Nv N KOMITEJAS - European Commission · „1. Katra dalībvalsts izveido zinātniskiem mērķiem...
Transcript of Nv N KOMITEJAS - European Commission · „1. Katra dalībvalsts izveido zinātniskiem mērķiem...
DZĪVNIEKU LABTURĪBAS STRUKTŪRAS UN VALSTS KOMITEJAS
DIREKTĪVA 2010/63/ESPAR ZINĀTNISKIEM MĒRĶIEM IZMANTOJAMO DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBU
Rūpes par dzīvniekiem rūpēs par zinātni
© N
ovo
Nor
disk
Vides
1
Valstu kompetentās iestādes, kas ir atbildīgas par to, kā tiek īstenota
Direktīva 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku
aizsardzību
Darba dokuments par dzīvnieku labturības struktūrām un valsts
komitejām, kas vajadzīgas, lai izpildītu direktīvas prasības
Briselē, 2014. gada 9. un 10. oktobrī
Komisija izveidoja ekspertu darba grupu vadlīniju sagatavošanai par dzīvnieku labturības
struktūrām un valsts komitejām, lai varētu izpildīt Direktīvas 2010/63/ES par zinātniskiem
mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību 26., 27. un 49. pantā minētās prasības. Darbam
šajā grupā savus ekspertus varēja izvirzīt visas dalībvalstis un galvenās ieinteresētās
organizācijas. Ekspertu darba grupa tikās sanāksmē 2014. gada 11. un 12. jūnijā.
Ekspertu darba grupas mērķis bija izstrādāt dzīvnieku labturības struktūrām un valsts
komitejām paredzētas vadlīnijas un labas prakses principus attiecībā uz direktīvas prasībām,
lai tādā veidā atvieglotu direktīvas īstenošanu.
Dokuments sagatavots, izmantojot ekspertu darba grupas sanāksmju veikumu, diskusijas ar
dalībvalstīm un Komisijas sniegto juridisko ieguldījumu. Valstu kompetentās iestādes, kas ir
atbildīgas par Direktīvas 2010/63/ES īstenošanu, dokumentu apstiprināja savā
2014. gada 9. un 10. oktobra sanāksmē.
Atruna
Dokuments paredzēts kā vadlīnijas, kas izstrādātas, lai palīdzētu dalībvalstīm un citām
ar Direktīvu 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību
saistītajām pusēm rast vienotu izpratni par direktīvas noteikumiem un sekmēt tās
īstenošanu. Visi komentāri izskatāmi Direktīvas 2010/63/ES kontekstā. Dokumentā
sniegti daži ierosinājumi, kā izpildīt direktīvas prasības. Dokumenta saturs neuzliek
citas saistības papildus direktīvā minētajām.
Vienīgi Eiropas Savienības Tiesa ir tiesīga interpretēt ES tiesību aktus ar juridiski
saistošu spēku.
2
Saturs
Ievads ........................................................................................................................................ 3
Attiecīgie Direktīvas 2010/63/ES panti................................................................................... 4
Dzīvnieku labturības struktūras ............................................................................................. 5
Efektīvas dzīvnieku labturības struktūras sniegtie ieguvumi ................................................. 5
Prasības par dzīvnieku labturības struktūru uzbūvi, sastāvu un kompetenci ........................ 6
Ar dzīvnieku labturības struktūru saistīto prasību izpilde nelielās audzētāju, izmantotāju un
piegādātāju iestādēs ............................................................................................................. 10
Dzīvnieku labturības struktūras uzdevumu izpilde .............................................................. 10
Aprūpes kultūras veicināšana .............................................................................................. 17
Efektīvas dzīvnieku labturības struktūras izveide ................................................................ 19
Valsts komitejas ..................................................................................................................... 23
Efektīvas valsts komitejas sniegtie ieguvumi ........................................................................ 23
Valstu komiteju sastāvs un uzbūve ....................................................................................... 24
Ko dzīvnieku labturības struktūras gaida no valsts komitejas? ........................................... 24
Valsts komitejas uzdevumu izpilde ....................................................................................... 25
Efektīvas valsts komitejas nodrošināšana ............................................................................ 28
Informācijas apmaiņas atvieglošana ES mērogā ................................................................. 28
3
Ievads
Šā dokumenta mērķis ir visām pusēm, kas iesaistītas zinātniskajās procedūrās izmantoto
dzīvnieku uzraudzībā, aprūpē un izmantošanā, sniegt informāciju par to, kā izpildīt direktīvas
prasības attiecībā uz dzīvnieku labturības struktūru organizatorisko sastāvu un funkcijām (26.
un 27. pants) un valsts komitejām (49. pants).
Direktīvā ir noteikts, ka dzīvnieku turēšanas, audzēšanas un izmantošanas kontekstā
dzīvnieku labturības apsvērumi uzskatāmi par prioritāriem. Viens no direktīvā noteiktajiem
mehānismiem šā mērķa īstenošanai ir dzīvnieku labturības struktūru izveide katrā iestādē
(paredzot iespējamu atbrīvojumu attiecībā uz nelielām iestādēm, kas var izpildīt dzīvnieku
labturības struktūru uzdevumus citādā veidā). Dzīvnieku labturības struktūras nodrošina
iekšēju uzraudzību un vadlīnijas saistībā ar aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R)
principu piemērošanu ikdienas darbā, pārrauga noritošo darbu un var sniegt pozitīvu
ieguldījumu projekta priekšlikuma izstrādē.
Lai nodrošinātu sabiedrības uzticēšanos un vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām pusēm,
kas ir iesaistītas dzīvnieku ieguvē, audzēšanā, izmitināšanā, aprūpē un izmantošanā
dalībvalstīs, ir svarīgi garantēt saskaņotu pieeju projektu izvērtēšanā un aizstāšanas,
samazināšanas un pilnveides (3R) principu piemērošanā. Dalībvalstu rīcībā jābūt struktūrām
un līdzekļiem, kas vajadzīgi šo mērķu īstenošanai, vajadzības gadījumā izmantojot valsts
komitejas.
Gan dzīvnieku labturības struktūrām, gan valsts komitejām ir būtiska nozīme pienācīgas
aprūpes vides radīšanā un uzturēšanā. Šī aprūpes vide dzīvnieku izmantotāju vidū bieži tiek
dēvēta par „aprūpes kultūru”, un šis termins tiks izmantots turpmākajā tekstā.
Lai gan dzīvnieku labturības struktūras var sniegt ieguldījumu projekta pieteikuma procesā,
attiecībā uz projektu izvērtēšanu direktīvā ir paredzētas atsevišķas prasības. Projektu
izvērtēšanas un retrospektīvās izvērtēšanas vadlīnijas1 ir izstrādājusi iepriekšējā ekspertu
darba grupa, un tās savā 2013. gada septembra sanāksmē apstiprināja valstu kompetentās
iestādes, kas ir atbildīgas par Direktīvas 2010/63/ES īstenošanu. Šo vadlīniju mērķis nav
atkārtot vai reproducēt informāciju, kas ir sniegta vadlīnijās par projekta izvērtēšanu un
retrospektīvo izvērtēšanu.
1 http://ec.europa.eu/environment/chemicals/lab_animals/pdf/guidance/project_evaluation/lv.pdf
4
Attiecīgie Direktīvas 2010/63/ES panti
Dzīvnieku labturības struktūra
31. apsvērums
„Dzīvnieku turēšanas, audzēšanas un izmantošanas kontekstā dzīvnieku labturības
apsvērumi uzskatāmi par prioritāriem. Tādēļ audzētājiem, piegādātājiem un
izmantotājiem [lietotājiem] vajadzētu būt izveidotai dzīvnieku labturības struktūrai,
kuras galvenais uzdevums ir sniegt padomus dzīvnieku labturības jautājumos. Tāpat
pēc projekta izveides un rezultātiem iestādes līmenī šai struktūrai būtu jāsekmē rūpju
pilna atmosfēra un jānodrošina līdzekļi jaunāko tehnikas un zinātnes sasniegumu
praktiskai piemērošanai un savlaicīgai īstenošanai atbilstīgi aizstāšanas,
samazināšanas un pilnveides principiem, lai uzlabotu dzīvnieku stāvokli visā to mūža
garumā. Dzīvnieku labturības struktūras padomiem vajadzētu būt pareizi
dokumentētiem un pieejamiem izpētei inspekciju laikā.”
26. pants. Dzīvnieku labturības struktūra
„1. Dalībvalstis nodrošina, ka katrs audzētājs, piegādātājs un izmantotājs izveido
dzīvnieku labturības struktūru.
2. Dzīvnieku labturības struktūrā ir vismaz persona vai personas, kas iestādē atbild
par dzīvnieku labturību un kopšanu,
un — izmantotāja [lietotāja] gadījumā — zinātniskā personāla pārstāvis. Dzīvnieku
labturības struktūra saņem ieguldījumu arī no norīkotā veterinārārsta vai 25. pantā
minētā eksperta.
3. Dalībvalstis var atļaut maza apmēra audzētājiem, piegādātājiem un izmantotājiem
pildīt 27. panta 1. punktā minētos uzdevumus ar citiem līdzekļiem.”
27. pants. Dzīvnieku labturības struktūras uzdevumi
„1. Dzīvnieku labturības struktūra pilda vismaz šādus uzdevumus:
a) darbiniekus, kas nodarbojas ar dzīvniekiem, konsultē par jautājumiem, kuri
ir saistīti ar dzīvnieku ieguvi, izmitināšanu, kopšanu un izmantošanu;
b) konsultē darbiniekus par aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides
prasības piemērošanu un pastāvīgi tos informē par tehnikas un zinātnes
atziņām saistībā ar minētās prasības piemērošanu;
c) ievieš un pārskata iekšējos darbības procesus attiecībā uz uzraudzību,
ziņošanu un pēckontroli saistībā ar iestādē izmitināto vai izmantoto dzīvnieku
labturību;
d) seko projektu attīstībai un rezultātiem, ņemot vērā ietekmi uz izmantotajiem
dzīvniekiem un nosakot elementus, kas vēl vairāk veicina aizstāšanu,
samazināšanu un pilnveidi, un konsultējot par šiem elementiem; un
5
e) konsultē par jaunas mājvietas atrašanas programmām, tostarp par jaunā
mājvietā izmitināmo dzīvnieku pienācīgu socializāciju.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka dokumentāciju par dzīvnieku labturības struktūras
sniegtajām konsultācijām un lēmumus saistībā ar šīm konsultācijām glabā vismaz trīs
gadus.
Dokumentāciju pēc pieprasījuma dara pieejamu kompetentajai iestādei.”
