēc savas dabas prāts ir vērsts uz ārpusi; tas vienmēr sliecas meklēt savu avotu starp lietām pašām; kad tiek pateikts meklēt avotu iekšup, tas savā ziņā ir kājaunas dzīves sākums. Apjausma ieņem apziņas vietu; apziņā ir “es”, kurš apzinās, kamēr apjausma ir nesadalīta; apjausma apjauš sevi. “Es esmu” ir doma, kamēr apjausma nav doma; apjausmā nav “es apjaušu”. Apziņa ir atribūts, apjausma nav; var apjaust būšanu apzinātam, bet nevar apzināties apjausmu. Dievs ir visa apziņa kopā, bet apjausma ir pāri visam – būšanai un arī nebūšanai.

J: Es sāku ar jautājumu par stāvokli, kādā ir cilvēks pēc nāves. Kad viņa ķermenis ir iznīcināts, kas notiek ar viņa apziņu? Vai viņš patur savas redzes un dzirdes maņas, vai viņš tās atstāj aiz muguras? Un, ja viņš

264

pazaudē savas maņas, kas notiek ar viņa apziņu?

M: Maņas ir tikai uztveres veidi. Līdz ar rupjāko veidu izzušanu, parādās smalkāki veidi.

J: Vai pēc nāves nenotiek pāreja uz apjausmu?

M: Nevar būt pāreja no apziņas uz apjausmu, jo apjausma nav apziņas veids. Apziņa var tikai kļūt smalkāka un izsmalcinātāka, un tas ir tas, kas notiek pēc nāves. Līdz ar dažādo cilvēka rīku atmiršanu, arī apziņas veidi, kas ir to radīti, izgaist.

J: Kamēr paliek tikai bez-apziņa?

M: Skaties, kā tu runā par bez-apziņu kā par kaut ko, kas nāk un iet! Kurš irtur, lai apzinātos bez-apziņu? Tikmēr, kamēr logs ir atvērts, istabā ir saules gaisma. Kad logi ir aizvērti, saule paliek, bet vai tad tā redz istabas tumsu? Nav tādas lietas kā bez-apziņa, jo bez-apziņu nevar pieredzēt. Mēs izsecinām, ka ir bez-apziņa, kad ir pārrāvums atmiņā vai komunikācijā. Ja es pārstātu reaģēt, tu teiktu, ka es esmu bez-apziņā. Īstenībā es varētu būt pavisam pie apziņas, tikai nespējīgs komunicēt vai atcerēties.

J: Es vaicāju vienkāršu jautājumu: pasaulē ir kādi četri miljardi cilvēki, un viņiem visiem ir lemts mirt. Kāds būs viņu stāvoklis pēc nāves – ne fiziski, bet psiholoģiski? Vai viņu apziņa turpināsies? Un, ja tā turpinās, kādā formā? Nesaki man, ka es uzdodu nepareizu jautājumu, vai ka tu nezini atbildi, vai ka tavā pasaulē mans jautājums ir bezjēdzīgs; mirklī, kad tu sāc runāt par mūsu pasaulēm kā par atšķirīgām un nesavietojamām, tu uzbūvē starp mums sienu. Vai nu mēs dzīvojam vienā pasaulē, vai no tavas pieredzes mums nav nekādas jēgas.

M: Protams, mēs dzīvojam vienā pasaulē. Tikai es to redzu tā, kāda tā ir, bet tu nē. Tu redzi sevi pasaulē, kamēr es pasauli redzu sevī. Tavā gadījumātu dzimsti un mirsti, manā – pasaule parādās un izzūd. Mūsu pasaule ir reāla, bet tavs tās redzējums nav. Starp mums nav sienas, izņemot to, kuru tu pats esi uzbūvējis. Ar maņām nav nekādas vainas, tā ir tava iztēle, kas tevi maldina. Tā pārklāj pasauli, kāda tā ir, ar to, kādu tu to iztēlojies – kā kaut ko eksistējošu neatkarīgi no tevis, tomēr sekojošu taviem mantotajiem

265

vai iegūtajiem modeļiem. Tavā attieksmē ir dziļa pretruna, kuru tu neredzi, un kura ir bēdu cēlonis. Tu turies pie idejas, ka tu piedzimi sāpju un bēdu pasaulē; es zinu, ka pasaule ir mīlestības bērns, kuras sākums, izaugsme un piepildījums ir mīlestībā. Bet es esmu pat pāri mīlestībai.

J: Ja tu radīji pasauli no mīlestības, kāpēc tā ir tik sāpju pilna?

M: Tev taisnība – no ķermeņa skata punkta. Bet tu neesi ķermenis. Tu esi apziņas vērienīgums un bezgalība. Nepieņem to, kas nav patiesība, un tu redzēsi lietas tā, kā es tās redzu. Sāpes un baudas, labs un slikts, pareizs un aplams: tie ir relatīvi jēdzieni, kam nav jābūt uztvertiem absolūti. Tie ir ierobežoti un īslaicīgi.

J: Budistu tradīcijā ir teikts, ka Nirvāni, apgaismotam Budam, ir universa brīvība. Viņš pats var zināt un pieredzēt visu, kas eksistē. Viņš var pavēlēt, iejaukties dabā, cēloņsakarības ķēdē, mainīt notikumu secību un pat atdarīt pagātni! Pasaule vēl ir ar viņu, bet viņš tajā ir brīvs.

M: Tas, ko tu apraksti, ir Dievs. Protams, tur, kur ir universs, ir arī tā otra puse, kas ir Dievs. Bet es esmu pāri abiem. Bija reiz karaļvalsts, karaļa meklējumos. Viņi atrada pareizo cilvēku un lika viņu karaļa tronī. Viņš nekādā veidā neizmainījās. Viņam tikai tika dots statuss, karaļa tiesības un pienākumi. Viņa daba netika mainīta, tikai viņa rīcība. Līdzīgi ir ar apgaismotu cilvēku; viņa apziņas saturs tiek pakļauts radikālām izmaiņām. Bet viņu tas nemaldina. Viņš zina nemainīgo.

J: Nemainīgais nevar būt apzināts. Apziņa vienmēr ir par izmaiņām. Nemainīgais apziņā neatstāj pēdas.

M: Jā un nē. Papīrs nav raksti, tomēr tas uztur rakstus. Tinte nav vēsts, ne arī lasītāja prāts ir vēsts – bet tie visi padara vēsti par iespējamu.

J: Vai apziņa nonāk no realitātes, vai tā ir matērijas atribūts?

M: Apziņa kā tāda ir matērijas smalkā pretējā puse. Tieši kā inerce (tamas) un enerģija (radžas) ir matērijas atribūti, tā harmonija (satva) manifestē sevikā apziņa. Tu uz to varētu skatīties kā uz ļoti smalkas enerģijas formu. Kolīdz matērija sevi sakārto stabilā organismā, spontāni parādās apziņa. Līdz ar organisma iznīkšanu, apziņa izzūd.

266

J: Tad kas izdzīvo?

M: Tas, kam matērija un apziņa ir tikai aspekti, kas ne dzimst, ne mirst.

J: Ja tas ir pāri matērijai un apziņai, kā tas var tikt pieredzēts?

M: Tas var tikt zināts no tā efekta uz abiem; meklē to skaistumā un laimē. Bet tu nesapratīsi ne ķermeni, ne apziņu, ja vien tu neiesi pāri abiem.

J: Lūdzu saki mums skaidri: tu apzinies vai neapzinies?

M: Uz apgaismoto (džnānī) nav attiecināms ne viens, ne otrs. Bet viņa apgaismībā (džnāna) viss tiek saturēts. Apjausma satur katru pieredzi. Bet tas, kurš apjauš, ir pāri jebkādai pieredzei. Viņš ir pāri apjausmai pašai.

J: Ir pieredzes fons, sauksim to par matēriju. Ir pieredzētājs, sauksim to par prātu. Kas sastāda tiltu starp šiem diviem?

M: Pati starpa starp tiem ir tilts. Tas, kas vienā galā izskatās kā matērija un otrā kā prāts, pats par sevi ir tilts. Nesadali realitāti prātā un ķermenī, un nebūs nepieciešamība tiltam.

Apziņai nonākot esamībā, esamībā nonāk pasaule. Kad tu apsver pasaules gudrību un skaistumu, tu to sauc par Dievu. Zini visa tā avotu, kas ir tevī, un tu manīsi, ka uz visiem taviem jautājumiem ir atbildēts.

J: Redzētājs un redzētais: vai tie ir divi vai viens?

M: Ir tikai redzēšana; abi, gan redzētājs, gan redzētais, tajā tiek saturēti. Netaisi atšķirības, kur tādu nav.

J: Es sāku ar jautājumu par cilvēku, kurš ir miris. Tu teici, ka viņa pieredzespašas sevi veidos atbilstoši viņa gaidām un ticībai.

M: Pirms tu biji dzimis, tavas gaidas bija dzīvot, balstoties uz kādu plānu, kuru tu pats sev sastādīji. Tevis paša griba bija tava likteņa mugurkauls.

J: Karma, protams, iejaucās.

M: Karma veido apstākļus: attieksmes ir tavas. Tavs raksturs veido dzīvi, un tikai tu vari veidot savu raksturu.

J: Kā tiek veidots raksturs?

267

M: Redzot to, kāds tas ir, un jūtoties patiesi žēl, ka tā ir. Šī integrētā redzēšana-jušana dara brīnumus. Tas ir kā bronzas statujas liešana; ar metālu vai uguni vien nepietiks; ne arī formai būs kāda jēga; tev ir jāizkausēmetāls uguns karstumā un jāizlej tas formā.

57. Pāri prātam ciešanu navJautātājs: Es redzu, ka tu sēdi sava dēla mājā, gadi, kad tiks pasniegtas pusdienas. Un mani interesē, vai tavas apziņas saturs ir līdzīgs manējam vai daļēji atšķirīgs, vai pilnībā savādāks. Vai tu esi izsalcis un izslāpis tā pat kā es, nepacietīgi gaidot ēdiena pasniegšanu, vai tu tomēr esi pilnīgi savādākā prāta stāvoklī?

Maharadž: Virspusēji lielas atšķirības nav, bet dziļumos tā ir liela. Tu zini sevi tikai caur maņām un prātu. Tu uzskati sevi par to, ko tie tev par tevi saka; bez tiešas sevis zināšanas tev ir tikai idejas, kas visas ir viduvējas, aizgūtas no citiem, baumas. To, ko tu par sevi domā, tu uztver kā patiesību; tev ir ļoti spēcīgs pieradums iedomāties sevi par uztveramu un aprakstāmu.

Es redzu tā pat, kā tu redzi, dzirdu, kā tu dzirdi, sagaršoju, kā tu sagaršo, ēdu, kā ēd tu. Es arī jūtu slāpes un izsalkumu un ēdienreizes gaidu tām paredzētajā laikā. Kad esmu izbadējies vai slims, mans ķermenis un prāts novājinās. Visu šo es uztveru pavisam skaidri, bet kaut kādā veidā es tajā neesmu, es sevi jūtu it kā peldošu tam visam pāri, atstatus un nesaistītu. Pat ne atstatus un nesaistītu. Tā pat kā ir slāpes un izsalkums, ir arī atstatums unnesaistīšanās; ir arī apjausma par visu to un milzīgas distances sajūta, it kā ķermenis un prāts, un viss, kas ar tiem notiek, būtu kaut kur tālumā pie apvāršņa. Es esmu kā kino ekrāns – tīrs un tukšs – attēli pāriet tam pāri un izzūd, atstājot to tik tīru un tukšu, kāds tas bija iepriekš. Ekrāns nekādā veidā netiek attēlu iespaidots, ne arī attēli ekrāna iespaidoti. Uz ekrāna krīt, un ekrāns atstaro attēlus, tas tos neieveido. Tam nav nekāda sakara ar filmu

268

ruļļiem. Tie ir tādi, kādi tie ir, likteņa (prārabdha) kamoli, bet ne mana likteņa; tie ir cilvēku ekrānā likteņi.

J: Tu taču negribi teikt, ka cilvēkiem ekrānā ir likteņi! Tie pieder pie stāsta, stāsts nav viņu stāsts.

M: Un kā ar tevi? Vai tu veido savu dzīvi, vai tu tiec dzīves veidots?

J: Jā, tev taisnība. Dzīvesstāsts atritina sevi, un tajā es esmu viens no aktieriem. Man nav esamības ārpus tā, kā arī tam nav esamības bez manis. Es esmu tikai loma, ne persona.

M: Loma kļūs par personu, kad tā sāks veidot savu dzīvi, tā vietā lai pieņemtu to, kāda tā nāk, un identificētos ar to.

J: Kad es vaicāju jautājumu, un tu atbildi, kas īsti notiek?

M: Jautājums un atbilde – abi parādās uz ekrāna. Lūpas kustās, ķermenis runā – un atkal ekrāns ir tīrs un tukšs.

J: Kad tu saki: tīrs un tukšs, ko tu ar to domā?

M: Es domāju, brīvs no jebkāda satura. Sev es neesmu ne uztverams, ne aptverams; nav nekā, uz ko es varētu norādīt un teikt: “tas es esmu”. Tu sevitik viegli identificē ar jebko; es to nespēju. Sajūta: “Es neesmu šis vai tas, kā arī nekas nav mans” manī ir tik spēcīga, ka tiklīdz parādās kāda lieta vai doma, tai līdzi nāk sajūta “šis neesmu es”.

J: Tu gribi teikt, ka tu pavadi laiku, atkārtojot “Es neesmu šis, es neesmu tas”?

M: Protams, nē. Es to verbalizēju priekš tevis. Ar sava Guru svētību es realizēju uz visiem laikiem, ka es neesmu ne objekts, ne subjekts, un man nav tas visu laiku jāatgādina.

J: Man ir grūti aptvert, ko īsti tu domā, sakot, ka tu neesi ne objekts, ne subjekts. Šajā mirklī, mums runājot, vai es neesmu tavas pieredzes objekts, un tu subjekts?

M: Skaties, mans īkšķis pieskaras manam rādītājpirkstam. Abi skaras, un abi tiek skarti. Kad mana uzmanība ir uz īkšķi, īkšķis ir tas, kas jūt, un

269

rādītājpirksts – pats. Nomaini uzmanības fokusu, un attiecība tiek apgriezta otrādi. Ir tā, ka kaut kādā veidā novirzot uzmanības fokusu, es kļūstu par pašu lietu, uz ko es skatos, un pieredzu tāda veida apziņu, kāda tai lietai ir; es kļūstu par iekšējo tās lietas liecinieku. Es šo spēju ieiet citos apziņas fokusa punktos saucu par mīlestību; tu varētu tam dot citu vārdu. Mīlestība saka: “Es esmu viss”. Gudrība saka: “Es esmu nekas”. Starp šiem diviem plūst mana dzīve. Jo jebkurā brīdī es varu būt abi, gan pieredzes subjekts, gan objekts, es to izpaužu sakot, ka es esmu abi un neviens, un pāri abiem.

J: Tu par sevi saki visus šos neparastos apgalvojumus. Kas tev liek tās lietas teikt? Ko tu domā, kad saki, ka tu esi pāri telpai un laikam?

M: Tu vaicā, un nāk atbilde. Es vēroju sevi – es vēroju atbildi un neredzu tajā pretrunu. Tas man ir skaidrs, ka es tev saku patiesību. Tas viss ir ļoti vienkārši. Tikai tev man ir jāuzticas, ka es saku, kā ir, ka es esmu pavisam nopietns. Kā jau es tev teicu, mans Guru parādīja man savu patieso dabu – un patieso pasaules dabu. Realizējis, ka es esmu viens ar to un tomēr pāri pasaulei, es kļuvu brīvs no vēlmēm un bailēm. Es neizprātoju, ka man vajadzētu būt brīvam – es sevi ieraudzīju brīvu – negaidīti, bez nekādām pūlēm. Šī brīvība no vēlmēm un bailēm kopš tā brīža ar mani ir palikusi. Cita lieta, ko es pamanīju, ka man nav jāpieliek pūles; darbība seko domai nekavējoties un bez pretestības. Es arī ieraudzīju, ka domas kļūst sevi piepildošas; lietas nostājas savās vietās mierīgi un kārtīgi. Galvenā izmaiņa bija prātā; tas kļuva nekustīgs un kluss, ātri reaģējošs, bet neiemūžinot reakciju. Spontanitāte kļuva par dzīvesveidu, patiesais kļuva par dabīgo, un dabīgais kļuva reāls. Un pāri visam bezgalīga patika, mīlestība, tumša un klusa, starojoša visos virzienos, apskaujoša visu, padarot visu par interesantu un skaistu, nozīmīgu un labvēlīgu.

J: Mums saka, ka, kad cilvēks realizē savu patieso būtību, tad cilvēkā spontāni parādās dažādas jogu spējas. Kāda šajās lietās ir tava pieredze?

M: Cilvēka piecu aspektu ķermenim (fiziskais, utt.) ir potenciālas spējas pāri jebkādām mūsu iedomām. Cilvēkā tiek atspoguļots ne tikai viss universs, bet arī spēja kontrolēt universu gaida, kad to cilvēks sāks izmantot. Gudrs cilvēks nemeklē iespēju šos spēkus izmantot, izņemot, ja situācija to pieprasa. Cilvēka personības spējas un prasmes viņš uzskata par

270

adekvātām parastai ikdienas dzīvošanai. Dažas no šīm spējām var tikt attīstītas speciālos treniņos, bet cilvēks, kurš plātās ar šādiem spēkiem, vēl joprojām ir važās. Gurdais neko neuzskata par savu. Kad kādā laikā un vietākāds brīnums tiek attiecināts uz kādu personu, viņš starp notikumiem un cilvēkiem neveidos cēloņsakarības saiti, arī secinājumus viņš netaisīs. Viss notika tā, kā tas notika, jo tam tā bija jānotiek; viss notiek, kā tas notiek, jo universs ir tāds, kāds tas ir.

J: Nešķiet, ka universs ir dzīvošanai laimīga vieta. Kāpēc ir tik daudz ciešanu?

M: Sāpes ir fiziskas; ciešanas ir mentālas. Pāri prātam ciešanu nav. Sāpes ir tikai signāls, ka ķermenis ir briesmās, un ka tam ir nepieciešama uzmanība. Līdzīgi ciešanas mūs brīdina, ka atmiņu un pieradumu struktūru, ko mēs saucam par personu (vjakti), apdraud izmaiņu trūkums. Sāpes ir būtiskas ķermeņa izdzīvošanai, bet neviens nespiež ciest. Ciešanas ir tikai pieķeršanās un pretošanās dēļ; tā ir zīme par nevēlēšanos virzīties tālāk, plūst ar dzīvi.

Vesela dzīve ir brīva no sāpēm, tā arī svētīga dzīve ir brīva no ciešanām.

J: Neviens nav cietis vairāk par svētajiem.

M: Vai viņi tev to pateica, vai tu saki no sevis? Svētuma esence ir pilnīga pašreizējā mirkļa pieņemšana, harmonija ar lietām, tām notiekot. Svētais negrib, lai lietas būtu savādāk, nekā tās ir; viņš zina, ka, apsverot visus faktorus, no tām nevar izvairīties. Viņš draudzējas ar neizbēgamo un tāpēc necieš. Sāpes viņš varētu zināt, bet tās viņu nesatricina. Ja viņš var, viņš dara nepieciešamo, lai atgūtu pazaudēto balansi – vai viņš ļauj lietām notikt,kā tās notiek.

J: Viņš varētu nomirt.

M: Nu un tad? Ko viņš gūst turpinot dzīvot, un ko viņš gūst nomirstot? Kas dzima, tam jāmirst; kas nekad nav dzimis, nevar mirt. Viss ir atkarīgs no tā, ko viņš par sevi uzskata.

J: Iedomājies, tu saslimsti ar neārstējamu slimību. Vai tu nenožēlotu un neņemtu ļaunā?

271

M: Bet es jau esmu miris, vai drīzāk ne dzīvs, ne miris. Tu redzi manu ķermeni, kas uzvedās pierastā veidā, un izdari savus secinājumus. Tu nepieņem to, ka tu esi vienīgais, ko sasaista tavi secinājumi. Tev ir jāredz, ka attēls, kāds tev ir par mani, varētu būt pavisam aplams. Tavs attēls par tevi pašu arī ir aplams, bet tā ir tava problēma. Bet tev nav jātaisa problēmas priekš manis, un tad jāprasa man, lai es tās atrisinātu. Es ne radu problēmas, ne risinu tās.

58. Pilnība – katra liktenisJautātājs: Kad tev vaicā par līdzekļiem uz sevis realizāciju, tu vienmēr uzsver, ka svarīga ir prāta uzturēšanās “es esmu” sajūtā. Kas te ir cēloniskais faktors? Kāpēc šai konkrētajai domai būtu jānoved pie sevis-realizācijas? Kā mani ietekmē kontemplācija uz “es esmu”?

Maharadž: Pats vērošanas fakts izmaina vērotāju un vēroto. Beigu beigās, tas, kas attur ieskatu savā patiesajā dabā, ir prāta vājums un trulums un tā tendence laist garām smalko un fokusēties tikai uz rupjo. Kad tu seko manam padomam un centies turēt savu prātu tikai sajūtā “es esmu”, tu pilnībā sāc apjaust savu prātu un tā untumus. Apjausma, kas ir skaidra harmonija (satva) darbībā, izgaisina prāta trulumu un nemierīgumu un maigi, bet neatlaidīgi maina tā substanci. Šīm izmaiņām nav jābūt milzīgām; tās varētu būt knapi pamanāmas; tomēr tā ir dziļa un fundamentāla izmaiņa no tumsas uz gaismu, no nevērības uz apjausmu.

J: Vai tai ir jābūt “es esmu” formulai? Vai nederēs jebkurš cits teikumus? Ja es koncentrētos uz “galds ir”, vai tas nekalpos šim pašam mērķim?

M: Kā koncentrēšanās vingrinājums – jā. Bet tas neaizvedīs tevi pāri idejai par galdu. Tu neesi ieinteresēts galdos, tu gribi zināt sevi. Šim tev ir neatlaidīgi jāturas apziņas fokusā, vienīgajā pavedienā, kāds tev ir: tavas esamības neapgāžamībā. Esi ar to, rotaļājies ar to, apsver to, nirsti tajā dziļi,

272

līdz neziņas čaula saplīst, un tu parādies realitātes sfērā.

J: Vai starp fokusēšanos uz “es esmu” un čaulas saplīšanu ir cēloņsakarība?

M: Dzinulis atrast sevi ir zīme, ka tu sāc nogatavoties. Impulss vienmēr nākno iekšienes. Ja tavs laiks nav pienācis, tev nebūs ne vēlmes, ne spēka sirsnīgi nodoties taujāšanai sevī.

J: Vai par vēlmi un tās piepildījumu nav atbildīga Guru svētība? Vai Guru starojošā seja nav ēsma, ar kuru mēs tiekam noķerti un izvilkti no šīs bēdu jūras?

M: Tas ir Iekšējais Guru (sadguru), kurš aizved tevi pie Ārējā Guru, kā māte savu bērnu aizved pie skolotāja. Uzticies un klausi savam Guru, jo viņš ir tava Patiesā Sevis ziņnesis.

J: Kā atrast Guru, kuram es varu uzticēties?

M: Tava sirds tev to pateiks. Atrast Guru nav grūti, jo Guru meklē tevi. Guru vienmēr ir gatavs; tu neesi gatavs. Tev ir jābūt gatavam mācīties; jebšu tu varētu satikt savu Guru un palaist garām savu iespēju tikai nevērības un truluma dēļ. Ņem piemēru no manis; nekā daudzsološa manī nebija, bet, kad es satiku savu Guru, es klausījos, uzticējos un paklausīju.

J: Vai man nav jāpārbauda skolotājs, pirms es sevi pilnībā ielieku viņa rokās?

M: Kā vien vari, pārbaudi! Bet ko tu vari noskaidrot? Tikai tik, kāds viņš tev izskatās tevis paša līmenī.

J: Es skatīšos, vai viņš ir konsekvents, vai starp viņa dzīvi un mācību ir harmonija.

M: Tu varētu atrast pulka nesaskaņu – un kas no tā? Tas neko nepierāda. Tikai motīviem ir nozīme. Kā tu uzzināsi viņa motīvus?

J: Man vismaz vajadzētu lūkot, ka viņš ir sevi kontrolējošs cilvēks, kurš dzīvo tikumīgu dzīvi.

M: Tādus tu atradīsi daudz – un no tiem tev nebūs nekāda labuma. Guru varparādīt ceļu atpakaļ uz mājām, uz tevis patieso sevi. Kāds tam ir sakars ar

273

personas, kāds viņš izskatās, raksturu, temperamentu. Vai viņš tev skaidri un gaiši nesaka, ka viņš nav persona? Vienīgais veids, kā tu vari spriest, ir pēc izmaiņām tevī, kad tu esi viņa kompānijā. Ja tu jūties vairāk mierā un laimīgs, ja tu saproti sevi skaidrāk un dziļāk nekā parasti, tas nozīmē, ka esi saticis pareizo cilvēku. Nesteidzies, bet, kad tu esi izlēmis viņam uzticēties, uzticies viņam absolūti un seko katrai viņa instrukcijai pilnīgi un uzticīgi. Nav lielas nozīmes tam, vai tu viņu pieņem kā savu guru, vai esi apmierināts ar viņa kompāniju vien. Satsanga vien var tevi aizvest uz savu mērķi, ja vien tā ir nesajaukta un netraucēta. Bet, kad tu pieņem kādu par savu Guru, klausies, atceries un klausi. Pus-sirsnīgums ir nopietns kavēklis un daudzu paš-radītu likstu iemesls. Kļūdas nekad nav Guru dēļ; vainīgs vienmēr ir skolnieka trulums un aprobežotība.

J: Vai Guru tad atsakās no skolnieka vai viņu uzskata par nederīgu?

M: Viņš nebūtu Guru, ja viņš tā darītu! Viņš nogaida, kamēr skolnieks, labojies un palicis skaidrāks, nāk pie viņa atkal atvērtākā noskaņojumā.

J: Kāds ir motīvs? Kāpēc Guru uzņemas tik daudz rūpju?

M: Bēdas un bēdu izbeigšana. Viņš redz, ka cilvēki savos sapņos cieš, un viņš grib, lai viņi pamostas. Mīlestība ir neiecietīga pret sāpēm un ciešanām. Guru pacietībai nav robežu, un tāpēc tā nav sakaujama. Guru nekad necieš neveiksmi.

J: Vai mans pirmais Guru ir arī mans pēdējais, vai man ir jāstaigā no viena Guru pie nākošā?

M: Viss universs ir tavs Guru. Tu mācies no visa, ja tu esi modrs un inteliģents. Ja tavs prāts būtu skaidrs un tava sirds tīra, tu mācītos no katra garāmgājēja. Tikai tāpēc, ka tu esi kūtrs un nemierīgs, tavs iekšējais Pats manifestē kā ārējais Guru un liek tev viņam uzticēties un klausīt.

J: Vai Guru ir neizbēgams?

M: Tas ir kā jautāt “Vai māte ir neizbēgama?” Lai apziņā paceltos no vienas dimensijas citā, tev ir nepieciešama palīdzība. Palīdzība ne vienmēr būs cilvēka veidolā, tā varētu būt smalka klātbūtne vai intuīcijas dzirkstele, bet palīdzībai ir jānāk. Iekšējais Pats vēro un gaida, kad dēls atgriezīsies pie

274

sava tēva. Pareizajā laikā viņš visu efektīvi un sirsnīgi nokārto. Tur, kur ir nepieciešams ziņnesis vai ceļvedis, viņš nosūta Guru izdarīt vajadzīgo.

J: Vienu lietu es nevaru saprast. Tu runā par iekšējo sevi kā gudru un labu, un skaistu, un visādos veidos pilnīgu, un par personu kā tikai par atspulgu, kas pati par sevi nepastāv. No otras puses tu tik daudz palīdzi personai, lai viņa realizētu sevi. Ja persona ir tik mazsvarīga, kāpēc tā rūpēties par tās labklājību? Kuram rūp ēna?

M: Tu ievies dualitāti, kur tādas nav. Ir ķermenis, un ir Pats. Starp tiem ir prāts, kurā Pats tiek atspoguļots kā “es esmu”. Prāta nepilnību, negatavības un nemierīguma, nespējas aptvert un ieskatīties dēļ tas uzskata sevi par ķermeni, ne Sevi. Viss, kas ir nepieciešams, ir attīrīt prātu, lai tas var realizēt savu identitāti ar Sevi. Kad prāts saplūst Sevī, ķermenis nerada problēmas. Tas paliek, kas tas ir, uztveres un rīcības instruments, radošās uguns iekšup izpausmes instruments. Lielākā ķermeņa vērtība ir tajā, ka tas kalpo kosmiskā ķermeņa, kas ir viss universs, atklāšanai. Līdz ko tu realizē sevi manifestācijā, tu turpini atklāt, ka tu esi ikreiz vairāk, nekā tu esi iztēlojies.

J: Vai sevis-atklājumiem nav beigu?

M: Tā pat kā nav sākuma, tā nav beigu. Bet tas, ko es atklāju ar sava Guru svētību, ir: Es neesmu nekas, uz ko varētu norādīt. Es neesmu ne “šis”, ne “tas”. Šis ir absolūti spēkā.

J: Tad kur šajos nebeidzamajos atklājumos ienāk nebeidzamā sevis transcendence jaunās dimensijās?

M: Šis viss pieder pie manifestācijas sfēras; tas ir pašā universa struktūrā, ka augstākais var tikt gūts tikai caur brīvību no zemākā.

J: Kas ir zemākais un kas augstākais?

M: Skaties uz to saistībā ar apjausmu. Plašāka un dziļāka apziņa ir augstāka. Viss, kas dzīvo, darbojas, lai aizsargātu, turpinātu un paplašinātu apziņu. Šī ir pasaules vienīgā jēga un nolūks. Tā ir pati jogas būtība – vienmēr celt Apziņas līmeni, atklāt jaunas dimensijas ar to īpatnībām, īpašībām un spēkiem. Tādā ziņā viss universs kļūst par jogas skolu

275

(jogakšetra).

J: Vai pilnība ir katras cilvēka būtnes liktenis?

M: Katras dzīvas būtnes – beigu beigās. Iespēja pārtop par neizbēgamību, kad prātā parādās apgaismības jēdziens. Kad dzīva būtne ir dzirdējusi un sapratusi, ka sasniegums ir sasniedzams, viņš to nekad neaizmirsīs, jo tā ir pirmā ziņa no iekšienes. Tā iesakņosies un augs, un drīzumā ieņems Guru svētīto formu.

J: Tad viss, par ko mums ir jārūpējas, ir prāta kārtībā savešana?

M: Par ko vēl citu? Prāts noiet no ceļa, prāts atgriežas mājās. Pat teikt “noiet no ceļa” nav pareizi. Prātam ir jāpazīst sevi katrā noskaņojumā. Nekas nav kļūda, ja vien tas netiek atkārtots.

59. Vēlmes un bailes: uz sevi centrēti stāvokļiJautātājs: Es gribētu atkal ieskatīties baudu un sāpju, vēlmju un baiļu jautājumā. Es saprotu bailes, kas ir sāpju atmiņa un paredzēšana. Tās ir būtiskas organisma izdzīvošanai un dzīves raksturam. Vajadzības, kad tās tiek sajustas, ir sāpīgas, un to gaidas ir baiļpilnas; mēs pareizi baidāmies no savu pamatvajadzību neapmierināšanas. Kad vajadzības tiek apmierinātas vai tiek remdēts nemiers, tiek justs atvieglojums, kas rodas tikai sāpju izbeigšanās dēļ vien. Mēs tam varētu dot tādus pozitīvus vārdus kā bauda vai prieks, vai laime, bet būtībā tas ir atvieglojums no sāpēm. Tās ir bailes no sāpēm, kas satur kopā mūsu sociālās, ekonomiskās un politiskās institūcijas.

Mīklaini man šķiet tas, ka mēs gūstam baudu no lietām un prāta stāvokļiem,kuriem nav nekāda sakara ar izdzīvošanu. Tieši pretēji, mūsu baudas parasti

276

ir destruktīvas. Tās bojā vai iznīcina objektu, instrumentu un arī baudas subjektu. Citādi baudai un baudas meklējumiem nebūtu nekādas vainas. Šis noved mani pie mana jautājuma kodola: kāpēc bauda ir destruktīva? Kāpēc par spīti tās destruktivitātei tā tiek gribēta?

Es varētu piebilst, ka es nedomāju par baudu-sāpju raksturu, caur kuru daba liek mums rīkoties tās labā. Es domāju par cilvēka radītām baudām, gan maņu, gan smalkām, sākot ar rupjām kā pārēšanās, beidzot ar visizsmalcinātākajām. Pieradums pie baudas par jebkādu cenu ir tik universāls, ka tā saknē vajadzētu būt kaut kam nozīmīgam.

Protams, ne katrai cilvēka aktivitātei būtu jābūt utilitārai, domātai vajadzībuapmierināšanai. Piemēram, rotaļa ir dabīga, un cilvēks ir visrotaļīgākais dzīvnieks eksistencē. Rotaļa piepilda vajadzību atklāt un attīstīt sevi. Bet pat savās rotaļās cilvēks kļūst destruktīvs pret dabu, citiem un pats pret sevi.

Maharadž: Īsumā, tev nekas nav pretī baudām, bet tev nepatīk to cena, kas ir sāpes un bēdas.

J: Ja realitāte pati ir svētlaime, tad baudai kaut kādā veidā būtu jābūt ar to saistītai.

M: Šeit neturpināsim verbālu loģiku. Realitātes svētlaime neizslēdz ciešanas. Turklāt tu zini tikai baudu, ne tīras būšanas svētlaimi. Tāpēc baudas apskatīsim baudu līmenī.

Ja tu skaties uz sevi baudu vai sāpju mirkļos, tu noteikti ieraudzīsi, ka tā navlieta pati, kas sagādā baudu vai sāpes, bet gan situācija, kuras sastāvdaļa tā ir. Bauda rodas attiecībā starp baudītāju un baudīto. Un tās esence ir pieņemšana. Lai kāda būtu situācija, ja tā ir pieņemama, tā ir patīkama. Ja tānav pieņemama, tā ir sāpīga. Nav svarīgi, kas to padara par pieņemamu; iemesls varētu būt fizisks vai psiholoģisks, vai neizsekojams; pieņemamība ir noteicošais faktors. Un otrādi, ciešanas ir nepieņemšanas dēļ.

J: Sāpes nav pieņemamas.

M: Kāpēc nē? Vai jebkad esi mēģinājis? Pamēģini, un tu sāpēs ieraudzīsi prieku, kādu bauda nespēj dot, vienkāršā iemesla dēļ, ka sāpes tevi ved daudz dziļāk nekā bauda. Personīgais pats pēc savas dabas pastāvīgi meklē

277

baudu un izvairās no sāpēm. Šī modeļa beigas ir arī paša beigas. Paša ar savām vēlmēm un bailēm beigas dod iespēju tev atgriezties tavā patiesajā dabā, laimes un miera avotā. Mūžīgie baudas meklējumi ir bezlaicīgās harmonijas iekšup atspulgs. Tas ir novērojams fakts, ka sevis apzināšanās sākas tikai tad, kad tiek nonākts konfliktā starp baudām un sāpēm, kuras pieprasa izvēli un lēmumu. Tieši šis konflikts starp vēlmēm un bailēm rada dusmas, kas ir veselā saprāta dzīvē varenais iznīcinātājs. Kad sāpes tiek pieņemtas kā tas, kas tās ir, mācība un brīdinājums, kad tajās kārtīgi ieskatās un ņem tās vērā, sadalījums starp sāpēm un baudām sabrūk, abas kļūst pieredzes – sāpīgas, kad tām pretojās, priecīgas, kad tās tiek pieņemtas.

J: Tu iesaki izvairīties no baudām un nodoties sāpēm?

M: Nē, ne nodoties sāpēm, ne izvairīties no baudām. Pieņem abus, tiem nākot, baudi abus, tiem esot, laid tos vaļā, kad tām jāiet.

J: Kā es varētu baudīt sāpes? Fiziskas sāpes pieprasa rīcību.

M: Protams. Un tā arī ir ar mentālajām. Svētlaime ir to apjausmā, kad nesaraujies no tām vai jebkādā veidā negriezies no tām prom. Visa laimība nāk no apjausmas. Jo vairāk mēs apjaušam, jo dziļāks prieks. Sāpju pieņemšana, nepretošanās, drosme un izturība – šie atver dziļus un pastāvīgus īstas laimības, patiesas svētlaimes avotus.

J: Kāpēc sāpēm būtu jābūt efektīvākām nekā baudām?

M: Baudas tiek labprātīgi pieņemtas, tomēr pats ar visiem saviem spēkiem atraida sāpes. Jo sāpju pieņemšana ir paša noliegšana, un pats stāv patiesas laimības ceļā, sirsnīga sāpju pieņemšana atbrīvo laimības avotus.

J: Vai tādā pašā veidā darbojas arī ciešanu pieņemšana?

M: Sāpju fakts tiek viegli ienests apjausmas fokusā. Ar ciešanām tas nav tikviegli. Ar fokusēšanos uz ciešanām nepietiek, jo mentālā dzīve, kādu mēs tozinām, ir pastāvīga ciešanu straume. Lai sasniegtu dziļākus ciešanu līmeņus,tev ir jāiet uz to saknēm un jāatklāj milzīgais to apakšzemes tīkls, kur bailesun vēlmes ir cieši saaustas, un dzīves enerģijas straumes viena otrai pretojas, viena otrai stāv ceļā un viena otru iznīcina.

278

J: Kā es varu savest kārtībā jucekli, kas ir pilnībā zem manas apziņas līmeņa?

M: Esot ar sevi, ar “es esmu”; vērojot sevi ikdienas dzīvē ar modru interesi, ar nodomu drīzāk saprast nekā tiesāt, pilnībā pieņemot jebko, kas varētu pacelties, jo tas tur ir, tu iedrošini dziļajam parādīties uz virsmas un bagātināt savu dzīvi un apziņu ar tur sagūstītajām enerģijām. Šis ir varenais apjausmas darbs; tā aizvāc šķēršļus un atbrīvo enerģijas, saprotot dzīves un prāta dabu. Inteliģence ir durvis uz brīvību, un modra uzmanība ir inteliģences māte.

J: Vēl viens jautājums. Kāpēc baudas beidzas sāpēs?

M: Visam ir sākums un beigas, un tā arī baudām. Negaidi un nenožēlo, un nebūs sāpju. Tā ir atmiņa un iztēle, kas rada ciešanas.

Protams, sāpes pēc baudām varētu būt nepareizas ķermeņa vai prāta izmantošanas dēļ. Ķermenis zina savu mēru, bet prāts nē. Tā apetīte ir bezgalīga. Vēro savu prātu čakli, jo tajā slēpjas tavas važas un arī atslēga uzbrīvību.

J: Mans jautājums netika pilnībā atbildēts: Kāpēc cilvēka baudas ir destruktīvas? Kāpēc viņš tik ļoti bauda destrukciju? Dzīve rūpējas par aizsardzību, savu risināšanos un izplešanos. Šajā tā tiek sāpju un baudu vadīta. Kurā brīdī tās paliek destruktīvas?

M: Kad prāts pārņem, atceras un sagaida, tas pārspīlē, tas kropļo redzējumu, tas laiž garām. Pagātne tiek projicēta nākotnē, un nākotne pieviļ gaidas. Maņu un rīcības orgāni tiek stimulēti pāri to spējām, un, neizbēgami, tie sabrūk. Baudu objekti nespēj dot to, kas no tiem tiek gaidīts,un tie nolietojas vai tiek iznīcināti, nepareizi tos lietojot. Tas noved pie pārlieku sāpēm tur, kur tika meklēta bauda.

J: Mēs iznīcinām ne tikai sevi, bet arī citus!

M: Dabīgi, savtīgums vienmēr ir destruktīvs. Abi, vēlmes un bailes, ir uz sevi centrēti stāvokļi. Starp vēlmi un bailēm rodas dusmas, ar dusmām – naids, ar naidu – kaisle iznīcināt. Karš ir naids rīcībā, organizēts un aprīkotsar nāves instrumentiem.

279

J: Vai ir veids, kā šīs briesmas izbeigt?

M: Kad arvien vairāk cilvēku zinās savu patieso dabu, viņu ietekme, lai cik smalka, sāks valdīt, un pasaules emocionālā atmosfēra tiks saldināta. Cilvēki seko saviem līderiem, un starp šiem līderiem parādās daži, kas ir vareni sirdī un prātā un pilnībā brīvi no sevis-meklēšanas, kuru ietekme būs pietiekoša, lai pašreizējo laiku rupjības un noziegumus padarītu par neiespējamiem. Varētu nākt jauns zelta laikmets un ilgt kādu laiku, un padoties sevis paša pilnībai. Jo bēgums sākas tad, kad paisums kulminē.

J: Vai nav tādas lietas kā pastāvīga pilnība?

M: Jā, ir, bet tā iekļauj visas nepilnības. Tā ir mūsu sevis-dabas pilnība, kas padara visu par iespējamu, uztveramu, interesantu. Tā nezina ciešanu, jo tai ne tīk, ne netīk; tā ne pieņem, ne noraida. Radība un iznīcība ir divi poli, starp kuriem tā auž savu vienmēr mainīgo rakstu. Esi brīvs no nosliecēm un priekšroku došanas, un nebūs vairs prāta ar savu bēdu nastu.

J: Bet es neesmu vienīgais, kurš cieš. Ir citi.

M: Kad tu pie viņiem ej ar savām vēlmēm un bailēm, tu tikai pievieno viņu bēdām. No sākuma pats esi brīvs no ciešanām, un tikai tad sāc cerēt uz palīdzēšanu citiem. Tev pat nav jācer – tevis paša eksistence būs vislielākā palīdzība, kādu cilvēks saviem līdzcilvēkiem var dot.

60. Dzīvo faktus, ne iedomasJautātājs: Tu saki, ka jebkas, ko tu redzi, esi tu pats. Tu arī atzīsti, ka tu pasauli redzi tā pat, kā to redzam mēs. Te ir šodienas avīze, pilna ar notiekošajām šausmām. Ja pasaule esi tu pats, kā tu šādu aplamu rīcību skaidro?

Maharadž: Kura pasaule ir tavā prātā?

280

J: Mūsu kopīgā pasaule, kurā mēs dzīvojam.

M: Vai esi pārliecināts, ka mēs dzīvojam vienā un tajā pašā pasaulē? Es nedomāju dabu, jūru un sauszemi, augus un dzīvniekus. Tie nav problēma, ne arī bezgalīgā telpa, bezgalīgais laiks, neizsmeļamais spēks. Netiec maldināts ar manu ēšanu un smēķēšanu, lasīšanu un runāšanu. Mana prāta tur nav, manas dzīves tur nav. Tava vēlmju un to piepildīšanas, baiļu un mukšanas no tām pasaule pavisam noteikti nav mana. Es to pat neuztveru, izņemot caur to, ko tu man par to stāsti. Tā ir tava privātā sapņu pasaule, un mana vienīgā reakcija uz to ir lūgums tev izbeigt sapņot.

J: Ir skaidrs, ka kari un revolūcijas nav mani sapņi. Slimas mātes un bērni badā nav sapņi. Bagātība, iegūta slimīgā veidā un nepareizi izmantota, nav sapnis.

M: Kas cits?

J: Ar sapni nevar dalīties.

M: Ne arī ar nomodas stāvokli. Visi trīs stāvokļi – nomodas, sapņu un miega – ir subjektīvi, personīgi, intīmi. Tie visi notiek ar un tiek saturēti iekš mazā burbuļa apziņā, saukta par “es”. Reālā pasaule atrodas pāri pašam.

J: Pats vai ne pats, fakti ir reāli.

M: Protams, fakti ir reāli! Es starp tiem dzīvoju. Bet tu dzīvo starp iedomām, ne ar faktiem. Fakti nekad nekonfliktē, kamēr tava dzīve un pasaule ir pilna pretrunu. Pretruna ir aplamā zīme; reālais nekad nav pretrunā ar sevi.

Piemēram, tu sūdzies, ka cilvēki ir nožēlojami nabadzīgi. Tomēr tu nedaliesar viņiem bagātībā. Tu iebilsti karam kaimiņos, bet tu diez vai par to domā, ja tas notiek kādā attālā valstī. Svārstīgās tava ego bagātības nosaka tavas vērtības; “es domāju”, “es gribu”, “man vajag” tiek padarīti par absolūtiem.

J: Tomēr ļaunums ir reāls.

M: Ne vairāk reāls par tevi. Ļaunums ir nepareiza pieeja problēmām, kas ir nesapratnes un nepareizas izmantošanas radītas. Tas ir apburtais loks.

281

J: Vai šo loku var pārraut?

M: Neeksistējošam lokam nav jābūt pārrautam. Ir gana ieraudzīt to, kāds tasir – neeksistējošs.

J: Tomēr gana reāls, lai liktu mums tam sekot un radītu necienību un zvēriskumu.

M: Trakums ir universāls. Vesels saprāts ir retums. Tomēr ir cerība, jo mirklī, kad mēs uztveram savu vājprātu, mēs esam ceļā uz veselo saprātu. Šīir Guru funkcija – likt mums ieraudzīt mūsu ikdienas dzīves vājprātu. Dzīvepadara tevi apzinātu, bet skolotājs – apjautošu.

J: Ser, tu neesi ne pirmais, ne pēdējais. Kopš senseniem laikiem cilvēki ir izlauzušies realitātē. Tomēr cik maz tas ir iespaidojis mūsu dzīves! Rāmas un Krišņas, Budas un Kristi ir nākuši un gājuši, un mēs esam, kādi mēs esam: slīkstoši sviedros un asarās. Ko ir panākuši šie varenie, kuru dzīvēm mēs esam bijuši liecinieki? Ko esi panācis tu, ser, lai atvieglotu pasaules verdzību?

M: Tu viens vari atdarīt ļaunumu, ko esi radījis. Tevis paša bezjūtīgais savtīgums ir tā visa saknē. Saved no sākuma kārtībā savu māju, un tu redzēsi, ka tavs darbs būs padarīts.

J: Gudrības un mīlestības cilvēki, kas nākuši mūsu priekšā, sevi ir saveduši kārtībā bieži par milzīgu cenu. Kāds bija rezultāts? Krītoša zvaigzne, lai cik koša, nepadara nakti gaišāku.

M: Lai tiesātu viņus un viņu darbu, tev ir jākļūst par vienu no viņiem. Varde akā nezina neko par putniem debesīs.

J: Vai tu gribi teikt, ka starp labu un ļaunu nav sienas?

M: Sienas nav, jo nav ne laba, ne ļauna. Katrā konkrētajā situācijā ir tikai vajadzīgais un nevajadzīgais. Vajadzīgais ir pareizs, nevajadzīgais ir nepareizs.

J: Kurš to nolemj?

M: Situācija nolemj. Katra situācija ir izaicinājums, kurš pieprasa pareizu reakciju. Kad reakcija ir pareiza, izaicinājums tiek apmierināts, un problēma

282

pārstāj eksistēt. Ja reakcija ir nepareiza, izaicinājums netiek apmierināts, un problēma paliek neatrisināta. Tavas neatrisinātās problēmas – tas ir tas, kas sastāda tavu karmu. Atrisini tās pareizi un esi brīvs.

J: Tu, šķiet, vienmēr griez mani atpakaļ pie sevis. Vai pasaules problēmām nav objektīvu risinājumu?

M: Pasaules problēmas radīja neskaitāmi cilvēki kā tu, katrs pilns ar savām vēlmēm un bailēm. Kurš var atbrīvot tevi no savas pagātnes, personīgās un sociālās, ja vien ne tu pats? Un kā tu to izdarīsi, ja vien tu neredzēsi steidzīgu nepieciešamību pašam būt brīvam no alkām, kas dzimušas ilūzijā?Kā tu vari patiesi palīdzēt, ja tev pašam ir nepieciešama palīdzība?

J: Kādā veidā senie svētie ir palīdzējuši? Kādā veidā palīdzi tu? Dažiem indivīdiem labums tiek, bez šaubām; tavi ceļrāži un piemērs viņiem varētu nozīmēt daudz; bet kādā veidā tu iespaido cilvēci, dzīvi un apziņu kopumā? Tu saki, ka tu esi pasaule, un pasaule esi tu; kā tu to esi iespaidojis?

M: Kādu iespaidu tu sagaidi?

J: Cilvēks ir stulbs, savtīgs, nežēlīgs.

M: Cilvēks ir arī gudrs, mīlošs un labs.

J: Kāpēc labums nevalda?

M: Tas valda – manā reālajā pasaulē. Manā pasaulē pat tas, ko tu sauc par ļaunu, ir labā kalps, un tāpēc nepieciešams. Tas ir kā augoņi un drudži, kas attīra ķermeni no netīrības. Slimība ir sāpīga, pat bīstama, bet, ja ar to pareizi apejas, tā dziedē.

J: Vai nogalina.

M: Dažos gadījumos nāve ir vislabākais izdziedinošais līdzeklis. Dzīve varētu būt sliktāka par nāvi, kas reti kad ir nepatīkama pieredze, lai kā tas varētu izskatīties. Tāpēc žēlo dzīvojošos, ne mirušos. Šī lietu, pašām par sevi labu un ļaunu, problēma manā pasaulē neeksistē. Vajadzīgais ir labs, unnevajadzīgais ir ļauns. Tavā pasaulē patīkamais ir labs, un sāpīgais ir ļauns.

J: Kas ir vajadzīgais?

283

M: Vajadzīgs ir augt. Vajadzīgs ir pāraugt. Vajadzīgs ir atstāt aiz muguras labo labāka dēļ.

J: Uz kādām beigām tas ved?

M: Beigas ir sākumā. Tu beidz tur, kur tu sāc – Absolūtā.

J: Kālab tad visas šīs likstas? Lai atgrieztos tur, kur sāku?

M: Kura likstas? Kuras likstas? Vai tu žēlo sēklu, kurai ir jāaug un jāvairojas, līdz tā kļūst par varenu mežu? Vai tu nogalini zīdaini, lai izglābtu viņu no dzīvošanas nastas? Kas vainas dzīvei, arvien vairāk dzīves?Aizvāc izaugsmes šķēršļus, un visas tavas personīgās, sociālās, ekonomiskās un politiskās problēmas izgaisīs. Universs ir perfekts kā veselums, un tā daļas, tiekdamās uz pilnību, ir prieka veids. Labprātīgi atsakies no tā, kas nav perfekts, perfektā labā, un nebūs vairs runu par labo un ļauno.

J: Tomēr mēs baidāmies no labākā un turamies pie sliktākā.

M: Šis ir mūsu stulbums, kas robežojas ar vājprātu.

61. Matērija ir apziņa patiJautātājs: Man ir paveicies būt svētā kompānijā visu savu mūžu. Vai ar to pietiek sevis-realizācijai?

Maharadž: Tas ir atkarīgs no tā, ko tu no tā izveido.

J: Man ir teikuši, ka satsangas atbrīvojošā ietekme ir automātiska. Tieši kā upe aiznes līdz ūdens krājumam, tā smalkā un klusā labu cilvēku ietekme aizvedīs mani uz realitāti.

M: Tas aizvedīs tevi līdz upei, bet jāšķērso tā ir tev pašam. Brīvību nevar gūt vai paturēt bez vēlmes-būt-brīvam. Tev ir jātiecas uz atbrīvošanos;

284

vismazākais, ko tu vari darīt, ir centīgi atklāt un aizvākt šķēršļus. Ja tu gribi mieru, tev uz to ir jātiecas. Tu negūsi mieru, tikai turoties kluss.

J: Bērns vienkārši aug. Viņš netaisa augšanas plānus, ne arī viņam ir modelis; ne arī viņš aug fragmentāri, roka te, kāja tur; viņš aug integrēti un neapzināti.

M: Jo viņš ir brīvs no iztēles. Arī tu vari šādi augt, bet tu nedrīksti iesaistīties prognozēs un plānos, kas dzimuši no atmiņas un gaidām. Tā ir viena no džnānī īpatnībām, ka viņš nesatraucas par nākotni. Tavas rūpes parnākotni ir baiļu no sāpēm un vēlmes pēc baudas dēļ, priekš džnānī viss ir svētlaime: viņš ir laimīgs ar jebko, kas nāk.

J: Protams, ir daudzas lietas, kas pat džnānī liktu justies nožēlojami.

M: Džnānī varētu tikties ar grūtībām, bet tās neliek viņam ciest. Bērna audzināšana no tā piedzimšanas līdz briedumam varētu šķist grūts uzdevums, bet mātei grūtību atmiņas ir prieks. Ar pasauli nav nekas nepareizi. Kas ir nepareizs, ir veids, kādā tu uz to skaties. Tā ir tevis paša iztēle, kas tevi maldina. Bez iztēles nav pasaules. Tava pārliecība, ka tu apzinies pasauli, ir tava pasaule. Pasaule, ko tu uztver, ir darināta no apziņas; tas, ko tu sauc par matēriju, ir apziņa pati. Tu esi telpa (ākāša), kurā tā kustās, laiks, kurā tā ilgst, mīlestība, kas dod tai dzīvību. Nogriez iztēli un pieķeršanos, un kas paliek?

J: Pasaule paliek. Es palieku.

M: Jā. Bet cik tā ir savādāka, kad tu to redzi tādu, kāda tā ir, ne caur vēlmju un baiļu pārklāju.

J: Kam kalpo visas šīs izveidotās atšķirības – realitāte un ilūzija, gudrība unneziņa, svētais un grēkotājs? Visi meklē laimību, visi izmisīgi tiecas; katrs ir jogs, un viņa dzīve ir gudrības skola. Katrs mācās savā veidā, mācības, kas viņam ir nepieciešamas. Sabiedrība dažus pieņem, citus nepieņem; nav likumu, kuri būtu piemērojami visur un vienmēr.

M: Manā pasaulē mīlestība ir vienīgais likums. Es neprasu mīlestību, es dodu to. Tāda ir mana daba.

285

J: Es redzu, ka tu dzīvo savu dzīvi atbilstoši rutīnai. Tev ir meditācijas stunda no rīta, lekcija un tev regulāri ir diskusijas; divreiz dienā ir pielūgšanas (pūdžā), un vakaros reliģiskā dziedāšana (bhadžani). Šķiet, ka tu pedantiski turies pie rutīnas.

M: Pielūgsmes un dziedāšanas ir tādas, kādas es tās atradu, un es neredzu iemeslu tur iejaukties. Vispārīga rutīna ir priekš cilvēkiem, ar kuriem es dzīvoju un kuri nāk mani klausīties. Viņi ir strādājoši cilvēki, ar daudziem pienākumiem, un laiki ir viņu ērtībai. Kaut kāda rutīna ir neizbēgama. Pat dzīvniekiem un augiem ir savi grafiki.

J: Jā, dzīvē var redzēt regulāru secību. Kurš šo kārtību uztur? Vai ir kāds iekšējais vadītājs, kurš rada likumus un ievieš kārtību?

M: Viss rosās atbilstoši savai dabai. Kur ir nepieciešamība pēc policista? Katra rīcība rada reakciju, kas rīcību arī sabalansē un neitralizē. Viss notiek,bet ir pastāvīga anulēšana, un beigās ir tā, it kā nekas nebūtu noticis.

J: Nemierini mani ar beigu harmonijām. kopējie konti izlīdzinās, bet zaudējumi ir mani.

M: Gaidi un redzi. Tu varētu beigt ar gana lielu peļņu tēriņu izlīdzināšanai.

J: Aiz manis ir gara dzīve, un es bieži domāju par to, vai tās daudzie notikumi ir notikuši nejauši, vai bija plāns. Vai, pirms es dzimu, tika noteikts plāns, pēc kura man jādzīvo sava dzīve? Ja jā, kurš izveidoja šos plānus, un kurš tos īsteno? Vai varētu būt bijusi novirzīšanās vai kļūdas? Daži saka, ka liktenis ir nemainīgs, un katra dzīves sekunde ir iepriekš noteikta; citi saka, ka visu nolemj tīra nejaušība.

M: Tu vari domāt, kā tev patīk. Tu vari ieraudzīt savā dzīvē kādu modeli, vai redzēt vienkārši nejaušu notikumu ķēdi. Izskaidrojumi ir domāti, lai izpatiktu prātam. Tiem nav jābūt tāpēc patiesiem. Realitāte nav definējama un nav aprakstāma.

J: Ser, tu izvairies no mana jautājuma! Es gribu zināt, kā tu uz to skaties. Jebkur, kur mēs skatāmies, mēs atrodam neticamas inteliģences un skaistuma struktūru. Kā man noticēt, ka universs ir bez-formas un haotisks? Tava pasaule, pasaule, kurā tu dzīvo, varētu būt bez-formas, bet tai nav

286

tāpēc jābūt haotiskai.

M: Objektīvajam universam ir struktūra, tas ir sakārtots un skaists. Neviens to nevar noliegt. Bet struktūra un raksturs norāda uz ierobežojumiem un piespiešanu. Mana pasaule ir absolūti brīva; viss tajā nosaka pats sevi. Tāpēc es visu laiku saku, ka viss notiek pats no sevis. Arī manā pasaulē ir kārtība, bet tā nav uzspiesta no ārpuses. Tā nāk spontāni un nemitīgi tās bezlaicīguma dēļ. Pilnība nav nākotnē. Tā ir tagad.

J: Vai tava pasaule iespaido manu?

M: Tikai vienā punktā – tagad. Tas dod momentānu esamību, acumirklīgu realitātes sajūtu. Pilnā apjausmā tiek nodibināts kontakts. Tam nepieciešama bez-piepūļu, sevi neapzinoša uzmanība.

J: Vai uzmanība nav prāta attieksme?

M: Jā, kad prāts kāro realitāti, tas pievērš uzmanību. Ar tavu pasauli nav nekā nepareiza, tā ir tava domāšana, ka tu esi atšķirts no tās, kas rada nekārtību. Savtīgums ir visa ļaunuma avots.

J: Atgriezīšos pie sava jautājuma. Pirms es piedzimu, vai mans iekšējais pats nolēma par manas dzīves detaļām, vai tā bija pilnībā nejauša un iedzimtības un apstākļu žēlsirdībā?

M: Tie, kuri apgalvo, ka ir izvēlējušies savu tēvu un māti un nolēmuši, kā viņi dzīvos savu turpmāko dzīvi, paši to varētu zināt. Pats es zinu. Es nekad nepiedzimu.

J: Es redzu tevi sēžam manā priekšā un atbildošu uz maniem jautājumiem.

M: Tu redzi ķermeni, kurš, protams, dzima un mirs.

J: Mani interesē tieši šī ķermeņa-prāta dzīvesstāsts. Vai tas tika kāda cita izplānots, vai tas notika nejauši?

M: Katrā tavā jautājumā ir āķis: man starp ķermeni un universu nav atšķirības. Katrs ir viens otra cēlonis; katrs ir otrs, patiesībā. Bet es esmu ārāno tā visa. Kad es saku tev, ka es nekad nedzimu, kāpēc tu turpini man jautāt, kāda bija mana sagatavošanās manai nākošajai piedzimšanai? Mirklī,kad tu ļauj savai iztēlei iegriezties, tā momentā uzvērpj universu. Tas galīgi

287

nav tā, kā tu iztēlojies, un mani nesaista tava iztēle.

J: Ir nepieciešama inteliģence un enerģija, lai uzbūvētu un uzturētu dzīvu ķermeni. No kurienes tie nāk?

M: Ir tikai iztēle. Inteliģence un spēks – viss tiek izmantots tavai iztēlei. Tastevi ir tik pilnīgi pārņēmis, ka tu nespēj aptvert, cik tālu tu esi aizmaldījies no realitātes. Nav šaubu, iztēle ir bagātīgi radoša. Uz tās tiek būvēti universiiekš universiem. Tomēr visi tie ir telpā un laikā, pagātnē un nākotnē, kuri vienkārši neeksistē.

J: Nesen es lasīju atskaiti par meiteni, ar kuru agrā viņas bērnībā bija nežēlīgi apgājušies. Viņa bija spēcīgi sakropļota un bija izaugusi bērnu namā, pilnīgi atsvešināta no apkārtnes. Šī mazā meitene bija klusa un paklausīga, tomēr pilnīgi savādāka. Viena no auklēm, kura rūpējās par bērniem, bija pārliecināta, ka meitene nebija mentāli atpalikusi, bet tikai iegājusi savrupībā, nereaģējoša. Šī lieta tika nodota psihoanalītiķim, un veselus divus gadus viņš reizi nedēļā apmeklēja meiteni un mēģināja nogāztizolēšanās sienu. Viņa bija viegli mācāma un labi uzvedās, bet nepievērsa uzmanību savam ārstam. Viņš viņai atveda spēļu māju, kurā bija istabas un pārbīdāmas mēbeles, un lelles, kuras attēloja tēvu, māti un bērnus. Tas izraisīja reakciju, meitene ieinteresējās. Kādu dienu vecie pārinodarījumi atdzīvojās un nonāca virspusē. Pakāpeniski viņa atveseļojās, vairākas operācijas saveda kārtībā viņas seju un ķermeni, un viņa izauga par spējīgu un pievilcīgu jaunu sievieti. Tas prasīja no ārsta vairāk nekā piecus gadus, bet darbs tika padarīts. Viņš bija īsts Guru! Viņš nesastādīja savus nosacījumus, ne arī runāja par gatavību un par būšanu izraudzītam. Bez ticības, bez cerības, no mīlestības vien viņš centās un centās atkal.

M: Jā, tāda ir Guru daba. Viņš nekad nepadosies. Bet, lai viņam izdotos, pieviņa nedrīkst iet ar pārlieku pretestību. Šaubas un nepaklausība neizbēgami atliek. Ja ir pārliecība un padevība, viņš mācekli var radikāli izmainīt īsā laikā. Abi, dziļš ieskats Guru un patiess dedzīgums māceklī, ir nepieciešami. Lai kāds būtu viņas stāvoklis, meitene tavā stāstā cieta no patiesa dedzīguma trūkuma cilvēkos. Visgrūtākie ir intelektuāļi. Viņi daudz runā, bet nav nopietni.

288

Tas, ko tu sauc par realizāciju, ir dabīga lieta. Kad tu esi gatavs, tavs Guru gaidīs. Sādhana ir bez-piepūļu. Kad tavas attiecības ar skolotāju ir pareizas, tu audz. Pāri visam uzticies viņam. Viņš tevi nevar maldināt.

J: Pat tad, ja viņš liek man darīt kaut ko pašsaprotami nepareizu?

M: Dari to. Kādam skolniekam viņa Guru lika precēties. Viņš paklausīja un rūgti cieta. Bet viņa četri bērni visi bija svētie un redzētāji, vislabākie Maharāštrā. Esi laimīgs ar jebko, kas nāk no tava Guru, un tu izaugsi līdz pilnībai bez pūlēm.

J: Ser, vai tev ir kādas vēlmes? Vai es varu darīt kaut ko tavā labā?

M: Ko tu man vari dot tādu, kas man nav? Materiālās lietas ir domātas apmierinājumam. Bet es esmu apmierināts ar sevi. Ko vēl man vēlēties?

J: Protams, kad tu esi izsalcis, tev vajag ēdienu, un, kad saslimis, tev vajag zāles.

M: Izsalkums sagādā ēdienu, un slimība sagādā zāles. Tas viss ir dabas darbs.

J: Ja es kaut ko atnestu, kas man šķiet tev nepieciešams, vai tu to pieņemtu?

M: Mīlestība, kas tev lika man to piedāvāt, liks man to pieņemt.

J: Ja kāds piedāvātu tev uzbūvēt skaistu āšramu?

M: Lai viņš to dara, kā vien var. Lai viņš iztērē bagātību, nodarbina simtus, pabaro tūkstošus.

J: Vai tā nav vēlme?

M: Pavisam nē. Es tikai prasu viņam to darīt kārtīgi, ne sakostiem zobiem, pus-sirsnīgi. Viņš piepilda savas vēlmes, ne manējās. Lai viņš dara to kārtīgi, un ir slavens starp cilvēkiem un dieviem.

J: Bet tu to gribi?

M: Es to negribu.

J: Vai tu to pieņemsi?

289

M: Man tas nav vajadzīgs.

J: Vai tu tajā paliksi?

M: Ja mani spiedīs.

J: Kas tevi varētu piespiest?

M: Mīlestība uz tiem, kuri meklē gaismu.

J: Jā, redzu, ko gribi pateikt. Tagad, kā lai es ieeju samādhi?

M: Ja tu esi pareizajā stāvoklī, jebkas, ko tu redzi, ievedīs tevi samādhi. Beigu beigās, samādhi nav nekas neparasts. Kad prāts ir intensīvi ieinteresēts, tas kļūst viens ar intereses objektu – redzētājs un redzētais kļūstviens redzēšanā, dzirdētājs un dzirdētais kļūst viens dzirdēšanā, mīlētājs un mīlētais kļūst viens mīlēšanā. Katra pieredze var būt samādhi augsne.

J: Vai tu vienmēr esi samādhi stāvoklī?

M: Protams, nē. Samādhi, galu galā, ir prāta stāvoklis. Es esmu pāri jebkādai pieredzei, pat samādhi. Es esmu varenais aprijējs un iznīcinātājs: lai kam es pieskartos, tas izgaist tukšumā (ākāša).

J: Sevis-realizācijai man ir nepieciešami samādhi.

M: Tev ir visa sevis-realizācija, kāda tev ir vajadzīga, bet tu tai neuzticies. Esi drosmīgs, uzticies sev, ej, runā, rīkojies; dod tai iespēju pierādīt sevi. Dažiem realizācija nāk neuztverami, bet kaut kā viņiem ir vajadzīga pārliecināšana. Viņi ir izmainījušies, bet viņi to nemana. Tādi neiespaidīgi gadījumi bieži vien ir visuzticamākie.

J: Vai var būt tā, ka kāds tic, ka ir realizējis, un kļūdīties tajā?

M: Protams. Pati ideja “es esmu realizējis sevi” ir kļūda. Dabīgajā Stāvoklī nav “es esmu šis”, “es esmu tas”.

290

62. Augstākajā parādās liecinieksJautātājs: Kādus četrdesmit gadus atpakaļ Dž. Krišnamurti teica, ka ir tikaidzīve, un ka realitātē nav pamata nekādām runām par personībām un individualitātēm. Viņš necentās aprakstīt dzīvi – viņš tikai teica, ka, kaut arīdzīvi nevar aprakstīt, to var pilnībā pieredzēt, ja tiek aizvākti šķēršļi tās pieredzēšanai. Galvenais šķērslis ir mūsu ideja un pieradums laikam, mūsu pieradumā gaidīt nākotni pagātnes gaismā. Visas pagātnes kopums kļūst par“es biju”, cerētā nākotne kļūst par “es būšu”, un dzīve ir pastāvīgas pūles kāpt pāri no tā, kas “es biju”, uz to, kas “es būšu”. Pašreizējais mirklis, “tagad”, izzūd no redzes loka. Maharadž runā par “es esmu”. Vai tā ir ilūzija, tieši kā “es biju” un “es būšu”, vai tajā ir kaut kas reāls? Un, ja arī “es esmu” ir ilūzija, kā var no tās atbrīvoties? Pati doma “es esmu brīvs no 'es esmu'” ir absurds. Vai ir kaut kas reāls, kaut kas ilgstošs šajā “es esmu”, kad salīdzināts ar “es biju” vai “es būšu”, kuri mainās laikā līdz ar to, ka jaunas atmiņas rada jaunas gaidas?

Maharadž: Pašreizējais “es esmu” ir tik pat aplams, cik “es biju” un “es būšu”. Tā ir tikai ideja prātā, atmiņas atstāts iespaids, un atšķirtā identitāte, ko tas rada, ir aplama. No šī pieraduma attiekties uz aplamu centru ir jātiek vaļā; domām: “es redzu”, “es jūtu”, “es domāju”, “es daru” ir jāpazūd no apziņas lauka; tas, kas paliek, kad aplamā vairs nav, ir reāls.

J: Kas ir visa šī lielā runāšana par sevis aizvākšanu? Kā pats var aizvākt sevi? Kāda veida metafiziska akrobātika var novest pie akrobāta izzušanas? Beigās viņš atkal-parādīsies, vareni lepns par savu izzušanu.

M: Tev nav jādzenas pakaļ “es esmu”, lai to nogalinātu. Tu to nevari. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir sirsnīga ilgošanās pēc realitātes. Mēs to saucam par ātmā-bhakti, mīlestība uz Augstāko: vai mokša-sankalpa, apņemšanās būt brīvam no aplamā. Bez mīlestības un mīlestības iedvesmotas gribas, neko nevar izdarīt. Tikai runāšana par Realitāti, neko šajā sakarā nedarot, nekur neved. Attiecībā starp personu, kura saka “es esmu”, un šī “es esmu” vērotāju ir jābūt mīlestībai. Tikmēr, kamēr vērotājs, iekšējais pats, “augstākais” pats, uzskata sevi par atšķirtu no vērotā, “zemākā” paša, nicina

291

un nosoda to, situācija ir bezcerīga. Tikai, kad vērotājs (vjakta) pieņem personu (vjakti) kā sevis projekciju vai manifestāciju, un, tā teikt, paņem sevi Sevī, “es” un “šis” dualitāte izzūd, un ārējā un iekšējā identitātē sevi manifestē Augstākā Realitāte. Šī redzētāja un redzētā apvienošanās notiek, kad redzētājs apzinās sevi kā redzētāju; viņš nav tikai ieinteresēts redzētajā, kas ir viņš pats jebkurā gadījumā, bet ir ieinteresēts ieinteresētībā, pievērš uzmanību uzmanībai, apjauš, ka apjauš. Atvērta apjausma ir noteicošais faktors Realitātes nonākšanai fokusā.

J: Kā saka teosofi un sabiedrotie okultisti, cilvēku sastāda trīs aspekti: personība, individualitāte un garīgums. Pāri garīgumam atrodas dievišķums.Personība ir strikti īslaicīga un pastāv tikai vienas piedzimšanas ietvaros. Tāsākas ar ķermeņa piedzimšanu un beidzas ar nākamā ķermeņa piedzimšanu. Kad beigusies, tā ir beigusies uz visiem laikiem; nekas nepaliek pāri, izņemot dažas saldas vai rūgtas mācības.

Individualitāte sākas ar dzīvniek-cilvēku un beidzas ar pilnībā cilvēku. Sadalīšanās starp personību un individualitāti ir mūsdienu cilvēces īpatnība.No vienas puses ir individualitāte ar savām ilgām pēc patiesā, labā un skaistā; no otras puses ir neglītā cīņa starp pieradumu un ambīcijām, bailēm un savtīgumu, pasivitāti un nežēlību.

Garīgais aspekts vēl joprojām ir palicis novārtā. Tas nespēj sevi manifestēt dualitātes atmosfērā. Tikai tad, kad personība ir atkal-apvienota ar individualitāti un kļūst, iespējams, ierobežota, bet patiesa tās izpausme, garīgā gaisma un mīlestība, un skaistums nāk paši par sevi.

Tu māci par vjakti, vjakta, avjakta (vērotājs, vērotais un vērošanas pamats). Vai tas sakrīt ar šo otro skatījumu?

M: Jā, kad vjakti realizē savu ne-eksistenci atdalījumā no vjakta, un vjakta redz vjakti kā sevis paša izpausmi, tad esamībā nāk avjakta stāvokļa miers un klusums. Realitātē šie trīs ir viens: vjakta un avjakta ir nedalāmi, kamēr vjakti ir maņu-jušanas-domāšanas process, balstīts ķermenī, kas ir darināts no un tiek barots ar pieciem elementiem.

J: Kāda ir attiecība starp vjakta un avjakta?

292

M: Kā tur varētu būt attiecība, ja tie ir viens? Visas runas par atdalītību un attiecībām ir kropļojošās un bojājošās “es-esmu-ķermenis” idejas dēļ. Ārējais pats (vjakti) ir tikai projekcija uz iekšējā paša (vjakta) ķermeņa-prāta, un vjakta atkal ir tikai Augstākā Paša (avjakta), kas ir viss un neviens,izpausme.

J: Ir skolotāji, kuri nerunā par augstāko sevi un zemāko sevi. Viņi runā ar cilvēku tā, it kā eksistētu tikai zemākais pats. Ne Buda, ne Kristus nekad nav minējuši augstāko sevi. Dž. Krišnamurti arī izvairās no augstākā sevis minēšanas. Kāpēc tas tā ir?

M: Kā vienā ķermenī var būt divi paši? “Es esmu” ir viens. Nav “augstāka es-esmu” un “zemāka es-esmu”. Apjausmā parādās visdažādākie prāta stāvokļi, un notiek sevis-identificēšanās ar tiem. Vērotie objekti nav tas, pēckā tie izskatās, un attieksmes, ar kādām tie tiek uzlūkoti, nav tādas, kādām tām obligāti būtu jābūt. Ja tu domā, ka Buda, Kristus vai Krišnamurti runā ar personu, tu kļūdies. Viņi labi zina, ka vjakti, ārējais pats, ir tikai vjakta, iekšējā paša, ēna, un viņi runā ar vjakta un aizrāda tikai vjakta. Viņi saka, lai viņi vērstu uzmanību uz ārējo sevi, lai vadītu to un palīdzētu tam, lai justos atbildīgi par to; īsumā, pilnībā to apjaust. Apjausma nāk no Augstākā un ir viscaur iekšējā paša; tā sauktais ārējais pats ir tikai tā būšanas daļa, kura netiek apjausta. Var apzināties, jo katra būtne apzinās, bet netiek apjausts. Tas, kas tiek iekļauts apjausmā, kļūst par iekšējo un kļūst tā daļa. Tu to varētu teikt savādāk: ķermenis nosaka ārējo pašu, apziņa iekšējo, un tīrā apjausmā tiek kontaktēts Augstākais.

J: Tu teici, ka ķermenis nosaka ārējo pašu. Jo tev ir ķermenis, vai arī tev ir ārējais pats?

M: Man būtu, ja es būtu pieķēries ķermenim un uzskatītu to par sevi.

J: Bet tu to apjaut un gādā par tā vajadzībām.

M: Otrādi būs tuvāk patiesībai – ķermenis zina mani un apjauš manas vajadzības. Bet ne viens, ne otrs īsti nav tā. Šis ķermenis parādās tavā prātā;manā prātā nekā nav.

J: Vai tu gribi teikt, ka tu neapzinies to, ka tev ir ķermenis?

293

M: Pretēji, es apzinos, ka man nav ķermenis.

J: Es redzu, ka tu smēķē!

M: Precīzi tā. Tu redzi, ka es smēķēju, Atrodi pats, kā tu ieraudzīji, ka es smēķēju, un tu viegli ieraudzīsi to, ka tas ir tavs “es-esmu-ķermenis” prāta stāvoklis, kas ir atbildīgs par šo “es-redzu-tevi-smēķējam” ideju.

J: Ir ķermenis, un ir es pats. Es zinu ķermeni. Bez tā, kas es esmu?

M: Nav “es” bez ķermeņa, ne arī bez pasaules. Šie trīs parādās un izzūd kopā. Saknē ir sajūta “es esmu”. Ej pāri tai. Ideja: “es-neesmu-ķermenis” ir tikai pretinde idejai “es-esmu-ķermenis”, kas ir aplama. Kas ir tas “es esmu”? Kamēr tu to nezināsi pats, ko citu tu vari zināt?

J: No tā, ko tu saki, es secinu, ka bez ķermeņa nav iespējama atbrīvošanās. Ja ideja “es-neesmu-ķermenis” noved pie atbrīvošanās, ķermeņa klātbūtne irbūtiska.

M: Pavisam pareizi. Kā bez ķermeņa ideja “es-neesmu-ķermenis” varētu nonākt esamībā? Ideja “es-esmu-brīvs” ir tik pat aplama kā ideja “es-esmu-važās”. Atrodi “es esmu”, kas ir kopējs abiem, un ej pāri.

J: Viss ir tikai sapnis.

M: Visi ir tikai vārdi, kāds no tiem tev labums? Tu esi ieķēries verbālo definīciju un formulējumu tīklā. Ej pāri saviem konceptiem un idejām; klusumā no vēlmēm un domām tiek atrasta patiesība.

J: Ir jāatceras neatcerēties. Kas par uzdevumu!

M: To, protams, nevar izdarīt. Tam ir jānotiek. Bet tas notiek tad, kad tu patiesi tam redzi nepieciešamību. Atkal, patiess dedzīgums ir zelta atslēga.

J: Mana prāta aizmugurē visu laiku notiek dūkoņa. Neskaitāmas vājas domas lidinās un dūc, un šis bezformīgais mākonis vienmēr ir ar mani. Vai arī tev tā ir? Kas ir tava prāta aizmugurē?

M: Kur nav prāta, tur nav tā aizmugures. Es viss esmu priekšpuse, nav aizmugures! Tukšums runā, tukšums paliek.

J: Vai nepaliek atmiņas?

294

M: Nav atmiņu par pagātnes baudām un sāpēm. Katrs mirklis ir tikko dzimis.

J: Bez atmiņas tu nevari apzināties.

M: Protams, es apzinos, un pilnībā to apjaušu. Es neesmu koka klucis! Salīdzini apziņu un tās saturu ar mākoni. Tu esi iekšup mākoņa, kamēr es uzto skatos. Tu tajā esi pazaudējies, knapi spējīgs redzēt savus pirkstu galus, kamēr es redzu mākoni un daudzus citus mākoņus, un zilas debesis, un arī sauli, mēnesi, zvaigznes. Realitāte mums abiem ir viena, taču tev tā ir cietums, bet man tā ir mājas.

J: Tu runāji par personu (vjakti), liecinieku (vjakta) un Augstāko (avjakta). Kurš ir pirmais?

M: Augstākajā parādās liecinieks. Liecinieks rada personu un domā, ka patsir atšķirts no tās. Liecinieks redz, ka persona parādās apziņā, kas savukārt parādās lieciniekā. Šī pamat-vienotības realizācija ir Augstākā darbība. Tas ir spēks aiz liecinieka, avots, no kura viss plūst. Tas nevar būt kontaktēts, kamēr nav vienotība un mīlestība, un savstarpējā palīdzība starp personu un liecinieku, kamēr darīšana nav harmonijā ar būšanu un zināšanu. Augstākaisir abi, gan šīs harmonijas avots, gan auglis. Kamēr es ar tevi runāju, esmu atstatus, bet atvērtas apjausmas stāvoklī (turija). Kad šī apjausma vēršas pati uz sevi, to tu varētu saukt par Augstāko Stāvokli (turijatita). Bet fundamentālā realitāte ir pāri apjausmai, pāri trijiem kļūšanas, būšanas un nebūšanas stāvokļiem.

J: Kāpēc ir tā, ka šeit mans prāts iesaistās tādos augstos tematos un uzturas tajos viegli un patīkami. Kad es atgriežos mājās, es manu, ka aizmirstu visu,ko esmu šeit iemācījies, uztraucos un raizējos, neesmu spējīgs atcerēties savu patieso dabu pat ne uz mirkli. Kāds tam varētu būt iemesls?

M: Tas ir tavs bērnišķīgums, pie kā tu atgriezies. Tu neesi vēl pilnībā izaudzis; ir līmeņi, kas ir palikuši neattīstījušies, jo nav pieskatīti. Tikai vērsuzmanību uz to, kas tevī ir rupjš un primitīvs, nesaprātīgs un nelaipns, pavisam bērnišķīgs, un tu atvērsies. Tas ir sirds un prāta briedums, kas ir būtisks. Tas nāk bez pūlēm, kad galvenais šķērslis – neuzmanība, neapjaušana - tiek aizvākts. Apjausmā tu audz.

295

63. Uzskats, ka esi darītājs, ir važasJautātājs: Kādu laiku mēs uzturējāmies Satja Sai Baba Āšramā. Divus mēnešus mēs pavadījām arī Ramanāšramā Tiruvannamalajā. Tagad esam atpakaļceļā uz Savienotajām Valstīm.

Maharadž: Vai Indija jūsos kaut ko mainīja?

J: Mēs jūtam, ka esam atmetuši nastu. Šrī Satja Sai Baba lika mums visu atstāt viņa ziņā un dzīvot vienkārši, dienu no dienas, cik taisnīgi vien iespējams. “Esiet labi un atstājiet pārējo manā ziņā”, viņš mums teica.

M: Ko jūs darījāt Šrī Ramanāšramā?

J: Mēs turpinājām skaitīt mantru, ko mums iedeva Guru. Mēs arī mazliet meditējām. Nebija daudz domāšanas vai mācīšanās; mēs tikai mēģinājām turēties klusi. Mēs esam uz bhakti ceļa un samērā vāji filozofijā. Mums nav nekā daudz par ko domāt – tikai uzticēties savam Guru un dzīvot savas dzīves.

M: Pārsvarā bhaktas uzticas saviem Guru tikai tikmēr, kamēr ar viņiem vissir kārtībā. Kad rodas grūtības, viņi sāk justies, ka ir pievilti, un dodas cita Guru meklējumos.

J: Jā, mūs brīdināja par tādu bīstamību. Mēs cenšamies kopā ar vieglo ņemtarī smago. Sajūtai “Viss ir Svētība” ir jābūt ļoti stiprai. Kāds sādhu devās uzaustrumu pusi, no kurienes sāka pūst stiprs vējš. Sādhu vienkārši apgriezās apkārt un devās uz rietumiem. Mēs ceram dzīvi dzīvot tieši tā – piemērojoties apstākļiem, kādus mums ir sūtījis mūsu Guru.

M: Ir tikai dzīve. Nav neviena, kurš dzīvotu dzīvi.

J: To mēs saprotam, tomēr mēs pastāvīgi pieliekam pūles dzīvot mūsu dzīves, tā vietā lai vienkārši dzīvotu. Plānu taisīšana nākotnei, šķiet, ir dziļi mūsos iesakņojies pieradums.

M: Vai tu plāno, vai nē, dzīve notiek. Bet dzīvē pašā, prātā paceļas mazs kamols, kas iesaistās fantāzijās un iedomājas, ka vada un kontrolē dzīvi.

296

Dzīve pati ir bez vēlmēm. Bet aplamais pats grib turpināties – patīkami. Tāpēc tas vienmēr ir iesaistījies gādāšanā par sevis turpināšanos. Dzīve ir bezbailīga un brīva. Tikmēr, kamēr tev ir ideja par spēju iespaidot notiekošo, brīvība nav priekš tevis. Pats uzskats, ka esi darītājs, ka esi cēlonis, ir važas.

J: Kā pārvarēt darītāja un darītā dualitāti?

M: Kontemplē uz dzīvi kā bezgalīgu, nesadalītu, vienmēr klātesošu, vienmēr aktīvu, kamēr tu realizē sevi kā vienu ar to. Tas pat nav īpaši grūti, jo tu atgriezies tikai pie sevis paša dabīgā stāvokļa.

Kad tu realizē, ka viss nāk no iekšienes, ka pasaule, kurā tu dzīvo, netiek projicēta uz tevis, bet tiek tevis projicēta, tavas bailes izzūd. Bez šīs realizācijas tu sevi identificē ar ārējām lietām kā ķermeni, prātu, sabiedrību,tautu, cilvēci, pat Dievu vai Absolūtu. Bet šī visa ir tikai mukšana no bailēm. Tikai tad, kad tu pilnībā pieņem savu atbildību par mazo pasaulīti, kurā tu dzīvo, un vēro tās radīšanas, saglabāšanās un iznīcības procesu, tu vari būt brīvs no savām iedomātajām važām.

J: Kāpēc man būtu sevi jāiztēlojas tik nožēlojamu?

