Pēteris Vanags. Lekcijas lietuviešu valodas vēsturē.

LU FMZF. 2009. gada pavasara semestris

Rakstu valodas aizsākumi Lietuvas Dižkunigaitijā

1. Lietuviešu valodas situācija 16. gadsimtā

16. gs. notika ievērojamas pārmaiņas Lietuvas valsts dzīvē. Pieauga ražošana, 1557.

g. tika veikta valaku reforma, nostiprinājās dzimtbūšana, auga arī pilsētas. Viļņa kļuva

par svarīgu kultūras centru Austrumeiropā. Tā bija daudznacionāla pilsēta. Politiskajā

dzīvē līdzās lielajiem magnātiem arvien vairāk nostiprinājās t.s. šļahta (lei. šlėkta),

kas pakāpeniski kļuva var valdošo slāni. Valsts vara pavājinājās, taču Lietuva būtībā

vēl joprojām bija patstāvīga valsts, ko ar Poliju vienoja tikai personālā ūnija. Taču

Lietuvas kaŗi ar Maskavas valsti veicināja Polijas un Lietuvas piespiedu tuvināšanos.

1569. g. Ļublinā tika parakstīts jauns ūnijas akts, kas bija daudz nepatīkamāks

Lietuvai. Tika izveidota apvienota valsts Abu Tautu republika – pol. Rzeczpospolita.

Tomēr arī tajā Lietuvai palika daudz autonomijas tiesību. Tika saglabāta valsts

teritorija, robeža, karaspēks, valsts orgāni, pamatlikumi un tiesas. Poļiem nebija

tiesību pirkt zemi Lietuvā un ieņemt valsts amatus. Tomēr, neraugoties uz to, Lietuva

stipri tuvojās Polijai. To veicināja poļu kultūras un valodas izplatīšanās Lietuvā. Šai

ietekmei ātri pakļāvās Lietuvas magnāti un šļahta.

Poļu valodas iespiešanās Viļņā sākās no 16. gs. vidus, kad te bija poļu galms

(Žīgimants Augusts). Ļubļinas ūnija nostiprināja poļu valodas lomu, jo abām valstīm

bija daudz kopīgu lietu. Pakāpeniski poļu valoda nonāca arī feodāļu mājās. Taču arī

runādami poliski, rakstīdami slāvu rakstu valodā, viņi sevi uzskatīja par lietuviešiem.

Šļahtā poļu valoda nostiprinājās lēnāk. Tomēr 17. gs. bez šīs valodas vairs nebija

iespējama praktiski nekāda karjera, tāpēc to jo cītīgi apguva. Runādami poliski, bajāri

turklāt centās pasvītrot arī savu atšķirību no zemāko slāņu ļaudīm.

Liela loma poļu valodas nostiprināšanā bija katoļu baznīcai, kas no pat

pirmsākumiem Lietuvā bija poliska.

16. gs. otrajā pusē pakāpeniski polonizējās arī Lietuvas pilsētas, īpaši ienācēji

no slāvu zemēm. To veicināja arī reformācijas kustība, kas nostiprināja dzimtās

valodas lomu daudzās zemēs, taču Lietuvā augšslāņu vidū tas paātrināja polonizāciju.

Poļu valoda pakāpeniski ieviesās arī lietvedībā, lai gan oficiāli par valsts rakstu

valodu tika atzīta tikai 1696.g. Lietuvā izveidojās īpašs poļu valodas paveids –

polszczyna litewska, kuŗai bija raksturīgs ievērojams lietuviešu valodas iespaids.

Pamazām poļu valoda ieviesās arī zemākos iedzīvotāju slāņos, īpaši starp

sīkajiem bajāriem un pilsētu iedzīvotājiem. 18. gs. to vietām lietoja arī zemnieki,

sevišķi Austrumlietuvā.

Tomēr 16.–17. gs. vēl joprojām plaši tika lietota arī lietuviešu valoda. Līdz 16.

gs. vidum to kā sarunvalodu lietoja magnāti, turklāt ne tikai mājās, bet arī

sabiedriskajās lietās – valsts pārvaldē un tiesās. Tāpat šļahta 16. gs. otrajā pusē

galvenokārt vēl runāja lietuviešu valodā. Viņu polonizācija pastiprinājās 16.–17. gs.

mijā. Pirmo lietuviešu rakstu autori nāca no šiem slāņiem un labi prata dzimto valodu,

kaut atradās arī poļu kultūras un valodas iespaidā. Sīkie bajāri saglabāja dzimto

valodu vēl 18. un 19. gs. Polonizācija mazāk bija vērojama Lietuvas rietumos. Arī

pilsētās 16.–17. gs. tika lietota lietuviešu valoda. Tāpat tiesās. Baznīca, kaut arī jau

sākotnēji bija poliska, nenovērsās pilnībā no lietuviešu valodas. Bieži tika sprediķots

lietuviešu valodā, kā arī dziedātas dziesmas. Tomēr pastiprinoties polonizācijai

lietuviešu valodu Lietuvā pakāpeniski sāka uzskatīt par zemāko slāņu valodu.