Valsts komitejas
48. apsvērums
„Ir jānodrošina saskanīga pieeja projekta izvērtēšanas un pārraudzības stratēģijai
valstu līmenī. Dalībvalstīm būtu jānodibina valstu komitejas, kuras aizsargā
dzīvniekus, ko izmanto zinātniskiem mērķiem, un kuru uzdevums ir konsultēt
kompetentās iestādes un dzīvnieku labturības struktūras, lai veicinātu aizstāšanas,
samazināšanas un pilnveides principu pieņemšanu. Paraugprakses apmaiņā
Savienības līmenī nozīmīgam vajadzētu kļūt valstu komiteju tīklam.”
49. pants. Zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzības valstu komitejas
„1. Katra dalībvalsts izveido zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku
aizsardzības valsts komiteju. Tā konsultē kompetentās iestādes un dzīvnieku
labturības struktūras, kas saistītas ar dzīvnieku iegūšanu, audzēšanu, izmitināšanu,
kopšanu un izmantošanu procedūrās, un nodrošina paraugprakses apmaiņu.
2. Šā panta 1. punktā minētās valstu komitejas apmainās ar informāciju par dzīvnieku
labturības struktūru darbību un projektu izvērtēšanu un dalās pieredzē par
paraugpraksi Savienībā.”
Dzīvnieku labturības struktūras
Efektīvas dzīvnieku labturības struktūras sniegtie ieguvumi
Efektīva dzīvnieku labturības struktūra dod labumu gan dzīvniekiem, gan zinātnei un
darbiniekiem, kuri strādā ar dzīvniekiem. Tā sniedz iestādei šāda veida garantijas:
uzlabo dzīvnieku labturību, tostarp nodrošinot uzlabojumus saistībā ar dzīvnieku
izmitināšanu, audzēšanu, aprūpi un izmantošanas darbībām;
uzņemas vadību dzīvnieku labturības veicināšanā un saistībā ar izmantošanai
zinātniskajās procedūrās audzētu, turētu vai izmantotu dzīvnieku pienācīgu aprūpi un
izmantošanu, tostarp sniedzot konsultācijas par plānotu vai noritošu darbu;
sniedz konsultācijas par labo praksi un nodrošina tās pienācīgu īstenošanu;
nodrošina kritiski svarīgu forumu, lai garantētu aizstāšanas, samazināšanas un
pilnveides (3R) principu piemērošanu ikdienas darbā;
6
sniedz motivāciju un atbalstu dzīvnieku labturības nodrošināšanai un aizstāšanas,
samazināšanas un pilnveides (3R) principu īstenošanai;
sniedz konsultācijas saistībā ar projektu pieteikumu procesu, jo īpaši ar aizstāšanas,
samazināšanas un pilnveides (3R) principu īstenošanas veicināšanu, un turpina sniegt
ieguldījumu projekta turpmākas īstenošanas gaitā;
darbojas kā galvenais kontaktpunkts konflikta situācijās starp dzīvnieku labturību un
zinātni;
uzlabo saikni un saziņu starp zinātniekiem un dzīvnieku aprūpētājiem / tehniskajiem
darbiniekiem;
ietekmē vadību, lai nodrošinātu piemērotus resursus, kas vajadzīgi pienācīga
zinātniskā darba veikšanai un aprūpes nodrošināšanai;
nodrošina efektīvu sadarbību ar valsts komiteju;
sazinoties ar ārējām ieinteresētajām personām, popularizē laboratorijas dzīvnieku
zinātni;
uzlabo sabiedrības uzticēšanos zinātniskā darba kvalitātei un iestādēs nodrošinātajai
aprūpei;
veicina labu aprūpes kultūru;
uzlabo zinātnes kvalitāti.
Dzīvnieku labturības struktūru uzbūve, sastāvs un kompetence
Direktīvā noteiktie dzīvnieku labturības struktūru obligātie pienākumi aptver plašu tehnisko,
zinātnisko un pārvaldības jautājumu loku, un šo pienākumu izpildei ir vajadzīgi tādi
darbinieki, kuriem ir plašas zināšanas, erudīcija un pieredze. Direktīvas 26. pantā ir noteikts,
ka dzīvnieku labturības struktūrā ir jābūt vismaz personām, kuras atbildīgas par dzīvnieku
labturību un aprūpi, un — izmantotāja iestādes gadījumā — zinātniskā personāla pārstāvim,
un ka jāsaņem ieguldījums arī no norīkotā veterinārārsta2.
Organizatoriskā uzbūve
Dzīvnieku labturības struktūras optimālu uzbūvi ietekmē daudzi faktori, tostarp šādi:
iestādes veids (audzētājs, piegādātājs, izmantotājs);
iestāžu lielums, tostarp dzīvnieku nodaļu skaits un sarežģītība, kā arī darbinieku
skaits;
pētniecības joma;
2 Termins „norīkotais veterinārārsts” šajā dokumentā nozīmē gan „norīkoto veterinārārstu”, gan direktīvas
25. pantā minēto „piemēroti kvalificētu ekspertu”.
7
projektu un procedūru skaits un veids;
izmantoto dzīvnieku sugas un skaits;
iestādes uzbūve un organizācija — piemēram, vairāki objekti dažādās vietās;
pārvaldības stils un struktūra;
iestādes saistības (piemēram, resursu piešķiršana);
iestādes aprūpes kultūra — tā var būt atšķirīga atkarībā no iestādes veida, piemēram,
akadēmiska iestāde salīdzinājumā ar rūpniecības iestādi un valsts sektora iestāde
salīdzinājumā ar privātā sektora iestādi;
iestādes ietvaros dzīvnieku labturības iestādei noteiktie papildu uzdevumi un misijas.
Lielās iestādēs ar sarežģītu organizatorisko uzbūvi dzīvnieku labturības struktūras uzdevumi
bieži vien ir iedalīti mazākos pienākumos, ko veic specializētas apakšgrupas (piemēram,
vides dažādošanas apakšgrupa), atskaitoties galvenajai dzīvnieku labturības struktūrai.
Pamatkompetences
Lai dzīvnieku labturības struktūra nodrošinātu uzdevumu izpildi un varētu efektīvi darboties,
sniedzot maksimālu labumu, tās darbiniekiem vajadzētu būt pienācīgam zināšanu, izpratnes
un erudīcijas līmenim vairākās būtiskās jomās. Vajadzīgās kompetences var atšķirties
atbilstoši konkrētajām problēmām, ko jebkurā laikā izskata dzīvnieku labturības struktūra, un
laiku pa laikam var būt vajadzīga papildu ekspertu piesaiste.
Lietotāju iestādes pamatkompetences:
atbilstošie tiesību akti;
visu iestādē esošo dzīvnieku sugu etoloģija, audzēšana, aprūpe, veselība un labturība,
tostarp saistībā ar vides dažādošanas praksēm;
visi aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principi, kas attiecas uz iestādē
veikto darbu;
o aizstāšanas alternatīvas;
o samazināšana, izmantojot piemērotu eksperimentu plānošanu un statistikas
datus; efektīvas pavairošanas programmas;
o pilnveide, nodrošinot, ka visā audzēšanas un/vai zinātniskajās procedūrās
izmantoto dzīvnieku dzīves laikā tiek ņemta vērā pilnveides principu
piemērošana, tostarp metodes sāpju, ciešanu un distresa mazināšanai
(piemēram, anestēzija, atsāpināšana), un humānu mērķa parametru noteikšana;
labturības novērtēšana (tostarp sāpju, ciešanu un distresa konstatācija);
humāna nogalināšana;
visas iestādē izmantotās procedūras un dzīvnieku modeļi;
zinātniskās disciplīnas, kurās iestādē tiek veikta pētniecība.
Papildu prasmes, kas var uzlabot dzīvnieku labturības struktūras efektivitāti, ietver:
8
komunikācijas / savstarpējo attiecību veidošanas prasmes (tostarp prezentāciju
sniegšanas, vadības, pārliecināšanas, organizatoriskās prasmes, kā arī izpratni par
kolektīvo atbildību);
izglītības prasmes;
attiecīgos gadījumos — kvalitātes nodrošināšanas / revīzijas prasmes.
Audzētāja un piegādātāja iestāde
Salīdzinājumā ar izmantotāja iestādi audzētāja un piegādātāja iestādes veikto darbību loks ir
šaurāks. Tādējādi nepieciešamo pamatkompetenču skaits var būt mazāks. Tomēr par
būtiskām uzskata zināšanas šādās jomās:
atbilstošie tiesību akti;
visu iestādē esošo dzīvnieku sugu (attiecīgos gadījumos ieskaitot ģenētiski
pārveidotus dzīvniekus) audzēšana, aprūpe, veselība un labturība, tostarp saistībā ar
vides dažādošanas praksēm;
aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principi, jo īpaši pilnveide un
samazināšana, proti, šo principu piemērošana visā audzēšanas procedūrās izmantoto
dzīvnieku dzīves laikā;
labturības novērtēšana (tostarp sāpju, ciešanu un distresa konstatācija), noteiktās
intervences stratēģijas attiecībā uz audzēšanas un veselības problēmām, kā arī humāna
nogalināšana;
speciālas zināšanas audzēšanas prakses jomā.
Sastāvs un dalībnieku loka paplašināšana
Ņemot vērā prasītās plašās zināšanas, parasti būtu vajadzīgs lielāks skaits dalībnieku, nekā
noteikts 26. pantā. Iespējams izņēmums ir ļoti nelieli uzņēmumi ar dažiem dzīvniekiem
un/vai nelielu zinātnisko projektu/procedūru skaitu.
Dalībnieku lokam jābūt pietiekami elastīgam, lai nodrošinātu visu aspektu aptvērumu.
Zinātniska ieguldījuma gadījumā tas var būt atkarīgs no aplūkojamajiem zinātniskajiem
jautājumiem. Var apsvērt ārēju tīklu un ekspertu strukturētu izmantošanu, lai uz ad hoc
pamata papildinātu dzīvnieku labturības struktūru pamatdalībnieku loku.
Lai gan veterinārārsta dalība dzīvnieku labturības struktūrā nav prasīta, direktīvā ir noteikta
prasība nodrošināt šāda speciālista ieguldījumu, jo tas tiek uzskatīts par ļoti vērtīgu. Tāpēc
vairākas dalībvalstis ir pilnvarojušas savas valsts dzīvnieku labturības struktūras oficiāli
iekļaut tajās veterinārārstu.
Par svarīgiem tiek uzskatīti arī neatkarīgi dalībnieki (no iestādes vai no citām struktūrām), jo
tie sniedz iespēju aptvert plašāku viedokļu loku un veicināt pārredzamību. Ir vairākas šādu
dalībnieku kategorijas. Šie dalībnieki var būt eksperti, kas pārstāv attiecīgo jomu (piemēram,
dzīvnieku uzvedības vai aizstāšanas tehnoloģiju jomu) vai citu zinātnisko disciplīnu, vai ar
zinātni nesaistītas personas. Viņi var būt neatkarīgi no iestādes vai zinātnes, vai tām abām.