M: Tu to dari tikai pieraduma dēļ. Izmaini veidu, kādā tu jūti un domā, ņemtos un kārtīgi izpēti. Tu esi važās tikai nevērības dēļ. Uzmanība atbrīvo. Tu tik daudz lietas uzskati par pašsaprotamām. Sāc jautāt. Visacīmredzamākās lietas ir visapšaubāmākās. Vaicā sev tādus jautājumus kā: “Vai tiešām es dzimu?”, “Vai tiešām es esmu tāds-un-tāds?”, “Kā es zinu, ka es eksistēju?”, “Kas ir mani vecāki?”, “Vai viņi radīja mani, vai es radīju viņus?”, Vai man ir jātic visam, ko man par mani ir teikuši?”, “Kas es esmu,beigu beigās?” Tu tik daudz enerģijas esi ielicis cietuma ap sevi celšanā. Tagad iztērē tik pat daudz, lai to nobrucinātu. Īstenībā, brucināšana ir viegla, jo aplamais izgaist, kad tas tiek atklāts. Viss karājas idejā “es esmu”.Izpēti to ļoti kārtīgi. Tas ir katras likstas saknē. Tā ir tāda kā āda, kas atdala tevi no realitātes. Reālais ir gan iekšup, gan ārpus ādas, bet āda pati nav reāla. Šī “es esmu” ideja nepiedzima kopā ar tevi. Tu pavisam labi varētu būt dzīvojis arī bez tās. Tā atnāca vēlāk tavas sevis-identificēšanās ar ķermeni dēļ. Tā radīja ilūziju par atdalītību, kur tādas nebija. Tā padarīja

297

tevi par svešinieku tevis paša pasaulē, un pasauli padarīja par svešu un naidīgu. Bez sajūtas “es esmu” dzīve turpinās. Ir mirkļi, kad mēs esam bez sajūtas “es esmu”, mierā un laimīgi. Ar “es esmu” atgriešanos sākas likstas.

J: Kā būt brīvam no “es”-sajūtas?

M: Tev ar to ir jātiek galā, ja tu gribi no tās būt brīvs. Vēro to darbībā un mierā, kā tā sākas, un kad tā pazūd, ko tā grib, un kā tā to gūst, līdz tu redzi skaidri un saproti pilnībā. Beigu beigās, visām jogām, lai kāds būtu to avots un raksturs, ir tikai viens mērķis: izglābt tevi no atšķirtās eksistences nelaimes, no būšanas par bezjēdzīgu punktu milzīgā un skaistā attēlā.

Tu ciet, jo tu esi atsvešinājis sevi no realitātes, un tagad tu meklē izeju no šīs atsvešināšanās. Tu nevari izmukt no savām apsēstībām. Tu vari tikai beigt tās auklēt.

“Es esmu” grib turpināties tāpēc, ka tas ir aplams. Realitātei nav vajadzīgs turpināties – zinot sevi kā neiznīcināmu, tā ir vienaldzīga uz formu un izpausmju iznīkšanu. Lai stiprinātu un stabilizētu “es esmu”, mēs darām visāda veida lietas – visas bezjēdzīgi, jo “es esmu” tiek atkal-uzbūvēts katrumirkli. Tas ir nepārtraukts darbs, un vienīgais radikālais risinājums ir izkliedēt atdalošo sajūtu “es esmu tāda-un-tāda persona” uz visiem laikiem. Būšana paliek, bet ne sevis-būšana.

J: Man ir skaidras savas garīgās ambīcijas. Vai man nav jāstrādā to piepildījumam?

M: Neviena ambīcija nav garīga. Visas ambīcijas ir priekš “es esmu”. Ja tu gribi reālu progresu, tev ir jāatsakās no visām idejām par personīgajiem sasniegumiem. Tā saukto jogu ambīcijas ir nejēdzīgas. Tas, ka vīrietis grib sievieti, ir pati nevainība, salīdzinot ar kāri uz nebeidzamu personīgu svētlaimi. Prāts ir melis. Jo dievbijīgāks tas šķiet, jo lielāka nodevība.

J: Cilvēki pie tevis nāk bieži ar savām pasaulīgajām problēmām un lūdz palīdzību. Kā tu zini, ko viņiem teikt?

M: Es viņiem saku to, kas tajā mirklī man ienāk prātā. Man nav standartizētu procedūru, kādā apieties ar cilvēkiem.

298

J: Tu par sevi esi pārliecināts. Bet, kad pie manis nāk cilvēki pēc padoma, kā man būt pārliecinātam, ka mans padoms ir pareizs?

M: Vēro, kādā stāvoklī tu esi, no kāda līmeņa tu runā. Ja tu runā no prāta, tev varētu nebūt taisnība. Ja tu runā no pilnīga ieskata situācijā, ar sevis paša mentālajiem pieradumiem atstātiem malā, tavs padoms varētu būt patiesa reakcija. Galvenais ir pilnībā apjaust, ka ne tu, ne cilvēks tavā priekšā nav tikai ķermeņi; ja tava apjausma ir tīra un pilna, ir mazāka varbūtība kļūdīties.

64. Patīkamais tevi atturJautātājs: Esmu atvaļinājies grāmatvedis, un mana sieva nodarbojas ar sabiedrisko darbu, palīdz nabadzīgām sievietēm. Mūsu dēls dodas uz Savienotajām Valstīm, un mēs ieradāmies, lai viņu pavadītu. Mēs esam pandžabi, bet dzīvojam Delī. Mums ir guru, kas ir no Radha-Soami tradīcijas, un satsangu mēs vērtējam ļoti augsti. Mēs jūtamies veiksminieki, ka esam šurp nonākuši. Mēs esam satikuši daudz svētu cilvēku, un mums ir prieks satikt vēl vienu.

Maharadž: Tu esi ticies ar daudz vientuļniekiem un askētiem, bet pilnībā realizētu cilvēku, kas apzinās savu dievišķumu (svarūpa), atrast ir grūti. Svētie un jogi ar milzīgām pūlēm un upuriem gūst daudzus brīnumainus spēkus un var darīt daudz laba, palīdzot cilvēkiem un iedvesmojot ticību, tomēr tas nepadara viņus par perfektiem. Tas nav ceļš uz realitāti, bet tikai aplamā bagātināšana. Jebkādas pūles noved pie vēl vairāk pūlēm; lai kas būtu uzbūvēts, tam ir jābūt uzturētam, lai kas tiktu iegūts, tam ir jābūt aizsargātam no sabrukšanas un zaudējuma. Lai kas varētu būt pazaudējams, nav tevis paša; un, kas nav tevis paša, kāds tev no tā var būt labums? Manā pasaulē nekas netiek virzīts, viss notiek pats no sevis. Visa eksistence ir telpā un laikā, ierobežota un īslaicīga. Tas, kurš pieredz eksistenci, arī ir

299

ierobežots un īslaicīgs. Mani nesaista ne tas, “kas eksistē”, ne arī “kurš eksistē”. Es stāvu pāri, kur es esmu abi un neviens.

Personas, kuras pēc daudzām pūlēm un askēzēm ir piepildījušas savas ambīcijas un nodrošinājušas sev augstākus pieredzes un rīcības līmeņus, parasti akūti apzinās savu pozīciju; viņi dala cilvēkus hierarhijās, no zemākajiem nesasniedzējiem, līdz augstākajiem sasniedzējiem. Man visi ir vienādi. Atšķirības izskatā un izpausmē pastāv, bet tām nav nozīmes. Tieši kā zelta ornamenta forma neiespaido zeltu, tā cilvēka būtība paliek nemainīga. Ja trūkst līdzīguma sajūta, tas nozīmē, ka realitāte nav bijusi skarta.

Ar zināšanām vien nepietiek; zinātājam ir jābūt zinātajam. Mācītie cilvēki un jogi varētu zināt daudz lietas, bet kāds pielietojums ir zināšanām vien, ja netiek zināts pats? Tās noteikti tiks nepareizi pielietotas. Bez zinātāja zināšanas nevar būt miera.

J: Kā tiek zināts zinātājs?

M: Es varu tev pastāstīt tikai no tā, ko es zinu no savas pieredzes. Kad es satiku savu Guru, viņš man pateica: “Tu neesi tas, ko tu par sevi uzskati. Atrodi, kas tu esi. Vēro 'es esmu' sajūtu, atrodi savu īsto sevi”. Es viņam paklausīju, jo uzticējos viņam. Darīju, kā viņš man lika. Visu savu brīvo laiku es pavadīju klusumā, skatoties uz sevi. Un kāda bija atšķirība, un cik drīz! Savas patiesās dabas realizēšana man prasīja tikai trīs gadus. Mans Guru nomira drīz pēc tam, kad es viņu satiku, bet tam nebija nozīmes. Es atcerējos, ko viņš man teica, un pastāvēju uz to. Tā auglis ir šeit, ar mani.

J: Kas tas ir?

M: Es zinu sevi, kāds es esmu realitātē. Es neesmu ne ķermenis, ne prāts, nearī mentālās spējas. Es esmu pāri tiem visiem.

J: Vai tu esi vienkārši nekas?

M: Nu beidz, esi saprātīgs. Protams, es esmu, pavisam taustāmi. Tikai es neesmu tas, ko tu domā, kas es esmu. Šis pasaka tev visu.

J: Tas man nepasaka neko.

300

M: Jo tas nevar būt pateikts. Tev ir jāgūst pašam sava pieredze. Tu esi pieradis ņemties ar lietām, fiziskām un mentālām. Es neesmu lieta, ne arī tu.Mēs neesam ne matērija, ne enerģija, ne ķermenis, ne prāts. Kad reiz tev būs sevis paša būtības zibsnis, tev nebūs vairs grūti mani saprast.

Mēs ticam tik daudzām lietām, kas ir tikai baumas. Mēs ticam attālās zemēsun cilvēkos, debesīs un ellei, dievos un dievietēs, jo mums par to teica. Līdzīgi mums pateica par mums pašiem, par mūsu vecākiem, vārdu, mūsu vietu, pienākumiem, utt. Mums nav rūpējis to pārbaudīt. Ceļš uz patiesību ircaur aplamā iznīcināšanu. Lai iznīcinātu aplamo, tev ir jāapšauba savas visdziļākās ticības. No tām ideja, ka tu esi ķermenis, ir vissliktākā. Ar ķermeni nāk pasaule, ar pasauli – Dievs, kurš būtu atbildīgs par pasaules radīšanu, un tādējādi tas sākas – bailes, reliģijas, lūgšanas, upurēšanas, visāda veida sistēmas – visas, lai aizsargātu un uzturētu cilvēk-bērnu, kas pārbijies no sevis paša radītajiem monstriem. Ieraugi, ka tas, kas tu esi, nevar būt dzimis, ne arī mirt, un ar baiļu izzušanu izbeidzas ciešanas.

To, ko izgudro prāts, prāts iznīcina. Bet reālais nav izgudrots un nevar tikt iznīcināts. Turies pie tā, pār ko prātam nav varas. Tas, ko es tev saku, nav ne par pagātni vai nākotni. Ne arī tas ir ikdienišķajā dzīvē, tai plūstot šajā tagad. Tas ir bezlaicīgs, un absolūtā bezlaicība ir no tā, kas ir pāri prātam. Mans Guru un viņa vārdi: “Tu esi es pats” ir ar mani bezlaicīgi. Sākumā man uz tiem vajadzēja koncentrēt prātu, bet tagad tas ir kļuvis dabīgi un viegli. Punkts, kad prāts pieņem Guru vārdus kā patiesus un spontāni un katrā ikdienas dzīves detaļā dzīvo atbilstoši tiem, ir realizācijas slieksnis. Kaut kādā ziņā tā ir glābšanās pateicoties ticībai, bet ticībai ir jābūt intensīvai un pastāvīgai.

Tomēr tev nevajadzētu domāt, ka ar ticību vien pietiek. Ticība, kas ir izpausta rīcībā, ir drošs līdzeklis uz realizāciju. No visiem līdzekļiem tas ir visefektīvākais. Ir skolotāji, kuri noliedz ticību, un uzticas tikai pamatotībai.Īstenībā, tā nav ticība, ko viņi noliedz, bet akla ticība. Ticība nav akla. Tā ir vēlēšanās mēģināt.

J: Mums saka, ka no visa veida garīgām praksēm visefektīvākā ir lieciniekaattieksmes praktizēšana. Kāda tā ir salīdzinājumā ar ticību?

301

M: Liecinieka attieksme arī ir ticība; tā ir ticība sev. Tu tici, ka tu neesi tas, ko tu pieredzi, un tu skaties uz visu no distances. Vērošanā nav pūļu. Tu saproti, ka tu esi tikai liecinieks, un šī sapratne darbojas. Tev nekas vairāk nav vajadzīgs, tikai atceries, ka tu esi tikai liecinieks. Ja vērošanas stāvoklī tu jautā sev: “Kas es esmu?”, atbilde beidzot nāks, kaut arī tā ir bez vārdiemun klusa. Izbeidz būt objekts un kļūsti visa, kas notiek, subjekts; esot pagriezies iekšup, tu atradīsi sevi pāri subjektam. Kad būsi sevi atradis, tu ieraudzīsi, ka tu esi arī pāri objektam, ka gan subjekts, gan objekts eksistē tevī, bet tu neesi ne viens, ne otrs.

J: Tu runā par prātu, par vērojošo apziņu pāri prātam un par Augstāko, kas ir pāri apjausmai. Vai tu gribi teikt, ka pat apjausma nav reāla?

M: Tikmēr kamēr tu runā jēdzienos: reāls – nereāls; apjausma ir vienīgā realitāte, kāda var būt. Bet Augstākais ir pāri jebkādiem dalījumiem, un uz to jēdziens “reāls” nav attiecināms, jo tajā viss ir reāls, un tāpēc tam nav jābūt nosauktam kā tādam. Tas ir pats realitātes avots, tas iedod realitāti visam, kam tas pieskaras. Tas vienkārši nevar būt izteikts vārdos. Pat tieša pieredze, lai cik smalka, tikai ietver liecību par to, tā nav nekas vairāk.

J: Bet kurš rada pasauli?

M: Universālais Prāts (čidakaš) visu dara un atdara. Augstākais (paramakaš) dod realitāti visam, kas nāk esamībā: Nosaukt to par universālo mīlestību ir tuvākais, ko var izteikt vārdos. Tieši kā mīlestība, taspadara visu par reālu, skaistu, vēlamu.

J: Kāpēc vēlamu?

M: Kāpēc gan ne? No kurienes nāk visa spēcīgā pievilkšanās, kas liek visām radībām vienai uz otru reaģēt, kas saved kopā cilvēkus, ja ne no Augstākā? Nenopel vēlmi; pieskati tikai, ka tā plūst pareizajos kanālos. Bez vēlmes tu esi beigts. Bet ar vājām vēlmēm tu esi rēgs.

J: Kāda ir pieredze, kura ir vistuvākā Augstākajam?

M: Milzīgs miers un bez-robežu mīlestība. Realizē, ka jebkas, kas universā ir patiess, cēls un skaists, nāk no tevis, ka tu pats esi tā visa avots. Dievi un dievietes, kas pārvalda pasauli varētu būt visbrīnišķīgākās un lieliskākās

302

būtnes, tomēr tie ir kā skaisti tērpti kalpi, kuri piesavinās sava saimnieka spēku un bagātības.

J: Kā tiek sasniegts Augstākais Stāvoklis?

M: Atmetot visas niecīgākās vēlmes. Tikmēr, kamēr tev patīk niecīgākais, tev nevar būt augstākais. Lai kas tev patiktu, tas tevi attur. Līdz tu neesi realizējis neapmierinātību ar jebko, tā pārejošumu un ierobežotību, un neesi savācis savus spēkus vienās lielās ilgās, nav likts pat pirmais solis. No otras puses, vēlmes pēc Augstākā integritāte pati par sevi jau ir sauciens no Augstākā. Nekas, fizisks vai mentāls, nevar tev dod brīvību. Tu esi brīvs, kad tu saproti, ka tavas važas ir tevis paša radītas, un tu pārstāj kalt ķēdes, kuras tur tevi važās.

J: Kā atrast ticību Guru?

M: Atrast Guru un atrast arī ticību viņā ir reta veiksme. Tas nenotiek bieži.

J: Vai tas ir liktenis, kas lemj?

M: Tā nosaukšana par likteni maz ko izskaidro. Kad tas notiek, tu nevari pateikt, kāpēc tā notiek, un tu tikai aizklāj savu neziņu, saucot to par karmu vai Svētību, vai Dieva Gribu.

J: Krišnamurti saka, ka Guru nav nepieciešams.

M: Ir vajadzīgs kāds, kurš tev pastāsta par Augstāko Realitāti un par ceļu, kas uz to ved. Krišnamurti nedara neko citu. Savā ziņā viņam ir taisnība – pārsvarā tā saukto skolnieku neuzticas saviem Guru; viņi neklausa viņu un beigās viņu pamet. Tādiem skolniekiem bezgalīgi labāk būtu būt vispār bez Guru, un meklēt palīdzību tikai no iekšienes. Atrast dzīvojošu Guru ir reta iespēja un liela atbildība. Šādas lietas nedrīkst uztvert nenopietni. Jūs, cilvēki, staigājat apkārt, lai nopirktu sev debesis, un jūs iedomājaties, ka Guru jums tās par kādu cenu piegādās. Jūs mēģiniet kaulēties, piedāvājot maz, bet prasīdami daudz. Jūs nevienu citu nekrāpiet, tikai sevi pašu.

J: Tavs Guru tev teica, ka tu esi Augstākais, un tu viņam uzticējies un rīkojies atbilstoši. Kas tev deva šo uzticēšanos?

M: Teiksim, es biju saprātīgs. Es būtu bijis muļķis, ja nebūtu viņam ticējis.

303

Kāda viņam varētu būt interese mani maldināt?

J: Tu teici kādam jautātājam, ka mēs esam viens, ka mēs esam vienādi. Es tam nevaru noticēt. Ja es tam neticu, kāds labums man no šī apgalvojuma?

M: Nav nozīmes tavai neticēšanai. Mani vārdi ir patiesi, un tie darīs savu darbu. Šis ir cēlas kompānijas (satsanga) skaistums.

J: Vai vienkārši sēdēšana tavā tuvumā varētu tikt uzskatīta par garīgu praksi?

M: Protams. Dzīves upe tek. Daļa tās ūdeņu ir šeit, bet tik daudz tās ūdeņu jau ir sasnieguši mērķi. Tu zini tikai tagadni. Es redzu daudz tālāk pagātnē un nākotnē, tajā, kas tu esi un kas tu vari būt. Es nevaru tevi neredzēt kā sevi. Tas ir mīlestības dabā neredzēt atšķirību.

J: Kā man ieraudzīt sevi tā, kā tu redzi mani?

M: Ir pietiekoši, ja tu neiedomājies sevi par ķermeni. Tā ir “es-esmu-ķermenis” ideja, kas ir liksta. Tā padara tevi pilnībā aklu uz savu patieso dabu. Ne mirkli nedomā, ka tu esi ķermenis. Nedod sev ne vārdu, ne formu. Tumsā un klusumā tiek atrasta realitāte.

J: Vai man nav ar pārliecību jādomā, ka es neesmu ķermenis? Kur lai es atrodu tādu pārliecību?

M: Uzvedies tā, it kā tu būtu pilnībā pārliecināts, un pārliecība nāks. Kāda jēga no vārdiem vien? Formula, mentāls modelis tev nepalīdzēs. Bet nesavtīga rīcība, brīva no jebkādām rūpēm par ķermeni un tā interesēm, aizvedīs tevi uz pašu Realitātes sirdi.

J: Kur man atrast tādu drosmi rīkoties bez pārliecības?

M: Mīlestība tev dos drosmi. Kad tu kādu satiec, apbrīnojamu, mīlēšanas vērtu, cēlu, tava mīlestība un apbrīns dos tev dzinuli rīkoties cēli.

J: Ne visi prot apbrīnot apbrīnojamo. Pārsvarā cilvēki ir totāli nejūtīgi.

M: Dzīve iemācīs viņiem novērtēt. Pats savākto pieredžu smagums dos viņiem acis, lai redzētu. Kad tu satiec vērtīgu cilvēku, tu mīli un uzticies viņam, un seko viņa padomam. Šāda ir realizēto cilvēku loma – rādīt

304

pilnības piemēru citiem, lai apbrīnotu un mīlētu. Dzīves un rakstura skaistums ir milzīgs ieguldījums kopīgajam labumam.

J: Vai mums ir jācieš, lai augtu?

M: Ir gana zināt, ka ir ciešanas, ka pasaule cieš. Pašas par sevi ne baudas, ne ciešanas neapgaismo: Tikai sapratne to dara. Kad tu esi aptvēris patiesību, ka pasaule ir pilna ciešanu, ka piedzimt ir posts, tu atradīsi dzinuliun enerģiju, lai ietu tai pāri. Baudas tevi iemidzina, sāpes modina. Ja tu negribi ciest, neej gulēt. Tu nevari sevi zināt tikai caur svētlaimi vien, jo svētlaime ir tevis paša daba. Tev ir jātiekas ar pretstatu, ar to, kas tu neesi, lai atrastu apgaismību.

65. Kluss prāts ir viss, kas tev vajadzīgsJautātājs: Man nav labi. Es jūtos pavājš. Ko man darīt?

Maharadž: Kam ir nelabi, tev vai ķermenim?

J: Ķermenim, protams.

M: Vakar tu juties labi. Kas jutās labi?

J: Ķermenis.

M: Tu biji priecīgs, kad ķermenis jutās labi, un tu esi bēdīgs, kad ķermenis jūtas nelabi. Kurš vienu dienu ir priecīgs un bēdīgs nākamajā?

J: Prāts.

M: Un kurš zina mainīgo prātu?

J: Prāts.

M: Prāts ir zinātājs. Kurš zina zinātāju?

305

J: Vai zinātājs nezina pats sevi?

M: Prāts ir pārtraukumains. Atkal un atkal tas izslēdzas, kā miegā vai ģībienā, vai, kad ir traucēkļi. Ir jābūt kaut kam, kas turpinās visu laiku, lai fiksētu pārtraukumainību.

J: Prāts atceras. Šis nodrošina nepārtrauktību.

M: Atmiņa vienmēr ir daļēja, neuzticama un gaistoša. Tā neizskaidro spēcīgo viscaur apziņā pastāvošo identitāti, “es esmu” sajūtu. Atrodi, kas ir tā saknē.

J: Lai cik dziļi es skatītos, es atrodu tikai prātu. Tavi vārdi “pāri prātam” nespēj man norādīt.

M: Skatoties ar prātu, tu nevari iet tam pāri. Lai ietu pāri, tev ir jāskatās prom no prāta un tā satura.

J: Kādā virzienā man jāskatās?

M: Visi virzieni ir prātā! Es neprasu tev skatīties kādā konkrētā virzienā. Tikai skaties prom no visa, kas notiek tavā prātā, un ved to uz sajūtu “es esmu”. “Es esmu” nav virziens. Tas ir visu virzienu noliegums. Beigās pat šim “es esmu” būs jāaiziet, jo tev nav visu laiku jāapstiprina acīmredzamais.Prāta vešana uz sajūtu “es esmu” tikai palīdz griezt prātu prom no visa pārējā.

J: Kur tas viss mani ved?

M: Kad prāts tiek atturēts no tā, ar ko tas parasti ir aizņemts, tas paliek kluss. Ja tu šo klusumu neiztraucē un paliec tajā, tu atrodi, ka tas ir viscaur piepildīts ar gaismu un mīlestību, kādu tu nekad nebiji zinājis; un tu visbeidzot atpazīsti to kā sevis paša dabu. Kad tu esi izgājis cauri šai pieredzei, tu nekad vairs nebūsi tas pats cilvēks; nepaklausīgais prāts varētu vēl iztraucēt savu mieru un aizklāt savu redzējumu, bet tas noteikti atgriezīsies, ja tu turpini censties; līdz dienai, kad visas saites ir pārrautas, maldi un pieķeršanās izbeigušās, un dzīve kļūst pilnībā koncentrēta tagadnē.

J: Ko tas maina?

M: Prāta vairs nav. Ir tikai mīlestība darbībā.

306

J: Kā es atpazīšu šo stāvokli, kad būšu to sasniedzis?

M: Nebūs vairs baiļu.

J: Ar pasauli visapkārt, pilnu mistērijām un draudiem, kā es varu palikt bezbailīgs?

M: Arī tavs mazais ķermenis ir pilns ar mistērijām un briesmām, tomēr tu no tā nebaidies, jo tu to uzskati par savu. Ko tu nezini, ir, ka viss universs ir tavs ķermenis, un tev nav jābaidās no tā. Tu varētu teikt, ka tev ir divi ķermeņi: personīgais un universālais. Personīgais nāk un iet, universālais vienmēr ir ar tevi. Visa radība ir tavs universālais ķermenis. Personīgais teviir padarījis tik aklu, ka tu neredzi universālo. Šis aklums pats par sevi nebeigsies – tam ir jābūt atdarītam prasmīgi un tīši. Kad visas ilūzijas ir saprastas un atmestas, tu sasniedz nekļūdīgo un perfekto stāvokli, kurā nav vairs nekādu atšķirību starp personīgo un universālo.

J: Es esmu persona, un tāpēc ierobežota telpā un laikā. Es aizņemu telpu un ilgstu tikai dažus mirkļus; es nespēju pat iztēloties, ka es būtu mūžīgs un visur-esošs.

M: Tomēr tu esi. Kad tu nirsti dziļi sevī savas patiesās dabas meklējumos, tu atklāj, ka tikai tavs ķermenis ir mazs, un tikai tava atmiņa ir īsa; kamēr milzīgais dzīves okeāns ir tavs.

J: Paši vārdi “es” un “universāls” ir pretrunīgi. Viens izslēdz otru.

M: Neizslēdz. Identitātes sajūta ir viscaur universālajam. Meklē, un tu atklāsi Universālo Personu, kas ir tu pats un bezgalīgi vairāk.

Lai vai kā, sāc ar ieraudzīšanu, ka pasaule ir tevī, nevis tu pasaulē.

J: Kā tas tā varētu būt? Es esmu tikai daļa no pasaules. Kā visa pasaule varētu būt saturēta tās daļā, izņemot atspīdot, kā spogulī?

M: Tā ir, kā tu saki. Tavs personīgais ķermenis ir daļa, kurā brīnišķīgi tiek atspoguļots viss. Bet tev ir arī universālais ķermenis. Tu nevari pat teikt, ka tu to nezini, jo tu to visu laiku redzi un pieredzi. Tikai tu to sauc par “pasauli” un baidies no tās.

J: Es jūtu, ka es zinu savu mazo ķermeni, kamēr pārējo es nezinu, izņemot

307

caur zinātni.

M: Tavs mazais ķermenis ir pilns mistēriju un brīnumu, kurus tu nezini. Arīte zinātne ir tavs vienīgais ceļvedis. Gan anatomija, gan astronomija apraksta tevi.

J: Pat, ja es pieņemtu tavu doktrīnu par universālo ķermeni kā darbojošos teoriju, kādā veidā es to varu pārbaudīt, un kāds man no tās labums?

M: Zinot sevi kā mājotāju abos ķermeņos, viss piederēs tev. Viss universs būs tava rūpe; katru dzīvu būtni tu mīlēsi un palīdzēsi tai labsirdīgi un gudri. Starp tevi un citiem nebūs interešu konflikta. Visa vienam otra izmantošana pilnīgi izbeigsies. Katra tava rīcība būs labums, katra kustība būs svētīga.

J: Tas viss ir ļoti aicinoši, bet ko man darīt, lai realizētu savu universālo esamību?

M: Tev ir divi ceļi: tu vari atdot savu sirdi un prātu sevis-atklāšanai, vai pieņemt manus vārdus kā patiesus un rīkoties atbilstoši. Citiem vārdiem, vainu tu kļūsti ieinteresēts totāli tikai sevī, vai totāli ieinteresēts tikai ne-sevī. Tas ir vārds “totāli”, kas ir svarīgs. Tev ir jābūt galējam, lai sasniegtu Augstāko.

J: Kā es, mazs un ierobežots, kāds es esmu, varu gribēt tiekties uz tādiem augstumiem?

M: Realizē sevi kā apziņas okeānu, kurā viss notiek. Šis nav grūti. Mazliet uzmanības, kārtīgas sevis novērošanas, un tu redzēsi, ka neviens notikums nav ārpus tavas apziņas.

J: Pasaule ir pilna notikumu, kuri neparādās manā apziņā.

M: Pat tavs ķermenis ir pilns notikumu, kuri neparādās tavā apziņā. Tas tev neliedz uzstāt, ka ķermenis ir tavs. Tu zini pasauli tieši tā pat, kā tu zini savu ķermeni – caur maņām. Tas ir tavs prāts, kas ir atdalījis pasauli ārpus tavas ādas no pasaules iekšpusē un nostādījis tās pretstatā. Šis radīja bailes un naidu, un visas dzīvošanas bēdas.

J: Es nespēju izsekot tam, ko tu saki par iešanu pāri apziņai. Es saprotu

308

vārdus, bet nespēju vizualizēt pieredzi. Beigu beigās, tu pats esi teicis, ka visas pieredzes ir apziņā.

M: Tev taisnība, nevar būt pieredžu pāri apziņai. Tomēr ir pieredze, kas ir vienkārši būšana. Ir stāvoklis pāri apziņai, kas nav neapzinošs. Daži to sauc par super-apziņu vai tīru apziņu, vai augstāko apziņu. Tā ir tīra apjausma, brīva no subjekta-objekta attiecības.

J: Esmu studējis teosofiju, un es neatrodu tajā neko līdzīgu tam, ko tu saki. Es atzīstu, ka teosofija ir tikai par manifestāciju. Tā detalizēti apraksta universu un tā apdzīvotājus. Tā atzīst daudzus matērijas līmeņus un tiem atbilstošus pieredzes līmeņus, bet nešķiet, ka tā iet pāri. Tas, ko tu saki, ir pāri jebkādai pieredzei. Ja tas nav pieredzams, kāpēc vispār par to runāt?

M: Apziņa ir pārtraukumaina, pilna tukšu atstarpju. Tomēr ir identitātes pastāvīgums. Kas ir šīs identitātes sajūtas iemesls, ja ne kaut kas, kas ir pāri apziņai?

J: Ja es esmu pāri prātam, kā es sevi varu izmainīt?

M: Kur ir vajadzība jebko mainīt? Prāts tik un tā visu laiku mainās. Skaties uz to bezkaislīgi; tas ir pietiekoši, lai to nomierinātu. Kad tas ir kluss, tu varitam iet pāri. Neļauj tam visu laiku būt aizņemtam. Apstādini to – un tikai esi. Ja tu dod tam atpūtu, tas nomierināsies un atgūs savu tīrību un spēku. Pastāvīga domāšana to novājina.

J: Ja mana patiesā būtība vienmēr ir ar mani, kāpēc ir tā, ka es to neatpazīstu?

M: Jo tā ir ļoti smalka, un tavs prāts ir rupjš, pilns ar rupjām domām un sajūtām. Nomierini un padari skaidru savu prātu, un tu zināsi sevi, kāds tu esi.

J: Vai man ir vajadzīgs prāts, lai zinātu sevi?

M: Tu esi pāri prātam, bet tu zini ar savu prātu. Tas ir acīmredzami, ka zināšanu apmērs, dziļums un raksturs ir atkarīgs no instrumenta, ko tu izmanto. Uzlabo savu instrumentu, un tavas zināšanas uzlabosies.

J: Lai zinātu perfekti, man ir nepieciešams perfekts prāts.

309

M: Kluss prāts ir viss, kas tev ir nepieciešams. Viss pārējais notiks kā nākas, kad tavs prāts būs kluss. Kā saule uzlecot padara pasauli par aktīvu, tā sevis-apjausma iespaido izmaiņas prātā. Rāmas un nesvārstīgas sevis-apjausmas gaismā pamostas iekšējās enerģijas un izstrādā brīnumus bez nekādām pūlēm no tavas puses.

J: Tu gribi teikt, ka vislielākais darbs tiek paveikts nestrādājot?

M: Precīzi. Saproti, ka tu esi nolemts apgaismībai. Sadarbojies ar savu likteni, nepretojies tam, neliec tam šķēršļus. Atļauj tam sevi piepildīt. Viss, kas tev ir jādara, ir jāvērš uzmanība uz stulbā prāta radītajiem šķēršļiem.

66. Visi laimes meklējumi ir ciešanasJautātājs: Esmu ieradies no Anglijas un ceļā uz Madrām. Tur es satikšu savu tēvu, un mēs ar mašīnu dosimies uz Londonu. Es studēju psiholoģiju, bet vēl nezinu, ko iesākšu ar savu diplomu. Es varētu mēģināt industriālo psiholoģiju vai psihoterapiju. Mans tēvs ir vispārīgs terapeits. Es varētu sekot viņa pēdās.

Bet ar to manas intereses nav izsmeltas. Ir konkrēti jautājumi, kuri ar laiku nemainās. Es noprotu, ka tev ir atbildes uz dažiem tādiem jautājumiem, un tas lika man pie tevis ierasties.

Maharadž: Nezinu, vai esmu pareizais cilvēks, kam atbildēt tavus jautājumus. Par lietām un cilvēkiem es zinu maz. Es zinu tikai, ka es esmu, un tik daudz zini arī tu. Mēs esam vienādi.

J: Protams, es zinu, ka es esmu. Bet es nezinu, ko tas nozīmē.

M: Tas, par ko tu uzskati “es” šajā “es esmu”, neesi tu. Zināt, ka tu esi, ir dabīgi, zināt, kas tu esi, ir kārtīgas izpētes rezultāts. Tev būs jāizpēta viss apziņas lauks un jāiet tam pāri. Šim tev ir jāatrod pareizais skolotājs un

310

jārada apstākļi, kas ir nepieciešami atklājumam. Vispārīgi runājot, ir divi ceļi: ārējs un iekšējs. Vai nu tu dzīvo ar kādu, kurš zina Patiesību, un pilnībāatdod sevi viņa vadošajai un veidojošajai ietekmei, vai tu meklē iekšējo ceļvedi un seko iekšējai gaismai, lai vai kur tā tevi vestu. Abos gadījumos irjāatmet savas personīgās vēlmes un bailes. Tu mācies, esot tuvumā vai izmeklējot, pasīvajā vai aktīvajā veidā. Tu vai nu ļauj sevi vest dzīves upei un mīlestībai, kuru pārstāv Guru, vai tu pūlies pats, savas iekšējās zvaigznesvadīts. Abos gadījumos tev ir jāvirzās uz priekšu, tev ir jābūt patiesi dedzīgam. Retais ir tāds, kuriem paveicas atrast kādu, kas ir uzticēšanās un mīlestības vērts. Pārsvarā viņiem ir jāiet smagais ceļš, inteliģences un sapratnes, diskriminācijas un nepieķeršanās (viveka-vairāgja) ceļš. Šis ceļš ir atvērts visiem.

J: Man paveicies, ka esmu šeit: kaut arī es rīt jau braucu prom, viena sarunaar tevi varētu iespaidot visu manu dzīvi.

M: Jā, līdz ko tu saki “es gribu atrast Patiesību”, visa tava dzīve tiks dziļi tā iespaidota. Ar visiem taviem mentālajiem un fiziskajiem pieradumiem, jūtām un emocijām, vēlmēm un bailēm, plāniem un lēmumiem notiks visradikālākā transformācija.

J: Kad es esmu nolēmis atrast Realitāti, ko man tālāk darīt?

M: Tas atkarīgs no tava temperamenta. Ja tu esi patiesi dedzīgs, jebkas, ko tu izvēlēsies darīt, vedīs tevi uz savu mērķi. Tas ir patiess dedzīgums, kas ir noteicošais faktors.

J: Kas ir patiesa dedzīguma avots?

M: Tas ir māju instinkts, kas liek putnam atgriezties savā ligzdā un zivij uz kalnu upi, kurā tā dzima. Sēkla atgriežas pie zemes, kad auglis ir gatavs. Gatavība ir viss.

J: Un kas mani nogatavinās? Vai man ir nepieciešama pieredze?

M: Tev jau ir visa pieredze, kāda tev ir nepieciešama, savādāk tu nebūtu šeit. Tev vairs nav tā jāvāc, tev drīzāk ir jāiet pāri pieredzei. Lai kādas pūlestu pieliktu, lai kādām metodēm (sādhana) tu sekotu, tas tikai radīs vairāk pieredžu, bet nevedīs tevi pāri. Ne arī grāmatu lasīšana tev palīdzēs. Tās

311

bagātina tavu prātu, bet persona, kas tu esi, paliks neskarta. Ja tu gaidi labumus no meklējumiem, materiālus, mentālus vai garīgus, tu neesi sapratis, par ko iet runa. Patiesība nedod priekšrocības. Tā nedod augstāku statusu, nedod spēku pāri citiem; viss, ko tu gūsti, ir patiesība un brīvība no aplamā.

J: Patiesība, protams, dod spēku palīdzēt citiem.

M: Tās ir tikai iedomas, lai cik cēlas! Patiesībā tu citiem nepalīdzi, jo nav citu. Tu sadali cilvēkus cēlos un necēlos un prasi cēlajiem palīdzēt necēlajiem. Tu sadali, vērtē, tiesā un nosodi – patiesības vārdā tu to pašu iznīcini. Pati tava vēlme formulēt patiesību to noliedz, jo tā nevar tikt saturēta vārdos. Patiesība var tikt izpausta tikai aplamā noliegumā – rīcībā. Šim tev ir jāredz aplamais kā aplams (viveka) un jānoraida tas (vairāgja). Atsacīšanās no aplamā ir atbrīvojoša un atdzīvinoša. Tā atver ceļu uz pilnību.

J: Kā es zināšu, ka esmu atklājis patiesību?

M: Kad ideja “šis ir patiess”, “tas ir patiess” vairs nepaceļas. Patiesība neapliecina sevi, tā ir aplamā redzēšanā kā aplamā un tā noraidīšanā. Ir bezjēdzīgi meklēt patiesību, kad prāts ir akls uz nepatieso. Tam ir pilnībā jābūt iztukšotam no aplamā, lai tajā varētu uzaust patiesība.

J: Bet kas ir aplams?

M: Saprotams, tam, kam nav esamības, ir aplams.

J: Ko tu domā ar neesamību? Aplamais pastāv, ciets kā nagla.

M: Kas ir pretrunā pats ar sevi, tam nav esamības. Jeb tam ir tikai mirklīga esamība, kas beigās ir viens un tas pats. Jo, kam nav sākuma un beigu, nav arī vidus. Tas ir tukšs. Tam ir tikai vārds un forma, ko tam devis prāts, bet tam nav ne substances, ne esences.

J: Ja nekam, kas paiet, nav esamības, tad universam arī nav esamības.

M: Kurš to noliedz? Protams, ka universam arī nav esamības.

J: Kam ir?

312

M: Tam, kas nav atkarīgs no sevis eksistences, kas neaust līdz ar universa uzaušanu, ne arī noriet ar universa norietēšanu, kam nav nepieciešami pierādījumi, bet kas dod realitāti visam, kam tas pieskaras. Aplamā daba ir tāda, ka tas izskatās reāls uz mirkli. Varētu teikt, ka patiesais uz mirkli kļūstpar aplamā tēvu. Bet aplamais ir ierobežots laikā un telpā, un ir apstākļu radīts.

J: Kā man tikt vaļā no aplamā un nostiprināt reālo?

M: Kādam nolūkam?

J: Lai labāk dzīvotu, apmierinātākai dzīvei, integrētai un laimīgai.

M: Lai kas būtu prāta iedomāts, tam ir jābūt aplamam, jo tas noteikti ir relatīvs un ierobežots. Reālais ir neiedomājams un nevar tikt nolīgts kādam mērķim. Tam ir jābūt gribētam pašam par sevi.

J: Kā man gribēt neiedomājamo?

M: Kas cits vēl ir gribēšanas vērts? Tiesa, reālais nevar tikt gribēts, kā var gribēt kādu lietu. Bet tu vari redzēt nereālo kā nereālu un atmest to. Tā ir aplamā atmešana, kas atver ceļu uz patieso.

J: Es saprotu, bet kā tas izskatās reālā ikdienas dzīvē?

M: Interese un rūpes par sevi ir aplamā fokuss. Tava ikdienas dzīve vibrē starp vēlmi un bailēm. Rūpīgi vēro, un tu redzēsi, kā prāts ieņem neskaitāmus vārdus un formas kā upe, putojoša krācēs. Izseko katru rīcību līdz tās savtīgajam motīvam un skaties vērīgi uz motīvu, līdz tas izgaist.

J: Lai dzīvotu, ir jāpieskata sevi, ir jāpelnī sev nauda.

M: Priekš sevis tev nav jāpelnī, bet tev varētu būt tas jādara – sievietei vai bērnam. Tev varētu būt jāturpina strādāt citu labā. Pat palikt dzīvam varētu būt uzupurēšanās. Nav pilnīgi nekādu iemeslu būt savtīgam. Atmet visus sevis-meklēšanas motīvus, līdz ko tie tiek ieraudzīti, un tev nav jāmeklē patiesība; patiesība atradīs tevi.

J: Ir minimālās nepieciešamības.

M: Vai tu ar tām netiki apgādāts jau kopš ieņemšanas? Atdod rūpju par sevi

313

važas un esi, kas tu esi – inteliģence un mīlestība darbībā.

J: Bet ir jāizdzīvo!

M: Tu nevari palīdzēt izdzīvošanai! Reālais tu ir bezlaicīgs un pāri dzimšanai un nāvei. Un ķermenis izdzīvos tikmēr, kamēr tas ir nepieciešams. Nav svarīgi, lai tas dzīvotu ilgi. Pilna dzīve ir labāka par garudzīvi.

J: Kurš var pateikt, kas ir pilna dzīve? Tas ir atkarīgs no manas kultūras fona.

M: Ja tu meklē realitāti, tev ir jāatbrīvo sevi no visiem foniem, no visām kultūrām, no visiem domāšanu un jušanas modeļiem. Pat ideja, ka esi vīrietis vai sieviete, vai pat cilvēks, ir jāatmet. Dzīves okeāns satur visu, ne tikai cilvēkus. Tāpēc no sākuma atmet visas sevis-identifikācijas, izbeidz domāt par sevi kā par tādu-un-tādu, šo vai to. Atmet jebkādas rūpes par sevi, neuztraucies par savu labklājību, materiālu vai garīgu, atmet visas vēlmes, rupjas vai smalkas, izbeidz domāt par jebkāda veida sasniegumiem.Tu esi pilnīgs un pabeigts šeit un tagad, tev absolūti nekas nav vajadzīgs.

Tas nenozīmē, ka tev ir jābūt bez smadzenēm un dumjam, neapdomīgam vai vienaldzīgam; tikai pamat-nemieram par sevi ir jāizzūd. Tev ir nepieciešams kāds ēdiens, apģērbs un jumts virs galvas, bet tas neradīs problēmas, ja vien alkatība netiek uzskatīta par vajadzību. Dzīvo saskaņā ar lietām, kādas tās ir, un ne ar tādam, kādas tās tiek iedomātas.

J: Kas es esmu, ja ne cilvēks?

M: Tas, kas liek tev domāt, ka tu esi cilvēks, nav cilvēks. Tas ir bezdimensiju punkts apziņā, nekas, kas apzinās; viss, ko tu par sevi vari teikt, ir: “Es esmu”. Tu esi tīra būšana – apjausma – svētlaime. Šī realizēšana ir visu meklējumu beigas. Tu pie tā nonāc, kad tu redzi, ka viss, ko tu domā par sevi, ir tikai iztēle, un tu stāvi savrup tīrā apjausmā par pārejošo kā pārejošu, iedomāto kā iedomātu, nereālo kā nereālu. Tas ne pavisam nav grūti, bet ir vajadzīga nepieķeršanās. Tā ir turēšanās pie aplamā, kas patieso padara par tik grūti ieraugāmu. Kad tu saproti, ka aplamajam ir nepieciešams laiks un tas, kam ir nepieciešams laiks, ir

314

aplams, tu esi tuvāk Realitātei, kura ir bezlaicīga, vienmēr tagad. Mūžība laikā ir tikai atkārtotība, kā pulksteņa kustība. Tā bezgalīgi plūst no pagātnes uz nākotni, tukša atkārtošanās. Realitāte ir tas, kas padara pašreizējo tik vitālu, tik atšķirīgu no pagātnes un nākotnes, kuras ir tikai mentālas. Ja tev ir nepieciešams laiks, lai kaut ko sasniegtu, tam ir jābūt aplamam. Reālais vienmēr ir ar tevi; tev nav jāgaida, lai būtu tas, kas tu esi. Tu tikai nedrīksti ļaut prātam doties ārā no sevis meklējumos. Kad tu kaut ko gribi, vaicā sev: vai tiešām man tas ir vajadzīgs? Un, ja atbilde ir nē, tad vienkārši atmet to.

J: Vai man nav jābūt laimīgam? Man varētu nebūt vajadzīgas lietas, tomēr, ja tās mani var padarīt laimīgu, vai man nebūtu tās jārauš?

M: Nekas nevar padarīt tevi laimīgāku, kāds tu esi. Visi laimes meklējumi ir ciešanas un noved pie vēl vairāk ciešanām. Vienīgā laime, kas ir tāda vārda vērta, ir dabīga apzinātas būšanas laime.

J: Vai man nav nepieciešamas daudzas pieredzes, pirms es varu sasniegt tādu augstu apjausmas līmeni?

M: Pieredzes aiz sevis atstāj tikai atmiņas un pievieno nastai, kas jau ir ganasmaga. Tev vairs nav vajadzīgas pieredzes. Ar tām, kas jau bijušas, pietiek. Un, ja tu jūti, ka tev ir vajadzīgas vēl, paskaties cilvēku, kas tev apkārt, sirdīs. Tu atradīsi visdažādākās pieredzes, kurām tu nebūtu spējīgs iziet cauri tūkstoš gados. Mācies no citu bēdām un savējās atstāj sev. Tā nav pieredze, kas tev ir vajadzīga, bet brīvība no jebkādas pieredzes. Nekāro pieredzes; tev tās nav vajadzīgas.

J: Vai tu pats neej cauri pieredzēm?

M: Lietas ap mani notiek, bet es tajās nepiedalos. Notikums kļūst par pieredzi tikai tad, kad es tajā esmu emocionāli iesaistīts. Es esmu stāvoklī, kas ir piepildīts, kas nemeklē uzlabot sevi. Kāds man no pieredzēm labums?

J: Ir nepieciešamas zināšanas, izglītība.

M: Lai apietos ar lietām, ir nepieciešamas zināšanas par lietām. Lai apietos ar cilvēkiem, tev ir nepieciešams ieskats, līdzjūtība. Lai apietos ar sevi, tev nav vajadzīgs nekas. Esi, kas tu esi: apzinoša būšana un neaizklīsti no sevis

315

prom.

J: Universitātes izglītība ir ļoti noderīga.

M: Bez šaubām, tā palīdz tev pelnīt iztiku. Bet tā nemāca tev dzīvot. Tu esi psiholoģijas students. Tas tev kādās konkrētās situācijās varētu palīdzēt. Betvai tu vari dzīvot no psiholoģijas? Dzīve ir sava vārda vērta tikai tad, kad tā darbībā atspoguļo Realitāti. Neviena universitāte tev neiemācīs, kā dzīvot tā, lai, kad būs pienācis laiks mirt, tu varētu pateikt: es dzīvoju labi, man nav jādzīvo atkal. Pārsvarā mūsu mirst, vēloties dzīvot vēlreiz. Ir pieļautas tik daudzas kļūdas, tik daudzas neizlabotas. Pārsvarā cilvēku veģitē, bet nedzīvo. Viņi tikai vāc pieredzes un bagātina savas atmiņas. Bet pieredze ir Realitātes noliegšana, un Realitāte nav ne maņu, ne konceptuāla, ne ķermeņa, ne prāta, kaut arī tā ietver un transcendē abus.

J: Bet pieredze ir tik lietderīga. Pieredzot mēs iemācāmies neskarties klāt liesmai.

M: Es jau tev teicu, ka zināšanas ir lietderīgas, apejoties ar lietām. Bet tās nesaka tev, kā apieties ar cilvēkiem un sevi, kā dzīvot dzīvi. Mēs nerunājampar automobiļa vadīšanu vai naudas pelnīšanu. Šim tev ir nepieciešama pieredze. Bet, lai būtu gaisma pašam pār sevi, tev nepalīdzēs materiālās zināšanas. Tev ir nepieciešams kaut kas daudz intīmāks un dziļāks par iegūtām zināšanām, lai būtu pats, īstajā šī vārda nozīmē. Tava ārējā dzīve nav svarīga. Tu varētu kļūt par nakts sargu un dzīvot laimīgi. Nozīme ir tam, kas tu esi iekšēji. Savu iekšējo mieru un prieku tu nenopelnīsi. Tas ir daudz grūtāk par naudas pelnīšanu. Neviena universitāte tev nevar iemācīt būt par sevi pašu. Vienīgais mācīšanās veids ir prakse. Uzreiz sāc būt tu pats. Atmet visu, kas tu neesi, un ej arvien dziļāk. Tieši kā vīrs, kurš rok aku, atmet visu, kas nav ūdens, līdz viņš sasniedz ūdeni dodošo slāni, tā arī tev ir jāatmet viss, kas nav tevis paša, kamēr nekas nav palicis, no kā ir iespējams atteikties. Tu atradīsi, ka tas, kas ir palicis, nav nekas tāds, pie kā var pieķerties prāts. Tu pat neesi cilvēk-būtne. “Tu vienkārši esi – apjausmas punkts, izpleties kopā ar telpu un laiku, un pāri abiem, augstākaiscēlonis, pats par sevi bez cēloņa. Ja tu man vaicā: “Kas tu esi?” Mana atbilde būtu: “Nekas konkrēts. Tomēr, es esmu.”

316

J: Ja tu neesi nekas konkrēts, tev ir jābūt universālam.

M: Ko nozīmē būt universālam – ne kā konceptam, bet kā dzīvesveidam? Nebūt atdalītam, nebūt pretstatā, bet saprast un mīlēt visu, kas nāk kontaktā ar tevi, nozīmē dzīvot universāli. Būt spējīgam patiesi pateikt: Es esmu pasaule, pasaule ir es, pasaulē es esmu mājās, pasaule ir mana. Katra eksistence ir mana eksistence, katra apziņa ir mana apziņa, katra bēda ir mana bēda, un katrs prieks ir mans prieks – šī ir universālā dzīve. Tomēr mana reālā būtība un arī tavējā ir pāri universam un tāpēc pāri konkrētā un universālā kategorijām. Tā ir, kas tā ir, pilnībā sevi-saturoša un neatkarīga.

J: Man grūti saprast.

M: Tev ir jādod sev laiks pabūt ar šīm lietām. Vecajām rievām tavās smadzenēs ir jābūt izlīdzinātām, neuztaisot jaunas. Tev ir jārealizē sevi kā nekustīgo aiz un pāri kustīgajam, visa, kas notiek, kluso liecinieku.

J: Vai tas nozīmē, ka man ir jāatmet visas domas par aktīvu dzīvi?

M: Ne pavisam. Būs laulības, būs bērni, būs naudas pelnīšana, lai uzturētu ģimeni; viss šis notiks dabīgajā notikumu straumē, jo liktenim sevi ir jāpiepilda; tu iesi tam cauri bez pretestības, tiekoties ar uzdevumiem, kad tienāks, vērīgs un nodevies gan mazās, gan lielās lietās. Bet vispārīgā attieksme būs atvērta nepieķeršanās, milzīga labvēlība, bez gaidām saņemt ko pretī, pastāvīga došana neprasot. Laulībā tu neesi ne vīrs, ne sieva; tu esi mīlestība starp abiem. Tu esi skaidrība un laipnība, kas visu padara kārtīgu un laimīgu. Tas varētu tev šķist miglaini, bet, ja tu par to mazliet padomā, tuatradīsi, ka mistiskais ir vispraktiskākais, jo tas tavu dzīvi padara par rodoši laimīgu. Tava apziņa tiek pacelta augstākā dimensijā, no kuras tu visu redzi daudz skaidrāk un intensīvāk. Tu realizē, ka persona, par kuru tu kļuvi piedzimstot un kura izbeigsies nāvē, ir pagaidu un aplama. Tu neesi maņu, emocionālā un intelektuālā persona, kas notverta vēlmēs un bailēs. Atrodi savu patieso būtību. Kas es esmu? ir fundamentālais visu filozofiju un psiholoģiju jautājums. Ej tajā dziļi.

317

67. Pieredzes nav tasMaharadž: Meklētājs ir tas, kurš meklē sevi. Drīz viņš atklāj, ka viņš nevarbūt ķermenis. Kad pārliecība: “es neesmu ķermenis” kļūst tik kārtīgi nosēdusies, ka viņš vairs nevar just, domāt un rīkoties kā ķermenis, viņš viegli atklās, ka viņš ir universālā būšana, zināšana, darbība, ka viņā un caurviņu viss universs ir reāls, apzināts un aktīvs. Šī ir problēmas pati sirds. Vai nu tu esi ķermeni-apzinošs un apstākļu vergs, vai tu esi universālā apziņa pati – un pilnīgā kontrolē pār katru notikumu.

Tomēr apziņa, individuāla vai universāla, nav mana patiesā mājvieta; manistajā nav, tā nav mana, tajā nav “manis”. Es esmu pāri, kaut arī nav viegli izskaidrot, kā kāds var ne apzināties, ne neapzināties, bet vienkārši būt pāri. Es nevaru pateikt, ka es esmu Dievā, vai es esmu Dievs; Dievs ir universālā gaisma un mīlestība, universālais liecinieks: es esmu pāri pat universālajam.

Jautātājs: Tādā gadījumā tu esi bez vārda un formas. Kāda esamība tev ir?

M: Es esmu, kas es esmu, ne ar formu, ne arī bez formas, ne apzināts, ne neapzināts. Esmu ārpus šīm kategorijām.

J: Tu runā par neti-neti (ne šis, ne šis) pieeju.

M: Tu nevari mani atrast ar noliegumiem vien. Es esmu kā viss, tā nekas. Ne abi, ne arī ne neviens. Šīs definīcijas ir piemērojamas Universa Kungam,ne man.

J: Vai tavs nodoms ir pateikt, ka tu esi vienkārši nekas?

M: O, nē! Es esmu pabeigts un perfekts. Es esmu būšanas būtība, zināšanas zinīgums, laimības pilnība. Tu nevari mani reducēt uz tukšumu.

J: Ja tu esi pāri vārdiem, par ko mums runāt? Metafiziski runājot, tas, ko tu saki, turas kopā; iekšējo pretrunu nav. Bet tajā, ko tu saki, nekā priekš manis nav. Tas ir pilnībā pāri manām tūlītējām nepieciešamībām. Kad es prasu maizi, tu man dod dimantus. Tie ir skaisti, bez šaubām, bet es esmu izsalcis.

M: Tas tā nav. Es tev piedāvāju tieši to, kas tev ir vajadzīgs – atmodu. Tu

318

neesi izsalcis, un tev nav vajadzīga maize. Tev ir vajadzīga apstāšanās, atmešana, atpiņķerēšanās. Tas, kam tu tici, kas tev ir vajadzīgs, nav tas, kas tev ir vajadzīgs. Tavu īsto vajadzību zinu es, ne tu. Tev ir jāatgriežas uz stāvokli, kurā esmu es – tavu dabīgo stāvokli. Viss pārējais, par ko tu vari iedomāties, ir ilūzija un šķērslis. Tici man, tev nav vajadzīgs nekas cits, izņemot būt, kas tu esi. Tu iedomājies, ka tu paliksi vērtīgāks kaut ko iegūstot. Tas ir kā zelts, kurš iedomājās, ka vara piemaisījums to uzlabos. Tikšana vaļā un attīrīšanās, atsacīšanās no visa, kas ir svešs tavai dabai, ir pietiekoši. Viss pārējais ir bezjēdzība.

J: Ir vieglāk teikt, nekā to izdarīt. Cilvēks pie tevis ierodas ar vēdera sāpēm,un tu viņam iesaki iztīrīt vēderu. Protams, bez prāta problēmu nebūs. Bet prāts ir te – pavisam taustāmi.

M: Tas ir prāts, kas tev saka, ka prāts ir te. Netiec maldināts. Visi nebeidzamie strīdi par prātu tiek prāta paša radīti, prāta paša aizsardzībai, izdzīvošanai un ekspansijai. Tā ir principiāla atteikšanās klausīties prāta samežģījumos un izvirdumos, kas tevi var vest pāri.

J: Ser, es esmu pazemīgs meklētājs, kamēr tu esi Augstākā Realitāte pati. Tagad meklētājs pienāk klāt Augstākajam, lai tiktu apgaismots. Ko Augstākais dara?

M: Klausies, ko es tev visu laiku saku, un neaizvirzies no tā prom. Domā par to visu laiku un ne par ko citu. Tik tālu ticis, atmet visas domas, ne tikai par pasauli, bet arī par sevi. Paliec pāri visām domām, klusā būšanā-apjausmā. Tas nav progress, jo tas, pie kā tu nonāc, jau ir tevī, gaida tevi.

J: Tad tu saki, ka man vajadzētu mēģināt izbeigt domāt un nesvārstīgi paliktidejā “es esmu”.

M: Jā, un lai kādas domas pie tevis nāktu sakarā ar šo “es esmu”, iztukšo tās no nozīmes, nepievērs tām uzmanību.

J: Man sanāk satikt daudz rietumniekus, un, salīdzinot viņus ar indiešiem, es pamatā redzu atšķirību. Šķiet, viņu psihe (antahkaraņa) ir savādāka. Jēdzienus kā Pats, Realitāte, tīrs prāts, universālā apziņa indiešu prāts aptverviegli. Viņi izklausās pazīstami, tie garšo saldi. Rietumu prāts neatbild vai

319

tikai reaģē uz tiem. Tas konkretizē un grib tos izmantot pieņemto vērtību labā. Šīs vērtības bieži ir personīgas: veselība, labklājība, bagātība; dažreiz tās ir sociālas – labāka sabiedrība, laimīgāka dzīve priekš visiem; visas ir saistītas ar pasaulīgām problēmām, personīgām vai bezpersoniskām. Cita grūtība, ar kādu diezgan bieži mēdzu sastapties, runājot ar rietumniekiem, ir, ka viņiem viss ir pieredze – tā, it kā viņi gribētu pieredzēt ēdienu, dzērienu un sievietes, mākslu un ceļojumos, tā arī viņi grib pieredzēt jogu, realizāciju un atbrīvošanos. Viņiem tā ir tikai vēl viena pieredze, gūstama par kaut kādu cenu. Viņi iedomājas, ka tāda pieredze var tikt nopirkta, un viņi kaulējas par cenu. Kad kāds Guru cenu laika un pūliņu izteiksmē nosaka par augstu, viņi dodas pie cita, kurš piedāvā nosacījumus, šķietami ļoti vieglus, bet balstītus nepiepildāmās lietās. Tas ir kā vecais stāsts par nedomāšanu par pelēko mērkaķi, kad tiek dzertas zāles! Šajā gadījumā nedomāšana par pasauli, “sevis atmešana”, “visu vēlmju apdzēšana”, “kļūšana par perfektiem celibātiem”, utt. Dabīgi, notiek milzīga krāpšanās visos līmeņos, un rezultātu nav nekādu. Daži Guru pilnīgā izmisumā atmet jebkādu disciplīnu, nenosaka nekādus nosacījumus, iesaka bez-piepūli, dabiskumu, vienkārši dzīvošanu pasīvā apjausmā, bez “jādara” un “ne-jādara” modeļiem. Un ir daudzi skolnieki, kuru pagātnes pieredzes ir novedušas pie tā, ka viņi ienīst sevi tik traki, ka viņi pat negrib vairs uz sevi skatīties. Ja viņi nav nepatikā, viņi ir nogarlaikojušies. Viņiem ir sevis-zināšanas sāts, viņi grib kaut ko citu.

M: Lai viņi nedomā par sevi, ja viņiem nepatīk. Lai viņi paliek ar Guru, vēro viņu, domā par viņu. Drīz viņi pieredzēs tādu kā svētlaimi, pavisam jaunu, nekad iepriekš nepieredzētu, izņemot, varbūt, bērnībā. Tāda pieredze ir tik nekļūdīgi jauna, ka tā pievilks viņu uzmanību un radīs interesi; kad interese ir radusies, sekos kārtīga nodošanās.

J: Šie cilvēki ir ļoti kritiski un aizdomīgi. Viņi nevar būt savādāki, jo ir daudz mācījušies un daudz vīlušies. No vienas puses viņi grib pieredzi, no otras viņi tai neuzticas. Kā viņus sasniegt, Dievs vien zina!

M: Patiess ieskats un mīlestība viņus sasniegs.

J: Kad viņiem ir kāda garīga pieredze, rodas nākošā grūtība. Viņi sūdzas, kapieredze neilgst, ka tā nāk un iet pavisam neparedzami. Pieķērušies pie

320

soskas, viņi to grib sūkāt visu laiku.

M: Pieredze, lai cik smalka, nav tas. Pati pēc savas dabas tā nāk un iet. Sevis-realizācija nav guvums. Tā vairāk ir sapratnes dabas. Kad pie tās ir nonākts, tā nevar tikt pazaudēta. No otras puses, apziņa ir mainīga, plūstoša,katru mirkli transformācijā. Neturies pie apziņas un tās satura. Apziņa, kad notverta, apstājas. Mēģināt iemūžināt ieskata zibsni vai laimības izvirdumu ir destruktīvi pret to, ko tā grib saglabāt. Kas nāk, tam jāiet. Pastāvīgais ir pāri visām nākšanām un iešanām. Ej uz visu pieredžu sakni, uz būšanas sajūtu. Pāri būšanai un nebūšanai gulst reālā milzums. Mēģini un mēģini atkal.

J: Lai mēģinātu, ir vajadzīga ticība.

M: No sākuma ir jābūt gribai. Kad griba ir stipra, nāks arī vēlēšanās mēģināt. Tev nav nepieciešams veiksmes apstiprinājums, kad griba ir stipra.Tu esi gatavs azartam.

J: Spēcīga vēlme, spēcīga ticība – tas beigās ir viens un tas pats. Šie cilvēki neuzticas ne saviem vecākiem, ne sabiedrībai, ne arī paši sev. Viss, kam viņi ir pieskārušies, ir pārvērties pelnos. Iedod viņiem vienu pieredzi, pavisam īstu, neapšaubāmu, pāri prāta argumentācijai, un viņi sekos tev līdzpasaules malai.

M: Bet es neko citu nedaru! Nenoguris es vedu viņu uzmanību uz vienīgo neapstrīdamo faktu – būšanu. Būšanai nav nepieciešami pierādījumi – tā pierāda visu pārējo. Ja tikai viņi ietu dziļi būšanas faktā un atklātu tā milzumu un varenību, kam durvis ir “es esmu”, un pārkāptu slieksni, un ietupāri, viņu dzīve būtu pilna laimības un gaismas. Tici man, pūles, kas ir nepieciešamas, nav nekas, salīdzinājumā ar atklājumiem, pie kuriem nonāk.

J: Tas, ko tu saki, ir tā. Bet šiem cilvēkiem nav ne pārliecības, ne pacietības. Pat īsas pūles viņus nogurdina. Ir tiešām žēl skatīties, kā viņi akligrābstās un tomēr nav spējīgi turēties pie palīdzību sniedzošās rokas. Viņi pamatos ir ļoti jauki cilvēki, bet totāli apjukuši. Es viņiem saku: jūs negūsietpatiesību ar saviem nosacījumiem. Jums ir jāpieņem nosacījumi. Uz šo viņuatbilde ir: daži nosacījumus pieņem, daži nē. Pieņemšana un ne-pieņemšanair virspusēja un nejauša; realitāte ir visos; ir jābūt veidam, kas der visiem –

321

bez pievienotiem nosacījumiem.

M: Tāds ceļš ir, atvērts visiem, katrā līmenī, katrā dzīves solī. Visi apjauš sevi. Sevis-apjausmas padziļināšana un paplašināšana ir karaliskais ceļš. Sauc to par modrumu vai vērošanu, vai vienkārši uzmanību – tas der visiem. Tam visi ir nogatavojušies, un neviens nevar tajā izgāzties.

Bet, protams, tev nav jābūt tikai modram. Tavai modrībai ir jāietver arī prāts. Vērošana galvenokārt ir apziņas un tās kustības apjausma.

68. Meklē apziņas avotuJautātājs: Iepriekš mēs runājām par rietumu prāta īpatnībām un grūtībām, ar kādām tas sastopas, sekojot morālajai un intelektuālajai Vedāntas disciplīnai. Viens no šķēršļiem ir jauno eiropiešu un amerikāņu aizņemtība ar briesmīgo situāciju pasaulē un steidzamā nepieciešamība savest to kārtībā.

Viņiem nav pacietības ar cilvēkiem, kāds esi tu, kuri sludina personīgo uzlabošanos kā priekšnosacījumu pasaules uzlabošanai. Viņi saka, tas nav ne iespējams, ne arī nepieciešams. Cilvēce ir gatava sistēmu maiņai – sociālai, ekonomiskai, politiskai. Pasaules valdība, pasaules policija, pasaules plānošana un fizisko un ideoloģisko barjeru atmešana: ar to pietiekot, nekādas personīgās transformācijas nav nepieciešamas. Bez šaubām, cilvēki veido sabiedrību, bet arī sabiedrība veido cilvēkus. Cilvēcīga sabiedrībā cilvēki būtu cilvēcīgi; turklāt zinātne dod atbildes uz daudziem jautājumiem, kuri iepriekš bija tikai reliģijas sfērā.

Maharadž: Neapšaubāmi, tiekšanās uz pasaules uzlabošanu ir visievērojamākā nodarbe. Nesavtīgi darīta tā padara prātu skaidru un attīra sirdi. Bet drīz cilvēks realizēs, ka viņš dzenas pakaļ mirāžai. Lokāli un īslaicīgi uzlabojumi vienmēr ir iespējami, un ir bijuši varenu karaļu un

322

skolotāju sasniegti atkal un atkal; bet tas drīz nonāk pie savām beigām, atstājot cilvēci jaunā bēdu ciklā. Tas ir visas manifestācijas dabā, ka labais un sliktais viens otram seko vienādā apmērā. Patiess patvērums ir tikai nemanifestētajā.

J: Vai tu tādējādi neiesaki mukšanu prom?

M: Tieši otrādi. Vienīgais veids uz atjaunošanos ir caur sabrucināšanu. Tev vecās rotas ir jāizkausē bezformīgā zeltā, pirms tu vari izliet jaunas. Tikai cilvēki, kuri ir gājuši pāri pasaulei, var pasauli izmainīt. Nekad nav bijis savādāk. Tie daži, kuru ietekme ir bijusi ilgstoša, visi ir bijuši realitātes zinātāji. Sasniedz viņu līmeni un tikai tad runā par palīdzēšanu pasaulei.

J: Tās nav upes un tie nav kalni, kam mēs gribam palīdzēt, bet cilvēkiem.

M: Ar pasauli nav nekas nepareizs, bet tikai ar cilvēkiem, kuri padara to parsliktu. Ej un lūdz viņiem uzvesties.

J: Vēlmes un bailes liek viņiem tā uzvesties.

M: Precīzi. Tikmēr, kamēr cilvēka uzvedība tiek vēlmju un baiļu dominēta, nav lielu cerību. Un, lai zinātu kā efektīvi pieiet cilvēkiem, tev pašam ir jābūt brīvam no visām vēlmēm un bailēm.

J: Dažas pamat-vēlmes un bailes ir neizbēgamas, tādas, kas saistāmas ar pārtiku, seksu un nāvi.

M: Tās ir vajadzības, un kā vajadzības tās tiek apmierinātas.

J: Pat nāve ir vajadzība?

M: Nodzīvojis garu un auglīgu dzīvi, tu jūti vajadzību nomirt. Tikai tad, kad nepareizi pielietotas, vēlmes un bailes ir destruktīvas. Kā vien vari vēlies pareizo un baidies no nepareizā. Bet, kad cilvēki vēlas to, kas ir nepareizs, un baidās no tā, kas ir pareizs, viņi rada haosu un izmisumu.

J: Kas ir pareizs, un kas ir nepareizs?

M: Relatīvi, kas rada ciešanas ir nepareizs, kas tās remdē, tas ir pareizs. Absolūti, kas ved tevi atpakaļ uz realitāti, ir pareizs, un kas aizklāj realitāti, ir nepareizs.

323

J: Kad mēs runājam par palīdzēšanu cilvēcei, mēs domājam cīņu pret nekārtībām un ciešanām.

M: Tu tikai runā par palīdzēšanu. Vai kādreiz tu esi palīdzējis, tā īsti palīdzējis kaut vienam cilvēkam? Vai kaut vienu dvēseli tu esi nostādījis pāri turpmākai palīdzības nepieciešamībai? Vai tu vari dot cilvēkam raksturu, balstoties vismaz uz pilnu viņa pienākumu un iespēju redzējumu, ja ne ieskatu viņa patiesajā būtībā? Ja tu nezini, kas ir labs tev pašam, kā tu vari zināt, kas ir labs citiem?

J: Adekvāti izdzīvošanas līdzekļi būtu labi visiem. Tu varētu būt Dievs pats, bet tev ir jābūt labi paēdušam, lai tu ar mums runātu.

M: Tas esi tu, kam ir vajadzīgs mans ķermenis, lai es ar tevi runātu. Es neesmu mans ķermenis, ne arī man tas ir vajadzīgs. Es esmu tikai liecinieks.Man pašam nav formas.

Jūs esat tik pieraduši par sevi domāt kā par ķermeņiem, kam ir apziņas, ka tu pat nespēj iedomāties apziņu, kam ir ķermeņi. Kad tu realizē, ka ķermeniskā eksistence ir tikai prāta stāvoklis, kustība apziņā, ka apziņas okeāns ir bezgalīgs un mūžīgs, un ka saskarsmē ar apziņu tu esi tikai liecinieks, tu būsi spējīgs pilnībā atkāpties no apziņas pāri tai.

J: Mums stāsta, ka ir daudzi eksistences līmeņi. Vai tu eksistē un funkcionē visos līmeņos? Vai laikā, kad tu esi uz zemes, tu esi arī debesīs (svarga)?

M: Mani nekur nevar atrast! Es neesmu lieta, kam var iedot vietu starp citām. Visas lietas ir manī, bet es neesmu lietu starpā. Tu man stāsti par super-struktūru, kamēr man rūp tikai pamati. Super-struktūras paceļas un krīt, bet pamati ilgst. Es neesmu ieinteresēts pārejošajā, bet tu ne par ko citunerunā.

J: Piedod man par šo dīvaino jautājumu. Ja kāds ar zobenu, asu kā žilete, pēkšņi nocirstu tev galvu, kāda tev būtu starpība?

M: Pilnīgi nekāda. Ķermenis zaudēs savu galvu, dažas komunikāciju līnijas tiks pārrautas, tas ir viss. Divi cilvēki runājas viens ar otru pa telefonu, un līnija tiek pārrauta. Nekas nenotiek ar cilvēkiem, tikai viņiem ir jāmeklē kāds cits komunikācijas veids. Bhagavad Gīta saka: “zobens to necērt”. Tas

324

tā ir burtiski. Tas ir apziņas dabā dzīvot pāri saviem nesējiem. Tā ir kā uguns. Tā nodedzina degvielu, bet ne sevi. Tieši kā uguns var ilgt ilgāk par degvielas kalnu, tā apziņa izdzīvo neskaitāmus ķermeņus.

J: Degviela iespaido liesmu.

M: Tikmēr, kamēr tā ilgst. Izmaini degvielas dabu un liesmas krāsa un izskats mainīsies.

Tagad mēs viens ar otru runājam. Šim ir nepieciešama klātbūtne; ja mēs neesam klātbūtnē, mēs nevaram runāties. Bet ar klātbūtni vien nepietiek. Ir arī jābūt vēlmei runāt.

Pāri visam mēs gribam palikt pie apziņas. Mēs panesīsim jebkādas ciešanas un pazemojumus, bet mēs labāk tomēr paliksim pie apziņas. Ja vien mēs nesacelsim dumpi pret šo pieredžu grābšanu un neatlaidīsim manifestēto pavisam, nevar būt remdējuma. Mēs paliksim lamatās.

J: Tu saki, tu esi klusais liecinieks, un tu arī esi pāri apziņai. Vai tajā nav pretrunu? Ja tu esi pāri apziņai, kam tu esi liecinieks?

M: Es apzinos un neapzinos, abi, gan apzināts, gan neapzināts, ne apzināts, ne neapzināts – visam šim es esmu liecinieks – bet īstenībā liecinieka nav, jo nav nekā, kam būt par liecinieku. Es esmu pilnībā tukšs no jebkādiem mentāliem veidojumiem, tukšs no prāta – tomēr pilnībā apjautošs. Šo es mēģinu izteikt, sakot, ka es esmu pāri prātam.

J: Tad kā es tevi varu sasniegt?

M: Apjaut savu būšanu apzinātam un meklē apziņas avotu. Tas ir viss. Ļoti nedaudz var tikt pateikts vārdos. Darīšana, kā es tev saku, ir tas, kas atnesīs gaismu, ne mana teikšana. Nav daudz nozīmes līdzekļiem; tā ir vēlme, dzinulis, patiess dedzīgums, kam ir nozīme.

325

69. Nepastāvība ir nerealitātes pierādījumsJautātājs: Mans draugs ir vācietis, un es esmu dzimis Anglijā, un mani vecāki ir francūži. Esmu indijā vairāk nekā gadu, klejojot no āšrama uz āšramu.

Maharadž: Vai kādas garīgās prakses (sādhanas)?

J: Studijas un meditācija.

M: Uz ko tu meditē?

J: Uz to, ko lasu.

M: Labi.

J: Ko jūs, ser, dariet?

M: Runāju.

J: Par ko tu runā?

M: Tu gribi lekciju? Labāk prasi man kaut ko, kas tevi skar, lai tu spēcīgi toizjustu. Ja vien tu neesi emocionāli iesaistīts, tu varētu ar mani strīdēties, betstarp mums nebūs īstas sapratnes. Ja tu saki: “mani nekas neuztrauc, man problēmu nav”, es ar to esmu mierā, mēs varam būt klusi. Bet, ja kaut kas tevi tiešām skar, tad ir iemesls runāt.

Vai man jautāt tev? Kāds ir iemesls tavai staigāšanai no vienas vietas uz otru?

J: Lai satiktu cilvēkus, lai mēģinātu viņus saprast.

M: Kādus cilvēkus tu mēģini saprast? Ko īsti tu meklē?

J: Integrāciju.

M: Ja tu gribi integrāciju, tev ir jāzina, ko tu gribi integrēt.

J: Satiekot un vērojot cilvēkus, iepazīst arī sevi. Tas iet kopā.

326

M: Tas ne obligāti iet kopā.

J: Viens uzlabo otru.

M: Tas nestrādā tādā veidā. Spogulis atspoguļo attēlu, bet attēls neuzlabo spoguli. Tu neesi ne spogulis, ne attēls spogulī. Padarījis spoguli par perfektu, lai tas atspoguļotu korekti, pareizi, tu vari pagriezt spoguli apkārt un ieraudzīt tajā patiesu sevis atspulgu – patiesu, tik cik spogulis spēj atspoguļot. Bet atspulgs neesi tu – tu esi atspulga redzētājs. Saproti to skaidri – lai ko tu uztvertu, tu neesi tas, ko tu uztver.

J: Es esmu spogulis un pasaule ir attēls?

M: Tu vari redzēt abus, gan attēlu, gan spoguli. Tu neesi neviens no tiem. Kas tu esi? Neizmanto formulas. Atbilde nav vārdos. Tuvākais, ko var pateikt vārdos, ir: es esmu tas, kas uztveri padara iespējamu, dzīve pāri pieredzētājam un tā pieredzei.

Tagad, vai vari atdalīt sevi no abiem, gan spoguļa, gan attēla spogulī, un stāvēt pilnībā viens, pats par sevi?

J: Nē, nevaru.

M: Kā tu zini, ka tu nevari? Ir tik daudz lietas, ko tu dari, nezinot, kā tās darīt. Tu sagremo ēdienu, cirkulē savas asinis un limfu, tu kustini savus muskuļus – visu to nezinot kā. Tādā pašā veidā tu uztver, tu jūti, tu domā, nezinot to “kāpēc” un “kā”. Līdzīgi tu esi pats, nezinot to. Nav nekā nepareiza ar tevi kā Pašu. Tas ir tas, kas tas ir, perfekts. Tas ir spogulis, kas nav skaidrs un patiess, un tāpēc rāda tev aplamas bildes. Tev nav sevi jāizlabo – tikai nostādi pareizi savu ideju par sevi. Mācies sevi atdalīt no attēla un spoguļa, turpini atcerēties: es neesmu ne prāts, ne arī tā idejas; darito pacietīgi un ar pārliecību, un tu noteikti nonāksi pie tieša sevis redzējumakā visas būšanas – zināšanas – mīlēšanas avota, mūžīga, visu-apskaujoša, visur-esoša. Tu esi bezgalīgais, fokusējies ķermenī. Tagad tu redzi tikai ķermeni. Mēģini patiesi, un tu reiz redzēsi tikai bezgalīgo.

J: No kurienes nāk realitātes pieredze, un vai tā ilgst?

M: Jebkāda pieredze noteikti ir pārejoša. Bet visu pieredžu pamats ir

327

nekustīgs. Nekas, ko var nosaukt par notikumu, neilgs. Bet daži notikumi attīra prātu, un daži to saduļķo. Dziļa ieskata un visu-aptverošas mīlestības mirkļi attīra prātu, kamēr vēlmes un bailes, naids un dusmas, akla ticība un intelektuāla augstprātība piesārņo un trulina psihi.

J: Vai sevis-realizācija ir tik svarīga?

M: Bez tās tevi ēdīs vēlmes un bailes, kuras bezgalīgi un bezjēdzīgi atkārtosies nebeidzamās ciešanās. Lielākā daļa cilvēku nezina, ka ciešanas var beigties. Bet, kad viņi izdzird labās ziņas, acīmredzami, iešana pāri jebkādiem konfliktiem un cīņām kļūst par vissteidzamāko uzdevumu. Tu zini, ka tu vari būt brīvs, un tagad tas ir atkarīgs no tevis. Vai nu tu uz visiem laikiem paliec izsalcis un izslāpis, ilgās, meklējot, grābstoties, turoties, vienmēr zaudējot un bēdājoties, vai tu no visas sirds dodies ārā bezlaicīgas pilnības stāvokļa meklējumos, stāvokļa, kam nekas nevar tikt pievienots, no kura nekas nevar tikt atņemts. Tajā nav nekādu vēlmju un baiļu, ne tāpēc, ka no tām atsakās, bet tāpēc, ka tās ir pazaudējušas savu nozīmi.

J: Tik tālu es tev sekoju līdz. Tagad, kas man būtu jādara?

M: Nav nekā darāma. Tikai esi. Nedari neko. Esi. Ne kāpšanas kalnā, ne sēdēšanas alās. Es pat nesaku: “esi pats”, jo tu nezini sevi. Tikai esi. Redzējis, ka tu neesi ne “ārējā” uztveramo pasaule, ne arī “iekšējā” domājamo pasaule, ka tu neesi ne ķermenis, ne prāts – tikai esi.

J: Protams, ir realizācijas pakāpes.

M: Sevis-realizācijā nav soļi. Tajā nav nekā pakāpeniska. Tas notiek pēkšņiun ir neatgriezeniski. Tu ievelies jaunā dimensijā, no kuras iepriekšējās tiek redzētas kā tikai abstrakcijas. Tieši kā, kad uzlec saule, tu redzi lietas, kādastās ir, tā pat, realizējot sevi, tu redzi visu tā, kāds tas ir. Ilūziju pasaule tiek atstāta aiz muguras.

J: Vai realizācijas stāvoklī lietas mainās? Vai tās kļūst košas un jēgpilnas?

M: Pieredze ir tāda, bet tā nav realitātes pieredze (sadanubhav), bet universa harmonijas (satvanubhav) pieredze.

328

J: Tomēr progress pastāv.

M: Progress var būt tikai sagatavotībā (sādhana). Realizācija ir pēkšņa. Auglis nogatavojas lēni, bet nokrīt pēkšņi un neatgriezeniski.

J: Fiziski un mentāli es esmu mierā. Kas vēl man būtu vajadzīgs?

M: Tev varētu nebūt augstākais stāvoklis. To, ka esi atgriezies savā dabīgajā stāvoklī, tu atpazīsi pēc tā, ka pilnībā nebūs nekādu vēlmju un baiļu. Beigu beigās, visu vēlmju un baiļu saknē ir sajūta, ka neesi tas, kas tu esi. Tieši kā izmežģīta locītava sāp, kamēr tā nav salikta vietā, un tiek aizmirsta, līdz ko tā tiek salikta kopā, tā arī jebkādas sevis-raizes ir metālu kropļojumu simptoms, kas izzūd, līdz ko tu esi normālajā stāvoklī.

J: Jā, bet kāda ir sādhana dabīgā stāvokļa sasniegšanai?

M: Turies pie sajūtas “es esmu” un ne pie kā cita. Kad tādējādi prāts kļūst pilnībā kluss, tas spīd jaunā gaismā un vibrē jaunās zināšanās. Tas viss nāk spontāni, tev tikai ir jāturas pie “es esmu”. Tieši kā pēc miega vai sajūsmas stāvokļa tu jūties tik labi, tādā pašā veidā realizējot tu jūties pabeigts, piepildīts, brīvs no baudu-sāpju kompleksa, un tomēr ne vienmēr spējīgs izskaidrot, kas notika, kāpēc un kā. Tu to vari pateikt tikai negatīvos apgalvojumos: “Nekas ar mani vairs nav ne tā.” Tikai salīdzinot ar pagātni tu zini, ka tu no tā esi ārā. Savādāk – tu vienkārši esi tu pats. Necenties to izstāstīt citiem. Ja tu vari, tas nav tas. Esi kluss un vēro to, izpaužam sevi darbībā.

J: Ja tu varētu man pateikt, par ko es kļūšu, tas varētu man palīdzēt pieskatītmanu attīstību.

M: Kā kāds var tev pateikt, kas tu kļūsi, ja nav kļūšanas? Tu tikai atklāj, kastu esi. Visa sevis veidošana atbilstoši kādam modelim ir laika izmešana. Nedomā ne par pagātni, ne par nākotni, tikai esi.

J: Kā es varu vienkārši būt? Izmaiņas ir neizbēgamas.

M: Izmaiņas ir neizbēgamas mainīgajā, bet tu neesi to subjekts. Tu esi nemainīgais fons, uz kura izmaiņas tiek uztvertas.

J: Viss mainās, arī fons mainās. Lai manītu izmaiņas, nemainīgs fons nav

329

nepieciešams. Pats ir mirklīgs – tas ir tikai punkts, kurā pagātne tiekas ar nākotni.

M: Protams, pats, kas balstīts atmiņā, ir mirklīgs. Bet, lai tāds pats pastāvētu, aiz tā ir nepieciešama nepārrauta turpinātība. Tu no pieredzes zini, ka ir brīži, kad tavs pats tiek aizmirsts. Kas to atved atpakaļ pie dzīves?Kas tevi no rīta pamodina? Ir jābūt kādam pastāvīgam faktoram, kas savieno pārtraukumaino apziņu. Ja tu rūpīgi vēro, tu atradīsi, ka pat tava ikdienas apziņa ir zibšņos, starp kuriem visu laiku ir atstarpes. Kas ir šajās atstarpēs? Kas tur vēl varētu būt, ja ne tava īstā būtība, kas ir bezlaicīga; prāts un bez-prāts priekš tās ir viens.

J: Kāds ir iemesls degsmei klaiņot apkārt?

M: Nav iemesla. Tu tikai sapņo, ka tu klaiņo apkārt. Pēc dažiem gadiem tavs Indijas apmeklējums tev šķitīs sapnis. Tajā laikā tu sapņosi kādu citu sapni. Realizē, ka tas neesi tu, kas kustas no sapņa uz sapni, bet sapņi plūst tavā priekšā, un tu esi neskartais liecinieks. Nekādi notikumi neiespaido tavu īsto būtību – šī ir absolūta patiesība.

J: Vai es nevaru staigāt apkārt fiziski un turēties nesvārstīgs iekšēji?

M: Tu vari, bet kādam nolūkam? Ja tu esi patiess, tu ieraudzīsi, ka beigās tev apniks klaiņot apkārt, un tu nožēlosi enerģijas un laika izmešanu. Lai atrastu sevi, tev nav jāliek neviens solis.

J: Vai ir starpība starp Sevis (ātman) pieredzi un Absolūta (brahman) pieredzi?

M: Nevar būt Absolūta pieredze, jo tas ir pāri visām pieredzēm. No otras puses, pats ir pieredzošais faktors katrā pieredzē un tādējādi, savā ziņā, apstiprina pieredzes. Pasaule varētu būt pilna ar vērtīgām lietām, bet, ja nav neviena, kam tās pirkt, tām nav cenas. Absolūts satur visu pieredzamo, bet bez pieredzētāja pieredzes ir nekas. Tas, kas padara pieredzes par iespējamām, ir Absolūts. Tas, kas padara tās par aktuālām, ir Pats.

