TĒŽU KRĀJUMS - Māsu asociācija

TĒŽU KRĀJUMS

2017.gada 21.-23.septembris

Starptautiskais izstāžu centrs “Ķīpsala”

Rīga

4. Latvijas māsu, vecmāšu un ārstu palīgu kongress. Tēžu krājums. _______________________________________________________________________________________________________________________________________________________

1

4. Latvijas māsu, vecmāšu un ārstu palīgu kongress. Tēžu krājums.

Rīga: 4. Latvijas māsu, vecmāšu un ārstu palīgu kongresa rīcības komiteja, 2017, 41 lpp.

Kongresa moto: Pastāvēs, kas mainīsies! /Rainis/

Kongresa rīcības komisija:

Dita Raiska – Mg.sc,sal., Latvijas Māsu asociācija, prezidente

Līga Ārente - Mg.paed., Latvijas Māsu asociācija, valdes locekle

Iveta Krastiņa - Mg.paed., Mg.sc,sal., Latvijas Māsu asociācija, valdes locekle

Evija Bakša-Zveja – Mg.paed., Latvijas Māsu asociācija, valdes locekle

Ilze Neparte – MBA, Bc.sc,sal, Latvijas Māsu asociācija, valdes locekle

Inese Budzila - Mg.sc,sal., Latvijas Māsu asociācija, viceprezidente

Dace Kalniņa – Latvijas Māsu asociācija, sabiedrisko attiecību speciāliste

Kristīne Embure-Zapoļska – Mg.sc,sal., Latvijas Vecmāšu asociācija, prezidente

Valentīna Beļavska – Latvijas Vecmāšu asociācija, valdes locekle

Ina Mežiņa-Mamajeva – Mg.sc.sal., Mg.paed., LU Medicīnas fakultāte

Linda Alondere – Mg.paed., Mg.sc,sal., LU Rīgas Medicīnas koledža, Māszinību nodaļa

Juris Raudovs - Latvijas Ambulatorā dienesta ārstu palīgu profesionālā biedrība, valdes priekšsēdētājs

Sandra Akmane – Latvijas Ambulatorā dienesta ārstu palīgu profesionālā biedrība, valdes

priekšsēdētāja vietniece

Zinātniskā un satura komisija:

Valdis Segliņš – Dr.geol., LU profesors, LU Prorektors eksakto, dzīvības un medicīnas zinātņu jomā Linda Alondere – Mg.paed., Mg.sc,sal.

Līga Ārente – Mg.paed.

Ina Mežiņa-Mamajeva - Mg.sc.sal., Mg.paed.

Kristīne Embure-Zapoļska - Mg.sc,sal.

Juris Raudovs – Profesionālais maģistra grāds veselības vadībā, Sociālo zinātņu maģistra grāds

sabiedrības vadībā

Kongresa organizatori:

Latvijas Māsu asociācija

Latvijas Vecmāšu asociācija

Latvijas Ambulatorā dienesta ārstu palīgu profesionālā biedrība

Latvijas Universitāte

Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledža

Tālākizglītības portāls Evisit

Starptautisko izstāžu rīkotājsabiedrība BT1

Par saturu, valodas labskanību un pareizību atbild tēžu autors/-i.

Datorsalikums – Linda Alondere

© 4. Latvijas māsu, vecmāšu un ārstu palīgu kongresa rīcības komiteja, 2017

ISBN 978-9934-19-332-3


2

SATURS

Alondere L., Bukulīte A., Mežinska S.

NEPILNĪGI VEIKTAS PACIENTU APRŪPES IETEKMĒJOŠIE FAKTORI ...................................... 4 Andersone L.

MĀSU VIEDOKLIS PROFESIJAS NOZARĒ PAR SPECIALIZĀCIJU PIEPRASĪJUMU,

PIEMĒROTĪBU UN INTEGRĒŠANĀS IESPĒJĀM DARBA TIRGŪ LATVIJĀ ................................ 5 Avota B.

TĀLMĀCĪBA ĀRSTNIECĪBAS PERSONU PROFESIONĀLĀ PILNVEIDĒ – IZAICINĀJUMS,

IESPĒJAS UN RISINĀJUMS ................................................................................................................. 6 Babre I.

VĒŽA STIGMA KĀ ONKOGINEKOLOĢISKO PACIENTU AGRĪNAS DIAGNOSTIKAS UN

ĀRSTĒŠANAS KAVĒTĀJA .................................................................................................................. 7 Baranovska J.

OPERĀCIJU PLĀNOŠANA UN PLĀNU REALIZĀCIJAS IETEKMĒJOŠIE FAKTORI .................. 8 Bose I.

PERSONĀLA PĀRVIETOŠANĀS UZ/NO OPERĀCIJU ZĀLES INTENSITĀTE UN IEMESLI

INTRAOPERATĪVAJĀ PERIODĀ ........................................................................................................ 9 Briede I., Sudraba V.

TRAUKSMES SAISTĪBA AR PAŠNĀVĪBAS DOMĀM VAI DARBĪBĀM PERSONĀM VECUMĀ

NO 18 LĪDZ 49 GADIEM ..................................................................................................................... 10 Brutāne D.

PAŠPALĪDZĪBAS PIEEJA HRONISKO MUGURAS LEJASDAĻAS SĀPJU PACIENTU

APRŪPĒ ................................................................................................................................................ 11 Bula S., Deklaava L., Reste J.

VARDARBĪBAS ESAMĪBAS NOVĒRTĒJUMS UN TĀS SAISTĪBA AR DARBASPĒJĀM

VESELĪBAS APRŪPES SEKTORĀ STRĀDĀJOŠIEM ................................................................... 12 Ceple D.

VECMĀŠU VADĪTU LĪGUMDZEMDĪBU SALĪDZINĀJUMS STACIONĀRĀ UN

MĀJDZEMDĪBĀS LATVIJĀ ............................................................................................................... 13 Ciekurs R.

ONKOLOĢISKU PACIENTU DZĪVES KVALITĀTES IZVĒRTĒJUMS, REHABILITĀCIJAS

PERIODĀ .............................................................................................................................................. 14 Circenis K., Cela E., Millere I.

PACIENTU DROŠĪBA UN MĀSU IZGLĪTĪBA.................................................................................. 15 Ēriksone L.

INTERNETA LIETOŠANAS PARADUMU TENDENCES JAUNIEŠIEM ....................................... 16 Fokina O., Mulere L.

AMBULATORO APRŪPES MĀSU PROFESIONĀLĀS DZĪVES KVALITĀTES RADĪTĀJI UN

TO SAISTĪBA AR DARBA PIEREDZI PRIMĀRĀS VESELĪBAS APRŪPES SISTĒMAS

LĪMENĪ .................................................................................................................................................. 17 Fokina O., Aļhimoviča M.

AMBULATORO APRŪPES MĀSU MOTIVĀCIJA STRĀDĀT IZVĒLĒTAJĀ PROFESIJĀ UN TO

IETEKMĒJOŠIE FAKTORI.................................................................................................................. 18 Fokina O., Ivanova I.

INTERNO MĀSU APMIERINĀTĪBA AR DARBU STACIONĀRĀ ................................................. 19 Jansone I.

TRAUKSMES RĀDĪTĀJI GRŪTNIECĪBAS LAIKĀ SIEVIETĒM PĒC 35 GADU VECUMA ........ 20 Kalna R.

MŪZIKAS TERAPIJA SĀPJU APRŪPĒ ............................................................................................. 21 Kalna R.

AR KRŪTS VĒZI UN ĀRSTĒŠANU SAISTĪTA NOGURUMA SIMPTOMA DINAMIKA

NEFARMAKOLOĢISKAS INTERVENCES IETEKMĒ KRŪTS VĒŽA PACIENTĒM

ĶĪMIJTERAPIJAS LAIKĀ ................................................................................................................... 22 Kalniņa I.

CILVĒKRESURSU VADĪBA UN KOMPETENČU EFEKTIVITĀTE VESELĪBAS APRŪPĒ ........ 23


3

Kalniņa I., Stūre-Stūriņa I.

PROFESIONĀLA PIEEJA VECĀKU IZGLĪTOŠANĀ PARENTERĀLĀS BAROŠANAS

NODROŠINĀŠANAI BĒRNIEM MĀJAS APSTĀKĻOS ................................................................... 24 Kļaveniece T.

ASINS KOMPONENTU TRANSFŪZIJAS TEHNOLOĢIJAS PIELIETOJUMS KLĪNISKAJĀ

PRAKSĒ ................................................................................................................................................ 25 Konstante R.

VESELĪBAS APRŪPES SISTĒMAS IETEKMĒJOŠIE FAKTORI, PROGNOZES UN TENDENCES

MĀSAS PROFESIJĀ ............................................................................................................................. 26 Krēvica I.

ERGONOMISKIE RISKA FAKTORI MĀSU PRAKSĒ STACIONĀRĀ UN TO SAISTĪBA AR

BALSTA KUSTĪBU SISTĒMU ........................................................................................................... 27 Marins J.

PACIENTA INFORMĒTĀ PIEKRIŠANA – SLOGS VAI RISINĀJUMS .......................................... 28 Melbārde-Kelmere A.

INFEKCIJU KONTROLES EFEKTIVITĀTE PACIENTU APRŪPĒ ................................................. 29 Neparte I.

IETEIKUMI DARBA NOSLODZES (NORMATĪVU) IZSTRĀDEI OPERĀCIJU MĀSĀM ........... 30 Platace D., Pjatničuka V., Millere I.

INFEKCIJU KONTROLE INTENSĪVĀS TERAPIJAS NODAĻĀ ..................................................... 31 Raiska D., Lazdāne A.

PACIENTU DROŠĪBAS: MATEMĀTISKĀS UN DEVU APRĒĶINU PRASMES MĀSĀM

STUDENTĒM UN MĀSĀM KLĪNISKAJĀ PRAKSĒ ........................................................................ 32 Robiņa i., Ribakova A., Lūse V.

VECĀKU LĪDZDALĪBA STACIONĒTO BĒRNU APRŪPĒ INTERDISCIPLINĀRAJĀ

NODAĻĀ ............................................................................................................................................... 33 Ribakova A., Deklava L.

NETEHNISKĀS PRASMES KĀ DROŠĪBAS ASPEKTS OPERĀCIJU KOMANDAS DARBĀ ...... 34 Sondore L.

UZTURS GRŪTNIECĪBAS LAIKĀ ..................................................................................................... 35 Tomase S.

PEDIATRISKU PACIENTU PALIATĪVĀS APRŪPES KVALITĀTE .............................................. 36 Urbēna J.

DZĪVES KVALITĀTE HEMODIALĪZES PACIENTIEM AR DAŽĀDIEM VASKULĀRĀS

PIEEJAS VEIDIEM ............................................................................................................................... 37 Urbēna J., Žilde A., Kāle E., Seko N., Dumpis U.

ASINSRITES INFEKCIJAS INCIDENCES SAMAZINĀŠANAS IESPĒJAS

MULTIDISCIPLINĀRĀ INTENSĪVĀS TERAPIJAS NODAĻĀ........................................................ 38 Urbēna J., veidemane I., Antona D., Smeltere A., Lazdāne A.

ĒTIKAS PRINCIPI MĀSU PRAKSĒ ................................................................................................... 39 Voicehovska A., Kušpita O., Segliņa A. Bundzeniece O., Lazuko S., Mekša N., Badajeva V., Stūre-

Stūriņa I., Raiska D.

PEDIATRISKĀ AGRĪNĀS BRĪDINĀŠANAS SISTĒMA (PABS) MĀSU PRAKSĒ ........................ 40

Zariņa I.

TEHNOLOĢISKA PIEEJA VECĀKA GADAGĀJUMA CILVĒKU APRŪPĒ: ĒTISKI

APSVĒRUMI ......................................................................................................................................... 41


4

NEPILNĪGI VEIKTAS PACIENTU APRŪPES IETEKMĒJOŠIE

FAKTORI

Linda Alondere, Mg.paed., Mg.sc.sal.

Astra Bukulīte, Mg.edu., ārsts


Signe Mežinska, Dr.sc.soc


Aktualitāte. Latvijas māsu prakse vienmēr ir bijusi gatava pārmaiņām gan izglītības, gan

prakses pilnveides jautājumos. Šobrīd pasaulē māsu praksē tiek integrēts termins “nepilnīgi

veikta pacientu aprūpe (Missed Nursing care)”. Šis jēdziens apzīmē fenomenu, kad nav

pietiekami resursi vajadzīgās aprūpes nodrošināšanai visiem pacientiem (1, 2). Par nepilnīgi

veiktas aprūpes galvenajiem iemesliem tiek minēts samazināts cilvēkresursu skaits, palielināts

pieprasījums pēc aprūpes, aizvien sarežģītāka veselības aprūpes pakalpojuma būtība, sakarā ar

piem., tehnoloģiju attīstību, kas prasa vairāk laika un uzmanības no aprūpes speciālistiem u.c.

(2). Nepilnīgi veikta pacientu aprūpe (NVPA) ir universāla parādība, kas var apdraudēt pacientu

drošību visās valstīs un kultūrās. Daudzu pētījumu rezultāti liecina, ka NVPA līmenis ir augsts

daudzās valstīs, un pētnieciskais darbs pacientu drošības un aprūpes kvalitātes jomās ir īpaši

svarīgs un vērtīgs.

Mērķis: izpētīt nepilnīgi veiktas pacientu aprūpes iemeslus.

Metode: kvantitatīva, neeksperimentāla, instruments: B.Keilišas (B.Kalish) izstrādātā un

aprobētā anketa “The MISSCARE Nursing Survey” (2008).

Rezultāti. Dominējošās aprūpes darbības, kuras māsas atzīmē kā “Nekad nav izlaistas” ir

glikozes līmeņa asinīs noteikšana gultas režīmā (72,5%); pacienta novērtēšana katras dežūras

laikā (70%); i/v katetra un CVK aprūpe un novērtēšana (67,5%); ādas/brūču apstrāde (67,5%);

ēdiena pasniegšana pacientiem, kuri spēj ēst paši (65%); atbilde uz “pēc vajadzības”

medikamentu lūgumu 15 minūšu laikā (65%). “Reti izlaistas” aprūpes darbības tiek atzīmētas

pozīcijas - pacientu apgaita 3 reizes dienā vai pēc ordinācijām (42,5%); pacientu barošana,

kamēr ēdiens vēl ir silts (40%). Aptaujātās māsas (n=22; N=40) atzīmē, ka neadekvātas

informācijas nodošana no iepriekšējās maiņas ir nozīmīgs iemesls NVPA. Savukārt 60% gadījumu

tiek norādīts, ka spriedze vai komunikācijas trūkums māsu komandas starpā un medicīnas personāla

starpā ir nozīmīgs iemesls NVPA. Māsas, kuras galvenokārt strādā 24 stundu un 8 stundu maiņas

darbu atzīmē, ka salīdzinoši bieži veselības aprūpes locekļi veltī pārāk daudz laika pārtraukumiem.

Secinājumi.

1. Dominējošie nepilnīgi veiktas pacientu aprūpes iemesli (vērtējums “nozīmīgs iemesls”) ir:

negaidīts pacientu skaita pieaugums un/vai akūto gadījumu pieaugums;

ekipējuma/aprīkojuma nefunkcionēšana, kad nepieciešams; māsu palīgi nekomunicē, ka

aprūpe nav sniegta; neadekvāts personāla skaits; aprūpētāji atrodas ārpus nodaļas vai nav

pieejami; spriedze vai komunikācijas trūkums māsu komandas starpā un spriedze vai

komunikācijas trūkums medicīnas personāla starpā.

2. Māsas, kurām ir 24 stundu maiņas darbs un 8 stundu maiņas darbs, neatkarīgi no virsstundu

daudzuma pēdējo trīs mēnešu laikā, nepietiekamas pacientu aprūpes darbību biežumu

“nekad nav izlaists” un “reti izlaists” līdzvērtīgi norāda visām aprūpes darbībām.


5

MĀSU VIEDOKLIS PROFESIJAS NOZARĒ PAR SPECIALIZĀCIJU

PIEPRASĪJUMU, PIEMĒROTĪBU UN INTEGRĒŠANĀS IESPĒJĀM

DARBA TIRGŪ LATVIJĀ

Laura Andersone

Veselības Zinātņu maģistra akadēmiskais grāds veselības aprūpē;

Profesionālais maģistra grāds Uzņēmējdarbības Vadībā (MBA)

Sertificēta Ķirurģijas Māsa

RAKUS – Latvijas Infektoloģijas centrs

SIA ”NMS - Laboratorija”

Aktualitāte. 2009.gadā veselības attīstības stratēģijas ietvaros māsu profesijas specializāciju

izglītības sistēma tika izmainīta no 34 uz 7 pamatspecialitātēm un sešām papildspecialitātēm.

(Noteikumi par specialitāšu, apakšspecialitāšu un papildspecialitāšu sarakstu reglamentētajām

profesijām, 2006, 1.pielikums: 6-7). Lai iegūtu kādu no 7 pamatspecialitātēm, darbiniekam –

māsai šobrīd ir jāstudē augstskolā 1 – 2 akadēmiskie mācību gadi. Absolvējot augstskolu, tiek

iegūta tikai viena pamatspecialitāte (piem. internās aprūpes māsa vai ķirurģiskās aprūpes māsa).

Mērķis: noskaidrot māsu viedokli profesijas nozarē par specializāciju pieprasījumu,

piemērotību un integrēšanās iespējām darba tirgū Latvijā.