9
Plašākas dalības sniegtie ieguvumi ir šādi:
pieejamas konsultācijas par plašāku ar zinātni, aizstāšanas, samazināšanas un
pilnveides (3R) principiem saistītu, kā arī tehnisku jautājumu loku, kas nodrošina gan
dzīvnieku labturības, gan zinātnes pilnveidi un ļauj noteikt iespējas attiecībā uz
dzīvnieku aizvietošanu, ciešanu mazināšanu un procedūru uzlabošanu;
atbalstu konkrētām darbībām iespējams sadalīt, piemēram, pa apakšgrupām, lai
maksimāli izmantotu resursus un darbinieku laiku;
ar zinātni saistītu dalībnieku kopa, no kuras iespējams izvēlēties, ļauj pārvarēt interešu
konfliktus konkrētās pētniecības jomās;
lielāks dalībnieku skaits nodrošina piekļuvi plašākai kontaktu bāzei (gan iestādē, gan
ārpus tās);
tā atvieglo informētības uzlabošanu par dzīvnieku labturības struktūru nozīmi iestādē,
kā arī veicina tām sniegto atbalstu;
neatkarīgu dalībnieku iesaiste sniegs jaunu perspektīvu un veicinās atvērtību un
pārredzamību, kā arī status quo pārskatīšanu;
augsta līmeņa vadības pārstāvji var nodrošināt atbalstu dzīvnieku labturības struktūrai
visā iestādē;
ir pieejama ekspertu „kritiskā masa”, un tā sniegs lielāku iespēju apspriest ar labo
praksi saistītus jautājumus un noteikt jaunas iespējas aizstāšanas, samazināšanas un
pilnveides (3R) principu īstenošanai.
Plašākas dalības radītās problēmas ir šādas:
resursu noslogojums (laiks, cilvēki, nauda);
var ciest efektivitāte — lēmumu pieņemšana varētu būt sarežģītāka vai prasīt vairāk
laika, jo piedalās vairāk cilvēku ar dažādiem redzējumiem, jo īpaši lielās organizācijās
ar sarežģītu uzbūvi;
dažādu pienākumu līdzsvara saglabāšana dzīvnieku labturības struktūras dalībnieku
vidū;
atbildīguma vājināšanās („to izdarīs kāds cits”);
dzīvnieku aprūpes darbinieku un pētnieku sniegtā ieguldījuma līdzsvara saglabāšana;
konfidencialitātes nodrošināšana.
Katrai iestādei būtu jānosaka pienācīgs dalības apmērs un struktūra, ņemot vērā iestādes
organizatoriskās uzbūves sarežģītību un vajadzīgās prasmes, kā arī izvērtējot iespējamos
ieguvumus un problēmas. Šīs analīzes rezultātā būtu jānodrošina „optimālais apmērs”, kas
veicina dzīvnieku labturības struktūras mērķu pilnīgu izpildi. Tai būtu jānodrošina dzīvnieku
aprūpes un izmantošanas efektīva pārraudzība un visu darbinieku līdzdalība, kā arī jāsniedz
pozitīvs ieguldījums labturības jomas uzlabošanā, aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides
(3R) principu efektīvā īstenošanā un zinātnisko darbu labākā izstrādē.
10
Ar dzīvnieku labturības struktūru saistīto prasību izpilde nelielās audzētāju, lietotāju un
piegādātāju iestādēs
Direktīvā nav sniegta „nelielas” iestādes definīcija. Divas dalībvalstis ir noteikušas šo iestāžu
definīciju. Viena definīcija paredz, ka neliela ir tāda iestāde, kurā strādā mazāk nekā
10 darbinieku, un otra — ka tajā strādā mazāk nekā pieci darbinieki un gadā tiek izmantots
mazāk nekā 50 dzīvnieku.
Daudzās dalībvalstīs tiek gaidīts, ka visas iestādes neatkarīgi no to lieluma nodrošinās
atbilstību 26. un 27. pantam, izveidojot dzīvnieku labturības struktūras.
Tomēr tajās dalībvalstīs, kurās mazajām audzētāju, piegādātāju un lietotāju iestādēm ir atļauts
veikt dzīvnieku labturības struktūru pienākumus citādā veidā, noteiktie uzdevumi ir jāizpilda
pat tad, ja direktīvas 27. pantam atbilstoša dzīvnieku labturības struktūra nav oficiāli
izveidota.
Viena no galvenajām problēmām mazākās iestādēs ir visu efektīvam dzīvnieku labturības
struktūras darbam nepieciešamo zināšanu un prasmju nodrošināšana. Šādas iestādes bieži
izmanto ārējus resursus, lai novērstu zināšanu un prasmju trūkumu.
Ārējs ieguldījums var paplašināt zināšanu bāzi, jo maziem uzņēmumiem ir lielāks risks
atpalikt no jaunumiem laboratorijas dzīvnieku zinātnes jomā.
Šāds ārējs ieguldījums var tikt nodrošināts:
izmantojot ekspertus ar konkrētām prasmēm katrā atsevišķā gadījumā, jo īpaši saistībā
ar precīzi definētiem zinātnes aspektiem;
apvienojot resursus ar citām nelielākām iestādēm/uzņēmumiem;
izmantojot lielāku iestāžu dzīvnieku labturības struktūras.
Svarīgi, lai uzdevumi mērķtiecīgi un samērīgi atbilstu vietējo vajadzību nodrošināšanai.
Dažas nelielas iestādes, jo īpaši gadījumā, ja starp tām pastāv līdzības, piemēram, tās strādā
ar lauksaimniecības dzīvnieku sugām, ir apvienojušas resursus un izstrādājušas kopīgus
dzīvnieku labturības struktūras uzdevumus.
Novērst – patiešām novērst – iespējamu interešu konfliktu var nebūt viegli, jo īpaši tad, ja
iestādes izmanto kopīgus resursus.
Norīkotajam veterinārārstam ir daudzas vajadzīgās prasmes, un viņš var palīdzēt optimāli
izpildīt uzdevumus.
Dzīvnieku labturības struktūras uzdevumu izpilde
Katrai dzīvnieku labturības struktūrai būtu jāizstrādā precīzi definēti darba uzdevumi,
nodrošinot visiem iestādes darbiniekiem skaidrību par pienākumiem un uzdevumiem, kā arī
pilnvaru līmeņiem.
11
Vadības darbiniekiem iestādē šie darba uzdevumi būtu jāapstiprina un jāsniedz būtisks
atbalsts to izpildē. Svarīgi, lai visi darbinieki būtu informēti par dzīvnieku labturības
struktūras esību un tās pienākumiem un lai viņi tiktu mudināti sniegt ieteikumus, kā arī ziņot
struktūrai par jautājumiem, kas rada bažas. Šo informāciju var sniegt jaunajiem darbiniekiem
paredzētajos ievadmācību materiālos.
Lai nodrošinātu optimālu informācijas izplatīšanu iestādē, kā arī attiecīgos gadījumos — citu
zinātnieku/organizāciju vidū ārpus iestādes, ir vajadzīga efektīva saziņas sistēma (to bieži
izstrādā sadarbībā ar personu, kas ir atbildīga par informācijas sniegšanu (24. panta 1. punkta
b) apakšpunkts)).
Turpmāk ir sniegtas vadlīnijas par dzīvnieku labturības struktūras piecu galveno uzdevumu
izpildi.
i. Darbiniekus, kas strādā ar dzīvniekiem, konsultēt par jautājumiem, kuri ir saistīti
ar dzīvnieku ieguvi, izmitināšanu, kopšanu un izmantošanu
Dzīvnieku labturības struktūrai būtu jādarbojas kā forumam, kurā iespējams izskatīt un
apstiprināt jaunu vai pārskatītu praksi saistībā ar dzīvnieku aprūpi un izmantošanu.
Dzīvnieku labturības struktūra iestādes ietvaros var izstrādāt pielāgotu praksi, ņemot vērā
informāciju, kas iegūta no dažādiem iekšējiem un ārējiem avotiem, piemēram, jaunām
publikācijām, nepārtrauktas profesionālās izaugsmes pasākumiem un saziņas ar citiem
zinātniekiem/iestādēm.
Vietējā līmeņa politikas programmu un standartu, tostarp standartprocedūru
(SOP) izstrāde
Dzīvnieku labturības struktūra bieži pārskata un apstiprina iekšējos standartus un
prakses saistībā ar aprūpes aspektiem, kā arī izmanto un ierosina atjauninājumus
gadījumos, kad kļūst pieejamas jaunas zināšanas un uzlabota prakse. Piemēram, tā var
sagatavot vadlīnijas par vislabākajām pārvaldes un paraugu ņemšanas metodēm
(piemēram, daudzumu, virzieniem) attiecībā uz izmantotajām sugām, smaguma
pakāpes novērtēšanu, negatīvu seku pārvaldību, tostarp kaitīgiem ģenētiski
modificētiem fenotipiem, vides dažādošanu, socializācijas un pieradināšanas
stratēģijām, dzīvnieku izmantošanu savvaļā.
Dzīvnieku labturības struktūra var sagatavot ieteikumus par to, kā rīkoties saistībā ar
izņēmumiem standartprakses piemērošanā (piemēram, prasībām izmitināt dzīvniekus
pa vienam) un kā tiek kontrolēta šo izņēmumu piemērošana, lai novērtētu ietekmi uz
dzīvniekiem.
Tā arī var izskatīt ar transportu saistītos aspektus (piemēram, pārvadātāju piemērotību,
vides jautājumus, ar vietējo iestādi saistītos jautājumus), jo īpaši jautājumus, kas nav
aplūkoti citos tiesību aktos un var negatīvi ietekmēt dzīvnieku labturību.
Informācijas izplatīšana par standartiem un politikas programmām iestādes
ietvaros
12
Dzīvnieku labturības struktūrai bieži vien kopā ar personu, kura ir atbildīga par
piekļuves nodrošināšanu informācijai (24. panta 1. punkta b) apakšpunkts), ir būtiska
nozīme darbinieku pienācīgā informēšanā par iestādes prasībām attiecībā uz
labturības, aprūpes un izmantošanas praksi un šīs prakses īstenošanu. Attiecīgie
darbinieki ir laikus jāinformē par uzlabojumiem vai izmaiņām aizstāšanas,
samazināšanas un pilnveides (3R) principos un jāveic kontrole, lai novērtētu šo
izmaiņu ietekmi.
Var izskatīt arī iespēju izveidot neatkarīgu zinātnisko konsultatīvo padomi, kas tiekas
vismaz reizi gadā, lai analizētu labturības, izmantošanas un aprūpes praksi, kā arī
dzīvnieku labturības struktūras efektivitāti.
Pastāvīgie darba kārtības jautājumi (piemēram, norīkotā veterinārārsta ziņojumi par
veselību) tiek uzskatīti par noderīgiem, lai palīdzētu izplatīt informāciju par
jaunumiem saistībā ar iestādē turēto dzīvnieku veselības un labturības uzlabošanu.