J: Vai mēs nesasniedzam Absolūtu caur pakāpeniskām pieredzēm? Sākot arrupjākajām, mēs beidzam ar vissmalkākajām.

330

M: Nevar būt pieredze bez vēlēšanās pēc tās. Var būt pakāpeniskums starp vēlmēm, bet starp vissmalkāko vēlmi un brīvību no visām vēlmēm ir bezdibenis, kuram ir jābūt šķērsotam. Nereālais varētu izskatīties reāls, bet tas ir pārejošs. Reālais nebaidās no laika.

J: Vai nereālais nav reālā izpausme?

M: Kā tas tā varētu būt? Tas ir kā teikt, ka patiesība sevi izpauž sapņos. Reālajam nepastāv nereālais. Tas izskatās reāls tikai tāpēc, ka tu tam tici. Apšaubi to, un tas izbeidzas. Kad tu esi iemīlējies kādā, tu iedod tam realitāti – tu iedomājies, ka tava mīlestība ir visu-spēcīga un mūžīga. Kad tāpienāk beigām, tu saki: “Es domāju, ka tā bija reāla, bet tā nebija.” Nepastāvība ir vislabākais pierādījums nerealitātei. Kas ir ierobežots laikā un telpā, un attiecināms tikai uz vienu personu, tas nav reāls. Reālais ir priekš visiem un uz visiem laikiem.

Pāri visam citam lolo sevi. Tu neko citu nepieņemtu maiņā pret savu eksistenci. Vēlme būt ir visspēcīgākā no visām vēlmēm, un tā aizies tikai realizējot tavu patieso dabu.

J: Pat nereālajā ir realitātes pieskāriens.

M: Jā, realitāte, kuru tu tam iedod, domājot, ka tas ir reāls. Pārliecinājis sevi, tu esi savas pārliecības sasaistīts. Kad saule spīd, parādās krāsas. Kad tā noriet, tās izzūd. Kur ir krāsas bez gaismas?

J: Šī ir domāšana dualitātes terminos.

M: Visa domāšana ir dualitātē. Identitātē neviena doma neizdzīvo.

331

70. Dievs ir visu vēlmju un zināšanu beigasMaharadž: No kurienes tu esi? Pēc kā esi ieradies?

Jautātājs: Esmu no Amerikas, un mans draugs ir no Īrijas. Es ierados kādus sešus mēnešus atpakaļ, un es ceļoju no āšrama uz āšramu. Mans draugs ieradās pats.

M: Ko esi redzējis?

J: Es biju Šrī Ramanāšramā un apmeklēju arī Rišikešu. Vai varu tev vaicāt, kāds ir tavs viedoklis par Šrī Ramana Maharši?

M: Mēs abi esam tajā pašā senajā stāvoklī. Bet ko tu zini par Maharši? Tu sevi uzskati par vārdu un ķermeni, tātad viss, ko tu uztver, ir vārdi un ķermeņi.

J: Ja būtu tāda iespēja tev satikt Maharši, kas notiktu?

M: Iespējams, mēs justos pavisam priecīgi. Mēs pat varētu pārrunāt kādu vārdu.

J: Bet vai viņš tevi atpazītu kā atbrīvotu cilvēku?

M: Protams. Tā pat kā cilvēks atpazīst cilvēku, tā džnānī atpazīst džnānī. Tunevari novērtēt to, ko tu neesi pieredzējis. Tu esi tas, par ko tu sevi iedomājies, bet tu nevari iedomāties sevi par to, ko tu neesi pieredzējis.

J: Lai kļūtu par inženieri, man ir jāmācās inženierzinātne. Lai kļūtu par Dievu, kas man jāmācās?

M: Tev ir viss jā-at-mācās. Dievs ir visu vēlmju un zināšanu beigas.

J: Tu gribi teikt, ka es kļūstu par Dievu, tikai atmetot vēlmi kļūt par Dievu vien?

M: Ir jāatdod visas vēlmes, jo vēloties, tu ieņem savu vēlmju formu. Kad nepaliek vēlmju, tu atgriezies savā dabīgajā stāvoklī.

332

J: Kā es atpazīšu, ka esmu sasniedzis pilnību?

M: Tu nevari zināt pilnību, tu vari zināt tikai nepilnību. Lai būtu zināšanas, ir jābūt atdalītībai un ne-harmonijai. Tu vari zināt to, kas tu neesi, bet tu nevari zināt savu īsto būtību. Tu vari tikai būt, kas tu esi. Visa pieeja ir caur sapratni, kas ir aplamā kā aplama redzēšanā. Bet, lai saprastu, tev ir jāvēro no ārpuses.

J: Vedāntiskais Maijas, ilūzijas jēdziens attiecās uz manifestēto. Tāpēc mūsu zināšanas par manifestēto ir neuzticamas. Bet mums būtu jāspēj uzticēties mūsu zināšanām par nemanifestēto.

M: Nevar būt nemanifestētā zināšana. Potenciālu nevar zināt. Zināt var tikaifaktisko.

J: Kāpēc zinātājam būtu jāpaliek nezināmam?

M: Zinātājs zina zināto. Vai tu zini zinātāju? Kurš ir zinātāja zinātājs? Tu gribi zināt nemanifestēto. Vai tu vari teikt, ka tu zini manifestēto?

J: Es zinu lietas un idejas, un to attiecības. Tā ir visu manu pieredžu summa.

M: Visu?

J: Nu, visu faktisko pieredžu. Es atzīstu, es nevaru zināt to, kas nav noticis.

M: Ja manifestētais ir visu faktisko pieredžu, ieskaitot to pieredzētāju, summa, cik daudz no visa kopā tu zini? Ļoti mazu daļu, patiesi. Un kas ir tas mazums, ko tu zini?

J: Dažas maņu pieredzes, kas saistītas ar mani.

M: Pat ne tik daudz. Tu tikai zini, ka tu reaģē. Kurš reaģē un uz ko, tu nezini. Saskarē tu zini, ka tu eksistē - “es esmu”. “Es esmu šis”, “es esmu tas” ir iedomāti.

J: Es zinu manifestēto, jo piedalos tajā. Es atzīstu, mana daļa ir ļoti maza, tomēr tā ir tik pat reāla, kāds ir viss kopā. Un, kas ir vēl svarīgāk, es tam dodu nozīmi. Bez manis pasaule būtu tumša un klusa.

M: Dzirkstele, izgaismojoša pasauli! Tu pasaulei nedod nozīmi, tu to atrod.

333

Nirsti dziļi sevī un atrod avotu, no kura plūst visa nozīme. Protams, tas nav virspusējais prāts, kas var dod nozīmi.

J: Kas mani padara par ierobežotu un virspusēju?

M: Veselums ir atvērts un pieejams, bet tu to neņem. Tu esi pieķēries pie mazās personas, par kuru tu sevi uzskati. Tavas vēlmes ir šauras, tavas ambīcijas – sīkas. Beigu beigās, kur būtu manifestētais bez uztveres centra? Kad neuztverts, manifestētais ir tik pat vērts cik nemanifestētais. Un tu esi uztverošais punkts, visu dimensiju bezdimensiju avots. Zini sevi kā visu kopā.

J: Kā punkts var saturēt universu?

M: Punktā ir gana vietas bezgalīgi daudz universiem. Ietilpības netrūkst. Sevis ierobežošana ir vienīgā problēma. Bet tu nevari no sevis aizmukt. Lai cik tālu tu dotos, tu vienmēr atgriezies pie sevis un pie vajadzības saprast šopunktu, kas ir kā nekas, un tomēr visa avots.

J: Indijā es ierados jogas skolotāja meklējumos. Es vēl joprojām meklēju.

M: Kādu jogu tu gribi praktizēt, gūšanas jogu vai atdošanas jogu?

J: Vai tās beigās nenonāk pie viena un tā paša?

M: Kā tas tā varētu būt? Viena paverdzina, otra atbrīvo. Motīvam ir absolūtisvarīga nozīme. Brīvība nāk no atsacīšanās. Jebkādas piederības ir važas.

J: Kam man ir spēks un drosme turēties klāt, kāpēc man būtu tas jāatdod? Un, ja man nav spēka, kā es varu atdot? Es nesaprotu šo vajadzību atteikties. Ja es kaut ko gribu, kāpēc man pēc tā neiet? Atsacīšanās ir vājajiem.

M: Ja tev trūkst gudrības un spēka atdot, tikai skaties uz saviem valdījumiem. Tava skatīšanās vien tos nodedzinās. Ja tu vari stāvēt ārpus prāta, tu drīz ieraudzīsi, ka pilnīga atsacīšanās no guvumiem un vēlmēm ir acīmredzami vissaprātīgākā lieta, ko darīt.

Tu radi pasauli un tad raizējies par to. Kļūšana par savtīgu tevi padara par vāju. Ja tu domā, ka tev ir spēks un drosme gribēt, tas ir tāpēc, ka tu esi jauns un nepieredzējis. Vēlmes objekts neizbēgami iznīcina tā iegūšanas

334

līdzekļus, un tad tas arī pats izgaist. Tas viss ir uz labu, jo tas tev māca izvairīties no vēlmēm kā no indes.

J: Kā man praktizēt būšanu bez vēlmēm?

M: Nav vajadzīga prakse. Nav vajadzīgi nekādi atsacīšanās akti. Tikai griezsavu prātu prom, tas ir viss. Vēlme ir tikai prāta fiksācija uz ideju. Dabū to ārā no savas rievas, atsakot tai uzmanību.

J: Tas viss?

M: Jā, tas ir viss. Lai kāda būtu vēlme vai bailes, neuzturies tajās. Mēģini, un redzēsi pats. Šad un tad tu varētu aizmirst, tam nav nozīmes. Atgriezies pie saviem centieniem līdz katras vēlmes un baiļu, katras reakcijas prom aizslaucīšana kļūst automātiska.

J: Kā var dzīvot bez emocijām?

M: Tev var būt tādas emocijas, kādas vien vēlies, bet apjaut reakcijas, kurasemocija izsauc. Esi pilnīgi nodevies sev un vadīts no iekšienes, ne no ārienes.

Lietas atmešana, lai nodrošinātu kādu citu, nav patiesa atstāšana aiz muguras. Atsakies no tās, jo tu redzi tās bezvērtību. Turpinot atmest, tu redzēsi, ka tu spontāni audz inteliģencē un spēkā, un neizsmeļamā mīlestībāun priekā.

J: Kāpēc tāda uzstāšana uz atteikšanos no vēlmēm un bailēm? Vai tās nav dabīgas?

M: Nav. Tās pilnībā ir prāta radītas. Tev viss ir jāatdod, lai redzētu, ka tev nekas nav vajadzīgs, pat ne tavs ķermenis. Tavas vajadzības ir nereālas un tavas pūles ir bezjēdzīgas. Tu iedomājies, ka tavi guvumi tevi pasargā. Īstenībā tie padara tevi ievainojamu. Realizē sevi kā esošu prom no visa tā, uz kuru var norādīt kā uz “šo” vai “to”. Tu neesi aizsniedzams ne ar kādu maņu pieredzi, ne arī ar verbālām konstrukcijām. Griezies no tām prom. Atsakies personificēt.

J: Pēc tā, ka esmu tevi dzirdējis, ko man darīt?

M: Dzirdēšana vien tev daudz nepalīdzēs. Tev ir jāpatur tas prātā un

335

jāapdomā tas, un jāmēģina saprast prāta stāvoklis, kas liek man teikt to, ko es saku. Es runāju no patiesības; izstiep savu roku un ņem to. Tu neesi tas, par ko tu sevi uztver, es galvoju par to. Attēls, kāds tev par sevi ir, ir izveidots no atmiņām un ir pilnīgi nejaušs.

J: Tas, kas es esmu, ir manas karmas rezultāts.

M: Tas, kas tu šķieti esam, neesi tu. Karma ir tikai vārds, ko tu esi iemācījies un atkārto. Tu jau esi perfekts, šeit un tagad. Uzlabojamais neesi tu. Tu iedomājies, ka esi tas, kas tu neesi – izbeidz to. Tā ir izbeigšana, kas ir svarīga, ne tas, ko tu izbeigsi.

J: Vai karma nelika man kļūt par to, kas es esmu?

M: Nekas nespiež. Tu esi tas, kam tu tici, ka tu esi. Izbeidz ticēt.

J: Tu šeit sēdi savā krēslā un runā ar mani. Tas, kas tev liek to darīt, ir tava karma.

M: Nekas man to neliek. Es daru to, kas ir jādara. Bet tu dari tik daudz nevajadzīgu lietu. Tā ir tava atteikšanās izpētīt, kas rada karmu. Tā ir vienaldzība pret tevis paša ciešanām, kas to uztur.

J: Jā, tā ir tiesa. Kas var izbeigt šo vienaldzību?

M: Dzinulim ir jānāk no iekšienes kā nepieķeršanās vai līdzjūtības vilnim.

J: Vai es varu satikt šo dzinuli pusceļā?

M: Protams. Redzi savu stāvokli, redzi pasaules stāvokli.

J: Mums saka par karmu un reinkarnāciju, evolūciju un jogu, meistariem unmācekļiem. Ko mums iesākt ar visām šīm zināšanām?

M: Atstāj tās visas aiz muguras. Aizmirsti tās. Ej tālāk, bez ideju un ticību nastas. Atmet visas verbālās struktūras, visas relatīvās patiesības, visus taustāmos mērķus. Absolūts var tikt sasniegts tikai absolūti veltoties. Nesvārsties.

J: Man ir jāsāk ar kādu absolūtu patiesību. Vai tāda ir?

M: Jā, ir, sajūta “es esmu”. Sāc ar to.

336

J: Nekas cits nav patiess?

M: Viss pārējais ir ne patiess, ne nepatiess. Tas šķiet reāls, kad parādās, tas izzūd, kad tas tiek noliegts. Īslaicīga lieta ir mistērija.

J: Es domāju, ka reālais ir mistērija.

M: Kā tas tā varētu būt? Reālais ir vienkāršs, atvērts, skaidrs un laipns, skaists un prieka pilns. Tas ir pilnībā brīvs no pretrunām. Tas vienmēr ir jauns, vienmēr svaigs, bezgalīgi radošs. Būšana un nebūšana, dzīve un nāve,visi sadalījumi tajā saplūst.

J: Es varu pieņemt, ka viss ir nepatiess. Bet vai tas padara manu prātu par neeksistējošu?

M: Prāts ir tas, ko tas domā. Lai padarītu to par patiesu, domā patiesu.

J: Ja lietu forma ir tikai redzamība, kas tās ir realitātē?

M: Realitātē viss ir tikai uztvere. Uztvērējs un uztvertais ir konceptuāli, uztveršanas fakts ir īsts.

J: Kur šajā ienāk Absolūts?

M: Absolūts ir uztveres dzimšanas vieta. Tas padara uztveri par iespējamu.

Bet pārāk daudz analīzes tevi nekur neved. Tevī ir būšanas kodols, kas ir pāri analīzei, pāri prātam. Tu to vari zināt tikai darbībā. Izpaud to ikdienā, un tā gaisma augs spožumā.

Prāta pareizā funkcija ir pateikt tev, kas nepastāv. Bet, ja tu gribi pozitīvas zināšanas, tev ir jāiet pāri prātam.

J: Vai visā universā ir kaut viena vērtīga lieta?

M: Jā, mīlestības spēks.

337

71. Sevis-apjausmā tu mācies par seviJautātājs: Mūsu atkārtotā pieredze ir, ka skolnieki saviem Guru daudz darapāri. Viņi taisa plānus un tos pilda, neņemot vērā Guru vēlmes. Tā visa beigās Guru ir nebeidzami uztraukumi un viņa skolniekiem – rūgtums.

Maharadž: Jā, tas tā notiek.

J: Kurš liek Guru iesaistīties šajās necienībās?

M: Guru pašā pamatā ir bez vēlmes. Viņš redz, kas notiek, bet nejūt nepieciešamību iejaukties. Viņš nedara izvēles, nepieņem lēmumus. Kā tīrs liecinieks viņš vēro to, kas notiek, un paliek neiespaidots.

J: Bet cieš viņa darbs.

M: Uzvara vienmēr ir viņa – beigās. Viņš zina, ka, ja skolnieki nemācās no viņa vārdiem, viņi mācīsies no savām kļūdām. Iekšēji viņš paliek kluss. Viņam nav atšķirtas personas sajūta. Viss universs ir viņa, ieskaitot skolniekus ar saviem nenozīmīgajiem plāniem. Nekas konkrēts viņu neiespaido, vai, kas beigās ir tas pats, viss universs iespaido viņu vienādā apmērā.

J: Vai nav tādas lietas kā Guru svētība?

M: Viņa svētība ir konstanta un universāla. Tā netiek dota vienam un noliegta citam.

J: Kā tā ietekmē mani personīgi?

M: Guru svētības dēļ tavs prāts ir aizrāvies ar patiesības meklējumiem, un ar Guru svētību tu to atradīsi. Tā nesvārstīgi darbojas augstākajam labumam. Un tā ir priekš visiem.

J: Daži skolnieki ir gatavi, nobrieduši, daži nē. Vai Guru nevajadzētu izvēlēties un izlemt?

M: Guru zina Augstāko un nerimstīgi uz to mudina skolnieku. Skolnieks ir šķēršļu pilns, kuri viņam pašam ir jāpārvar. Guru nav īpaši ieinteresēts skolnieka dzīves virspusējībās. Tas ir kā gravitācija. Auglim ir jākrīt – kad

338

tas vairs netiek turēts.

J: Ja skolnieks nezina mērķi, kā viņš var pārvarēt šķēršļus?

M: Mērķis tiek Guru rādīts, šķēršļi tiek skolnieku atklāti. Guru nevienam nedod priekšroku, bet tie, kuros ir šķēršļi, šķiet, atpaliek. Īstenībā skolnieks neatšķiras no Guru. Viņš ir tas pats bezdimensiju uztveres un mīlestības darbībā centrs. Tā ir tikai viņa iztēle un sevis-identificēšanās ar iedomāto, kas viņu aizver un pārvērš viņu personā. Guru maz uztrauc persona. Viņa uzmanība ir uz iekšējo vērotāju. Saprast un tādējādi likvidēt personu ir vērotāja uzdevums. Kamēr no vienas puses ir svētība, no otras puses ir jānododas uzdevumam.

J: Bet persona negrib tikt likvidēta.

M: Persona ir tikai pārpratuma rezultāts. Īstenībā tādas lietas nepastāv. Vērotāja priekšā bezgalīgā rindā skrien jūtas, domas un darbības, atstājot smadzenēs pēdas, un radot turpinātības ilūziju. Vērotāja atspulgs prātā rada “es” sajūtu, un persona iegūst šķietami neatkarīgu eksistenci. Īstenībā personas nav, tikai vērotājs, kas identificē sevi ar “es” un “mans”. Skolotājs saka vērotājam: tu neesi šis, šajā nav nekā tava, izņemot mazo “es esmu” punktu, kas ir tilts starp vērotāju un viņa sapni. “Es esmu šis, es esmu tas” irsapnis, kamēr uz tīra “es esmu” ir realitātes zīmogs. Tu esi nogaršojis tik daudzas lietas – visas pārvērtās par neko. Tikai sajūta “es esmu” turpinās – nemainīga. Paliec ar nemainīgo starp mainīgo, līdz tu esi spējīgs iet pāri.

J: Kad tas notiks?

M: Tas notiks, līdzko tu aizvāksi šķēršļus.

J: Kurus šķēršļus?

M: Vēlmi pēc aplamā un bailes no patiesā. Tu kā persona iedomājies, ka Guru tevī ir ieinteresēts kā personā. Ne pavisam. Viņam tu esi traucēklis un kavēklis, no kura ir jātiek vaļā. Viņš īstenībā mērķē uz tevis kā faktora apziņā likvidāciju.

J: Ja es tieku likvidēts, kas paliks?

M: Nekas nepaliks, viss paliks. Identitātes sajūta paliks, bet nebūs vairs

339

identificēšanās ar konkrētu ķermeni. Būšana – apjausma – mīlestība spīdēs visā tās krāšņumā. Atbrīvošanās nekad nav priekš personas, tā vienmēr ir nopersonas.

J: Un no personas nepaliek ne miņas?

M: Paliek miglaina atmiņa, kā sapņa vai agras bērnības atmiņa. Beigu beigās, kas tur ir ko atcerēties? Pavisam nejaušu un bezjēdzīgu notikumu plūsma. Vēlmju un baiļu, un bezsaturīgu muļķību secība. Vai ir kaut kas atcerēšanās vērts? Persona ir tikai čaula, kas tevi iesloga. Pāršķel čaulu.

J: Kam tu prasi pāršķelt čaulu? Kam jāpāršķeļ čaula?

M: Pārrauj atmiņas un sevis-identificēšanās saites, un čaula pāršķelsies pati.Ir centrs, kurš iedveš realitāti visam, ko tas uztver. Viss, ko tev ir vajadzīgs saprast, ir, ka tu esi realitātes avots, ka tu dod realitāti nevis gūsti to, ka tev nav nepieciešams ne balsts, ne apstiprinājums. Lietas ir tādas, kādas tās ir, jo tu tās pieņem tādas. Izbeidz tās pieņemt, un tās izgaist. Jebkas, par ko tu domā caur vēlmēm un bailēm, tavā priekšā rādās kā reāls. Skaties uz to bez vēlmēm un bailēm, un tas zaudē savu substanci. Baudas un sāpes ir mirklīgas. Ir vienkāršāk un vieglāk tās neņemt vērā, nekā rīkoties, balstotiesuz tām.

J: Ja visas lietas nonāk pie savām beigām, kāpēc tās vispār parādās?

M: Radība ir pati apziņas daba. Apziņa rada redzamības. Realitāte ir pāri apziņai.

J: Apzinoties redzamības, kāpēc mēs neapzināmies, ka šīs ir tikai redzamības?

M: Prāts pārklāj realitāti, pašam to nezinot. Lai zinātu prāta dabu, tev ir nepieciešama inteliģence, spēja skatīties uz prātu klusā un bezkaislīgā apjausmā.

J: Ja mana daba ir visur-esošā apziņa, kā ar mani varēja notikt neziņa un ilūzija?

M: Ar tevi nekad nav notikusi ne neziņa, ne ilūzija. Atrodi to sevi, kam tu piedēvē neziņu un ilūziju, un tavi jautājumi būs atbildēti. Tu runā tā, it kā tu

340

zinātu sevi un redzētu, ka tas ir neziņas un ilūzijas varā. Bet īstenībā tu nezini sevi, ne arī tu apjaut neziņu. Kā vien vari apjaut – šis tevi aizvedīs pie sevis, un tu realizēsi, ka tajā nav ne neziņas, ne maldu. Tas ir kā teikt: ja ir saule, kā var būt tumsa? Kā zem akmens būs tumsa, lai cik spēcīga būtu saules gaisma, tā “es-esmu-ķermenis” apziņas ēnā ir jābūt neziņai un ilūzijai.

J: Bet kāpēc ķermeņa apziņa nonāca esamībā?

M: Neprasi “kāpēc”, prasi “kā”. Tas ir radošās iztēles dabā identificēties ar saviem radījumiem. Tu to vari apstādināt jebkurā mirklī, izslēdzot ārā uzmanību. Vai caur izpēti.

J: Vai radība nāk pirms izpētes?

M: No sākuma tu radi pasauli, tad “es esmu” kļūst par personu, kura dažāduiemeslu dēļ nav laimīga. Viņa dodas laimes meklējumos, satiek Guru, kurš viņai saka: “Tu neesi persona, atrodi, kas tu esi.” Viņa to dara un iet pāri.

J: Kāpēc viņa to neizdarīja jau pašā sākumā?

M: Viņa to neiedomājās. Viņai bija vajadzīgs kāds, kurš to pateiktu.

J: Ar to bija gana?

M: Ar to bija gana.

J: Kāpēc tas manā gadījumā nestrādā?

M: Tu man neuzticies.

J: Kāpēc mana ticība ir vāja?

M: Vēlmes un bailes ir notrulinājušas tavu prātu. Tas mazliet jāpatīra.

J: Kā es varu attīrīt prātu?

M: Nemitīgi to vērojot. Neuzmanība aizklāj, uzmanība skaidro.

J: Kāpēc indiešu skolotāji iesaka neaktivitāti?

M: Pārsvarā cilvēku aktivitāšu ir bezvērtīgas, ja ne pavisam destruktīvas. Vēlmju un baiļu dominētas tās neko labu nevar panākt. Ļauna darīšanas

341

pārstāšana iet pirms laba darīšanas uzsākšanas. Tāpēc ir nepieciešamība uz laiku pārstāt darīt jebkādas aktivitātes, lai izpētītu degsmes un to motīvus, lai redzētu visu, kas dzīvē ir aplams, izmestu no prāta visu ļauno, un tikai tad atsāktu darbu, sākot ar acīmredzamajiem pienākumiem. Protams, ja tev ir iespēja kādam palīdzēt, kā vien vari, dari to, un arī kārtīgi, neliec viņam gaidīt, kamēr tu būsi perfekts. Bet nekļūsti par profesionālu laba-darītāju.

J: Es nejūtu, ka starp skolniekiem būtu par daudz laba-darītāju. Pārsvarā no tiem, kurus esmu saticis, ir iegrimuši savos nožēlojamos konfliktos. Viņiem nav labsirdības uz citiem.

M: Šāda centrēšanās uz sevi ir pagaidu. Esi pacietīgs ar tādiem cilvēkiem. Tik daudzus gadus viņi ir devuši uzmanību visam citam, bet ne sev. Ļauj viņiem pagriezties pret sevi, lai izmainītos.

J: Kādi ir sevis-apjausmas augļi?

M: Tu audz inteliģencē. Apjausmā tu mācies. Sevis-apjausmā tu mācies parsevi. Protams, tu vari tikai mācīties par to, kas tu neesi. Lai zinātu, kas tu esi, tev ir jāiet pāri prātam.

J: Vai apjausma nav pāri prātam?

M: Apjausma ir punkts, kurā prāts sniedzas pāri sev realitātē. Apjausmā tu nemeklē to, kas ir patīkams, bet to, kas ir patiess.

J: Es manu, ka apjausma noved iekšējā klusuma stāvoklī, psihiska tukšuma stāvoklī.

M: Tas ir labi, kamēr tas tā notiek, bet ar to nepietiek. Vai esi sajutis visu-apskaujošo tukšumu, kurā universs peld kā mākonis zilajās debesīs?

J: Ser, ļauj man no sākuma zināt sevis paša iekšējo telpu.

M: Iznīcini sienu, kura atdala, “es-esmu-ķermenis” ideju, un iekšējais un ārējais kļūs viens.

J: Vai es miršu?

M: Fiziska iznīcība ir bezjēdzīga. Tā ir turēšanās pie maņu dzīves, kas tevi sasaista. Ja tu varētu pilnībā pieredzēt iekšējo tukšumu, eksplozija totālajā

342

būtu tuva.

J: Mana garīgā pieredze ir sezonāla. Dažreiz es jūtos vareni, tad atkal krītu lejā. Esmu kā lifta zēns – braucu augšā, lejā, augšā, lejā.

M: Visas izmaiņas apziņā ir idejas “es-esmu-ķermenis” dēļ. Kad prātam atņem šo ideju, tas paliek nesvārstīgs. Ir tīra būšana, brīva no kaut kā konkrēta pieredzēšanas. Bet, lai to realizētu, tev ir jādara tas, ko tev saka skolotājs. Ar klausīšanos vien, pat ar atcerēšanos nav gana. Ja tu grūti necīnies, lai ieviestu katru viņa vārdu savā ikdienā, nesūdzies, ka tev nav progresa. Jebkāds reāls progress ir neatgriezenisks. Virsotnes un lejas tikai parāda, ka mācība nav ņemta pie sirds un nav pilnībā ieviesta darbībā.

J: Iepriekš tu teici, ka nav tādas lietas kā karma. Tomēr mēs varam novērot,ka katrai lietai ir cēlonis, un visu cēloņu kopējā summa varētu tikt saukta par karmu.

M: Tikmēr, kamēr tu tici, ka tu esi ķermenis, tu visam redzēsi cēloņus. Es nesaku, ka lietām nav cēloņu. Katrai lietai ir neskaitāmi cēloņi. Tā ir tāda, kāda tā ir, jo pasaule ir tāda, kāda tā ir. Katrs cēlonis ar saviem sazarojumiem pārklāj universu.

Kad tu realizē, ka tu esi absolūti brīvs būt par to, kam tu piekrīti būt, ka tu esi tas, pēc kā tu izskaties neziņas vai vienaldzības dēļ, tu esi brīvs sacelt dumpi un mainīties. Tu atļauj sev būt par to, kas tu neesi. Tu meklē būšanaspar to, kas tu neesi, cēloņus! Tie ir bezjēdzīgi meklējumi. Nav cēloņu, bet tikai tavas patiesās būtības, kas ir pāri jebkādām cēloņsakarībām, neziņa. Jo,lai kas notiktu, viss universs ir atbildīgs, un tu esi universa avots.

J: Es neko nezinu par būšanu par universa cēloni.

M: Jo tu neizmeklē. Taujā, meklē iekšup, un tu zināsi.

J: Kā kripata, kāda es esmu, var radīt milzīgo universu?

M: Kad tu esi inficējies ar “es-esmu-ķermenis” vīrusu, esamībā nonāk viss universs. Bet, kad tev ir bijis tā gana, tu sāc lolot kaut kādas fantastiskas idejas par atbrīvošanos un seko rīcības modeļiem, kas ir totāli bezjēdzīgi. Tu koncentrējies, tu meditē, tu spīdzini savu prātu un ķermeni, tu dari

343

visādas nevajadzīgas lietas, bet tu palaid garām visbūtiskāko, kas ir personas likvidācija.

J: Kādu laiku iesākumā mums varētu būt vajadzīgs lūgties un meditēt, pirms mēs esam gatavi sevis-taujāšanai.

M: Ja tu tam tici, dari tā. Man jebkāda atlikšana ir laika izmešana. Tu vari izlaist visu sagatavošanos un doties taisnā ceļā augstākajos meklējumos iekšup. No visām jogām tā ir visvienkāršākā un visīsākā.

72. Kas ir tīrs, bez piejaukumiem, nesaistīts, ir reālsMaharadž: Tu esi atgriezies Indijā! Kur esi bijis, ko esi redzējis?

Jautātājs: Es atbraucu no Šveices. Tur es padzīvoju ar ievērojamu cilvēku, kurš saka, ka ir realizējis. Pagātnē viņš ir nodarbojies ar daudzām jogām, unviņam ir bijušas daudz pieredzes, kuras ir zudušas. Tagad viņš nesaka, ka viņam ir kādas īpašas spējas, ne arī zināšanas; vienīgā neparastā lieta viņā irsaistīta ar uztveri; viņš nav spējīgs atšķirt redzētāju no redzētā. Piemēram, kad viņam virsū triecas mašīna, viņš nezina, vai mašīna triecas virsū viņam, vai viņš mašīnai. Viņš, šķiet, ir abi vienlaicīgi, redzētājs un redzētais. Tie kļūst viens. Lai ko viņš redzētu, viņš redz sevi. Kad es pavaicāju viņam kādus Vedāntiskus jautājumus, viņš teica: “Es īsti nevaru atbildēt. Es nezinu. Viss, ko zinu, ir šī dīvainā identitāte ar visu, ko es uztveru. Tu zini, es gaidīju visu ko, tikai ne šo.”

Viņš visumā ir ļoti vienkāršs cilvēks; viņš nevāc skolniekus un nekādā veidā sevi neliek uz pjedestāla. Viņš labprāt runā par savu stāvokli, bet tas irviss.

M: Tagad viņš zina, ko viņš zina. Viss pārējais ir cauri. Vismaz viņš vēl

344

runā. Drīz viņš varētu izbeigt runāt.

J: Ko viņš darīs tad?

M: Nekustība un klusums nav neaktīvi. Zieds telpu piepilda ar smaržu, svece – ar gaismu. Tie neko nedara, tomēr visu izmaina ar savu klātbūtni vien. Tu vari nofotografēt sveci, bet ne tās gaismu. Tu vari zināt cilvēku, viņa vārdu un izskatu, bet ne viņa ietekmi. Pati viņa klātbūtne ir rīcība.

J: Vai būt aktīvam nav dabiski?

M: Visi grib būt aktīvi, bet no kurienes nāk viņu rīcība? Nepastāv centrālā punkta: katra rīcība izsauc citu, bezjēdzīgi un sāpīgi, nebeidzamā ķēdē. Darbs un pauze tajā viena otru nenomaina. No sākuma atrodi nemainīgo centru, kurā dzimst visa kustība. Tieši kā ritenis griežas ap asi, tā tev vienmēr ir jābūt pie ass, centrā, un ne jāgriežas pa perifēriju.

J: Kā man to darīt praksē?

M: Kad tavā prātā ienāk doma vai emocija, vai vēlme, vai bailes, vienkārši griezies prom no tās.

J: Apspiežot savas domas un jūtas, es izsaukšu reakciju.

M: Es nerunāju par apspiešanu. Tikai atsakies pievērst uzmanību.

J: Vai man nav jāpieliek pūles, lai apturētu kustību prātā?

M: Tam nav nekā kopīga ar piepūli. Tikai griezies prom, skaties starp domām, nevis uz domām. Kad tu ej cauri pūlim, tu nekaujies ar katru, ko tu satiec – tu tikai atrodi ceļu starp viņiem.

J: Ja es izmantoju savu gribu, lai kontrolētu prātu, tas tikai stiprina ego.

M: Protams. Kad tu cīnies, tu uzaicini cīņu. Bet, kad tu nepretojies, tu netiecies ar pretestību. Kad tu atsakies spēlēt spēli, tu esi no tās ārā.

J: Cik daudz laika man aizņems atbrīvošanās no prāta?

M: Tas var aizņemt tūkstoš gadus, bet īstenībā laiks nav vajadzīgs. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir būt totāli patiesam. Šeit griba ir darbs. Ja tu esi patiess, tev tas ir. Beigu beigās, tā ir attieksmes lieta. Nekas neattur tev būt

345

par džnānī šeit un tagad, izņemot bailes. Tu baidies būt bezpersonisks, no bezpersoniskas būšanas. Tas viss ir pavisam vienkārši. Griezies prom no savām vēlmēm un bailēm, un no domām, kuras tās rada, un tu beidzot esi savā dabīgajā stāvoklī.

J: Nav vajadzības pārprogrammēt, izmainīt vai likvidēt prātu?

M: Pilnīgi nekādas. Atstāj prātu mierā, tas ir viss. Neej tam līdzi. Beigu beigās, nav tādas lietas kā prāts, kā tikai domas, kuras nāk un iet, sekodamas saviem likumiem, ne taviem. Tās tevi dominē tikai tāpēc, ka tu tajās esi ieinteresēts. Tas ir tieši kā Kristus teica: “Nepretojies ļaunajam”. Pretojoties ļaunajam, tu tikai to stiprini.

J: Jā, tagad es redzu. Viss, kas man ir jādara, ir jānoraida ļaunā eksistence. Tad tas izgaist. Bet vai pamatos tas nav kaut kāda auto-suģestija?

M: Auto-suģestija pilnā vērienā ir tagad, kad tu domā, ka esi persona, notverta starp labo un ļauno. Tas, ko tev prasu darīt, ir pielikt tam punktu, pamosties un redzēt lietas tā, kādas tās ir.

Par tavu dzīvošanos Šveicē ar savu dīvaino draugu: ko tu guvi viņa kompānijā?

J: Pilnīgi neko. Viņa pieredze mani neiespaidoja nekādi. Es sapratu vienu lietu: nav nekā, ko meklēt. Lai kur es dotos, nekas ceļojuma galā mani negaida. Atklājums nav pārvietošanās rezultāts.

M: Jā, tu esi pavisam atstatus no jebkā, kas var tikt gūts vai zaudēts.

J: Vai tu to sauc par vairāgja, atmešana, atsacīšanās?

M: Nav nekā, no kā atteikties. Ir gana izbeigt gūt. Lai dotu, tev ir kaut kam jābūt, un, lai kaut kas tev būtu, tev ir jāņem. Labāk neņem. Tas ir vienkāršāk, nekā praktizēt atsacīšanos, kas noved pie bīstamas “garīgā” lepnuma formas.

Visa šī apsvēršana, izvēlēšanās, izvēlētā iegūšana, apmaiņa - tas viss ir iepirkšanās kaut kādā "garīgajā" tirgū. Kāds tev tur ir bizness? Kādu darījumu tu domā tur panākt? Kad tu neesi tur ārā pēc kāda darījuma, kāda vajadzība pēc nebeidzamās trauksmes izvēlēties? Nemiers nekur tevi neved.

346

Kaut kas neļauj tev redzēt, ka nav nekā, kas tev būtu vajadzīgs. Atrodi to unredzi tā nepareizību. Tas ir tāpat kā norīt indi un ciest no neremdināmām slāpēm. Tā vietā, lai dzertu neiedomājamā apjomā, kāpēc ne novērst indi, un būt brīvam no šīm neremdināmām slāpēm?

J: Man būs jālikvidē ego!

M: Sajūta “es esmu persona laikā un telpā” ir inde. Savā ziņā laiks pats ir inde. Laikā visas lietas nonāk pie savām beigām, un dzimst jaunas, lai atkal tiktu aprītas. Neidentificē sevi ar laiku, neprasi nemierīgi: “kas tālāk, ko tālāk?” Kāp ārā no laika un redzi, kā tas aprij pasauli. Saki: “Tā, tas ir laika dabā visu novest pie savām beigām. Lai tā ir. Man gar to nav daļas. Es neesmu nodedzināms, ne arī man ir vajadzīgs vākt degvielu.”

J: Vai liecinieks var pastāvēt bez lietām, kuras vērot?

M: Vienmēr ir kaut kas, kam būt par liecinieku. Ja ne lieta, tad tās neklātbūtne. Būšana par liecinieku ir dabīga un nav problēma. Problēma ir tava pārlieku interese, kas noved pie sevis-identificēšanās. Lai kas tevi būtu pārņēmis, tu to uztver kā reālu.

J: Vai “es esmu” ir reāls vai nereāls? Vai “es esmu” ir liecinieks? Vai liecinieks ir reāls vai nereāls?

M: Tas, kas ir tīrs, bez piemaisījumiem, nepieķēries, ir reāls. Kas ir netīrs, ar piemaisījumiem, atkarīgs un pārejošs, ir nereāls. Netiec vārdu maldināts – vienam vārdam var būt vairākas un pat pretrunīgas nozīmes. “Es esmu”, kas meklē patīkamo un izvairās no nepatīkamā, ir nepatiess; “es esmu”, kas redz baudas un sāpes kā nedalāmas, redz pareizi. Liecinieks, kurš ir pārņemts ar to, ko viņš uztver, ir persona; liecinieks, kurš stāv atstatā, neizkustināts un neskarts, ir reālā skatu-tornis, punkts, kurā apjausma, nemanifestētā princips, kontaktē manifestēto. Nevar būt universs bez liecinieka, nevar būt liecinieks bez universa.

J: Laiks patērē pasauli. Kurš ir laika liecinieks?

M: Tas, kurš ir pāri laikam – Nenosaucamais. Kvēlojoša ogle, gana ātri kustināta pa apli, izskatās kā kvēlojošs riņķis. Kad kustība apstājas, paliek ogle. Līdzīgi “es esmu” kustībā rada pasauli. “Es esmu” mierā kļūst par

347

Absolūtu. Tu esi kā cilvēks ar elektrisku kabatas lukturi, kas iet cauri galerijai. Tu vari redzēt tikai to, kas ir gaismas starā. Pārējais ir tumsā.

J: Ja es projicēju pasauli, man būtu jāspēj to izmainīt.

M: Protams, tu vari. Bet tev ir jāizbeidz identificēt sevi ar to un jāiet pāri. Tad tev ir spēks iznīcināt un atkal-radīt.

J: Viss, ko gribu, ir būt brīvs.

M: Tev ir jāzina divas lietas: No kā tu gribi būt brīvs, un kas tev tur sasaistītu.

J: Kāpēc tu gribi anihilēt universu?

M: Man nerūp universs. Lai tas ir vai nav. Ir gana, ka es zinu sevi.

J: Ja tu esi pāri pasaulei, tad pasaulei no tevis nav nekāda labuma.

M: Žēlo sevi, kas ir, nevis pasauli, kuras nav. Pārņemts ar sapni, tu esi aizmirsis savu patieso sevi.

J: Bez pasaules nav vietas mīlestībai.

M: Pareizi. Visas šīs īpašības: būšana, apziņa, mīlestība un skaistums ir reālā atspulgi pasaulē. Nav reālā – nav atspulga.

J: Pasaule ir pilna vēlamām lietām un cilvēkiem. Kā es varu iedomāties to kā neeksistējošu?

M: Atstāj vēlamās lietas tiem, kuri vēlas. Izmaini savas vēlmes plūsmu no ņemšanas un došanu. Degsme dot, dalīties dabīgi aizmazgās prom no tava prāta ideju par ārējo pasauli un arī došanas ideju. Paliks tikai tīrs mīlestības starojums, pāri došanai un ņemšanai.

J: Mīlestībā ir jābūt dualitātei, mīlētājam un iemīļotajam.

M: Mīlestībā nav pat viena, kā tur var būt divi? Mīlestība ir atsacīšanās sadalīt, radīt atšķirības. Pirms tu vari padomāt par vienotību, tev no sākuma ir jārada dualitāte. Kad tu patiesi mīli, tu nesaki: “es tevi mīlu”; kur ir domāšanas process, tur ir dualitāte.

J: Kas ir tas, kas mani atkal un atkal ved atpakaļ uz Indiju? Tā nevarētu būt

348

salīdzinājumā lētā dzīve. Ne arī krāsu un iespaidu dažādība. Ir jābūt vēl kādam būtiskam faktoram.

M: Ir arī garīgais aspekts. Indijā dalījums starp iekšējo un ārējo ir mazāks. Šeit ir vieglāk izpaust iekšējo ārējā. Ir vieglāka integrācija. Sabiedrība šeit tā neapspiež.

J: Jā, rietumos viss ir tamas un radžas. Indijā vairāk ir satva, harmonija un līdzsvars.

M: Vai tu nevari iet pāri gunām? Kāpēc izvēlēties satvu? Esi, kas tu esi, lai kur tu būtu, un neuztraucies par gunām.

J: Man trūkst spēka.

M: Tas tikai parāda to, ka tu Indijā esi guvis maz. To, kas tev patiesi pieder,tu pazaudēt nevari. Ja tu ar abām kājām stāvētu sevī, vietu maiņa tevi neiespaidotu.

J: Indijā garīga dzīve ir viegla. Tā nav tik viegla rietumos. Ir daudz vairāk jāatbilst videi.

M: Kāpēc gan tev neradīt savu vidi? Pasaulei pār tevi ir spēks tikai tādā mērā, kādā tu to tai dod. Dumpojies. Ej pāri dualitātei, neizšķir austrumus no rietumiem.

J: Ko var darīt, ja atrodu sevi ne-garīgā vidē?

M: Nedari neko. Esi pats. Paliec ārā no visa. Skaties pāri.

J: Mājās varētu būt konflikti. Vecāki reti kad saprot.

M: Kad tu zini savu patieso būtību, tev problēmu nav. Tu vārētu izpatikt saviem vecākiem vai nē, precēties vai nē, pelnīt daudz naudas vai nē; tas viss priekš tevis ir viens un tas pats. Tikai rīkojies atbilstoši apstākļiem, tomēr ar faktiem tuvumā, ar realitāti katrā situācijā.

J: Vai tas nav ļoti augsts stāvoklis?

M: O, nē, tas ir normālais stāvoklis. Tu to sauc par augstu, jo tu no tā baidies. Esi brīvs no bailēm. Redzi, ka nav nekā, no kā baidīties. Bezbailība ir durvis uz Augstāko.

349

J: Nekāds pūļu daudzums nepadarīs mani par bezbailīgu.

M: Bezbailība nāk pati, kad tu redzi, ka nav nekā, no kā baidīties. Kad tu ej pa pūļa pilnu ielu, tu cilvēkiem vienkārši ej garām. Dažus tu redzi, uz dažiem tu tikai uzmet aci, bet tu neapstājies. Tā ir apstāšanās, kas rada sastrēgumu. Turpini virzīties! Atmet vārdu un formu vērā ņemšanu, neesi pieķēries pie tām; tavas pieķeršanās ir tavas važas.

J: Ko man būtu jādara, kad kāds iepļaukā man sejā?

M: Tu reaģēsi atbilstoši savam raksturam, iedzimtam vai iegūtam.

J: Vai tas ir neizbēgami? Vai es un pasaule ir nolemti palikt tādi, kādi mēs esam?

M: Rotkalis, kurš grib pārtaisīt kādu ornamentu, no sākuma to izkausē bez-formīgā zeltā. Līdzīgi, ir jāatgriežas pie sava oriģinālā stāvokļa, pirms var parādīties jauns vārds un forma. Lai atjaunotos, nāve ir būtiska.

J: Tu vienmēr uzsver vajadzību iet pāri, savrupību, vientulību. Tu gandrīz nekad nelieto vārdus “pareizi” un “nepareizi”. Kāpēc tā?

M: Ir pareizi būt pašam, nepareizi tādam nebūt. Viss pārējais ir nosacījumi. Tu centies atdalīt labu no slikta, jo tev vajag kādu pamatu rīcībai. Tu vienmēr meklē kaut ko darīt. Bet personīgi motivēta rīcība, balstīta uz kādu vērtību skalu, mērķējoša uz kādu rezultātu, ir sliktāka nekā bezdarbība, jo tās augļi vienmēr ir rūgti.

J: Vai apjausma un mīlestība ir viens un tas pats?

M: Protams. Apjausma ir dinamiska, mīlestība ir būšana. Apjausma ir mīlestība darbībā. Pats par sevi prāts var aktualizēt jebkādas iespējas, bet, kamēr tās nav mīlestības pamudinātas, tās ir bezvērtīgas. Mīlestība ir pirms radīšanas. Bez tās ir tikai haoss.

J: Kur apjausmā ir darbība?

M: Tu esi tik neārstējami darbīgs! Ja nav kustības, nemiera tu to nesauc par darbību. Haoss ir kustība kustības labad. Patiesa darbība nekustina; tā transformē. Vietas maiņa ir tikai transportēšanās; izmaiņa sirdī ir darbība. Tikai atceries, nekas uztverams nav reāls. Aktivitāte nav rīcība. Rīcība ir

350

slēpta, nezināta, nezināma. Tu vari zināt tikai augli.

J: Vai dievs nav visa darītājs?

M: Kāpēc tu ievies ārēju darītāju? Pasaule rada sevi no sevis. Tas ir bezgalīgs process, pārejošais rada pārejošo. Tas ir tavs ego, kas liek tev domāt, ka ir jābūt darītājam. Tu radi Dievu pēc sava attēla, lai cik tas nebūtudrūms. Caur sava prāta filmu tu projicē pasauli un arī Dievu, lai dotu tai cēloni un jēgu. Tā visa ir iztēle – kāp no tās ārā.

J: Cik grūti ir redzēt pasauli kā pilnībā mentālu! Taustāmā tās realitāte šķiettik pārliecinoša.

M: Šī ir iztēles mistērija, ka tā šķiet tik reāla. Tu varētu būt celibāts vai precējies, mūks vai ģimenes cilvēks; neiet runa par to. Tu esi savas iztēles vergs, vai nē? Lai kādu lēmumu tu pieņemtu, lai kādu darbu tu darītu, tas neizbēgami būs balstīts iztēlē, pieņēmumos, kuri izliekas par faktiem.

J: Šeit es sēžu tavā priekšā. Kura daļa no tā ir iztēle?

M: Tas viss. Pat telpa un laiks ir iztēle.

J: Vai tas nozīmē, ka es neeksistēju?

M: Arī es neeksistēju. Visa eksistence ir iztēle.

J: Vai būšana arī ir iztēle?

M: Tīra būšana, piepildoša visu un pāri visam, nav eksistence, kura ir ierobežota. Visi ierobežojumi ir iedomāti, tikai neierobežotais ir reāls.

J: Kad tu uz mani skaties, ko tu redzi?

M: Es redzu, ka tu iedomājies sevi esam.

J: Ir daudzi tādi, kā es. Tomēr katrs ir savādāks.

M: Visu projekciju kopums ir tas, kas tiek saukts par maha-maija, Varenā Ilūzija.

J: Bet, kad tu skaties uz sevi, ko tu redzi?

M: Tas ir atkarīgs no tā, kā es skatos. Kad es skatos caur prātu, es redzu

351

neskaitāmus cilvēkus. Kad es skatos pāri prātam, es redzu liecinieku. Pāri lieciniekam ir bezgalīgā tukšuma un klusuma intensitāte.

J: Kā apieties ar cilvēkiem?

M: Kāpēc plānot un priekš kā? Tādi jautājumi norāda uz bažām. Attiecības ir dzīva lieta. Esi mierā ar savu iekšējo sevi, un tu būsi mierā ar visiem.

Realizē, ka tu neesi tā, kas notiek, pavēlnieks, tu nevari kontrolēt nākotni, izņemot tīri tehniskos jautājumos. Cilvēku attiecības nevar tikt plānotas, tās ir pārāk bagātas un dažādas. Tikai esi saprotošs un līdzjūtīgs, brīvs no jebkādiem sevis meklējumiem.

J: Protams, es neesmu tā, kas notiek, pavēlnieks. Drīzāk tā vergs.

M: Neesi ne pavēlnieks, ne vergs. Stāvi atstatus.

J: Vai tas nozīmē izvairīšanos no darbības?

M: Tu nevari izvairīties no darbības. Tā notiek, kā viss pārējais.

J: Manu rīcību, protams, es varu kontrolēt.

M: Mēģini. Drīz tu redzēsi, ka tu dari to, kas tev ir jādara.

J: Es varu rīkoties pēc savas gribas.

M: Tu zini savu gribu tikai pēc tā, kad esi jau rīkojies.

J: Es atceros vēlmes, izdarītās izvēles un rīkojos atbilstoši.

M: Tad tava atmiņa nolemj, ne tu.

J: Kur tajā ienāku es?

M: Tu padari to par iespējamu, dodot tam uzmanību.

J: Vai nav tādas lietas kā brīva griba? Vai es neesmu brīvs vēlēties?

M: O, nē, tev liek vēlēties. Hinduismā pati brīvās gribas ideja ir neeksistējoša, tāpēc tam pat nav vārda. Griba ir nodošanās, fiksācija, sasaistīšanās.

J: Es esmu brīvs savu ierobežojumu izvēlē.

352

M: Tev no sākuma ir jābūt brīvam. Lai būtu brīvs pasaulē, tev ir jābūt brīvam no pasaules. Savādāk tava pagātne lemj priekš tevis un priekš tavas nākotnes. Tu esi notverts starp to, kas ir noticis, un to, kam ir jānotiek. Saucto par likteni vai karmu, bet nekad par brīvību. No sākuma atgriezies pie savas patiesās būtības un tad rīkojies no mīlestības sirds.

J: Kāds manifestētajā ir atrodams nemanifestētā zīmogs?

M: Tāda nav. Mirklī, kad tu sāc meklēt nemanifestētā zīmogu, izgaist manifestētais. Ja tu mēģini saprast nemanifestēto ar prātu, tu beigās ej pāri prātam, kā rušinot ugunskuru ar koka zaru, tu zaru nodedzini. Lieto prātu, lai izpētītu manifestēto. Esi kā cālis, kas klauvē pie čaumalas. Spekulēt par dzīvi ārpus čaulas viņam neko daudz nedos, bet klauvēšana pie čaulas pāršķeļ čaulu no iekšienes un atbrīvo cāli. Līdzīgi, pāršķel prātu no iekšienes, izpētot un atklājot tā pretrunas un absurdus.

J: No kurienes nāk ilgas pēc čaulas pāršķelšanas?

M: No nemanifestētā.

73. Prāta nāve ir gudrības piedzimšanaJautātājs: Pirms ir iespējams realizēt savu patieso dabu, vai nav nepieciešams būt par personu? Vai ego nav nekādas vērtības?

Maharadž: Personai ir maz jēgas. Tā ir dziļi iesaistījusies savās afērās un irpilnībā nezinoša par savu patieso būtību. Tikmēr, kamēr liecinošā apziņa nesāk ietekmēt personu, un tā kļūst par vērošanas objektu, nevis subjektu, realizācija nav iedomājama. Tas ir liecinieks, kas realizāciju padara par vēlamu un sasniedzamu.

J: Personas dzīve nonāk punktā, kad tā kļūst par liecinieku.

353

M: O, nē. Persona pati nekļūs par liecinieku. Tas ir kā gaidīt, ka auksta svece sāks laika gaitā pati degt. Persona var uz visiem laikiem palikt tumsā un neziņā, ja vien tai nepieskaras apjausmas liesma.

J: Kurš aizdedz sveci?

M: Guru. Viņa vārdi, viņa klātbūtne. Indijā tā ļoti bieži ir mantra. Kad svece ir aizdedzināta, liesma sveci patērēs.

J: Kāpēc mantra ir tik efektīva?

M: Pastāvīga mantras atkārtošana ir kaut kas, ko persona nedara pati savā labā. Persona nav guvējs. Tieši kā svece nepalielinās degot.

J: Vai persona var apjaust pati sevi?

M: Jā, dažreiz tas notiek lielu ciešanu rezultātā. Guru grib paglābt tevi no nebeidzamajām sāpēm. Tāda ir viņa žēlsirdība. Pat tad, ja nav atrodams ārējais Guru, vienmēr ir sadguru, iekšējais Guru, kurš vada un palīdz no iekšienes. Vārdi “ārējais” un “iekšējais” ir tikai relatīvi attiecībā pret ķermeni; realitātē viss ir viens, ārējais ir tikai iekšējā projekcija. Apjausma nāk it kā no augstākas dimensijas.

J: Pirms tiek aizdegta dzirkstele un pēc, kāda ir atšķirība?

M: Pirms dzirkstele tiek aizdegta nav liecinieka, kam uztvert atšķirību. Persona apzinās, bet neapjauš to, ka apzinās. Tā ir pilnībā identificējusies arto, ko domā un jūt, un pieredz. Tumsa, kas tajā ir, ir viņa paša radīta. Kad tumsa tiek apšaubīta, tā izgaist. Vēlme taujāt tiek Guru ielikta. Citiem vārdiem, starpība starp personu un liecinieku ir kā starpība starp sevis nezināšanu un sevis zināšanu. Pasaulei, kas tiek redzēta apziņā, ir apziņas daba, kad ir harmonija (satva); bet, kad parādās aktivitāte un pasivitāte (radžas un tamas), tās pārklāj un izkropļo, un aplamo tu redzi kā reālu.

J: Ko var darīt persona, lai sagatavotu sevi Guru atnākšanai?

M: Pati vēlme būt gatavam nozīmē, ka Guru ir atnācis, un liesma ir aizdegta. Tas varētu būt nejaušs vārds vai lapa grāmatā; Guru svētība strādā mistiski.

J: Vai nav tādas lietas kā sevis sagatavošana? Mēs tik daudz dzirdam par

354

joga sādhana?

M: Tā nav persona, kas dara sādhanu. Persona ir nemierā un pretojas līdz pašām beigām. Tas ir liecinieks, kas strādā ar personu, ar tās ilūziju kopumu, pagātni, tagadni un nākotni.

J: Kā mums zināt, ka tas, ko tu saki, ir patiess? Kaut arī tas ir saturīgs un tajā nav pretrunu, kā mums zināt, ka tas nav radošas iztēles produkts, kas lolots un bagātināts pastāvīgā atkārtošanā?

M: Patiesības pierādījums ir atrodams efektā uz klausītāju.

J: Vārdiem var būt spēcīgs efekts. Dzirdot vai atkārtojot vārdus, var gūt dažādu transu pieredzes. Klausītāja pieredzes varētu būt kaut kā izsauktas un nevar tikt uzskatītas par pierādījumu.

M: Efektam nav obligāti jābūt pieredzei. Tās varētu būt izmaiņas raksturā, motivācijā, attiecībās ar cilvēkiem un sevi. Transi un vīzijas, kas ir vārdu, sazāļošanās vai jebkādu citu maņu vai mentālu līdzekļu izsaukti, ir īslaicīgi un atgriezeniski. Patiesība, par kuru te tiek runāts, ir nekustīga un vienmēr-esoša. Un tās pierādījums ir klausītājā, dziļajās un neatgriezeniskajās izmaiņās visā viņa būtībā. Tas nav kaut kas, ko viņš var apšaubīt, ja vien viņš neapšauba sevis paša eksistenci, kas nav iedomājams. Kad mana pieredze kļūst arī par tavu, kādus vēl pierādījumus tu gaidi?

J: Pieredzētājs ir viņa pieredzes pierādījums.

M: Tā ir, bet pieredzētājam nav vajadzīgi pierādījumi. “Es esmu, un es zinu,ka es esmu”. Tu nevari prasīt tālākus pierādījumus.

J: Vai var būt patiesa lietu zināšana?

M: Relatīvi – jā. Absolūti – nav lietu. Zināt, ka nekas ir, ir patiesa zināšana.

J: Kāda saite ir starp relatīvo un absolūto?

M: Tie ir identiski.

J: No kāda skata punkta tie ir identiski?

M: Kad tiek runāti vārdi, ir klusums. Kad relatīvais ir beidzies, paliek absolūtais. Klusums pirms izrunātiem vārdiem, vai tas ir atšķirīgs no

355

klusuma pēc tam? Klusums ir viens, un bez tā vārdi nevarētu tikt dzirdēti. Tas vienmēr ir te – vārdu fonā. Vērs savu uzmanību no vārdiem uz klusumu, un tu to dzirdēsi. Prāts rauš pieredzes, kuru atmiņas tas uzskata par zināšanām. Džnānī ir pāri jebkādai pieredzei, un viņa atmiņa ir tukša no pagātnes. Viņš pilnībā nav saistāms ne ar ko konkrētu. Bet prāts meklē formulējumus un definīcijas, vienmēr gribošs iekļaut realitāti verbālā formā.No visa tas grib gūt idejas, jo bez idejām prāta nav. Realitāte būtībā ir viena pati, bet prāts to neatstās vienu pašu – un tā vietā tas darbojas ar nereālo. Untomēr viss, ko prāts var izdarīt – atklāt nereālo kā nereālu.

J: Un kā ar reālā redzēšanu kā reālu?

M: Nav tāda stāvokļa kā reālā redzēšana. Kam un kas būtu jāredz? Tu vari tikai būt reālais – kas tu jebkurā gadījumā esi. Problēma ir tikai mentāla. Atmet aplamas idejas, tas ir viss. Patiesām idejām nav nepieciešamības. Tādu nav.

J: Tad kāpēc mūs mudina meklēt reālo?

M: Prātam ir nepieciešams nolūks. Lai to iedrošinātu atbrīvot sevi no nereālā, tam tiek apsolīts kaut kas tā vietā. Īstenībā nolūkam nav nepieciešamības. Būt brīvam no aplamā pats par sevi ir labi, cits atalgojumsnav vajadzīgs. Tas ir kā būt tīram – kas pats sevī ir atalgojums.

J: Vai sevis-zināšana nav atalgojums?

M: Sevis-zināšanas atalgojums ir brīvība no personīgā sevis. Tu nevari zināt zinātāju, jo tu esi zinātājs. Zināšanas fakts pierāda zinātāju. Nav vajadzīgi citi pierādījumi. Zinātā zinātājs nav zināms. Tieši kā gaisma tiek zināta tikai krāsās, tā arī zinātājs tiek zināts zināšanā.

J: Vai zinātājs ir tikai izsecinājums?

M: Tu zini savu ķermeni, prātu un jūtas. Vai tu esi tikai izsecinājums?

J: Izsecinājums es esmu citiem, bet ne pats sev.

M: Tā ir arī ar mani. Izsecinājums es esmu tev, bet ne sev. Es zinu sevi, esotpats. Tā pat kā tu zini sevi kā cilvēku, esot cilvēks. Tu visu laiku sev neatgādini, ka tu esi cilvēks. Tu apliecini to tikai tad, kad tiek apšaubīta tava

356

cilvēcība. Līdzīgi es zinu, ka es esmu viss. Man tas nav sev jāatgādina: “Es esmu viss, es esmu viss”. Tikai tad, kad tu uzskati mani par kaut ko konkrētu, es protestēju. Tā kā tu visu laiku esi cilvēks, tā es esmu, kas es esmu – visu laiku. Tas, kas tu esi nemainīgi, tas neapšaubāmi tu esi.

J: Kad es prasu, kā tu zini, ka tu esi džnānī, tu atbildi: “Es sevī neatrodu nekādas vēlmes. Vai tas nav pierādījums?”

M: Ja es būtu pilns ar vēlmēm, arī tad es būtu tas, kas es esmu.

J: Es – vēlmju pilns, un tu – vēlmju pilns; kāda tur būtu atšķirība?

M: Tu sevi identificē ar vēlmēm un kļūsti tām par vergu. Man vēlmes ir lietas starp citām lietām, tikai mākoņi mentālajās debesīs, un es nejūtos, ka man būtu jārīkojas, lai tās piepildītu.

J: Zinātājs un viņa zināšana, vai tie ir viens vai divi?

M: Abējādi. Zinātājs ir nemanifestētais, zinātais ir manifestētais. Zinātais vienmēr ir kustībā, tas mainās, tam nav savas formas, nav mājvietas. Zinātājs ir visu zināšanu nemainīgais pabalsts. Vienam ir vajadzīgs otrs, bet realitāte ir pāri tam. Džnānī nevar tikt zināts, jo nav nekā, ko zināt. Kad ir persona, tu par to kaut ko vari pateikt, bet ko var pateikt, kad nav sevis-identifikācijas ar konkrēto? Tu džnānī varētu teikt jebko; viņa jautājums vienmēr būs: “Par ko tu runā? Nav tādas personas.” Tieši tā pat kā tu neko nevari pateikt par universu, jo tas ietver visu, tā arī par džnānī neko nevar pateikt, jo viņš ir viss un tomēr nekas konkrēts. Lai pakarinātu bildi, tev ir vajadzīgs āķis; kur tu pakarināsi bildi, ja nav āķa? Lai lokalizētu kādu lietu, tev ir vajadzīga telpa, notikumam tev ir vajadzīgs laiks; bet ar to, kas ir bezlaicīgs un bez-telpas, nevar apieties. Tas visu padara par uztveramu, tomēr pats par sevi tas ir pāri uztverei. Prāts nevar zināt to, kas ir pāri prātam, bet prāts tiek tā zināts, kas ir pāri tam. Džnānī nezina ne dzimšanu, ne nāvi; eksistence un ne-eksistence viņam ir viens un tas pats.

J: Kad tavs ķermenis mirst, tu paliec.

M: Nekas nemirst. Ķermenis ir tikai iedomāts. Nav tādas lietas.

J: Pirms būs pagājis vēl viens gadsimts, priekš visiem ap tevi tu būsi beigts.

357

Tavu ķermeni pārklās ar ziediem, tad sadedzinās un pelnus izkaisīs. Tāda būs mūsu pieredze. Kāda būs tava?

M: Laiks pienāks beigām. Tas tiek saukts par Lielo Nāvi (mahamritju), laika nāve.

J: Vai tas nozīmē, ka universs un tā saturs nonāks savās beigās?

M: Universs ir tava personīgā pieredze. Kā tas var tikt iespaidots? Divu stundu garumā tu varētu pasniegt kādu lekciju; kur tā ir palikusi, kad tā ir beigusies? Tā ir saplūdusi ar klusumu, kurā visi, gan lekcijas sākums, gan vidus, gan beigas, ir kopā. Laiks ir apstājies, tas bija, bet vairs nav. Klusumspēc dzīves, pilnas sarunu, un klusums pēc dzīves, pilnas klusuma, ir viens un tas pats klusums. Nemirstība ir brīvība no sajūtas “es esmu”. Tomēr tā nav izzušana. Tieši pretēji, tas ir stāvoklis, bezgalīgi vairāk reāls, apjautošs un laimīgs, nekā tu vari iedomāties. Tikai sevis-apjausmas vairs nav.

J: Kāpēc prāta Lielā Nāve sakrīt ar ķermeņa “mazo nāvi”?

M: Tā nav! Tu varētu nomirt simts nāves, nepārstājot mentālo troksni. Jeb tu varētu paturēt ķermeni un mirt tikai prātā. Prāta nāve ir gudrības piedzimšana.

J: Aiziet persona un paliek tikai liecinieks.

M: Kurš paliek, kam teikt: “es esmu liecinieks”. Kad nav “es esmu”, kur ir liecinieks? Bezlaicīgajā stāvoklī nav paša, kurā rast patvērumu.

Cilvēks, kurš nēsā maku, baidās to pazaudēt – viņš ir maku-apzinošs. Cilvēks, kurš lolo sajūtu “es esmu” ir sevi-apzinošs. Džnānī neturas ne pie kā un nevar tikt saukts par apzinošu. Tomēr viņš nav neapzināts. Viņš ir patiapjausmas sirds. Mēs viņu saucam par digambara, ģērbto telpā, par Pliko, pāri visām redzamībām. Nav vārda vai formas, par kuru varētu teikt, ka tādsviņš eksistētu, tomēr viņš ir vienīgais, kas patiesi ir.

J: Es to nespēju aptvert.

M: Kurš var? Prātam ir robežas. Ir gana vest tevi pie pašām zināšanu robežām un likt tev tikties ar nezināmā milzīgumu. Tajā ienirt ir tavā ziņā.

J: Kā ar liecinieku? Vai tas ir reāls vai nereāls?

358

M: Abi. Pēdējais ilūzijas pārpalikums, pirmais reālā pieskāriens. Teikt: Es esmu tikai liecinieks ir gan nepareizi, gan pareizi: nepareizi “es esmu” dēļ, patiesi liecinieka dēļ. Ir labāk teikt: “ir vērošana”. Mirklī, kad tu saki: “es esmu”, esamībā nonāk viss universs kopā ar tā radītāju.

J: Cits jautājums: vai personu un pašu mēs varam vizualizēt kā divus brāļus, mazo un lielo? Mazais brālis ir nerātns un savtīgs, rupjš un nemierīgs, kamēr lielais brālis ir inteliģents un labs, saprātīgs un apdomīgs, brīvs no ķermeņa-apziņas ar tās vēlmēm un bailēm. Lielais brālis zina mazo, bet mazais nezina lielo un domā, ka viņš pastāv pilnībā pats par sevi. Atnāk Guru un pasaka mazajam: “Tu neesi viens, tu esi nācis no ļoti labas ģimenes, tavs brālis ir ļoti ievērojams cilvēks, gudrs un labs, un viņš tevi ļoti mīl. Atceries viņu, domā par viņu, atrodi viņu, kalpo viņam, un tu kļūsi viens ar viņu”. Tagad, jautājums ir tāds: vai mūsos ir divi, personīgais un individuālais, aplamais pats un patiesais pats, vai tas ir tikai salīdzinājums?

M: Abējādi. Tie izskatās kā divi, bet izmeklējot tie tiek ieraudzīti kā viens. Dualitāte ilgst tikmēr, kamēr tā netiek apšaubīta. Trīsvienība: prāts, pats un gars (vjakti, vjakta, avjakta), kad izpētīta, kļūst vienotība. Šie trīs ir tikai trīspieredzēšanas viedi: pieķeršanās, savrupība, transcendence.

J: Tavs pieņēmums, ka mēs esam sapņu stāvoklī, tavu pozīciju padara mums par nepieejamu. Lai kā mēs iebilstu, tu tikai noliedz tā patiesumu. Ar tevi nav iespējams runāt!

M: Vēlme diskutēt arī ir tikai vēlme. Vēlme zināt, gūt spēkus, pat vēlme eksistēt ir tikai vēlmes. Katrs vēlas būt, izdzīvot, turpināties, jo neviens nav par sevi pārliecināts. Bet visi ir nemirstīgi. Tu padari sevi par mirstīgu, uzskatot sevi par ķermeni.

J: Ja tu esi atradis savu brīvību, vai neiedosi man mazliet no tās?

M: Kāpēc mazliet? Ņem visu. Ņem to, tā ir te, lai to ņemtu. Bet tu baidies no brīvības!

J: Svāmī Ramdas tikās ar līdzīgu pieprasījumu. Daži viņa skolnieki kādu dienu savācās ap viņu un sāka prasīt atbrīvošanos. Ramdas smaidoši klausījās, un tad pēkšņi viņš palika nopietns un teica: Jums tā var būt šeit un

359

tagad, brīvība, absolūta un uz visiem laikiem. Kurš to grib, lai nāk priekšā. Neviens neizkustējās. Viņš piedāvājumu atkārtoja trīs reizes. Neviens nepieņēma. Tad viņš teica: “Piedāvājums vairs nav spēkā”.

M: Pieķeršanās iznīcina drosmi. Devējs vienmēr ir gatavs dot. Nav ņēmēja. Brīvība nozīmē atlaišanu. Cilvēkiem vienkārši nerūp visu atlaist. Viņi nezina, ka galīgais ir bezgalīgā cena, kā nāve ir nemirstības cena. Garīgs briedums ir gatavībā visu atlaist. Atdošana ir pirmais solis. Bet īstā atdošanair realizācijā, ka nav nekā, ko atdot, jo nekas nav tavs. Tas ir kā dziļš miegs – tu neatsakies no savas gultas, kad tu iemiedz – tu to vienkārši aizmirsti.

74. Patiesība ir šeit un tagadJautātājs: Mans jautājums ir: Kāds ir patiesības pierādījums? Katras metafiziskas vai politiskas, filozofiskas, vai ētiskas reliģijas sekotāji ir pārliecināti, ka viņiem ir vienīgā patiesība, ka viss pārējais ir aplams, un viņi savu nesvārstīgo pārliecību uzskata par patiesības pierādījumu. “Es esmu pārliecināts, tātad tam ir jābūt patiesībai”, viņi saka. Man šķiet, ka neviena filozofija, ne reliģija, ne doktrīna vai ideoloģija, lai cik tā būtu pilnīga, bez iekšējām pretrunām un emocionāli pievilcīga, nevar būt pati sevpar pierādījumu. Tās ir kā drēbes, ko cilvēki uzģērbj, kuras atšķiras atkarībāno laikiem un apstākļiem un seko modes tendencēm.

Ņemot to vērā, vai var būt reliģija vai filozofija, kura ir patiesa un kura nav atkarīga no kāda pārliecības? Ne arī no rakstiem, jo tie arī ir atkarīgi no kāda ticības tiem? Vai pastāv patiesība, kas nav atkarīga no uzticēšanās, kura nav subjektīva?

Maharadž: Kā ar zinātni?

J: Zinātne iet pa apli, tā beidzas tur, kur tā sākas – ar maņām. Tā aplūko pieredzes, un pieredzes ir subjektīvas. Diviem nevar būt viena un tā pati

360

pieredze, kaut arī viņi varētu tās izteikt tādos pašos vārdos.

M: Patiesību tev ir jāmeklē pāri prātam.

J: Ser, man ir bijuši gana transi. Jebkāda sazāļošanās var izsaukt tos lēti un ātri. Pat klasiskie samādhi, kas ir elpošanas vai mentālu vingrojumu izsaukti, daudz no tā neatšķiras. Ir skābekļa samādhi un ogļskābās gāzes samādhi, paš-izraisīti samādhi, kas izsaukti ar formulas atkārtošanu vai ar domu ķēdi. Vienveidīgums ir iemidzinošs. Es nevaru pieņemt samādhi, lai cik tas būtu varens, kā patiesības pierādījumu.

M: Samādhi ir pāri pieredzei. Tas ir stāvoklis bez īpašībām.

J: Pieredzes neklātbūtne ir neuzmanības dēļ. Tā parādās atkal ar uzmanības parādīšanos. Acu aizvēršana nepierāda gaismas aplamību. Realitātes attiecināšana uz negatīviem stāvokļiem mūs nekur tālu nevedīs. Pats noliegums satur apstiprinājumu.

M: Savā ziņā tev ir taisnība. Bet vai tu neredzi, ka tu prasi patiesības pierādījumus, nepaskaidrojot, kāda patiesība tev ir padomā, un kādi pierādījumi tevi apmierinās? Var pierādīt jebko, ja vien tu tici saviem pierādījumiem. Bet kas pierādīs, ka tavi pierādījumi ir patiesi? Es viegli tevivaru novest pie atzīšanas, ka tu tikai zini, ka tu eksistē – ka tu esi vienīgais pierādījums, kāds tev var būt par jebko. Bet es neidentificēju eksistenci ar realitāti. Eksistence ir mirklīga, vienmēr laikā un telpā, kamēr realitāte ir nemainīga un vis-caur-esoša.

J: Ser, es nezinu, kas ir patiesība un kas to var pierādīt. Nepamet mani ar manis paša resursiem. Man tādu nav. Tu šeit esi patiesības-zinātājs, ne es.

M: Tu atsakies no liecības kā patiesības pierādījuma: citu pieredze tev neder, tu noraidi secinājumus par sakrītošiem apgalvojumiem no neskaitāmiem lieciniekiem; tātad tas esi tu, kam ir jāsaka man, kādi pierādījumi tevi apmierinās, kāds ir tavs pierādījumu derīguma tests?

J: Ja godīgi, es nezinu, kas ir derīgs pierādījums.

M: Pat ne tevis paša pieredze?

J: Ne mana pieredze, pat ne eksistence. Tie ir atkarīgi no manas būšanas

361

apzinātam.

M: Un no kā ir atkarīga tava būšana apzinātam?

J: Es nezinu. Iepriekš es teiktu: no ķermeņa; tagad es redzu, ka ķermenis ir sekundārs, ne primārs, un tas nevar tikt uzskatīts par eksistences pierādījumu.

M: Esmu priecīgs, ka esi atmetis es-esmu-ķermenis ideju, galveno kļūdu unciešanu avotu.

J: Es to esmu atmetis intelektuāli, bet sajūta, ka esmu kas konkrēts, persona, vēl joprojām ir ar mani. Es varu pateikt: “Es esmu”, bet, kas es esmu, es nevaru pateikt. Es zinu, es eksistēju, bet es nezinu, kas eksistē. Lai kādā veidā es pie tā ietu, es tiekos ar nezināmo.

M: Pati tava būšana ir reālais.

J: Protams, mēs nerunājam par vienu un to pašu lietu. Es neesmu kaut kāda abstrakta būšana. Es esmu persona, ierobežota un apjautoša savus ierobežojumus. Es esmu fakts, bet visnesaturīgākais fakts. Nav nekā, ko es varētu uzbūvēt uz manas mirklīgās eksistences kā personai.

M: Tavi vārdi ir gudrāki par tevi! Kā personai tava eksistence ir mirklīga. Bet vai tu esi tikai persona? Vai tu vispār esi persona?

J: Kā man to atbildēt? Mana būšanas sajūta pierāda tikai to, ka es esmu; tā nepierāda neko, kas nav no manis atkarīgs. Es esmu relatīvs, relatīvā abi, gan radījums, gan radītājs. Absolūtais absolūtās patiesības pierādījums – kastas ir, kur tas ir? Vai tikai sajūta “es esmu” var būt realitātes pierādījums?

M: Protams, nē. “Es esmu” un “pasaule ir” ir saistīti un nosacīti. Tie pastāv,jo prātam ir tendence projicēt vārdus un formas.

J: Vārdus un formas, idejas un pārliecības, bet ne patiesību. Ja ne tu, tad es būtu pieņēmis visa relativitāti, ieskaitot patiesību, un mācījies dzīvot, balstoties uz pieņēmumiem. Bet tad es satieku tevi un dzirdu, ka tu runā par Absolūtu kā kaut ko, ko es varu sasniegt, un kas ir absolūti vēlami. Vārdi kāmiers, svētlaime, mūžība, nemirstība notver manu uzmanību, jo piedāvā brīvību no sāpēm un bailēm. Mani iedzimtie instinkti: baudas meklēšana un

362

ziņkārība tiek pamodināti, un es sāku pētīt sfēru, kuru tu esi atvēris. Viss šķiet pavisam pievilcīgi, dabīgi – es vaicāju. Vai tas ir sasniedzams? Vai tasir reāls?

M: Tu esi kā bērns, kas saka: Pierādi, ka cukurs ir salds, tikai tad es to nogaršošu. Salduma pierādījums ir mutē nevis cukurā. Lai zinātu, ka tas ir salds, tev tas ir jānogaršo, nav cita veida. Protams, tu vari sākt ar vaicāšanu:Vai tas ir cukurs? Vai tas ir salds? Un tu pieņem manu apliecinājumu, līdz tu to nogaršo. Tad visas šaubas izklīst, un tava zināšana kļūst savējā, nesatricināma. Es neprasu tev man ticēt. Tikai uzticies man pietiekoši, lai sāktu. Katrs solis apliecina vai neapliecina sevi. Tu, šķiet, gribi, lai būtu patiesības pierādījumi pirms patiesības. Un kādi būs pierādījumu pierādījumi? Redzi, tu krīti regresā. Lai to pārrautu – tev ir jāpieliek punkts pieradījumu prasīšanai un jāpieņem tikai uz mirkli kaut ko kā patiesu. Nav lielas nozīmes tam, kas tas ir. Tas varētu būt Dievs vai es, vai tevis paša pats. Katrā gadījumā tu pieņem kaut ko vai kādu nezināmu kā patiesu. Tagad, ja kaut uz mirkli tu rīkojies, balstoties uz pieņemto patiesību, tu drīz nonāksi pie nākošā soļa. Tas ir kā pa tumsu rāpties kokā – tu vari pieķerties pie nākošā zara tikai tad, kad tu esi uzkāpis uz iepriekšējā. Zinātnē tas tiek saukts par eksperimentālo pieeju. Lai pierādītu teoriju, tu veic eksperimentus, sekojot instrukcijām, kuras atstājuši tie, kuri eksperimentu veikuši jau iepriekš. Garīgajos meklējumos veicamā eksperimentu ķēde tieksaukta par jogu.

J: Ir tik daudz jogas, kuru izvēlēties?

M: Protams, katrs džnānī ieteiks paša ieto ceļu, jo to viņš zina visintīmāk. Bet pārsvarā viņi ir ļoti liberāli un piemēro padomus meklētāja vajadzībām. Visi ceļi ved tevi uz prāta attīrīšanos. Netīrs prāts ir necaurspīdīgs, lai manītu patiesību, tīrs prāts ir caurspīdīgs. Patiesība caur to var tikt redzēta viegli un skaidri.

J: Atvainojos, bet šķiet, ka es nespēju skaidri pateikt savu grūtību. Es prasu par patiesības pierādījumiem, un tu man dod metodes tās sasniegšanai. Pieņemot, ka es sekošu šīm metodēm un sasniegšu visbrīnišķīgāko un vēlamāko stāvokli, kā es zināšu, ka mans stāvoklis ir patiess? Katra reliģija sākas ar ticību un sola kādu ekstāzi. Vai tā ir reālā ekstāze vai ticības

363

produkts? Jo, ja tas ir izsaukts stāvoklis, man ar to nebūs nekas darāms. Piemēram, kristietība saka: Jēzus ir tavs Glābējs, tici un esi izglābts no grēka. Kad es vaicāju grēkojošam kristietim, kāpēc par spīti viņa ticībai viņšnav izglābts no grēka, viņš atbild: Mana ticība nav perfekta. Mēs atkal esamapburtā lokā – bez perfektas ticības – nav glābšanās, bez glābšanās – nav perfektas ticības, tāpēc arī nav glābšanās. Tiek uzstādīti nepiepildāmi nosacījumi, un tad mūs vaino par to nepildīšanu.

M: Tu neredzi, ka tavs pašreizējais nomodas stāvoklis ir neziņa. Tavs jautājums par pierādījumiem patiesībai nāk no realitātes neziņas. Tu kontaktē savus maņu un mentālos stāvokļus apziņā, “es esmu” punktā, kamēr realitāte nav starpniecība, netiek kontaktēta, netiek pieredzēta. Tu runā par dualitāti kā par tik ļoti pašsaprotamu, ka tu pat to nepamani, kamēr man dažādība nerada atdalītību. Tu iedomājies, ka realitāte stāv atstatus no vārdiem un formām, kamēr man vārdi un formas ir vienmēr mainīgās realitātes izpausmes, un nav atdalīti no tās. Tu prasi patiesības pierādījumus,kamēr man visa eksistence ir pierādījums. Tu atdali eksistenci no būšanas, un būšanu no realitātes, kamēr man tas viss ir viens. Lai cik tu būtu pārliecināts par sava nomodas stāvokļa patiesumu, tu neuzstāj, ka tas ir pastāvīgs un nemainīgs, kā daru to es, kad runāju par savējo. Tomēr es neredzu starp mums atšķirību, izņemot to, ka tu lietas iztēlojies, kamēr es nē.

J: No sākuma tu diskvalificē mani no jautāšanas par patiesību, tad tu mani apvaino, ka es iztēlojos! Kas tev ir iztēle, man ir realitāte.

M: Līdz tu izpēti. Es tevi nekur neapvainoju. Es tikai lūdzu tev vaicāt gudri.Tā vietā lai meklētu patiesības, kuru tu nezini, pierādījumus, pārskati pierādījumus, kas tev ir par to, ko tu domā, ka tu zini. Tu manīsi, ka tu nekonezini pārliecinoši – tu uzticies baumām. Lai zinātu patiesību, tev ir jāiziet cauri paša pieredzei.

J: Es nāvīgi baidos no samādhi un citiem transiem, lai kādi būtu to iemesli. Dzēriens, smēķis, drudzis, zāles, elpošana, dziedāšana, kratīšanās, dejošana,griešanās, lūgšanās, sekss vai badošanās, mantras vai kāda virpuļojoša abstrakcija mani var izsist no nomodas stāvokļa un dot man kādu pieredzi, neparastu, jo nepazīstamu. Bet, kad cēlonis norimst, izgaist efekts, un tikai

364

atmiņa paliek, sekojoša, bet gaistoša.

Nerunāsim par līdzekļiem un to rezultātiem, jo rezultāti tiek līdzekļu nosacīti; uzstādīsim jautājumu no jauna: vai patiesība var tikt atrasta?

M: Kur ir patiesības mājvieta, kurp tu varētu doties to meklēt? Un kā tu zināsi, ka tu to esi atradis? Kādus kritērijus tu sev ņemsi līdzi, lai to pārbaudītu? Tu atkal esi atpakaļ pie sava iesākuma jautājuma: Kādi ir patiesības pierādījumi? Kaut kas ir nepareizi ar jautājumu pašu, jo tu atkal un atkal to atkārto. Kāpēc tu prasi patiesības pierādījumus? Vai tas nav tāpēc, ka tu nezini kas ir patiesība, un tu baidies no tā, ka tevi varētu pievilt?Tu iedomājies, ka patiesība ir lieta, kurai ir vārds “patiesība”, un ir kāds labums, kad tev tā ir, ja vien tā ir neviltota. Tāpēc tu baidies, ka tevi apmuļķos. Tu tirgojies pēc patiesības, bet tu neuzticies pārdevējiem. Tu baidies no viltojumiem un imitācijām.

J: Es nebaidos tikt apmuļķots. Es baidos apmuļķot sevi.

M: Bet tu jau sevi muļķo savā neziņā par saviem patiesajiem motīviem. Tu prasi patiesību, bet īstenībā tu tikai meklē komfortu, kurš tev ilgtu uz visiemlaikiem. Klausies, nekas, neviens prāta stāvoklis nevar ilgt uz visiem laikiem. Laikā un telpā vienmēr ir ierobežojums, jo laiks un telpa paši ir ierobežoti. Un bezlaicīgajā vārdiem “uz visiem laikiem” nav nozīmes. Tas pats ar vārdiem “patiesības pierādījumi”. Ne-dualitātes sfērā viss ir pilnīgs, pats sev pierādījums, nozīme un nolūks. Kur viss ir viens, nav vajadzīgi balsti. Tu iedomājies, ka pastāvība ir patiesības pierādījums, ka tas, kas ilgstilgāk, kaut kā ir vairāk patiess. Laiks kļūst par patiesības mērauklu. Un, jo laiks ir prātā, prāts kļūst par tiesnesi un meklē iekš sevis patiesības pierādījumus – uzdevums, kas ir pilnībā neiespējams un bezcerīgs!