Arī Lietuvas valstī lietuviešu rakstniecības rašanos sekmēja reformācijas

kustība. Tā Lietuvā sāka iespiesties jau 16. gs. divdesmitajos gados. Sākotnēji

galvenais iespaids bija Lutera mācībai. Taču gs. vidū Lutera piekritēji bija spiesti bēgt

uz Prūsiju. Pēc tam par galveno protestantisma nozarojumu Lietuvā kļuva kalvinisms.

Savu kulmināciju protestantisms Lietuvā sasniedza sešdesmitajos un septiņdesmitajos

gados, kad tam pieslējās vairums no magnātiem. Taču zemākie tautas slāņi

reformācijas kustībā nepiedalījās, jo viņi pat vāji pazina katoļu dogmas.

Reformācija bija izraisījusi katoļu pretreakciju. Arī karaļi, īpaši Stefans

Batorijs bjia labvēlīgs tieši pēdējiem. Kad vairums magnātu atgriezās pie katolicisma,

Lietuvā palika tikai atsevišķas reformātu salas. Katoļu pozīciju stiprināšanai 1569. g.

Lietuvā tika uzaicināti jezuīti. Viņi rūpējās arī par katoliskas izglītības iegūšanas

iespējām, un 1579. g. tika nodibināta Viļņas universitāte.

Reformācijas kustība pievērsa uzmanību nacionālajām valodām, taču Lietuvā

tā bija tikai poļu, nevis lietuviešu valoda. Tika ierīkotas spiestuves un izdotas

grāmatas, bet arī tikai poļu valodā. Lietuviešu valodai uzmanību sāka pievērst tikai

pretreformācijas gados, kad norisinājās cīņa par tautas zemākajiem slāņiem. Kad kopš

16. gs. vidus sāka iznākt luterāņu grāmatas Prūsijā, tās izplatīja arī Lietuvā. Tad

jezuīti sajuta draudus no luterāņu grāmatām, un arī paši sāka rūpēties par grāmatu

izdošanu lietuviešu valodā. Arī Lietuvas reformāti šai laikā beidzot saprata grāmatu

nozīmi savu pozīciju noturēšanā.

Spiestuve Viļņā pastāvēja kopš 1525. g. Vēlāk to skaits pieauga. Iespējams, ka

pirmā grāmata lietuviski Viļņā iespiesta ap 1585. g., taču saglabājusies vecākā

grāmata Lietuvā ir no 1595. g. – Mikaloja Daukšas tulkotais katoļu katehisms. Daudz

sarežģītāka situācija nekā Prūsijā bija arī ar rakstu valodas pamata izveidi. Tā kā

Lietuvā dialektu dažādība bija daudz lielāka nekā Prūsijas Lietuvas daļā, tad arī

grāmatās valodas īpatnības ir ļoti daudzveidīgas. Taču jau pirms rakstu perioda

sākuma Lietuvas valstī bija izveidojušies divi interdialekti: "lietuviešu valoda", kas

balstījās uz Viļņas un tās apkaimes valodu un "žemaišu valoda", kas balstījās uz

Žemaitijas bīskapijas (seņūnijas) interdialektu. Abi rakstu valodas varianti tika

pakāpeniski normēti un sistematizēti - tika rakstītas arī gramatikas un vārdnīcas.

Veidojās arī atšķirīga garīgā terminoloģija.

Pirmās grāmatas lietuviešu valodā Lietuvā tika izdotas vidus Lietuvas rakstu

valodā (žemaišu valodā) – to lietoja gan katoļi, gan kalvinisti. Tā bija relatīvi tuva arī

Prūsijas lietuviešu rakstu valodai. Galvenā fonētiskā atšķirība bija cietā [ł] lietošana

pozīcijā e tipa vokālisma priekšā: ładas, łedas 'ledas', łėkti 'lėkti' utt.

2. Mikalojs Daukša (Mikalojus Daukša)

2.1. Dzīves dati

Dzimis starp 1527 un 1538, miris 1613. Dzimis sīku bajāru ģimenē Babēnos netālu no

Ķēdaiņiem. Par izglītību tiešu ziņu nav. Ap 1551–1562.g. kļuvis par katoļu

garīdznieku. Kopš 1570. g. mācītājs Kraķu draudzē. Kopš 1572. g. arī Žemaitijas

bīskapijas kapitula kanoniķis Varņos. No 1585. g. bīskapa palīgs. No 1592. g.

Betīgalas mācītājs. 1609.–1610. g. bīskapijas administrators.

2.2. Darbi

1) 1595 – Katechismas arba moksłas kiekwienam

krikszczionii priwalvs... Iżgulditas iż Liężuvio Ląnkiszko

ing Lietuwiszka per Kuniga Mikaloiu Daugsza Kanonika

Zemaiczu...Wilniuie.... Tulkojums no poļu valodas: a)

spāņa Jakoba Ledesmas katehisms (108 lpp.), b) grēksūdzes paraugi (88 lpp.), c) divas

dziesmas. Tulkots diezgan brīvi.

2) 1599 – Postilla CATHOLICKA. Tai est: Iźguldimas Ewangeliu kiekwienos

Nedelos ir szwętes per wissus metus. Per Kuniga MIKALOIV DAVKSZA... Wilniui..