Iespējamie izskatāmie jautājumi: dzīvnieku ieguves avots, veselības stāvoklis,
virsnormas dzīvnieku nepieļaušana un orgānu/audu apmaiņas veicināšana.
ii. Konsultēt darbiniekus par aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides prasības
piemērošanu un pastāvīgi tos informēt par tehnikas un zinātnes atziņām saistībā ar
minēto prasību piemērošanu
Dzīvnieku labturības struktūra šo jautājumu var risināt dažādos veidos, piemēram:
izstrādājot iestādei paredzētas vadlīnijas par aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides
(3R) principu piemērošanu iekļaušanai vienotā izglītības un apmācības sistēmā,
ietverot nepārtraukto profesionālo izaugsmi, kā arī sniedzot ieguldījumu šādu
vadlīniju izstrādē;
nosakot un izplatot labo praksi saistībā ar aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides
(3R) principiem, piemēram, eksperimentu plānošanas pilnveidi un grupu lieluma
optimizāciju;
ieviešot procesus ar aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principiem saistīto
iniciatīvu noteikšanai un atalgošanai, kā arī īstenojot šīs iniciatīvas praksē;
izmantojot starpdisciplināras iniciatīvas aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides
(3R) principu jomā, piemēram, darbseminārus, kuros tiekas in vivo un in vitro
praktiķi/eksperti, lai izskatītu ar aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R)
principiem saistītās iespējas;
rosinot iekšējas diskusijas un analīzi, lai noteiktu jomas, kas nākotnē uzskatāmas par
prioritārām saistībā ar risinājumu izstrādi iestādē attiecībā uz aizstāšanas,
samazināšanas un pilnveides (3R) principiem;
aktīvi mudinot zinātniekus, tehniķus un aprūpes darbiniekus sadarboties, lai izstrādātu
un īstenotu uzlabojumus;
13
nodrošinot, ka īpaša uzmanība tiek veltīta samazināšanai un aizstāšanai, kā arī
pilnveidei. Dalībnieki, kuriem ir īpašas zināšanas eksperimentu plānošanas un
alternatīvu izstrādes jomā, šajos jautājumos var sniegt efektīvu ieguldījumu;
izveidojot iestādē aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principu kultūru, lai
veicinātu informētību. Šādas pieejas piemērs ir atrodams NC3Rs3 tīmekļa vietnē
4.
iii. Ieviest un pārskatīt iekšējos darbības procesus attiecībā uz uzraudzību, ziņošanu un
pēckontroli saistībā ar iestādē izmitināto vai izmantoto dzīvnieku labturību
Šo prasību izpildei pieņemtie mehānismi ievērojami atšķirsies atkarībā no iestādes
lieluma, kā arī tajā veiktā darba veida un sarežģītības.
Visās audzētāju, piegādātāju un izmantotāju iestādēs būtu jābūt spēkā kvalitātes kontroles
procedūrām un būtu jāreģistrē to piemērošana. Šīm procedūrām vajadzētu ietvert
dzīvnieku labturības struktūras definīciju, darbības jomu un pienākumus iestādē, kā arī
saistītos principus un praksi, tostarp procedūras attiecīgo problēmu reģistrēšanai,
ziņošanai un pārvaldībai, cita starpā mehānismus problēmu atkārtotas rašanās novēršanai.
Būtu jāapsver konkrētu dzīvnieku labturības pārskatu iekļaušana šajās procedūrās
(jāizlemj par tādiem jautājumiem kā kas/kad/kā/biežums/ziņošana un atsauksmes).
Iestādē var tikt izmantota cita pārvaldības prakse, kas ir vērsta uz darbības procesiem,
kuri neattiecas uz dzīvnieku labturības struktūru. Tomēr dzīvnieku labturības struktūrām
jāzina par jebkādu ietekmi, ko šāda prakse rada uz dzīvnieku labturību, aprūpi un
izmantošanu. Tām ir jāpieprasa attiecīgi ziņojumi saistībā ar šādiem procesiem, un tās ir
jāmudina snieg ieguldījumu to īstenošanā, kā arī komentārus par šiem procesiem.
Turpmāk izklāstītie ierosinājumi attiecas uz mehānismiem, kas palīdzēs izveidot un
pārskatīt iekšējos procesus. To izmantošana iestādēs ir bijusi sekmīga, tomēr to
piemērojamība būs atkarīga no iestādes veida. Domājams, nevienā iestādē netiks
izmantotas visas šīs procedūras:
oficiālas iekšējās kvalitātes nodrošināšanas revīzijas tādu projektu/procedūru laikā,
kas var ietvert dzīvnieku labturības struktūras ieguldījumu;
konkrētu dzīvnieku labturības struktūru projektu/procedūru revīzijas;
sistēmas, lai sekotu līdzi revīziju konstatējumiem un atbildēm;
standartprocedūras attiecībā uz to, kā tiek risinātas, reģistrētas un paziņotas revīziju
laikā konstatētās nepilnības saistībā ar neatbilstību vai labturību;
ārējās klientu revīzijas;
dzīvnieku labturības struktūras veikti pārskati par dzīvnieku izmitināšanas telpām ar
ieteikumiem un komentāriem, kas adresēti zinātniskajiem un aprūpes darbiniekiem,
lai veicinātu labu aprūpes kultūru;
3 Valsts centrs izmēģinājumos izmantojamo dzīvnieku skaita samazināšanai, to aizstāšanai un prakses pilnveidei
(Apvienotā Karaliste). 4 Aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principu institucionālā sistēma
http://www.nc3rs.org.uk/institutional-framework-3rs .
14
(anonīmas) ziņošanas sistēmas izveide, lai ikvienam sniegtu iespēju ziņot par bažām,
kas saistītas ar dzīvnieku labturību, neizmantojot oficiālo tiešās pārvaldības ziņošanas
sistēmu;
periodiski iekšējie novērtējumi par konkrētiem jautājumiem, piemēram, „lieko”
dzīvnieku skaita samazināšanu, faktiskā [procedūru] smaguma novērtēšanu
salīdzinājumā ar prognozēto smagumu, kā arī novērtējums par to, cik bieži tiek
sasniegti humāni mērķa parametri;
spēkā esošo sistēmu efektivitātes pārskatīšana, lai nodrošinātu to, ka dzīvnieki tiek
pienācīgi uzraudzīti, piemēram, veicot atsevišķu dzīvnieku ikdienas uzraudzību,
novērojot uzvedību un klīniskās pazīmes, kā arī reģistrējot tās atzīmju lapās.
Piemēram, ES vadlīniju dokumentā par procedūru smaguma novērtēšanas satvaru5 ir
atzīts, ka „komandas pieejas” piemērošana labturības novērtēšanas protokola
sagatavošanai un īstenošanai attiecībā uz katru pētījumu ir uzskatāma par labu praksi.
Šajā dokumentā arī ieteikts nodrošināt, lai faktiskā smaguma novērtēšanas protokolu
noteikšanā piedalītos dzīvnieku labturības struktūra un šādi palīdzētu garantēt
konsekvenci. Norādīts arī, ka pārbaudes process, kura ietvaros tiek salīdzināti dažādu
personu veikti vērtējumi, palīdz veicināt atbilstošu sistēmas izmantošanu;
aicinājums neatkarīgiem ekspertiem novērtēt iekšējās sistēmas un/vai dzīvnieku
turēšanas vietas/aprīkojumu;
procesi ar labturību saistītu problēmu ziņošanai un reģistrēšanai, kā arī vajadzības
gadījumā — bažīguma pakāpes palielināšanai:
- procedūras, kas paredzētas, lai konstatētu problēmas un nodrošinātu, ka tiek
veiktas attiecīgas darbības un problēmas ir atrisinātas,
- spēja izmantot lietvedības sistēmu, lai pārraudzītu tendences / problēmu
atkārtošanos,
- pārliecināšanās, ka tiek norīkota konkrēta persona, kas ir atbildīga par
problēmu konstatāciju un to pārraudzību;
iekšējo pārbaužu sistēma, kuru piemēro pēc kompetento iestāžu veiktas oficiālas
kontroles.
iv. Uzraudzīt projektu attīstību un rezultātus, ņemot vērā ietekmi uz izmantotajiem
dzīvniekiem, un noteikt aspektus, kas vēl vairāk veicina aizstāšanu, samazināšanu
un pilnveidi, un konsultēt par šiem aspektiem
Dzīvnieku labturības struktūra var pozitīvi ietekmēt noritošā darba pārraudzību visos
projekta posmos — no sākotnējās plānošanas līdz oficiālam pieteikuma procesam, kā arī
projekta izpildes kontroles laikā.
Ieguldījums projekta plānošanas un pieteikuma posmā var sniegt iespējas uzlabot
pieteikumu kvalitāti, nodrošināt, ka ir īstenoti aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides
(3R) principi, un noteikt, vai ir piemērotas iekārtas un ekspertīze darba veikšanai iestādē.
5 http://ec.europa.eu/environment/chemicals/lab_animals/pdf/guidance/severity/lv.pdf
15
Plašāka informācija un ieteikumi ir sniegti dokumentā „Pamatprincipi par labo praksi
ētiskas pārbaudes procesos”6. Dzīvnieku labturības struktūras līdzīgā veidā var sniegt arī
savu palīdzību saistībā ar iesniegumiem grozījumu veikšanai projektā.
Dzīvnieku labturības struktūrai ir lietderīgi saņemt ziņojumus pēc ievadpētījumiem
saistībā ar jaunām darba jomām, ja pastāv zināmas neskaidrības par procedūru ietekmi uz
dzīvniekiem.
Projekta vidusposma pārskatus, jo īpaši saistībā ar ilgāka termiņa projektiem, var
izmantot, lai nodrošinātu darba norisi atbilstoši plānam un visu papildu iespēju
izmantošanu aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principu īstenošanai.
Iekšēji projekta pabeigšanas novērtējumi/ziņojumi sniedz labas iespējas novērtēt faktisko
ietekmi uz dzīvniekiem salīdzinājumā ar prognozēto ietekmi, kā arī noteikt, vai ir
konstatējamas papildu ar aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principiem
saistītas iespējas informācijas izplatīšanai. Skatīt ES vadlīnijas par projektu izvērtējumu
un retrospektīvu izvērtēšanu7.
