Ulbrokas vidusskolas informatīvais izdevums Nr.88. Es esmu ... · svētku diena varbūt tikai...
Transcript of Ulbrokas vidusskolas informatīvais izdevums Nr.88. Es esmu ... · svētku diena varbūt tikai...
ikdiena svētdiena
svētku diena varbūt tikai
stunda minūte mirklis diena
mana diena tava diena
vēl šodiena un jau vakardiena
Ulbrokas v idusskolas informatīvais i zdevums Nr.88.
Es esmu Latvija
Latvijas valsts pastāv vien 100 gadus. Tas ir nieks salīdzinājumā ar citām pasaules valstīm.
Tomēr mūsu ļaudīm paaudžu paaudzēs Latvija jau ir pastāvējusi gadsimtiem ilgi. Tā pastāvēja
tautasdziesmās, dainās, dzejā un prozā.
Bērnam nākot pasaulē, izvēle ir jau izdarīta viņa vietā. Viņam nav iespējas izvēlēties valsti,
kurā piedzimt. Tomēr kaut kādā veidā rodas patriotiska sajūta pret valsti, kura izvēlējās bērnu.
Varētu uzskatīt, ka tas tā ir, jo jau no bērnības mums ausīs ir čukstēti vārdi un dziedātas
šūpuļdziesmas latviešu valodā, jo ir mācīta atbildības sajūta pret valsti, pret pašu Latviju un tās
smago vēsturi.
Mēs katrs esam Latvija. Mūsos katrā ir ieaudzināta mīlestība pret šo zemi, un mēs
turpinām to audzēt. Es savu Latviju sevī audzēju, piedaloties tās kultūras celšanā. Nekas tā neliek
justies piederīgam tautai kā stāvēšana roku rokā ar cilvēkiem, ko nemaz nepazīsti, Mežaparka
Lielajā estrādē, dziedot Raimonda Paula „Manai dzimtenei.” Tomēr tiem cilvēkiem asinīs plūst tā
pati mīlestība pret valsti kā man, tāpēc tas vieno un neliek justies svešam. Un tās tirpas pa visu
ķermeņi, un asaras acīs, un trīcošā balss, dziedot Mārtiņa Brauna „Saule, Pērkons, Daugava...”
Latvija ir arī visi tie, kam tā silda tikai sirdi. Visi tie, kurus dzīves ceļi ir aizveduši prom no
Latvijas robežām. Var nicināt sistēmu, valdību, apstākļus, tomēr tradīcijas no sirds tik viegli nevar
izstumt. Šie cilvēki iznes Latviju pasaulē. Tādēļ cilvēki, kas var teikt: „Es esmu Latvija!” nav tikai
tie, kuri dzīvo tās zemē, tie ir cilvēki, kas nekaunas no savas valsts, kas piekopj latviešu valodu un
jūtas īpaši patriotiskos pasākumos.
Vai es varu teikt, ka esmu Latvija? Jā, domāju, ka varu. Un arī tie, kas varbūt saka, ka
nejūtas patriotiski noskaņoti, ļoti iespējams melo, jo es arī kādreiz to noliedzu. Mēs katrs, kas
piederam Latvijai, esam tās daļiņa un varam sevi saukt par Latviju.
Beāte Goba, 12. klase
Lāčplēša diena.
Lāčplēša diena – Latvijas brīvības cīņu visslavenākā diena, proti, 1919. gada 11. novembris – diena, kad
Latvijas armijas karavīri padzina no Pārdaugavas Bermonta – Avalova karaspēku.
Lāčplēša Kara ordenis, 1919-1928
Augstāko Latvijas militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni – dibināja 1919. gada 11. novembrī par godu bermontiešu sakaušanai Daugavas krastos un Rīgas atbrīvošanai. Lāčplēša Kara ordenis kļuva arī par pirmo Latvijas valsts apbalvojumu. Tiesa gan, 1919. gada 11. novembris ir ordeņa simboliskais dibināšanas datums, jo ordeņa statūtus Latvijas Satversmes sapulce apstiprināja 1920. gada 18. septembrī. 1920. gada 13. augustā izveidoja Lāčplēša Kara ordeņa domi. Domas priekšsēdētāja amatu starpkaru periodā pildīja vispirms Satversmes sapulces priekšsēdētājs, bet vēlāk Valsts prezidents. Pirmā apbalvošanas ceremonija notika gadu pēc Torņakalna atbrīvošanas – 1920. gada 11. novembrī Esplanādē. To piešķīra Latvijas armijas karavīriem, bijušajiem latviešu strēlniekiem
un ārzemniekiem, godinot viņu devumu Latvijas neatkarības izcīnīšanā. Pirmos Lāčplēša Kara ordeņus saņēma: ģenerālis Pēteris Radziņš, pulkveži un pulkvežleitnanti Mārtiņš Peniķis, Krišjānis Berķis, Jūlijs Jansons, Jānis Apinis, Oskars Dankers un Jānis Puriņš.