(646 lpp.) Poļu jezuīta Jakoba Vujeka darba tulkojums. Svarīgākās daļas: a)

priekšvārdi latīņu valodā, b) priekšvārdi poļu valodā - kuŗos aicināts rūpēties par

dzimto valodu - pirmais apzinīgais tautiski patriotiskais aicinājums Lietuvā, c)

sprediķu teksti. Te vietām raksturīgs arī burtisks tulkojums, sekošana poļu oriģinālam.

2.3. Rakstība

Seko tā laika poļu tradīcijai. [š] - sz , retāk ś, arī s, [č]

- cz, retāk ć, c, [ž] - ź, ż, [dž] - dź, dż. [v] - w, burti i, j,

y tiek lietoti bez diferenciācijas. Šķiŗ cieto ł un mīksto

l. Līdzskaņu mīkstinājumu apzīmē ar grafēmu i.

Nāseņu [į] un [ų] apzīmēšanai pirmais ieviesa

speciālus burtus ų un į ar šķērssvītru. Pirmais sāka

lietots arī diakritiskās zīmes uzsvara apzīmēšanai.

Taču konsekventi nešķīra gaŗos un īsos patskaņus. [ie]

un [uo] apzīmēja - ie, ů.

2.4. Valoda

Fonētika tipiska vidus aukštaišu izloksnēm: saglabāti an, am, en, em un ą, ę; ciets ł

pirms e tipa vokālisma; e šādā pozīcijā reizēm pārveidojies par a (ładas); skaidri

izrunāta nazalizācija nāseņu patskaņiem. Rakstos šķīra plato patskani [e] - ia, ë, ę un

šauro [e] - e. Raksturīga e + a > o kontrakcija morfēmu sadurā (notmęsk 'neatmesk',

totsakai 'teatsako'). Lingvistiski nozīmīgi ir akcentuācijas modeļi, kas bieži atšķiŗas no

mūsdienās fiksētajiem.

Morfoloģija: Līdzās visiem 16. gs. leišu tekstiem raksturīgiem arhaismiem

sastopamas arī specifiskas formas:

1) lietvārdu vīr. dz. vsk. dat. līdzās parastajai galotne -ui reizēm arī -u;

2) i- un līdzskaņu celma vsk. dat. galotne -i (aki, piemeni), retāk -ij vai -ie

(Wieszpatie);

3) dsk. lokatīvā lielākoties galotne -se (dirwose, darźůse);

4) saglabātas garās pronominālās galotnes noteiktajiem adjektīviem

(isztikimiemusiemus, pirmomisiomis, giwumpiump);

5) personu pronomenu vsk. ģen. manęs//manę, ak. mane//manę;

6) lietotas arī pirmās un otrās personas enklitiskās pronomenu formas (pa-mi-rodyk

'parodyk man', pa-ti-rodysiu 'parodysiu tau',);

7) arhaiskas skaitļa vārdu formas sekmas, ašmas, (pirmas) liekas... devintas liekas;

8) verbu tagadnes (d)ā- celmu formas aizstātas ar io- celma formām (gydžia - gydo,

mokia - moko, rodžia - rodo);

9) adverbu pārākās pak. formas veidotas ar -iaus vai -esn(iai) (arčiaus 'arčiau',

daugiaus 'daugiau', daugesniai, daugesn);

10) adjektīvi, kas darināti no lietvārdu lokatīva + vietniekvārds jis (danguiegis,

źemeięiie, naktiięių)

Sintaksē daudz oriģināla ietekmes. Toties leksikā ļoti daudz interesantas

lietuviskas leksikas, bet aizguvumu salīdzinoši maz.

Kā pirmais autors, kuŗa raksti izdoti Viduslietuvas rakstu valodas variantā,

spēcīgi ietekmējis sekotājus 17. gs. sākumā.

Teksti

Daukšos Postilė. Fotografuotinis leidimas. K., 1926.

Gerullis J. Senieji lietuvių skaitymai. K., 1927. P. 118-141.

Endzelīns J. Baltu valodu teksti. R., 1936. 26.-31. lpp.

Mikalojaus Daukšos 1595 metų katekizmas. V., 1995.

Mikalojaus Daukšos 1599 metų Postilė ir jos šaltiniai. Parengė J. Palionis. V., 2000.

Literatūra

Zinkevičius. Z. Lietuvių kalbos istorija. T. III. Senųjų raštų kalba. V., 1988. P. 173-

195.

Palionis. J. Lietuvių literatūrinė kalba XVI-XVII a. V., 1967. P. 33-37, 67-71, 107-

150. (Visā grāmatā daudz norāžu uz rakstiem periodikā)

Skardžius Pr. Daukšos akcentologija. K., 1935. (arī: Skardžius Pr. Rinktiniai raštai. T.