J: Ser, ja tu teiktu: Nekas nav patiess, viss ir relatīvs, es tev piekristu. Bet tuuzstāj, ka ir patiesība, realitāte, perfektas zināšanas, tāpēc es jautāju: Kas tasir, un kā tu zini? Un kas man liks pateikt: Jā, Maharadžam bija taisnība.

M: Tu turies pie pierādījumu, liecību, autoritātes vajadzības. Tu vēl joprojām iedomājies, ka patiesība ir jānorāda, un tai tev ir jāpasaka: “Skaties, te ir patiesība”. Tas tā nav. Patiesība nav pūļu rezultāts, ceļa beigas. Tā ir šeit un tagad, pašās ilgās un meklējumos pēc tās. Tā ir tuvāk

365

par prātu un par ķermeni, tuvāk nekā sajūta “es esmu”. Tu to neredzi, jo tu skaties pārāk tālu no sevis, ārpus savas visiekšējākās būtības. Tu es objektivizējis patiesību un uzstāj uz saviem pieradījumiem un testiem, kuri ir pielietojami tikai lietām un domām.

J: Viss, ko varu no tevis saprast, ir, ka patiesība ir pāri man, un es neesmu kvalificēts par to runāt.

M: Tu esi ne tikai kvalificēts, bet patiesība pati. Tikai kļūdaini uzskati aplamo par patieso.

J: Šķiet, tu saki: Neprasi patiesības pierādījumus. Parūpējies tikai par aplamo.

M: Patiesības atklājums ir aplamā saskatīšanā. Tu vari zināt to, kas nav. Kas ir – tu vari tikai būt. Zināšanas ir relatīvas pret zināto. Savā ziņā tās ir neziņas otra puse. Kur nav neziņas, kur ir vajadzība pēc zināšanām? Pašām par sevi ne neziņai, ne zināšanai nav esamības. Tie ir tikai prāta stāvokļi, kas arī ir tikai kustības apziņā redzamība; apziņa savā būtībā ir nemainīga.

J: Vai patiesība ir prāta sfērā vai pāri?

M: Neviens, abi. Tas nevar tikt pateikts vārdos.

J: Šo es visu laiku dzirdu – neizsakāmais (anirvacanīja). Tas mani nepadara gudrāku.

M: Tā ir, ka tas bieži pārklāj pilnīgu neziņu. Prāts var darboties tikai sevis paša radītos terminos, tas vienkārši nevar iet pats sev pāri. Tas, kas nav ne maņu, ne mentāls, un tomēr bez kura ne maņu sfēra, ne mentālais nespēj eksistēt, nevar būt to saturēts. Saproti, ka prātam ir robežas; lai ietu pāri, tevir jāpaliek klusumā.

J: Vai mēs varētu teikt, ka rīcība ir patiesības pierādījums? Tas varētu nebūtverbalizēts, bet tas varētu būt nodemonstrēts.

M: Ne rīcība, ne ne-rīcība. Tas ir pāri abiem.

J: Vai cilvēks varētu jebkad pateikt: “Jā, šis ir patiess”? Vai viņš ir aprobežots ar aplamā noliegšanu? Citiem vārdiem, vai patiesība ir tīrs noliegums? Vai pienāk mirklis, kad tā kļūst apstiprinājums?

366

M: Patiesība nevar tikt aprakstīta, bet tā var tikt pieredzēta.

J: Pieredze ir subjektīva, ar to nevar dalīties. Tavas pieredzes neizkustina mani no vietas.

M: Patiesība var tikt pieredzēta, bet tā nav tikai pieredze. Es to zinu, un es to varu nodot, bet tikai tad, ja tu esi tai atvērts. Būt atvērtam nozīmē negribēt neko citu.

J: Es esmu vēlmju un baiļu pilns. Vai tas nozīmē, ka man nav tiesības uz patiesību?

M: Patiesība nav atalgojums par labu uzvedību, ne arī balva par kādu pārbaudījumu nokārtošanu. Tā nevar tikt izsaukta. Tas ir primārais, nedzimušais, senais visa, kas ir, avots. Tev ir tiesības uz to, jo tu esi. Tev nav jānopelnī patiesība. Tā ir tava. Tikai izbeidz skriet prom, skrienot pēc. Stāvi rāms, esi kluss.

J: Ser, ja tu gribi, lai ķermenis būtu rāms un prāts kluss, saki man, kā tas ir darāms. Sevis-apjausmā es redzu ķermeni un prātu, ko kustina cēloņi, kas ir pāri manai kontrolei. Iedzimtība un vide mani absolūti dominē. Varenais “es esmu”, universa radītājs var tikt aizslaucīts īslaicīgi ar narkotikām vai arindes pilienu – uz visiem laikiem.

M: Atkal tu uzskati sevi par ķermeni.

J: Pat ja es atmetu šo kaulu, miesas un asins ķermeni kā ne-sevi, es vēl joprojām palieku ar smalko ķermeni, kas sastāv no domām un jūtām, atmiņām un iztēles. Ja es arī šīs atmetu kā ne-sevi, es vēl joprojām palieku ar apziņu, kas arī ir sava veida ķermenis.

M: Tev tiesa, bet tev tur nav jāapstājas. Ej pāri. Ne apziņa, ne “es esmu” tāscentrā neesi tu. Tava patiesā būtība ir pilnībā sevi-neapzinoša, pilnībā brīva no jebkādas sevis-identificēšanās ar jebko – rupju, smalku vai transcendentālu.

J: Es varu iedomāties, ka esmu pāri. Bet kāds man tam ir pierādījums? Lai būtu, man ir jābūt kaut kam.

M: Ir otrādāk. Lai būtu, tev ir jābūt nekam. Uzskatīt sevi par kaut ko vai

367

kādu ir nāve un elle.

J: Esmu lasījis, ka senajā Ēģiptē ar cilvēkiem narkotiku vai buramvārdu iespaidā notika kaut kādas mistērijas, viņi izgāja no saviem ķermeņiem un varēja pieredzēt stāvēšanu ārpusē un skatīšanos uz savām spēkus zaudējušajām formām. Tas bija domāts, lai viņus pārliecinātu par pēcnāves eksistences realitāti un radītu viņos dziļas rūpes par savu likteni, kas ir tik izdevīgi valstij un tempļiem. Sevis-identificēšanās ar personu, kam pieder ķermenis palika neskarta.

M: Ķermenis ir veidots no ēdiena, prāts ir veidots no domām. Redzi tos, kādi tie ir. Ne-identificēšanās, kad dabīga un spontāna, ir atbrīvošanās. Tev nav jāzina, kas tu esi. Ir gana zināt, kas tu neesi. Kas tu esi, tu nekad nezināsi, jo katrs atklājums atver jaunas atkal-apgūstamas dimensijas. Nezināmajam nav robežu.

J: Vai tas nozīmē neziņu uz visiem laikiem?

M: Tas nozīmē, ka neziņa nekad nav bijusi. Patiesība ir atklāšanā, ne atklātajā. Un atklājumiem nav ne sākuma, ne beigu. Apšaubi robežas, ej pāri, uzstādi sev uzdevumus, acīmredzami neiespējamus – šis ir kā.

75. Mierā un klusumā tu audzJautātājs: Indijas tradīcija mums saka, ka Guru ir nepieciešams. Kam viņš ir nepieciešams? Māte ir nepieciešama, lai bērnam dotu ķermeni. Bet dvēseli viņa nedod. Viņas loma ir ierobežota. Kā ir ar Guru? Vai arī viņa loma ir ierobežota, un, ja jā, kādā veidā? Vai viņš tomēr ir vispārīgi, pat absolūti nepieciešams?

Maharadž: Visiekšējākā gaisma, mierpilni un bezlaicīgi spīdoša sirdī, ir īstais Guru. Visi pārējie tikai rāda ceļu.

368

J: Es nerunāju par iekšējo Guru, tikai par to, kurš rāda ceļu. Ir cilvēki, kuri tic, ka bez Guru joga nav pieejama. Viņi vienmēr meklē īsto guru, mainot tos vienu pēc otra. Kāda vērtība tādiem Guru?

M: Tie ir pagaidu, laikā ierobežoti Guru. Tu tos vari atrast katrā dzīves solī.Tev viņi ir vajadzīgi, lai gūtu zināšanas vai iemaņas.

J: Māte ir tikai uz dzīves laiku, viņa sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nāvi. Viņa nav uz visiem laikiem.

M: Līdzīgi laikā ierobežotais Guru nav uz visiem laikiem. Viņš piepilda savu nolūku un atdod savu vietu nākošajam. Tas ir pavisam normāli, un tajānav jāievieš vaina.

J: Vai katrām zināšanām vai prasmēm man ir nepieciešams cits Guru?

M: Te nevar būt nekādu likumu, izņemot vienu: ārējais ir pārejošs, iekšējais– pastāvīgs un nemainīgs, kaut arī vienmēr jauns redzamībā un darbībā.

J: Kāds ir sakars starp iekšējo un ārējiem Guru?

M: Ārējais pārstāv iekšējo, iekšējais pieņem ārējo – uz laiku.

J: Kam jāpūlas?

M: Skolniekam, protams. Ārējais Guru dod instrukcijas, iekšējais sūta spēku; modri jāizpilda ir skolniekam. Bez skolnieka gribas, inteliģences un enerģijas ārējais Guru ir bezpalīdzīgs. Iekšējais Guru ir gatavs riskēt. Trulums un nepareizas nodarbes noved pie krīzes, un skolnieks pamostas uzsavu nožēlojamo stāvokli. Gudrais ir tas, kurš negaida šoku, kas var būt diezgan rupjš.

J: Vai tie ir draudi?

M: Ne draudi, brīdinājums. Iekšējais Guru neaprobežojas ar nevardarbību. Reizēm viņš var būt pavisam vardarbīgs, līdz tādam, ka tas var iznīcināt trulo un perverso personību. Ciešanas un nāve kā arī dzīve un laimība ir viņa darbarīki. Tikai dualitātē nevardarbība kļūst par vienojošo likumu.

J: Vai būtu jābaidās pašam sevis?

M: Ne jābaidās, jo pats grib labu. Bet tam ir jābūt uztvertam nopietni. Tas

369

pieprasa uzmanību un paklausību; kad viņā neklausās, tas no pierunāšanas griežas pie piespiešanas, kādu brīdi tas var pagaidīt, tas netiks noliegts. Grūtības nav ar Guru, ne ar iekšējo, ne ārējo. Guru vienmēr ir pieejams. Trūkst gatava skolnieka. Kad persona nav gatava, ko var darīt?

J: Gatava vai griboša?

M: Abi. Tas nonāk pie viena un tā paša. Indijā mēs to saucam par adhikārī. Tas nozīmē abus, gan spējīgu, gan tādu, kam ļauts.

J: Vai ārējais Guru var dot iniciāciju (dīkšā)?

M: Viņš var dot visāda veida iniciācijas, bet iniciācijai Realitātē ir jānāk no iekšienes.

J: Kurš dod augstāko iniciāciju?

M: Tā ir sevis-dota.

J: Es jūtu, mēs ejam pa riņķi. Beigu beigās, es zinu tikai vienu sevi, pašreizējo, empīrisko sevi. Iekšējais jeb augstākais pats ir tikai ideja, pieņemta, lai izskaidrotu un iedrošinātu. Mēs par to runājam tā, it kā tai būtu neatkarīga eksistence. Tā tas nav.

M: Abi, gan ārējais pats, gan iekšējais pats, ir iedomāti. Apsēstībai ar būšanu par “es” ir nepieciešama cita apsēstība ar “super-es”, lai izārstētos, kā ir nepieciešams cits ērkšķis, lai izvilktu ērkšķi, vai cita inde, lai neitralizētu indi. Jebkādi apgalvojumi pieprasa noliegumus, bet šis ir tikai pirmais solis. Nākošais ir iet pāri abiem.

J: Es saprotu, ka ārējais guru ir nepieciešams, lai sauktu manu uzmanību iekšup un uz steidzamo vajadzību sākt kaut ko ar sevi darīt. Es saprotu arī to, cik viņš ir bezspēcīgs, kad iet runa par jebkādām dziļām izmaiņām manī.Bet šeit tu runā par sadguru, iekšējo Guru, kas ir bez sākuma, nemainīgs, būšanas sakne, solījums, skaidrs mērķis. Vai tas ir koncepts vai realitāte?

M: Viņš ir vienīgā realitāte. Viss pārējais ir ēna, kas krīt no ķermeņa-prāta (deha-buddhi) uz laika sejas. Protams, pat ēnai ir sakars ar realitāti, bet pati par sevi tā nav reāla.

J: Es esmu vienīgā realitāte, ko es zinu. Sadguru pastāv tikmēr, kamēr es

370

par viņu domāju. Ko es gūstu, vēršot uz viņu uzmanību?

M: Tavi zaudējumi ir tavi guvumi. Kad ēna tiek redzēta tikai kā ēna, tu beidz tai sekot. Tu griezies otrādāk un atklāj sauli, kura tur bija visu laiku – aiz tavas muguras!

J: Vai iekšējais Guru arī māca?

M: Viņš nodrošina pārliecību, ka tu esi mūžīgais, nemainīgais, realitāte-apziņa-mīlestība, iekšup un pāri jebkādām redzamībām.

J: Ar pārliecību nepietiek. Ir jābūt zināšanai.

M: Pareizi. Bet šajā gadījumā zināšana ieņem drosmes formu. Absolūti pazūd bailes. Šis bezbailīgais stāvoklis ir tik neapšaubāmi jauns, tomēr tas tiek dziļi sajusts kā sevis paša, ka tas nevar būt noliegts. Tas ir kā sava bērna mīlēšana. Kurš to var apšaubīt?

J: Mēs dzirdam par progresu savos garīgajos centienos. Kādu progresu tu domā?

M: Kad tu iesi pāri progresam, tu zināsi, kas ir progress.

J: Kas mums liek progresēt?

M: Klusums ir galvenais faktors. Mierā un klusumā tu audz.

J: Prāts ir tik absolūti nemierīgs. Kādā veidā to apklusināt?

M: Uzticies skolotājam. Skaties, kā gāja man. Mans guru man pavēlēja turēties pie sajūtas “es esmu” un nedot nekam citam uzmanību. Es tikai paklausīju. Es nesekoju nekādiem elpošanas veidiem vai meditācijai, vai rakstu studijām. Lai kas notiktu, es no tā novērsu uzmanību un paliku ar sajūtu “es esmu”, tas varētu izskatīties pārāk viegli, pat primitīvi. Mans vienīgais iemesls to darīt bija, jo mans Guru man tā teica. Un tas nostrādāja!Paklausība ir spēcīgs visu vēlmju un baiļu šķīdinātājs.

Tikai griezies prom no visa, kas aizņem tavu prātu; dari jebkādus darbus, kas tev ir jāpabeidz, bet izvairies no jauniem pienākumiem; turies tukšs, turies pieejams, nepretojies tam, kas nāk neaicināts.

Beigās tu sasniedz stāvokli, kurā nav grābšanas, ir priecīga nepieķeršanās,

371

iekšējais atslābums un brīvība, neaprakstāmi, tomēr brīnišķīgi reāli.

J: Kad patiesības meklētājs dedzīgi praktizē savas jogas, vai viņa iekšējais Guru rāda ceļu un palīdz viņam, vai viņš atstāj viņu ar sevis paša resursiem,tikai gaidot iznākumu?

M: Viss notiek pats par sevi. Ne meklētājs, ne Guru neko nedara. Lietas notiek tā, kā tās notiek; nosodījumi vai slavinājumi tiek piedēvēti vēlāk, pēcdarītāja sajūtas parādīšanās.

J: Cik dīvaini! Protams, darītājs ir pirms darītā.

M: Ir otrādāk; darītais ir fakts, darītājs ir tikai koncepts. Tevis paša valoda tev rāda, ka darītais ir acīmredzams, darītājs ir apšaubāms; atbildības novelšana ir spēle, kas īpatnēja tikai cilvēkiem. Ņemot vērā neskaitāmo faktoru sarakstu, kas nepieciešami, lai jebkas notiktu, var tikai atzīt, ka viss ir atbildīgs par visu, lai cik attāls. Darītājs ir mīts, kas ir dzimis no ilūzijas par “mani” un “manu”.

J: Cik spēcīga ilūzija!

M: Neapšaubāmi, jo balstīta realitātē.

J: Kas tajā ir reāls?

M: Atrodi, atšķirot un noraidot visu, kas ir nereāls.

J: Es neesmu sapratis iekšējā paša lomu garīgajos centienos. Kurš pieliek pūles? Vai tas ir ārējais pats vai iekšējais?

M: Tu esi izgudrojis tādus vārdus kā pūles, iekšējais, ārējais, pats, utt. un centies tos attiecināt uz realitāti. Lietas ir tādas, kādas tās ir, bet mēs gribamtajās iebūvēt shēmu, kas ir mūsu valodas struktūras radīta. Šis pieradums ir tik spēcīgs, ka mēs sliecamies noliegt realitāti tam, kas nav verbalizējams. Mēs vienkārši atsakāmies redzēt, ka vārdi ir tikai simboli, kas caur paražām un pieradumiem ir saistīti ar atkārtotām pieredzēm.

J: Kāda vērtība ir garīgajām grāmatām?

M: Tās palīdz zudināt neziņu. Tās ir lietderīgas sākumā, bet beigās kļūst paršķērsli. Ir jāzina, kad tās atmest.

372

J: Kāds sakars ir starp ātmā un satva, starp pašu un universālo harmoniju?

M: Kā starp sauli un tās stariem. Harmonija un skaistums, sapratne un patika, visi ir realitātes izpausmes. Tā ir realitāte darbībā, gara ietekme uz matēriju. Tamas aizklāj, radžas sagroza, satva harmonizē. Ar satvas briedumu visas vēlmes un bailes nonāk pie savām beigām. Reālā būšana tiek atspoguļota prātā nesagrozīta. Matērija tiek atgūta, gars – atklāts. Šie divi tiek redzēti kā viens. Tie vienmēr bija viens, bet neperfekts prāts tos redzēja kā divus. Cilvēka uzdevums ir prāta pilnveidošana, jo matērija un gars satiekas prātā.

J: Es jūtos kā durvju priekšā. Es zinu, durvis ir atvērtas, bet tās tiek vēlmju un baiļu suņu sargātas. Ko man darīt?

M: Klausi skolotāju un nebaidies no suņiem. Uzvedies tā, it kā to tur nebūtu. Atkal, paklausība ir zelta likums. Brīvība tiek vinnēta ar paklausību.Lai izbēgtu no cietuma, ir nejautājot jāklausa instrukcijām, kuras sūta tie, kuri strādā kāda atbrīvošanai.

J: Guru vārdiem, kad tie tiek tikai dzirdēti, ir maz spēka. Ir jābūt ticībai, lai tiem klausītu. Kas rada tādu ticību?

M: Kad nāk laiks, nāk ticība. Viss nāk laikā. Guru vienmēr ir gatavs dalīties, bet nav ņēmēju.

J: Jā, Šrī Ramana Maharši mēdza teikt: Ir daudz Guru, bet kur ir skolnieki?

M: Viss notiek savā laikā. Visi tiks cauri, nezudīs ne dvēsele (džīva).

J: Man ir ļoti bail sajaukt intelektuālu sapratni ar realizāciju. Es varētu runātpar patiesību, to nezinot, un varētu zināt to, nepasakot ne vārda.

Cik saprotu, šīs sarunas tiks publicētas. Kāds būs to iespaids uz lasītāju?

M: Uzmanīgajā un dziļdomīgajā lasītājā tās nobriedīs un nesīs ziedus un augļus. Vārdiem, kas balstīti patiesībā, ja tie tiek kārtīgi pārbaudīti, ir savs spēks.

373

76. Zināt, ka tu nezini, ir patiesa zināšanaMaharadž: Ir ķermenis. Iekš ķermeņa, izskatās, ir vērotājs, un ārpusē – vērotā pasaule. Vērotājs un viņa vērošana, kā arī vērotā pasaule parādās un izzūd kopā. Pāri tam visam ir tukšuma izplatījums. Šis tukšums ir viens visiem.

Jautātājs: Tas, ko tu saki, izskatās vienkārši, bet ne katrs to tā teiktu. Tas esi tu un tikai tu, kurš runā par šiem trijiem un tukšumu, kas pāri. Es redzu tikai pasauli, kas ietver visu.

M: Arī “es esmu”?

J: Arī “es esmu”. “Es esmu” ir, jo pasaule ir.

M: Un pasaule ir, jo ir “es esmu”.

J: Jā, tas ir abējādi. Es nevaru šos divus atdalīt, ne arī iet pāri, es nevaru pateikt, ka kaut kas ir, ja vien es to nepieredzu, kā arī nevaru pateikt, ka kaut kas nav, jo es to nepieredzu. Kas ir tas, ko tu pieredzi, kas tev liek tik pārdroši runāt?

M: Es zinu sevi, kāds es esmu – bezlaicīgs, bez-telpas, bez-cēloņu. Tu nezini, jo tāds, kāds tu esi, tu esi pārņemts ar citām lietām.

J: Kāpēc es esmu tik pārņemts?

M: Jo tu esi ieinteresēts.

J: Kas mani padara par ieinteresētu?

M: Bailes no sāpēm, vēlme pēc baudas. Patīkamais ir sāpju izbeigšanās, un sāpīgais ir baudu izbeigšanās. Tie rotē nebeidzamā ķēdē. Izpēti šo apburto loku, līdz tu atrodi sevi pāri tam.

J: Vai man nav nepieciešama svētība, lai ietu pāri?

M: Tavas Iekšējās Realitātes svētība bezlaicīgi ir ar tevi. Pati tava svētības prasīšana ir tam zīme. Neuztraucies par svētību, bet dari to, ko tev saka.

374

Darīšana, ne svētības gaidīšana ir patiesa dedzīguma pierādījums.

J: Par ko man būtu jābūt patiesam?

M: Cītīgi pēti visu, kas nonāk tavā uzmanības laukā. Praktizējot lauks paplašināsies un pētījumi padziļināsies, kamēr tie kļūs spontāni un neierobežoti.

J: Vai tu nepadari realizāciju par prakses rezultātu? Prakse darbojas fiziskāseksistences ietvaros. Kā tā var dot piedzimšanu neierobežotajam?

M: Protams, nevar būt cēloņsakarības saikne starp praksi un viedumu. Bet prakse dziļi iespaido vieduma šķēršļus.

J: Kādi ir šķēršļi?

M: Aplamas idejas un vēlmes, kas noved pie nepareizas rīcības, radot ķermeņa un prāta izšķērdēšanu un vājumu. Aplamā atklāšana un atmešana aizvāc to, kas attur reālā ienākšanu prātā.

J: Es varu atpazīt divus prāta stāvokļus: “es esmu” un “pasaule ir”, tie paceļas un krīt vienlaicīgi. Cilvēki saka: “Es esmu, jo pasaule ir”. Tu, šķiet, saki: “Pasaule ir, jo es esmu”. Kurš ir pareizs?

M: Neviens. Šie divi ir viens un tas pats stāvoklis, telpā un laikā. Pāri ir bezlaicīgais.

J: Kāds sakars starp laiku un bezlaicīgo?

M: Bezlaicīgais zina laiku, laiks nezina bezlaicīgo. Visa apziņa ir laikā, un bezlaicīgais tai izskatās kā neapzināts. Tomēr tas ir tas, kas padara apziņu par iespējamu. Gaisma spīd tumsā. Gaismā tumsa nav redzama. Vai tu varētu teikt otrādāk – bezgalīgā gaismas okeānā parādās apziņas mākoņi – tumši un ierobežoti, uztverami caur kontrastu. Šie ir tikai mēģinājumi izteikt vārdos kaut ko ļoti vienkāršu, tomēr pilnībā nepasakāmu.

J: Vārdiem būtu jākalpo kā tiltam, lai šķērsotu pāri.

M: Vārdi attiecās uz prāta stāvokli, ne uz realitāti. Upe, divi krasti, tilts pāri– šie visi ir prātā. Vārdi vien nevar tevi vest pāri prātam. Ir jābūt milzīgām ilgām pēc patiesības vai absolūtai ticībai Guru. Tici man, nav mērķa, ne arī

375

ceļa, kā to sasniegt. Tu esi ceļš un mērķis, nav nekā cita, ko sasniegt, izņemot tevi pašu. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir saprast, un sapratne ir prāta uzziedēšana. Koks ir daudzgadīgs, bet ziedēšana un augļu došana notiek savā gadalaikā. Gadalaiki mainās, bet ne koks. Tu esi koks. Pagātnē tu esi izaudzējis neskaitāmus zarus un lapas, un tu varētu tos audzēt arī nākotnē – tomēr tu paliec. Ne to, kas bija vai būs, tev ir jāzina, bet to, kas ir. Vēlme, kas rada universu, ir tava. Zini pasauli kā savu radījumu un esi brīvs.

J: Tu saki, pasaule ir mīlestības bērns. Kad es zinu, kādām briesmām ir pilna pasaule, ar kariem, koncentrāciju nometnēm, necilvēcisku ekspluatāciju, kā man tā var piederēt kā manis paša radījums? Lai cik es būtu ierobežots, es nebūtu radījis tik nežēlīgu pasauli.

M: Atrodi, kam šī nežēlīgā pasaule rādās, un tu zināsi, kāpēc tā izskatās tik nežēlīga. Tavi jautājumi ir pilnībā pamatoti, bet tie nevar tikt atbildēti, kamēr tu nezini, kam pieder šī pasaule. Lai atrastu lietas nozīmi, tev ir jāzina tās radītājs. Es tev saku: Tu esi pasaules, kurā tu dzīvo, radītājs – tikai tu to vari izmainīt vai atdarīt.

J: Kā tu vari teikt, ka es esmu radījis pasauli? Es knapi to zinu.

M: Kad tu zini sevi, pasaulē nav nekā tāda, ko tu nevarētu zināt. Uzskatot sevi par ķermeni, tu pasauli zini kā materiālu lietu kopumu. Kad tu zini sevikā apziņas centru, pasaule ir prāta okeāns. Kad tu zini sevi, kāds tu esi realitātē, tu zini pasauli kā sevi.

J: Tas viss izklausās ļoti skaisti, bet tas neatbild uz manu jautājumu. Kāpēc pasaulē ir tik daudz ciešanu?

M: Ja tu stāvi savrup kā vērotājs, tu necietīsi. Tu pasauli redzēsi kā izrādi, patiesi izklaidējošu izrādi.

J: Ak, nē! Šo līlā teoriju es nepieņemšu. Ciešanas ir pārāk akūtas un visur-esošas. Kas par perversiju izklaidēties ar ciešanu izrādi! Cik nežēlīgu Dievu tu man piedāvā!

M: Ciešanu iemesls ir uztvērēja identificēšanās ar uztverto. No tā rodas vēlme, un ar vēlmi akla rīcība, nedomājoša par rezultātiem. Paskaties apkārt, un tu redzēsi – ciešanas ir cilvēku radīta lieta.

376

J: Ja cilvēks bēdas radītu tikai sev, es tev piekristu. Bet savā neprātā viņš liek ciest citiem. Sapņotājam ir savs privātais murgs, un neviens cits, izņemot viņu pašu, necieš. Bet kas tas ir par sapni, kurš rada postu citu dzīvēs?

M: Apraksti ir dažādi un pretrunīgi. Realitāte ir vienkārša – viss ir viens, harmonija ir mūžīgais likums, neviens nespiež ciest. Tikai tad, kad tu mēģini aprakstīt vai izskaidrot, vārdi tevi pieviļ.

J: Es atceros, ka reiz man Gandhidži teica, ka Pats neaprobežojas ar nevardarbību (ahimsā). Pašam ir brīvība likt ciest savām izpausmēm, lai tās savestu kārtībā.

M: Dualitātes līmenī tas tā varētu būt, bet realitātē ir tikai avots, pats par sevi tumšs, visu padarošs par spīdošu. Neuztverts tas rada uztveri. Nesajuststas rada sajūtas. Neiedomājams tas rada domu. Neesošs tas rada būšanu. Tasir nekustīgais kustības fons. Kad tu esi tur, tu jebkur esi mājās.

J: Ja es esmu tas, tad kas liek man piedzimt?

M: Pagātnē nepiepildītās vēlmes notver enerģiju, kas manifestē kā perona. Kad lādiņš tiek izsmelts, persona mirst. Nepiepildītas vēlmes tiek pārnestas uz nākamo piedzimšanu. Sevis-identificēšanās ar ķermeni arvien rada jaunas vēlmes, un tām nav gala, ja vien netiek ieraudzīts šis važu mehānisms. Tā ir skaidrība, kas ir atbrīvojoša, jo tu nevari atmest vēlmes, javien netiek skaidri redzēti tās cēloņi un sekas. Es nesaku, ka tā pati persona atdzimst. Tā mirst un uz labu. Bet tās atmiņas un to vēlmes un bailes paliek.Tās piegādā enerģiju jaunai personai. Reālais tajā nekādi nepiedalās, bet padara to par iespējamu, dodot tam gaismu.

J: Mana grūtība ir šāda. Cik redzu, katrai pieredzei ir sava realitāte. Tā ir tur– pieredzēta. Mirklī, kad es to apšaubu un vaicāju, kam tā notiek, kurš ir tās vērotājs, utt., pieredze ir beigusies, un viss, ko es varu izpētīt, ir atmiņas parto. Es nespēju izpētīt pašreizējo mirkli – tagad. Mana apjausma ir par pagātni, ne par tagadni. Kad es apjaušu, es īsti nedzīvoju tagad, bet tikai pagātnē. Vai tiešām var būt tagadnes apjausma?

M: Tas, ko tu apraksti, ne pavisam nav apjausma, bet tikai domāšana par

377

pieredzi. Patiesa apjausma (samvid) ir tīras vērošanas stāvoklis, bez jebkādiem mēģinājumiem kaut ko iesākt ar vēroto notikumu. Tavas domas un sajūtas, vārdi un rīcība var arī būt notikuma daļa; tu visu vēro neiesaistījies, pilnā skaidrības un sapratnes gaismā. Tu precīzi saproti, kas notiek, jo tas tevi neiespaido. Tā varētu šķist auksta atstatuma attieksme, bettā tas īstenībā nav. Kad tu tajā esi, tu ieraudzīsi, ka tu mīli to, ko redzi, lai kāda būtu tā daba. Šī bezierunu mīlestība ir apjausmas stūrakmens. Ja tās tur nav, tu tikai esi ieinteresēts – kādu personīgu iemeslu dēļ.

J: Tikmēr, kamēr ir sāpes un bauda, mēs esam nolemti būt ieinteresēti.

M: Un tikmēr, kamēr apzinās, būs sāpes un baudas. Apziņas līmenī tu nevari cīnīties ar sāpēm un baudām. Lai ietu tām pāri, tev ir jāiet pāri apziņai, kas ir iespējams tad, kad tu skaties uz apziņu kā uz kaut ko, kas notiek ar tevi, ne tevī kā kaut kas ārējs, svešs, uzspiests. Tad pēkšņi tu esi brīvs no apziņas, pavisam viens, bez traucēkļiem. Un tas ir tavs patiesais stāvoklis. Apziņa ir kā niezošs iekaisums, kas liek tev kasīties. Protams, tu nevari izkāpt no apziņas, jo pati izkāpšanas no apziņas ideja ir apziņā. Bet, ja tu mācies skatīties uz savu apziņu kā uz sava veida drudzi, personīgu un privātu, kurā tu esi aizvērts kā cālis savā čaumalā, šāda attieksme izraisīs krīzi, kas čaumalu pāršķels.

J: Buda teica, ka dzīve ir ciešanas.

M: Viņš noteikti domāja, ka apziņa ir sāpīga, kas ir acīmredzami.

J: Un vai nāve ir risinājums?

M: Tas, kurš tic, ka ir dzimis, ļoti baidās no nāves. No otras puses, tam, kurš sevi zina patiesi, nāve ir priecīgs notikums.

J: Hinduisma tradīcija saka, ka ciešanas gādā liktenis, un liktenis ir pelnīts. Paskaties uz milzīgajām katastrofām, dabīgām vai cilvēku radītām, plūdiem un zemestrīcēm, kariem un revolūcijām. Vai mēs varam uzdrīkstēties domāt, ka katrs cieš par saviem grēkiem, par kuriem viņiem nav ne mazākāssapratnes? Miljardi, kuri cieš, vai viņi ir noziedznieki, taisnīgi sodīti?

M: Vai jācieš ir tikai par saviem grēkiem? Vai tiešām mēs esam atšķirti? Šajā milzīgajā dzīves okeānā mēs ciešam par citu grēkiem un liekam citiem

378

ciest par savējiem. Protams, galu galā valda līdzsvara likums, un beigās nopelni tiek nolīdzināti. Bet, kamēr tas ilgst, mēs viens otru dziļi ietekmējam.

J: Jā, kā saka dzejnieks: “Neviens cilvēks nav sala”.

M: Katras pieredzes fonā ir Pats un viņa interese pieredzē. Sauc to par vēlmi, sauc to par mīlestību – vārdiem nav nozīmes.

J: Vai es varu gribēt ciest? Vai varu tīši prasīt sāpes? Vai es neesmu kā kāds, kurš sev saklājis siltu gultu, cerībā uz dziļu miegu, un tad viņam uznāk murgi, un viņš grozās un bļauj savā sapnī? Protams, tā nav mīlestība, kas rada murgus.

M: Visas ciešanas ir savtīgas izolācijas, norobežošanās un alkatības radītas. Kad ciešanu cēlonis tiek redzēts un aizvākts, ciešanas izbeidzas.

J: Es varētu aizvākt savu bēdu cēloņus, bet citi vēl joprojām cietīs.

M: Lai saprastu ciešanas, tev ir jāiet pāri sāpēm un baudām. Tevis paša vēlmes un bailes attur tevi no sapratnes un tādējādi arī no palīdzēšanas citiem. Realitātē nav citu, un, palīdzot sev, tu palīdzi visiem. Ja tu esi nopietns cilvēces ciešanu sakarā, tev ir jāpilnveido vienīgais palīdzēšanas līdzeklis, kāds tev ir – tu pats.

J: Tu turpini teikt, ka es esmu šīs pasaules radītājs, saglabātājs un iznīcinātājs, visur-esošs, visur-spīdošs, visu-spējīgs. Kad es apdomāju to, kotu saki, es sev prasu: “Kāpēc ir tā, ka pasaulē ir tik daudz ļaunuma”.

M: Nav ļaunuma, nav ciešanu; pāri visam stāv dzīvošanas prieks. Skaties, kā visi turas pie dzīves, cik dārga ir eksistence.

J: Uz mana prāta ekrāna viens aiz otra nebeidzami seko attēli. Manī nav nekā pastāvīga.

M: Paskaties uz sevi kārtīgāk. Ekrāns ir tur – tas nemainās. Gaisma spīd nemainīgi. Tikai filma starp tiem kustās un izraisa attēlu parādīšanos. Tu to filmu varētu saukt par likteni (prārabdha).

J: Kas rada likteni?

379

M: Neziņa ir neizbēgamības iemesls.

J: Neziņa par ko?

M: Pirmām kārtām sevis neziņa. Arī lietu patiesās dabas, to cēloņu un seku neziņa. Tu skaties apkārt bez sapratnes un uztver redzamību par realitāti. Tutici, ka tu zini pasauli un sevi – bet tā ir tikai tava neziņa, kas liek tev teikt: es zinu. No sākuma atzīsti, ka tu nezini, un sāc no turienes.

Nav nekā, kas pasaulei varētu palīdzēt vairāk nekā neziņas izbeigšana. Tad, lai palīdzētu pasaulei, tev nav nekas konkrēts jādara. Tevis paša esamība ir palīdzība, rīcība vai ne-rīcība.

J: Kā var tikt zināta neziņa? Lai zinātu neziņu, ir jāzina.

M: Tā ir. Pati atzīšana: “Es esmu neziņā” ir zināšanas rītausma. Nezinošs cilvēks nezina savu neziņu. Tu varētu teikt, ka nepastāv neziņa, jo mirklī, kad tā tiek redzēta, tās vairs nav. Tāpēc tu varētu to saukt par neapzināšanosvai aklumu. Viss, ko tu redzi apkārt un iekšup sevis, ir tas, ko tu nezini un nesaproti, pat nezinot, ka tu nezini un nesaproti. Zināt, ka tu nezini un nesaproti, ir patiesa zināšana, vienkāršas sirds zināšana.

J: Jā, Kristus teica: Svētīti ir garā nabagie...

M: Liec to, kādos vārdos gribi; fakts ir tāds, ka zināšana ir tikai neziņa. Tu zini, ka tu nezini.

J: Vai neziņa beigsies?

M: Kas vainas nezināšanai? Tev viss nav jāzina. Ir gana zināt, ko tev ir nepieciešams zināt. Pārējais parūpēsies par sevi, bez tavas zināšanas, kā tas to dara. Svarīgi ir tas, lai tava zemapziņa nestrādā pret apziņu, ka visos līmeņos ir integrācija. Zināt nav īpaši svarīgi.

J: Tas, ko tu saki, ir psiholoģiski pareizi. Bet, kad iet runa par citu zināšanu,par pasaules zināšanu, mana zināšana, ka es nezinu, daudz nepalīdz.

M: Kad tu iekšēji esi integrēts, ārējās zināšanas pie tevis nāk spontāni. Katrā tavas dzīves mirklī tu zini to, kas tev ir jāzina. Universālais prāta okeāns satur visas zināšanas; tas ir tavējais pēc pieprasījuma. Lielāko tā daļu tev varētu nebūt vajadzības zināt – bet tas visu laiku ir tavs.

380

Kā ar zināšanām, tā tas ir ar spēku.

Lai kas tev liktos, ka ir jāizdara, notiek nekļūdīgi. Bez šaubām, Dievs rūpējas par universa vadīšanas biznesu; bet Viņš ir priecīgs, ja viņam palīdz.Kad palīdzētājs ir nesavtīgs un inteliģents, visi universa spēki ir viņa rīcībā.

J: Pat aklie dabas spēki?

M: Nav aklu spēku. Apziņa ir spēks. Apjaut to, kam ir jābūt izdarītam, un tas tiks izdarīts. Tikai turies modrs – un kluss. Kad tu sasniedz savu galamērķi un zini savu patieso dabu, tava eksistence kļūst par svētību visiem. Tu varētu nezināt, ne arī pasaule zinās, tomēr palīdzība staro. Pasaulē ir cilvēki, kuri dara daudz vairāk laba nekā visi valstsvīri un filantropi kopā. Viņi izstaro gaismu un mieru bez nolūka vai zināšanas. Kadciti viņiem stāsta par brīnumiem, kādus viņi ir izstrādājuši, viņi arī brīnās. Tomēr, neuztverot neko kā par savu, viņi nav ne lepni, ne alkst atzinību. Viņi vienkārši nav spējīgi neko sev gribēt, pat ne prieku palīdzēt citiem, zinot, ka Dievs ir labs, viņi ir mierā.

77. “Es” un “mans” ir aplamas idejasJautātājs: Es esmu ļoti pieķēries savai ģimenei un īpašumiem. Kā man pārvarēt šo pieķeršanos?

Maharadž: Šī pieķeršanās ir piedzimusi līdzās sajūtai “es” un “mans”. Atrodi šo vārdu patieso nozīmi, un tu būsi brīvs no važām. Tev ir prāts, kas ir izpleties laikā. Ar tevi notiek viena lieta pēc otras, un atmiņa paliek. Tajā nav nekā slikta. Problēma rodas tikai tad, kad atmiņa par pagātnes sāpēm unbaudām – kas ir būtiska jebkādai organiskai dzīvībai – paliek par refleksu, dominējot pār uzvedību. Šis reflekss ieņem “es” formu un izmanto ķermeni un prātu saviem nolūkiem, kas vienmēr ir baudas meklējumi un izvairīšanāsno sāpēm. Kad tu ieraugi “es” tādu, kāds tas ir, vēlmju un baiļu čupa, un

381

sajūtu “mans” kā turēšanos pie lietām un cilvēkiem, lai izvairītos no sāpēm un nodrošinātu baudu, tu redzēsi, ka “es” un “mans” ir aplamas idejas, kurām realitātē nav pamata. Prāta radītas tās valda pār savu radītāju tikmēr, kamēr tas uzskata tās par patiesām; kad apšaubītas, tās izgaist.

“Es” un “mans”, kam nav esamības pašiem par sevi, ir nepieciešams balsts, kuru tie atrod ķermenī. Ķermenis kļūst par to atsauces punktu. Kad tu runā par “manu” vīru un “maniem” bērniem, tu domā ķermeņa vīru un ķermeņa bērniem. Atdod ideju, ka esi ķermenis, un skaties sejā jautājumam: Kas es esmu? Beidzot tiks iedarbināts process, kurš atgriezīs realitāti, vai, drīzāk, aizvedīs prātu uz realitāti. Tikai tu nedrīksti baidīties.

J: No kā man būtu jābaidās?

M: Lai būtu realitāte, idejām “es” un “mans” ir jāaiziet. Tās aizies, ja tu tāmļausi iet. Tad tavs dabīgais stāvoklis atkal-parādās, kurā tu neesi ne ķermenis, ne prāts, ne “es”, ne “mans”, bet pavisam savādākā būšanas stāvoklī. Tā ir tīra būšanas apjausma, bez būšanas par šo vai to, bez nekādām sevis-identifikācijām ar kaut ko konkrētu vai vispārīgu. Tajā tīrajā apziņas gaismā nav nekā, pat ne ideja par neko. Ir tikai gaisma.

J: Ir cilvēki, kurus es mīlu. Vai man no viņiem ir jāatsakās?

M: Tu atsakies tikai no turēšanās pie viņiem. Pārējais ir atkarīgs no viņiem. Viņi varētu zaudēt interesi tevī, vai varētu arī nezaudēt.

J: Kā viņi to varētu? Vai viņi nav mani?

M: Viņi ir tava ķermeņa, ne tavi. Vai vēl labāk – nav neviena, kurš nebūtu tavs.

J: Un kā ar maniem īpašumiem?

M: Kad vairs nav “mans”, kur ir tavi īpašumi?

J: Lūdzu, saki man, vai man viss ir jāzaudē, zaudējot “es”?

M: Tu varētu zaudēt, varētu arī nezaudēt. Tas tev būs viens un tas pats. Tavs zaudējums būs kāda guvums. Tu neiebildīsi.

J: Ja es neiebildīšu, es zaudēšu visu!

382

M: Kad tev vairs nav nekā, tev nav problēmu.

J: Es palieku ar izdzīvošanas problēmu.

M: Tā ir ķermeņa problēma, un tas to risinās ēdot, dzerot un guļot. Visiem pietiek, ja vien visi dalās.

J: Mūsu sabiedrība balstās uz grābšanu, ne dalīšanos.

M: Daloties tu to izmainīsi.

J: Es nejūtos, ka man vajadzētu dalīties. Lai vai kā, man ir jāmaksā nodokļi par saviem īpašumiem.

M: Tas nav tas pats, kas labprātīga dalīšanās. Sabiedrība nemainīsies piespiedu kārtā. Tai ir nepieciešama izmaiņa sirdī. Saproti, ka nekas nav tavs, ka viss pieder visiem. Tikai tad sabiedrība mainīsies.

J: Viena cilvēka sapratne pasauli nekur tālu nenovedīs.

M: Pasaule, kurā tu dzīvo, būs dziļi ietekmēta. Tā būs veselīga un laimīga pasaule, kura staros un komunicēs, pletīsies un izplatīsies. Patiesas sirds spēks ir milzīgs.

J: Lūdzu, pastāsti mums vēl.

M: Runāšana nav mans hobijs. Dažreiz es runāju, dažreiz nē. Mana runāšana vai nerunāšana ir dotās situācijas daļa, tas nav atkarīgs no manis. Kad ir situācija, kurā man ir jārunā, es dzirdu sevi runājam. Kādā citā situācijā es varētu nedzirdēt sevi runājam. Man tas ir viens un tas pats. Vai es runāju, vai nē, netiek iespaidota tā, kas es esmu, būšanas gaisma un mīlestība, ne arī es tos varu kontrolēt. Tie ir, un es zinu, tie ir. Ir priecīga apjausma, bet nav neviena, kurš būtu priecīgs. Protams, ir identitātes sajūta, bet tā ir atmiņas takas identitāte, kā attēlu secības identitāte uz vienmēr klātesošā ekrāna. Bez gaismas un ekrāna nevar būt attēla. Zināšana, ka attēlsir gaismas spēle uz ekrāna, dod brīvību no idejas, ka attēls ir reāls. Viss, kastev ir jādara, ir jāsaprot, ka tu mīli sevi, un pats mīl tevi, un ka sajūta “es esmu” ir saite starp jums abiem, identitātes apstiprinājums par spīti redzamajai dažādībai. Skaties uz “es esmu” kā uz mīlestības starp iekšējo un ārējo, starp reālo un redzamību zīmi. Tieši kā sapnī viss ir savādāk,

383

izņemot sajūtu “es”, kas dod iespēju tev teikt “es sapņoju”, tā arī sajūta “es esmu” dod iespēju tev teikt “es esmu atkal mans reālais Pats”. Es nedaru neko, nekas netiek nodarīts man. Es esmu, kas es esmu, un nekas mani nespēj ietekmēt. Izskatās, ka es esmu atkarīgs no visa, bet īstenībā viss ir atkarīgs no manis.

J: Kā tu vari teikt, ka tu nedari neko? Vai tad tu ar mani nerunā?

M: Man nav sajūtas, ka es runāju. Notiek runāšana, tas ir viss.

J: Es runāju.

M: Runā? Tu dzirdi sevi runājam, un tu saki: es runāju.

J: Visi saka: “Es strādāju, es nāku, es eju”.

M: Man nav iebildumu pret tavas valodas īpatnībām, bet tās izkropļo un iznīcina realitāti. Akurātāk būtu teikt: “Ir runāšana, strādāšana, nākšana, iešana”. Lai jebkas notiktu, visam universam ir jāpiedalās. Ir aplami ticēt, ka jebkas konkrēts var izsaukt kādu notikumu. Katrs cēlonis ir universāls. Tevis paša ķermenis neeksistētu bez universa, kas ir piedalījies tā radīšanā un izdzīvošanā. Es pilnībā apjaušu, ka lietas notiek tā, kā tās notiek, jo pasaule ir tāda, kāda tā ir. Lai ietekmētu notikumu gaitu, man pasaulē ir jāieved jauns faktors, un tāds faktors var būt tikai es pats, mīlestības un sapratnes spēks, kas fokusējies manī.

Kad piedzimst ķermenis, ar to notiek visādas lietas, un tu tajās piedalies, jo tu uzskati sevi par ķermeni. Tu esi kā cilvēks kino zālē, smejies un raudi līdzi attēlam, kaut ļoti labi zini, ka visu laiku esi krēslā, un attēls ir tikai gaismas spēle. Ir gana vērst uzmanību no ekrāna uz sevi, lai pārtrauktu lāstu. Kad ķermenis mirst, dzīve, kādu tu tagad dzīvo, fizisku un mentālu notikumu ķēdi, nonāk savās beigās. Tā var beigties pat tagad – tev negaidot ķermeņa nāvi – ir gana vērst uzmanību uz Sevi un tur to turēt. Viss notiek tā, it kā būtu kāds mistisks spēks, kas visu rada un kustina. Realizē, ka tu neesi kustinātājs, tikai vērotājs, un tu būsi mierā.

J: Vai tas spēks ir atšķirts no manis?

M: Protams, nē. Bet tev ir jāsāk ar būšanu par bezkaislīgu vērotāju. Tikai

384

tad tu realizēsi savu pilnīgu būšanu par universālo mīlētāju un darītāju. Tikmēr, kamēr tu esi sapinies konkrētas personības likstās, tu pāri tai neko nespēj redzēt. Bet beigās tu nonāksi pie redzējuma, ka tu neesi ne kas konkrēts, ne universālais, tu esi pāri abiem. Kā mazītiņš zīmuļa pieskāriena punkts var uzzīmēt neskaitāmus attēlus, tā apjausmas bez-dimensiju punkts zīmē milzīgā universa saturu. Atrodi šo punktu un esi brīvs.

J: No kā es radu šo pasauli?

M: No tevis paša atmiņām. Tikmēr, kamēr tu nezini sevi kā radītāju, tava pasaule ir ierobežota un sevi atkārtojoša. Kad tu ej pāri sevis-identifikācijai ar savu pagātni, tu esi brīvs radīt jaunu harmonijas un skaistuma pasauli. Jebšu tu tikai paliec – pāri būšanai un nebūšanai.

J: Kas ar mani paliks, ja es atlaidīšu savas atmiņas?

M: Nekas nepaliks.

J: Man bail.

M: Tu baidīsies, līdz tu pieredzēsi brīvību un tās svētību. Protams, dažas atmiņas ir vajadzīgas, lai atpazītu un virzītu ķermeni, un tādas atmiņas paliek, bet ķermenim kā tādam vairs nav pieķeršanās; tas vairs nekalpo par pamatu vēlmēm un bailēm. Šis viss nav ļoti grūti saprotams un praktizējams, bet tev ir jābūt ieinteresētam. Bez intereses nekas nevar tikt izdarīts.

Redzējis, ka tu esi atmiņu čupa, kuras satur kopā pieķeršanās, kāp ārā un skaties no ārpuses. Tu varētu pirmo reizi uztvert kaut ko, kas nav atmiņa. Tuizbeidz būt par Mr-tādu-un-tādu, aizņemtu ar savām darīšanām. Tu beidzot esi mierā. Tu realizē, ka nekas ar pasauli nebija ne tā – tikai ar tevi bija ne tā, un tagad tas viss ir beidzies. Vairs nekad tu netiksi notverts vēlmju, dzimušu no neziņas, tīklos.

385

78. Visas zināšanas ir neziņaJautātājs: Vai mums būtu ļauts lūgt tev pastāstīt par to, kā tu realizēji?

Maharadž: Kaut kā manā gadījumā tas bija vienkārši un viegli. Mans Guru, pirms viņš mira, teica man: Tici man, tu esi Augstākā Realitāte. Nešaubies par maniem vārdiem, nesāc neticēt. Es tev saku patiesību – rīkojies tā. Es nevarēju aizmirst viņa vārdus, un neaizmirstot – esmu realizējis.

J: Bet ko īsti tu darīji?

M: Neko īpašu. Dzīvoju savu dzīvi, rūpējos par savu tirdzniecību, pieskatījusavu ģimeni, un katru brīvu mirkli es pavadīju atceroties savu Guru un viņa vārdus. Viņš drīz pēc tam nomira, un man bija palikušas tikai atmiņas, pie kurām atgriezties. Ar to pietika.

J: Tai bija jābūt tava Guru svētībai un spēkam.

M: Viņa vārdi bija patiesi, un tāpēc tie piepildījās. Patiesi vārdi vienmēr piepildās. Mans Guru neko nedarīja; viņa vārdi darīja, jo tie bija patiesi. Laiko es darītu, tas nāca no iekšienes, neprasīts un negaidīts.

J: Guru uzsāka procesu bez tavas piedalīšanās?

M: Liec to tādos vārdos, kā tev tīk. Lietas notiek tā, kā tās notiek – kurš var pateikt kāpēc un kā? Es neko speciāli nedarīju. Viss nāca pats – vēlme atlaist, būt vienam, iet iekšup.

J: Tu nepieliki pilnīgi nekādas pūles?

M: Nekādas. Tici vai nē, es pat nebiju dedzīgs realizēt. Viņš man tikai pateica, ka es esmu Augstākais, un tad nomira. Es vienkārši nespēju nenoticēt viņam. Pārējais notika pats no sevis. Es manīju sevi maināmies - tas ir viss. Īstenībā es biju izbrīnīts. Bet manī radās vēlme pārbaudīt viņa vārdus. Es biju tik pārliecināts, ka viņš nekādi nevarēja būt teicis melus, ka es jutu, ka man ir vai nu jārealizē pilnīgu viņa vārdu nozīmi, vai jāmirst. Es jutos diezgan mērķtiecīgs, bet nezināju, ko darīt. Es pavadīju stundām ilgi, domājot par viņu un viņa apgalvojumu, ne argumentējot, bet vienkārši

386

atceroties, ko viņš teica.

J: Kas tad ar tevi notika? Kā tu zināji, ka tu esi Augstākais?

M: Neviens pie manis nenāca to teikt. Ne arī iekšēji man kāds to pateica. Īstenībā tas bija tikai no sākuma, kad es pieliku pūles, ka es gāju cauri kaut kādām dīvainām pieredzēm: gaismu redzēšanai, balsu dzirdēšanai, dievu un dieviešu satikšanām un runāšanām ar viņiem. Kad mans Guru pateica man: "Tu esi Augstākā Realitāte", man pārstāja nākt vīzijas un transi, un es palikuļoti kluss un vienkāršs. Es manīju sevi vēlamies arvien mazāk un mazāk, līdz es pilnīgā pārsteigumā varēju teikt: "Es neko nezinu, es neko negribu".

J: Vai tu biji pilnībā brīvs no vēlmēm un zināšanām, jeb tu personificējies džnānī, balstoties uz tēlu, kādu tev iedeva tavs guru?

M: Man netika dots nekāds attēls, un man tāds arī nebija. Mans Guru nekad neteica man, ko gaidīt.

J: Ar tevi varētu notikt lietas. Vai tu esi sava ceļojuma galā?

M: Ceļojums nekad nav bijis. Es esmu, kāds es vienmēr biju.

J: Kas bija tā Augstākā Realitāte, kuru tev it kā bija jāsasniedz?

M: Es attapos no maldiem, tas ir viss. Es mēdzu radīt pasauli un piepildīt to - tagad es to vairs nedaru.

J: Tādā gadījumā, kur tu dzīvo?

M: Tukšumā pāri būšanai un nebūšanai, pāri apziņai. Šis tukšums ir arī pilnība; nesāc mani žēlot. Tas ir kā kāds teiktu: “Esmu savu darbu izdarījis, vairāk nekā nav darāma.”

J: Tu savai realizācijai dod konkrētu datumu. Tas nozīmē, ka kaut kas tomēr notika tajā datumā. Kas notika?

M: Prāts beidza radīt notikumus. Senā un nepārtrauktā meklēšana beidzās - es neko negribēju, neko negaidīju - nepieņēmu neko kā savu. Nebija palicis vairs "es", kam tiekties. Pat plikais "es esmu" izgaisa. Cita lieta, ko pamanīju, bija, ka es pilnībā pazaudēju pārliecības, pie kurām biju pieradis. Agrāk es biju pārliecināts par tik daudzām lietām, tagad es neesmu

387

pārliecināts par neko. Bet es jūtu, ka nezinot es neesmu pazaudējis neko, jo visas manas zināšanas bija aplamas. Mana nezināšana pati par sevi bija zināšana, ka visas zināšanas ir neziņa, ka "es nezinu" ir vienīgais patiesais apgalvojums, ko prāts var teikt. Ņem par piemēru ideju “es piedzimu”. Tu to varētu uzskatīt par patiesu. Tā tas nav. Tu nekad nedzimi, ne arī tu mirsi. Tā ir ideja, kas dzima un mirs, ne tu. Identificējot sevi ar to, tu kļuvi mirstīgs. Tieši kā kino viss ir gaisma, tā arī apziņa kļūst par milzīgo pasauli.Ieskaties kārtīgi, un tu redzēsi, ka visi vārdi un formas ir tikai pārejoši viļņi apziņas okeānā, ka tikai par apziņu var teikt, ka tā ir, ne par pārejošajām lietām tajā.

Apziņas plašumā parādās gaisma, mazītiņš punkts, kas strauji kustās un sazīmē formas, domas un jūtas, konceptus un idejas kā pildspalva, kas raksta uz papīra. Un tinte, kas atstāj pēdas, ir atmiņa. Tu esi tas mazais punkts, un tev kustoties, tiek vienmēr atkal-radīta pasaule. Izbeidz kustēties,un nebūs pasaules. Skaties iekšup, un tu atradīsi, ka tas gaismas punkts ir milzīgās gaismas ķermenī atspulgs kā sajūta “es esmu”. Ir tikai gaisma, visspārējais tikai rādās.

J: Vai tu zini to gaismu? Vai jebkad esi to redzējis?

M: Prātam tā rādās kā tumsa. Tā var tikt zināta tikai tās atspulgos. Dienas gaismā viss tiek redzēts – izņemot dienas gaismu.

J: Vai man ir jāsaprot, ka mūsu prāti ir vienādi?

M: Kā tie tādi varētu būt? Tev ir tevis paša privātais prāts, atmiņu austs, vēlmju un baiļu kopā saturēts. Man nav sava prāta; tas, ko man ir jāzina, universs sagādā manā priekšā, kā tas sagādā ēdienu.

J: Vai tu zini visu, ko gribi zināt?

M: Nav nekā, ko es gribu zināt. Bet to, kas man ir jāzina, es kaut kā zinu.

J: Vai šīs zināšanas pie tevis atnāk no iekšienes vai no ārienes?

M: Tādi vārdi nav attiecināmi. Mana iekšiene ir āriene, un mana āriene ir iekšiene. No tevis es varētu gūt šobrīd vajadzīgās zināšanas, bet tu neesi atšķirts no manis.

388

J: Kas ir turija, ceturtais stāvoklis, par kuru mums stāsta?

M: Būt par to punktu, kas sazīmē pasauli, ir turija. Būt par gaismu pašu ir turijatita. Bet kāds labums no vārdiem, ja realitāte ir tik tuvu?

J: Vai tavā stāvoklī ir kāds progress? Kad tu salīdzini sevi šodien ar sevi, kāds tu biji vakar, vai tu redzi, ka tu mainies, progresē? Vai tavs realitātes redzējums aug plašumā un dziļumā?

M: Realitāte ir nekustīga un tomēr pastāvīgā kustībā. Tā ir kā milzīga upe – tā plūst, un tomēr tā ir tur – mūžīgi. Tas, kas plūst, nav upe ar savu gultni unkrastiem, bet ūdens, tā arī satva guna, universālā harmonija, spēlē savas spēles pret tamas un radžas, tumsības un izmisuma spēkiem. Satvā vienmēr notiek izmaiņas un progress, iekš radžas ir izmaiņas un regress, bet tamas nozīmē haosu. Trīs Gunas viena ar otru spēlējas mūžīgi – tas ir fakts, un faktus nevar apstrīdēt.

J: Vai man vienmēr ar tamas ir jākļūst trulam un ar radžas izmisušam? Kā ar satvu?

M: Satva ir tavas īstās dabas starojums. Tu to vienmēr vari atrast pāri prātam un tā daudzajām pasaulēm. Bet, ja tu gribi pasauli, tev ir jāpieņem trīs gunas kā nedalāmas – matērija – enerģija – dzīve – vieni būtībā, atšķirīgi redzamībā. Tie sajaucās un plūst – apziņā. Laikā un telpā ir mūžīgaplūsma, dzimšana un atkal nāve, kāpumi, kritumi, atkal kāpumi, atkal kritumi – acīmredzami, bez sākuma un beigām; realitāte, esoša bez-laika, nemainīga, bez-ķermeņa, bez-prāta apjausma, ir svētlaime.

J: Es saprotu, ka tu saki, viss ir apziņas stāvoklis. Pasaule ir lietu pilna – smilšu grauds ir lieta, planēta ir lieta. Kā tās ir saistītas ar apziņu?

M: Kur nesniedzas apziņa, sākas matērija: lieta ir būšanas forma, kuru mēs neesam sapratuši. Tā nemainās – tā vienmēr ir tāda pati – tā izskatās, ka tur ir pati par sevi – kaut kas nepazīstams un svešs. Protams, tā ir iekš čit, apziņas, bet izskatās, ka ir ārā no tās, jo izskatās, ka tā nemainās. Lietu pamats ir atmiņā – bez atmiņas nebūtu atpazīšanas. Radība – atspulgs – noraidīšana: Brahma – Višņu – Šiva: šis ir mūžīgais process. Tas valda pāri visām lietām.

389

J: Vai nav izejas?

M: Es neko citu nedaru, kā tikai rādu tev izeju. Saproti, ka Viens iekļauj šosTrīs, un ka tu esi tas Viens, un tu būsi brīvs no pasaules procesa.

J: Kas tad notiek ar manu apziņu?

M: Pēc radības posma nāk izpētes un reflektēšanas posms, un beigās atmešanas un aizmiršanas posms. Apziņa paliek, bet snaudošā, klusā stāvoklī.

J: Vai identitātes stāvoklis paliek?

M: Identitātes stāvoklis ir iesakņots realitātē un nekad negaist. Bet identitāte nav ne pārejošā personība (vjakti), ne arī karmas sasaistītā individualitāte (vjakta). Tā ir tas, kas paliek, kas tiek atmestas visas sevis-identifikācijas kā aplamas – tīra apziņa, sajūta, ka esi viss, kas ir vai kas varētu būt. Apziņa ir tīra sākumā un tīra beigās; pa vidu tā tiek piesārņota ariztēli, kas ir radības saknē. Visos laikos apziņa paliek tāda pati. Zināt to, kāda tā ir, ir realizācija un bezlaicīgs miers.

J: Vai sajūta “es esmu” ir reāla vai nereāla?

M: Abējādi. Tā ir nereāla, kad mēs sakām: “Es esmu šis, es esmu tas”. Tā irreāla, kad mēs domājam “Es neesmu ne šis, ne tas”.

Zinātājs nāk un iet līdz ar zināto un ir pārejošs; bet tas, kas zina, ka tas nezina, kas ir brīvs no atmiņām un gaidām, ir bezlaicīgs.

J: Vai “es esmu” pats ir liecinieks, vai tās ir dažādas lietas?

M: Bez viena otrs nevar būt. Tomēr tie nav viens. Tas ir kā zieds un tā krāsa. Bez zieda – nav krāsu; bez krāsas – zieds paliek neredzēts. Pāri ir gaisma, kura kontaktā ar ziedu rada krāsu. Realizē, ka tava patiesā daba ir tikai tīra gaisma, un abi, gan uztvertais, gan uztvērējs, nāk un iet kopā. Tas, kas abus padara par iespējamiem un tomēr nav ne viens, ne otrs, ir tava patiesā būtība, kas nozīmē nebūšanu par “šo” vai “to”, bet tīra būšanas un ne-būšanas apjausma. Kad apjausma tiek pagriezta pati uz sevi, sajūta ir kā nezināšana. Kad tā tiek pagriezta uz ārpusi, esamībā nonāk zināmās lietas. Teikšanā: “es sevi zinu” ir pretruna, jo tas, kas tiek “zināts” nevar būt “es

390

pats”.

J: Ja pats mūžīgi ir nezināms, kas tad tiek realizēts sevis-realizācijā?

M: Zināt, ka zināmais nevar būt ne es, ne mans, ir gana atbrīvošanās. Brīvība no sevis-identificēšanās ar atmiņu un pieradumu kopumu, apbrīna stāvoklis par bezgalīgajiem būšanas plašumiem, tās neizsmeļamo radošumu un totālu transcendenci, absolūta bezbailība, dzimusi realizācijā par katras apziņas veida iluzorumu un pārejošumu – plūsma no dziļa un neizsmeļama avota. Zināt avotu kā avotu un redzamību kā redzamību, un sevi kā tikai avotu ir sevis-realizācija.

J: Kurā pusē ir liecinieks? Vai tas ir reāls vai nereāls?

M: Neviens nevar pateikt: “Es esmu liecinieks”. “Es esmu” vienmēr tiek vērots. Nepieķērušās apjausmas stāvoklis ir vērotāj-apziņa, “spoguļ-prāts”. Tas paceļas un krīt līdz ar savu objektu, un tāpēc tas nav īsti reālais. Lai kāds būtu tā objekts, tas tomēr paliek nemainīgs, tāpēc tas ir arī reāls. Tas ir gan reālā, gan nereālā daļa, tādējādi tas ir tilts starp šiem diviem.

J: Ja viss notiek tikai ar šo “es esmu”, ja “es esmu” ir zinātais un zinātājs, un zināšana pati, ko dara liecinieks? Kāds tam pielietojums?

M: Tas neko nedara un tam nav nekādu pielietojumu.

J: Tad kāpēc mēs par to runājam?

M: Jo tas tur ir. Tilts kalpo tikai vienam iemeslam – lai šķērsotu pāri. Uz tilta tu mājas nebūvē. “Es esmu” skatās uz lietām, liecinieks redz tām cauri. Tas redz tās tādas, kādas tās ir – nereālas un pārejošas. Teikt “ne es, ne mans” ir liecinieka uzdevums.

J: Vai tas ir manifestētais (saguna), kas parāda nemanifestēto (nirguna)?

M: Nemanifestētais netiek parādīts. Nekas manifestēts nevar parādīt nemanifestēto.

J: Tad kāpēc mēs par to runājam?

M: Jo tā ir mana dzimtene.

391

79. Persona, liecinieks un AugstākaisJautātājs: Aiz mūsu mugurām ir ilga narkotiku, pārsvarā apziņu paplašinošo, lietošanas vēsture. Tās mums ir devušas citu apziņas stāvokļu, augstu un zemu, pieredzes un arī pārliecību, ka narkotikas nav uzticamas, labākajā gadījumā pārejošas, sliktākajā – destruktīvas attiecībā pret organismu un personību. Mēs meklējam labākus veidus apziņas attīstībai untranscendencei. Mēs gribam, lai mūsu meklējumu augļi ar mums paliek un bagātina mūsu dzīves, tā vietā lai pārvērstos par bālām atmiņām un bezpalīdzīgām nožēlām. Ja ar garīgumu mēs domājam sevis izpēti un attīstību, mūsu ierašanās Indijā iemesls noteikti ir garīgs. Priecīgo hipiju posms mums ir aiz muguras: nu mēs esam nopietni un virzāmies uz priekšu.Mēs zinām, ir realitāte, kas ir atrodama, bet mēs nezinām, kā to atrast un kā pie tās turēties. Mums nav vajadzīga pārliecināšana, tikai ceļrāži. Vai vari mums palīdzēt?

Maharadž: Tev nav vajadzīga palīdzība, tikai padoms. Tas, ko tu meklē, jau ir tevī. Ņem par piemēru mani. Es neko nedarīju savas realizācijas labā. Mans skolotājs man pateica, ka realitāte ir iekšup manis. Es skatījos iekšup un to tur atradu, tieši kā mans skolotājs man teica. Redzēt realitāti ir tik vienkārši, kā redzēt savu seju spogulī. Tikai spogulim ir jābūt tīram un pareizam. Lai atspoguļotu realitāti, ir vajadzīgs kluss prāts, vēlmju un baiļu neuzvandīts, brīvs no idejām un viedokļiem, tīrs visos līmeņos. Esi skaidrs un kluss – modrs un nepieķēries, viss pārējais notiks pats no sevis.

J: Pirms tu varēji realizēt patiesību, tev savs prāts bija jāpadara skaidrs un kluss. Kā tu to izdarīji?

M: Es neko nedarīju. Tas vienkārši notika. Es dzīvoju savu dzīvi, rūpējotiespar savas ģimenes vajadzībām. Ne arī mans Guru to izdarīja. Tas vienkārši notika, kā viņš teica, ka notiks.

J: Lietas nenotiek vienkārši tā pat. Visam ir jābūt cēlonim.

M: Viss, kas notiek, ir cēlonis visam tam, kas notiek. Cēloņi ir neskaitāmi; ideja par vienu konkrētu cēloni ir ilūzija.

392

J: Tu noteikti darīji kaut ko konkrētu – kādu meditāciju vai jogu. Kā tu vari teikt, ka realizācija notiks pati no sevis?

M: Nekas konkrēts. Es vienkārši dzīvoju savu dzīvi.

J: Esmu izbrīnīts.

M: Arī es biju. Bet kas bija tas, par ko brīnīties? Mana skolotāja vārdi piepildījās. Tad kas? Viņš mani zināja labāk, nekā es zināju pats sevi, tas ir viss. Kāpēc meklēt cēloņus? Pašā sākumā es vērsu uzmanību un veltīju laiku sajūtai “es esmu”, bet tikai sākumā. Drīz pēc mana Guru nāves es turpināju dzīvot. Viņa vārdi izrādījās patiesi. Tas ir viss. Tas viss ir viens process. Tu sliecies sadalīt lietas laikā un tad meklēt cēloņus.

J: Kāds tagad ir tavs darbs? Ko tu dari?

M: Tu iedomājies, ka būšana un darīšana ir identiskas. Tā tas nav. Prāts un ķermenis kustās un mainās, un izraisa citu prātu un ķermeņu kustēšanos un izmaiņas, un tā tiek saukta par darīšanu, rīcību. Es redzu, ka tas ir rīcības dabā radīt turpmāku rīcību, kā uguns, kas turpinās degot. Es ne rīkojos, ne izraisu rīcību citos; es bezlaicīgi apjaušu notiekošo.

J: Savā prātā vai arī citu prātos?

M: Ir tikai viens prāts, kurā spieto idejas: “Es esmu šis, es esmu tas, šis ir mans, tas ir mans”. Es neesmu prāts, nekad nebiju, ne arī būšu.

J: Kā prāts nonāca esamībā?

M: Pasaule sastāv no matērijas, enerģijas un inteliģences. Tie sevi manifestē dažādos veidos. Vēlme un iztēle rada pasauli, un inteliģence šos divus saskaņo un rada harmonijas un miera sajūtu. Ar mani tas viss notiek, es apjaušu, tomēr neesmu iespaidots.

J: Nevar apjaust un neiespaidoties. Te ir pretruna. Uztvere ir izmaiņa. Līdz ko tu esi pieredzējis sajūtu, atmiņa vairs neļaus nonākt iepriekšējā stāvoklī.

M: Jā, tas, kas pievienots atmiņai, nevar viegli tikt izdzēsts. Bet, neapšaubāmi, to var izdarīt, īstenībā, es to daru visu laiku. Kā putns savos spārnos es neatstāju pēdas.

393

J: Vai lieciniekam ir vārds un forma, vai tas ir pāri šiem?

M: Liecinieks ir tikai punkts apjausmā. Tam nav vārda un formas. Tas ir kā saules atspulgs rasas pilē. Rasas pilei ir vārds un forma, bet mazais gaismas punkts tiek saules izsaukts. Piles tīrība un gludā virsma ir nepieciešami apstākļi, bet ne pietiekoši paši par sevi. Līdzīgi, prāta skaidrība un klusums ir nepieciešami, lai prātā parādītos realitātes atspulgs, bet paši par sevi tie nav pietiekoši. Pāri tam ir jābūt realitātei. Tāpēc, ka realitāte bezlaicīgi ir klātienē, uzsvars ir uz vajadzīgajiem apstākļiem.

J: Vai var tā notikt, ka prāts ir skaidrs un kluss, un tomēr realitāte neparādās?

M: Vērā ņemams ir liktenis. Neapzinātais ir likteņa nagos; īstenībā, tas ir liktenis pats. Iespējams, ka ir jāgaida. Bet, lai cik smaga būtu likteņa roka, to var pacelt ar pacietību un sevis-kontroli. Integritāte un tīrība aizvāc šķēršļus, un prātā parādās realitātes redzējums.

J: Kā var gūt pār sevi kontroli? Man ir tik vājš raksturs!

M: No sākuma saproti, ka tu neesi persona, par kuru tu sevi uzskati. Tas, kotu par sevi uztver, ir tikai kāda ieteikums vai iztēle. Tev nav vecāku, tu nedzimi, ne arī tu mirsi. Vai nu tici man, kad es tev to saku, vai nonāc pie tāstudējot uz izpētot. Totālas ticības ceļš ir ātrs, otrs ir lēns, bet drošs. Abiem ir jābūt pārbaudītiem darbībā. Rīkojies, balstoties uz to, kas pēc tavām domām ir patiess – šis ir vienīgais ceļš uz patiesību.

J: Vai tas, ka ir pelnīta patiesība, un liktenis ir viens un tas pats?

M: Jā, abi ir zemapziņā. Apzināti nopelni ir niecība. Apziņa vienmēr ir par šķēršļiem; kad nav šķēršļu, tiek iets pāri.

J: Vai sapratne, ka es neesmu ķermenis, dos man rakstura spēku, kas nepieciešams sevis-kontrolei?

M: Kad tu zini, ka tu neesi ne ķermenis, ne prāts, tie tevi neietekmēs. Tu sekosi patiesībai, lai kur tā tevi vestu, un darīsi to, kas ir jādara, lai kāda cena par to būtu maksājama.

J: Vai rīcība ir būtiska sevis-realizācijai?

394

M: Realizācijai būtiska ir sapratne. Rīcība ir tikai nejauša. Nesvārstīgas sapratnes cilvēks neatturēsies no rīcības. Rīcība ir patiesības pārbaudījums.

J: Vai ir nepieciešami pārbaudījumi?

M: Ja tu visu laiku sevi nepārbaudi, tu nebūsi spējīgs atšķirt realitāti no iedomām. Novērošana un kārtīga sapratne palīdz līdz kaut kādam mēram, bet realitāte ir paradoksāla. Kā tu zini, ka tu esi realizējis, ja vien tu nevēro savas domas un jūtas, vārdus un rīcību un nebrīnies par izmaiņām, kas tevī notiek, tev nezinot kāpēc un kā? Tieši tāpēc, ka tās ir tik pārsteidzošas, tu zini, ka tās ir reālas. Paredzamais un gaidītais reti ir patiess.

J: Kā esamībā nonāk persona?

M: Precīzi tā pat kā parādās ēna, kad gaismu aizšķērso ķermenis, tā arī rodas persona, kad tīru sevis-apjausmu aizšķērso ideja “es-esmu-ķermenis”. Un tā pat kā ēna maina veidolu un atrašanās vietu atkarībā no zemes īpatnībām, tā persona ir redzama priecājoties un ciešam, atpūšamies un pūlamies, atrodot un zaudējot, atkarībā no likteņa raksta. Kad ķermeņa vairsnav, persona izzūd uz neatgriešanos, paliek tikai liecinieks un Lielais Nezināmais.

Liecinieks ir tas, kurš saka “es zinu”. Persona saka “es daru”. Tātad teikt “eszinu” nav nepatiesi – tas ir tikai ierobežoti. Bet teikt “es daru” ir pilnībā aplami, jo nav neviena, kurš dara; viss notiek pats no sevis, ieskaitot būšanas par darītāju ideju.

J: Tad kas ir darbība?

M: Universs ir darbību pilns, bet nav darītāja. Ir neskaitāmas personas, mazas un lielas, kuras identificēšanās dēļ iedomājas, ka viņas dara, bet tas nemaina faktu, ka darbības pasaule (mahadakaš) ir viens vienots veselums, kurā viss ir savstarpēji atkarīgs un visu iespaidojošs. Zvaigznes mūs dziļi iespaido, un mēs iespaidojam zvaigznes. Atkāpies no rīcības uz apziņu, atstāj rīcību ķermenim un prātam; tā ir viņu sfēra. Paliec tīrs liecinieks, līdz pat vērošana izgaist Augstākajā.

Iedomājies biezus džungļus, pilnus resniem stumbriem. No baļķa tiek izzāģēts dēlis un zīmulis, ar kuru uz tā rakstīt. Liecinieks lasa rakstus un

395

zina, ka, lai gan zīmulis un dēlis attāli ir saistīti ar džungļiem, rakstiem nav nekā kopīga ar tiem. Tie ir pilnībā virspusējs pārklājums un to izzušana nav nekāda rūpe. Personības sabrukšanai vienmēr seko liela atvieglojuma sajūta,tā, it kā no muguras būtu nokritusi smaga nasta.

J: Kad tu saki, es esmu stāvoklī pāri lieciniekam, kāda ir pieredze, kas tev to liekt teikt? Kādā veidā tā ir atšķirīga no būšanas par liecinieku posmu?

M: Tas ir kā apdrukāta auduma mazgāšana. No sākuma izbalē raksti, tad fons, un beigās audums ir pavisam balts. Personība atdod vietu lieciniekam, tad aiziet liecinieks, un paliek tīra apjausma. Audums bija balts sākumā un ir balts beigās; raksti un krāsas tikai notika – uz laiku.

J: Vai var būt apjausma bez apjausmas objekta?

M: Apjausmu ar objektu mēs saucām par vērošanu. Kad ir arī sevis-identifikācija ar objektu, vēlmju un baiļu dēļ, tāds stāvoklis tiek saukts par personu. Īstenībā ir tikai viens stāvoklis; kad saduļķots ar sevis-identificēšanos, tas tiek saukts par personu, kad būšanas sajūtas iekrāsots, tas ir liecinieks; kad bezkrāsains un neierobežots, tas tiek saukts par Augstāko.

J: Es manu, ka es vienmēr esmu nemierīgs, ilgojos, ceru, meklēju, atrodu, baudu, atmetu, meklēju atkal. Kas ir tas, kas mani uztur burbuļojošu?

M: Tu īstenībā esi sevis meklējumus, pašam to nezinot. Tu ilgojies mīlēt mīlēšanas vērto, perfekti mīlamo. Neziņas dēļ tu meklē to pretstatu un pretrunu pasaulē. Kad tu to atradīsi iekšup, tavi meklējumi būs galā.

J: Šī bēdu pilnā pasaule vienmēr paliks.

M: Nesteidzies priekšā. Tu nezini. Tas tā ir, ka visa manifestācija ir pretstatos. Baudas un sāpes, labs un slikts, augsts un zems, progress un regress, atpūta un pūles – tie visi nāk un iet kopā – un tikmēr, kamēr ir pasaule, tās pretrunas arī būs te. Varētu būt arī perfektas harmonijas, svētlaimes un skaistuma periodi, bet tikai uz laiku. Tas, kas ir perfekts, atgriežas uz pilnības avotu, un pretstati turpina spēlēt.

J: Kā man sasniegt pilnību?

396

M: Turies kluss. Dari savu darbu pasaulē, bet iekšēji turies kluss. Tad viss pie tevis nāks. Nepaļaujies uz darbu savai realizācijai. Tas varētu dot labumu citiem, bet ne tev. Tava cerība ir būšanā klusam prātā un klusam sirdī. Realizējuši cilvēki ir ļoti klusi.

80. ApjausmaJautātājs: Vai ir vajadzīgs laiks, lai realizētu Sevi, vai laiks realizācijai nepalīdz? Vai sevis-realizācija ir tikai laika jautājums, vai tā ir atkarīga arī no citiem faktoriem?

Maharadž: Jebkāda gaidīšana ir veltīga. Būt atkarīgam no laika, lai atrisinātu mūsu problēmas, ir sevis maldināšana. Nākotne, kad tā atstāta patipar sevi, atkārto pagātni. Izmaiņas var notikt tikai tagad, nekad nākotnē.

J: Kas izraisa izmaiņas?

M: Kristālskaidri redzi vajadzību pēc izmaiņām. Tas ir viss.

J: Vai sevis-realizācija notiek matērijā vai pāri? Vai tā nav pieredze, kuras notikšana ir atkarīga no ķermeņa un prāta?

M: Jebkādas pieredzes ir iluzoras, ierobežotas un īslaicīgas. No pieredzēm negaidi neko. Realizācija pati par sevi nav pieredze, kaut arī tā varētu novest pie jaunas pieredžu dimensijas. Tomēr, jaunas pieredzes, lai cik tās būtu interesantas, nav vairāk reālas par vecajām. Pavisam noteikti realizācija nav jauna pieredze. Tas ir bezlaicīgā faktora atklājums katrā pieredzē. Tā ir apjausma, kas padara visu par iespējamu. Tieši kā gaisma visās krāsās ir bez-krāsainais faktors, tā arī katrā pieredzē klāt ir apjausma, tomēr tā nav pieredze.

J: Ja apjausma nav pieredze, kā tā var tikt realizēta?

M: Apjausma vienmēr ir te. Tā nav jārealizē. Atver prāta slēģus, un tas tiks

397

gaismas piepludināts.

J: Kas ir matērija?

M: Tas, ko tu nesaproti, ir matērija.

J: Zinātne saprot matēriju.

M: Zinātne tikai pastumj tālāk mūsu neziņas robežas.

J: Un kas ir daba?

M: Visu apzināto pieredžu kopums ir daba. Kā apzināts pats tu esi dabas daļa. Kā apjausma tu esi pāri. Redzēt dabu kā tikai apziņu ir apjausma.

J: Vai apjausmā ir līmeņi?

M: Apziņā ir līmeņi, bet ne apjausmā. Tā ir viens bloks, homogēns. Tās atspulgs prātā ir mīlestība un sapratne. Ir skaidrības līmeņi sapratnē un intensitātes līmeņi mīlestībā, bet ne to avotā. Avots ir vienkāršs un viens, bet tā dāvanas ir bezgalīgas. Tikai nesāc uzskatīt dāvanas par avotu. Realizēsevi kā avotu un ne kā upi; tas ir viss.

J: Es esmu arī upe.

M: Protams, tu esi. Kā “es esmu” tu esi upe, plūstoša starp ķermeņa krastiem. Bet tu esi arī avots un okeāns, un mākoņi debesīs. Lai kur būtu dzīve un apziņa, tu esi. Vismazākais no mazākajiem, lielāks par vislielākajiem, tu esi, kamēr viss pārējais rādās.

J: Būšanas sajūta un dzīvošanas sajūta – vai tās ir viens un tas pats, vai atšķirīgas?

M: Vienu rada identitāte telpā, otru rada turpinātība laikā.

J: Tu reiz teici, ka redzētājs, redzēšana un redzētais ir viena lieta, ne trīs. Man šīs trīs ir atšķirīgas. Es neapšaubu tavus vārdus, tikai nesaprotu.

M: Ieskaties kārtīgi, un tu redzēsi, ka redzētājs un redzētais parādās tikai tad, kad ir redzēšana. Tie ir redzēšanas atribūti. Kad tu saki “es šo redzu”, “es” un “šo” nāk ar redzēšanu, ne pirms tās. Tev nevar būt neredzēts “šis” vai neredzošs “es”.

398

J: Es varu pateikt: “es neredzu”.

M: “Es redzu šo” ir kļuvis par “es redzu manu neredzēšanu”, vai “es redzu tumsu”. Redzēšana paliek. Trijotnē: zinātais, zināšana un zinātājs tikai zināšana ir fakts. “Es” un “šis” ir apšaubāmi. Kurš zina? Kas tiek zināts? Nav noteiktības, izņemot to, ka ir zināšana.

J: Kāpēc es esmu drošs par zināšanu, bet ne zinātāju?

M: Zināšana ir tavas patiesās dabas atspulgs blakus būšanai un mīlēšanai. Zinātājs un zinātais tiek prāta pievienoti. Tas ir prāta dabā radīt subjekta-objekta dualitāti, kur tādas nepastāv.

J: Kas ir vēlmju un baiļu cēlonis?

M: Acīmredzami, atmiņas par sāpēm un baudām pagātnē. Tajā nav nekādaslielās mistērijas. Konflikts rodas tikai tad, kad vēlme un bailes attiecas uz vienu un to pašu objektu.

J: Kā atmiņai pielikt galu?

M: Tas nav ne nepieciešams, ne arī iespējams. Realizē, ka viss notiek apziņā, un tu esi sakne, avots, apziņas pamats. Pasaule ir tikai pieredžu secība, un tu esi tas, kas padara tās par apzinātam, un tomēr paliec pāri visām pieredzēm. Tas ir kā siltums, liesma un degošs koks. Siltums uztur liesmu, liesma patērē koku. Bez siltuma nebūtu ne liesmas, ne degvielas. Līdzīgi, bez apjausmas nebūtu ne apziņas, ne dzīves, kas transformē matēriju apziņas darbošanās līdzeklī.

J: Tu uzstāj, ka bez manis nebūtu pasaules, un ka pasaule un mana pasaules zināšana ir identiski. Zinātne ir nonākusi pie pavisam cita secinājuma: pasaule eksistē kā kaut kas konkrēts un pastāvīgs, kamēr es esmu nervu sistēmas bioloģiskās evolūcijas blakusprodukts, kas nav tik daudz apziņas vieta, cik indivīda un sugas izdzīvošanas mehānisms. Tev ir pilnībā subjektīvs skatījums, turpretī zinātne visu mēģina izskaidrot objektīvi. Vai šī pretruna ir neizbēgama?

M: Neskaidrība ir redzamībā un tīri verbāla. Kas ir, ir. Tas nav ne subjektīvs, ne objektīvs. Matērija un prāts nav atšķirti, tie ir vienas enerģijas

399

aspekti. Skaties uz prātu kā uz matērijas funkciju, un tev ir zinātne; skaties uz matēriju kā uz prāta produktu, un tev ir reliģija.