Ordeņa meta autors bija mākslinieks Jānis Aleksandrs Liberts. Ordeņa centrā ir attēlot Lāčplēsis, kurš cīņā pieveic Lāci, alegoriski norādot uz uzvaru pār Bermonta karaspēku saistot ar latviešu tautas eposu “Lāčplēsis”. Ordeņa devīze ir „Par Latviju”.
Ordenim bija trīs šķiras. Ar augstākās, pirmās šķiras, ordeni apbalvoja trīs Latvijas armijas karavīrus un vienu bijušo strēlnieku. Zemākās, trešās šķiras, ordeni piešķīra 1600 Latvijas armijas karavīriem un 202 bijušajiem strēlniekiem. Pavisam Lāčplēša Kara ordeni piešķīra 2144 personām. 1928. gadā Lāčplēša Kara ordeņa piešķiršana tika pārtraukta.
https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/124/lacplesa-kara-ordenis-1919-1928/
Šodien, godinot mūsu valsts aizstāvjus,
iededzot svecīti sirdīs un pie Lāčplēša kara
ordeņa kavalieru piemiņas akmens.
Es biju. Biju sapnis. Par brīvību un
neatkarību. Es cīnījos par sava vārda esamību,
kuru tik karsti citi centās atņemt. Kaujas laukā es
lēju savas asinis, lai tikai izdzīvotu. Plēsu tos
melus, ko virsū manām acīm sēja. Slīku pasaules
atvarā, lai tikai spētu paelpot. Es nepadevos, es
turpināju pieprasīt sev savu vārdu, lai cik reizes
viņi gribēja man atņemt manu balsi. Reizēm nācās klusēt, lai tikai mans vārds tiem neliktos par skaļu, par drošu. Tādēļ
es biju čuksts.
Es esmu. Esmu dzīva. Brīva un neatkarīga. Ar savu balsi, kas skan ne tikai valodā, bet arī dziesmā. Ar savu vārdu,
kas ir drošs, kas nav tikai sapnis. Es esmu dzīva un elpoju, malkojot savu plašo mežu dzidro gaisu. Pieveru plakstus,
atceroties sāpes un tos, kas tās cietuši. Es cēlos no zemes, lai nav veltīgi visi tie, kas manis dēļ kaujā krita, kas neļāva
manu vārdu aizmirst un manu godu sabradāt. Es stāvu stalti, galvu pacēlusi, ar seju pret to, kas vēl būšu. Es esmu
brīva.
Es būšu. Būšu stipra. Vairs negribu klusēt. Vēlos, lai mana dziesma tiek dziedāta, mans vārds lai top sadzirdēts.
Neļaušu aizsegt manu skatu. Es skatīšos viņiem acīs un teikšu: “Es esmu, es biju un būšu. Es esmu Latvija.”
Margarita Lauce,10. klases
Tu esi Latvija Lāčplēsis. Andreja Pumpura eposs vai vienkārši mūsu valsts varonis? Varonis tikai tad vai arī tagad, kad
Latvijai pēc dažām dienām aprit simts, simts nodzīvotu gadu. Gadu, kuros ir izcīnīts Latvijas vārds, tieši
tāds, kāds mums tas ir tagad.
11. novembrī, stāvot 11. novembra krastmalā, mēs aizdedzam svecīti, godājot mūs “Lāčplēšus” – mūsu
varoņus. Es noliku svecīti uz mūra, pie kura pulcējās visa pārējā latviešu tauta, kurai es vēlētos uzdot
jautājumu: “Vai katrs no jums kaut nedaudz var sevi uzskatīt par Lāčplēsi. Vai katrs no jums spēj atzīt sevi
par Latviju mīlošu sastāvu?” Mēs esam tik maz, mēs esam pavisam maza daļiņa no šīs pasaules, bet tajā pašā
laikā mēs esam daļa no Baltijas valstīm, mēs esam Latvijas daļa, katrs no mums ir daļa no Visuma. Kur šis
Visums griežas? Mēs ejam pa apli vai virzāmies kaut kur uz priekšu? Es uzdodu jautājumus, cerot uz tiem
sagaidīt atbildes.
Es šeit gribu palikt, veidot ģimeni un pēcnācējus, gribu mīlēt un lolot Latviju, gribu būt tās varone. Es
tik daudz vēlos, bet gaidu, kad kāds Latviju mainīs manā vietā, gaidu, kad kāds man ar karoti mutē ieliks
saticību, mieru, atbildību, labu sabiedrisko stāvokli un vispārēju cieņu pret zemi, kurā es dzīvoju. Dažreiz
man liekas, ka mēs katrs gaidām un protam tikai sūdzēties. Jā, mēs neesam augstākā valsts vara, esam parasti
dzīvojoši valsts iedzīvotāji, tauta, kas gaida Lāčplēsi atgriežamies. Bet viņš taču ir tepat – katrā no mums.