5. V., 1999.)

Tekstu paraugi

M. Daukša. Katechismas arba moksłas kiekwienam krikszczionii priwalvs... (1595)

neišbylomas - neizsakāms išganytojas - pestītājs atviržti - šeit: dot, sniegt teiktis - būt laipnam, vēlēt dekavoti (sl.) - pateikties paveikslas - šeit: izskats patogumas - šeit: līdzība nuodėmė - grēks pragaras - elle smarkus - spēcīgs, stiprs kančia - ciešanas, mokas

M. Daukša. Postilla CATHOLICKA. Tai est: Iźguldimas Ewangeliu kiekwienos Nedelos ir szwętes per wissus metus (1599).

utarnikas (sl.) - otrdiena Sekminės - Vasarsvētki (7. svētdiena pēc Lieldienām) latras (sl.) - klaidonis; slepkava anga - ieeja; durvis gardas - aploks; aizgalds advernikas (sl.)- durvju sargs sakioti - sekot jog - šeit: jo pažinti - šeit arī: saprast (sacīto) patogumas - šeit: līdzība

M. Daukša. Postilla CATHOLICKA. Tai est: Iźguldimas Ewangeliu kiekwienos Nedelos ir szwętes per wissus metus (1599). Ievada fragmenta tulkojums.

3. Pirmie reformātu raksti Reformācijas kustībai, kas Lietuvā aizsākās jau 16. gs. pirmajā pusē, bija mainīgas sekmes. Tas saistīts ar politiskiem notikumiem un valdnieku maiņu. Atkarībā no viņu nostājas pret reliģiju, mainījās arī nostāja pret reformāciju. Gadsimta vidū visai plaši Lietuvā bija nostiprinājies kalvinisms (reformātu baznīca), tai pieslējās daudzi dižciltīgie. Taču visa ticības propaganda notika poļu valodā, ko jau bija pieņēmuši šie slāņi. Gadsimta otrajā pusē, aizsākoties pretreformācijai, īpaši Stefana Batorija valdīšanas laikā, reformātu baznīcas loma sāka mazināties – daudzi reformāti pārgāja vai atgriezās katoļu baznīcā. Savu pozīciju nostiprināšanai un sludināšanai vienkāršajai tautai līdz ar katoļiem arī reformāti gadsimta beigās pamazām sāka izmantot arī lietuviešu valodu. Kā sava veida sacensība 16. gs. beigās notika katoļu un reformātu grāmatu izdošana lietuviešu valodā. Trīs gadus pēc M. Daukšas tulkotā katehisma (1595) iznāca arī pirmais reformātu katehisms (1598), ko sagatavoja Merkelis Petkevičs.

3.1. Merkelis Petkevičs (Merkelis Petkevičius) 3.1.1. Dzīves dati 1550-1608. Cēlies no vidējas bajāru ģimenes. Uzaudzis pie Panevēžukas dienvidrietumos no Ķēdaiņiem. Strādājis par nodokļu savācēju, par tiesas rakstvedi. Samērā turīgs, kaismīgs reformācijas aizstāvis. 1598. g. izveidoja Viļņā spiestuvi reformātu grāmatu izdošanai. Taču izdevis tikai divas grāmatas.

3.1.2. Katehisms 1598 – Polski z Litewskim Katechism Albo krotkie w iedno mieysce zebranie, wiary y powinnośći Krześćiańskiey.. W Wilnie. Teksts paralēli divās valodās - poļu un leišu (252 lpp. katrā). Tulkojums no poļu valodas. Saturā: katehisms, dziesmas, lūgšanas, agenda. Tulkojumā daudz verdzisku pārcēlumu, maz domāts par valodas kultūru un normēšanu. Leksikā daudz kalku un aizguvumu. 3.1.3. Rakstība un valoda Daļēji atšķiŗas no Daukšas rakstības - neapzīmē uzsvara vietas; nav į un ų burtu; plato [e] apzīmē ar ia; [š] un [č] bieži apzīmēti ar < s >, resp. < ć >; bez nozīmes bieži lietots a ar punktu virsū. Vispār mazāk domāts par

lietuviešu valodai raksturīgo. Fonētika un morfoloģija pamatā tāda pati kā Daukšas rakstos (saglabāti an, am, en, em; ą, ę; plats [e]; galotnēs -ai > -ei; kontrakcija e+a>o). Vārdu krājums nabadzīgāks, daudz polonismu. 3.2. Reformātu postilla Kad 1599. gadā iznāca M. Daukšas katoļo postilla, arī tai pavisam drīz – jau nākamjā 1600. gadā sekoja reformātu atbilde. Tika izdots tagad vairs nezināma tulkotāja sagatavots poļu reformāta Mikaloja Reja postillas tulkojums – Postilla lietuwiszka Tatay est Iżguldimas prastas Ewangeliu ąnt kożnos Nedelios ir Szwentes per wisus metu... Wilnivy... 1600. Tā kā iespiedējs bija tipogrāfs Jokūbs Morkūns (Jokūbas

Morkūnas), pēc tradīcijas šo grāmatu dēvē par Morkūna postillu. Iespējams, ka viņš pats varēja arī vismaz daļu grāmatas pārtulkot. Pēc citas hipotēzes tulkotājs varētu būt

katehisma sgatavotājs M. Petkevičs. Tomēr skaidrības šai jautājumā nav. Grāmata ir apjomīga – 856 lpp. Valoda ir salīdzinoši vājāka nekā citos tā laika rakstos, pat salīdzinājumā ar Petkeviča katehismu. Vienlaikus izdevums turpināja rakstu tradīciju, ko sāka Daukša – grāmatas pamatā tās pašas rietumaukštaišu izloksnes ar savām īpatnībām: saglabātiem savienojumiem an, am, en, em; tautosilabiskiem savienojumiem ą, ę (ų un į) vispār netiek lietoti; u.c. parādības. Sintaksē un tekstā ir ļoti daudz poļu valodas iespaida, arī leksikā ir daudz nevajadzīgu aizguvumu, kam valodā bija lietuviskas atbilsmes.

