Mg. biol., Mg. paed. Ingrīda Veipa PROFESIONĀLĀS ......Promocijas darba mērķis: izstrādāt...
Transcript of Mg. biol., Mg. paed. Ingrīda Veipa PROFESIONĀLĀS ......Promocijas darba mērķis: izstrādāt...
Daugavpils Universitāte
Sociālo zinātņu fakultāte
Ekonomikas un socioloģijas katedra
Mg. biol., Mg. paed. Ingrīda Veipa
PROFESIONĀLĀS IZGLĪTĪBAS LOMA
DARBASPĒKA SAGATAVOŠANĀ LATVIJAS
REĢIONIEM
Ekonomikas doktora (Dr.oec) zinātniskā grāda iegūšanai
Promocijas darba zinātniskā vadītāja:
Dr.oec., Latvijas Lauksaimniecības universitātes
Uzņēmējdarbības un vadībzinātnes institūta vadošā pētniece,
Elita Jermolajeva: __________________________
Promocijas darba autore: ______________________
DAUGAVPILS 2018
SATURA RĀDĪTĀJS
ANOTĀCIJA .................................................................................................................... 3
ANNOTATION ................................................................................................................ 5
PROMOCIJAS DARBĀ IEVIETOTO TABULU SARAKSTS ...................................... 7
PROMOCIJAS DARBĀ IEVIETOTO ATTĒLU SARAKSTS ...................................... 8
PROMOCIJAS DARBĀ IETVERTO SAĪSINĀJUMU SARAKSTS ........................... 10
PĒTĪJUMA REZULTĀTU APROBĀCIJA ................................................................... 12
IEVADS .......................................................................................................................... 16
1. TĒMAS TEORĒTISKAIS PAMATOJUMS ............................................................. 23
1.1 CILVĒKKAPITĀLS UN DARBASPĒKS, 21.GADSIMTA IZAICINĀJUMI
PROFESIONĀLAM UN KVALIFICĒTAM DARBASPĒKAM .................................. 23
1.2 PROFESIONĀLĀ IZGLĪTĪBA UN TO IETEKMĒJOŠIE ĀRĒJIE
FAKTORI ....................................................................................................................... 43
2. PROFESIONĀLĀ IZGLĪTĪBA DARBASPĒKA SAGATAVOŠANAI LATVIJĀ
UN EIROPĀ ................................................................................................................... 73
2.1 KVALIFICĒTA DARBASPĒKA ATTĪSTĪBU UN PIEEJAMĪBU
IETEKMĒJOŠIE FAKTORI REĢIONOS ..................................................................... 73
2.2 KARJERAS IZGLĪTĪBA UN DUĀLĀ APMĀCĪBA UZŅĒMĒJDARBĪBAS
VAJADZĪBĀM REĢIONOS ....................................................................................... 115
3. DARBASPĒKA SAGATAVOŠANAS UN PIESAISTES UZLABOŠANAS
MEHĀNISMS LATVIJAS REĢIONIEM ................................................................... 136
NOBEIGUMS ............................................................................................................... 151
PROBLĒMAS UN IESPĒJAMIE RISINĀJUMI ......................................................... 153
IZMANTOTO BIBLIOGRĀFISKO AVOTU SARAKSTS ........................................ 156
PIELIKUMI .................................................................................................................. 165
3
ANOTĀCIJA
Ingrīdas Veipas promocijas darbs “Profesionālās izglītības loma darbaspēka
sagatavošanā Latvijas reģioniem” izstrādāts Daugavpils Universitātes Sociālo zinātņu
fakultātes Ekonomikas katedrā “Reģionālās ekonomikas” zinātnes apakšnozarē.
Zinātniskais vadītājs: Dr.oec. Elita Jermolajeva.
Promocijas darba hipotēze: darbaspēka sagatavošanai jābalstās uz sistēmiski
izviedotu sadarbību starp profesionālās izglītības iestādēm, uzņēmējiem, valsts un
pašvaldību institūcijām, lai racionālāk izmantotu finanšu resursus speciālistu apmācībai
un piesaistītu reģioniem nepieciešamos darbiniekus.
Promocijas darba mērķis: izstrādāt piemērotāko ekonomiski pamatotu
mehānismu profesionāli izglītota darbaspēka sagatavošanai Latvijas reģioniem, ņemot
vērā 21. gadsimta izglītības, darba tirgus un reģionālās attīstības tendences Latvijā un
Eiropā.
Uzdevumi:
1) 1.nodaļā – izpētīt profesionāla un kvalificēta darbaspēka jēdzienu, kvalificēta
darbaspēka attīstību un pieejamību ietekmējošos faktorus un izaicinājumus
21.gadsimtā, kā arī skaidrot intelektuālā kapitāla jēdzienu un būtību, lai nodrošinātu
teorētisku terminoloģisku un metodoloģisku bāzi empīriskā pētījuma veikšanai;
2) 2.nodaļā – analizēt karjeras izglītības un profesionālās izglītības (t.sk. duālās
apmācības) lomu, pieejamību un ietekmi uz kvalificēta darbaspēka attīstību Latvijā,
salīdzinot ar citu Eiropas valstu pieredzi, kā arī apzinot uzņēmēju un vietējo
pašvaldību viedokļus par profesionāla un kvalificēta darbaspēka piesaisti reģioniem
Latvijā. Veikt ekonomiskās efektivitātes aprēķinus, lai novērtētu profesionālās
izglītības iestādei piešķirtā finansējuma izlietojumu uz Jēkabpils Agrobiznesa
koledžas piemēra;
3) 3.nodaļā - izstrādāt profesionālās izglītības iestāžu, uzņēmēju, vietējo pašvaldību un
valsts iestāžu sadarbībā balstītu kvalificēta darbaspēka piesaistes mehānismu
reģioniem Latvijā.
Promocijas darba pirmajā nodaļā analizēta zinātniskā literatūra un izstrādāts
teorētiskais terminoloģijas un metodoloģiskais pamats promocijas darba empīriskajai
daļai, kā arī piedāvāts skaidrojums par kvalificēta darbaspēka jēdzienu, par intelektuālā
kapitāla jēdzienu un būtību, par darbaspēka attīstību un pieejamību ietekmējošiem
faktoriem un izaicinājumiem 21.gadsimta apstākļos. Promocijas darba otrā nodaļa
veltīta karjeras izglītības, profesionālās izglītības (t.sk. duālās apmācības) lomas un
nozīmīguma skaidrošanai kvalificēta darbaspēka attīstības kontekstā. Darba autore
uzsver paradigmas maiņas izglītībā nepieciešamību (t.sk. padziļinātas izpratnes
veidošanu, kompetenču, prasmju un rakstura attīstību), lai veicinātu profesionāla un
kvalificēta darbaspēka attīstību. Tiek veikti ekonomiski aprēķini, lai izvērtētu Jēkabpils
Agrobiznesa koledžai piešķirtā finansējuma grāmatveža speciālista sagatavošanā.
Promocijas darba trešās nodaļas ietvaros tiek piedāvāts darbaspēka piesaistes
uzlabošanas mehānisms reģioniem Latvijā.
Aizstāvēšanai izvirzītās tēzes:
1. Reģionālās ekonomikas attīstība 21.gadsimtā primāri balstās uz kvalificēta
darbaspēka attīstību un pieejamību reģionos (t.sk. attālinātā darba formās).
2. Kvalitatīvas karjeras izglītības un profesionālās izglītības (t.sk. duālās
apmācības) pieejamība ir viens no būtiskākajiem kvalificēta darbaspēka
attīstības priekšnoteikumiem.
3. Kvalificēta darbaspēka piesaisti reģioniem var veicināt ar motivētu 4 pušu -
profesionālās izglītības iestāžu, uzņēmēju, vietējo pašvaldību un citu iesaistīto
4
pušu (piemēram, NVO, plašsaziņas līdzekļiem, valsts iestāžu) - sadarbības
mehānisma aktīvu darbību.
Promocijas darba apjoms ir 155 lapas, t.sk. 18 tabulas, 43 attēli, 4 pielikumi,
125 bibliogrāfijas vienības.
5
ANNOTATION Ingrida Veipa has developed her doctoral thesis “Role of Vocational Education
in Workforce Preparation for the Regions of Latvia” at the Department of Economics of
Faculty of Sociology Sciences of Daugavpils University in the scientific field “Regional
Economics”. Scientific leader: Dr.oec. Elita Jermolajeva.
Hypothesis of the doctoral thesis: Workforce preparation should be based on
systematically developed cooperation between vocational education establishments,
entrepreneurs, state and local government institutions to make more efficient use of
financial resources for the training of specialists and to attract the necessary staff to the
regions.
Aim of the doctoral thesis: to develop the most appropriate economically
justified mechanism for preparation of professionally educated workforce for the
regions of Latvia, taking into account the 21st century education, labor market and
regional development trends in Latvia and in Europe.
Tasks:
1) In the chapter 1 - to research concept of professional and skilled workforce, the
factors and challenges influencing the development and availability of skilled
workforce in the 21st century, to explain the concept and nature of intellectual
capital as well - in order to ensure theoretical terminological and methodological
base of empirical research;
2) In the chapter 2 – to analyse the role, availability and impact of career education and
vocational training (including dual training) on the development of skilled
workforce in Latvia, compared to other European countries' experience, as well as
identifying the opinions by entrepreneurs and local governments on professional and
skilled workforce attraction to the regions in Latvia. To carry out calculations of
economic efficiency in order to evaluate the use of funding allocated to a vocational
education institution on the example of Jekabpils Agrobusiness College;
3) In the chapter 3 – to develop a mechanism for skilled workforce attraction to regions
of Latvia based on cooperation of vocational education establishments,
entrepreneurs, local governments and state institutions.
The first chapter of the doctoral thesis analyses scientific literature and
develops theoretical terminological and methodological base for empirical part of the
doctoral thesis, and provides the explanation of the concept of skilled workforce,
concept and nature of intellectual capital, as well as factors and challenges influencing
the development and availability of workforce in the 21st century conditions. The
second chapter of the doctoral thesis is devoted to career education, vocational training
(including dual training) to explain its role and importance in the context of skilled
workforce development. The author stresses the need for a paradigm shift in education
(including the development of in-depth awareness, competences, skills and characters)
to promote the development of professional and skilled workforce. Economic
calculations are carried out to evaluate the financing of the Jekabpils Agrobusiness
College in the preparation of a specialist in accounting. The third chapter of the
doctoral thesis offers a workforce attraction enhancing mechanism for the regions of
Latvia.
Basic statements for defence:
1. Regional economic development in the 21st century is primarily based on the
development and the availability of a skilled workforce (including remote forms of
work) in the regions.
6
2. The availability of high-quality career education and vocational training (including
dual training) is one of the most important preconditions for the development of
skilled workforce.
3. The attraction of skilled workforce to the regions can be facilitated by an actively
operating cooperation mechanism of truly motivated 4 parties - vocational education
establishments, entrepreneurs, local governments and other stakeholders (such as
NGOs, the media, public authorities).
Scope of the doctoral thesis: 155 pages, incl. 18 tables, 43 figures, 4 annexes,
125 bibliographical sources.
7
PROMOCIJAS DARBĀ IEVIETOTO TABULU SARAKSTS
1.1.tabula Kopkapitāla veidi un to indikatori ................................................................. 26
1.2.tabula Termina „darbaspēks” interpretācija Latvijā ................................................. 27
1.3.tabula Latvijas izglītības sistēmā ir noteikti pieci profesionālās kvalifikācijas
līmeņi .............................................................................................................. 44
1.4.tabula Profesionālo kvalifikāciju apliecinošie dokumenti ...................................... 46
1.5.tabula Prasmju integrēts salīdzinājums ................................................................... 54
2.1.tabula Darbaspēka pieprasījuma izmaiņu prognoze profesiju grupās pēc
kvalifikācijas līmeņa (%) ............................................................................... 88
2.2.tabula Darbaspēka pieauguma prognoze pa izglītības tematiskajām grupām .......... 90
2.3.tabula Viena studējošā izmaksu (profesionālā bakalaura programmās) un attiecīgo
amatalgu salīdzinājums Latvijā 2017 gadā .................................................... 97
2.4.tabula Jauniešu bezdarba ietekmē nesaražotā Latvijas IKP aprēķina dati
no 2008. -2015. gadam ................................................................................... 99
2.5.tabula Ekonomiskās efektivitātes kvalitatīvie kritēriji par valsts budžeta
finansējuma izlietojumu izglītības programmas “Grāmatvedība” speciālistu
sagatavošanā JAK, izteikts ballēs (periods 2004.-2016.) ............................. 100
2.6.tabula Grāmatveža vidējā stundas tarifa likme atbilstoši profesijas klasifikatoram
2017.gada oktobrī, EUR ............................................................................... 101
2.7.tabula Ieguldīto finanšu līdzekļu atgriešanas ilgums valsts budžetā, sagatavojot
grāmatvedības speciālistu ............................................................................. 104
2.8.tabula Nodarbinātie iedzīvotāji pēc darba atrašanās vietas .................................... 105
2.9.tabula Kvalificēta un profesionāla darbaspēka attīstību un pieejamību ietekmējošie
faktori Latvijas reģionos ............................................................................... 112
2.10.tabula Profesionālās izglītības vidi ietekmējošo ārējo faktoru PEST analīze ....... 113
2.11.tabula Karjeras izglītības piemēri dažādās pasaules valstīs .................................. 119
2.12.tabula Būtiski aspekti Somijas, Vācijas un Slovēnijas duālās apmācības
sistēmās ........................................................................................................ 126
2.13.tabula Finansējuma salīdzinājums kvalifikācijas prakses nodrošināšanā,
3.kvalifikācijas līmeņa grāmatvedības speciālistam……………………..132
8
PROMOCIJAS DARBĀ IEVIETOTO ATTĒLU SARAKSTS
1.1.attēls.4 dimensijas, kas būtu jāmāca skolēniem, lai attīstītos kvalificēts darbaspēks
21.gadsimtā .................................................................................................... 30 1.2. attēls.Prasmju nesaderības formas ........................................................................... 31 1.3.attēls.Cilvēka personisko īpašību grupas, kas raksturo kompetenci uzņēmējspējas . 34
1.4.attēls.Modernās izglītības sistēmas modelis ............................................................. 35 1.5.attēls.Reģionā esošā iekšējā resursa - intelektuālā kapitāla - loma kvalificēta
darbaspēka papildus piesaistē reģionam ........................................................ 38 1.6.attēls.Latvijas valdības izvirzītie mērķi uzņēmēju konkurētspējas kāpināšanai ....... 40 1.7.attēls.Teritoriju attīstības novērtēšanas rādītāju iedalījums pasaules pētnieciskajā
praksē ............................................................................................................. 42 1.8.attēls.Jaunās paradigmas izglītībā galvenās komponentes ....................................... 50 1.9.attēls.Sešu 21.gadsimta kritisko prasmju skaidrojums ............................................. 51
1.10.attēls.Uzņēmumu konkurētspēju noteicošie faktori ................................................ 57 1.11.attēls.Priekšlikumu struktūra uzņēmējdarbības un zinātnes sektoru sadarbības
uzlabošanai ..................................................................................................... 58 1.12.attēls.Profesionālo izglītību galvenie ietekmējošie faktori (faktoru grupas)
Latvijā ............................................................................................................. 64 1.13.attēls.Profesionālās izglītības iestāžu skaita dinamika 2000.-2016. (uz mācību gada
sākumu) .......................................................................................................... 66 1.14.attēls.Profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu un pedagogu skaita dinamika pa
mācību gadiem ............................................................................................... 67 1.15.attēls.Finansējums sadalījums 2014.-2020.gados pa nozarēm un apakšnozarēm
(miljonos euro un procentos %) ..................................................................... 68
2.1.attēls.Uzņēmējdarbību kavējošie faktori Latvijā (2015) ........................................... 75 2.2.attēls.Svarīgākās cilvēkresursu vadības apakšsistēmas, lai piesaistītu kvalificētu
darbaspēku reģionos ....................................................................................... 79
2.3.attēls.Tirgus sektora ekonomiski aktīvie uzņēmumi (%) sadalījumā pa lieluma
grupām pēc nodarbināto skaita 2015.gadā Eiropas Savienībā (EU28) .......... 82 2.4.attēls.Tirgus sektora ekonomiski aktīvie uzņēmumi sadalījumā pa lieluma grupām
pēc nodarbināto skaita 2015.gadā Latvijā ...................................................... 83 2.5.attēls.Pašnodarbinātie un darba devēji 2014. gadā, % no kopējiem
nodarbinātajiem .............................................................................................. 83
2.6.attēls.Darba tirgus prognozēšanas modeļa loģiskā struktūra .................................... 85 2.7.attēls.Darbaspēka kopējā pieprasījuma prognozes līdz 2030.gadam ........................ 88
2.8.attēls.Darbaspēka piedāvājuma prognoze (tūkstošos) .............................................. 89 2.9.attēls.Darbaspēka pietiekamība pa izglītības līmeņiem, piedāvājuma un pieprasījuma
attiecība 2022.gadā vidējā profesionālajā izglītībā, procepieprasījums pret
piedāvājumu ................................................................................................... 92 2.10.attēls.Darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma attiecība pa profesiju grupām
2030.gads, pieprasījums pret piedāvājumu, procentos ................................... 93 2.11.attēls. Darbaspēka izmaksas par vienu nostrādāto stundu Latvijas reģionos ......... 95
2.12.attēls.Vidējās izglītības programmu piemaksu dekompozīcija Latvijā (%; salīdzinot
ar pamatizglītību; 2014. g.) ............................................................................ 96 2.13.attēls.Jēkabpils Agrobiznesa koledžas izglītības programmas “Grāmatvedība”
(profesionālās kvalifikācijas 3.līmenis) absolventu kvalitatīvā analīze pēc
skolas beigšanas laika periodā no 2004.-2016. gadam ................................. 101 2.14.attēls.Ieguldīto finanšu līdzekļu atgriešanas ilgums Valsts budžetā ..................... 103
9
2.15.attēls.Nekustamā īpašuma nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodokļa
prognozējamie aprēķini 2017.gadā Valmierā. .............................................. 105 2.16.attēls.Kvalifikāciju ieguvušo audzēkņu skaita sadalījums (procentos) profesionālās
izglītības iestādēs pa izglītības tematiskām grupām .................................... 108
2.17.attēls.Iedzīvotāju iesaistīšanās līmenis mūžizglītībā. Īpatsvars no iedzīvotājiem
vecuma grupā 25-64 gadi (%) ...................................................................... 109 2.18.attēls.Karjeras attīstības atbalstā iesaistīto pušu atbildības jomas un sadarbība ... 118 2.19.attēls.Profesijas izvēli raksturojošās īpašības ....................................................... 124 2.20.attēls.Duālās apmācības sistēmas shematisks modelis Vācijā .............................. 129
3.1.attēls.Ekspertu atbildes par 2016.gadā esošo trīspusējo sadarbību reģionālajos
centros (n=21) .............................................................................................. 138 3.2.attēls.Platformas veidi, kurā sadarboties uzņēmējiem, pašvaldībai un profesionālajai
izglītības iestādēm (n=21) ............................................................................ 138 3.3.attēls.Sadarbības pasākumu sadalījums pēc mērķa un mērķa grupām ................... 140
3.4.attēls.Sadarbības pasākumu struktūra sadarbības platformā ................................... 141 3.5.attēls.Motivācija kā autores veidotā mehānisma darbības “enerģijas avots” ..... 142
3.6.attēls.Kvalificēta darbaspēka piesaistes mehānisma struktūra ............................... 144 3.7.attēls.Sadarbības platformas pasākumi- kvalificēta darbaspēka piesaistes
uzlabošanas mehānisma būtiskākās sastāvdaļas .......................................... 145 3.8.attēls.Jēkabpils Agrobiznesa koledžas un partneru sadarbības platforma .............. 147
10
PROMOCIJAS DARBĀ IETVERTO SAĪSINĀJUMU SARAKSTS
A/S Akciju sabiedrība
BI Biznesa inkubators
BJR Baltijas jūras reģions
CSP Centrālā statistikas pārvalde
DE Vācija
DML Digitālie mācību līdzekļi
DU Daugavpils universitāte
EK Eiropas Komisija
EM Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija
EMKAPT Eiropas Mūžilga karjeras atbalsta politikas tīkls
ERAF Eiropas Reģionālās attīstības fonds
ES Eiropas Savienība
ESF Eiropas Sociālais fonds
ESK Ekonomiskā un sociālā kohēzija
EUR Eiro
FI Somija
FM Latvijas Republikas Finanšu ministrija
IKP Iekšzemes kopprodukts
IKT Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas
IM Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija
IU Individuālais uzņēmums
IZM Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija
JAK Jēkabpils Agrobiznesa koledža
JSPA Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra
km kilometri
KP Kredītpunkts
KPR Kurzemes plānošanas reģions
LDDK Latvijas Darba devēju konfederācija
LIAA Latvijas investīciju un attīstības aģentūra
LM Latvijas Republikas Labklājības ministrija
LPR Latgales plānošanas reģions
LR Latvijas Republika
LU Latvijas Universitāte
LV Latvija
LZA Latvijas Zinātņu akadēmija
LZP Latvijas Zinātnes padome
MK Ministru Kabinets
11
MVU Mazie un vidējie uzņēmumi
NAP Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.-2020.gadam
NVA Nodarbinātības valsts aģentūra
NVO Nevalstiskā organizācija
OECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for Economic Co-operation
and Development)
P&A Pētniecība un attīstība
PEST Makroekonomiskās vides analīzes metode, nosakot un izvērtējot tendences 4 kategorijās
(aspektos): politiskā (P), ekonomiskā (E), Sociālā (S) un tehnoloģiskā (T)
PIKC Profesionālās izglītības kompetences centrs
PMLP Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde
PPP Publiskā privātā partnerība
PVN Pievienotās vērtības nodoklis
SF Struktūrfondi
SI Slovēnija
SIA Sabiedrība ar ierobežotu atbildību
SMU Skolēnu mācību uzņēmumi
SVID Stiprās un vājās puses, iespējas, draudi (to analīze)
TEP Tehniski ekonomiskais pamatojums
TPK Tehnoloģiju pārneses kontaktpunkts
UNESCO Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (United Nations Educational,
Scientific and Cultural Organization)
UR Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs
VARAM Latvijas Republikas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
VIAA Valsts izglītības attīstības aģentūra
VID Valsts ieņēmumu dienests
VISC Valsts izglītības satura centrs
VPR Vidzemes plānošanas reģions
VRAA Valsts reģionālās attīstības aģentūra
VVI Vispārējā vidējā izglītība
ZPR Zemgales plānošanas reģions
12
PĒTĪJUMA REZULTĀTU APROBĀCIJA
Promocijas darba autores izvēlētā tēma cieši saistīta ar profesionālo darbību un
pieredzi. Autore kopš 1996.gada strādā Jēkabpils Agrobiznesa koledžā par profesionālo
mācību un studiju kursu pedagogu. Kopš 2012.gada vada ekonomikas katedru Jēkabpils
Agrobiznesa koledžā un turpina veikt pedagoģisko un pētniecisko darbu.
Promocijas darba autorei ir pieredze lektores darbā ar dažādām auditorijām,
strādājot LLU Ekonomikas fakultātes Jēkabpils nodaļā, SIA Biznesa augstskola
“Turība” Jēkabpils nodaļā, Nodarbinātības Valsts aģentūras Jēkabpils filiālē, SIA
„Mācību un konsultāciju centrs ABC”, Jēkabpils Tālākizglītības un informācijas
tehnoloģiju centrā.
Par pētījuma rezultātiem un promocijas darba saturu autorei ir
publikācijas Latvijas un ārzemju starptautiskajos izdevumos:
1) Veipa I., Jermolajeva E., Azena L. (2017) Professional and Qualified Workforce for
the Regions of Latvia – the Challenge of the 21st Century. Reģionālais Ziņojums.
Pētījumu materiāli/ Regional Review. Research papers, 13 (2017), Daugavpils:
Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2017, 64.-79. lpp. ISSN
1691-6115, Ind. in EBSCO, ProQuest, WINIR (Latvija)
2) Veipa I., Kozlovska S. (2014) Vocational Guidance Need. Journal of US-China
Public Administration, Nr10, (96).,pp.1029- 1034 ISSN 1548-6591. (iekļauts
Database of EBSCO, Chinese Database of CEPS, Chinese Scientific Journals
Database) (ASV)
3) Veipa I., Holodoviča V. (2014) Eiropas savienības struktūrfondu sniegtās atbalsta
iespējas biedrībām Latvijā. IV starptautiskajā jauno pētnieku un studentu zinātniski
praktiskās konferences rakstu krājums „Izaicinājumu un iespēju laiks: problēmas,
risinājumi, perspektīvas”, 226.-230 lpp. ISBN 978-9984-47-091-7. Rīga, (Latvija)
4) Veipa I., Putra D. (2013) Efektīvas profesionālās orientācijas sistēmas izveides
priekšnosacījumi. 3.starptautiskajā jauno pētnieku un studentu zinātniski
praktiskajā konferencē „Izaicinājumu un iespēju laiks: problēmas, risinājumi,
perspektīvas” materiālu krājums. 107.-111.lpp. ISBN 978-9984-47-077-1, Rēzekne,
(Latvija)
5) Veipa I. (2013) Role of marketing in forming of effective Professional orientation
system. Economic and Social Development 2nd International Scientific Conference
Book of Papers, pp. 1369-1372. ISBN 978- 961-6825-73- 3, Paris (Francija)
6) Veipa I. (2013) Netiešās reklāmas loma profesionālās izglītības popularizēšanā
Latvijā. DU Starptautiskās zinātniskās konferences „sociālās zinātnes reģionālajai
attīstībai 2012: finanšu kapitāla ietekme uz reģiona ekonomisko konkurētspēju”
materiāli. III daļa. ekonomikas aktualitātes”, ISBN 978-9984-14-640-9, Daugavpils
https://du.lv/wp-content/uploads/2013/10/16Veipa.pdf Ir iekļauts datu bāzē:
GESIS SocioGuide
7) Veipa I. (2012) The importence of cooperation between vocational education
institutions and companies in the business specialists training. Daugavpils
Universitāte Reģionālais ziņojums Nr8, 64.-72.lpp. ISSN 1691-6115, Daugavpils
(Latvija)
8) Veipa I., Strautiņa I. (2012) Tirgus pētījums ”Nekvalificētā darbaspēka
pieprasījums pēc 3.līmeņa vidējās profesionālās izglītības Jēkabpilī un novadā”.
Konferences rakstu krājums II Starptautiskā jauno pētnieku un studentu zinātniski
praktiskā konference „Izaicinājumu un iespēju laiks: problēmas, risinājumi,
perspektīvas”, 93.-97.lpp. ISBN 978-9984-47-064-1, Rēzekne (Latvija)
13
9) Veipa I. (2007) Studentu radošās aktivitātes veicināšana studiju procesā.
Konferences rakstu krājums Biznesa un vadības izglītības konkurētspējas
priekšrocību meklējot Starptautiskā konference, 55.-59.lpp. ISBN 978-9984-779-
57-7, Rēzekne (Latvija)
Publicētas tēzes
1) Veipa I. (2017) Kvalificēta darbaspēka piesaistes risinājumi reģionā. Jēkabpils
Agrobiznesa koledžas zinātniski praktiskā konference, tēžu krājums
„Tautsaimniecības attīstību ietekmējošo faktoru izpēte un analīze – 2017” 10.-
11.lpp. ISBN 978-9984-691-24-4, Jēkabpils (Latvija)
2) Veipa I., Longo M.R. (2015) Reducing youth unemployment is the common
problem for the European Union (EU). International Scientific Practical Conference
Research and Analysis of the Factors which Influence Development of Economics -
2015 38.-39.lpp. ISBN 978-9984-691-20-6, Jēkabpils (Latvija)
3) Veipa I., Kaļva D. (2015) Pētījums par duālo apmācību Vācijā. Jēkabpils
Agrobiznesa koledžas 4.Lietišķo pētījumu konferences tēžu krājums, 10.-11.lpp.
ISBN 978-9984-691-22-0, Jēkabpils (Latvija)
4) Veipa I. (2013) Inovatīva uzņēmuma priekšrocības. Daugavpils Universitātes
55.Starptautiskā zinātniskā konferences tēžu krājums.101.lpp. ISBN 978-9984-14-
612-6, Daugavpils (Latvija)
5) Veipa I. (2013) Role of marketing in forming of effective Professional orientation
system."Economic and Social Development.The 2nd International Scientific
Conference Book of Abstracts ". pp.199. ISBN 978-961-6825-72-6, Paris (Francija)
6) Veipa I. (2012) Jaunie speciālisti - uzņēmējdarbības attīstības virzītājspēks Latgales
reģionā. Starptautiskā konference “Reģionālā pievilcība un ilgtspēja globālās
lokalizācijas laikmetā” International Scientific Conference “Regional
Attractiveness and Sustainability in Times of Glocalisation, http://hipilatlit.ru.lv,
Rēzekne (Latvija)
7) Veipa I. (2012) Netiešās reklāmas loma profesionālās izglītības popularizēšanā
Latvijā. Tēžu publikācija rakstu krājumā 7.Starptautiskajā zinātniskajā konferencē
„Sociālās zinātnes reģionālajai attīstībai 2012: Finanšu kapitāla ietekme uz reģiona
ekonomisko konkurētspēju”,28.-29.lpp. ISBN 978-9984-14-589-1, Daugavpils
(Latvija)
8) Veipa I. (2011) Profesionālās izglītības iestādes un uzņēmēju sadarbības nozīme
uzņēmējdarbības speciālistu apmācības procesā. Daugavpils Universitātes
starptautiskā zinātniskā konference Eiropas integrācijas sociālā un ekonomiskā
dimensija: problēmas, risinājumi, perspektīvas, 22.-23.lpp. ISBN 978-9984-14-545-
7, Daugavpils
Dalība starptautiskajās un zinātniski praktiskajās konferencēs (ar referātu, stenda
ziņojumu)
Kvalificēta darbaspēka piesaistes risinājumi reģionā. Jēkabpils Agrobiznesa
koledžas zinātniski praktiskā konference „Tautsaimniecības attīstību ietekmējošo
faktoru izpēte un analīze – 2017” 17.05.2017. Jēkabpils (Latvija)
Reducing youth unemployment is the common problem for the European Union
(EU). International Scientific Practical Conference Research and Analysis of the
Factors which Influence Development of Economics -2015 14.05.2015. Jēkabpils
(Latvija)
Pētījums par duālo apmācību Vācijā. Jēkabpils Agrobiznesa koledžas 4.Lietišķo
pētījumu konference, 26.11.2015. Jēkabpils (Latvija)
14
Eiropas savienības struktūrfondu sniegtās atbalsta iespējas biedrībām Latvijā”. IV
starptautiskās jauno pētnieku un studentu zinātniski praktiskā konference
„Izaicinājumu un iespēju laiks: problēmas, risinājumi, perspektīvas”, 15.-16.05.
2014. Rīga (Latvija)
Inovatīva uzņēmuma priekšrocības. Daugavpils Universitātes 55.Starptautiskā
zinātniskā konference, 10.-12.04.2013. Daugavpils (Latvija)
Role of marketing in forming of effective Professional orientation system.
"Economic and Social Development. The 2nd International Scientific Conference ".
04.- 05.04.2013. Paris (Francija)
Efektīvas profesionālās orientācijas sistēmas izveides priekšnosacījumi.
3. starptautiskā jauno pētnieku un studentu zinātniski praktiskā konference
„Izaicinājumu un iespēju laiks: problēmas, risinājumi, perspektīvas”. 16.-
18.05.2013. Rēzekne (Latvija)
Jaunie speciālisti - uzņēmējdarbības attīstības virzītājspēks Latgales reģionā.
Starptautiskā konference “Reģionālā pievilcība un ilgtspēja globālās lokalizācijas
laikmetā” International Scientific Conference “Regional Attractiveness and
Sustainability in Times of Glocalisation, 08.- 09. 11.2012. Rēzekne (Latvija)
Netiešās reklāmas loma profesionālās izglītības popularizēšanā Latvijā.
7.starptautiskā zinātniskā konferencē „Sociālās zinātnes reģionālajai attīstībai
2012: Finanšu kapitāla ietekme uz reģiona ekonomisko konkurētspēju”, 08.11. -
11.11.2012., Daugavpils (Latvija)
Studiju procesa pilnveides nepieciešamība. Jēkabpils Agrobiznesa koledžas lietišķo
pētījumu konference, 05.12.2012. Jēkabpils (Latvija)
Uzņēmējdarbības attīstības ietekmējošo faktoru izpēte Latgales-Utenas pārrobežu
reģionā. Jēkabpils Agrobiznesa koledžas Starptautiskā zinātniskā konference
„Tautsaimniecības attīstību ietekmējošo faktoru izpēte un analīze-2012”,
16.05.2012. Jēkabpils (Latvija)
Profesionālās izglītības iestādes un uzņēmēju sadarbības nozīme uzņēmējdarbības
speciālistu apmācības procesā. Starptautiskā zinātniskā konference „Eiropas
integrācijas sociālā un ekonomiskā dimensija: problēmas, risinājumi,
perspektīvas”, 03.- 05.11.2011. Daugavpils (Latvija)
Studentu mārketinga pētījumu organizēšana Jēkabpils Agrobiznesa koledžā.
Jēkabpils Agrobiznesa koledžas starptautiskā zinātniskā konference
„Tautsaimniecības attīstību ietekmējošo faktoru izpēte un analīze 2009”,
28.05.2009. Jēkabpils (Latvija)
Darba devēju prasības Namu apsaimniekošanas un pārvaldīšanas speciālistam.
Jēkabpils Agrobiznesa koledžas lietišķo pētījumu konference, 25.11.2009. Jēkabpils
(Latvija)
Studentu radošās aktivitātes veicināšana studiju procesā. Rēzeknes Augstskolas
starptautiskā konference “Biznesa un vadības izglītības konkurētspējas priekšrocību
meklējot”, 26.04.2007. Rēzekne (Latvija)
The promotion of students creative activities during the process of studies.
International Methodical- Practical Conference Educational Ideas and usage of
Technologies in modern school. 12.04.2006. Šauļi (Lietuva)
Dalība projektos:
ESF projekts «Profesionālo izglītības iestāžu audzēkņu dalība darba vidē balstītās
mācībās un mācību praksēs uzņēmumos» Nr. 8.5.1.0/16/I/001 atbilstoši SAM 8.5.1.
(2017.-2023.);
15
Valsts pētījumu programmas „Tautsaimniecības transformācija, gudra izaugsme,
pārvaldība un tiesiskais ietvars valsts un sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai jaunas
pieejas ilgtspējīgas zināšanu sabiedrības veidošanai (EKOSOC-LV)” 5.2.3.
apakšprojektā „Latvijas lauku un reģionālās attīstības procesi un iespējas zināšanu
ekonomikas kontekstā” (2016.-2017.);
ESF Darbības programmas 2007. - 2013.gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība”
1.2.1.1.2.apakšaktivitātes „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu kompetences
paaugstināšana” projekta „Profesionālo mācību priekšmetu pedagogu un prakses
vadītāju teorētisko zināšanu un praktisko kompetenču paaugstināšana” Vienošanās
Nr.2010/0043/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/001 projekta praktisko pasākumu
īstenošanas satura eksperte Komercpakalpojumu nozarē; dalība projekta stažēšanās
programmās (2010.-2013.):
o uzņēmējdarbības nozares pedagogiem un prakšu vadītājiem praktisko
kompetenču konkursā “WorldSkills 2011” Londonā;
o starptautiskajā seminārā un praktisko kompetenču konkursā „Quality and
Attractiveness of Vocational Education and Training” combined with the Taijata
2012 National Skills Comptition Jyvaskyla, Somijā.
Latvijas-Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas 2007.-2013.gadam projektā
„Uzņēmējdarbības attīstības kapacitātes veicināšana Latgales – Utenas pārrobežu
reģionā/ REGION INVEST” (Nr. LV-LT/1.1./LLII-119/2010/25) (2011.-2012.)
pētniece;
ESF projekta „1.līmeņa profesionālās augstākās studiju programmas „Datortīklu
administrators” ieviešana” dalībniece (2010.-2011.)
ESF projekta līdzautore un metodiķe „Izglītības programmas „Grāmatvedība”
modernizācija Jēkabpils Agrobiznesa koledžā” (2006.-2007.);
ESF projekta ”Izglītības programmas ” Mazumtirdzniecības komercdarbinieks”
izstrāde un īstenošana” līdzautore, dalībniece (2005.-2006.).
2013.gadā I.Veipa ir ieguvusi Valsts izglītības satura centra ārštata metodiķa statusu,
bet 2005.gadā - ASV Ekonomiskās izglītības nacionālas padomes (NCEE) apstiprinātas
programmas “Trainer of trainers” sertifikātu.
Promocijas darba autore ir organizējusi un īstenojusi valsts nozīmes pasākumus
“Jaunais profesionālis”, Latvijas profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu biznesa plānu
konkursus, organizējusi un vadījusi praktiskās darbības seminārus par profesionālās
meistarības konkursu organizēšanu, konkursa uzdevumu sastādīšanu un izvērtēšanu
profesionālās izglītības iestāžu profesionālo mācību priekšmetu pedagogiem, prakses
vadītājiem uzņēmējdarbības nozarē.
Stažēšanās un darbs ārvalstu zinātniskajās bibliotēkās
Stāžēšanās Erasmus+ personāla mobilitātes programmā Pedagoģijas Metodiskajā centrā
Trenčinā (Slovākija) 04.01.-07.01.2016.gadā; Berufsbildende Schulen Anhalt-Bitterfeld
Bitterfeldā (Vācija) no 14.04.-16.04.2016.gadā. Baltkrievijas Nacionālajā bibliotēkā
Minskā (Baltkrievija) no 9.04. līdz 12.04.2013.gadā.
16
IEVADS
Pētījuma tēmas aktualitāte
Augsti izglītota un profesionāla darbaspēka sagatavošana, investīcijas
cilvēkkapitālā, sabiedrības motivācija zināšanu apguvei un prasmīgai pielietošanai ir
viens no izšķirošajiem faktoriem Latvijas attīstībai 21. gadsimtā, lai nodrošinātu
Latvijas izaugsmi Eiropas un globālā mērogā. Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis,
ierobežotie izejvielu un enerģētikas resursi nosaka, ka galvenais Latvijas konkurētspēju
noteicošais faktors ir izglītoti iedzīvotāji un kvalificēts darbaspēks (Latvijas ilgtspējīgas
attīstības pamatnostādnes, 2002).
Politiski ekonomiskā situācija valstī mudina domāt par to, kur paliek veiksmīgi
uzņēmēji, konkurētspējīgi ražotāji, profesionāli un kvalificēti sava aroda speciālisti?
Promocijas darba autore vairāk kā 20 gadus strādā profesionālās izglītības iestādē un
ikdienā saskaras ar audzēkņu un studentu zināšanu un prasmju apgūšanas procesu, tāpēc
pilnībā piekrīt apgalvojumam, ka profesionālās izglītības galvenā misija ir kļūt par
atbalstu nozaru un uzņēmumu konkurētspējai un attīstībai. Bez šobrīd nozarēs aktuālo
profesionālo kvalifikāciju un specializāciju precīzas struktūras un tieši tai atbilstoša
izglītības programmu piedāvājuma profesionālā izglītība nekad neizpildīs savu galveno
misiju (Traidās, 2015). Šādu “precīzu struktūru” un izglītības pieprasījuma un
piedāvājuma sabalansētību nav iespējams sasniegt bez iesaistīto pušu vēlmes un
motivācijas komunicēt savā starpā un praktiski ieviest dažādus sadarbības pasākumus.
Katru gadu daļa izglītojamo dažādu iemeslu dēļ tiek atskaitīti no profesionālās
izglītības iestādēm. Visvairāk tiek atskaitīti tieši pirmā kursa audzēkņi, taču ir arī
tendence, ka viena daļa absolventu neuzsāk darba gaitas izvēlētajā profesijā. Tas varētu
liecināt gan par nepietiekamu karjeras izglītību, gan par nepietiekamu jauniešu
motivāciju un interesi par izziņas procesu, kā arī par izglītības programmām, kuras īsti
neatbilst Latvijas, ES un globālā tirgus prasībām.
Profesionālo izglītību nepieciešams pieskaņot darba tirgum. Par to liecina darba
devēju izteikumi, augstais bezdarba līmenis valstī un arī grūtības, ar kurām saskaras
profesionālo izglītības iestāžu beidzēji, meklējot darbu. Tajā pašā laikā Latvijā joprojām
var saskarties ar situāciju, kad trūkst informācijas par to, kādas ir reālās darba tirgus
prasības darbaspēkam konkrētajā laika periodā, nemaz jau nerunājot par nākotnes
prognozēm.
Jāpiebilst, ka arī finansējums uz vienu izglītojamo profesionālajā izglītībā
Latvijā ir viens no zemākajiem OECD valstīs: no mums atpaliek tikai Ungārija un
Turcija (OECD, 2016). Turklāt lielākajā daļā OECD valstu audzēkņu izglītošanai
profesionālajās skolās tiek piešķirts vairāk naudas nekā skolēnu mācīšanai
vispārizglītojošā vidusskolā. Latvijā finansējums abiem izglītības veidiem ir līdzīgs,
tomēr “parastās” vidusskolas finansiāli tiek atbalstītas nedaudz dāsnāk. Tās gadā saņem
5241 ASV dolāru (OECD ziņojumā visas summas minētas ASV dolāros) par viena
skolēna izglītošanu, kamēr profesionālās vidusskolas – 4599 dolārus.
Lai labāk apzinātu darba tirgus attīstības tendences, ir nepieciešami gan
zinātniski pētījumi, gan prognozes nozaru attīstībā valsts mērogā, gan pašvaldību
līmenī, gan arī sociālo partneru prognozes. Līdz šim Latvijā trūkst atbilstošu un
pietiekami efektīvu metožu un mehānismu šādu datu apkopošanai un analīzei, kurus
pielietot darba tirgus tendenču prognozēšanā Latvijas reģioniem. Nav veikti pētījumi arī
ekonomisko ieguvumu vai zaudējumu aprēķināšanai, kas varētu rasties, ieviešot un
realizējot vienu vai otru pasākumu kompleksu.
Globālās pārmaiņas, kas bieži tiek sauktas par „21. gadsimta prasmju”
(piemēram, radošums, kritiskā domāšana, komunikācija, sadarbība un citas) kustību,
17
palīdz pavirzīt skolas tuvāk tādiem mācīšanas modeļiem, kas labāk sagatavo skolēnus
veiksmīgai mācību apgūšanai, darbam un dzīvei. OECD prasmju stratēģija tam atbild,
mainot fokusu no kvantitatīvas cilvēkkapitāla veidošanas (kas tiek mērīta formālās
izglītības gados) uz prasmēm, kuras cilvēki tiešām apgūst, pielieto un pilnveido savas
dzīves laikā (OECD, 2016)
Ņemot vērā ļoti izteiktās sociāli ekonomiskās atšķirības Latvijas galvaspilsētā
Rīgā un visā pārējā Latvijas teritorijā, Latviju nosacīti var iedalīt 2 lielos reģionos –
Rīga un reģioni ārpus Rīgas (Boroņenko, 2007). Abiem reģioniem raksturīgs atšķirīgs
attīstības process un ekonomiskās attīstības stadijas (attīstītība) (Lonska, 2014), līdz ar
to arī reģionu ekonomikas kopējās veiktspējas nodrošināšanai būs atšķirīgas vajadzības
pēc konkrētā darbaspēka kvalifikācijas līmeņa. Taču jebkurā gadījumā profesionālās
izglītības skolām, augstskolām un tādējādi arī mācību programmām ir jāatbilst
darbaspēka un sabiedrības mūsdienu vajadzībām, ir jākoncentrējas uz 21.gadsimta
prasmju, iemaņu, zināšanu un attieksmju apgūšanu, attīstot spējas reaģēt reālās
situācijās, nevis tikai iemācoties mācību grāmatās iegūstamos faktus un formulas.
Tas palielinātu apmācāmo radošuma un inovāciju līmeni, nodrošinātu
sekmīgāku prasmju apguvi, veiksmīgāku darbavietu atrašanu vēlāk, profesionāla un
kvalificēta darbaspēka nodrošinājumu visā Latvijas teritorijā un celtu kopējo sabiedrības
labklājības līmeni.
Problēmas izpētes līmenis
Promocijas darba autore pievēršas darbaspēka sagatavošanas jautājumam, ar to
saprotot speciālistu apmācību profesionālajā izglītībā, kas ietver mācību procesu
izglītības iestādēs, gan arī mācību un kvalifikācijas prakses uzņēmumā.
Visaptverošā kapitāla koncepcija bija sākumposms cilvēkkapitāla teorijas
attīstībai. Tā tika veidota un kļuva par patstāvīgu virzienu pasaules ekonomikā 20.gs 50-
to gadu beigās, 60-to gadu sākumā. Teorijas pamatlicējs bija ASV ekonomists, Čikāgas
ekonomikas skolas pārstāvis Teodors Šulcs (T.Schultz). Galvenie šīs teorijas aspekti
tika izklāstīti publikācijā „Kapitāla veidošana par pamatu izmantojot izglītību” (Capital
Formation by Education), publicēta 1960.g. T.Šulcs izvirzīja ideju par izglītības
kapitālu, kā cilvēkkapitāla sastāvdaļu, kura veidošana ir atkarīga no veiktajiem
ieguldījumiem jeb investīcijām izglītībā. Tālāk cilvēkkapitāla teorijas jautājumi tika
attīstīti publikācijā „Investīcijas cilvēkkapitālā” (Investment in Human Capital), kas
publicēta 1961.g. Zinātnieks definēja cilvēkkapitāla teoriju kā „zināšanas un iemaņas,
kuras cilvēki, mācoties un profesionāli sagatavojoties, iegūst kā kapitālu. Šāds kapitāls
ir pārdomātu investīciju produkts, kurš dod ieņēmumus”. Gandrīz vienlaicīgi ar
T.Šulcu, cilvēkkapitāla koncepciju attīstīja ASV ekonomists, Čikāgas ekonomikas
skolas pārstāvis G.Bekers (G.Becker). 1962.g. ekonomikas zinātņu žurnālā viņš
publicēja rakstu „Investīcijas cilvēkkapitālā” (Investment in Human Capital), bet
1964.g. viņš publicēja savu fundamentālo darbu „Cilvēkkapitāls: teorētiskā un
empīriskā analīze” (Human Capital: A Theoretical and Empirical Analysis). Šīs
grāmatas otrais izdevums tika izdots 1975.g. (Human capital: A Theoretical and
Empirical Analysis, with Special Reference to Education), bet trešais – 1994.g. Minētie
darbi noteica galvenos virzienus tālākai šīs jomas izpētei pasaulē. G.Bekers
cilvēkkapitāla teorijā uzsvēra, ka investīcijas izglītībā, apmācības darbavietā pozitīvi
ietekmē darbinieka produktivitāti un algas pieaugumu un veicina ekonomisko izaugsmi
kopumā.
Cilvēkkapitāla struktūrā tika ņemtas vērā tādas komponentes, kas tiek
izmantotas profesionālā darbībā jaunu produktu radīšanai (L.Turous, H.Bovens,
J.Kolemans, E.Dolans, D.Lindsejs, S.Djatlovs, T. Davenports, L.Prusaks). Vairāki
zinātnieki piedāvā ņemt vērā ne tikai cilvēkkapitāla lielumu, bet arī to, kāds pozitīvs
18
rezultāts uzņēmumā, sabiedrībā, valsts sociālekonomiskajā attīstībā tiek radīts tā
izmantošanas laikā (N.Bontis, N.Dragonetti, K.Džeikobsens, G. Roos, I.Lapiņa).
Pētījuma mērķis: izstrādāt piemērotāko ekonomiski pamatotu mehānismu
profesionāli izglītota darbaspēka sagatavošanai Latvijas reģioniem, ņemot vērā 21.
gadsimta izglītības, darba tirgus un reģionālās attīstības tendences Latvijā un Eiropā.
Pētījuma uzdevumi:
1. Izpētīt cilvēkkapitāla, intelektuālā kapitāla, darbaspēka un citu promocijas tēmai
nozīmīgāko terminu būtību un ietekmi uz reģionu attīstību Latvijā 21.gadsmitā.
2. Analizēt profesionālās izglītības (t.sk. darba vidē balstītas mācības) un karjeras
izglītības lomu, pieejamību un ietekmi uz kvalificēta un profesionāla darbaspēka
attīstību Latvijā, salīdzinot ar citu Eiropas valstu pieredzi, kā arī apzinot uzņēmēju
un vietējo pašvaldību viedokļus par kvalificēta darbaspēka sagatavošanu reģioniem
Latvijā.
3. Izstrādāt profesionālās izglītības iestāžu, uzņēmēju, vietējo pašvaldību un valsts
iestāžu sadarbībā balstītu profesionāli izglītota un kvalificēta darbaspēka piesaistes
mehānismu reģioniem Latvijā.
Pētījuma hipotēze: darbaspēka sagatavošanai jābalstās uz sistēmiski izviedotu
sadarbību starp profesionālās izglītības iestādēm, uzņēmējiem, valsts un pašvaldību
institūcijām, lai racionāli izmantotu finanšu resursus speciālistu apmācībai un piesaistītu
reģioniem nepieciešamos darbiniekus.
Pētījuma objekts: profesionālā izglītība Latvijā.
Pētījuma priekšmets: profesionāli apmācīta darbaspēka sagatavošanas
mehānisms reģioniem Latvijā.
Pētījuma teorētiskā un metodoloģiskā bāze
Izmantotās metodes:
monogrāfiskā metode - zinātniskās literatūras izpēte un analīze, ekonomiski
socioloģisko pētījumu rezultāti un cita primārā informācija;
loģiski konstruktīvā metode - loģiskā analīze un sintēze;
statistisko datu analīzes metode - oficiālās statistikas (CSP un EUROSTAT)
datu analīze, grupēšana un dinamikas analīze;
socioloģisko pētījumu metodes: a) ekspertaptauja (lai noskaidrotu ekspertu,
uzņēmumu un pašvaldību pārstāvju viedokļus par pētāmo problemātiku); b)
kvantitatīvā aptauja (anketēšana); c) intervijas latviešu un angļu valodās;
SVID analīze, PEST analīze, lai uzskatāmi sagrupētu profesionāla un kvalificēta
darbaspēka sagatavošanu un piesaisti reģioniem ietekmējošos ārējos un iekšējos
faktorus un uzlabojumu iespējas;
EKD modelēšanas metode (no angļu valodas - Enterprise Knowledge
Development) – EKD pamatprincipu pielietošana kvalificēta darbaspēka
piesaistes mehānisma reģioniem Latvijā izstrādē, t.sk. konkrētu sadarbības
pasākumu un priekšlikumu izstrādē adaptēšanai vietējās pašvaldībās;
Ekonomiskie aprēķini par valsts finansējuma grāmatveža speciālista
sagatavošanā efektīvu izmantošanu Jēkabpils Agrobiznesa koledžā un
ieguvumiem no profesionālās izglītības iestāžu, uzņēmēju, valsts iestāžu un
vietējo pašvaldību sadarbības mehānisma ieviešanas, balstoties uz Jēkabpils
Agrobiznesa koledžas piemēra;
grafiskā un kartogrāfiskā metode (statistisko datu apkopošanas rezultātā un
analīžu gaitā iegūto datu vizualizācija attēlos un tabulās).