Papildu pieejas, ko var izmantot dzīvnieku labturības struktūra, ir šādas:
dzīvnieku labturības struktūra var pieprasīt sistēmu ziņošanai par jebkādu negaidītu
negatīvu ietekmi vai nāvi vai gadījumiem, kad prognozētais skaits, domājams, tiks
pārsniegts;
dzīvnieku labturības struktūras, apspriežoties ar projekta īstenotājiem, var pielāgot
uzraudzības programmas dzīvniekiem, kuri tiek izmantoti procedūrās (skatīt arī
iepriekš minēto ES vadlīniju dokumentu par procedūru smaguma novērtēšanas
satvaru). Šīs programmas ietver šādus elementus:
- uzraudzības pasākumu biežums, pamatojoties uz ierosināto procedūru
smagumu (nosakot konkrētus īpaši svarīgus pasākumus procedūras gaitā);
- apmācība, kas jāapgūst personām, kuras uzrauga dzīvniekus (nodrošina spēju
atpazīt normālu/neadekvātu dzīvnieku uzvedību veiktajās procedūrās);
- kontroltabula vai veidne ar labturības rādītājiem, kas jānovērtē uzraudzības
procesa laikā (piemēram, oficiālā labturības novērtēšanas sistēma, rādītāji, kas
skaidri paredz humānus mērķa parametrus);
- veidne konstatējumu pārskatīšanai/apspriešanai ar atbildīgo pētnieku;
- veidne, kas izmantojama projekta beigās komentāru sniegšanai dzīvnieku
labturības struktūrai;
lai novērstu darba dublēšanos, dzīvnieku labturības struktūra var izmantot jau
pieejamo informāciju (piemēram, pieteikumos pētniecības dotāciju saņemšanai
sniegtās ziņas) par dzīvnieku izmantošanu;
dzīvnieku labturības struktūra var ieviest procesus, lai nodrošinātu, ka visi attiecīgie
darbinieki ir informēti par dzīvnieku labturības struktūras praksi saistībā ar projektu
6 http://www.lasa.co.uk/PDF/GP-ERPJuly2010printFINAL.pdf.
7 http://ec.europa.eu/environment/chemicals/lab_animals/pdf/guidance/project_evaluation/lv.pdf
16
pārraudzību, tostarp norādot, kad, kādā formātā un kam ir vajadzīga informācija. Tā
arī var ieviest procesus bažu paušanai un novēršanai (ziņošanas sistēma).
v. Konsultēt par jaunas mājvietas atrašanas programmām, tostarp par jaunā mājvietā
izmitināmo dzīvnieku pienācīgu socializāciju
Lai gan saskaņā ar direktīvas noteikumiem (19. pants) ir atļauta izmitināšana jaunā
mājvietā, šāds pasākums būtu jāīsteno tikai tad, kad iespējams nodrošināt atbilstību
konkrētiem nosacījumiem, proti:
a) to ļauj dzīvnieka veselības stāvoklis;
b) nav apdraudējuma sabiedrības veselībai, dzīvnieka veselībai vai videi;
c) ir veikti piemēroti pasākumi, lai sargātu dzīvnieka labsajūtu.
Jābūt izstrādātām valsts (dalībvalsts) vadlīnijām, ko papildina vietējās (dzīvnieku
labturības struktūras) vadlīnijas par dzīvnieku izmitināšanu jaunā mājvietā, jo tās var
palīdzēt mazināt nepamatotus kavējumus, ja rodas iespēja veikt izmitināšanu jaunā
mājvietā.
Dzīvnieku labturības struktūras vadlīnijās būtu skaidri jānosaka izpildāmie iestādes
nosacījumi. Tajās būtu jāietver šāda informācija:
apstākļi, kādos iespējama dzīvnieka izmitināšana jaunā mājvietā;
kā noteikt, ka dzīvnieks pretendē uz izmitināšanu jaunā mājvietā, un kā iekļaušana
programmā izmitināšanai jaunā mājvietā ļaus saglabāt/uzlabot šā dzīvnieka labturību;
veterinārārsta darbs, kas jāiegulda procesā un veicamajā kontrolē;
ja vajadzīgs, informācija par veselības/izmantošanas / profilaktiskās medicīnas
programmu;
informācija par ierosināto socializācijas programmu (jāsaskaņo ar attiecīgiem
ekspertiem);
kritēriji, uz kuru pamata jānovērtē jaunā īpašnieka/vides piemērotība;
noteiktie pienākumi un saistīto deklarāciju veidnes jaunajiem īpašniekiem;
informācija par turpmāku pasākumu programmām;
apstiprinātā dzīvnieka pavaddokumentācija;
kā vajadzības gadījumā nodrošināt pastāvīgas konsultācijas jaunajiem īpašniekiem
(piemēram, ar konkrētas kontaktpersonas starpniecību);
iespējamu jauno īpašnieku noteikšana (NB! Sadarbība ar dzīvnieku aizsardzības
labdarības organizācijām, kurām ir īpašas zināšanas par dzīvnieku izmitināšanu jaunā
mājvietā, ir bijusi sekmīga);
17
LASA publikācijā ir sniegti papildu ieteikumi par suņu izmitināšanu jaunā mājvietā8.
Citi uzdevumi, kuru īstenošanā dzīvnieku labturības struktūra var sniegt ieguldījumu
Ja dzīvnieku labturības struktūrai ir svarīga nozīme iestādē un iespēja labi pārraudzīt
jautājumus, kas attiecas uz dzīvnieku labturību, aprūpi un izmantošanu, tā var lieliski palīdzēt
īstenot citus saistītos uzdevumus, kas sniedz labumu gan dzīvnieku labturības, gan zinātnes
jomā (ja vien to atļauj resursi). Citi ierosinātie uzdevumi, kuru izpildē dzīvnieku labturības
struktūras var veicināt labturības un aprūpes praksi iestādē, ir šādi:
ieguldījums vienotas izglītības un apmācības sistēmā un tās satura izstrādē iestādes
ietvaros; sadarbība ar personu, kas ir atbildīga par apmācību un kompetenci (24. panta
1. punkta c) apakšpunkts), lai nodrošinātu, ka apmācības un nepārtrauktās
profesionālās izaugsmes nodrošināšana ir aktualizēta un atbilstoša — dzīvnieku
labturības struktūra var palīdzēt noteikt jomas, kurās nepieciešami atjauninājumi vai
kurās jānodrošina prasmju atsvaidzināšanas mācības (piemēram, par anestēziju);
saistītu tiesību aktu, piemēram, par dzīvu dzīvnieku pārvadāšanu un bioloģisko
drošību, īstenošanas izskatīšana;
ieguldījums iestādes komunikācijas stratēģijas (gan iekšējās, gan ārējās) par dzīvnieku
izmantošanu izstrādē un īstenošanā;
palīdzība prioritāšu noteikšanā attiecībā uz resursu piešķīrumiem iestādēs.
Aprūpes kultūras veicināšana
Atbilstošas aprūpes kultūras nodrošināšana ir ikviena interesēs, jo tā uzlabos dzīvnieku
labturību un tādējādi veicinās labākus zinātniskos rezultātus, kā arī sniegs iestādes darbā
iesaistītajām personām pārliecību par to, ka augstas kvalitātes dzīvnieku aprūpes un
izmantošanas prakses nodrošināšana ir būtiska prioritāte.
Tiesību aktu prasībām atbilstošas dzīvnieku turēšanas vietas/aprīkojums un resursi vien
automātiski nenodrošinās, ka dzīvnieku labturība, aprūpe un izmantošana ir piemērota un
atbilstoša. Visām dzīvnieku aprūpē un izmantošanā iesaistītajām personām būtu jātiecas
īstenot aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principus un apliecināt uzmanīgu un
cieņpilnu attieksmi pret dzīvniekiem, kas tiek audzēti izmantošanai zinātniskās procedūrās
vai izmantoti šādās procedūrās. Ja iestādē nebūs nodrošināta atbilstoša aprūpes kultūra,
labturības un zinātnisko rezultātu optimizācija ir maz ticama.
Galvenie faktori, kas kopā veicina atbilstošu aprūpes kultūru iestādē, ir šādi:
ļoti svarīgi nodrošināt pienācīgu visu vadošo darbinieku uzvedību un attieksmi
pret dzīvnieku izmantošanu pētījumos. Vadībai vajadzētu būt labi informētai
par dzīvnieku aprūpes un izmantošanas jautājumiem un jātiecas nodrošināt
8
http://www.lasa.co.uk/PDF/LASA%20Guidance%20on%20the%20Rehoming%20of%20Laboratory%20Dogs.p
df .
18
augstus dzīvnieku labturības standartus; darbiniekiem būtu centīgi jāveic savs
darbs, jāuzņemas individuāla atbildība visos līmeņos, kā arī jābūt gataviem
uzņemties iniciatīvu, lai atrisinātu iespējamas problēmas. Kopumā ir vajadzīga
attieksme, kuras pamatā nav tikai noteikumu izpilde, bet arī personas pozitīva
un aktīva pieeja un attieksme pret dzīvnieku labturību un humānu zinātni;
tiek gaidīts, ka visos iestādes līmeņos tiks ievēroti augsti standarti attiecībā uz
dzīvnieku izmantošanas tiesiskajiem, labturības, aizstāšanas, samazināšanas un
pilnveides (3R) principu un ētiskajiem aspektiem; iestāde nodrošinās dzīvnieku
novietņu atbilstību augstiem standartiem, un tā būs ieviesusi dzīvnieku
labturības politikas programmas. Pienācīgi mācīti darbinieki nodrošinās
dzīvniekiem labu veterināro un tehnisko aprūpi;
kopīga atbildība (saglabājot individuālā līmeņa atbildību) par dzīvnieku aprūpi,
labturību un izmantošanu;
aktīva pieeja attiecībā uz standartu uzlabošanu, nevis reaģēšana uz problēmām
tikai tad, kad tās rodas;
efektīva saziņa visa uzņēmuma ietvaros par dzīvnieku labturības, aprūpes un
izmantošanas jautājumiem un par to saikni ar labu zinātnisko praksi;
tiek nodrošināta atbilstība un izprasta tās nozīme;
darbinieki, kuri ir atbildīgi par konkrētiem jautājumiem, zina, kāda ir viņu
atbildība un uzdevumi;
pilnvaroti aprūpes darbinieki un veterinārārsti ar cieņu izturas pret dzīvnieku
aprūpes un tehniskajiem darbiniekiem un uzklausa viņu viedokli, un visā
iestādē tiek sniegts atbalsts viņu pienākumu izpildei un darbam;
tiek uzklausīti visi viedokļi un bažas, izskatot tos ar pozitīvu attieksmi.
Darbinieki visos organizācijas līmeņos būtu jāmudina runāt par problēmām
(t. i., nebūtu pieļaujama „vainošanas kultūra”), un būtu jāveicina arī laba
saskarsme un komunikācija starp pētniekiem un dzīvnieku aprūpes
darbiniekiem.
Kā izveidot labu aprūpes kultūru?
Lai gan aprūpes kultūrai būtu jāaptver visi iestādes līmeņi, svarīgi, lai augstākā līmeņa
darbinieki uzņemtos vadību un acīmredzami apliecinātu savus centienus nodrošināt iestādē
labu aprūpes kultūru un sniegt tai atbalstu.
Darbinieku atlase, izmantojot pielāgotus darbā nolīgšanas procesus, kas palīdz atpazīt
vēlamās iezīmes. Vēlams, lai šie procesi tiktu piemēroti visu dzīvnieku aprūpē un
izmantošanā iesaistīto darbinieku atlasē.