J: Bet kā ir patiesībā? Kas ir pirmais, prāts vai matērija?

M: Neviens nav pirmais, jo neviens no tiem neparādās viens pats. Matērija ir forma, prāts ir vārds. Kopā tie sastāda pasauli. Visur-esoša un transcendējoša ir Realitāte, tīra būšana – apjausma – svētlaime, pati tevis esence.

J: Viss, ko zinu, ir apziņas straume, nebeidzama notikumu secība. Laika upe tek, nemitīgi dodot un atņemot. Nākotnes transformācija pagātnē notiekvisu laiku.

M: Vai tu neesi savas valodas upuris? Tu runā par laika plūsmu tā, it kā tu būtu stacionārs. Bet notikumu, kuram tu biji liecinieks vakar, kāds varētu redzēt rīt. Tas esi tu, kas esi kustībā, ne laiks. Izbeidz kustēties, un laiks apstāsies.

J: Ko tas nozīmē – laiks apstāsies?

M: Pagātne un nākotne saplūdīs mūžīgajā tagad.

J: Bet ko tas nozīmē faktiskajā pieredzē? Kā tu zini, ka laiks ir apstājies?

M: Tas varētu nozīmēt, ka pagātne un nākotne vairs nav svarīgas. Tas varētu arī nozīmēt to, ka viss, kas ir noticis un notiks kļūst par atvērtu grāmatu, kuru var lasīt, ja ir vēlēšanās.

J: Es varu iedomāties kaut kādu kosmisku atmiņu, pieejamu trenējoties. Betkā var zināt nākotni? Negaidītais ir neizbēgams.

M: Kas ir negaidīts vienā līmenī, no augstāka līmeņa skatoties, varētu izskatīties neizbēgams. Beigu beigās, mēs esam ierobežoti prātā. Realitātē nekas nenotiek, nav ne pagātnes, ne nākotnes; viss rādās, un nekas nav.

J: Ko tas nozīmē, nekas nav? Tu paliec tukšs vai dodies gulēt? Vai tu izgaisini pasauli un turi mūs visus nebūtībā, līdz mēs tiekam atgriezti atpakaļ dzīvē nākamajā tavas domas dzirkstī?

M: O, nē, tik traki nav. Prāta un matērijas, vārdu un formu pasaule turpinās,

400

bet man gar to pavisam nav daļas. Tas ir kā ar ēnu. Tā ir tur – sekojot man, lai kur es dotos, bet netraucē man nekādā veidā. Tā paliek pieredžu pasaule, bet ne vārdu un formu pasaule, kas mani saistītu ar vēlmēm un bailēm. Pieredzes ir bez kvalitātes, tīras pieredzes, tā tu varētu teikt. Es tās saucu par pieredzēm, jo nav labāka vārda. Tās ir kā viļņi uz okeāna virsmas, vienmēr klātesoši, bet neiespaidojoši tā mierīgo spēku.

J: Tu gribi teikt, ka pieredze var būt bez-vārdu, bez-formas, nedefinēta?

M: Sākumā visas pieredzes ir tādas. Tās ir tikai vēlmes un bailes, dzimušas no atmiņas, kas deva tām vārdu un formu un atdalīja tās no citām pieredzēm.

Tā nav apzināta pieredze, jo tā nav pretstatā citām pieredzēm, tomēr tā arī irpieredze.

J: Ja tā nav apzināta, kāpēc par to runāt?

M: Pārsvarā tavu pieredžu ir neapzinātas. Apzinātas ir pavisam maz. Tu neapjaut šo faktu, jo tu ieskaiti tikai apzinātās. Apjaut neapzināto.

J: Vai var apjaust neapzināto? Kā tas tiek darīts?

M: Vēlmes un bailes ir aizsedzošie faktori. Kad prāts no tām ir brīvs, neapzinātais kļūst pieejams.

J: Vai tas nozīmē, ka neapzinātais kļūst apzināts?

M: Tas ir drīzāk otrādāk. Apzinātais kļūst viens ar neapzināto. Zūd atšķirība, lai vai kā tu uz to skaties.

J: Esmu apjucis. Kā var apjaust un tomēr būt neapzināts?

M: Apjausma nav ierobežota ar apziņu. Tā ir par visu, kas ir. Apziņa ir par dualitāti. Apjausmā nav dualitātes. Tā ir viens vesels tīras atpazīšanas bloks.Tādā pašā veidā varētu runāt arī par tīru būšanu un tīru radību – bez-vārdu, bez-formas, klusu un tomēr absolūti reālu, spēcīgu un efektīvu. Tas, ka tos nevar aprakstīt, tos pilnībā neietekmē. Kaut tie ir neapzināti, tie ir būtiski. Apzinātais nevar fundamentāli izmainīties, tas var tikai modificēties. Katrai lietai, lai tā mainītos, ir jāiet cauri nāvei, cauri aptumsumam un izgaišanai. Zelta rotai ir jābūt izkausētai, pirms to var izliet jaunā formā. Tas, kas

401

atsakās mirt, nevar atdzimt.

J: Nerunājot par ķermeņa nāvi, kā var mirt?

M: Neiesaistīšanās, savrupība, atlaišana ir nāve. Lai dzīvotu pilnīgi, nāve ir būtiska; katras beigas rada jaunu sākumu.

No otras puses, saproti, ka tikai beigtais var mirt, ne dzīvais. Tas, kas tevī ir dzīvs, ir nemirstīgs.

J: No kurienes vēlmes gūst savu enerģiju?

M: Savu vārdu un formu tā gūst no atmiņas. Enerģija plūst no avota.

J: Dažas vēlmes ir pavisam aplamas. Kā aplamas vēlmes var plūst no cēla avota?

M: Avots nav ne pareizs, ne aplams. Ne arī vēlme pati par sevi ir nepareiza.Tas nav nekas cits kā tiekšanās uz laimību. Identificējis sevi ar ķermeņa drusku, tu jūties pazaudējies un izmisīgi meklē pilnības un pabeigtības sajūtu, ko tu sauc par laimību.

J: Kad es to pazaudēju? Man tā nekad nav bijusi.

M: Tev tā bija, pirms tu šorīt pamodies. Ej pāri apziņai, un tu to atradīsi.

J: Kā man iet pāri?

M: Tu to jau zini; dari to.

J: Tas ir tas, ko tu saki. Es neko par to nezinu.

M: Tomēr es atkārtoju – tu to zini. Dari to. Ej pāri, atpakaļ uz savu normālo, dabīgo, augstāko stāvokli.

J: Esmu neizpratnē.

M: Kripata acī tev liek domāt, ka tu esi akls. Izmazgā to ārā un skaties.

J: Es skatos! Es redzu tikai tumsu.

M: Aizvāc to kripatu, un tavas acis pārplūdīs ar gaismu. Gaisma ir tur – gaida. Acis ir tur – gatavas. Tumsa, ko tu redzi, ir tikai mazās kripatas ēna. Aizvāc to un nāc atpakaļ uz savu dabīgo stāvokli.

402

81. Baiļu sakneMaharadž: No kurienes tu esi?

Jautātājs: No Savienotajām Valstīm, bet es pārsvarā dzīvoju Eiropā. Indijā ierados nesen. Es biju Rišikešā, divos āšramos. Man mācīja meditāciju un elpošanu.

M: Cik ilgi tu tur biji?

J: Astoņas dienas vienā, sešas dienas otrā. Man tur nepatika, un es atstāju tās vietas. Tad trīs nedēļas es biju ar Tibetiešu Lamām. Bet viņi bija pārņemti ar formulām un rituāliem.

M: Un kāds bija visa tā rezultāts?

J: Pavisam noteikti pastiprinājās enerģija. Bet pirms es braucu uz Rišikešu, es mazliet badojos, un man bija diēta Dabas Dziedinošajā Sanatorijā Pudukkotā Indijas dienvidos. Tas man deva milzīgu labumu.

M: Iespējams, pieeja enerģijai bija labākas veselības dēļ.

J: Es nemāku teikt. Bet visu šo mēģinājumu rezultātā manā ķermenī dažādās vietās sāka degt kaut kādas ugunis, un es sāku dzirdēt čantošanu un balsis tur, kur tādas nebija.

M: Un ko tu meklē tagad?

J: Nu, ko mēs visi te meklējam? Kaut kādu patiesību, kādu iekšējo skaidrību, kaut kādu īstu laimību. Dažādās sevis-realizācijas skolās tik daudz runā par apjausmu, ka rodas iespaids, ka apjausma pati ir augstākā realitāte. Vai tas tā ir? Ķermeni pieskata smadzenes, smadzenes izgaismo apziņa, apjausma vēro apziņu; vai ir kaut kas pāri apjausmai?

M: Kā tu zini, ka tu apjaut?

J: Es jūtu, ka es esmu. Es to nevaru pateikt savādāk.

M: Kad tu rūpīgi izseko no smadzenēm līdz apziņai, līdz apjausmai, tu atrodi, ka dualitātes sajūta nepazūd. Kad tu ej pāri apjausmai, ir nedualitātes

403

stāvoklis, kurā nav uztveršanas, tikai tīra būšana, kuru varētu tik pat labi saukt arī par ne-būšanu, ja ar būšanu tu domā būšanu par kādu konkrēti.

J: Tas, ko tu sauc par tīru būšanu, vai tā ir universāla būšana, būšana par visu?

M: Viss nozīmē konkrēto kopumu. Tīrā būšanā pati ideja par konkrēto nepastāv.

J: Vai ir saistība starp tīru būšanu un konkrētu būšanu?

M: Kāda saistība var būt starp to, kas ir, un to, kas tikai izskatās esam? Vai ir saistība starp okeānu un tā viļņiem? Reālais dod iespēju nereālajam parādīties un liek tam izzust. Pārejošu mirkļu secība rada laika ilūziju, bet bezlaicīgā tīras būšanas realitāte nav kustībā, jo jebkādai kustībai ir nepieciešams nekustīgs fons. Tā pati ir fons. Kad tu to esi atradis sevī, tu zini, ka tu nekad to neatkarīgo būšanu nebiji pazaudējis, neatkarīgo no jebkādiem dalījumiem un atdalījumiem. Bet nemeklē to apziņā, tu to tur neatradīsi. Nemeklē to nekur, jo nekas to nesatur. Pretēji, tā satur visu un visu manifestē. Tā ir kā dienas gaisma, kas visu padara par redzamu, kamēr pati paliek neredzama.

J: Ser, kāds man labums ir no tā, ka tu man saki, ka realitāte nevar tikt atrasta apziņā? Kur vēl lai es to meklēju? Kā tu to aptver?

M: Tas ir pavisam vienkārši. Ja es vaicāju tev, kāda ir tavas mutes garša, viss, ko tu vari pateikt, ir: tā nav ne salda, ne rūgta, ne skāba, ne asa; tā ir tā,kas paliek, kad visas šīs garšas nav. Līdzīgi, kad vairs nav visu atšķirību un reakciju, kas paliek, ir realitāte, vienkārša un viengabalaina.

J: Viss, ko es saprotu, ir, ka es esmu ilūzijas nagos. Un es neredzu, kā tā varnonākt pie savām beigām. Ja tā to spētu, tā būtu to jau izdarījusi – jau sen. Pagātnē man noteikti jau ir bijušas tik pat daudz iespējas, cik man tādu būs nākotnē. Kas nevarēja notikt, nevar notikt. Vai, ja tas notiktu, tas neilgtu. Mūsu pašu nožēlojamais stāvoklis pēc visiem šiem miljoniem gadu labākajāgadījumā nes pilnīgas iznīcības cerību vai, kas ir vēl sliktāk, nebeidzamas un bezjēdzīgas atkārtošanās draudus.

M: Kāds tev ir pierādījums, ka tavs pašreizējais stāvoklis ir bez sākuma un

404

nebeidzams? Kā tu biji pirms tu dzimi? Kā tu būsi pēc nāves? Un par tavu pašreizējo stāvokli – cik daudz tu zini? Tu pat nezini, kāds bija tavs stāvoklis, pirms tu šorīt pamodies. Tu zini tikai mazliet no tava pašreizējā stāvokļa, un no tā tu izdari secinājumus par visiem laikiem un vietām. Varētu būt, ka tu tikai sapņo un iedomājies, ka tavs sapnis ir mūžīgs.

J: Nosaukt to par sapni nemaina situāciju. Es atkārtoju savu jautājumu: kāda ir palikusi cerība, kuru mūžība aiz manas muguras nav spējusi piepildīt? Kāpēc manai nākotnei būtu jāatšķiras no manas pagātnes?

M: Tavā drudžainajā stāvoklī tu projicē pagātni un nākotni un uzskati tās par reālām. Īstenībā, tu zini tikai pašreizējo mirkli. Kāpēc neizpētīt to, kas irtagad, tā vietā, lai jautātu par iedomātu pagātni un nākotni? Tavs pašreizējais stāvoklis nav ne bez-sākuma, ne bez-beigu. Tas izbeidzas zibsnī. Uzmanīgi vēro, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tu drīz aiz tā atklāsi bezlaicīgo realitāti.

J: Kāpēc es to neesmu izdarījis līdz šim?

M: Tieši kā katrs vilnis norimst okeānā, tā katrs mirklis atgriežas savā avotā. Realizācija sastāv no avota atklāšanas un mājošanas tur.

J: Kurš atklāj?

M: Prāts atklāj.

J: Vai tas atrod atbildes?

M: Tas atrod, ka ir palicis bez jautājumiem, ka nekādas atbildes nav vajadzīgas.

J: Piedzimšana ir fakts. Miršana ir vēl viens fakts. Kā tie izskatās lieciniekam?

M: Bērns dzima; cilvēks mira – tikai notikumi laika gaitā.

J: Vai lieciniekā ir progress? Vai apjausma attīstās?

M: Ar to, kas tiek redzēts, var notikt daudzas izmaiņas, kad tajā fokusējas apjausmas gaisma, bet tas ir objekts, kas mainās, ne gaisma. Augi aug saules gaismā, bet saule neaug. Paši par sevi gan ķermenis, gan liecinieks ir

405

nekustīgi, bet, kad tie tiek savesti kopā prātā, abi izskatās kustīgi.

J: Jā, es redzu, ka tas, kas kustās un mainās, ir tikai “es esmu”. Vai “es esmu” vispār ir vajadzīgs?

M: Kuram tas ir vajadzīgs? Tas ir te – tagad. Tam bija sākums, tam būs beigas.

J: Kas paliek, kad aiziet “es esmu”?

M: Tas, kas nenāk un neiet, paliek. Tas ir vienmēr alkatīgais prāts, kas rada idejas par progresu un evolūciju pretī nevainojamībai. Tas uzvanda un runā par kārtību, iznīcina un meklē drošību.

J: Vai liktenī, karmā, ir progress?

M: Karma ir tikai nepatērēto enerģiju, nepiepildīto vēlmju un neizprasto baiļu glabātuve. Glabātuvi pastāvīgi papildina jaunas vēlmes un bailes. Tamtā nav jābūt uz visiem laikiem. Saproti savu baiļu sakni – atsvešināšanās no sevis; un visu vēlmju sakni – ilgošanās pēc sevis, un tava karma izgaisīs kā sapnis. Starp zemi un debesīm notiek dzīve. Nekas netiek iespaidots, tikai ķermeņi aug un iznīkst.

J: Kāda ir attiecība starp personu un liecinieku?

M: Starp tiem nevar būt attiecību, jo tie ir viens. Nedali un nemeklē attiecības.

J: Ja redzētājs un redzētais ir viens, kā notika atdalīšanās?

M: Vārdu un formu, pēc savas dabas atšķirīgu un dažādu, fascinēts tu izšķirto, kas ir dabīgs, un dali to, kas ir viens. Pasaule ir bagāta savā dažādībā, bettava atsvešinātības un baiļu sajūta ir pārpratuma dēļ. Tas ir ķermenis, kas ir briesmās, ne tu.

J: Es redzu, ka pamata bioloģiskās bailes, mukšanas instinkts, ieņem daudzas formas un iespaido manas domas un jūtas. Bet kā šīs bailes nonāca esamībā?

M: Tas ir mentāls stāvoklis, “es-esmu-ķermenis” idejas radīts. To var aizvākt ar pretēju ideju: “es-neesmu-ķermenis”. Abas idejas ir aplamas, bet

406

viena aizvāc otru. Realizē, ka nekādas idejas nav tavas, tās visas pie tevis nāk no ārienes. Tev viss ir jānoskaidro pašam, kļūsti pats par savas meditācijas objektu. Centieni saprast sevi ir joga. Esi jogs, atdod tam savu dzīvi, klejo, meklē, līdz tu nonāc pie kļūdas saknes un pie patiesības, kas ir pāri kļūdai.

J: Kurš meditācijā meditē, persona vai liecinieks?

M: Meditācija ir tīšs mēģinājums iespraukties augstākos apziņas stāvokļos un beigās iet tai pāri. Meditācijas māksla ir māksla vērst uzmanības fokusu uz arvien smalkākiem līmeņiem, nezaudējot tvērienu pāri līmeņiem, kas atstāti aiz muguras. Kaut kādā ziņā tas ir kā kontrolēt nāvi. Tu sāc ar zemākajiem līmeņiem: sociālajiem apstākļiem, paražām un pieradumiem; fizisko vidi, ķermeņa stāju un elpu; maņas, to sajūtas un uztvērumus; prātu, tā domām un sajūtām; līdz viss personības mehānisms tiek aptverts un kārtīgi satverts. Pēdējais meditācijas posms tiek sasniegts, kad identitātes sajūta iet pāri “es-esmu-tas-un-tas”, pāri “es-esmu-tāds”, pāri “es-esmu-tikai-liecinieks”, pār “ir”, pāri jebkādām idejām bezpersoniski personiskajā tīrā būšanā. Bet tev ir jābūt enerģiskam, kad tu nododies meditācijai. Tā pavisam noteikti nav pusslodzes nodarbošanās. Ierobežo savas intereses un aktivitātes ar tev un no tevis atkarīgo minimālajām nepieciešamībām. Pataupi savu enerģiju sienas, ko tavs prāts ap tevi ir uzbūvējis, nogāšanai. Tici man, tu nenožēlosi.

J: Kā man nonākt pie zināšanas, ka mana pieredze ir universāla?

M: Tavas meditācijas beigās viss tiek zināts tieši, nav vajadzīgi pilnīgi nekādi pierādījumi. Tieši kā katra okeāna pile satur okeāna garšu, tā katrs mirklis satur mūžības garšu. Definīcijām un aprakstiem ir sava vieta – tie noder iniciatīvai turpmākiem meklējumiem, bet tev ir jāiet tiem pāri tajā, kas ir nedefinējams un neaprakstāms, izņemot noliegumos.

Beigu beigās, pat universālums un mūžība ir tikai koncepti, pretstati būšanaitelpā un laika ierobežotam. Realitāte nav koncepts, ne arī koncepta manifestācija. Tai nav nekā kopīga ar konceptiem. Rūpējies par savu prātu, aizvāc tā izkropļojumus un netīrības. Kad tev ir bijusi sevis garša, tu to atradīsi visur un visos laikos. Tāpēc ir tik svarīgi, ka tu pie tā nonāc. Kad tu

407

to zini, tu to nekad nepazaudēsi.

Bet tev ir jādod sev iespēja caur intensīvu, pat smagu meditāciju.

J: Ko īsti tu gribi, lai es daru?

M: Atdod savu sirdi un prātu būšanai ar “es esmu”, kas tas ir, kā tas ir, kas ir tā avots, tā dzīve, tā nozīme. Tas ir ļoti līdzīgi akas rakšanai. Tu noraidi visu, kas nav ūdens, kamēr tu sasniedz dzīvi dodošo avotu.

J: Kā es zināšu, ka es kustos pareizajā virzienā?

M: Pēc sava progresa koncentrētā uzmanībā, pēc skaidrības un nodošanās uzdevumam.

J: Mums eiropiešiem ir grūti turēties klusiem. Ar mums pārāk daudz ir pasaule.

M: O, nē, jūs arī esiet sapņotāji. Mēs atšķiramies tikai mūsu sapņu saturos. Jūs meklējiet pilnību – nākotnē. Mēs tiecamies to atrast – tagad. Tikai ierobežotais ir pilnveidojams. Neierobežotais jau ir perfekts. Tu esi perfekts, tikai tu to nezini. Mācies sevi zināt, un tu atklāsi brīnumus.

Viss, kas tev ir vajadzīgs, jau ir iekšup tevis, tikai tev sev ir jāpieiet ar cieņuun mīlestību. Sevis nosodīšana un šaubas sevī ir smagas kļūdas. Tava pastāvīgā mukšana no sāpēm un baudas meklējumi ir zīme, ka tu mīli sevi; viss, ko es tev prasu, ir šis: padari mīlestību uz sevi par perfektu. Neko sev neliedz – dod sev bezgalīgi un mūžīgi un atklāj, ka tev tas nav vajadzīgs; tu esi pāri.

82. Absolūta pilnība ir šeit un tagadJautātājs: Notiek karš. Kāda uz to ir tava attieksme?

Maharadž: Vienā vietā vai citā, šādā vai tādā veidā karš notiek vienmēr.

408

Vai ir bijuši laiki, kad nav bijis karš? Daži saka, tā ir Dieva griba. Daži saka, tā ir Dieva rotaļa. Tas ir tikai vēl viens veids kā pateikt, ka kari ir neizbēgami, un neviens nav atbildīgs.

J: Bet kāda ir tevis paša attieksme?

M: Kāpēc uz manis uzspiest attieksmes? Man nav attieksmju, kuras es varētu saukt par savām.

J: Protams, kāds ir atbildīgs par šo šausmīgo un bezjūtīgo asinspirti. Kāpēc cilvēki tik labprātīgi viens otru nogalina?

M: Meklē vainu iekšup. Idejas kā “es” un “mans” ir visu konfliktu saknē. Esi brīvs no tām, un tu būsi ārā no konflikta.

J: Kas no tā, ka es būšu ārā no konflikta? Tas neiespaidos karus. Ja es esmu kara iemesls, esmu gatavs, ka mani iznīcina. Tomēr ir sapratīgi domāt, ka tūkstošu tādu kā es izzušana karus neapstādinās. Tie nesākās ar manu piedzimšanu un nebeigsies ar manu nāvi. Es neesmu atbildīgs. Kurš ir?

M: Nesaskaņas un cīņa ir eksistences daļa. Kāpēc gan tev netaujāt, kurš ir atbildīgs par eksistenci?

J: Kāpēc tu saki, ka eksistence un konflikts ir nedalāmi? Vai nevar pastāvēt eksistence bez strīda? Man nav jācīnās ar citiem, lai es būtu pats.

M: Tu visu laiku cīnies ar citiem, lai izdzīvotu kā atdalīts ķermenis-prāts, konkrēts vārds un forma. Lai dzīvotu, tev ir jāiznīcina. No mirkļa, kad tu tiki ieņemts, tu sāki karu ar savu vidi – nežēlīgu savstarpējas iznīcināšanas karu, līdz nāve tevi atbrīvos.

J: Mans jautājums paliek neatbildēts. Tu tikai apraksti to, ko es zinu – dzīviun tās bēdas. Bet, kurš ir atbildīgs, tu nesaki. Kad es tev spiežu to darīt, tu novel vainu uz Dievu vai karmu, vai uz manis paša alkatību un bailēm – kastikai rosina tālākus jautājumus. Dod man galējo atbildi.

M: Galējā atbilde ir šī: nekā nav. Viss ir mirklīga parādība universālās apziņas laukā; turpinātība, kāda ir vārds un forma, ir tikai mentāls veidojums, viegli izgaisināms.

J: Es vaicāju par tuvāko, pārejošo, redzamību. Šeit ir attēls, kurā ir zaldātu

409

nogalināts bērns. Tas ir fakts – lūrošs uz tevi. Tu nevari to noliegt. Tagad, kurš ir atbildīgs par bērna nāvi?

M: Neviens un visi. Pasaule ir tas, ko tā satur, un katra lieta ietekmē visas citas. Mēs visi nogalinām bērnu, un mēs visi mirstam ar viņu. Katram notikumam ir neskaitāmi cēloņi, un tas rada neskaitāmas sekas. Ir bezjēdzīgi skaitīt nopelnus, tie nav izsekojami.

J: Tavi cilvēki runā par karmu un nopelniem.

M: Tas ir tikai rupjš pielīdzinājums: īstenībā mēs visi esam viens otra radītāji un radījumi, radām un nesam viens otra nastu.

J: Tad nevainīgais cieš vainīgā vietā?

M: Mūsu neziņā mēs esam nevainīgi; mūsu rīcībā mēs esam vainīgi. Mēs grēkojam nezinot un ciešam nesaprotot. Mūsu vienīgā cerība: apstāties, skatīties, saprast un tikt ārā no atmiņas lamatām. Jo atmiņa baro iztēli, un iztēle rada vēlmi un bailes.

J: Kāpēc mēs vispār iztēlojamies?

M: Apziņas gaisma spīd cauri atmiņas filmai, un uz tavām smadzenēm krīt attēli. Tavu smadzeņu nepilnīgā un nekārtīgā stāvokļa dēļ tas, ko tu uztver, tiek izkropļots un iekrāsots ar patikas un nepatikas sajūtām. Padari savu domāšanu par kārtīgu un brīvu no emocionāliem virstoņiem, un tu redzēsi cilvēkus un lietas tā, kādi tie ir, skaidrībā un labvēlībā.

Piedzimšanas, dzīves un nāves liecinieks ir viens un tas pats. Tas ir sāpju unmīlestības liecinieks. Jo, kaut arī eksistence ierobežotībā un atdalītībā ir bēdpilna, mēs to mīlam. Mēs to mīlam un ienīstam vienlaicīgi. Mēs cīnāmies, mēs nogalinām, mēs iznīcinām dzīvi un īpašumus, un tomēr mēs esam mīloši un ziedojamies. Mēs bērnu maigi auklējam un arī pametam viņu. Mūsu dzīve ir pilna pretrunu. Tomēr mēs pie tās turamies. Šī turēšanāsir visa sakne. Tomēr tā ir pilnībā virspusēja. Mēs pie kaut kā vai kāda turamies ar visiem spēkiem, bet nākamajā mirklī mēs to aizmirstam; kā bērns, kurš cep savas smilšu kūkas un vieglprātīgi tās pamet. Aiztiec tās – viņš brēks dusmās, novērs bērnu, un viņš aizmirst par tām. Jo mūsu dzīve ir tagad, un mīlestība uz to ir tagad. Mēs mīlam dažādību, sāpju un baudu

410

spēli, mūs fascinē kontrasti. Šim mums ir vajadzīgi pretstati un to šķietamā atšķirtība. Mēs tos baudām kādu laiku un tad nogurstam, un alkstam tīras būšanas mieru un klusumu. Kosmiskā sirds pukst nemitīgi. Es esmu liecinieks un arī sirds.

J: Es varu redzēt attēlu, bet kurš ir gleznotājs? Kurš ir atbildīgs par šo briesmīgo, tomēr apbrīnojamo pieredzi?

M: Gleznotājs ir attēlā. Tu atdali gleznotāju no attēla un skaties uz viņu. Neatdali un neuzdod aplamus jautājumus. Lietas ir tādas, kādas tās ir, un neviens konkrēti nav atbildīgs. Personīgās atbildības ideja nāk no ilūzijas aģentūras. “Kāds noteikti to ir izdarījis, kāds ir atbildīgs”. Sabiedrība, kāda tā ir tagad, savā likumu un paražu rāmī, ir balstīta uz ideju par atdalītu un atbildīgu personību, bet šī nav vienīgā forma, kādu sabiedrība var ieņemt. Varētu būt citas formas, kurās atdalītības sajūta ir vāja, un atbildība izkliedēta.

J: Indivīds ar vāju personības sajūtu – vai viņš ir tuvāk sevis-realizācijai?

M: Ņem par piemēru mazu bērnu. Sajūta “es esmu” vēl nav noformējusies, personība ir primitīva. Šķēršļi sevis-zināšanai ir maz, bet spēks un apjausmas skaidrība, tās plašums un dziļums iztrūkst. Gadu gaitā apjausma izaug spēkā, bet parādās arī personība un aizsedz, un sarežģī. Tieši kā jo cietāks koks, jo karstāka liesma, tā jo spēcīgāka personība, jo spožāka gaisma, tai sabrūkot.

J: Tev nav nekādu problēmu?

M: Man ir problēmas. Es jau tev teicu. Būt, eksistēt ar vārdu un formu ir sāpīgi, tomēr es mīlu to.

J: Bet tu mīli visu!

M: Eksistence satur visu. Pati mana daba ir mīlēt; pat sāpīgais ir mīlams.

J: Tas nepadara to par mazāk sāpīgu. Kāpēc nepalikt neierobežotajā?

M: Tas ir izlūkošanas instinkts, mīlestība uz nezināmo, kas ved mani eksistencē. Tas ir būšanas dabā vērot kļūšanas piedzīvojumu, kā tas ir kļūšanas dabā meklēt mieru būšanā. Šī svārstīšanās no būšanas uz kļūšanu

411

ir neizbēgama; bet manas mājas ir pāri.

J: Vai tavas mājas ir Dievs?

M: Mīlēt un pielūgt dievu arī ir neziņa. Manas mājas ir pāri jebkādām idejām, lai cik smalkām.

J: Bet Dievs nav ideja! Tā ir realitāte pāri eksistencei.

M: Tu vari lietot kādu vārdu tev tīk. Lai ko tu varētu iedomāties, es esmu pāri tam.

J: Ja reiz tu zini savas mājas, kāpēc tajās nepalikt? Kas tev liek no tām iet ārā?

M: Dzimst no mīlestības uz kopīgo eksistenci, un, kad dzimis, tas iesaistās liktenī. Liktenis ir neatdalāms no kļūšanas. Vēlme būt par konkrēto padara tevi par personu ar savu personīgo pagātni un nākotni. Paskaties uz kādu varenu cilvēku, kas par varenu cilvēku viņš ir bijis! Un tomēr cik problēmu pilna bija viņa dzīve, un cik ierobežoti tās augļi. Cik pilnībā atkarīga ir cilvēka personība, un cik vienaldzīga ir tās pasaule. Un tomēr mēs to mīlam un sargājam to tās nesvarīguma dēļ.

J: Ir karš, un ir haoss, un tev prasa uzņemties vadīt ēdināšanas centru. Tev dod to, kas vajadzīgs, jautājums ir tikai darba paveikšanā. Vai tu no tā atteiksies?

M: Strādāt vai nestrādāt man ir viens un tas pats. Es varētu to uzņemties, varētu arī neuzņemties. Varētu būt citi, labāk piemēroti tādam uzdevumam nekā es – piemēram, profesionāli ēdināšanas speciālisti. Bet mana attieksmeir savādāka. Es uz nāvi neskatos kā uz nelaimi, kā arī es nepriecājos par bērna piedzimšanu. Bērns ir nonācis nepatikšanās, kamēr mirušais ir ārā no tām. Pieķeršanās dzīvei ir pieķeršanās bēdām. Mēs mīlam to, kas mums sagādā sāpes. Tāda ir mūsu daba. Man nāves mirklis būs svētki, ne bailes. Es raudāju, kad biju bērns, un es miršu smiedamies.

J: Kādas izmaiņas notiek apziņā nāves mirklī?

M: Kādas izmaiņas tu sagaidi? Kad filmas projekcija beidzas, viss paliek tāds pats, kāds bija, pirms tas sākās. Stāvoklis, pirms tu biji dzimis, bija arī

412

stāvoklis pēc nāves, ja tu atceries.

J: Es neko neatceros.

M: Jo nekad neesi centies. Tas ir tikai noskaņošanās prātā jautājums. Tam irnepieciešams treniņš, protams.

J: Kāpēc tu nenodarbojies ar sabiedriskajiem darbiem?

M: Bet es neko citu nedaru! Un kāds ir tas sabiedriskais darbs, ko tu gribi, lai es darītu? Ielu remontēšana nav priekš manis. Mana nostāja ir skaidra: ražo, lai izplatītu, pabaro, pirms ēd pats, dod, pirms ņem, domā par citiem, pirms domā par sevi. Tikai nesavtīga sabiedrība, kur dalīšanās ir pamatos, var būt stabila un laimīga. Šis ir vienīgais praktiskais risinājums. Ja tu to negribi – karo.

J: Tā visa ir gunu lieta. Kur dominē tamas un radžas, tur ir jābūt karam. Kur valda satva, tur būs miers.

M: Liec to kādos vārdos gribi, tas beigās ir viens un tas pats. Sabiedrība tiekbūvēta uz motīviem. Liec pamatos labvēlību, un tev nebūs vajadzīgi specializēti sabiedriskie darbinieki.

J: Pasaule mainās uz labu.

M: Pasaulei bija gana laika kļūt labākai, tomēr tas nav noticis: kāda ir cerība nākotnē? Protams, ir bijuši un būs harmonijas un miera periodi, kad satva bija kulminācijā, bet lietas tiek pašu pilnības iznīcinātas. Perfekta sabiedrība neizbēgami ir statiska, un tāpēc tā neattīstās un brūk. No virsotnes visi ceļi ved lejup. Sabiedrības ir kā cilvēki – tās dzimst, tās aug līdz kādam relatīvas pilnības punktam, un tad brūk un mirst.

J: Vai nav absolūtas pilnības stāvoklis, kas nebrūk?

M: Visam, kam ir sākums, ir jābūt arī beigām. Bezlaicīgajā viss ir pilnīgs, šeit un tagad.

J: Bet vai mēs drīzumā sasniegsim bezlaicīgo?

M: Drīzumā mēs nonāksim atpakaļ sākuma punktā. Laiks mūs nevar izvest ārā no laika, kā telpa nevar izvest mūs ārā no telpas. Viss, ko tu gūsti gaidot,

413

ir vairāk gaidīšanu. Absolūta pilnība ir šeit un tagad, ne kaut kādā nākotnē, tuvā vai tālā. Noslēpums ir rīcībā – šeit un tagad. Tā ir tava uzvedība, kas padara tevi uz sevi aklu. Atmet visu, ko tu domā, kas tu esi, un rīkojies tā, itkā tu būtu absolūti perfekts – lai vai kāda tev būtu ideja par perfektumu. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir drosme.

J: Kur man atrast tādu drosmi?

M: Sevī, protams. Skaties iekšup.

J: Tava svētība palīdzēs.

M: Mana svētība tev tagad saka: skaties iekšup. Viss, kas tev ir vajadzīgs, tev ir. Izmanto to. Uzvedies, cik labi vien māki, dari, kas tev šķiet ir darāms.Nebaidies no kļūdām; tu vienmēr tās vari izlabot, tikai nodomiem ir nozīme.Tas, kādu formu ieņem lietas, nav tavos spēkos; tavas rīcības motīvi ir.

J: Kā rīcība, kas dzimusi nepilnībā, var novest pie pilnības?

M: Rīcība nenoved pie pilnības; pilnība tiek izpausta rīcībā. Tikmēr, kamēr tu sevi vērtē pēc savām izpausmēm, dod tām visu uzmanību; kad tu realizē sevis paša būšanu, tava uzvedība būs perfekta – spontāni.

J: Ja es esmu bezlaicīgi perfekts, kāpēc tad es vispār piedzimu? Kāda ir šīs dzīves jēga?

M: Tas ir kā prasīt: kāds labums zeltam no tā, ka to izkaļ rotās? Rota gūst zelta krāsu un skaistumu; zelts netiek bagātināts. Līdzīgi, realitāte, kas izpausta rīcībā, padara rīcību jēgpilnu un skaistu.

J: Ko reālais gūst no savām izpausmēm?

M: Ko tas var gūt? Pilnīgi neko. Bet tas ir mīlestības dabā sevi izpaust, lai apstiprinātu sevi, lai pārvarētu grūtības. Kad tu būsi sapratis, ka pasaule ir mīlestība darbībā, tu uz to skatīsies pavisam savādāk. Bet no sākuma ir jāmainās tavai attieksmei pret ciešanām. Ciešanas galvenokārt ir sauciens pēc uzmanības, kas pats par sevi ir mīlestības kustība. Vairāk par laimību mīlestība grib augt, apziņas un būšanas paplašināšanos un padziļināšanos. Lai kas to atturētu, tas kļūst par sāpju cēloni, un mīlestība no sāpēm nesarūk. Satva, enerģija, kas strādā taisnīguma un kārtīgas attīstības labā,

414

nedrīkst būt atstāta novārtā. Kad tai tiek likti šķēršļi, tā pagriežas pret sevi un kļūst destruktīva. Kad mīlestība tiek atturēta, un tiek ļauts izplatīties ciešanām, karš kļūst neizbēgams. Mūsu vienaldzība pret mūsu kaimiņu bēdām atved ciešanas pie mūsu sliekšņa.

83. Patiesais GuruJautātājs: Iepriekš tu teici, ka tavas realizācijas saknē bija uzticība tavam Guru. Viņš tev apgalvoja, ka tu jau esi Absolūtā Realitāte, un nekas vairāk neesot darāms. Tu viņam uzticējies un tā arī to atstāji, bez spriedzes, bez centieniem. Tagad, mans jautājums ir tāds: vai tu būtu realizējis bez uzticēšanās savam Guru? Beigu beigās, tas, kas tu esi, tu esi, vai tavs prāts uzticas, vai nē; vai šaubas būtu bijis šķērslis Guru vārdiem un padarījušas tos par neiedarbīgiem?

Maharadž: Tu esi to pateicis – tie būtu padarīti par neiedarbīgiem – uz laiku.

J: Un kas notiktu ar Guru vārdu enerģiju jeb spēku?

M: Tā paliktu snaudoša, nemanifestēta. Bet viss šis jautājums ir balstīts nesapratnē. Meistars, skolnieks, mīlestība un uzticēšanās starp tiem, šie ir viens fakts, ne daudzi neatkarīgi fakti. Katrs ir daļa no otra. Bez mīlestības un uzticēšanās nebūtu bijis ne Guru, ne skolnieks, ne attiecību starp viņiem. Tas ir kā elektriskas spuldzes slēdža nospiešana. Spuldzes, vadu, slēdža, transformatora, elektrostacijas – visa kopā – dēļ tu gūsti gaismu. Ja viens faktors iztrūktu, gaismas nebūtu. Tu nedrīksti atdalīt neatdalāmo. Vārdi nerada faktus; tie apraksta tos vai izkropļo. Fakts vienmēr ir neverbāls.

J: Es vēl joprojām nesaprotu; vai Guru vārdi var palikt nepiepildīti, vai tie neizbēgami piepildīsies?

M: Realizēta cilvēka vārdi vienmēr piepilda savu nodomu. Tie gaida

415

vajadzīgos apstākļus, kas varētu aizņemt laiku, un tas ir dabīgi, jo ir sezona sēšanai, un ir sezona ražas novākšanai. Bet Guru vārds ir sēkla, kas nevar izzust. Protams, Guru ir jābūt īstam, kurš ir pāri ķermenim un prātam, pāri pašai apziņai, pāri laikam un telpai, pāri dualitātei un vienotībai, pāri sapratnei un aprakstam. Labie cilvēki, kuri ir daudz lasījuši, un kam ir daudz kas sakāms, varētu teikt daudz lietderīgu lietu, bet viņi nav īstie Guru, kuru vārdi neizbēgami piepildās. Viņi arī varētu tev teikt, ka tu esi augstākā realitāte pati, bet kas no tā?

J: Tomēr, ja kaut kāda iemesla dēļ es viņiem uzticos un klausu, vai es būšu zaudētājos?

M: Ja tu esi spējīgs uzticēties un klausīt, tu drīz atradīsi savu īsto Guru, vai drīzāk viņš atradīs tevi.

J: Vai visi Sevis zinātāji kļūst par Guru, vai var būt Realitātes zinātājs, bet nespēt uz to aizvest citus?

M: Ja tu zini, ko tu māci, tu vari mācīt to, ko tu zini. Šeit redzēšana un mācīšana ir viens. Bet Absolūtā Realitāte ir pāri abiem. Viltus Guru runā par gatavību un pūlēm, par nopelniem un sasniegumiem, par likteni un svētību; visi šie ir metāli formējumi, atkarīga prāta projekcijas. Tā vietā lai palīdzētu, tie liek šķēršļus.

J: Kā man zināt, kam sekot un kam neuzticēties?

M: Neuzticies nevienam, kamēr neesi pārliecināts. Patiess Guru nekad tevi nepazemos, ne arī viņš tevi atsvešinās no sevis. Viņš pastāvīgi vedīs tevi atpakaļ pie tavas iekšējās pilnības fakta un iedrošinās tevi meklēt iekšup. Viņš zina, tev nekas nav vajadzīgs, pat ne viņš, un viņš ir nenogurdināms šī atgādināšanā. Bet paš-iecelts Guru ir vairāk uztraucies par sevi nekā par saviem skolniekiem.

J: Tu teici, ka realitāte ir pāri zināšanai un mācībai par reālo. Vai realitātes zināšana pati nav augstākais, un mācība – pierādījums, ka tā ir sasniegta?

M: Reālā jeb sevis zināšana ir prāta stāvoklis. Citu mācīšana ir kustība dualitātē. Tiem ir saistība tikai ar prātu; satva ir Guna, kas nemainās.

416

J: Tad kas ir reāls?

M: Viņš, kurš zina prātu kā nerealizētu un realizētu, kurš zina neziņu un zināšanu kā prāta stāvokļus, viņš ir reālais. Kad tev iedod dimantus, samaisītus ar granti, tu vari vai nu palaist garām dimantus, vai atrast tos. Tā ir redzēšana, kam ir nozīme. Kur ir grants pelēcība un dimanta skaistums bez spējas redzēt? Zinātais ir nekas cits kā forma, un zināšanas ir nekas cits kā vārds. Zinātājs ir nekas cits kā prāta stāvoklis. Reālais ir pāri.

J: Protams, objektīvas zināšanas un idejas par lietām un sevis-zināšanu nav viens un tas pats. Vienam ir vajadzīgas smadzenes, otram nē.

M: Sarunas vajadzībām tu vari sarindot vārdus un dot tiem nozīmi, bet tas paliek fakts, ka visas zināšanas ir neziņas forma. Visprecīzākā karte tomēr irtikai papīrs. Visas zināšanas ir atmiņā; tās ir tikai atpazīšana, kamēr realitāteir pāri zinātāja un zinātā dualitātei.

J: Tad ar ko tiek zināta realitāte?

M: Cik maldinoša ir tava valoda! Tu iedomājies, neapzināti, ka realitāte arī ir pieejama caur zināšanu. Un tad tu ievies realitātes zinātāju pāri realitātei! Saproti, ka, lai būtu, realitātei nav jābūt zinātai. Neziņa un zināšanas ir prātā, ne reālajā.

J: Ja nav tādas lietas kā reālā zināšana, tad kā lai to sasniedz?

M: Tev nav jāsniedzas pēc tā, kas jau ir ar tevi. Pati tava sniegšanās liek tevto palaist garām. Atdod ideju, ka tu to neesi atradis, un tikai ļauj tai ienākt tiešas uztveres fokusā, šeit un tagad, aizvācot visu, kas nāk no prāta.

J: Kad viss, kas var aiziet, aiziet, kas paliek?

M: Paliek tukšums, paliek apjausma, paliek tīra apzinātas būšanas gaisma. Tas ir kā prasīt, kas paliek no telpas, kad no tās iznestas visas mēbeles? Paliek pavisam pieejama istaba. Un, kad pat sienas tiek nogāztas, paliek telpa. Pāri telpai un laikam ir realitātes šeit un tagad.

J: Vai liecinieks paliek?

M: Tikmēr, kamēr ir apziņa, ir arī tās liecinieks. Šie divi parādās un pazūd kopā.

417

J: Ja arī liecinieks ir pārejošs, kāpēc tam tiek dots tāds svarīgums?

M: Tikai lai lauztu zinātā lāstu, ilūziju, ka tikai uztveramais ir reāls.

J: Uztvere ir primāra, liecinieks – sekundārs.

M: Šis ir pats būtiskākais. Kamēr tu tici, ka tikai ārējā pasaule ir reāla, tu paliec tās vergs. Lai kļūtu brīvs, tava uzmanība ir jāvērš uz “es esmu”, uz liecinieku. Protams, zinātājs un zinātais ir viens, ne divi, bet, lai lauztu zinātā lāstu, zinātājs ir jānoliek priekšplānā. Neviens nav primārs, abi ir neizsakāmās pieredzes – vienmēr jaunās un vienmēr tagad, netulkojamās, ātrākas par prātu – atspulgi atmiņā.

J: Ser, es esmu vienkāršs meklētājs, klejoju no Guru pie Guru atvieglojuma meklējumos. Mans prāts ir slims, degošs vēlmēs, sasalis bailēs. Manas dienas zib gar acīm, sarkanas no sāpēm, pelēkas no garlaicības. Man nāk vecums, mana veselība pasliktinās, mana nākotne ir tumša un baisa. Šādā tempā es dzīvošu bēdās un miršu izmisumā. Vai man ir kāda cerība? Vai esmu ieradies par vēlu?

M: Ar tevi nav nekas nepareizi, bet idejas, kādas tev ir par sevi, ir pavisam aplamas. Tas neesi tu, kurš vēlas, baidās un cieš, tā ir persona, ko uz ķermeņa pamatiem ir uzbūvējuši apstākļi un ietekmes. Tu neesi tā persona. Šim ir kārtīgi jānostiprinās tavā prāta, un to nedrīkst pazaudēt no redzes loka. Parasti tam ir vajadzīga ilgstoša sādhana, gadi askēžu un meditācijas.

J: Mans prāts ir vājš un svārstīgs. Sādhanai man nav ne spēka, ne izturība. Mans gadījums ir bezcerīgs.

M: Savā ziņā tavējais ir viscerīgākais gadījums. Sādhanai ir alternatīva, kasir uzticēšanās. Ja tev nevar būt pārliecība no ražīgiem meklējumiem, tad izmanto manu atklājumu, kurā labprāt es ar tevi dalos. Es pilnīgi skaidri redzu, ka tu nekad neesi bijis, ne esi, ne arī būsi atsvešināts no realitātes, ka tu esi pilnība šeit un tagad, un ka nekas tev nevar atņemt tavu mantojumu, to, kas tu esi. Tu nekādā veidā neesi atšķirīgs no manis, tikai tu to nezini. Tunezini, kas tu esi, un tāpēc tu iedomājies sevi esam par to, kas tu neesi. Tāpēc arī vēlmes un bailes, un izmisums. Un bezjēdzīgas aktivitātes, lai izmuktu.

418

Vienkārši uzticies man un dzīvo, man uzticoties. Es tevi nepievilšu. Tu esi Augstākā Realitāte pāri pasaulei un tās radītājam, pāri apziņai un tās lieciniekam, pāri jebkādiem apgalvojumiem un noliegumiem. Atceries to, domā par to, rīkojies, balstoties uz to. Atmet visu atdalītības sajūtu, redzi sevi visā un atbilstoši rīkojies. Ar rīcību nāks svētlaime, un ar svētlaimi pārliecība. Beigu beigās, tu apšaubi sevi, jo tu esi bēdās. Laime, dabīga, spontāna un ilgstoša nav iedomājama. Tā vai nu ir te vai nav. Kad tu sāc pieredzēt mieru, mīlestību un laimību, kam nav vajadzīgi ārēji iemesli, visastavas šaubas izzudīs. Tikai turies pie tā, ko es tev esmu pateicis, un dzīvo ar to.

J: Tu man saki dzīvot no atmiņas?

M: Tu jebkurā gadījumā dzīvo no atmiņas. Es tikai prasu tev aizstāt vecās atmiņas ar atmiņām par to, ko tev teicu. Tā pat kā tu rīkojies, balstoties uz vecajām atmiņām, rīkojies, balstoties uz jaunajām. Nebaidies. Kādu laiku neizbēgami būs konflikts starp veco un jauno, bet, ja tu sevi nesvārstīgi liec jaunajā pusē, cīniņš drīz nonāks beigās, un tu realizēsi būšanas par sevi bez-piepūļu stāvokli, kas nav vēlmju un baiļu, dzimušu no ilūzijas, maldināts.

J: Daudziem Guru ir pieradums dot savas svētības apliecinājumus – galvassegas, savus spieķus vai ubagošanas trauku, vai apmetni, tādējādi nododot vai apstiprinot savu skolnieku sevis-realizāciju. Es šādā praksē neredzu nekādu vērtību. Tā nav sevis-realizācija, kas tiek nodota, bet gan sevis-svarīgums. Kāda jēga no nepatiesiem glaimiem? No vienas puses tu mani brīdini par viltus Guru, no otras puses tu gribi, lai es tev uzticos. Kāpēc tu apgalvo, ka esi izņēmums?

M: Es neprasu tev man uzticēties. Uzticies maniem vārdiem un atceries tos, es gribu laimību tev, ne sev. Netici tiem, kuri starp tevi un tavu patieso būtību rada attālumu, sevi piedāvājot kā pāreju. Es neko tādu nedaru. Es pat neko nesolu. Es tikai saku: ja tu uzticies maniem vārdiem un pārbaudi tos, tu pats atklāsi, cik tie ir absolūti patiesi. Ja tu prasi pierādījumus, pirms tu mēģini, es varu tikai teikt: Es esmu pierādījums. Es uzticējos sava skolotāja vārdiem un turēju tos savā prātā, un atklāju, ka viņam bija patiesība, ka es biju, esmu un būšu Bezgalīgā Realitāte, apskaujoša visu; transcendējoša visu.

419

Kā tu saki, tev nav ne laika, ne spēka garām praksēm. Es tev piedāvāju alternatīvu. Pieņem manus vārdus uzticoties un dzīvo tā, vai dzīvo un mirstibēdās.

J: Tas šķiet par labu, lai būtu patiesība.

M: Netiec padoma vienkāršības maldināts. Ir ļoti maz tādu, kuriem ir drosme uzticēties nevainīgajiem un vienkāršajiem. Zināt, ka tu esi sava prāta cietumnieks, ka tu dzīvo iedomātā, sevis paša radītā pasaulē, ir gudrības uzaušana. Neko no tās negribēt, būt gatavam pamest to pilnībā ir patiesums. Tikai šāds patiesums, dzimis no īsta izmisuma, liks tev man uzticēties.

J: Vai es jau gana neesmu cietis?

M: Ciešanas tevi ir padarījušas par trulu, nespējīgu redzēt to apjomu. Tavs pirmais uzdevums ir ieraudzīt bēdas tevī un tev apkārt; tavs nākamais – intensīvi ilgoties atbrīvošanos. Pati ilgošanās intensitāte tevi vedīs; cits ceļvedis tev nav vajadzīgs.

J: Ciešanas mani ir padarījušas par trulu, vienaldzīgu pat uz pašām ciešanām.

M: Varbūt tās nav ciešanas, bet gan baudas, kas tevi ir padarījušas par trulu.Izpēti.

J: Lai kāds būtu iemesls, es esmu truls. Man nav ne gribas, ne spēka.

M: O, nē. Tev ir gana pirmajam solim. Un katrs solis sagādās gana enerģijas nākamajam. Enerģija nāk ar pārliecību, un pārliecība nāk ar pieredzi.

J: Vai ir pareizi mainīt Guru?

M: Kāpēc gan nemainīt? Guru ir kā ceļa stabi. Ir dabīgi virzīties no viena pie otra. Katrs tev saka virzienu un attālumu, kamēr sadguru, mūžīgais Guru, ir ceļš pats. Kad reiz tu realizē, ka ceļš ir mērķis, un ka tu vienmēr esiuz ceļa, ne lai sasniegtu mērķi, bet lai baudītu tā skaistumu un tā gudrību, dzīve pārstāj būt par uzdevumu un kļūst dabīga un vienkārša, ekstāze pati sevī.

420

J: Tad nav vajadzības pielūgsmēm, lūgšanām, jogas praksei?

M: Nedaudz ikdienišķās putekļu apslaucīšanas, mazgāšanas un vannošanās nevar nākt par ļaunu. Sevis-apjausma katrā solī tev saka, kas ir jādara. Kad viss ir izdarīts, prāts paliek kluss.

Tagad tu esi nomodas stāvoklī, persona ar vārdu un formu, priekiem un bēdām. Personas nebija, pirms tu dzimi, ne arī būs pēc tavas nāves. Tā vietā,lai cīnītos ar personu, lai liktu tai kļūt par to, kas tā nav, kāpēc neiet pāri nomodas stāvoklim un neatstāt personīgo dzīvi pavisam? Tas nenozīmē personas izzušanu; tas tikai nozīmē tās redzēšanu pareizā perspektīvā.

J: Vēl viens jautājums. Tu teici, ka pirms es biju dzimis, es biju tīra realitātes būšana; ja tā, kurš nolēma, ka man būtu jāpiedzimst?

M: Tu īstenībā nekad nedzimi un nekad nemirsi. Bet tagad tu iedomājies, katu esi vai tev ir ķermenis, un tu prasi, kas šo stāvokli ir izraisījis. Ilūzijas robežās atbilde ir: vēlme, kas dzimusi no atmiņas, pievelk tevi pie ķermeņa un liek domāt, ka tu esi viens ar to. Bet šis ir tā tikai no relatīva skatījuma. Īstenībā nav ķermeņa, ne arī pasaules, kurai to saturēt; ir tikai mentāls stāvoklis, sapņainas dabas stāvoklis, kuru ir viegli izkliedēt, apšaubot tā realitāti.

J: Pēc nāves, vai tu atgriezīsies atkal? Ja es gana ilgi dzīvošu, vai es satikšu tevi atkal?

M: Tev ķermenis ir reāls, man tāda nav. Es, tāds, kādu tu mani redzi, eksistēju tikai tavā iztēlē. Protams, tu mani redzēsi atkal, ja un kad tev mani vajadzēs. Tas mani neietekmē: kā sauli neietekmē tās ausmas un rieti. Jo tasnetiek ietekmēts, ir droši, ka tas būs tur, kad vajadzīgs.

Tu sliecies zināt, es nē. Man nav tās nedrošības sajūtas, kas liek tev tiekties zināt. Es esmu ziņkārīgs, kā bērns ir ziņkārīgs. Bet nav nemiera, kas man liktu meklēt patvērumu zināšanās. Tāpēc mani nesatrauc, vai es atdzimšu, vai cik ilgi ilgs pasaule. Šie ir jautājumi, kas dzimuši no bailēm.

421

84. Tavs mērķis ir tavs GuruJautātājs: Tu mums teici, ka ir daudzi viltus Guru, bet īsts Guru ir ļoti rets. Ir daudzi džnānī, kuri sevi iedomājas par realizējušiem, bet viss, kas viņiem ir, ir grāmatu zināšanas un labas domas par sevi. Dažreiz viņi rada iespaidu, pat apbrīnu, pievelk skolniekus un liek viņiem izmest laiku bezjēdzīgās praksēs. Pēc gadiem, kad skolnieks skatās, kas ir mainījies, viņš izmaiņas neatrod. Kad viņš sūdzas skolotājam, viņam tiek dota parastā atbilde, ka viņš nav gana centies. Vaina tiek uzvelta ticības un mīlestības trūkumam skolnieka sirdī, kamēr īstenībā vaina ir Guru, kuram nebija jāvāc skolnieki un jālolo viņu cerības. Kā izvairīties no tādiem Guru?

Maharadž: Kāpēc domāt par citiem? Lai kurš būtu Guru, ja viņš ir tīrs sirdīun rīkojas pēc savas labās ticības, viņš skolniekiem ļaunu nenodarīs. Ja nav progresa, vaina ir skolniekos, viņu slinkumā un paškontroles trūkumā. No otras puses, ja skolnieks ir patiess un inteliģenti un dedzīgi pieiet sādhanai, viņš noteikti satiks kvalificētāku skolotāju, kurš viņu vedīs tālāk. Tavs jautājums nāk no trīs nepareiziem pieņēmumiem: ka ir jāsatraucas par citiem; ka ir jāvērtē citi un ka skolnieka progress ir Guru uzdevums un atbildība. Īstenībā Guru loma ir tikai dot padomu un iedrošināt; skolnieks pats ir pilnībā atbildīgs par sevi.

J: Mums saka, ka pilnīga atdošanās Guru ir pietiekoša, ka Guru izdarīs visu pārējo.

M: Protams, kad ir pilnīga atdošanās, kad tiek pilnībā atmestas visas rūpes par pagātni, tagadni un nākotni, fizisko un garīgo drošību un stāvokli, uzaust jauna dzīve, pilna mīlestības un skaistuma; tad Guru nav svarīgs, jo skolnieks ir pārlauzis pašaizsardzības čaulu. Pilnīga atdošanās pati par sevi ir atbrīvošanās.

J: Kad abi, gan skolnieks, gan viņa skolotājs, nav piemēroti, kas notiks?

M: Ilgtermiņā viss būs kārtībā. Beigu beigās, abu īstais Pats netiek komēdijas, ko viņi kādu laiku spēlē, ietekmēts. Viņi izvēdinās galvas un nogatavosies, un ievirzīsies augstākā attiecību līmenī.

422

J: Vai viņi varētu pašķirties.

M: Jā, viņi varētu pašķirties. Beigu beigās, nevienas attiecības nav uz visiem laikiem. Dualitāte ir pagaidu stāvoklis.

J: Vai tā ir nejaušība, ka es tevi satiku, un nejaušības dēļ mēs izšķirsimies, lai nekad vairs nesatiktos? Vai mana tevis satikšana ir daļa no kosmiskā modeļa, mūsu dzīvju varenās drāmas fragments?

M: Reālais ir jēgpilns, un jēgpilnais saistās ar realitāti. Ja mūsu attiecības tev un man ir jēgpilnas, tās nevar būt nejaušas. Nākotne iespaido tagadni tikpat cik pagātne.

J: Kā man atšķirt īstu svēto no neīsta?

M: Tu to nevari, ja vien tev nav skaidrs redzējums cilvēka sirdī. Tas, kā lietas izskatās, ir maldinoši. Lai redzētu skaidri, tavam prātam ir jābūt tīram un bez pieķeršanās. Kamēr tu kārtīgi nezini sevi, kā tu vari zināt citu? Un, kad tu zini sevi – tu esi cits.

Kādu laiku liec citus mierā un izpēti sevi. Ir tik daudz lietu, kuras tu par sevinezini – kas tu esi, kā notika, ka tu esi piedzimis, ko tu dari tagad un kāpēc, kurp tu dodies, kāda ir tavas dzīves, nāves, nākotnes nozīme un jēga? Vai tev ir pagātne, vai tev ir nākotne? Kā notika, ka tu dzīvo nemierā un bēdās laikā, kad visa tava būtība alkst laimi un mieru? Šīs ir svarīgas lietas, un ir jātiek no sākuma ar tām galā. Noskaidrošanai, kurš ir džnānī un kurš nav, tev nav ne vajadzības, ne laika.

J: Man savs guru ir jāizvēlas pareizi.

M: Esi pareizais cilvēks un pareizais Guru tevi noteikti atradīs.

J: Tu neatbildi uz mani jautājumu: kā atrast pareizo Guru?

M: Bet es atbildēju uz tavu jautājumu. Nemeklē Guru, pat nedomā par to. Padari savu mērķi par savu Guru. Beigu beigās, Guru ir tikai līdzeklis iešanai uz mērķi, ne mērķis pats. Viņš nav svarīgs, nozīmīgi tev ir tas, ko tu no viņa sagaidi. Saki, ko tu sagaidi?

J: Ar viņa svētību es kļūšu laimīgs, spēcīgs un mierīgs.

423

M: Kas par ambīcijām! Kā persona, ierobežota laikā un telpā, tikai ķermenis-prāts, sāpju elsa starp dzimšanu un nāvi, var būt laimīga? Paši tās rašanās apstākļi padara laimību par neiespējamu. Miers, spēks, laimība, tie nekad nav personīgi stāvokļi, neviens nevar pateikt “mans miers”, “mans spēks” - jo “mans” nozīmē ekskluzivitāti, kas ir trausla un nedroša.

J: Es zinu tikai savu nosacīto eksistenci; nekā cita nav.

M: Protams, tu tā nevari teikt. Dziļā miegā tu neesi nosacīts. Cik labprātīgi tu dodies gulēt, cik mierpilns, brīvs un laimīgs tu esi, kad tu guli!

J: Es par to neko nezinu.

M: Saki negatīvi. Kad tu guli, tu neesi sāpēs, neesi ne sasaistīts, ne nemierīgs.

J: Es redzu, ko tu saki. Kad nomodā, es zinu, ka es esmu, bet es neesmu laimīgs; miegā es esmu, es esmu laimīgs, bet es to nezinu. Viss, kas man ir vajadzīgs, ir zināt, ka es esmu brīvs un laimīgs.

M: Pareizi. Tagad, ej iekšup, stāvoklī, kuru tu varētu salīdzināt ar nomodas miegu, kurā tu apjaut sevi, bet ne pasauli. Tajā stāvoklī tu pilnīgi, bez nekādām šaubām zināsi, ka tavas būšanas saknē tu esi brīvs un laimīgs. Vienīgā problēma ir tā, ka tu esi pieredžu atkarībā, un tu lolo savas atmiņas.Īstenībā ir otrādāk: tas, ko var atcerēties, nekad nav reāls; reālais ir tagad.

J: Visu šo es aptveru verbāli, bet tas nekļūst par daļu no manis. Tas paliek kā attēls manā prātā, uz ko skatīties. Vai tas nav Guru uzdevums šim attēlam iedot dzīvību?

M: Atkal, tas ir otrādāk. Attēls ir dzīvs; beigts ir prāts. Tā pat kā prāts ir veidots no vārdiem un attēliem, tā arī katrs atspulgs prātā. Tas pārklāj realitāti ar verbalizēšanu un tad sūdzas. Tu saki, ir vajadzīgs Guru, lai ar tevi izstrādātu brīnumus. Tu tikai spēlējies ar vārdiem. Guru un skolnieks ir viena kopīga lieta, kā svece un tās liesma. Ja vien skolnieks nav patiess, viņu nevar saukt par skolnieku. Ja vien Guru nav viena mīlestība un sevis-atdošana, viņu nevar saukt par Guru. Tikai Realitāte var izraisīt realitāti, ne aplamais.

424

J: Es redzu, ka es esmu aplams, Kurš mani padarīs par patiesu?

M: Paši tevis teiktie vārdi to izdarīs. Teikums: “Es redzu, ka es esmu aplams” satur visu, kas tev ir nepieciešams priekš atbrīvošanās. Apdomā tos, ej tajos dziļi, ej uz to sakni; tas strādās. Spēks ir vārdā, ne personā.

J: Es tevi līdz galam nesaprotu. No vienas puses tu saki, Guru ir nepieciešams; no otras – Guru var dot tikai padomu, bet pūliņi ir mani. Lūdzu, saki skaidri – vai var realizēt Sevi bez Guru, vai tomēr Guru atrašana ir būtiska?

M: Būtiskāka ir patiesa skolnieka atrašana. Tici man, patiess skolnieks ir ļoti rets, jo pavisam ātri viņš iet pāri Guru nepieciešamībai, atrodot sevi pašu. Netērē laiku mēģinot noskaidrot, vai padoms, ko tev dod, plūst tikai no zināšanām vai no patiesas pieredzes. Tikai seko tam kārtīgi. Dzīve tevi novedīs pie cita Guru, ja cits būs nepieciešams. Vai atņems tev jebkādus ceļa rādītājus un atstās tevi pašu ar savu gaismu. Ir ļoti svarīgi saprast, ka tā ir mācība, kam ir nozīme, ne Guru personai. Tu saņem vēstuli, kas tev liek smieties vai raudāt. Tas nav pastnieks, kas to dara. Guru tikai pasaka tev labās ziņas par tavu īsto Pašu un rāda tev ceļu atpakaļ uz to. Savā ziņā Guru ir tā ziņnesis. Būs daudzi ziņneši, bet ziņa ir viena: esi, kas tu esi. Vai tu to vari teikt savādāk: kamēr tu sevi nerealizē, tu nevari zināt, kas ir tavs īstais Guru. Kad tu realizē, tu atradīsi, ka visi Guru, kas tev ir bijuši, ir sekmējuši tavu atmošanos. Tava realizācija ir pierādījums, ka Guru bija īsts. Tāpēc ņem viņu tādu, kāds viņš ir, dari, ko viņš tev saka, ar patiesumu un dedzību,un uzticies savai sirdij, lai tā tevi brīdinātu, ja kaut kas iet greizi. Ja ir šaubas, necīnies ar tām. Turies pie tā, kas ir bez šaubām, un liec šaubīgo mierā.

J: Man ir Guru, un es viņu ļoti mīlu. Bet, vai viņš ir mans īstais Guru, es nezinu.

M: Vēro sevi. Ja tu mani sevi maināmies, augam, tas nozīmē, ka tu esi atradis pareizo cilvēku. Viņš varētu būt skaists vai nesmuks, būt patīkams vai nepatīkams, glaimot vai lamāt; nekam nav nozīmes, izņemot vienīgo svarīgo faktu – iekšējo izaugsmi. Ja tu neaudz, tad viņš varētu būt tavs draugs, bet ne tavs Guru.

425

J: Kad es tiekos ar kādu izglītotu eiropieti un runāju ar viņu par Guru un viņa mācībām, viņa reakcija ir: “tas cilvēks noteikti ir traks, ka viņš māca tādu absurdu”. Ko man viņam teikt?

M: Ved viņu pie sevis. Parādi viņam, cik maz viņš par sevi zina, kā viņš pavisam absurdus apgalvojumus par sevi uzskata par svētu patiesību. Viņam saka, ka viņš ir ķermenis, viņš ir dzimis un mirs, viņam ir vecāki un pienākumi; mācās patiku uz to, pret ko citiem ir patika, un baidās no tā, no kā baidās citi. Pilnībā esot par iedzimtības un sabiedrības radījumu, viņš dzīvo no atmiņas un rīkojas pēc pieraduma. Nezinošs sevi un savas patiesās intereses, viņš iet uz aplamiem mērķiem un nekad nav apmierināts. Viņa dzīve un nāve ir bezjēdzīgas un sāpīgas, un, šķiet, izejas no tā nav. Tad saki viņam, no šī ir ceļš ārā, viegli sasniedzams, ne pieslienoties citām idejām, bet atbrīvojoties no visām idejām un dzīvošanas modeļiem. Nestāsti viņam par Guru un skolniekiem – šāds domāšanas veids nav priekš viņa. Viņa ceļš ir iekšējais ceļš, viņu virza iekšēja degsme, un viņu vada iekšēja gaisma. Uzaicini viņu sadumpoties, un viņš reaģēs. Nemēģini viņam uzspiest, ka ir tāds-un-tāds, kurš ir realizēts cilvēks un kuru var pieņemt kā savu Guru. Tikmēr, kamēr viņš neuzticas sev, viņš nevar uzticēties citam. Un pārliecībanāks ar pieredzi.

J: Cik jocīgi! Es nevaru iedomāties dzīvi bez Guru.

M: Tā ir temperamenta lieta. Arī tev ir taisnība. Tev ar slavu dziedāšanu Dievam ir gana. Tev nav jāgrib realizācija, ne arī jāuzsāk sādhana. Dieva vārds ir visa barība, kas tev ir nepieciešama. Dzīvo no tās.

J: Vai šī pastāvīgā dažu vārdu atkārtošana nav sava veida vājprāts?

M: Tas ir vājprāts, bet tīšs vājprāts. Viss, kas atkārtojas, ir tamas, bet Dieva vārda atkārtošana ir satva-tamas augstā nodoma dēļ. Satvas klātbūtnes dēļ tamas nonēsāsies un ieņems pilnīgas vienaldzības, nepieķeršanās, atteikšanās, savrupības, nemainīguma formu. Tamas kļūst par drošu pamatu, uz kura var tikt dzīvota integrēta dzīve.

J: Nemainīgais – vai tas mirst?

M: Tā ir mainīšanās, kas mirst. Nemainīgais nekad nedzīvo, ne arī mirst; tas

426

ir bezlaicīgais dzīves un nāves liecinieks. Tu nevari saukt to par beigtu, jo tas apjauš. Ne arī tu to vari saukt par dzīvu, jo tas nemainās. Tas ir kā tavs kasešu ierakstītājs. Tas ieraksta, tas pavairo – visu pats. Tu tikai klausies. Līdzīgi es vēroju visu, kas notiek, ieskaitot manu runāšanu ar tevi. Tas neesmu es, kas runā, vārdi parādās manā prātā, un tad es dzidru, kā tie tiek pateikti.

J: Vai tā nav ar visiem?

M: Kurš teica nē? Bet tu uzstāj, ka tu domā, tu runā, kamēr man ir domāšana, ir runāšana.

J: Ir apsverami divi gadījumi. Vai es esmu atradis Guru, vai es neesmu. Katrā no šiem gadījumiem kas man būtu jādara?

M: Tu nekad neesi bez Guru, jo viņš bezlaicīgi ir klātbūtnē tavā sirdī. Dažreiz viņš parādās ārpusē un nāk pie tevis kā pacilājošais un reformējošais faktors tavā dzīvē, māte, sieva, skolotājs; vai viņš paliek kā iekšēja degsme uz taisnīgumu un pilnību. Viss, kas tev ir jādara, ir jāklausa viņam un jādara to, ko viņš tev saka. Tas, ko viņš grib, lai tu dari, ir vienkāršs, mācies sevis-apjausmu, paškontroli, sevis atdošanos. Tas varētu šķist grūti, bet tas ir viegli, ja tu esi patiesi dedzīgs. Un pavisam neiespējami, ja nē. Patiess dedzīgums ir gan nepieciešams, gan pietiekošs. Visu nosaka patiess dedzīgums.

J: No kā ir atkarīgs, vai esam patiesi dedzīgi?

M: Līdzjūtība ir patiesa dedzīguma pamati. Līdzjūtība pret sevi un citiem, kas dzimusi no ciešanām, tevis paša un citu.

J: Vai man ir jācieš, lai es būtu patiesi dedzīgs?

M: Tev nav jācieš, ja tu esi jūtīgs un reaģē uz citu bēdām, kā tas bija ar Budu. Bet, ja tu esi nejūtīgs un bez žēluma, tevis paša ciešanas liks tev uzdot neizbēgamos jautājumus.

J: Es redzu, ka es ciešu, bet ne gana. Dzīve ir nepatīkama, bet ciešama. Manas nelielās baudas kompensē manas mazās sāpes, un vispārīgi es jūtos labāk nekā lielākā daļa cilvēku, kurus es zinu. Es zinu, ka mans stāvoklis ir

427

riskants, ka jebkurā brīdī mani varētu pārņemt nelaime. Vai man ir jāgaida krīze, lai liktu mani uz patiesības ceļa?

M: Brīdī, kad tu esi pamanījis, cik tavs stāvoklis ir trausls, tu jau esi modrs. Tagad turies modrs, vērs uzmanību, taujā, pēti, atklāj savas prāta un ķermeņa kļūdas un atmet tās.

J: No kurienes lai rastos spēks? Esmu kā paralizēts cilvēks degošā mājā.

M: Pat paralizēti cilvēki mēdz atrast savas kājas briesmu brīdī! Bet tu neesi paralizēts, tu tikai iedomājies, ka esi. Liec pirmo soli, un tu būsi jau ceļā.

J: Es jūtu, ka mana turēšanās pie ķermeņa ir tik spēcīga, ka es vienkārši nespēju atmest ideju, ka esmu ķermenis. Tā turēsies pie manis tikmēr, kamēr ķermenis pastāvēs. Ir cilvēki, kuri uzstāj, ka dzīves laikā realizācija nav iespējama, un es sliecos viņiem piekrist.

M: Pirms tu piekrīti vai nepiekrīti, kāpēc neizpētīti pašu ķermeņa ideju? Vaiprāts parādās ķermenī, vai ķermenis prātā? Skaidrs, ka ir jābūt prātam, kam aptvert “es-esmu-ķermenis” ideju. Ķermenis bez prāta nevar būt “mans ķermenis”. “Mans ķermenis”, neapšaubāmi, nav klātbūtnē, kad klātbūtnē nav prāta. Tas arī nav klātbūtnē, kad prāts ir aizrāvies ar domām un jūtām. Kad reiz tu realizē, ka ķermenis ir atkarīgs no prāta, ne otrādāk, tavs jautājums par sevis-realizācijas gaidīšanu līdz nāvei ir atbildēts. Nav tā, ka tev no sākuma ir jābūt brīvam no “es-esmu-ķermenis” idejas, un tad tu realizē sevi. Tas pavisam noteikti ir otrādāk – tu turies pie aplamā, jo tu nezini patieso. Patiess dedzīgums, ne nevainojamība, ir sevis-realizācijas priekšnoteikums. Tikumi un spēki nāk ar realizāciju, ne pirms.

85. “Es esmu”: visu pieredžu pamatsJautātājs: Es klausos, kā tu par sevi saki tādus apgalvojumus kā: “Es esmu bezlaicīgs, nemainīgs, pāri īpašībām”, utt. Kā tu zini šīs lietas? Un kas tev

428

liek tās teikt?

Maharadž: Es tikai mēģinu aprakstīt stāvokli, pirms pacēlās “es esmu”, betpats stāvoklis, kas ir pāri prātam un tā valodai, ir neaprakstāms.

J: “Es esmu” ir visu pieredžu pamats. Tam, ko tu mēģini aprakstīt, arī ir jābūt pieredzei, ierobežotai un pārejošai. Tu runā par sevi kā nemainīgu. Es dzirdu šī vārda skaņu, es atceros tā vārdnīcas nozīmi, bet būšanas nemainīgam pieredze man nav. Kā es varu nogāzt barjeru un zināt personīgi, intīmi, ko tas nozīmē būt par nemainīgu?

M: Vārds pats ir tilts. Atceries to, domā par to, izpēti to, ej tam apkārt, skaties uz to no visām pusēm, nirsti tajā ar patiesu uzstājību: paciet, ka tas nenotiek uzreiz, un ka ir vilšanās, kamēr pēkšņi prāts pagriežas otrādāk, prom no vārda, pretī realitātei pāri vārdam. Tas ir kā mēģināt atrast kādu personu, zinot tikai tās vārdu. Pienāk diena, kad visi meklējumi tevi pie tās noved, un vārds kļūst par realitāti. Vārdi ir vērtīgi, jo starp vārdu un tā nozīmi ir saikne, un, ja vārds tiek kārtīgi izpētīts, tad notiek iešana pāri konceptam pieredzē, kas ir vārda saknē. Īstenībā, šādi atkārtoti mēģinājumi iet pāri vārdiem ir tas, kas tiek saukts par meditāciju. Sādhana ir uzstājīgs mēģinājums pārkāpt no verbālā uz neverbālo. Uzdevums šķiet bezcerīgs, līdz pēkšņi viss paliek skaidrs un vienkāršs, un tik brīnišķīgi viegls. Bet, kamēr tu esi ieinteresēts savā pašreizējā dzīvošanas veidā, tu izvairīsies no gala lēciena nezināmajā.

J: Kāpēc lai nezināmais mani interesētu? Kāds ir labums no nezināmā?

M: Pilnīgi nekāds. Bet ir vērtīgi zināt, kas ir tas, kas tevi notur šaurajos zināmā rāmjos. Tās ir pilnīgas un pareizas zināšanas par zināmo, kas tevi aizved pie nezināmā. Tu par to nevari domāt pielietojuma un priekšrocību kontekstā; būt klusam un bez pieķeršanās, pāri jebkādām rūpēm par sevi, pāri savtīgiem nolūkiem ir neizbēgamas atbrīvošanās īpašības. Tu to varētu nosaukt par nāvi; man tā ir dzīvošana visjēgpilnākajā un visintensīvākajā veidā, jo es esmu viens ar dzīvi tās veselumā un pilnībā – intensitāte, jēg-pilnība, harmonija; ko vēl tu gribi?

J: Nekas vairāk, protams, nav vajadzīgs. Bet tu runā par zināmo.

429

M: Par nezināmo runā tikai klusums. Prāts var runāt tikai par to, ko tas zina.Ja tu kārtīgi izpēti zināmo, tas izgaist, un paliek tikai nezināmais. Bet līdz arpirmo iztēles un intereses dzirksti nezināmais tiek pārklāts, un zināmais nākpriekšplānā. Zināmais, mainīgais, ir tas, ar ko tu dzīvo – no nemainīgā tev nav nekāda labuma. Tikai tad, kad tu esi apmierināts ar mainīgo un ilgojies pēc nemainīgā, tu esi gatavs pagriezties otrādi un iekāpt tajā, kas, no prāta līmeņa skatoties, var tikt aprakstīts tikai kā tukšums un tumsa. Jo prāts alkst saturu un dažādību, kamēr realitāte prātam ir bez-satura un nemainīga.

J: Man tas izskatās kā nāve.

M: Tā ir. Tā ir arī visu-aptveroša, visu-iekarojoša, neaprakstāmi intensīva. Nevienas parastas smadzenes to nevar turēt neesot satricinātas; tāpēc ir absolūta sādhanas nepieciešamība. Ķermeņa tīrība un prāta skaidrība, nevardarbība un nesavtīgums dzīvē ir būtiski inteliģentas un garīgas būtnes izdzīvošanai.

J: Vai Realitātē ir būtnes?

M: Identitāte ir Realitāte, Realitāte ir identitāte. Realitāte nav bez-formīga masa, bezvārdu haoss. Tā ir spēcīga, apjautoša, svētlaime; salīdzinot ar to, tava dzīve ir kā svece salīdzinājumā ar sauli.

J: Ar Dieva un sava skolotāja svētību tu zaudēji visas vēlmes un bailes, un sasniedzi nekustīgo stāvokli. Mans jautājums ir vienkāršs – kā tu zini, ka tavs stāvoklis ir nekustīgs?

M: Tikai par mainīgo var domāt un runāt. Nemainīgais var tikt realizēts tikai klusumā. Kad reiz realizēts, tas dziļi ietekmēs mainīgo, pats par sevi paliekot nemainīgs.

J: Kā tu zini, ka tu esi liecinieks?

M: Es nezinu, es esmu. Es esmu, jo, lai kaut kas būtu, tam ir jābūt lieciniekam.

J: Eksistenci var pieņemt arī balstoties uz baumām.

M: Tomēr beigu beigās tu nonāc pie tieša liecinieka nepieciešamības. Vērošanai, ja ne personīgai un faktiskai, ir jābūt vismaz iespējamai. Tieša

430

pieredze ir pēdējais pierādījums.

J: Pieredze var būt arī kļūdaina un maldinoša.

M: Tā ir, bet ne pieredzēšanas fakts. Lai kāda būtu pieredze, patiesa vai aplama, pieredzēšanas fakts nevar būt noliegts. Tas pats par sevi ir pierādījums. Vēro sevi kārtīgi, un tu redzēsi, ka, lai kāds būtu apziņas saturs, tā vērošana nav atkarīga no satura. Apjausma ir pati par sevi, un tā nemainās līdz ar notikumu. Notikums varētu būt patīkams vai nepatīkams, mazs vai svarīgs, apjausma ir tāda pati. Pievērs uzmanību un atceries īpatnējo tīras apjausmas dabu, tās dabīgo paš-identitāti bez nekāda pašapziņas piejaukuma, ej uz tās sakni, un tu drīz realizēsi, ka apjausma ir tava patiesā daba, un neko, ko tu varētu apjaust, tu nevari saukt par savu.

J: Vai apziņa un tās saturs nav viens un tas pats?

M: Apziņa ir kā mākonis debesīs, un ūdens piles ir tās saturs. Mākoņiem ir vajadzīga saule, lai tie kļūtu redzami, un apziņai ir jābūt fokusētai apjausmā.

J: Vai apjausma nav apziņas forma?

M: Kad saturs tiek redzēts bez patikas un nepatikas, tā apziņa ir apjausma. Bet tomēr ir starpība starp apjausmu, kad tā tiek atspoguļota apziņā, un tīru apjausmu pāri apziņai. Atspoguļota apjausma, sajūta: “es apjaušu” ir liecinieks, kamēr tīra apjausma ir realitātes būtība. Saules atspulgs ūdens pilē neapšaubāmi ir saules atspulgs, bet nav saule pati. Starp apjausmu, atspoguļotu apziņā kā liecinieku, un tīru apjausmu ir plaisa, kuru prāts nevaršķērsot.

J: Vai tas nav atkarīgs no tā, kā uz to skatās? Prāts saka, starpība ir. Sirds saka, nav.

M: Protams, nav starpības. Reālais redz reālo nereālajā. Tas ir prāts, kas rada nereālo, un tas ir prāts, kas redz aplamu kā aplamu.

J: Es saprotu, ka reālā pieredze seko aplamā kā aplama redzēšanai.

M: Nav tādas lietas kā reālā pieredzēšana. Reālais ir pāri pieredzei. Visas pieredzes ir prātā. Tu zini reālo, esot reālais.

431

J: Ja reālais ir pāri vārdiem un prātam, kāpēc mēs par to tik daudz runājam?

M: Prieka dēļ, protams. Reālais ir augstākā svētlaime. Pat runāt par to ir laimība.

J: Es dzirdu, ka tu runā par nesatricināmo un svētlaimi. Kas ir tavā prātā, kad tu lieto šos vārdus?

M: Manā prātā nav nekā. Tā pat kā tu dzirdi vārdus, tā arī tos dzirdu es. Spēks, kas visam liek notikt, liek notikt arī tiem.

J: Bet tu runā, ne es.

M: Tā tas izskatās tev. Tas, kā es to redzu, ir, divi ķermeņi-prāti apmainās ar simboliskām skaņām. Īstenībā nekas nenotiek.

J: Klausies, Ser. Es pie tevis nāku, jo esmu nepatikšanās. Esmu nabaga dvēsele, pazaudējusies pasaulē, kuru es nesaprotu. Man ir bail no Mātes Dabas, kura grib, lai es augu, vairojos un mirstu. Kad es vaicāju, kāda šim visam ir jēga un nolūks, viņa neatbild. Esmu atnācis pie tevis, jo man teica, ka tu esi laipns un gudrs. Tu runā par mainīgo kā par aplamu un pārejošu, un šo es varu saprast. Bet, kad tu runā par nemainīgo, es jūtos pazaudējies. “Ne šis, ne tas, pāri zināšanām, nekāda pielietojuma” - kāpēc par to visu runāt? Vai tas eksistē, vai tas ir tikai koncepts, verbāls pretstats mainīgajam?

M: Tas ir, tas viens ir. Bet tavā pašreizējā stāvoklī tev no tā nav nekāda labuma. Tieši kā ūdens glāzei pie gultas nav nekāda labuma, kad tu sapņo, ka tu tuksnesī mirsti no slāpēm. Es cenšos tevi pamodināt, lai kāds būtu sapnis.

J: Lūdzu, nesaki man, ka es sapņoju, un ka es drīz pamodīšos. Es gribētu, ka tā tiešām būtu. Bet es esmu nomodā un sāpēs. Tu runā par bez-sāpju stāvokli, bet tu arī saki, ka manā pašreizējā stāvoklī man tas nevar būt. Es jūtos apmaldījies.

M: Nejūties tā. Es tikai saku, ka, lai atrastu nekustīgo un svētlaimīgo, tev ir jābeidz turēties pie kustīgā un sāpīgā. Tu rūpējies par sevis paša laimību, unes saku tev, ka tādas lietas nav. Laimība nekad nav tava, tā ir tur, kur nav

432

“es”. Nesaki, ka tu nespēj līdz tam sniegties; tev ir tikai jāsniedzas pāri sev, un tu to atradīsi.

J: Ja man ir jāiet pāri sev, kāpēc vispār es tiku pie “es esmu” idejas?

M: Lai uzvilktu riņķa līniju, prātam ir nepieciešams centrs. Aplis varētu augt lielāks, un ar katru palielināšanos būs izmaiņas sajūtā “es esmu”. Cilvēks, kurš sevi ir saņēmis rokās, jogs, vilks spirāli, tomēr centrs paliek, lai cik milzīga būtu spirāle. Pienāk diena, kad visa padarīšana tiek redzēta kā aplama, un tā tiek atmesta. Punkta centrā vairs nav, un universs kļūst par centru.

J: Jā, var būt. Bet ko man tagad darīt?

M: Neatlaidīgi vēro savu vienmēr mainīgo dzīvi, dziļi ieskaties savas rīcības motīvos, un drīz tu pārdursi burbuli, kurā tu sevi esi aizvēris. Cālim ir vajadzīga čaula, lai augtu, bet pienāk diena, kad čaulai ir jābūt pāršķeltai. Ja tā nav, būs ciešanas un nāve.