Pētījuma informatīvā bāze:
ārvalstu un Latvijas zinātnieku publicēti materiāli - zinātniskās monogrāfijas un
raksti, starptautisko zinātnisko institūciju izstrādnes;
19
Latvijas valsts iestāžu pētījumi un ziņojumi, starptautisko organizāciju ziņojumi,
tai skaitā ES līdzfinansēto projektu ietvaros veiktie zinātniskie pētījumi;
Latvijā aizstāvētie promocijas darbi;
promocijas darba autores publicētie un starptautiskās zinātniskās konferencēs
prezentētie darbi;
Lursoft, Centrālās statistikas pārvaldes, Eurostat datu bāzes.
Pētījuma ierobežojumi
Pētījuma tēmas mērogs ierobežots 8 dažādos aspektos: 1) ģeogrāfiskajā ziņā; 2)
reģionālo attīstību veicinošo faktoru ziņā; 3) darbaspēka attīstību un pieejamību
veicinošo faktoru ziņā; 4) darbaspēka prasmīguma, kvalitātes un konkurētspējas ziņā; 5)
kvalificēta darbaspēka attīstību veicinošo faktoru ziņā; 6) kvalificēta darbaspēka
attīstību veicinošas izglītības vides faktoru ziņā; 7) tiek likts uzsvars uz trešo
profesionālās kvalifikācijas līmeni — paaugstināta teorētiskā sagatavotība un
profesionālā meistarība, kas dod iespēju veikt noteiktus izpildītāja pienākumus, kuros
ietilpst arī izpildāmā darba plānošana un organizēšana (atbilst ceturtajam Latvijas
kvalifikāciju ietvarstruktūras līmenim); 8) darba tirgus prasībām atbilstīgas
profesionālās izglītības kvalitāti ietekmējošo faktoru ziņā.
Pētījuma “fons” Pētījuma ierobežojums 1) Ģeogrāfiskais “fons” - Eiropa un
Latvija Reģioni ārpus Rīgas (Zemgales, Latgales, Vidzemes,
Kurzemes plānošanas reģioni) 2) Reģionālā attīstība un reģiona
attīstītības līmeņa paaugstināšana Intelektuālā kapitāla loma reģionu attīstībā un attīstītībā
3) Darbaspēka attīstības un
pieejamības nodrošināšana Izglītības vide - kā darbaspēka attīstību, atbilstību un
pieejamību ietekmējošs faktors 4) Darbaspēks Kvalificēts darbaspēks - lietpratīgs, prasmīgs,
konkurētspējīgs 5) Kvalificēta darbaspēka attīstības
process Karjeras izglītības, duālās apmācības loma un
mūžizglītības nozīme kvalificēta darbaspēka attīstībā 6) Izglītības vide kvalificēta
darbaspēka attīstības un
pieejamības nodrošināšanai
Profesionālās izglītības vide – kā kvalificēta darbaspēka
attīstību, atbilstību un pieejamību ietekmējošs faktors
7) Profesionālā izglītība Profesionālās kvalifikācijas 3.līmenis 8) Profesionālo izglītību ietekmējošie
faktori Sociālais dialogs, stratēģiska sadarbība: profesionālās
izglītības iestāžu-pašvaldības-uzņēmumu-citu
iesaistīto partneru sadarbības platforma – kā galvenā
kvalificēta darbaspēka piesaistes mehānisma sastāvdaļa
1. Promocijas darba izstrādes laikā veikta izpēte gan valsts līmenī, gan četru Latvijas
esošo reģionu: Kurzemes, Vidzemes, Zemgales un Latgales (izņemot Rīgas reģionu)
līmenī, ar terminu “reģions” saprotot valsts teritorijas administratīvu daļu, kas
neatrodas pie (atrodas tālu no) valsts galvaspilsētas (Boroņenko, 2009).1 Katram
reģionam raksturīga specifiska ekonomika un sava identitāte.
2. Dažādas zinātnes nozares fokusējas uz vienu vai otru reģionu veidojošo faktoru un
tādējādi jēdziens „reģions” pēc satura var tikt definēts atšķirīgi. Šī pētījuma
kontekstā “reģions” tiek saprasts kā sociāli ekonomiskais termins, kas ļauj izdalīt
centru un attiecīgi perifēriju (Zobena, 2005).
3. Šis viedoklis ļauj pieņemt, ka Latvijā faktiski eksistē divi lieli reģioni – Rīga un
reģioni ārpus Rīgas (visa pārējā Latvijas teritorija), īpaši uzsverot šo reģionu
1 Saskaņā ar reģionālās ekonomikas metodoloģiju un Latvijas zinātnieku darbos pielietoto skaidrojumu gan valstis, gan
valsts iekšējie reģioni definējami kā teritoriālās vienības, kas tiek saprastas kā reģioni (Boroņenko, 2009)
20
neviendabīgo ekonomisko attīstību, atšķirības pārvaldes procesos, resursu
pieejamībā, utt. (Boroņenko, 2007) Līdz ar to iespējams pētīt, analizēt un izstrādāt
kvalificēta darbaspēka piesaistes mehānismu Rīgas reģionam un pārējai Latvijas
teritorijai.
4. Promocijas darba pētījuma mērķis ir profesionāla un kvalificēta darbaspēka
sagatavošanas un piesaistes mehānisma izstrāde ne- Rīgas reģionam (jeb četriem no
pieciem Latvijas reģioniem – Latgalei, Zemgalei, Vidzemei un Kurzemei). Pētījuma
rezultātus var praktiski izmantot visi Latvijā esošie reģionālās nozīmes attīstības
centri (Aizkraukle, Alūksne, Balvi, Bauska, Cēsis, Dobele, Gulbene, Krāslava,
Kuldīga, Limbaži, Līvāni, Ludza, Madona, Ogre, Preiļi, Saldus, Sigulda, Smiltene,
Talsi, Tukums un Valka), kā arī astoņi no deviņiem nacionālas nozīmes attīstības
centriem, izņemot Rīgu (Daugavpils, Jēkabpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne,
Valmiera un Ventspils) 2
5. Pētījumā apskatīti vairāki reģionālā attīstības un reģiona attīstītības līmeņa celšanas
priekšnoteikumi un to ietekmējošie faktori, taču lielākā uzmanība vērsta tieši uz
intelektuālā kapitāla lomu reģionu attīstībā un attīstītībā (Lonska, 2014) 3, jo
autore ir pārliecināta, ka intelektuālā kapitāla attīstība un pieejamība ne-Rīgas
reģionā ir būtiski svarīga reģiona konkurētspējas saglabāšanai.
6. Darbaspēka attīstību un pieejamību kopumā nodrošināšana vairāki faktori: a) ar
darba tirgu tiešā veidā saistīti (iekšējie) faktori, un b) darba tirgu un kvalificētu
darbaspēka pieejamību ietekmējoši ārējie faktori. Autore primāri pievēršas un
detalizēti analizē tikai vienu no kvalificēta darbaspēka attīstību, atbilstību un
pieejamību ietekmējošo faktoru grupām, t.i. izglītības vidi.
7. Pētot darbaspēka kā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, strādnieku, personāla,
pašnodarbinātu personu un darba devēju – jēdzienus, darbaspēka pieejamību un tās
uzlabošanas iespējas Latvijas teritorijā ārpus Rīgas, autore pievēršas tikai daļai no
kopējā “darbaspēka apjoma”, t.i. profesionāli izglītotam un kvalificētam
darbaspēkam. Latvijā praktiski nav veikti pētījumi un analizēti dati par kvalificēta
darbaspēka atgriešanos reģionos. Promocijas darba apjomu ietekmē arī privātā
sektora (uzņēmēju) informācijas konfidencialitāte attiecībā uz personāla politikas
jautājumiem.
8. Kvalificēta darbaspēka attīstības un pieejamības procesa izpēte tiek ierobežota ar 3
faktoru padziļinātu izpēti un analīzi - karjeras izglītības loma, duālās apmācības
loma un mūžizglītības nozīme kvalificēta darbaspēka attīstībā un pieejamības
uzlabošanā. Autore uzskata, ka šie 3 faktori ir un turpmākajos gados arī būs paši
būtiskākie veiksmīgai kvalificēta darbaspēka sagatavošanai un nodrošināšanai valsts
reģionu attīstībai. Promocijas darba izstrāde ir apgrūtināta ar ierobežotu statistiskās
informācijas pieejamību par karjeras izglītības un profesionālās izglītības sistēmu
raksturojošiem datiem Latvijas iekšējo plānošanas reģionu griezumā.
9. Analizējot kopējo izglītības vidi Latvijā kvalificēta darbaspēka attīstības un
pieejamības nodrošināšanai un LR EM darba tirgus prognozes līdz 2030.gadam,
arvien lielākas cerības un atbildība nākotnē tiek likta uz profesionālās izglītības
sistēmu kā vienu no nozīmīgiem profesionāla un kvalificēta darbaspēka attīstību,
atbilstību un pieejamību ietekmējošiem faktoriem.
10. Savukārt, profesionālo izglītību ietekmējošo faktoru analīzes rezultātā izvirzījās
galvenā kvalificēta darbaspēka piesaistes uzlabošanas forma reģioniem Latvijā, t.i.
sociālais dialogs, stratēģiska sadarbība un profesionālās izglītības iestāžu-
2 Saskaņā ar LR VARAM nacionālās un reģionālas nozīmes centru iedalījumu 3 Saskaņā ar Attīstības ekonomikas atziņām teritorijas attīstība tiek skatīta kā process, kuram ir konkrēts rezultāts
(mērķis): pats attīstības process ir teritoriju kapitāla kvantitatīvais pieaugums un akumulēšana, bet šī procesa gaitā sasniegtais kvalitatīvais rezultāts ir teritoriju attīstītība (Lonska J., 2014)
21
pašvaldības-uzņēmumu-citu iesaistīto partneru ciešākas sadarbības nepieciešamība –
konkrēti priekšlikumi praktiskiem sadarbības pasākumiem (iesaistīto pušu
sadarbības platforma) ir autores promocijas darba galvenā praktiskā novitāte.
Promocijas darba zinātniskā novitāte un praktiskais pielietojums
Zinātniskās novitātes
Pirmo reizi kompleksi izanalizēti profesionāli sagatavota un kvalificēta darbaspēka
attīstību un pieejamību ietekmējošie faktori un kvalificēta darbaspēka piesaistes
process reģioniem Latvijā, kā arī piedāvāts jauns kvalificēta darbaspēka piesaistes
uzlabošanas mehānisms (ar četrām galvenajām iesaistītajām pusēm, kuras
sadarbojas vienas mērķa – kvalificēta darbaspēka piesaistes uzlabošanas – labā).
Pirmo reizi vispusīgi Latvijā izanalizēti profesionālās izglītības vidi ietekmējošie
ārējie faktori, t.sk. karjeras izglītības sistēmas un duālās apmācības procesa
īpatnības, kā arī apzināta vairāku valstu pieredze.
Veikta 21 reģionālo attīstības centru- pašvaldību pārstāvju ekspertu aptauja par
profesionāla un kvalificēta darbaspēka piesaisti reģioniem.
Aprēķināts ekonomiskais ieguvums no profesionālās izglītības iestāžu (balstoties uz
Jēkabpils Agrobiznesa koledžas piemēra), uzņēmēju, vietējo pašvaldību un valsts
iestāžu sadarbības mehānisma ieviešanas ar mērķi sagatavot reģionam
profesionālus un kvalificētus grāmatvedības speciālistus;
Balstoties uz darba tirgus attīstības tendencēm, darbaspēka pieprasījuma un
piedāvājuma prognozēm vidējā termiņā (līdz 2022.-2023.gadam), kā arī
profesionāla un kvalificēta darbaspēka būtību 21.gadsimtā, noteikti potenciālās
sekmīgas reģionu attīstības un kvalificēta darbaspēka piesaistes reģioniem Latvijā
priekšnoteikumi, kuri jānodrošina (jāizpilda) katram sociālajam partnerim attiecībā
uz svarīgiem izglītības, nodarbinātības, sociālās politikas aspektiem, kā arī
vispārējās infrastruktūras un dzīves vides sakārtošanu vietējās pašvaldībās.
Praktiskais pielietojums
Izstrādāta profesionālās izglītības iestāžu, darba devēju, vietējo pašvaldību un valsts
iestāžu sadarbības platforma kā galvenā sastāvdaļa profesionāli sagatavotu
speciālistu piesaistes uzlabošanas mehānismam reģioniem Latvijā.
Izanalizējot dažādās pieejas un teorijas, autore rezultātā izstrādājusi 5 pamata
kompetences (vai to grupas) un sadarbības platformā norādījusi, kura vai kuras
kompetences tiek primāri attīstītas attiecīgajā pasākumā.
Veiktie ekonomiskās efektivitātes aprēķini par valsts finansējuma izmantošanu
grāmatvedības speciālistu sagatavošanā Jēkabpils Agrobiznesa koledžā var tikt
izmantoti IZM vienotas monitoringa sistēmas izveidē, lai analizētu profesionālās
izglītības iestāžu absolventu turpmākās darba gaitas.
Izstrādātā ekonomiskās efektivitātes kvalitatīvo kritēriju tabula izteikta ballēs par
valsts budžeta finansējuma izlietojumu izglītības programmas “Grāmatvedība”
speciālistu sagatavošanā JAK, var tikt adaptēta un pielietojama profesionālās
izglītības iestāžu kvalitatīvas darbības izvērtēšanā.
Promocijas darbs var palīdzēt NVA, IZM, EM, vispārizglītojošajām skolām,
profesionālās izglītības iestādēm, augstskolām, vietējām pašvaldībām, darba
devējiem un iesaistītajiem sociālajiem partneriem plānot un izstrādāt integrētās
attīstības stratēģijas, cilvēkkapitāla un kompetencēs balstītas izglītības veicināšanas
plānus un konkrētus projektus, nodarbinātības veicināšanas ilgtermiņa programmas
un īstermiņa pasākumus Latvijas reģionos.
22
Aizstāvēšanai izvirzītās tēzes:
1. Ekonomikas attīstība 21.gadsimtā primāri balstās uz profesionālu un kvalificētu
darbaspēku (t.sk. attālinātā darba formās).
2. Kvalitatīvas karjeras izglītības un profesionālās izglītības (t.sk. duālās apmācības)
pieejamība ir viens no būtiskākajiem kvalificēta darbaspēka attīstības
priekšnoteikumiem.
3. Kvalificēta darbaspēka piesaisti reģioniem var veicināt ar patiesi motivētu
dalībnieku - profesionālās izglītības iestāžu, uzņēmēju, vietējo pašvaldību un citu
iesaistīto pušu (piemēram, NVO, plašsaziņas līdzekļiem, valsts iestāžu) - sadarbības
mehānisma aktīvu darbību.
23
1. TĒMAS TEORĒTISKAIS PAMATOJUMS
Promocijas darba 1.nodaļā autore pievēršas cilvēkkapitāla, darbaspēka un
profesionālās izglītības jēdzienu terminoloģijai un būtībai, kā arī analizē īpatnības, kas
raksturīgas mūsdienu speciālistiem un viņu apmācības un sagatavošanas procesam
darba tirgum, padziļinātu uzmanību pievēršot Latvijas profesionālās izglītības politikai
un sistēmai un 21.gadsimta izaicinājumiem kvalificētam darbaspēkam. Autore analizē
intelektuālā kapitāla lomu reģionu attīstības procesā un attīstītības līmeņa nodrošināšanā
1.1 Cilvēkkapitāls un darbaspēks, 21.gadsimta izaicinājumi profesionālam un
kvalificētam darbaspēkam
20.gs. 50-to gadu beigās rietumu ekonomikas zinātnē radās un sāka attīstīties
nacionālās bagātības un kapitāla paplašinātā definīcija. Visaptverošā kapitāla
koncepcijas ietvaros tika izdalīti četri tā galvenie veidi:
personīgais mantiskais kapitāls,
individuālais cilvēka kapitāls,
sabiedrības kapitāls dažādās valsts un pašvaldību īpašuma formās,
sabiedrības intelektuālais kapitāls (zināšanas, informācija, kas vienlīdz ir
pieejama visiem sabiedrības locekļiem).
Visaptverošā kapitāla koncepcija bija sākumposms cilvēkkapitāla teorijas
attīstībai. Tā tika veidota un kļuva par patstāvīgu virzienu pasaules ekonomikā 20.gs 50-
to gadu beigās, 60-to gadu sākumā. Teorijas pamatlicējs bija ASV ekonomists, Čikāgas
ekonomikas skolas pārstāvis Teodors Šulcs (T.Schultz). Galvenie šīs teorijas aspekti
tika izklāstīti publikācijā „Kapitāla veidošana par pamatu izmantojot izglītību” (Capital
Formation by Education), publicēta 1960.g. T.Šulcs izvirzīja ideju par izglītības
kapitālu, kā cilvēkkapitāla sastāvdaļu, kura veidošana ir atkarīga no veiktajiem
ieguldījumiem jeb investīcijām izglītībā. Tālāk cilvēkkapitāla teorijas jautājumi tika
attīstīti publikācijā „Investīcijas cilvēkkapitālā” (Investment in Human Capital), kas
publicēta 1961.g. Zinātnieks definēja cilvēkkapitāla teoriju kā „zināšanas un iemaņas,
kuras cilvēki, mācoties un profesionāli sagatavojoties, iegūst kā kapitālu. Šāds kapitāls
ir pārdomātu investīciju produkts, kurš dod ieņēmumus”. Gandrīz vienlaicīgi ar
T.Šulcu, cilvēkkapitāla koncepciju attīstīja ASV ekonomists, Čikāgas ekonomikas
skolas pārstāvis G.Bekers (G.Becker). 1962.g. ekonomikas zinātņu žurnālā viņš
publicēja rakstu „Investīcijas cilvēkkapitālā” (Investment in Human Capital), bet
1964.g. viņš publicēja savu fundamentālo darbu „Cilvēkkapitāls: teorētiskā un
empīriskā analīze” (Human Capital: A Theoretical and Empirical Analysis). Šīs
grāmatas otrais izdevums tika izdots 1975.g. (Human capital: A Theoretical and
Empirical Analysis, with Special Reference to Education), bet trešais – 1994.g. Minētie
darbi noteica galvenos virzienus tālākai šīs jomas izpētei pasaulē. G.Bekers
cilvēkkapitāla teorijā uzsvēra, ka investīcijas izglītībā, apmācības darbavietā pozitīvi
ietekmē darbinieka produktivitāti un algas pieaugumu un veicina ekonomisko izaugsmi
kopumā.
Cilvēkkapitāls ir investīcijas cilvēkresursos, lai uzlabotu to produktivitāti (Pearce
D.W.,1995). Cilvēkkapitāls- kopējais investīciju daudzums darbinieka apmācībā,
ražīgumā un nākotnē. Cilvēkkapitāls var tikt skatīts kā darbinieka kompetence, viņa
saskarsmes un vērtību radīšanas spējas klientam (Edvinsson L., Malone M.S.,1995).
Cilvēkkapitāla jēdziena interpretācijas var sadalīt trīs posmos (D.Znotiņa).
Pirmais posms (20.gs 60-to gadu sākums) ir raksturīgs ar jēdziena „cilvēkkapitāls”
rašanos un ar paaugstinātu interesi šīs kategorijas izpētē. Pētījumu pirmajā etapā
pētnieki ir interpretējuši cilvēkkapitālu kā personības atšķirīgas zināšanas, iemaņas un
24
spējas (T.Šulcs, G.Bekers). Viena no otrā posma (20.gs. 70-tie līdz 90-tie gadi)
īpatnībām bija intereses pazemināšanās par cilvēkkapitāla pētīšanu. Cilvēkkapitāla
struktūrā tika ņemtas vērā tādas komponentes, kas tiek izmantotas profesionālā darbībā
jaunu produktu radīšanai (L.Turous, H.Bovens, J.Kolemans, E.Dolans, D.Lindsejs,
S.Djatlovs, T. Davenports, L.Prusaks). Trešajā posmā (20.gs. beigas 21.gs. sākums)
jēdziens „cilvēkkapitāls” tiek skatīts kā konkurences pārākuma avots. Vairāki zinātnieki
piedāvā ņemt vērā ne tikai cilvēkkapitāla lielumu, bet arī to, kāds pozitīvs rezultāts
uzņēmumā, sabiedrībā, valsts sociālekonomiskajā attīstībā tiek radīts tā izmantošanas
laikā (N.Bontis, N.Dragonetti, K.Džeikobsens, G. Roos, I.Lapiņa).
J. Korčagins cilvēkkapitālu vispārīgā līmenī definē kā intelektu, veselību,
zināšanas, kvalitatīvu un ražīgu darbu, dzīves kvalitāti.
2006.gadā LU zinātniskajā projektā „Sociālais un cilvēkkapitāls kā Latvijas
konkurētspēju veicinošs faktors pārejas posmā uz zināšanu ekonomiku Lisabonas
stratēģijas kontekstā” kā galvenie secinājumi tika izvirzīti:
Cilvēkkapitāls aizvien nopietnāk ir viens no galvenajiem ekonomikas
virzītājspēkiem un konkurētspējas noteicējiem;
Izglītība un zinātne vienmēr tiek minētas kā vienas no nozīmīgākajām un
svarīgākajām jomām, kas vistiešākajā veidā ietekmē cilvēkkapitāla attīstību visu
dzīves laiku;
Zinātnes, tehnikas un tehnoloģijas sasniegumu izplatība darba tirgū veicina
darbaspēka kvalitātes nozīmes paaugstināšanos. Darbaspēka kvalitātes
pieaugums mūsdienu izpratnē kļūst par cilvēkkapitāla piesaistes avotu un
attiecīgi arī par vienu no primārajiem faktoriem ekonomikas attīstībā.
Nepieciešams izglītot un motivēt uzņēmējus izmantot un noticēt tām
potenciālajām iespējām, ko viņu biznesa novērtējumā var sniegt intelektuālais
kapitāls (Šumilo Ē., 2006).
Katrs, kurš rada kaut ko jaunu, rada intelektuālo kapitālu, tādējādi ieguldot savu darbu
kopējā sabiedrības attīstībā. Šis radītājs (autors), lai gūtu lielāku gandarījumu, dabiski
tiecas pēc atalgojuma par radīto. No šī brīža autoru un intelektuālo kapitālu saista
kopīgas intereses. No vienas puses, lai autors tiktu atalgots, bet no otras puses, kāds,
kuram ir nepieciešams šis intelektuālais kapitāls, par kuru viņš ir ar mieru maksāt
(Upelnieks, 2015).
Apkopojot termina “intelektuālais kapitāls” skaidrojumu vairākos avotos
(Stewart, 1998), promocijas darba autore terminu “intelektuālais kapitāls” skaidro kā
nemateriālā kapitāla formu, kā uzņēmuma vai organizācijas aktīvu, daļu no
cilvēkkapitāla, kam ir nozīmīgs īpatsvars kopējā reģiona kapitāla apjomā.
Cilvēkkapitāls, t.sk. intelektuālais kapitāls, ir būtiskākais uzņēmējdarbības faktors,
investīcijas cilvēkkapitālā parasti ir ar augstu atdevi un veido multiplikatora efektu
tautsaimniecībā.
“Intelektuālais kapitāls” apzīmē kombinētas nemateriālas vērtības, bez kurām
uzņēmums vai organizācija nevar funkcionēt. Intelektuālais kapitāls reprezentē zināšanu
krājumus, kas ir izteikti datos, informācijā, rīcībā un rīkos, kas tiek izmantoti
organizācijā, lai izmantotu esošo informāciju un zināšanas. Intelektuālais kapitāls ir
viss, ko organizācijas darbinieki zina un kas var būt pārvērsts kādā vērtībā. Var izdalīt
gandrīz 20 dažādus intelektuālā kapitāla aspektus, t.sk. intelektuālais īpašums – patenti,
autortiesības; tirgus zīmes, tirgus noslēpumi; speciālas datorprogrammas; darba
metodes; izgudrojumi; darba procesi, produkta dizains un koncepti; marketinga plāni;
klientu saraksti; dažādas dokumentētas idejas un dati; darbinieku izglītība un
kvalifikācija; ar darbu saistītas darbinieka zināšanas; organizācijas izmantojamas
informācijas tehnoloģijas; organizācijas iekšēja kārtība un struktūra; organizācijas
25
attiecības ar klientiem. Ja daži no šiem aspektiem raksturīgi tikai privātā sektora
pārstāvjiem, tad, piemēram, darbinieku izglītība un kvalifikācija; ar darbu saistītas
darbinieka zināšanas; organizācijās izmantojamās informācijas tehnoloģijas u.c.,
attiecas uz jebkuru organizāciju, pašvaldību un reģionu kopumā.
Lai analizētu intelektuālā kapitāla lomu reģionu attīstībā un attīstītībā,
nepieciešams definēt atšķirību starp terminiem “attīstība” un “attīstītība”. Lai arī
termins – “attīstītība”- ir iekļauts oficiālajā LZP Akadēmisko terminu bāzē, Latvijas
zinātniskajā apritē to lieto ļoti maz, taču tas ir absolūti nepieciešams jebkuras teritorijas
attīstības procesa novērtēšanai.
Saskaņā ar Attīstības ekonomikas atziņām teritorijas attīstība tiek skatīta kā
process, kuram ir konkrēts rezultāts (mērķis): pats attīstības process ir teritoriju kapitāla
kvantitatīvais pieaugums un akumulēšana, bet šī procesa gaitā sasniegtais kvalitatīvais
rezultāts ir teritoriju attīstītība (Boroņenko, 2009). Tātad, ja teritorijas attīstības gaitā
novērota izaugsme (kā viens no attīstības posmiem), teritorija kļūst pievilcīgāka un
konkurētspējīgāka, tas rezultējas teritorijas attīstītībā (angliski – state of development,
krieviski – развитость), kas ir izmērāms lielums, pielietojot objektīvus un subjektīvus
rādītājus.
Intelektuālais kapitāls nepieciešams, pirmkārt, teritorijas izaugsmes
nodrošināšanai (par ko tiek veikti arī lielākā daļa zinātnisko un praktisko pētījumu), taču
otrkārt, kas ir ne mazāk svarīgi, teritorijas attīstītības noteikšanai, teritorijas stipro pušu
izcelšanai, pievilcības un “unikālo pārdošanas punktu” (angliski – unique selling points)
popularizēšanai, tādējādi veicinot kvalificēta darbaspēka piesaisti konkrētajam
reģionam.
Indivīda “kopkapitāla” apjoms
Kā norāda V.Meņšikovs (2013), gan sociologi, gan ekonomisti cilvēkkapitāla
teoriju izmantojuši diezgan fragmentāri. Piemēram, starptautiskās migrācijas procesa
izpētē ekonomisti akcentē tādus ekonomiskus parametrus kā darba algu līmeņu
atšķirības dažādās valstīs, migranta izmaksas, pārbraucot uz citu valsti, iespējamo
ienākumu līmeni. Savukārt sociālajiem, psiholoģiskajiem un citiem
„neekonomiskajiem” migrācijas faktoriem tiek dota tikai sekundārā nozīme. Taču, tā kā
pēc P.Burdjē koncepcijas (Burdye 1993) dažādi kapitāla veidi spēj savstarpēji
konvertēties, indivīdam ir iespēja izvēlēties, kur investēt savu laiku, naudu, darba
iemaņas un citus resursus. Dažādus kapitāla veidus, kuri pēc būtības ir vērtīgi resursi,
kas spēj nest indivīdam labumus, var apvienot jēdzienā „kopkapitāls”. 2008.gadā
Daugavpils Universitātes Sociālo pētījumu institūta sociologi realizēja projektu
„Izglītības paradigmas: socioloģiskā pieeja”, kur svarīga vieta bija kapitāla teorijai,
aprakstot izglītības sistēmas situāciju un praktisku lēmumu izglītības kvalitātes
paaugstināšanā izstrādāšanu. Pētījuma mērķi bija noteikt, kā dažādi kapitāla faktori
ietekmē jauniešu dzīves stratēģijas izvēli un kāda izglītības paradigma ir vairāk aktuālā
21.gadsimtā – tātad, kādi kapitāla faktori ietekmē kvalificēta darbaspēka attīstību.
Pētnieki uzsvēra 9 dažādus kapitāla veidus, kas kopā veido tā saucamo kopkapitālu.
Tika izcelti sekojošie kapitāla veidi: ekonomiskais, kultūras, cilvēciskais,
sociālais, administratīvais, politiskais, simboliskais un fiziskais (Meņšikovs, 2011).
Dotajā traktējumā cilvēciskā kapitāla kā kopkapitāla sastāvdaļas loma neapšaubāmi ir
svarīga. Tomēr arī citi kapitāla veidi, kas veido kopkapitālu, savstarpēji mijiedarbojas
un papildina viens otru. Ņemot par piemēru kopkapitāla veidu klasifikāciju, kas
izstrādāta Latvijas jaunatnes izglītības un socializācijas problēmu pētījuma ietvaros
(Meņšikovs, 2009), var piedāvāt indikatorus, kas saistīti ar viena vai cita kopkapitāla
veidu un kas var ietekmēt dažādus sociāli ekonomiskus procesus, piemēram,
nodarbinātība, darba migrācija u.c. (skatīt 1.1.tabulu).
26
1.1. tabula
Kopkapitāla veidi un to indikatori
Kopkapitāla veids Indikatori
1. Ekonomiskais 1. Nekustāmais vai kustamais īpašums
2. Naudas uzkrājums
3. Ienākumi: privātais bizness, darba alga, dividendes, ienākumi no
īres, sociālais pabalsts, honorāri u.c.
2. Kultūras 1. Plašs redzesloks
2. Augsts intelekta līmenis
3. Svešvalodu zināšanas
3. Cilvēciskais 1. Augstākā izglītība
2. Profesija
3. Augsts profesionalitātes līmenis
4. Sociālais 1. Labvēlīga situācija ģimenē
2. Sakari ar ietekmīgiem cilvēkiem
3. Daudz draugu
5. Administratīvais 1. Līdera īpašības
2. Atbildīgs amats (piem., uzņēmumā, valsts pārvaldē u.tml.)
3. Darba pieredze valsts, pašvaldību uzņēmumu vadībā vai
privātuzņēmuma vadībā
6. Politiskais 1. Dalība sabiedriskās organizācijas darbībā (piem. politiskajā
partijā)
2. Latvijas pilsonība
3. Deputāta, politiķa statuss
7. Simboliskais 1. Laba reputācija darba vietā vai mācību iestādē
2. Spējas piedāvāt jaunas idejas un aizraut ar tām citus
3. Popularitāte savā pilsētā (ciematā, novadā, valstī)
8. Fiziskais 1. Laba veselība
2. Spēja pārvarēt stresus un psiholoģiskās problēmas
3. Skaistums, ārēja pievilcība
9. Ģeogrāfiskais 1. Laba dzīvesvieta (sakārtota pilsēta vai ciems ar labu infrastruktūru
– veikali, transports, vietas sportam un izklaidei, skola utt.)
2. Laba demogrāfiskā situācija dzīvesvietā (daudz precēto pāru,
daudz bērnu un jaundzimušo utt.)
3. Plašā pieeja informācijai savā dzīvesvietā (internets, avīzes un
žurnāli, sabiedriskie pasākumi u.c.)
Avots: V. Meņšikovs (2013) (pēc socioloģiskā pētījuma „Kopkapitāls, tā struktūra un
saikne ar darba migrāciju” (2012) aptaujas datiem)
Kvalificēta darbaspēja attīstības kontekstā, pēc V.Meņšikova domām, mūsdienu
„zināšanu sabiedrības” (Kūle, 2007) veidošanas apstākļos īpaši svarīga loma ir
darbinieka kultūras kapitālam, kurš iepriekš cilvēka kapitāla teorijā tika aprakstīts ļoti
maz vai tika aprakstīts tikai kā profesionālās spējas un zināšanas.
Novērots, ka lielāku tieksmi migrācijai (t.sk. reģions – Rīga vai Latvija –
ārzemes) demonstrē jaunie cilvēki ar nelielu personīga un ģimenes sociālā kapitāla
apjomu, kā arī tie, kas izvēlas panākumu stratēģiju, gatavību riskēt, lai sasniegtu augstus
rezultātus darbā un sekmes izglītībā (Meņšikovs 2009). Tomēr ir nepieciešama papildus
izpēte jautājumiem – „Kādā veidā potenciālos migrantus ietekmē citi kopkapitāla
elementi?”, “Vai pastāv kādas kopīgas tendences – kuri kopkapitāla elementi un cik
lielā mērā nosaka cilvēka darbavietas izvēli?”, “Kurus kopkapitāla elementus darba
devējs varētu izmantot vislabāk, lai palielinātu darbinieku piesaisti?” u.c.
Pamatojoties uz Latvijas darbinieku konkurētspējas pētījumiem un atsevišķo
kapitālu veidu lomu tajā, var pieņemt, ka cilvēkkapitāla izaugsmes (un līdz ar to, arī
reģiona iedzīvotāju materiālās un sociālās labklājības izaugsmes) pamats ir kultūras
kapitāls. Un kultūras kapitāla nepietiekams apjoms piespiež reģiona ekonomiski aktīvo
iedzīvotāju daļu darba migrācijai uz tām valstīm (vai Latvijas galvaspilsētu), kur notiek
27
darba vietu materiālā stimulēšana, kur netiek pieprasīts samēra liels kultūras kapitāla
īpatsvars, bet īpaša nozīme ir darbinieka fiziskajam kapitālam (Meņšikovs 2013).
LZA Terminoloģijas komisijas Akadēmiskajā terminu datubāzē AkadTerm
terminam “darbaspēks” atrodami tādi sinonīmi kā “ekonomiski aktīvie iedzīvotāji”,
“strādnieki”, “personāls”.
Galvenā vārda daļa šajā terminā ir “spēks” jeb cilvēka fizisko un garīgo spēku
kopums, ko izmanto ražošanas procesā - spēku kopums jeb prasmju un spēju kopums.
Taču, ietekmējoties no mūsdienu tehnoloģiskās attīstības ātruma un inovāciju
rezultātiem, loģisks ir jautājums: vai darbaspēks vienmēr ir un būs cilvēks?... Jautājumu
rosina arī Ekonomikas skaidrojošajā vārdnīcā (R., Zinātne, 2000) esošie definīcijas
“spēks” divi skaidrojumi: 1. Mehānikā - spēks, kas veic noteiktu darbu un kas var būt
cilvēku, dzīvnieku vai kādas mašīnas (mehāniskais) spēks; 2. Ekonomikā - a) iedzīvotāji
darbspējas vecumā; b) darbaspēka resursi. Tātad darbaspēks ne vienmēr var būt cilvēks.
Taču šī pētījuma kontekstā ar terminu “darbaspēks” tiek primāri saprasts “cilvēks” kā
darbaspēks.
1.2.tabula
Termina „darbaspēks” interpretācija Latvijā
Termina skaidrojums Informācijas avots
Tautsaimniecībā tā iedzīvotāju daļa, kas aktīvi piedalās
darbā.
Darba spēks lauksaimniecībā atkarībā no spēka avota ir
trejāds: cilvēka, dzīvnieku un mehāniskais. Kā cilvēka
darbaspēku lauksaimniecībā nodarbina vīriešus,
sievietes, pusaudžus.
Latviešu konversācijas
vārdnīca, 3.sējums, Rīga,
A.Gulbja apgādībā, 1929
Fizisko un garīgo spēju kopums, ko cilvēks izlieto
ražodams kādas lietošanas vērtības; strādātspēja.
Darbaspēks ir nepieciešams ražošanas faktors jebkurā
sabiedrībā. Darbaspēks ir ražotājspēku noteicošais
elements un funkcionē noteiktu ražošanas attiecību
sistēmā. Darbaspēka vērtība ir reducējama uz dzīves
līdzekļu ražošanai patērējamo darba laiku jeb vērtību.
Darbaspēka vērtībā ieskaitāma arī ģimenes uzturēšanai
nepieciešamo līdzekļu vērtība, strādnieku izglītība,
profesijas sagatavošanas izmaksas.
Latvijas padomju
enciklopēdija, 2.sējums,
Rīga, galvenā
enciklopēdiju redakcija,
1982
Darbaspēks ir ekonomiska kategorija, kas rāda darba
veikšanai nepieciešamo cilvēka fizisko un garīgo spēju
kopumu. Raksturo sabiedriskajā ražošanā nodarbinātos
iedzīvotājus.
Rūpniecības ekonomika,
Rīga, Zvaigzne, 1984
Fizisko un garīgo spēju kopums, kuras ir organismā,
dzīvā cilvēka personībā un kuras viņš darbina ik reizi,
kad viņš ražo kaut kādas lietošanas vērtības.
Darbaspēks kā cilvēka spēja strādāt pastāv jebkurā
sabiedrībā neatkarīgi no tās vēsturiskās formas.
Politekonomija, Rīga,
Zvaigzne, 1985
1.Fizisko un garīgo spēju kopums, ko cilvēks izlieto,
ražodams materiālas vērtības vai sniedzot
pakalpojumus. 2. Valsts darbspējīgie iedzīvotāji. 3.
Uzņēmumā/organizācijā nodarbinātais personāls.
Ekonomikas un finanšu
vārdnīca, apgāds Norden
AB, 2003
Darbaspēks ir viens no ražošanas faktoriem, ko izmanto Ideju vārdnīca, Rīga,
28
Termina skaidrojums Informācijas avots
preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā. Darbaspēka
kvalitāti nosaka vispārīgā un profesionālā izglītība un
apmācība.
Zvaigzne ABC, 1999
Avots: autores veidots
"Darbaspēks" ir termins, ko lieto, lai atsauktos uz datu vākšanas procedūrām,
kas Amerikas Savienotajās Valstīs tika izstrādātas deviņdesmito gadu beigās, un šobrīd
tiek izmantotas šajā un dažās citās valstīs. Vispārīgāks jēdziens, kas vēl būtu piemērots
šā panta darbības jomai, būtu vairāk vai mazāk līdzvērtīgs tam, ko ANO darba statistiķi
sauc par "ekonomiski aktīvo iedzīvotāju" (Jaffe, A. J. ,1959).
Darba plašākajā nozīmē darba tirgus aptver visas iestādes un procesus, kas
saistīti ar darba pakalpojumu pirkšanu, pārdošanu un cenu noteikšanu. Tās galvenie
dalībnieki ir: individuālais darbinieks, ar viņa vairāk vai mazāk unikālu iemaņu,
prasmju un izvēles veidu dažādiem darba veidiem un dažādām atlīdzības kombinācijām;
Darba ņēmēju organizācijas, kuru mērķis ir uzlabot darba ņēmēju ekonomisko un
sociālo stāvokli, izmantojot koplīgumus, savstarpēju palīdzību un politisko rīcību;
Individuālais darba devējs, kuram ir vairāk vai mazāk atšķirīgs darbaspēka vajadzību
modelis, preferenču pieņemšana un personāla politika; Darba devēju asociācijas ar (ne
vienmēr ekskluzīvu) mērķi veicināt darba devēju intereses darba attiecībās; Un valdība.
Papildus tam, ka tā ir darba devējs, pēdējā no tām ir darba tirgus daļa kā nodarbinātības
nosacījumu regulētājs (piemēram, ar minimālās algas tiesību aktiem), organizētājs (ar
tādiem līdzekļiem kā valsts nodarbinātības dienests), Savienības un vadības attiecību
likums un vispārējais ekonomikas plānotājs Parnes, Herbert S. (1960) .
Svarīgākais sabiedrības ražošanas spēku elements ir darbaspēks. Darbaspēks ir
ekonomiska kategorija, kas rāda darba veikšanai nepieciešamo cilvēka fizisko un garīgo
spēju kopumu. (A.Tiknuss, 1984) Pēc veicamā darba funkcijām rūpniecības kadrus
klasisficē pēc profesijām un specialitātēm, bet pēc sarežģītības pakāpes- pēc
kvalifikācijas. Šāda klasifikācija izriet no darba dalīšanas un darbu dažādības ražošanas
procesā atsevišķās rūpniecības nozarēs. Tā atspoguļo rūpnieciskās ražošanas struktūras,
tehniskās bāzes un strādājošo kultūras un tehnisko zināšanu līmeņa pārmaiņas.
Jebkurā gadījumā “spēks” ir viens no dinamikas pamatjēdzieniem – tātad darba
tirgū, ekonomiskajā izaugsmē tas apzīmē kustību. Konkrēta darbaspēka darbības
rezultātā šī kustība var būt sekmīga attīstība (uz augšu), vai arī nesekmīga stagnācija (uz
leju). Tāpēc svarīgi saprast, kas ir “kvalificēts” darbaspēks.
LZA Terminoloģijas komisijas Akadēmiskajā terminu datubāzē AkadTerm
terminu “kvalificēts” skaidro kā – lietpratīgs, prasmīgs (tātad pamatotu uzsvaru liekot
ne tik daudz uz zināšanās vai informētību, bet tieši uz prasmēm). Pearson LONGMAN
''Dictionary of Contemporary English'' skaidrojošā vārdnīca terminu “kvalificēts”
skaidro plašāk: 1. ir pietiekamas zināšanas, pieredze vai iemaņas, īpaši kādam
noteiktam darbam; 2. ir nokārtojis/izturējis profesionālas ievirzes eksāmenu. Ja
cilvēkam ir “kvalifikācija”, tad: 1. viņš/viņa ir nokārtojis eksāmenu vai pabeidzis kursu,
lai parādītu, ka viņam/viņai ir noteikts iemaņu līmenis vai zināšanas šajā
jomā/priekšmetā; 2. viņam/viņai ir prasmes, iemaņas, personiskā kvalitāte un/vai
pieredze, kas padara viņu atbilstošu/piemērotu konkrētajam darbam vai amatam
(Pearson, 2009).
Latvijā nav oficiālas mazkvalificētā darbinieka definīcijas. Neskatoties uz to, ka
nav oficiālas definīcijas – jēdziens „mazkvalificēts darbaspēks” tiek lietots dažādās
diskusijās, politikās un pētījumos attiecībā uz minimālo darba algu, nodarbinātības
1.2. tabulas turpinājums
29
politiku un pat imigrācijas politikā. Latvijā par mazkvalificētiem darbiniekiem tiek
uzskatīti tie, kas strādā zemas kvalifikācijas darbus, nevis pēc to iegūtās izglītības.
Kvalifikācija ir zināšanu un praktisko iemaņu kopums, kas pietiekams, lai
veiktu dažādas sarežģītības pakāpes (kategorijas) darbus atsevišķos ražošanas iecirkņos.
Tātad kvalifikāciju raksturo speciālo zināšanu un praktisko iemaņu līmenis.
Pēc kvalifikācijas līmeņa iedala četrās grupās, par iedalījuma kritēriju lietojot
nepieciešamo speciālās apmācības laiku. Ir šādas grupas (A.Tiknuss, 1984):
nekvalificēti strādnieki (speciāla apmācība nav nepieciešama),
mazkvalificēti strādnieki (speciālā apmācība ilgst dažas nedēļas vai mēnešus),
kvalificēti strādnieki (speciālā apmācība – 1 līdz 3 gadi),
augsti kvalificēti strādnieki (speciālās apmācības laiks 3 gadi un vairāk praktisko
iemaņu iegūšanai).
Kvalificēta darbaspēka jēdziens 21.gadsimtā
Kvalificēta darbaspēka jēdziens 21.gadsimtā nav viennozīmīgs, konkrēti definēts
un nemainīgs. To apliecina gan neskaitāmās sabiedriskās diskusijas par tēmu un
problemātiku, dažādi zinātniski pētījumi, gan Latvijas un ES līmeņa dokumenti. Taču,
pēc autores domām, būtiski svarīgas “kvalificēta darbinieka” pazīmes 21.gadsimtā ir un
būs “personiskā kvalitāte, pieredze un kompetenču prasmes”.
Lai sasniegtu ES noteikto Lisabonas stratēģijas mērķi - panākt ilgtspējīgu
izaugsmi ar vairāk un labākām darba vietām - jāņem vērā ES (arī pasaules)
globalizācijas ietekme, brīva darbaspēka kustības sniegtās iespējas un riski, Eiropas
sabiedrības novecošanas radītie izaicinājumi u.c. Parādās aizvien jauni darba
likumdošanas modernizēšanas veidi, kad uzsvars vairs netiek likts tikai uz darbinieku
kvalifikāciju kā tādu (“kvalifikācija”- oficiāls vērtēšanas un atzīšanas procesa rezultāts,
ko iegūst, kad kompetenta struktūra konstatē, ka indivīds ir sasniedzis mācīšanās
rezultātus atbilstīgi konkrētiem standartiem (Eiropas Parlaments (2008)), bet uz spēju
nodrošināt darbinieku un uzņēmumu “pielāgošanos” – parādījies termins “pielāgojams
darbaspēks” (EK Zaļā grāmata, 2006).
Pieaugot kvalificēta darbaspēka trūkumam, darba devēji daudz vairāk sāk domāt
par dažādām darbinieku motivācijas programmām, apzinoties, ka augsts atalgojums nav
vienīgais faktors, izvēloties jaunu vai saglabājot esošo darba vietu. Globālie
izaicinājumi maina tradicionālos biznesa modeļus. Palielinoties ražošanas faktoru un
kapitāla starptautiskajai mobilitātei, pieaug valstu un reģionu konkurence par kvalificēta
darbaspēka un kapitāla piesaisti.
Personas – topošā darbinieka - kvalifikācijas attīstība noteikti sākas ģimenē un
turpinās bērnudārzā un tālāk visā bērna un jaunieša izglītības procesa laikā. Daudzu
sabiedrisku un zinātnisku diskusiju rezultātā šobrīd sāk izkristalizēties galvenie
ieteikumi par to, kas skolēniem būtu jāmāca 21.gadsimtā. Adaptēšanās 21. gadsimtam
nozīmē katras dimensijas un to savstarpējo mijattiecību pārskatīšanu (C.Fadel,
B.Trilling, 2009).Viens no globālās izglītības līderiem, futūrists, izgudrotājs un daudzu
grāmatu autors Čārlzs Fadels (Charles Fadel) atzīst, ka 21.gadsimtā vispirms jau
skolotājiem pašiem ir nepieciešams laiks un spēja pielāgoties, lai viņi varētu attīstīt
savas zināšanas, prasmes un raksturu, vienlaikus paturot prātā arī ceturto dimensiju –
mācīties un spēt īstenot starpdisciplināru sasaisti (skatīt 1.1.attēlu).
30
1.1.attēls. 4 dimensijas, kas būtu jāmāca skolēniem, lai attīstītos kvalificēts
darbaspēks 21.gadsimtā Avots: autores veidots, pamatojoties uz Čārlza Fadela atziņām (Fadels, 2009)
Globālās pārmaiņas, kas bieži tiek sauktas par „21. gadsimta prasmju” kustību,
palīdz pavirzīt skolas tuvāk tādiem mācīšanas modeļiem, kas labāk sagatavo skolēnus
veiksmīgai mācību apgūšanai, darbam un dzīvei. OECD prasmju stratēģija, kas izriet no
vairākiem OECD veiktiem pētījumiem (OECD, 2015), tam atbild, mainot fokusu no
kvantitatīvas cilvēkkapitāla veidošanas, kas tiek mērīta formālās izglītības gados, uz
prasmēm, kuras cilvēki tiešām apgūst, pielieto un pilnveido savas dzīves laikā. Čārlzs
Fadels uzskata, ka skolas, augstskolas un tādējādi arī mācību programmas atsauksies
darbaspēka un sabiedrības mūsdienu vajadzībām, ka skolēni pakāpeniski koncentrēsies
uz 21. gadsimta iemaņu un zināšanu apgūšanu, spējot reaģēt reālās situācijās, nevis tikai
iemācoties mācību grāmatās iegūstamos faktus un formulas. Tas palielinās radošuma un
inovāciju līmeni, tas nodrošinās labāku prasmju apguvi, tādējādi radot labākas darba
vietas, labāku sabiedrību un, visbeidzot, labāku dzīvi.
Pāreja no skolas uz darbu nekad nav bijusi viegla, taču 2015.gadā izstrādātais
“OECD Prasmju pārskats: jaunatne, prasmes, nodarbinātība” norāda, ka šobrīd
miljoniem jauniešu OECD valstīs šī pāreja kļuvusi praktiski neiespējama. Septiņus
gadus pēc 2008. gada globālās, ekonomiskās krīzes vairāk nekā 35 miljoni jauniešu
vecumā no 16-29 gadiem no visām OECD valstīm ir bez darba, kā arī nemācās. Šis
pārskats parāda, ka tur, kur izglītība un darba tirgus pastāv kā divas neatkarīgas
pasaules, jauniešiem ir ļoti grūti veiksmīgi pāriet no vienas uz otru. Skaitļi atspoguļo ne
tikai attiecīgo indivīdu personisko neizdošanos, bet neefektīvi ieguldītu līdzekļu
apjomu, jo izglītības laikā iegūtās prasmes netiek izmantotas produktīvi (vai tās nav
iespējams izmantot reālajā darba vidē). Pārāk daudz jauniešu vienkārši pamet izglītību
neiegūstot pareizās iemaņas un kompetences, kas viņiem vēl vairāk liedz atrast darbu
nākotnē. Saskaņā ar OECD starptautiskā Pieaugušo kompetenču novērtējuma (Survey of
Adult Skills) rezultātiem, 10% no jaunajiem absolventiem ir vājas lasītprasmes un 14%
ir vājas rēķināt prasmes (OECD, 2015). Tas liecina par šo jauniešu (arī daudzu
pieaugušo) gandrīz pārliecinošu kļūšanu par ilgstošiem bezdarbniekiem, kas palielinās
31
potenciālo slogu konkrētajā valstī: zemāki nodokļu ieņēmumi, augstāki sociālie
maksājumi, sociālā nestabilitāte, kas var rasties, ja daļa iedzīvotāju ilgstoši ir bez darba.
2014.gadā veiktā Pasaules Ekonomikas Foruma pētījuma (World Economic
Forum, 2014) galvenie secinājumi parāda, ka visā Eiropā prasmes tiek novērtētas kā
būtisks indivīdu, uzņēmumu un organizāciju aktīvs. Tieši prasmju (ne zināšanu) nozīme
mūsdienu dinamiskajā un globalizētajā pasaulē ir svarīgāka kā nekad agrāk. Ļoti būtiski
veidot indivīda pamata prasmes pēc iespējas agri, tādējādi arī paplašinot un uzlabojot
kopēju bērnības kvalitāti. Taču tikpat svarīgi ir tas, lai vēlāk skolā apgūtās prasmes būtu
saistītas ar darba vidi, lai tās tiktu saglabātas, uzturētas un attīstītas visas dzīves garumā.
Prasmju atbilstība darba devēju prasībām ir kļuvusi par augstas prioritātes
jautājumu politikas veidošanā. Prasmju neatbilstība rodas, kad darbiniekiem ir vai nu
pārāk zemas prasmes, vai arī darbavietai neatbilstošas prasmes. Dažkārt neatbilstība ir
neizbēgama, jo darba tirgus ir saistīts ar sarežģītiem procesiem un atkarīgs no daudziem
ārējiem faktoriem. Bet pastāvīga prasmju neatbilstība ilgtermiņā ir ļoti dārga gan darba
devējiem, gan darba ņēmējiem un visai sabiedrībai kopumā. Pētījumā arī sniegts
prasmju nesaderības formu dalījums (skatīt 1.2. attēlu).