Varbūt tas skan tik banāli un tā, kā mums to stāstīja pirmajā klasē, bet tieši tik vienkārši tas arī ir. Viss, kas
notiek ar mums, ir mūsu pašu radīts, un es par to pārliecinos ar katru dienu vairāk un vairāk.
Cilvēks spēj mainīties uz labo, par spīti visam ļaunajam, kas sastrādāts pagātnē. Arī mēs, latviešu tauta,
varam censties piedot kļūdas, ko kāds kādreiz ir pieļāvis. Manuprāt, galvenais mums, latviešiem, ir visapkārt,
tie esam mēs viens otram, mūsu stiprās ģimenes, mūsu staltie ozoli un zaļā daba. Nekas nemainīsies, ja
aizbrauksim no Latvijas, meklējot ko labāku. Mums ir jāmīl, jāaizstāv un jāgodā to, kas mums ir dots.
Vēlos būt savai zemei Lāčplēsis, tāpēc zinu, man un manai tautai vēl tāls ceļš ejams. Ceļš, kurā
attīstīsimies, strādāsim un mīlēsim.
Gabriela Grīntāle, 9. b klase
Nepazaudē sevi šajā plašajā pasaulē un vienmēr
atceries, kas tu esi. Tu esi Latvija. Neaizmirsti savu
vārdu. Nepazūdi pasaules plašajos līdzenumos.
Nenoslīksti liktens dziļajā upē. Paliec par to, kas
biji, kas esi, kas būsi. Paliec par sevi Latvija. Un
mēs paliksim blakus, mēs būsim tepat.
Margarita Lauce, 10.kl.
Veseli simts. Laiks tik tiešām paskrējis
nemanot. Un Tev ir nācies piedzīvot tik daudz. Tu
esi stipra. Tu vēl joprojām turies. Tu spītējies visam
pretī, lai vai kā citi gribētu, lai Tevis nebūtu. Tu
iedvesmo
citus. Tu
iedvesmo
citus
nepadoties,
nekad
nepadoties un
nekad
neaizmirst to, kas mēs esam, jo tas mums dod
spēku būt, būt mums pašiem.
Audz. Turpini augt par spīti visam.
Neklausies, ko citi saka, aizmirsti par viņiem, jo viņi
teiks tikai sliktu. Dziedi, runā un smejies. Apbrīno
savu zemi. Ieklausies tās skaņās un nekad
neaizmirsti, kas Tu esi. Dārta Šulce, 10. klase
Vai zini, kas ir tava sapņu zeme? Citi saka, ka tā ir zeme, kur lidinās vienradži un kur vienmēr spīd saule,
bet citi, ka tā ir zeme, kur staigā roboti, un visa pasaule ir liels telefons.
Es domāju, ka mana sapņu zeme ir Latvija, jo Latvijā dzīvo mani tuvinieki. Latvijā ir mana skola un klases
biedri, kā arī draugi. Latviju veido tu. Ja tevis nebūtu, būtu skumjāk, un Latvija būtu tukša. Bet, kad tu esi,
tad atkal ir jaukāk, un Latvija ir pilna ar prieku.
Esi jauks! Dāvā prieku! Mīli savu zemi tādu, kāda tā ir!
Kristiāna Moženaite, 5.m klase
Ir drēgns rudens rīts. Pār māju jumtiem, no tikko iekurtās krāsns, lēni paceļas dūmu riņķi. Mazā Anne, sēdēdama,
pie vienīgā vienistabu dzīvoklīša loga, savā nodabā dungo kādu pašsacerētu dziesmiņu un laiski trauc pirkstus pāri
norasojušai stikla rūtij.