Pētījums tika veikts vienā Rīgas klīnikā un portālā – visidati.lv, 2016. gadā. Tika izmantota

standartizēta anketa, respondentu skaits 111. Anketa ietver jautājumus par māsu tālākizglītības

ietekmi uz profesionālo izaugsmi un karjeras attīstību darbā, darba tirgus mobilitāti, karjeras

iespējām un tās ietekmi uz atalgojumu. Datu analīzei izmantota Excel programma.

Pētījuma rezultāti parāda, ka Māsu viedoklis nesakrīt ar pašreizējo veselības attīstības

stratēģijas plānu – katru no septiņām specializācijām iegūt augstskolā studējot, ja iegūst

pirmreizēji vai atjauno zaudētu sertifikātu specializācijā - 70% nepiekrīt, tikai 16% apmierina

un 14% - ir cits viedoklis.

Sertifikāts specialitātē māsām joprojām ir atjaunots un aktīvs 65%, bet 19% nekad nav bijis, un

16% jau to ir zaudējuši, kas iespējams ir šī brīža stratēģijas sekas.

Liela daļa respondentu - māsu noveco (no 41 gada līdz 63 gadu vecumam un vairāk) - 53%;

darbinieki ir ar augstu darba stāžu (virs 11 gadiem) - 73%, un labu izglītību (bakalaura 30% un

maģistra grāds 40%).

Gandrīz puse (38%), no aptaujātajiem respondentiem pēdējā laikā mainījusi darbavietu.

Plānojot darbinieku nepieciešamību, jāņem vērā veselības aprūpes sistēmā cilvēkresursu

trūkums.

Respondenti uzskatīja, specializācijas sertifikāta esamībai jābūt faktoram, kas ietekmē

atalgojumu (43%), karjeras iespējas (46%) un tirgus mobilitāti (46%), jo tas apstiprina

respondentu profesionalitāti, kompetenci. Savukārt gandrīz trešdaļa (30%) no visiem

aptaujātajiem respondentiem pauž pārliecību, nav tik pārliecināti par karjeras iespējām,

atalgojumu un darba tirgu mobilitāti, ja ir specializācijas sertifikāts.

Secinājumi. Pētījuma rezultāti liecina, ka veidojot darba tirgus politiku, un attīstot

mūžizglītības sistēmu, jāievēro tādi svarīgi aspekti - kā izglītības sistēmas tuvināšana darba

tirgus prasībām, demogrāfiskās attīstības tendences, sociālie aspekti un tehnoloģiju inovācijas.


6

TĀLMĀCĪBA ĀRSTNIECĪBAS PERSONU PROFESIONĀLĀ

PILNVEIDĒ – IZAICINĀJUMS, IESPĒJAS UN RISINĀJUMS

Baiba Avota, Mg.sc.sal.


Aktualitāte. Izglītības jomā šobrīd nepārtraukti tiek domāts par reformām izglītības kvalitātē.

Perioda laikā no 2014. līdz 2020.gadam tiek izvirzīti mērķi un vīzijas par nākotnes izglītību.

Viens no virsmēķiem 2020. gadam ir “kvalitatīva un iekļaujoša izglītība, personības attīstībai,

cilvēku labklājībai un ilgspējīgai valsts izaugsmei” (Izglītības un Zinātnes minitrija, 2013).

Izglītības mērķu realizācijā tiek iekļautas informāciju tehnoloģijas. Šobrīd lielākais vairums

augstskolās studējošie ir informācijas tehnoloģiju paaudze, kura ir uzaugusi ar nepārtrauktu

pieeju informācijas tehnoloģijām un internetam. Informāciju tehnoloģiju nozīme studiju

procesā šobrīd ir augsta un mācībspēkiem ir nepieciešams pielāgot mācīšanas un mācīšanās

metodes atbilstoši studējošo prasmēm, prasībām un vajadzībam. Pēdējo gadu laikā lielu

popularitāti gūst studiju forma - tālmācība, tā tiek uzskatīta kā ērts, ekonomiski un laika ziņā

efektīvs veids kā apgūt zināšanas. Mūsdienās profesionālajā literatūrā tālmācība tiek pētīta un

analizēta no vairākiem aspektiem. Tālmācība kā izglītības forma piesaista plašu studējošo loku:

tā ir pieejama cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, tā ir iespējama cilvēkiem, kas atrodas ārpus

savas valsts robežas un dažādos Latvijas reģionos (Bjarne, 2013; Mehrdad et al., 2011). Ņemot

vērā ekonomisko situāciju medicīnā un uzlabojot ārstniecības personu izglītības kvalitāti,

padarot to pieejamāku, 2016. gada janvārī tika uzsākts darbs pie LU RMK, iekšējā granta -

zinātniski pētnieciskā projekta.

Mērķis. Iespēju un motīvu izzināšana jaunu profesionālās tālākizglītības programmu formu

īstenošanai ārstniecības personām, tālmācības kursu izstrāde un izvērtēšana.

Metode. kvantitatīva – 2 aptaujas

Rezultāti. Pirmajā aptaujā, piedalījās 210 respondentu, kur 85% (n=179) bija māsas, 7%

(n=14) ārstu palīgi, 7% (n=14) māsu palīgi un citi aprūpes speciālisti 1% (n=3).

Otrajā aptaujā piedalījās 55 respondentu, kuri veica tālmācības kursa aprobāciju, no kuriem

82% (n=45) respondentu bija ar māsas un 18% (n=10) respondentu ar ārsta palīga kvalifikāciju.

Secinājumi. Lielāka daļa (61%) respondentu tālmācību nav izmantojuši, līdz ar to šāda mācību

metode daļai respondentu varētu būt jauna un nezināma mācīšanās metode. Tālmācība kā

studiju forma ir nepieciešama, ko respondenti saista ar laika trūkumu, finanšu ietaupījumu un

mācīšanos sev vēlamā laikā. Projekta laikā izstrādātie tālmācību kursa materiāli ir kvalitatīvi,

lai apgūtu mācību tēmas saturu. Galvenais mācīšanās ietekmējošais faktors tālmācībā ir laika

trūkums un pašmotivācija.


7

VĒŽA STIGMA KĀ ONKOGINEKOLOĢISKO PACIENTU AGRĪNAS

DIAGNOSTIKAS UN ĀRSTĒŠANAS KAVĒTĀJA

Ilona Babre

Veselības zinātņu maģistra grāds, Izglītības zinātņu maģistra grāds pedagoģijā

RAKUS - Latvijas Onkoloģijas centrs


Aktualitāte. Vēža reģistra dati liecina, ka pēdējo 10 gadu laikā vēža pacientu skaits Latvijā

pieaudzis par 40% un trešdaļā gadījumu vēzis tiek atklāts novēloti. Pētījumos ir pierādīts, ka

diagnostikas un ārstēšanās kavēšanās palielina ielaisto gadījumu skaitu, tādējādi pasliktinot

slimības prognozi un būtiski samazinot pacientu dzīvildzi. Ar vēzi saistītie aizspriedumi, kas

rada bailes un veicina stigmas rašanos vēl arvien ir svarīga problēma visā pasaulē, tāpēc vēža

stigmas laušana ir viens no veidiem kā ietekmēt indivīda uzvedību un rīcību, mazinot ielaisto

gadījumu skaitu un veicinot izpratni par vēzi kā ārstējamu slimību, ja audzējs tiek diagnosticēts

agrīnā stadijā.

Mērķis. Noskaidrot vēža stigmas saistību ar kavēšanos pacientēm ar ielaistu krūts un

dzimumorgānu vēzi.

Metodes. Pētījuma mērķa populācija 117 pacientes ar pierādītu ļaundabīgu krūts vai

dzimumorgānu agrīnu un primāri ielaistu audzēju. Pētījumā izmantotie instrumenti ir

protokols, anketa kavēšanās intervālu un stigmatizācijas noteikšanai, slimības uztveres anketa

(The revised illness perception questionnaire) un fatālisma skala (The psychometric property

and validation of a fatalism scale). Pētījuma datu apstrādē tika izmantotas neparametriskās

statistikas metodes un binārās loģistiskās regresijas analīze.

Rezultāti. Pētījumā tika salīdzināti pacientu kavēšanās intervāli un noskaidrots, ka ilgākā

maksimālā kavēšanās ir pacientu intervālā un ārstēšanās intervālā. Ir konstatēts, ka statistiski

nozīmīgi laika intervāli ir ilgāki pacientēm ar ielaistāku stadiju. Ielaistās slimības stadijās

pacientes ir vairāk stigmatizētas, ar augstāku fatalitātes līmeni. Vairāk stigmatizētas ir sievietes

vecuma grupā no 60 - 88 gadiem, ar izteiktāku fatālismu un mazāku izpratni par savu slimību

un tās cēloņiem. Vēža stigmai ir liela ietekme uz pacienta kavēšanās intervālu, pastāv 3,57

reizes lielāka iespējamība kavēt laiku no simptoma pamanīšanas līdz pirmajam apmeklējumam.

Arī fatālismam ir liela ietekme uz pacienta kavēšanos - 4,44 reizes palielinās iespēja novēloti

vērsties pēc palīdzības.

Secinājumi. Gan krūts vēža, gan dzimumorgānu vēža pacientēm ir augsti stigmas jūtības

rādītāji, kas cieši saistīti ar kavēšanos, ko pierāda pacientu kavēšanās intervālā konstatētā

statistiska sakarība ar stigmas skalas rādītājiem.


8

OPERĀCIJU PLĀNOŠANA UN PLĀNU REALIZĀCIJAS

IETEKMĒJOŠIE FAKTORI

Jeļizaveta Baranovska, bakalaura grāds

SIA RSU Stomatoloģijas Institūts

Aktualitāte. Darba sadalījums un plānojums operāciju zālēs ir viens no galvenajiem darba

optimizācijas un izmaksu samazināšanas veidiem. Pareiza operāciju plānošana spēj efektīvāk

izmantot resursus un uzlabot darba kvalitāti. Iepriekšēja plānošana —ir pacientu operācijas

laika fiksācijas process, savukārt sadalījums nosaka operācijas plānošanas kārtu un operācijas

sākšanas laiku noteiktā dienā. Operāciju zāles izmantošanas efektivitāte ir atkarīga no precīza

operācijas sākuma laika, kā arī personāla zināšanām par iespējamo operācijas ilgumu. Efektīva

plānošana nozīmē produktīvu operācijas laika izmantošanu. Tas paredz, ka ir jāveicina pēc

iespējas lielāka drošība un jāsamazina gaidīšanas laiks starp operācijām.

Tomēr pastāv faktori, kas kavē plāna realizāciju.

Pētījuma primārais mērķis ir noteikt, pēc kādiem principiem notiek operāciju plānošana

operāciju zālē. Pētījuma sekundārais mērķis ir noteikt plāna realizāciju ietekmējošos faktorus.

Pētījuma jautājumi: kā notiek operāciju plānošana operāciju blokā?,

kādi faktori ietekmē operāciju plāna efektīvu realizāciju?

Pētījuma veikšanai tika izvēlētas divas pētījuma metodes- intervija un novērojums. Intervētas

tika vairāku operāciju bloku virsmāsas par operāciju plānošanu, principiem, termiņiem.

Novērojums tika veikts, lai novērotu, kā praksē notiek plānu realizācija un kādi faktori ietekmē

plānu realizāciju.

Pēc pētījumā iegūtajiem rezultātiem noskaidrojās, ka operāciju plānošanā tiek ievēroti sekojoši

pamatprincipi- pacienta veselības stāvoklis, operācijas steidzamības pakāpe, operācijas tīrības

pakāpe, operācijas ilgums, operācijas sarežģītības pakāpe, efektivitāte un ķirurgu darba grafiks.

Operāciju plāna realizāciju ietekmē sekojoši faktori- operāciju zāles personāla, tieši operāciju

māsu trūkums, personāla kavēšana aparatūras kvalitāte, tehniskais nodrošinājums, instrumentu

un materiālu trūkums, savstarpēja operāciju komandas sadarbība ,pacienta gatavība operācijai,

konsultanta gaidīšana, informācijas aprite. Faktori, kas ietekmē konkrētās dienas plāna izpildi-

biežāk tiek mainīta operāciju kārtība, retāk pacients neierodas uz operāciju vai nav sagatavots.

Visbiežāk operāciju plāna realizāciju ietekmēja personāla trūkums, bet visretāk personāla

netehniskās prasmes.

Mērķis. Pētījuma primārais mērķis ir noteikt, pēc kādiem principiem notiek operāciju

plānošana operāciju zālē. Pētījuma sekundārais mērķis ir noteikt plāna realizēšanas

ietekmējošos faktorus.

Metodes. Kvalitatīvs pētījums. Intervija un novērojums.

Rezultāti. Operāciju plāns ir izstrādāts gan dienai, gan nedēļai, bet jebkurā gadījuma, no rīta

plāni, tiek konkretizēti. Operāciju plāna ievērošanā prioritāte tiek dota tādam principam, kā

akūtas operācijās, kā arī pacienta veselības stāvoklim. Plāna realizācijai ir nepieciešami

resursi- personāls, aprīkojums.

Secinājumi. Apkopojot un izanalizējot pētījuma laikā iegūtos rezultātus, tiek secināts, ka

operāciju plānošana notiek pēc sekojošiem principiem: pacienta veselības stāvoklis, operācijas

steidzamības pakāpe, efektivitāte, ķirurgu darba grafiks.


9

PERSONĀLA PĀRVIETOŠANĀS UZ/NO OPERĀCIJU ZĀLES

INTENSITĀTE UN IEMESLI INTRAOPERATĪVAJĀ PERIODĀ

Inese Bose, Bc.sc.sal.

VSIA Bērnu klīniskā universitātes slimnīca

Aktualitāte. Pēcoperācijas brūču infekcija ir nopietna problēma kopš ķirurģijas aizsākumiem

un ir joprojām aktuāla mūsdienu ķirurģijā visā pasaulē. Tā ir viena no visizplatītākajām

nozokomiālajām infekcijām un ir iemesls atkārtotu operāciju veikšanai, novēlotu brūču

dzīšanai, palielinātai antibiotiku lietošanai, kā arī rada lielākas pacienta ārstēšanas izmaksas,

ilgāku uzturēšanās laiku stacionārā un paaugstina pacientu mirstību.

Pēdējos gados pasaulē veiktie pētījumi pierādījuši, ka paaugstināta personāla pārvietošanās

intensitāte uz vai no operāciju zāles saistīta arī ar palielinātu pēcoperācijas brūču infekcijas

attīstības risku. Operāciju zāles durvju atvēršana un personāla intensīvā plūsma operāciju zālē

izjauc filtrētā gaisa plūsmu, palielinot putekļu un citu mikrodaļiņu daudzumu virs operējamās

brūces. Mikroorganismu daudzumam, kas var izraisīt infekciju, ir būtiska nozīme. Jo mazāks

mikroorganismu skaits, jo lielāka varbūtība, ka tie neizraisīs pēcoperācijas brūces infekciju.

Mērķis. Pētījuma mērķis ir noskaidrot personāla pārvietošanās uz/no operāciju zāles

intensitāti un iemeslus intraoperatīvajā periodā.

Metode. Pētījumā izmantota kvalitatīvā pētniecības metode – strukturēta slēpta novērošana,

pētījuma instruments ir novērojuma protokols. Pētījuma laikā tika saskaitīts katrs pārvietošanās

gadījums uz vai no operāciju zāles, minēti personāla veids un pārvietošanās iemesli. Pētījuma

bāze – 3 Rīgas daudzprofilu klīniskās slimnīcas, 4 operāciju bloki. Pētījuma dalībnieki -

operāciju zāles personāls un medicīnas darbinieki.

Rezultāti. Pētījuma rezultātā noskaidrojās, ka vidējā statistiskā personāla pārvietošanās uz vai

no operāciju zāles intensitāte intraoperatīvajā periodā visās trīs klīnikās ir 0.7 reizes minūtē.

Visbiežāk intraoperatīvajā periodā uz vai no operāciju zāles pārvietojas māsu palīgi, anestēzijas

māsas, personāls no citām zālēm un anesteziologi. Biežākie personāla pārvietošanās iemesli

intraoperatīvajā periodā ir krājumu papildināšana un sabiedriska rakstura iemesli, tādi kā

telefonsarunas vai tērzēšana ar kolēģiem blakus zālēs. Personāla skaita trūkums klīnikās ir

galvenais personāla biežās pārvietošanās iemesls, kam seko nepietiekama personāla darba

organizācija, nepietiekama pirmsoperācijas sagatavošanās, kā arī vadības un darbinieku

zināšanu trūkums par augsto pēcoperācijas brūču infekcijas risku.

Statistikas dati par pēcoperācijas brūču infekcijām Latvijā un pasaulē liek pievērsties problēmai

padziļinātāk un meklēt iespējamos risinājumus personāla plūsmas intensitātes operāciju zālē un

to veicinošo faktoru samazināšanā. Daži no veidiem darbinieku pārvietošanās intensitātes

operāciju zālē mazināšanai būtu personāla izglītošana, pietiekama darbinieku skaita operāciju

zālē nodrošināšana, pārdomāta pirmsoperācijas plānošana un paredzamo nepieciešamo

materiālu nodrošināšana.