Vadībai būtu jāatzīst un jānovērtē darbinieku centieni veicināt efektīvu aprūpes kultūru,
piemēram, ietverot to darbinieku novērtēšanas kritērijos vai izstrādājot apbalvošanas
programmas par aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principu iniciatīvām.
Par iestādes prasībām saistībā ar labturības un aprūpes praksi būtu jāinformē visi darbinieki,
ne tikai personas, kas tieši iesaistītas dzīvnieku aprūpē un izmantošanā. Tās būtu papildus
19
jāuzsver un plašāk jāizklāsta ievadmācībās un tālākizglītības programmās, kas paredzētas
visiem darbiniekiem, kuri izmanto un aprūpē dzīvniekus.
Jāveicina oficiālo un neoficiālo saziņas kanālu izveide pētnieku, aprūpes un tehnisko
darbinieku komunikācijai, kas būtu abpusēji lietderīga gan zinātnes, gan dzīvnieku labturības
jomā. Jāveicina sadarbība ar citām iestādēm, lai izstrādātu labo praksi un dalītos tajā,
piemēram, uzaicinot vieslektorus vai organizējot darbinieku apmaiņas vizītes.
Dzīvnieku labturības struktūras nozīme labas aprūpes kultūras veicināšanā
Dzīvnieku labturības struktūrai ir teicamas iespējas virzīt aprūpes kultūras attīstību, un tai
šajā jomā būtu jāapliecina aktīva vadība. Dzīvnieku labturības struktūrai sadarbībā ar
augstākā līmeņa vadību būtu jānodrošina, lai uzņēmumā būtu atbilstošas struktūras
piemērotas aprūpes kultūras veicināšanai un lai šīs struktūras tiktu pārraudzītas tā, ka tiek
sasniegti optimāli rezultāti.
Visiem attiecīgajiem darbiniekiem vajadzētu būt informētiem par dzīvnieku labturības
struktūras nozīmi, un minētie darbinieki ir jāmudina paust idejas un iniciatīvas, lai
pilnveidotu labo praksi.
Dzīvnieku labturības struktūrai būtu jānodrošina uz sadarbību vērsta, koleģiāla un
nekonfrontējoša pieeja, vienlaikus saglabājot autoritāti un panākot ieteikumu īstenošanu.
Papildu ieteikumi, lai palīdzētu dzīvnieku labturības struktūrai izveidot labu aprūpes kultūru:
mudināt zinātniekus sadarboties ar dzīvnieku aprūpes darbiniekiem un novērtēt
aprūpes darbinieku sniegto ieguldījumu;
sniegt jaunajiem darbiniekiem informāciju par dzīvnieku labturības struktūras nozīmi
un pienākumiem un mudināt viņus sniegt ieguldījumu tās darbā;
nodrošināt projektu īstenotāju pastāvīgu dalību dzīvnieku labturības struktūras darbā;
nodrošināt visiem darbiniekiem iespēju uzdot jautājumus dzīvnieku labturības
struktūrai un apmeklēt tās sanāksmes;
sazināties ar darbiniekiem (prezentācijas / informatīvie biļeteni / tīmekļa vietne) un
izplatīt informāciju par aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principiem,
labturības uzlabojumiem, politikas pārmaiņām, aprūpes darbinieku, apmācības
nodrošinātāju, veterinārārstu un dzīvnieku labturības struktūras pienākumiem.
Efektīvas dzīvnieku labturības struktūras izveide
Tiesiskajā regulējumā ir noteikts, ka katrā dzīvnieku audzētāja, piegādātāja un izmantotāja
iestādē ir jāizveido dzīvnieku labturības struktūra. Ja pienākumu un uzdevumu izpilde ir
efektīva, var tikt panākti būtiski uzlabojumi labturības un zinātnes jomā. Tomēr saistībā ar
efektivitātes nodrošināšanu ir jāatrisina vairākas problēmas.
20
Turpmāk aplūkoti galvenie elementi, kas nepieciešami, lai izveidotu efektīvu dzīvnieku
labturības struktūru.
Resursi
Iestādei ir jānodrošina pietiekamu resursu pieejamība, tostarp pietiekami daudz laika
darbiniekiem dzīvnieku labturības struktūras uzdevumu veikšanai, telpas sanāksmēm
un administratīvais atbalsts.
Ir jāparedz laiks, kurā dalībnieki var veikt dzīvnieku labturības struktūras
pienākumus, tostarp apmeklēt sanāksmes, pasākumus un veikt pēckontroli, kā arī
risināt jautājumus sanāksmju starplaikos.
Darbinieki/prasmes
Dalībniekiem, tostarp priekšsēdētājam, ir jābūt personiskajām īpašībām, kas
raisa cieņu tehnisko/zinātnisko darbinieku vidū.
Dalībniekiem, kas veic pienākumus dzīvnieku labturības struktūrā, jābūt
neatkarīgiem, un projektu apspriešanas un izskatīšanas laikā viņi nedrīkst būt
iesaistīti interešu konfliktos.
Motivētas personas (vēlams brīvprātīgie), kas atbalsta dzīvnieku labturības
struktūras mērķus.
Saikne ar konkrētām galvenajām atbildīgajām personām saskaņā ar direktīvu
(20. panta 2. punkts, 24. panta 1. punkts, 25. pants, 40. panta 2. punkta
b) apakšpunkts); tās var arī iekļaut plašākā dzīvnieku labturības struktūras
dalībā vai tīklā.
Dzīvnieku labturības struktūras dalībniekiem būtu jānodrošina atbilstošas
individuālās ievadmācības un nepārtraukta profesionālā izaugsme.
Pietiekamu pilnvaru deleģēšana un vērā ņemams vadības atbalsts dzīvnieku
labturības struktūrai, uzturot ciešus sakarus ar augstākā līmeņa vadību un
nodrošinot stratēģisku vietu iestādes organizatoriskajā struktūrā.
Iestādēs būtu jābūt spēkā skaidriem un iedibinātiem mehānismiem, lai
nodrošinātu, ka dzīvnieku labturības struktūras ieteikumi tiek ņemti vērā un
dzīvnieku labturības struktūrai ir pilnvaras īstenot visus ieteikumus, kas
ietekmē dzīvnieku labturību, lai panāktu tās lēmumu izpildi izmantotāju
iestādēs. Dzīvnieku labturības struktūras ieteikumi būtu jāievēro, jāpieņem,
jāīsteno, kā arī jāveic to izpildes kontrole.
Organizatoriskais sastāvs
Jānodrošina atbilstoša struktūra, kas ir samērīga ar iestādes uzbūves sarežģītību.
Komunikācija/pamanāmība organizācijas ietvaros
Attiecīgajiem darbiniekiem būtu jāzina par dzīvnieku labturības struktūras darbības
procesiem un darba praktiskajiem aspektiem, tostarp mērķiem un prioritātēm
21
(piemēram, politikas programmām, standartprocedūrām), un viņiem arī vajadzētu būt
informētiem par plānotajām sanāksmēm un sagatavotajām darba kārtībām, darbību
reģistrāciju un kontroli.
Ļoti svarīgi izveidot skaidrus saziņas kanālus (oficiālus un neoficiālus):
iestādē: jābūt mehānismiem, kas paredzēti, lai laikus sniegtu svarīgu informāciju
attiecīgajām personām. Ieteikumiem jābūt precīzi formulētiem un vērstiem uz
pareizo mērķauditoriju. Piemēram:
- ieteikumi par peļu vides bagātināšanu būtu jāadresē visiem, kas iestādē veic
peļu audzēšanu, aprūpi vai izmantošanu;
- ieteikumi par plaši izmantotas metodes (piemēram, asins parauga ņemšanas no
perifēras vēnas) uzlabošanu būtu jāadresē visām pētniecības grupām, kuras
iestādē izmanto minēto metodi;
- ieteikumi par metodi vai modeli, kas raksturīgs konkrētam projektam, būtu
jāadresē šajā projektā iesaistītajai pētniecības grupai (piemēram, projekta
īstenotājiem, kuri plāno eksperimentus, darbiniekiem, kas veic procedūru,
veterinārārstiem un dzīvnieku aprūpes darbiniekiem, kuri sniedz
konsultācijas par mērķa parametriem un veic dzīvnieku uzraudzību).
Padomu izplatīšanai noderīgas ir iekšējās tīmekļa vietnes, bet tās būtu
jāpapildina ar individuāliem paziņojumiem e-pasta formā vai regulāriem
jaunumu izklāstiem, piemēram, iestādes/dzīvnieku labturības struktūras
informatīvajiem biļeteniem;
ārpus iestādes: piemēram, starp dzīvnieku labturības struktūru un valsts
komiteju un citām dzīvnieku labturības struktūrām;
ar kompetento iestādi, kas atbildīga par projekta novērtēšanu: atkarībā no
vietējās organizācijas un attiecīgos gadījumos tā var būt savstarpēja informācijas
apmaiņa, lai nodrošinātu pienācīgu informācijas kvalitāti projektu pieteikumos,
bet retrospektīvajās izvērtēšanās — visu dzīvnieku labturības struktūras
dalībnieku piekļuve attiecīgajai informācijai (t.sk. žurnāliem, datubāzēm u.c.).
Problēmas un iespējamie risinājumi saistībā ar efektīvas dzīvnieku labturības
struktūras izveidi
Problēmas Iespējamie risinājumi
Nepietiekams atbalsts
resursu/pilnvaru/pārvaldes jomā — nav
faktisku pilnvaru rīkoties attiecībā uz
personām, kuras nevēlas sadarboties, lai
panāktu ieteikumu izpildi, vai saistībā ar
nepietiekamiem resursiem ieteikumu
Augstākā līmeņa vadības pārstāvju labāka informētība par
dzīvnieku labturības struktūru galvenajiem pienākumiem un
atbildību var tikt nodrošināta ar kompetentās iestādes sniegta
pamudinājuma/atbalsta palīdzību.
Izmantojot atsauksmes par inspekcijām (saskaņā ar 34. pantu),
publicētās vadlīnijas par dzīvnieku labturības struktūras un
22
sniegšanai. iestāžu nozīmi/prasībām, piemēram, atbilstība, laba aprūpes
kultūra, atbilstošs sastāvs un prasmes; regulāras sanāksmes;
efektīva problēmu novēršana; pienācīga izglītība un
apmācība.
Nepietiekamas zināšanas/izpratne par
dzīvnieku labturības struktūras nozīmi;
nepietiekama kompetence iestādē;
darbinieki nevēlas brīvprātīgi veikt
pienākumus dzīvnieku labturības struktūras
darba nodrošināšanai; bažas par interešu
konfliktu.
Vadība atzīst dzīvnieku labturības struktūras būtisko nozīmi;
dzīvnieku labturības struktūras pienākumu apspriešanas
iekļaušana ievadprogrammās un periodiskajos novērtējumos.
Apmācības un nepārtrauktas profesionālās izaugsmes
nodrošināšana dzīvnieku labturības struktūras pārstāvjiem.