J: Vai tu gribi teikt, ka, ja es neeju jogā, esmu nolemts iznīcībai?

M: Ir Guru, kurš nāks tevi izglābt. Tikmēr, kamēr tā nav, esi apmierināts ar savas dzīves plūduma vērošanu; ja tavs modrums ir dziļš un nesvārstīgs, vienmēr pagriezts uz avotu, tas pakāpeniski kustēsies augšup pa straumi, un pēkšņi kļūs par avotu. Liec darbā savu apjausmu, ne savu prātu. Prāts šim uzdevumam nav pareizais instruments. Bezlaicīgo var sasniegt tikai bezlaicīgais. Tavs ķermenis un prāts, abi ir pakļauti laikam; tikai apjausma ir bezlaicīga, pat šajā tagad. Apjausmā tu tiecies ar faktiem, un realitāte mīl faktus.

J: Tu pilnībā paļaujies uz manu apjausmu, lai tā mani vestu pāri, ne uz Guru un Dievu.

M: Dievs tev dod ķermeni un prātu, un Guru parāda, kā tos izmantot. Bet atgriešanās uz avotu ir tevis paša uzdevums.

J: Dievs ir mani radījis, viņš par mani parūpēsies.

M: Ir neskaitāmi dievi, katrs savā universā. Viņi rada un atkal-rada mūžīgi. Vai tu gaidīsi, ka viņi tevi izglābs? Tas, kas tev ir vajadzīgs sevis glābšanai,

433

jau tev ir aizsniedzams. Izmanto to. Izpēti, ko tu zini, līdz pašam galam, un tu sasniegsi nezināmos savas būtības slāņus. Ej tālāk, un negaidītais tevī eksplodēs un visu sasitīs drumslās.

J: Vai tas nozīmē nāvi?

M: Tas nozīmē dzīvi – beidzot.

86. Nezināmais ir reālā mājasJautātājs: Kas ir Guru un kas ir augstākais Guru?

Maharadž: Viss, kas notiek tavā apziņā, ir tavs Guru. Un tīra apjausma pāriapziņai ir augstākais Guru.

J: Mans Guru ir Šrī Babadžī. Kāds tev par viņu ir viedoklis?

M: Kas par jautājumu! Telpai Bombejā prasa, kāds ir tās viedoklis par telpuPūnā. Vārdi atšķiras, bet ne telpa. Vārds “Babadžī” ir tikai adrese. Kurš dzīvo šajā adresē? Tu uzdod jautājumus, kad tu esi nepatikšanās. Taujā, kurš rada nepatikšanas un kam.

J: Es saprotu, visiem ir pienākums realizēt. Vai tas ir viņu pienākums vai liktenis?

M: Realizēts tiek fakts, ka tu neesi persona. Tāpēc tas nevar būt personas, kuras liktenī ir izzust, pienākums. Tās liktenis ir pienākums tam, kurš iedomājas sevi par personu. Atrodi, kas viņš ir, un iedomātā persona izgaisīs. Brīvība ir no kaut kā. No kā tev ir jābūt brīvam? Acīmredzami, tev ir jābūt brīvam no personas, par kuru tu sevi esi iedomājies, jo tā ir ideja, kāda tev ir par sevi, kas tevi tur važās.

J: Kā tiek izgaisināta persona?

M: Apņemoties. Saproti, ka tai ir jāaiziet, un vēlies, lai tā aizietu – tā ies, ja

434

tu šajā sakarā būsi patiess. Kāds, jebkurš, tev pateiks, ka tu esi tīra apziņa, ne ķermenis-prāts. Pieņem to kā iespēju un dedzīgi izpēti. Tu varētu atklāt, ka nav tā, ka tu esi persona, ierobežota telpā un laikā. Padomā, kāda būtu starpība!

J: Ja es neesmu persona, tad kas es esmu?

M: Slapjš audums izskatās, sajūtās, smaržo savādāk tikmēr, kamēr tas ir slapjš. Kad sauss, tas atkal ir normāls audums. Ūdens to ir atstājis, un kurš tagad pateiks, ka tas bija slapjš? Tava patiesā daba nav tāda, pēc kā tu izskaties. Atsakies no idejas, ka esi persona, tas ir viss. Tev nav jākļūst par to, kas tu jau esi. Ir tā, kas tu esi, identitāte, un ir persona, pārklāta tai pāri. Viss, ko tu zini, ir persona, identitāti, kas nav persona, tu nezini, jo tu nekadneesi apšaubījis, nekad neesi sev vaicājis svarīgo jautājumu - “Kas es esmu”. Identitāte ir personas liecinieks, un sādhana sastāv no uzsvara virzīšanas no virspusējās un mainīgās personas uz nekustīgo un vienmēr-klātesošo liecinieku.

J: Kāpēc ir tā, ka jautājums “Kas es esmu” mani maz ieinteresē? Man labākpatīk pavadīt laiku saldajā svēto kompānijā.

M: Mājošana sevis paša esībā arī ir svēta kompānija. Ja tev nav ciešanu un atbrīvošanās no ciešanām problēmas, tu neatradīsi spēku un uzstājību, kas irnepieciešami pašizpētei. Krīzi nevar uzražot. Tai ir jābūt neviltotai.

J: Kā var notikt neviltota krīze?

M: Tā notiek katru mirkli, bet tu neesi gana modrs. Ēna uz tava kaimiņa sejas, milzīgās un visuresošās eksistences bēdas ir pastāvīgs faktors tavā dzīvē, bet tu atsakies to ieraudzīt. Tu ciet un redzi citus ciešam, bet tu nereaģē.

J: Tas, ko tu saki, ir taisnība, bet ko es tā labā varu darīt? Situācija tiešām irtāda. Mana bezpalīdzība un trulums ir tā visa daļa.

M: Gana labi. Skaties uz sevi nesvārstīgi – ar to pietiek. Durvis, kuras tevi ir ieslēgušas, ir arī durvis, kuras izlaiž tevi ārā. “Es esmu” ir durvis. Paliec pie tām, kamēr tās atveras. Īstenībā tās ir vaļā, tikai tu neesi pie tām. Tu gaidi pie neeksistējošām, uzkrāsotām durvīm, kuras nekad neatvērsies.

435

J: Daudzi no mums kādā brīdī un kaut kādā apmērā ir lietojuši narkotikas. Cilvēki mums teica tās lietot, lai ielauztos augstākos apziņas līmeņos. Citi mums šī paša iemesla dēļ ieteica daudz seksa. Kāds tev par šo ir viedoklis?

M: Bez šaubām, narkotika var ietekmēt tavas smadzenes, var arī ietekmēt tavu prātu un dot tev visādas solītās dīvainās pieredzes. Bet kas ir narkotikas, salīdzinot ar to narkotiku, kas deva tev visneparastāko pieredzi -piedzimšanu un dzīvošanu bēdās un bailēs, meklējumos pēc laimes, kura ne nāk, ne ilgst. Tev būtu jātaujā šīs narkotikas dabā un jāatrod pretinde.

Dzimšana, dzīve, nāve – tie ir viens. Atrodi, kas ir to cēlonis. Pirms tu biji dzimis, tu jau biji nozāļots. Kas tā bija par narkotiku? Tu varētu sevi izārstētno visām slimībām, bet, ja tu vēl joprojām esi pirmatnējās narkotikas varā, kāds labums no virspusējās dziedināšanas?

J: Vai tā nav karma, kas ir atdzimšanas cēlonis?

M: Tu vari mainīt vārdu, bet fakts paliek. Kas ir tā narkotika, ko tu sauc parkarmu vai likteni? Tā lika tev noticēt, ka tu esi tas, kas tu neesi. Kas tas ir, un vai tu no tās vari būt brīvs? Pirms tu ej tālāk, tev ir jāpieņem, vismaz kā strādājoša teorija, ka tu neesi tas, pēc kā tu izskaties, ka tu esi narkotikas iespaidā. Tikai tad tev būs dzinulis un pacietība izpētīt simptomus un meklēt to kopīgo cēloni. Viss, ko tev Guru var pateikt, ir: “Mans dārgais draugs, tu sevi esi pavisam pārpratis. Tu neesi persona, kas tu domā, ka tu esi.” Neuzticies nevienam, pat ne sev. Meklē, atrodi, aizvāc un noraidi katrupieņēmumu, līdz tu sasniedz dzīvos ūdeņus un patiesības akmeni. Kamēr tu neesi brīvs no narkotikas, visas tavas reliģijas un zinātnes, lūgšanas un jogastev ir pilnīgi bezjēdzīgas, jo balstītas kļūdā, tās to stiprina. Bet, ja tu paliec ar ideju, ka tu neesi ne ķermenis, ne prāts, pat ne to liecinieks, bet pavisam pāri, tavs prāts augs skaidrībā, tavas vēlmes – tīrībā, tava rīcība – labdarībā, un šī iekšējā destilācija tevi aizvedīs uz citu pasauli, patiesības un bezbailīgas mīlestības pasauli. Pretojies saviem vecajiem jušanas un domāšanas pieradumiem; atgādini sev: “Nē, tā nē, tas tā nevarētu būt; es neesmu šāds, man tas nav vajadzīgs, es to negribu”, un pavisam noteikti pienāks diena, kad visa kļūdu un izmisuma struktūra sabruks, un zeme būs brīva jaunai dzīvei. Beigu beigās, tev ir jāatceras, ka jebkāda aizņemtība ar sevi notiek tikai nomodas stundās un daļēji tavos sapņos; miegā viss tiek

436

nolikts malā un aizmirsts. Tas parāda, cik mazsvarīga ir tava nomodas dzīve, pat priekš tevis paša, ka vienkārši apgulšanās un acu aizvēršana to var izbeigt. Katru reizi, kad tu dodies gulēt, tu to dari pilnīgi bez nekādas garantijas, ka tu pamodīsies, un tomēr tu pieņem šo risku.

J: Kad tu guli, vai tu apzinies vai neapzinies?

M: Es apzinos, bet ne būšanu par konkrētu personu.

J: Vai tu vari mums dot sevis-realizācijas pieredzes garšu?

M: Ņem to visu! Tā ir šeit, lai to ņemtu. Bet tu neprasi. Pat, ja tu prasi, tu neņem. Atrodi, kas attur tevi no ņemšanas.

J: Es zinu, kas mani attur – mans ego.

M: Tad nodarbojies ar savu ego – liec mani mierā. Tikmēr, kamēr tu esi ieslēgts savā prātā, mans stāvoklis ir pāri tavam tvērienam.

J: Es redzu, ka jautājumu man vairs nav.

M: Ja tu patiešām būtu pieteicis karu savam ego, tu būtu prasījis daudz vairāk jautājumu. Tev nav jautājumu, jo tu neesi īsti ieinteresēts. Šobrīd tevivirza baudas-sāpju princips, kas ir ego. Tu ej roku rokā ar savu ego, ne cīnies ar to. Tu pat neapjaut, cik tu totāli esi personīgo apsvērumu varā. Cilvēkam vienmēr būtu jāsaceļas pret sevi, jo ego kā greizs spogulis sašaurina un izkropļo. Tas ir vistrakākais no visiem tirāniem, tas absolūti pār tevi dominē.

J: Kad “es” vairs nav, kurš ir brīvs?

M: Pasaule ir brīva no milzīgas neērtības. Gana labi.

J: Labi kam?

M: Labi visiem. Tas ir kā striķis, kas nostiepts pāri ielai, tas jauc satiksmi. Satin to, te tas ir, vienkārši kā identitāte, lietderīga, kad vajadzīga. Brīvība no ego-sevis ir pašizpētes auglis.

J: Bija laiki, kad es biju ļoti neapmierināts ar sevi. Tagad esmu saticis savu Guru un esmu mierā, jo esmu pilnībā viņam atdevies.

437

M: Ja tu pavēro savu ikdienas dzīvi, tu redzēsi, ka tu neesi atdevis neko. Tu tikai esi pievienojis vārdu “atdoties” pie sava vārdu krājuma un padarījis savu Guru par tapu, uz kuras uzkarināt savas problēmas. Īsta atdošanās nozīmē nedarīt neko, kamēr tev to neliek Guru. Tu paej, tā teikt, malā un ļauj savam Guru dzīvot tavu dzīvi. Tu tikai vēro un brīnies, cik viegli viņš atrisina tavas problēmas, kuras tev šķita neatrisināmas.

J: Šeit sēžot, es redzu istabu, cilvēkus. Es redzu arī tevi. Kā tas izskatās tavā pusē? Ko tu redzi?

M: Neko. Es skatos, bet es neredzu tādā ziņā kā spriedumos ietērptu attēlu redzēšana. Es ne aprakstu, ne vērtēju. Es skatos. Es redzu tevi, bet ne attieksme, ne viedoklis neduļķo manu redzējumu. Un, kad es pagriežu acis citur, mans prāts nepatur atmiņas; tas atkal ir brīvs un svaigs nākamajam iespaidam.

J: Šeit sēžot, skatoties uz tevi, es nespēju lokalizēt notikumu telpā un laikā. Notiekošajā gudrības nodošanā ir kaut kas mūžīgs un universāls. Pirms tūkstoš gadiem vai pēc, tam nav nozīmes – notikums pats par sevi ir bezlaicīgs.

M: Gadiem ejot, cilvēks daudz nemainās. Cilvēku problēmas ir tādas pašas, un tās prasa tās pašās atbildes. Tas, ka tu apzinies, ka tiek nodota gudrība, nozīmē, ka gudrība nav nodota. Kad tev tā ir, tu vairs to neapzinies. To, kas patiešām ir tavs, tu neapzinies. Tas, ko tu apzinies, neesi tu un nav tavs. Tavs ir uztveres spēks, ne tas, ko tu uztver. Tā ir kļūda uzskatīt, ka tikai apzinātais sastāda cilvēku. Cilvēks ir bezapziņa, apziņa un super-apziņa, bettu neesi cilvēks. Kino ekrāns, gaisma un redzēšanas spēja ir tavi, bet attēls neesi tu.

J: Vai man ir jāmeklē Guru, vai man vajadzētu palikt ar jebkuru, kuru man nācies atrast?

M: Jautājums pats parāda, ka tu neesi vēl atradis. Tikmēr, kamēr tu neesi realizējis, tu iesi no Guru pie Guru, bet, kad būsi sevi atradis, meklējumi beigsies. Guru ir ceļa stabs. Kad tu kusties, tu ej garām tik daudziem ceļa stabiem. Kad tu esi sasniedzis galapunktu, tikai pēdējam ir nozīme. Īstenībā,savā laikā katram bija nozīme, un nevienam vairs nav nozīmes tagad.

438

J: Šķiet, ka tu nepiedod nekādu nozīmīgumu Guru. Viņš ir tikai notikums starp citiem.

M: Visi notikumi dod ieguldījumu, bet neviens nav vissvarīgākais. Ceļā katrs solis tev palīdz sasniegt gala punktu, un katrs ir vienādi svarīgs, jo katrs ir jāliek, to nevar izlaist. Ja tu atsakies to likt, tu esi iestrēdzis!

J: Visi dzied slavas dziesmas Guru, kamēr tu viņu salīdzini ar ceļa stabu. Vai mums nav vajadzīgs Guru?

M: Vai mums nav vajadzīgi ceļa stabi? Jā un nē. Jā, ja mēs neesam droši, nē, ja mēs zinām ceļu. Kad reiz mēs esam pārliecināti sevī, Guru vairs nav vajadzīgs, izņemot tehniskā ziņā. Tavs prāts, beigu beigās, ir instruments, un tev būtu jāzina, kā to izmantot. Tā pat kā tev ir iemācīts lietot ķermeni, tātev būtu jāmāk lietot prātu.

J: Ko es gūšu, iemācoties lietot savu prātu?

M: Tu gūsti brīvību no vēlmēm un bailēm, kuras pastāv tikai nepareizas prāta lietošanas dēļ. Ar mentālām zināšanām vien nepietiek. Zinātais ir nejaušs, nezināmais ir reālā mājas. Dzīvot zināmajā ir važas, dzīvot nezināmajā ir atbrīvošanās.

J: Esmu sapratis, ka visas garīgās prakses sastāv no personīgā sevis novēršanas. Tādām praksēm ir nepieciešama dzelžaina apņemšanās un nemitīga nodošanās. Kur atrast tādu integritāti un enerģiju tādam darbam?

M: Tu to atrodi kompānijā ar viedo.

J: Kā man zināt, kurš ir vieds un kurš ir tikai gudrs?

M: Ja tavi motīvi ir tīri, ja tu meklē patiesību un neko citu, tu atradīsi pareizos cilvēkus. Atrast viņus ir viegli, grūti ir viņiem uzticēties un pilnībā izmantot viņu padomus un ceļrāžus.

J: Vai garīgajā praksē nomodas stāvoklis ir svarīgāks par miegu?

M: Kopumā mēs pārāk lielu nozīmi dodam nomodas stāvoklim. Bez miega nomoda būtu neiespējama; bez miega cilvēks sajūk prātā vai mirst; kāpēc tik lielu nozīmi dot nomodas apziņai, kas acīmredzami ir atkarīga no bezapziņas? Garīgajā praksē ir jāparūpējas ne tikai par apziņu, bet arī par

439

bezapziņu.

J: Kā pieiet bezapziņai?

M: Turi apjausmas fokusā “es esmu”, atceries, ka tu esi, nemitīgi sevi vēro, un bezapziņa plūdīs apziņā bez nekādiem īpašiem tevis pūliņiem. Nepareizas vēlmes un bailes, aplamas idejas, sociālie aizspriedumi bloķē unattur brīvu tās mijiedarbību ar apziņu. Kad tie ir brīvi mijiedarboties, abi kļūst viens, un viens kļūst viss. Persona saplūst lieciniekā, liecinieks apjausmā, apjausma tīrā būšanā, un tomēr identitāte netiek pazaudēta, tiek pazaudēti tikai tās ierobežojumi. Tā tiek transformēta un kļūst īstais Pats, sadguru, mūžīgais draugs un ceļvedis. Pie tā nevar pieiet pielūgsmēs. Nekāda ārēja darbība nevar sasniegt iekšējo sevi; pielūgsmes un lūgšanas paliek tikai virspusē; lai ietu dziļāk, absolūti būtiska ir meditācija, alkas iet pāri miega, sapņu un nomodas stāvokļiem. No sākuma mēģinājumi ir neregulāri, tad tie atkārtojas arvien biežāk, kļūst regulāri, tad pastāvīgi un intensīvi, kamēr visi šķēršļi tiek pārvarēti.

J: Šķēršļi kam?

M: Sevis-aizmiršanai.

J: Ja pielūgsmes un lūgšanas ir veltīgas, kāpēc tu katru dienu ar dziesmām un mūziku pielūdz sava Guru attēlu?

M: Tie, kuri to grib, to dara. Es neredzu vajadzību iejaukties.

J: Bet tu tajā piedalies.

M: Jā, tā izskatās. Bet kāpēc tā uztraukties par mani? Dod visu savu uzmanību jautājumam: “Kas ir tas, kas dara mani apzinātu?”, kamēr tavs prāts kļūst par šo jautājumu pašu un nevar padomāt neko citu.

J: Visi bez izņēmuma mudina mani meditēt. Es neatrodu degsmi meditēt, bet mani interesē tik daudz citas lietas; dažas es ļoti gribu, un mans prāts iet pie tām; mani mēģinājumi meditēt ir tik remdeni, ko man darīt?

M: Vaicā sev: “ar ko tas viss notiek?” Izmanto jebko kā iespēju iet iekšup. Izgaismo savu ceļu, nodedzinot šķēršļus apjausmas intensitātē. Kad notiek tā, ka tu gribi vai baidies, tās nav vēlmes vai bailes, kas ir nepareizas, un

440

kam ir jāpazūd, bet persona, kura ir to varā, kas ir kļūdu, pagātnes un nākotnes, cēlonis. Šai personai ir jābūt kārtīgi izpētītai, un tās aplamībai redzētai; tad tās vara pār tevi izbeigsies. Beigu beigās, tā atkāpjas katru reizi, kad tu dodies gulēt. Dziļā miegā tu neesi sevi-apzinoša persona, tomērtu esi dzīvs. Kad tu esi dzīvs un apzināts, bet vairs ne sevi-apzinošs, tu vairsneesi persona. Nomodas stundu laikā tu esi kā uz skatuves, spēlējošs lomu, bet kas tu esi, kad izrāde ir beigusies? Tu esi, kas tu esi; tas, kas tu biji pirms izrāde sākās, paliek, kad izrāde ir beigusies. Skaties uz sevi kā spēlējošu uz dzīves skatuves. Sniegums varētu būt lielisks vai neveikls, bet tu tajā neesi, tu tikai to vēro; ar interesi un līdzjūtību, protams, bet visu laikupaturot prātā to, ka tu tikai vēro, kamēr izrāde – dzīve – notiek.

J: Tu vienmēr uzsver realitātes uztveramības aspektu. Tu reti mini patiku, un gribu – nekad.

M: Griba, patika, bauda un tiekšanās ir tik dziļi iekrāsoti ar personīgo, ka tiem nevar uzticēties. Skaidrību un attīrīšanos, kas nepieciešama pašā ceļojuma sākumā, var dot tikai apjausma. Mīlestībai un gribai būs sava kārta, bet ir jābūt sagatavotam pamatam. No sākuma ir jāuzlec apjausmas saulei – viss pārējais sekos.

87. Turi prātu klusu, un tu atklāsiJautātājs: Man reiz bija dīvaina pieredze. Es nebiju, nebija arī pasaules, bija tikai gaisma – iekšup un ārpus – un milzīgs miers. Tas ilga četras dienas, un tad es atgriezos ikdienišķajā apziņā.

Tagad man ir sajūta, ka viss, ko es zinu, ir tikai stalažas, pārklājošas un slēpjošas būvi, kas tiek celta. Arhitekts, veidols, plāni, nolūks – neko es nezinu; notiek kaut kāda aktivitāte, kaut kas ļoti nesaturīgs un īslaicīgs; kad būve būs gatava, stalažas tiks nojauktas un aizvāktas. “Es esmu” un “Kas esesmu” nav svarīgi, jo, kad būve būs gatava, “es” aizies, neatstājot nekādus

441

jautājumus par sevi.

Maharadž: Vai tu visu šo neapjaut? Vai apjausma nav konstantais faktors?

J: Mana pastāvības un identitātes sajūta ir atmiņas, kura ir tik gaistoša un neuzticama, dēļ. Cik maz es atceros pat no nesenas pagātnes! Esmu nodzīvojis mūžu, un kas no tā ar mani ir palicis? Sauja notikumu, labākajā gadījumā īss stāsts.

M: Šis viss notiek iekšup tavas apziņas.

J: Iekšup un ārpus. Dienā – iekšup; naktī – ārpus. Apziņa nav viss. Notiek tik daudz lietu, kas tai ir nesasniedzamas. Teikt, ka tas, ko es neapzinos, neeksistē, ir pavisam nepareizi.

M: Tas, ko tu saki, ir loģiski, bet īstenībā tu zini tikai to, kas ir tavā apziņā. Tas, ko tu apgalvo eksistējam ārpus apzinātas pieredzes, ir izsecināts.

J: Tas varētu būt izsecināts, bet tomēr tas ir reālāks nekā maņu uztvertais.

M: Esi uzmanīgs. Mirklī, kad tu sāc runāt, tu radi verbālu pasauli, vārdu, ideju, konceptu un abstrakciju pasauli, kur viss ir savstarpēji saistīts, savstarpēji atkarīgs, tas ļoti skaisti uzbūvējas, balsta un izskaidro viens otru,un tomēr viss ir bez esences vai substances, tikai prāta radījumi. Vārdi rada vārdus, realitāte ir klusa.

J: Kad tu runā, es tevi dzirdu. Vai tas nav fakts?

M: Tas, ka tu dzirdi, ir fakts. Tas, ko tu dzirdi – nav. Fakts var būt pieredzēts, un tādā ziņā vārda skaņa un mentālais saviļņojums, ko tas rada, var tikt pieredzēti. Aiz tā nav citas realitātes. Nozīme ir tikai pieņemta, tā ir jāatceras; valodu var viegli aizmirst, ja vien to nelieto.

J: Ja vārdos nav nekādas realitātes, kāpēc vispār runāt.

M: Tie kalpo savam ierobežotajam savstarpējās komunikācijas nolūkam. Vārdi nenodod faktus, tie signalizē par tiem. Kad tu esi pāri personai, tev nav vajadzīgi vārdi.

J: Kas mani var aizvest pāri personai? Kā iet pāri apziņai?

M: Vārdi un jautājumi nāk no prāta un tevi tur notur. Lai ietu pāri prātam,

442

tev ir jābūt klusam un rāmam. Miers un klusums, klusums un miers – šis ir ceļš pāri. Beidz vaicāt jautājumus.

J: Kad es izbeigšu jautāt jautājumus, ko man darīt?

M: Ko citu tu vari darīt, kā vien gaidīt un skatīties?

J: Kas man ir jāgaida?

M: Kad apziņā nonāks tavas būtības centrs. Trīs stāvokļi – miegs, sapņi un nomoda – visi ir apziņā, manifestētajā; tas, ko tu sauc par bezapziņu, arī būsmanifestēts – laikā; pavisam pāri apziņai gulst nemanifestētais. Un pāri visam un visuresoša ir būšanas sirds, kura vienmērīgi pukst – manifestēta-nemanifestēta; manifestēta-nemanifestēta (saguna-nirguna).

J: Verbālā līmenī tas izklausās labi. Es varu vizualizēt sevi kā būšanas sēklu, punktu apziņā, ar manu “es esmu” sajūtu pulsējot, mainīgi parādoties un izzūdot. Bet ko man darīt, lai realizētu to kā faktu, lai ietu pāri nemainīgajā, bezvārdu Realitātē?

M: Tu neko nevari darīt. Ko laiks ir izraisījis, to laiks paņems prom.

J: Kāpēc tad visas šīs pierunāšanas nodarboties ar jogu un meklēt realitāti? Tas liek man justies spējīgam un atbildīgam, bet īstenībā tas ir laiks, kas visu dara.

M: Šīs ir jogas beigas – realizēt neatkarību. Viss, kas notiek, notiek prātā unar prātu, ne ar “es esmu” avotu. Kad reiz tu realizē, ka viss notiek pats no sevis (sauc to par likteni vai Dieva gribu, vai vienkārši nejaušību), tu paliec tikai par liecinieku, saprotot un baudot, bet ne satraukts.

J: Ja es pilnībā izbeigšu uzticēties vārdiem, kāds būs mans stāvoklis?

M: Ir uzticēšanās sezona, ir neuzticēšanās sezona. Lai sezonas pašas dara savu darbu, kāpēc uztraukties?

J: Es kaut kā jūtos atbildīgs par to, kas notiek man apkārt.

M: Tu esi atbildīgs tikai par to, ko tu vari mainīt. Viss, ko tu vari mainīt, ir tikai tava attieksme. Šeit ir tava atbildība.

J: Tu man dod padomu būt vienaldzīgam uz citu bēdām!

443

M: Nav tā, ka tu neesi vienaldzīgs. Visas cilvēces ciešanas neattur tevi no savas nākamās maltītes baudīšanas. Liecinieks nav vienaldzīgs. Viņš ir sapratne un līdzjūtība to pilnībā. Tikai kā liecinieks tu vari palīdzēt citam.

J: Visu dzīvi mani ir barojuši ar vārdiem. Vārdu, ko es esmu dzirdējis un lasījis, skaits ir miljardos. Vai tas man ir devis kādu labumu? Nepavisam!

M: Prāts ieveido valodu, un valoda ieveido prātu. Abi ir instrumenti, lieto tos, bet lieto tos pareizi. Vārdi tevi var aizvest tikai līdz to robežai; lai ietu pāri, tev tie ir jāatmet. Paliec tikai kā klusais liecinieks.

J: Kā? Vārdi mani ļoti uzvanda.

M: Tāpēc, ka tu sevi uzskati par gana lielu, ka tevi var iespaidot pasaule. Tātas nav. Tu esi tik mazs, ka pat ar adatu nevar tevi norādīt. Tas ir tavs prāts, kas tiek noķerts, ne tu. Zini sevi, kāds tu esi – tikai punkts apziņā, bez-dimensionāls un bezlaicīgs. Tu esi kā zīmuļa gals – tikai kontaktā ar tevi prāts zīmē savu pasaules attēlu. Tu esi viens un vienkāršs – attēls ir sarežģīts un plašs. Netiec attēla maldināts – nemitīgi apjaut to mazo punktu – tas ir visur attēlā.

Kas ir, var izbeigt būt; kas nav, var nonākt esamībā; bet tas, kas ne ir, ne nav, bet no kā ir atkarīga būšana un nebūšana, ir nepieejams; zini sevi kā vēlmju un baiļu cēloni, pašu par sevi – brīvu no abiem.

J: Kādā veidā es esmu baiļu cēlonis?

M: Viss ir atkarīgs no tevis. Ar tavu piekrišanu eksistē pasaule. Atņem no tās savu ticību tās realitātei, un tā izgaisīs kā sapnis. Laiks var nogāzt kalnus; vēl vairāk vari tu, kas esi bezlaicīgais laika avots. Jo bez atmiņas un gaidām nevar pastāvēt laiks.

J: Vai “es esmu” ir Augstākais?

M: Pirms tu vari pateikt “es esmu”, tev ir tur jābūt, lai to pateiktu. Būšanai nav jābūt sevi-apzinošai. Tev nav jāzina, lai būtu, bet tev ir jābūt, lai zinātu.

J: Ser, es slīkstu vārdu jūrā! Es redzu, ka viss ir atkarīgs no tā, kā tiek kopā salikti vārdi, bet ir jābūt kādam, kurš tos saliek kopā – jēgpilni. Vienkārši skribelējot, vārdi Rāmājana, Mahābhārata un Bhāgavata nebūtu radīti. Nav

444

ticama nejaušas parādīšanās teorija. Jēgpilnā avotam ir jābūt pāri tam. Kas ir tas spēks, kas no haosa rada kārtību? Dzīvošana ir vairāk par būšanu, un apziņa ir vairāk par dzīvošanu. Kurš ir apzinātā dzīvojošā būtne?

M: Tavs jautājums satur atbildi: apzināta dzīvojoša būtne ir apzināta dzīvojoša būtne. Vārdi ir pavisam piemēroti, bet tu neaptver to jēgu. Ej dziļišo vārdu nozīmē: būšana, dzīvošana, apzināts, un tu beigsi skraidīt uz riņķi, uzdodot jautājumus, bet laižot garām atbildes. Saproti, ka tu nevari par sevi paprasīt nekādu jautājumu, jo tu nezini, par ko tu to vaicā. Jautājumā “Kas es esmu”, “es” netiek zināts, un jautājumu var ielikt tādos vārdos: “Es nezinu, ko es domāju ar 'es'”. Tev ir jāatrod, kas tu esi. Es tev varu pateikt tikai to, kas tu neesi. Tu nenāc no pasaules, tu pat neesi pasaulē. Pasaules nav, tikai tu esi. Tu radi pasauli savā iztēlē kā sapni. Tieši tā pat kā tu nevariatdalīt no sevis sapni, tā tev nevar būt ārējās, neatkarīgas no tevis pasaules. Tu esi neatkarīgs, ne pasaule. Nebaidies no pasaules, ko pats esi radījis. Izbeidz meklēt laimi un realitāti sapnī, un tu pamodīsies. Tev nav jāzina visitie “kāpēc” un “kā”, jautājumiem nav gala. Atmet visas vēlmes, turi savu prātu klusu, un tu atklāsi.

88. Zināšana ar prātu nav īsta zināšanaJautātājs: Trīs, nomodas, sapņu un miega, stāvokļus tu pieredzi tā pat kā mēs vai savādāk?

Maharadž: Visi trīs stāvokļi priekš manis ir miegs. Mans nomodas stāvoklis ir pāri tiem. Skatoties uz jums, man visi šķiet aizmiguši, paši sevī sapņojoši vārdus. Es apjaušu, jo es neko neiztēlojos. Tas nav samādhi, kas irtikai miega paveids. Tas ir vienkārši stāvoklis, kas nav prāta ietekmēts, brīvs no pagātnes un nākotnes. Tavā gadījumā tas ir vēlmju un baiļu, atmiņuun cerību iekrāsots; manējā tas ir tāds, kāds tas ir – normāls. Būt par

445

personu nozīmē būt miegā.

J: Starp ķermeni un tīru apjausmu atrodas “iekšējais orgāns”, antahkaraņa, “smalkais ķermenis”, “mentālais ķermenis”, vienalga, kāds nosaukums. Tieši kā virpuļojošs spogulis saules gaismu pārvērš neskaitāmu staru un krāsu rakstā, tā arī smalkais ķermenis pārvērš vienkāršo spīdošo Sevis gaismu daudzveidīgajā pasaulē. Tā es esmu sapratis tavu mācību. Tas, ko esnespēju aptvert, ir, kā šis smalkais ķermenis vispār radās?

M: Tas tiek radīts, rodoties “es esmu” idejai. Šie divi ir viens.

J: Kā parādījās “es esmu”?

M: Tavā pasaulē visam ir jābūt sākumam un beigām. Ja tā nav, tu to sauc par mūžīgu. Manā skatījumā nav tādu lietu kā sākuma vai beigu – tie attiecās uz laiku. Bezlaicīga būšana ir pilnībā iekš tagad.

J: Antahkaraņa jeb “smalkais ķermenis”, vai tas ir reāls vai nereāls?

M: Tas ir mirklīgs. Reāls, kad klātesamībā, nereāls, kad beidzies.

J: Kas tā ir par realitāti? Vai tā ir mirklīga?

M: Sauc to par empīrisku jeb tekošo, jeb faktisko. Tā ir momentānas pieredzes realitāte, šeit un tagad, kas nevar tikt noliegta. Tu vari apšaubīt aprakstu un nozīmi, bet ne notikumu pašu. Esamība un neesamība viena otru savstarpēji maina, un to realitāte ir momentāna. Nemainīgā Realitāte ir pāri telpai un laikam. Realizē būšanas un nebūšanas mirklīgumu un esi brīvs no abiem.

J: Lietas varētu būt pārejošas, tomēr tās pat ļoti ir ar mums, nebeidzami atkārtojoties.

M: Vēlmes ir spēcīgas. Tā ir vēlme, kas rada atkārtotību. Atkārtošanās nenotiek, kad nav vēlmes.

J: Kā ar bailēm?

M: Vēlme ir no pagātnes, bailes ir par nākotni. Pagātnes ciešanu atmiņas unbailes no to atkārtošanās rada nemieru par nākotni.

J: No nezināmā nav baiļu.

446

M: Kas nav cietis, nebaidās.

J: Vai mēs esam nolemti bailēm?

M: Kamēr mēs skatāmies uz bailēm un tās pieņemam kā personīgās eksistences ēnu, kā personas mēs esam nolemti bailēm. Atmet visas personīgās formulas, un tu būsi brīvs no bailēm. Tas nav grūti. Bez-vēlme nāk pati, kad vēlme tiek atpazīta kā aplama. Tev nav jācīnās ar vēlmēm. Beigu beigās, tā ir tieksme būt laimīgam, kas ir dabīgi, kamēr ir bēdas. Tikai redzi, ka tajā, ko tu vēlies, nav laimes.

J: Mēs izvēlamies baudu.

M: Katra bauda ir ievīstīta sāpēs. Drīz tu atklāj, ka nevar būt viens bez otra.

J: Ir pieredzētājs, un ir viņa pieredze. Kas starp šiem diviem radīja saikni?

M: Nekas to neradīja. Tā ir. Šie divi ir viens.

J: Es jūtu, ka te kaut kur ir āķis, bet nezinu kur.

M: Āķis ir prātā, kurš uzstāj redzēt dualitāti tur, kur tādas nav.

J: Klausoties tevī, mans prāts viss ir tagad, un es esmu pārsteigts ieraudzīt sevi bez jautājumiem.

M: Realitāti tu vari zināt tikai tad, kad tu esi pārsteigts.

J: Es varu sazīmēt, ka nemiera un baiļu iemesls ir atmiņa. Ar kādiem līdzekļiem pielikt atmiņai beigas?

M: Nerunā par līdzekļiem, nav līdzekļu. Tas, ko tu redzi kā aplamu, izgaist. Tāda ir ilūzijas daba, ka tā izgaist, kad tiek izpētīta. Izpēti – tas ir viss. Tu nevari iznīcināt aplamo, jo tu to visu laiku radi. Neiesaisties tajā, ignorē to, ej pāri, un tas izbeigs pastāvēt.

J: Arī Kristus runā par ļaunā ignorēšanu un būšanu kā bērnam.

M: Realitāte visiem ir kopīga. Tikai aplamais ir personīgs.

J: Vērojot sādhakas un ieskatoties teorijās, pēc kādām viņi dzīvo, es redzu, ka viņi ir tikai aizstājuši materiālo kāri ar “garīgām” ambīcijām. No tā, ko tumums stāsti, izskatās, ka vārdi “garīgs” un “ambīcijas” nav savietojami. Ja

447

“garīgs” iekļauj brīvību no ambīcijām, kas meklētāju virzīs uz priekšu? Jogas par vēlmi runā kā par nepieciešamu priekš atbrīvošanās. Vai tā nav augstākā ambīcijas forma?

M: Ambīcijas ir personīgas, atbrīvošanās ir no personīgā. Atbrīvē abi, ambīcijas subjekts un objekts, vairs nepastāv. Patiess dedzīgums nav ilgošanās pēc centienu augļiem. Tā ir izpausme iekšējai intereses virzībai prom no aplamā, nesvarīgā, personīgā.

J: Kādu dienu tu mums teici, ka mēs nevaram pat sapņot par nevainojamībupirms realizācijas, jo pilnības avots ir Pats, ne prāts. Ja tā nav izcilība tikumībā, kas ir būtiska atbrīvei, tad kas?

M: Atbrīvošanās nav prasmīgi pielietotu līdzekļu rezultāts, ne arī apstākļu rezultāts. Tas ir pāri cēloņsakarību procesam. Nekas to nevar izsaukt, nekas to nevar atturēt.

J: Tad kāpēc mēs neesam brīvi šeit un tagad?

M: Bet mēs esam brīvi “šeit un tagad”. Tas ir tikai prāts, kas iztēlojas važas.

J: Kas izbeigs šo iztēlošanos?

M: Kāpēc lai tu gribētu to izbeigt? Kad tu zini savu prātu un tā brīnumainosspēkus un aizvāc no tā to, kas to saindēja – atdalītas un izolētas personas ideju – tu to vienkārši atstāj mierā, lai tas dara savu darbu starp citām lietām, kam tas ir labi piemērots. Turēt prātu savā vietā un savā darbā ir atbrīvošanās no prāta.

J: Kāds ir prāta darbs?

M: Prāts ir sirds sieva, un pasaule ir viņu māja – kuru uzturēt gaišu un laimīgu.

J: Es vēl neesmu sapratis, kāpēc, ja nekas nestāv ceļā atbrīvei, tā nenotiek šeit un tagad.

M: Nekas nav ceļā tavai atbrīvei, un tā var notikt šeit un tagad, bet tu esi vairāk ieinteresēts citas lietās. Un tu nevari cīnīties ar savām interesēm. Tevir jāiet tām līdzi, jāredz tām cauri un jāvēro, kā tās pašas sevi atklāj kā sprieduma un vērtējuma kļūdas.

448

J: Vai man nepalīdzēs, ja es palikšu ar kādu izcilu un svētu cilvēku?

M: Izcili un svēti cilvēki vienmēr ir tavā tuvumā, bet tu tos neatpazīsti. Kā tu zināsi, kurš ir izcils un svēts? No baumām? Vai tu šajās lietās vari uzticēties citiem vai pat sev? Lai pilnībā pārliecinātos, tev būs vajadzīgs vairāk nekā ieteikums, vairāk pat par mirklīgu labsajūtu. Tu varētu tikties arizcilu un svētu vīrieti vai sievieti un ilgu laiku nezināt par šo savu veiksmi. Zīdainis, varena cilvēka dēls, daudzus gadus nezinās sava tēva varenību. Tev ir jānobriest, lai atpazītu izcilību, un jāattīra savu sirdi svētībai. Jebšu tupavadīsi savu laiku un naudu velti un arī palaidīsi garām to, ko dzīve tev dāvā. Starp taviem draugiem ir labi cilvēki – tu no viņiem daudz vari mācīties. Skraidīšana pēc svētajiem ir tikai vēl viena spēle. Tā vietā atceriessevi un neatlaidīgi vēro savu ikdienas dzīvi. Esi patiess, un tu necietīsi neveiksmi neuzmanības un iztēles važu pārraušanā.

J: Vai tu gribi, lai es cīnos viens pats?

M: Tu nekad neesi viens. Ir spēki un klātbūtnes, kuri tev visu laiku uzticīgi kalpo. Tu varētu tos uztvert vai neuztvert, tik un tā tie ir reāli un aktīvi. Kad tu realizē, ka viss ir tavā prātā, un ka tu esi pāri prātam, ka tu patiesi esi viens, tad viss esi tu.

J: Kas ir visuresamība? Vai Dievs ir visuresošs? Vai tu esi visuresošs? Mēs dzirdam izteikumu – universālais liecinieks. Ko tas nozīmē? Vai sevis-realizācija iekļauj visuresamību? Vai tā tomēr ir speciālu treniņu rezultāts?

M: Pilnīgas intereses zināšanās atkrišanas rezultāts ir visuresamība. Tā ir nekas cits kā dāvana īstajā mirklī zināt to, kas nepieciešams nekļūdīgai rīcībai. Beigu beigās, zināšana ir nepieciešama rīcībai, un, jo vairāk tu rīkojies taisnīgi, spontāni, neieviešot tajā apziņu, jo labāk.

J: Vai var zināt citas personas prātu?

M: Zini no sākuma savu prātu. Tas satur visu universu, un brīvas vietas ir vēl gana.

J: Izskatās, ka pēc tavas teorijas nomodas stāvoklis pamatā neatšķiras no sapņu un miega stāvokļiem. Šie trīs stāvokļi būtībā ir kļūdainas sevis-identificēšanās ar ķermeni rezultāts. Iespējams, tā ir taisnība, bet es jūtu, ka

449

tā nav visa patiesība.

M: Nemēģini zināt patiesību, jo zināšana ar prātu nav patiesa zināšana. Bet tu vari zināt to, kas nav īsts – kas ir pietiekoši, lai atbrīvotu tevi no neīstā. Ideja, ka tu zini, kas ir patiess, ir bīstama, jo tā tevi notur prāta ieslodzījumā.Tikai tad, kad tu nezini, tu esi brīvs izpētei. Un bez izpētes nevar būt glābiņa, jo neizpētīšana ir galvenais važu iemesls.

J: Tu saki, ka pasaules ilūzija sākas ar sajūtu “es esmu”, bet, kad es vaicāju par “es esmu” sajūtas avotu, tu atbildi, ka tai nav sākuma, jo, izpētot to, tā izgaist. Tas, kas ir gana labs balsts, lai uz tā varētu uzbūvēt pasauli, nevar būt tikai ilūzija. “Es esmu” ir vienīgais nemainīgais faktors, ko es apzinos; kā tas var būt aplams?

M: Tā nav “es esmu” sajūta, kas ir aplama, bet tas, ko tu par sevi uzskati. Esredzu, bez nekādām šaubām, ka tu neesi tas, ko tu par sevi uzskati. Ar loģiku vai bez loģikas, tu nevari noraidīt acīmredzamo. Tu neesi nekas, ko tu apzinies. Ķeries kārtīgi pie struktūras, ko tu esi uzbūvējis savā prātā, izjaukšanas. Ko prāts ir nodarījis, to prātam ir jāatdara.

J: Tu nevari noliegt pašreizējo mirkli, ar prātu vai bez prāta. Kas ir tagad, ir. Tu varētu apšaubīt parādību, bet ne faktu: Kas ir fakta saknē?

M: “Es esmu” ir visu parādību saknē un ir pastāvīga saikne starp secīgiem notikumiem, kurus mēs saucam par dzīvi; bet es esmu pāri “es esmu”.

J: Manu, ka realizējuši cilvēki parasti savu stāvokli apraksta vārdos, kurus viņi ir aizņēmušies no savas reliģijas. Tu esi hinduists, tāpēc tu runā par Brahma, Višņu un Šiva un lieto hinduistu pieeju un attēlus. Lūdzu, saki mums, kāda ir pieredze pāri vārdiem? Uz kādu realitāti tie norāda?

M: Tas ir veids, kādā es runāju, valoda, kuru man ir iemācījuši lietot.

J: Bet kas ir pāri valodai?

M: Kā es to varētu ielikt vārdos, izņemot noraidoši? Tāpēc es saku tādus vārdus kā bezlaicīgs, bez-telpas, bez-cēloņu. Šie arī ir vārdi, bet tajos nav nozīmes, tie der manam nolūkam.

J: Ja tie ir bezjēdzīgi, kāpēc tos lietot?

450

M: Jo tu gribi vārdus tur, kur vārdi nav pielietojami.

J: Saprotu, ko tu ar to domā. Atkal tu man esi nozadzis jautājumu!

89. Progress garīgajā dzīvēJautātājs: Mēs esam divas meitenes no Anglijas, apskatām Indiju. Par jogumēs zinām maz, un mēs esam šeit, jo mums saka, ka garīgie skolotāji indiešu dzīvē ieņem nozīmīgu lomu.

Maharadž: Laipni lūgtas. Šeit jūs neko jaunu neuzzināsiet. Darbs, ko mēs darām, ir bezlaicīgs. Tas bija tāds pats desmit tūkstošus gadus atpakaļ un būs tāds pats desmit tūkstošus gadus vēlāk. Gadsimti iet, bet cilvēka problēma nemainās – ciešanu un ciešanu izbeigšanas problēma.

J: Vakar ieradās septiņi jaunieši, meklēja vietu, kur pāris naktis pārnakšņot.Viņi ir ieradušies pie sava Guru, kurš pasniedz lekcijas Bombejā. Es viņu satiku – viņš ir ļoti labi izskatīgs jauns cilvēks – izskatās tiešs un efektīvs, bet ar miera un klusuma atmosfēru ap sevi. Viņa mācība ir tradicionāla, ar uzsvaru uz karma jogu, nesavtīgu darbu, kalpošanu Guru, utt. Tā pat kā ir Gītā, viņš saka, ka nesavtīgs darbs novedīs pie glābšanās. Viņam ir daudz ambiciozu plānu: viņš māca darbiniekus, kuri uzsāks garīgos centrus daudzās valstīs. Šķiet, viņš viņiem dod ne tikai pilnvaras, bet arī spēku darītdarbu viņa vārdā.

M: Jā, ir tāda lieta kā spēka nodošana.

J: Kad es ar viņiem biju, man bija dīvaina sajūta, ka es kļuvu neredzama. Skolnieki, atdodoties savam Guru, atdevās arī man! Lai ko es priekš viņiem darītu, tā bija viņu Guru rīcība, un mani neņēma vērā, izņemot kā tādu kā instrumentu. Es biju tikai kā krāns, kuru var pagriezt pa labi vai pa kreisi. Nebija nekādu personīgu attiecību. Viņi mazliet mēģināja mani pievērst savai ticībai; tiklīdz viņi sajuta pretestību, viņi vienkārši izmeta mani no

451

savas uzmanības lauka. Neizskatījās, ka pat starp viņiem pašiem būtu kādas attiecības; kopā viņus turēja tikai viņu kopējā interese savā Guru. Man tas likās diezgan vēsi, gandrīz necilvēcīgi. Uzskatīt sevi par instrumentu Dieva rokās ir viena lieta; noliegt uzmanību un rūpes, jo “viss ir Dievs”, var novest pie vienaldzības, uz nežēlības sliekšņa. Beigu beigās, visi kari tiek karoti “Dieva vārdā”. Visa cilvēces vēsture ir “svēto karu” secība. Nekur nav tāds bezpersoniskums kā karā!

M: Uzstāšana, pretošanās ir saturēti vēlmē būt. Aizvāc vēlmi būt, un kas paliek? Eksistence un ne-eksistence attiecās uz kaut ko telpā un laikā; šeit un tagad, tur un tad, kas atkal ir prātā. Prāts spēlē minēšanas spēli; tas vienmēr ir šaubīgs, raižu vadīts un nemierīgs. Tu apvainojies, ka tevi uztver kā tikai kāda dieva vai Guru instrumentu, un uzstāj, lai ar tevi apejas kā ar personu, jo tu neesi pārliecināta par sevis pašas eksistenci, un tu negribi atteikties no personības ērtuma un apliecinājuma. Tu varētu nebūt tas, kam tu tici, ka tu esi, bet tas tev sniedz turpinātību, tava nākotne ieplūst tagadnē un kļūst par pagātni bez sarežģījumiem. Personīgās eksistences noliegšana ir biedējoša, bet tev tam ir jāieskatās acīs un jāatrod sava identitāte ar dzīvesveselumu. Tad vairs nepastāv problēmu par to, kurš kuru izmanto.

J: Vienīgā uzmanība, kādu man deva, bija mēģinājums pievērst mani viņu ticībai. Kad es pretojos, viņi zaudēja interesi manī.

M: Par mācekli nepaliek pievēršoties vai nejauši. Parasti ir sena saikne, uzturēta daudzu dzīvju garumā un uzziedoša kā mīlestība un uzticēšanās, bez kuras nevar būt mācekļu.

J: Kāpēc tu nolēmi kļūt par skolotāju?

M: Mani par tādu padarīja, mani par tādu saucot. Kas es esmu, lai mācītu un kam? Kas es esmu, esi tu, un kas tu esi – es esmu. “Es esmu” mums visiem ir kopīgs; pāri “es esmu” ir gaismas un mīlestības neizmērojamība. Mēs to neredzam, jo mēs skatāmies citur. Es varu tikai norādīt uz debesīm; zvaigznes redzēšana ir tevis pašas darbs. Dažiem ir vajadzīgs vairāk laika, līdz viņi redz zvaigzni, dažiem mazāk; tas ir atkarīgs no viņu redzējuma skaidrības un dedzīguma viņu meklējumos. Šiem diviem ir jābūt viņu pašu – es varu tikai iedrošināt.

452

J: Ko no manis sagaida, kad es kļūstu par skolnieku?

M: Katram skolotājam ir sava metode, parasti aizgūta no viņa Guru mācībām, un atkarīga no tā, kādā veidā viņš pats realizēja, un arī viņa terminoloģijas. Atkarībā no skolnieka personības šajos ietvaros tiek veiktas izmaiņas. Skolniekam dod pilnīgu domas un taujāšanas brīvību, un viņš tiekiedrošināts izpētīt savas sirds saturu. Viņam ir jābūt absolūti drošam par savu Guru un viņa kompetenci, savādāk viņa ticība nebūs absolūta, ne arī viņa rīcība pilnīga. Tas ir absolūtais tevī, kas ved tevi pie absolūtā pāri tev –absolūta patiesība, mīlestība, nesavtīgums ir noteicošie sevis-realizācijas faktori. Ar patiesu dedzīgumu šos var sasniegt.

J: Es saprotu, ka, lai kļūtu par skolnieku, ir jāatsakās no ģimenes un mantības.

M: Tas ir atkarīgs no Guru. Daži sagaida, ka viņu nobriedušajiem skolniekiem ir jākļūst par askētiem un vientuļniekiem; daži mudina uz ģimenes dzīvi un pienākumiem. Pārsvarā no viņiem ģimenes dzīves modeli uzskata par grūtāku nekā atsacīšanos, tāpēc derīgu personībai, kas ir vairāk nobriedusi un labāk sabalansēta. Disciplīnas sākuma posmos varētu būt iesakāma mūka dzīve. Tāpēc hinduisma kultūrā sagaida, ka studentiem līdz 25 gadu vecumam ir jādzīvo kā mūkiem – lai dotu viņiem iespēju izveidot raksturu, kas ir spējīgs tikties ar laulības dzīves grūtībām un kārdinājumiem.

J: Kas ir šie cilvēki šajā telpā? Vai viņi ir tavi skolnieki?

M: Vaicā viņiem. Ne jau verbālā līmenī kļūst par skolnieku, bet gan klusajos esamības dziļumos. Tu nekļūsti par skolnieku nejauši; tā vairāk ir likteņa nekā savas gribas lieta. Tas ir skolnieks, kas visu nosaka – viņa godīgums un patiess dedzīgums. Pareizais skolnieks vienmēr atradīs pareizoskolotāju.

J: Es saskatu skaistumu un sajūtu svētību patiesības meklējumos kompetenta un mīloša skolotāja vadībā. Diemžēl mums ir jāatgriežas Anglijā.

M: Attālumam nav nozīmes. Ja tavas vēlmes ir spēcīgas un patiesas, tās ieveidos tavu dzīvi tā, lai tās piepildītos. Sēj savu sēklu un atstāj to

453

gadalaikiem.

J: Kādas ir garīgās dzīves progresa zīmes?

M: Brīvība no jebkāda nemiera; viegluma un prieka sajūta; dziļš miers iekšup un enerģijas pārpilnība ārpus.

J: Kā tu pie tā tiki?

M: Es to visu atradu sava Guru svētajā kompānijā – pats es neko nedarīju. Viņš man teica būt klusam – un es to darīju – tik, cik varēju.

J: Vai tava klātbūtne ir tik pat spēcīga kā viņa?

M: Kā lai es to zinu? Priekš manis – ir tikai viņa klātbūtne. Ja tu esi ar mani, tu esi ar viņu.

J: Katrs Guru atsaucas uz savu Guru. Kur tam ir sākums?

M: Pasaulē ir spēks, kas darbojas apgaismībai – un priekš atbrīvošanās. Mēs to saucam par Sadāšiva, kas vienmēr ir klātesošs cilvēku sirdīs. Tas ir vienojošais faktors. Vienotība – atbrīvo. Brīvība – vieno. Beigās nekas nav ne mans, ne tavs – viss ir mūsu. Tikai esi viena ar sevi, un tu būsi viena ar visu, mājās visā universā.

J: Tu gribi teikt, ka visas šīs lieliskās lietas nāks, mājojot “es esmu” sajūtā vien?

M: Tas ir vienkāršais, kas ir drošs, ne sarežģītais. Kaut kā cilvēki neuzticas vienkāršajam, vieglajam, vienmēr pieejamajam. Kāpēc gan godīgi nepamēģināt to, ko es saku? Tas varētu izskatīties ļoti niecīgi un nesvarīgi, bet tas ir kā sēkla, kas izaug milzīgā kokā. Dod sev šo iespēju!

J: Es te redzu tik daudzus cilvēkus, sēžot šeit – klusi. Pēc kā viņi ir atnākuši?

M: Lai satiktu sevi pašu. Mājās ar viņiem pārāk ir pasaule. Šeit nekas viņus netraucē; viņiem ir iespēja nolikt malā savas ikdienišķās rūpes un kontaktēties ar būtisko viņos.

J: Kāds ir sevis-apjausmas treniņa kurss?

454

M: Treniņam nav vajadzības. Apjausma vienmēr ir ar tevi. To pašu uzmanību, ko tu dod ārējam, tu pagriez uz iekšējo. Nekādi jauni vai īpaši apjausmas veidi nav nepieciešami.

J: Vai tu personīgi palīdzi cilvēkiem?

M: Cilvēki nāk pie manis runāt par savām problēmām. Acīmredzami viņi gūst kādu palīdzību, savādāk viņi nebūtu nākuši.

J: Vai sarunas vienmēr ir publiskas, vai tu arī runā privāti?

M: Atkarībā no viņu vēlmēm. Personīgi man nav atšķirības starp publisku un privātu.

J: Vai tu vienmēr esi pieejams, vai tev ir arī kāds cits darbs?

M: Es vienmēr esmu pieejams, bet stundas no rīta un vēlā pēcpusdienā ir visērtākās.

J: Es saprotu, ka par garīgā skolotāja darbu nav augstāk novērtējamu darbu.

M: Motīvam ir milzīga nozīme.

90. Atdodies sevJautātājs: Es esmu dzimusi Savienotajās Valstīs, un pēdējos četrpadsmit mēnešus pavadīju Šrī Ramanāšramā; tagad esmu ceļā atpakaļ uz Štatiem, kur mani gaida mana māte.

Maharadž: Kādi ir tavi plāni?

J: Es varētu gūt māsas kvalifikāciju vai vienkārši apprecēties un audzināt bērnus.

M: Kāpēc tu gribi precēties?

J: Garīgo māju došana ir augstākā kalpošanas sabiedrībai forma, ko varu

455

iedomāties. Bet, protams, dzīve var ieveidoties savādāk. Esmu gatava jebkam, kas nāks.

M: Ko šie četrpadsmit mēneši Šrī Ramanāšramā tev deva? Kādā veidā tu esi savādāka, salīdzinot ar to, kāda tu biji, tur ierodoties?

J: Es vairs nebaidos. Esmu atradusi kaut kādu mieru.

M: Kas tas ir par mieru? Miers no tā, ka tev ir tas, ko tu gribi, vai miers no tā, ka vairs negribi to, kā tev nav?

J: Mazliet no abiem, domāju. Tas pavisam nebija viegli. Kaut arī āršams ir ļoti mierīga vieta, iekšēji es biju agonijā.

M: Kad tu realizē, ka atšķirība starp iekšējo un ārējo ir tikai prātā, tu vairs nebaidies.

J: Tāda realizācija man nāk un iet. Neesmu vēl sasniegusi absolūtās pilnības nekustīgumu.

M: Tad tikmēr, kamēr tu tā domā, tev ir jāturpina sādhana, lai kliedētu aplamo ideju, ka neesi pilnīga. Sādhana aizvāc pārklājumus. Kad tu sevi realizē kā mazāku nekā punktu telpā un laikā, kaut ko par mazu, lai to pārdalītu, un par īslaicīgu, lai to varētu nogalināt, tad un tikai tad izzūd visas bailes. Kad tu esi mazāka par adatas galu, tad adata tevī nespēj iedurt – tu dur adatu!

J: Jā, tā es dažreiz jūtos – nesalaužama. Es esmu vairāk nekā bezbailīga – esmu bezbailība pati.

M: Kas tev lika doties uz āšramu?

J: Man bija nelaimīgs mīlas romāns, un es cietu elli. Ne alkohols, ne narkotikas man nepalīdzēja. Es meklēju un atradu dažas grāmatas par jogu. No grāmatas uz grāmatu, no pavediena uz pavedienu – es nonācu Ramanāšramā.

M: Ja tāda pati traģēdija notiktu atkal, vai tu ciestu tik pat, ņemot vērā tavu pašreizējo prāta stāvokli?

J: O, nē, es neļautu sev atkal ciest. Es nogalinātu sevi.

456

M: Tad tu nebaidies mirt!

J: Es baidos mirt, ne no nāves pašas. Es iedomājos, ka miršanas process varētu būt sāpīgs un nesmuks.

M: Kā tu to zini? Tam tā nav jābūt. Tas var notikt skaisti un mierpilni. Kad tu zini, ka nāve notiek ar ķermeni un ne ar tevi, tu tikai vēro savu ķermeni, nokrītam kā nevajadzīgu drēbi.

J: Es pilnībā apjaušu, ka manas bailes no nāves ir priekšstata, ne zināšanu dēļ.

M: Cilvēkbūtnes mirst katru sekundi, miršanas bailes un agonija pasaulei pāri karājas kā mākonis. Nav brīnums, ka arī tev ir bail. Bet, kad tu zini, ka tikai ķermenis mirst, ne atmiņas turpinātība un sajūta “es esmu”, kas tajā tiek atspoguļota, tu vairs nebaidies.

J: Kad mirsim, tad redzēsim.

M: Pievērs uzmanību, un tu atradīsi, ka dzimšana un nāve ir viens, ka dzīve pulsē starp būšanu un nebūšanu, un ka viens otram ir nepieciešami pilnībai. Tu dzimsti, lai mirtu, un tu mirsti, lai atdzimtu.

J: Vai nepieķeršanās neapstādina procesu?

M: No nepieķeršanās zūd bailes, bet ne fakts.

J: Vai man būs jāatdzimst? Cik drausmīgi!

M: Tas nav obligāti. Tev tiek tas, ko tu gribi. Tu pati radi savus plānus un tos izpildi.

J: Mēs nosodām sevi, lai ciestu?

M: Mēs augam izpētot, un, lai izpētītu, mums ir vajadzīga pieredze. Mūsos ir tendence atkārtot to, ko neesam sapratuši. Ja mēs esam jūtīgi un inteliģenti, mums nav jācieš. Sāpes ir sauciens pēc uzmanības un sods par neuzmanību. Inteliģenta un līdzjūtīga rīcība ir vienīgās zāles.

J: Es nepieļautu atkal savas ciešanas, jo esmu izaugusi inteliģencē. Kas nepareizs pašnāvībā?

457

M: Nekā nepareiza, ja tas atrisina problēmu. Bet, ja nu tas neatrisina? Ciešanas, kas ir kādu ārēju faktoru izraisītas – kāda sāpīga un neārstējama slimība, nepanesams nelaimes gadījums – varētu būt kaut kādā veidā attaisnojums, bet tur, kur trūkst gudrības un līdzjūtības, pašnāvība nevar palīdzēt. Muļķīga nāve nozīmē muļķīgu atdzimšanu. Turklāt ir jāņem vērā karmas jautājums. Paciešana parasti ir visgudrākais risinājums.

J: Vai ir jāpanes ciešanas, lai vai cik tās būtu akūtas un bezcerīgas?

M: Paciešana ir viena lieta, un bezpalīdzīga agonija ir cita. Paciešana ir jēgpilna un auglīga, kamēr agonija ir bezjēdzīga.

J: Kāpēc uztraukties par karmu? Tā jebkurā gadījumā parūpējās pati par sevi.

M: Lielākā daļa mūsu karmas ir kolektīva. Mēs ciešam par citu grēkiem, kāciti cieš par mūsējiem. Cilvēce ir viens. Šī fakta neziņa to nemaina. Mēs paši varētu būt daudz laimīgāki cilvēki, bet tas tā nav mūsu vienaldzības pret citu ciešanām dēļ.

J: Redzu, ka esmu palikusi daudz atsaucīgāka.

M: Labi. Kad tu to saki, ko tu domā? Sevi kā atsaucīgu personu sievietes ķermenī?

J: Ir ķermenis un ir līdzjūtība, un ir atmiņa, un dažādas lietas un attieksmes;kopā tos varētu nosaukt par personu.

M: Ieskaitot “es esmu” ideju?

J: “Es esmu” ir kā grozs, kas satur daudzās lietas, kas kopā ir persona.

M: Vai drīzāk tas ir vītols, no kā grozs ir uzpīts. Kad tu par sevi domā kā par sievieti, vai tu domā, ka tu esi sieviete, vai ka tavs ķermenis tiek aprakstīts kā sieviete?

J: Tas ir atkarīgs no mana noskaņojuma. Dažreiz es jūtos tikai kā apjausmascentrs.

M: Vai apjausmas okeāns. Bet vai ir mirkļi, kad tu neesi ne cilvēks, ne sieviete, ne nejaušais, kas ir apstākļu nosacīts?

458

J: Jā, ir, bet es kautrējos par to runāt.

M: Mājiens ir viss, ko kāds var gaidīt. Vairāk tev nav jāsaka.

J: Vai es tavā klātbūtnē drīkstu smēķēt? Zinu, nav pieņemts smēķēt viedā priekšā, vēl jo vairāk sievietei.

M: Protams, smēķē, neviens neiebildīs. Mēs saprotam.

J: Jūtu vajadzību rimties.

M: Tas tā ļoti bieži ir ar amerikāņiem un eiropiešiem. Pēc sādhanas laika sprīža viņi ir uzlādējušies ar enerģiju un meklē, kur to likt. Viņi organizē kopienas, kļūst par jogas skolotājiem, precas, raksta grāmatas – visu, izņemot turēšanos klusam un savu enerģiju pagriešanu iekšup, lai atrastu neizsmeļamo spēka avotu, un iemācītos mākslu to apvaldīt.

J: Es atzīstu, ka tagad es gribu doties atpakaļ un dzīvot ļoti aktīvu dzīvi, jo es jūtos pilna enerģijas.

M: Tikmēr, kamēr tu sevi neuzskati par ķermeni un prātu, tu vari darīt, ko gribi. Tas nav tik daudz ķermeņa un visa, kas ap to, atmešanas jautājums, cik skaidra sapratne, ka tu neesi ķermenis, būšanas atstatus sajūta, emocionāla neiesaistīšanās.

J: Es zinu, ko tu ar to domā. Kādus četrus gadus atpakaļ es izgāju cauri fiziskā noraidīšanas periodam; es nepirku drēbes, ēdu visvienkāršāko ēdienu, gulēju uz plikas grīdas. Tā ir vajadzību pieņemšana, kam ir nozīme, ne diskomfortam. Tagad esmu sapratusi, ka dzīves, kāda tā ir, pieņemšana un tā, ko tā dāvā, mīlēšana ir vislabākais. Es ar priecīgu sirdi pieņemšu visu,kas nāks, un izmantošu to vislabākajā veidā. Ja es neko citu nevaru izdarīt kā vien dot dzīvi un īstu kultūru dažiem bērniem – tas ir gana labi; kaut arī mana sirds ir atvērta katram bērnam, es nevaru sasniegt visus.

M: Tu esi precējusies un māte tikai tad, kad tu apzinies vīrieti-sievieti. Kad tu neuzskati sevi par ķermeni, tad ķermeņa ģimenes dzīve, lai cik tā būtu aktīva un interesanta, tiek redzēta tikai kā spēle uz prāta ekrāna, kur apjausmas gaisma ir vienīgā realitāte.

J: Kāpēc tu uzstāj, ka apjausma ir vienīgais reālais? Vai tad apjausmas

459

objekts, kamēr tas ilgst, nav tik pat reāls?

M: Bet tas neilgst! Mirklīga realitāte ir sekundāra; tā ir atkarīga no bez-laicīgā.

J: Tu domā, ka tas turpinās, vai tas ir pastāvīgs?

M: Eksistencē nevar būt turpinātības. Turpinātība nozīmē identitāti pagātnē,tagadnē un nākotnē. Tāda identitāte nav iespējama, jo paši identificēšanās līdzekļi ir svārstīgi un mainās. Turpinātība, pastāvība, šīs ir atmiņas radītas ilūzijas, tikai mentālas pastāvīgas redzamības projekcijas tur, kur pastāvīgasprojekcijas nevar pastāvēt; atmet visas idejas par īslaicīgo vai pastāvīgo, ķermeni vai prātu, vīrieti un sievieti; kas paliek? Kāds ir tava prāta stāvoklis, kad visi sadalījumi tiek atmesti? Es nerunāju par atšķirību atmešanu, jo bez tām manifestācija nepastāv.

J: Kad es nesadalu, esmu laimīga mierā. Bet kaut kā es zaudēju tādu gultni atkal un atkal, un sāku meklēt laimi ārējās lietās. Kāpēc mans iekšējais miers nav noturīgs, es nesaprotu.

M: Miers, beigu beigās, arī ir prāta stāvoklis.

J: Pāri prātam ir klusums. Par to neko nevar pateikt.

M: Jā, visas runas par klusumu ir tikai troksnis.

J: Kāpēc mēs meklējam pasaulīgu laimi pat pēc savas dabīgās spontānās laimes nogaršošanas?

M: Kad prāts ir iesaistījies kalpošanā ķermenim, laimība tiek pazaudēta. Laito atgūtu, tas meklē baudu. Alkas būt laimīgam ir pareizas, bet veidi, kādā to mēģina nodrošināt, ir maldīgi, neuzticami un destruktīvi attiecībā uz patiesu laimību.

J: Vai bauda vienmēr ir nepareiza?

M: Ķermeņa un prāta pareizs stāvoklis un pielietojums ir intensīvi patīkams. Tie ir baudas meklējumi, kas ir nepareizi. Nemēģini padarīt sevi par laimīgu, drīzāk apšaubi pašu laimes meklēšanu. Tu meklē laimi, jo tu neesi laimīga. Atrodi, kāpēc tu neesi laimīga. Jo tu neesi laimīga, tu meklē laimi baudā; bauda rada sāpes, un tāpēc tu to sauc par pasaulīgu; tad tu

460

ilgojies pēc citas baudas, bez sāpēm, kuru tu sauc par dievišķu. Īstenībā bauda ir tikai atelpa no sāpēm. Laime ir gan pasaulīga, gan ne-pasaulīga, iekšup un pāri visam, kas notiek. Neizšķir, nedali nesadalāmo un neatsvešini sevi no dzīves.

J: Cik labi es tevi tagad saprotu! Pirms manas pabūšanas Ramanāšramā mani tiranizēja sirdsapziņa, vienmēr vērtējot. Tagad esmu pilnībā atslābusi, pilnībā pieņemu sevi, kāda es esmu. Kad atgriezīšos Štatos, pieņemšu dzīvi,kāda tā nāks, kā Bhagavāna svētību, un baudīšu rūgto saldā starpā. Šī ir viena no lietām, ko es iemācījos āšramā – uzticēties Bhagavānam. Pirms tam es tāda nebiju. Nespēju uzticēties.

M: Uzticēties Bhagavānam nozīmē uzticēties sev. Apjaut, ka viss, kas notiek, notiek ar tevi, caur tevi, ka tu esi visa, ko tu uztver, radītājs, baudītājs un iznīcinātājs, un tu nebaidīsies. Nebaidoties tu nebūsi nelaimīga,ne arī tu meklēsi laimi.

Tava prāta spogulī parādās un izzūd dažādi attēli. Zinot, ka tie pilnībā ir tevis radījumi, vēro tos klusi atnākam un ejam, esi modra, bet ne uztraukta. Šī klusās vērošanas attieksme ir pats jogas pamats. Tu redzi attēlu, bet tu neesi attēls.

J: Šķiet, ka nāves doma mani baida, jo es negribu atdzimt. Es zinu, neviens nespiež, tomēr neapmierināto vēlmju spiediens ir milzīgs, un es varētu nebūt spējīga pretoties.

M: Pretošanās jautājums nepaceļas. Kas dzimst un atdzimst, neesi tu. Lai tas notiek, vēro to notiekam.

J: Kāpēc vispār tad satraukties?

M: Bet tu satraucies! Un tu satrauksies tikmēr, kamēr attēls ir konfliktā ar tevis pašas patiesības, mīlestības un skaistuma sajūtu. Tieksme uz harmoniju un mieru ir neizskaužama. Bet, kad tā tiek piepildīta, satraukumavairs nav, un fiziskā dzīve kļūst bez-piepūļu un zem uzmanības sliekšņa. Tad pat ķermenī tu neesi dzimusi. Būt iemiesotam vai bez-ķermeņa tev ir viens un tas pats. Tu sasniedz punktu, kad nekas ar tevi nevar notikt. Bez ķermeņa tu nevari būt nogalināta; bez īpašumiem tevi nevar apzagt; bez

461

prāta tevi nevar apmuļķot. Nav punkta, aiz kura vēlme vai bailes varētu pie tevis pieķerties. Ja ar tevi nevar notikt nekādu izmaiņu, kam ir nozīme?

J: Kaut kā man nepatīk miršanas ideja.

M: Jo tu esi tik jauna. Jo vairāk tu sevi zini, jo mazāk tu baidies. Protams, nekad nav patīkami skatīties uz miršanas agoniju, bet mirstošais reti kad apzinās.

J: Vai viņš atgriežas apziņā?

M: Tas ir ļoti līdzīgi miegam. Uz kādu laiku persona nav fokusā, un tad atgriežas.

J: Tā pati persona?

M: Persona, esoša apstākļu radījums, noteikti mainās tiem līdzi kā liesma, kas mainās līdzi degvielai. Tikai process turpinās, radot laiku un telpu.

J: Labi, Dievs par mani parūpēsies. Es varu visu atstāt Viņam.

M: Pat ticība Dievam ir tikai posms ceļā. Beigās tu visu atmet, jo tu nonāc pie kaut kā tik vienkārša, ka nav vārdu, lai to izteiktu.

J: Es tikai sāku. Sākumā man nebija ne ticības, ne uzticēšanās; man bija bail ļaut lietām notikt. Pasaule šķita ļoti bīstama un naidīga vieta. Tagad vismaz es varu runāt par uzticēšanos Guru vai Dievam. Ļauj man augt. Nesteidzini mani. Ļauj man iet savā tempā.

M: Droši, turpini. Bet tu to nedari. Tu vēl joprojām esi iestrēgusi idejās par vīrieti un sievieti, vecu un jaunu, dzīvi un nāvi. Turpini, ej pāri. Lieta, kas iratpazīta, ir lieta, kas ir transcendēta.

J: Ser, lai kur es dotos, cilvēki uzskata par savu pienākumu meklēt manī vainas un bakstīt mani. Man ir apnikusi šī garīgo bagātību krāšana. Kas vainas manai tagadnei, ka to vajadzētu upurēt nākotnei, lai cik varenai? Tu saki, realitāte ir iekš tagad. Es mīlu savu tagad. Es to gribu. Es negribu būt mūžīgi nemierā par savu stāju un tās nākotni. Es negribu dzīties pēc vairāk un labāka. Atļauj man mīlēt to, kas man ir.

M: Tev ir pilnīga taisnība; dari to. Tikai esi patiesa – vienkārši mīli to, ko tu

462

mīli – nepūlies un nesaspringsti.

J: Šo es saucu par atdošanos Guru.

M: Kāpēc padarīt par ārēju? Atdodies sev, kura izpausme ir katra lieta.

91. Bauda un laimeJautātājs: Manam draugam, apmēram divdesmitpiecgadīgam jauneklim, pateica, ka viņam ir neārstējama sirds kaite. Viņš man atrakstīja, ka lēnas nāves vietā viņš dod priekšroku pašnāvībai. Es atbildēju, ka ar rietumu medicīnu neizārstējama slimība varētu būt izārstējama kādā citā veidā. Ir jogu spējas, kas cilvēka ķermenī var ieviest momentānas izmaiņas. Atkārtotas badošanās efekts arī ir gandrīz brīnumains. Es viņam uzrakstīju nesteigties mirt; tā vietā pamēģināt citas pieejas.

Netālu no Bombejas dzīvo kāds jogs, kuram ir brīnumainas spējas. Viņš specializējas ķermeni vadošo dzīvības spēku kontrolēšanā. Es satiku dažus no viņa skolniekiem un caur viņiem nodevu jogam mana drauga vēstuli un fotogrāfiju. Redzēsim, kas notiks.

Maharadž: Jā, brīnumi notiek bieži. Bet ir jābūt gribai dzīvot. Bez tās brīnums nenotiks.

J: Vai tādu gribu var iedvesmot?

M: Virspusēju vēlmi – jā. Bet tā nodils. Pašos pamatos neviens nevar piespiest citu dzīvot. Turklāt ir bijušas kultūras, kurās pašnāvībai bija atzīta un godājama vieta.

J: Vai tas nav dabīgi – nodzīvot dabīgo dzīves ilgumu?

M: Dabīgi – spontāni – viegli – jā. Bet slimība un ciešanas nav dabīgas. Nesvārstīgā visa, kas nāk, paciešanā ir cēla tikumība, bet arī atteikties no bezjēdzīgas spīdzināšanas un pazemošanas ir cienījami.

463

J: Man reiz iedeva kāda siddha sarakstītu grāmatu. Viņš tajā apraksta savas daudzās dīvainās un pat apbrīnojamās pieredzes. Viņš saka, ka patiesa sādhakas ceļš beidzas, viņam satiekoties ar savu Guru un atdodot viņam savu ķermeni, prātu un sirdi. Tādējādi Guru pārņem vadību un kļūst atbildīgs pat par vissīkāko notikumu skolnieka dzīvē, kamēr divi kļūst par vienu. To varētu saukt par realizāciju caur identifikāciju. Skolnieks tiek spēka pārņemts, kuru viņš nevar ne kontrolēt, ne tam pretoties, un viņš jūtāskā bezpalīdzīga lapa vētrā. Vienīgā lieta, kas viņu tur drošībā no vājprāta unnāves, ir viņa ticība sava Guru mīlestībai un spēkam.

M: Katrs skolotājs māca, balstoties savā pieredzē. Pieredzi ieveido ticība, ticību ieveido pieredze. Pat Guru tiek skolnieka ieveidots pēc viņa paša attēla. Tas ir skolnieks, kas Guru padara par varenu. Kad tiek redzēts, ka Guru ir atbrīvojošā spēka aģents, kas strādā gan iekšup, gan ārpus, sirsnīga atdošanās kļūst dabīga un viegla. Tieši kā cilvēks, pārņemts sāpēm, pilnībā ieliek sevi ķirurga rokās, tā skolnieks bez atkāpēm uztic sevi savam Guru. Tas ir pavisam dabīgi meklēt palīdzību, kad pēc tās tiek akūti justa vajadzība. Bet, lai cik spējīgs būtu Guru, viņam nevajadzētu uzspiest savu gribu skolniekam. No otras puses, skolniekam, kurš neuzticas un vilcinās, irlemts palikt nepiepildītam ne sava Guru dēļ.

J: Kas tādā gadījumā notiek?

M: Dzīve māca tur, kur viss pārējais ir bezspēcīgs. Bet dzīves mācības aizņem daudz laika. Uzticoties un klausot var izvairīties no atlikšanas un nepatikšanām. Bet tāda uzticēšanās nāk tikai tad, kad vienaldzību un nemierīgumu nomaina skaidrība un miers. Cilvēks, kuram ir zema pašcieņa,nebūs spējīgs sev uzticēties, ne arī kādam citam. Tāpēc sākumā skolotājs dara visu, lai pārliecinātu skolnieku par viņa augsto izcelsmi, cienījamo dabu un skaisto likteni. Viņš saista ar viņu kādu svēto un arī savas pieredzes, dodot viņam pārliecinātību par sevi un par viņa bezgalīgajām iespējām. Kad pārliecinātība par sevi un uzticība skolotājam nāk kopā, skolnieka raksturā un dzīvē var sākt notikt straujas un ilgstošas izmaiņas.

J: Es varētu negribēt mainīties. Mana dzīve ir gana laba, kāda tā ir.

M: Tu tā saki, jo tu neesi ieraudzījis, cik sāpīgu dzīvi tu dzīvo. Tu esi kā

464

bērns, kurš guļ ar knupi mutē. Tu varētu uz kādu mirkli justies laimīgs, esot pilnībā centrēts uz sevi, bet ir gana kārtīgi apskatīties uz cilvēku sejām, lai uztvertu ciešanu universālumu. Pat tevis paša laimība ir tik ievainojama un īslaicīga, bankas bankrota vai vēdera čūlas žēlastībā. Tas ir tikai atelpas mirklis starp divām bēdām. Īsta laime nav ievainojama, jo tā nav atkarīga no apstākļiem.

J: Vai tu runā no savas pieredzes? Vai arī tu esi nelaimīgs?

M: Man nav personīgu problēmu. Bet pasaule ir pilna dzīvu radību, kuru dzīves ir iespiestas starp bailēm un alkām. Viņi ir kā ganāmpulks, kas tiek vests uz kautuvi, lēkājoši un auļojoši, bezrūpīgi un laimīgi, tomēr pēc stundas jau beigti un nodīrāti.

Tu saki, tu esi laimīgs. Vai tu tiešām esi laimīgs, vai tu tikai centies sevi parto pārliecināt. Skaties uz sevi bezbailīgi, un tu beidzot ieraudzīsi, ka tava laime ir atkarīga no apstākļiem un vides, tāpēc tā ir mirklīga, neīsta. Īsta laimība nāk no iekšienes.

J: Kāds man labums no tavas laimības? Tā mani par laimīgu nepadara.

M: Tev tā varētu būt visa un vēl vairāk, ja vien prasi. Bet tu neprasi; nešķiet, ka tu to gribi.

J: Kāpēc tu tā saki? Es gribu būt laimīgs.

M: Tu esi gana apmierināts ar baudām. Laimībai nav vietas. Iztukšo savu kausu un iztīri to. Savādāk tas nevar tikt pieliets. Citi tev var dot baudu, bet laimi nekad.

J: Patīkamu notikumu ķēde ir gana labi.

M: Drīz tā beidzas sāpēs, ja ne nelaimē. Kas cits ir joga, ja ne pastāvīgas laimības meklējumi iekšup?

J: Tu vari runāt tikai par austrumiem. Rietumos apstākļi ir savādāki, un tas, ko tu saki, uz turieni nav attiecināms.

M: Bēdām un bailēm nav austrumu un rietumu. Problēma ir universāla – ciešanas un ciešanu izbeigšana. Ciešanu cēlonis ir atkarība, un neatkarība ir remdējums. Joga ir sevis atbrīvošanas zinātne un māksla caur sevis

465

saprašanu.

J: Es nedomāju, ka esmu derīgs jogai.

M: Kam citam tu esi derīgs? Visa tava darīšana un nākšana, baudu meklēšana, mīlēšana un nīšana – šis viss parāda, ka tu cīnies pret ierobežojumiem, paša uzstādītiem vai pieņemtiem. Savā neziņā tu taisi kļūdas un radi sāpes sev un citiem, bet ir alkas, un tās netiks noliegtas. Tās pašas alkas, kuras meklē piedzimšanu, laimi un nāvi, meklēs sapratni un atbrīvošanos. Tā ir kā dzirkstele kokvilnas kravā. Tu par to varētu neko nezināt, bet agrāk vai vēlāk kuģis būs liesmās. Atbrīvošanās ir dabīgs process un ilgtermiņā neizbēgams. Bet tas ir tavos spēkos to ievest iekš tagad.

J: Tad kāpēc pasaulē ir tik maz atbrīvojušos cilvēku?

M: Mežā kādā konkrētā laikā tikai daži koki ir ziedos, tomēr katram pienāks savs laiks.

Agrāk vai vēlāk tavi fiziskie un mentālie resursi būs izsmelti. Ko tad tu darīsi? Kritīsi izmisumā? Labi, krīti izmisumā. Tu nogursi no sava izmisuma un sāksi vaicāt. Tajā brīdī tu būsi gatavs apzinātai jogai.

J: Man šī visa klaiņošana un meklēšana šķiet nedabīga.

M: Tavs dabīgums ir kropļa dabīgums. Tu to varētu neapjaust, bet tas tevi par normālu nepadara. Ko nozīmē būt dabīgam un normālam, tu nezini, ne arī tu zini, ka tu nezini.

Tagad tevi vienkārši nes, un tāpēc tu esi briesmās, jo ar to, kuru nes, katrā mirklī var kaut kas notikt. Būtu labāk pamosties un ieraudzīt savu situāciju. Ka tu esi – tu zini. Kas tu esi – tu nezini. Atrodi, kas tu esi.

J: Kāpēc pasaulē ir tik daudz ciešanu?

M: Ciešanu iemesls ir egoisms. Citu iemeslu nav.

J: Es biju sapratis, ka ciešanas ir ierobežojumu sastāvdaļa.

M: Dažādība un atšķirības nav bēdu iemesli. Vienotība dažādībā ir dabīga un laba. Tikai līdz ar atšķirtību un sevis-meklēšanu pasaulē parādās īstas

466

ciešanas.

92. Ej pāri es-esmu-ķermenis idejaiJautātājs: Mēs esam kā dzīvnieki, skraidoši apkārt ar bezjēdzīgiem mērķiem, un nešķiet, ka tas reiz beigsies. Vai ir izeja?

Maharadž: Tev tiks piedāvāti daudzi ceļi, kuri tevi pagriezīs un atvedīs atpakaļ pie sākuma punkta. No sākuma ieraugi, ka problēma pastāv tikai tavā nomodas stāvoklī, ka, lai cik būtu sāpīgi, tu to pilnībā aizmirsti, kad tu dodies gulēt. Kad tu esi nomodā, tu apzinies; kad tu guli, tu esi tikai dzīvs. Apziņa un dzīve – tos abus tu varētu nosaukt par Dievu; bet tu esi pāri abiem, pāri Dievam, pāri būšanai un nebūšanai. Tas, kas tevi attur no sevis kā visa un pāri visam zināšanas, ir prāts, kas balstās atmiņā. Tam ir spēks pār tevi tikmēr, kamēr tu tam uzticies; necīnies ar to; tikai neņem to vērā. Kad tam ir atsacīta uzmanība, tas rimsies un atklās savu darbošanās mehānismu. Kad tu zini tā patieso dabu un nolūku, tu tam neļausi radīt iedomātas problēmas.