10

TRAUKSMES SAISTĪBA AR PAŠNĀVĪBAS DOMĀM VAI DARBĪBĀM

PERSONĀM VECUMĀ NO 18 LĪDZ 49 GADIEM

Ieva Briede, Bc.sc.sal. garīgās veselības aprūpes māsa

Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs

Velga Sudraba, Dr.med., docente

Rīgas Stradiņa universitāte

Aktualitāte. Latvijā 2016. gadā 364 cilvēki sev nodarīja tīšu paškaitējumu (pašnāvība) (SPKC,

2017). Starptautisku pētījumu dati liecina, ka uz vienu pašnāvībā mirušo cilvēku vidēji 20

cilvēku izdara pašnāvību mēģinājumus (WHO, 2015). Tiek uzskatīts, ka trauksmes traucējumi

palielina pašnāvību domu un mēģinājumu risku (Thibodeau et al. 2013, Simon et al. 2007,

Sareen et al. 2005).

Mērķis – noskaidrot trauksmes saistību ar pašnāvības domām vai darbībām personām vecumā

no 18 līdz 49 gadiem.

Metodes – kvantitatīvā pētniecības metode. Pētījumā, izmantojot autoru veidotu anketu un

Spīlbergera Trauksmes stāvokļa – iezīmes pašnovērtējuma aptauju (Spielberger et al., 1983.

Adaptācija Latvijā: D. Škuškovnika 2004), tika aptaujātas 165 personas vecumā no 18 līdz 49

gadiem, kuras ir veikušas pašnāvības darbības (mēģinājumus) vai kurām ir bijušas domas par

pašnāvību.

Rezultāti. Lielākā daļa no respondentiem (124 jeb 75,2%) ir sievietes. 152 respondenti ir

vecumā no 18 līdz 29 gadiem. 49,7% respondentu ir vidējā izglītība, 47% - augstākā izglītība.

63,1% jeb 104 respondentiem ir augsts trauksmes iezīmes līmenis. 34,5% respondentu piemīt

vidējs trauksmes iezīmes līmenis, 2,4% jeb 4 respondentu raksturojumā ir zems trauksmes

iezīmes līmenis. Augsts trauksmes stāvoklis ir 39,4% jeb 65 respondentiem un vidējs trauksmes

stāvoklis piemīt 48,5% jeb 80 respondentu, 20 respondenti ir ar zemu trauksmes stāvokļa

līmeni.

Pastāv statistiski nozīmīga pozitīva saistība starp augstāku T – stāvokli un domu par pašnāvību

biežumu, kā arī domu par pašnāvību atkārtošanos. Pastāv statistiski nozīmīga negatīva saistība

starp bērnu esamību un atkārtotām domām par pašnāvību. Pastāv statistiski nozīmīga negatīva

saistība starp augstāku T – stāvokli un to, ka persona ir precējusies.

Secinājumi. Pētījuma rezultāti atklāj, ka daudz biežākas izpausmes saistībā ar pašnāvībām ir

domas par pašnāvību, nevis pašnāvības darbības. Pastāv trauksmes saistība ar pašnāvības

domām un darbībām. Pētījuma rezultāti apstiprina pozitīvu saistību gan starp augstāku

trauksmes stāvokli, gan trauksmes iezīmi un domām par pašnāvību, kā arī par domu

atkārtošanos, t.i., jo augstāks trauksmes stāvoklis, jo biežāk un atkārtotāk cilvēki domā par

pašnāvību.


11

PAŠPALĪDZĪBAS PIEEJA HRONISKO MUGURAS LEJASDAĻAS

SĀPJU PACIENTU APRŪPĒ

Dagnija Brutāne, Mg. Sc. Sal.

VSIA P.Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca


Aktualitāte. Sāpes ir viena no visizaicinošākajām problēmām medicīnā un bioloģijā. Tas ir

izaicinājums gan pašam cietējam, kam jāmācās ar sāpēm sadzīvot, gan medicīnas

profesionāļiem, kam jāmeklē iespējas šim cietējam palīdzēt. Muguras sāpes ir visbiežāk

sastopamās sāpes sabiedrībā –dažādās valstīs veikti pētījumi uzrāda dažādus rezultātus, tomēr

kopumā pasaulē tie ir apmēram 12% cilvēku. To ārstēšana un aprūpe ir apmēram 25 – 50% no

visa sāpju klīnikās veiktā darba.

Mērķis noskaidrot hronisku muguras lejasdaļas sāpju pacientu pašpalīdzības prasmes, viņu

gatavību pieņemt pašpalīdzības pieeju savu sāpju aprūpē un nepieciešamību pēc pašpalīdzības

atbalsta.

Pētījuma veikšanai tika izmantota jaukta pētījuma metode – kvalitatīvas un kvantitatīvas

pētniecības jaukts modelis, kurā kombinētas metodes datu ievākšanai un analīzei:

1. Sāpju pārmaiņu stadiju aptauja (Pain Stages of Change Questionnaire)

2. Daļēji strukturēta intervija ar atvērtiem jautājumiem

3. Demogrāfisko datu aptaujas anketa

Rezultāti. Hroniskas muguras lejasdaļas sāpes vairāk novēro vecumā grupās no 50 gadu

vecuma, kas atbilst arī literatūras datiem. Pacienti izprot hronisko muguras lejasdaļas sāpju

rašanās cēloņus, tomēr tiem nav izpratnes par pašu saslimšanu, kas ir būtiska veiksmīgas

ārstēšanas un aprūpes daļa. Pārsvarā tiek lietotas medikamentozās ārstēšanas metodes un

invazīvās manipulācijas, kas neprasa ļoti lielu personīgo ieguldījumu savu sāpju aprūpē.

Nozīmīgākais secinājums – ļoti liela nepieciešamība pēc informācijas gan par savu saslimšanu,

gan tās ārstēšanas un aprūpes metodēm, jo tika atzīts, ka nozīmēto ārstēšanu nepielietoja tieši

informācijas trūkuma dēļ.

Kā grūtības atzīmējamas arī motivācijas un pareizas attieksmes trūkums.

Pieņemt pašpalīdzības pieeju hronisko muguras lejasdaļas sāpju aprūpē pacienti ir gatavi tikai

pārdomu līmenī, tomēr papildus informācijas sniegšana un izglītošana motivētu tos iesaistīties

pašpalīdzības veikšanā daudz aktīvāk. kā arī tiem ir nepieciešams atbalsts pašpalīdzības

prasmju apgūšanai un veikšanai – gan informatīvais, gan izglītojošais.

Jo augstāks ir respondenta izglītības līmenis, jo vairāk tas ir gatavs iesaistīties pašpalīdzības

stratēģiju apgūšanā un ieviešanā savu hronisko muguras lejasdaļas sāpju ārstēšanas un aprūpes

procesā.


12

VARDARBĪBAS ESAMĪBAS NOVĒRTĒJUMS UN TĀS SAISTĪBA AR

DARBASPĒJĀM VESELĪBAS APRŪPES SEKTORĀ STRĀDĀJOŠIEM

Santa Bula, Mg.sc.sal.; Mg. paed,

Liāna Deklava, Dr.med.

Jeļena Reste, Dr.med., arodveselības un arodslimību ārsts


Aktualitāte. Saskaņā ar pasaules statistikas datiem hroniska vardarbība jeb viktimizācija ir

pamatā apmēram 18% ar psihosomatisko veselību saistītām problēmām darba vidē kas ir par

pamatu darbu kavēšanai līdz pat divām nedēļām.

Mērķis. Izvērtēt vardarbības esamību un noteikt tās ietekmi uz darbaspējām veselības aprūpes

sektorā strādājošiem.

Metodes:

Kvantitatīva metode - anketēšana

Instruments – anketa

Šķērsgriezuma pētījums

Izmantotas divas starptautiski validētas anketas:

1) PVO, Starptautiskās Darba organizācijas, Starptautiskās medicīnas māsu padomes un

Starptautiskās sabiedrisko pakalpojumu organizācijas izstrādātā anketa vardarbības

novērtējumam darba vietās veselības aprūpes sektorā (Workplace Violence in the

Health Sector - Country Case Studies Research Instruments, Ženēva, 2003) tulkota

latviešu valodā.

2) Somijas Darba aizsardzības institūta izstrādātais darba spēju indeksa novērtēšanas

instruments (Tuomi K. et al. "Work Ability Index" (the part of the "Respect for the

Aging ")

Vardarbību darbavietā medicīnas personāls piedzīvo neatkarīgi no personāla vecuma, dzimuma

un piederības profesionālajai grupai (ārsti, ārstu palīgi un māsa). Pētījuma rezultāti atklāja

galvenos iemeslus kādēļ medicīnas personāls nav ziņojis par piedzīvoto vardarbību darbavietā.

Rezultāti norāda uz divām tendencēm: „tas būtu veltīgi„ ļauj secināt, ka darba devējs nav vērsts

uz vardarbības gadījumu risināšanu un „tas nebija svarīgi” - medicīnas personālam ir augsta

psiholoģiskā (emocionālā) noturība, spēja profesionāli rīkoties stresa gadījumos neuztverot

vardarbību personīgi. Rezultāti atklāj, ka personālam, kas cietis no vardarbības, kopumā darba

spēju novērtējums ir zemāks, nekā personālam, kurš vardarbību darba vietā nav piedzīvojis un

rezultāti ļauj secināt, ka medicīnas personāls, kas cietis no fiziska uzbrukuma, biežāk ir kavējis

darbu slimības vai ārsta apmeklējuma dēļ, savukārt, augstāks darbu spēju vērtējums pie garīgas

slodzes ir tiem medicīnas darbiniekiem, kuri darba vietā fizisku uzbrukumu nebija piedzīvojuši.

Secinājums. Statistiski nozīmīga saistība tika konstatēta starp fizisku uzbrukumu un personāla

darba spēju novērtējumu veicot garīgu darbu, fizisku uzbrukumu un medicīnas personāla darba

kavējumiem.


13

VECMĀŠU VADĪTU LĪGUMDZEMDĪBU SALĪDZINĀJUMS

STACIONĀRĀ UN MĀJDZEMDĪBĀS LATVIJĀ

Dina Ceple

vecmāte; ārsts ginekologs, dzemdību speciālists

“Ģimenes veselības centrs ”STĀRĶA LIGZDA””

Pētījuma mērķi:

1) noskaidrot kā atšķiras vecmāšu vadītu līgumdzemdību norise un iznākumi plānotās

ārpusstacionāra dzemdībās un dzemdībās stacionārā?

2) kādi iespējamie ieguvumi vai riski varētu būt sievietei un bērnam, izvēloties dzemdību

vietu – stacionārā vai ārpus stacionāra?

Pētījuma metode. Prospektīvs kohortu tipa pētījums no 2014. gada 1. janvāra līdz 31.

decembrim ar plānoto vietu dzemdību sākumā un saistīti pētītu intrantālo, agrīno neonatālo

saslimstību (neonatāla encefalopātija, mekonija aspirācijas sindroms, pleca pinuma bojājums,

atslēgas kaula lūzums) un mirstību, mātes saslimstību un mirstību, kā arī dzemdību norises

atšķirības abās vidēs.

Pētījuma bāze. Visas plānotas ārpusstacionāra dzemdības, kas notikušas Latvijas teritorijā

pētījuma gada laikā, salīdzinātas ar vecmāšu vadītām līgumsdzemdībām četros dažādos

Latvijas reģionos lokalizētos stacionāros.

Datu apjoms: iegūti un apstrādāti dati par 277 mājdzemdībām (PĀSDZ) un 271 vecmāšu

vadītām līgumdzemdībām stacionāros (SDZ).

Rezultāti:

1. Pētījumā intranatālā un agrīnā neonatālā saslimstība (neonatāla encefalopātija, mekonija

aspirācijas sindroms, pleca pinuma bojājums, atslēgas kaula lūzums) un mirstība, kā arī

māšu mirstība nevienā no kohortām netika konstatēta, kas norāda, ka PĀDZ un SDZ ir

bijušas vienlīdz drošas.

2. No 277 sievietēm, kuras plānoti uzsāka dzemdības ārpus stacionāra, 97,1% piedzīvoja

dzemdības bez sarežģījumiem, kam nepieciešama stacionēšana. Pārvietošana uz

stacionāru bija nepieciešama 2,9% PĀDZ.

3. Ķeizargrieziena operācija bija nepieciešama 3 gadījumos jeb 1,1% no PĀDZ un 4,1%

no SDZ (valstī kopumā 20,8% 2014. gadā).

Secinājumi: 1. SDZ sievietei ir 4 reizes lielāka iespēja piedzīvot ķeizargriezienu, kā arī 2 līdz 16 reizes

lielāka iespēja saņemt medicīnisku iejaukšanos dzemdību norisē – dzemdību

ierosināšanu, medikamentozu stimulāciju, amniotomiju, epiziotomiju, aktīvi vadītu

placentāro periodu.

2. PĀDZ jārēķinās ar līdz 3% iespēju, ka nāksies pārvietoties uz stacionāru, dzemdību

sarežģījumu vai jaundzimušā stāvokļa dēļ, un pārvietošanās var būt saistīta ar iespējamu

mātes vai mazuļa veselības stāvokļa pasliktināšanos.

3. PĀDZ sievietei ir lielāka iespēja piedzīvot dabīgas dzemdības bez iejaukšanās.

4. Sievietēm ar veselības riska faktoriem ieteicamāk izvēlēties SDZ, kur var ātri risināt

visus dzemdību sarežģījumus mātei un bērnam.


14

ONKOLOĢISKU PACIENTU DZĪVES KVALITĀTES IZVĒRTĒJUMS,

REHABILITĀCIJAS PERIODĀ

Rafaels Ciekurs

Aktualitāte. Onkoloģija nav tikai vienas slimības saslimšana, bet tā vesela slimību virkne.

Onkoloģija ir medicīnas nozare, kas pēta audzējus, to cēloņus, attīstību, ārstēšanu un profilaksi,

ko veido vairākas ļaundabīgas slimības, kas ir ar ļoti atšķirīgu klīnisko slimības gaitu, kam ir

dažādas ārstēšanas metode, kas attiecīgi veicina citādus atveseļošanās rezultātus (Populārā

medicīnas enciklopēdija, 1984). Visa pamatā ir cilvēka organisma spējas cīnīties ar šo slimību,

audzēja veida un tā lokalizāciju, ļoti svarīgs aspekts ir agrīnas slimības diagnostika, agrīna

diagnostika var sekmēt ārstēšanās procesu, kas veicinās labākus rezultātus slimības

atveseļošanās stadijā. Saslimšana ar ļaundabīgu audzēju noved pacientu gan pie fiziskām, gan

pie psiholoģiskām un sociālām sekām. Visi šie faktori ļoti izmaina pacienta dzīves ikdienu,

saslimšana veicina lielas pārmaiņas pacienta dzīvē, kas būtiski izmaina pacienta dzīves kvalitāti

Attiecībā uz onkoloģiska pacienta veselību, dzīves kvalitātes jēdziens ietver pacientu kā

indivīdu, fizisko, emocionālo, sociālo un kognitīvo funkciju aspektus.

Pētījuma mērķis. Izvērtēt onkoloģisku pacientu dzīves kvalitāti, pēc aprobētās dzīves

kvalitātes novērtēšanas anketas (SF-36).

Pētījuma metode: kvantitatīvā, neeksperimentālā pētniecības metode. Pētniecības instruments

- aprobēta dzīves kvalitātes anketa (SF-36).

Pētījuma bāze: Kūrorta rehabilitācijas centrs "X". Kūrorta rehabilitācijas centra "X" pacienti

ar diagnosticētu ļaundabīgo audzēju vismaz 4 nedēļas, vecumā no 18 gadiem, kuri atrodas

rehabilitācijas fāzē.

Rezultāti. Pētījumā piedalījās 50 pacienti (n=50, kas atbilst 100%) ar diagnosticētu ļaundabīgo

audzēju vismaz 4 nedēļas, un kuri atrodas rehabilitācijas fāzē, vecumā no 18 gadiem. Pētījumā

piedalījās 41 sieviete un 9 vīrieši. Pacientu vecums bija no 21 līdz 91 gadiem, vidējais

respondentu vecums ir 64,34 gadi.

Secinājumi.

1. Visaugstākie vidējie dzīves kvalitātes rādītāji onkoloģiskiem pacientiem ir emocionālā

stāvokļa domēnā un fiziskās veselības ierobežojumu domēnā.

2. Viszemākie vidējie dzīves kvalitātes rādītāji onkoloģiskiem pacientiem ir vitalitātes jeb

enerģijas domēnā un sāpju domēnā.

3. Biežākie norādītie ļaundabīgie audzēji pēc to lokalizācijas respondentiem ir krūts vēzis,

kolorektālās daļas vēzis, prostatas vēzis un kuņģa vēzis.

4. Vairāk nekā puse respondentu savu veselību kopumā vērtē kā diezgan labu un labu,

18% respondentu savu veselību novērtēja kā sliktu.

5. Lielākā daļa respondentu, salīdzinot savu veselību pirms gada, uzskata, ka tā ir

pasliktinājusies.

6. Tikai 14% respondentu pašreizējais veselības stāvoklis nemaz neierobežo spēju veikt

enerģiskas aktivitātes (skriešanu, smagu priekšmetu celšanu, dalību sporta veidos);

7. Vairāk nekā pusei respondentu, pašreizējais veselības stāvoklis nemaz neierobežo

vidējas aktivitātes (galda pārbīdīšana, darbs ar putekļu sūcēju).

8. Vairāk nekā puse respondentu uzskata, ka pašreizējais veselības stāvoklis mazliet

ierobežo viņu spēju mazgāties vai apģērbties.

9. Gandrīz pusei respondentu fiziskā veselība vai emocionālas problēmas ir diezgan

traucējušas sociālās aktivitātes ar ģimeni, draugiem, kaimiņiem vai kādu organizāciju

biedriem.