No virtuves atskan stingrā mammas balss: ” Anne! Pārstāj blēņoties un nāc paēst brokastis.” “Bet, māmiņ, es vēl
nepabeidzu piezīmēt savam stikla sunītim astīti.” “Nespītējies nu un nāc kamēr putra vēl silta.” Anne skaļi nopūtās
un nolēca no vecā, nobružātā koka krēsliņa. Sakārtojusi savas, ar ielāpiem pilnās zeķubikses Anne steigšus devās uz
virtuvi, kur uz galda jau gaidīja tikko vārītā auzu putra. Ar grūtībām uzrāpusies uz mazā, saplēsto atsperu dīvāniņa,
meitene ķērās klāt savai iemīļotajai putrai. Radio skanošo mūziku negaidīti pārtrauc diktora balss: “ Šodien visā
Latvijā norisinās Latvijas simtgadei veltīti pasākumi. Rīgas centrā Jūs priecēs gan dziedātāji, gan dejotāji, aktieri un
daudzi citi izklaidētāji, kas ar īpašām programmām Jūs uzmundrinās visas dienas garumā. Vakarā pie Brīvības
peminekļa klausīsimies prezidenta uzrunu, bet pēc tam kopīgi dosimies uz Krastmalu, lai skatītos krāšņo simtgades
uguņošanu. Nepalieciet šodien mājās, bet piebiedrojaties mums šajās svinībās!” “Vai mēs aiziesim uz to vietu, par
kuru stāstīja jaukais kungs?” Anne jautāja mammai. “Šodien biju domājusi pabeigt šūt klientes kleitu,” ar nopūtu
teica Annes mamma, “bet ja tu tik ļoti vēlies varam aizbraukt.” Annes sejā uzausa smaids un viņa pielēca kājās uz
vecā dīvāniņa. Lēkādama viņa sauca: “ Vēlos! Vēlos! Es ļoti vēlos tur aizbraukt!” “Labi, lec nu lejā un sameklē
savus dūraiņus. Ārā būs auksti, tāpēc kārtīgi jāsaģērbjas.” Anne, nolēkusi no dīvāniņa, aši metās uz drēbju skapja
pusi, kur goda vietā stāvēja viņas vecmāmiņas adītie dūraiņi. Tos Anne vilka īpašās svētku reizēs, godīgi sakot,
meitene tos vēl nebija vilkusi ārpus mazā dzīvoklīša sienām, redz mamma vienmēr viņu strostēja, ka savā aizmāršībā
tos tikai pazaudēšot, tāpēc šodien Annei bija dubulti svētki. Kad abas bija silti saģērbušās, viņas devās ārā uz netālu
esošo tramvaja pieturu, kuru Anne labi pazina, jo katru rītu kopā ar mammu tramvajā pavadīja ceļu uz bērnudārzu.
Anne pacēla acis un uzlūkoja savas mātes vaibstus. Kādreiz viņa bija pieprasītākā šuvēja Rīgas centrā. Viņa darbā
atdeva sevi visu, bet pēc Annes piedzimšanas darbam vairs neatlika laika un visi viņas iekrājumi aizgāja Annes
skološanā. Tā nu viņa dien dienā dzīvo pa mājām un pasūtījumus šuj tur. To nav daudz, bet ar tiem pietiek, lai
izdzīvotu un Anne nesūdzas, jo laiku pa laikam no audumu atgriezumiem, mamma viņai uzšuj kādu skaistu kleitu.
“Anne, pasteidzies, tramvajs jau klāt!” Annes mamma saķēra meitenes roku un abas steigšus metās pāri slapjajam
Maskavas ielas bruģim uz tramvaja pieturu. Elsdamas un pūzdamas viņas iekāpa ar zilu krāsu krāsotajā tramvajā un
ieņēma vietu pie loga. Tā bija Annes mīļākā vieta, jo katru rītu ceļā uz bērnudārzu, sēžot mammas klēpī, viņas abas
spēlēja “Skaitām spēli”. Pirmdienās viņas skaitīja atkritumu urnas, otrdienās- glīti ģērbtos klēpju sunīšus, trešdienās-
vecu tantīšu cepures, ceturtdienās- vīriešus treniņtērpos un piektdienās- sievietes ar sarkanām somiņām. “Kā tu
domā, varbūt šodien pamainīsim spēles noteikumus un skaitīsim Latvijas karogus?” ieintriģējoši jautāja mamma.
Anne sasita plaukts un piekrītoši pamāja ar galvu. Tā tik būs spēle, viņa nodomāja. Ceļā līdz pilsētas centram abas
skaitīja gan pie māju sienām piekārtos karogus, gan pie cilvēku krūtīm piespraustos karodziņus. Līdz pieturai, kur
abām bija jākāpj ārā nepārprotami bija sasniegts “ Skaitām spēles” rekords.
Pacilātā garstāvoklī abas izkāpa pieturā un devās virzienā, kur skanēja mūzika. Pilsētā bija tik daudz cilvēku, ka
vienīgais, ko Anne sev apkārt redzēja bija dažādie kāju pāri. Tie spiedās viens otram virsū un centās tikt tuvāk
skatuvei, kur dziedāja Latvijā populāri mūziķi. Pēc ilgas meklēšanas, Anne ar mammu atrada kādu brīvāku vietiņu
tālāk no skatuves, kur mierīgi varēja baudīt koncertu. Tā nu viņas visu dienu pavadīja staigājot no koncerta uz
koncertu. Pa ceļam uz Brīvības pieminekli Anne redzēja arī leļļu teātri un krāšņi apgleznoto piparkūku stendu. Pēc
ilgas lūgšanās Annes mamma tomēr piekrita meitenei nopirkt sarkani apgleznoto sirds formas piparkūku, kuru
prezidenta uzrunas laikā, meitene ar gardu muti notiesāja. Kad likās, ka jau jādodas mājās, cilvēku pūlis kā tāda gara
upe devās uz Krastmalas pusi. Arī Anne ar mammu paspēja tajā ieplūst un drīz vien abas stāvēja Daugavas labajā
krastā, kur asais novembra vējš saldēja Annei vaigus.