1.2. attēls. Prasmju nesaderības formas
Avots: autores veidots pēc World Economic Forum, 2014; Cedefop, 2010; OECD, 2011
Tāpat kā daudzi ārzemju pētnieki un autori, arī Latvijas zinātnieki, pētnieki un
praktiķi pauž līdzīgus viedokļus, pieejas un pētījumu rezultātus, kas attiecas uz
kvalificētu darbaspēku un prasmju pieprasījumu darba tirgū.
Pēc pievienošanās ES darbaspēka pieprasījumu Latvijā var raksturot kā
ekstensīvu – darba devēji, neņemot vērā negatīvās demogrāfiskās prognozes, orientējās
uz ekstensīvu, nevis intensīvu (darba ražīguma kāpināšanu) resursu izmantošanu, kas
neveicināja atbilstošās kvalifikācijas darbiniekiem taisnības sajūtu par kvalifikācijai
atbilstošo atalgojumu un drošības sajūtu par savu darbavietu, kā rezultātā netika
veicināts darbaspēka kvalitātes pieaugums, un līdz ar to arī vietējā darbaspēka
konkurētspēja (Kasalis, 2013).
Interesantu hipotēzi, kas saistīta ar kvalificēta darbaspēka jēdzienu, tā migrācijas
iemesliem un piesaistes priekšnosacījumiem, pierāda Vladimirs Meņšikovs (2013). Viņš
norāda, ka 20. gadsimta beigās – 21. gadsimta sākumā sociologi arvien plašāk
izmantojuši t.s. “kapitāla teoriju”, kuras attīstībā liels ieguldījums ir Pjēram Burdjē (Pjer
Burdije). Vispirms viņš atzīmē, ka cilvēku piekļuve kapitālam ir nevienmērīga, kas arī
32
ietekmē viņu sociālo darbību būtību. Aģenta - indivīda vai institūta - pieeja pie vienas
vai otras darbības lielākoties ir atkarīga no līdzekļiem, kuri viņam pieder. Lai apzīmētu
līdzekļus, ar kuru palīdzību aģenti var apmierināt savas intereses, P.Burdjē izmanto
jēdzienu kapitāls. Pēc P.Burdjē domām, aģenti (indivīdi vai institūti), kuri atšķiras pēc
sava kapitāla lieluma, nosaka konkrētā lauka – piemēram, ekonomiskā lauka –
struktūru. Respektīvi, kapitāls kļūst par “valdošām struktūrām”, kuras ļauj indivīdiem
un institūtiem sasniegt savus mērķus. Jo lielāks un daudzveidīgāks kapitālu apjoms, jo
vieglāk to īpašniekiem sasniegt mērķus. Attiecinot to uz reģionālo nodarbinātību, autore
izsaka hipotēzi: jo lielāks un daudzveidīgāks kapitālu apjoms konkrētam jaunajam
cilvēkam, jo vieglāk viņam atrast darbu (viņš spēj demonstrēt atbilstošākas prasmes un
kompetences), vai jo veiksmīgāk viņš spēj uzsākt un attīstīt savu uzņēmējdarbību
konkrētajā reģionā.
P.Burdjē darbā “Sociālā telpa” izdala četras kapitāla grupas: ekonomiskais,
kultūras, sociālais un simboliskais kapitāls (Burdjē 1993).
Ekonomiskais kapitāls ir labumu nesošie resursi, kuriem ir ekonomiskā būtība,
respektīvi, tās ir jebkuras preces, ieskaitot naudu kā jebkuras preces vispārēju
ekvivalentu.
Kultūras kapitāls ietver sevī labumu nesošos resursus, kuriem ir kultūras būtība.
Tie, galvenokārt, ir izglītība, izglītības iestādes autoritāte, kuru ir beidzis
indivīds, atestātu un diplomu pieprasījums darba tirgū. Kultūras kapitāla
sastāvdaļa ir arī paša indivīda kultūras līmenis.
Sociālais kapitāls ir labumu nesošie resursi, kas ir saistīti ar piederību grupai:
saikņu tīkls, kuru nevar izmantot citādi kā tikai caur grupu vai cilvēkiem, kuriem
pieder noteikta vara un kuri ir spējīgi sniegt “pakalpojumu pret pakalpojumu”.
Simboliskais kapitāls ir tas, ko parasti saista ar jēdzieniem prestižs, reputācija.
Kapitāla teoriju iespējams tiešā veidā izmantot, analizējot un novērtējot situāciju
sabiedrības dzīves dažādās sfērās, ieskaitot nodarbinātību un darba migrāciju.
“Kopkapitāla teoriju” 2012. gadā plaši izmantoja Daugavpils Universitātes Sociālo
pētījuma institūta sociologi izmantoja pētījuma projektā „Kopkapitāls, tā struktūra un
saikne ar darba migrāciju” (Meņšikovs, 2013). Pētījumā tika piedāvāts novērtēt Latgales
iedzīvotāju kopkapitāla apjomu un struktūru, ņemot vērā valsts sociālekonomiskās
attīstības vajadzības, kā arī reģiona iedzīvotāju dažādas prasības, tajā skaitā saistītas ar
darba migrāciju. Pamatojoties uz Latvijas darbinieku konkurētspējas pētījumiem un
atsevišķo kapitālu veidu lomu tajā, tika izvirzīta pētījuma hipotēze, ka cilvēkkapitāla
izaugsmes (un līdz ar to, arī reģiona iedzīvotāju materiālās un sociālās labklājības
izaugsmes) pamats ir kultūras kapitāls. Un mūsdienu „zināšanu sabiedrības” veidošanas
apstākļos cilvēciskā kapitāla (kas parasti tieši ietekmē ekonomisko labklājību)
izaugsmes pamats ir ģimenes kultūras kapitāls.
V.Meņšikovs (2013) pamato, ka ekonomiski aktīvo iedzīvotāju ievērojamai
daļai tieši kultūras kapitāls - izglītība, izglītības iestādes autoritāte, kuru ir beidzis
indivīds, atestātu un diplomu pieprasījums darba tirgū, paša indivīda kultūras līmenis
utt. - ir naudas ienākumu (ne tikai sociālo un morālo labumu) avots. Lielākā tieksme
darba migrācijai ir tiem ekonomiski aktīviem reģiona iedzīvotājiem, kuriem ir samērā
augsti daži kopkapitāla rādītāji, it īpaši fiziskais kapitāls, bet nav nepieciešamā kultūras
kapitāla apjoma, kas konvertējas cilvēciskajā kapitālā un uz tā pamata ekonomiskajā
kapitālā tieši Latgalē vai Latvijā.
Praktiski visiem kapitāla veidiem piemīt spēja konvertēties: piemēram, ja
cilvēkam piemīt simboliskais kapitāls, tad viņš var kāpt uz augšu pa sociālajām kāpnēm,
līdz ar to iegūstot arī sociālo kapitālu. Vienīgi kultūras kapitālam piemīt relatīva
patstāvība. Pat ja indivīdam ir liels ekonomiskā kapitāla daudzums, nebūt nav tik viegli
33
iegūt arī kultūras kapitālu. V.Meņšikovs (2013) arī uzsver, ka ir jāatšķir resurss, aktīvs
un kapitāls. Resurss ir potenciāls, “rezerves” līdzeklis. Aktīvs ir pieprasīts resurss – tas
apmaiņas procesā pozitīvi iedarbojas uz tā īpašnieka stāvokli. Kapitāls – spēj ne tikai
uzkrāties, konvertēties naudas formā un atražoties, bet arī radīt jaunu pievienoto vērtību.
Kapitāls ļauj aģentiem gūt varu pār tiem, kuriem kapitāla ir mazāk vai vispār nav.
Dabiski, ka indivīdu darbība, kuriem pieder liels kapitāla apjoms, būtiski atšķiras no to
indivīdu darbības, kuriem kapitāla ir mazāk. Jāatzīmē, ka norādītie kapitāla veidi ir ne
tikai spēles likmes un laimests, bet arī spēles noteikumi. No kapitāla esamības ir
atkarīgs, vai aģents tiks pieņemts spēlē (t.sk. darba tirgū – aut.piezīme).
Latvijas reģionu iedzīvotājiem, kuri ir apveltīti ar dažādiem resursiem, netiek
piedāvātas iespējas tos pilnvērtīgi realizēt Latvijā vai piedāvātās iespējas nav pietiekami
motivējošās. Viņš iesaka šādus priekšlikumus problēmas risināšanai:
1) sociālo zinātņu pārstāvjiem, t.sk. jaunajiem pētniekiem, turpināt pētīt
darbaspēka migrāciju personības kopkapitāla griezumā dažādos mērogos (Eiropas
Savienība, Latvija, Latvijas reģioni), izmantojot un pilnveidojot darba autora piedāvāto
metodoloģiju, un, kopā ar Latvijas valdību, aktīvi iesaistīties reemigrācijas veicinošo
pasākumu kompleksa izveidē;
2) uzņēmējiem censties piesaistīt un noturēt kvalificētākus un perspektīvākus
darbiniekus savos uzņēmumos, nodrošinot tiem ieguldījumam atbilstošo atalgojumu,
labvēlīgus darba apstākļus, kvalifikācijas celšanas un karjeras izaugsmes iespējas, u.c.;
3) Latvijas iedzīvotājiem, izmantojot ārzemju un Latvijas darba tirgos gūto
pieredzi, aktīvāk meklēt nodarbinātības iespējas pēc darbaspēka autsorsinga tipa tepat
Latvijā, proti, veikt savu “smadzeņu eksportu”, neizbraucot no Latvijas (Meņšikovs,
2013).
Izmaiņas uzņēmumu, darba tirgus un nodarbinātības formu struktūrā mūsdienās
būtiski maina cilvēka – kā kvalificēta darbinieka vai potenciālā kvalificētā darbinieka –
vietu tautsaimniecībā. Rodas būtiska nepieciešamība attīstīt aktīvus, atbildīgus,
patstāvīgus, sevi un citus nodarbināt spējīgus cilvēkus. Kvalificēta darbaspēka jēdziens
vairs nesaistās tikai ar iegūto izglītības līmeni un iepriekšējo pieredzi, bet gan ar
zināšanu, prasmju un attieksmju kopumu, t.i. kompetencēm. Kompetence –
1) zināšanu un prasmju pietiekamība kādā jomā, jautājumā, darbības sfērā, kas
ļauj indivīdam rīkoties visdažādākajās situācijās (Biznesa terminu vārdnīca, 2016),
2) pierādīta spēja izmantot zināšanas, prasmes un personiskās, sociālās un/vai
metodiskās spējas darba un mācību situācijās un profesionālajā un personīgajā attīstībā
(EP, 2013).
Mikrouzņēmumu ērā pilnīgi visiem nepieciešams attīstīt uzņēmējspējas, ar šo
terminu saprotot “indivīda spējas pārvērst idejas darbībā”. Kompetence uzņēmējspējas
ietver radošu, inovatīvu pieeju, riska uzņemšanos, spēju plānot un vadīt projektus, lai
sasniegtu izvirzītos mērķus. Tā ir balsts indivīdam ne tikai ikdienas dzīvē mājās un
sabiedrībā, bet arī darbavietā, kas palīdz apzināties darba nozīmi, izmantot
priekšrocības, ir īpašu zināšanu un prasmju pamats, kas nepieciešams tiem, kuri veicina
vai nodarbojas ar sociālo darbību vai uzņēmējdarbību. Uzņēmējspējas ietver zināšanas,
prasmes, attieksmi un ir katra indivīda personisko dotumu, īpašību un spēju kopums,
kas nodrošina sekmes un panākumus (Bikse, 2011).
Atbilstoši V.Bikses atziņām, cilvēka personiskās īpašības, kas raksturo
kompetenci uzņēmējspējas [un ir svarīgas kvalificēta darbaspēka 21.gadsimtā īpašības –
autores piebilde], var sakārtot četrās grupās: pārvaldības kompetence, sociālā
kompetence, personas kompetence un uzņēmīguma īpašības (skatīt 1.3.attēlu).
34
1.3.attēls. Cilvēka personisko īpašību grupas, kas raksturo kompetenci
uzņēmējspējas Avots: Veronika Bikse “Uzņēmējspējas” (2011)
Kā redzams 1.3.attēlā, kompetence uzņēmējspējas ir daudzpusīga un plaša, un
uzņēmīgums ir viena no būtiskākajām cilvēka īpašībām neatkarīgi no tā, vai viņš ir
darbinieks, darba devējs, darbaspēks, pašnodarbinātais vai par tādu tikai kļūst izglītības
procesa ietvaros.
Svarīgi arī uzsvērt uzņēmējdarbības izglītības lomu un nozīmi jebkura
speciālista izglītošanas procesā. Kā redzams, uzņēmējspējas ietver 2 būtiskus aspektus:
1) zināšanas un prasmes, 2) cilvēka personiskās īpašības, attieksmes un kompetences,
un uzņēmējdarbības izglītība jāsaprot plašāk nekā biznesa likumu, uzņēmējdarbības
procesu, aktivitātes un zināšanu apguve tikai ekonomikas priekšmetos. Uzņēmējspējas
ir jāattīsta ne tikai tiem, kas iecerējuši savu profesionālo dzīvi saistīt ar ekonomiku un
vadības zinātnēm, bet visiem – topošajiem inženieriem, biologiem, fiziķiem, ķīmiķiem,
matemātiķiem un citiem (V.Bikse, 2011). Uzņēmējdarbības izglītību nevajadzētu jaukt
ar vispārējā biznesa un ekonomikas studijām. Tās mērķis ir veicināt radošumu,
inovācijas, pašnodarbinātību, atbildību, patstāvību un tādējādi celt esošā un potenciālā
jaunā darbaspēka kvalifikāciju un kvalitāti.
2013.gadā veiktā pētījuma „Nākotnē stratēģiski pieprasītākās prasmes Latvijā”
galvenās hipotēzes aptver vairāku citu autoru secinājumus un atzīst, ka:
Zemās darba produktivitātes galvenais cēlonis Latvijā ir lielais ar vispārējo izglītību
nodarbināto īpatsvars.
Attīstoties un pilnveidojoties tehnoloģijām, turpinās pieaugt augsti izglītoto
profesionāļu un vadītāju profesiju grupai piederošo amatu skaits (tie, kam jāveic arī
abstrakts darbs), kā arī ar zemu izglītības pakāpi paveicami pakalpojumi (jāveic arī
fizisks darbs). Līdz ar to, sagaidāms, ka samazināsies parasto (rutīnas) darbu skaits.
Sagaidāms, ka nākotnē pieaugs nodarbinātības īpatsvars tādiem pakalpojumiem kā
veselības aprūpes atbalsta profesijām, aizsardzības pakalpojumu profesijās,
ēdināšanas pakalpojumu profesijās, ēku un apkārtējās teritorijas uzkopšanas un
uzturēšanas profesijās, individuālās aprūpēs un pakalpojumu profesijās, jo šīs
profesijas ir grūti automatizēt, vai arī pārkārtot par ārpakalpojumiem.
Pieaugs tādu plašu kompetenču pieprasījums, kā radošums, komunikācijas prasmes,
prasme pielāgoties izmaiņām, pašorganizēšanās, pašizglītošanās, sistēmpiejas
domāšana. Vienlaikus, varētu samazināties pieprasījums pēc matemātiskās
35
domāšanas prasmēm, jo samazinoties rutīnas darbiem, samazinās arī pieprasījums
pēc spējas veikt ikdienišķus aprēķinus.
Palielināsies pieprasījums pēc speciālistiem ar bakalaura un maģistra grādu, kuriem
ir arī labas sociālās prasmes. Tomēr, izglītības sistēmai turpinot koncentrēties tikai
uz specializācijas dziļumu, bez sociālo un sadarbības prasmju veidošanas, arī
turpmāk „uz zināšanām” balstītos uzņēmumos būs pieprasīti divu veidu darbinieki –
izpētē iesaistītie un pārdošanas jomā iesaistītie. Tāpēc, turpinās palielināties
pieprasījums gan pēc dažāda veida speciālistiem, gan arī pēc pakalpojumu un
tirdzniecības darbiniekiem (Brēķis, 2013).
Blakus akadēmiskiem un lietišķiem pētījumiem nepieciešamību pēc modernākas
izglītības un esošās izglītības sistēmas reformas atzīst vairāki vadoši un ietekmīgi
uzņēmumu vadītāji Latvijā. Viņi piedalās diskusijās, kā nodrošināt kvalitatīvu un
motivētu speciālistu sagatavošanu, zinātnes, pētniecības un uzņēmējdarbības sadarbību,
lai celtu konkurētspēju. Tiek skarti jautājumi par konkurenci mācību iestāžu vidū un
identisku programmu piedāvājumu, profesionālās izglītības prestižu jauniešu vidū,
prakšu vietu kvalitāti, jauniešu pašmotivāciju, mācību iestāžu spēju reaģēt uz izmaiņām
tirgus pieprasījumā, mainot apmācību programmas, kā arī nepieciešamību veikt mācību
programmu izvērtējumu. Uzņēmēji uzsver, ka ir būtiski risināt jautājumu par augsta
līmeņa mācībspēku piesaisti gan vidējās profesionālās, gan augstākās izglītības
iestādēm, lai nodrošinātu konkurētspējīgu un kvalitatīvu izglītību.
Viens no redzamākajiem vadošajiem uzņēmējiem Latvijā, kurš aktīvi piedalās
izglītības attīstības procesos, ir SIA “Latvijas Mobilais Telefons” prezidents Juris
Binde. 2017.gada janvārī notikušās starptautiskās konferences “Baltijas Māceklības
alianse inovatīvai profesionālajai izglītībai” (BAfA for Innovative VET) ietvaros (LR
IZM, 2017) viņš prezentēja savu – kā praktiķa – redzējumu par modernās izglītības
sistēmas modeli (Attēls 1.4.), uzsverot četrus svarīgākos mūsdienu izglītības sistēmas
aspektus: tai jābūt 1) tehnoloģiski progresīvai (jāizmanto mūsdienīgas tehnoloģijas), 2)
reāli ieviešamai (jāapvieno sasniedzami mērķi un ilgtermiņa ietekme), 3) elastīgai
(jāatbalsta ilgtspējīga, sabalansēta un harmoniska attīstība), 4) fokusētai (jābūt orientētai
uz audzināmo nākotnes dzīvēm). Šī pieeja lielā mērā saskan ar iepriekš apskatīto
ārvalstu un Latvijas pētnieku atziņām par kompetenču attīstības nozīmību kvalificētiem
speciālistiem 21.gadsimtā.
1.4.attēls. Modernās izglītības sistēmas modelis
Avots: Jura Bindes prezentācija konferencē “Iespēju tilts”, Liepāja (2016)
36
Apskatot Latvijas situāciju nodarbināto izglītības atbilstībā profesijas
kvalifikācijai, darba tirgū ir vērojamas disproporcijas. Salīdzinot nodarbināto
iedzīvotāju sadalījumu pēc iegūtās izglītības līmeņiem pa profesiju kvalifikācijas
grupām, redzams, ka nodarbināto skaits ar augstāko izglītību ir mazāks nekā
nodarbināto skaits augstas kvalifikācijas profesijās, kurās pēc būtības jābūt cilvēkiem ar
augstāko izglītību. Savukārt vidējas kvalifikācijas profesijās pieprasījums pēc
nodarbinātajiem ar vidējo izglītību ir mazāks nekā piedāvājums (LR EM, 2016). Tas
norāda uz to, ka darba devēji augstas kvalifikācijas profesiju veikšanai ņem darbā
speciālistus pat bez formālās augstākās izglītības dokumenta, bet pamatojoties uz šī
speciālista reālajām kompetencēm (kas atbilst augstas kvalifikācijas profesiju izpildei).
Latvijā līdz 2030.gadam prasmju pieprasījuma jomā būs novērojamas sekojošas
tendences (Brēķis, 2013).
Prasmju pieprasījumu noteiks produktivitātes izmaiņas: pieaugot darba ražībai, kā
ražošanas, tā pakalpojumu sektoros pieaugs ražošanas, komunikāciju un tamlīdzīgu
tehnoloģiju izmantošanas mērogs. Jāņem vērā, ka līdz ar tehnoloģisko attīstību,
izglītības un darbaspēka izmaiņu tendencēm, mainīsies arī vispārējais prasmju
piedāvājuma līmenis.
Turpinās pieaugt pieprasījums pēc speciālistiem ar augstāko izglītību un vispārējām
augstākās izglītības līmenim atbilstošām prasmēm – socializācijas prasmēm,
informācijas analīzes un interpretācijas prasmēm.
Lauksaimniecības nozarē notiks konkurences stimulēta saimniekošanas darbības
modernizācija, veidosies lielākas saimniekošanas vienības un rezultātā nākotnē
pieprasījums pēc darbaspēka ar vienkāršām prasmēm samazināsies, bet pieaugs pēc
kvalificētiem speciālistiem.
Ražošanas sektorā sagaidāms nodarbināto absolūtā skaita samazinājums un darba
ražības kāpums. Tas veicinās pieprasījumu pēc kvalificētiem speciālistiem, un
mazinās pieprasījumu pēc vienkāršu profesiju darbiniekiem.
Pakalpojuma sektora izvēršanas kopumā palielinās pieprasījumu pēc speciālistiem
ar saziņas prasmēm, tehnoloģiju izmantošanas un pielietošanas prasmēm, kā arī
speciālistiem, kas spēj patstāvīgi rast risinājumus un pieņemt lēmumus.
Pieprasījums pēc vienkāršo profesiju darba veicējiem samazināsies atsevišķās
profesijās, kur darbaspēks var tikt aizvietots ar tehniku (piemēram, transporta,
sakaru nozarē), turpretī atsevišķos apkalpošanas sektoros pieprasījums pēc
vienkāršo profesiju pārstāvjiem pieaugs absolūtā izteiksmē, bet relatīvā -
samazināsies līdz ar augošo pieprasījumu pēc kvalificētiem speciālistiem. Tas varētu
būt aktuāls mākslas, izklaides un atpūtas nozarei, viesnīcu, ēdināšanas nozarēm.
Jaunu prasmju veidošanās nākotnē būs saistīta ar tehnoloģiju attīstību un
pielietošanu, „zaļās ekonomika” sektoriem, darbaspēka elastību un mobilitāti,
vadību un organizāciju, komunikāciju, savstarpējo saskarsmi, spēju darboties
starptautiskajā tirgū, daudznacionālā, daudzkultūru vidē, jaunu (t.sk. Āzijas valstu)
valodu apguvi.
Analizējot Latvijas izglītības sistēmu, Valsts izglītības satura centra vadītājs
Guntars Catlaks atzīst, ka “pienācis tas brīdis, kad Latvijas izglītības satura reforma
kļuvusi par obligātu laikmeta prasību. Turpmākajos gados nepieciešams veikt
pārmaiņas pirmsskolas, pamatizglītības un vidējās izglītības mācību saturā, attīstot uz
kompetencēm balstītas prasmes”. Šādu prasmju attīstības nodrošināšanai svarīgi
paredzēt arī atbilstošus pasākumus pedagogu sagatavošanai, jo viņu līdzdalība ir
visbūtiskākais elements – vēl jo svarīgāk tāpēc, ka kompetenču pieeja mācību saturu
nepadara vieglāku, bet pat grūtāku (Catlaks, 2016).
37
Paradigmas - kā ilgstoši priekšstati vai stabili kādas jomas (piemēram, izglītības)
uztveres veidi - pastāv līdz brīdim, kad tās sāk radīt problēmas, kuras vairs nevar
atrisināt ar esošo domāšanas veidu. Izglītība piedzīvo paradigmas maiņu: fokusu uz
zināšanu iegaumēšanu aizstāj fokuss uz to izmantošanu. Ne tikai Latvijā, bet teju visā
pasaulē šobrīd norisinās aktīvi centieni pagriezt izglītības sistēmas kuģi mūsdienīgākā
virzienā – galvenokārt mācību satura ziņā. Var teikt, ka izglītība piedzīvo nozīmīgāko
paradigmas maiņu pēdējos 100 gados, mēģinot pārorientēties no faktu apguves uz
iemācīšanos šīs faktu zināšanas praktiski pielietot.
Notiek pāreja no “tradicionālā mācīšanās modeļa” uz t.s. “dziļās mācīšanās
modeli” (LR IZM, 2016). Ja iepriekš uzsvars tika likts uz “gatavu” zināšanu
NODOŠANU un PĀRBAUDI (vai skolēns ir mācīto iegaumējis un spēj lietot pēc
parauga), dziļās mācīšanās modelī uzsvars tiek likts KOMPETENČU ATTĪSTĪŠANU.
Joprojām ir situācijas, kad tieša informācijas nodošana ir nepieciešama, taču tikai tad, ja
tiek izmantoti svarīgi aspekti, kas ļauj skolēnam mācīties padziļināti, attīstot prasmes,
kas nepieciešamas mūsdienās. Taču kvalificēta darbaspēka attīstības kontekstā svarīga
ir tās “akcentu pārbīde”:
no zināšanām uz zināšanu lietošanu daudzveidīgās situācijās un kontekstos;
no gatavu zināšanu nodošanas un atprasīšanas uz sarunu un produktīviem
uzdevumiem;
no frontāla procesa uz sadarbību un iesaistīšanos;
no tikai summatīvās vērtēšanas uz jēgpilnu atgriezenisko saiti par mācīšanās
procesu.
Līdz ar to jāmainās arī pedagogu prasmēm: prasme vadīt mācīšanos (izvirzīt
mērķi, plānot aktivitātes un mācību paņēmienus, IKT rīku pielietošana, iesaiste
diskusijās, atgriezeniskā saite u.c.), analīzes un reflektēšanas prasme (savas stundas
analīze, kopējā mācību procesa analīze u.c.), sadarbošanās prasme (ar kolēģiem,
skolēniem, skolēnu vecākiem), u.c. Par to autore sniedz plašāku aprakstu 3.1.nodaļā.
Kaut arī reģioni kopumā attīstās nevienmērīgi un atrodas dažādās attīstības
stadijās (līdz ar to arī konkurētspējas faktori ir atšķirīgi atkarībā no attiecīgās attīstības
stadijas), jebkurā gadījumā reģionā jābūt specializētiem ražošanas faktoriem un
intelektuālajam kapitālam, kas spēj virzīties no “ražošanas faktoru stadijas” uz
“efektivitātes stadiju” (Schwab K., 2012), kas spēj radīt un ieviest inovācijas.
Līdz ar to rodas “apburtais loks” – ja reģionā jau šobrīd nav (vismaz daļēji)
pieejams noteikts intelektuālais kapitāls, kas spēj aktivizēt reģionā esošos resursus un
attīstīt reģiona konkurētspēju, tad ir apgrūtināta, apdraudēta vai daļā gadījumu pat
neiespējama jaunu kvalificētu speciālistu piesaiste attiecīgajam reģionam. Reģionā
esošā iekšējā intelektuālā kapitāla un resursu loma kvalificēta darbaspēka piesaistē
reģionam, saiknes un process shematiski attēlot 1.1.attēlā.
Stankevičs (2015) uzskata, ka reģiona “veiktspējas” jēdziens jāskaidro,
izmantojot reģionā īstenoto ekonomisko aktivitāti, viņš definē reģiona veiktspēju kā tajā
funkcionējošo ekonomisko subjektu spēju ražot produkciju, sniegt pakalpojumus un
pārdot tos tirgū. Veicot reģiona veiktspējas ekonomisko nosacījumu izpēti, tiek
piedāvāta “resursu – aktīvu – kapitāla” pieeja (Tihonova, 2006), kas balstās uz šādu
teorētiski metodoloģisko pamatnostādni: reģiona (kā arī jebkura reģionālā aģenta -
vietējās pašvaldības, uzņēmuma, mājsaimniecības, cilvēka u.c.) rīcībā esošie resursi
efektīvas izmantošanas rezultātā var tikt pārveidoti reģiona aktīvos, kuri, savukārt, var
dot reģionam sociāli ekonomisko atdevi, t.i., kļūst par reģiona kapitālu – tā veiktspējas
priekšnosacījumu.
Par resursu Tihonova (2006) uzskata materiālu (nauda, nekustamie īpašumi,
izejvielas u.c.) vai nemateriālu (laiks, uzticība, tiesības u.c.) priekšmetu, kas ir vai var
38
būt reģiona (vai reģionālo aģentu) rīcībā. Arī intelektuālais kapitāls uzskatāms par vienu
no iekšējiem (nemateriāliem) resursiem [autores piezīme]. Par aktīvu šajā pētījumā tiek
uzskatīts izmantojams jeb iedarbināts resurss, kas vēl nenozīmē, ka tas dod labumu, bet
noteikti nozīmē, ka reģions (vai reģionālie aģenti) to reāli izmanto, lai gūtu labumu. Par
kapitālu šajā pētījumā tiek uzskatīts labumu nesošs aktīvs.
1.5.attēls. Reģionā esošā iekšējā resursa - intelektuālā kapitāla - loma kvalificēta
darbaspēka papildus piesaistē reģionam Avots: autores veidots, pamatojoties uz Stankeviča A. atziņām (Stankevičs, 2015)
Resursu-aktīvu-kapitāla pieejas ietvaros reģiona veiktspējas ekonomiskie
priekšnosacījumi ir: 1) resursu esamība reģionā, 2) spēja tos efektīvi izmantot,
pārveidojot reģiona kapitālā. Šeit ārkārtīgi būtiska un noteicoša loma ir reģionā
esošajam intelektuālajam kapitālam.
Pētījuma autori norāda arī, ka īpaša uzmanība jāpievērš tādam procesam kā
resursa kapitalizācija, apejot resursa aktivācijas stadiju (kas ir mazrentabla resursa
kapitalizācija un ko bieži izmanto vāji attīstīti reģioni, pārdodot savus resursus uz
ārzemēm izejvielu veidā – ārzemēs vēlāk, pielietojot inovatīvas tehnoloģijas, notiek to
aktivācija un tālāk kapitalizācija ar daudz lielāku rentabilitāti un pievienoto vērtību).
Tātad resursu efektīvai izmantošanai ir vajadzīga ne tikai “ārējo resursu” fiziskā
pastāvēšana reģionā un efektīva to izmantošanas vide, bet arī reģionālo aģentu spēja tos
“aktivēt” un “kapitalizēt” – tā saucamie “iekšējie resursi” (Gillers, 2006). Šī spēja būs
vairāku faktoru komplekss un noteikti ietvers arī aģentu (speciālistu) kvalitatīvu
39
izglītību un 21.gadsimta prasmju apguvi un izmantošanu. Resursu-aktīvu-kapitāla
pieejas skatījumā reģiona veiktspējas atbalsta politikai ir šādi savstarpēji saistīti
uzdevumi:
- Reģionu rīcībā esošo resursu, t.i., “ārējo resursu” fiziskā apjoma
palielināšana;
- Reģionālo aģentu “iekšējo resursu”, t.i., rīcībspējas, paaugstināšana;
- “Ārējo resursu” un “iekšējo resursu” mijiedarbības mehānismu, t.i., “ārējo
resursu” izmantošanas tehnoloģiju (gan inženiertehnoloģiju, gan arī sociālo
tehnoloģiju) attīstība un ieviešana dzīvē, nodrošinot resursu izmantošanas
efektīvo vidi (Stankevičs, 2015)
Pēdējo no šiem uzdevumiem autore uzskata par galveno reģiona veiktspējas
priekšnosacījumu, uz kuru vajadzētu koncentrēties par reģionālo attīstību atbildīgajām
institūcijām. Tas atspoguļojas arī promocijas darba gala rezultātā – sadarbības
platformā.
Latvijas bankas ekonomists O.Krasnopjorovs (2010), aprakstot cilvēkkapitāla
(t.sk. intelektuālā kapitāla) nozīmi tautsaimniecības attīstībā, atzīmē, ka augstākā
izglītība paaugstina cilvēkkapitālu un līdz ar to arī darba ražīgumu - cilvēks ar augstāko
izglītību vidēji cilvēkstundā var radīt lielāku pievienoto vērtību nekā cilvēks bez tās un
attiecīgi saņem arī lielāku atalgojumu. Pievienotā vērtība jeb tautas bagātība pēc būtības
ir nostrādāto cilvēkstundu skaits, reizinot ar vidējo darba ražīgumu. Tādējādi darba
ražīguma pieaugums ļauj nodrošināt sabiedrības labklājības līmeņa pieaugumu pat pie
neaugoša nodarbināto skaita. Negatīvu demogrāfisku tendenču jeb zemas dzimstības dēļ
darba ražīguma celšana ir īpaši aktuāla Eiropas Savienības tautsaimniecības attīstībai,
tajā skaitā arī Latvijai.
O.Krasnopjorovs norāda, ka saskaņā ar ekonometriskiem novērtējumiem
(Acemoglu, 2007), katrs papildus izglītības gads paaugstina darba ražīgumu un
darbinieka atalgojumu vidēji par 6-10%. Tas ir privātais ieguvums no izglītības, kuras
esamību apstiprina arī dažādi Eurostat dati par izglītības ietekmi uz atalgojumu.
Sabiedriskais ieguvums no izglītības varētu būt vēl augstāks, jo izglītība mēdz
paaugstināt atalgojumu ne vien pašam izglītotajam, bet arī pārējiem sabiedrības
locekļiem. Ja fiziskais un cilvēkkapitāls viens otru papildina (piemēram, tikai izglītots
darbaspēks var efektīvi izmantot sarežģītas darba iekārtas), augstāka darbaspēka
kvalifikācija palielina vidējo fiziskā kapitāla līmeni uz vienu nodarbināto un līdz ar to
arī katra nodarbinātā darba ražīgumu, tātad arī atalgojumu (Acemoglu, 2007).
Daži ekonomisti uzskata, ka ideālais variants būtu precīzi prognozēt, cik
attiecīgās profesijas speciālistu Latvijai vajadzēs pēc 20 gadiem un uz tā pamata veikt
valsts pasūtījumu augstskolām par attiecīgo speciālistu sagatavi. Tomēr šim uzskatam
nevar pilnībā piekrist, jo piemēram, pirms 20 gadiem diez vai kāds varēja paredzēt tik
būtiskas strukturālās pārmaiņas gan Latvijā, gan arī pasaulē kopumā, un tehnoloģiskā
attīstība mūsdienās ir tik strauja, ka šodien izglītības sistēma patiesībā gatavo
darbiniekus profesijām, kuras vēl nav pat radušās. Nav skaidrs, kādas nozares piedzīvos
straujāko attīstību nākotnē. Protams, tautsaimniecības struktūrā jāsaglabā gan
rūpniecības, gan informācijas tehnoloģiju nozares, un šim nolūkam jāgatavo attiecīgie
speciālisti. Bet tajā pašā laikā jāatceras, ka, lai Latvija varētu efektīvi izmantot kādu
nākamo attīstības vilni, tai jāliek uzsvaru uz inovatīvo spēju veicināšanu, nevis tikai
noteiktas profesijas iemācīšanu. Ilgtermiņa tautsaimniecības attīstības pamatā ir
tehniskais progress, kuru nosaka jaunās idejas jeb zinātniskie izgudrojumi. Līdz ar to
izglītības sistēmai rodas papildu mērķis - nevis vienkārši "ražot" labus vai pat teicamus
izpildītājus, bet veicināt studējošo inovācijas potenciālu (O.Krasnopjorovs, 2010). Tas
40
nozīmē arī veicināt intelektuālo kapitālu, kura loma reģionālajā attīstībā nevar būt
pārvērtēta.
LR Ekonomikas ministrs A.Ašeradens (2017) atzīst, ka 2017. gadā ir jāveido
jauns inovatīvas ekonomikas modelis, kas balstās uz 4 pamata mērķiem uzņēmēju
konkurētspējas kāpināšanai: eksporta un investīciju stimulēšana, produktivitātes
pieaugums un cilvēkkapitāla attīstība. Tie būs būtiskākie faktori, lai nodrošinātu tālāku
Latvijas ekonomikas izaugsmi. Latvijas valsts un uzņēmēju konkurētspējas
priekšrocības turpmāk būs atkarīgas no prasmes izmantot jaunākās tehnoloģijas, attīstīt
inovāciju un jaunus produktus. Tātad būtiski svarīga būs tieši intelektuālā kapitāla loma.
1.6.attēlā atspoguļoti A.Ašeradena minēto mērķu rezultatīvie rādītāji, ko plānots
sasniegt 2020.gadā.
1.6.attēls. Latvijas valdības izvirzītie mērķi uzņēmēju konkurētspējas kāpināšanai
Avots: LR Ekonomikas ministrija
Kā redzams 1.6.attēlā Latvijas tautsaimniecības produktivitāte rēķināta kā
pievienotā vērtība faktiskajās cenās uz vienu nodarbināto, un tā bijusi vien 43% līmenī
no vidējā ES rādītāja. Tas nozīmē, ka produktivitāte Latvijā pēdējos gados ir augusi
tikpat strauji kā vidēji ES, taču darbaspēka izmaksas ir augušas straujāk. Turpmāks
darbaspēka izmaksu pieaugums ir neizbēgams atvērta darba tirgus apstākļos, tādēļ, lai
41
uzņēmumi būtu starptautiski konkurētspējīgi, jau tuvāko trīs gadu laikā Latvijas
produktivitātes līmenim ir jāsasniedz vismaz puse no ES vidējā rādītāja.
Gan konkurētspējas pavājināšanās, gan situācija ārējos tirgos ir negatīvi
ietekmējusi Latvijas eksporta dinamiku. Eksporta īpatsvars iekšzemes kopproduktā ir
pakāpeniski sarucis. Latvijai kā mazai un atvērtai ekonomikai eksporta iespēju
paplašināšanās ir būtisks izaugsmes nosacījums. Tādēļ produktivitātes pieaugumam,
jaunu produktu un tehnoloģiju ieviešanai ir jāsekmē eksporta pieaugums, kam
2019. gadā būtu jāsasniedz vismaz 62% no IKP.
Ekonomikas izaugsme sākas uzņēmumu līmenī un pamatā tās ir investīcijas.
Bez pozitīvas investīciju dinamikas nevar cerēt uz straujāku izaugsmi. Pie tam
investīcijām ir jāaug gan tehnoloģijās un iekārtās, gan intelektuālajā kapitālā un
zināšanās. Kopš 2010. gada investīciju pieaugums bija tikai vidēji par 2,5% ik gadu. Tas
ir nepietiekami, tāpēc vidējā termiņā investīcijām jāaug vismaz pusotru reizi straujāk
nekā iekšzemes kopproduktam.
Taču pats svarīgākais ir tas, ka jauns ekonomikas modelis prasa būtiskas
strukturālas reformas. Kā uzsver ne vien LR Ekonomikas ministrs A.Ašeradens, bet
daudzi ekonomikas eksperti, nepieciešams veikt apsteidzošus pārkārtojumus darba
tirgū, lai sagatavotos un pielāgotos strukturālajām pārmaiņām. Jāturpina iesāktās
reformas izglītības sistēmā, uzsvarus liekot uz eksakto un dabas zinību apguves
kvalitātes stiprināšanu pamatizglītībā un vidējā izglītībā, kā arī pieaugušo izglītības
attīstību, uz 21.gadsimta prasmju attīstību, ko veicinātu kompetencēs balstītas izglītības
ieviešana Latvijā. Profesionālās kvalitātes uzlabošanai un darba tirgus disproporciju
mazināšanai nozīmīga loma ir efektīvai pieaugušo apmācību tālākizglītības sistēmai un
mūžizglītībai. Pieaugušo tālākizglītības sistēmas uzlabojumi ir vienlīdz svarīgi
bezdarbniekiem un nodarbinātiem visu profesionālo kvalifikāciju pārstāvjiem – kā
vienkāršo, tā arī augsti kvalificēto profesiju pārstāvjiem. Kvalitatīva tālākizglītības
piedāvājuma nodrošināšanā pieaugušajiem nozīmīga loma ir gan augstākās izglītības
iestādēm, gan profesionālās izglītības iestādēm, gan arī darba devējiem. Latvijas
valdības pieņemtais plāns paredz, ka pieaugušo izglītībā (mūžizglītībā) iesaistīto
iedzīvotāju īpatsvars ir jāpalielina no 5,5% pēdējos trīs gados līdz vismaz 12%
2019.gadā un 15% 2020.gadā (skatīt 1.6.attēlu)
Tieši cilvēkkapitāls, intelektuālais kapitāls būs kritiski svarīgs, lai Latvija spētu
izpildīt pārējos uzņēmēju konkurētspējas kāpināšanas mērķus attiecībā uz eksporta
stimulēšanu, investīciju veicināšanu un produktivitātes pieaugumu.
Intelektuālā kapitāla loma reģionu attīstītības noteikšanā un popularizēšanā
1991.gadā līdz ar Pasaules Bankas „Ziņojuma par pasaules attīstību” iznākšanu
pasaulē bija sākusies jaunu attīstītības indikatoru meklēšanas kustība, jo sabiedrība bija
nobriedusi tam, ka ir jāmaina uzsvars no objektīvās ekonomiskās produktivitātes uz
cilvēku kopējās labklājības, tai skaitā arī subjektīvās, mērīšanu. 20.gs. 80. gados
daudzas pasaules zemo ienākumu valstis pārdzīvoja ekonomikas izaugsmi, kas sekmēja
ar dzīvi apmierināto cilvēku skaita pieaugumu. Tas bija viens no iemesliem subjektīvo
attīstības rādītāju analīzei. Saskaņā ar J.Lonskas atziņām (Lonska, 2014) objektīvo un
subjektīvo rādītāju kopīgā izmantošana var tikt uzskatīta par 3.posmu teritoriju
attīstītības novērtēšanas instrumentu vēsturiskajā gaitā pasaulē.
Teritoriju attīstītības novērtēšanas instrumentu vēsturiskajā gaitā pasaulē
kopumā var izdalīt 3 posmus:
1) objektīvo ekonomisko rādītāju posms;
2) objektīvo ekonomisko + objektīvo neekonomisko (sociālo) rādītāju posms;
3) objektīvo (ekonomisko + neekonomisko) un subjektīvo rādītāju posms (skatīt
1.7.attēlu)
42
J.Lonska (2014) iesaka, ka VARAM un VRAA ir jāievieš iedzīvotāju subjektīvo
vērtējumu par dzīvi konkrētajā teritorijā rādītāji, piemēram, kopējā apmierinātība ar
dzīvi vai apmierinātība ar noteiktām dzīves sfērām oficiāli apstiprinātajā teritoriju
attīstības līmeņa/ teritoriju attīstības līmeņa izmaiņu indeksu aprēķināšanas
metodoloģijā. Izstrādājot jaunu teritoriju attīstības līmeņa/ teritoriju attīstības līmeņa
izmaiņu indeksu aprēķināšanas metodoloģiju un subjektīvo rādītāju iekļaušanu tajā,
atbildīgajām institūcijām ir jāizanalizē pasaules pieredze šajā nozarē, konsultējoties un
sadarbojoties ar ekspertiem un vadošajiem speciālistiem, kuri labi pārzina visas nianses,
kas ir saistītas ar subjektīvo rādītāju izstrādi, datu savākšanu un to apstrādi. LR CSP ir
jāievieš prakse regulāri veikt Latvijas statistisko reģionu iedzīvotāju aptaujas par viņu
subjektīvo labklājību un attieksmi pret dzīvi reģionā, kurā viņi dzīvo un/vai strādā.
1.7.attēls. Teritoriju attīstības novērtēšanas rādītāju iedalījums pasaules
pētnieciskajā praksē Avots: autores veidots, pamatojoties uz Lonskas J. modeli (Lonska, 2014)
Kā secina J.Lonska (2014), Latvija jau pietiekami ilgu laiku atpaliek no pasaules
progresīvās prakses teritoriju attīstības līmeņa novērtēšanā, analizējot tikai objektīvos
indikatorus un ignorējot iedzīvotāju subjektīvo vērtējumu par dzīvi konkrētajā teritorijā.
Šobrīd teritorijas attīstības novērtēšanai dažus subjektīvos indikatorus izmanto vienīgi
vietējā līmenī, kad pašvaldības izvērtē integrēto attīstības programmu ieviešanas
progresu. Taču tas būtu jādara valsts mērogā. Ja Latvija pārņemtu pasaules progresīvo
praksi teritoriju attīstītības novērtēšanā un blakus objektīvo indikatoru noteikšanai
ņemtu vērā arī iedzīvotāju subjektīvo vērtējumu par dzīvi konkrētajā teritorijā, daudzos
gadījumos tas varētu uzlabot konkrētā reģiona pievilcību un palielinātu arī kvalificēta
darbaspēka piesaisti.
Pēc promocijas darba autores domām, cilvēka individuālo (subjektīvo) labsajūtu
nosaka neskaitāmu faktoru komplekss un cilvēka attīstības priekšnosacījumi, piemēram:
Pieejama, produktīva, kvalitatīva izglītības sistēma;
Apmierinoša veselības un sociālā aprūpe;
Labvēlīgi vispārējie dzīves apstākļi (cenas un kvalitātes ziņā);
Pilnvērtīga garīgā, kultūras un sporta vide;
Efektīva, aktīva, motivējoša ekonomiskā vide;
Pieejama un apmierinoša tehniskā infrastruktūra (inženierkomunikācijas, ceļu
infrastruktūra, dzīvojamais fonds, Interneta ātrums u.c.)
Socializēšanās iespējas u.c.
Latvijas reģionos daudzi no šiem faktoriem un cilvēka attīstības
priekšnosacījumiem konkrēta cilvēka izpratnē un vērtību skalā varētu būt augstāki nekā
Rīgas - lielpilsētas teritorijā. Šo faktoru kā subjektīvo indikatoru iekļaušana jaunu
teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu aprēķināšanas metodoloģijā, ko izmantotu visā
43
Latvijā, varētu kļūt par būtisku veicinošu faktoru kvalificētu speciālistu piesaistei ne-
Rīgas reģionam, t.i. kvalificēts darbaspēks, saredzot reģiona stiprās puses un
priekšrocības, izvēlētos par labu dzīves un/vai darba vietai reģionā. Turklāt pieņemot,
ka jebkuras teritorijas attīstības virsmērķis ir tajā dzīvojošo cilvēku kopējā labklājība,
tieši subjektīvie indikatori atspoguļo teritorijas iedzīvotāju patieso vajadzību
apmierināšanas līmeni un parāda konkrētās sociāli ekonomiskās politikas panākumus
(vai neveiksmes).
Pasaulē jau ir izstrādāti vairāki teritoriju attīstības novērtēšanas instrumenti, kas
satur gan objektīvos (ekonomiskos un sociālos), gan subjektīvos rādītājus, piemēram,
“Tautas attīstības indekss”4, “Laimīgās planētas indekss”5, “Lielbritānijas ilgtspējīgās
attīstības indikatoru kopums”6, “Austrālijas Nacionālās attīstības indekss”7,
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas „Jūsu labākas dzīves indekss”8. Šie
indeksi atbilst pasaules progresīvajai pieredzei teritoriju attīstītības novērtēšanas jomā
un sniedz detalizētu un pilnu priekšstatu par teritorijā piedzīvoto attīstības procesu un
sasniegto attīstības līmeni. Taču, lai tos varētu izmantot, adaptēt un pielietot darbībā,
nepieciešami izglītoti, profesionāli, kvalificēti un motivēti speciālisti – nepieciešams
atbilstošs intelektuālais kapitāls.
1.2 Profesionālā izglītība un to ietekmējošie ārējie faktori
Latvijas republikas izglītības sistēma (skatīt pielikumu Nr.3) uzskatāmi parāda
profesionālās izglītības vietu un pēctecību.
Profesionālās izglītības uzdevums ir radīt iespējas izglītības iegūšanai ar
nepabeigtu pamatizglītību, kad audzēknis paralēli apgūst profesiju un iegūst
pamatizglītību, kā arī turpināšanai pēc pamatskolas vai vidusskolas beigšanas, lai
apgūtu sākotnējo profesionālo kvalifikāciju, attīstītu spējas profesionālajai
tālākizglītībai, iegūtu tiesības izglītības turpināšanai augstākā izglītības pakāpē.
Profesionālās izglītības iestādes piedāvā izglītības programmas visos ekonomiskās
darbības virzienos.
Mācību process tiek organizēts tādējādi, ka teorijas apguve klasē mijās ar
praktiskajām mācībām skolas darbnīcās, laboratorijās, vēlākajos kursos arī uzņēmumos
vai iestādēs.
Profesionālās vidējās izglītības programmas saturu nosaka valsts profesionālās
vidējās izglītības standarts un profesijas standarts. Profesionālās vidējās izglītības
programmas tiek izstrādātas un īstenotas atbilstoši visiem tautsaimniecības nozaru
darbības virzieniem Latvijā.
Profesionālās izglītības likuma mērķis ir nodrošināt valsts profesionālās
izglītības politikas īstenošanu un profesionālās izglītības sistēmas darbību, vadību un
attīstību.
Profesionālās kvalifikācijas līmeņi:
1) pirmais profesionālās kvalifikācijas līmenis — teorētiskā un praktiskā
sagatavotība, kas dod iespēju veikt vienkāršus uzdevumus noteiktā praktiskās darbības
sfērā (atbilst otrajam Latvijas kvalifikāciju ietvarstruktūras līmenim);
2) otrais profesionālās kvalifikācijas līmenis — teorētiskā un praktiskā
sagatavotība, kas dod iespēju patstāvīgi veikt kvalificētu izpildītāja darbu (atbilst
trešajam Latvijas kvalifikāciju ietvarstruktūras līmenim);
4 HUMAN DEVELOPMENT INDEX (HDI)-HTTP://HDR.UNDP.ORG/EN/CONTENT/HUMAN-DEVELOPMENT-INDEX-HDI
5 Happy Planet Index: http://happyplanetindex.org/
6 UK sustainable development indicators: https://www.ons.gov.uk/search?q=sustainable+development+indicators+
7 Australian National Development Index: http://www.andi.org.au/
8 OECD Your Better Life Index: http://www.oecdbetterlifeindex.org/
44
3) trešais profesionālās kvalifikācijas līmenis — paaugstināta teorētiskā
sagatavotība un profesionālā meistarība, kas dod iespēju veikt noteiktus izpildītāja
pienākumus, kuros ietilpst arī izpildāmā darba plānošana un organizēšana (atbilst
ceturtajam Latvijas kvalifikāciju ietvarstruktūras līmenim);
4) ceturtais profesionālās kvalifikācijas līmenis — teorētiskā un praktiskā
sagatavotība, kas dod iespēju veikt sarežģītu izpildītāja darbu, kā arī organizēt un vadīt
citu speciālistu darbu (atbilst piektajam Latvijas kvalifikāciju ietvarstruktūras līmenim).
PKL ir profesionālās kvalifikācijas līmenis. Latvijā ir noteikti pieci profesionālās
kvalifikācijas līmeņi (skat. detalizētu skaidrojumu zemāk).
Izglītības likumā teikts, ka “Profesionālā kvalifikācija ir noteiktai profesijai
atbilstošas izglītības un profesionālās meistarības dokumentāri apstiprināts
novērtējums.” Tātad profesionālā kvalifikācija apliecina, ka cilvēks ar kādu konkrētu
profesionālu kvalifikāciju: ir saņēmis attiecīgajai profesijai atbilstoša līmeņa izglītību,
viņam ir šai profesijai atbilstošas profesionālās un vispārējas iemaņas un prasmes
un profesionālās kvalifikācijas ieguve ir apstiprināta izglītības dokumentā.