10. Vairāk nekā pusei respondentu ar onkoloģisku saslimšanu tiek novērotas mērenas

fiziskas sāpes pēdējo četru nedēļu laikā.


15

PACIENTU DROŠĪBA UN MĀSU IZGLĪTĪBA

Kristaps Circenis, Dr. med.,

Eva Cela, Mg. sc. sal.,

Inga Millere, Dr. med.


Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultāte

Māszinību un dzemdību aprūpes katedra

Aktualitāte. Nozares attīstība palielina nepieciešamību pēc veselības aprūpes personāla ar

zināšanām, prasmēm un kompetenci, kas balstītas pierādījumos, lai spētu tikt galā ar

izaicinājumiem un aizvien daudzveidīgāku veselības aprūpes vidi. Pacientu drošība ir nejaušu,

negribētu kaitējumu neesamība, un tās vadība saistīta ar rīcībām, lai izvairītos no kaitējuma

pacientam, tā saistīta ar preventīviem pasākumiem un uzlabojumiem sistēmā, iekļaujot sevī

iepriekšēju risku noteikšanu un izvairīšanos no iepriekš paredzamām kļūdām. 2004. gadā PVO

ietvaros tika nodibināts Pasaules Alianse pacientu drošībai ar mērķi veicināt pacientu drošības

politikas un stratēģijas attīstīšanu PVO dalībvalstīs.

Pētījuma mērķis. Analizēt zinātniski pētniecisko literatūru par pacientu drošību un māsu

izglītību.

Rezultāti. Pacientu drošības apdraudējuma faktori ir arī medicīniskās aprūpes personāla

izglītības līmenis, zināšanu un pieredzes trūkums.

Pētnieki ir pierādījuši būtisku saistību starp māsu izglītību un sasniegtiem pacientu aprūpes

rezultātiem - lielāks māsu ar bakalaura grādu īpatsvars slimnīcās ir tieši saistīts ar labākiem

pacientu aprūpes rezultātiem. Pētījumos ASV un Kanādā iegūti rezultāti – slimnīcas, kurās ir

augstāks māsu ar bakalaura grādu īpatsvars, ir konstatēti zemāki pacientu mirstības rādītāji.

Arvien pieaug to pētījumu skaits, kuri pierāda, ka pastāv sakarības starp māsu ar bakalaura

grādu skaitu un mazāku izgulējumu incidenci, samazinātu pēcoperācijas dziļo vēnu trombozi,

samazinātu intrahospitālās infekcijas risku un samazinātu pēcoperācijas mirstību.

Amerikas māszinību koledžu asociācij norāda, ka māsas ar bakalaura grādu ir gatavas prakses

izaicinājumiem un uzrāda labas kritiskās domāšanas, lēmumu pieņemšanas prasmes, kā arī

līderības un gadījumu vadīšanas iemaņas. Asociācija arī iesaka darba devējiem veicināt māsu

tālākizglītību, lai viņas apgūtu nepieciešamās prasmes bakalaura vai maģistra līmenī.

Pētnieku grupa analizēja pacientu aprūpes un ārstēšanas iznākumus saistībā ar māsu noslodzi

un izglītības līmeni 9 Eiropas valstīs. Slimnīcās, kur 60% māsu bija ar bakalaura grādu pacientu

mirstība pēcoperācijas periodā bija par vienu trešdaļu zemāka nekā slimnīcās, kur bija 30%

māsu ar bakalaura grādu.

Secinājumi.

Lielāks māsu ar bakalaura grādu īpatsvars slimnīcās ir tieši saistīts ar labākiem pacientu aprūpes

rezultātiem.

Augstāka māsu izglītība saistīta ar zemāku pacientu mirstību.

Māsas ar bakalaura grādu ir gatavas prakses izaicinājumiem un uzrāda labas kritiskās

domāšanas, lēmumu pieņemšanas prasmes, kā arī līderības un gadījumu vadīšanas iemaņas.


16

INTERNETA LIETOŠANAS PARADUMU TENDENCES JAUNIEŠIEM

Līga Ēriksone, Mg.sc.sal., profesionālais maģistra grāds sociālajā darbā

Rīgas Stradiņa universitāte, Liepājas filiāle

Aktualitāte. Ikdienas dzīvē arvien vairāk ienāk jaunās tehnoloģijas, kas kalpo ne tikai kā palīgs,

bet arī apdraud lietotāju, veicinot atkarības attīstību. Pēc Eiropas Savienības Digitālās

ekonomikas un sabiedrības indekss 2016.gada datiem Latvijas iedzīvotāji ir vieni no

aktīvākajiem interneta lietotājiem Eiropā, ieņemot devīto vietu starp 28 Eiropas Savienības

dalībvalstīm Datora lietošana ietekmē kā jaunieša fizisko, tā arī garīgo veselību. Pēc I.Bahura

domām, internets līdzās citām augstām tehnoloģijām veicina mūsdienu sabiedrības autizāciju.

Informācijas tehnoloģiju piedāvātās iespējas un pieejamība visās dzīves sfērās veicina

aizraušanos ar pārmērīgu datora lietošanu un var novest pie atkarības.

Mērķis. Noskaidrot interneta lietošanas paradumu tendences jauniešiem.

Pētījuma veikšanai izmantotas divas metodes - zinātniskās literatūras analīze un kvantitatīvā

metode – anketēšana. Anketēšanā izmantotas divu veidu anketas. Autores izveidota anketa ar

29 slēgta tipa jautājumiem, kas sadalīti 4 blokos: vispārējā jeb sociāli demogrāfiskā informācija;

informācija par jauno tehnoloģiju izmantošanu; interneta lietošanas paradumi un noslēdzošie

jautājumi, un profesionālā anketa – Interneta atkarības noteikšanas tests IAQ (Internet

Addiction Ouestionaire, K.Young, 1996).

Rezultāti. Kaut arī ikdienā jaunieši izvēlas dažādas tehnoloģijas, datoru ar interneta pieslēgumu

atzīmē 100% aptaujāto, pielietojot to gan kā darba instrumentu, gan izklaides un informatīvu

līdzekli, izmantojot visas piedāvātās iespējas, bet pietiekoši bieži (86%) tieši interneta

caurlūkošanai. 42% respondentu maldinoši norāda, ka vidēji dienā internetā pavada līdz 3

stundām, bet, analizējot dažādu aktivitāšu veikšanai patērēto laiku, kopsummas rādītājs ir

augstāks. Daļa jauniešu internetu izmantojusi arī problēmsituāciju risināšanai, lai atslābinātos,

uzlabotu garastāvokli, mazinātu stresu, kā arī izjutusi negatīvu interneta ietekmi personīgā un

sabiedriskā dzīvē.

Secinājumi. Jauniešu interneta lietošanas pieredze vērtējama kā nozīmīga, jo lielākā daļa

internetu izmanto jau no sākumskolas vecuma (6 – 12 g.v.) t.i. vidēji līdz 8 gadiem, un šajā

periodā notikušas interneta lietošanas paradumu izmaiņas ar salīdzinoši lielāku negatīvu

tendenci uz internetakarību. Kopumā nosliece uz internetatkarību ir 25% respondentu, kas ir

ļoti augsts rādītājs, bet paškritiski atkarību atzīst tikai 7%.


17

AMBULATORO APRŪPES MĀSU PROFESIONĀLĀS DZĪVES

KVALITĀTES RADĪTĀJI UN TO SAISTĪBA AR DARBA PIEREDZI

PRIMĀRĀS VESELĪBAS APRŪPES SISTĒMAS LĪMENĪ

Olga Fokina, Dr.med.

Laine Mulere


Aktualitāte. Māsu darbs kļūst intensīvāks un komplicētāks, tādēļ mūsdienās aktuāla ir kļuvusi

ārstniecības iestādēs strādājošo māsu profesionālās dzīves kvalitāte, ko ietekmē vairāki faktori,

kas atstāj negatīvu iespaidu uz profesionālās darbības kvalitāti un ārstniecības personas psihisko

dzīvi. Ar laiku dažādu faktoru ietekmē, kā, piemēram, ilgstoša, saspringta psihoemocionāla

darbība, paaugstināta atbildība par veicamo funkciju vai darbu kopumā, negatīva psiholoģiska

atmosfēra darbā, psiholoģiski smagu pacientu aprūpe, kā arī dažādi sociālie faktori, veidojas

emocionālā izdegšana. Tādēļ nozīmīgas psihosociālās problēmas praktizējošām māsām ir

izdegšanas sindroms un līdzjūtības nogurums.

Mērķi: noteikt ambulatoro aprūpes māsu profesionālās dzīves kvalitātes rādītājus; noteikt

saistību starp ambulatoro aprūpes māsu profesionālās dzīves kvalitātes rādītājiem un darba

pieredzi primārā veselības aprūpes sistēmas līmenī.

Rezultāti. Datu iegūšanai tika izmantota Betas Stammas Profesionālās dzīves kvalitātes skala

(Professional Quality of Life Scale) 5. versija (2009). Respondentiem, kas piedalījās pētījumā

(100 strādājošas primārā veselības aprūpes sistēmas līmenī ambulatorās aprūpes māsas), nebija

konstatēts zems līdzjūtības gandarījuma līmenis, tajā pašā laikā 44% respondentu līdzjūtības

gandarījuma līmenis bija augsts, un lielākajai daļai respondentu 56% tika uzrādīts vidējs

līdzjūtības gandarījuma līmenis. Ir vērojama vāja apgriezta korelācija starp darba stāžu primārā

veselības aprūpē un līdzjūtības gandarījumu (r=-0,234, p=0,016). Korelācija starp darba stāžu

primārā veselības aprūpē un izdegšanu ir tieša, vāji nozīmīga (r=0,292, p=0,003), tāda pati

korelācija ir vērojama starp darba stāžu primārā veselības aprūpē un sekundāro traumatisko

stresu (r=0,256, p=0,010).

Secinājumi. Vairāk nekā pusei (70%) respondentu ir zems sekundārā traumatiskā stresa

līmenis. Statistiski nozīmīgas atšķirības tika iegūtas starp izdegšanu un izglītības līmeni

(р=0,006), sekundāro traumatisko stresu un izglītības līmeni (р=0,005), izdegšanu un

respondentu darba stāžu (р=0,005), sekundāro traumatisko stresu un darba stāžu (р=0,014).

Pētījums daļēji apstiprina zinātniskajā teorijā pieņemto, ka izdegšanas un sekundārā

traumatiskā stresa attīstību ietekmē darba pieredze.

Iespējamie problēmas risinājumi. Lai izvairītos no profesionālās dzīves kvalitātes rādītāju

negatīvām izmaiņām, māsām ir nepieciešams rūpēties par savas dzīves kvalitāti:

1) spēt nošķirt personisko no profesionālās dzīves;

2) darboties attiecīgi personiskajām spējām,

3) atrisināt personiskās grūtības,

4) uzturēt pozitīvu attieksmi pret apkārtējiem,

5) ievērot veselīgu dzīvesveidu.

To var veicināt popularizējot profesionālās dzīves kvalitātes nozīmi veselības aprūpes iestādēs

strādājošām māsām.


18

AMBULATORO APRŪPES MĀSU MOTIVĀCIJA STRĀDĀT

IZVĒLĒTAJĀ PROFESIJĀ UN TO IETEKMĒJOŠIE FAKTORI


Marija Aļminoviča


Aktualitāte. Māsas darbības motivācijai ir svarīga nozīme pacienta aprūpes procesā. Motivēta

ambulatoras aprūpes māsa efektīvi un produktīvi veic praksē izvirzīto mērķi, pacientu un

sabiedrības veselības izglītošanu un uzlabošanu, atjaunošanu vai profilaksi, veic dažāda līmeņa

mijiedarbību. Mūsdienās Latvijā izveidojas situācija, kad māsas ieguva izglītību Latvijā, bet

iegūtas zināšanas tiek pielietotas ārzemēs. Latvijā ir maz pētīta māsu motivācija strādāt

izvēlētājā profesijā. Ir svarīgi noskaidrot, vai ambulatoras aprūpes māsas motivācijas pamatā

iesaistīties darba tirgū Latvijā ir finansiāls pamats, patriotisms, bailes no radikālām izmaiņām

vai aicinājums palīdzēt citiem cilvēkiem.

Mērķi: noteikt ambulatoro aprūpes māsu motivāciju strādāt izvēlētajā profesijā; noskaidrot

ambulatoro aprūpes māsu motivāciju ietekmējošus faktorus strādāt izvēlētajā profesijā.

Rezultāti. Aptaujā piedalījās 100 ambulatoras aprūpes māsas, vecumā no 20 līdz 67 gadiem.

Analizējot māsas izglītības ietekmi uz motivācijas faktoriem tika noskaidrots, ka faktora „darba

vide” vidējie rādītāji statistiski nozīmīgi atšķiras no pārējiem faktoriem. Runājot par

materiāliem faktoriem, kādi vairāk motivē māsas, tika noskaidrots, ka tādi labumi kā

„atvaļinājuma pabalsts”, „piemaksa par darba kvalitāti”, „atalgojums”, „piemaksa par papildus

darbu”, „profesionālās apmācības iespējas” atrodas gandrīz vienā vērtējumā (pēc Likerta skalas

vidējais rādītājs katram faktoram ir augstāks nekā 4). Pārējie materiālie faktori „mācību maksas

segšana”, „sociālās garantijas”, „veselības apdrošināšana” un „materiālie pabalsti (bērnu

piedzimšana, kāzas, slimību izdevumu segšanai, tuvu cilvēku nāves gadījumos u.tml.)” drīzāk

motivē māsas, jo vidējais rādītājs pēc Likerta skalas ir augstāk nekā 3. vairāk motivē māsas.

Tādi nemateriālie labumi kā „atvaļinājuma garantijas”, „papildatvaļinājums un brīvās dienas

(piem. 1. septembris)”, „pašattīstības iespējas darbā”, „drošības sajūta par savu nākotni”, „tiešā

vadītāja novērtējums”, „apbalvojuma piešķiršana „ – motivē māsas. Analizējot kā māsas darba

stāžs un izglītība ietekmē uz darba nemateriālajiem faktoriem, tika noskaidrots, kā statistiski

nozīmīgi neietekmē pēc dispersanalīzes rezultātiem.

Analizējot aptaujas rādītājus dotajā māsu izlasē (n=100) tika noskaidrots, ka izlases

respondentiem dominē iekšēja motivācija 87% (n=87), ārēja motivācija ir novērojama 13%

(n=13) no aptaujātam māsām. Māsas izglītība un vecums statistiski nozīmīgi neietekmē uz

iekšējās un ārējās motivācijas skalas rādītājiem.

Secinājumi. Respondentu izglītība – profesionālais bakalaurs veselības aprūpē statistiski

nozīmīgi ietekmē uz motivācijas faktoru „darba vide” (p<0,05).

No materiāliem faktoriem māsas visvairāk motivē „atvaļinājuma pabalsts”, „piemaksa par

darba kvalitāti”, „atalgojums”, „piemaksa par papildus darbu”, „profesionālās apmācības

iespējas”.

No nemateriāliem faktoriem māsas vairāk motivē „atvaļinājuma garantijas”,

„papildatvaļinājums un brīvās dienas (piem. 1. septembris)”, „pašattīstības iespējas darbā”,

„drošības sajūta par savu nākotni”, „tiešā vadītāja novērtējums”, „apbalvojuma piešķiršana.


19

INTERNO MĀSU APMIERINĀTĪBA AR DARBU STACIONĀRĀ


Inese Ivanova


Aktualitāte. Apmierinātība ar darbu un profesijas izvēli ir nozīmīgs cilvēka dzīves rādītājs.

Apmierinātību raksturo attieksme, interese, motivācija, sociālo un individuālo gaidu

nodrošinājums. Tas ir psihisks stāvoklis, sajūta, kas būtiski ietekmē cilvēka uzvedību,

atvasinājums no pretenziju līmeņa, līdzsvarotības izpausme. Apmierinātību ar darbu raksturo

trīs mērījumi: apmierinātība ar darba saturu; apmierinātība ar vidi; apmierinātība ar vietu.

Savukārt medicīnas māsai svarīgs ir pacientu, kolēģu atzinums, novērtējot viņas rīcību dažādās

situācijās, kad māsai, uztverot pacientu kā personību, jāspēj vienlaikus identificēt konkrētā

gadījuma vajadzību prioritātes, jāizprot pacienta emocionālais un fiziskais stāvoklis, kā arī

jāievēro profesionālās un ētiskās normas. Veicot aprūpes darbības, māsai svarīgs ir vērtējums,

ko viņa saņem par savu darbu, darbojoties komandā, kurā viņa ir komandas loceklis Jāatzīmē,

ka profesionālās darbības periodā visspilgtāk notiek dažādo māsu lomu realizācija, integrācija,

īsākā vai garākā laika periodā. Šajā laikā apliecinās arī māsu profesionālās socializācijas

prasmes.

Mērķi: noteikt un analizēt interno māsu apmierinātības aspektus ar darbu stacionārā.

Rezultāti. Apmierinātības ar darbu mērīšanai tika izmantots Pola Spektora tests (Spector,

1997). Aptaujā bija iespēja iesaistīt 100 internās māsas, strādājošas dažādās stacionāros Latvijā.

Raksturojot 9 aspektu skalu, kā internās māsas ar 6 ballēm ir apmierinātas ar darba saturu. Šajā

konkrētajā pētījumā vidējais rādītājs ir 17,87% (n=17), tā ir vidēja apmierinātība.