Rūpīga nepieciešamās kompetences izvērtēšana (zināšanas,
prasmes un personīgā kompetence) un dzīvnieku labturības
struktūras dalībnieku atlase, pamatojoties uz šo izvērtējumu.
Trūkumu analīze attiecībā uz nepieciešamajām prasmēm;
vajadzības gadījumā, atbalsts centieniem piesaistīt ārējus
ekspertus.
Būtiski novērst konfliktus; jautājums ir rūpīgi jāanalizē,
jāievieš process konfliktu novēršanai.
Neapmierinoši, slikti strukturēti dzīvnieku
labturības struktūras paziņojumi.
Atbalsts efektīvai informācijas stratēģijai; ciešas saiknes
izveide un atbalsts par informāciju atbildīgajām personām.
Nespēja brīvi paust viedokli.
Visi darbinieki būtu jāmudina ziņot par jautājumiem, kas rada
bažas, un nebaidīties no represijām. Lai veicinātu brīvu
viedokļa paušanu un risinātu problēmas, iestādes darba
kultūrai jābūt tādai, kas nepieļauj iebiedēšanu.
Priekšsēdētājam būtu jānodrošina, lai visi dzīvnieku labturības
struktūras dalībnieki būtu pilnvaroti aktīvi piedalīties
sanāksmēs.
Dzīvnieku labturības struktūra netiek
uztverta nopietni; ieteikumi netiek ņemti
vērā vai īstenoti.
Pienācīgu pilnvaru nodrošināšana dzīvnieku labturības
struktūrai: ieteikumi ir jāņem vērā, izņemot situācijas, kad ir
pārliecinoši iemesli tos noraidīt.
Atbilstošu struktūru noteikšana: īpaši piemērotas/pielāgotas
iestādes vajadzībām.
Liekas birokrātijas novēršana: darbībām jābūt atbilstošām
iestādes vajadzībām; esošo līdzekļu izmantošana; oficiālas un
neoficiālas datu reģistrēšanas izmantošana.
Pietiekamas pilnvaras, tomēr nezaudējot „konsultatīvo”
nozīmi; šie statusi ir jālīdzsvaro.
Konsekvences un nepārtrauktības nodrošināšana: var būt
noderīga dalības termiņu pārklāšanās.
Atsauksmju saņemšana par sniegtajiem ieteikumiem:
ieteikumu ietekmes pārskatīšana.
23
Valsts komitejas
Direktīvas 49. pantā un 48. apsvērumā ir aprakstītas prasības attiecībā uz valsts komitejas
izveidi zinātniskiem mērķiem izmantotu dzīvnieku aizsardzībai visās dalībvalstīs. Valsts
komitejām būtu jākonsultē kompetentās iestādes un dzīvnieku labturības struktūras par
jautājumiem, kas saistīti ar dzīvnieku iegūšanu, audzēšanu, izmitināšanu, kopšanu un
izmantošanu procedūrās, un jānodrošina labās prakses apmaiņa.
Valstu komitejām būtu jāveicina saskaņota pieeja projektu novērtēšanai, kā arī jāsniedz
būtisks ieguldījums labās prakses apmaiņā saistībā ar dzīvnieku labturības struktūru darbību
un projektu novērtēšanu dalībvalstīs un Savienības līmenī.
Lai gan vairākās dalībvalstīs pirms Direktīvas 2010/63/ES stāšanās spēkā jau darbojās valsts
komiteja, to funkcijas nedaudz atšķīrās. Minētās komitejas parasti atbildēja uz kompetentās
iestādes pieprasījumiem, kas bieži bija saistīti ar tiesiskā regulējuma aspektiem vai ar jaunu
politikas programmu izstrādi, piemēram, par ģenētiski pārveidotiem dzīvniekiem, vai arī
sniedza konsultācijas par konkrētiem darba veidiem, piemēram, smagām procedūrām, kurās
izmanto primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti. Nevienai no šīm komitejām nebija vērā
ņemamas sadarbības ar vietējām dzīvnieku labturības struktūrām.
Daudzās dalībvalstīs šā dokumenta sagatavošanas laikā (2014. gada vasarā) valsts komitejas
joprojām bija agrīnā izveides posmā, un pat tajās komitejās, kas jau pastāvēja iepriekš, tiek
veikti atsevišķi pārstrukturēšanas darbi, lai nodrošinātu atbilstību jaunās direktīvas prasībām.
Efektīvas valsts komitejas sniegtie ieguvumi
Veicina pienācīga līmeņa saskaņotību un konsekvenci jautājumos, kas saistīti ar
dzīvnieku aprūpi un izmantošanu dalībvalstī un ES, un to veic, tieši sadarbojoties ar
dzīvnieku labturības struktūrām vai — attiecīgās dalībvalstīs — ar reģionālajām
struktūrām.
Veicina projektu novērtēšanas konsekvenci dalībvalstīs, jo īpaši valstīs, kurās
novērtēšanu veic divas vai vairākas struktūras.
Nodrošina, ka ieteikumi/informācija par dzīvnieku aprūpi un izmantošanu katrā
dalībvalstī ir pienācīgi saskaņota gan attiecībā uz dzīvnieku labturības struktūrām, gan
to starpā.
Izveido efektīvu saziņas tīklu ar dzīvnieku labturības struktūrām.
Sniedz neatkarīgu ieguldījumu dzīvnieku labturības politikas programmās un praksē
zinātniskiem mērķiem paredzētu dzīvnieku aprūpes un izmantošanas jomā.
Var sniegt ieguldījumu vadlīniju izstrādē par valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu.
Var veicināt attiecīgo ieinteresēto personu diskusiju par zinātniskiem mērķiem
paredzētu dzīvnieku aprūpi un izmantošanu.
Var nodrošināt centrālo repozitoriju efektīvai aktuālas labās prakses izplatīšanai valsts
līmenī.
24
Papildus norādītie ieguvumi, kas ir atkarīgi no valsts struktūras un piemērojamiem valsts
tiesību aktiem:
nodrošina pārraudzību attiecībā uz apmācības nodrošināšanu dalībvalstī;
jautājumos par dzīvnieku izmantošanu zinātniskiem mērķiem var atbalstīt
kompetento iestādi efektīvas saziņas nodrošināšanā ar plašu sabiedrību.
Valstu komiteju sastāvs un uzbūve
Komitejas sastāvs
Dažās dalībvalstīs valsts komitejas sastāvs ir noteikts valsts tiesību aktos.
Dalībnieku lokam vajadzētu būt līdzsvarotam, lai veicinātu uzticamību un paļāvību pētnieku,
labturības un aprūpes grupu, kā arī plašas sabiedrības vidū. Vajadzīgās kompetences jomas
ietver dzīvnieku labturību, dzīvnieku uzvedību, zināšanas par sugām, zināšanas veterinārijas
jomā, ētiku, zinātni, alternatīvas (aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principus),
eksperimentu plānošanu, tiesisko regulējumu, tostarp tiesību aktos noteikto novērtējumu /
drošības novērtējumu un dzīvnieku aizsardzību.
Dalībnieki būtu jānorīko, galvenokārt pamatojoties uz viņu prasmēm un kompetenci, kā arī
redzējumu, ko tie var sniegt komitejai. Neatkarīgi no dalībnieku kompetences jomas, veicot
savus pienākumus, viņiem būtu jāstrādā neatkarīgi, un komitejai un tās dalībniekiem savu
pienākumu izpildē nebūtu jāpakļaujas citas personas vai organizācijas norādēm.
Visiem dalībniekiem būtu labi jāizprot tiesiskais regulējums un valsts komitejas pienākumi
un atbildība. Atkarībā no personu pieredzes var būt vajadzīgas ievadmācības.
Struktūra / darba prakse
Lai gan valsts komitejas darbam vajadzētu būt neatkarīgam un objektīvam, parasti ir cieša
saikne ar kompetento iestādi (kura var sniegt administratīvo atbalstu un kuras pārstāvji var
būt iesaistīti dalībnieku vai novērotāju statusā).
Struktūrai ir jābūt labi koordinētai, lai nodrošinātu, ka komitejas darba plānos /
komunikācijas stratēģijā ir iekļautas visas dalībvalsts iestādes/uzņēmumi. Tas būs īpaši
sarežģīti situācijās, kad valsts komitejai ir pakļautas vairākas reģionālās struktūras.
Lai sekmētu progresu attiecībā uz saskaņotas pieejas veicināšanu projektu novērtēšanai, būtu
noderīga cieša sadarbība ar kompetento iestādi, kas atbildīga par projektu novērtēšanu un
projektu atļauju piešķiršanu.
Ko dzīvnieku labturības struktūras gaida no valsts komitejas?
Tiek gaidīts, ka valsts komitejas dzīvnieku labturības struktūrām sniegs ieteikumus
jautājumos, kas saistīti ar dzīvnieku ieguvi, turēšanu, izmitināšanu, aprūpi un izmantošanu
procedūrās, un nodrošinās labās prakses apmaiņu starp visām iestādēm.
25
Lai veiktu šos pienākumus, jānodrošina efektīva saziņa starp valsts komiteju un visām
dzīvnieku labturības struktūrām, izplatot informāciju un apmainoties ar labo praksi saistībā ar
būtiskiem jautājumiem, piemēram, par dzīvnieku labturības struktūru uzbūvi un darbību, kā
arī norisēm saistībā ar dzīvnieku labturību un aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R)
principiem.
Citi faktori, kurus valstu komitejas var apsvērt, lai izpildītu to, ko no tām gaida dzīvnieku
labturības struktūras, ir šādi:
visbiežāk uzdoto jautājumu (Frequently Asked Questions — FAQs) sagatavošana
un vadlīniju izstrāde par bieži sastopamām problēmām, ko ir aktualizējušas
dzīvnieku labturības struktūras;
foruma izveide informācijas apmaiņai. Šajā jomā var būt noderīga moderno IT
rīku izmantošana;
vispārēju vadlīniju izstrāde un/vai darbsemināru organizēšana saistībā ar bieži
sastopamām problēmām, ko ir aktualizējušas dzīvnieku labturības struktūras;
sistēmas izstrāde tiešai (un mērķtiecīgai) saziņai ar attiecīgajiem augstākā līmeņa
vadības pārstāvjiem, piemēram, institūta vadītāju, lai ar regulāru informatīvo
biļetenu palīdzību noteiktu vai nostiprinātu dzīvnieku labturības struktūru
pozīciju, pienākumus un nozīmi;
informētības nodrošināšana par sāktajām iniciatīvām saistībā ar dzīvnieku aprūpi
un izmantošanu, sniedzot attiecīgo informāciju dzīvnieku labturības struktūrām.