Pēc Morkūna reformātu postillas grāmatas viduslietuviešu rakstu valodā neiznāca gandrīz piecdesmit gadu. Tikai 1646. g. Žemaitijas bīskapijā tika iespiesta

Slavočinska dziesmu grāmata. Tomēr tai laikā tika izdotas vairākas nozīmīgas grāmatas, kam pamatā bija austrumaukštaišu izloksnes (1605. gada anonīmais katehisms, K. Sirvīda vārdnīcas izdevumi (1620, 1631, 1642, arī 1677), viņa postilla (pirmā daļa 1629, otrā – 1644), J. Jaknaviča evaņģēliju perikopju tulkojums (1647). Tādējādi nevar teikt, ka grāmatu izdošana lietuviski būtu apsājusies, tikai uz laiku tās pamatā bija citas izloksnes.

Teksti 1598 metų Merkelio Petkevičiaus katekizmas. 2-s leidimas (fotografuotinis). K. 1939. Gerullis J. Senieji lietuvių skaitymai. K., 1927. P. 148-168.

Literatūra

Zinkevičius. Z. Lietuvių kalbos istorija. T. III. Senųjų raštų kalba. V., 1988. P. 195-200; 204-213. Palionis. J. Lietuvių literatūrinė kalba XVI-XVII a. V., 1967. P. 37, 89-90, 107-150. Zinkevičius Z. M. Petkevičiau katekizmo (1598 m.) tarmė, Baltistica. V., 1970 T. 6(2). P. 227-243 un T. 7(1). P. 67-86. Kruopas J. Dėl M. Petkevičiaus katekizmo (1598 m.) tarmės. Rinktiniai raštai. V., 1998, 94-100. Kruopas J. 1598 m. Merkelio Petkevičiaus katekizmo leksika. Rinktiniai raštai. V., 1998, 101-172.

Teksta paraugs

M. Petkevičs. Polski z Litewskim Katechism Albo krotkie w iedno mieysce zebranie, wiary y powinnośći Krześćiańskiey.. (1598)

viernas (sl.) - uzticīgs stotis - šeit: notikt gaivinimas - atdzīvināšana pagundymas - kārdināšana sunykinti - iznīcināt; sagraut

Pēteris Vanags. Lekcijas lietuviešu valodas vēsturē.

LU FMZF. 2009. gada pavasara semestris

Viduslietuviešu rakstu valoda 17. gadsimta vidū un otrajā pusē

1. Vispārīga situācija

2. Salamons Mozerka Slavočinskis (Saliamonas Mozerka Slavočinskis)

2.1. Dzīves dati

ap 1624-ap 1660. Dzimis Lipišķē (Vidukles un Nemakšču apkaimē) žemaišu dialekta

teritorijā. Vecāki piederējuši bajāru kārtai. Starp 1646. un 1648. g. mācījies Viļņas

alumnātā (garīgajā seminārā). Pēc tam bijis katoļu mācītājs dažādās draudzēs, arī

Piltenē. Ar literāru darbu vairs nav nodarbojies.

2.2. Dziesmu grāmata

1646. gadā vēl mācību laikā Slavočinskis sagatavoja Giesmes tikieimvy katholickam

pridiarancias... Vilnae... Dziesmu grāmata trīs daļās (kopā 295 lpp.) - 192 dziesmas

un psalmi. Lielākoties tulkots no poļu valodas, daļa no latīņu, dažas dziesmas var būt

oriģinālas. Raksturīgs atdzejošanas, ne tulkošanas princips.

2.3. Valoda

Slavočinska rakstība līdzīga Petkeviča, Morkūna rakstībai. [ų] vietā bieži rakstīts ą,

iespējams tipogrāfijas zīmju trūkuma dēļ. Pirmo reizi plaši lietota antīkva.

Sākotnēji dziesmas bijušas tulkotas Slavočinska dzimtajā žemaišu izloksnē.

Taču tā kā šī valoda stipri atšķīrusies no tai laikā jau ierastās grāmatu valodas, tā ir

aukštaitiskota - pieskaņota Viduslietuvas rakstu valodai. Tomēr arī pēc pārlabošanas

ir palicis diezgan daudz žemaitisku elementu, gan fonētikā, gan morfoloģijā. Tādēļ

visumā valodai raksturīgs aukštaišu un žemaišu formu sajaukums.