Pēc neilga laika sāka skanēt mūzika un debesis iekrāsojās visdažādākajās krāsās. Kaut ko tik skaistu Anne vēl
nebija redzējusi. Krāšņie debesu bumbuļi palika aizvien lielāki un lielāki, līdz atskanēja mūzikas kulminācija, kur tie
saplūda kopā un veidoja debesīs siluetu Latvijas karoga krāsās. No cilvēku pūļa atskanēja visdažādākie izsaucieni un
gaviles. “Es esmu latvietis!” skaļi iekliedza Annei blakus stāvošais, mētelī satinies vīrietis. Anne viņu ar interesi
uzlūkoja un pavērsusies pret mammu jautāja: “ Māmiņ, kas es esmu?” Annes mammas sejā parādījās smaids un viņa
ar lepnumu sacīja: “ Tu esi latviete. Tu esi mūsu Latvija.”
Kristiāna Jaunpetroviča, 12. klase
Tramvajs apvieno pasažierus un
stāstus, ko tie nes sev līdzi. Es
esmu pasažieris.
Latvija jau nav valsts,
Latvija ir daudzu stāstu krājums.
Es esmu Latvija.
Noguruma vājināta, Arita
ir saldi iemigusi tramvaja galā, pat nenojauzdama - šodien viņa būs
pabraukusi garām savai pieturai, būs palaidusi jauno “Lauku sētas”
sēriju un visticamāk rītdien lekcijas viņa neapmeklēs. “Sūrst kakls
un vispār jau vaigi šķiet tādi diezgan karsti, būs jāizmēra
temperatūra,” domā jauniete, kamēr caur austiņās skanošām Prāta
Vētras “Oglēm” cenšas izsisties ziņojums: “Ģertrūdes iela.”
Kādas pasažieres bērna raudas Airitu pamodinās tikai pie
Gustava Zemgala gatves, uz to brīdi nogulētas būs jau veselas sešas
pieturas. Ja nogurums būtu kaut nedaudz mazāks, gan jau viņa
dusmotos uz sevi, bet viss, kam Arita uz to brīdi atrada spēku –
klusējot pārsēsties 18.trolejbusā un mērot atlikušo ceļu līdz mājām.
Jebkurš negaidīts pagrieziens ietekmē pasažiera turpmāko ceļu.
Mēs visi esam savas dzīves pasažieri.
Jebkurš latvietis ietekmē citu latvieti, mēs esam Latvija.
***
Tieši trīs reizes kāds bija pieklauvējis pie šofera kabīnes
lodziņa. “Cerams, ka viņam būs precīzi un atlikumu izdot
nevajadzēs,” pie sevis nodomā Valdemārs un atgrūž vaļā mazo
lodziņu. Šoreiz bija paveicies, divi eiro skaidras naudas drīz vien
tika atgriezti pasažierim biļetes veidā. Valdemārs vēl ilgi pēc šī
pasažiera izkāpšanas brīnījās, cik gan pieklājīgs ir bijis šis kungs!
Pie sevis šoferis prātoja, vai pats būtu maksājis veselus divus eiro,
lai izbrauktu niecīgas divas pieturas, kurās pret tam nekad nav bijis
redzēts neviens pats kontrolieris. Vispār jau Rīgā divpadsmitos
naktī nekur to kontrolieru nav.
Maršruts, kura gala pietura ir 5.depo, katru dienu
Valdemāram sagādā vislielāko prieku. 5.depo priekš viņa nozīmē
drīzo atgriešanos savā divistabu dzīvoklī Grīziņkalnā, kur pie
ieejas durvīm viņu pacietīgi gaida suns. Sieva arī gaida, bet gan ar
mazāku pacietību – aizmigusi pie virtuves televizora.
Šodien es esmu tramvaja pasažieris, pasažieris četru
pieturu garumā.
Šeit un tagad es esmu Latvija, visas savas dzīves garumā.
Mani stāsti kļūst par daļu no tramvaja vēstures.
Es esmu Latvija, mani stāsti ir daļa no tās.
Latvija jau nav valsts, Latvija ir daudzu stāstu krājums un mani
stāsti ir daļa no tās.
Dana Bule 12.klase
Manī sarkanbaltsarkanas asinis plūst,
Esmu es ieaudzis zemei šai dzīslās;
Tikai vienu gaisu elpot es spēju,
Un ūdens tik viens dzirdīt mani prot.