Valsts komiteja var darboties kā informācijas centrs, kas sniedz informāciju par
tiešsaistes resursiem un sazinās ar citiem dalībniekiem, piemēram, aizstāšanas,
samazināšanas un pilnveides (3R) principu centriem, PARERE9, ES NETVAL
10,
apmācību nodrošinātājiem, laboratorijas dzīvnieku zinātnes asociācijām;
konsultāciju pakalpojumu sniegšana jautājumos, kas dzīvnieku labturības
struktūrām rada grūtības, piemēram, kā vērtēt dzīvnieku izmantošanu jomās, uz
kurām neattiecas projekta atļauja, vai konsultācijas saistībā ar pētniecību, ko ES
zinātnieki veic iestādēs, kuras atrodas ārpus ES dalībvalstu robežām (un kurās,
iespējams, netiek ievēroti ES standarti, tādējādi radot reputācijas apdraudējumu
ES iestādei, kuras šie zinātnieki pārstāv).
Valsts komitejas uzdevumu izpilde
Direktīvā ir noteikti vairāki valsts komitejas mērķi. Tomēr šie mērķi ir ļoti vispārīgi, tāpēc
būtu noderīgi sniegt vadlīnijas par to, kā tos praktiski īstenot.
Galvenie uzdevumi (49. pants)
Koordinācijas punkta nodrošināšana un atbalsta sniegšana dzīvnieku labturības
struktūrām.
9 https://eurl-ecvam.jrc.ec.europa.eu/about-ecvam/scientific-advice-stakeholders-networks/parere.
10 https://eurl-ecvam.jrc.ec.europa.eu/eu-netval.
26
Aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides (3R) principu popularizēšana
dzīvnieku labturības struktūrai / kompetentajām iestādēm sniegtajās
konsultācijās.
Kompetento iestāžu konsultēšana (vēlams gan aktīvi, gan reaģējot uz norisēm).
Labās prakses izplatīšana.
Informācijas apmaiņa par pieeju projekta novērtēšanai, lai atvieglotu saskaņotu
un harmonizētu pieeju valsts līmenī.
Ieteikumu sniegšana saistībā ar konkrētiem jautājumiem dzīvnieku ieguves,
audzēšanas, izmitināšanas, aprūpes un izmantošanas jomā.
Informācijas apmaiņa ar citām valsts komitejām.
Papildu/fakultatīvu uzdevumu apsvēršana
Publisko debašu dalībnieku informēšana par dzīvnieku izmantošanu zinātniskiem
mērķiem.
Atzinuma sniegšana par tiesību aktu/vadlīniju projektiem.
Ieteikumu sniegšana par nākotnes pētniecības jomām un ar dzīvnieku aprūpi un
izmantošanu saistītiem jautājumiem.
Zinātnisku atzinumu/ekspertīzes sniegšana pēc pieprasījuma.
Konsultēšana par vienotas izglītības un apmācības sistēmas īstenošanu
dalībvalstī.
Valstu noteiktā kārtība pēc direktīvas transponēšanas var paredzēt papildu
uzdevumus, piemēram, konsultēšanu par konkrētiem projektu veidiem vai
apelācijām saistībā ar lēmumiem par projektu atļauju piešķiršanu.
Valsts komitejas galveno uzdevumu izpilde
i. Dzīvnieku labturības struktūru konsultēšana
Visām dalībvalstīm ir jāatvieglo valsts komitejas piekļuve visām dzīvnieku labturības
struktūrām dalībvalstī.
Valsts komitejai būtu jāsarakstās ar dzīvnieku labturības struktūrām / valsts
kontaktpunktiem, lai noskaidrotu, kādi konsultāciju/vadlīniju /saziņas veidi būtu noderīgi.
Iestāžu apmeklējumi var palīdzēt valsts komitejas dalībniekiem iegūt plašāku informāciju
par jautājumiem, kas saistīti ar dzīvnieku izmantošanu un aprūpi zinātnisku procedūru
ietvaros, un sniegt papildu iespējas noteikt jautājumus, kuros būtu vēlamas konsultācijas.
Lai valsts komiteja efektīvi veiktu savu konsultēšanas pienākumu, tai ir vajadzīga
efektīva saziņas stratēģija, kas var ietvert, piemēram:
- tikšanos ar kompetentajām iestādēm (jo īpaši, ja ir iesaistītas vairākas
kompetentās iestādes);
- tikšanos ar dzīvnieku labturības struktūras pārstāvjiem;
- dzīvnieku labturības struktūru tīkla izveidi, lai atvieglotu saziņu ar dzīvnieku
labturības struktūrām un to starpā.
27
Valsts komiteja arī var:
apstiprināt un izplatīt noderīgus metodiskos norādījumus;
izstrādāt dzīvnieku labturības struktūrām paredzētu informācijas portālu un diskusiju
forumu;
vajadzības gadījumā piesaistīt papildu ekspertus / izveidot ekspertu darba grupas, lai
izstrādātu ieteikumus par konkrētām dzīvnieku labturības struktūru konstatētām
problēmām (piemēram, smaguma pakāpes novērtēšanu).
Ideālā situācijā vajadzētu būt spēkā mehānismiem, lai noteiktu valsts komitejas un tās
sniegto ieteikumu efektivitāti, tostarp saņemot informāciju no kompetentajām iestādēm
un dzīvnieku labturības struktūrām.
ii. Apmaiņa ar paraugpraksi projektu novērtēšanas jomā
Šā uzdevuma veikšana būs lielā mērā atkarīga no tā, kādas projektu novērtēšanas
struktūras ir katrā dalībvalstī. Tas, vai katra valsts komiteja varēs veicināt saskaņotu
pieeju projektu novērtēšanai, būs atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp no projektu
skaita, sarežģītības un klāsta, kā arī no katrā dalībvalstī izstrādātajiem noteikumiem un
vadlīnijām.
Ja valsts tiesiskajā regulējumā tas ir atļauts, valsts komitejai cita starpā ir šādas iespējas
veicināt minētā uzdevuma izpildi:
izstrādāt/apstiprināt projektu novērtēšanas vadlīnijas; tās var ietvert pieteikumu
iesniedzējiem paredzētas vadlīnijas, lai šādi uzlabotu pieteikumu kvalitāti;
sadarboties ar pusēm, kas veic projektu novērtēšanu, piemēram, piedaloties
sanāksmēs novērotāja statusā. Tā mērķis būtu informēt procesā iesaistītos, nevis
piedalīties individuālu pieteikumu iesniegšanas procesos;
pārskatīt projektu / projektu novērtējumu paraugus;
pārskatīt dalībvalstu darba rezultātus saistībā ar projektu atļaujas izdošanas termiņu
(saskaņā ar 41. pantu); apkopot pieteikumu iesniedzēju atsauksmes par atļaujas
piešķiršanas procesu.
Konsekvenci iespējams uzlabot vēl vairāk, nodrošinot piemērotu apmācību pieteikumu
iesniedzējiem un projektu novērtētājiem, kā arī regulāri pārskatot projektu novērtējumu
rezultātus. Valsts komiteja var izvērtēt un/vai pārskatīt šādas apmācības un visu
pieteikuma iesniedzējiem/novērtētājiem pieejamo vadlīniju saturu.
iii. Valsts komitejas nozīme labas aprūpes kultūras veicināšanā
Valsts komiteja var sniegt ieguldījumu vairākos veidos:
organizēt valsts forumu, lai nodrošinātu labās prakses apmaiņu;
nodrošināt labās prakses apmaiņu, izveidojot valsts sistēmu informācijas par labo
praksi apkopošanai, uzglabāšanai un izplatīšanai;
popularizēt labas aprūpes kultūras nozīmi labu rezultātu sasniegšanai zinātnes un
dzīvnieku labturības jomā;
28
informēt dzīvnieku labturības struktūras par to nozīmi labas aprūpes kultūras
veicināšanā un atbalstīt tās;
izmantot nevis bezpersoniskus informatīvos biļetenus, bet personīgo kontaktu un
saskarsmes sniegtās priekšrocības, lai uzsvērtu labas aprūpes kultūras nozīmi.
iv. Konsekvences veicināšana valsts līmenī
Valsts komiteja var veicināt konsekvenci:
palīdzot izstrādāt un aktīvi izplatīt apstiprinātas hartas / rīcības kodeksus / vadlīnijas
par projektu novērtējuma veikšanu, dzīvnieku labturības struktūru
uzdevumiem/darbu, retrospektīvu izvērtēšanu un projektu netehniskiem
kopsavilkumiem;
sniedzot ieguldījumu vienotas sistēmas un standartu izstrādē izglītības un apmācības
jomā.
Uzskata, ka ir noderīgi, ja valsts komiteja izplata informāciju par sniegtajiem
ieteikumiem, kā arī kompetento iestāžu un dzīvnieku labturības struktūru sniegtos
komentārus par to, kā tika īstenoti šie ieteikumi un cik noderīgi tie izrādījās praksē.
Efektīvas valsts komitejas nodrošināšana
Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai valstu komitejām:
būtu pietiekami laika un citu resursu prasību izpildei;
būtu pietiekama kompetence — dalībnieki bieži vien iesaistās komitejā brīvprātīgi;
lai tās nodrošinātu dalības nepārtrauktību valsts komitejā, izmantojot jauno/aizejošo
dalībnieku rotācijas/pārklāšanās principu;
būtu pieejama jaunākā informācija par norisēm saistībā ar laboratorijas dzīvnieku aprūpi
un izmantošanu.
Informācijas apmaiņas atvieglošana ES mērogā
Būtu jāizstrādā sistēma un atbilstoši instrumenti informācijas apmaiņai starp valsts komitejām
(ES valstu komiteju tīkls).
Lai palīdzētu īstenot šo izdevumu, varētu izveidot ierobežotas piekļuves forumu diskusijām
starp valstu komiteju priekšsēdētājiem vai izraudzītiem pārstāvjiem (piemēram, CIRCABC),
lai šādi izplatītu un sniegtu informāciju par valsts pasākumiem un politikas programmām.
Lai palīdzētu īstenot saziņu, būtu jāsagatavo valstu komiteju kontaktpersonu/priekšsēdētāju
saraksts. Būtu jāparedz visu dalībvalstu komiteju priekšsēdētāju (vai šā amata kandidātu)
sanāksmes, lai šādi atvieglotu informācijas apmaiņu par pieredzi un labo praksi.
29
Valsts kontaktpunktu sanāksmju darba kārtībā būtu jāiekļauj pastāvīgs punkts par jaunumiem
saistībā ar valstu komitejām, lai tādā veidā vērotu to attīstību un apspriestu problēmas.
Valstu komiteju sanāksmēs būtu jāapmainās ar informāciju par labo praksi saistībā ar
konkrētiem jautājumiem, kā arī jāizstrādā vadlīnijas par kopīgu interešu jautājumiem.
Valstu komiteju pārstāvjiem būtu jātiekas un jāpiedalās starptautiskās sanāksmēs saistībā ar
zinātni / dzīvnieku labturību, lai šādi atbalstītu un izvērstu valstu komiteju darbu.
Laba prakse ir arī kopīgot valstu ziņojumus, tostarp kopsavilkumus par progresu, ja šie
dokumenti ir pieejami.