J: Protams, ne visas problēmas ir iedomātas. Ir īstas problēmas.

M: Kādas varētu būt problēmas bez tām, kuras ir radījis prāts? Dzīve un nāve nerada problēmas; sāpes un baudas nāk un iet, pieredzētas un aizmirstas. Tā ir atmiņa un gaidas, kas rada sasniegumu vai izvairīšanās problēmas, kas ir patikas un nepatikas iekrāsotas. Patiesība un mīlestība ir cilvēka īstā daba, un prāts un sirds ir tās izpausmes līdzekļi.

J: Kā kontrolēt prātu? Un sirdi, kura nezina, ko tā vēlas?

M: Tie nevar strādāt tumsā. Lai kārtīgi darbotos, tiem ir vajadzīga tīras apjausmas gaisma. Jebkādas pūles kontrolēt tos tikai pakļaus atmiņas diktātam. Atmiņa ir labs kalps, bet slikts kungs. Tā efektīvi attur no atklājuma. Realitātē nav vietas pūlēm. Tā ir savtība identificēšanās ar

467

ķermeni dēļ, kas ir galvenā problēma un visu citu problēmu cēlonis. Un savtību nevar kliedēt ar pūlēm, tikai ar skaidru redzējumu tās cēloņos un ietekmēs. Pūles ir konflikta starp nesavietojamām vēlmēm zīme. Tām būtu jābūt redzētām, kādas tās ir – tikai tad tās izgaist.

J: Un kas paliek?

M: Tas, kas nevar mainīties, paliek. Lielais miers, dziļais klusums, realitātes slēptais skaistums paliek. Kaut arī tas nevar tikt pateikts vārdos, tas gaida, kad tu pats to pieredzēsi.

J: Vai, lai realizētu, nav jābūt gatavam un piemērotam? Mūsu daba līdz pašam kodolam ir dzīvnieciska. Kamēr to neizskauž, kā mēs varam cerēt uz realitātes uzaušanu?

M: Liec dzīvnieku mierā. Lai tas ir. Tikai atceries, kas tu esi. Izmanto katru dienas notikumu, lai atgādinātu sev, ka bez tevis kā liecinieka nebūtu ne dzīvnieka, ne Dieva. Saproti, ka tu esi abi, visa, kas ir, esence un substance, un paliec savā sapratnē nesvārstīgi.

J: Vai ar sapratni pietiek? Vai man nav vajadzīgāki taustāmāki pierādījumi?

M: Tā ir tava sapratne, kas izlems pierādījumu derīgumu. Bet cik vēl taustāmāku pierādījumu tu gribi bez tevis paša eksistences? Lai kur tu dotos, tu atrodi sevi. Lai cik tālu tu sniegtos laikā, tu esi tur.

J: Acīmredzami es neesmu ne visuresošs, ne mūžīgs. Es esmu tikai šeit un tagad.

M: Gana labi: Šis “šeit” ir visur, un “tagad” – vienmēr. Ej pāri “es-esmu-ķermenis” idejai, un tu atradīsi, ka telpa un laiks ir tevī, nevis tu telpā un laikā. Kad tu šo esi sapratis, galvenais šķērslis realizācijai ir novākts.

J: Kas ir realizācija, kas ir pāri sapratnei?

M: Iedomājies biezu mežu, pilnu tīģeriem, un sevi izturīgā dzelzs būrī. Zinot, ka tu būrī esi labi pasargāts, tu tīģerus vēro bezbailīgi. Tad tu atrodi tīģerus būrī un sevi klaiņojošu džungļos. Beigās – būris izzūd, un tu jāj uz tīģeriem!

J: Nesen biju kādā kopīgās meditēšanas pasākumā Bombejā, un biju

468

liecinieks dalībnieku neprātam un sevis-atmešanai. Kāpēc cilvēki izvēlas tādas lietas?

M: Tās visas ir nemierīga prāta izgudrojumi, kas vilina sajūtas meklējošus cilvēkus. Dažas no tām palīdz no zemapziņas izlādēt apspiestas atmiņas un ilgas, un tādā apmērā tās remdē. Bet beigās tās praktizētāju atstāj tur, kur viņš bija – vai vēl sliktāk.

J: Nesen es lasīju kāda joga grāmatu par viņa pieredzēm meditācijā. Tā ir pilna vīzijām un skaņām, krāsām un melodijām; varena izrāde un brīnišķīgaizklaide! Beigās tas viss izgaisa, un palika tikai pilnīgas bezbailības sajūta. Nav brīnums – cilvēkam, kurš iziet cauri visām šīm pieredzēm neapskrāpēts, nav jābaidās ne no kā! Tomēr es brīnos, kāds labums man no tādas grāmatas?

M: Nekāds, iespējams, jo tā tevi nepiesaista. Uz citiem varētu būt atstāts iespaids. Cilvēki atšķiras. Bet visi nemitīgi tiekas ar sevis paša eksistences faktu. “Es esmu” ir augstākais fakts; “Kas es esmu?” ir augstākais jautājums, uz kuru visiem ir jāatrod atbilde.

J: Viena un tā pati atbilde?

M: Tā pati būtībā, atšķirīga izpausmē.

Katrs meklētājs pieņem vai izgudro metodi, kāda viņam ir derīga, pielieto tokaut kādā dedzīguma un centības mērā, gūst rezultātus, atkarībā no sava temperamenta un gaidām, ieveido tos vārdu veidolā, uzbūvē no tiem sistēmu, nodibina tradīciju un sāk pieņemt citus savā “jogas skolā”. Tas vissir būvēts no atmiņas un iztēles. Neviena no tādām skolām nav bezvērtīga, nearī neaizvietojama; katrā var līdz kādam punktam progresēt, kad ir jāatmet visas vēlmes pēc progresa, lai būtu iespējams turpmāks progress. Tad visas skolas tiek atmestas, jebkādas pūles izbeigtas; vienatnē un tumsā tiek likts pēdējais solis, kas izbeidz neziņu un bailes uz visiem laikiem.

Īsts skolotājs tomēr neieslodzīs savu skolnieku ieteiktajā ideju, jūtu un rīcības rāmī; tieši pretēji, viņš pacietīgi viņam rādīs vajadzību būt brīvam novisām idejām un noteiktiem uzvedības modeļiem, būt modram un patiesam, un iet līdzi dzīvei, lai kur tā viņu vestu, ne lai baudītu vai ciestu, bet lai

469

saprastu un mācītos.

Pie pareizā skolotāja skolnieks mācas mācīties, ne atcerēties un klausīt. Satsanga, cienījamo kompānija, neieveido, tā atbrīvo. Uzmanies no tā, kas padara tevi par atkarīgu. Pārsvarā tā-sauktās “atdošanās Guru” beidzas ar vilšanos, ja ne ar traģēdiju. Par laimi, patiess meklētājs laicīgi atsaitēs sevi, no pieredzes kļuvis gudrāks.

J: Protams, sevis-atdošanai ir sava vērtība.

M: Sevis-atdošana ir visu rūpju par sevi atdošana. To nevar izdarīt, tā notiek, kad tu realizē savu patieso dabu. Verbālai sevis-atdošanai, pat, ja to pavada sajūtas, ir maza vērtība, un tā salūzt, kad ir spiediens. Labākā gadījumā tā parāda nodomu, ne faktu.

J: Rigvēdā ir minēta adhi joga, Pirmatnējā joga, kura sastāv no laulībām starp pradžņā un Prānu, kas, kā es saprotu, nozīmē gudrības un dzīves sanākšanu kopā. Vai varētu tā teikt, ka tā ir arī Dharmas un Karmas, taisnīguma un rīcības, savienība?

M: Jā, ja ar taisnīgumu tu domā harmoniju ar savu patieso dabu un ar rīcību– tikai nesavtīgu un bez-vēlmju rīcību.

Adhi jogā dzīve pati ir Guru, un prāts – skolnieks. Prāts dzīvo dzīvi, tas nediktē. Dzīve plūst dabīgi un bez pūlēm, un prāts aizvāc šķēršļus tās mierīgai plūsmai.

J: Vai dzīve pati pēc savas dabas nav tāda, kas atkārtojas? Vai sekošana dzīvei nenovedīs pie stagnācijas?

M: Dzīve pati par sevi ir ārkārtīgi radoša. Sēkla laika gaitā kļūst par mežu. Prāts ir kā mežinieks – aizsargā un regulē milzīgās eksistences alkas.

J: Skatīta kā kalpošana dzīvei ar prātu, adhi joga ir perfekta demokrātija: visi iesaistās dzīves dzīvošanā, cik vien spēj un māk, katrs ir viena un tā paša Guru skolnieks.

M: Tu tā varētu teikt. Tas tā varētu būt – potenciāli. Bet kamēr dzīve netiek mīlēta un tai neuzticas, tai neseko enerģiski un kaislīgi, nebūtu īsti vietā runāt par jogu, kas ir kustība apziņā, apjausma darbībā.

470

J: Reiz es vēroju kalnu upi, kas plūda starp akmeņiem. Pie katra akmens saviļņojums bija savādāks, atkarīgs no akmens formas un izmēra. Vai nav tā, ka katra persona ir tikai saviļņojums virs ķermeņa, bet dzīve ir viena un mūžīga.

M: Saviļņojums un ūdens nav atšķirti. Tas ir uzvandījums, kas liek tev apjaust ūdeni. Apziņa vienmēr ir par kustību, izmaiņām. Nevar būt tāda lieta kā nemainīga apziņa. Nemainīgums momentā izslēdz apziņu. Cilvēks, kuram atņemtas ārējās un iekšējās sajūtas ir bezapziņā vai iet pāri apziņai un bezapziņai nedzimstošajā un nemirstošajā stāvoklī. Tikai tad, kad gars un matērija nāk kopā, dzimst apziņa.

J: Vai tie ir viens vai divi?

M: Tas ir atkarīgs no vārdiem, kādus tu lieto: tie ir viens vai divi, vai trīs. Izpētot trīs kļūst divi, un divi kļūst viens. Kā seja-spogulis-attēls salīdzinājumā. Jebkuri divi no tiem iepriekš pieņem trešo, kurš apvieno šos divus. Sādhanā tu redzi trīs kā divus, kamēr tu realizē divus kā vienu.

Kamēr tu esi pārņemts ar pasauli, tu neesi spējīgs sevi zināt: lai zinātu sevi, griez savu uzmanību prom no pasaules un griez to iekšup.

J: Es nevaru iznīcināt pasauli.

M: Nav tādas vajadzības. Tikai saproti, ka tas, ko tu redzi, nav tas, kas ir. Redzamības izgaisīs tās izpētot, un pamatā esošā realitāte nāks virspusē. Tev nav jānodedzina māja, lai no tās tiktu ārā. Vienkārši izej ārā. Tikai tad, kad tu nespēj brīvi nākt un iet, māja kļūst par cietumu. Es viegli un dabīgi eju apziņā un ārā no tās, un tāpēc pasaule man ir mājas, ne cietums.

J: Bet visa beigās, vai pasaule pastāv, vai tādas nav?

M: Tas, ko tu redzi, nav nekas bez tevis paša. Sauc to, kā gribi, tas nemaina faktu. Caur likteņa filmu tevis paša gaisma uz ekrāna rāda attēlus. Tu esi skatītājs, gaisma un ekrāns. Pat likteņa filma (prārabdha) ir paš-izvēlēta un paš-uzlikta. Gars ir sports un tas bauda šķēršļu pārvarēšanu. Jo grūtāks uzdevums, jo dziļāka un plašāka ir viņa sevis-realizācija.

471

93. Cilvēks nav darītājsJautātājs: Kopš dzīves sākuma man seko nepiepildījuma sajūta. Skolā un koledžā, darbā un laulībā, un bagātībā es iedomājos, ka nākamā lieta noteikti dos man mieru, bet miera nav bijis. Gadiem ejot, šī nepiepildījuma sajūta pastiprinās.

Maharadž: Tikmēr, kamēr ir ķermenis un identitātes sajūta ar ķermeni, vilšanās ir neizbēgama. Tikai tad, kad tu sevi zini kā pilnībā ko citu un atsevišķu no ķermeņa, tu atteiksies no baiļu un tiekšanās sajaukuma, kas ir neatdalāms no “es-esmu-ķermenis” idejas. Izvairīšanās no bailēm un vēlmjuapmierināšana vien šo tukšuma sajūtu, no kuras tu centies izbēgt, neizbeigs;tev var palīdzēt tikai sevis-zināšana. Ar sevis-zināšanu es domāju pilnīgu tā,kas tu neesi, zināšanu. Tādas zināšanas ir gūstamas, un pabeidzamas; bet atklājumiem, kas tu esi, nevar būt beigu. Jo vairāk tu atklāj, jo vairāk paliek atklājamais.

J: Tam mums ir vajadzīgi citi vecāki un citas skolas, jādzīvo savādākā sabiedrībā.

M: Tu nevari izmainīt savus apstākļus, bet savas attieksmes gan. Tev nav jāpieķeras nesvarīgajam. Tikai vajadzīgais ir labs. Miers ir tikai būtiskajā.

J: Tā ir patiesība, ko es meklēju, ne miers.

M: Tu nevari redzēt patiesību, līdz tu neesi mierā. Kluss prāts ir būtisks pareizai uztverei, kas atkal ir nepieciešama sevis-realizācijai.

J: Man ir tik daudz darāmā. Es nevaru atļauties savu prātu turēt klusu.

M: Tavas ilūzijas dēļ tu esi darītājs. Īstenībā lietas tiek darītas ar tevi, ne tevis darītas.

J: Ja es vienkārši ļauju lietām notikt, kā es varu būt pārliecināts, ka tās notiks tā, kā es to gribu? Protams, man tās ir jāieveido pēc savas gribas.

M: Tava griba ar tevi notiek kopā ar tās piepildījumu vai nepiepildījumu. Tu nevari izmainīt ne vienu, ne otru. Tu varētu ticēt, ka tu dari pats, centies un pūlies. Atkal, tas viss vienkārši notiek, ieskaitot darba augļus. Nekas

472

netiek tevis darīts, ne arī priekš tevis. Viss ir attēlā, kas izgaismots uz kino ekrāna, nekas nav gaismā, ieskaitot to, ko tu par sevi uzskati, personu. Tu esi tikai gaisma.

J: Ja es esmu tikai gaisma, kā notika, ka es to aizmirsu?

M: Tu neesi aizmirsis. Aizmiršana un atcerēšanās ir attēlā uz ekrāna. Tu neizbeidz būt par cilvēku tāpēc vien, ka tu sapņo, ka esi tīģeris. Līdzīgi, tu esi tīra gaisma, kas parādās kā attēls uz ekrāna un arī kas kļūst viena ar to.

J: Ja viss vienkārši notiek, kāpēc man būtu jāraizējas?

M: Precīzi. Brīvība ir brīvība no raizēm. Realizējis, ka tu nevari ietekmēt rezultātus, nepievērs uzmanību savām vēlmēm un bailēm. Lai tās nāk un iet.Nedod tām intereses un uzmanības augsni.

J: Ja es novēršu uzmanību no tā, kas notiek, no kā man dzīvot?

M: Tas atkal ir kā prasīt: “Ko es darīšu, ja izbeigšu sapņot?” Izbeidz un redzi. Tev nav jādīdās: “Ko tālāk?” Vienmēr ir nākamais. Dzīve ne sākas, ne beidzas: nekustīga – tā kustās, mirklīga – tā ilgst. Gaismu nevar izsmelt pat tad, ja tā projicē neskaitāmus attēlus. Tā arī dzīve līdz malām piepilda katru formu un atgriežas uz savu avotu, kad forma nobrūk.

J: Ja dzīve ir tik brīnišķīga, kā varēja notikt neziņa?

M: Tu gribi ārstēt slimību, neredzējis pacientu! Pirms tu jautā par neziņu, kāpēc no sākuma nejautāt, kurš ir neziņā? Kad tu saki, ka tu esi neziņā, tu nezini, ka tu pāri savam īstajam domu un jūtu stāvoklim esi uzlicis neziņas jēdzienu. Izpēti tos, kad tie parādās, vērs tiem visu savu uzmanību un tu atklāsi, ka nav tādas lietas kā neziņa, ir tikai neuzmanība. Vērs uzmanību uzto, kas tevi satrauc, tas ir viss. Beigu beigās, uztraukums ir mentāla sāpe, unsāpe neapšaubāmi ir sauciens pēc uzmanības. Brīdī, kad tu dod tam uzmanību, sauciens pēc tās izbeidzas, un neziņas jautājums izgaist. Tā vietā lai gaidītu atbildi uz savu jautājumu, atrodi, kas uzdod jautājumu, un kas liek viņam to uzdot. Drīz tu atradīsi, ka tas ir baiļu un sāpju dzītais prāts, kurš uzdod jautājumu. Un bailēs ir atmiņa un gaidas, pagātne un nākotne. Uzmanība tevi ved atpakaļ uz tagadni, uz tagad, un klātbūtne šajā tagad ir stāvoklis, kas vienmēr ir pa rokai, bet reti pamanīts.

473

J: Tu sādhanu noreducē uz vienkāršu uzmanību. Kāpēc ir tā, ka citi skolotāji māca sastādītus, grūtus un laiku prasošus kursus?

M: Skolotāji parasti māca sādhanas, ar kurām viņi ir sasnieguši savus mērķus, lai kādi tie mērķi būtu. Tas ir dabīgi, jo savu sādhanu viņi zina intīmi. Man mācīja vērst uzmanību uz savu “es esmu” sajūtu, un man tas šķiet ārkārtīgi efektīvi. Tāpēc es runāju par to ar pilnīgu pārliecību. Bet bieži cilvēki atnāk ar saviem ķermeņiem, smadzenēm un prātiem tik samaitātiem, perversiem un vājiem, ka bez-formas uzmanības stāvoklis ir pāri viņu sniedzienam. Tādos gadījumos der kāds vienkāršāks patiesa dedzīguma apliecinājums. Mantras atkārtošana vai skatīšanās attēlā sagatavos viņu ķermeni un prātu dziļākiem un tiešākiem meklējumiem. Beigu beigās, tas ir patiess dedzīgums, kas ir neaizvietojams, nepieciešamais faktors. Sādhana ir tikai trauks, un tam ir jābūt piepildītam līdz malām ar patiesu dedzīgumu, kas ir nekas cits kā mīlestība darbībā. Jo neko nevar izdarīt bez mīlestības.

J: Mēs mīlam tikai sevi.

M: Ja tā būtu, tas būtu pasakaini! Mīli sevi gudri, un tu sasniegsi pilnības virsotni. Katrs mīl savu ķermeni, bet daži mīl savu īsto būtību.

J: Vai manai īstajai būtībai ir nepieciešama mīlestība?

M: Tava īstā būtība ir mīlestība pati, un tavas daudzās mīlestības ir tās atspulgi, atkarībā no konkrētās situācijas.

J: Mēs esam savtīgi, mēs zinām tikai paš-mīlestību.

M: Gana labi sākumam. Kā vien vari, vēli sev labu. Apdomā, izjūti kārtīgi, kas priekš tevis ir labs, un tiecies uz to dedzīgi. Drīz tu atradīsi, ka reālais ir tavs vienīgais labums.

J: Tomēr es nesaprotu, kāpēc dažādie Guru uzstāj uz sarežģītām un grūtām sādhanām. Vai viņi nezina labāk?

M: Ne tas, ko tu dari, bet ko tu beidz darīt, ir no svara. Cilvēki, kuri uzsāk savu sādhanu ir tik drudžaini un nemierīgi, ka viņiem ir jābūt ļoti aizņemtiem, lai noturētos uz takas. Absorbējoša rutīna viņiem nāk par labu.

474

Pēc kāda laika viņi rimstas un griežas prom no pūlēm. Mierā un klusumā “es” čaula izgaist, un iekšējais un ārējais kļūst viens. Īstā sādhana ir bez-piepūļu.

J: Man dažreiz ir sajūta, ka telpa pati ir mans ķermenis.

M: Kad tu esi ilūzijas “es esmu ķermenis” sasaistīts, tu esi tikai punkts telpāun mirklis laikā. Kad sevis identificēšanas ar ķermeni vairs nav, visa telpa un laiks ir tavā prātā, kas ir tikai saviļņojums apziņā, kas ir apjausma, atspoguļota dabā. Apjausma un matērija ir aktīvais un pasīvais tīras būšanasaspekti, tā ir abos un pāri abiem. Telpa un laiks ir universālās eksistences ķermenis un prāts. Man sajūta ir tāda, ka viss, kas notiek telpā un laikā, notiek ar mani, ka katra pieredze ir mana pieredze, katra forma ir mana forma. Tas, par ko es sevi uzskatu, kļūst mans ķermenis, un viss, kas notiek ar to ķermeni, kļūst par manu prātu. Bet universa saknē ir tīra apjausma, pāri telpai un laikam, šeit un tagad. Zini to kā savu īsto būtību un rīkojies atbilstoši.

J: Kā tas ietekmēs manu rīcību. Rīcība notiek atbilstoši apstākļiem.

M: Vide un apstākļi valda pār nezinošajiem. Realitātes zinātāju nekas nepiespiež. Vienīgais likums, ko viņš pilda, ir mīlestības likums.

94. Tu esi pāri telpai un laikamJautātājs: Tu visu laiku saki, ka es neesmu dzimis un nemiršu. Ja tas ir tā, kāpēc es pasauli redzu kā tādu, kas ir dzimusi un kas pavisam noteikti mirs?

Maharadž: Tu tam tici, jo nekad neesi apšaubījis ticību tam, ka tu esi ķermenis, kas, acīmredzami, ir dzimis un mirst. Kamēr dzīvs, tas notver uzmanību un aizrauj tik ļoti, ka reti kāds uztver savu patieso dabu. Tas ir kā redzēt okeāna virsmu un pilnībā aizmirst plašumu zem tās. Pasaule ir nekas cits kā prāta virsma, un prāts ir bezgalīgs. Tas, ko mēs saucam par domām,

475

ir tikai saviļņojumi prātā. Kad prāts ir kluss, tas atspoguļo realitāti. Kad tas viscaur ir nekustīgs, tas izgaist, un tikai realitāte paliek. Šī realitāte ir tik konkrēta, tik esoša, tik ļoti taustāmāka par prātu un matēriju, ka, salīdzinot ar to, pat dimants ir mīksts kā sviests. Šī ārkārtējā realitāte pasauli padara līdzīgu sapnim, miglainu, nenozīmīgu.

J: Kā tu šo pasauli ar tik daudz ciešanām tajā vari uzskatīt par nenozīmīgu? Kas par neiejūtību!

M: Tas esi tu, kas ir neiejūtīgs, ne es. Ja tava pasaule ir tik pilna ciešanu, dari kaut ko tās labā; nepievieno tām ar savu alkatību vai kūtrumu. Es neesmu tavas sapņainās pasaules sasaistīts. Manā pasaulē ciešanu sēklas, vēlmes un bailes, netiek sētas, un ciešanas neaug. Mana pasaule ir brīva no pretstatiem, no savstarpēji iznīcinošām nesaskaņām; valda harmonija; tās miers ir kā akmens; šis miers un klusums ir mans ķermenis.

J: Tas, ko tu saki, man atgādina Budas dharmakāja.

M: Varētu būt. Mums nav jāsāk diskutēt par terminoloģiju. Vienkārši redzi personu, kuru tu par sevi uzskati, kā daļu no pasaules, kuru tu uztver savā prātā, un skaties uz prātu no ārpuses, jo tu neesi prāts. Beigu beigās, tava vienīgā problēma ir dedzīgā identificēšanās ar visu, ko tu uztver. Atsakies no šī pieraduma, atceries, ka tu neesi tas, ko tu uztver, izmanto savu modrāsneieķeršanās spēku. Redzi sevi visā, kas dzīvo, un tava uzvedība paudīs šo redzējumu. Kad reiz tu realizē, ka šajā pasaulē nav nekā, ko tu vari saukt par savu, tu uz to skaties no ārpuses, kā tu skaties izrādi uz skatuves vai attēlu uz ekrāna, apbrīnojot un baudot, bet īstenībā neizkustināts. Tikmēr, kamēr tu sevi iedomājies kā kaut ko taustāmu un konkrētu, lietu starp lietām, patiešām eksistējošu laikā un telpā, īslaicīgu un ievainojamu, protams, tu meklēsi izdzīvošanu un kļūšanu lielākam. Bet, kad tu sevi zini kā pāri telpai un laikam – kontaktā ar tiem tikai šeit un tagad punktā, citādi visuresošu un visu saturošu, nepieejamu, neaptveramu, neievainojamu – tu vairs nebaidīsies. Zini sevi, kāds tu esi – pret bailēm nav citu zāļu.

Tev ir jāmācās domāt un just šādā veidā, jeb tu uz visiem laikiem paliksi personīgajā vēlmju un baiļu līmenī, gūstot un zaudējot, augot un sadaloties. Personīga problēma nevar tikt atrisināta sevis pašas līmenī. Pati vēlme

476

dzīvot ir nāves vēstnesis, kā ilgas būt laimīgam ir norāde uz bēdām. Pasauleir sāpju un baiļu, nemiera un izmisuma okeāns. Baudas ir kā zivis, dažas un veiklas, reti nāk, ātri ir prom. Zemas inteliģences cilvēks, neskatoties uz acīmredzamību, tic, ka viņš ir izņēmums, un ka pasaule viņam ir laimību parādā. Bet pasaule nevar dot to, kas tai nav; nereāla līdz pat kodolam, īstai laimei no tās nav labuma. Nevar būt savādāk. Mēs meklējam reālo, jo mēs esam nelaimīgi ar nereālo. Laime ir mūsu īstā daba, un mēs nebūsim mierā līdz to neatradīsim. Bet mēs reti zinām, kur to meklēt. Kad reiz tu esi sapratis, ka pasaule ir kļūdains skatījums uz realitāti, un tā nav tas, pēc kā tāizskatās, tu esi brīvs no pārņemtības ar to. Tikai tas, kas ir savietojams ar tavu īsto būtību, var tevi padarīt laimīgu, un pasaule, kādu tu to redzi, ir pilnīgs tās noliegums.

Turies ļoti kluss un vēro, kas parādās uz prāta virsmas. Noraidi zināmo, ieaicini līdz šim nezināmo, un tad noraidi arī to. Tādējādi tu nonāc stāvoklī, kurā nav zināšana, tikai būšana, kurā būšana pati ir zināšana. Zināt caur būšanu ir tieša zināšana. Tā balstās redzētāja un redzētā identitātē. Netieša zināšana balstās maņās un atmiņā, uztvērēja un uztveramā tuvībā, nosacītā šo divu kontrastā. Tas pats ar laimību. Parasti tev ir jābūt bēdīgam, lai zinātu prieku, un priecīgam, lai zinātu bēdīgumu. Patiesa laimība ir bez-cēloņu, un tā nevar izzust stimula trūkuma dēļ. Tā nav bēdu pretstats, tā iekļauj visas bēdas un ciešanas.

J: Kā palikt laimīgam starp tik daudz ciešanām?

M: Tur neko nevar darīt – iekšējā laimība ir ārkārtīgi reāla. Kā saule debesīs, tās izpausmes var tikt mākoņu aizsegtas, bet tā nekad nav neklātienē.

J: Kad mēs esam nepatikšanās, mēs esam nosacīti būt nelaimīgi.

M: Bailes ir vienīgās nepatikšanas. Zini sevi kā neatkarīgu, un tu būsi brīvs no bailēm un to ēnām.

J: Kāda ir starpība starp laimību un baudu?

M: Bauda ir atkarīga no lietām, laimība nē.

J: Ja laime ir neatkarīga, kāpēc mēs vienmēr neesam laimīgi?

477

M: Tikmēr, kamēr mēs ticam, ka, lai mēs būtu laimīgi, mums ir vajadzīgas lietas, mēs arī ticēsim, ka, kad tās nav, mums ir jābūt nožēlojamiem. Prāts sevi vienmēr ieveido pēc savas ticības. Tāpēc ir svarīgi pārliecināties, ka uz laimību nav jābūt pamudinātam; ka tieši pretēji, bauda ir traucēklis un neērtība, jo tā tikai stiprina aplamo pārliecību, ka ir jāgūst vai jādara lietas, lai būtu laimīgs, kad īstenībā ir tieši otrādāk.

Bet kāpēc vispār runāt par laimību? Tu par laimību nedomā tikmēr, kamēr tu neesi nelaimīgs. Cilvēks, kurš saka: “Tagad es esmu laimīgs”, ir starp divām bēdām – pagātni un nākotni. Šī laimība ir tikai pacilātība, kuru izsaucsāpju klātneesamība. Īsta laimība ir pilnīgi sevi neapzinoša. Tā vislabāk var tikt izteikta negatīvos apgalvojumos: “Ar mani nav nekādas vainas. Man nav par ko uztraukties.” Beigu beigās, sādhanas galējais mērķis ir sasniegt punktu, kad šī pārliecība, tā vietā lai tā būtu verbāla, balstās faktiskā un vienmēr-klātesošā pieredzē.

J: Kādā pieredzē?

M: Pieredzē, ka esi tukšs, nepiekrāmēts ar atmiņām un gaidām; tā ir kā atvērtas telpas laimība, jaunam būšanas laimība, ka ir laiks un enerģija darīt lietas, atklāt, piedzīvot.

J: Kas paliek, ko atklāt?

M: Pasaule ārpusē un plašumi iekšup, kādi tie ir īstenībā, varenajā Dieva prātā un sirdī. Eksistences nozīme un jēga, ciešanu noslēpums, dzīves atpestīšana no neziņas.

J: Ja būt laimīgam ir tas pats, kas būt brīvam no bailēm un raizēm, vai nevar teikt, ka nepatikšanu neesamība ir laimes cēlonis?

M: Neklātbūtnes, ne-eksistences stāvoklis nevar būt cēlonis; šajā idejā ir iepriekš-eksistences nosacījums. Tavs dabīgais stāvoklis, kurā nekas neeksistē, nevar būt kļūšanas cēlonis; cēloņi ir apslēpti varenajā un mistiskajā atmiņas spēkā. Bet tavas patiesās mājas ir tur, kur nav nekā, satura neesamības tukšumā.

J: Tukšums un nekas – cik baisi!

478

M: Tu ar to tiecies pavisam priecīgs, kad tu dodies gulēt! Atrodi pats šo nomodas miega stāvokli, un tu redzēsi, ka tas ir harmonijā ar tavu īsto dabu.Vārdi tev var dot tikai ideju, un ideja nav pieredze. Viss, ko varu pateikt, ir, ka patiesai laimei nav cēloņu, un, kas ir bez cēloņa, tas ir neizkustināms. Kas nenozīmē, ka tas ir uztverams kā bauda. Kas ir uztverams, ir sāpes un baudas; stāvoklis, brīvs no bēdām, var tikt aprakstīts tikai negatīvi. Lai zinātu to tieši, tev ir jāiet pāri prātam, kas ir pieradis pie cēloņsakarībām un laika tirānijas.

J: Ja laimība nav apzināta, un apziņa – nelaimīga, kāda starp šiem abiem ir saite?

M: Apziņa, esoša vides un apstākļu produkts, ir no tiem atkarīga un mainās tiem līdzi. Kas ir neatkarīgs, neradīts, bez-laicīgs un nemainīgs un tomēr vienmēr jauns un svaigs, ir pāri prātam. Kad prāts par to domā, prāts izgaist un paliek tikai laimība.

J: Kad visas lietas izgaist, paliek nekas.

M: Kā tās var būt nekas bez kaut kā? Nekas ir tikai ideja, tā ir atkarīga no atmiņas par kaut ko. Tīra būšana ir pavisam neatkarīga no eksistences, kas irdefinējama un aprakstāma.

J: Lūdzu, saki mums: Vai pāri prātam apziņa turpinās, vai tā izbeidzas līdz ar prātu?

M: Apziņa nāk un iet, apjausma spīd pastāvīgi.

J: Kurš apjausmā apjauš?

M: Kad ir persona, ir arī apziņa. “Es esmu”, prāts, apziņa norāda uz vienu un to pašu stāvokli. Ja tu saki: “Es apjaušu”, tas tikai nozīmē: “Es apzinos, ka domāju par to, ka es apjaušu.” Apjausmā nav “es esmu”.

J: Kā ar būšanu par liecinieku?

M: Būšana par liecinieku nāk no prāta. Vērotājs pazūd līdz ar vēroto. Ne-dualitātes stāvoklī pārstāj būt jebkāda atdalītība.

J: Kā ar tevi? Vai apjausmā tu turpinies?

479

M: Persona, “es esmu šis ķermenis, šis prāts, šī atmiņu secība, vēlmju un baiļu čupa” izzūd, bet kaut kas, ko varētu saukt par identitāti, paliek. Tas dod man iespēju kļūt par personu, kad tas ir nepieciešams. Mīlestība rada savas nepieciešamības, pat kļūšanu par personu.

J: Tiek teikts, ka Realitāte sevi manifestē kā eksistence – apziņa – svētlaime. Vai tie ir absolūti vai relatīvi?

M: Tie ir relatīvi viens pret otru un ir atkarīgi viens no otra. Realitāte nav atkarīga no savām izpausmēm.

J: Kāds ir sakars starp realitāti un tās izpausmēm?

M: Nekāds. Realitātē viss ir reāls un identisks. Kā mēs to sakām, saguna unnirguna Parabrahmanā ir viens. Ir tikai Augstākais. Kustībā tas ir saguna. Nekustīgs, tas ir nirguna. Bet tas ir tikai prāts, kas kustās vai nekustās. Reālais ir pāri, tu esi pāri. Kad reiz tu esi sapratis, ka nekas uztverams vai aptverams nevari būt tu pats, tu esi brīvs no savas iztēles. Redzēt visu kā iztēli, kas dzimusi no vēlmes, sevis-realizācijai ir nepieciešams. Mēs palaižam garām reālo uzmanības trūkuma dēļ, un radam nereālo pārlieku uzmanības dēļ. Tev šīm lietām ir jāatdod sirds un prāts un jābūt ar šīm lietām atkal un atkal. Tas ir kā ēdiena cepšana. Tev tas ir jātur uz uguns kādu laiku, līdz tas ir gatavs.

J: Vai es neesmu likteņa, savas karmas, varā? Ko es pret to varu izdarīt? Kas es esmu un kas man ir jādara ir iepriekš nolemts. Pat mana tā sauktā brīvā izvēle ir iepriekš nosacīta; tikai es to neapjaušu un iedomājos, ka esmubrīvs.

M: Atkal, tas ir atkarīgs no tā, kā tu uz to skaties. Neziņa ir kā drudzis – tā liek tev redzēt lietas, kuru tur nav. Karma ir dievišķi izrakstītās zāles. Uzņem to un seko instrukcijām uzticīgi, un ar tevi viss būs kārtībā. Pacients atstās slimnīcu, kad būs atveseļojies. Uzstāt uz tūlītēju izvēles un rīcības brīvību tikai atliks atveseļošanos. Pieņem savu likteni un piepildi to – šis ir visīsākais ceļš uz brīvību no likteņa, kaut ne no mīlestības un tās gribas. Rīkoties, balstoties uz vēlmēm un bailēm, ir važas, rīkoties no mīlestības ir brīvība.

480

95. Pieņem dzīvi, tai nākotJautātājs: Es šeit biju pagājušogad. Tagad atkal esmu tavā priekšā. Es tiešām nezinu, kas man liek šurp nākt, bet kaut kā es nevaru tevi aizmirst.

Maharadž: Daži aizmirst, daži nē, kā tas ir viņu likteņos, ko tu varētu sauktpar nejaušību, ja tev tā labāk patīk.

J: Nejaušība un liktenis – tie atšķiras pamatā.

M: Tikai tavā prātā. Īstenībā tu nezini, kas ir cēlonis kam. Liktenis ir tikai aizsedzošs vārds, lai pārklātu tavu neziņu. Nejaušība ir vēl viens vārds.

J: Vai var būt brīvība bez zināšanām par cēloņiem un to sekām?

M: Cēloņi un sekas ir bezgalīgi skaitā un dažādībā. Viss ietekmē visu. Kad šajā pasaulē viena lieta mainās, mainās viss. Tāpēc cilvēkam ir liels spēks mainīt pasauli, mainoties pašam.

J: Pēc tevis paša vārdiem, tu, pateicoties sava Guru svētībai, kādus četrdesmit gadus atpakaļ radikāli izmainījies. Tomēr pasaule ir palikusi tāda, kāda tā bija pirms tam.

M: Mana pasaule ir pilnībā izmainījusies. Tava ir palikusi tāda pati, jo tu neesi mainījies.

J: Kāpēc ir tā, ka izmaiņas tevī nav ietekmējušas mani?

M: Jo starp mums nebija apmaiņas. Neuzskati sevi par atšķirtu no manis, unmēs beidzot dalīsimies kopīgajā stāvoklī.

J: Man Savienotajās Valstīs ir daži īpašumi, man ir nodoms tos pārdot un nopirkt zemi Himalajos. Es uzbūvēšu māju, izveidošu dārzu, nopirkšu divas-trīs govis un dzīvošu klusi. Cilvēki saka, ka īpašumi un klusums nav savietojami, ka es iepīšos nepatikšanās ar ierēdņiem, kaimiņiem un zagļiem.Vai tas ir neizbēgami?

M: Mazākais, ko tu vari gaidīt, ir nebeidzama apmeklētāju plūsma, kuri tavu mājvietu padarīs par brīvu un atvērtu viesu māju. Labāk pieņem dzīvi tādu, kāda tā veidojas pati, dodies mājās un ar mīlestību un gādību

481

parūpējies par savu sievu. Nevienam citam tu neesi vajadzīgs. Tavi sapņi par skaistumu ievedīs tevi tikai lielākās nepatikšanās.

J: Tas nav skaistums, ko es meklēju. Es meklēju realitāti.

M: Šim tev ir vajadzīga labi sakārtota un klusa dzīve, prāta miers un milzīgs patiesums. Katrā mirklī, lai kas pie tevis neaicināts nāktu, tas nāk noDieva, un noteikti tev palīdzēs, ja tu to pilnībā izmantosi. Tas, kāpēc tu iekulies nepatikšanās, ir tikai tas, pēc kā tu alksti savas iztēles un vēlmju dēļ.

J: Vai liktenis nav tas pats kas svētība?

M: Absolūti. Pieņem dzīvi, tai nākot, un tu ieraudzīsi, ka tā ir svētība.

J: Es varu pieņemt sevis paša dzīvi. Kā man pieņemt tādu dzīvi, kādu ir spiesti dzīvot citi?

M: Tu to tik un tā pieņem. Citu bēdas netraucē tavām baudām. Ja tu patiešām būtu līdzjūtīgs, tu jau sen būtu atmetis rūpes par sevi un iegājis stāvoklī, kas ir vienīgais, no kura tu patiešām vari palīdzēt.

J: Ja man būtu liela māja un gana zemes, es varētu uzbūvēt āšramu ar atsevišķām istabām, kopīgu meditāciju zāli, ēdnīcu, bibliotēku, biroju, utt.

M: Āšrami netiek būvēti, tie notiek. Tos nevar uzsākt, ne arī novērst, kā nevar uzsākt vai apstādināt upi. Veiksmīga āšrama radīšanu nosaka pārāk daudzi faktori, un tavs iekšējais briedums ir tikai viens no tiem. Protams, ja tu esi savas patiesās būtības neziņā, lai ko tu darītu, tam ir jāpārvēršas pelnos. Nevar tēlot Guru un sveikā tikt cauri. Jebkāda liekulība beigsies ar katastrofu.

J: Kāds ļaunums no tā, ka kāds uzvedas kā svētais pirms tāds ir?

M: Mēģināšana būt svētam ir sādhana. Ar to viss ir pilnīgi kārtībā, ja vien no tā netiek gaidīti kādi labumi.

J: Kā man zināt, vai esmu spējīgs uzsākt āšramu, ja vien es to nemēģinu?

M: Tikmēr, kamēr tu sevi uzskati par personu, ķermeni un prātu, atšķirtu nodzīves straumes, kam pašam ir sava griba, pašam savi mērķi, tu dzīvo tikai

482

virspusē, un lai ko tu darītu, tas būs īslaicīgs un mazvērtīgs, tikai salmi, ar kuriem uzturēt bezjēdzības liesmas. Tev ir jāieliek patiesa vērtība, pirms tu vari gaidīt kaut ko īstu. Kāda ir tava vērtība?

J: Ar kādu mēru man to mērīt?

M: Skaties uz sava prāta saturu. Tu esi tas, par ko tu domā. Vai nav tā, ka pārsvarā tu esi aizņemts ar savu mazo personu un tās ikdienišķajām vajadzībām?

Regulāras meditācijas vērtība ir tajā, ka tā tevi aizved prom no ikdienišķās rutīnas vienmuļības un atgādina tev, ka tu neesi tas, kam tu tici, ka tu esi. Bet pat ar atcerēšanos nav gana – pēc pārliecības ir jāseko rīcībai. Neesi kā bagāts vīrs, kurš ir sagatavojis detalizētu testamentu, bet atsakās mirt.

J: Vai pakāpeniskums nav dzīves likums?

M: O, nē. Tikai sagatavošanās ir pakāpeniska, izmaiņas pašas ir pēkšņas un galējas. Pakāpeniskas izmaiņas neved tevi jaunā apzinātas būšanas līmenī. Tev ir nepieciešama drosme, lai atlaistos.

J: Es atzīstu, tā ir drosme, kas man trūkst.

M: Tas ir tāpēc, ka tu neesi pilnībā pārliecināts. Pilnīga pārliecība rada gan vēlmi, gan drosmi. Un meditācija ir māksla sasniegt ticību caur sapratni. Meditācijā tu atkārtoti apsver gūto mācību visos tās aspektos, kamēr no skaidrības dzimst pārliecība, un ar pārliecību – rīcība. Pārliecība un rīcība nav atdalāmas. Ja pārliecībai neseko rīcība, pārskati savas pārliecības, neapvaino sevi drosmes trūkumā. Sevis noniecināšana tevi nekur nevedīs. Kāda jēga no gribas bez skaidrības un emocionālas piekrišanas?

J: Ko tu domā ar emocionālu piekrišanu? Vai man nav jārīkojas pret savām vēlmēm?

M: Tu nerīkosies pret savām vēlmēm. Ar skaidrību nepietiek. Spēks nāk no mīlestības – tev ir jāmīl, lai rīkotos – lai vai kāds būtu tavas mīlestības objekts vai veidols. Bez skaidrības un labvēlības drosme ir destruktīva. Cilvēki karā bieži ir vareni drosmīgi, bet kas no tā?

J: Es pavisam skaidri redzu, ka viss, ko es gribu, ir māja un dārzs, kur es

483

dzīvošu mierā. Kāpēc man nebūtu jāseko šai vēlmei?

M: Taču seko. Bet neaizmirsti nenovēršamo, negaidīto. Bez lietus tavs dārzs neziedēs. Piedzīvojumiem tev ir nepieciešama drosme.

J: Lai savāktu drosmi, man ir vajadzīgs laiks, nesteidzini mani. Ļauj man nogatavoties līdz rīcībai.

M: Visa tava pieeja ir nepareiza. Rīcība, kas atlikta, ir rīcība, kas atmesta. Varētu būt citas iespējas citai rīcībai, bet pašreizējais mirklis ir zaudēts – neatgriezeniski zaudēts. Visa gatavošanās ir nākotnei – tagadnei nevar sagatavoties.

J: Kāpēc gan negatavoties nākotnei?

M: Rīcībai tagad sagatavošanās diez ko nepalīdz. Skaidrība ir tagad, rīcība ir tagad. Beigās viss, ko tu dari, ir balstīts tavā pārliecībā, ka pasaule ir reālaun neatkarīga no tevis. Ja tu būtu pārliecināts par pretējo, tava uzvedība būtu pavisam savādāka.

J: Manām pārliecībām nav nekādas vainas; manu rīcību nosaka apstākļi.

M: Citiem vārdiem sakot, tu esi pārliecināts par savu apstākļu realitāti, par pasaules, kurā tu dzīvo, realitāti. Izseko pasaulei līdz tās avotam, un tu atradīsi, ka pirms bija pasaule, tu biji, un, kad pasaules vairs nebūs, tu paliksi. Atrodi savu bez-laicīgo būtību, un tava rīcība par to liecinās. Vai tu to esi atradis?

J: Nē, neesmu.

M: Tad kas cits tev vēl būtu jādara? Skaidrs, šis ir vissteidzamākais uzdevums. Tu nevari sevi redzēt kā neatkarīgu no visa, kamēr tu visu neatmet, paliekot bez balsta, nedefinēts. Kad reiz tu sevi zini, vairs nav svarīgi, ko tu dari, bet, lai realizētu savu neatkarību, tev tā ir jāpārbauda, atlaižot visu, no kā tu esi atkarīgs. Realizējis cilvēks dzīvo absolūtu līmenī; viņa gudrība, mīlestība un drosme ir pilnīgas, viņā nav nekā relatīva. Tāpēc viņam sevi ir jāpierāda ar arvien stingrākiem pārbaudījumiem, arvien prasīgākām pārbaudēm. Pārbaudītājs, pārbaudāmais un pārbaudes izkārtojums – visi ir iekšup; tā ir iekšēja drāma, kurā neviens cits nevar

484

piedalīties.

J: Krustā sišana, nāve un augšāmcelšanās – mēs runājam par vienu un to pašu! Esmu lasījis, dzirdējis un runājis par to bezgalīgi, bet, kad iet runa pardarīšanu, es manu, ka esmu nespējīgs.

M: Turies kluss, neiztraucēts, un gudrība un spēks nāks paši. Tev nav jārauš. Gaidi sirds un prāta klusumā. Ir ļoti viegli būt klusam, bet griba tādam būt ir reta. Jūs, cilvēki, gribat par supermeniem kļūt pa vienu nakti. Esi bez ambīcijām, bez vismazākajām vēlmēm, atkailināts, ievainojams, neaizsargāts, nepārliecināts un viens, pilnībā atvērts dzīvei, kāda tā nāk, bezsavtīgās pārliecības, ka visam ir jādod baudu vai labumu, materiālo vai tā saukto garīgo.

J: Es sadzirdu, ko tu saki, bet es neredzu, kā to var izdarīt.

M: Ja tu zini kā to darīt, tu to neizdarīsi. Atmet jebkādus mēģinājumus, vienkārši esi; necenties, necīnies, laid vaļā visus balstus, turies tikai pie aklās būšanas sajūtas, noraušot nost visu pārējo. Ar šo pietiek.

J: Kā šī noraušana tiek darīta? Jo vairāk es raušu nost, jo vairāk uznāk virspusē.

M: Atsaki uzmanību, lai lietas nāk un iet. Vēlmes un domas arī ir lietas. Neņem tās vērā. Kopš senseniem laikiem notikumu putekļi ir klājušies uz tava prāta tīrā spoguļa tā, ka tu esi redzējis tikai atmiņas. Raus nost putekļus, pirms tiem ir bijis laiks nosēsties; tas atklās vecās putekļu kārtas, līdz tiks atklāta tava prāta īstā daba. Tas ir ļoti vienkārši un salīdzinoši viegli; esi patiess un pacietīgs, tas ir viss. Bezkaislība, nepieķeršanās, brīvība no vēlmēm un bailēm, no jebkādām rūpēm par sevi, tikai apjausma – brīva no atmiņām un gaidām – šis ir tas prāta stāvoklis, kurā var notikt atklājums. Beigu beigās, atbrīvošanās ir tikai brīvība atklāt.

485

96. Atstāj atmiņas un gaidasJautātājs: Esmu dzimis Amerikā, un pēdējo gadu pavadu Madhīja Pradeš āšramā, studējot jogu tās daudzajos aspektos. Mums bija skolotājs, kura Guru, varenā Sivānanda Sarasvatī skolnieks, dzīvo Manghirā. Es biju arī Ramanāšramā. Esot Bombejā, es izgāju intensīvu Burmiešu meditācijus kursu, ko vadīja kāds Goenka. Tomēr es neesmu atradis mieru. Ir paškontroles un ikdienas disciplīnas uzlabojumi, bet tas arī ir viss. Es nevaru īsti pateikt, kas ir iemesls kam. Esmu bijis daudzās svētvietās. Kādā veidā katra no tām mani ir iespaidojusi, es nemāku teikt.

Maharadž: Labi rezultāti būs agrāk vai vēlāk. Vai Šrī Ramanāšramā tev deva kādas instrukcijas?

J: Jā, daži angļi mani tur mācīja, un lekcijas man arī deva kāds indietis, džnāna jogas sekotājs, kurš tur bija pastāvīgi.

M: Kādi ir tavi plāni?

J: Man ir jāatgriežas Štatos vīzas dēļ. Es grasos pabeigt savu Bakalaura grādu zinātnēs, studēt Dabas Dziedināšanu un padarīt to par savu profesiju.

M: Laba profesija, neapšaubāmi.

J: Vai jogas ceļa sekošanai par katru cenu ir kādas briesmas?

M: Vai sērkociņš ir bīstams, ja māja ir liesmās? Realitātes meklējumi ir visbīstamākā no nodarbēm, jo tie iznīcinās pasauli, kurā tu dzīvo. Bet, ja tavs motīvs ir patiesības un dzīves mīlestība, tev nav no kā baidīties.

J: Es baidos no sava prāta. Tas ir tik svārstīgs!

M: Tava prāta spogulī parādās un izzūd attēli. Spogulis paliek. Mācies atšķirt nekustīgo kustīgajā, nemainīgo mainīgajā, kamēr tu realizē, ka atšķirības ir tikai redzamībā, un vienotība ir fakts. Šī pamata identitāte – tu to varētu saukt par Dievu vai Brahmanu, vai matricu (Prakriti), vārdiem ir maz nozīmes – ir tikai realizācija, ka viss ir viens. Kad tu vari droši, no tiešas pieredzes pateikt: “Es esmu pasaule, pasaule ir es pats”, tu no vienas puses esi brīvs no vēlmēm un bailēm un no otras puses kļūsti pilnībā

486

atbildīgs par pasauli. Bezjēdzīgās cilvēces bēdas kļūst par tavu vienīgo rūpi.

J: Tad pat džnānī ir savas problēmas!

M: Jā, bet tās vairs nav viņa paša radītas. Viņa ciešanas nav saindētas ar vainas sajūtu. Ciešanās par citu grēkiem nav nekā nepareiza. Uz šo ir balstīta jūsu kristietība.

J: Vai visas ciešanas nav paša radītas?

M: Jā, kamēr pastāv atšķirts pats, kurš tās var radīt. Beigās tu zini, ka nav grēka, nav vainas, nav soda, tikai dzīve savās bezgalīgajās transformācijās. Līdz ar personīgā “es” izgaišanu izzūd personīgās ciešanas. Kas paliek, ir žēlsirdības lielās skumjas, nevajadzīgo sāpju šausmas.

J: Vai lietu kārtībā ir kaut kas nevajadzīgs?

M: Nekas nav nepieciešams, nekas nav neizbēgams. Pieradums un kaisle sasaista un maldina. Žēlsirdīga apjausma dziedē un atbrīvo. Nav nekā, ko mēs varam darīt, mēs varam tikai ļaut lietām notikt pēc to dabas.

J: Vai tu atbalsti pilnīgu pasivitāti?

M: Skaidrība un labvēlība ir rīcība. Mīlestība nav slinka, un skaidrība vada. Tev nav jāuztraucas par rīcību, pieskati savu prātu un sirdi. Stulbums un savtīgums ir vienīgais ļaunums.

J: Kas ir labāks – Dieva vārda skaitīšana vai meditācija?

M: Skaitīšana stabilizēs tavu elpu. Līdz ar dziļu un klusu elpu uzlabosies vitalitāte, kas ietekmēs smadzenes un palīdzēs prātam kļūt tīram un stabilam, un gatavam meditēt. Bez vitalitātes maz ko var izdarīt, tāpēc ir svarīgi to pasargāt un palielināt. Stāja un elpa ir daļa no jogas, jo ķermenim ir jābūt veselam un labi kontrolētam, bet pārāk liela koncentrēšanās uz ķermeni sagrauj visa šī iemeslu, jo tas ir prāts, kas sākumā ir primārais. Kadprāts tiek nolikts atpūtā un vairs netraucē iekšējo telpu (čidakaš), ķermenis iegūst jaunu nozīmi, un tā transformācija kļūst nepieciešama un iespējama.

J: Esmu klejojis visapkārt Indijai, saticis daudzus Guru un mācījies dažādasjogas. Vai ir labi, ka no visa tiek nogaršots?

487

M: Nē, šis ir tikai ievads. Tu satiksi cilvēku, kurš tev palīdzēs atrast savu ceļu.

J: Es jūtu, ka manis izvēlētais Guru nevarētu būt mans īstais Guru. Lai būtuīstais, viņam ir jānāk negaidītam un jābūt neatvairāmam.

M: Negaidīt ir vislabākais. Tas, kā tu reaģē, ir noteicošais.

J: Vai es esmu savu reakciju saimnieks?

M: Spējas atšķirt un bezkaislības prakse tagad nesīs augļus savā laikā. Ja saknes ir veselīgas un labi laistītas, augļi noteikti būs saldi. Esi tīrs, esi modrs, esi gatavs.

J: Vai askēzēm un praksēm ir kāda jēga?

M: Tikties ar dzīves nepastāvību ir gana prakse! Tev nav jāizgudro problēmas. Priecīgi tikties ar to, ko dzīve dod, ir tev vajadzīgā askēze.

J: Kā ar ziedošanos?

M: Labprātīgi un priecīgi dalies ar to, kas tev ir, ar tiem, kam tas ir vajadzīgs – negudro paš-uzliktas nežēlības.

J: Kas ir sevis-atdošanās?

M: Pieņem to, kas nāk.

J: Jūtu, ka esmu par vāju, lai stāvētu uz savām kājām. Man vajag Guru un labu cilvēku svēto kompāniju. Nosvērtība ir pāri manām spējām. Pieņemt to, kas nāk, tam nākot, mani baida. Par atgriešanos Štatos es domāju ar bailēm.

M: Dodies atpakaļ un kā vien vari izmanto savas iespējas. No sākuma dabū savu bakalaura grādu. Tu vienmēr varēsi atgriezties Indijā, lai studētu savu Dabas Dziedināšanu.

J: Es labi zinu par iespējām Štatos. Mani baida vientulība.

M: Tev vienmēr ir sevis paša kompānija – tev nav jājūtas vientuļam. Atsvešinājies no tā, pat Indijā tu jutīsies vientuļš. Visa laime nāk no izpatikšanas sev. Izpatīci tam, pēc atgriešanās Štatos nedari neko, kas varētu

488

nebūt realitātes iekšup tavas sirds vērts, un tu būsi laimīgs un paliksi tāds. Bet tev ir jāmeklē sevi, un, atradis to, paliec ar to.

J: Vai dzīvošanai pilnīgā vientulībā nevarētu būt kāds labums?

M: Tas ir atkarīgs no temperamenta. Tu varētu strādāt ar citiem un citu labā, modrs un draudzīgs, un augt daudz vairāk nekā vienatnē, kas tevi varētu notrulināt vai atstāt tava prāta bezgalīgo pļāpu žēlastībā. Neiedomājies, ka tu vari mainīties ar piepūli. Vardarbība, pat tad, ja tā tiek pagriezta pret sevi kā askēzēs, praksēs, nedos augļus.

J: Vai ir kāds veids kā noskaidrot, kurš ir realizēts un kurš nē?

M: Tavs vienīgais pierādījums esi tu pats. Ja tu ieraugi, ka tu pārvērties par zeltu, tā būs zīme, ka tu es pieskāries filozofa akmenim. Paliec ar to personuun vēro, kas ar tevi notiek. Neprasi citiem. Viņu cilvēks varētu nebūt tavs Guru. Guru savā būtībā varētu būt universāls, bet ne savās izpausmēs. Viņš varētu izskatīties dusmīgs vai alkatīgs, vai vienmēr noraizējies par savu āšramu vai savu ģimeni, un tu, vadoties pēc izskata, varētu maldīties, kamērciti varētu nemaldīties.

J: Vai man nav tiesību gaidīt nemitīgu nevainojamību, gan iekšēju, gan ārēju?

M: Iekšēju – jā. Bet ārēja nevainojamība ir atkarīga no apstākļiem, no ķermeņa stāvokļa, no personīgiem un sociāliem, un citiem neskaitāmiem apstākļiem.

J: Man teica, ka man esot jāatrod džnānī, lai varu no viņa mācīties džnānas sasniegšanas mākslu, un tagad man saka, ka visa pieeja ir aplama, ka es nevaru atpazīt džnānī, un ka džnānu ar piemērotiem līdzekļiem iekarot nevar. Tas viss ir tik neskaidri!

M: Tas viss ir tāpēc, ka tu pilnībā esi pārpratis, kas ir realitāte. Tavs prāts ir iegrimis vērtējumu un guvumu pieradumos un nepieņems, ka nesalīdzināmais un negūstamais tevis paša sirdī bez-laicīgi gaida atpazīšanu. Viss, kas tev ir jādara, ir jāatmet visas atmiņas un gaidas. Tikai turi sevi gatavu pilnīgā kailumā.

489

J: Kam ir jādara atmešana?

M: Dievs to izdarīs. Tikai redzi atmešanas vajadzību. Nepretojies, neturies pie personas, par kuru tu sevi uzskati. Jo tu sevi uzskati par personu, tu arī džnānī uzskati par personu, tikai kaut kādā veidā savādāku, labāk informētu un spēcīgāku. Tu varētu teikt, ka viņš mūžīgi apjauš un ir laimīgs, bet tas ir tālu no visas patiesības. Neuzticies definīcijām un aprakstiem – tie ir pamatīgi maldinoši.

J: Kamēr man kāds nav pateicis, ko man darīt un kā, es jūtos apmaldījies.

M: Bet jūties apmaldījies! Tikmēr, kamēr tu jūties zinošs un pārliecināts, realitāte tev nav sasniedzama. Ja vien tu piedzīvojumu nepieņem par savu dzīves veidu, atklājums pie tevis nevar atnākt.

J: Kas tiek atklāts?

M: Tavas būtības centrs, kas ir brīvs no jebkādiem virzieniem, jebkādiem līdzekļiem un mērķiem.

J: Esi viss, zini visu, gūsti visu?

M: Esi nekas, nezini neko, esi bez nekā. Šī ir vienīgā dzīve, dzīvot vērta, vienīgā laimība, kas ir tā vērta.

J: Es varētu pieļaut, ka mērķis ir pāri manai aptveršanas spējai. Dod man vismaz zināt ceļu.

M: Tev pašam ir jāatrod savs ceļš. Ja vien tu to neatrodi pats, tas nebūs tavs ceļš, un tas nekur tevi nevedīs. Patiesi dzīvo savu patiesību, kad esi to atradis – rīkojies, balstoties uz to mazumu, ko esi sapratis. Tas ir patiess dedzīgums, kas tevi aizvedīs, ne gudrība – tevis paša vai citu.

J: Man bail no kļūdām. Esmu mēģinājis tik daudz lietas – nekas no tā nesanāca.

M: Tu par maz no sevis devi, tu biji tikai ziņkārīgs, ne patiesi dedzīgs.

J: Labāk es nemāku.

M: Vismaz tik tu zini. Zināšana, ka tās ir virspusējas, tavām pieredzēm vērtību nepievieno, aizmirsti tās, līdz ko tās ir beigušās. Dzīvo tīru,

490

nesavtīgu dzīvi, tas ir viss.

J: Vai morāle ir tik svarīga?

M: Neapmelo, nedari pāri – vai tas nav svarīgi? Visvairāk tev ir nepieciešams iekšējs miers – kam nepieciešama harmonija starp iekšējo un ārējo. Dari to, kam tu tici, un tici tam, ko tu dari. Viss pārējais ir lieka enerģijas un laika tērēšana.

97. Prāts un pasaule nav atšķirtiJautātājs: Es te redzu vairāku svēto bildes, un man saka, ka viņi ir tavi garīgie priekšteči. Kas viņi ir, un kā tas viss sākās?

Maharadž: Mēs kopā tiekam saukti par “Deviņiem Meistariem”. Leģenda stāsta, ka mūsu pirmais skolotājs bija Riši Dattatreija, varenā Brahmas, Višņu un Šivas trīsvienības inkarnācija. Pat “Deviņi Meistari” (Navnat) ir mitoloģiski.

J: Kāda ir viņu mācības īpatnība?

M: Tā ir vienkāršība gan teorijā, gan praksē.

J: Kā var kļūt par Navnat? Tiekot iniciēts vai sekojot?

M: Ne tā, ne tā. Deviņu Meistaru tradīcija, Navnat Paramparā, ir kā upe – tāieplūst realitātes okeānā, un jebkurš, kurš tajā ieiet, tiek nests līdzi.

J: Vai tas nozīmē, ka ir jābūt dzīva meistara, kas pieder pie šīs pašas tradīcijas, pieņemtam?

M: Tie, kuri praktizē sādhanu, fokusējot savu prātu uz “es esmu” varētu justies kaut kādā veidā saistīti ar tiem, kuri ir sekojuši tādai pašai sādhanai un kuriem ir izdevies. Viņi varētu izvēlēties verbalizēt savu līdzību, saucot sevi par Navnatiem. Tas viņiem dod piederēšanas pie konkrētas tradīcijas

491

baudu.

J: Vai pievienojoties viņi gūst kādas priekšrocības?

M: Satsanga, svēto kompānija, laika gaitā aug skaitā.

J: Vai viņi tādā veidā piekļūst kādam spēka un svētības avotam, kuram savādāk viņiem nebūtu pieejas?

M: Spēks un svētība ir priekš visiem, priekš prasīšanas. Sev kāda konkrēta vārda iedošana nepalīdz. Sauc sevi kā gribi – tikmēr, kamēr tu intensīvi paturi sevi prātā, sakrātie sevis-zināšanas šķēršļi noteikti tiks vākti prom.

J: Ja man patīk tava mācība, un es pieņemu tavus padomus, vai es varu sevisaukt par Navnatu?

M: Izpatīc savam vārdu-atkarīgajam prātam! Vārds tevi nemainīs. Labākajāgadījumā tas varētu atgādināt tev kā uzvesties. Pastāv Guru un viņu skolnieku līnija, kur skolnieki māca atkal jaunus skolniekus, un tādējādi šī līnija tiek uzturēta. Bet tradīcijas turpināšana ir neformāla un labprātīga. Tā ir kā ģimenes uzvārds, bet šeit ģimene ir garīga.

J: Vai ir jārealizē, lai pievienotos Sampradājai?

M: Navnat Sampradāja ir tikai tradīcija, mācīšanas un prakses veids. Tas nenorāda apziņas līmeni. Ja tu pieņem Navnat Sampradāja skolotāju kā savuGuru, tu pievienojies šai Sampradājai. Parasti tu saņem viņa svētības apliecinājumu – skatienu, pieskārienu vai vārdu, dažreiz košu sapni vai spēcīgu atcerēšanos. Dažreiz vienīgā svētības zīme ir nozīmīgas un straujas izmaiņas raksturā un uzvedībā.

J: Es pazīstu tevi jau vairākus gadus, un es satieku tevi regulāri. Doma par tevi nekad nav tālu no manis. Vai tas mani padara piederīgu tavai Sampradājai?

M: Tava piederība ir tevis paša jūtu un pārliecības lieta. Beigu beigās, tas viss ir verbāls un formāls. Īstenībā nav ne Guru, ne skolnieka, ne teorijas, neprakses, ne neziņas, ne realizācijas. Tas viss ir atkarīgs no tā, par ko tu sevi uzskati. Zini sevi pareizi. Sevis-zināšana ir neaizvietojama.

J: Kādi man būs pierādījumi, ka es zinu sevi pareizi?

492

M: Tev nav vajadzīgi pierādījumi. Pieredze ir unikāla un nesajaucama. Tā tevī uzausīs pēkšņi, kad kaut kādā mērā šķēršļi būs aizvākti. Tas ir kā nodiluša striķa pārtrūkšana. Tavs darbs ir darbs ar šķiedrām. Pārtrūkšana noteikti notiks. Tā var tikt atlikta, bet ne novērsta.

J: Mani mulsina tas, ka tu noliedz cēloņsakarību. Vai tas nozīmē, ka neviens nav atbildīgs par to, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir?

M: Atbildības ideja ir tavā prātā. Tu domā, ka ir jāpastāv kaut kam vienīgajam atbildīgajam par visu, kas notiek. Starp daudzskaitlīgo pasauli un vienu cēloni ir pretruna. Vienam vai otram ir jābūt aplamam. Vai abiem. Kā es to redzu, tas viss ir sapņošana. Idejās nav realitātes. Fakts ir tāds, ka bez tevis esamībā nebūtu nonācis ne universs, ne tā cēlonis.

J: Es nevaru pateikt, vai es esmu radījums, vai universa radītājs.

M: “Es esmu” ir vienmēr-klātesošs fakts, kamēr “es esmu radīts” ir ideja. Ne Dievs, ne pasaule nav nākuši pie tevis, lai pateiktu, ka tie tevi ir radījuši.Prāts, pārņemts ar cēloņsakarības ideju, izgudro radīšanu un tad brīnās: “kurš ir radītājs?” Prāts pats ir radītājs. Pat šis nav īsti pareizi, jo radītais un radītājs ir viens. Prāts un pasaule nav atšķirti. Saproti, ka tas, ko tu uzskati par pasauli, ir tevis paša prāts.

J: Vai pastāv pasaule pāri vai ārpus prāta?

M: Visa telpa un laiks ir prātā. Kur varētu atrasties pār-mentāla pasaule? Ir daudzi prāta līmeņi, un katrs projicē savu versiju, tomēr visas ir prātā un prāta radītas.

J: Kāda ir tava attieksme pret grēku? Kā tu skaties uz grēcinieku, kādu, kuršpārkāpj likumu, iekšēju vai ārēju? Vai tu vēlies, lai viņš izmainās, vai tev vienkārši ir viņa žēl? Vai tomēr tu esi vienaldzīgs uz viņu viņa grēku dēļ?

M: Es nezinu ne grēku, ne grēcinieku. Tava šķirošana un vērtēšana mani nesasaista. Katrs uzvedas pēc savas dabas. Tur neko nevar darīt, ne arī tur kaut kas būtu jānožēlo.

J: Cieš citi.

M: Dzīve dzīvo no dzīves. Dabā šis process ir piespiedu, sabiedrībā tam

493

vajadzētu būt brīvprātīgam. Bez ziedošanās nevar būt dzīves. Grēcinieks atsakās ziedot un ielūdz nāvi. Tas ir, kā tas ir, un tas nedod iemeslu nosodīšanai vai žēlumam.

J: Protams, kad tu redzi cilvēku iegrimušu grēkā, tu jūti vismaz žēlsirdību.

M: Jā, es jūtu, ka esmu tas cilvēks, un viņa grēki ir mani grēki.

J: Labi, un ko tālāk?

M: Man kļūstot vienam ar viņu, viņš kļūst viens ar mani. Tas nav apzināts process, tas notiek pilnībā pats par sevi. Neviens no mums tur neko nevar darīt. Tam, kam jāmainās, mainīsies jebkurā gadījumā; ir gana zināt sevi tādu, kāds tu esi, šeit un tagad. Intensīva un sistemātiska sava prāta izpēte ir joga.

J: Kā ar grēka kaltajām likteņa važām?

M: Kad neziņa, grēka māte, izgaist, liktenis, tieksme grēkot atkal, apstājas.

J: Par grēkiem ir jāmaksā.

M: Ar neziņas izbeigšanos izbeidzas viss. Lietas tiek redzētas, kādas tās ir, un tās ir labas.

J: Ja grēcinieks, likuma pārkāpējs, nāk tavā priekšā un prasa tavu svētību, kāda būs tava reakcija?

M: Viņš dabūs to, ko prasa.

J: Neskatoties uz to, ka viņš ir ļoti slikts cilvēks?

M: Es nezinu sliktus cilvēkus, es zinu tikai sevi. Es neredzu svētos, neredzugrēciniekus, tikai dzīvas būtnes. Es neizdalu svētību. Nav nekā, ko es varu dot vai nedot, kas tev nebūtu jau tādā pašā apmērā, kādā tas ir man. Tikai apjaut savas bagātības, un izmanto tās. Tikmēr, kamēr tu iedomājies, ka tev ir nepieciešama mana svētība, tu būsi pie manām durvīm, lūdzoties pēc tās.

Mana lūgšanās pēc svētības no tevis būtu tik pat nejēdzīga! Mēs neesam atšķirti, reālais ir kopīgs.

J: Pie tevis atnāk kāda māte ar bēdu stāstu. Viņas vienīgais dēls ir sācis iet

494

pa narkotiku un seksa ceļu, un paliek arvien sliktāk. Viņa prasa tavu svētību. Kāda būs tava reakcija?

M: Iespējams, es dzirdēšu sevi viņai sakām, ka viss būs labi.

J: Tas viss?

M: Tas viss. Ko vēl tu gaidi?

J: Bet vai sievietes dēls mainīsies?

M: Viņš varētu mainīties, varētu arī nē.

J: Cilvēki, kuri ap tevi ir savākušies, un kuri tevi pazīst jau daudzus gadus, uzstāj, ka, ja tu saki “viss būs labi”, tas noteikti tā arī notiek.

M: Tik pat labi tu varētu arī teikt, ka tā ir mātes sirds, kas paglāba bērnu. Visam ir neskaitāmi iemesli.

J: Man saka, ka cilvēks, kurš pats sev neko negrib, ir visu-spēcīgs. Viss universs ir viņa lietošanā.

M: Ja tu tam tici, rīkojies atbilstoši. Atmet jebkādas personīgās vēlmes, un izmanto tādējādi uzkrāto spēku pasaules izmainīšanai!

J: Visi Budas un Riši kopā nav spējuši izmainīt pasauli.

M: Pasaule nepadodas izmaiņām. Pēc savas dabas tā ir sāpīga un pārejoša. Redzi to, kāda tā ir, un atsvabini sevi no jebkādām vēlmēm un bailēm. Kad pasaule tevi netur un nesasaista, tā kļūst par prieka un skaistuma mājvietu. Pasaulē tu vari būt laimīgs tikai tad, kad tu no tās esi brīvs.

J: Kas ir pareizi un kas nepareizi?

M: Vispārīgi, tas, kas rada ciešanas, ir nepareizi, un tas, kas tās aizvāc, ir pareizi. Ķermenis un prāts ir ierobežoti, tāpēc ievainojami; tiem ir nepieciešama aizsardzība, kas rada bailes. Kamēr tu sevi identificē ar tiem, tu cietīsi; realizē savu neatkarību un paliec laimīgs. Es tev saku, šis ir laimības noslēpums. Ticība, ka tu esi atkarīgs no lietām un cilvēkiem, lai būtu laimīgs, ir tavas patiesās dabas neziņas dēļ; zināt, ka tev nekas nav vajadzīgs, lai tu būtu laimīgs, izņemot sevis-zināšanu, ir gudrība.

495

J: Kas ir pirmais, būšana vai vēlme?

M: Līdz ar būšanas pacelšanos apziņā tavā prātā rodas idejas par to, kas tu esi, kā arī par to, kam tev būtu jābūt. Šis izsauc vēlmi un rīcību, un sākas kļūšanas process. Kļūšanai, acīmredzami, nav ne sākuma ne beigu, jo tā atkal-atsākas katru mirkli. Līdz ar iztēles un vēlmes izbeigšanos izbeidzas kļūšana, un būšana par šo vai to saplūst tīrā būšanā, kas nav aprakstāma, tikai pieredzama.

Pasaule tev rādās tik nepārprotami reāla, jo tu par to visu laiku domā; izbeidz par to domāt, un tā izgaisīs miglā. Tev nav jāaizmirst; kad izbeidzas vēlmes un bailes, izbeidzas arī važas. Tā ir emocionālā iesaistīšanās, patiku un nepatiku modelis, ko mēs saucam par raksturu un temperamentu, kas rada važas.

J: Kāds bez vēlmēm un bailēm ir motīvs rīcībai?

M: Nekāds, ja vien tu neuzskati dzīves, taisnīguma, skaistuma mīlestību parpietiekošu motīvu.

Nebaidies no brīvības no vēlmēm un bailēm. Tas dod iespēju dzīvot dzīvi, tik savādāku no visa, ko tu zini, tik intensīvāku un interesantāku, ka, patiesi,zaudējot visu, tu gūsti visu.

J: Ja tu skaiti savu garīgos priekštečus kopš Riši Dattatreija, vai ir pareizi ticēt, ka tu un visi tavi priekšteči ir Riši reinkarnācijas?

M: Tu vari ticēt tam, kas tev tīk, un, ja tu rīkojies atbilstoši savai ticībai, tu gūsi tās augļus; bet man tas nav svarīgi. Es esmu, kas es esmu, un ar to man ir gana. Man nav vēlmes identificēt sevi ar kādu, lai cik viņš būtu ilustratīvs. Ne arī es jūtu vajadzību uzskatīt mītus par realitāti. Esmu tikai ieinteresēts neziņā un brīvībā no neziņas. Pareizā Guru loma ir kliedēt neziņu savu skolnieku sirdīs un prātos. Kad skolnieks ir sapratis, apstiprinošā rīcība ir viņa paša ziņā. Neviens nevar rīkoties cita vietā. Un, javiņš nerīkojas atbilstoši, tas tikai nozīmē to, ka viņš nav sapratis, un ka Guru darbs vēl nav galā.

J: Noteikti ir arī bezcerīgi gadījumi?

496

M: Neviens nav bezcerīgs. Šķēršļus var pārvarēt. Ko salabot nespēj dzīve, to izbeigs nāve, bet Guru nevar ciest neveiksmi.

J: Kas tev dod tādu pārliecību?

M: Guru un cilvēka iekšējā realitāte īstenībā ir viens, un tie kopā darbojas uz vienu un to pašu mērķi – prāta atpestīšana un atbrīvošana. Viņi nevar ciest neveiksmi. No akmeņiem, kuri ir šķēršļi, viņi būvē savus tiltus. Apziņanav vienīgā esamība – ir citi līmeņi, kuros cilvēks sadarbojas daudz vairāk. Guru ir mājās visos līmeņos, un viņa enerģija un pacietība ir neizsmeļamas.

J: Tu turpini man teikt, ka es sapņoju, un ka ir pēdējais laiks mosties. Kāpēcnotiek tā, ka Maharadž, kurš ir atnācis pie manis sapņos, nav bijis veiksmīgsmanis pamodināšanā? Viņš turpina mudināt un atgādināt, bet sapnis turpinās.

M: Tas ir tāpēc, ka tu īsti vēl neesi sapratis, ka tu sapņo. Šī ir važu būtība – reālā jaukšana ar nereālo. Tavā pašreizējā stāvoklī tikai “es esmu” sajūta norāda uz realitāti; “kas” un “kā es esmu” ir likteņa vai nejaušības dotas ilūzijas.

J: Kad sapnis sākās?

M: Izskatās, ka tas ir bez sākuma, bet īstenībā tā tas ir tikai tagad. Ik mirkli tu to atjauno. Kad reiz tu ieraudzīsi, ka tu sapņo, tu pamodīsies. Bet tu neredzi, jo tu gribi, lai sapnis turpinās. Pienāks diena, kad tu pēc sapņa beigām ilgosies ar visu savu sirdi un prātu un būsi gatavs maksāt jebkādu cenu; cena būs bezkaislība un neiesaistīšanās, intereses zudums sapnī pašā.

J: Cik es esmu bezpalīdzīgs. Tikmēr, kamēr eksistences sapnis turpinās, es gribu turpināties. Tikmēr, kamēr es gribu, lai tas turpinās, tas turpināsies.

M: Gribēšana, lai tas turpinās, nav nenovēršama. Redzi skaidri savu stāvokli, pati skaidrība tevi atbrīvos.

J: Kamēr es esmu ar tevi, viss, ko tu saki, šķiet diezgan acīmredzams; bet līdz ko es esmu no tevis prom, es nemierīgs skraidu apkārt.

M: Tev nav jāturas no manis prom, vismaz ne prātā. Bet tavs prāts meklē pasaules labumus!

497

J: Pasaule ir pilna nepatikšanu, nav brīnums, ka arī mans prāts ir pilns ar tām.

M: Vai jebkad ir bijusi pasaule bez problēmām? Tava būšana par personu iratkarīga no varmācības pret citiem. Pats tavs ķermenis ir mirušo un mirstošo kaujas lauks. Eksistence ietver varmācību.

J: Kā ķermenis – jā. Kā cilvēks – noteikti nē. Cilvēcei nevardarbība ir dzīves likums, un vardarbība – nāves likums.

M: Dabā ir maz nevardarbības.

J: Dievs un daba nav cilvēki, un tiem nav jābūt cilvēcīgiem. Mani uztrauc tikai cilvēki. Lai būtu par cilvēku, man ir jābūt absolūti žēlsirdīgam.

M: Vai tu redzi to, ka tikmēr, kamēr tev ir pats, kuru aizsargāt, tev ir jābūt vardarbīgam?

J: Es redzu. Lai būtu patiesi cilvēcīgs, man ir jābūt bez-sevis. Tikmēr, kamēr es esmu savtīgs, es esmu zem-cilvēks, tikai humanoīds.

M: Tātad mēs visi esam zem-cilvēki, un tikai daži ir cilvēki. Daži vai daudz, tās atkal ir “skaidrība un labvēlība”, kas padara mūs par cilvēkiem. Zem-cilvēks – humanoīds – tiek tamas un radžas dominēts, un cilvēks – satvas. Skaidrība un labvēlība ir satva, jo tā atspoguļo prātu darbībā. Bet reālais ir pāri satvai. Pazīstu tevi jau kādu laiku, tu, šķiet, vienmēr meklē kā palīdzēt pasaulei. Cik daudz tu esi palīdzējis?

J: Ne kripatu. Nav mainījusies ne pasaule, ne es. Bet pasaule cieš, un es ciešu tai līdz. Cīnīties pret ciešanām ir dabīga reakcija. Un kas cits ir civilizācija un kultūra, filozofija un reliģija, ja ne sacelšanās pret ciešanām. Ļaunums un ļaunā izbeigšana – vai tā nav tevis paša galvenā nodarbe? Tu tovarētu nosaukt par neziņu – tas ir viens un tas pats.

M: Vārdiem nav nozīmes, ne arī nozīme ir formai, kādā tu esi tagad. Vārdi un formas nemitīgi mainās. Zini sevi kā mainīgā prāta nemainīgo liecinieku.Ar to pietiek.

498

98. Brīvība no sevis identificēšanasMaharadž: Vai vari sēdēt uz grīdas? Vai tev nevajag spilvenu? Vai tev ir kādi jautājumi? Nav tā, ka tev būtu jājautā, tu vari arī klusēt. Tikai esi, tikai būt ir svarīgi. Tev nav nekas jājautā, nav nekas jādara. Šāda slinka laika pavadīšana Indijā tiek ļoti augsti vērtēta. Tas nozīmē, ka šajā laikā tu esi brīvs no apsēstības ar “ko tālāk”. Kad tu neesi steigā, un prāts ir brīvs no raizēm, tas kļūst kluss, un šajā klusumā kaut kas var tikt dzirdēts, kas parasti ir pārāk smalks, lai to uztvertu. Lai redzētu, prātam ir jābūt atvērtam un klusam. Tas, ko mēs šeit mēģinām darīt, ir vest mūsu prātus stāvoklī, kāds ir nepieciešams sapratnei, kas ir reāls.

Jautātājs: Kā mums mācīties tikt vaļā no mūsu raizēm?

M: Tev nav jāraizējas par raizēm. Tikai esi. Necenties būt kluss; nepadari “būšanu klusam” par darāmu uzdevumu. Neesi nemierā par “būšanu klusam”, nelaimīgs par “būšanu laimīgam”. Tikai apjaut, ka tu esi, un paliecšajā apjausmā – nesaki: “jā, es esmu; ko tālāk?” Šajā “es esmu” nav “tālāk”.Tas ir bez-laicīgs stāvoklis.

J: Ja tas ir bez-laicīgs stāvoklis, tas pats par sevi dos zināt.

M: Tu esi, kas tu esi, bez-laicīgi, bet kāds no tā tev labums, ja tu to nezini un nerīkojies atbilstoši? Tavs ubaga trauks varētu būt no tīra zelta, bet tikmēr, kamēr tu to nezini, tu esi nabags. Tev ir jāzina sava iekšējā vērtība un jāuzticas tai, un jāizpauž to, ikdienu ziedojot savas vēlmes un bailes.

J: Ja es sevi zināšu, vai es vairs nevēlēšos un nebaidīšos?

M: Kādu laiku, par spīti jaunajam redzējumam, mentālie pieradumi varētu vēl turpināties – pieradums ilgoties pēc zināmās pagātnes un bailes no nezināmās nākotnes. Kad tu zini, ka šie nāk tikai no prāta, tu vari iet tiem pāri. Tikmēr, kamēr tev ir visāda veida idejas par sevi, tu sevi zini caur šo ideju miglu; lai zinātu sevi, kāds tu esi, atmet visas idejas. Nevar iedomātiestīra ūdens garšu, tu to vari atklāt tikai atmetot visas piegaršas.

Tikmēr, kamēr tu esi ieinteresēts savā pašreizējā dzīves veidā, tu to neatmetīsi. Atklājums nevar nākt, kamēr tu turies pie pazīstamā. Kad tu

499

kārtīgi redzi milzīgās savas dzīves bēdas un piesaki tām dumpi, tikai tad vartikt atrasta izeja.

J: Es tagad redzu, ka Indijas mūžīgās dzīves noslēpums slēpjas šajās eksistences dimensijās, par kurām Indija vienmēr ir rūpējusies.

M: Tas ir atvērts noslēpums, un vienmēr ir bijuši cilvēki, griboši un gatavi dalīties. Skolotāju ir daudz, bezbailīgu skolnieku – ļoti maz.

J: Es gribu mācīties.

M: Ar vārdu mācīšanos nepietiek. Tu varētu zināt teoriju, bet bez īstas seviskā bezpersoniska un bez-īpašību būšanas, mīlestības un svētlaimes centra pieredzes verbālas zināšanas vien ir veltīgas.

J: Tad ko man būtu jādara?

M: Mēģini būt, tikai būt. Vissvarīgākais vārds ir “mēģini”. Ik dienu atliec pietiekoši daudz laika, lai klusi sēdētu un mēģinātu, tikai mēģinātu iet pāri personībai ar tās pieradumiem un apsēstībām. Neprasi kā, to nevar izskaidrot. Vienkārši turpini mēģināt, kamēr tev izdodas. Ja tu turpini, tu nevari ciest neveiksmi. Vissvarīgākais ir godīgums, patiesums, dedzīgums; tev tiešām ir jābūt līdz kaklam, ka tu esi persona, tagad redzi steidzamo nepieciešamību būt brīvam no šīs nevajadzīgās sevis identificēšanas ar atmiņu un pieradumu čupu. Šī pastāvīgā pretošanās pret nevajadzīgo ir veiksmes noslēpums.

Beigu beigās, tu esi, kas tu esi, katru savas dzīves mirkli, bet tu nekad to neapzinies, izņemot, varbūt, mirklī, kad mosties no miega. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir apjaust būšanu, ne kā verbālu apgalvojumu, bet kā vienmēr-klātesošu faktu. Apjausma, ka tu esi, atvērs tev acis uz to, kas tu esi. Tas viss ir ļoti vienkārši. No sākuma izveido pastāvīgu kontaktu ar sevi, esi ar sevi visu laiku. Sevis apjausmā plūst svētība. Sāc kā vērošanas centrs, tīša apzināšanās, un izaudz par mīlestības darbībā centru. “Es esmu” ir mazītiņa sēkla, kas izaugs milzīgā kokā – pavisam dabīgi, pilnīgi bez nekādām pūlēm.

J: Es sevī redzu tik daudz ļaunuma. Vai man tas nav jāmaina?

500

M: Ļaunums ir neuzmanības ēna. Sevis apjausmas gaismā tas izsīks un atkritīs.