Profesionālajai kvalifikācijai atbilstošās iemaņas un prasmes un citas
prasības nosaka profesijas standarts.
Profesionālās izglītības likuma 5.pantā tiek skaidroti profesionālās kvalifikācijas
līmeņi (skatīt 1.3.tabulu).
1.3.tabula
Latvijas izglītības sistēmā ir noteikti pieci profesionālās kvalifikācijas līmeņi
Kvalif.
Līmenis
Apraksts Atbilstošā izglītības
pakāpe vai programmu
veidi
1 veic vienkāršus uzdevumus noteiktā
praktiskās darbības sfērā
2 patstāvīgi veic kvalificētu izpildītāja darbu; pamatizglītība
3 veic noteiktus izpildītāja pienākumus, kuros
ietilpst arī izpildāmā darba plānošana un
organizēšana
vidējā izglītība
4 veic sarežģītu izpildītāja darbu, kā
arī organize un vada citu speciālistu darbu
1. līmeņa profesionālā
augstākā izglītība
5 noteiktas nozares speciālista augstākā
kvalifikācija, kas dod iespēju plānot un veikt
arī zinātniskās pētniecības darbu attiecīgajā
nozarē
2. līmeņa profesionālā
augstākā izglītība
(pamatstudijas vai
augstākā līmeņa studijas) Avots: IZM materiāli
Profesionālās izglītības iestāžu nosaukumi:
Profesionālā pamatskola (izglītības iestāde, kura īsteno profesionālās
pamatizglītības programmas, kas dod iespēju iegūt pirmo profesionālās kvalifikācijas
līmeni);
Arodskola (izglītības iestāde, kura īsteno arodizglītības programmas, kas dod
iespēju iegūt otro profesionālās kvalifikācijas līmeni.
Profesionālā vidusskola (izglītības iestāde, kura īsteno profesionālās vidējās
izglītības programmas, kas dod iespēju iegūt trešo profesionālās kvalifikācijas līmeni
Tehnikums (izglītības iestāde, kura īsteno profesionālās vidējās izglītības
programmas, kas dod iespēju iegūt trešo profesionālās kvalifikācijas līmeni, un kurai ir
piešķirts profesionālās izglītības kompetences centra statuss);
45
Koledža (izglītības iestāde, kura īsteno pirmā līmeņa profesionālās augstākās
izglītības (koledžas izglītības) programmas un dod iespēju iegūt ceturto profesionālās
kvalifikācijas līmeni.
Iegūtās izglītības vērtēšanas pamatprincipus un kārtību nosaka izglītības
standarts.
Valsts atzītu profesionālās izglītības dokumentu izsniedz pēc akreditētas
profesionālās izglītības programmas apguves, profesionālās kvalifikācijas un citu valsts
profesionālās izglītības standartā noteikto noslēguma pārbaudījumu nokārtošanas.
Atbilstoši profesionālās izglītības programmai tiek izsniegti šādi valsts atzīti
profesionālās izglītības dokumenti: apliecība par profesionālo pamatizglītību; atestāts
par arodizglītību; diploms par profesionālo vidējo izglītību.
Tikai diploms par profesionālo vidējo izglītību dod tiesības turpināt izglītību
augstākās pakāpes koledžas vai augstskolas profesionālās izglītības programmās.
Pēcvidējā izglītība (ISCED līmenis 4).
Arī pēc vispārējās vidējās vai arodizglītības ieguves var apgūt profesionālās
tālākizglītības programmas (ilgums no 1 gada līdz 3 gadiem) vai profesionālās
pilnveides programmas (ilgums ne mazāks kā 160 mācību stundas, kas var būt kā daļa
no kvalifikācijas). Starptautiski šāds izglītības līmenis tiek saukts par pēcvidējo, taču ne
augstāko izglītību. Latvijā šī izglītība klasificējās kā vidējās pakāpes izglītība. Šīs
programmas ir orientētas tikai uz profesionālo zināšanu un prasmju apguvi atbilstoši
profesionālo kvalifikāciju līmeņa prasībām. Izglītības process, izglītības rezultātu
vērtēšana tiek organizēta līdzīgi kā tas notiek citās vidējās profesionālās izglītības
programmās.
Profesionālās augstākās izglītības programmas dod tiesības iegūt profesionālo
kvalifikāciju kā arī bakalaura profesionālo grādu. Profesionālās augstākās izglītības
bakalaura grādu piešķir, ja programmas pilnā laika studiju ilgums ir vismaz četri gadi.
Pēc bakalaura profesionālā grāda ieguves studijas var turpināt maģistrantūrā
maģistra profesionālā grāda ieguvei. Profesionālās augstākās izglītības maģistra grādu
piešķirs, ja kopējais studiju ilgums ir vismaz 5 gadi.
Personas, kas ieguvušas maģistra grādu, ir tiesīgas turpināt studijas doktorantūrā
doktora grāda iegūšanai. Studiju programmas ilgums doktorantūrā 3-4 gadi. Tie, kuri
domā par tālāko zinātnisko vai pētniecības darbu, var turpināt studijas arī maģistrantūrā
maģistra akadēmiskā grāda ieguvei.
Tomēr augstākās izglītības programmu iedalījums akadēmiskajās un
profesionālajās nav vienīgais. Pastāv vēl viens profesionālās augstākās izglītības
iedalījums. Augstskolu likums un Profesionālās izglītības likums nosaka divu līmeņu
profesionālo augstāko izglītību - pirmā līmeņa profesionālo augstāko jeb koledžu
izglītību un otrā līmeņa profesionālo augstāko jeb augstskolu izglītību.
Pirmā līmeņa augstākās izglītības programmas piedāvā apgūt sarežģītas pakāpes
profesiju (banku darbinieki, , uzņēmējdarbības speciālisti, informācijas tehnoloģijas
speciālisti, jurista palīgi, inženiertehniskie darbinieki), taču ne studijas, ne tālākā
darbība nav saistītas ar zinātnisko pētniecību. Absolventa iegūtā kvalifikācija atbilst 4.
profesionālo kvalifikāciju līmenim ( Ceturtais līmenis - sagatavotība, kas dod iespēju
veikt sarežģītu izpildītāja darbu mainīgās situācijās, uzņemties atbildību par resursu
sadali, organizēt un vadīt citu speciālistu un/vai strādnieku darbu) , kura ļauj tam
konkurēt darba tirgū vai arī turpināt studijas pēctecīgā augstskolas programmā
augstākas profesionālās kvalifikācijas ieguvei. Ceturtā profesionālā kvalifikācijas
līmeņa studiju programmu ilgums 2-3 gadi pēc vidējās izglītības Šīs programmas tiek
pieskaitītas "neuniversitātes tipa" augstākās izglītības programmām.
46
Otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmās iegūtā kvalifikācija
atbilst 5.profesionālo kvalifikāciju līmenim. ( Piektais līmenis - noteiktas nozares
speciālista augstākā kvalifikācija, kas dod iespēju patstāvīgi analizēt, pieņemt lēmumus,
projektēt un/vai plānot, organizēt, vadīt, kontrolēt, un/vai veikt zinātniskās pētniecības
darbu attiecīgajā nozarē). Parasti tajās vienlaikus ar kvalifikāciju tiek iegūts arī
bakalaura profesionālais grāds noteiktā tautsaimniecības jomā. Šīs programmas tiek
pieskaitītas "universitātes tipa" augstākās izglītības programmām.
Var būt arī t.s. "īsās" otrā līmeņa profesionālās studiju programmas (1-2 gadi),
kurās tiek iegūta kvalifikācija, balstoties uz iepriekš iegūto pirmā līmeņa augstāko
izglītību vai bakalaura akadēmisko grādu.
Piektā profesionālā kvalifikācijas līmeņa studiju programmu ilgums kopumā nav
mazāks par 4 gadiem pēc vidējās izglītības un ne mazāks kā 2 gadi pēc koledžas
izglītības ieguves.
Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra (EKI) ir vienota astoņu līmeņu Eiropas
atsauces sistēma, kuras mērķis ir veicināt mūžizglītību un sekmēt iedzīvotāju starpvalstu
mobilitāti.
Profesionālā kvalifikācija tiek apliecināta ar profesionālās kvalifikācijas
dokumentu (skatīt 1.4.tabulu). Šāds dokuments apliecina personas profesionālo
kvalifikāciju un dod tiesības pretendēt uz konkrētai profesijai un kvalifikācijas pakāpei
atbilstoša amata ieņemšanu vai attiecīgā sertifikāta saņemšanu darbam privātpraksē.
Atkarībā no iegūstamā izglītības līmeņa un izglītības ieguves vietas profesionālā
klvalifikācija var tikt apliecināta ar dažādiem izglītības dokumentiem
1.4.tabula
Profesionālo kvalifikāciju apliecinošie dokumenti
Izglītības dokumenta nosaukums Prof.
kvalif.
līmenis
Programmas, kurās šāds
izglītības dokuments ir iegūstams
Apliecība par profesionālo
pamatizglītību
1 Profesionālā pamatizglītība
Attestāts par arodizglītību 2 Arodizglītība
Diploms par profesionālo vidējo
izglītību
3 Profesionālā vidējā izglītība
Profesionālā vidējās izglītības pēc
vispārējās vidējās izglītības
Profesionālās kvalifikācijas apliecība 1, 2, 3 Arodizglītība pēc vispārējās
vidējās izglītības
Arodizglītība pēc pamatizglītības
un no 18 gadu vecuma
Profesionālā tālākizglītība
Pirmā līmeņa profesionālās augstākās
izglītības diploms
4 1. līmeņa profesionālā studijas
(koledžas programmas)
Profesionālās augstākās izglītības
diploms un augstākās profesionālās
kvalifikācijas diploms
5 2. līmeņa profesionālā augstākā
izglītība
Profesionālā bakalaura diploms un
augstākās profesionālās kvalifikācijas
diploms
5 Profesionālā bakalaura studiju
programma
Profesionālā maģistra diploms un
augstākās profesionālās kvalifikācijas
diploms
5 Profesionālā maģistra studiju
programma
Avots: IZM dati
47
Latvijas kvalifikāciju ietvarstruktūra (LKI), līdzīgi EKI, sastāv no astoņiem
atsauces līmeņiem un aptver visas izglītības pakāpes un veidus. Šie līmeņu apraksti ir
ietverti MK Noteikumos par Latvijas izglītības klasifikāciju un apraksti balstās uz
mācīšanās rezultātiem, izsakot tos trīs dimensijās:
zināšanas (zināšanas un izpratne);
prasmes (spēja pielietot zināšanas, komunikācija, vispārējās prasmes);
kompetence (analīze, sintēze un novērtēšana).
MK Noteikumi Nr.990 par Latvijas izglītības klasifikāciju: EKI līmenim
atbilstošo zināšanu, prasmju un kompetences aprakstus skatīt pielikumā Nr.4).
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādātajās Izglītības attīstības
pamatnostādnēs 2014. - 2020. gadam kā galvenais mērķis izglītības attīstībā nākamajam
periodam izvirzīta kvalitatīva un iekļaujoša izglītība personības attīstībai, cilvēku
labklājībai un ilgtspējīgai valsts izaugsmei.
Izglītības attīstībai pamatnostādnēs noteikti vairāki apakšmērķi. Pirmais no tiem
paredz izglītības vides kvalitātes uzlabošanu, veicot satura pilnveidi un attīstot
infrastruktūru. Lai to panāktu, veiks pedagogu motivācijas un profesionālās darbības
kvalitātes paaugstināšanu, izglītības satura pilnveidi atbilstoši sabiedrībā pieprasītajām
kompetencēm, izglītības vides un procesa modernizāciju, kā arī īstenos iekļaujošās
izglītības principus.
Otrais apakšmērķis paredz veicināt indivīda profesionālo un sociālo prasmju
attīstību dzīvei un konkurētspējai darba vidē. Tā sasniegšanai attīstīs karjeras izglītību,
paplašinās interešu izglītības iespējas bērniem un jauniešiem, pilnveidos pieaugušo
izglītības iespējas, kā arī plāno samazināt priekšlaicīgi mācības pametušo skaitu. Trešais
apakšmērķis paredz resursu pārvaldības efektivitātes uzlabošanu, attīstot iestāžu
institucionālo izcilību un resursu konsolidāciju. Lai to sasniegtu, tiks sakārtots izglītības
iestāžu tīkls, pilnveidota izglītības kvalitātes monitoringa sistēma, kā arī izstrādāts jauns
pedagogu darba samaksas modelis.
Kā būtisks izaicinājums nākamajā plānošanas periodā prognozēts vidējās
izglītības skolēnu un studējošo skaita samazinājums, tādēļ nepieciešams izglītības
iestāžu tīklu tālredzīgi pilnveidot, nodrošinot gan izglītības pieejamību, gan iespējami
efektīvu resursu izmantošanu. Lai veicinātu izglītību ieguvušo jauniešu konkurētspēju
darba tirgū, ir būtiski pārskatīt pašreizējo mācību saturu vispārējā un profesionālajā
izglītībā. Attiecīgi mācību satura izmaiņu sekmīgu ieviešanu veicinās valsts atbalsts
pedagogu profesionālajai pilnveidei un inovācijām mācību vidē un metodoloģijā.
Izglītības attīstības pamatnostādnes ir svarīgākais izglītības politikas plānošanas
dokuments nākamajiem septiņiem gadiem, kas nosaka izglītības attīstības politikas
pamatprincipus, mērķus un rīcības virzienus. Pamatnostādnes aptver dažādus izglītības
veidus un pakāpes, ņemot vērā, ka izglītības procesi skar ikvienu iedzīvotāju visās
vecuma grupas. Ar tajās paredzētajiem pasākumiem plānots secīgi turpināt iepriekšējā
plānošanas periodā uzsāktās reformas izglītības jomā, sasaistot nacionālā līmeņa
mērķus ar Eiropas Savienības attīstības prioritātēm.
Plānošanas dokumentu IZM izstrādājusi sadarbībā ar nozares sociālajiem un
sadarbības partneriem, tajā skaitā Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku
arodbiedrību, Latvijas Izglītības vadītāju asociāciju, Latvijas Darba devēju
konfederāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Augstākās izglītības
padomi, UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un citiem. Projekts sagatavots ciešā
kontekstā ar Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014.-2020.gadam noteikto un Eiropas
Sociālā fonda, kā arī Eiropas Reģionālās attīstības fonda investīciju plānošanu.
48
"Profesionālās izglītības iestāžu tīkla optimizācijas pamatnostādnes 2010.-
2015.gadam" (apstiprinātas ar MK 2010.gada 6.janvāra rīkojumu Nr.5). Pamatnostādnes
bija saistītas ar Profesionālās izglītības iestāžu tīkla optimizācijas pamatnostādnēm
2010.-2015.gadam, kuru mērķis ir nodrošināt turpmāku profesionālās izglītības sistēmas
strukturālo reformu īstenošanu, optimizējot profesionālās izglītības iestāžu skaitu un
izvietojumu reģionos, kā arī veicot to diferenciāciju, izveidot modernu, mūsdienu
prasībām atbilstošu profesionālās izglītības materiālo un tehnisko nodrošinājumu,
sekmēt visu veidu resursu efektīvāku izmantošanu, paaugstinot profesionālās izglītības
kvalitāti un pieejamību. To īstenošana izveidos valstī diferencētu, demogrāfiskajām
tendencēm atbilstošu profesionālās izglītības iestāžu tīklu; nodrošinās līdzsvarotu
profesionālās izglītības programmu apguves iespēju piedāvājumu (reģionālajā un
nacionālajā līmenī), lai sagatavotu darba tirgum nepieciešamo speciālistu skaitu un
nodrošinātu izglītības piedāvājuma atbilstību nodarbinātības struktūrai; profesionālās
izglītības iestāžu optimizācijas procesā tiks ievērots sadarbības princips starp valsts
institūcijām, pašvaldībām un nozaru asociācijām, lai nodrošinātu elastīgu un efektīvu
visu veidu resursu izmantošanu, kā arī iespēju ātri reaģēt uz darba tirgus pieprasījuma
izmaiņām.
Demogrāfijas iespaidā vidējo izglītību 2014.-2020.gadā sagaida nozīmīgs
skolēnu skaita samazinājums, un tas ietekmēs institucionālā tīkla pilnveidi, kurā svarīga
loma ir pašvaldību, plānošanas reģionu un IZM sadarbībai. Būs nepieciešami pārdomāti
risinājumi resursu koncentrācijai un izglītības pakalpojumu pieejamības
pārstrukturizācijai, vērtējot katra novada un plānošanas reģiona īpatnības un attīstības
modeļus.
Profesionālās izglītības stiprināšana ir viena no IZM prioritātēm, un pašlaik
notiek darbs pie profesionālās izglītības kompetences centru attīstības, lai nodrošinātu
kvalitatīvu profesionālo izglītību gan lielajās pilsētās, gan reģionos.
Profesionālās izglītības nepietiekama pievilcība
2012.gadā izglītojamo skaita attiecība vispārējā un profesionālajā izglītībā
vidējās izglītības posmā bija aptuveni 61:39. Iepriekšējos gados ir novērots izglītojamo
īpatsvara pieaugums profesionālajās izglītības programmās par 5,7%, tomēr vispārējā
vidējā izglītībā un profesionālajā vidējā izglītībā iesaistīto izglītojamo īpatsvars ir
nelīdzvērtīgs.
Saskaņā ar EM prognozēm turpmākajos gados vislielākās problēmas atrast darbu
būs iedzīvotājiem, kuriem nav profesionālās kvalifikācijas. Lai veicinātu jauniešu
nodarbinātību un ātrāku iekļaušanos darba tirgū, izstrādāts jauns un pilnveidots esošais
profesionālās izglītības programmu (1-1,5 gada) piedāvājums, kuru īstenošanu plānots
turpināt arī 2014.-2020.gada plānošanas periodā.
Lai paplašinātu izglītojamo spēju elastīgi reaģēt konkurences apstākļos un
veicinātu dzīves līmeņa paaugstināšanos, it sevišķi specifiskām izglītojamo grupām,
piemēram, priekšlaicīgi mācības pārtraukušajiem, migrantiem, personām ar invaliditāti
u.c., būtu meklējami kompleksi risinājumi profesionālās izglītības pievilcības
sekmēšanai, palielinot audzēkņu skaitu profesionālajās vidējās izglītības programmās,
kā arī mazinot to audzēkņu skaitu profesionālajās vidējās izglītības iestādēs, kuri ir
atskaitīti nesekmības vai nodarbību neapmeklēšanas dēļ. Īpaša uzmanība turpmākajos
gados būtu pievēršama sadarbības stiprināšanai ar darba devējiem profesionālās
izglītības pārvaldībā, profesionālās izglītības programmu īstenošanā, t.sk. prakses
nodrošināšanā, ka arī attīstot tādus jaunas profesionālās izglītības principus kā
modulārās profesionālās izglītības programmu izstrāde un darba vidē balstīta
profesionālā izglītība.
49
Vēl kādu sadarbības aspektu min OECD savā ziņojumā "Izglītība Latvijā",
atzīstot, ka 2009. gadā Latvijas uzsāktais ceļš, lai profesionālo izglītību padarītu
konkurētspējīgu, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem, ir pareizs un daudz ir paveikts.
Tomēr joprojām pastāv pārāk strikts nodalījums starp vispārējo vidējo un profesionālo
izglītību (OECD, 2016). Lai mazinātu atšķirības, OECD eksperti iesaka vienuviet
īstenot gan vispārējās, gan profesionālās skolas programmas – abu programmu
pasniedzējiem sadarbojoties un citam citu nodrošinot ar pedagoģisko un metodoloģisko
atbalstu.
Turklāt jāvairo profesionālās izglītības prestižs - Latvijā tas ir viens no
zemākajiem Eiropas Savienībā (OECD,2016). Arodskolās mācās 39% visu
vidusskolēnu, un tas ir mazāk, nekā vidēji OECD (44%) un ES (50%). Diemžēl to var
uzskatīt par negatīvu parādību Latvijas izglītības sistēmā.
Ir jāturpina paaugstināt profesionālās izglītības pievilcību, tostarp arī sakārtojot
profesionālās izglītības iestāžu tīklu, nodrošinot infrastruktūras un aprīkojuma pilnveidi
atbilstoši profesionālās izglītības programmām darba tirgus attīstības tendenču
kontekstā, lai tādā veidā palielinātu audzēkņu skaitu profesionālajās vidējās izglītības
programmās. Nepieciešams samazināt nesekmības vai nodarbību neapmeklēšanas dēļ
atskaitīto audzēkņu skaitu. Profesionālās izglītības programmu īstenošanā, tajā skaitā
prakses nodrošināšanā. Jāturpina stiprināt sadarbību ar darba devējiem. Šie pasākumi
palīdzēs sasniegt NAP 2020 noteikto mērķi - pēc pamatizglītības ieguves izglītojamo
vispārējās vidējās izglītības programmās un audzēkņu profesionālās izglītības
programmās proporcija ir 50/50.
Saistībā ar izglītības piedāvājuma strukturālo izmaiņu nepieciešamību Latvijā,
attiecībā uz studējošo īpatsvaru dabas un inženierzinātnēs (dabas zinātņu, matemātikas
un informācijas tehnoloģiju tematiskā grupa un inženierzinātņu, ražošanas un
būvniecības tematiskā grupa) ir izvirzīts mērķis 2020.gadā sasniegt 27% no kopējā
absolventu skaita. 2015.gadā šo tematisko grupu veidoja 19,6% no visiem absolventiem
(LR EM, 2016).
Darba vidē balstītas profesionālās izglītības nodrošināšanā šobrīd ir augsta
līmeņa ES, t.sk. Latvijas, izglītības un nodarbinātības politikas prioritāte. Profesionālo
izglītību un nodarbinātību aplūko integrētā veidā kā vienota procesa neatņemamas
sastāvdaļas, tādējādi pasvītrojot darba devēju un sociālo partneru iesaistes
nepieciešamību un nozīmību jau agrīnās profesionālās izglītības īstenošanas stadijās,
tajā skaitā attiecībā uz profesionālās izglītības saturu un tā īstenošanas formām.
Paradigmas maiņa profesionālajā izglītībā
Lai jaunais cilvēks izaugtu par konkurētspējīgu (augstāka vai zemāka līmeņa)
speciālistu un spētu atrast darbu globālās konkurences apstākļos, visos izglītības posmos
svarīgi koncentrēties nevis uz šauras jomas specifisku zināšanu apgūšanu, bet uz t.s.
21.gadsimta prasmju attīstību (t.sk. personīgā laika un budžeta plānošana, sadarbība un
līderība, kritiskā domāšana un problēmu risināšana, pielāgošanās prasmes un spēja ātri
pārorientēties, iniciatīva, komunikācija un svešvalodu prasmes, spēja atrast informāciju
un to kritiski analizēt, radošums un iztēle, inovatīvu un ilgtspējīgu risinājumu
pārzināšana). Kvalitatīva un moderna pamatizglītība, vidējā izglītība un pievilcīgs
pieaugušo neformālās izglītības piedāvājums, kuru raksturo
bērncentrēts/audzēkņcentrēts mācību un audzināšanas process, mācību satura apjoma
sabalansētība ar audzināšanas jautājumiem izglītības procesā, teorētiskā un praktiskā
sabalansētība mācību saturā, profesionāli dažādu paaudžu pedagogi, kuri vēlas strādāt
izglītībā un pilnveidoties, viegli transformējama, daudzveidīga, mūsdienīga un ērta
mācību vide, kura ir arī mājīga – šie ir būtiski priekšnoteikumi jaunā kvalificēta
speciālista attīstībai nākotnē.
50
Paradigmas maiņa izglītībā, t.sk. arī profesionālajā izglītībā nozīmē padziļinātas
izpratnes veidošanu, kompetenču, prasmju un rakstura attīstību. 1.8. attēlā apkopotas un
atspoguļotas jaunās paradigmas izglītībā galvenās komponentes.
1.8.attēls. Jaunās paradigmas izglītībā galvenās komponentes
Avots: autores veidots, izmantojot izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam
Ja agrāk skolēniem un studentiem izglītības procesā galvenokārt bija jāapgūst
pamata zināšanas jeb t.s. “fundamentālās prasmes” (valodas, matemātika, dabaszinības,
tehnoloģijas, sociālās zinības utt.), tad šobrīd svarīgākais ir apgūt un iemācīties, kā
pielietot mācību priekšmetos apgūtās zināšanās un pamatprasmes reālajā dzīvē. Blakus
fundamentālajām prasmēm tikpat svarīgi attīstīt kompetenču prasmes (mācīšanās un
inovāciju kompetences – kā tikt galā ar izaicinājumiem), t.i. kritiskā domāšana, radošums,
komunikācija, sadarbība. Un ne mazāk nozīmīgas ir vispārējās dzīves prasmes,
personības izaugsme (kā dzīvot un rīkoties mūsdienu mainīgajā vidē), t.sk. zinātkāre,
iniciatīva, neatlaidība un spēja pielāgoties, līderība, sociālās prasmes, kultūras izpratne
u.c.
Vairākos pētījumos par darba meklētājiem un bezdarbniekiem, viņu darba
meklēšanas sekmēm (vai neveiksmēm) un darba devēju viedokļiem par jauniešiem
bezdarbniekiem tieši trešās jomas (personības) prasmju trūkums ir viens no galvenajiem
šķēršļiem jauniešu bezdarbnieku integrācijai darba tirgū. Piemēram, NVA iniciētajā darba
tirgus pētījumā jau 2006.gadā darba devēji norādījuši, ka zemā motivācija un nevēlēšanās
strādāt ir visbūtiskākais šķērslis, kāpēc jaunieši nevar iesaistīties un palikt darba tirgū. 9
Uz kompetencēm balstītu prasmju veidošana pedagogiem vairāk liks izmantot
individuālo pieeju ar katra bērna atšķirīgo progresu un to, kādā veidā skolēns iet cauri šim
uzdevumu blokam vai lokam. Būs liela nozīme tehnoloģijām, jo nozīmīga loma tiks
piešķirta moderno tehnoloģiju izmantošanai izglītības procesā, kas pieļauj elastīgumu un
individuālāku uzdevumu uzdošanu konkrētam skolēnam. Tas, ka bērniem būs jāapgūst
šajā tradicionālajā izpratnē mazāks informācijas daudzums, ir tiesa, bet viņiem vienlaikus
būs daudz vairāk jāiedziļinās informācijā, lai risinātu uzdevumus un strādātu pie
projektiem, veidojot prasmes, kā pašiem iegūt un apstrādāt informāciju (Catlaks, 2015).
9 ESF “Darba tirgus pētījumi”- Jauniešu – bezdarbnieku kvalitatīvā sastāva atbilstības darba tirgus pieprasījuma
izvērtēšana, SIA Consensus PR, Rīga, 2006
51
Arī profesionālajā izglītībā svarīga ir ne tikai izglītojamo zināšanu apjoma
palielināšana, bet daudzveidīgu prasmju un attieksmju veidošana, uz radošumu orientēta
izglītība mūža garumā, kā arī plašāka informācijas tehnoloģiju izmantošana mācību
procesā.
Līdzīgus ieteikumus izglītības paradigmas maiņai prezentē arī Maikls Fulans
(1999), izdalot 6 kritiskās prasmes, kas jāattīsta 21.gadsimtā – 1) personības veidošana,
2) identitāte globālajā pasaulē, 3) kritiskā domāšana un tās attīstība, 4) komunikācijas
spējas, 5) sadarbošanās prasmes, 6) radošums un iztēle (skatīt 1.9.attēlu)
Izglītošanas un mācību process tiek fokusēts ne tik daudz uz sasniegumiem kādā
konkrētā mācību priekšmetā vai teicamu un izcilu uzvedību, bet uz daudzpusīgas
PERSONĪBAS attīstību, kas spēs radīt savas dzīves panākumus. Tas nozīmē jaunas
attiecības starp skolēniem, skolotājiem, skolas vadību un vecākiem. Tas nozīmē
koncentrēšanos uz svarīgām 21.gadsimta prasmēm.
1.9.attēls. Sešu 21.gadsimta kritisko prasmju skaidrojums
Avots: autores veidots pēc Fulana M. atziņām (Fulans, 1999)
Maikls Fulans iekļāvis vienu nozīmīgu papildus aspektu, kas jāapzina, jāveido
un jāattīsta, t.i. identitāte globālajā pasaulē. Visām kvalificēta darbaspēka piesaistes
mehānismā iesaistītajām pusēm ir skaidri jāapzinās sava identitāte – kas es esmu un kas
es neesmu. Vārds “Identitāte” (gramatiski pareizi – identitāte) pareizāk uztverams,
atdalot vai izceļot pirmo zilbi, jo tad mēs uzsveram tieši to brīdi / stāvokli, kad kaut kas
notiek kontrastā (“id”) ar “lielāko kopumu” (entitāti). Identitāte nozīmē atšķirības, kas
vieno kādu kopumu (piemēram, latviešu tautu vai Latgales / Zemgales u.c. reģionu). Šīs
52
atšķirības veido īpašo identitāti un konkurētspēju nacionālā un starptautiskā mērogā
(Mūrnieks, 2016). Šis ir ļoti svarīgs aspekts, plānojot kvalificēta darbaspēka piesaistes
uzlabošanu reģioniem Latvijā.
Darba vidē balstīta apmācība Latvijā- veids sagatavot motivētu, profesionālu
speciālistu.
Darba vidē balstītas mācības (turpmāk - DVB mācības) ir profesionālās izglītības
forma, kurā jaunietis praktiskās iemaņas vismaz pusi no mācību laika apgūst reālā darba
vidē uzņēmumā, bet teorētiskās zināšanas - profesionālās izglītības iestādē.
Ir stājušies spēkā grozījumi Profesionālās izglītības likumā 28.panta pirmajā daļā
nosakot, ka viena no profesionālās izglītības ieguves formām ir DVB mācības.
Profesionālās izglītības likuma 7.pantā ir noteikts, ka Ministru kabinets nosaka darba
vidē balstītu mācību organizēšanas un īstenošanas kārtību. Tomēr ar augstākminētajiem
grozījumiem Profesionālās izglītības likumā netika iekļauta DVB mācību definīcija.
Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta izstrādātajos kritērijos par
DVB mācībām, tika sniegtas sekojošas definīcijas: „Darba vidē balstītas mācības
(DVB):
a) zināšanu un prasmju apguve, veicot un paralēli analizējot dotos profesionāla
rakstura uzdevumus darba vietā (alternatīva prakse) vai profesionālās izglītības iestādē,
b) vēsturiski veidojusies profesionālās izglītības apguves forma, kas ietver
mācības pārmaiņus darba vietā un skolā vai arodmācību centrā, tās ietvaros tiek noslēgts
mācību līgums starp mācekli un darba devēju, māceklis juridiski ir darbinieks, nevis
students, un tas saņem algu vai pabalstu no darba devēja.
Māceklība - sistemātiski, ilgtermiņa apmācība, kas pārmaiņus norisinās darba
vietā un mācību iestādē vai mācību centrā. Māceklis ir līgumiski saistīts ar darba devēju
un saņem atlīdzību (algu vai pabalstu). Darba devējs ir atbildīgs par praktisko iemaņu
sniegšanu konkrētajā profesijā.”
Izglītības un zinātnes ministrija ar 2017.gada 9.jūnija rīkojumu Nr.01-09.12/218
ir apstiprinājusi DVB mācību īstenošanas vadlīnijas, kas ietver vienotus pamatprincipus
un metodisku atbalstu DVB mācību organizēšanai un īstenošanai, kur izglītojamais
izglītības programmas profesionālā satura teoriju un praksi pārmijus apgūst izglītības
iestādē un uzņēmumā (pie darba devēja).
Izglītības iestāde DVB mācības sadarbībā ar uzņēmēju īsteno, pamatojoties uz
licencētu izglītības programmu. Uzņēmums, kas plāno dalību DVB mācības, vēršas
izglītības iestādē, kas īsteno atbilstoša profila izglītības programmas.
Ja izglītības programmai ir licence, tad izglītības iestāde iesniedz Izglītības
kvalitātes valsts dienestā rīkojumu par grozījumiem izglītības programmā.
Šobrīd darba vidē balstītās mācības tiek īstenotas, balstoties uz esošajiem
normatīviem aktiem, kas nosaka profesionālās izglītības programmu īstenošanas
kārtību, un tie ir sekojoši: 1) Izglītības likums; 2) Profesionālās izglītības likums; 3)
2000.gada 27.jūnija Ministru kabineta noteikumi Nr.211 "Noteikumi par valsts
profesionālās vidējās izglītības standartu un valsts arodizglītības standartu”; 4) 2010.
gada 11.oktobra Izglītības un zinātnes ministrijas iekšējie noteikumi Nr.22
„Profesionālās izglītības programmu izstrādes kārtība”; 5) 2012.gada 20.novembra
Ministru kabineta noteikumi Nr.785 „Mācību prakses organizācijas un izglītojamo
apdrošināšanas kārtība”; 6) Ministru kabineta 2007.gada 6.marta noteikumi Nr.165
„Noteikumi par profesionālās izglītības iestāžu pedagoģiskā procesa un eksaminācijas
centru profesionālās kvalifikācijas ieguves organizēšanai obligāti nepieciešamo
dokumentāciju”; 7) 2007.gada 2.oktobra Ministru kabineta noteikumi Nr.655
„Noteikumi par profesionālās izglītības programmu īstenošanas izmaksu minimumu uz
53
vienu izglītojamo”; 8) 2004.gada 24.augusta Ministru kabineta noteikumos Nr.740
ꞌꞌNoteikumi par stipendijāmꞌꞌ; 9) u.c. saistītie normatīvie akti.
Profesionālās izglītības ietekme uz darbaspēka piesaisti reģionos
Profesionālās izglītības politika ir daļa no kopējā Latvijas un Eiropas
konkurētspējas veicināšanas procesa, lai sekmētu darba tirgū pieprasītu profesiju
apgūšanu, veidotu uzņēmējdarbību rosinošu domāšanas veidu, veicinātu ražošanas un
pakalpojumu nozaru spēju attīstīties, radītu darba vietas un ekonomikas izaugsmi.
Profesionālā izglītība sniedz cilvēkiem tās prasmes un kompetences, kas viņiem
nepieciešamas, lai sekmīgi darbotos darba tirgū. Tāpat arī profesionālā izglītība sniedz
uzņēmumiem to konkurētspējai nepieciešamo prasmju bāzi. Kopš 2002.gada Eiropas
sadarbībai profesionālās izglītības jomā tā dēvētā Kopenhāgenas procesa ietvaros ir
bijusi izšķiroša loma, palielinot arī pašu izpratni par profesionālās izglītības nozīmību
(Cedefop, 2015).
Latvija ir viena no tām valstīm, kur t.s. mācekļu izglītība pastāv, taču tā neieņem
ievērojamu vietu valsts profesionālās izglītības sistēmā, un tās kvalifikācijas nav
iekļautas Latvijas kvalifikāciju ietvarstruktūrā (LKI). Tiek izmēģināta jauna sistēma, ko
iedvesmo arī divpusējas un daudzpusējas sadarbības politika Eiropas Mācekļu darba
apvienības kontekstā un Erasmus+ programmā. Sākotnējie soļi šķiet daudzsološi, taču,
lai jaunās pieejas būtu ilgtspējīgas, tās ir jāattīsta un jānostiprina to nacionālajos
kontekstos (Cedefop, 2015).
Svarīgi, lai visas ieinteresētās puses sadarbotos un uzņemtos saistības, un īpaša
loma ir sociālajiem partneriem. Nodibinātās nozaru ekspertu padomes vedina domāt, ka
Latvijā profesionālās izglītības politikas veidošanu un īstenošanu aizvien vairāk uztver
kā kopēju atbildību. Sadarbība, lai nodrošinātu, ka cilvēki iegūst tās prasmes, kas
palīdzētu viņiem atrast darbu un atbilstu darba devēju vajadzībām, prasa ne tikai
elastīgu izglītības piedāvājumu un tālākās virzības ceļus. Risinājums ir labi attīstītas
zināšanas par darba tirgu un izglītību, kā arī karjeras izglītība gan jauniešiem, gan
pieaugušajiem. Ikviens students, apgūstot izvēlēto profesiju, vēlas pēc studiju beigšanas
atrast darbu un veiksmīgi sākt savu karjeru vai nu kā darba ņēmējs, vai kā uzņēmējs. Lai
profesionālās izglītības iestāde varētu sagatavot vietējā un reģionālā darba tirgū
pieprasītus speciālistus, liela nozīme ir profesionālās izglītības kopējai videi, t.sk.
iesaistīto pušu spējai tikt galā ar profesionālo izglītību ietekmējošajiem ārējiem
faktoriem, profesionālo skolu un uzņēmēju sadarbībai, vietējo pašvaldības atbalstam.
Profesionālās izglītības satura atbilstību darba tirgus prasībām nodrošina
profesiju standartu esamība un aktualitāte. Darba devēju organizācijas nespēj uzņemties
pilnu atbildību par profesiju standartu un kompetenču aprakstu izstrādi, tādēļ šo darbu
Latvijā veic Izglītības un zinātnes ministrija. Tomēr darba devēju aktivitāte, iniciatīva
un prasme šajā procesā ir nepietiekama. Visām darba tirgū pieprasītajām profesijām
profesiju standarti vēl nav izstrādāti, jo darba tirgū arvien veidojas jaunas profesijas.
Tirgus ekonomika, izvirzot jaunas prasības profesionālajai kvalifikācijai, attīstās
straujāk nekā atbilstošu profesionālās izglītības programmu piedāvājums. Būtiska
problēma, kas kavē mērķtiecīgus ieguldījumus profesionālajā izglītībā, ir nepietiekami
skaidri definēts tautsaimniecības sektoru pieprasījums vidējā termiņā.
Dažādo faktoru ietekme norāda uz faktu, ka cilvēka personīgo izaugsmi,
attīstību, profesionālo darbību un izpausmes ietekmē apstākļi, kas ne vienmēr ir saistīti
tikai ar personīgo motivāciju. Izanalizējot dažādas zināšanu un prasmju klasifikācijas,
jāsecina, ka tās papildina viena otru un ir skatāmas kā savstarpēji saistītas un vērstas uz
personas izaugsmi un pilnveidi mūža garumā. 1.5.tabulā apkoptos prasmju integrēts
salīdzinājums.
54
1.5.tabula
Prasmju integrēts salīdzinājums Vispārējās prasmes Uzņēmējprasmes Karjeras vadības
prasmes
Komunikācijas prasmes;
laika plānošana; komandas
darbs; prezentācijas prasmes;
prasme mācīties; problēmu
risināšana, kritiskā
domāšana, svešvalodu
prasme, informācijas un
komunikācijas tehnoloģijas.
Vadīšanas prasmes,
komunikācijas prasmes, spēja
ietekmēt un „pārdot” savas
idejas, efektīvas koordinēšanas
un plānošanas prasmes, prasme
veidot kontaktus, vēlme
uzņemties risku, inovatīva
domāšana un radošums, spēja
strādāt mainīgos apstākļos.
Pašapziņa, iespēju
pētīšana un radīšana,
rīcības plānošana,
atbilstība un lēmuma
pieņemšana, spēja
tikt galā ar
nenoteiktību
(mūžizglītība).
Avots: karjeras attīstības atbalsta sistēmas darbības izvērtējums (Jaunzeme, 2013)
Tās ir prasmes, kuras jāizkopj jau pamatskolā, vidējā un augstākajā izglītībā,
izmantojot jaunus mācīšanas veidus, problēmu risināšanā balstītu mācīšanos, kurā
galvenā uzmanība vērsta uz mācīšanās rezultātiem (zināšanām un prasmēm, kuras
apgūstamas mācību procesā), nevis konkrētā posma pabeigšanai vai skolā pavadītajam
laikam. Karjeras atbalsta sistēma ir viens no instrumentiem ar kuru palīdzību var sekmēt
personu prasmju pilnveidošanu, atbalstot pāreju no vienas izglītības pakāpes uz
nākamo, profesionālās darbības uzsākšanu, pieaugušos lēmuma pieņemšanai par savu
nodarbinātību, kā arī risināt sociālās iekļaušanas jautājumus. Saskaņā ar ES politikas
uzstādījumiem, kā arī ņemot vērā jauniešu augsto bezdarba līmeni vecumā no 15-24
gadiem, kas sasniedz vispārējās vidējās izglītības ieguvēju vidū no 2009.-2012.gadam
nemainīgi saglabājies 30-33% robežās un profesionālās izglītības ieguvēju vidū – 21-
23%, bet augstākās izglītības ieguvēju ir 8-9%, karjeras pakalpojumi ir jāstiprina visās
izglītības pakāpēs. Pēc NVA Statistikas nodaļas datiem, Jauniešu bezdarbnieku (vecumā
15-24 gadi) skaits no 2008.-2012.gadam nav būtiski samazinājies. Nodrošinot
sistemātisku atbalsta īstenošanu un pieejamību, var ietekmēt arī jauniešu motivāciju
izglītības turpināšanai un nepamest iesākto izglītības programmu. Mācības pārtraukušo
jauniešu skaits profesionālajās izglītības iestādēs 1.mācību gadā sasniedz 20%,
augstākajā izglītībā kopš 2006.gada studijas pārtraukušo skaits Latvijas augstskolās visā
studiju periodā ir robežās no 15-17%, taču vidējos rādītājus pārsniedz tādas nozares kā
inženierzinātnes, ražošanas, būvniecība (23,8%), dabas zinātnes, matemātika un
informāciju tehnoloģijas ( 19,1%) un lauksaimniecība (35,7%). (Jaunzeme, 2013)
Latvijā veikti daudzi pētījumi par uzņēmējdarbības situāciju, t.sk. saistībā ar
izglītības kopumā un PI kvalitāti un atbilstību uzņēmējdarbības vajadzībām, par
uzņēmējdarbības un pētnieku sadarbību – pētījumus veikusi, piemēram, Labklājības
ministrija (LM ESF nacionālās programmas „Darba tirgus pētījumi” ietvaros),
Nodarbinātības valsts aģentūra, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Latvijas
augstskolas, atsevišķas pašvaldības u.c. Zemāk autore sniedz dažu pētījumu rezultātu
apskats.
Darba tirgus pētījuma Profesionālās un augstākās izglītības programmu
atbilstība darba tirgus prasībām (2007) (Kristaps, 2007) galvenie rezultāti raksturo
Latvijas profesionālo un augstāko izglītību kā atrautu no darba tirgus. Pētījuma rezultāti
liecina, ka kopumā jau esošos uzņēmējus ļoti bieži neapmierina izglītības sistēmas
sagatavotie speciālisti, kuri ir gatavi iesaistīties darbā, jo tiem ir nepietiekoša
profesionālā sagatavotība. Kā vienu no pamatproblēmām darba devēji atzīmē
nepietiekošas praktiskās iemaņas apgūtajā specialitātē. Arodizglītību un profesionālo
vidējo izglītību ieguvušo darbinieku praktiskās iemaņas neapmierina darba devējus
55
apmēram 65% gadījumu, augstāko izglītību ieguvušo – 53% gadījumu. Iebildumi pret
augstākās izglītības programmu absolventu teorētisko sagatavotību darba devējiem ir
11% gadījumu. Tas apstiprina, ka Latvijas izglītības iestādes sniedz nepietiekamas
profesionālās, it sevišķi praktiskās, iemaņas. Arī gadījumā, ja izglītības programma
sniedz labas praktiskās iemaņas kādā specialitātē, šī brīža ātri mainīgajos apstākļos
prasmes ātri noveco un ir nepieciešams apgūt arvien jaunas praktiskās iemaņas. Bieži
tiek atzīmēts, ka akadēmisko izglītību ieguvušajiem absolventiem ir nepietiekošas
praktiskās iemaņas, bet profesionālo izglītību ieguvušajiem ir labākas praktiskās
iemaņas, bet viņiem ir nepietiekošas teorētiskās zināšanas par notiekošajiem procesiem.
Pētījumā „Cilvēkresursu kā darbaspēka pieejamības analīze Austrumlatgales
darba tirgū sociāli ekonomiskajā aspektā” (2012) (Rutkovskis, 2012) veiktajās
intervijās lielo Daugavpils ražošanas uzņēmumu pārstāvji atzīmēja, ka sadarbojas ar
mācību iestādēm nepieciešamo profesionālās apmācības programmu veidošanā un
tehnisko speciālistu sagatavošanā, kā arī piedāvā augstāku darba samaksu un dažādas
lojalitāti motivējošas programmas kvalificētu darbinieku piesaistīšanai.
2011.gada novembrī – decembrī tika veikta Latvijas universitāšu (Latvijas
Universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes, Latvijas
Lauksaimniecības universitātes, Liepājas Universitātes un Daugavpils Universitātes)
absolventu aptauja. Tās ietvaros tika noskaidroti dažādi jautājumi par respondentu
iegūto izglītību, plāni par turpmāko izglītošanos, kā arī par absolventu aktivitātēm darba
tirgū. Absolventu aptaujas rezultātā tika noskaidrots, ka no tiem absolventiem, kuri
šobrīd nav ne darba devēji, ne pašnodarbinātie, nedaudz vairāk 1/10 plāno uzsākt savu
uzņēmējdarbību turpmāko trīs gadu laikā.
67% aptaujāto uzņēmēju norādīja, ka vēlētos turpmāk sadarboties ar
universitātēm. Lūgti nosaukt veidus, kādos viņi vēlētos to darīt, visbiežāk respondenti
norādījuši, ka būtu ar mieru nodrošināt prakses vietas (18% no tiem, kas nodarbojas ar
uzņēmējdarbību), pasniegt lekciju kursus, vieslekcijas (17%) vai pašam turpināt
studijas, izglītoties (16%). Citi sadarbības veidi nosaukti retāk – 9% vēlētos piedalīties
pieredzes, zināšanu apmaiņā, 8% respondentu būtu ar mieru iesaistīties pētījumu,
pētniecisko projektu veikšanā, 8% gribētu piesaistīt savam uzņēmumam/-iem
darbiniekus no studentu vidus, kā arī minēti citi sadarbības veidi. Citas sadarbības
iespējas minēja mazāk nekā 5% (Stonis, 2012).
Pētījuma „Latvijas progress uzņēmējdarbības izglītības attīstībā pēc iestājas
Eiropas Savienībā” (Bikse, 2009) dati liecina, ka salīdzinājumā ar citām ES valstīm
Latvijā to, kuri vēlētos kļūt par pašnodarbinātiem, ir 50% no aptaujātajiem. Kopumā
Latvijā uzņēmējdarbības mācīšanā un uzņēmējspēju veidošanā ir vērojams neliels
progress. Augstākās izglītības sistēmā, lai veicinātu uzņēmējdarbības kompetences
attīstīšanu, tiek īstenota virkne pasākumu.
Tādējādi Latvijā visos izglītības sistēmas līmeņos notiek dažādas darbības, arī
atsevišķas institūcijas, sadarbības partneri vai vietējā vara īsteno daudzus pasākumus un
iniciatīvas, lai jauno paaudzi sagatavotu uzņēmējdarbības uzsākšanai. Priekšlikumos
norādīts, ka valsts līmenī un reģionos vajadzētu izveidot Uzņēmējdarbības izglītības
veicināšanas padomi, lai veidotu ciešāku saikni ar izglītības iestādēm, uzņēmumiem un
valdības institūcijām, kā arī ar galveno ražošanas nozaru vadošajiem zinātniekiem un
speciālistiem.
Pētījumā „Latvija. Pārskats par tautas attīstību. Rīcībspēja reģionos” (Zobena,
2005) trešā nodaļa “Rīcībspēja – savā un sabiedrības labā”, pētot ekonomisko,
sabiedriski politisko un kultūras rīcībspēju reģionos, konstatē, ka dzīves vides un
saimnieciskās darbības iespējas Latvijas reģionos būtiski atšķiras. Atšķirības
novērojamas teritoriju nevienmērīgajā ekonomiskajā attīstībā un saimnieciskajā
56
aktivitātē, nodarbinātības un bezdarba līmenī, iedzīvotāju ienākumu līmenī, sociālās un
kultūras dzīves nosacījumos.
Bieži vien situāciju reģionos būtiski ietekmē nozares un pat atsevišķu
uzņēmumu attīstības plāni. Daudzās tautsaimniecības nozarēs (piemēram, kokapstrādē,
piena pārstrādē) lielu uzņēmumu attīstības plāni pārsniedz reģionu mērogus. Viena
reģiona ekonomisko aktivitāti būtiski var ietekmēt ekonomiskā rīcībspēja citā reģionā,
īpaši tad, ja veidojas uzņēmumu tīkli. Uzņēmējdarbības un nodarbinātības jomā labs
piemērs ir A/s “Latvijas Finieris”. Šī kokapstrādes kompānija ir viens no lielākajiem
darba devējiem privātajā sektorā un arī viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem valsts
budžetā. Kaut arī kompānija bāzējas Rīgas reģionā, tai pilnībā vai daļēji pieder
uzņēmumi arī citos Latvijas reģionos (kokapstrādes rūpnīcas Rīgā un Rēzeknes rajonā,
kokaudzētava Krimuldas pagastā, ražotnes MRS Ludzā un MRS Liepājā).
Nordea vitametrs – biznesa vitalitātes mērījums “Latvijas uzņēmumu
konkurētspēja” (2011) (Sauka, 2011) nosaka Latvijas uzņēmumu konkurētspēju. 2011.
gada jūnija pētījuma rezultāti liecina, ka kopumā atbilstoši Latvijas uzņēmumu
konkurētspējas pētījuma rezultātiem Latvijas uzņēmējiem ir pietiekoši liels potenciāls
daudz aktīvāk un efektīvāk izmantot dažādus biznesa konkurētspēju veicinošus
instrumentus, kā arī orientēties uz eksporta tirgiem un salīdzinoši efektīvu darbinieku un
fizisko resursu izmantošanu.
Pētījumā detalizēti tika izvērtēti arī komunikācijas tīkli, kas ir viens no
konkurētspēju veicinošiem resursiem, kā arī skaidri uzsvērta kvalificēta darbaspēka
nepieciešamība un loma kā uzņēmumu konkurētspējas priekšnoteikums. Atbilstoši
pētījuma rezultātiem, sevišķi neaktīvi Latvijas uzņēmumi ir: sadarbībā ar biznesa
laboratorijām (1,6 no 7), universitātēm un zinātniskiem institūtiem (1,4 no 7). Šīs
iestādes potenciāli varētu izmantot kā resursu inovatīvu, konkurētspējīgu produktu un
pakalpojumu ieviešanai; sadarbībā ar valsts (1,9) un nevalstiskajām biznesa
veicināšanas organizācijām (1,7), kuras savukārt varētu izmantot ne tikai, lai ietekmētu
uzņēmējdarbības politikas procesus valstī, bet arī lai attīstītos ārvalstu tirgos.
Nordea vitametrs – biznesa vitalitātes mērījumā Dr.Arnis Sauka uz vairāku
staprtautisku pētījumu pamata pierāda, ka gan cilvēkresursu kvalitāte, gan to
izmantošanas efektivitāte ir viens no svarīgākajiem faktoriem uzņēmuma
konkurētspējas nodrošināšanā. Biznesa konkurētspēja ir tieši saistīta ar uzņēmumam
pieejamo darbinieku produktivitāti, motivāciju un lojalitāti. Jaunu ideju ģenerēšana, kas
nereti nāk tieši no uzņēmumu darbiniekiem (nevis vadības), palielina biznesa
konkurētspēju, nodrošinot inovācijas. Darbinieku pārdošanas prasmes, laipna klientu
apkalpošana tiešā mērā ietekmē uzņēmumu finansiālos rādītājus. Konkurētspējīgas
uzņēmuma darbības nodrošināšanai būtiska ir arī darbinieku optimāla rotācija un –
pilnīgi noteikti – apmācība un regulāra kvalifikācijas paaugstināšana (skatīt 1.10.attēlu).