Mani ceļi vis neved uz Romu,
Tie ved tik tur, kur mājo mana sirds,
Un tas ir zemē tik vienā,
Kur pamalē sarkanbaltsarkans karogs plīv.
Es esmu Latvija.
Caur sarmotu logu es veros uz rītiem,
Un vakaros zvaigžņotas debesis mirdz,
Es skatos, kā zaļajam biezoknim cauri
Sārtie saulstari ik dienu mirdz.
Un manā sirdī tad deg tāda liesma,
Tāds savāds prieks - it kā ne par ko,
Tik zinu, ka šī ir tā laimīgā vieta,
Kur man ir mužīgi jādzīvo.
Pamostos tā es dienu no dienas,
Un it nekā cita man nevajag,
Tik Latvijas zemi sev zem kājām
Un pirkstu galiņus mākoņos mērkt.
Es esmu Latvija.
Tev jāredz ir, kādi mums šeit rieti,
Cik tūkstošus vārdu tie pasacīt spēj,
Cik siti var sasildīt tie ik sirdi
Tie dimanta pērles pār vaigu mums lej.
Kad sidraba vilnis bango pret krastu,
Es pēkšņi atminu savas tautas nastu,
Un pat smilšu graudiņš pavisam sīks
Tad man šķiet ļoti nozīmīgs.
Es esmu Latvija.
Paveros krēslā es debesu jumā
Un tur mums sen jau viss ierakstīts –
Latvieši tiešām ir tā tauta,
Kam liktenis tomēr būs labvēlīgs,
Tik jātur mums cieši viens otram ir roka
Un jāpalīdz otram saknes šeit dzīt,
Lai tad, kad pāri iet negaisa brāzmas,
Mēs varam viens otram būt noderīgs.
Tas gluži tāpat kā sensenos laikos,
Kad latvis važās bij ieslodzīts,
Un vienīgais spēks, kas tad ļāva tikt cauri,
Bija brāļa rokasspiediens sīksts.
Es esmu Latvija.
Manī visā plūst Daugava, Lielupe, Gauja,
Es esmu meži, pakalni un ielejas plašas,
Mana zeme ir visas pasaules krāsas
Un stāsts, kas nekad netaps izstāstīts.
Manā priekšā vēl kalni ar virsotnēm
augstām
Un likteņi, ko kopā mums izmainīt,
Vēl tūkstošiem ceļu un līkumu ejams,
Un sapņi, ko reālus padarīt.
Es esmu Latvija
Sabīne Kalēja, 12.klase
Sadziedāšanās dziesmas Cielaviņa
Ai, tēvu zeme stūru stūriem,
Cik tuvs un pazīstams it viss:
Gan Kolkas raga vēji sūrie,
Gan leišu males debesis.
Piedz Visapkārt zeme zied
Kā zilis zieds un tik,
Tik neparasti viegli iet,
Pat nedomājot, cik
Jau dzīvē nostaigāts,
Jo vēl aizvien, aizvien
Ik rītus Kurzeme
Kā cielaviņa pretī skrien.
Kā mātei sejā visā raugos,
Kā māte manī raugās viss:
Gan staltais Gaiziņš rudzu laukos,
Gan bērzu birzīs Inesis.
Piedz.
Var visu mūžu alkt un tiekties,
Vēl vienmēr aicinās it viss:
Gan Rāznas tāles neaizsniegtās,
Gan Mākoņkalna atbalsis.
Piedz
Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme
Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,
Par tavām druvām vecā līdumā.
Un, kad jau paguršu zem dzīves nastas,
Tad atdusēšos tavā atmatā.
Es dziedāšu par zaļo eglainīti,
Kur tīklus pelēkos auž zirneklīts,
Kur agrā rītā kuplās smilgas bradā
Ar basām kājām ganiņš bārenīt`s.
Es dziedāšu par balto birztalīti,
Kur rudens lapas dzeltainītes birst.
Un birstot zvana klusu svētvakaru
Tiem ziediem vēlīniem, kas salnā mirst.
Es dziedāšu par teku nomīdīto
No tēviem liepu lūku apavā,
Kur vaidot māte gaitā staigājusi
Un, Dievu pielūgdama, baznīcā.
Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,
Par tavām druvām vecā līdumā,
Līdz dusēšu reiz klusā smiltainītē,
Tur tavā priedulāja pakrēslā.
Kurzeme
Gudra kā jūra visa Kurzeme dun,
Vēji skrien pāri zelta papardēm un
Nīcā un Bārtā brunči sarkani plīv,
Kuršu pavards uguns krāsā dzīvs.
Aiziet pār jūru balti puteņi un
Dobji kā bangas visa Dundaga dun.
Rojā un Kolkā asi kadiķi zied,
Liepu ēnā vecie kurši dzied.
Piedz.