Jebkāda atkarība no cita ir veltīga, jo tas, ko citi var dot, citi var atņemt. Tikai tas, kas jau pašā sākumā ir tevis paša, paliks ar tevi līdz beigām. Nepieņem nekādus ceļvežus, izņemot tos, kas nāk no iekšienes, un pat tad atsijā no tiem atmiņas, jo tās tevi maldinās. Pat, ja tu esi pavisam nezinošs par veidiem un līdzekļiem, turies kluss un skaties iekšup; padoms noteikti nāks. Tu nekad neesi atstāts nezinot par to, kādam ir jābūt tavam nākamajam solim. Problēma ir tā, ka tu no tā varētu izvairīties. Guru ir tāpēc, lai tev dotu drosmi viņa pieredzes un panākuma dēļ. Bet tikai tas, ko tu pats atklāj caur sevis paša apjausmu, sevis paša pūlēm, būs tev pastāvīgi noderīgs.

Atceries, nekas no tā, ko tu uztver, nav tavs. Nekas vērtīgs nevar nākt no ārienes; tā ir tikai tevis paša sajūta un sapratne, kas ir būtiska un atklājoša. Vārdi, dzirdēti vai lasīti, tikai rada attēlus tavā prātā, bet tu neesi mentāls attēls. Tu esi uztveres un rīcības spēks aiz un pāri attēlam.

J: Šķiet, tu iesaki man būt centrētam uz sevi līdz egoisma slieksnim. Vai man pat nav jānododas savai interesei citos cilvēkos?

M: Tava interese citos ir egoistiska, rūpes par sevi – uz sevi orientētas. Tu neesi ieinteresēts citos kā personās, bet tikai tik daudz, cik viņi tevi bagātinavai padara cēlākas domas par tevi pašu. Un galējība savtīgumā ir rūpēties tikai par sava paša ķermeņa aizsardzību, uzturēšanu un vairošanos. Ar ķermeni es domāju visu, kas ir saistīts ar tavu vārdu un formu – tavu ģimeni, cilti, valsti, rasi, utt. Pieķeršanās pie sava vārda un formas ir savtīgums. Cilvēks, kurš zina, ka viņš nav ne ķermenis, ne prāts, nevar būt savtīgs, jo viņam nav nekā uz ko attiecināt šo savtīgumu. Jeb tu varētu teikt,viņš ir vienādā mērā “savtīgs” par katru satikto; par katra labklājību kā par savu. Sajūta “es esmu pasaule, pasaule ir es pats” kļūst pavisam dabīga; kadtā ir nostiprinājusies, vienkārši nav veida kādā būt savtīgam. Būt savtīgam nozīmē tīkot, gūt, krāt priekš daļas uz visa rēķina.

J: Var būt īpašumiem bagāts tos mantojot vai apprecoties, vai vienkārši labas veiksmes dēļ.

501

M: Ja tu pie tā neturies, tie tev tiks atņemti.

J: Vai savā pašreizējā stāvoklī tu vari mīlēt citu personu kā personu?

M: Es esmu tā cita persona, tā cita persona ir es pats; vārdā un formā mēs atšķiramies, bet nav atdalītības. Mūsu būtības saknē mēs esam viens.

J: Vai tas nav tā vienmēr, kad starp cilvēkiem ir mīlestība?

M: Tā ir, bet viņi to neapzinās. Viņi jūt pievilkšanos, bet nezina iemeslu.

J: Kāpēc mīlestība ir tik izvēlīga?

M: Mīlestība nav izvēlīga, izvēlīga ir vēlme. Mīlestībā nav svešinieku. Kad vairs nav savtīguma centrs, visas vēlmes pēc baudas un bailes no sāpēm pārstāj eksistēt; vairs nav intereses būt laimīgam; pāri laimībai ir tīra intensitāte, neizsmeļama enerģija, došanas no mūžīgā avota ekstāze.

J: Vai man nav jāsāk ar labā un sliktā problēmas atrisināšanu sevī?

M: To, kas ir patīkams, cilvēki uzskata par labu, un to, kas ir sāpīgs, viņi uzskata par sliktu.

J: Jā, tā tas ar mums ir, parastajiem cilvēkiem. Bet kā tas ir ar tevi, vienotības līmenī? Kas ir labs un slikts tev?

M: Kas palielina ciešanas ir slikts, un kas tās aizvāc ir labs.

J: Tad ciešanām pašām tu noliedz vērtīgumu. Ir reliģijas, kurās ciešanas tiek uzskatītas par labām un cēlām.

M: Karma jeb liktenis ir labvēlīga likuma izpausme; universālā sliekšanās uz līdzsvaru, harmoniju un vienotību. Katrā mirklī, lai kas tagad notiktu, ir uz labāko. Tas varētu izskatīties sāpīgi un nesmuki, rūgtas un bezjēdzīgas ciešanas, tomēr, ņemot vērā pagātni un nākotni, tas ir uz labāku, vienīgais ceļš ārā no katastrofālās situācijas.

J: Vai ir jācieš par saviem grēkiem?

M: Ciešanas notiek līdzi tam, par ko kāds sevi uztver. Ja tu jūties viens ar cilvēci, tu ciet līdzi cilvēcei.

J: Un tāpēc ka tu uzstāj, ka tu esi viens ar universu, tavām ciešanām nav

502

robežu ne laikā, ne telpā!

M: Būt nozīmē ciest. Jo šaurāks manas sevis identificēšanas loks, jo akūtākas ir ciešanas, kuras ir vēlmju un baiļu radītas.

J: Kristietība ciešanas atzīst par attīrošām un cildinošām, kamēr hinduisms uz tām skatās ar nepatiku.

M: Kristietība ir viens no veidiem, kādā salikt kopā vārdus, hinduisms – cits. Reālais ir, aiz un pāri vārdiem, nekomunicējams, tieši pieredzams, eksplozīvs savā ietekmē uz prātu. To ir viegli gūt, kad nekas cits netiek gribēts. Nereālais tiek iztēles radīts un vēlmes turpināts.

J: Vai nav ciešanu, kuras ir vajadzīgas un labas?

M: Nejaušas vai gadījuma sāpes ir nenovēršamas un pārejošas; tīšas sāpes, izsauktas pat ar vislabākajiem nodomiem, ir bezjēdzīgas un nežēlīgas.

J: Vai tu nesodītu par noziegumu?

M: Sods ir tikai legalizēts noziegums. Sabiedrībā, kas būvēta uz profilaksi nevis uz atriebību, būtu ļoti maz noziegumu. Ar dažiem izņēmumiem apietos medicīniski kā ar neveselu prātu un ķermeni.

J: Šķiet, tev ir mazs pielietojums reliģijai.

M: Kas ir reliģija? Mākonis debesīs. Es dzīvoju debesīs, ne mākoņos, kuri ir kopā saturēti daudzi vārdi. Aizvāc vārdus, un kas paliek? Patiesība paliek.Manas mājas ir nemainīgajā, kas izskatās kā konstantas pretstatu saskaņas un integrācijas stāvoklis. Cilvēki šurp nāk, lai mācītos par tāda stāvokļa reālu eksistenci, šķēršļiem tā uzaušanai un, kad tas visbeidzot tiek uztverts, par mākslu stabilizēties apziņā tā, lai nebūtu konflikta starp sapratni un dzīvi. Stāvoklis pats ir pāri prātam, un to nav vajadzīgs iemācīties. Prāts varfokusēties tikai uz šķēršļiem; redzēt šķērsli kā šķērsli ir efektīvi, jo tas ir prāts, kas iedarbojas uz prātu. Sāc no sākuma: vērs uzmanību uz faktu, ka tuesi. Nevienu brīdi tu nevari teikt “es nebiju”, viss, ko tu vari teikt, ir: “es neatceros”. Tu zini, cik neuzticama ir atmiņa. Pieņem to, pārņemts ar savāmnieka personīgajām darīšanām tu esi aizmirsis, kas tu esi; mēģini atgriezt pazaudēto atmiņu caur zināmā izskaušanu. Tev nevar pateikt, kas notiks, ne

503

arī tas būtu vēlams; gaidas radīs ilūzijas. Iekšējos meklējumos negaidītais ir neizbēgams; atklājums neapšaubāmi ir pāri jebkādai iztēlei. Tieši kā nedzimis bērns nevar zināt dzīvi pēc piedzimšanas, jo tam prātā nav nekā, no kā izveidot pareizu attēlu, tā arī prāts nav spējīgs domāt par reālo nereālājēdzienos, izņemot noraidījumos: “ne šis, ne tas”. Šķērslis ir nereālā uzskatīšana par reālo; aplamā kā aplama redzēšana un aplamā atmešana esamībā ieved realitāti. Pilnīgas skaidrības, milzīgas mīlestības, absolūtas bezbailības stāvokļi; šie ir tikai pieejami vārdi, bezkrāsaini apzīmējumi, norādes uz to, kas var būt. Tu esi kā akls cilvēks, kurš gaida, ka pēc operācijas būs spējīgs redzēt – ja vien tu nemūc no operācijas! Stāvoklī, kurā es esmu, vārdiem nav nekādas nozīmes. Arī pieraduma pie vārdiem nav. Tikai faktiem ir nozīme.

J: Bez vārdiem nevar būt reliģijas.

M: Pierakstītās reliģijas ir tikai vārdu blāķi. Reliģijas savu patieso seju parāda rīcībā, klusā rīcībā. Lai zinātu, kam cilvēks tic, skaties, kā viņš rīkojas. Pārsvarā kalpošana saviem ķermeņiem un prātiem ir cilvēku reliģija. Viņiem varētu būt reliģiskas idejas, bet viņi nerīkojas atbilstoši. Viņi spēlējas ar tām, viņiem bieži tās patīk, bet viņi nerīkojas atbilstoši.

J: Vārdi ir nepieciešami komunikācijai.

M: Informācijas apmaiņai – jā. Bet reāla komunikācija starp cilvēkiem nav verbāla. Lai nodibinātu un uzturētu attiecības ir nepieciešama atvērta apjausma, izpausta tiešā rīcībā. Ne tas, ko tu saki, bet tas, ko tu dari, ir no svara. Vārdi ir tikai prāta radīti un tiem nozīme ir tikai prāta līmenī. Vārds “maize”: ne tu to vari ēst, ne no tā dzīvot; tas tikai nodod ideju. Tas gūst nozīmi tikai tad, kad notiek ēšana. Tādā pašā nozīmē es tev saku, ka Normālais Stāvoklis nav verbāls. Es varētu teikt, ka tā ir gudra mīlestība, izpausta rīcībā, bet šie vārdi pasaka maz, ja vien tu tos nepieredzi to pilnībā un skaistumā.

Vārdiem ir savs ierobežotais lietderīgums, bet mēs neierobežojam tos un novedam sevi pie katastrofas sliekšņa. Mūsu cēlās idejas smalki tiek aizstātas ar necēlu rīcību. Mēs runājam par Dievu, Patiesību un Mīlestību, bet tā vietā, lai tieši to pieredzētu, mums ir definīcijas. Tā vietā, lai

504

paplašinātu un padziļinātu rīcību, mēs slīpējam savas definīcijas. Un mēs iedomājamies, ka mēs zinām to, ko mēs varam definēt!

J: Kā var nodot pieredzi, ja ne caur vārdiem?

M: Pieredzi nevar nodot caur vārdiem. Tā nāk ar rīcību. Cilvēks, kurš savā pieredzē ir intensīvs, izstaros pārliecību un drosmi. Arī citi rīkosies un gūs pieredzi, kas dzimst no rīcības. Verbālai mācībai ir savs pielietojums, tā sagatavo prātu sevis iztukšošanai no krājumiem.

Mentālā brieduma līmenis tiek sasniegts, kad nekas ārējs vairs nav vērtīgs, un sirds ir gatava atstāt visu. Tad reālajam ir iespēja, un tas to notver. Kavēšanās, ja tāda ir, ir prāta dēļ, kurš nevēlas redzēt un atmest.

J: Mēs esam tik absolūti vieni?

M: O, nē, mēs neesam. Tie, kuriem ir, var dot. Un tādu devēju ir daudz. Pasaule pati ir augstākā dāvana, ko uztur mīloša ziedošanās. Bet īstu saņēmēju, gudru un pazemīgu, ir tik maz. “Prasi un tev tiks dots” ir mūžīgais likums. Tu esi iemācījies tik daudz vārdus, tik daudz tu esi runājis.Tu zini visu, bet tu nezini sevi. Jo sevi nevar zināt caur vārdiem – tikai tiešs ieskats to atklās. Skaties iekšup, meklē iekšup.

J: Ir ļoti grūti atmest vārdus. Mūsu mentālā dzīve ir pastāvīga vārdu straume.

M: Tā nav grūtuma vai viegluma lieta. Tev nav alternatīvas. Vai nu tu mēģini, vai nē. Tas ir atkarīgs no tevis.

J: Esmu mēģinājis daudzas reizes, man nav izdevies.

M: Mēģini atkal. Ja tu turpini mēģināt, kaut kas var notikt. Bet, ja nē, tu esi iesprūdis. Tu varētu zināt visus pareizos vārdus, citēt svētos rakstus, būt spožs savās diskusijās un tomēr palikt kaulu maiss. Vai tu varētu būt neievērojams un vienkāršs, pavisam nesvarīga persona, tomēr izstarot mīlošu labsirdību un dziļu gudrību.

505

99. Uztvertais nevar būt uztvērējsJautātājs: Līdz šim es ceļoju apkārt no vienas vietas uz otru, pētot dažādas praksēm pieejamās jogas, un neesmu varējis nolemt, kura man derētu vislabāk. Es būtu pateicīgs par lietpratēja padomu. Pašreiz visu šo meklējumu dēļ es jūtos tikai noguris no idejas par patiesības atrašanu. Man tas šķiet gan nevajadzīgi, gan problemātiski. Dzīve ir baudāma tāda, kāda tāir, un es neredzu jēgu to uzlabot.

Maharadž: Tu esi laipni lūgts palikt savā apmierinātībā, bet vai tu to vari? Jaunība, spars, nauda – viss aizies ātrāk, nekā tu to iedomājies. Bēdas, no kurām līdz šim tu esi izvairījies, tevi dzīs pa pēdām. Ja tu gribi būt pāri ciešanām, tev ar tām ir jātiekas pusceļā un jāapskauj tās. Atmet pieradumus,dzīvo vienkāršu un skaidru dzīvi, nedari pāri dzīvām būtnēm; šie ir jogas pamati. Lai atrastu realitāti, tev ir jābūt īstam katrā vismazākajā ikdienišķajādarbībā; patiesības meklējumos ar blēdīšanos neies cauri. Tu saki, tev sava dzīve šķiet baudāma. Varbūt tā tas ir – pašreiz. Bet kurš to bauda?

J: Es atzīstos, es nezinu baudītāju, ne arī baudīto. Es tikai zinu baudu.

M: Pavisam pareizi. Bet bauda ir prāta stāvoklis – tas nāk un iet. Pati tās nepastāvība padara to par uztveramu. Tu nevari apzināties to, kas nemainās.Bet pati izmaiņu uztvere – vai tā nepieprasa nemainīgu fonu?

J: Galīgi nē. Iepriekšējā stāvokļa atmiņa salīdzinājumā ar pašreizējo faktisko stāvokli dod izmaiņu pieredzi.

M: Starp to, kas atmiņā, un faktisko ir atšķirība pamatā, ko var novērot ik mirkli. Nevienā brīdī faktiskais nenāk no atmiņas. Starp šiem diviem ir atšķirība veidā, ne tikai intensitātē. Faktiskais ir neapšaubāmi. Ar nekādām gribas vai iztēles pūlēm šos divus nevar samainīt vietām. Tātad, kas ir tas, kas faktiskajam dod šo unikālo kvalitāti?

J: Faktiskais ir reāls, tajā, kas nāk no atmiņas, ir laba deva nenoteiktības.

M: Tā ir, bet kāpēc? Mirkli atpakaļ atmiņa bija faktiskais, pēc mirkļa faktiskais būs atmiņa. Kas faktisko padara unikālu? Acīmredzami, tā ir klātbūtnes sajūta. Atmiņā un gaidās ir skaidra sajūta, ka tiek vērots mentāls

506

stāvoklis, bet faktiskajā primārā sajūta ir klātbūtnes un apjaušanas sajūta.

J: Jā, redzu. Tā ir apjausma, kas padara faktisko un atmiņu par atšķirīgiem. Par pagātni vai nākotni domā, bet tagadne ir tagad.

M: Lai kur tu dotos, šeit un tagad sajūtu tu vienmēr nes līdzi. Tas nozīmē, ka tu esi neatkarīgs no telpas un laika, ka telpa un laiks ir tevī, ne tu tajos. Tā ir tava sevis identificēšana ar ķermeni, kas, protams, ir ierobežots telpā un laikā, kas dod tev ierobežotības sajūtu. Īstenībā tu esi bezgalīgs un mūžīgs.

J: Šis bezgalīgais un mūžīgais manis pats, kā man to zināt?

M: Pats, ko tu gribi zināt, vai tas ir kāds otrs pats? Tu esi radīts no vairākiem pašiem? Protams, ir tikai viens pats, un tu esi tas pats. Pats, kas tuesi, ir vienīgais pats. Aizvāc un atmet savas aplamās idejas par sevi, un te tas ir, visā savā varenībā. Tas ir tikai tavs prāts, kas attur sevis-zināšanu.

J: Kā man tikt vaļā no prāta? Un vai dzīve bez prāta cilvēka līmenī ir iespējama?

M: Nav tādas lietas kā prāts. Ir idejas, un dažas no tām ir aplamas. Atmet aplamās idejas, jo tās ir nepareizas un aizsedz tavu sevis redzējumu.

J: Kuras idejas ir aplamas un kuras pareizas?

M: Apgalvojumi parasti ir aplami, noliegumi – pareizi.

J: Nevar dzīvot, visu noliedzot.

M: Tikai noliedzot var dzīvot. Apgalvojumi ir važas. Apšaubīt un noliegt ir nepieciešami. Tā ir sadumpošanās būtība, un bez sadumpošanās nevar būt brīvības.

Nav otra jeb augstāka sevis, kurš būtu jāmeklē. Tu esi augstākais pats, tikai atmet aplamās idejas, kādas tev par sevi ir. Abi, gan ticība, gan saprāts, tev saka, ka tu neesi ne ķermenis, ne tā vēlmes un bailes, ne arī tu esi prāts ar savām krāšņajām idejām, ne loma, kuru tev liek spēlēt sabiedrība, persona, kurai tev it kā ir jābūt. Atmet aplamo, un patiesais nāks pats.

Tu saki, tu gribi zināt sevi. Tu esi tu pats – tu nevari būt nekas cits kā tas,

507

kas tu esi. Vai zināšana ir atšķirta no būšanas? Jebkas, ko tu zini ar savu prātu, nāk no prāta, ne no tevis; par sevi tu vari tikai teikt: “Es esmu, es apjaušu, man tas patīk.”

J: Dzīvam būšanu es redzu kā sāpīgu stāvokli.

M: Tu nevari būt dzīvs, jo tu esi dzīve pati. Tā ir persona, par ko tu sevi esi iedomājies, kas cieš, ne tu. Izgaisini to apjausmā. Tā ir tikai atmiņu un pieradumu čupa. No nereālā apjausmas līdz tavas īstās dabas apjausmai ir bezdibenis, kuru tu viegli šķērsosi, kad tu pārvaldīsi tīras apjausmas mākslu.

J: Viss, ko es zinu, ir, ka es nezinu sevi.

M: Kā tu zini, ka tu nezini sevi? Tavs tiešais ieskats saka tev, ka pats sevi tuzini kā pirmo, jo nekas neeksistē, ja tevis nav tur, lai pieredzētu tā eksistenci. Tu iztēlojies, ka tu sevi nezini, jo tu nevari sevi aprakstīt. Tu vienmēr vari pateikt: “Es zinu, ka es esmu”, un tu noraidīsi apgalvojumu “es neesmu” kā aplamu. Bet jebkas, kas var tikt aprakstīts, nevari būt tu pats, un, kas tu esi, nevar tikt aprakstīts. Tu vari tikai zināt sevi, esot pats, bez nekādiem mēģinājumiem definēt sevi un aprakstīt sevi. Kad reiz tu esi sapratis, ka tu neesi nekas uztverams vai aptverams, ka, lai kas parādītos apziņas laukā, nevari būt tu pats, tu uzsāksi jebkādu sevis-identifikāciju izskaušanu kā vienīgo ceļu, kas tevi var aizvest uz dziļāku sevis realizāciju. Tu burtiski progresē caur noliegšanu – īsta raķete. Zināt, ka tu neesi ne ķermenī, ne prātā, kaut arī tu apjaut abus, jau ir sevis-zināšana.

J: Ja es neesmu ne ķermenis, ne prāts, kāpēc es tos apjaušu? Kā es varu uztvert kaut ko, kas ir svešs no manis?

M: “Nekas neesmu es” ir pirmais solis. “Viss esmu es” ir nākošais. Abi karājas idejā: “ir pasaule”. Kad arī šis tiek atdots, tu paliec, kas tu esi – ne-duālais Pats. Tu esi tas šeit un tagad, bet tavs redzējums tiek aplamu ideju par sevi aizšķērsots.

J: Labi, es atzīstu, ka es esmu, es biju, es būšu; vismaz no dzimšanas līdz nāvei. Man nav šaubu par manu būšanu šeit un tagad. Bet man ar to nepietiek. Manā dzīvē trūkst prieka, dzimuša no harmonijas starp iekšējo unārējo. Ja es viens esmu, un pasaule ir tikai projekcija, tad kāpēc nav

508

harmonijas?

M: Tu radi nesaskaņas un tad sūdzies! Kad tu gribi un baidies, un identificē sevi ar savām jūtām, tu radi bēdas un važas. Kad tu radi ar mīlestību un gudrību un paliec nepieķēries pie saviem radījumiem, rezultāts ir harmonija un miers. Bet, lai kāds būtu tava prāta stāvoklis, kādā veidā tas uz tevi atspoguļojas? Tā ir tikai tava sevis-identificēšana ar tavu prātu, kas padara tevi par laimīgu vai nelaimīgu. Sacelies pret savu vergošanu savam prātam, redzi savas važas kā sevis radītas un pārrauj pieķeršanās un novēršanās važas. Turi prātā savu brīvības mērķi, kamēr tev pielec, ka tu jau esi brīvs, ka brīvība nav kaut kas attālā nākotnē, lai tiktu nopelnīta ar sāpīgiem pūliņiem, bet tā ir mūžīgi tava, lai to izmantotu! Atbrīvošanās nav guvums, bet drosmes jautājums, drosmes ticēt, ka tu jau esi brīvs, un rīkošanās atbilstoši.

J: Ja es darīšu, kā man patīk, man būs jācieš.

M: Tik un tā tu esi brīvs. Tavas rīcības sekas būs atkarīgas no sabiedrības, kurā tu dzīvo, un tās pieņēmumiem.

J: Es varētu rīkoties neapdomīgi.

M: Līdz ar drosmi parādīsies gudrība un žēlsirdība, un prasme rīcībā. Tu zināsi, ko darīt, un, lai ko tu darītu, tas būs labi visiem.

J: Es manu, ka dažādie manis aspekti karo viens ar otru, un manī nav miera.Kur ir brīvība un drosme, gudrība un žēlsirdība? Mana rīcība tikai paplašinabezdibeni, kurā es eksistēju.

M: Tas viss tā ir, jo tu uzskati sevi par kādu vai par kaut ko. Izbeidz, skaties, izpēti, uzdod pareizos jautājumus, nonāc pie pareizajiem secinājumiem, un esi drosmīgs rīkoties balstoties uz tiem, un skaties, kas notiks. Pirmie soļi no tavas galvas varētu nonest jumtu, bet drīz saviļņojumsrimsies, un būs miers un prieks. Tu zini par sevi tik daudz lietas, bet zinātāju tu nezini. Atrodi, kas tu esi, zinātā zinātāju. Uzcītīgi skaties iekšup, atceries atcerēties, ka uztvertais nevar būt uztvērējs. Lai ko tu redzētu, dzirdētu vai domātu, atceries – tu neesi tas, kas notiek, tu esi tas, ar ko tas notiek. Grimsti dziļi sajūtā “es esmu” un tu noteikti atklāsi, ka uztverošais

509

centrs ir universāls, tik universāls, cik gaisma, kas izgaismo pasauli. Viss, kas notiek universā, notiek ar tevi, kluso liecinieku. No otras puses, lai kas tiktu darīts, tiek tevis, universālās un neizsmeļamās enerģijas, darīts.

J: Tas, bez šaubām, ir ļoti pacilājoši dzirdēt, ka es esmu klusais liecinieks, kā arī universālā enerģija. Bet kā pārkāpt no verbāla apgalvojuma uz tiešu zināšanu? Dzirdēšana nav zināšana.

M: Pirms tu kaut ko tieši, neverbāli vari zināt, tev ir jāzina zinātājs. Līdz šim tu par zinātāju uzskatīji prātu, bet tas tā nav. Prāts tevi piebāž ar attēliem un idejām, kuras atmiņā atstāj rētas. Tu atcerēšanos uzskati par zināšanu. Patiesa zināšana ir vienmēr svaiga, jauna, negaidīta. Tā uznāk virspusē no iekšienes. Kad tu zini, kas tu esi, tu arī esi tas, ko tu zini. Starp zināšanu un būšanu nav starpas.

J: Es varu tikai izpētīt prātu ar prātu.

M: Kā vien vari, izmanto savu prātu, lai zinātu savu prātu. Tas ir pilnībā atbilstoši un ir arī vislabākā sagatavošanās iešanai pāri prātam. Būšana, zināšana un baudīšana ir tevis paša. No sākuma realizē tevis paša būšanu. Šis ir viegli, jo sajūta “es esmu” vienmēr ir ar tevi. Tad tiecies ar sevi kā ar zinātāju, atšķirtu no zinātā. Kad tu zini sevi kā tīru būšanu, brīvības ekstāze ir tava.

J: Kura no jogām šī ir?

M: Kāpēc uztraukties? Tas, kas tev liek šurp nākt, ir tas, ka tu neesi apmierināts ar savu dzīvi, kāda tā ir, ķermeņa un prāta dzīvi. Tu varētu mēģināt tos uzlabot, kontrolējot un ieveidojot tos pēc kāda ideāla, jeb tu vari pārraut sevis-identificēšanās mezglu pavisam un skatīties uz savu ķermeni un prātu kā kaut ko, kas notiek, nekādā veidā tevi neiesaistot.

J: Vai būs pareizi, ja kontroles un disciplīnas ceļu es saukšu par radža joga un nepieķeršanās ceļu par džnāna joga? Un ideāla pielūgsmi par bhakti joga?

M: Ja tev tā tīk. Vārdi norāda, bet neizskaidro. Tas, ko es mācu, ir sens un vienkāršs atbrīvošanās veids caur sapratni. Saproti savu prātu, un tā tvērienspār tevi pārtrūks. Prāts pārprot, pārpratums ir pati tā daba. Pareiza sapratne

510

ir vienīgais remdējums, vienalga, kādu vārdu tu tai dod. Tā ir visagrākā un arī pēdējā, jo tā apejas ar prātu, kāds tas ir.

Nekas, ko tu dari, tevi nemainīs, jo tev nav vajadzīgs mainīties. Tu varētu mainīt savu prātu vai savu ķermeni, bet tas vienmēr ir kaut kas tev ārējs, kastiek mainīts, ne tu. Kāpēc vispār uztraukties par mainīšanos? Realizē visbeidzot un uz visiem laikiem, ka ne tavs ķermenis, ne tavs prāts, ne pat tava apziņa esi tu pats, un stāvi viens savā patiesajā dabā pāri apziņai un bez-apziņai. Nekādas pūles tevi turp nevar aizvest, tikai sapratnes skaidrība.Izpēti savus pārpratumus un atmet tos, tas ir viss. Nav nekā, ko meklēt un atrast, jo nav nekā pazaudēta. Atslābsti un vēro “es esmu”. Realitāte ir tieši aiz tā. Esi kluss, esi mierīgs, tas parādīsies, jeb drīzāk tas tevi paņems.

J: Vai man no sākuma ir jātiek vaļā no sava ķermeņa un prāta?

M: Tu to nevari, pati ideja tevi pie tiem piesaista. Tikai saproti un atmet.

J: Neesmu spējīgs atmest, jo neesmu integrēts.

M: Iedomājies, tu esi pilnībā integrēts, tavas domas un rīcība ir pilnībā koordinētas. Kā tas tev palīdzēs? Tas tevi neatbrīvos no sevis kļūdainās uzskatīšanas par ķermeni un prātu. Redzi tos pareizi kā “ne tu”, tas ir viss.

J: Tu gribi, lai es atceros aizmirst!

M: Jā, tas tā izskatās. Tomēr tas nav bezcerīgi. Tu to vari. Tikai esi tajā patiess. Tava aklā grābstīšanās ir pilna cerību. Tava pati meklēšana ir atrašana. Tu nevari ciest neveiksmi.

J: Jo mēs neesam integrēti, mēs ciešam.

M: Mēs cietīsim tikmēr, kamēr mūsu domas un rīcība būs vēlmju un baiļu izsaukta. Redzi to bezjēdzību, un briesmas un haoss, ko tie rada, rimsies. Necenties sevi reformēt, tikai redzi jebkādu izmaiņu bezjēdzību. Mainīgais turpina mainīties, kamēr nemainīgais gaida. Negaidi, ka mainīgais tevi aizvedīs uz nemainīgo – tas nekad nevar tā notikt. Tikai tad, kad pati mainīšanās ideja tiek redzēta kā aplama un atmesta, nemainīgais var ienākt pats.

J: Visur, kur es dodos, man saka, ka man ir pamatīgi jāmainās, lai es varētu

511

redzēt reālo. Šis tīšais, pašam sev uzstādītais mainīšanās process tiek saukts par jogu.

M: Jebkādas izmaiņas iespaido tikai prātu. Lai būtu, kas tu esi, tev ir jāiet pāri prātam, sevis paša būšanā. Nav svarīgi, kas ir prāts, kuru tu atstāj aiz muguras, ja vien tu to atstāj aiz muguras uz labu. Arī šis nav iespējams bez sevis-realizācijas.

J: Kas ir pirmais – prāta atmešana vai sevis-realizācija?

M: Pavisam noteikti sevis-realizācija ir pirmā. Prāts nevar pats sev iet pāri. Tam ir jāeksplodē.

J: Nekādu ieskatu pirms eksplozijas?

M: Eksplozīvais spēks nāk no reālā. Bet tev tiek ieteikts sagatavot tam savu prātu. Bailes to vienmēr var atlikt līdz citai iespējai.

J: Es biju domājis, ka iespēja pastāv vienmēr.

M: Teorētiski – jā. Praksē ir jārodas situācijai, kad klātesamībā ir visi sevis-realizācijai nepieciešamie faktori. Tam nevajadzētu mazināt tavu entuziasmu. Tava turēšanās “es esmu” faktā drīz radīs citu iespēju. Jo attieksme pievelk iespēju. Viss, ko tu zini, ir netiešs. Tikai “es esmu” ir tiešs, un tam nav vajadzīgi pierādījumi. Paliec ar to.

100. Sapratne noved pie brīvībasJautātājs: Daudzās pasaules valstīs izmeklētāji seko praksēm, kuras paredzētas atzīšanās izspiešanai un arī, nepieciešamības gadījumā, personības koriģēšanai. Ar speciālām fizisku un morālu ietekmju tehnikām un caur pierunājošām pārrunām vecā personība tiek salauzta, un tās vietā tiek radīta jauna personība. Cilvēks, kurš tiek pakļauts izmeklēšanai, tik daudz reizes dzird, ka viņš ir valsts ienaidnieks un nodevējs, ka pienāk

512

diena, ka viņā kaut kas salūzt, un viņš sāk justies pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir nodevējs, dumpinieks, nicināms un pelnījis sodu. Šis process tiek saukts par smadzeņu skalošanu.

Mani nošokēja, ka reliģiskās un jogu prakses ir ļoti līdzīgas “smadzeņu skalošanai”. Tās pašas fiziskās un mentālās ietekmes, uzturēšanās vienatnē, spēcīga grēka sajūta, izmisums, vēlme izmukt, likvidējoties un pārtopot, jauna sevis attēla pieņemšana un šī attēla personificēšana. Tā pati konkrētu formulu atkārtošana: “Dievs ir labs; Guru zina; ticība mani izglābs.” Tā sauktajās jogu vai reliģiskajās praksēs darbojas tas pats mehānisms. Prātam liek koncentrēties uz kādu konkrētu ideju, atsakoties no visām citām idejām,un ar disciplīnu un sāpīgām praksēm tiek stingri uzturēta koncentrēšanās. Tiek maksāta augsta cena dzīvē un laimībā, un tas, kas tiek par to gūts, tāpēc izskatās ļoti svarīgs. Šī iepriekš-nosacītā pārmaiņa, acīmredzama vai slēpta, reliģiska vai politiska, ētiska vai sociāla varētu izskatīties patiesa un ilgstoša, tomēr tajā ir mākslīguma sajūta.

Maharadž: Tev ir taisnība. Esot pakļauts tik daudz grūtībām, prāts tiek izmežģīts un paliek nekustīgs. Prāta stāvoklis kļūst riskants; lai ko tas darītu, tas beidzas dziļākās važās.

J: Tad kāpēc tiek ieteiktas sādhanas?

M: Kamēr tu nepieliksi milzīgas pūles, tu nebūsi pārliecināts, ka pūles tevi nekur nevedīs. Pats ir tik pašpārliecināts, ka, ja vien tas nav pilnībā zaudējiscerību, tas nepadosies. Verbāla pārliecība vien nav pietiekoša. Tikai stingri fakti rāda sevis-attēla absolūto tukšumu.

J: Tas smadzeņu skalotājs dara mani traku, un Guru dara mani saprātīgu. Process ir līdzīgs. Tomēr motīvs un mērķis ir pilnībā atšķirīgi. Līdzības, iespējams, ir tikai verbālas.

M: Ielūgums vai likšana ciest sevī satur vardarbību, un vardarbības augļi nevar būt saldi.

Ir konkrētas situācijas dzīvē, nenovēršami sāpīgas, un tev tām ir jāiet cauri. Ir arī konkrētas situācijas, kuras tu pats esi radījis, tīši vai netīšām. Un no šīm tev ir jāgūst mācība, lai tās netiktu atkārtotas atkal.

513

J: Šķiet, mums ir jācieš, lai mēs varam mācīties pārvarēt sāpes.

M: Sāpēm ir jāiet cauri. Nav tāda lieta kā sāpju pārvarēšana, un nekādi treniņi nav vajadzīgi. Treniņš ir nākotnei, attieksmju veidošana ir baiļu zīme.

J: Kad es zinu, kā tikties ar sāpēm, es no tām esmu brīvs, nebaidos no tām, un tāpēc esmu laimīgs. Šis ir tas, kas notiek ar cietumnieku. Viņš pieņem savu sodu kā taisnīgu un pienācīgu un ir mierā ar cietuma ierēdņiem un valsti. Neviena reliģija nedara neko citu kā tikai sludina pieņemšanu un atdošanos. Mūs iedrošina atzīties vainā, justies atbildīgiem par pasaules ļaunumiem un norādīt uz sevi kā vienīgo to cēloni. Mana problēma ir: Es neredzu nekādu lielo atšķirību starp smadzeņu skalošanu un sādhanu, izņemot to, ka sādhanas gadījumā cilvēks netiek fiziski piespiests. Piespiedošs ieteikuma elements ir abos.

M: Kā teici, līdzības ir virspusējas. Tev nav tajās jāieķeras.

J: Ser, līdzības nav virspusējas. Cilvēks ir kompleksa būtne un vienā un tajāpašā laikā var būt gan apsūdzētājs, gan apsūdzētais, tiesnesis, apsargs un bende. “Labprātīgā” sādhanā nav daudz labprātīga. Cilvēks tiek spēku virzīts, kuri ir pāri viņa sapratnei un kontrolei. Savu mentālo metabolismu es varu mainīt tik pat maz cik fizisku, izņemot caur sāpīgiem un ilgstošiem pūliņiem – kas ir joga. Viss, ko es prasu, ir: vai Maharadž piekrīt, ka joga norāda uz vardarbību?

M: Es piekrītu, ka joga, par kādu tu runā, nozīmē vardarbību, un es nekad neatbalstu nekādu vardarbības formu. Mans ceļš ir pilnīgi nevardarbīgs. Es domāju precīzi to, ko saku: nevardarbīgs. Atrodi pats, kas tas ir. Es tikai saku: tas ir nevardarbīgs.

J: Es vārdus lietoju pareizi. Kad Guru man liek meditēt sešpadsmit stundas dienā visu manu atlikušo mūžu, es to nevaru izdarīt bez ārkārtējas vardarbības pret sevi. Vai tāds Guru ir pareizs vai nepareizs?

M: Neviens tev nespiež meditēt sešpadsmit stundas dienā, ja vien tu pats tā nejūties. Tas ir tikai veids, kā tev pateikt: “paliec ar sevi, nepazaudējies citos”. Skolotājs gaidīs, bet prāts ir nepacietīgs.

514

Tas nav skolotājs, tas ir prāts, kurš ir vardarbīgs un arī baidās no sevis paša vardarbības. Kas nāk no prāta, ir relatīvs, ir kļūda to padarīt par absolūtu.

J: Ja es turpinu būt pasīvs, nekas nemainīsies. Ja esmu aktīvs, man ir jābūt vardarbīgam. Ko es tādu varu darīt, kas nebūtu ne bezjēdzīgs, ne vardarbīgs?

M: Protams, ir ceļš, kurš nav ne vardarbīgs, ne bezjēdzīgs, tomēr ārkārtīgi efektīvs. Tikai skaties uz sevi, kāds tu esi, redzi sevi, kāds tu esi, pieņem sevi, kāds tu esi, un ej arvien dziļāk tajā, kas tu esi. Vardarbība un nevardarbība apraksta tavu attieksmi pret citiem; pats attiecībā uz sevi nav ne vardarbīgs, ne nevardarbīgs, tas vai nu apjauš sevi vai neapjauš sevi. Ja tas sevi zina, viss, ko tas dara, būs pareizi; ja tas nezina, viss, ko tas dara, būs aplami.

J: Ko tu domā, sakot: es zinu sevi, kāds es esmu?

M: Pirms prāta – es esmu. “Es esmu” nav doma prātā; prāts notiek ar mani, es nenotieku ar prātu. Un, jo laiks un telpa ir prātā, es esmu pāri laikam un telpai, mūžīgs un visuresošs.

J: Vai tu to nopietni? Vai tu tiešām gribi teikt, ka tu eksistē visur un visos laikos?

M: Jā, nopietni. Man tas ir acīmredzami, kā kustēšanās brīvība tev. Iedomājies koku, kurš jautā mērkaķim: “Vai tu to nopietni, ka tu vari kustēties no vienas vietas uz otru?” Un mērkaķis saka: “Jā, nopietni.”

J: Vai tu esi brīvs arī no cēloņsakarības? Vai tu vari darīt brīnumus?

M: Pasaule pati ir brīnums. Es esmu pāri brīnumiem – es esmu absolūti normāls. Ar mani viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Es neiejaucos radībā. Kāds man labums no maziem brīnumiem, ja vislielākais no brīnumiem ar mani notiek visu laiku? Lai ko tu redzētu, tā vienmēr ir tevis paša esamība, ko tu redzi. Ej arvien dziļāk sevī, meklē iekšup, sevis-atklāšanā nav ne vardarbības, ne nevardarbības. Aplamā iznīcināšana nav vardarbība.

J: Kad es praktizēju pašizpēti vai eju iekšup ar ideju, ka tas kaut kādā veidā man dos labumu, es vēl joprojām mūku no tā, kas es esmu.

515

M: Pavisam pareizi. Patiesa pašizpēte vienmēr ir iekš kaut kā, ne ārā no kaut kā. Kad es taujāju, kā gūt vai izvairīties no kaut kā, es īsti netaujāju. Lai kaut ko zinātu, ir jāpieņem to – totāli.

J: Jā, lai zinātu Dievu, man Dievs ir jāpieņem – cik baisi!

M: Pirms tu vari pieņemt Dievu, tev ir jāpieņem sevi, kas ir vēl baisāk. Pirmie soļi sevis pieņemšanā nepavisam nav patīkami, jo tas, kas tiek redzēts, nav priecīgs skats. Ir nepieciešama drosme, lai ietu tālāk. Palīdz klusums. Skaties uz sevi totālā klusumā, neapraksti sevi. Skaties uz to būtību, kura tu tici, ka tu esi, un atceries – tu neesi tas, ko tu redzi. “Šis es neesmu – kas es esmu?” ir pašizpētes kustība. Citu līdzekļu uz atbrīvošanos nav, viss nozīmē atlikšanu. Apņēmīgi noraidi to, kas tu neesi, kamēr īstais Pats parādās savā varenajā tukšumā, savā bez-lietu būtībā.

J: Pasaule iet cauri straujām un kritiskām izmaiņām. Mēs to skaidri redzam Savienotajās Valstīs, kaut arī tas notiek citās valstīs. No vienas puses, noziegumu paliek vairāk, no otras puses – neviltota svētuma ir vairāk. Veidojas kopienas, un dažas no tām ir ļoti augstā integritātes un askētisma līmenī. Izskatās, ka ļaunums caur saviem panākumiem pats sevi iznīcina, kāuguns, kurš patērē savu degvielu, kamēr labais, kā dzīve, turpina pats sevi.

M: Kamēr tu notikumus dali labajos un ļaunajos, tev varētu būt taisnība. Īstenībā labs kļūst par ļaunu, un ļauns kļūst labs paši savā piepildījumā.

J: Kā ar mīlestību?

M: Kad tā pārvēršas kārē, tā kļūst destruktīva.

J: Kas ir kāre?

M: Atcerēšanās – iztēle – gaidas. Tā ir maņu un vārdu lieta. Pieraduma veids.

J: Vai brahmačarja, atturība, ir jogas neatņemama sastāvdaļa?

M: Dzīve ar ierobežojumiem un apspiešanu nav joga. Prātam ir jābūt brīvam no vēlmēm un atslābušam. Tas nāk ar sapratni, ne ar apņemšanos, kas ir tikai atmiņas forma. Saprotošs prāts ir brīvs no vēlmēm un bailēm.

J: Kā es varu sev likt saprast?

516

M: Meditējot, kas nozīmē – pievēršot uzmanību. Apjaut pilnībā savu problēmu, skaties uz to no visām pusēm, vēro, kā tā ietekmē tavu dzīvi. Tadliec to mierā. Vairāk par to neko tu darīt nevari.

J: Vai tas mani atbrīvos?

M: Tu esi brīvs no tā, ko tu esi sapratis. Ārējas brīvības izpausmes varētu parādīties vēlāk, bet tās jau ir te. Negaidi nevainojamību. Manifestācijā nepastāv nevainojamības. Detaļām ir jākonfliktē. Neviena problēma netiek atrisināta pilnībā, bet tu vari no tās atkāpties līdz līmenim, kurā tā vairs nedarbojas.

101. Džnānī ne tver, ne turasJautātājs: Kā džnānī rīkojas, kad viņam kaut kas ir jāizdara? Vai viņš sastāda plānus, lemj par to detaļām un izpilda tos?

Maharadž: Džnānī situāciju saprot pilnībā un momentā zina, kas ir jādara. Tas ir viss. Pārējais notiek pats no sevis, un lielā mērā neapzināti. Džnānī identitāte ar visu, kas ir, ir tik pilnīga, ka, kā viņš atbild pasaulei, tā pasaule atbild viņam. Viņš ir absolūti drošs, ka, kad situācija ir redzēta, notikumi risināsies atbilstoši. Parasts cilvēks ir personīgi norūpējies, viņš apsver savus riskus un iespējas, bet džnānī paliek neiesaistījies, drošs, ka viss notiks tā, kā tam ir jānotiek; un nav lielas nozīmes tam, kas notiek, jo beigāsatgriešanās līdzsvarā un harmonijā ir neizbēgama. Pašā lietu sirdī ir miers.

J: Esmu sapratis, ka personība ir ilūzija, un modra nepieķeršanās bez identitātes zaudēšanas ir punkts, kurā mēs kontaktējamies ar realitāti. Vai tu, lūdzu, man nepastāstītu – vai šajā mirklī tu esi persona vai sevi apjautošaidentitāte?

M: Es esmu abi. Bet reālo pašu nevar aprakstīt, izņemot izteiksmē, kāda nāk no personas, izteiksmē, kas es neesmu. Viss, ko var pateikt par personu,

517

nav pats, un nevar neko pateikt par to sevi, kas neattiektos uz personu, kāda tā ir, kāda tā varētu būt, kādai tai būtu jābūt. Visi atribūti ir personīgi. Reālais ir pāri atribūtiem.

J: Vai pats dažreiz kļūst par personu?

M: Kādā veidā es varētu tāda būt? Persona ir tas, pēc kā es izskatos citām personām. Sev pašam es esmu bezgalīgais apziņas izplatījums, kurā bezgalīgā secībā parādās un pazūd neskaitāmas personas.

J: Kāpēc ir tā, ka persona, kura priekš tevis ir pavisam iluzora, mums izskatās reāla?

M: Tu, pats, būdams visas būšanas, apziņas un prieka sakne, iedod realitāti visam, ko tu uztver. Šī realitātes došana vienmēr notiek šajā tagad, nekādā citā laikā, jo pagātne un nākotne ir tikai prātā. “Būšana” ir attiecināma tikai uz tagad.

J: Vai arī mūžība nav bezgalīga?

M: Laiks ir bezgalīgs, kaut ierobežots, mūžība ir mirklīgajā tagad. Mēs to laižam garām, jo prāts vienmēr lēkā starp pagātni un nākotni. Tas nestāsies, lai fokusētos uz tagad. Tas var tikt izdarīts salīdzinoši viegli, ja ir radusies interese.

J: Kas rada interesi?

M: Patiess dedzīgums, brieduma zīme.

J: Un kā nāk briedums?

M: Turot savu prātu skaidru un tīru, dzīvojot savu dzīvi pilnā apjausmā par katru mirkli, tam notiekot, izpētot un izgaisinot savas vēlmes un bailes, līdz ko tās parādās.

J: Vai tāda koncentrācija vispār ir iespējama?

M: Mēģini. Viens solis, pa solim ejot, ir viegls. Enerģija plūst no patiesa dedzīguma.

J: Es, šķiet, neesmu patiesi dedzīgs.

518

M: Sevis-nodevība ir smaga lieta. Tas sapūdē prātu kā vēzis. Remdējums ir domāšanas skaidrībā un integritātē. Mēģini saprast, ka tu dzīvo ilūziju pasaulē, izpēti tās un atklāj to saknes. Pati mēģināšana to darīt padarīs tevi par patiesi dedzīgu, jo pareizā rīcībā ir prieks.

J: Kur tas mani aizvedīs?

M: Kur tas var tevi aizvest, ja ne pie paša šī nevainojamības? Kad tu esi nostiprinājies iekš tagad, tev vairs nav kur iet. To, kas tu esi bez-laicīgi, tu izpaud mūžīgi.

J: Vai tu esi viens vai daudzi?

M: Es esmu viens, bet izskatos kā daudzi.

J: Kāpēc vispār jāparādās?

M: Ir labi būt un būt apzinātam.

J: Dzīve ir bēdīga.

M: Neziņa rada bēdas. Laime seko sapratnei.

J: Kāpēc neziņai vajadzētu būt sāpīgai?

M: Tā ir sakne visām vēlmēm un bailēm, kuri ir sāpīgi stāvokļi un nebeidzamu kļūdu avots.

J: Esmu redzējis, ka cilvēki, kuri it kā ir realizējuši, smejas un raud. Vai tas neparāda, ka viņi nav brīvi no vēlmēm un bailēm?

M: Viņi varētu smieties un raudāt atbilstoši apstākļiem, bet iekšēji viņi ir vēsi un skaidri, nepieķērušies vēro savas spontānās reakcijas. Izskats ir maldīgs, un vēl jo vairāk tas tā ir džnānī gadījumā.

J: Es tevi nesaprotu.

M: Prāts nevar saprast, jo prāts ir trenēts tveršanai un turēšanai, kamēr džnānī ne tver, ne turas.

J: Pie kā es tāda turos, pie kā neturies tu?

M: Tu esi atmiņu radījums; vismaz tu sevi par tādu iedomājies. Es esmu

519

pilnībā neiedomāts. Es esmu, kas es esmu, neesmu identificējams ne ar kādu fizisku vai mentālu stāvokli.

J: No līdzsvara tevi izsistu negadījums.

M: Jocīgi, bet tas neizsit. Man pašam par pārsteigumu, es palieku, kāds es esmu – tīra apjausma, modra par visu, kas notiek.

J: Pat nāves brīdī?

M: Kas man no tā, ja ķermenis mirst?

J: Vai tev tas nav vajadzīgs, lai saskartos ar pasauli?

M: Man pasaule nav vajadzīga. Ne arī es tādā esmu. Pasaule, par ko tu domā, ir tevis paša prātā. Es to varu redzēt cauri tavām acīm un prātam, bet es pilnībā apjaušu, ka tā ir atmiņu projekcija; tā tiek reālā skarta tikai apjausmas punktā, kas var būt tikai tagad.

J: Vienīgā starpība starp mums, šķiet, ir tā, ka es turpinu teikt, ka es nezinu savu patieso sevi, tu turpini teikt, ka tu to zini labi; vai starp mums ir vēl kāda atšķirība?

M: Starp mums nav atšķirību; ne arī es varu teikt, ka es zinu sevi, es zinu, ka es neesmu ne aprakstāms, ne definējams. Ir plašums, pāri vistālākajam prāta sniedzienam. Tas plašums ir manas mājas; tas plašums esmu es pats. Un tas plašums ir arī mīlestība.

J: Tu mīlestību redzi visur, es redzu tikai naidu un ciešanas. Cilvēces vēsture ir individuālu un kolektīvu slepkavību vēsture. Neviena cita būtne tānejūsmo nogalinot.

M: Ja tu ieskatīsies motīvos, tu atradīsi mīlestību, mīlestību uz sevi un uz savu. Cilvēki cīnās par to, ko viņi iedomājas, ka viņi mīl.

J: Protams, viņu mīlestībai ir jābūt gana reālai, ja viņi ir gatavi par to mirt.

M: Mīlestībai nav robežu. Kas ir limitēts priekš dažiem, nevar būt saukts par mīlestību.

J: Vai tu zini tādu neierobežotu mīlestību?

520

M: Jā, zinu.

J: Kā tas jūtās?

M: Viss tiek mīlēts un viss ir mīlams. Nekas netiek izslēgts.

J: Pat ne riebīgie un noziedzīgie?

M: Viss ir iekš manas apziņas; viss ir manis paša. Tas ir neprāts sadalīt sevicaur patikām un nepatikām. Es esmu pāri abiem. Es neesmu atsvešināts.

J: Būt brīvam no patikas un nepatikas ir vienaldzīgs stāvoklis.

M: Tas tā varētu izskatīties no sākuma. Turpini būt tādā vienaldzībā, un tā uzziedēs visur-esošā un visu-apskaujošā mīlestībā.

J: Mēdz būt tādi mirkļi, kad prāts kļūst par ziedu un liesmu, bet tie neilgst, un dzīve atgriežas savā parastajā pelēkumā.

M: Pārejošums ir likums, kad tu darbojies ar konkrēto. Pastāvīgo nevar pieredzēt, jo tam nav robežu. Apziņa nozīmē svārstības, izmaiņas, sekojošasizmaiņām, kad viena lieta vai stāvoklis pienāk savām beigām, sākas cits; tas, kam nav robežlīniju, nevar būt pieredzēts šī vārda parastajā nozīmē. Vartikai būt par to, bez zināšanas, bet var zināt to, kas tas nav. Tas pavisam noteikti nav viss apziņas saturs kopā, kurš vienmēr ir kustībā.

J: Ja neizkustināmo nevar zināt, kāda ir realizācijas nozīme un mērķis?

M: Realizēt neizkustināmo nozīmē kļūt par neizkustināmo. Un nozīme ir visa, kas dzīvo, labums.

J: Dzīve ir kustība. Nekustīgums ir nāve. Kāda jēga no nāves dzīvei?

M: Es runāju par neizkustināmo, ne par nespēju kustēties. Tu kļūsti neizkustināms taisnīgumā. Tu kļūsti par spēku, kas visās lietās ir nekļūdīgs. Tas varētu nozīmēt vai varētu arī nenozīmēt intensīvu ārēju aktivitāti, bet prāts paliek dziļš un kluss.

J: Vērojot savu prātu, es redzu, ka tas visu laiku mainās, garastāvoklis nomaina garastāvokli bezgalīgā dažādībā, kamēr tu, šķiet, pastāvīgi esi priecīgas labsirdības noskaņā.

521

M: Garastāvokļi ir prātā un nav svarīgi. Ej iekšup, ej pāri. Izbeidz jūsmot par savas apziņas saturu. Kad tu sasniedz dziļos savas patiesās būtības slāņus, tu atradīsi, ka prāta virspusīgā spēle ietekmē tevi pavisam maz.

J: Spēle turpināsies visu laiku?

M: Kluss prāts nav beigts prāts.

J: Apziņa vienmēr ir kustībā – tas ir novērojams fakts. Neizkustināma apziņa ir pretruna. Kad tu runā par klusu prātu, kas tas ir? Vai prāts nav tas pats, kas apziņa?

M: Mums ir jāatceras, ka vārdi tiek lietoti dažādos veidos, atkarībā no konteksta. Fakts ir tāds, ka atšķirība starp apziņu un bez-apziņu ir maza – būtībā tie ir vienādi. Nomodas stāvoklis no dziļa miega atšķiras ar lieciniekaklātbūtni. Apjausmas stars izgaismo daļu mūsu prāta, un tā daļa kļūst par mūsu sapņu vai nomodas apziņu, kamēr apjausma parādās kā liecinieks. Liecinieks parasti zina tikai apziņu. Sādhana sastāv no tā, ka liecinieks griežas atpakaļ uz savu apzinātību, tad uz sevi sevis paša apjausmā. Sevis-apjausma ir joga.

J: Ja apjausma ir visur-esoša, tad akls cilvēks, kad realizējis, var redzēt?

M: Tu jauc maņu uztveri ar apjausmu. Džnānī zina sevi, kāds viņš ir. Viņš arī apjauš savu izkropļoto ķermeni un savu prātu, kam ir atņemta daļa maņuuztveres. Bet viņu neiespaido acu gaismas pieejamība, ne arī tās neesamība.

J: Mans jautājums ir specifiskāks: kad akls cilvēks kļūst par džnānī, vai viņa acu gaisma atgriezīsies vai nē?

M: Ja viņa acis un smadzenes netiek atjaunotas, kā viņš varētu redzēt?

J: Bet vai tās atjaunosies?

M: Varētu atjaunoties, varētu arī nē. Tas viss ir atkarīgs no likteņa un svētības. Bet džnānī rīcībā ir spontāns, ne-maņu uztveres veids, kurš dod viņam spēju zināt lietas tieši, bez maņu starpniecības. Viņš ir pāri maņu uztveramajam un konceptuālajam, pāri laika un telpas, vārda un formas kategorijām. Viņš nav ne uztvertais, ne uztvērējs, bet vienkāršais un universālais faktors, kas uztveri padara par iespējamu. Realitāte ir apziņā,

522

bet tā nav apziņa, ne arī kaut kas, ko tā satur.

J: Kas ir aplams, pasaule vai mana tās zināšana?

M: Vai pastāv pasaule ārpus tavas zināšanas? Vai tu vari iet pāri tam, ko tu zini? Tu varētu postulēt pasauli, kas ir pāri prātam, bet tā paliks kā koncepts, nepierādīts un nepierādāms. Tava pieredze ir tavs pierādījums, un tas ir derīgs tikai priekš tevis. Kuram citam varētu būt tava pieredze, ja cita persona ir tikai tik reāla, cik tā parādās tavā pieredzē?

J: Vai es esmu tik bezcerīgi vientuļš?

M: Tu esi, kā persona. Tavā īstajā būtībā tu esi viss.

J: Vai tu esi daļa no pasaules, kura ir manā apziņā, vai tu esi neatkarīgs?

M: Tas, ko tu redzi ir tavs, un, ko es redzu, ir mans. Šiem diviem ir maz kopīga.

J: Ir jābūt kādam kopīgam vienojošajam faktoram.

M: Lai atrastu kopīgo faktoru, tev ir jāatmet visa izšķiršana. Tikai universālais ir kopīgs.

J: Kas mani šokē kā ārkārtīgi īpatnējs ir, ka, kamēr tu saki, ka es esmu tikai savu atmiņu produkts un nožēlojami ierobežots, es tomēr radu milzīgu un bagātu pasauli, kurā viss tiek saturēts, ieskaitot tevi un tavu mācību. Kā šis milzīgums tiek radīts un manā mazumā saturēts, es nesaprotu. Varbūt tu saki man visu patiesību, bet es uztveru tikai daļu no tās.

M: Tomēr tas ir fakts – mazais projicē visu, bet tas nevar saturēt visu. Lai cik varena un pabeigta būtu tava pasaule, tā ir pretrunā ar sevi un pārejoša, un pavisam iluzora.

J: Tā varētu būt iluzora, bet tā ir apbrīnojama. Kad es skatos un klausos, pieskaros, saožu, sagaršoju, domāju un jūtu, atceros un iztēlojos, es nespēju nebrīnīties par savu brīnumaino radošumu. Es skatos mikroskopā vai teleskopā un redzu brīnumus, es sekoju atoma pēdām un dzirdu zvaigžņu čukstus. Ja es esmu vienīgais šī visa radītājs, tad patiesi es esmu Dievs! Bet,ja es esmu Dievs, kāpēc es izskatos tik mazs un pats sev bezpalīdzīgs?

523

M: Tu esi Dievs, bet tu to nezini.

J: Ja es esmu Dievs, tad pasaulei, ko radu, ir jābūt īstai.

M: Tas ir tiesa būtībā, bet ne redzamībā. Esi brīvs no vēlmēm un bailēm, untavs redzējums visbeidzot noskaidrosies, un tu redzēsi lietas tādas, kādas tāsir. Vai tu varētu teikt, ka satoguna rada pasauli, tamoguna to aizsedz, un radžoguna sagroza.

J: Tas man daudz nepastāsta, jo, ja es prasu, kas ir gunas, atbilde būtu: kas rada – kas aizsedz – kas sagroza. Fakts paliek – ar mani ir noticis kaut kas neticams, un es nesaprotu, kas ir noticis, kā un kāpēc.

M: Brīnīšanās ir gudrības uzaušana. Nesvārstīga un pastāvīga brīnīšanās ir sādhana.

J: Es esmu pasaulē, kuru nesaprotu, un tāpēc es no tās baidos. Šāda pieredze ir visiem.

M: Tu sevi esi atdalījis no pasaules, tāpēc tā tevi sāpina un baida. Atklāj savu kļūdu un esi brīvs no bailēm.

J: Tu man prasi atdot pasauli, kamēr es gribu būt laimīgs pasaulē.

M: Ja tu prasi neiespējamo, kurš tev var palīdzēt? Ierobežotais neizbēgami ir sāpīgs un tad patīkams, un atkal sāpīgs. Ja tu meklē īstu laimību, neskaramu un nemainīgu, tev pasaule ar savām sāpēm un baudām ir jāatstāj aiz muguras.

J: Kā to izdarīt?

M: Fiziska atteikšanās ir tikai patiesa dedzīguma apliecinājums, bet patiess dedzīgums vien neatbrīvo. Ir jābūt sapratnei, kas nāk līdz ar spēju modri uztvert, dedzīgi taujāt un dziļi izpētīt. Tev neatlaidīgi ir jāstrādā, lai glābtos no grēka un bēdām.

J: Kas ir grēks?

M: Viss, kas tevi sasaista.

524

I. Nisarga JogaVienkāršajā Šrī Nisargadatta Maharadž mājotnē, ja nebūtu elektrisko spuldžu un ielas satiksmes trokšņu, nevarētu pateikt, kādā cilvēces vēstures posmā tu atrodies. Viņa mazajā istabā ir bezlaicīguma atmosfēra; diskutētās tēmas ir bezlaicīgas – visos laikos aktuālas; arī veids, kādā tās tiek izklāstītas un izpētītas, ir bezlaicīgs; gadsimti, gadu tūkstoši un jugas atkrīt, un tiek runāts par lietām, ārkārtīgi senām un mūžīgi jaunām.

Diskutētās tēmas un dotās mācības būtu tādas pašas pirms desmit tūkstošgadēm un būs tādas pašas pēc desmit tūkstošgadēm. Vienmēr būs apzinātas būtnes, kas brīnās par savu būšanas apzinātiem faktu un taujā tā cēlonī un iemeslā. Kā ir tā, ka es esmu? Kas es esmu? Tādiem jautājumiem nav ne sākuma, ne beigu. Un ir būtiski zināt atbildes, jo bez pilnas sevis sapratnes abos, gan laikā, gan bezlaicībā, dzīve ir tikai sapnis, ko uzspiedušinezināmi spēki neaptveramu iemeslu dēļ.

Maharadž nav izglītots cilvēks. Viņa mājīgajā marati valodā neslēpjas erudīcija; autoritātes viņš necitē, svētie raksti tiek pieminēti reti; neaptverami bagātā Indijas tradīcija ir drīzāk viņā iebūvēta, nekā iegūta. Ap viņu nekad netika uzbūvēti nekādi bagāti āšrami, un pārsvarā viņa sekotāju ir vienkārši darba ļaudis, kas izmanto iespēju reizēm pavadīt ar viņu kādu stundu.

Viņa dzīves un mācību tonalitāte ir vienkāršība un pazemība; viņš nekad neieņem augstāku sēdvietu, ne fiziski, ne iekšēji; viņa būtības esenci, par kuru viņš runā, viņš redz citos tik pat skaidri, kā viņš redz to sevī. Viņš atzīst, ka, lai gan viņš to apjauš, citi vēl nē, bet šī atšķirība ir pagaidu, un tai ir maza nozīme, izņemot prātam un tā vienmēr mainīgajam saturam. Kad viņam prasa par viņa jogu, viņš saka, ka viņam nav nekā, ko piedāvāt, nav sistēmas, kuru ieteikt, nav teoloģijas, kosmoloģijas, psiholoģijas vai

525

filozofijas. Viņš zina īsto dabu – viņa paša un viņa klausītāju – un viņš norāda uz to. Klausītājs neredz, jo viņš nespēj saskatīt acīmredzamo, vienkārši un tieši. Viss, ko viņš zina, viņš zina ar savu prātu, kas tiek maņu stimulēts.

Nisarga Joga, Maharadža “dabīgā” joga, ir mulsinoši vienkārša – prātam, kas ir visa-kļūšana, ir jāatpazīst un jāiekļūst sevis paša būšanā, ne būšanā par šo vai to, šeit vai tur, tad vai tagad, bet tikai bezlaicīgā būšanā.

Šī bezlaicīgā būšana ir abu, dzīves un apziņas, avots. Laika, telpas un cēloņsakarību ziņā tas ir visu-spēcīgs, esošs kā bez-cēloņu cēlonis; visur-esošs, mūžīgs, tādā ziņā kā esošs bez sākuma un beigām un vienmēr-klātesošs. Bez-cēloņu tas ir brīvs; visur-esošs tas zina; nesadalīts tas ir laimīgs. Tas dzīvo, tas mīl, un tam ir bezgalīgs prieks, veidojot un pārveidojot universu. Katram cilvēkam tas ir, katrs cilvēks ir tas, bet ne visi zina sevi kā tādus, kādi viņi ir, un tāpēc identificē sevi ar savu ķermeņu vārdu un formu un savu apziņas saturu.

Vienīgais veids kā koriģēt šo savas realitātes nesapratni ir pilnībā atpazīt sava prāta darbošanās veidus un pārvērst to sevis-atklāšanas instrumentā. Prāts oriģināli bija rīks bioloģiskās izdzīvošanas cīņai. Tam bija jāiemācās Dabas likumi, lai to iekarotu. To tas izdarīja un dara vēl joprojām, jo prāts un Daba, darbojoties roku rokā, var pacelt dzīves līmeni. Bet šajā procesā prāts ieguva simboliskas domāšanas un komunikācijas mākslu, valodas mākslu un prasmi. Vārdi kļuva svarīgi. Idejas un abstrakcijas guva realitātesšķietamību, konceptuālais ieņēma reālā vietu, un rezultātā cilvēks tagad dzīvo verbālā pasaulē, pilnā ar vārdiem un vārdu dominētā.

Acīmredzami, lai apietos ar lietām un cilvēkiem, vārdi ir ārkārtīgi lietderīgi.Bet tie liek mums dzīvot pasaulē, kas ir pilnīgi simboliska un tāpēc nereāla. Lai izlauztos no šī verbālā prāta cietuma realitātē, ir jābūt spējīgam novirzīt savu uzmanību no vārda uz to, ko tas apzīmē, uz lietu pašu.

Visbiežāk lietotais vārds un visvairāk piepildītais ar jūtām un idejām ir vārds “es”. Prāts tajā cenšas ietvert jebko un visu, ķermeni un arī Absolūtu. Praksē tas ir kā rādītājs uz pieredzi, kas ir tieša, momentāna un ārkārtīgi nozīmīga. Būt un zināt, ka tu esi, ir vissvarīgākais. Un, lai lietā būtu

526

interese, lietai ir jābūt saistītai ar apzinātu eksistenci, kas ir katras vēlmes unbaiļu fokuss. Jo katras vēlmes galīgais mērķis ir uzlabot un pastiprināt šo eksistences sajūtu, un visas bailes būtībā ir bailes no sevis-izzušanas.

Grimt šajā “es” sajūtā – tik reālā un dzīvīgā – lai sasniegtu tās avotu, ir Nisarga Jogas kodols. Jo tā nav pastāvīga, šai “es” sajūtai ir jābūt avotam, no kura tā plūst un uz kuru tā atgriežas. Šis bezlaicīgais apzinātas būšanas avots ir tas, ko Maharadž sauc par sevis-dabu, sevis-būšanu, svarūpa.

Saistībā ar metodēm, lai realizētu savu augstāko identitāti ar sevis-būšanu, Maharadž ir sevišķi atvērts. Viņš saka, ka katram ir savs ceļš uz realitāti, un ka nevar būt vispārīgu likumu. Bet visiem durvis uz realitāti, lai pa kādu ceļu līdz tām kāds būtu nonācis, ir sajūta “es esmu”. Tieši caur pilnīgu “es esmu” nozīmīguma aptveršanu un iešanu uz tā avotu var realizēt augstāko, pirmatnējo stāvokli. Atšķirība starp sākumu un beigām ir tikai prātā. Kad prāts ir tumšs un iztramdīts: avots netiek uztverts. Kad prāts ir skaidrs un spīdošs, tas kļūst par uzticīgu avota atspulgu. Avots vienmēr ir tāds pats – pāri tumsai un gaismai, pāri dzīvei un nāvei, pāri apzinātajam un neapzinātajam.

Šī mājošana sajūtā “es esmu” ir vienkāršā, vieglā un dabīgā joga, Nisarga Joga. Tajā nav noslēpumu un nav atkarības; nav nepieciešama sagatavošanās un iniciācija. Jebkurš, kuram interesē viņa paša eksistence kā apzinātai būtnei, un kurš patiesi grib atrast sevis paša avotu, var notvert šo vienmēr-klātesošo sajūtu “es esmu” un būt ar to cītīgi un pacietīgi, līdz mākoņi, kas pārklāj prātu, izgaist, un būšanas sirds tiek redzēta visā tās krāšņumā.

Nisarga Joga, kad uz to uzstāj, līdz tā nes augļus, noved pie apzināšanās un aktivitātes tajā, kas tu vienmēr esi bijis neapzināti un pasīvi. Paveidā nav starpības – tikai manierē – starpība starp zelta gabalu un skaistu no tā veidotu ornamentu. Dzīve turpinās, bet tā ir spontāna un brīva, jēgpilna un laimīga.

Maharadž ļoti skaidri apraksta šo dabīgo, spontāno stāvokli, bet tā pat kā nodzimšanas aklais nespēj vizualizēt gaismu un krāsas, tā neapgaismots cilvēks nespēj tādos aprakstos saskatīt nozīmi. Tādi izteikumi kā

527

bezkaislīga laimība, atvērta nepieķeršanās, bezlaicība un lietu un būšanas bez-cēloņu raksturs – tie visi izklausās dīvaini un nerada reakciju. Intuitīvi mēs jūtam, ka tiem ir dziļa no zīme, un tie pat mūsos izraisa dīvainas ilgas pēc neaprakstāmā, kas ir lietu, kas vēl būs, vēstnesis, bet tas ir arī viss. Kā Maharadž to saka: vārdi ir norādes, tie rāda virzienu, bet tie mums līdzi nenāks. Patiesība ir patiesas rīcības auglis, vārdi tikai norāda ceļu.

Moriss Frīdmens

528

II. Navanat SampradājaHinduismu sastāda neskaitāmas sektas, pārliecības un kulti, un pārsvarā to sākumi ir zuduši vēsturē. Nath Sampradāja, vēlāk pazīstama kā Navnat Sampradāja, ir viena no tiem. Daži vēsturnieki uzskata, ka šī sekta ir radusies no mītiskā Riši Dattatreija mācībām, kurš, kā uzskata, ir svētās trīsvienības Brahma, Višņu un Šiva inkarnācija. Unikālie šī leģendārā tēla sasniegumi ir minēti Bhagavata Purānā, Mahabharatā un arī dažos vēlākos Upanišados. Citi uzskata, ka tas ir Hatha Jogas atzars.

Lai kādi būtu tās iesākumi, Nath Sampradājas mācības, gadsimtiem ejot, ir kļuvušas par labirintu sarežģītībā un ir ieņēmušas dažādu ceļu dažādās formas. Daži šīs Sampradājas Guru liek uzsvaru uz bhakti, veltīšanos; citi uz džnāna, zināšanām; vēl citi uz jogu, savienošanos ar augstāko. Četrpadsmitajā gadsimtā Svatmarāma Svāmī, dižs Hatha jogs, rūpējoties par “tumsu, kas rodas no viedokļu pārbagātības”, iededzināja sava darba Hathajogapradipika gaismu.

Kā runā kādi mācīti komentāru rakstītāji, Nath Guru uzskata, ka visa radība ir dzimusi no nada (skaņas) – dievišķā principa – un bindu (gaisma) – fiziskā principa, – un Augstākā Realitāte, no kuras šie divi principi nāk, ir Šiva. Atbrīvošanās ir dvēseles saplūšana iekš Šiva caur laija procesu, cilvēka ego, es-sajūtas izgaisināšanu.

Ikdienas instrukcijās saviem sekotājiem Nath Guru tomēr reti runā par metafiziku, kādu viņu mācībā atklājuši intelektuāļi. Īstenībā, viņu pieeja ir pilnīgi ne-metafiziska, vienkārša un tieša. Lai gan svēto himnu dziedāšana un elku pielūgšana ir tradicionāla šīs sektas sastāvdaļa, tās mācība uzsver, ka Augstākā Realitāte var tikt realizēta tikai sirdī.

(atvainojos, paviršs tulkojums šai sadaļai un nav līdz galam)

529

530

III. Vārdu skaidrojumi

Adhar Balsts

Adhi-Joga Augstākā Joga.

Ahimsa Nevardarbība, atturēšanās darīt pāri domās, vārdos vai darbos.

AkašIzplatījums, ēters kā telpas, debess elements.

Ānanda Svētlaime, laimība.

Anirvacanīja Neaprakstāms.

Antahkaraņa Psihe, prāts. Prāts kolektīvā ziņā, ieskaitot inteliģenci (buddhi), ego (ahamkāra) un prātu (manas).

Anubhava Tieša uztvere, pieredze, atpazīšana. Pieredze, kas tiek iegūta kādas rīcības, uztveres, jūtas vai domas beigās ir anubhava. Visās pieredzēs nav citu pieredžu kā “es”. Tādējādi visa anubhava noved pie es-principa - “es esmu”.

Ātmā, Ātmans Augstākais Pats, individuālā dvēsele. Ātmans ir pāri visām trīs Prakriti gunām. Tas nav ātmans, kas dara, bet tikai Prakriti.

Ātmā-Bhakti Augstākā pielūgšana.

Ātmā-Prakāš Sevis gaisma.

ĀtmārāmaSevis prieks

531

Avatāra Inkarnācija.

Avjakta Nemanifestētais. Pretējais – vjakta.

BhadžaniVeltīšanās prakse, lūgšanas.

Bhakti Veltīšanās, apbrīnošana. No šī “Bhakta”, tas, kurš veltījies.

Bhoga, Bhogi Pasaulīgo prieku un bēdu pieredze. “Bhogi”, tas, kurš iesaistījies pasaulīgos priekos un bēdās. “Bhoga Marga”, pasaulīgo prieka un bēdu ceļš.

Brahma Viens no hinduisma trīsvienības dieviem: Brahma – radītājs; Višņu – saglabātājs; Šiva – iznīcinātājs.

Brahmačarja Atturēšanās, reliģiska mācība ar celibātu. Brahmačarja plašākā nozīmē nozīmēne tikai atturēšanos no seksuāliem sakariem, bet arī brīvību no jebkādu maņu baudas kāri.

Brahman Absolūts, Augstākā Realitāte, kuras īpašības ir: absolūta eksistence (sat), absolūta apziņa (čit) un absolūta svētlaime (ānanda).

Brahmasmi Es esmu Augstākais. “Es esmu” (asmi) nozīmē tīru sevis-eksistences apjausmuun tāpēc ir tīras apziņas vai Puruša izpausme. Kad šī tīrā apziņa iesaistās materījā, tīrais “es esmu” kļūst par “es esmu tas”, “es esmu tāds”.

Buddhi Inteliģence, reālā atspulgs prātā. Buddhi ir tas, kas prātam dod iespēju uztvert objektus fenomenālajā pasaulē. Tikmēr, kamēr buddhi darbojas caur prāta mēdiju, zināt tīru apziņu nav iespējams.

CetanāApziņa, iekšējā atmoda

ČidakašBrahman savā neierobežotās zināšanas aspektā, apjausmas izplatījums. Lietotsdažādi par apziņu, gan individuālu, gan universālu.

Cidānanda Apziņa-Svētlaime, gara prieks.

532

Čit Universālā Apziņa.

Čitta Individuālā apziņa. Čitta ir apziņa, kura ir nemateriāla, bet tiek matērijas ietekmēta. Tā varētu tikt aprakstīta kā abu produkts – apziņas un matērijas, jebPuruša un Prakriti. Čitta sastāda visus prāta līmeņus, no kuriem zemākais ir manas.

Deha Fiziskais ķermenis.

Deha-Buddhi Intelekts, kas Pašam liek identificēties ar fizisko ķermeni.

Džīva, Džīvātman Individuālā dvēsele. Balstoties Vedāntā, džīva nonāk esamībā aplamās ātmanaidentificēšanās ar ķermeni, maņām un prātu dēļ. Ātmans + darītāja sajūta ir džīva.

DžnānaZināšanas, īpaši augstākas zināšanas, kas gūtas meditācijā. Džnānī – zinātājs. Džnāna ir visu lietu vienotības Brahmanā realizācija.

Gunas Atribūti, kvalitātes, īpašības. Samkja filozofijā trīs Kosmiskās Substances (Prakriti) īpašības ir: izgaismojošā (satva), aktivizējošā (radžas) un ierobežojošā (tamas).

Guru Garīgais skolotājs.

Joga Viena no sešām hinduisma filozofijas sistēmām. Joga māca veidu, kā individuālā dvēsele (džīvātmā) var tikt savienota vai apvienota ar Universālo Garu (Paramātmā). Domā, ka jogu ir dibinājis Patandžalī.

Joga-Bhrašta Tāds, kurš ir kritis no augstā jogas stāvokļa.

Joga-Kšetra Jogas lauks, fiziskais ķermenis fizioloģiskā ziņā.

Joga-Sādhana Jogas garīgā prakse.

JogsTāds, kurš praktizē jogu.

533

Kalpana Iztēle, fantāzija.

Karma Rīcība, īpaši rīcība ar atbildību, laba vai slikta; karma ir trīs veidu: saņcita (uzkrāta no iepriekšējām dzīvēm), prārabdha (karmas daļa, kas jāizstrādā pašreizējā dzīvē) un āgāmi (pašreizējā karma, kuras rezultāts dos augļus nākotnē).

Kāraņa Cēlonis, primārais notikuma cēlonis. Kāraņa ir kosmiskā enerģija potenciālā formā.

LīlāRotaļa, spēle, sports, kosmoss, uz kuru skatās kā dievišķo rotaļu. Līlā neizsakaAbsolūto Brahman patiesību. Tā ir tikai daļēja patiesība, kas nav atšķirīga no nepatiesības. Piemēram, ledu var aprakstīt kā ūdeni vai garaiņus. Abi apraksti ir tikai daļēji patiesi.

MahadakašMilzīgais eksistences izplatījums, matērijas un enerģijas universs.

Maha-KartāVarenais darītājs. Prāts ir varenais darītājs, jo tas vienmēr ir aizņemts, vienmēraizrāvies ar kaut ko vai kaut ko citu.

Maha-Maija Varenā Ilūzija, Nerealitāte. Maija ir iluzorais spēks, kas pārklāj Realitāti. Maijas daba ir maldināt. Maija ir visu mentālo projekciju kopums.

Maha-sattva Augstākā Harmonija.

Maha-Tattva Varenā Realitāte, Augstākā Apziņa.

Maha-Vakja Dižens apgalvojums. Četri Upanišandu apgalvojumi, kas izpauž augstākās Vedāntas patiesības ir Mahavakjas. Tās ir: Pradžnanam Brahman (apziņa ir Brahman), Aham Brahmasmi (Es Esmu Brahman), Tat Tvam asi (Tu Esi Tas) un Ajam Ātmā Brahma (Pats ir Brahman).

Mana, Manas Prāts, saprašana. Prāts ir domājošais instruments, diskriminējošais instruments. Njaja filozofijā manas tiek uzskatītas par substanci, kas ir atšķirīga no Ātmana, dvēseles.

534

Manana Meditācija, reflektēšana, domāšana.

Mantra Mantra ir vārdu kopums, kuru pastāvīga atkārtošana rada konkrētus rezultātus.

Marga Ceļš.

Mokša Emancipācija, atbrīvošanās no pasaulīgas eksistences. Mukta ir atbrīvota persona.

Mokša-Sankalpa Apņemšanās būt brīvam no aplamā.

Mumukšattva Pareiza vēlme, ko sastāda patiess dedzīgums zināt Augstāko Principu un tādējādi sasniegt atbrīvošanos. Mumukšattva ir intensīvas ilgas pēc atbrīvošanās.

Neti-Neti Ne šis, ne šis. Analītiskais progresīvas visu vārdu un formu noliegšanas process.

Nirguna Nenosacītais, bez atribūtiem.

NirvānaBeidzamā izgaišana, dzīves liesmas izdzišana. Šeit, emancipācija no matērijas un atkal-apvienošanās ar Augstāko Garu (Brahman). Nirvāni ir Nirvānas meklētājs.

Nirvikalpa Brīvs no idejām, bez prāta modifikācijām.

Nisarga Dabīgs, iedzimis.

Nivritti Atbrīvošanās no pasaulīgas eksistences, atsacīšanās.

Parabrahman Augstākā Realitāte.

ParamakašMilzīgais izplatījums, bezlaicīgā un bez-telpas Realitāte. Absolūta Būšana.

PradžņāSevi neapzinoša zināšana, tīra apjausma. Pradžņā ir augstākā apziņa.

535

Prakriti Kosmiskā Substance. Fenomenālās eksistences oriģinālais bezcēloņu cēlonis, kas ir bez-formas, neierobežots, nekustīgs, mūžīgs un visur-esošs. Tas arī tiek saukts par Avjakta.

Prāna Dzīves elpa, vitālais princips.

Prarabdha Liktenis.

Pravritti Nemitīga aktivitāte, tieksme uz pasaulīgu dzīvi.

Premakaš Brahmans savā neierobežotās mīlestības aspektā. Tas ir vēl viens vārds priekš Čidakaš, bet uzsver mīlestības, ne zināšanas aspektu. Mīlestība ir Sevis izpausme caur sirdi. Premakaš ir sirds + es esmu – es esmu sirds.

Puja Pielūgsme, apbrīnošana.

Purna Pilns, pabeigts, absolūts, bezgalīgs – izmanto attiecinot uz Brahman.

Puruša Kosmiskais Gars, mūžīgais universa cēlonis. Puruša važas matērijā ir “es” dēļ – apziņa, kas dzimusi no Čitta-vritti, kas liek rasties neskaitāmām vēlmēm.

Radžas Kustīgums, aktivitāte, enerģija. Viena no trīs gunām.

Sad-Čit Universālās potencialitātes transcendentālais stāvoklis.

SadčitānandaAugstākais Princips ar trīs atribūtiem absolūtā pilnībā. (sat, būšana + čit, apziņa + ānanda, svētlaime).

Sadguru Patiesais garīgais skolotājs.

Sādhana Prakse.

Sādhu Askēts.

Saguna Manifestētais trīs gunu stāvoklis. Augstākais Absolūts, kad par to tiek domāts kā esošs ar tādām kvalitātēm kā mīlestība, u.c., pretēji Nediferencētajam

536

Advaita Vedānta Absolūtam.Samādhi

Super-sapziņas stāvoklis, dziļa meditācija, transs, absorbcija. Prakse jogā, kur meklētājs (sādhaka) kļūst viens ar savas meditācijas objektu, tādējādi sasniedzot svētlaimi. Ir piecu veidu samādhi: savikalpa, maņu objekta vizualizēšana duālajā sfērā; nirvikalpa, pāri visām šaubām, vārdiem un formām; nissankalpa, pārstāj rasties vēlmes sankalpa formā; nirvrittik, apstājas pat nelabprātīgā mentālā kustība (vrittī); nirvasana, tiek apstādināta pat instinktīvā vāsanu rašanās.

Samskara Mentāls iespaids, atmiņa. Tiek arī saukts par vāsanā.

Samvid Patiesa apjausma.

Sat Transcendentālais Augstākā Principa aspekts aktīvā stāvoklī.

SatsangaAsociācija ar patiesiem un viediem cilvēkiem.

Sattva Būšana, eksistence, patiesa būtība. Viena no trīs gunām. Jogā – skaidrības un labvēlības īpašība. Satvisks – skaidrs, patiess.

Sattvanubhava Patiesas universa harmonijas pieredze.

Satjam-Šivam-Sundaram Patiesais, labais, skaistais.

Šiva Viens no hinduisma trīsvienības dieviem: Brahma – radītājs; Višņu – saglabātājs; Šiva – iznīcinātājs. Šiva ir absolūta es-principa mīlestība cilvēkā. Kā iznīcinātājs Viņš pilnībā anihilē cilvēka ego.

Šrāvaņa Svēto rakstu klausīšanās, dzirdēšana.

Siddha Realizējusi persona, tāds, kurš sasniedzis pilnību.

Smaraņa Atcerēšanās, mentāla atkārtošana.

Soham Es esmu Viņš.

537

Svarūpa Pašam piemītošā forma, daba, raksturs.

Tamas Tumsa, inerce, pasivitāte. Viena no trīs gunām.

Tat-Sat Tā ir patiesība. Svētais teksts ir “Om Tat Sat”, kurā Brahmans tiek identificēts ar katru no šiem trīs vārdiem.

Tattva Patiesā būtība, Realitāte.

Turija Virs-apziņas samādhi stāvoklis (turija, ceturtais), ceturtais dvēseles stāvoklis, kurā tā kļūst viena ar Brahman, augstāko apjausmu.

Turijatita Pāri augstākajai apjausmai.

Tijāga Atsacīšanās. Tijāga ir atsacīšanās no darba augļiem, t.i., tijāgi dara karmu, nepieķeroties un nevēloties gūt rezultātus.

Vairāgja Bez pasaulīgām vēlmēm. Vienaldzība uz nereālo un pārejošo. Tādējādi pilnīgsvēlmju iztrūkums uz objektiem, kas dod baudu.

Višņu Viens no hinduisma trīsvienības dieviem: Brahma – radītājs; Višņu – saglabātājs; Šiva – iznīcinātājs.

Viveka Diskriminācija, pareiza diskriminācija starp patieso un aplamo, reālo un nereālo. Viveka ir garīgās apziņas, kas slēpjas aiz prāta, izpausme. Viveka noved pie vairāgja.

Vjakta Manifestētā matērija, evolucionējusī Daba. Pretējais Avjakta.

Vjakti Persona, ārējais pats.

Vjaktitva Personība, ierobežotā sevis-identificēšana ar ķermeni.

538