Praktiski visi pētījumā apzinātie uzņēmumu konkurētspēju noteicošie faktori ir
savstarpēji saistīti. Piemēram, kvalificētu darbinieku pieejamība nodrošinās efektīvu
komunikācijas kanālu izmantošanu, kas savukārt potenciāli radīs pieeju dažādiem
konkurētspēju veicinošiem ārējiem resursiem, uzlabojot darbības rādītājus un finansiālo
stabilitāti.
57
1.10.attēls. Uzņēmumu konkurētspēju noteicošie faktori
Avots: Sauka A., 2011
2012.gadā Latvijas un Lietuvas sadarbības projekta “REGION INVEST”
ietvaros pēc Daugavpils universitātes pasūtījuma tika veikts pētījums
“Uzņēmējdarbības un zinātnes sadarbības perspektīvas” (Veipa, 2012) ar mērķi
apzināt un pamatot uzņēmējdarbības un augstskolu (akadēmiskā sektora) sadarbības
problēmas un inovāciju trūkuma iemeslus Latgales (Latvijā) – Utenas (Lietuvā)
pierobežas reģiona teritorijā (pētījuma teritorijā). Pētījuma uzdevumos (blakus
pārējiem) ietilpa uzdevums noteikt augstskolu dažādu līmeņu un veidu studiju
programmu (t.sk. profesionālās izglītības studiju programmu) rezultatīvo rādītāju
neatbilstību reģionu ekonomikas nodrošināšanai, ņemot vērā uzņēmēju anketēšanas
rezultātus, noskaidrot cēloņus, kā arī piedāvāt risinājumus augstākās izglītības
piedāvājuma un uzņēmējdarbības pieprasījuma sasaistei reģiona līmenī; kā arī
uzdevums apkopot pētījumā iesaistīto uzņēmēju un pētnieku sadarbības pieredzi biznesa
attīstībai un inovāciju pielietošanai, lai izstrādātu ieteikumus uzņēmēju un pētnieku
sadarbības stiprināšanai inovāciju un tehnoloģiju jomās, kā arī inovāciju vides un
kapacitātes pilnveidošanai Latvijas – Lietuvas pierobežas reģiona teritorijā.
Pētījuma secinājumu un ieteikumu sadaļā autori sniedz konkrētus priekšlikumus
uzņēmējdarbības un zinātnes sektoru sadarbības uzlabošanai, strukturējot tos 4
tematiskos blokos (skatīt 1.11. attēlu). Praktiski visus priekšlikumus var attiecināt arī uz
profesionālās izglītības sistēmas un sadarbības ar pašvaldībās, darba devējiem, valsts
iestādēm uzlabošanu.
58
1.11.attēls. Priekšlikumu struktūra uzņēmējdarbības un zinātnes sektoru
sadarbības uzlabošanai Avots: autores veidots (Veipa, 2012)
Par galvenajiem uzlabojumu priekšlikumiem, ko no minētā pētījuma iespējams
izmantot profesionālās izglītības kvalitātes uzlabošanai ar mērķi veicināt arī kvalificēta
darbaspēka piesaisti reģioniem Latvijā, autore uzskata šos:
vispārējās jauniešu ekonomiskās aktivitātes paaugstināšanai studiju programmu
saturā svarīgi koncentrēties ne tikai uz lielo uzņēmumu vajadzībām pēc
DARBINIEKIEM, bet tikpat svarīgi – gan akadēmiskajās, gan profesionālajās
programmās – veicināt uzņēmējdarbības gara attīstību un jauno DARBA DEVĒJU
(UZŅĒMĒJU) veidošanos, t.sk. individuālo komersantu, pašnodarbinātu personu
veidošanos, kuri nevis meklē darbu citur vai gaida, ka kāds viņus pieņems darbā, bet
gan paši spēj sevi sekmīgi nodarbināt; katra studiju programma jāveido multidisciplināra un blakus priekšmetiem, kas
nodrošina specialitātei nepieciešamo kvalifikāciju, obligāti jāiekļauj arī biznesa
ideju ģenerēšanas, uzņēmējdarbības attīstības un biznesa sadarbības jautājumi;
studiju programmu saturā uzsvērt tirgus sektora ekonomiski aktīvo vienību
sadarbības, kooperācijas, klaster-veida aktivitāšu10 milzīgo nozīmi reģiona
konkurētspējas veicināšanā;
studiju programmām pietiekošā līmenī jāattīsta studentu radošā domāšana, lai viņi
spētu savu specialitāti redzēt plašākā kontekstā, spētu to krustot ar citām nozarēm un
meklētu inovatīvus produktus un pakalpojumus;
ņemot vērā ekonomiskās situācijas nestabilitāti un mainīgās uzņēmējdarbības vides
prasības, lai veicinātu jauno speciālistu palikšanu reģionā, nepieciešams pastiprināt
reģionālā lokālpatriotisma aspektu iekļaušanu studiju programmu saturā, t.sk. gan
teorētisko priekšmetu daļā, gan praktisko stundu apjomā;
lai palielinātu reģionā dzīvojošo un strādājošo jebkura vecuma iedzīvotāju
kvalitatīvas dzīves un darba iespējas reģionā, ieteicams paplašināt mūžizglītības
programmu pieejamību, neierobežojot un nesasaistot to ar iepriekšējiem
akadēmiskiem sasniegumiem vai īpašas kvalifikācijas prasībām. Mūžizglītībai
jābalstās uz darba ņēmēju praktiskajām vajadzībām, kas nepieciešamas darbavietā;
prasība izmantot „ekspertu metodi” katrā pētnieciskajā darbā, intervējot darba
devēju un pašvaldību pārstāvjus konkrētajā jomā dažādos līmeņos, apkopot
10
Klaster-veida aktivitātes – kopīgi identificētas, plānotas un realizētas aktivitātes, ko ievieš objektu (ekonomiski aktīvu
vienību) grupa ar noteiktu kopīgu iezīmju un attīstības mērķu kopumu.
59
speciālistu (ekspertu) spriedumus un viedokļus, kā arī izstrādāt ne tikai problēmu un
iespēju aprakstu, bet arī konkrētu rīcību ieteikumus par pētījuma tēmu;
personāla (kaut daļēja) paredzēšana vietējās pašvaldības štatā komunikācijai ar
studentiem, izglītības iestādēm un darba devējiem (ne tikai vienu vai otru no šīm
grupām, bet ar visām iesaistītajām pusēm);
studiju prakšu organizēšana (iespēju robežās) kā mācību uzņēmumu darbība, t.sk.
profesionālās izglītības iestādēm ieteicams koordinēti plānot vienlaicīgu prakšu
norisi dažādās studiju programmās, kuras tematiski ir sasaistāmas un pēc būtības
viena otru papildina;
biznesa ideju konkursu organizēšana, biznesa plānu vai jaunu produktu prototipu
konkursu organizēšana, kur piedalītos uzņēmums un profesionālās izglītības iestāde,
t.sk. studenti, kopīgi izstrādājot jaunu inovatīvu produktu vai pakalpojumu;
organizēt regulāras studentu darbu izstādes, pētījumu rezultātu prezentācijas, kā arī
veikt mērķtiecīgu studiju programmu mārketingu, studentiem vai pasniedzējiem
piedaloties nacionālās, reģionālās izstādēs vai konkursos;
jebkurā studiju programmā ietvert obligātus priekšmetus IKT zināšanu un praktisko
iemaņu attīstīšanai, t.sk. informācija par pieejamajām datorprogrammām attiecīgajā
nozarē un citiem IKT risinājumiem.
Daļa no minētajiem ieteikumiem ietverti arī autores izstrādātajā Sadarbības
platformā (3.nodaļā).
Pētījumā „Augstākās mācību iestādes kā reģionālās attīstības dzinējspēki
Ziemeļvalstīs” („Higher education institutions as drivers of regional development in the
Nordic countries”) (Hedin S., 2009) tika noteikti vairāki labas prakses piemēri
augstākās (t.sk. profesionālās) izglītības iestāžu sadarbībai ar vietējo biznesa vidi.
Piemēram, augstākās izglītības iestāde – pieļaujams arī, ka profesionālās vidējās
izglītības iestāde – var darboties kā platforma tīklu izveidei, ko tālāk varētu attīstīt
reģiona marketinga programmas ietvaros, kā arī reģiona pievilcības paaugstināšanai,
ārējo investoru piesaistei. Tāpat augstskola vai profesionālās izglītības iestāde var kļūt
par infrastruktūras centru (hub), kas veicina mijiedarbību starp iesaistītajām pusēm:
valsts un pašvaldības organizācijām, PI iestādi, uzņēmējiem, un strādā kā zināšanu
starpnieks starp dažādajām izglītības sektora un biznesa „pasaulēm”.
Kā liecina IZM informācija, esošā plānošanas perioda ietvaros (2014.-
2020.gadā) plānots veikt ievērojamus ES fondu ieguldījumus profesionālās izglītības
sistēmas uzlabošanā, t.sk. profesionālās izglītības iestāžu tīkla sakārtošanā un mācību
satura modernizēšanā, pārvaldības uzlabošanā un pedagogu profesionalitātes
paaugstināšanā, profesionālās izglītības iestāžu absolventu efektīvā iesaistē darba tirgus
prasībām atbilstošu profesiju apguvē, kā arī profesionālās izglītības iestāžu iesaistē
pieaugušo izglītībā, veicinot nodarbināto konkurētspējas un darba produktivitātes
pieaugumu (LR IZM, 2015)
Latvijā sākta arī darba vidē balstītās profesionālās izglītības ieviešana, kas
nozīmē, ka daļu laika topošie speciālisti mācās uzņēmumā. Neraugoties uz to,
profesionālās izglītības prestižs Latvijā joprojām ir viens no zemākajiem starp Eiropas
Savienības valstīm. Visaugstākais profesionālās izglītības prestižs ir Somijā, Austrijā un
Vācijā. OECD atzinīgi novērtējusi to, ka profesionālās izglītības piedāvājumā pēdējos
gados aizvien lielāka bijusi darba devēju loma, aizvien vairāk vērā ņemts darba tirgus
pieprasījums, tomēr eksperti norāda, ka augstāks profesionālās izglītības prestižs ir tieši
tajās valstīs, kur sociālie partneri vēl vairāk iesaistīti profesionālās izglītības programmu
veidošanā. Eksperti Latvijai iesaka aktīvāk pārveidot profesionālo izglītību tā, lai
programmas būtu sagrupētas moduļos un audzēkņi brīvāk varētu izvēlēties, kuras no
prasmēm apgūt. Latvija it kā sākusi šo darbu, taču eksperti norāda: tas tiek veikts pārāk
60
lēni. Ieteikts arī stiprināt un attīstīt darba vidē balstīto izglītību, kā arī skaidrāk to
regulēt, piemēram, normatīvajos aktos, nosakot, kā regulējamas attiecības starp mācekli
un uzņēmumu.
Jāpiebilst, ka arī finansējums uz vienu izglītojamo profesionālajā izglītībā
Latvijā ir viens no zemākajiem OECD valstīs: no mums atpaliek tikai Ungārija un
Turcija (OECD, 2016). Turklāt lielākajā daļā OECD valstu audzēkņu izglītošanai
profesionālajās skolās tiek piešķirts vairāk naudas nekā skolēnu mācīšanai
vispārizglītojošā vidusskolā. Latvijā finansējums abiem izglītības veidiem ir līdzīgs,
tomēr “parastās” vidusskolas finansiāli tiek atbalstītas nedaudz dāsnāk. Tās gadā saņem
5241 ASV dolāru (OECD ziņojumā visas summas minētas ASV dolāros) par viena
skolēna izglītošanu, kamēr profesionālās vidusskolas – 4599 dolārus. Eksperti iesaka
samazināt gan šo, gan izglītības kvalitātes plaisu starp profesionālo un vispārējo
izglītību, censties integrēt abus šos izglītošanās veidus, lai jaunieši varētu iegūt labāko
no abām.
Līdz ar Lisabonas līguma pieņemšanu 2009.gadā teritoriālās kohēzijas koncepts
ieguva būtisku lomu ES dienas kārtībā. Teritoriālās kohēzijas iekļaušana ES konstitūcijā
bija pamats, lai teritoriālā kohēzija tiktu noteikta kā viens no ES mērķiem. Attiecībā uz
jaunās kohēzijas politikas ieviešanu galvenās diskusijas ir par ES politikas formulēšanu
un ieviešanas instrumentiem. Luksemburgas prezidentūras laikā izstrādātie dokumenti
norāda, ka „ES dalībvalstīs ir atšķirīgi ES teritoriālās kohēzijas politikas ieviešanas
instrumenti. Tomēr dalībvalstu reģionālās attīstības politikas īstenošanai var būt galvenā
loma integrētas un uz vietu balstītas ES kohēzijas politikas attīstīšanā un pievienotās
vērtības radīšanā, kā arī Lisabonas stratēģijas rīcības plāna īstenošanā”.
Lielākajā daļā ES dokumentu tiek deklarēts, ka vietai ir izšķiroša nozīme gan
saistībā ar ekonomisko, gan sociālo un vides attīstību, kā arī to, ka nozaru politikām ir
būtiska teritoriālā ietekme. Līdzās izaugsmei un nodarbinātībai kohēzija ir viens no ES
pamatmērķiem, tāpēc visām ES teritorijām ir jādod iespēja izmantot savu attīstības
potenciālu. 2009.gada OECD ziņojums norāda, ka ekonomiskā izaugsme nav atkarīga
tikai no pieejamajiem resursiem, bet arī no tā kā šie resursi tiek pārvaldīti un cik
efektīva ir veidotā politika attiecībā uz izaugsmi ietekmējošu faktoru pārvaldību. OECD
ziņojumā tiek argumentēts, ka infrastruktūras uzlabojumi vēl negarantē ekonomisko
izaugsmi. Savukārt, kad infrastruktūras uzlabojumi tiek veikti saskaņā ar uzlabojumiem
izglītības un inovācijas jomās, tad infrastruktūras investīciju ietekme uz ekonomisko
izaugsmi var būt lielāka. Svarīgi, ka reģionu attīstības stratēģijas netiek veidotas izolēti
no pārējiem reģioniem.
ES reģionālās attīstības politikā var iezīmēt trīs darbības virzienus, kas izriet no
pēdējo
gadu laikā īstenotajām aktivitātēm un pieņemtajiem plānošanas dokumentiem:
teritoriālās dimensijas lomas pieaugums ES lēmumu pieņemšanā un
starptautiskajā sadarbībā;
nepieciešamība novērtēt teritoriju potenciālu un pieejamās zināšanas;
nepieciešamība pēc aktīvākas reģionālā līmeņa iestāžu un pašvaldību iesaistes
ES politikas veidošanā un ieviešanā.
Savukārt, šie iezīmētie virzieni rada nepieciešamību izstrādāt pamatu teritoriālās
attīstības politikai, kas būtu ieviešama ES dalībvalstīs – uz vietu balstītas pieejas
izstrāde.
Investīciju atdeves pieaugums pat sarežģītos ekonomiskās attīstības apstākļos
pārliecinoši norāda uz augstu efektivitāti valsts atbalsta pasākumiem, kuri, galvenokārt,
orientēti uz eksportspējīgas produkcijas ražošanas apjoma palielināšanu, sekmējot
ražošanas tehnoloģiju modernizāciju un inovatīvu produktu izlaides pieaugumu.
61
Sekmīga investīciju piesaiste un uzņēmējdarbības attīstība ir cieši saistīta ar izglītības
un zinātniskās darbības iespējām reģionos. Šajā ziņā augstākais nodrošinājums
vērojams Rīgas reģionā, kurā koncentrējušās valstī nozīmīgākās izglītības iestādes un
zinātniskās pētniecības centri. Rīgas pilsētā darbojas 27 augstskolas, 20 koledžas un 47
profesionālās izglītības iestādes, kurās studē gandrīz 80% no visiem studentiem valstī.
Zinātniskās iestādēs tiek veikts reģiona un visas valsts attīstībai nozīmīgs zinātnisko
pētījumu klāsts, no tiem nozīmīgākie attiecas uz informāciju un komunikāciju
tehnoloģiju pilnveidošanu, programmēšanu, farmakoloģiju, biomedicīnu un
biotehnoloģijām. Kurzemes reģionā – uzņēmējdarbībai nepieciešamajās specialitātēs
izglītību piedāvā gan vidējās profesionālās izglītības iestādēs, gan arī divās reģiona
augstskolās – Liepājas Universitātē un Ventspils augstskolā, kurās studēt gribētājiem
tiek piedāvātas vairāk kā 40 studiju programmas profesijās ar augstāko pieprasījumu.
Reģionā darbojas lielāko valsts augstskolu filiāles – Liepājā, Ventspilī, Talsos un
Kuldīgā. Zinātniskā darbība koncentrējusies reģiona augstskolās, nozīmīgākie pētījumu
virzieni – informācijas tehnoloģiju modernizācija; zināšanu pārneses problēmas
inovatīvu produktu izstrādē un ražošanā; asteroīdu un kosmisko atkritumu lokalizācijas
problēmu izpēte; matemātiskā modelēšana, elektronika un elektrotehnika; zinātniski
tehniskā potenciāla attīstības problēmas elektronikas un elektrotehnikas, datordizaina,
datorzinātnes, jauno mediju mākslas, vides pārvaldes, vides pārvaldības un inženierijas
jomā. Latgales reģionā – profesionālās vidējās izglītības apguvei tiek veidoti 3
profesionālās kompetences centri, kuru darbība tiek orientēta uz reģionā pieprasītajām
specialitātēm. Augstāko izglītību reģionā iespējams iegūt Daugavpils Universitātē un
Rēzeknes Augstskolā, kurās studē vairāk kā 6 tūkstoši studentu. Zinātniskā darbība
reģionā tiek veikta, galvenokārt, reģiona augstskolās, bet darbojas arī citas zinātniskās
iestādes. Nozīmīgākie zinātniskās pētniecības virzieni – jaunu inovatīvu materiālu un
tehnoloģiju izstrāde; nano - strukturētu materiālu iegūšana; informācijas tehnoloģiju un
moderno sakaru līdzekļu attīstība; bioloģiskas izcelsmes struktūru pētījumi
molekulārajā līmenī; atjaunojamā enerģija un energoefektivitāte. Vidzemes reģionā –
profesionālā vidējā izglītība tiek piedāvāta 12 profesionālās izglītības iestādēs, kuras
nodrošina kvalificēta darbaspēka sagatavošanu reģiona uzņēmējiem pieprasītākajās
specialitātēs. Profesionālās izglītības pieejamība reģionā atbilst uzņēmējdarbības
attīstības virzieniem un apjomam. Bet Vidzemes augstskola piedāvā interesentiem iegūt
augstāko izglītību 15 studiju programmās. Bez tam reģiona lielākajās pilsētās augstāko
izglītību piedāvā citu augstskolu 14 filiāles. Vidzemes augstskolā tiek veikti zinātniskie
pētījumu šādos nozīmīgākajos virzienos – Loģistikas Informācijas Sistēmas un RFID
tehnoloģijas; Biznesa procesu modelēšana; Hibrīdas imitāciju modelēšanas sistēmas.
Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūtā tiek radītas jaunas zināšanas un izstrādātas
inovatīvas tehnoloģijas, sekmējot Latvijas augkopības nozares ilgtspējīgu attīstību un
reģionā 264 ražoto lauksaimniecības produktu konkurētspējas palielināšanos. Priekuļu
zinātnieki iesaistījušies vairākos reģiona attīstībai nozīmīgos projektos, un sadarbība
notiek ar vairāk nekā 30 dažādām pētniecības iestādēm gan Latvijā, gan ārpus tās.
Zemgales reģionā – profesionālās izglītības ieguves iespējas piedāvā 9 profesionālās
izglītības iestādes. Augstāko izglītību iespējams iegūt Latvijas Lauksaimniecības
universitātē – vienā no lielākajām augstākās izglītības iestādēm valstī, piedāvājot
studijas 80 studiju programmās. Universitātē tiek veikts plašs zinātniskās pētniecības
darbs bioloģiski augstvērtīgu lopkopības un augkopības produktu ražošanā; moderno
tehnoloģiju piemērošanā lauksaimniecības produktu ražošanai Latvijas apstākļos;
inovāciju veicināšanā lauksaimniecības produktu izmantošanai bioloģiski augstvērtīgas
ekoloģiskas pārtikas un nepārtikas preču ražošanai ar augstu pievienoto vērtību;
augstvērtīgas molekulārās pārtikas produktu ražošanā, izmantojot inovatīvās
62
tehnoloģijas. Bez tam zinātniskie pētījumi reģionā tiek veikti vairākos zinātniskajos un
tehnoloģiskajos centros. Zemgales reģiona novados un pilsētās profesionālās pilnveides
programmu un interešu izglītības apguvi piedāvā 34 valsts, pašvaldību un juridisku
personu izveidoti pieaugušo izglītības centri. Reģionā atrodas lielākais un plašākais
lauku konsultāciju sniedzējs - Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs, kā arī
vairāki biznesa inkubatori, parki u.c. infrastruktūra uzņēmējdarbības attīstīšanai.
Reģionu attīstības iespējas vidējā un ilgākā laika posmā tiek cieši saistītas ar
reģionu dabiskajām, iegūtajām un salīdzinošām attīstības priekšrocībām. 267 Rīgas
reģions kā valsts nozīmīgākais izglītības, zinātnes un finanšu centrs savā attīstībā
orientējas uz inovatīvu tehnoloģiju un produktu izstrādi, kuru ražošanā tiek izmantotas
modernākās tehnoloģijas un jaunākās zināšanas daudzās zinātņu jomās, sekmējot
augstas pievienotās vērtības un konkurētspējīgas produkcijas ražošanas palielināšanos.
Pēdējos gados arvien lielāka uzmanība tiek veltīta informātikas, medicīnas, izglītības un
finanšu pakalpojumu eksportam. Reģiona zinātniskajās iestādēs tiek apgūti vairāki
stratēģiski nozīmīgi projekti jaunu materiālu izstrādē, informāciju un komunikācijas
tehnoloģiju modernizācijā, biotehnoloģijās un nanotehnoloģijās. Reģiona attīstības
galvenā dominante ir Rīgas pilsēta, kura ir lielākā Baltijas valstīs un tā pastāvīgi
palielina savu ekonomisko ietekmi ne tikai Igaunijā un Lietuvā, bet arī Eiropas
Ziemeļvalstīs. Pateicoties izdevīgajam ģeogrāfiskajam stāvoklim, reģionam pastāv
plašas iespējas palielināt savu ietekmi globālajās loģistikas sistēmā, piedāvājot augstas
kvalitātes pakalpojumus ūdens, dzelzceļa un gaisa satiksmes kravu pārvadājumos.
Kurzemes reģionā tiek saskatītas plašas attīstības iespējas dažādu rūpniecisku produktu
ražošanā metālapstrādes un mašīnbūves nozarēs un apstrādes rūpniecībā. Apstrādes
rūpniecībā nozīmīgākais ekonomiskās izaugsmes virziens saistīts ar cementa ražošanu.
Tas cieši saistīts ar reģiona dabiskajām un iegūtajām konkurences priekšrocībām -
cementa ražošanai nepieciešamo resursu pieejamība un atbilstošas kvalifikācijas
darbaspēka pietiekamība. Viens no inovatīvākajiem reģiona attīstības virzieniem ir
saistīts ar reģiona zinātnisko iestāžu pievēršanos kosmosa pētījumiem un kosmosa
apgūšanas tehnoloģijām Kosmosa tehnoloģiju klastera ietvaros. Līdz ar globālās
konkurētspējas palielināšanos lielas attīstības iespējas pastāv tekstilizstrādājumu
ražošanai ar augstu pievienoto vērtību, kā arī mašīnbūvē un metālapstrādes nozarei.
Pieprasījuma pieaugums pēc diversificētiem ostu pakalpojumiem, kravu apstrādes
drošību un kvalitāti paver plašas iespējas palielināt reģionā piedāvāto loģistikas
pakalpojumu klāstu gan reģiona lielākajās ostās, gan mazākajās ostās. Nākotnē varētu
attīstīties arī zivsaimniecības nozare, jo reģionā izveidotā infrastruktūra (ostas, kuģu
piestātnes) rada iespēju zvejniecībai un iegūtās produkcijas pārstrādei koncentrēties tieši
šajā Latvijas reģionā. Pateicoties Kurzemes reģiona dabas bagātībām (jūras
nepārveidotā piekraste, dabas rezervāti, liegumi, īpaši aizsargājamās teritorijas),
uzņēmējiem ir iespēja attīstīt tūrisma nozari un ar to saistīto produktu un pakalpojumu
piedāvājumu. Latgales reģiona attīstībai nozīmīgākais virziens ir saistīts ar
metālapstrādi un mašīnbūvi, kā arī optiskās šķiedras un sintētiskās tekstilšķiedras
ražošanas palielināšanu. Reģiona izaugsmei svarīga ir optisko kabeļu ražošana, kas
izmantojami augstas precizitātes instrumentu un aparatūras ražošanai un paredzēti
eksportam. Nozīmīgu reģiona attīstības dimensiju veido pastāvošās iespējas ciešāk
integrēties globālajās loģistikas sistēmās, piedāvājot potenciālajiem klientiem iespējas
veikt kravu glabāšanu, apstrādi un pārstrādi pievienotās vērtības palielināšanas nolūkā.
Reģionā ražoto pārtikas produktu konkurētspējas palielināšanās, sortimenta
paplašināšanās un to bioloģiskās vērtības palielināšanās paver reģiona uzņēmējiem
iespējas attīstīt pārtikas produktu ražošanu, orientējoties, galvenokārt, uz NVS un Tuvo
Austrumu valstu tirgiem. Lauku attīstības veicināšanai nozīmīgas jomas ir atjaunojamo
63
enerģētisko resursu izmantošana un tūrisma pakalpojumu piedāvājuma pieaugums, kas
balstīts uz Latgales kā Zilo ezeru zemes tēlu un latgaliešu tradīcijām. Vidzemes reģiona
attīstība tiek saistīta ar augstas pievienotās vērtības palielināšanos metālapstrādes
nozarē. Pateicoties sekmīgi īstenotiem investīciju projektiem, šajā nozarē strādājošiem
uzņēmējiem izdevies ievērojami paaugstināt savu konkurētspēju Eiropas Savienības,
Ziemeļamerikas un citu attīstīto valstu tirgos. Reģionā uzkrātas bagātas 268
metālapstrādes tradīcijas, pieejams nepieciešamās profesijas un kvalifikācijas
darbaspēks. Reģionā esošās māla iegulas prasmīgi tiek izmantotas augstas kvalitātes
keramisko izstrādājumu ražošanai. Investīciju piesaistes rezultātā veiktie pasākumi
ražošanas modernizācijā dod iespēju palielināt ražošanas apjomu un paplašināt
inovatīvu izstrādājumu ražošanu gan pārtikas, gan nepārtikas preču ražošanā Pēdējos
gados pārtikas rūpniecībā strādājošajiem uzņēmējiem izdevies diversificēt pārtikas un
dzērienu realizācijas tirgu, kas paver jaunas iespējas palielināt dažādu pārtikas produktu
izlaidi, sekmējot vietējās izcelsmes bioloģiski augstvērtīgu lauksaimniecības produktu
ražošanu. Tūrisma attīstības iespējas tiek saistītas ar reģiona izdevīgo ģeogrāfisko
novietojumu, skaisto un daudzpusīgo Vidzemes ainavu, attīstītu tūrisma infrastruktūru.
Ar katru gadu palielinās dabas tūristu skaits, kuriem tiek piedāvāts apmeklēt
aizsargājamās dabas teritorijas - dabas rezervātus, dabas liegumus, dabas un nacionālos
parkus, aizsargājamo ainavu apvidus, daudzus dabas pieminekļus un biosfēras
rezervātus. Zemgales reģiona attīstība tiek saistīta ar pievienotās vērtības palielināšanu
metālapstrādes un mašīnbūves nozarēs, kā arī gumijas un plastmasas izstrādājumu
ražošanā. Šajās nozarēs strādājošie uzņēmumi ir uzkrājuši bagātīgu profesionālo
pieredzi, īstenotie investīciju projekti ir sekmējuši saražotās produkcijas konkurētspējas
palielināšanos ārvalstu tirgos. Vairāk kā 80% no šajās nozarēs saražotās produkcijas
tiek realizēta Eiropas Savienībā, ASV, Kanādā un citās pasaules valstis. Reģiona
dabiskās priekšrocības dod iespēju paplašināt uzņēmējdarbību kravu pārvadājumu,
loģistikas un transportēšanas jomā. Loģistikas pakalpojumu apjoma palielināšanai var
izmantot jau esošo transporta infrastruktūru, kuras papildināšana ar modernām kravu
apstrādes un pārstrādes tehnoloģijām var nodrošināt augošās kravu plūsmas piegādi
klientam vēlamā laikā un vietā. Zemgales reģionam raksturīgais ģeogrāfiskais
novietojums, savdabīgās ainavas un kultūrvide, nozīmīgie kultūrvēsturiskie un dabas
objekti, attīstītā tūrisma infrastruktūra veido tūristiem pievilcīgu, un interesantu vidi ar
daudzveidīgu materiālās un nemateriālās kultūras mantojumu. Zemgale tradicionāli ir
bijis aktīvākais un veiksmīgākais lauksaimniecības produktu ražošanas reģions valstī,
kas saistīts ar augstu zemes auglības un piemērotiem agro klimatiskiem apstākļiem, kas
izmantojami enerģētiski ietilpīgu kultūraugu audzēšanā. Reģionā saražoto
lauksaimniecības produktu konkurētspēju sekmē labvēlīgā situācija pasaules tirgos un
pastāvīgs atjaunojamo bioloģisko energoresursu pieprasījuma pieaugums.
Izmantojot valsts atbalstu un iespēju veikt plašus starpdisciplinārus pētījumus
sabiedrības attīstībai svarīgos jautājumos (izglītība, inovācijas procesi, zināšanu
ekonomika, demogrāfija, valsts un sabiedrības institūciju attīstība, u.c.), programmai ir
jāspēj:
• attīstīt zināšanu bāzi un cilvēkkapitālu sociālajās zinātnēs;
• veidot spēcīgas sociālo zinātņu skolas, nodrošināt to saikni ar citām zinātņu
nozarēm, izglītību un sabiedrības pārvaldības institūcijām;
• radīt zināšanu bāzi lēmumu pieņemšanai tautsaimniecības transformācijai
virzienā uz viedo attīstību.
Pierīga, Kurzeme, Zemgale- viedā ekonomika; Vidzeme- viedā pārvalde;
Latgale- viedie iedzīvotāji, lūk šādu attīstības scenāriju iesaka eksperti Viedās teritorijas
veidošanās un attīstībai izvēlētajos reģionos.
64
Profesionālo izglītību ietekmējošie ārējie faktori
Tā kā profesionālā izglītība un tās kvalitāte ir viens no kvalificēta darbaspēka
attīstību un pieejamību veicinošajiem faktoriem, profesionālo izglītību pamatā ietekmē
tie paši ārējie faktori, kas kvalificēta darbaspēka attīstību un pieejamību kopumā.
Papildus var īpaši izdalīt tādus ietekmējošos faktorus kā profesionālās izglītības
sistēmas struktūras un likumdošanas īpatnības Latvijā, profesionālās izglītības rezultātā
sagatavoto kvalificēto speciālistu devumu (lomu) ekonomikā, profesionālai izglītībai
novirzīto valsts un privāto finansējumu, darba tirgus attīstības tendences attiecībā uz
kvalificēta darbaspēka pieprasījumu, profesionālās izglītības tēlu audzēkņu, studentu un
darba devēju acīs, demogrāfisko situāciju (potenciālo studentu skaitu) kopumā, kā arī
promocijas darba kontekstā vissvarīgāko faktoru – sociālā dialoga un stratēģiskās
sadarbības nozīmi profesionālās izglītības sistēmas uzlabošanā (skatīt 1.12. attēlu).
1.12.attēls. Profesionālo izglītību galvenie ietekmējošie faktori (faktoru grupas)
Latvijā Avots: autores veidots (Veipa, 2017)
Tālāk autore apraksta dažus galvenos profesionālo izglītību ietekmējošos
faktorus (faktoru grupas).
Demogrāfiskā situācija
Iedzīvotāju skaits un tā pieaugums ir svarīgs rādītājs jebkurai sabiedrībai, jo no
tā ir atkarīgs, vai tautsaimniecība tiks nodrošināta ar darbaspēku vai ne. Zināms, ka pat
vislabvēlīgākie sociālekonomiskie apstākļi nevar novērst cilvēka organisma novecošanu
un līdz ar to darbaspēka pakāpenisku izzušanu. Tādēļ darbaspēks pastāvīgi samazinās
un tas ir nemitīgi jāatjauno. Tas nozīmē, ka ir jānodrošina paaudžu maiņa, lai
kompensētu no darba aizgājušo strādātāju skaitu un panāktu darbaspējīgo iedzīvotāju
skaitlisko pieaugumu.
1956.gads bija pirmais gads Latvijas vēsturē, kad Latvijas iedzīvotāju skaits
sasniedza un pārsniedza 2 miljonus iedzīvotāju. Iedzīvotāju skaits pakāpeniski turpināja
pieaugt līdz 1990.gadam, sasniedzot 2 663 000 iedzīvotāju, kas bija svarīgs ārējais
faktors arī dažādu profesiju apgūšanai, kā arī apgūto zināšanu un prasmju pielietošanai
valsts tautsaimniecības attīstībā. Diemžēl kopš 1990.gada sākās nepārtraukta
65
demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās, kas atzīstama par nelabvēlīgu, un 2016.gadā
Latvijā bija palikuši aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju (2 135 767 iedzīvotāji pēc PMLP
datiem uz 01.07.2016. (PMLP, 2016) jeb 1 968 957 iedzīvotāju pēc CSP datiem uz
01.01.2016. (CSP, 2016). Pēdējo divdesmit gadu laikā iedzīvotāju skaits ir samazinājies
gan negatīva dabiskā pieauguma dēļ, gan arī emigrācijas dēļ, jo cilvēki dodas uz
ārvalstīm meklēt darbu.
Pēdējos gados palielinājies pensijas vecuma cilvēku īpatsvars, taču samazinājies
gan darbspējīgo iedzīvotāju īpatsvars, gan skolas vecuma iedzīvotāju īpatsvars.
Atbilstoši CSP datiem 32,49% valsts iedzīvotāju dzīvo Rīgā un Rīgas reģionā, un
migrācija valsts iekšienē no ne-Rīgas reģiona uz Rīgas reģionu turpinās.
Daļēji dzimstības samazinājumu noteicis mazāks reproduktīvā vecumā esošo
sieviešu skaits, tomēr sociologi atzīst, ka dzimstības kritums sakrīt arī ar laiku, kad
būtiski samazinājušies iedzīvotāju ienākumi gan ekonomiskās situācijas dēļ valstī
kopumā, gan arī Latvijā īstenotās fiskālās un sociālās politikas dēļ. Ja ģimene, finansiālo
apstākļu vadīta, pieņem lēmumu bērna radīšanu atlikt uz vēlāku laiku vai nolemj
nepaplašināt ģimeni, tad ilgtermiņā tas būtiski samazina dzimstību valstī kopumā.
Pašreizējā situācija un tendences liecina, ka demogrāfiskās situācijas uzlabošanās
Latvijā tuvākajos gados diemžēl nav paredzama – līdz ar to lielā mērā ir apdraudēta arī
kvalificēta darbaspēka pieejamība.
Nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija nosaka to, ka vairums sabiedrisko un
ekonomisko iestāžu, tāpat arī profesionālās izglītības iestādes Latvijā koncentrētas
lielākajās pilsētās, un lauku apvidos izglītības un citu pakalpojumu pieejamība ir
ierobežota. Pēdējos gados pierādījies, ka arī esošais profesionālās izglītības iestāžu tīkls
ir pārāk sadrumstalots, un šīs sadrumstalotības novēršana ir viens no nopietniem
profesionālās izglītības vides uzlabošanas jautājumiem, lai atlikušās izglītības iestādes
būtu piepildītas ar audzēkņiem, modernas un kvalitatīvas.
OECD ziņojumā „Izglītība Latvijā” (OECD, 2016) vairākās nodaļās uzsvērta
demogrāfijas aspektu saistība ar Latvijas 2009.gadā uzsāktās profesionālās izglītības
kvalitātes reformas ieviešanu, lai uzlabotu tās kvalitāti un atbilstību tautsaimniecības
prasībām. OECD eksperti iesaka Latvijai pārskatīt vidējās un augstākās izglītības
iestāžu skaitu. Neraugoties uz to, ka studentu skaits samazinās, izglītības iestāžu un
studiju programmu skaits palicis gandrīz nemainīgs.
Jāsaka gan, ka vismaz profesionālajā izglītībā Latvija pēdējos desmit gados jau
veikusi nozīmīgas reformas, gan apvienojot profesionālās izglītības iestādes, gan daļu
no tām slēdzot. Spēcīgākās profesionālās izglītības iestādes kļuvušas par šīs nozares
kompetences centriem, un to modernizācijā ieguldīti miljoni Eiropas struktūrfondu
līdzekļu. Rezultātā profesionālās izglītības iestāžu skaits (t.sk. visu ministriju (IZM,
KM, IM, LM) pakļautībā esošās iestādes, pašvaldību padotībā esošās profesionālās
izglītības iestādes un privātās profesionālās izglītības iestādes) 16 gadu laikā
samazinājies no 120 iestādēm 2000.gadā līdz 52 profesionālās izglītības iestādēm
2016.gadā (skatīt 1.13. attēlu).
66
1.13.attēls. Profesionālās izglītības iestāžu11 skaita dinamika 2000.-2016. (uz mācību
gada sākumu) Avots: CSP datu bāze, http://data.csb.gov.lv
Profesionālās izglītības stiprināšana ir viena no IZM prioritātēm, un joprojām
turpinās darbs pie profesionālās izglītības kompetences centru attīstības, lai nodrošinātu
kvalitatīvu profesionālo izglītību gan lielajās pilsētās, gan reģionos. Demogrāfijas
iespaidā izglītības jomu 2014.-2020.gadā sagaida nozīmīgs skolēnu skaita
samazinājums, un tas ietekmēs institucionālā tīkla pilnveidi, kurā svarīga loma ir
pašvaldību, plānošanas reģionu un IZM sadarbībai. Būs nepieciešami pārdomāti
risinājumi resursu koncentrācijai un izglītības pakalpojumu pieejamības
pārstrukturizācijai, vērtējot katra novada un plānošanas reģiona īpatnības un attīstības
modeļus.
Izglītības monitoringa sistēmas trūkums
2009.gada augustā, nomainot iepriekšējo Latvijas Izglītības informatizācijas
sistēmu (LIIS), izglītības iestādes ir uzsākušas darbu ar Valsts izglītības informācijas
sistēmu (VIIS), tādējādi nodrošinot iespēju iegūt visaptverošus datus par pretendentiem
uz vietu pirmsskolas izglītības iestādēs, vispārējās izglītības iestāžu izglītojamajiem, kā
arī datus par pedagoģisko personālu, pedagogu tarifikācijām.
Lai sekmētu mūžizglītības procesu vadību un monitoringu, nodrošinot
visaptverošu informatīvo bāzi, viens no galvenajiem aspektiem ir VIIS sistēmas
funkcionalitātes ilgtspējas nodrošināšana un turpmāka attīstība, papildinot to ar
informāciju par pieaugušo izglītības iespējām. Iepriekš paveiktā kontekstā būtu
turpināma iesākto starptautisko projektu īstenošana, attīstot sadarbību ar vadošajām
Eiropas pētījumu institūcijām.
Nepieciešams veicināt augstskolu iekšējās kvalitātes sistēmu pilnveidošanu
atbilstoši starptautiski atzītām kvalitātes vadības vadlīnijām.
Lai sekmētu mūžizglītības procesu vadību un monitoringu, būtu nepieciešama
regulāri apkopojama informācija par pieaugušo izglītības iespējām pašvaldībās.
Nepieciešams izveidot vienotu augstākās izglītības informācijas apmaiņas
sistēmu un AII absolventu darba gaitu monitoringa sistēmu, lai iegūtu informāciju
pamatotu lēmumu pieņemšanai.
Lai nodrošinātu efektīvas, uz pierādījumiem balstītas izglītības politikas
veidošanu, ir nepieciešams izveidot visu līmeņu izglītības politikas ieviešanas un
11 Tai skaitā visu ministriju (IZM, KM, IM, LM) pakļautībā esošās iestādes, pašvaldību padotībā esošās profesionālās
izglītības iestādes un privātās profesionālās izglītības iestādes
67
izglītības kvalitātes monitoringa sistēmu, kas vērsta uz politikas analīzes kapacitātes
attīstīšanu valsts pārvaldē, augstākās izglītības un zinātniskajās institūcijās. Jāveic
mācību sasniegumus ietekmējošo faktoru padziļināta izpēte (t.sk. par salīdzinoši
zemajiem zēnu vidējiem mācību sasniegumiem) ciešā saistībā ar starptautiski
salīdzinošo izglītības pētījumu un nacionālo standarta monitoringa instrumentu
sniegtajiem rezultātiem. Būtiska nozīme ir arī ar izglītības nozari netieši saistīto faktoru
(piemēram, sociālekonomisko) ietekmes uz izglītības kvalitāti izpētei.
Ir nepieciešams stiprināt sadarbību ar pētnieku grupām, kas veic dažādus ar
izglītības politikas mērķu sasniegšanu saistītus pētījumus un nodrošina izglītības
politikas veidotājus un lēmumu pieņēmējus ar svarīgiem datiem. Koordinētai iesaistīto
pušu sadarbībai, kā arī saskaņotai un uz nākotnes darba tirgus vajadzībām orientētai
izglītības politikai ir jābūt sasaistē ar darba tirgus apsteidzošo pārkārtojumu sistēmu.
Kā minēts “Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020.gadam”,
institucionālā tīkla sakārtošana plānota, veidojot jaunu pieeju izglītības iestāžu
pakalpojumu piedāvājumam, kur profesionālās vidējās izglītības pakalpojumus pamatā
plānots koncentrēt reģionālas nozīmes pilsētās un novadu centros. Plānots arī, ka
profesionālās vidējās izglītības pakalpojumus galvenokārt īsteno valsts nozīmes
profesionālās izglītības kompetences centri (PIKC) un pārējās profesionālās izglītības
iestādes, kuru padotība pamatā plānota pašvaldībām (Izglītības attīstības
pamatnostādnes 2014.-2020.gadam (2014).
Profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu un pedagogu skaita dinamika pa
mācību gadiem (skatīt 1.14. attēlu) atspoguļo to, ka pēdējos 2 mācību gados (2015.-
2017.) vērojama uzņemto audzēkņu skaita un kopējā audzēkņu skaita (mācību gada
sākumā) stabilizēšanās un neliels pieaugums – pretstatā skaita samazinājumam
iepriekšējo 15 gadu garumā. Autore pieņem, ka skaidrojums varētu būt uzsāktās
reformas, t.sk.ievērojams skaits aktivitāšu, kas veiktas profesionālās izglītības tēla
paaugstināšanai.
1.14.attēls. Profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu un pedagogu skaita dinamika
pa mācību gadiem Avots: CSP datu bāze, http://data.csb.gov.lv
Finansējuma pieejamība
OECD pētījumā “Izglītība Latvijā” secināts, ka atšķirībā no vairuma OECD
valstu Latvija vairāk finanšu līdzekļu iegulda vispārējā izglītībā, savukārt profesionālā
68
izglītība lielā mērā ir atkarīga no Eiropas Savienības struktūrfondu finansējuma. Pretēji
OECD vidējiem rādītājiem un arī, piemēram, Igaunijai, Latvija vairāk tērē uz vienu
vidusskolēnu vispārējā vidējā izglītībā nekā profesionālajā, tāpēc rada bažas par to, kas
tiks darīts, kad ES fondu finansējums beigsies (OECD, 2016).
ES fondu finansējuma apjoms 2014.-2020.gados izglītības, prasmju un
mūžizglītības attīstībai Latvijā, kopā plānots 516 miljonus eiro jeb 12% no kopējā ES
finansējuma šajā plānošanas periodā; tai skaitā ir 147,21 miljons eiro profesionālās
izglītības un pieaugušo izglītības attīstībai (skatīt 1.15.attēlu). Autore uzskata, ka
maksimāli efektīvi šo finansējumu būs iespējams ieguldīt mērķa labā tikai valsts
sadarbības un komunikācijas ar privāto un NVO sektoru rezultātā – lai tad, kad ES
finansējums beigsies, sistēma būtu spējīga turpināt darboties.
1.15.attēls. Finansējums sadalījums 2014.-2020.gados pa nozarēm un
apakšnozarēm (miljonos euro un procentos %) Avots: ES fondu oficiālā mājas lapa
Saskaņā ar MK rīkojumu nr. 5 “Par Profesionālās izglītības iestāžu tīkla
optimizācijas pamatnostādnēm 2010.–2015.gadam” IZM padotībā (neskaitot citu
ministriju padotībā) esošo profesionālās izglītības iestāžu (neskaitot koledžas) skaits
2010.gadā bija 59 (“Profesionālās izglītības iestāžu tīkla optimizācijas pamatnostādņu
2010.–2015.gadam”, 2010). Piecu gadu laikā (2015.gadā) to bija plānots samazināt līdz
30 iestādēm (OECD, 2016), tādējādi nodrošinot turpmāku profesionālās izglītības sistē-
mas strukturālo reformu īstenošanu, optimizējot profesionālās izglītības iestāžu skaitu
un izvietojumu reģionos, kā arī, veicot to diferenciāciju un izveidot modernu, mūsdienu
prasībām atbilstošu profesionālās izglītības materiāli tehnisko nodrošinājumu, sekmēt
visu veidu resursu – jo sevišķi finansējuma - efektīvāku izmantošanu, paaugstinot
profesionālās izglītības kvalitāti un pieejamību.
Pamatnostādņu apakšmērķi:
1. Pilnveidot sadarbību ar pašvaldībām un nozaru asociācijām, kā arī iesaistīt
plānošanas reģionus sabalansēta skolu tīkla veidošanā attiecīgajā reģionā, lai valsts
69
pārvaldes iestādes, pašvaldības un plānošanas reģioni, kā arī nozaru asociācijas
savstarpēji saskaņotu savu darbību, optimizējot profesionālās izglītības iestāžu tīklu,
kompleksi plānojot visu veidu izglītības iestāžu tīklu, kā arī piedāvāt risinājumus
profesionālās izglītības iestāžu nodošanai pašvaldībām.
2. Izveidot izmaksu ziņā efektīvu, energoefektīvu un iedzīvotājiem pieejamu
profesionālās izglītības iestāžu tīklu, lai racionāli izmantotu valsts un ārvalstu finanšu
instrumentus un profesionālās izglītības iestāžu īpašumus, izveidotu profesionālās
izglītības programmu apguvei atbilstošu modernu un mūsdienīgu materiāli tehnisko
bāzi, sekmējot profesionālās izglītības kvalitāti un atbilstību darba tirgus prasībām.
3. Izstrādāt finansēšanas sistēmu, kas nodrošinātu vienotu finansēšanas principu
"nauda seko skolēnam" visām izglītības iestādēm, lai stimulētu pašvaldības veikt
kompleksu visu veidu izglītības iestāžu darbības plānošanu un skolu tīkla optimizāciju,
kā arī sekmēt sadarbību ar nozaru uzņēmumiem, kuri ir ieinteresēti atbalstīt
profesionālo izglītību un piedalīties profesionālās izglītības iestāžu tīkla optimizācijā ar
savu līdzfinansējumu.
Izmaksu efektivitāte (blakus profesionālās izglītības kvalitātei un pieejamībai
iedzīvotājiem) bija viena no 3 galvenajiem pamatnostādņu plānotiem politikas
rezultātiem, un to raksturotu šādi rādītāji: 1) valstī tiks izveidots diferencēts,
demogrāfiskajām tendencēm atbilstošs profesionālās izglītības iestāžu tīkls; 2) tiks
nodrošināts sabalansēts profesionālās izglītības programmu apguves iespēju
piedāvājums (reģionālā un nacionālā līmenī), lai sagatavotu darba tirgum nepieciešamo
speciālistu skaitu un nodrošinātu izglītības piedāvājuma atbilstību nodarbinātības
struktūrai; 3) profesionālās izglītības iestāžu optimizācijas procesā tiks ievērots
sadarbības princips starp valsts institūcijām, pašvaldībām un nozaru asociācijām, lai
nodrošinātu elastīgu un efektīvu visu veidu resursu izmantošanu, kā arī iespēju ātri
reaģēt uz darba tirgus pieprasījuma izmaiņām.
Iesāktā reforma tiek turpināta joprojām, slēdzot vairākas izglītības programmu
īstenošanas vietas reģionos, citas profesionālās izglītības iestādes apvienojot ar
vispārējās izglītības iestādēm, kā arī nododot profesionālās izglītības iestādes
pašvaldībām. Taču jāpievērš vēl būtiskāka uzmanība profesionālās izglītības pievilcības
paaugstināšanai kopumā, sociālo partneru līdzdalībai profesionālās izglītības kvalitātes
nodrošināšanā, paredzot profesionālās izglītības prestiža, konkurētspējas un atbilstības
darba tirgus prasībām nodrošināšanu. Profesionālās izglītības iestādēm Latvijā jādomā
arī, kā – papildus ikdienas mācību procesam – organizēt saimniecisko darbību, kādus
vietējā teritorijā, novadā vai reģionā pieprasītus izglītības, apmācību un cita veida
pakalpojumus sniegt, lai radītu papildus ieņēmumus un nodrošinātu finansējumu
iestādes darbībai.
Piemēram, Rīgas tehniskās koledžas budžetā aptuveni 30% veidojas no iestādes
saimnieciskās darbības, t.sk. izglītības iestādē esošās mācību ražošanas kokapstrādes
darbnīcas veiktajiem pasūtījumu darbiem (izgatavo skolas mēbeles pēc pasūtījuma -
mēbeļu pamatnes izgatavotas no kvadrātveida tērauda caurulēm, koka daļas izgatavotas
no kvalitatīva saplākšņa, virsma lakota trijās kārtās ar augstvērtīgu, izturīgu parketa
laku; mēbeļu konstrukcija un izmēri atbilst valsts higiēnas reglamentācijas prasībām);
profesionālas izglītības kompetences centra „Rīgas Tehniskā koledža” sniegtajiem
pakalpojumiem mūžizglītības un neformālās izglītības jomā pieaugušajiem
(profesionālās tālākizglītības un profesionālās pilnveides izglītības programmas,
neformālās izglītības programmas); telpu nomas un transporta pakalpojumu sniegšanas
(OECD, 2016).
70
1.nodaļas kopsavilkums
Visaptverošā kapitāla koncepcija bija sākumposms cilvēkkapitāla teorijas attīstībai.