2.3.1. Žemaitiskās īpatnības

Fonētika

1. te, de - čia, džia vietā (medey, kient 'kenčia')

2. ī, ū - ie, uo vietā (iszkoti, szłutomis)

3. ie, uo - ė, o vietā (biegdama, malduose)

4. nazālo patskaņu redukcija neuzsvērtās galotnēs (tiewa 'tėvą', žeme 'žemę)

5. gala zilbju redukcija (wakars 'vakaras', kient 'kenčia', atio 'atjoja')

Morfoloģija

1. ē- celma galotnes i- un io- celmu lietvārdiem (piliey 'pilyje', żodiey ' žodyje';

śirdiemis 'širdimis', śirden 'širdin')

2. pronominālā dsk. dat. galotne –ims (iims 'jiems', aklims 'akliems')

3. verbu dsk. 1. pers. galotne -ma, -mos (zinosima 'žinosime', Te stoiamos 'tebūname')

4. imperatīva formas ar -ke- (giedokiat 'giedokite', atminkiet 'atminkite')

2.3.2. Aukštaitiskās īpatnības

1. formas ar čia, džia (iaućiay, werćia}

2. formas ar ie, uo (ieszkosiu, duona)

4. imperatīva formas ar -ki- (giedokime, gierbkime)

2.3.3. Citas iezīmes

Īpašas dienvidaustrumu žemaišu īpatnības:

1. ė > i neuzsvērtā galotnē (sauli 'saulė', pamati 'pamatė')

2. atgriezeniskais elements -se (biiause 'bijausi')

3. vīr. dzimtas vsk. dat. galotne -ui (tiewuy 'tėvui')

4. e- > a- vārda sākumā (asąs 'esąs')

Sporādiski parādās arī austrumaukštaišu īpatnības:

1. an > un, ą > ų, ę > į (apłunkiti 'aplankyti', mustit 'mąstyti', per pusi 'per pusę');

2. atsevišķas citas parādības un leksēmas (grata 'greta', obalu 'obuolių', ażutur

'sulaiko').

Tulkojumu leksika ir diezgan bagāta. Atsakoties no burtiskā tulkojuma, sintakse

kļuvusi lietuviskāka.

3. Reformātu raksti

Septiņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē, ņemot vērā gan Lietuvas iekšējo politisko un

reliģisko situāciju, gan citus apstākļus, reformāti maz uzmanības veltīja grāmatu

izdošanai lietuviešu valodā. Pakāpenski kļuva skaidrs, ka roformācijai būs jāatkāpjas

katolicisma priekšā. Turklāt Viļņā reformāti arī nevarēja savas grāmatas iespiest.

Reformātu tipogrāfija tika izveidota Ķēdaiņos, kur viņiem bija spēcīgas pozīcijas, jo

te bija reformāta, Lietuvas lielhetmaņa Jonuša Radvilas rezidence. Te 1649. gadā

izveidoja arī ģimnāziju, pie kuras tad bija šī tipogrāfija. Ap 1652. gadu uz Ķēdaiņiem

pārcēlās Gdaņskas tipogrāfs Joahims Rets. 1653. gadā tika izdotas trīs plašas un

nozīmīgas reformātu grāmatas lietuviski ar kopīgu nosaukumu Kniga nobaznystes

(Dievbijības grāmata).

3.1. Kniga nobaznistes (1653)

Kniga nobažnystes ir viens no lielākajiem un svarīgākajiem reformātu izdevumiem

lietuviski 17. gs. Grāmata ir faktiski izdota divreiz – vispirms 1653. gadā Ķēdaiņos,

bet 1684. gadā atkārtoti Karaļaučos. Taču otrā izdevuma titullapā ir tā pati vietas un

gada norāde, kas pirmajā izdevumā, lai varētu to vieglāk izplatīt lielākoties katoliskajā

Lietuvā.

Grāmatu veido trīs patstāvīgas daļas: dziesmu grāmata (285 lpp.), postilla jeb

sprediķu grāmata (291 lpp.) un lūgšanu krājums ar katehismu (99 lpp.). Iespiests 500

eksemplāru. Dziesmu grāmata ir ļoti plaša (239 dziesmas), apjomīgāka nekā M.

Slavočinska katoļu dziesmu grāmata. Lielākā daļa ir poļu autoru M. Reja un J.

Kohanovska dziesmu tulkojumu. Tulkotājs ir toreizējais Ķēdaiņu birģermeistars

Stepons Jaugelis Telega (ap 1600-1666). Viņš ir pirmais lietuviešu rakstu autors, kurš

nav garīdznieks. Tekstus vēl ir pārskatījuši arī citi reformātu darbinieki. Atdzejojumi

ir visai augstu vērtējami, daudzi pat mākslinieciski, taču valodai raksturīgi ir visai

daudzie polonismi. Viena daļa dziesmu ir jau agrāku tulkojumu uzlabojumi, bet ir arī

jauni tulkojumi, bet iespējams pat kādas oriģinālas dziesmas.

Grāmatas otrā daļa ir postilla, kas ir reformātu atbilde katoļu K.Sirvīda

sprediķu grāmati, kas iznāca 1629.-1644. gadā. Šis nav oriģināls darbs, bet saīsināts

tulkojums no poļu autora Gžegoža no Žarnovcas grāmatas tulkojums. Šīs daļas

tulkotāji ir divi citi toreizējie lietuviešu reformātu darbinieki – Samuels Minvīds

(Minvydas, 1602-1660) un Jons Božimovskis (1610-1673), abi garīdznieki.