Neapmierinātību izraisa tas, ka stacionārā nav izaugsmes iespēju (11%) n=11, kā nākamo

faktoru var minēt samaksu (11,94%) n = 11, jo internās māsas nav apmierinātas ar darba algu.

Neapmierinātību arī izraisa komunikācijas trūkums organizācijas iekšienē (14,85%) n = 14.

Salīdzinoši augsti rādītāji ir par darba kārtību 15, 23% (n=15), vadību 15,35%, (n=15), darba

saturu 17,87% (n=17) (vislielākā apmierinātība ar to).

Secinājumi. Vērtējot kopējo interno māsu apmierinātību ar darbu, var secināt ka tikai daži

aspekti (darba saturs, kolēģi, izaugsmes iespējas un samaksa) norāda, ka internās māsas ir

neapmierinātas ar darbu stacionārā.

Iespējamie problēmas risinājumi.

1. Iestādes vadītājam jāinformē un jāveido komunikācija ar personālu par vadības rīcību

un mērķiem.

2. Regulāri izteikt atzinību māsām par labi paveiktu darbu, jo kā pētījuma rezultāti

parādīja, ka māsām tas ir svarīgi.


20

TRAUKSMES RĀDĪTĀJI GRŪTNIECĪBAS LAIKĀ SIEVIETĒM PĒC 35

GADU VECUMA

Ilze Jansone, profesionālais bakalaura grāds veselības aprūpē

SIA “Medicīnas sabiedrība ARS”

Aktualitāte. Grūtniecība pēc 35 gadu vecuma tiek atzīta kā riska faktors dažādu komplikāciju

un sarežģījumu attīstībai, gan mātei, gan bērnam, turklāt mūsdienās vērojams grūtnieču vidējā

vecuma pieaugums. Aktuāla problēma ir arī emocionālie traucējumi pēcdzemdību periodā.

Pētījuma mērķis bija izpētīt vai grūtniecēm vecumā virs 35 gadiem ir augstāki trauksmes

rādītāji, salīdzinot ar grūtniecēm vecumā no 20 līdz 25 gadiem.

Pētījumā piedalījās 50 veselas grūtnieces divās grupās – vecumā no 20-25 gadiem, un vecumā

virs 35 gadiem. Pētījums notika 2 kārtās, līdz 20. gestācijas nedēļai un pēc 30. gestācijas

nedēļas, kurās respondenti aizpildīja anketas par sociāli demogrāfiskajiem rādītājiem, kā arī

Č.Spīlbergera izstrādāto Trauksmes stāvokļa – iezīmes pašnovērtējuma anketu trauksmes

rādītāju izvērtēšanai.

Rezultāti. Pētījuma rezultāti parāda, ka nepastāv statistiski nozīmīgas atšķirības starp

trauksmes rādītājiem grūtniecēm vecumā virs 35 gadiem un no 20 līdz 25 gadiem. Kontroles

grupā (20-25 gadi) tika atrasta statistiski nozīmīga atšķirība pētot T-stāvokli abās kārtās. Lai arī

vidējie trauksmes rādītāji iekļaujas vidēji augsta trauksmes līmeņa robežās, 25 % grūtnieču

trauksmes rādītāji norāda uz augstu trauksmes līmeni. Pretēji izvirzītajai hipotēzei, augstākus

trauksmes rādītājus uzrādīja grūtnieces vecumā no 20 līdz 25 gadiem. Kā biežākie trauksmes

iemesli tiek minēti dzemdības, to norise, kā arī bērniņa veselība un attīstība, bet trauksmes

mazināšanas veidi – biežāka konsultēšanās ar vecmāti un informācijas pilnīgāka iegūšana.

Secinājumi. Pētījumā tiek secināts, ka grūtniecība un tās norise ir saistīta ar paaugstinātiem

trauksmes rādītājiem, turklāt ar tendenci paaugstināties grūtniecības beigās. Pētījuma rezultāti

var tikt pielietoti darbā ar grūtniecēm, antenatālajā aprūpē, grūtnieču nodarbību organizēšanā

un programmas izstrādē, kā arī dažādās terapijas metodēs, piemēram, mākslas terapijā. Tomēr

tālāki pētījumi un plašāka izlase ir nepieciešami, lai pilnīgāk izpētītu šo jautājumu.


21

MŪZIKAS TERAPIJA SĀPJU APRŪPĒ

Rigonda Kalna, Mg.sc.sal.

VSIA ”Piejūras slimnīca”

Aktualitāte. Sāpes ir viens no biežāk sastopamajiem simptomiem gan ķirurģiskiem, gan

onkoloģiskiem pacientiem. Terminālos stāvokļos sāpes izjūt vairāk nekā 80% pacientu (Bryan,

2007). Nākotnes pacientu aprūpes perspektīva ir biopsihosociāla pieeja līdztekus esošām

biomedicīniskām ārstēšanas metodēm (PVO,2015).

Saskaņā ar PVO vadlīnijām, sāpju pārvaldībā ieteicams pielietot farmakoloģiskās un

nefarmakoloģiskās intervences (PVO, 2015).

Mūzikas terapija tiek pielietota veselības aprupē pie dažādiem fiziskiem, psiholoģiskiem

traucējumiem, sekmīgi papildinot klasiskas medicīnas ārstēšanas formas (PAIN

ASSESSMENT and MANAGEMENT, Clinical Practice Guidelines, 2012). Arvien biežāk to

izmanto dažādas medicīnas nozares- neiroloģija, ITN, pediatrija, onkoloģija, ķirurģija (Bradt &

Noah Potvin, 2014).

Mūzikas terapija ir lēta, viegli ieviešama un neinvazīva trauksmes mazināšanas un dzīves

kvalitāti veicinoša metode (Andrade & Devlin, 2015).

Mērķis. Atspoguļot nefarmakoloģiskas intervences aspektus māsu praksē attiecībā uz sāpju

aprūpi

Metodes: zinātniskās literatūras analīze.

Rezultāti.

1. Neatkarīgi no izvēlētā mūzikas veida, mūzikas intervencei ir nozīmīga loma pacienta

paštēla atgūšanā, pašsajūtas uzlabošanā slimības, ārstēšanas laikā (Ahmadi,2001).

2. Mainās pacienta uztvere, sāpju izpausmes, pieaug pacienta un tuvienieku apmierinātība

ar aprūpi. Pacienti labāk spēj tikt galā ar slimības izpausmēm. (Ahmadi, 2011).

3. Biežāk klausītā mūzika EBM pētījumos ir „naturens Music”, helande Music”, „religio

Music”, “hard Music”(Ahmadi,2009, 2011).

Secinājumi.

1. Sāpju aprūpē pacientam ir nepieciešama individuāla pieeja, katra pacienta sūdzības ir

izvērtējamas un koriģējamas individualizēti, piemērojot atbilstošu mūzikas intervenci.

2. Modulējot mūzikas tonalitāti, intensitāti, ritmu, mūzikas stilu – tiek stimulētas dzīvībai

svarīgas orgānu sistēmas, emocionālas reakcijas, sekmēta pacienta līdzdalība – veicināta

mijiedarbība, uzlabota verbālā saskarsme, izvilinātas negatīvās emocijas.

3. Mūzikas intervence uzlabo simptomu menedžmentu, atbrīvo pacientu iekšējos resursus.


22

AR KRŪTS VĒZI UN ĀRSTĒŠANU SAISTĪTA NOGURUMA

SIMPTOMA DINAMIKA NEFARMAKOLOĢISKAS INTERVENCES

IETEKMĒ KRŪTS VĒŽA PACIENTĒM ĶĪMIJTERAPIJAS LAIKĀ

Rigonda Kalna, Mg.sc.sal.

VSIA ”Piejūras slimnīca”

Aktualitāte. Visā pasaulē sieviešu populācijā visbiežāk sastopamā audzēja lokalizācija ir krūts

vēzis (Cancer Facts&Figures, 2017). Līdzīga situācija ir Latvijā, kur 2016.gadā ar krūts vēzi

uzskaitē ņemti 1177 pacientu (SPKC, 2016). Ķīmijterapija ir viena no onkoloģisko slimību

ārstēšanas metodēm un tai piemīt ievērojamas un paredzamas toksicitātes (Roe, Lennar, 2014).

Vidēji 80% pacientu, kas saņem ķīmijterapiju, novērojams simptoms - nogurums (De Waele,

Van Belle, 2010). Fiziskās aktivitātes, mūzikas terapijas pielietošana var uzlabot pacienta

fizioloģiskās funkcijas, mazināt ļaundabīgā audzēja un terapijas izraisītās blakus parādības,

ievērojami uzlabot pacienta psihoemocionālo stāvokli (De Waele, Van Belle, 2010). Noguruma

skrīnings - regulārs, pacienta pašaprūpi veicinošs (Roe, Lennan, 2014).

Mērķis: Aktualizēt ar krūts vēzi un tā ārstēšanu saistīta noguruma simptoma esamību un māsu

intervences tā mazināšanā ķīmijterapijas laikā.

Metodes: zinātniskās literatūras analīze.

Rezultāti:

1. Pētījumi ir pierādījuši nefarmakoloģisko metožu efektivitāti noguruma simptoma

pārvaldībā onkoloģiskiem pacientiem gan ārstēšanas, gan rehabilitācijas periodā.

2. Pēc pētījumu datiem, vidēji 57% līdz 80% onkoloģisko pacientu izmanto vienu vai

vairākas komplementāras metodes (Wanchai, Armer, 2011).

3. Fiziskās aktivitātes, mūzikas terapija ir nefarmakaloģisku metodes, ko rekomendē

pielietot noguruma simptoma pārvaldībā onkoloģiskiem pacientiem (Borneman Piper,

2007).

4. EBM pierādījumi liecina, ka regulāri vingrojumi pacientiem, kuri izjūt nogurumu, var

palielināt enerģijas līmeni par 20%, samazinot nogurumu par 65% (Džordžijas

universitāte, 2008).

5. EBM pētījumi liecina, ka mūzikas terapijas pielietošana ir nozīmīga psiholoģiskās

labklājības veicināšanā onkoloģisku slimību gadījumos (Warburton et al, 2006).

6. Biežāk onkoloģiskie pacienti izvēlas pasīvu mūzikas terapijas veidu,– pasīvu mūzikas

klausīšanos (Mustian, Morrow, Carroll et al., 2007).

Secinājumi:

1. Onkoloģisko pacientu aprūpe ir multifaktoriāla, uz pacientu centrēta aprūpe, kas ietver

māsu intervences, kas atbalsta un veicina pacienta pašaprūpi.

2. Vēlams, lai komplementārās terapijas metodes kļūtu par ikdienas pakalpojumu, ko

piedāvā onkoloģisko pacientu aprūpes nodaļās (Mustian, Morrow, Carroll et al., 2007).


23

CILVĒKRESURSU VADĪBA UN KOMPETENČU EFEKTIVITĀTE

VESELĪBAS APRŪPĒ

Ilze Kalniņa

Veselības Zinātņu maģistra akadēmiskais grāds veselības aprūpē;

Profesionālais maģistra grāds Uzņēmējdarbības Vadībā (MBA)

Aktualitāte. Māsas vadītājas veselības aprūpē sniedz pienesumu gan izmaksu efektivitātes

plānošanā, gan nodrošina kvalitatīvu aprūpi slimnīcās. Tēma aktuāla, jo māsām vadītājām nāk

klāt arvien jauni pienākumi, uzdevumi. Māsa vadītāja ir kā menedžeris, kam jādara viss, sākot

no nodaļas darba organizēšanas, cilvēkresursu vadīšanas, lēmumu pieņemšanas, iepirkumu

organizēšanas, pacientu apkalpošanas, sapulču organizēšanas un komunikācijas ar augstāko

vadību. Pasaulē par māsām vadītājām, līderēm tiek runāts jau sen. Izceltas viņu prasmes,

zināšanu vajadzības, pamatots pētījumos. Latvijā šajā jomā nav veikti pētījumi.

Mērķis. Izstrādāt māsu vadītāju kompetences veselības aprūpē.

Pētījums tika veikts, veicot no ASV pētījuma pielāgotu anketēšanu par māsu kompetencēm,

veicot anketēšanu caur visidati.lv, izsūtīta Latvijas slimnīcu galvenajām māsām. Dati tika

apstrādāti Microsoft Excel programmā. Aptaujā piedalījās 32 respondenti.

Pētījumā tika noskaidrots māsu viedoklis, kurās kompetencēs viņas ir zinošas, un kuras no

visām kompetencēm spēj pielietot sava darba praksē. Pētījuma galarezultāts - izstrādāts māsu

vadītāju kompetenču modelis.

Modelis uzskatāmi parāda, ka veselības aprūpes profesionālais bloks ir tikai viena no piecām

kompetenču sadaļām, kas nepieciešamas māsām vadītājām, tas nav primārais tādā izpratnē, lai

esošo vai topošo māsu vadītāju kompetences vērtētu tikai pēc šajā blokā atrodamajām

kompetencēm. Tikpat būtiskas ir arī vadības zinības un kompetences, t.sk. “soft skills” un arī

profesionālisms. Skaidrs, ka kompetencēm, kas atrodamas profesionālajā blokā, ir obligāti

jāpiemīt visām māsām vadītājām, ņemot vērā nozares specifiku, tomēr pēc autores domām, lai

nodrošinātu kvalitatīvas un mērķus sasniedzošas vidējā līmeņa vadības funkcijas, māsai

vadītājai ir jābūt tikpat spēcīgai arī vadības zinībās, komunikācijas mākslā un nozares

profesionālisma prasībās.

1. Kompetences nav atrunātas profesijas standartā.

2. Māszinību maģistra programmā nav atbilstoša teorētiskā sagatavotība vadības zinībās.

3. Jābūt zināšanām cilvēkresursu jautājumā.

4. Ja būtu noteiktas māsai vadītājai nepieciešamās kompetences, māsas vieglāk orientētos,

vai vēlas karjeras turpinājumu.

5. Medicīnas nozarē ir nosakāms, kādas ir primārās jeb obligātās kompetences, kādas

sekundārās jeb vēlamās kompetences.

6. Tehnoloģiju laikmetā māsām vadītājām nepārtraukti tiek paplašināts pienākumu loks,

daudz vairāk aizņemtas ar organizatoriskiem, lēmumu pieņemšanas jautājumiem.


24

PROFESIONĀLA PIEEJA VECĀKU IZGLĪTOŠANĀ PARENTERĀLĀS

BAROŠANAS NODROŠINĀŠANAI BĒRNIEM MĀJAS APSTĀKĻOS

Inta Kalniņa, Mg.sc.sal.

Inita Stūre – Stūriņa, Mg.sc.sal.


Aktualitāte. Parenterālā barošana ir pamata veids organisma nodrošināšanai ar barības vielām

gadījumos, kad pacientam ir kontrindicēta enterāla uztura uzņemšana, akūtu un hronisku

gastrointestinālu slimību gadījumā, kā arī pacientiem ar malnutrīciju, ja enterālā ēdināšana

nesniedz vēlamos rezultātus. Tomēr bērnu aprūpē sastopami arī tādi veselības stāvokļi, kad

pacientam ir indicēta ilgstoša totāla parenterālā barošana, ko pacients saņem mājas apstākļos.

Parenterālās barošanas nodrošināšana mājas apstākļos ir saistīta ar augstu infekciju risku,

parenterālās barošanas komplikācijām, sadarbību starp aprūpes speciālistiem dažādos aprūpes

līmeņos un pacientu turpmāko novērošanu.

Mērķis. Ar pacienta drošību saistīto risku novēršanā, nozīmīga ir savlaicīgi uzsākta vecāku

izglītošana stacionāra etapā, ko īsteno pēc izstrādātas vecāku apmācības programmas.

Metode. Gadījuma apraksts.

Rezultāti. Parenterālo barošnu mājas apstākļos saņem 5 pacienti ar dažādas etioloģijas

hronisku zarnu mazspēju. Minētajā gadījumā pacients atkārtoti slimības dēl stacionēts 10 reizes,

tunelēts centrālais venozais katetrs mainīts 10 reizes, katetra infekcija bijusi 20 reizes.

Secinājumi. Totāla parenterālas barošanas nepieciešamība nav iemesls pacientam ilgstoši

atrasties stacionārā. Veicot vecāku apmācību parenterālās barošanas nodrošināšanai mājas

apstākļos, ir iespējams nodrošināt bērnam iespēju augt un attīstīties mājas vidē, neskatoties uz

nepieciešamo speciālo aprūpi.


25

ASINS KOMPONENTU TRANSFŪZIJAS TEHNOLOĢIJAS

PIELIETOJUMS KLĪNISKAJĀ PRAKSĒ

Tamāra Kļaveniece

Veselības zinātņu maģistra grāds, Uzņēmējdarbības vadības maģistra grāds

Valsts asinsdonoru centrs, donoru nodaļas vadītāja

Rīgas 1.medicīnas koledža, lektore

Mērķis. Pilnveidot profesionālās zināšanas ārstniecības personām klīniskajā praksē ar

transfuzioloģiju saistītos jautājumos.

Ārstniecības iestādē asins komponentu transfūziju veic ārstniecības personas, kuras ir

apmācītas transfuzioloģijā, saskaņā ar izstrādātu procedūru un ir atbildīgas par tās ievērošanu.

Asins komponentu transfūzijas posmi: pacienta identifikācija, asins parauga sagatavošana,

asins komponentu pieprasīšana, identifikācija un pārbaude pirms transfūzijas, asins

komponenta transfūzijas administrēšana, transfūzijas aprīkojums, transfūzija un tās

monitorings, transfūzijas efektivitātes novērtēšana, asins komponenta transfūzijas

dokumentēšana.