Tā tika veidota un kļuva par patstāvīgu virzienu pasaules ekonomikā 20.gs 50-to
gadu beigās, 60-to gadu sākumā. Teorijas pamatlicējs bija ASV ekonomists,
Čikāgas ekonomikas skolas pārstāvis Teodors Šulcs. T.Šulcs izvirzīja ideju par
izglītības kapitālu, kā cilvēkkapitāla sastāvdaļu, kura veidošana ir atkarīga no
veiktajiem ieguldījumiem jeb investīcijām izglītībā. Zinātnieks definēja
cilvēkkapitāla teoriju kā „zināšanas un iemaņas, kuras cilvēki, mācoties un
profesionāli sagatavojoties, iegūst kā kapitālu. Šāds kapitāls ir pārdomātu
investīciju produkts, kurš dod ieņēmumus”. Gandrīz vienlaicīgi ar T.Šulcu,
cilvēkkapitāla koncepciju attīstīja ASV ekonomists, Čikāgas ekonomikas skolas
pārstāvis G.Bekers, kurš cilvēkkapitāla teorijā uzsvēra, ka investīcijas izglītībā,
apmācības darbavietā pozitīvi ietekmē darbinieka produktivitāti un algas
pieaugumu un veicina ekonomisko izaugsmi kopumā.
Apkopojot termina “intelektuālais kapitāls” skaidrojumu vairākos avotos (Stewart,
1998), promocijas darba autore terminu “intelektuālais kapitāls” skaidro kā
nemateriālā kapitāla formu, kā uzņēmuma vai organizācijas aktīvu, daļu no
cilvēkkapitāla, kam ir nozīmīgs īpatsvars kopējā reģiona kapitāla apjomā.
Cilvēkkapitāls, t.sk. intelektuālais kapitāls, ir būtiskākais uzņēmējdarbības faktors,
investīcijas cilvēkkapitālā parasti ir ar augstu atdevi un veido multiplikatora efektu
tautsaimniecībā.
Intelektuālais kapitāls nepieciešams, pirmkārt, teritorijas izaugsmes nodrošināšanai
(par ko tiek veikti arī lielākā daļa zinātnisko un praktisko pētījumu), taču otrkārt,
kas ir ne mazāk svarīgi, teritorijas attīstītības noteikšanai, teritorijas stipro pušu
izcelšanai, pievilcības un “unikālo pārdošanas punktu” (angliski – unique selling
points) popularizēšanai, tādējādi veicinot kvalificēta darbaspēka piesaisti
konkrētajam reģionam.
Svarīgākais sabiedrības ražošanas spēku elements ir darbaspēks. Darbaspēks ir
ekonomiska kategorija, kas rāda darba veikšanai nepieciešamo cilvēka fizisko un
garīgo spēju kopumu. Pēc veicamā darba funkcijām rūpniecības kadrus klasisficē
pēc profesijām un specialitātēm, bet pēc sarežģītības pakāpes- pēc kvalifikācijas.
Paredzētās pārmaiņas Latvijas pirmsskolas, pamatizglītības un vidējās izglītības
mācību saturā, attīstot tādas (nākotnes darbiniekiem un uzņēmējiem) nozīmīgas
kompetences kā mācīšanās mācīties, matemātikas, dabaszinātņu un tehnoloģiju
kompetence, saziņa dažādās valodās, sociālā un pilsoniskā kompetence, pašizziņas,
pašiniciatīvas un uzņēmējdarbības kompetence, digitālā kompetence un kultūras
izpratnes kompetence, ir pareizs “ceļš”, lai attīstītu uzņēmējspējīgu jauno cilvēku,
kurš vēlēsies nākotnē kļūt par kvalificētu darbinieku kādā uzņēmumā vai dibināt
savu uzņēmumu vai kļūt par pašnodarbināto.
Latvijā pieaug darba devēju ieguldītie līdzekļi darbinieku apmācībā un izglītībā,
NVO sektorā tiek ieviesti mūžizglītības jomas projekti, palielinās no valsts budžeta
piešķirtie līdzekļi bezdarbnieku apmācībai, kā arī pārkvalificēto bezdarbnieku
skaits norāda uz pieaugušo tālākizglītības aktualitāti mūsdienās. Pieaugušo izglītība
ir jādara vēl pieejamāka visām iedzīvotāju grupām – arī lauku iedzīvotājiem,
maznodrošinātajiem un sociāli mazaizsargātajiem. Ir jāveicina darba devēju atbalsts
profesionālajai izglītībai, panākot nodokļu atvieglojumus tiem, kas atbalsta
izglītību.
Prasmju pieprasījuma analīze parāda, ka pēdējos divdesmit gados ir vērojams
darbaspēka pieprasījuma kritums rūpniecībā, kas saistīts ar produktivitātes kāpumu
71
un tehnoloģiju attīstību, turpretim pakalpojumu sektorā, līdz ar jaunu produktu nišu
attīstību, arvien palielinās nepieciešamība pēc cilvēkkapitāla un pieaug
pieprasījums pēc izglītota un prasmīga darbaspēka, kas būs spēkā arī ilgtermiņā. To
apliecina arī pakalpojumu sektora radītās pievienotās vērtības pieaugums gan
pasaulē kopumā, gan atsevišķos reģionos.
Izvērtējot prasmju pieprasījuma izmaiņas Latvijā pēdējo divdesmit gados profesiju
grupu ietvaros tika konstatētas šādas tendences:
• Likumdevēju, valsts amatpersonu, ierēdņu vadītāja amatā un vadītāju
pieprasījuma izmaiņas Latvijā ir bijušas saistītas ar valsts pārvaldes attīstību, tās
palielināšanos izaugsmes gados un samazināšanos reformu rezultātā recesijas
laikā. Turpmākais pieprasījums atkarīgs no valsts pārvaldes plānošanas
politikas;
• Vienkāršo profesiju pieprasījuma izmaiņas ir saistītas ar ekonomiskās attīstības
cikliem, tomēr lauksaimniecības, zivsaimniecības un tām radniecīgu nozaru
vienkāršo profesiju pieprasījums ir samazinājies kopš 2002.gada un
tautsaimniecības attīstības ietekme uz šo apakšgrupu nav vērojama;
• Kvalificētu strādnieku un amatnieku pieprasījuma izmaiņas Latvijā, galvenokārt,
ir ietekmējusi būvniecības nozares attīstība, jo pamatgrupas lielāko īpatsvaru
veido ieguves rūpniecības un būvniecības strādnieki un metālapstrādes,
mašīnbūves un tām radniecīgu jomu strādnieki.
Kvalificēta darbaspēka jēdziens 21.gadsimtā nav viennozīmīgs, konkrēti definēts
un nemainīgs. To apliecina gan neskaitāmās sabiedriskās diskusijas par tēmu un
problemātiku, dažādi zinātniski pētījumi, gan Latvijas un ES līmeņa dokumenti.
Taču, pēc autores domām, būtiski svarīgas “kvalificēta darbinieka” pazīmes
21.gadsimtā ir un būs “personiskā kvalitāte, pieredze un kompetenču prasmes”.
Skolas, augstskolas un tādējādi arī mācību programmas atsauksies darbaspēka un
sabiedrības mūsdienu vajadzībām, ka skolēni pakāpeniski koncentrēsies uz 21.
gadsimta iemaņu un zināšanu apgūšanu, spējot reaģēt reālās situācijās, nevis tikai
iemācoties mācību grāmatās iegūstamos faktus un formulas. Tas palielinās
radošuma un inovāciju līmeni, tas nodrošinās labāku prasmju apguvi, tādējādi radot
labākas darba vietas, labāku sabiedrību un, visbeidzot, labāku dzīvi.
Svarīgi arī uzsvērt uzņēmējdarbības izglītības lomu un nozīmi jebkura speciālista
izglītošanas procesā. Kā redzams, uzņēmējspējas ietver 2 būtiskus aspektus: 1)
zināšanas un prasmes, 2) cilvēka personiskās īpašības, attieksmes un kompetences,
un uzņēmējdarbības izglītība jāsaprot plašāk nekā biznesa likumu, uzņēmējdarbības
procesu, aktivitātes un zināšanu apguve tikai ekonomikas priekšmetos.
Uzņēmējspējas ir jāattīsta ne tikai tiem, kas iecerējuši savu profesionālo dzīvi saistīt
ar ekonomiku un vadības zinātnēm, bet visiem – topošajiem inženieriem,
biologiem, fiziķiem, ķīmiķiem, matemātiķiem un citiem.
Pēdējos gados ir būtiski mainījušies biznesa modeļi, ka jebkura nozare prasa
papildinošus, saistītus (bieži vien arī apjomīgus) citu nozaru pakalpojumus
(piemēram, IT pakalpojumus, loģistikas un transporta, citus biznesa pakalpojumus,
pat grāmatvedības uzskaiti tiešā veidā var neveikt pats uzņēmums u.tml.), paralēli
“galveno nozaru” attīstībai rada arī citu nozaru pieaugumu, it īpaši ar biznesu
saistītu pakalpojumu (komercpakalpojumu) izaugsmi. Pie tam šie biznesa
pakalpojumi var raksturoties pat ar augstāku produktivitāti (radīto pievienoto
vērtību uz 1 nodarbināto) nekā tas ir raksturīgi citiem pakalpojumiem.
Nākotnē būtisku ietekmi uz darba tirgu atstās globalizācijas tendences –
konkurence starp attīstītām un attīstības valstīm, darbaspēka piedāvājuma izmaiņas
(Eiropā un citās attīstītajās valstīs pieaugs vecāka darbaspēka īpatsvars, bet
72
attīstības valstīs būs vērojamas pretējas tendences), klimata izmaiņu tendences un
saistīto nozaru attīstība visā pasaulē – pieaugs darbavietu skaits atjaunojamās
enerģijas nozarēs un samazināsies nozarēs, kas izmanto fosilos energoresursus.
Līdz 2030.gadam pieaugs pieprasījums pēc kvalificēta darbaspēka, ar prasmēm
risināt kompleksu problēmjautājumu loku. To noteiks augošā produktivitāte, kas
veicinās pieprasījumu pēc darbaspēka ar augstāko izglītību. Tāpat paredzams
būtisks pieprasījuma pieaugums pēc medicīnas un veselības aprūpes darbiniekiem,
ko pamatā noteiks sabiedrības novecošanās, kā arī pieprasījums pēc inženieriem,
informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un citiem tehnisko nozaru speciālistiem.
Savukārt samazināsies pieprasījums pēc vienkāršām prasmēm, kas nepieciešamas
fiziska un rutīnas darba veikšanai. Tādējādi samazināsies pieprasījums pēc
darbaspēka mazkvalificētās profesijās ar pamatizglītības līmeni.
Profesionālās izglītības uzdevums ir radīt iespējas izglītības iegūšanai ar nepabeigtu
pamatizglītību, kad audzēknis paralēli apgūst profesiju un iegūst pamatizglītību, kā
arī turpināšanai pēc pamatskolas vai vidusskolas beigšanas, lai apgūtu sākotnējo
profesionālo kvalifikāciju, attīstītu spējas profesionālajai tālākizglītībai, iegūtu
tiesības izglītības turpināšanai augstākā izglītības pakāpē. Profesionālās izglītības
iestādes piedāvā izglītības programmas visos ekonomiskās darbības virzienos.
Darba vidē balstīta apmācība Latvijā- veids sagatavot motivētu, profesionālu
speciālistu. Darba vidē balstītas mācības ir profesionālās izglītības forma, kurā
jaunietis praktiskās iemaņas vismaz pusi no mācību laika apgūst reālā darba vidē
uzņēmumā, bet teorētiskās zināšanas - profesionālās izglītības iestādē.
Latvijā darba vidē balstītās mācības tiek īstenotas, balstoties uz esošajiem
normatīviem aktiem, kas nosaka profesionālās izglītības programmu īstenošanas
kārtību, un tie ir sekojoši: 1) Izglītības likums; 2) Profesionālās izglītības likums; 3)
2000.gada 27.jūnija Ministru kabineta noteikumi Nr.211 "Noteikumi par valsts
profesionālās vidējās izglītības standartu un valsts arodizglītības standartu”; 4)
2010. gada 11.oktobra Izglītības un zinātnes ministrijas iekšējie noteikumi Nr.22
„Profesionālās izglītības programmu izstrādes kārtība”; 5) 2012.gada 20.novembra
Ministru kabineta noteikumi Nr.785 „Mācību prakses organizācijas un izglītojamo
apdrošināšanas kārtība”; 6) Ministru kabineta 2007.gada 6.marta noteikumi Nr.165
„Noteikumi par profesionālās izglītības iestāžu pedagoģiskā procesa un
eksaminācijas centru profesionālās kvalifikācijas ieguves organizēšanai obligāti
nepieciešamo dokumentāciju”; 7) 2007.gada 2.oktobra Ministru kabineta noteikumi
Nr.655 „Noteikumi par profesionālās izglītības programmu īstenošanas izmaksu
minimumu uz vienu izglītojamo”; 8) 2004.gada 24.augusta Ministru kabineta
noteikumos Nr.740 ꞌꞌNoteikumi par stipendijāmꞌꞌ; 9) u.c. saistītie normatīvie akti.
73
2. PROFESIONĀLĀ IZGLĪTĪBA DARBASPĒKA
SAGATAVOŠANAI LATVIJĀ UN EIROPĀ
Promocijas darba 2.nodaļā autore pievēršas iepriekš veiktu pētījumu un
patstāvīgi organizētu pētījumu, kuros ietverti ar profesionālo izglītību saistīti jautājumi,
apskatam; kā arī karjeras izglītības un duālās apmācības jeb darba vidē balstītas
apmācības būtiskās lomas skaidrošanai un pamatojumam, lai varētu piesaistīt
darbaspēku jebkurā reģionā.
2.1 Kvalificēta darbaspēka attīstību un pieejamību ietekmējošie faktori reģionos
Pastāv daudzi savstarpēji saistīti faktori, kas ietekmē situāciju darba tirgū un
kvalificēta darbaspēka attīstību, atbilstību un pieejamību. Visus faktorus nosacīti var
iedalīt 2 pamata grupās:
1) ar darba tirgu tiešā veidā saistīti faktori, t.sk. darbaspēka pieprasījuma un
piedāvājuma skaitliskas izmaiņas (brīvo darba vietu skaita pieaugums, bezdarba līmeņa
krišanās, bezdarbnieku skaita samazināšanās uz vienu vakanci), darbaspēka
pieprasījuma un piedāvājuma ne sabalansētība (izglītības, prasmju, pieredzes,
kvalifikācijas neatbilstība vakancēm), darba ņēmēju tirgus “attīstība” (pieaug vidējā
darba samaksa valstī, aug darba ņēmēju prasības un palielinās atvērtība mainīt savu
pašreizējo darbu), darba attiecību vispārējais regulējums (modelis) valstī, darba devēju
konkurences palielināšanās darba tirgū (starptautiska konkurence gan esošo darbinieku
noturēšanai, gan jaunu darbinieku piesaistei); darba devēju cilvēkresursu vadības
politika un attieksme pret darba ņēmējiem, atvērtība duālās apmācības pasākumu
kopīgai realizācijai; atalgojuma līmenis;
2) papildus ietekmējoši ārējie faktori, t.sk. vispārējā sociāli ekonomiskā situācija
valstī un reģionos (t.sk. reģiona tēls un konkurētspēja citu reģionu un valstu kontekstā),
demogrāfiskā situācija, Interneta, IKT un sociālo mediju ietekmes pieaugums
(informācijas aprites ātrums, pārsātinājums, kanālu izvēle kvalificētu darbinieku
rekrutēšanā, ekonomikas globalizācijas procesi), audzināšanas un attīstības vide ģimenē,
izglītības vide (pirmsskolas, sākumskolas, pamata, vidējās (vispārējās un profesionālās),
augstākās (vispārējās un profesionālās), tālākizglītības vide), karjeras izglītības
pieejamība visos vecumposmos, darbinieku personīgās iezīmes, rakstura īpašības un
subjektīvās prasības pret dzīves līmeni un darba vidi.
Viens no veidiem, kā palielināt kvalificēta darbaspēka pieejamību, ir pārdomātas
imigrācijas politikas attīstība. Pašreizējā Latvijas migrācijas politika vērsta uz iekšējā
darba tirgus aizsardzību, tomēr viedokļi par to, ka vajadzētu piesaistīt augsti kvalificētu
darbaspēku, laiku pa laikam sabiedrībā tiek apspriesti. Piemēram, I.Indāns (2014)
atzīst, ka Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) ir bijis ārpolitiski un
iekšpolitiski nozīmīgākais notikums kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas. Latvijas
līdzdalība ES ir mainījusi un ietekmējusi valsts ekonomisko, sociālo un iekšpolitisko
attīstību. Viens no redzamākajiem ES veicinātiem fenomeniem ir brīva darbaspēka
kustība, kas Latvijas gadījumā nozīmēja strauju ietekmi uz demogrāfisko situāciju,
proti, starptautiskās migrācijas neprognozēti augstu pieaugumu. Masveida emigrācijas
rezultātā Latvija ir zaudējusi ap 200 tūkstošiem iedzīvotāju aktīvā darbaspēka
reproduktīvajā vecumā. Ņemot vērā zemos dzimstības rādītājus, emigrācija veicina
Latvijas depopulāciju. Kopš 2008.gada Latviju vissmagāk skāra globālā ekonomiskā
finanšu krīze, kas pastiprināja emigrācijas tendences. Latvijai masveidīgi zaudējot
darbaspēku, ilgtermiņā būs arvien sarežģītāk nodrošināt IKP izaugsmi, kas pakāpeniski
atsākusies 2010.gadā uz eksportspējīgo nozaru rēķina. Latvijas iedzīvotāju depopulācija
74
un negatīvie migrācijas rādītāji neizbēgami izvirza jautājumu par darbaspēka piesaisti
no ārzemēm.
Piemēram, ekonomiste J.Pastučenko uzsver, ka valsts ieinteresētība kvalificētu
viesstrādnieku piesaistīšanā varētu atvieglot risināt nodarbinātības jautājumu.
Iedzīvotāju labklājības pieaugums lielā mērā ir atkarīgs no tā, vai tautsaimniecībā
pieaug to nozaru īpatsvars, kur top produkcija ar augstu pievienoto vērtību. Savukārt
tam ir nepieciešams arvien vairāk augsti kvalificēta darbaspēka. Nepieciešama
mērķtiecīga valsts imigrācijas politika, lai Latvijas uzņēmumiem nepieciešamā
kvalificētā darbaspēka piesaistīšana notiktu koordinēti un kontrolēti (Pastučenko, 2007).
Precīzi būtu jāformulē valsts pozīcija jautājumā par augsti kvalificētu viesstrādnieku
imigrāciju. Iespējams, Latvija varētu pārņemt to ES dalībvalstu pozitīvo pieredzi, kuras
veiksmīgi piesaista kvalificētu personālu. Kontrolēta imigrācija varētu būt viens no
demogrāfisko saspīlējumu risinājumiem. Šinī ziņā Lielbritānija, Īrija un Čehija ir
piemēri, kā to var sekmīgi īstenot.
Lielbritānijas valdība jau kopš 2002. gada veicināja augsti kvalificēta
darbaspēka ieplūšanu valstī, izmantojot "Augsti kvalificēto migrantu programmu"
(Highly Skilled Migrants Programme). Čehijā, kas pievienojās ES vienā laikā ar
Latviju, ir sava "zaļās kartes" sistēma, lai piesaistītu kvalificētu personālu no valstīm
ārpus ES. Tā ir daļa no plāna, kā apturēt tuvākajās desmitgadēs gaidāmo demogrāfisko
krīzi un apstādināt darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita sarukumu Čehijā. Bez tam
kvalificētā darbaspēka piesaistīšana Čehijā bija tikai daļa no pasākumu kompleksa, ko
iecerējusi veikt valdība. Pirms vairākiem gadiem jau tika vienkāršotas arī jauno
uzņēmumu dibināšanas procedūras, piešķirot vienādas tiesības gan vietējiem, gan
ārvalstu uzņēmējiem. Čehijas teritorijā pastāv zinātniskās pētniecības centri, kas atvērti
izmantojot ES Strukturālo fondu resursus valdības pētījumu un inovāciju programmas
ietvaros. Tādējādi valsts vēl vairāk līdzekļu novirzīs zinātnes attīstībai, veicinās
ražošanas ar augstu pievienoto vērtību attīstību, kā arī augsti kvalificēta darbaspēka
piesaistīšanu no ārzemēm (Pastučenko, 2007).
Globālās konkurences apstākļos, ņemot vērā arī nelabvēlīgās demogrāfiskās
prognozes, būtu ļoti svarīgi laikus pārorientēt Latvijas ekonomiku no mazkvalificēta
darbaspēka izmantošanas un produkcijas ar zemu pievienoto vērtību ražošanas uz
zināšanu ietilpīgu ekonomiku un produktu ražošanu ar augstu pievienoto vērtību. Lai
īstenotu šo tautsaimniecībai svarīgo mērķi, valsts ieinteresētība kvalificētu
viesstrādnieku piesaistīšanā varētu atvieglot uzņēmējiem risināt nodarbinātības
jautājumu. Nepieciešama mērķtiecīga valsts imigrācijas politika, lai Latvijas
uzņēmumiem nepieciešamā kvalificētā darbaspēka piesaistīšana notiktu koordinēti un
kontrolēti. Tādējādi tiktu aizpildītas vakantās amatu vietas, neizspiežot no darba vietām
pašreiz nodarbinātos, netiktu radīta sociālā spriedze. Augstas klases profesionāļu
piesaiste varētu uz laiku aizpildīt arī mūsu izglītības sistēmas radīto robu eksakto
profesiju jomā.
Kā uzsver daudzi ekonomikas jomas eksperti, Latvijas darba tirgus tālākā
attīstībā jāņem vērā daudzi modernās ekonomikas izaicinājumi, t.sk. nepieciešamība
uzlabot tautsaimniecības produktivitāti, globalizācijas ietekme uz preču un darbaspēka
kustību, profesiju maiņa (t.sk. dažu profesiju izzušana un jaunu parādīšanās) tehnoloģiju
iespaidā, digitālo tehnoloģiju piedāvātās ekonomiskās attīstības iespējas, jaunā
ekonomikas laikmeta ietekme uz iestāžu, organizāciju un uzņēmumu vadību (t.sk.
“haosa pārvaldība”, “līdervadība” u.c.). Līdz ar to nepieciešamas jaunas profesijas,
jaunas darba formas un darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumi, katrā darba attiecību
veidā iesaistītajiem jādefinē savstarpējie pienākumi un tiesības utt.
75
2015.gadā pētījumā “The Global Competitiveness Report 2015–2016” redzams,
ka darbaspēka regulējums ir 11. biežāk minētais uzņēmējdarbību kavējošais faktors
Latvijā (skatīt 2.1.attēlu).
2.1. attēls. Uzņēmējdarbību kavējošie faktori Latvijā (2015)
Avots: Klaus Schwab, The Global Competitiveness Report 2015–2016, 230.lpp.,World
Economic Forum 2015
Katra valsts mēģina atrast savu ekonomiskās attīstības “recepti”, t.sk. mācoties
no citu valstu pozitīvajiem piemēriem. Piemēram, Dānijas vēstnieks Latvijā 2017.gadā
Hanss Brasks (Hans Brask) uzsvēris, ka “Dānijai, kā nelielai ekonomikai, izaugsmi
nodrošina spēja elastīgi pielāgoties globālā tirgus prasībām un Dānijas darba tirgus
modelis ir veiksmīgs piemērs kā nodrošināt nepieciešamo elastību” (Latvijas Vēstneša
portāls, 2017).
Dānijas darba tirgus regulējuma veiksmes pamatā ir t.s. Elastības (Flexicurity)
modelis, kas piedāvā elastīgu darba regulējumu, tajā pašā laikā saglabājot sociālo
drošību. Šāda pieeja ir palīdzējusi Dānijas ekonomikai kļūt par vienu no
konkurētspējīgākajām Eiropas Savienībā un saglabāt zemu bezdarba līmeni. Dānijas
modeļa veiksmes pamatā ir arī nepārtraukta darbinieku profesionālā pilnveidošanās, ko
apmaksā gan darba devēji, gan strādājošie, gan valsts.
Arī Lietuvas valdības 2016.gada 19.septembrī pieņemtais Darba likums
(Deloitte (2017) paredz elastīgākas darba formas (t.sk. jaunus modernākus darba līgumu
veidus, darba laika un virsstundu uzskaiti), stiprina darbinieku pārstāvniecību un veicina
pilnvērtīga sociālā dialoga veidošanos tautsaimniecības nozarēs.
Pētot un analizējot arī citu ES valstu darba attiecību vispārējo regulējumu
(modeļu) atbilstību mūsdienu prasībām, autore secina, ka būtiskākie priekšnoteikumi
tautsaimniecības veiksmīgai attīstībai un kvalificētu darbinieku piesaistei reģionos, ko
iespējams veicināt ar tiesiskā regulējuma palīdzību un ko vajadzētu vairāk integrēt
profesionālās izglītības iestāžu realizētajās studiju programmās, ir:
- efektīvākas pieaugušo izglītības (mūžizglītības) sistēmas izveidošana
(uzlabošana), t.sk. nepārtraukta darbinieku profesionālā pilnveidošanās un
modernu, tirgū pieprasītu prasmju nodrošināšana strādājošajiem,
- elastīgāku darba formu ieviešana (piemēram, Lietuvas Republikas jaunajā Darba
likumā (pieņemts 22.09.2016.) ieviestas tādas jaunas darba līgumu formas kā
“Nulles-stundu darba līgums”, “Projektā balstīts darba līgums”, “Darba
dalīšanas darba līgums”, “Darba līgums pie vairākiem darba devējiem” u.c.) –
76
būtu svarīgi izvērtēt līdzīgu elastīgāku darba formu ieviešanu arī Latvijā, un
vēlāk nodrošināt pietiekošu praktisku informēšanu par to eksistenci, par to
būtību un atšķirībām no “standarta” darba formām, kā arī praktisku labākās
prakses izplatīšanu reģionālā mērogā.
Darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēju - pagaidu darba aģentūru
(PDA) pakalpojumu pieprasījums pieaug visā Eiropā. Uzņēmumi-PDA Eiropas
Savienības dalībvalstīs (papildus Šveicē un Norvēģijā) nodarbina vairāk nekā trīs
miljonus darbinieku. PDA pakalpojumu popularitāti var izskaidrot ar nepieciešamību
nodrošināt elastīgumu darba attiecībās un lielu pieprasījumu pēc īslaicīgām darba
attiecībām un pakalpojumiem. PDA ir uzņēmumi, kuri iesaista ieinteresētas puses
trīspusējās nodarbinātības attiecībās, kurās piedalās uzņēmums, kuram ir nepieciešams
darbinieka sniegts pakalpojums uz noteiktu laiku, darbinieks un aģentūra. Proti,
aģentūra pieņem darbinieku darbā uz darba līguma pamata un nosūta viņu uz citiem
uzņēmumiem dažādu darbu veikšanai – ‘izīrē’ darbinieku. Šādā veidā PDA nodrošina
darbu darbiniekam un pakalpojumu uzņēmumam (lietotājuzņēmums), kuram tas ir
nepieciešams.
PDA pakalpojumi sniedz vairākus ieguvumus valsts darba tirgum un darba
ņēmējiem:
palīdz savienot darbaspēka pieprasījumu ar piedāvājumu;
palīdz īstenot aktīvo nodarbinātības politiku un veido nodarbinātības iespējas;
palīdz jauniem cilvēkiem un absolventiem iegūt pirmo darba pieredzi, turklāt dod
iespēju iegūt pieredzi dažādos uzņēmumos;
veicina nodarbinātības formu maiņu – no PDA nodarbinātības uz nodarbinātību (uz
noteiktu vai nenoteiktu laiku) pie darba devēja;
uzlabo darba ņēmēju darba un ģimenes dzīves savienošanu, veicinot elastīgas darba
formas;
palīdz cīnīties ar nereģistrēto nodarbinātību.
Latvijas Darba likums pagaidu darba aģentūras definē kā “darbaspēka
nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējus”. PDA pakalpojumi uz šo brīdi nav plaši
izplatīti Latvijā, taču pieprasījums pēc to pakalpojumiem pieaug. Viens no iemesliem ir
grozījumu veikšana Darba likumā, nosakot regulējuma īpatnības PDA darbībai, kas
sakārtoja aģentūras, darbinieka un lietotājuzņēmuma (pakalpojuma izmantotāja)
savstarpējos pienākumus un tiesības un ieviesa skaidrību šajā Latvijai jaunajā
uzņēmējdarbības veidā.
Iedzīvotājus pēc ekonomiskās aktivitātes statusa iedala divās grupās:
ekonomiski aktīvajos (nodarbinātie un bezdarbnieki) un ekonomiski neaktīvajos
(skolēni, studenti, nestrādājošie pensionāri u.c.). Lielākā daļa no visiem iedzīvotājiem ir
ekonomiski aktīvi. 2016. gadā Latvijā tādi bija 988,6 tūkstoši, kas ir nedaudz vairāk kā
divas trešdaļas jeb 68,2 % no visiem iedzīvotājiem 15–74 gadu vecumā. Tas ir līdz šim
augstākais sasniegtais aktivitātes līmenis Latvijā. Pēc teritoriālā dalījuma 2016. gadā
vislielākais ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits bija Rīgas reģionā – 336,2 tūkstoši jeb
34 % no visiem ekonomiski aktīvajiem Latvijas iedzīvotājiem. Arī augstākais
ekonomiskās aktivitātes līmenis bija Rīgas reģionā (70,7 %), savukārt viszemākais –
Latgales reģionā (64,7 %). Iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti ietekmē dažādas pazīmes,
piemēram, vecums, dzimums un iegūtais izglītības līmenis. Visaugstākā ekonomiskā
aktivitāte ir iedzīvotājiem 25–54 gadu vecumā (2016. gadā piecu gadu vecuma grupās
robežās no 84,1 % līdz 90,1 %), bet viszemākā – jauniešiem 15–19 gadu vecumā (2016.
gadā 8,5 %), jo šajā vecumā jauniešu prioritāte ir mācības, nevis darbs vai aktīvi darba
meklējumi. Vīriešu ekonomiskās aktivitātes līmenis ir augstāks nekā sievietēm ne tikai
Latvijā, bet visās ES dalībvalstīs. 2016. gadā vīriešu aktivitātes līmenis sasniedza 72,2
77
%, kas bija par 7,6 procentpunktiem augstāks nekā sievietēm. Tā ir vismazākā atšķirība
starp vīriešu un sieviešu aktivitātes līmeni Latvijā. Tik maza atšķirība vēl bija
ekonomiskās lejupslīdes laikā – 2010. gadā. Salīdzinot ekonomiskās aktivitātes līmeni
pēc iegūtā izglītības līmeņa, vērojama sakarība – jo augstāks izglītības līmenis, jo
augstāks aktivitātes līmenis. 2016. gadā visaugstākais ekonomiskās aktivitātes līmenis
(84,2 %) bija iedzīvotājiem ar augstāko izglītību, bet viszemākais – ar pamatizglītību
vai zemāku izglītības līmeni (37,7 %).
Tiknuss (1984) iesaka sastādīt darbaspēka resursu kopsavilkuma bilanci, lai
noteiktu iespējas nodrošināt sabiedrisko ražošanu ar darbaspēku un sadalītu to starp
tautsaimniecības nozarēm. Sastādot darbaspēka resursu kopsavilkuma bilanci, tiek
risināti vairāki uzdevumi:
esošo darbaspēka resursu pilnīga uzskaite;
darbaspēka papildu pieprasījuma un tā segšanas avotu noteikšana;
esošo darbaspēka resursu sadale un pārdale starp tautsaimniecības sfērām un
nozarēm, kā arī starp valsts rajoniem.
Darbaspēka resursu bilances sastāda teritoriālā aspektā (pa rajoniem,
apgabaliem), kā arī visai tautsaimniecībai kopumā.
Rūpniecībā kā vadošajā tautsaimniecības nozarē darbaspēka bilanci sastāda arī
atsevišķās apakšnozarēs un uzņēmumos. Rūpniecības darbaspēka bilance sastāv no
divām daļām: 1) no kopējiem bilanču aprēķiniem, kur parādīts papildu pieprasījums pēc
kadriem un tā segšanas avoti;
2) no kvalificēto strādnieku kadru bilances (tā noder par pamatu kadru
kvalifikācijas paaugstināšanas sistēmas veidošanai un funkcionēšanai). Rūpniecības
uzņēmumos kvalificēto kadru vajadzības bilanču aprēķini tiek veikti pa profesijām un
specialitātēm, nozarēs – pa profesiju grupām (A.Tiknuss, 1984).
Plānotā ekonomikā darba resursu bilance bija viens no svarīgākajiem statistiskās
analīzes metodēm. Ar pāreju uz tirgus ekonomiku, bija jautājums par to, vai turpināt šo
tendenci statistikas darbu. Pēc mūsu domām, tie analītisks attīstība ir noteikti
nepieciešams, un jāsaglabā arsenālā darba statistikas instrumentus. Tomēr, lai
atjauninātu maksājumu bilanci darbaspēka un to orientāciju uz vajadzībām, analizējot
pašreizējos procesus, kas pašlaik attīstās darba tirgū ir nepieciešams veikt dažas
izmaiņas uz shēmu un no darba resursu bilancē principiem.
Tā kā būvniecība statistikas bilance ķēdes darbaspēks palikusi nemainīga jau
daudzus gadus, un ir tabula, kas ietver divus savstarpēji sadaļas: pirmais atspoguļo
rādītājus resursu un darbaspēka sastāvu otrajā - rādītājus, kas raksturo viņu
nodarbinātību sugu izplatību. Tajā pašā veida nodarbinātības pirms “perestroikas” laika
posmā bija ierobežota ar šādiem rādītājiem: nodarbinātību ekonomikas nozarēs; laika
studiju un mājsaimniecībā (nodarbināto dievkalpojumos, kā arī militāro, atkarībā no
piešķirtajiem uzdevumiem iet atsevišķi vai atspoguļota bilancē ar atlikumu, kas
nodarbojas ar mājsaimniecībā).
Starp galvenajām prasībām izvirzīja kā pamatojumu pārskatot esošo metodiku
par darbaspēka resursu bilancē, uzsver nepieciešamību ņemt vērā jaunās formās un
nodarbinātības veidiem, jaunām darba ņēmēju kategorijām (it īpaši darba devējiem,
štata darbinieki, pašnodarbinātie), bezdarba līmenis, jaunas formas migrācijas, un citi.
Lai konta bilances aprēķinus šos faktorus, kā arī pārdomu attiecību un attiecības
starp darba un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (kopumā, un starp tās atsevišķo
sastāvdaļu) ierosināja šādu shēmu būvniecības darbaspēka bilanci.
Darba vides sakārtotība, darba attiecību elastīgums, saprotama un ērta darba
likumdošana – tie ir būtiski aspekti un priekšnoteikumi, lai kvalificēta darbaspēka
piesaistēs mehānismā iesaistītās puses būtu motivētas sadarboties. Šie var kļūt arī par
78
ļoti izšķirošie faktoriem potenciālajam jaunajam darbiniekam – vai viņš izšķirsies par
labu darbam Latvijas reģionā, vai darbam kādā Vācijas, Somijas vai Igaunijas reģionā.
Piemēram, Lietuvas valdības pasākumi darba vides elastīguma veicināšanai,
t.sk. dažādu darba un nodarbinātības formu veidošanai, varētu kļūt par piemēru arī
Latvijas darba likumdošanai – tas ievērojami sekmēs kvalificētu darbinieku piesaisti
reģioniem Latvijā. Jāatzīst arī, ka kvalificēta darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma
“regulēšana”, izmantojot netradicionālas metodes un elastīgas darba formas, var būt par
konkurētspējīgu biznesa nišu Latvijā. Viens no piemēriem ir t.s. pagaidu nodarbinātības
(saukta arī par “personāla nomu un atlasi”) jomā, kur veiksmīgi darbojas uzņēmums
“BIURO” - pagaidu nodarbinātības un darbā pieņemšanas vadošais uzņēmums Latvijā,
Lietuvā un Igaunijā, un līderis pagaidu nodarbinātībā un personāla atlasē Baltijā12.
BIURO galvenais ofiss un vadība atrodas Rīgā, Latvijā. Pagaidu darba projekti un
personāla atlase pārņem visu Latviju. Taču BIURO ofisi atrodas arī Lietuvā - Vilnius,
Kaunas, Klaipėda, Šiauliai, Panevėžys, Utena, Šilutė, Plungė, Ukmergė, Plungė
Mažeikiai un Tauragė; kā arī Igaunijā – Tallinā. Uzņēmuma sniegtais pagaidu
nodarbinātības pakalpojums ļauj izmantot darbaspēku īslaicīgi vai ilgtermiņā, bez
nepieciešamības tos tieši nodarbināt savā kompānijā. BIURO ir tiešais darba devējs un
nes atbildību par darbinieku atlasi, darba attiecību administrāciju, nodokļu nomaksu un
personāla uzskaiti saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu. Klients nodrošina
darbinieka darba vietu, nes atbildību par drošiem darba apstākļiem un kontrolē darba
kvalitāti. Uzņēmuma datu bāzē ir vairāk nekā 2500 kandidātu uz noteiktu laiku, kuri ir
speciālisti dažādās darba jomās. Visi darbinieki iziet darba kārtības instruktāžu un
ugunsdrošības instruktāžas, tieši tāpēc viņi var uzsākt darbu jau nākamajā dienā pēc
pieprasījuma. Pagaidu darbi tiek piedāvāti gan profesionāļiem, gan arī cilvēkiem bez
iepriekšējas darba pieredzes vai atbilstošas izglītības.
Šādu un līdzīgu elastīgu darba formu iespējas sekmē kvalificēta darbaspēka
atlasi, piesaisti un darba attiecību uzturēšanu, t.sk. piemēram, kad darba devējam
steidzami vajadzīgi papildus kvalificēti darbinieki uz noteiktu vai nenoteiktu laiku
konkrētās profesijās, kad nepieciešami papildus darbinieki, bet nevarat personālu
nodrošināt ar patstāvīgu darbu, jo uzņēmējdarbības vide nav stabila un pasūtījumu
skaits nav konkrēts, vai kad ir nepietiekams noteiktas kvalifikācijas darbinieku skaits,
bet darba vietu skaits štatā ir ierobežots u.c.
Profesionāla, moderna un reāli ieviešama cilvēkresursu vadības politika ir
ikviena darba devēja panākumu viens no svarīgajiem priekšnoteikumiem. Ja darbinieki
jutīsies piederīgi un apmierināti uzņēmuma vai organizācijas iekšienē, viņi spēs ģenerēt
maksimālu enerģiju darba veikšanai uzņēmuma vārdā. Apkopojot vairāku autoru atziņas
(Vintiša, 2010, Peiseniece, 2010), cilvēkresursu vadība ir daudzpusīgs process, kas
iekļauj vairākas apakšsistēmas:
1. Cilvēkresursu plānošana, piesaiste un atlase - personāla nodrošinājuma un
lietderības izpēte, personāla vadības stratēģija, darba tirgus izpēte, personāla
izmaiņu un virzības prognozēšana, pieņemšana, ievadīšana darbā, pārvietošana;
2. Darba apstākļi - darba organizācijas psiholoģiskie aspekti, darba ergonomika,
vides estētika, darba drošība un aizsardzība, vides aizsardzība;
3. Darba attiecības - darbinieku un grupu attiecību izpēte, vadītāju un darbinieku
attiecību analīze, darbinieku apmierinātība un vērtējums, konfliktu un stresu
veidojošo faktoru analīze, darba kultūra, ētikas normas;
4. Uzņēmuma organizatoriskā struktūra - esošās struktūras izpēte, darbinieku un
struktūrvienību savstarpējā saistība un informācijas sakaru izveide;
12
Avots: uzņēmuma mājas lapa - http://biuro.lv/
79
5. Tiesiskie aspekti - uzņēmuma normatīvie akti, darbinieku tiesiskā izglītošana,
uzņēmumu darbības tiesiskais pamats;
6. Dzīvesvides kvalitāte un sociālā infrastruktūra - veselības aprūpe un
apdrošināšana, kultūra, sports, ārpusdarba brīvā laika pavadīšanas iespējas,
mājokļa un infrastruktūras kvalitāte;
7. Darbinieku motivēšana un atalgošana - darba apmaksas morālā un materiālā
stimulēšana, līdzdalība uzņēmuma pārvaldē; darbinieku izaugsmes un karjeras
plānošana un ieviešana; personāla informēšana, apmācības, personāla
novērtēšana.
Labai personāla jeb cilvēkresursu vadībai ir jānodrošina, ka uzņēmumā tiek ievēroti
Darba likuma noteikumi un ka darbinieki ir labi informēti par uzņēmuma iekšējo
kārtību, kā arī par savām tiesībām un pienākumiem (Ermsone, 2010). Taču blakus
jautājumiem par vispārējo darba tiesību normu ievērošanu un darbinieka darba mūža
cikla struktūru (sākot ar darbinieka pieņemšanu darbā līdz pat darba tiesisko attiecību
pārtraukšanai), lai mūsdienās spētu piesaistīt kvalificētu darbaspēku, darba devējam
jāskatās daudz plašāk un stratēģiskāk.
Promocijas pētījuma kontekstā izkristalizējušās 3 no augstākminētajām septiņām
cilvēkresursu vadības jomas apakšsistēmām, kuras pēc autores domām, ir mūsdienās
visbūtiskākās cilvēkresursu vadībā kvalificētu darbinieku piesaistei reģionos (skatīt
2.2. attēlu).
2.2. attēls. Svarīgākās cilvēkresursu vadības apakšsistēmas, lai piesaistītu
kvalificētu darbaspēku reģionos Avots: autores veidots
Viena no tendencēm, kas pamazām kļūst aktuāla gan privātos uzņēmumos, gan arī
dažādās valsts un pašvaldību institūcijās, ir nodarbinātības formu maiņa, kad no
darbinieka tiek pirkti pakalpojumi kā no pašnodarbinātas personas, nevis viņš tiek
pieņemts darbā uz darba līguma pamata. Šādas elastīgas darba attiecības bieži vien ir
abpusēji ērtas un izdevīgas. Šāda freelancer jeb ārštata darbinieku kultūra kļūst arvien
populārāka ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā. Bez tam moderno tehnoloģiju un IKT iespējas
pieļauj, ka darbinieks, piemēram, fiziski atrodoties kāda reģiona vai novada attālākajā
nostūrī, var sniegt savu pakalpojumu, strādāt pie darba devēja jebkurā vietā pasaulē.
Svarīgi atzīt, ka šāds nodarbinātības veids nosaka nepieciešamību mainīties gan pašiem
vadītājiem un darba devējiem, gan – vēl jo svarīgāk veidoties motivētiem, patstāvīgiem un
paš-aktīviem darbiniekiem, speciālistiem.
Pētot dažādus darbinieku motivēšanas veidus, kā viens no būtiskākajiem un
daudzos uzņēmumos Latvijā arī veiksmīgi pielietotiem instrumentiem jāatzīst t.s.
“attīstības pārrunas”. Darbinieku potenciāls vienmēr ir lielāks nekā tas nereti atklājas viņu
ikdienas darbā. Attīstības pārrunas dod iespēju ne tikai noskaidrot darbinieku pašreizējās
kompetences un motivācijas līmeni, bet arī – veicināt viņa potenciāla izpausmi un
attīstību, kā arī veikt nepieciešamās korekcijas izvirzītajās prasībās pret darbiniekiem. Kā
norāda K.Vintiša (2010), pārrunu laikā ir iespējams un nepieciešams:
koriģēt darbinieka izpratni par savu vietu un lomu organizācijā,
80
palielināt darbinieka iesaisti un motivāciju, stiprinot darbinieka pārliecību par
savām spējām un iespējām,
vienoties par turpmāko rīcības plānu, kas ļaus pilnībā izmantot un attīstīt
darbinieka potenciālu un virzīs viņu uz jauniem panākumiem.
Attīstības pārrunām ir liela nozīme personāla attīstības procesā attiecīgajā
uzņēmumā. Tās jākoncentrē uz nākotnes iespēju noskaidrošanu, tādu faktoru
apzināšanu, kas veido un ietekmē katra darbinieka nākotnes potenciālu organizācijā.
Uzņēmumā vai organizācijā jāveido attīstībai labvēlīga vide, kas ir svarīgākais
darbinieku izaugsmes nosacījums. Tāpat attīstības pārrunu laikā jācenšas rast pilnīga
izpratne par darbinieka personību, motivācijas līmeni un viņa izpratni par situāciju, kurā
viņš atrodas. Jāatbild uz jautājumiem: Ko vēlas mūsu darbinieki un vai šīs vēlmes
vienmēr ir pamatotas?, Kas ir katra darbinieka svarīgākās kompetences?, Kā
komunikācijas procesā mainīt darbinieka izpratni par savu vietu un lomu uzņēmumā?
Kā palielināt darbinieka atbildību par notiekošo un lojalitāti uzņēmumam?
Attīstības pārrunu svarīgākais rezultāts ir konkrēts rīcības plāns
nepieciešamajām izmaiņām darbinieka kompetenču un motivācijas paaugstināšanai –
rīcības plāns gan darbiniekam, gan darba devējam, - kurā atspoguļojas kopīgi
sasniedzamie mērķi (saskaņojot darbinieka mērķus ar uzņēmuma mērķiem), kopīga
izpratne par organizācijā notiekošo un atklāti izrunātas visas nepieciešamās izmaiņas, kā
arī konkrētas rīcības, kas, kad un kam ir jāpaveic. Ja šādas darba novērtēšanas un
attīstības pārrunas uzņēmuma vadība organizē veiksmīgi, tās rada vietu un laiku
savstarpējas sadarbības pilnveidošanai. Ja abas puses ir atklātas, ir drosme runāt un
vēlēšanās risināt arī kādus problemātiskus jautājumus, tad pārrunas var būt nozīmīgs
motivators darbiniekam turpināt darbu konkrētajā organizācijā un katru dienu nākt uz
darbu ar prieku (Gaile, 2016).
Motivēšanas kontekstā reģionāli uzņēmumi, profesionālās izglītības iestādes,
vietējās pašvaldības, kuras vēlas piesaistīt kvalificētu darbaspēku, nedrīkst aizmirst par
kopējo reģiona tēla pievilcību un konkurētspēju. Ņemot vērā mūsdienu globalizācijas
mērogus, šiem aspektiem daļā gadījumu var būt izšķiroša loma.
Saskaņā ar Boronenko (2009) konkurētspējīga reģiona empīrisko interpretāciju,
konkurētspējīgam reģionam jāatbilst ne tikai noteiktām ekonomiskām prasībām
(piemēram, nozīmīgs iedzīvotāju skaits vai nacionāli/starptautiski salīdzināms IKP
līmenis), bet arī noteiktām organizatoriskām prasībām, t.sk.
Spējai sniegt starptautiski salīdzināmu statistisko informāciju;
Spējai savākt kvalitatīvu informāciju, kas netiek atspoguļota statistikā;
Jāpastāv partnerinstitūcijai, kas spēj organizēt informācijas savākšanu un
sniegšanu par savu teritoriju (Boroņenko, 2009).
Organizatoriskiem un administratīvajiem faktoriem ir ļoti būtiska ietekme uz
konkrētā reģiona konkurētspēju, t.i. uz reģiona spēju radīt un atbalstīt konkurētspējīgu
vidi savā teritorijā.
Dzīves kvalitāte tiek definēta dažādi un jebkurā vecumā ir atkarīga no daudziem
objektīviem rādītājiem: materiālās labklājības, nodarbinātības, veselības stāvokļa,
mājokļa un izglītības iespējām utt. Dzīves kvalitāte ir atkarīgā arī no subjektīvajiem
rādītājiem - dzīves pieredzes, vērtējumiem un priekšstatiem par labu dzīvi, indivīda
ideāliem un cerībām (jo lielāka ir atšķirība starp to, ko cilvēks sagaida un viņa reālo
dzīves pieredzi, jo zemāks būs subjektīvais dzīves kvalitātes vērtējums). Profesionālajā
dimensijā nozīmīgi ir sociālais statuss, materiālais nodrošinājums, izaugsme (karjeras
iespējas), profesionālais piepildījums kā viens no labas un laimīgas dzīves rādītājiem.
Dzīves jēgas dimensijā būtiskas ir kopsakarības ar citiem: attiecības, mīlestība, draugi,
piederības sajūta noteiktās sociālās grupām.
81
Dzīves kvalitāti tāpat raksturo brīvi pieejama labas kvalitātes, moderna
dzīvojamā platība, maksimāli plašas jauniem cilvēkiem pieejamas un interesējošas
izklaides un brīvā laika pavadīšanas iespējas, labi attīstīta vietējā transporta
infrastruktūra, kā arī savienojumi ar Rīgu un tuvākiem reģionālajiem centriem (to
raksturo ceļā pavadītais laiks no/uz šo vietu un labas kvalitātes ceļi).
Tālis Tīsenkopfs (2006) izdala dzīves kvalitātes statisko un dinamisko izpratni
(Bela B., Tisenkopfs T., 2006). Statiskā izpratne: dzīves kvalitāte ir sasniegtais vai
sasniedzamais, mērķis un nākotnes ideāls. Šajā aspektā dzīves kvalitātes vienmēr būs
par maz, un statiskā izpratne var iegūt patērnieciskas izpausmes (“Nodrošiniet man labu
dzīvi!”). Dinamiskā izpratne: dzīves kvalitāte ir pats dzīves uzlabošanas process –
nodomu un darbību kopums, kas vērsts uz labklājības celšanu, iespēju izmantošanu,
spēju izkopšanu. Praktiska rīkošanās un dzīves uzlabošana sniedz gandarījumu tāpat kā
iegūtie labumi.
Lai veicinātu augstas dzīves kvalitātes – kā priekšnoteikuma kvalificēta
darbaspēka piesaistes sekmēšanai – izpildi, būtiskākā atbildība gulstas uz vietējās
pašvaldības pleciem. Vietējās pašvaldības uzdevums (saņemot arī valsts atbalstu), ir
nodrošināt kvalitatīvu inženiertehnisko, sociālo, izglītības, kultūras, sporta, biznesa
atbalsta u.c. infrastruktūru vietējā mērogā. Ja neizpildīsies šis pamatpriekšnoteikums,
var tikt apdraudēti visi pārējie kvalificēta darbaspēka piesaistes pasākumi reģionā.
Dinamiskā izpratnes (T. Tīsenkopfs, 2006) par dzīves kvalitāti veicināšana visos
izglītības procesa posmos (jau no pirmsskolas līmeņa) ir vēl viens veids, kā sekmēt
iedzīvotāju dzīves un darba vietas izvēli reģionā.
Pašvaldību loma darba ražīguma kāpināšanā parasti netiek uzsvērta, tomēr tā
nav maza. Pašvaldību ziņā ir sadzīves un ražošanas infrastruktūra:
izglītības pieejamība (iespējami samazināt skolu neapmeklējošo bērnu skaitu
izglītības sākumposmā, tādejādi nodrošinot potenciālu tālākai izglītībai);
izglītības kvalitāte (skolu materiāli- tehniskais nodrošinājums, skolu vadība,
mācību metodes un rezultāti, materiālais atbalsts ārpusskolas darbam),
veselības aprūpes pieejamība un kvalitāte – lai būtu vesels darbaspēks,
sadzīves apstākļi – vide, teritorijas labiekārtošana,
citi darbaspēka pilnveidei veltīti pasākumi – mūžizglītība, sabiedriskā aktivitāte
(atbalsts nevalstiskām organizācijām), kultūras pasākumu pieejamība,
satiksmes infrastruktūra – ceļi,
vietējie regulējumi – būvniecības un dabas aizsardzības prasības,
pavadību izlemšanai atļautie valsts nodokļi (nekustamā īpašuma nodoklis un tā
likmes),
vietējās nodevas (Karnīte, 2012).