Kurzemē kūru uguns spīd,
Mūži kā saule riet, zvaigznes kā mūži
krīt Kurzemē.
Kurzemē bites dzēliens salds,
Meži kā jūra dūc, jūra kā meži tur
šalc.
Uguns, kas dzīva, cauri puteņiem iet,
Karsta kā puķe baltai pasaulei zied.
Balsi pie balss lai šodien pieliekam un
Klausies – vecā jūra atkal dun!
Jauniem lai acīs mūžam pavarda guns,
Rokās lai mūžam kalves āmuri dun!
Bāliņš ar baltām rokām likteni kals,
Pāri jūrai skanēs viņa balss.
Piedz.
Lai Sasaucamies, lai dziedam
Caur kļavām, caur eglēm, caur bērziem
Caur laikiem šī dziesma dūks.(3x)
Lai sasaucamies, lai dziedam,
Vien skumjajiem dziesmu trūkst. (2x)
Vai aram, vai sējam, vai pļaujam,
Vai daram šo dziru, kas rūgst,(3x)
Lai sasaucamies, lai dziedam,
Vien slinkajiem dziesmu trūkst. (2x)
Vai dzimstam, vai ejam, vai skrienam,
Kad dvēselē nelaime sūrst. (3x)
Lai sasaucamies, lai dziedam,
Vien mēmajiem dziesmu trūkst. (2x)
Caur kļavām, caur eglēm, caur bērziem
Caur laikiem šī dziesma dūks. (3x)
Lai sasaucamies, lai dziedam,
Un dziesma šī vieno lai mūs. (2x)
Mana dziesma
Kad dators izslēgts un telefons kluss
Ļauj pie Tevis man šovakar nākt
Gribu mācīties pirmos soļus
Un pirmo dziesmu sākt
Tāls ir zvaigznes ceļš
Uz kurieni tev mani vest?
Pa taciņu mazu gar Gauju
Vai pasaulē loku mest?
Tie ir vārdi no manas tautas
Un dziesma man arī no tās
Un es zinu, neviens manā vietā
To nedziedās
Teic, Ziemeļu vējš
No kurienes manī tāds spīts?
Pēc negaisa vienmēr būs saule
Pēc nakts vienmēr rīts
Un Tu, ugunskurs kvēls
Ar tevi man sildīt un degt
Redzēt biezākā tumsā
Jāņu vaiņagos pāri lēkt
Tie ir vārdi no manas tautas
Un dziesma man arī no tās
Un es zinu, neviens manā vietā
To nedziedās
Pielieku soli tuvāk
Un jūtu, ka tur esi Tu
Kaut varētu vienmēr tā stāvēt
Starp mirkli un mūžību
Tie ir vārdi no manas tautas
Un dziesma man arī no tās
Un es zinu, neviens manā vietā
To nedziedās
Pie Dieviņa gari galdi gari galdi
Pie Dieviņa gari galdi gari galdi
Tur sēd pati mīļā Mārā, mīļā Mār
Izrakstīja saskaitīja, saskaitīja
Atdod Dieva rociņai rociņā.
Nu Dieviņi tava vara tava vara
Nu tavai rociņai rociņā-i.
Nu tavai rociņā-i rociņai
Pašas Laimas atslēdziņa atslēdziņ
Dod Dieviņi kalnā kāpti kalnā kāpti
Ne no kalna lejiņai lejināi
Dod Dieviņi otram doti otram doti
ne no otra mīļi lūgti mīļi lūgt.
otram devu dziedādama dziedādama
otru lūdzu raudādama raudādama.
Sanāciet, sadziediet
Cielavas, vālodzes, dzeņi un dzilnas,
Sanāciet, sadziediet, sasadziediet.
Tumšajā naktē un zaļajā zālē,
Dziesmu par deviņiem novadiem.
Dundinām, dandinām, skandinām
stīgas,
Rībinām, ripinām, stīgojam un
Tumšajā naktē un zaļajā zālē,
Dziesmu par deviņiem novadiem.
Piedz.: 2x
Sanāciet, sadziediet, sasadancojiet,
Šai saulē, šai zemē, šai stundā,
šai stundā, kam cerības vārds.
Saule, Pērkons, Daugava
Saule Latvi sēdināja
Tur,kur gali satiekas
Balta jūra, zaļa zeme
Latvei vārtu atslēdziņa
Latvei vārtu atslēdziņa,
Daugaviņas sargātāja.
sveši ļaudis vārtus lauza
Jūrā krita atslēdziņa.
Zilzibeņu pērkons spēra,
velniem ņēma atslēdziņu.
Nāvi, dzīvi Latve slēdza,
Baltu jūru, zaļu zemi
Saule Latvi sēdināja
Baltas jūras maliņā
Vēji smiltis putināja
ko lai dzēra latvju bērni?