Ārstniecības iestāde nosaka pacientu identifikācijas kārtību: pacientam pārjautāt vārdu,

uzvārdu, dzimšanas datus, salīdzināt ar ierakstiem slimības vēsturē/ asins kartē, asins saderības

testu pārskatā. Anestezēta, bezsamaņā esoša, bērna vai pacienta, kurš nesaprot valsts valodu,

identitāti pārbauda saskaņā ar iestādē izstrādāto kārtību, paredzot iespēju pacientu identificēt

pēc piederīgo/pavadošo personu sniegtās informācijas.

Ārstniecības iestādē izstrādā asins paraugu sagatavošanas un marķēšanas kārtību. Ja asins

paraugu sagatavošanu veic šķīdumu infūzijas laikā, tad izmanto citu vēnu, ja nav iespējams,

parauga sagatavošanai neizmanto pirmos 5 – 10 ml asiņu, marķē un asins grupu nosaka pacienta

klātbūtnē. Marķējumā obligāti norāda pacienta vārdu, uzvārdu, personas kodu

(jaundzimušajiem – personas koda pirmo daļu), ABO asins grupu, parauga sagatavošanas

datumu un laiku. Pirms transfūzijas pārbaudei izmanto pacienta kapilārās asinis un donora

asinis no EM plastiskā maisa caurulītes segmenta.

Pēc asins komponenta identifikācijas, makroskopiskā novērtējuma, akcepta transfūzijai,

sagatavo un uzpilda sistēmu, pārliecinoties par tās derīguma termiņu.

Uzsākot katras EM vai SSP devas pārliešanu, izvērtē un dokumentē pacienta stāvokli, veic

bioloģisko pārbaudi.

Transfūzijas laikā seko: pacienta pašsajūtai, izskatam, ķermeņa temperatūrai, pulsam,

asinsspiedienam, elpošanas ritmam un frekvencei.

Pirmās trīs stundas katru stundu un pēc 24 stundām dokumentē iepriekš minētos pacienta

parametrus.

Citu infūzijas šķīdumu pārliešana vienlaicīgi nav atļauta, ja vien netiek lietots centrālais

venozais katetrs ar vairākiem lūmeniem un izmantots fizioloģiskais šķīdums. Nav vēlams asins

komponentu transfūzijas laikā intravenozi ievadīt medikamentus, ja ir nepieciešams, transfūziju

īslaicīgi pārtrauc, katetru pirms un pēc medikamenta ievades izskalo ar fizioloģisko šķīdumu.

Pēc transfūzijas pirmo urīna porciju nosūta izmeklēšanai uz eritrocītūriju, 24 stundas seko

ievadītā un izdalītā šķidruma daudzumam. Pēc 24 stundām veic urīna analīzi un novērtē

transfūzijas efektivitāti.


26

VESELĪBAS APRŪPES SISTĒMAS IETEKMĒJOŠIE FAKTORI,

PROGNOZES UN TENDENCES MĀSAS PROFESIJĀ

Rita Konstante, Dr.med.

Norvēģijas slimnīcu plānošanas aģentūra,


Tēmas aktualitāte. Cilvēki vecuma grupā virs 70+ gadiem, salīdzinot ar citām vecuma

grupām, biežāk nonāk sekundārajā veselības aprūpes līmenī. Pētījumi par izmaksām veselības

aprūpes ekonomikā norāda, ka minētā vecuma grupa patērē lielus finanšu resursus slimnīcu

sektorā.

Mērķis: noteikt dažādu faktoru nozīmīgumu attiecībā uz hospitalizācijas ilgumu.

Metodes. Pētījumā tika analizēti dati par tādiem ietekmes faktoriem kā vecums, DRG izmaksas,

diagnozes un veikto manipulāciju skaits (p < 0,01). Pētījums iekļauj slimnīcu sektora datus par

hospitalizētiem pacientiem visās vecuma grupās (n=157 382). Kopumā dati apkopo informāciju

par vienu ziemeļvalsti Eiropas reģionā laika periodā no 2015.gada 1.janvāra līdz 31.decembrim.

Analīzē ir iekļautas visas valstī notikušās hospitalizācijas, kuras ir ilgākas par 24h. Izmantojot

multiplās regresijas metodi un svērtā vidējā aprēķināšanas metodoloģiju, bija iespējams noteikt

katra ietekmes faktora lielumu procentos uz gultas dienu skaitu. Tāpat tika izmantotas Pīrsona

korelācijas analīze, lai noteiktu kuri faktori korelē ar ārstēšanas ilgumu.

Rezultāti. Pētījumā iegūtie dati liecina, ka pacientu vecums nav dominējošais faktors, kas

nosaka ārstēšanās ilgumu. Pacienta vecuma ietekme mērāma 10% apjomā. Dominējošie faktori

ir veiktās manipulācijas (pēc NCSP klasifikācijas), to ietekme uz ārstēšanās ilgumu sastāda

45%. Pacienta diagnozes un blakus diagnozes ārstēšanās ilgumu ietekmē 22,5% apjomā. DRG

komplicētības ietekme ir līdzvērtīga diagnožu ietekmei un sastāda 22,5%.

Secinājumi. Lai arī vecums korelē ar hospitalizāciju biežumu, tas nav noteicošais faktors tam,

cik ilgi pacienti uzturas slimnīcu nodaļās. Dominējošie faktori ir diagnozes, to komplicētība un

ārstēšanas metodes, kuras pētījumā tika izteiktas manipulāciju skaita veidā.


27

ERGONOMISKIE RISKA FAKTORI MĀSU PRAKSĒ STACIONĀRĀ

UN TO SAISTĪBA AR BALSTA KUSTĪBU SISTĒMU

Inga Krēvica, Mg. ves. zin., profesionālais grāds - Mg soc.,

SIA “Kurzemes EGV”

Rīgas Stradiņa universitāte, Liepājas filiāle

Aktualitāte. Māsu darbs pārsvarā saistās ar kustību aparāta piepūli, kā arī tiek pakļautas

apgrūtinošām darba pozām un cita veida darbam. Muskuļu, saistaudu un skeleta sistēmas

slimības veselības aprūpē nodarbinātajiem sastāda gandrīz 50 % no kopējā arodslimību skaita,

visvairāk cietušas māsas.

Noskaidrot ergonomiskos riska faktorus māsu praksē stacionārā un to saistību ar balsta kustību

sistēmu.

Kvantitatīvā metode – anketēšana

Instruments – Holandiešu muskuloskeletālās aptaujas lapa

Kvalitatīvā metode – darba vides risku novērojums

Instruments – strukturēta intervija

Instruments – darba vides risku novērojuma protokols

Rezultāti. Vissliktākais veselības stāvoklis ir respondentiem sociālās aprūpes nodaļā P.

Visstiprākās sāpes muguras lejasdaļā (M=17,1, SD=6,8), kaklā un/vai plecos (M=15,4,

SD=10,2) konstatētas respondentiem sociālās aprūpes nodaļā L. Salīdzinoši stiprākas sāpes

kaklā un\vai plecos atzīmē arī respondenti no ķirurģijas (M=14,1, SD=4,3) un kardioloģijas

(M=14,7, SD=4,1) nodaļām. Pētītās nodaļās MAPO indeksi ir no 0,42 līdz 19,90 (Mdn=2,98),

kas atbilst MAPO otrajam nenozīmīgajam līmenim līdz ceturtajam augstākajam iedarbības

līmenim. Sāpes, kas radušās pēdējo 12 mēnešu laikā nodaļās ar augstu MAPO līmeni, ir

augstākas (M=9,45), salīdzinot nodaļās ar vidēju (p=0,047) un nenozīmīgu MAPO indeksu

(M=6,53; p=0,048). MAPO indekss korelē ar nostrādāto darba stundu skaitu (r= 0,205, p=0,04),

DMQ aptaujas lapas mainīgo vides faktoru (r= 0,254, p=0,011), kā arī ar vispārējām sūdzībām

par sāpēm un diskomfortu kaklā un/vai plecos, muguras augšdaļā/apakšdaļā, elkoņos, plaukstās

un plaukstu locītavās, gurnos/augšstilbos, ceļos un/vai potītēs un pēdās (r=0,211, p=0,35).

MAPO indeksa rādītāji 70% nodaļās norāda uz paaugstinātu risku balsta kustības sistēmai.

Strādājot paaugstināta ergonomisko risku apstākļos, aprūpes personāls izjūt intensīvākas sāpes

muguras lejas daļā, kakla un / vai pleca sāpes, kā arī atzīmē jaunu sāpju rašanos. MAPO indekss

ir cieši saistīts ar proporciju starp pacientiem ar kustību traucējumiem un kopējo darbinieku

skaitu, kas ir iesaistīti pacientu pārvietošanā. Nodaļās ratiņkrēslu skaits nav pietiekams, kā arī

netiek ievērotas ergonomiskās prasības.


28

PACIENTA INFORMĒTĀ PIEKRIŠANA – SLOGS VAI RISINĀJUMS

Juris Marins, Mg.iur.


Aktualitāte. Prezentācija veltīta pacienta informētās piekrišanas institūta analīzei un tā

attīstības risinājumiem, aptverot Pacientu tiesību likuma īsu komentāru, norādot uz

sarežģītākajām situācijām, dažādu autoru viedokļus par apskatāmo jautājumu un personisko

praksi un pieredzi.

Mērķis. Izglītot veselības aprūpes profesionālos speciālistus medicīnas tiesību jautājumos, kas

regulē ārstniecības personas komunikācijas ar pacientu jautājumā par tā informēto piekrišanu

ārstniecības procesam, dot iespēju noteikt individuālo pieeju un robežšķirtni starp šādas

piekrišanas formālo (pienākuma) pusi un attīstošā risinājuma pusi. Uzstāšanās aptver

konspektīvu tiesisko regulējumu, informētās piekrišanas nozīmi, prakses piemērus un

iespējamos risinājumus komunikācijas un sadarbības ar pacientu uzlabošanai.

Secinājumi:

1. Pacienta informētās piekrišanas tiesiskais noregulējums rada līdzsvaru starp

ārstniecības personām un pacientiem Latvijā plašā tvērumā definētajam ārstniecības

jēdzienam.

2. Informētā piekrišana izriet no cilvēka kā vienīgā sava ķermeņa īpašnieka varas un

gribas, tiesībām uz to juridisku aizstāvību, kā arī pienākuma rūpēties par savu veselību,

kas savienots ar ārstniecības personas tiesībām uz savu aizstāvību un tiesisko drošību,

un pienākumu sniegt pacientam nepieciešamo veselības aprūpi.

3. Sabiedrībai šobrīd trūkst pietiekamas informācijas par informētās piekrišanas saturu un

tās pielietošanas iespējām un attīstību gan individuālo tiesību aizstāvībai, gan

savstarpējas sadarbības attīstībai.

4. Pacienta informētā piekrišana ir attiecināma uz visām ārstniecības personām, taču

pašreiz daļai no tām pašreiz nav pietiekamu zināšanu un prakses šajā jautājumā.

5. Pacienta informēšanas apjomu un tvērumu nosaka, galvenokārt, komunikācijas un

ētikas aspekti, kas ietverti juridiskā noformējumā.

6. Informētā piekrišana, ievērojot iepriekš secināto, pēc savas būtības pastāv pārmaiņu

procesā – tai nevajadzētu būt konstantai savā formā, radot papildus slogu, bet gan

attīstīties līdz ar vispārējo veselības aprūpi.


29

INFEKCIJU KONTROLES EFEKTIVITĀTE PACIENTU APRŪPĒ

Agita Melbārde-Kelmere, Dr.med.

SIA Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca

Mērķis. Izvērtēt infekciju kontroles metožu ietekmi uz pacietu aprūpi, samazinot ar veselības

aprūpi saistītu infekciju iespējamību. Raksturot nozokomiālu bakteriēmiju incidenci un riska

faktorus, infekciju kontroles ietekmi.

Metodes. Retrospektīvs gadījumu kontroles pētījums par S. aureus un E. coli bakteriēmijām

slimnīcā. Prospektīvs laiksēriju pētījums – bakteriēmiju gadījumu analīze, intervences metodes

un to analīze intensīvās terapijas nodaļā

Rezultāti. Nozīmīgākais bakteriēmiju riska faktors ir centrālā venozā katetra un urīnpūšļa

katetra esamība. S. aureus un E. coli bakteriēmiju incidence, rēķinot uz 1000 gultdienām, ir

0,23, bet ITN incidence bija 2,61. Kopējais bakteriēmiju incidences rādītājs ITN ir 23,3 (uz

1000 gultdienām). Ieviešot roku higiēnas intervenci, šis rādītājs samazinās, tomēr ieviešot

mērķtiecīgu intervenci CVK lietošanā, bakteriēmiju incidences rādītāji tiek samazināti līdz pat

15,1 gadījumam uz 1000 gultdienām.

Secinājumi.

1. Pirmo reizi Latvijā veikts pētījums par KLSB incidenci, to ietekmējošiem faktoriem un

intervenču ietekmi uz KLSB incidenci, iegūstot starptautiski salīdzināmus datus infekciju

kontroles jomā.

2. Izstrādāts uz pierādījumiem balstīts, Latvijas situācijai piemērots un efektīvs risinājumu

komplekss ar veselības aprūpi saistītu bakteriēmiju incidences prevencijā. Šāda

kompleksa izmantošana Latvijas klīnikās var būtiski uzlabot sniegtās veselības aprūpes

kvalitāti un drošību, kā arī samazināt ar veselības aprūpi saistītās finanšu izmaksas.

3. Nepareiza un nedroša CVK lietošanas prakse ir galvenais riska faktors pacientiem iegūt

ar veselības aprūpi saistītu infekciju. Tā rezultātā pacientiem ar bakteriēmijām vērojams

divas reizes ilgāks hospitalizācijas laiks salīdzinājumā ar pacientiem bez bakteriēmijām.

4. KLSB incidences rādītājs ir 10,1. Šis rādītājs ir augstāks nekā citās Eiropas universitāšu

slimnīcās (KLSB incidence 6,6).

5. Latvijā pirmo reizi ir veikts pētījums par roku higiēnu personālam, parādot, ka

personālam ir ļoti zemi roku higiēnas atbilstības rādītāji, tomēr tos iespējams uzlabot ar

dažādām intervences metodēm. Lai gan intervences laikā sasniegtie rezultāti nav

ilgnoturīgi, tomēr, atkārtojot intervenci, šos rezultātus ir iespējams atkal uzlabot.

Saīsinājumi. ITN- intensīvās terapijas nodaļa; CVK- centrālais venozais katetrs; KLSB- ar

katetru lietošanu saistīta bakteriēmija


30

IETEIKUMI DARBA NOSLODZES (NORMATĪVU) IZSTRĀDEI

OPERĀCIJU MĀSĀM

Ilze Neparte MBA (Profesionālā maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā)

Profesionālais bakalaura grāds veselības aprūpē

Sertificēta Operāciju Māsa

VSIA „Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca”, galvenā māsa

Latvijas Māsu asociācijas valdes locekle

Latvijas Māsu asociācijas Operāciju māsu apvienības vadītāja Aktualitāte. Prasme izvēlēties preventīvās stratēģijas, kuras spējīgas uzlabot darba apstākļus

un iespēju robežās izstrādāt jaunas darba organizācijas formas, kas dotu iespēju strādāt ar

jaunām metodēm, kuras ļautu pēc iespējas labāk sasniegt kopējos mērķus

Līdzsvars starp nodarbinātā veselību, attīstības iespējām profesionālajā, personiskajā un

sociālajā jomā, kā arī organizācijas rentabilitāte

Metodes. Literatūras analīze un pieredzes apmaiņa

Darba vide ieņem ļoti nozīmīgu lomu darbinieka dzīvē. Darba vide ir darba vieta ar visiem tajā

un ap to esošajiem apstākļiem un riska faktoriem, kas ietekmē vai var ietekmēt darbinieka

drošību un veselību. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka šajā vidē cilvēki justos labi, pēc iespējas ērti un

droši. Pasaules praksē ir pierādīts, ka labā un sakārtotā darba vidē pieaug darba ražīgums,

samazinās kļūdu un nelaimes gadījumu, un arodsaslimšanu skaits, darbinieki strādā ražīgāk un

viņu profesionālais mūžs paildzinās.

Operāciju māsu veicamā darba apjoma normatīvu izstrāde un ieviešana var būt atbalsts darba

devējam. Tie var palīdzēt novērst vai mazināt psihoemocionālā un psihosociālā faktora ietekmi

uz darba ražīguma rezultātiem un darba ņēmēju veselību. Īstermiņā normatīvi pamato papildus

nepieciešamā personāla piesaisti palielināta darba apjoma (vai pacientu plūsmas) gadījumos.

Ilgtermiņā normatīvi un datu analīze ir vērsta uz taisnīguma principa ievērošanas virzību

plānojot nepieciešamos cilvēkresursus.


31

INFEKCIJU KONTROLE INTENSĪVĀS TERAPIJAS NODAĻĀ

Diāna Platace

Vita Pjatničuka

Inga Millere, Dr.med.


Aktualitāte. Intensīvās terapijas nodaļā pacienti atrodas kritiskā stāvoklī un, lai nodrošinātu

dzīvībai svarīgu funkciju uzturēšanu un veiktu pamatslimības ārstēšanu, ir nepieciešams veikt

dažādas invazīvas manipulācijas, piemērām, urīnpūšļa katetrizāciju, perifērās vai centrālās

vēnas katetrizāciju, intubācijas caurules vai traheostomas ievietošanu. Tas rada hospitālās

infekcijas draudus. Efektīva infekciju kontrole ievērojami samazina hospitālās infekcijas

biežumu, saīsina pacientu hospitalizācijas laiku un ar ārstēšanu saistītos izdevumus.