Šo uzdevumu izpilde ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai
kvalificēta darbaspēka piesaistes pasākumi , t.sk. sadarbības platformas funkcionēšana,
būtu sekmīga un rezultatīva.
IKT un sociālo mediju ietekme, starptautiska un globāla konkurence ir
nenovēršama mūsdienu laikmeta parādība, kas kādam var pavērt plašas iespējas pasaulē,
bet kādam atņemt “vienīgo iespēju” tepat Latvijā. Dzimstības samazinājuma ietekmē
samazinās arī studēt gribētāju skaits un jauno kvalificēto darbinieku skaits darba tirgū
Latvijā. Darba tirgū galvenokārt nepieciešami kvalificēti darbinieki, taču “kvalificēts
darbinieks” vairs nenozīmē, ka tas ir speciālists ar augstāko izglītību vai zinātnisko grādu.
Bez tam vairums darba devēju norāda tieši uz vidējā līmeņa “kvalificētu darbinieku”
trūkumu, tādēļ tiek meklēti vidējās profesionālās izglītības un koledžas izglītības
absolventi. Ir vairākas profesijas, kuras iekļaujas dažādās nozarēs, piemēram, metinātāji,
elektrotehniķi, ķīmiķi, datorsistēmu administratori, tādēļ pieprasījums pēc šiem
82
speciālistiem vienmēr būs liels. Bez tam nav noslēpums, ka šodienas bērni un jaunieši
savā dzīvē lietos tehnoloģijas, kas šobrīd vēl nav izgudrotas, strādās darbus, kas vēl
neeksistē, un risinās problēmas, par kurām mēs vēl nenojaušam.
Ja analizē ekonomisko attīstību virzošos spēkus, tie vēsturiski mainījušies no
resursu virzītas ekonomikas (kad panākumus noteica pieejamo resursu apjoms), caur
efektivitātes virzītu ekonomiku (kad veiksmīgākie bija tie, kuri visefektīvāk prata
izmantot pieejamos resursus), līdz inovāciju virzītai ekonomikai mūsdienās (kad
panākumu atslēga ir kompetenču, tehnoloģiju un inovāciju ieviešana) (Volkova, 2015). Ar
IKT un augsto tehnoloģiju ienākšanu standarta ražošanas resursiem (piem., zeme, dabas
resursi, inženiertehniskā infrastruktūra) vairs nav pati būtiskākā nozīme reģionu
konkurētspējas noteikšanā. Mūsdienās pietiekams daudzums izejvielu un resursu vairs
nedod reģionam priekšrocības, ja netiek pievērsta pastiprināta uzmanība efektivitātei un
inovācijām.
Tautsaimniecības attīstību virzošo spēku izmaiņas ietekmē darbinieku skaita
izmaiņas un augsti kvalificētu darbinieku pieprasījumu. Papildus tam norit ekonomikas
globalizācijas procesi, kas ietekmē gan reģiona konkurētspēju un pievilcību, gan
indivīdu viedokļus, dzīves un darba vietas izvēli. IKT ietekmētā ekonomikas
globalizācija liek reģionu ekonomiskajiem subjektiem konkurēt ne tikai iekšējā Latvijas
tirgū, bet starptautiskā mērogā. Reģioniem jābūt tik spējīgiem radīt, rādīt un atbalstīt
konkurences vidi savā reģionā, lai motivētu un stimulētu starptautiski konkurētspējīgus
ekonomiskos subjektus, kvalificētu darbaspēku darboties tieši konkrētajā reģionā.
Darba tirgus attīstības prognozes
Jautājums, kas ir būtisks, analizējot darbaspēku reģionu attīstības kontekstā ir:
vai darbaspēks ir tikai darba ņēmēji (kā to primāri saprot liela daļa sabiedrības), vai arī
darba devēji, individuālie komersanti, pašnodarbinātas personas (kas dod darbu paši
sev, kas ir darbaspēks paši sev un līdz ar to reģionam)?
Eiropas Savienības ikgadējā ziņojumā par MVU (2015-2016) teikts, ka mikro
jeb sīkie uzņēmumi veido 92.8% no kopējā Eiropas Savienības valstu (EU28)
uzņēmumu skaita. Šie 92.8% uzņēmumu rada 21% no kopējās pievienotās vērtības
ražošanas un pakalpojumu sektoros un nodarbina 30% no visiem darba ņēmējiem
Eiropas Savienībā (Eurostat, 2016).
2.3. attēls. Tirgus sektora ekonomiski aktīvie uzņēmumi (%) sadalījumā pa lieluma
grupām pēc nodarbināto skaita 2015.gadā Eiropas Savienībā (EU28) Avots: Annual Report on European SMEs 2015 / 2016, November 2016, EU
Analizējot situāciju Latvijā, pēc CSP datiem 2015.gadā Latvijā bija pavisam
170668 tirgus sektora ekonomiski aktīvi uzņēmumi, un sadalījumā pa lieluma grupām
pēc nodarbināto skaita var secināt, ka 93.67% no visiem tirgus sektora ekonomiski
83
aktīvajiem uzņēmumiem ir mikro jeb sīkie uzņēmumi ar darbinieku skaitu līdz 10. Tas
ir pat nedaudz vairāk nekā vidēji Eiropas Savienībā.
2.4. attēls. Tirgus sektora ekonomiski aktīvie uzņēmumi sadalījumā pa lieluma
grupām pēc nodarbināto skaita 2015.gadā Latvijā Avots: CSP, http://data.csb.gov.lv
Lielā daļā no 159870 mikro jeb sīko uzņēmumu pats īpašnieks ir gan darba
devējs, gan darbinieks. Tāpēc ir pamats apgalvot, ka, domājot par terminu “darbaspēks”
un plānojot pasākumus kvalificēta darbaspēka piesaistei reģionam, nedrīkst aizmirst par
priekšnosacījumiem un pievilcīgas uzņēmējdarbības vides veidošanu, kas veicina mikro
jeb sīko uzņēmumu veidošanos un attīstību.
Šo apgalvojumu pamato arī daudzi Eiropas mēroga pēdējo gadu pētījumi par
individuālā darba veicēju, pašnodarbināto personu, t.s. frīlanceru (no angļu val. –
freelancer) skaita ievērojamu pieaugumu kopš 2008.gada recesijas Eiropā. Piecu gadu
laikā (2008.-2013.) Eiropā darbu bija zaudējuši vairāk kā 7 miljoni cilvēku. Vidēji katrs
desmitais darbinieks palika bez darba. Daļa no šiem cilvēkiem bija pietiekoši prasmīgi,
lietpratīgi, aktīvi un kvalificēti, lai uzsāktu savu pašnodarbinātību, kuras apjomi šobrīd
pasaulē pieaug vēsturiski vēl nebijušos ātrumos. Pašnodarbinātās personas veido
aptuveni 25% no visiem cilvēkiem, kas veic profesionālo, zinātnisko vai zinātniski
tehnisko darbu, un ap 22% no tiem profesionāļiem, kas darbojas mākslas un izklaides
jomās (Leighton, 2016).
Kaut arī pašnodarbināto un darba devēju īpatsvars Latvijā ir zemāks, nekā vidēji
ES valstīs, tomēr tas ir nozīmīgs – 12% no kopējiem nodarbinātajiem 2014.gadā (skatīt
2.5. attēlus).
2.5. attēls. Pašnodarbinātie un darba devēji 2014. gadā, % no kopējiem
nodarbinātajiem Avots: Eurostat dati
84
Nākotne nav pilnībā paredzama nekad, taču to ir iespējams vadīt noteiktā
virzienā. Lai tas notiktu, nepieciešams sekmēt vienotu izpratni par vēlamo mērķi un
reālajām iespējām un spēt paraudzīties tālāk par konkrētajā brīdī risināmiem
jautājumiem un pieņemt lēmumus, kas dos atdevi vidējā un ilgtermiņā. To var attiecināt
arī uz darba tirgus nākotni, kas ir ļoti būtisks profesionālo izglītību ietekmējošs ārējais
faktors, un uz darba tirgus nākotnes prognozēšanu.
Ar nākotnes pārmaiņu prognozēšanu darba tirgū nacionālā līmenī Latvijā šobrīd
nodarbojas galvenokārt divas institūcijas – EM, kas izstrādā darba tirgus vidēja un
ilgtermiņa prognozes, un NVA, kas izstrādā darba tirgus īstermiņa prognozes. Finanšu
ministrija izstrādā makroekonomisko rādītāju prognozes, savukārt Latvijas Banka
izvērtē Latvijas tautsaimniecības attīstību un īstenoto ekonomisko politiku, kā arī
sagatavo nozīmīgāko tautsaimniecību raksturojošo rādītāju prognozes.
IZM izglītības politikas izstrādē un īstenošanā izmanto, piemēram, EM ziņojuma
“Informatīvais ziņojums par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm” (2016)
rezultātus un izstrādātās darba tirgus prognozes. Pozitīvi vērtējams tas, ka šīs prognozes
(LR EM, 2016) ir ņemtas vērā vairāku izglītības politikas pasākumu īstenošanā un
izglītības stratēģiskās attīstības dokumentu izstrādē, t.sk.:
īstenojot pilotprojektu darba vidē balstītās mācībās (DVB), kas bija
izmēģinājuma platforma iespējamo DVB mācību modeļu un pieeju īstenošanai,
ļaujot identificēt Latvijas izglītības sistēmai piemērotākās DVB mācību
īstenošanas pieejas;
plānojot audzēkņu uzņemšanas procesu profesionālās izglītības iestādēs;
profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomes
un nozaru ekspertu padomju darbā. IZM izvērtē profesionālās izglītības iestāžu
nākamā gada uzņemšanas plānus un attiecīgo nozaru speciālistu nepieciešamību
darba tirgū iesniedz tos saskaņošanai Nozaru ekspertu padomēm, kas sniedz
atzinumu un priekšlikumus profesionālās izglītības pasūtījumam atbilstoši darba
tirgus pieprasījumam. Ministrija veic iesniegto uzņemšanas plānu apkopojumu
un iesniedz no valsts budžeta finansēto izglītojamo skaita uzņemšanas plānus
saskaņošanai Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējā sadarbības
apakšpadomei;
plānojot valsts finansētu studiju vietu skaita sadalījumu. Tiek īstenota kopējā no
valsts finansētu studiju vietu skaita pārdale par labu izglītības tematiskajām
grupām “Dabas zinātnes, matemātika un informācijas tehnoloģijas” un
“Inženierzinātnes, ražošana un būvniecība” – vietu sadalījumu pa izglītības
līmeņiem un izglītības tematiskajām jomām. Reaģējot uz prognozēto, iespējamo
darba tirgus disproporciju, augstākajā izglītībā tiek īstenots budžeta vietu skaita
samazinājums sociālajās zinātnēs.
Kā atzīst EM, lai Latvija varētu laikus pielāgoties Latvijas ilgtspējīgas attīstības
stratēģijā „Latvija 2030”, Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014.-2020.gadam un
“Latvijas nacionālā reformu programmā „ES 2020” stratēģijas īstenošanai” noteiktajām
strukturālajām izmaiņām, ir nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību vairāku ar
darba tirgu saistītu uzlabojumu veikšanai attiecībā uz profesionālās izglītības vidi, t.sk.
jāveicina dialogs un sadarbība starp sociālajiem partneriem (sociālajam dialogam jābūt
vērstam uz nākotnes attīstības scenāriju (t.sk. darba tirgus attīstības prognožu)
apspriešanu un attiecīgu darbību īstenošanu; jāveido mehānismi sadarbībai starp darba
devējiem un politikas plānotājiem, lai darba tirgus prognozes būtu iespējams iekļaut
izglītības pakalpojumu plānošanā; jāpalielina darba devēju un plānošanas reģionu loma
reģionālo darba tirgus vajadzību apzināšanā, piemēram, reģionālo diskusiju/forumu
85
organizēšana. Vairāki no minētajiem EM ieteikumiem ietverti arī autores izstrādātajā
kvalificēta darbaspēka piesaistes uzlabošanas mehānismā un sadarbības platformā.
OECD ziņojumā „Izglītība Latvijā” norādīts uz vēl kādu niansi saistībā ar
Latvijas profesionālās izglītības sistēmu, t.i. Latvijā tiek izmantots termins
“profesionālā izglītība”, nevis “profesionālā izglītība un apmācība” (angliski -
vocational education and training - VET), kā tas tiek lietots lielākajā daļā ES valstu,
tādējādi liekot uzsvaru arī uz “apmācību” un “darba vidē balstītu apmācību” ar tās
praktiskajiem aspektiem (ne tikai zināšanām un teorētisku izglītību) (OECD, 2016). Šī
nianse norāda uz papildus nepieciešamo darbu profesionālās izglītības vispārējās
paradigmas maiņā.
LR Ekonomikas ministrija regulāri veic darba tirgus prognozēšanu. 2016.gadā
veiktās darba tirgus prognozēšanas metodoloģijas pamati izriet no 2007.gadā ESF
projekta „Darba tirgus pieprasījuma ilgtermiņa prognozēšanas sistēmas izpēte un
pilnveidošanas iespēju analīze” ietvaros izveidotā darba tirgus prognozēšanas dinamiskā
optimizācijas modeļa (DOM) (LR LM, 2007). Vienlaikus, lai arī darba tirgus
prognozēšanas metodoloģijā saglabājušies atsevišķi sākotnējie DOM elementi, laika
gaitā EM ir būtiski pilnveidojusi modeli. No 2011.-2013. gadam īstenojot ESF projekta
aktivitāti „Darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēšanas instrumentārija pilnveide”,
EM sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti, ir pilnveidojusi DOM struktūru un
līdzšinējo prognozēšanas metodoloģiju (LR EM, 2013)
Darba tirgus modelēšanā LR EM izmanto sistēmdinamikas pieeju. Atšķirībā no
DOM sākotnējās versijas, pašreizējā darba tirgus prognozēšanas metodoloģija ņem vērā
tādus būtiskus faktorus kā darbaspēka novecošanās un profesionālā mobilitāte, ko
nosaka prasmju un kompetenču līdzība profesiju šķērsgriezumā. Tāpat modelēšanas
metodoloģija papildināta ar starptautiskās darbaspēka migrācijas un atalgojuma
simulācijas un prognozēšanas iespējām, kā arī politikas ietekmes analīzes iespējām.
Darba tirgus prognozēšanas modeļa loģiskā struktūra atspoguļota 2.6. attēlā.
2.6.attēls. Darba tirgus prognozēšanas modeļa loģiskā struktūra
Avots: LR EM Latvijas darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēšanas un politikas analīzes
modeļa tehniskā dokumentācija (2013)
Kā redzams 2.6. attēlā, darba tirgus prognozēšanas modelis sastāv no trīs
pamatblokiem: pieprasījuma bloka, piedāvājuma bloka un darba tirgus bloka. Visi bloki
ir savstarpēji saistīti un viens otru papildinoši. Modeļa darbības pamatprincipi un loģika
86
ir balstīta uz darba tirgus līdzsvara konceptu, t.i., ilgākā laika periodā dažādos darba
tirgus segmentos darbaspēka pieprasījums un piedāvājums līdzsvarojas.
Modeļa loģiskās struktūras elementi parāda, ka iedzīvotāju pašu līdzdalība darba
tirgū (t.i. motivācija un iniciatīva), iedzīvotāju izglītība un prasmes (t.i. kompetences un
kvalifikācija) ir būtiski piedāvājuma faktori, bez kuriem darbaspēka pieprasījums un
piedāvājums nevar līdzsvaroties.
Atbilstoši Latvijas struktūrpolitikas uzstādījumiem, kas noteikti politikas
dokumentos (Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija „Latvija 2030”, Latvijas
Nacionālajā attīstības plāns 2014.-2020.gadam, Latvijas nacionālā reformu programma
„ES 2020” stratēģijas īstenošanai, Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes
2013.-2020.gadam), LR Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi īpašu paātrinātas
tautsaimniecības izaugsmes scenāriju un tam atbilstošu makroekonomisko prognozi. Šīs
mērķa scenārija izstrādē arī ņemti vērā pamatpieņēmumi par globālās ekonomikas
attīstību noteicošiem procesiem. Mērķa scenārijs parāda galvenos nosacījumus, lai
Latvijas tautsaimniecība vidējā termiņā savā attīstībā panāktu tādus izaugsmes tempus,
kas nodrošinātu ikgadējo konverģenci uz ES vidējo līmeni vismaz par 2-3
procentpunktiem. Tas nozīmē, ka mūsu ikgadējai izaugsmei vidējā termiņā jābūt vismaz
5% līmenī (LR EM, 2016).
Kopš 2000.gada Latvijas izaugsme bija ļoti strauja, taču nenoturīga ilgtermiņā,
lai 15-20 gadu laikā sasniegtu ES vidējo līmeni. Tāpēc jāveido jauns ilglaicīgas
izaugsmes modelis, kas balstītos uz jauniem izaugsmes nosacījumiem. Mērķa scenārijā
ekonomikas izaugsmes pamatnosacījumi ir:
tai jābūt sabalansētai;
jābalstās uz iekšējo resursu pārdali par labu augstākas pievienotās
vērtības nozaru attīstībai un kvalitatīvi jāizmanto ārējie resursi – ES
fondi;
jābūt ekselentai biznesa videi, lai piesaistītu kapitālu.
Abu pēdējo priekšnoteikumu izpilde ciešā mērā ir saistīta ar profesionāli
izglītota un kvalificēta darbaspēka pieejamību pietiekošā skaitā un nepieciešamajās
vietās (t.sk. gan Rīgā, gan reģionos). Kā atzīmē LR Ekonomikas ministrijas eksperti,
mērķa scenārijā galvenais izaugsmes dzinējs ir eksporta iespēju paplašināšanās, spēja
iekļauties starptautiskās produktu ķēdēs ar augstākas pievienotās vērtības produkciju un
vairāk radīt kvalitatīvu gala produkciju.
Mērķa sasniegšanu ietekmēs daudzi tautsaimniecības attīstības izaicinājumi –
gan globālie, gan iekšējie. Globālie izaicinājumi jau šobrīd maina tradicionālo biznesa
modeli un ietver tādas galvenās izpausmes kā ražošanas faktoru un kapitāla
starptautiskās mobilitātes palielināšanos. Tas nozīmē, ka arvien vairāk pieaug
konkurence arī par kvalificētā darbaspēka un kapitāla piesaisti. Ir jābūt īpašiem
nosacījumiem, lai ražošanas potenciālu saglabātu un palielinātu, lai kvalificētos
darbiniekus “noturētu” reģionos, vai arī piesaistītu reģioniem, izmantojot attālinātā
darba formas.
Cits globālais izaicinājums ir strauji augošas jaunās industriālās valstis ar izteikti
lētā darbaspēka priekšrocībām. Arī piegādes un ražošanas ķēdes kļūst daudz
izsmalcinātākas. Pateicoties transporta infrastruktūras un informāciju tehnoloģiju
attīstībai un izmaksu mazināšanai, iepriekš ļoti koncentrātā ražošana tiek sadalīta
(ģeogrāfiski fragmentēta), izmantojot izvietošanas valsts salīdzinošās priekšrocības –
tādējādi veidojas valstu specializācija kādā noteiktā nozarē vai arī produkta pievienotās
vērtības radīšanas ķēdē; pastiprinās nozaru (ražošanas) iekšējā specializācija (darba
dalīšana). Gala produkta ražošanai svarīga ir izcilība visos līmeņos, piegādātāju un
sadarbības partneru kompetence jebkurā jomā un vietā, kur viņi atrodas un strādā.
87
Šie globālie izaicinājumi, savukārt, ir pamats pieņēmumam, ka jebkurš Latvijas
reģions var demonstrēt “izvietošanas reģiona” salīdzinošās priekšrocības (nacionālā vai
starptautiskā mērogā), t.i.reģionā esošs uzņēmums ar augsti kvalificētu komandu var
nodrošināt attiecīgo prasību izpildi izcilā kvalitātē un darboties kā ražošanas ķēdes
elements vai sadarbības partneris un noteiktu funkciju veicējs plašā starptautiskā
koncernā. Ja fiziski reģionā esošiem darbiniekiem būs attīstītas t.s. 21.gadsimta prasmes
un kompetences, ja fiziski reģionā esošs uzņēmums spēs izstrādāt IKT un izcilā
loģistikā balstītu biznesa modeli (t.sk. atbalstot attālinātā darba formu), tad šie var kļūt
par Latvijas reģionu attīstības veiksmes stāstiem.
Globalizācijas un tehnoloģisko procesu ietekme uz nozarēm nav viendabīga.
Eiropas Komisijas pētījumā “Measuring and Benchmarking the Structural Adjustment
Performance of EU Industry” atzīmēts, ka visvājāk globalizācija ietekmē tādas Latvijas
eksportam svarīgās nozares kā pārtikas rūpniecība, kokapstrāde un metālizstrādājumu
ražošana. Savukārt spēcīga ietekme no globalizācijas ir un būs vieglai rūpniecībai,
metālu ražotājiem. Bet tādas nozares kā ķīmiskā rūpniecība, kā arī mašīnbūve un iekārtu
un citas augsto tehnoloģiju nozares bez globalizācijas spiediena būtiski ietekmēs arī
tehnoloģiju izmaiņas (EK, 2009).
Kā būtiskus iekšējos izaicinājumus var minēt Latvijas tautsaimniecības zemo
produktivitātes līmeni (viens no zemākajiem ES) - Latvijas ekonomiskās priekšrocības
pagaidām ir zemo ienākumu nozarēs, eksporta struktūrā pārsvarā ir zemo vai vidēji
zemo tehnoloģiju nozaru produkcija un eksporta ienesīgums ir zems. Arī darbaspēka
izmaksas Latvijā ir ievērojami zemākas nekā vidēji ES dalībvalstīs.
Tautsaimniecības struktūrā dominē tradicionālās nozares, kas ir zemo un vidēji
zemo tehnoloģiju nozares. Lai arī vidējā termiņā tradicionālajām tautsaimniecības
nozarēm būs liels devums kopējā tautsaimniecības izaugsmē un darba vietu radīšanā,
jāņem vērā, ka gan lētais darbaspēks, gan resursu pieejamība nerada stimulus
uzņēmējdarbības modeļa maiņai un citu salīdzinošo priekšrocību radīšanai (LR EM,
2016). Līdz ar to, lai sekmētu tautsaimniecības transformāciju, ir nepieciešams veicināt
strukturālās izmaiņas par labu preču un pakalpojumu ar augstāku pievienoto vērtību
ražošanai. Pārejai uz augstāku pievienotās vērtības ražošanu ir nepieciešamas
investīcijas tehnoloģijās un inovācijā, zinātnē, izglītībā (t.sk. cilvēkkapitālā).
Vēl viens LR EM atklāts iekšējais izaicinājumus Latvijas tautsaimniecības
izaugsmei ir nepietiekama nozaru klasteru attīstība (LR EM, 2016). Klasterizācija ir
viens no instrumentiem resursu konsolidācijai un efektīvākai izmantošanai (LR EM).
Latvijas gadījumā nozīmīgākie nozaru klasteri ir meža un kokapstrādes klasteris,
lauksaimniecības un pārtikas klasteris, kā arī metālapstrādes un mašīnbūves klasteris.
Šīm nozarēm ir novērojama izteikti cieša produktu saistība, kā arī nozarēs pastāv
darbaspēka un zinātnes prasmju un spēju kopums. Pārējo nozaru ražošanas biznesa
struktūrās ir vērojama vājāka sadarbība ar citiem iekšzemes uzņēmumiem un nozarēm.
Taču stiprinot šādu sadarbību pēc iespējas vairāku nozaru iekšienē, veicinot uz
sadarbību orientēta darbaspēka un vadības personāla veidošanos, pastiprināti attīstot
kritiskās domāšanas, stratēģiskās plānošanas, radošuma un sadarbības kompetences,
iespējams panākt daudz straujāku Latvijas un tās reģionu izaugsmi.
Darbaspēka pieprasījuma prognozes
Lai gan LR EM apzināti tautsaimniecības pieauguma tempi ir sagaidāmi
salīdzinoši strauji, tomēr pieprasījums pēc darbaspēka vidējā termiņā augs mēreni, jo
izaugsmei galvenokārt jābalstās uz produktivitātes pieaugumu, nevis uz darbinieku
skaita pieaugumu. Pēc EM aprēķiniem sagaidāms (skatīt 2.7. attēlu), ka kopumā
tautsaimniecībā pieprasījums pēc darbaspēka 2022. gadā par 5,7% jeb 51 tūkstoti
pārsniegs 2015. gada līmeni (LR EM, 2016).
88
2.7. attēls. Darbaspēka kopējā pieprasījuma prognozes līdz 2030.gadam Avots: LR EM Informatīvais ziņojums par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm (2016)
LR EM pētījums paredz, ka vairāk kā 3/4 no visa darbaspēka pieprasījuma
pieauguma līdz 2022. gadam veidos trīs nozares – apstrādes rūpniecība, tirdzniecība un
komercpakalpojumi.
Apstrādes rūpniecībā, augot ražošanas apjomiem, palielināsies arī pieprasījums
pēc darbaspēka. Tomēr, lai vidējā un ilgtermiņā nozare būtu konkurētspējīga, vairāk
nekā 3/4 no kopējā nozares pieauguma ir jānodrošina produktivitātes kāpumam –
tehnoloģiju pārnesei ražošanā, pētniecības attīstīšanai, inovācijai, darbinieku
kvalifikācijas un prasmju celšanai. Sagaidāms, ka ilgtermiņā apstrādes rūpniecības
izaugsmē lielāku devumu dos vidējo un augsto tehnoloģiju nozares (piemēram, ierīču,
mehānismu, elektrisko un optisko iekārtu ražošana u.c.) un relatīvi ieguldījums
samazināsies tādām tradicionālajām nozarēm kā kokapstrāde un pārtikas ražošana.
Ņemot vērā tautsaimniecības pārstrukturizāciju vidējā un ilgtermiņā, sagaidāmas
izmaiņas arī darbaspēka pieprasījumā pa profesiju grupām. Aizvien straujāk pieaugs
pieprasījums pēc augstas kvalifikācijas speciālistiem. To pamatā noteiks pieprasījuma
pieaugums pēc darbaspēka apstrādes rūpniecībā un pakalpojumos, it īpaši
komercpakalpojumos. Sagaidāms, ka profesiju griezumā vidējā termiņā pieprasījums
palielināsies pēc zinātnes un inženierzinātņu speciālistiem, kā arī IKT jomas
speciālistiem (LR EM, 2016). Pieprasījums pieaugs arī pēc komercdarbības un
pārvaldes speciālistiem, kā arī juridisko, sociālo un kultūras lietu speciālistiem. Tomēr
jāņem vērā, ka šajās jomās studē liela daļa jauniešu, līdz ar to ne visi jaunieši ar šādu
specialitāti spēs atrast darbu savā profesijā.
2.1. tabula
Darbaspēka pieprasījuma izmaiņu prognoze profesiju grupās pēc kvalifikācijas
līmeņa (%) Izmaiņas pret 2015.gadu Struktūra
2022 2030 2022 2030
Augstas kvalifikācijas profesijas, tai skaitā: 11,2 21,7 43,4 45,8
Vadītāji 9,7 17,5 10,4 10,8
Vecākie speciālisti 10,3 20,5 17,8 18,8
Speciālisti 13,4 26,1 15,1 16,2
89
Vidējas kvalifikācijas profesijas, tai skaitā: 4,0 5,8 45,6 44,8
Iestāžu kalpotāji -2,6 -10,7 5,1 4,5
Pakalpojumu darbinieki 4,4 3,9 14,6 14,1 Kvalificēti lauksaimniecības darbinieki -5,8 -13,0 3,5 3,1 Kvalificēti strādnieki 10,2 21,3 13,4 14,2 Iekārtu un mašīnu operatori 3,0 5,1 9,0 8,8
Zemas kvalifikācijas profesijas -6,9 -17,6 10,8 9,2 Kopā 5,7 9,5 100 100
Avots: LR EM Informatīvais ziņojums par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm (2016)
Vidējā termiņā augs arī pieprasījums pēc vidējās kvalifikācijas profesiju
speciālistiem, galvenokārt apstrādes rūpniecībā. Kā būtiskākās profesijas, pēc kurām
pieaugs pieprasījums ir jāmin elektrisko un elektronisko iekārtu strādnieki, mašīnbūves
un tām radniecīgu jomu strādnieki, kā arī pārtikas produktu pārstrādes un kokapstrādes
strādnieki. Tajā pašā laikā mazināsies pieprasījums pēc lauksaimniecības darbiniekiem.
Ņemot vērā demogrāfijas tendences, atbilstošās kvalifikācijas darbaspēka piedāvājums
nākotnē varētu būtiski sarukt, līdz ar to profesionālās vidējās izglītības loma vidējā
termiņā aizvien pieaugs. Jāatzīmē, ka būtiskākais darbaspēka pieprasījuma
samazinājums sagaidāms pēc mazkvalificētā darbaspēka – līdz 2030. gadam darbavietu
skaits ar zemām prasībām pēc izglītības samazināsies gandrīz par 1/5 daļu.
Darbaspēka piedāvājuma prognozes
Balstoties uz tautsaimniecības izaugsmes un demogrāfijas scenārijiem, EM ir
iestrādājusi darbaspēka piedāvājuma (ekonomiski aktīvo iedzīvotāju) projekciju līdz
2030.gadam. Saskaņā ar EM prognozēm, ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits
tuvākajos gados turpinās samazināties – līdz 2018. gadam ekonomiski aktīvo
iedzīvotāju skaits samazināsies par 5 tūkst. Samazinājumu lielā mērā noteiks negatīvās
demogrāfijas tendences. Turklāt nav sagaidāms, ka tuvākos gados iedzīvotāju
līdzdalības līmeņa pieaugums varētu kompensēt demogrāfijas bāzes tendenču negatīvo
ietekmi uz darbaspēka piedāvājumu (LR EM, 2016).
Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits varētu atsākt pieaugt tikai sākot ar 2019.
gadu, ko sekmēs iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes palielināšanās un migrācijas
negatīvās ietekmes mazināšanās uz darbaspējīgo iedzīvotāju skaitu (skatīt 2.8. attēlu)
2.8. attēls. Darbaspēka piedāvājuma prognoze (tūkstošos)
Avots: LR EM Informatīvais ziņojums par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm (2016)
2.1.tabulas turpinājums
90
Ekonomiskā izaugsme, situācijas uzlabošanās darba tirgū, kā arī pieaugošā
darbaspēka nepietiekamība sekmēs iedzīvotāju līdzdalības palielināšanos darba tirgū.
Darbaspēka pieprasījuma pieaugums ierobežotu darba resursu pieejamības apstākļos,
pavērs plašākas darba iespējas virknei neaktīvo iedzīvotāju grupu (mājsaimniecēm,
studentiem, pensijas vecuma iedzīvotājiem u.c.), vienlaikus būtiska loma iedzīvotāju
līdzdalības veicināšanā būs atalgojuma pieaugumam. Paredzams, ka līdz 2030. gadam
ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits varētu palielināties līdz 1039 tūkstošiem.
Sagaidāms, ka vidējā un ilgtermiņā turpinās palielināties ekonomiski aktīvo
iedzīvotāju skaits ar augstāko izglītību. Vienlaikus pakāpeniski samazināsies
darbaspēka piedāvājums ar vidējo izglītību. Tāpat paredzams, ka līdz 2022. gadam
palielināsies ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits ar pamatizglītību vai nepabeigtu
pamatizglītības līmeni. Atbilstošās izmaiņas nākotnē noteiks pakāpenisku darbaspēka
piedāvājuma pārstrukturēšanos no vidējās uz augstākās kvalifikācijas grupu. Tādējādi
līdz 2030. gadam darbaspēka piedāvājums ar augstāko izglītību varētu veidot 40% no
kopējā darbaspēka piedāvājuma (LR EM, 2016).
Saglabājoties līdzšinējai izglītības piedāvājuma struktūrai, vislielākais
darbaspēka pieaugums ar augstāko izglītību sagaidāms, sociālo zinātņu, komerczinību
un tiesību zinību jomās. Atbilstošās kvalifikācijas darbaspēka piedāvājuma pieaugums
veidos aptuveni pusi no kopējā darbaspēka pieauguma ar augstāko izglītību (skatīt 2.2.
tabulu).
2.2. tabula
Darbaspēka pieauguma prognoze pa izglītības tematiskajām grupām
Tūkstošos Izmaiņas
tūkstošos pret
2015.gadu
2015 2022 2030 2022 2030
Augstākā izglītība, tai skaitā: 331,2 358,7 419,4 27,5 88,2
Izglītība 46,7 47,4 47,1 0,7 0,4
Humanitārās zinātnes un māksla 17,1 19,2 24,0 2,1 6,9
Sociālās zinātnes, komerczinības, tiesības 148,3 167,5 196,0 19,1 47,6
Dabas zinātnes, matemātika, ITK 20,6 22,5 29,7 1,9 9,1
Inženierzinātnes, ražošana, būvniecība 49,0 47,8 52,2 -1,2 3,2
Lauksaimniecība 8,7 8,0 7,9 -0,8 -0,9
Veselības aprūpe un sociālā labklājība 25,5 29,9 41,5 4,4 16,0
Pakalpojumi 13,5 15,5 20,3 2,0 6,7
Vispārējās izglītības un citur neklasificētā 1,6 0,9 0,8 -0,7 -0,8
Vidējā izglītība, tai skaitā: 571,4 517,1 488,4 -54,3 -83,1
Izglītība 5,0 3,7 2,3 -1,4 -2,8
Humanitārās zinātnes un māksla 8,8 7,4 7,7 -1,3 -1,1
Sociālās zinātnes, komerczinības, tiesības 36,5 29,7 24,0 -6,8 -12,5
Dabas zinātnes, matemātika, ITK 6,5 6,0 7,3 -0,6 0,7
Inženierzinātnes, ražošana, būvniecība 199,8 170,7 144,6 -29,1 -55,2
Lauksaimniecība 21,0 18,3 15,3 -2,8 -5,7
Veselības aprūpe un sociālā labklājība 15,7 11,7 9,4 -4,0 -6,2
Pakalpojumi 40,4 38,4 44,4 -2,0 4,0
Vispārējās izglītība 237,7 231,3 233,4 -6,3 -4,3
Pamatizglītība vai zemāka par pamatizglītību 91,6 131,6 130,8 40,0 39,2
Kopā 994,3 1007,4 1038,6 13,2 44,3
Avots: LR EM Informatīvais ziņojums par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm (2016)
Darbaspēka piedāvājums ar vidējo izglītību vidējā termiņā samazināsies visās
tematiskajās grupās. Darbaspēka piedāvājuma samazinājums spilgtāk izpaudīsies jomās,
kur ir lielāks gados vecāku ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars (atsevišķās
inženierzinātņu jomās, māszinībās un farmācijas izglītības jomās). Jāatzīmē, ka
91
visbūtiskākais darbaspēka piedāvājuma samazinājums paredzams starp ekonomiski
aktīvajiem iedzīvotājiem ar arodizglītību un vidējo profesionālo izglītību. Mērenāks
darbaspēka piedāvājuma samazinājums sagaidāms ar vidējo vispārējo izglītību.
Tendences apliecina nepieciešamību palielināt profesionālās izglītības nozīmi vidējā
līmeņa izglītībā, mainot jauniešu izglītības preferences par labu profesionālās izglītības
virzienam.
Kā apstiprina vairāki tautsaimniecības eksperti Latvijā, pastāv izteiktas
darbaspēka un darba vietu reģionālā sadalījuma atšķirības. Pēdējo desmit gadu laikā
augstākais bezdarba līmenis valstī saglabājies Latgales reģionā, savukārt jauno
darbavietu koncentrācija pārsvarā veidojusies Rīgas reģionā un Rīgas pilsētā. Ņemot
vērā laiku un resursus, kas nepieciešams, lai notiktu vispārīga reģionālā izlīdzināšanās,
darba tirgus reģionālās atšķirības visdrīzāk saglabāsies kā ilgtermiņa problēma. Taču
kritiski svarīgi sākt ieviest praktiskus pasākumus šo reģionālo atšķirību mazināšanai –
autores izstrādātais promocijas darbs ir viens no soļiem virzībā uz šo mērķi.
Analizējot darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma atbilstību pa izglītības
tematiskajām grupām, jāsecina, ka darbaspēka pieprasījums kopumā turpinās
pārkārtoties par labu pieprasījumam pēc speciālistiem ar augstāko izglītību. Līdzīgas
tendences būs vērojamas arī piedāvājuma pusē, turklāt izmaiņas darbaspēka
piedāvājumā varētu būt sagaidāmas pat ātrāk nekā pieprasījumā. LR EM aprēķini rāda,
ka vidējā termiņā (līdz 2022. gadam) kopumā augstākās kvalifikācijas darbaspēka
pieprasījums un piedāvājums pakāpeniski tuvosies līdzsvaram. Vienlaikus darbaspēka
pieprasījuma un piedāvājuma attiecība nebūs vienlīdz vienāda visos izglītības
apakšsegmentos – daudz izteiktāka nepietiekamība būs vērojama pēc darbaspēka ar
profesionālās ievirzes izglītību (gan vidējā, gan augstākajā izglītībā). Vidējās
profesionālās kvalifikācijas darbaspēkam vidējā termiņā būs iztrūkums, disproporcijai
starp pieprasījumu un piedāvājumu būtiski palielinoties arī ilgtermiņā, ko noteiks
piedāvājuma samazināšanās (LR EM, 2016).
Skat. attēla turpinājumu zemāk!
92
2.9. attēls. Darbaspēka pietiekamība pa izglītības līmeņiem, piedāvājuma un
pieprasījuma attiecība 2022.gadā vidējā profesionālajā izglītībā,
procepieprasījums pret piedāvājumu Avots: LR EM Informatīvais ziņojums par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm (2016)
Sagaidāms, ka vidējās izglītības līmenī darbaspēka pārpalikums veidosies
iedzīvotāju grupā ar vispārējo izglītību. Turklāt darba iespējas ar iegūto vispārējo
izglītību vēl vairāk samazinās pastiprinātā konkurence no speciālistiem ar augstāko
izglītību jebkurā jomā.
Vienlaikus nepietiekams piedāvājums paredzams visās ar vispārējo profesionālo
izglītību saistītajās jomās. Visvairāk piedāvājums pietrūks dabaszinātņu, matemātikas
un informācijas tehnoloģiju, veselības aprūpes un sociālās labklājības, pakalpojumu
(galvenokārt viesnīcu un restorānu pakalpojumu, īpašuma apsaimniekošanas un
individuālās aprūpes jomās), kā arī inženierzinātņu, ražošanas un būvniecības
(galvenokārt mašīnzinību, elektroiekārtu un elektronikas, pārtikas pārstrādes un
kokapstrādes jomās) tematiskajās grupās. Šajās grupās, saglabājoties līdzšinējai
darbaspēka sagatavošanas struktūrai, piedāvājums varētu samazināties.
Piedāvājuma trūkums būs vērojams arī humanitārās zinātnēs, sociālās zinātnēs,
komerczinībās un tiesībās, kā arī lauksaimniecībā, kur ir samērā zems izglītojamo
skaits, nenodrošinot jaunpienācēju skaitu ar lauksaimniecību saistītās profesijās.
Jāatzīmē, ka lielākajā daļā profesionālās izglītības tematiskajās grupās prognozējamais
darbaspēka iztrūkums ir pieaudzis, salīdzinot ar prognozēto 2013. gadā. To lielā mērā
noteicis straujāks vidējās kvalifikācijas darbaspēka pieprasījuma pieaugums, kā arī
demogrāfijas tendenču ietekme uz atsevišķas kvalifikācijas speciālistu piedāvājumu (LR
EM, 2016).
Saskaņā ar EM prognozēm, turpmākajos gados vislielākās problēmas atrast
darbu būs iedzīvotājiem bez izglītības kādā no profesijām. Šādi iedzīvotāji nākotnē
varētu veidot pusi no kopējā bezdarbnieku skaita.
Analizējot darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma atbilstība pa profesiju
grupām, LR EM prognozes liecina, ka vidējā termiņā darbaspēka piedāvājums pārsniegs
pieprasījumu gan augstākās kvalifikācijas, gan zemākās kvalifikācijas profesiju grupās.
Savukārt vairākās vidējās kvalifikācijas profesiju pamatgrupās būs vērojams iztrūkums,
piemēram, iekārtu un mašīnu operatoru un izstrādājumu montieru, kvalificētu
93
strādnieku un amatnieku profesiju, kā arī kvalificētu lauksaimniecības, mežsaimniecības
un zivsaimniecības darbinieku pamatgrupās. Pašlaik aptuveni puse šajās profesijās
strādājošie ir ar pamatizglītību vai vidējo vispārējo izglītību.
Vienlaikus darbaspēka piedāvājums pieaugs augstākās kvalifikācijas profesiju
grupās, ko nosaka lielais studējošo skaits iepriekšējos gados. Vidējās un zemākās
kvalifikācijas profesiju pamatgrupās darbinieku piedāvājums samazināsies (skatīt 2.10.
attēlu)
2.10. attēls Darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma attiecība pa profesiju grupām
2030.gads, pieprasījums pret piedāvājumu, procentos
Avots: LR EM Informatīvais ziņojums par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm (2016)
Darbaspēka pieprasījums līdz 2022.gadam palielināsies gandrīz visās profesiju
pamatgrupās, izņemot kvalificētus lauksaimniecības, mežsaimniecības un
zivsaimniecības darbiniekus, kalpotāju profesijas (vidējās kvalifikācijas administratīvais
atbalsta dienests un klientu apkalpošanas speciālisti) un vienkāršās profesijas.
Ilgtermiņā, saglabājoties līdzšinējai darbaspēka sagatavošanas struktūrai,
disproporcijas padziļināsies jau iepriekš minētajās vidējās kvalifikācijas profesijās –
iekārtu un mašīnu operatoru, kā arī kvalificētu strādnieku un amatnieku profesijās
piedāvājums būs ievērojami mazāks nekā pieprasījums. Pieprasījums būtiski pārsniegs
piedāvājumu arī kvalificētu lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības
darbinieku profesiju grupā, jo šajā profesiju grupā ir samērā augsts gados vecu cilvēku
skaits, bet vienlaikus relatīvi mazs jaunpienācēju skaits no izglītības sistēmas.
Pieprasījums būs zemāks nekā piedāvājums pēc vadītājiem un vecākajiem
speciālistiem (galvenokārt pēc juridisko, sociālo un kultūras lietu vecākajiem
speciālistiem, veselības aprūpes jomas vecākiem speciālistiem, izglītības jomas
vecākiem speciālistiem, kā arī komercdarbības un pārvaldes (administrācijas)
vecākajiem speciālistiem). Vienlaikus darbaspēka iztrūkums sagaidāms pēc zinātnes un
inženierzinātņu jomas vecākajiem speciālistiem un informācijas un komunikācijas
tehnoloģiju jomas vecākajiem speciālistiem (LR EM, 2016).
Kopumā LR EM prognozes lielā mērā balstītas arī uz EK veiktiem pētījumiem,
kas norāda, ka arvien vairāk pieaugs darba devēju interese rekrutēt jaunos darbiniekus
ar zināšanām digitālajās tehnoloģijās, datorzinātnēs, cilvēkus ar analītisku domāšanu
(EP 2015). Eiropas Komisija specializēšanos augstajās tehnoloģijās un zināšanu
ietilpīgās jomās ir nosaukusi kā vienu no galvenajām ES konkurētspējas priekšrocībām
pasaules tirgos. Šīs izmaiņas arī noteiks to, ka arvien pieprasītākas kļūs specifiskas
prasmes un zināšanas.
94
Un lai gan darbaspēks kļūst arvien izglītotāks un joprojām ir augsti bezdarba
rādītāji, vairākās profesijās veidojas darbaspēka iztrūkums un uzņēmējiem joprojām ir
grūtības aizpildīt vakances un atrast piemērotus darbiniekus. Saskaņā ar Eiropas
prasmju un darbavietu aptauju (European skills and jobs survey, 2015), viens no trim
darba devējiem ziņo par grūtībām aizpildīt vakances. Tam par pamatu var būt vairāki
iemesli:
demogrāfiskā stāvokļa izmaiņas – ņemot vērā, ka darbaspēks novecojas, tas
ietekmēs prasmju piedāvājumu daudzās profesijās. Īpaši tas attieksies uz STEM
profesijām (zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika – no angļu:
science, technology, engineering, mathematics) un norāda uz iespējamo nākotnes
darbaspēka iztrūkumu zinātnes un tehnoloģiju jomā. Gandrīz puse no pieaugušajiem
nodarbinātajiem ES norāda, ka kopš viņi uzsāka darbu, tehnoloģijas ir mainījušās
(Cedefop, 2015);
neatbilstoši darba apstākļi – bieži vien uzņēmumam var būt grūtības atrast
piemērotus darbiniekus, jo tiek piedāvāti neatbilstoši darba apstākļi, piemēram,
garas darba stundas, īsi atpūtas periodi, neatbilstošs darba grafiks, nelabvēlīgs
mikroklimats, u.c.;
nekonkurētspējīgs atalgojums – grūtības atrast piemērotus darbiniekus var veidoties
ne tikai dēļ tā, ka cilvēkiem ir darba tirgus prasībām neatbilstošas prasmes, bet arī
dēļ zema atalgojuma. Tas ir ļoti atšķirīgs dažādās ES valstīs. Saskaņā ar Eurostat
datiem (uz 2016. gada 1. janvāri) minimālās algas apmērs ES valstīs svārstās no
EUR 215 Bulgārijā līdz EUR 1923 Luksemburgā. Latvijā 2016.gadā minimālā
darba alga ir EUR 370 mēnesī. Alga veido daļu no darbaspēka izmaksām, kas
savukārt ir viens no uzņēmumu konkurētspējas faktoriem.
2014. gadā ES vidējās darbaspēka izmaksas stundā bija EUR 24,6. Visaugstākās tās
bija Dānijā (EUR 40,3), Beļģijā (EUR 39,1), savukārt zemākās Bulgārijā (EUR 3,8),
Rumānijā (EUR 4,6), Lietuvā (EUR 6,5) un Latvijā (EUR 6,6). Nozaru griezumā ES
augstākās darbaspēka izmaksas stundā ir rūpniecībā, pakalpojumu sektorā un
būvniecībā;
amata prasībām neatbilstoša izglītība – daudzi darba ņēmēji aizpilda vakances un
strādā darbos, kuros netiek pilnībā izmantotas viņu prasmes un kvalifikācija. Ņemot
vērā, ka pieaug darbaspēka piedāvājums ar augtāko izglītību, aizvien pieaug
tendence, ka augstāk izglītotie darba ņēmēji ir gatavi strādāt darbu, kuru izpildei
viņi ir pārkvalificēti. Saskaņā ar Eiropas prasmju un darbavietu aptauju, 25% no
augsti kvalificētiem nodarbinātajiem ir augstāka izglītība nekā nepieciešams
konkrētā darba izpildei. Eiropas prasmju un darbavietu aptaujas dati norāda uz
vairākām nozarēm, kurās pilnībā netiek izmantotas darbinieku prasmes, piemēram,
mazumtirdzniecība, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi, transports un
uzglabāšana, sociālā aprūpe un kultūras joma;
prasmju novecošanās – 21% aptaujāto uzskata, ka vairākas no viņu prasmēm būs jau
novecojušas tuvākajos piecos gados1. Katrs piektais darba ņēmējs nav attīstījis
savas prasmes kopš darba uzsākšanas. Tas norāda uz to, ka netiek pietiekami
ieguldīts prasmju uzlabošanā un attīstībā, kā arī jaunu prasmju apgūšanā, kā
rezultātā veidojas ievērojams prasmju deficīts. No pieaugušajiem nodarbinātiem,
26% ir nozīmīgs prasmju trūkums, kas nozīmē, ka viņu prasmes ir zemākas nekā
nepieciešams, lai profesionāli veiktu savus darba pienākumus, tādējādi pazeminot
produktivitāti;
paļaušanās uz jau esošo darbaspēku un darba tirgus mobilitātes trūkums – ņemot
vērā, ka ir augsti kvalificēta darbaspēka pārprodukcija, lai aizpildītu nepieciešamo
vakanci, uzņēmēji izvēlas gaidīt līdz atrod vēlamo kandidātu. Saskaņā ar Pieaugušo
95
prasmju apsekojumu (Survey of Adult Skills, Cedefop, 2014) darba devēji, atlasot
darbiniekus, parasti nosaka augstākas prasības izglītībai nekā nepieciešams konkrētā
darba uzdevumu izpildei. Līdz ar to daudzas vakances paliek neaizpildītas.
2.11. attēls. Darbaspēka izmaksas par vienu nostrādāto stundu Latvijas reģionos
Avots: http://www.csb.gov.lv Darbaspēka apsekojuma galvenie rādītāji 2016. gadā
Statistisko datu krājums
2016. gadā augstākās darbaspēka izmaksas vienā stundā visas uzņēmumu
lieluma grupās bija Rīgā un Pierīgā, savukārt zemākās Latgales reģionā. Latgales
reģionā darbaspēka izmaksas vienā stundā strādājošiem uzņēmumos līdz deviņiem
darbiniekiem bija 30,9% jeb 1,78 eiro zemākas nekā nodarbinātajiem Rīgā. Uzņēmumos
ar nodarbināto skaitu no 10 līdz 49 šī atšķirība bija 44,4% (3,65 eiro), no 50 līdz 249 –
40,6% (3,72 eiro), 250 un vairāk – 35,7% (3,19 eiro).
Profesionālās izglītības absolventu devums (loma) ekonomikā
Izglītības popularitāte (jo īpaši augstākās) Latvijā arvien pieaug, iespējams,
tādēļ, ka vairums absolventu to saista ar lielākām izredzēm tikt pie stabila un labi
apmaksāta darba, kas sekojoši nodokļu ieņēmumu veidā nodrošina finansiālu labumu arī
valstij un pašvaldībām. Lai pētītu izglītības ietekmi uz indivīda vēlāko algas apmēru
(tādējādi arī devumu un lomu ekonomikā kopumā), Latvijas Bankas ekonomisti 2015.
gadā veica pētījumu "Izglītības ietekme uz algām Latvijā ekonomiskās krīzes laikā un
pēckrīzes periodā" (Brēķis 2015).