Saule lika Dieviņami,
Lai tas raka Daugaviņu.
Zvēri raka, Dieviņš lēja
No mākoņa dzīvūdeņi.
Dzīves ūdens, nāves ūdens
Daugavā satecēja.
Es pamērcu pirkstu galu
Abus jūtu dvēselē.
Nāves ūdens,dzīves ūdens
Abus jūtu dvēselē
Saule mūsu māte-
Daugav - sāpju aukle.
Pērkons velna spērējs
Tas mūsu tēvs.
Bēdu manu lielu bēdu
Piedz. Ram-tai ,ram-tai, ra-di-ri-di rī-di,
ram-tai rī-di ral-la-lā (2x)
Bēdu manu lielu bēdu, es par bēdu
nebēdāj ,(2x)
Piedz.
Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju
dziedādam.(2x)
Piedz.
Es negāju noskumusi ne vienāji vietiņā,
es negāju (2x)
Piedz.
Ar dziesmiņi druvā gāju ,ar valodu
sētiņā, (2x)
Ja dzīvoju ,tad dzīvoju,tad i, labi
padzīvoj,(2x)
Piedz.
Veldrē mieži, veldrē rudzi, veldrē visa
labībiņ,(2x)
Piedz.
Veldrē visi jauni puiši ar savām-i
meitiņām,(2x)
Piedz.
Caur sidraba birzi gāju
Caur sidraba birzi gāju,
Ne zariņa nenolauzu.
Būt zariņu nolauzusi,
Tad staigātu sidrabota.
Jauna biju, dietin dēju,
Dziedādama vien staigāju.
Nebēdāju tās dieniņas,
Kad staigāju raudādama.
Asariņas noslaucīju
Zaļa zīda priekšautā.
Priekšautiņu
izmazgāju
Skaidrā rīta rasiņā.
Priekšautiņu izžāvēju
Smuidra bērza galiņā.
Stūru stūriem tēvu zeme
Stūru stūriem tēvu zeme,
Apkārt balta villainīt’
Cik stūrīšu, tik bāliņu,
Cik rakstiņu, tik māsiņ’.
Piedz.
Ram-tai-rī-di,
ral-la-lā-i
No tālienes es pazinu,
Kuru bija man’ māsiņ’ -
Nozib balta villainīte,
Nomirdz zelta vainadziņš.
Vilksim košu zelta jostu
Apkārt savu tēvu zem’.
Lai mirdz mūsu tēvu zeme
Kā actiņa gredzenā.
Skaista mana brāļa sēta
Skaista mana brāļa sēta,
Tik cēlāi vietiņā.
Kuplis auga ozoliņis,
Pie bāliņa namdurvīm.
Strazdiņš dzieda galotnē-i,
Lakstīgala pazarē.
Retam tādi tīrumiņi,
Kā manam-i brālītim.
Kalnā ievas balti zieda,
Lejā strauja upe tek.
Kalnā teku pušķoties-i,
Lejā balta mazgāties.
Tēvzemei
Paauklē, saulīte, manu zemīti,
Ziemelim smaga roka.
Es savā Tēvzemē iestādu
Mūžzaļu cerības koku.
Sasildi, saulīte, manu zemīti,
Ziemelim elpa auksta.
Es viņas dvēseli sildīšu
Ticības svētajās plaukstās.
Apmīļo, saulīte, manā zemītē
Katru ozola zīli.
Es savai Tēvzemei pieglaužos
Ticot, cerot un mīlot.
Skaista, skaista tēvu zeme.
Skaista, skaista tēvu zeme par visām-i
zemītēm.
Piedz.:Augsti kalni plaši lauki zilis jūras
ūdentiņš.:
Kas kaitēja nedzīvoti zilas jūras maliņā.
Piedz.:
Cik jūriņa vilni meta tik izmeta sudrabiņ.
Piedz. Divi, divi, kas tie divi kas dzīvoja
saules mūž?
Piedz.:Ūdentīņis akmentīņis tie dzīvoja
saules mūž:
Beigu Piedz.. dzied aizvien lēnāk.
Pūt, vējiņi
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē.
Kurzemniece man solīja
Sav’ meitiņu malējiņ’.
Solīt sola, bet nedeva,
Teic man lielu dzērājiņ’,
Teic man lielu dzērājiņu,
Kumeliņa skrējējiņ’.
Kuru krogu es izdzēru,
Kam noskrēju kumeliņ’?
Pats par savu naudu dzēru,
Pats skrēj’ savu kumeliņ’.
Pats paņēmu līgaviņu,
Tēvam, mātei nezinot.
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē.
Var kurpes nomainīt un šalli
Bet dvēseli jau, nu nekā
Es esmu latvietis un būšu
Bez visiem kāpēc, kur un kā.
(G.Račs)
[Šeit citējiet savu avotu.]