Metodes. Pētījums veikts intensīvās terapijas nodaļās Latvijas reģionālajā daudzprofilu

slimnīcā 2017. gada pavasarī. Pētījumā pielietota kvalitatīva pētījuma metode- novērojums.

Pētījumā piedalījās 20 intensīvās terapijas un anestēzijas māsas. Tika novērots māsu darbs un

darba vide (roku higiēna, urīnpūšļa katetra aprūpe, centrālā vēnu katetra (CVK) aprūpe,

traheostomas/intubācijas caurules aprūpe, ķirurģiskās brūces aprūpe, guloša pacienta personīgā

higiēna, mazgātnes aprīkojums, māsas vizuālais izskats).

Rezultāti. Pētījuma rezultāti parādīja, ka infekciju kontrole pacientu aprūpē intensīvās terapijas

nodaļā kopumā tiek nodrošināta ievērojot vadlīnijas: visas māsas veica roku mazgāšanu un

dezinfekciju, ievērojot roku apstrādes vadlīnijas. Katrā māsu postenī bija izlietne, aprīkota ar

marķētām šķidrajām ziepēm un alkoholu saturošu dezinfekcijas līdzekli, papīra dvieļiem un

dažāda izmēra vienreizlietojamiem cimdiem, kā arī roku apstrādes instrukcija. Visas māsas

lietoja cimdus, kamēr kontaktējās ar pacientu, kas pēc katra pacienta tika mainīti un pirms

iziešanas no palātas visas māsas novilka cimdus. Urīnpūšļa kateterizācijas laikā tika ievērota

aseptika un antiseptika. Visiem pacientiem tika izmantota slēgtās trahejas sekrēta atsūkšanas

sistēma, kas samazina infekcijas risku. Ķirurģisko brūces aprūpi māsas veica ievērojot aseptiku

un antiseptiku. Māsu (100%) darba tērps un vizuālais izskats atbilda slimnīcas infekciju

kontroles noteikumiem. Pētījuma laikā tika arī konstatēts, ka tikai neliela daļa no māsām veica

roku apstrādi pirms cimdu uzvilkšanas un lietoja individuālās aizsardzības līdzekļus pacienta

aprūpes laikā, kā arī veica CVK sterila slēdzējkorķa maiņu pēc katras aprūpes, tādējādi

samazinot hospitālas infekcijas attīstības risku intensīvās terapijas nodaļā.

Secinājumi. Pētījuma laikā tika noskaidrots, ka infekciju kontrole pacientu aprūpē intensīvās

terapijas nodaļā kopumā tiek nodrošināta ievērojot vadlīnijas, tomēr nepieciešams vairāk

pievērst uzmanību māsu roku apstrādei pirms cimdu lietošanas, CVK sterila slēdzējkorķa

maiņai pēc katras aprūpes un individuālās aizsardzības līdzekļu regulārai lietošanai.


32

PACIENTU DROŠĪBAS: MATEMĀTISKĀS UN DEVU APRĒĶINU

PRASMES MĀSĀM STUDENTĒM UN MĀSĀM KLĪNISKAJĀ PRAKSĒ

Dita Raiska, Mg.sc.sal.

Aija Lazdāne, Bc.sc.sal.

Aktualitāte. Pētījums aktualizē praktizējošo māsu un māszinību fakultātes studentu izpratni un

zināšanas par pacienta drošību un zāļu administrēšanu. Veselības aprūpes sniedzējiem

nepārtraukti nepieciešams domāt un nodrošināt drošu praksi, kas attiecas uz zāļu lietošanu,

prakses vidi un kļūdu pārvaldību. Veselības aprūpes vidē lielāko daļu zāļu administrēšanu veic

māsas, kuras konsekventi ir atbildīgas par zāļu ievades procesu. Grūtības zāļu administrēšanā

nosaka māsu vājās matemātiskās prasmes, ko atzīmē vairāki jau veiktie pētījumi Eiropā.

Nepareizi aprēķini var izraisīt kļūdas zāļu aprēķinos un iespējamu kaitējumu pacientiem.

Pētījumu mērķis ir noskaidrot matemātisko prasmju pielietošanu zāļu devu aprēķināšanai

māsām studentēm un māsām klīniskā praksē.

Pētniecības hipotēze – pacienta drošības aspektus un matemātisko prasmju pielietošanu zāļu

devu aprēķināšanai labāk pārvalda praktizējošās māsas nekā Māszinību programmas studenti.

Pētniecības metodes – kvantitatīvā metode - aptaujas anketa, kura sastāv no 26 jautājumiem

Māszinību programmas studentiem un 28 jautājumiem praktizējošām māsām, ietverot pacienta

drošības aspektu izpratni, mērvienību konvertāciju, per/os devu aprēķini, i/v devu aprēķini,

infūza ātruma aprēķini, devu aprēķini bērniem u.c.

Rezultāti. Praktizējošo māsu un studentu matemātisko devu aprēķinu uzdevumu kļūdu skaits

(studentiem bija 425, kas vidēji uz vienu studentu - 3,57 kļūdas, praktizējošām māsām 138

kļūdas, kas vidēji uz vienu māsu - 2,1 kļūda), kas liecina par nepietiekamām matemātiskām

prasmēm, kas var izraisīt kļūdas zāļu aprēķinos un iespējamu kaitējumu pacientam.


33

VECĀKU LĪDZDALĪBA STACIONĒTO BĒRNU APRŪPĒ

INTERDISCIPLINĀRAJĀ NODAĻĀ

Ineta Robiņa, Dr.paed., MBA, Bc. sc. sal.,


Anna Ribakova, Mg. sc. sal.,

Rīgas Stradiņa universitāte, Māszinību un dzemdību aprūpes katedra

Vija Lūse, Mg. sc. sal.,


Aktualitāte. Mūsdienās veselības aprūpe ir vērsta uz pacientu centrētu aprūpes modeli (Doss,

Depascal, Hadley, 2011). Savukārt bērnu aprūpē pamatelements ir uz ģimeni vērsta aprūpe, kas

tiek balstīta dinamiskās attiecībās starp stacionēto bērnu, aprūpes komandu un ģimenes

locekļiem, kuru līdzdalība ir būtiska aprūpes procesa nodrošināšanā (Vasli, Salsali, 2014).

Pētījuma primārais mērķis - noteikt stacionēto bērnu vecāku līdzdalības pakāpi un līmeni sava

bērna aprūpē.

Pētījuma sekundārais mērķis - noteikt vai pastāv atšķirības starp vecāku veiktajām darbībām

līdzdarbojoties sava bērna aprūpē un līdzdalības līmeni.

Metodes. Pētījums tika veikts vienā no daudzprofilu bērnu veselības aprūpes iestādēm Latvijā,

laika posmā no 2017. gada 1. februāra līdz 23. aprīlim. Pētījumā piedalījās 124 bērnu vecāki

(n=124). Respondentu sadalījums- sievietes (n=104) un vīrieši (n=20).

• Datu vākšanas metode: kvantitatīva metode (anketēšana).

• Aprakstošā statistika.

• Datu apstrādes metode: statistiskās datu apstrādes programmatūras SPSS 22. versija.

Rezultāti. Tika noskaidrots, ka bērnu vecāki aktīvi piedalās līdzdalības darbībās, daudzos

gadījumos sadarbībā ar medicīnas māsu, par to liecina statistiski nozīmīgas sakarības

komponentā: medikamentu uzņemšanu, jo “p” vērtība visos rādītājos mazāka nekā 0,001.

Pastāv statistiski nozīmīga sakarība (“p”= 0.018) komponentā: komunikācija un uzticēšanās

nodrošināšana, jo liels respondentu īpatsvars aktīvu līdzdalību aprūpes procesā saista tieši ar

uzticēšanos aprūpes personālam.

Secinājumi.

1. Vecākiem visbūtiskāk, atrodoties klāt pie slimā bērna, ir radīt viņam drošību. Tas sakrīt

ar vecāku pozitīvo pašvērtējumu viņu līdzdalībai aprūpes procesā.

2. Lielākā daļa stacionēto bērnu vecāku vēlas piedalīties sava bērna aprūpē, māsai

jāizmanto vecāku līdzdalības potenciāls, plānojot aprūpi, savas profesionālās darbības,

veltot laikietilpīgākām aprūpes darbībām.


34

NETEHNISKĀS PRASMES KĀ DROŠĪBAS ASPEKTS OPERĀCIJU

KOMANDAS DARBĀ

Anna Ribakova, RN, Mg.sc.sal.

Liāna Deklava, Dr. med.,

Rīgas Stradiņa universitāte; MDAK

Aktualitāte. Medicīnas darbinieku inficēšanas riska novēršana šodien ir risku mazinošo

pasākumu komplekss, kas iekļauj drošības politikas veidošanu organizāciju un valsts līmenī,

gan nozarei specifisko piesardzības pasākumu pielietošanu, vēršoties pret riska cēloni. Šo

komplekso pieeju personāla drošības jautājumu risināšanai raksturo drošības kultūras un

klimata koncepcija. Neal et al. (2000) parādīja, ka drošības klimats ir starpnieks starp vispārējo

psiholoģisko klimatu un drošību.

Mērķis. Definēt un raksturot netehniskās prasmes, pamatot to nozīmi drošības nodrošināšanā

operāciju komandas darbā

Metodes. Pētījumos tika pierādīts, ka pastāv tiešā saistība starp drošības klimatu un nelaimes

gadījumiem darbā, tomēr pašreiz nav noteikts, vai šo saistību veicina darba vides drošības

līmeņa uzlabojumi - to vajadzētu atbalstīt ar pētījumiem, kas veikti grupas līmenī (Clarke,

2010). Novērtēt ķirurģiskās komandas drošu uzvedību var pielietojot aviācijas pieeju, kad

lidmašīnu ekipāžām tiek mācītas un individuāli izvērtas netehniskās prasmes (kognitīvās un

interpersonālās), šādā veidā tiek panākta cilvēcisko kļūdu mazināšana un uzlabojas personāla

spējas veikt konkrētus uzdevumus darba vidē. Ir zinātniski pierādīta šīs pieejas izmantošanas

efektivitāte veselības aprūpes un medicīnas jomā. Netehnisko prasmju izvērtēšanai un

trenēšanai tiek pielietotas uzvedības marķieru sistēmas, kuras satur netehnisko prasmju

definīcijas un taksonomiju, pozitīvās un nevēlamās uzvedības piemērus (marķierus) un skalu

uzvedības izvērtēšanai. Galvenās šo prasmju kategorijas ir situācijas izpratne, lēmumu

pieņemšana, komandas darbs, komunikācija, līderība un stresa un noguruma pārvaldīšana

(Mitchell, L. & Flin, R.,2008).

Secinājumi.

1. Ir aktuāli izstrādāt operācijas komandas drošības novērošanas, izvērtēšanas un

trenēšanas sistēmu, jo operāciju zāles personāls pakļauts inficēšanas riskam operācijas

laikā.

2. Šādas sistēmas izstrādāšanai ir teorētiskais pamats, jo netehnisko prasmju atsevišķie

komponenti tiek saistīti ar personāla drošības veicināšanu un saglabāšanu darba vietā.

3. Drošību veicinoša uzvedība atspoguļo drošības klimatu uzņēmumā, par ko liecina

internacionāli veiktie pētījumi.

4. Drošības klimats veido uzņēmumā labu reputāciju un veicina darbinieku apmierinātību

ar darbu. Savukārt, slikts drošības klimats veicina nelaimes gadījumus darbā. (Probst

& Estrada, 2010).


35

UZTURS GRŪTNIECĪBAS LAIKĀ

Liene Sondore, Mg. sc. sal. uzturzinātnē, uztura speciāliste

Latvijas diētas un uztura speciālistu asociācija,

Rīgas Dzemdību nams

Aktualitāte. Uzturam ir svarīga loma augļa attīstībai, veiksmīgai grūtniecības norisei, normālai

svara dinamikai grūtniecības laikā. Latvijā joprojām ir situācijas, kad no profesionāļiem tiek

sniegtas atšķirīgas uztura rekomendācijas grūtniecēm, kā arī grūtniecēm veģetārietēm,

pusaudzēm, sievietēm pēcdzemdību un laktācijas periodā.

Mērķis ir veicināt profesionāļu vienotu uztura rekomendāciju sniegšanu grūtniecēm, sievietēm

pēcdzemdību un laktācijas periodā par pamatu ņemot Pasaules Veselības organizācijas

vadlīnijas, Ziemeļvalstu uztura rekomendācijas un Latvijas Veselības ministrijas izstrādātās

uztura rekomendācijas grūtniecības laikā, pēcdzcemdību un laktācijas periodā.

Metodes. Lekcijas par uzturu grūtniecības un pēcdzemdību, laktācijas periodā speciālistiem

dzemdniecības nozarē.

Profesionālas uztura speciālistu konsultācijas grūtniecēm, grūtniecēm ar virsvaru un /vai

pamazinātu svaru, grūtniecēm/veģetārietēm un grūtniecēm pusaudzēm ir praktiskas

konsultācijas ar reālām, saprotamām rekomendācijām, uzskates materiāliem – porciju

paraugiem, pārtikas iegādes plānošanas ieteikumiem, konkrētām receptēm, uztura

dienasgrāmatas kontroli.

Secinājumi. Grūtnieču zināšanas par veselīgu uzturu ir nepietiekamas, nav izpratnes par uztura

nozīmi grūtniecības laikā, nav izpratnes par uztura nozīmi pēcdzemdību un laktācijas periodā.

Ārstniecības personāla rekomendācijas grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību un laktācijas

periodā nereti ir krasi atšķirīgas pat vienas dzemdību nodaļas ietvaros. Precīzi sniegtas, vienotas

rekomendācijas var veicināt grūtnieču līdzestību ēdienkartes plānošanā, uzlabot zināšanas par

veselīgu uzturu un radīt uzticību speciālistiem, ārstniecības iestādei


36

PEDIATRISKU PACIENTU PALIATĪVĀS APRŪPES KVALITĀTE

Sofja Tomase, Veselības zinātņu maģistra grāds māszinībās

VSIA Bērnu Klīniskā Universitātes slimnīca

Aktualitāte. Katru gadu paliatīvi aprūpējamo pediatrisko pacientu skaits palielinās gan

pasaulē, gan Latvijā. 2016. gadā Latvijā paliatīvajā aprūpē bija aprūpējami 199 bērni, bet 2015.

gadā – 178 bērni.

Stacionārā paliatīvā aprūpes dienesta aprūpes speciālisti konsultējuši 228 pacientus un viņu

ģimenes locekļus. Paliatīvās aprūpes dienesta māsas stacionārā veikušas 336 konsultācijas.

Māsu konsultāciju skaits slimnīcas nodaļās, salīdzinot ar 2015. gadu, ir palielinājies.

Mērķis: noskaidrot un analizēt māsu un vecāku viedokli par pediatrisku pacientu paliatīvās

aprūpes kvalitāti.

Metodes: neeksperimentālā kvantitatīvā metode – anketēšana un neeksperimentālā kvalitatīvā

metode – intervijas.

Rezultāti: Rezultātos parādījās aprūpes problēmas, sadalītas pēc prioritātēm, un aprūpes

barjeras, kuras, pēc māsu un vecāku viedokļa, kavē sasniegt augstu aprūpes kvalitāti bērnu

paliatīvajā aprūpē slimnīcā X.

Secinājumi: Domēnu analīzē tika noskaidrotas šādas barjeras pediatriskās paliatīvās aprūpes

kvalitātes nodrošināšanai slimnīcā X:

1. Gan aptaujas, gan interviju rezultāti parāda, ka neārstējami slima bērna aprūpes procesā

netiek pievērsta pietiekama uzmanība pacienta māsu un brāļu vajadzībām. Tādējādi

netiek pilnībā īstenota holistiskā aprūpe, lai apmierinātu ģimenes locekļu vajadzības.

2. Gan aptaujātās māsas, gan intervētie vecāki kā problēmas izvirzīja nepietiekamu

paliatīvās aprūpes apmācību līmeni personālam un laika trūkumu paliatīvo pediatrisko

pacientu aprūpei.

3. Aptaujas rezultāti parāda, ka neārstējami slimiem bērniem ne vienmēr ir izveidots

rakstveida individuālais aprūpes plāns, kas būtu izdiskutēts ar aprūpē iesaistīto

personālu un pieejams visiem iesaistītajiem speciālistiem.

4. Aptaujas rezultāti liecina, ka personālam nav nodrošinātas pietiekamas iespējas paust

savas bēdas un saņemt atbalstu sērošanas periodā pēc pacienta nāves.

5. Problēmu analīzē noskaidrotas šādas pirmās prioritātes pediatriskās paliatīvās aprūpes

kvalitātes problēmas slimnīcā X: Personāla resursu un aprūpei nepieciešamā laika

trūkums, kvalitatīvas bērnu paliatīvās aprūpes nepietiekama pieejamība, diskomforts,

paziņojot sliktas ziņas, nepilnības veselības aprūpes finansēšanas kārtībā, nepilnīgi

apmierinātas pacienta/ģimenes garīgās vajadzības un aprūpētāja emocionālais izsīkums.