Trešā daļa ir lūgšanas un katehisms, kuru tulkotāji arī ir S. Minvīds un J.

Božimovskis. Arī abu šo daļu valoda ir visai laba, labāka nekā agrākajos reformātu –

Petkeviča un Morkūna darbos. Arī polonismu te samērā maz.

Valodas pamats ir tas pats, kas M. Daukšam – viduslietuvas rakstu valoda,

kam raksturīgi saglabāti an tipa savienojumi, nazālie /ą/, /ę/, plats /e/, kas apzīmēts ar

< ia, ea >, cietais /ł/ pirms e tipa vokālisma; verbu formas rodžia ‘rodo’ vietā u.c.

īpatnības.

Reformāti pēc šī pirmā izdevuma 1653. gadā bija plānojuši vēl citus, taču

politiskie notikumi šo darbu pārtrauca. Kad mira viņu labvēlis Jonušs Radvila,

situācija vēl vairāk pasliktinājās. Pārstāja darboties arī Ķēdaiņu tipogrāfija.

Turpmākās reformātu grāmatas 17. gs. izdeva ārpus Lietuvas – Prūsijā. 1680. gadā

iznāca papildināts katehisma izdevums, kas bija papildināts ar ābeci. Grāmatas valoda

praktiski netašķiras no Knyga nobažnystes valodas, ir tikai atsevišķas savādības.

1684. gadā Kēnigsbergā, kā jau minēts, izdeva otru Knyga nobažnystes

izdevumu. Tas nedaudz atšķiras saturā, kā arī valodā. Tomēr labojumi ir redakcionāla

rakstura, valoda pēc būtības ir tāda pati kā pirmizdevumā.

Visām 17. gs. reformātu grāmatām, kaut arī tās sasniedza tikai daļu lietuviešu,

bija nozīme rakstu valodas normu nostiprināšanā, paplašinot viduslietuvas rakstu

valodas lietojumu.

3.2. Hilinska Bībeles tulkojums

Lietuvas reformāti 17. gs. domāja arī par savu Bībeles tulkojumu. Tiesa, ne visu laiku

valdīja pozitīvs viedoklis, vai tāda vispār ir vajadzīga, jo varot iztikt arī ar poļu

tulkojumu. Tieši šāds uzskats arī panāca to, ka neviens tulkojums šai gadimstā netika

izdots. Tomēr tulkojums tika sagatvots un pazīstams ar Hilinska Bībeles vārdu pēc

tulkotāja.

Samuels Hilinskis dzimis ap 1634. gadu Šventežerē reformātu garīdznieka

ģimenē. Mācījies Ķēdaiņos, bet 1654. gadā nosūtīts mācīties uz ārzemēm. Vispirms

mācījies Holandē, Frenkerā, kur to atbalstīja vietējie reformāti. Tālak ar viņu

palīdzību devās studēt uz Angliju. Ar anglikāņu baznīcas atbalstu nonāca Oksfodā un

sāka tulkot Bībeli. Pārtulkojis to trīs gadu laikā un jau 1659. gadā publicēja

uzaicinājumu angliski un latīniski ar aicinājumu atbalstīt lietuviešu Bībeles izdevumu.

1660. gadā sākās iespiešanas darbs. Bet naudas trūkuma dēļ bija vajadzīgs plašāks

atbalsts. 1661. gadā tulkojums tika nodots Lietuvas reformātu sinodei. Ķēdaiņu sinode

norīkoja divus mācītājus – J. Božimovski un Jurģi T. Skrodski tulkojuma pārbaudei.

Pats Hilinskis atgriezās Londonā un turpināja iespiešanu. Taču 1662. gadā pienāca

negatīva atsauksme no vērtētājiem, tulkojumā esot daudz kļūdu. Kas ar to domāts, nav

īsti skaidrs. iespējams iemesls – dažādie izmantotie oriģināli. Hilinskis izmantojis

holandiešu tulkojumu, bet salīdzinājis arī ar senebreju, grieķu tekstiem. Pārbaudītāji

iespējams izmantoja tikai latīņu un poļu tekstu. Otrs moments – J. Božimovskis pats

tulkoja lietuviski Jauno Derību, tāpēc kā ieinteresētā persona varēja būt subjektīvs.

Iznākums šādai kritikai bija – materiālais atbalsts iespiešanai un arī Hilinskim

personīgi tika pārtraukts. Hilinskis mira Londonā trūkumā 1668. gadā. Bet iespiestās

Bībeles loksnes nonāca makulatūrā. Līdz musdienām saglabājušies tikai trīs

eksemplāri, n kuriem šodien zināms tikai viens Londonā. Tāpāt nozīmīgs ir Jaunās

Derības tulkojuma manuskripts, kas uzklīda 20. gs. pirmajā pusē un nu atrodas Britu

muzejā. Šo manuskriptu pēc Otrā pasaules kara atšifrēja un publicēja poļu baltisti –

Česlavs Kudzinovskis un Jans Otrembskis.