37

DZĪVES KVALITĀTE HEMODIALĪZES PACIENTIEM AR

DAŽĀDIEM VASKULĀRĀS PIEEJAS VEIDIEM

Jeļena Urbēna, Mg.sc.sal., MBA


Aktualitāte. Lai pieslēgtu pacientu pie dialīzes aparatūras, nodrošinātu kvalitatīvu, ilgstošu

hemodialīzi (HD) un dzīves kvalitāti ir nepieciešama stabila un atbistoša vaskulārā pieeja –

arteriovenozā fistula (AVF), arteriovenozā protēze (AVP) vai HD centrālais venozais katetrs

(CVK) īslaicīgai vai ilglaicīgai izmantošanai.

Mērķis.

Noskaidrot HD pacientu dzīves kvalitāti pie dažādiem vaskulārās pieejas veidiem un salīdzināt

iegūtos datus, lai novērtētu, kurš no veidiem uzrāda augstākus dzīves kvalitātes rādītājus.

Metodes.

1. Kvantitatīvā, neeksperimentālā, salīdzinošā.

Respondenti: pacienti ar AVF (n=28), HD CVK (n=20), AVP (n=4). Pētījuma instruments -

Ferrans un Powers dzīves kvalitātes aprēķināšanas indeksa dialīzes versijas anketa

(maksimālais punktu skaits – 30, lielāks punktu skaits norāda uz augstāku dzīves kvalitāti),

autores izstrādāta anketa.

Statistiskā datu analīzē pielietots Stjudenta t-tests.

2. Kvalitatīvā, neeksperimentālā, salīdzinošā.

Respondenti: pacienti ar AVF (n=9), CVK (n=7), AVP (n=4). Pētījuma instruments –

strukturēta intervija.

Rezultāti. Visaugstākā vispārējā dzīves kvalitāte ir pacientu grupai ar AVF – 19,99 punkti,

pacientiem ar CVK – 16,91 punkti, bet zemākā dzīves kvalitāte novērota AVP grupai – 15,1

punkti. Visās trijās respondentu grupās visaugstākie rādītāji ir ģimenes aspektu līmenī, bet

zemākie veselības un funkcjionālā līmenī.

Nodarbinātības statuss ietekmē HD pacientu dzīves kvalitāti. Strādājošiem respondentiem (n =

19) vispārējās dzīves kvalitātes koeficients ir visaugstākais.

Vecumā no 38 līdz 47 gadiem uzrādīta zemākā dzīves kvalitāte. Respondentiem 26 gadu

vecumā ir augstāki dzīves kvalitātes rādītāji – 25,45+0,71 punkti, nekā vecākiem

respondentiem 45 gadu – 17,68+2,38 punkti.

Intervijas rezultāti norāda, ka lielākā daļa respondentu ar AVF jūt lielāku uzlabojumu savā

dzīves kvalitātē un veselībā kopumā, savukārt vairums pacientu ar CVK atzīmē, ka viņu dzīves

kvalitāte visvairāk ir pasliktinājusies dēļ diskomforta un ārējā izskata.

Secinājumi.

1. HD pacientiem ar AVF dzīves kvalitātes rādītāji ir augstāki nekā pacientiem ar AVP un

CVK, HD pacientu dzīves kvalitāte ir atkarīga no vaskulārā pieejas veida.

2. Respondentu grupa ar AVP uzrādīja viszemākos rādītājus visos dzīves kvalitātes

līmeņos.

3. Pacienti ar CVK atzīmē vairāk ierobežojumu, ārējā tēla izmaiņas un seksuālo funkciju

traucējumus, bailes no infekcijas iespējamības, kas ietekmē viņu dzīves kvalitāti.


38

ASINSRITES INFEKCIJAS INCIDENCES SAMAZINĀŠANAS

IESPĒJAS MULTIDISCIPLINĀRĀ INTENSĪVĀS TERAPIJAS NODAĻĀ

Jeļena Urbēna, Mg.sc.sal., MBA

Anna Žilde, ārsta grāds

Elīne Kāle, ārsta grāds

Natālija Seko, profesionālais maģistra grāds veselības vadībā


Uga Dumpis, Dr. med., LU profesors

VSIA P.Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Latvijas Universitāte

Aktualitāte. Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO, 2011) datiem, Eiropā aptuveni 4,1

miljons pacientu gadā iegūst ar veselības aprūpi saistītu infekciju (VASI) un kas ir nāves

iemesls aptuveni 37 000 pacientu.

Mērķis. Raksturot ar veselības aprūpi saistītas asinsrites infekcijas incidenci un samazināšanas

iespējas multidisciplinārā intensīvās terapijas nodaļā.

Metodes. Prospektīvs pētījums – ar veselības aprūpi saistītu asinsrites infekciju gadījumu

analīze, intervences metodes un to analīze Latvijas multidisciplinārā intensīvās terapijas nodaļā.

Pielietotās intervences: izglītošanas, CVK implantāciju novērojumi, roku higiēnas novērojums

divās laiksērijās, procedūras izstrāde, kompleksās pieejas izmantošana asinsrites infekciju

profilaksei.

Rezultāti. Pētījuma periodā tika analizēti 35 ar veselības aprūpi saistīti asinsrites infekcijas

gadījumi. Pētījuma sākumā asinsrites infekcijas incidences rādītājs bija 11,4 uz 1000 katetru

dienām, vidējā incidence ir 6,3 uz 1000 katetru dienām.

Biežākie asinsrites infekcijas izraisītāji bija Acinetobacter Baumannii 37% (n=15), Klebsiella

pneumoniae 17% (n=7) Enterococcus faecium 15% (n=6), Enterobacter cloacae 7% (n=3).

Atbilstoša roku higiēna pirmajā etapā tika nodrošināta 46 gadījumos (42%), bet otrajā etapā

kopējās atbilstības rādītāji paaugstinājās līdz 56 gadījumiem (53%), tika novērots Hawthorne

efekts. Viszemākie roku higiēnas rādītāji otrajā etapā bija pēc saskares ar pacienta

bioloģiskajiem šķidrumiem (19%) un pēc kontakta ar pacienta aprīkojumu (21%).

Izglītojošas intervences laikā tika veikti roku higiēnas treniņi ar UV lampu, katetru aprūpes

procedūras semināri, Institute for Healthcare Improvement kompleksās pieejas izmantošana

asinsrites infekciju profilaksei.Pēc izglītojošas un novērojumu intervences veikšanas asinsrites

infekcijas incidence samazinājās par 50%, no 10.8 līdz 5.4 uz 1000 katetru dienām.

Pēc asinsvadu katetru ievietošanas un aprūpes procedūras izstrādes un izglītojošu pasākumu

organizēšanas asinsrites infekcijas incidences rādītāji samazinājās no 5,6 līdz 0 uz 1000 katetru

dienām.

Secinājumi.

1. Pareiza roku higiēna, adekvāti infekciju kontroles pasākumi un izglītojošas intervences

var samazināt noteiktu VASI incidenci.

2. Viszemākie roku higiēnas atbilstības rādītāji ir pēc saskares ar pacienta bioloģiskajiem

šķidrumiem.

3. Biežākie asinsrites infekciju izraisītāji ir Acinetobacter Baumannii, Klebsiella

pneumoniae, Enterococcus faecium un Enterobacter cloacae.


39

ĒTIKAS PRINCIPI MĀSU PRAKSĒ

Jeļena Urbēna, Mg.sc.sal. MBA,


Inita Veidemane, Mg.sc.sal.

SIA RSU Stomatoloģijas Institūts

Diana Antona, Anita Smeltere, Aija Lazdāne

Latvijas Māsu asociācija

Aktualitāte. Medicīnas māsas profesionālie ētikas standarti veido viņas nostāju pret pacientiem

un sabiedrību. Nonākot sarežģītās aprūpes situācijās, māsas profesionālās ētikas vadlīnijas un

informētību par ētikas pamatprincipiem palīdz viņai pieņemt galējo lēmumu. Ētiskā pieeja

prasa spēju atpazīt ētiskos aspektus, kas ietekmē notikumu.

Mērķis. Noskaidrot māsu informētību par Latvijas Māsu ētikas kodeksu, ētikas principiem un

to pielietojumu pacientu aprūpē.

Metodes. Pētījuma metode – kvantitatīvā, neeksperimentālā.

Pētniecības instruments – anketa.

Pētījuma dalībnieki – 73 (n=73, kas pielīdzināms 100%) medicīnas māsas.

Pētījuma periods – 01.02.2017.-23.03.2017.

Rezultāti. Lielākā daļa aptaujāto māsu, t.i. 48% (n=35) ir vecumā 51 un vairāk gadi, 44%

(n=32) ir vidējā profesionālā izglītība, 71% (n=52) darba stāžs veselības aprūpes nozarē ir 21

un vairāk gadi.

Lielākā daļa aptaujāto māsu 59% (n=43) līdz šim nav iepazinušās ar 2016.g. papildināto

Latvijas Māsu ētikas kodeksu.

Lielākā daļa respondentu 74% (n=54) norāda, ka viņu darba vietā vienmēr tiek ievēroti ētikas

principi, tomēr 26% (n=19) norāda, ka tie tiek ievēroti reizēm. Visi respondenti norāda, ka

ievēro ētikas principus savā darba vietā.

Lielākā daļa respondentu norāda, ka pacientu aprūpē ievēro konfidencialitātes, atbildības,

taisnīguma, cieņas un koleģialitātes, žēlsirdības un laba darīšanas principus, savukārt 30%

(n=20) respondentu norāda, ka pacientu aprūpē ievēro visus minētos ētikas principus.

Autonomijas principu izprot (n=40) aptaujāto respondentu, nekaitēšanas principu izprot lielākā

daļa (n=62) aptaujāto respondentu, laba darīšanas principu izprot (n=58) aptaujāto respondentu,

taisnīguma principu izprot lielākā daļa (n=69) aptaujāto respondentu, tomēr daļa respondentu

neizprot ētikas principu nozīmi, jo atzīmēja citus, nepareizos atbilžu variantus.

Visi aptaujātie respondenti (n=73) izprot konfidencialitātes principu kā pienākumu neizpaust

personiska rakstura informāciju, aizsargāt pacienta privātumu.

Secinājumi.

1. Vairāk nekā puse aptaujāto māsu nav iepazinusies ar 2016.g. papildināto Latvijas Māsu

ētikas kodeksu.

2. Lielākā daļa aptaujāto māsu norāda, ka viņu darba vietā vienmēr tiek ievēroti ētikas

principi.

3. Visi respondenti ievēro ētikas principus savā darba vietā.

4. Lielākā daļa respondentu izprot autonomijas, nekaitēšanas, laba darīšanas, taisnīguma

un konfidencialitātes principu.


40

PEDIATRISKĀ AGRĪNĀS BRĪDINĀŠANAS SISTĒMA (PABS) MĀSU

PRAKSĒ

Agnese Voicehovska, Bc.sc.sal., Olga Kušpita Bc.sc.sal.,

Andžela Segliņa, Mg.sc.sal., Olita Bundzeniece, Bc.sc.sal.,

Svetlana Lazuko, Bc.sc.sal., Nadežda Mekša, Bc.sc.sal.,

Valentīna Badajeva, Bc.sc.sal., Inita Stūre – Stūriņa, Mg.sc.sal.,

Dita Raiska, Mg.sc.sal.


Aktualitāte. Novēlota pacienta stāvokļa pasliktināšanās atpazīšana ir biežākais cēlonis “zilā

koda” situācijām. Agrīni atpazīstot problēmu, kāpēc pacienta stāvoklis pasliktinās, efektīvi

reaģējot uz izmaiņām pacienta stāvoklī un savlaicīgi veicot ārstēšanas un aprūpes plāna

korekcijas, var izvairīties no pēkšņām reanimācijas situācijām nodaļā un nepieciešamības nodot

bērnu intensīvāka līmeņa aprūpei.

Pētījumi rāda, ka 85,5% pacientu uzrāda vismaz vienu kritisku vērtējumu, pielietojot agrīno

brīdināšanas skalu, vairāk nekā 11 stundas pirms kritiskā, dzīvībai bīstamā stāvokļa iestāšanās.

PABS nodrošina sistemātisku pieeju pacienta novērošanai un stāvokļa uzraudzībai no māsas

puses.

Galvenais nolūks intensīvās terapijas komandas definēšanai un iesaistei ir nodrošināt efektīvu

reaģēšanas sistēmu slimnīcā pacientiem ar būtisku un strauju veselības stāvokļa

pasliktināšanos: laicīgi izvērtējot pediatriskā pacienta veselības stāvokļa risku, kad var

attīstīties dzīvībai draudoša situācija, stabilizējot pacienta stāvokli klīniskajā nodaļā, asistējot

pacienta ārstniecības procesā līdz situācijas stabilizācijai, vai pieņemot lēmumu un asistējot

pacienta pārvešanā uz Intensīvās terapijas nodaļu.

Mērķis. Noskaidrot pediatriskās agrīnās brīdināšanas sistēmas (PABS) efektivitāti pediatrijā.

Metode. Kombinētā metode - novērošanas protokols un aptaujas anketa.

Rezultāti (daļēji). No 116 aptaujātajam māsām tikai 45 (35%) māsas zina, kādi ir galvenie

PABS radītāji. Vairāk nekā puse - 85 (66%) māsas saprot un viņām ir priekšstats par PABS

pielietošanas ieguvumiem māsu praksē.

Vairākums aptaujāto māsu 99 (85%) zina iespējamās izmaiņas saistībā ar elpošanas

traucējumiem. Pētījums parādīja, kā māsas prot novērtēt pacientus, lai gan dažām māsām 21

(18%) PABS nesniedza drošības sajūtu par pacienta stāvokli.

Secinājumi. PABS ieviešana BKUS bija inovatīva un pielāgota esošai situācijai. Daļa māsu

tehniski pareizi un precīzi nosaka bērna elpošanu un sirdsdarbību. Neraugoties uz atkārtotiem

semināriem un izglītojošiem pasākumiem, daļa māsu saņēma informāciju un izpratni par PABS

lietošanu no kolēģiem. PABS ieviešana būtiski samazināja Zilā koda aktivizāciju.


41

TEHNOLOĢISKA PIEEJA VECĀKA GADAGĀJUMA CILVĒKU

APRŪPĒ: ĒTISKI APSVĒRUMI

Ilona Zariņa, RN, Mg.paed., Mg sc.sal.


Aktualitāte. Mūsdienu sabiedrībā arvien lielāku nozīmi iegūst dažādu tehnoloģiju attīstība,

pielāgošana un izmantošana vecāka gadagājuma cilvēku veselības aprūpē. Tās ietver dažādas

tehniskās sistēmas un risinājumus, lai palīdzētu gados vecākiem pieaugušajiem un / vai viņu

aprūpētājiem veikt ikdienas aktivitātes un uzturēt autonomiju vai kompensēt funkcionālos

traucējumus Tehnoloģiju izmantošana, lai iegūtu jebkādu novatorisku pieeju, ietver gan

nozīmīgus ieguvumus, gan riskus un to izmantošana var radīt ētiskas raizes, jo maz ir zināms

par to, kā vecāka gadagājuma cilvēki uztver palīdzošās un uzraudzības tehnoloģijas.

Mērķis. Literatūras apskata kā daļas no promocijas darba izveidošana ar mērķi noskaidrot

sekojošus jautājumus: kādi ētikas apsvērumi ir svarīgi tehnoloģiju ieviešanas procesā? Vai tie

ir šķēršļi vai veicinoši faktori? Vai tehnoloģiju izmantošana pacientu aprūpē palīdz nodrošināt

individuālu aprūpi un saglabāt pacienta privātumu un autonomiju?

Metodes. Izmantojot empīrisku pētniecības metodi un avotus, kas atlasīti EBSCO, SAGE

Publications, Science Direct, PubMed, Cochrane Database.

Visās datu bāzēs tika izmantoti šādi meklēšanas termini: vecāka gadagājuma cilvēki, ētiski

apsvērumi, tehnoloģiju lietošana, aprūpe. Priekšroka tika dota jaunākajiem literatūras avotiem

un detalizētai izpētei atlasīti 44 raksti.

Rezultāti. Privātums ir galvenā ētiskā problēma gados vecākiem pieaugušajiem, kā minēts 34%

no visiem pārbaudītajiem rakstiem. Divi citi vienādi spēcīgi šķēršļi tehnisku risinājumu

pieņemšanai bija uzticamība un funkcionalitāte. Nopietnas bažas rada arī tehnoloģiju izmaksas,

lietošanas to ērtums un piemērotība ikdienas vajadzībām (23%), attiecīgi "nevajag" (20%),

stigmatizēšana (18%) un bailes no atkarības un apmācības trūkums(16%). Tomēr arvien vairāk

vecāka gadagājuma cilvēku pieņem dažāda veida tehnoloģijas, lai iekļautos sabiedrībā.

Secinājumi. Ētiski apsvērumi ir viens no tehnoloģiju lietošanas aprūpē svarīgiem jautājumiem,

kas attiecas uz atbildību par visu paredzēto un paredzamo darbību ietekmi. Tas sākas no

pieņēmuma, ka profesionālā uzvedība balstās uz labākajiem pieejamiem pierādījumiem, kas ir

uz teoriju balstīta izpratne vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām un mērķiem viņu vidē.

Lietotāju vecumam un veselības stāvoklim ir būtiska loma, tādēļ ir svarīgi apsvērt iespēju

izmantot tehnoloģiju lietošanas priekšrocības un trūkumus, piemēram, fiziskās, kognitīvās un

sociālās pārmaiņas, kā arī citus faktorus

TĒŽU KRĀJUMS - Māsu asociācija

Documents

Transcript of TĒŽU KRĀJUMS - Māsu asociācija