Tulkojuma valoda nav pilnībā aprakstīta. tomēr skaidrs, ka tās pamats ir

viduslietuvas rakstu valoda ar tās raksturīgajām iezīmēm: saglabāti /an/, /en/, /a/, /e/,

ciets /ł/ pirms e tipa vokālisma. Fonētiskas savdabības ir < ey > gala zilbes /ai/ vietā

neuzsvērtā pozīcijā vai ar kāpjošo intonāciju (cirkumfleksu), piem., namey ‘namai’,

wirey ‘vyrai’, waykeys ‘vaikais’; /uo/ parasti nav šķirts no /o:/ un apzīmēts ar < o >,

piem., dona ‘duona’, piemo ‘piemuo’ – tā iemesls varētu būt nevis dialektāls, bet poļu

valodas (poliskas izrunas) ietekme.

Morfoloģijas iezīmes: dsk. dat. ar -mus (wiramus); dsk. illatīvi ar -sne

(upesne); vietniekvārdu paplašinājums ar partikulu -jen (aßjen, tujen, ansjen).

Sintaksē parādās arī poļu valodas ietekme. Tā reizēm manāma arī leksikā. Kopumā

tulkojums ir labs, tomēr tādēļ, ka tas netika izdots, nekādu iespaidu uz tālāko

lietuviešu rakstu valodu neatstāja.

Netika izdots arī Hilinska konkurenta J. Božimovska tulkojums. Pēc viņa

nāves 1673. gadā tas bija dažādās rokās, bet 1681. gadā aizgāja bojā ugunsgrēkā

Biržos.

Neraugoties uz daāžādiem viedokļiem, reformāti tomēr turpināja rūpēties par

Bībeles tulkojumu un tika sagatavots cits Jaunās Derības tulkojums, ko kopā ar

Prūsijas luterāņiem sagatavoja un iespieda Kēnigsbergā 1701. gadā.

Viduslietuvas rakstu valodu 17. gs. otrajā pusē papildināja arī katoļu

izdevumi. Minama pirmā katoļu lūgšanu grāmata Rožančius Szwenciausios Maryos

Pannos.. Wilniuj 1681. To satādījis dominikāņu mūks Jurgis Kasakauskis. Grāmata

izdota atkārtoti 1691. gadā, kā arī daudzkārt 18. un 19. gadsimtā. Visumā valoda ir

rietumaukštaitiska, taču sastopami arī zemaišu dialekta elementi. Bez šiem

izdevumiem visai daudz tekstu cirkulēja arī rokrakstu veidā.

Teksti

Slavočinskis S.M. Giesmės tikėjimui katalickam priderančios. 1646. Fotografuotinis leidimas. V., 1958. Gerullis J. Senieji lietuvių skaitymai. K., 1927. P. 148-155. Knyga nobažnystės krikščioniškos 1653. Parengė Dainora Pociūtė. V., 2004.

Literatūra

Zinkevičius. Z. Lietuvių kalbos istorija. T. III. Senųjų raštų kalba. V., 1988. P. 195-200; 204-213. Palionis. J. Lietuvių literatūrinė kalba XVI-XVII a. V., 1967. P. 37, 89-90, 107-150. Lebedys J. 1646 . giesmynas. Slavočinskis S.M. Giesmės tikėjimui.. V., 1958. P. 7-52. Zinkevičius Z. S.M. Slavočinskio giesmyno (1646 m.) kalba. Lietuvių kalbotyros klausimai. V., 1974. T. 15. P. 137-170. Jakulis A. Knygos nobažnystės leksika. Sudarytoja D. Jakulytė. Vilnius, 1995.

Tekstu paraugi

Slavočinskis S.M. Giesmės tikėjimui katalickam priderančios. 1646. ną - nun pašelpimas - palīdzība čystas (sl.) - tīrs, šķīsts nesopulinga - bez sāpēm išpaisyti - sasist, sadauzīt budu (drukas kļūda)

- būtų sūdas (sl.) - tiesa teiktis - apņemties trinti - šeit: piedot, noņemt (grēkus) Traicė (sl.) - Sv. Trīsvienība maldyti (maldauti) - lūgt užsiverti - šeit: būt, atrasties (kaut kā iekšienē) laiminti - godāt sumišimas - sajukums, sajaukums atskirimas - atšķiršana atrastis - būt

Knyga nobažnystės krikščioniškos (1653)

viernas (sl.) - uzticīgs liaupsinti - slavēt didis, -ė - liels užtekėjimas - lēkts nusileidimas - riets sulygti - salīdzināties dangu(ję)jis - debesu, debesīs esošs čionai - šurp apveizdėti - aplūkot dėtis - notikt sostas - tronis motka (sl.) - māte sielvartingas - bēdīgs, noskumis patamkas (sl.) - pēctecis

S. Hilinska tulkotās Bībeles fragments galvijas - šeit: dzīvnieks skelti - šķelt kanopa - nags gramulioti - gremot; atrīt tikt - tikai velbliūdas (sl.) - kamielis kralikas (sl.) - trusis nečystas (sl.) - netīrs, nešķīsts širvis - zaķis ansjen - anas ‘viņš’