Pētījuma rezultāti un 2006.-2012. gada datu vērtējums liecina, ka vidējās
izglītības programmu absolventi neatkarīgi no studiju jomas saņem lielākas algas nekā
tie, kuru iegūtā izglītība nav augstāka par pamatizglītību. Tomēr jāatzīmē, ka pat
visienesīgākās vispārējās vidējās izglītības jomas ieguvēji vidēji saņem zemāku algu
nekā salīdzinoši "neienesīgas" augstākās izglītības jomas absolventi. Vidējās
profesionālās izglītības jomā salīdzinoši augsta algu piemaksa (vidēji 17%) 2006.-
2012.gadu periodā bijusi sociālās izglītības programmu absolventiem. Augstas algu
piemaksas bijušas arī programmās, kas saistītas ar veselības aprūpi (15%), kā arī
mākslu, humanitārajām zinātnēm un pedagoģiju (17%). Periodā pirms ekonomiskās
krīzes visaugstākā algu piemaksa bija arhitektūras un būvniecības programmu
absolventiem, bet krīzes laikā tā ievērojami samazinājās. Tas varētu atspoguļot
nekustamā īpašuma un būvniecības sektora pārkaršanu un tai sekojošo atdzišanu
96
ekonomiskās krīzes laikā. Zemākās algu piemaksas bijušas ar ražošanu saistītajās
vidējās izglītības programmās (6%). Vispārējās vidējās izglītības algu piemaksa (vidēji
10%) laika gaitā saglabājās diezgan stabila.
Vidējās izglītības gadījumā karjeras komponente ir būtiska algu piemaksu
sastāvdaļa, liecinot, ka arī vidējā izglītība (salīdzinot ar pamatizglītību) veicina
nodarbinātību labi apmaksātās nozarēs, profesijās un amatos (skatīt 2.12. attēlu).
2.12. attēls Vidējās izglītības programmu piemaksu dekompozīcija Latvijā (%;
salīdzinot ar pamatizglītību; 2014. g.) Avots: E.Brēķa, K.Vilerta, O.Krasnopjorova (2015) aprēķini, izmantojot CSP
darbaspēka apsekojuma mikrodatus
Kopumā var secināt, ka iedzīvotāji ar augstāko izglītību, neatkarīgi no apgūtās
izglītības nozares, saņem augstākas algas nekā tie, kas ieguvuši vidējo vai
pamatizglītību. Tāpat arī iedzīvotāji ar vidējo izglītību saņem augstākas algas nekā
iedzīvotāji ar pamatizglītību, tādējādi vēlreiz apstiprinot izglītības būtisko ietekmi uz
algām. Turklāt autore uzsver, ka nav nevienas studiju jomas, kuru izvēloties, jaunietis
jau iepriekš būtu nolemts neveiksmei. Tādēļ, izvēloties izglītības jomu, nav jāietekmējas
no sabiedrībā valdošiem stereotipiem. Studiju joma, pirmkārt, jāizvēlas atbilstoši savām
interesēm, dzīves mērķiem un spējām, kā arī atbilstoši darba tirgus situācijai, jo tā var
mainīties ātri, pat vēl studiju laikā.
Promocijas pētījuma ietvaros autore centās noskaidrot, cik izmaksā viena
speciālista apmācība profesionālajā izglītībā, profesionālā bakalaura progranmmās
u.tml., tomēr datu nepietiekamības dēļ nebija iespējams veikt pilnvērtīgu analīzi visas
valsts mērogā.
2.3.tabulā apkopotie dati ir tikai ilustratīvs piemērs par viena studējošā
izmaksām dažās profesionālā bakalaura programmās un attiecīgās specialitātes vidējām
amatalgām Latvijā, un tie praktiski neuzrāda nekādu saistību vai korelāciju savā starpā.
Tomēr nevar noliegt, ka algu apmērs tiešā veidā ietekmē kvalificēto darbinieku ietekmi
(lomu) uz valsts un pašvaldības budžetiem.
97
2.3. tabula
Viena studējošā izmaksu (profesionālā bakalaura programmās) un attiecīgo
amatalgu salīdzinājums Latvijā 2017 gadā
Nr.p.k. Amats
Vidējā
alga
nozarē
mēnesī
(EUR)
Studiju izmaksas
profesionālajai
bakalaura
programmai gadā uz
1studējošo (EUR)
Studiju izmaksas
profesionālajai
bakalaura
programmai visam
periodam
(EUR)
1. Grāmatvedis 757 1 558 6 231
2. Galvenais
grāmatvedis
1 186 1 558 6 231
3. Nekustamā īpašuma
pārvaldnieks
774 1 697 6 788
4. Loģistikas
speciālists
759 1 697 6 788
5. Ekonomists 786 1 558 6 231
6. Mārketinga
speciālists
804 1 558 6 231
7. IT sistēmu
administrators
950 2 254 9 017
Avots: autores veidots izmantojot IZM un http://www.algas.lv datus
Cilvēkkapitālu var palielināt izglītības, profesionālās apmācības, darba pieredzes
iegūšanas procesā. Izglītībai un apmācībai nepieciešamo laiku un naudu var uzskatīt par
ieguldījumiem cilvēku kapitālā. Šādas investīcijas būs ekonomiski dzīvotspējīgas tikai
tad, ja tās atgriezīsies, atmaksāsies, tas ir, ja iegūtā izglītība vai apmācība nodrošinās
augstu ienākumu līmeni.
Autore ir iepazinusies arī ar pētnieces L.Grinēvičas (2016) izstrādāto metodiku
par zaudējumu aprēķināšanu, kas rodas valstij no jauniešiem-bezdarbniekiem, ko var
aptuveni noteikt, aprēķinot nesaražotā IKP apjomu konkrētajā gadā, ņemot vērā
jauniešu-bezdarbnieku aptuveno īpatsvaru strādājošo skaitā.
Ekonomiskās izmaksas rodas, jo bezdarba dēļ netiek pilnīgi izmantoti
ekonomiskie resursi, savukārt, tā sekas ir preču un pakalpojumu ražošanas apjoma,
iedzīvotāju ienākumu un valsts budžeta ieņēmumu samazinājums. Tajā pat laikā
izdevumi no valsts budžeta pieaug, bet ekonomikas izaugsme būtu straujāka, ja
nodarbinātība pieaugtu un bezdarbs samazinātos. Taču, lai samazinātos bezdarba
līmenis, ir jāievēro cita būtiska sakarība – ekonomikas izaugsmes tempam ir jābūt
lielākam par potenciālā IKP ikgada pieauguma tempu. Bezdarba līmeņa samazināšanās
iespējama tad, ja reālā IKP ikgada pieauguma temps ir lielāks par potenciālā IKP
pieauguma tempu (pētījumi liecina, ka tas veido vidēji 3% gadā), un tas nozīmē, ka
reālajam IKP jābūt lielākam par 3%. Reālā IKP 2% pieaugums virs potenciālā IKP
nodrošina bezdarba līmeņa samazināšanos par 1%, turpretī reālā IKP samazinājums par
2% palielina bezdarba līmeni par 1% (Bikse, 2015).
Ja faktiskais bezdarba līmenis salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu paliek nemainīgs,
reālā IKP pieauguma temps ir 3% gadā. Šādu IKP pieauguma tempu nodrošina
iedzīvotāju pieaugums, kapitāla uzkrāšana un zinātniski tehniskais progress. Ja bezdarbs
salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pieaugs par 1%, reālais IKP samazinās par 2%
(Grinēviča, 2016). Ekonomisti uzskata, ka bezdarba dēļ nesaražotā vai zaudētā faktiskā
produkcijas izlaide ir tas apjoms, kuru vajadzētu saražot, lai sasniegtu potenciālo
98
ražošanas apjomu, ja ekonomikā ir dabiskais bezdarbs. To aprēķina kā starpību starp
potenciālo IKP (apjoms, ko varētu saražot) un reālo IKP – faktisko produkcijas izlaidi
(apjoms, kas ir saražots). Lai aprēķinātu bezdarba dēļ nesaražoto reālā IKP starpību,
20.gs. 60. gados ASV ekonomists Arturs Oukens (Artur Okun) atklāja starpību starp
bezdarba līmeni un reālā IKP starpību – 1:2 (Bikse, 2015).
Bezdarba līmeņa un nesaražotā IKP sakarība tiek izteikta ar Oukena likumu
(Oukun’s Law): ja faktiskais bezdarba līmenis pārsniedz dabisko bezdarba līmenis par
1%, tad saražotais IKP atpaliek no potenciālā par 2 – 3% (koeficients- 2 tiek noteikts
empīriskā ceļā un tas katrā valstī ir atšķirīgs. Šī atšķirība ir noteikta intervālā 2-3 (Bikse,
2003; Adams u.c., 1987).
Atbilstoši Oukena likumam zaudēto jeb nesaražoto IKP daļu, kas radusies
bezdarba ietekmē, aprēķina, ja no faktiskā bezdarba procenta atskaita dabiskā bezdarba
procentu valstī un iegūto starpību reizina ar 2 (intervālā no 2-3%). Savukārt iegūto
lielumu reizina ar dotā gada potenciālo IKP (Bikse, 2003). Oukena likumu var izteikt arī
formā, kas atspoguļo sakarību starp IKP un bezdarba dinamiku (skatīt 2.1. formulu)
(Bikse, 2003):
(2.1.)
kur
Y – dotā gada faktiskais ražošanas apjoms,
Y-1 – iepriekšējā gada faktiskais ražošanas apjoms,
u –faktiskais bezdarba līmenis dotajā gadā,
u-1 – faktiskais bezdarba līmenis iepriekšējā gadā.
Lai aprēķinātu jauniešu bezdarba ekonomiskās izmaksas kā bāzes gads tika
izmantots 2007. gads, kad Latvijā reālais IKP bija 22 557 milj. EUR, un tika sasniegta
pilnīga nodarbinātība. Atbilstoši aprēķiniem gada vidējam reālā IKP (aprēķinā tiek
izmantots IKP 2010. gada salīdzināmajās cenās) pieaugumam vajadzētu sasniegt 3%
(aprēķinā tiek pieņemti 3%) (Bikse, 2005; Bikse, 2015).
Tika aprēķināts potenciālais IKP no 2008. – 2015. gadam, piemēram,
potenciālajam IKP 2013. gadā vajadzēja palielināties par 19,41%, salīdzinot ar
2007.gadu un 2015. gadā vajadzēja palielināties par 26,67%, salīdzinot ar 2007. gadu.
Izmantojot Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datus par kopējo bezdarba līmeni
Latvijā no 2008. – 2015. gadam, tika noteikta starpība starp faktisko un dabisko
bezdarba līmeni.
Piemēram, 2013. gadā faktiskais bezdarba līmenis bija 11,9%, dabiskais bezdarbs
(pieņemts lielums) bija 6%, pamatojoties uz reālā IKP sasniegto līmeni. Starpība starp
faktisko bezdarba līmeni un dabisko bezdarba līmeni:11.9% – 6% = 5.9%. Bezdarba dēļ
nesaražotais IKP tika pieņemts kā 5,9% * 2% = 11,8%. Aprēķinātais nesaražotais IKP
bezdarba dēļ: 11,8% * 26934.23 milj. EUR (potenciālais IKP) bija 3172,85 milj. EUR.
Jauniešu īpatsvars (no 15 – 24 gadu vecumam) bezdarbnieku skaitā 2013. gadā (pēc
CSP datiem) bija 17.9% (aprēķinā tiek pieņemts, ka jauniešu devums IKP pieaugumā
neatšķiras no pieaugušo ieguldījuma, un galarezultātā tiek aprēķināts, kādu daļu no
nesaražotā IKP nav devuši jaunieši.
99
2.4. tabula
Jauniešu bezdarba ietekmē nesaražotā Latvijas IKP aprēķina dati
no 2008. -2015. gadam Gads Potenciālais
IKP ar
pieaugumu
3% gadā,
milj. EUR
Apjoms %, par
cik
potenciālajam
IKP vajadzēja
palielināties
salīdzinājumā ar
2007. gadu
IKP
pieaugums
pret 2007.
gadu, milj.
EUR
Nesaražotais
IKP bezdarba
dēļ, milj. EUR
Nesaražotais
IKP jauniešu
bezdarba dēļ,
milj. EUR
Jauniešu
bezdarba
dēļ
nesaražotai
s IKP no
potenciālā
IKP, %
2007 22557 - - - - -
2008 23233.71 3 676.71 1758.79 386.93 1.67
2009 23930.72 5.91 1373.72 4159.16 939.97 3.93
2010 24648.64 8.74 2091.64 4776.91 984.04 3.99
2011 25388.10 11.49 2831.10 4082.41 779.74 3.07
2012 26149.75 14.15 3592.75 3891.08 723.74 2.77
2013 26934.24 19.41 4377.24 3172.85 567.94 2.11
2014 27742.26 22.99 5185.26 2962.87 465.17 1.68
2015 28574.53 26.68 6017.53 2794.59 385.65 1.35
Kopā periodā 27598.66 5233.18 20.57
Avots: L.Griņevičas aprēķins pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem (Griņeviča, 2016)
Vislielākie zaudējumi no nesaražotā IKP jauniešu bezdarba dēļ bija 2010. gadā –
984.04 milj. EUR, bet 2009. gadā – 939.97 milj. EUR. Pēdējos analizētajos gados šim
rādītājam bija tendence samazināties.
Pēc līdzīgas metodikas varētu aprēķināt zaudējumus, kas rodas, ja profesionālo
izglītības iestāžu absolventi kļūst par bezdarbniekiem, taču pagaidām valsts līmenī
netiek apkopoti un tātad nav pieejami dati par šādu bezdarbnieku skaitu.
Vai vispār ir iespējams aprēķināt konkrētu investīciju rentabilitāti ieguldītajā
profesionālajā un kvalificētajā darbaspēka sagatavošanā? Kā aprēķināt pēc kāda laika
perioda tas var sākt atmaksāties?
Viens no pirmajiem mēģinājumiem atrast kvantitatīvu rādītāju par izglītības efektivitāti
kopumā, no ekonomiskā stāvokļa piederēja T.Šulcam (T.Schultz), kurš formulēja
teorētiskos pamatus. G.Bekers (G.Becker) bija pirmais, kurš veica statistiski objektīvu
izglītības procesa ekonomiskās efektivitātes aprēķināšanu, nosakot ienākumus no
ieguldījumiem izglītībā kā ienākumu attiecību pret izdevumiem. Saskaņā ar G. Bekera
teikto, efektivitāte ir 12-14% no gada peļņas. Viņa grāmata "Cilvēkkapitāls" joprojām
tiek uzskatīta par galveno zinātnisko darbu šajā jomā. Saskaņā ar viņa "cilvēkkapitāla"
teoriju, papildu ekonomiskā izaugsme vai ražošanas samazināšanās ir atvasinājums no
"ieguldījumiem cilvēkos", ieskaitot izglītības izmaksas. Viņš ierosināja savu metodi
izglītības ekonomiskās nozīmes noteikšanai, ar kuras palīdzību tika mēģināts uzlabot
līdzekļu piešķiršanas mehānismu, lai palielinātu to ekonomisko efektivitāti.
Autore piedāvā neskatīt efektivitātes jēdziena ekonomisko interpretāciju kā tikai
rezultātu attiecību pret izmaksām. Jo nevar piemērot apgalvojumu izglītības jomā -
lielāka efektivitāte, ja zemākas izmaksas un produktu kvalitāte nemainīsies.
Izglītības efektivitāti nevar apskatīt no izmaksu samazināšanas viedokļa. Drīzāk resursi
būtu pareizi jāpārdala. Ir jāprecizē kritēriji, pēc kuriem būtu iespējams novērtēt
profesionālās izglītības iestādes darba efektivitāti jauno speciālistu sagatavošanā.
Izglītība ir sabiedrības sociāli ekonomiskā sfēra. Galvenais sociālekonomiskās
efektivitātes kritērijs ir sabiedrības gala vajadzību apmierināšanas pakāpe un, pirmkārt,
vajadzība, kas saistīta ar cilvēka izglītību un attīstību. Tādēļ viens no izglītības iestādes
efektīvas darbības kritērijiem ir tās spēja nodrošināt plašas iespējas personības attīstībai
dažādās aktivitātēs un zināšanu jomās.
100
Nevar izvērtēt jebkādas darbības efektivitāti vai neefektivitāti, neanalizējot šīs darbības
rezultātus. Izglītības rezultāti tiek noskaidroti, izmantojot novērtējumus, valsts gala
sertifikāciju, iestādes efektivitāte liecina arī par izglītojamo dalību konkursos.
Ekonomiskā efektivitātes formulēšana, kurā produktivitāte ir prioritāte, šajā gadījumā ir
vispieņemamākā, jo tā ļauj korelēt izmaksas ar iegūtajiem rezultātiem.
Ja tiek analizēta profesionālās izglītības iestādes spēja nodrošināt kvalitatīvu izglītības
pakalpojumu, palielinot ekonomisko efektivitāti, tad autore piedāvā atsevišķus rādītājus
analizēt pēc 2.5.tabulas.
2.5. tabula
Ekonomiskās efektivitātes kvalitatīvie kritēriji par valsts budžeta finansējuma
izlietojumu izglītības programmas “Grāmatvedība” speciālistu sagatavošanā JAK,
izteikts ballēs (periods 2004.-2016.)
Kvalitatīvais
vērtējums
Kvantitatīvais
vērtējums, %
Vērtējums
ballēs
Profesionālā
kvalifikācijas
eksāmena
vērtējums
Uzsāk
darbu
profesijā
Uzsāk
studijas
Kvalitāte zema
(rādītāji vāji
izteikti vai nav
novērojami)
0 – 10 0
Kvalitāte viduvēja 11 – 20 1
Kvalitāte tuvu
vēlamajam
21 – 40 2
Kvalitāte laba 41 – 70 3 3 3
Kvalitāte augsta 71 – 90 4 4
Kvalitāte izcila 91 – 100 5 Avots: autores veidots, izmantojot JAK datus
Aprēķinus ietekmēja datu trūkums par absolventu gaitām no Latvijas reģionos
esošajām profesionālās izglītības iestādēm. Lai pamatā būtu reāli dati, autore izmanto
Jēkabpils Agrobiznesa koledžas absolventu monitoringa datus.
No absolventu aptaujām tika attēlota dinamika par absolventiem, kuri uzreiz pēc
izglītības iestādes iekļāvās darba tirgū savā profesijā, jeb sāka strādāt kā grāmatveži, jo
pētījumā tiek analizēta profesionālās izglītības loma profesionāla un kvalificēta
darbaspēka sagatavošanā reģionu vajadzībām. Tāpat tiek analizēti absolventi, kuri pēc
diploma iegūšanas izlēma uzsākt studijas, lai iegūtu profesionālo augstāko izglītību.
Jēkabpils Agrobiznesa koledžas absolventu iekļaušanās darba tirgū uzreiz pēc
koledžas absolvēšanas tiek uzskatīta kā ļoti labs rādītājs- nevienā no gadiem tas nav
zemāks par 20%. Ja ievietot datus par absolventiem kā vidējos rādītājus laika periodā no
2004.gada līdz 2016.gadam un sniegt kvalitatīvo kritēriju vērtējumu ballēs, tad iegūtais
rezultāts uzskatāmi parāda valsts finanšu efektīvu izlietošanu (skatīt 2.13.attēlu).
Monitorings veikts viena gada griezumā, uzreiz pēc Jēkabpils Agrobiznesa koledžas
absolvēšanas. Dati ietver par vienu absolventu vairākus atbilžu variantus, piemēram, ja
absolvents studē un strādā savā profesijā, tad ieraksts parādīsies abās ailītēs.
Bezdarbnieka statusu absolventi neuzrāda. Absolventu darba gaitu analīzi apgrūtina
fakts, ka nav datu par darba attiecībām par jaunajām māmiņām, kuras monitoringa
periodā sniedza ziņas, ka ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Autore neanalizēja tos
absolventus, kuri strādā, bet darbs nav saistīts ar profesiju grāmatvedis, jo tad nevar
aprēķinos izmantot . Profesijā darba gaitas uzsāk jaunieši, kuri visbiežāk savu nākamo
101
darbavietu atraduši, izejot uzņēmumā kvalifikācijas praksi. Šis ir vēl viens arguments,
ka duālās apmācības ieviešana profesionālajā izglītībā var palīdzēt atrisināt darbaspēka
piesaistīšanu reģionos.
26
83
69
36
43
26
4742 44
37
25 23
42
68
61
54
68
87
67
35
6158
32 33
61
33
74
90
82
72
8277 76
83 84 83
7176
89
0
10
20
30
40
50
60
70
80
90
100
2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014 2015 2016
Strādā profesijā Studē Eksāmena rezultāti
2.13.attēls Jēkabpils Agrobiznesa koledžas izglītības programmas “Grāmatvedība”
(profesionālās kvalifikācijas 3.līmenis) absolventu kvalitatīvā analīze pēc skolas
beigšanas laika periodā no 2004.-2016. gadam Avots: autores veidots, izmantojot JAK datus
Lielākā daļa absolventu, kuri izlemj pēc Jēkabpils Agrobiznesa koledžas
absolvēšanas uzsākt studijas, izvēlas turpināt apgūt profesiju turpat- Jēkabpils
Agrobiznesa koledžas pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības valsts budžeta
finansētās pilna laika studiju programmās vai nepilna laika studijās. Tas ir
apliecinājums, ka reģionā pastāv iespēja iegūt labi apmaksātu darbu un jaunieši uzticas
koledžas kvalitatīvam studiju procesam.
2.6. tabula
Grāmatveža vidējā stundas tarifa likme atbilstoši profesijas klasifikatoram
2017.gada oktobrī, EUR
Profesijas
klasifikators
Profesija Vidējā stundas likme,
EUR
121104 Galvenais grāmatvedis 9,11
121104 Grāmatveža vietnieks 9,57
241101 Vecākais grāmatvedis 7,57
331301 Grāmatvedis (4.līmeņa kvalifikācija) 7,02
331402 Grāmatveža palīgs 5,01
431101 Grāmatvedis (3.līmeņa kvalifikācija) 5,72
431103 Grāmatvedības uzskaitvedis 5,24
431301 Algu grāmatvedis 6,77 Avots: autores veidots, izmantojot VID datus par darba vietām un vidējo stundas tarifa likmi
Motivācija uzsākt studijas ir saistīta ar iespēju saņemt augstāku atalgojumu,
strādājot par grāmatvedi (skatīt 2.6.tabulu). Ņemot vērā, ka speciālistiem ar augstāko
izglītību ir lielākas iespējas saņemt lielāku algu, tad diezgan augsts procents izvēlas
uzsākt studijas, lai nākotnē saņemtu augstāku atalgojumu, salīdzinoši starpību var redzēt
2.6. tabulā. Grāmatvedis var sākt strādāt uzņēmumā ar profesionālās kvalifikācijas
102
3.līmeņa apliecinošu diplomu, kamēr galvenajam grāmatvedim strādāt amatā
noteicošais būs tieši augstākā izglītība profesijā. Var secināt, ka grāmatveža profesijā ir
liela augstākās izglītības lomas ietekme uz darba algas lielumu. Tāpat var secināt, ka ir
diezgan liels vidējās stundas likmes diapazons un iespējas veidot veiksmīgu karjeru.
2.6.tabulā apkopota informāciju par profesijām, kuras saistītas ar grāmatveža
profesiju par 2017.gada oktobra mēnesi, lai vizualizētu jauniešu iespējas strādāt dažādās
grāmatveža profesijās ar dažādu atalgojumu.
Autore aprēķināja, ka 2017.gadā:
viens izglītojamais, kurš mācās izglītības programmā “Grāmatvedība” (3.līmeņa
kvalifikācija) valstij gadā izmaksāja 3010 EUR. Aprēķina pamatā MK noteikumi
Nr.655 “Noteikumi par profesionālās izglītības programmu īstenošanas izmaksu
minimumu uz vienu izglītojamo” un Jēkabpils Agrobiznesa koledžas finanšu dati.
viens pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmas
“Grāmatvedība un finanses” students valstij izmaksāja 1870 EUR. Aprēķina pamatā
MK noteikumi Nr.994 “Kārtība, kādā augstskolas un koledžas tiek finansētas no
valsts budžeta līdzekļiem” un Jēkabpils Agrobiznesa koledžas finanšu dati.
Viens students, kurš izvēlas studēt profesionālajā bakalaura programmā
“Grāmatvedība”, valstij izmaksā 1558 EUR. Aprēķina pamatā MK noteikumi
Nr.994 “Kārtība, kādā augstskolas un koledžas tiek finansētas no valsts budžeta
līdzekļiem”.
Ja pieņemam, ka jaunietim pēc 9.klases absolvēšanas jāizvēlas, vai sākt strādāt un
kāda būs nākamā profesija, piemēram grāmatvedis, tad autore piedāvā vairākus
iespējamos variantus, sniedzot ekonomiskās efektivitātes aprēķinu, ja ārējie faktori ir
nemainīgi (ieskaitot nodokļu politiku).
Nodokļi, kas nonāk Valsts kasē, aprēķināti izmantojot algas kalkulatoru
internetvietnē http://m.vid.lv/lv/kalkulatori/algu_kalkulators par 2017.gadu. Nodokļi, ko
maksā no darba algas 2017.gadā: Darba devēja valsts sociālās apdrošināšanas obligāto
iemaksu likme 23,59%, darba ņēmēja sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likme
10,5%, iedzīvotāju ienākuma nodokļu likme 23%.
Vidējās algas nozarē aprēķinātas, izmantojot absolventu aptaujas, internetvietnes:
https://www.algas.lv , https://www.vid.gov.lv/lv/statistika/profesiju-grupu-atalgojums-
dalibai-publiskajos-iepirkumos.
A) Variants
Jaunietis izvēlas mācīties JAK izglītības programmā “Grāmatvedība” četrus gadus
un saņemot diplomu uzsākt darba gaitas. Šajā variantā jaunietis 7.gadā jau ir atmaksājis
valstij sevī ieguldītās finanšu investīcijas.
B) Variants
Jaunietis izvēlas mācīties JAK izglītības programmā “Grāmatvedība” četrus gadus
un, saņemot diplomu, uzsākt studijas JAK pirmā līmeņa profesionālās augstākās
izglītības studiju programmā “Grāmatvedība un finanses”. Šajā gadījumā 10.gadā
jaunietis ir atmaksājis valstij sevī ieguldītās finanšu investīcijas.
C) Variants
Jaunietis izvēlas pēc 9.klases doties strādāt mazkvalificētu darbu.
1.gads – 10.gads: jaunietis maksā nodokļus valstij 194,32 EUR x 12 = 2331,84 (bruto
alga mēnesī 380 EUR). Šajā variantā jaunietis strādā mazkvalificētu darbu par minimālo
darba algu valstī. Nodokļi valsts budžetā tiek aprēķināti atbilstoši neapliekamajam
minimumam.
103
2.14. attēls Ieguldīto finanšu līdzekļu atgriešanas ilgums Valsts budžetā Avots: autores aprēķins, izmantojot JAK datus
2.14.attēlā attēlotās līknes apliecina, ka ir jāiegulda valstij jauniešu izglītībā, lai
nākotnē valsts varētu gūt lielākus ienākumus. Ja skatās A un B variantus, tad redzams,
ka nepieciešami vidēji trīs gadi, lai valsts iztērētā nauda jauno speciālistu sagatavošanā
atgrieztos atpakaļ valsts budžetā. Jo izglītotāks speciālists, jo vairāk nākotnē valsts var
iegūt. Protams, jāņem vērā jaunā speciālista kopējo darba mūžu, tomēr, vērojot līknes A
un B variantos, ir skaidri redzams, ka ekonomiski izdevīgākas investīcijas ir variantā B.
Jo ātrāk uzsāk studijas un iegulda līdzekļus augstākās izglītības iegūšanā, jo
iegūtais efekts ir augstāks ilgtermiņā.
Ņemot vērā absolventu aptaujās sniegto informāciju, apmēram 8- 10 gadu laikā
darba alga pieaug vidēji par 20%. Tas būtu jāņem vērā, konstruējot datu grafisko līkni.
Aprēķini veikti ņemot vērā informāciju par nodokļu politiku un darba algām, kas ir
aktuāli 2017.gadā. Lai aprēķinātu ienesīguma koeficientu no ieguldījumiem izglītībā,
tiks izmantota G.Tuguskinas piedāvātā formula, lai aprēķinātu cilvēkkapitālā ieguldīto
investīciju efektivitāti (Tuguskina, 2009):
Yn=Xo + RCn , (1.2.)
kur
Yn - darba alga personai, kurai ir profesionālā izglītība iegūta n periodā; Xo – darba
alga personai bez izglītības; Cn – investīciju apjoms, ko iegulda n periodā, lai iegūtu
profesionālo izglītību; R - ienesīguma koeficents no ieguldījumiem izglītībā.
Rezultātā, ja R ir vienāds ar 1, tad tas nozīmē, ka izlietotie finanšu resursi
izmantoti efektīvi; ja R ir mazāks par 1, tad nav efektīvi izmantoti, bet ja R ir lielāks par
1, tad ieguldītās investīcijas ir pārsniegtas (Tuguskina, 2009).
Lai aprēķinātu Xo, darba algu aprēķinā izmanto minimālo darba algu 2017.gadā, kas
bija 380 EUR.
Diezgan liela varbūtība, ka darba alga pakāpeniski pieaug un līdz pensionēšanās
vecumam divkāršojas (autores piebilde, balstoties uz absolventu aptaujām).
Aprēķina precizitāti nākotnē var ietekmēt: mainīgās nodokļu likmes, jauniešu izvēle
mācību laikā izmantot akadēmisko gadu vai bērna kopšanas atvaļinājumu, minimālās
algas un stundas tarifa likmes izmaiņas.
Aprēķinus var papildināt ar personas izglītības izmaksām sākot ar pirmsskolas izglītības
iestādi un turpināt līdz pensionēšanās vecumam.
104
Pēc 2.7.tabulā R koeficienta aprēķina var secināt, ka ieguldītās investīcijas jaunā
speciālista sagatavošanā ātrāk atgriežas proporcionāli ieguldītajai naudai jaunajā
speciālistā. Jo augstāka izglītība, jo ātrāk un lielākus ienākumus valsts gūst.
2.7. tabula
Ieguldīto finanšu līdzekļu atgriešanas ilgums valsts budžetā, sagatavojot
grāmatvedības speciālistu Laika
periods
(gados)
Darba
alga
mēnesī
(EUR)
Darba
alga
gadā
(EUR)
Nodokļi
valsts
kasē
gadā
(EUR)
Izglītības
izmaksas
gadā
(EUR)
Valsts
izmaksas vai
peļņa par
vienu
grāmatvedības
speciālistu
(EUR)
R - ienesīguma
koeficients
no
ieguldījumiem
izglītībā
Yn = Xo + RCn
A variants
1. mācības 3010 -3010
2. mācības 3010 -6020
3. mācības 3010 -9030
4. mācības 3010 -12040
5. darba
attiecības
800 9600 5087,52 -6952,48 0,42
6. darba
attiecības
800 9600 5087,52 -1864,96 0,84
7. darba
attiecības
800 9600 5087,52 3222,56 1,26
8. darba
attiecības
800 9600 5087,52 8310,88 1,67
9. darba
attiecības
800 9600 5087,52 13398,40 2,09
10. darba
attiecības
820 9840 5218,80 18617,20 2,53
B variants
1. mācības 3010 -3010
2. mācības 3010 -6020
3. mācības 3010 -9030
4. mācības 3010 -12040
5. studijas 1500 -13540
6. studijas 1500 -15040
7. darba
attiecības
1100 13200 7055,88 - 7984,12 0,57
8. darba
attiecības
1100 13200 7055,88 - 928,24 1,14
9. darba
attiecības
1150 13800 7383,96 6455,72 1,76
10. darba
attiecības
1200 12000 7711,92 14167,64 2,42
Avots: autores veikts aprēķins
Autore uzskata, ka IZM ir svarīgi veikt profesionālās izglītības iestāžu
monitoringu visā valstī, lai savlaicīgi varētu ieviest korekcijas, kas palīdzētu efektīvāk
izmantot piešķirto finansējumu. Pēc veiktā aprēķina, vidēji trešajā gadā valsts saņem
atpakaļ investīcijas grāmatvedības speciālista sagatavošanā. Divi līdz trīs gadi būtu
105
obligāta prasība nostrādāt profesijā, lai valsts atgūtu iztērēto naudu. Nav pieņemama
situācija, ka valsts budžets un, šī pētījuma tēmas kontekstā, valsts finansētas budžeta
vietas tiek izmantotas neefektīvi. Joprojām pastāv tendence, kad jaunie speciālisti
absolvējot profesionālās izglītības iestādi, nevienu dienu nenostrādā izvēlētajā profesijā,
izvēlas strādāt citā jomā (bieži mazkvalificētā, bet labāk apmaksātā darbā) vai dodas
ārpus Latvijas. Profesionāla karjeras speciālista mērķtiecīgs darbs ar jauniešiem jau
pamatskolas periodā ļautu nopietnāk izvērtēt savas nākamās profesijas izvēli.
2.8. tabula
Nodarbinātie iedzīvotāji pēc darba atrašanās vietas
2.15. attēls Nekustamā īpašuma nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodokļa
prognozējamie aprēķini 2017.gadā Valmierā. Avots: http://www.lvportals.lv
2010 2015 2016
1000 % 1000 1000 % 1000
Nodarbinātie 850.7 100 896.1 850.7 100 896.1
Darba atrašanās vieta:
Latvija 840.0 98.7 882.9 840.0 98.7 882.9
cita valsts 10.6 1.3 13.1 10.6 1.3 13.1
Latvijā nodarbinātie pēc
darbavietas reģiona
840.0 100 882.9 840.0 100 882.9
Rīgas reģions 351.4 41.8 400.4 351.4 41.8 400.4
Pierīgas reģions 102.9 12.3 115.8 102.9 12.3 115.8
Vidzemes reģions 81.0 9.6 74.6 81.0 9.6 74.6
Kurzemes reģions 109.0 13.0 98.4 109.0 13.0 98.4
Zemgales reģions 82.3 9.8 89.5 82.3 9.8 89.5
Latgales reģions 113.3 13.5 104.2 113.3 13.5 104.2
Avots: CSP datu bāze, http://data.csb.gov.lv
Salīdzinot nodarbināto iedzīvotāju atrašanās vietu pēc valsts, 2.8. tabulā redzams,
ka laika periodā no 2010. līdz 2016.gadam nav būtiski mainījusies nodarbināto migrācija
uz citām valstīm. Ja salīdzina nodarbinātos pēc atrašanās vietas Latvijas reģionos, tad
redzams, ka visos reģionos šis rādītājs samazinās, izņemot Rīgas un Pierīgas reģionu, kur
tendence saglabājas pozitīva – šajos reģionos nodarbināto skaits pieaug.
106
Vietējām pašvaldībām lielākais ekonomiskais ieguvums ir no iedzīvotāju
ienākuma nodokļa (IIN) 80% apmērā, ko aprēķina atkarībā no darbinieku algas apmēra.
Taču būtisks faktors šajā sistēmā ir tas, ka darbiniekam jābūt deklarētam attiecīgajā
pašvaldībā (taču strādāt viņš var jebkur citur). „Latvijas Vēstneša” oficiālajā portālā
veidotā infografika (attēls 2.15.) uzskatāmi parāda deklarēšanās ietekmi uz nodokļiem,
kā arī sniedz piemēru no Vidzemes reģiona pilsētas (Valmieras) par ekonomiskiem
aprēķiniem saistībā ar potenciālo papildus IIN maksātāju piesaisti.
Latvijas pašvaldības vēlas ne tikai apdzīvotību, bet arī darbaspējīgus
iedzīvotājus, kas saņem pienācīgas algas un maksā nodokļus dzīvesvietā, kurā viņi
saņem pakalpojumus. Ja iedzīvotājs deklarējas pašvaldībā, lai iegūtu tiesības, piemēram,
uz pašvaldības noteiktu samazinātu nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) likmi vai
saņemtu nodokļa atlaides, pašvaldībai rodas tiesības uz ieņēmumiem no šī iedzīvotāja
IIN maksājumiem. Likumā "Par valsts budžetu 2017. gadam" prognozētie iedzīvotāju
ienākuma nodokļa ieņēmumi pašvaldību budžetos Latvijā ir 1 312 188 765 eiro.
Savukārt, pašvaldību ieņēmumu prognoze no NĪN 2017. gadam – 191,36 miljoni eiro
(par zemi – 99,59 milj., par ēkām – 50,79 milj., par inženierbūvēm – 2,26 milj., par
mājokļiem – 19,72 milj., parādu maksājumi – 19 milj). Finanšu ministrijas novērtējumā
– 213,69 miljoni eiro. 13
Lai veicinātu iedzīvotāju oficiālu deklarēšanos pašvaldībā, virkne pašvaldību
pārņem 2016.gadā vietām ieviesto praksi un sasaista NĪN likmes ar deklarēšanās
nosacījumu - nosakot mazāko likmi, ja mājoklī ir kāds deklarēts, bet tukšiem mājokļiem
augstāko maksājumu, pašvaldības atsaucas uz ieguvumiem no cita – iedzīvotāju
ienākuma nodokļa.
Bez tam Valmieras pilsētas pašvaldība, informējot par jaunajiem NĪN likmju
nosacījumiem, ir aicinājusi iedzīvotājus būt patriotiem un deklarēties savā pilsētā,
turklāt ar datiem pamatojusi, kā deklarētie iedzīvotāji palīdz veidot Valmieru. Pērn
Valmierā bija deklarējušies 24 846 iedzīvotāji, nebija deklarējušies 8770 jeb apmēram
ceturtā daļa šeit dzīvojošo. Valmieras pilsētas budžetā puse naudas – 15,6 miljoni eiro ir
no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Ja visi šeit dzīvojošie būtu deklarējušies savās
dzīvesvietās Valmierā, pilsētas budžets gadā palielinātos par 5,6 miljoniem eiro
(Latvijas Vēstneša portāls, 2017).
Šie aprēķini uzskatāmi parāda kvalificētu darbinieku būtisko ne tikai
profesionālo un sociālo, bet ekonomisko ietekmi uz reģionu attīstību Latvijā. Sadarbības
un komunikācijas uzlabošana ir būtisks faktors, kas šo ekonomisko ietekmi var
palielināt.
Sociālā dialoga un sadarbības aspekti ietverti pilnīgi visos pasākumos un
aktivitātēs, kas plānotas un tiek ieviestas profesionālās izglītības pieejamības un
kvalitātes uzlabošanai Latvijā. Autore uzskata, ka šis arī ir visbūtiskākais profesionālās
izglītības kvalitāti ietekmējošais faktors. Tāpēc arī promocijas darba tēma un galvenā
praktiskā novitāte veltīta sadarbības uzlabošanai.
Pirmkārt, svarīgi stiprināt saikni starp profesionālo izglītību un nodarbinātību,
taču tikpat svarīgi stiprināt “iekšējās saiknes” profesionālās izglītības sistēmas ietvaros
(piemēram, vairāk uzmanības pievēršot duālajai profesionālajai izglītībai ar māceklību
un šī modeļa praktiskai ieviešanai), karjeras izglītības un atbalsta ietvaros (sekmējot
plūstošāku pāreju no izglītošanās uz darba dzīvi).
Eiropas Parlaments (EP) savā ziņojumā “Par konkurētspējīga ES darba tirgus
izveidi 21. gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba
iespējām, lai atgūtos no krīzes” norāda, ka, neskatoties uz to, ka Eiropas Savienībā ir
13
Avots: Likums "Par valsts budžetu 2017. gadam" - https://likumi.lv/ta/id/287244-par-valsts-budzetu-2017-gadam
107
2 miljoni neaizpildītu darbvietu, darba tirgū ir daudz jauniešu ar pārāk augstu
kvalifikāciju, kuru prasmes neatbilst darba tirgus pieprasījumam. Tādēļ ir svarīgi
stiprināt sociālo partneru sadarbību, uzlabot sinerģijas starp izglītības sistēmām un
darba tirgu, tostarp iepazīstināt ar darbvietām, nodrošināt stažēšanās iespējas un
sadarboties ar uzņēmumiem, lai veicinātu un ievērojami paaugstinātu nodarbinātības
līmeni un veidotu inovatīvas kopas. EP arī uzsver, ka uzņēmumiem var būt būtiska
nozīme, iesaistoties savu valstu izglītības sistēmās, ka ir nepieciešama gan visaptveroša
ilgtermiņa stratēģija, gan tūlītēji pasākumi, lai izglītības sistēmas visos līmeņos, tostarp
arodapmācību, pielāgotu pašreizējām un turpmākajām darba tirgus vajadzībām (EP
ZIŅOJUMS, 2015). EP arī apstiprina, ka ir vajadzīga cieša un sistemātiska partnerība
vietējā, reģionālā un valsts līmenī starp valsts iestādēm, darba devēju un darba ņēmēju
pārstāvjiem, tostarp valsts un privāto nodarbinātības dienestu pārstāvjiem, un izglītības
un mācību iestādēm, lai izveidotu attiecīgo valstu darba tirgiem ilgtermiņa stratēģijas un
atrastu labākos veidus, kā atrisināt prasmju neatbilstības problēmu visos aspektos, un
aicina dalībvalstis veicināt šādu sadarbību.
Vēl kādu sadarbības aspektu min OECD savā ziņojumā "Izglītība Latvijā",
atzīstot, ka 2009. gadā Latvijas uzsāktais ceļš, lai profesionālo izglītību padarītu
konkurētspējīgu, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem, ir pareizs un daudz ir paveikts.
Tomēr joprojām pastāv pārāk strikts nodalījums starp vispārējo vidējo un profesionālo
izglītību (OECD, 2016). Lai mazinātu atšķirības, OECD eksperti iesaka vienuviet
īstenot gan vispārējās, gan profesionālās skolas programmas – abu programmu
pasniedzējiem sadarbojoties un citam citu nodrošinot ar pedagoģisko un metodoloģisko
atbalstu.
Turklāt jāvairo profesionālās izglītības prestižs - Latvijā tas ir viens no
zemākajiem Eiropas Savienībā (OECD,2016). Arodskolās mācās 39% visu
vidusskolēnu, un tas ir mazāk, nekā vidēji OECD (44%) un ES (50%). Diemžēl to var
uzskatīt par negatīvu parādību Latvijas izglītības sistēmā.
Ir jāturpina paaugstināt profesionālās izglītības pievilcību, tostarp arī sakārtojot
profesionālās izglītības iestāžu tīklu, nodrošinot infrastruktūras un aprīkojuma pilnveidi
atbilstoši profesionālās izglītības programmām darba tirgus attīstības tendenču
kontekstā, lai tādā veidā palielinātu audzēkņu skaitu profesionālajās vidējās izglītības
programmās. Nepieciešams samazināt nesekmības vai nodarbību neapmeklēšanas dēļ
atskaitīto audzēkņu skaitu. Profesionālās izglītības programmu īstenošanā, tajā skaitā
prakses nodrošināšanā. Jāturpina stiprināt sadarbību ar darba devējiem. Šie pasākumi
palīdzēs sasniegt NAP 2020 noteikto mērķi - pēc pamatizglītības ieguves izglītojamo
vispārējās vidējās izglītības programmās un audzēkņu profesionālās izglītības
programmās proporcija ir 50/50.
Saistībā ar izglītības piedāvājuma strukturālo izmaiņu nepieciešamību Latvijā,
attiecībā uz studējošo īpatsvaru dabas un inženierzinātnēs (dabas zinātņu, matemātikas
un informācijas tehnoloģiju tematiskā grupa un inženierzinātņu, ražošanas un
būvniecības tematiskā grupa) ir izvirzīts mērķis 2020.gadā sasniegt 27% no kopējā
absolventu skaita. 2015.gadā šo tematisko grupu veidoja 19,6% no visiem absolventiem
(LR EM, 2016).
Pēdējo gadu laikā rādītājs ir nostabilizējies aptuveni šādā līmenī. Lai sasniegtu
nosprausto mērķa rādītāju, ir nepieciešami mērķtiecīgāki pasākumi jauniešu piesaistei
šiem studiju virzieniem. Pēc straujā samazinājuma 2009.gadā kopumā uzņemto studentu
skaits augstskolās un koledžās ir nostabilizējies. 2009.gadā vienlaikus arī notika straujas
izmaiņas studijas uzsākušo jauniešu studiju jomu izvēlē. Pasliktinoties ekonomiskajai
situācijai, lielāku nozīmi sāka iegūt iespēja studēt par valsts budžeta līdzekļiem. Strauji
samazinājās studentu īpatsvars, kas uzsāka studijas sociālo zinātņu tematiskajā grupā.
108
Šajā laikā samazinājies arī izglītības tematiskajā grupā uzņemto īpatsvars. Savukārt
pieaudzis inženierzinātņu, ražošanas un būvniecības, lauksaimniecības un veselības
aprūpes un sociālās labklājības tematiskajās grupās uzņemto studentu īpatsvars (LR
EM, 2016).
2.16.attēls parāda kvalifikāciju ieguvušo audzēkņu skaita sadalījumu (procentos)
profesionālās izglītības iestādēs pa izglītības tematiskām grupām pēdējo gadu laikā.
2.16. attēls. Kvalifikāciju ieguvušo audzēkņu skaita sadalījums (procentos)
profesionālās izglītības iestādēs pa izglītības tematiskām grupām Avots: LR Ekonomikas ministrija, 2016
Vidējās profesionālās izglītības iestāžu uzņemto audzēkņu skaita struktūra
sadalījumā pēc izglītības tematiskām grupām 2015.gadā nav būtiski mainījusies,
salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Jaunieši visvairāk izvēlas mācīties inženierzinātņu,
ražošanas un būvniecības tematiskajā grupā. Lai arī šī grupa skaitliski ir vislielākā,
tomēr pēdējo gadu laikā tās īpatsvars ir samazinājies. Vienlaikus pieaudzis uzņemto
audzēkņu skaits pakalpojumu tematiskajā grupā – galvenokārt viesnīcu un
skaistumkopšanas pakalpojumu jomās.
Papildus karjeras izglītībai un duālai apmācībai, pēc autores domām, trešā
izglītības joma, kurai Latvijā nekavējoties jāpievēršas, lai veicinātu kvalificēta
darbaspēka attīstību un pieejamību, ir mūžizglītība. Mūžizglītību (t.sk. mentoringu un
koučingu) var uzskatīt par jaunu teoriju sabiedrības organizācijā (Lassnig, 2009), tāpēc
ir svarīga tās teorētisko un praktisko procesu norises izpēte. Mūžizglītības mērķi ir
saistāmi ar trīs ietekmes dimensijām:
- personības attīstība (angļu val.- Personal development),
- sociālā kohēzija (angļu val.- Social cohesion),
- ekonomiskā izaugsme (angļu val.- Economic growth), (Kokosalakis,
2000).
Minētās dimensijas vislabāk parāda dažādu sociālo zinātņu izpētes laukus
saistībā ar mūžizglītību. Līdz ar to mūžizglītību ir svarīgi pētīt tieši no ekonomikas
viedokļa, kā tirgus parādību, kurai līdz šim Latvijā netika pievērsta ekonomistu
uzmanība sistēmiskajā pētnieciskajā veidā, kaut gan mūžizglītība Latvijā (un citās
109
postpadomju valstīs) aktualizējās jau kopš to pārejas uz tirgus ekonomiku 20. gadsimta
90. gados.
Darba tirgus prasībām atbilstoša darbaspēka sagatavošana, kas ir viens no
mūžizglītības uzdevumiem, ir svarīgs valsts, reģionu un uzņēmumu konkurētspējas
nosacījums. Latvijā, ar salīdzinoši zemu iedzīvotāju skaitu un dabas resursu ierobežotu
pieejamību, cilvēkresursu kvalitāte, ko raksturo arī zināšanas, kļūst par vienu no
faktoriem, kas sekmē valsts ekonomisko potenciālu un konkurētspēju globālajā tirgū
(Sannikova, 2015).
Atbilstoši UNESCO 21. gadsimta izglītības Starptautiskās komisijas
(UNESCO’s International Commission on Education for the Twenty-first Century)
veiktā pētījuma rezultātiem Latvija 2010. gadā pēc Eiropas mūžizglītības indeksa (The
European Lifelong Learning Index, ELLI) ieņēma 18. vietu no 23 Eiropas valstīm, un
tas norāda uz problēmu – brīvā darba tirgus apstākļos Latvijas iedzīvotāju individuālā
konkurētspēja Eiropas darba tirgū nav augsta.
Latvijas iedzīvotāju konkurētspēja samazinās arī salīdzinājumā ar citām Baltijas
valstīm. Pastāvot vienādiem vēsturiskās un sociāli ekonomiskās attīstības nosacījumiem
visās Baltijas valstīs, 2012. gadā, salīdzinot ar 2003. gadu, iedzīvotāju iesaiste
mūžizglītībā ir samazinājusies tikai Latvijā (-0.9%). Tas liecina par cēloņiem vai
faktoriem, kas kavē Latvijas reģionu iedzīvotājus apgūt mūsdienīgas un darba tirgū
pieprasītas zināšanas, vienlaikus nesekmējot individuālo nodarbinātību un
tautsaimniecības izaugsmi kopumā.
Mūsdienās zināšanas kļūst par valsts stratēģisko bagātību un galveno
ekonomiskās izaugsmes resursu, tās nodrošina cilvēkam iespēju kļūt par aktīvu darba
devēju vai palielina iespēju kļūt par darba tirgū pieprasītu speciālistu. Tāpēc
mūžizglītības attīstība – iedzīvotāju iesaistes mūžizglītībā pieaugums - ir svarīgs
ekonomiskās attīstības līdzeklis Latvijas reģionos.
Pieaugušo iedzīvotāju piedalīšanās mūžizglītībā rādītāji pēdējos gados
pasliktinās (LR EM, 2016) 2.17.attēlā var redzēt, ka 2015.gadā mūžizglītībā bija
iesaistīti 5,5% no iedzīvotājiem vecumā no 25 līdz 64 gadiem. Rādītājs ir palicis
iepriekšējā gada līmenī un tikai nedaudz lielāks par tā zemāko līmeni – 5,1%, kāds bija
2010. un 2011.gadā.
2.17. attēls Iedzīvotāju iesaistīšanās līmenis mūžizglītībā. Īpatsvars no
iedzīvotājiem vecuma grupā 25-64 gadi (%) Avots: LR Ekonomikas ministrija
Iedzīvotāji ar augstāko izglītību aktīvāk izvēlas piedalīties pieaugušo izglītības
pasākumos. Pieaugušo izglītības pasākumos 2015.gadā tika iesaistīti 10% no
iedzīvotājiem ar augstāko izglītību. Vismazākā aktivitāte ir iedzīvotājiem ar
pamatizglītību, tikai 2,1% no šīs grupas iedzīvotājiem iesaistījās mūžizglītībā. Sievietes
mūžizglītībā iesaistās aktīvāk nekā vīrieši. Sieviešu iesaistes īpatsvars bija 6,9%
salīdzinājumā ar vīriešu iesaistes 3,8 procentiem.
110
Kā viens no mērķiem izglītības politikā ir izvirzīts palielināt pieaugušo iesaisti
izglītības aktivitātēs. Mērķis paredz līdz 2020.gadam pieaugušo izglītībā iesaistīto
personu īpatsvaru 25 - 64 gadu vecumā palielināt līdz 15% (LR EM, 2016).
Mūžizglītības rādītāju dinamika pēdējo gadu periodā liecina, ka ir nepieciešams
mērķtiecīgāk īstenot pieaugušo izglītības aktivitātes.
Karjeras turpmāko virzību ietekmē ne tikai iegūtais izglītības līmenis, bet arī
izglītības nepārtrauktība jeb mūžizglītība (izglītības process cilvēka dzīves garumā), kas
ietver gan formālo, gan neformālo izglītību. Tā kā mūsdienās tehnoloģijas attīstās ļoti
strauji, svarīgi ir nepārtraukti iegūt jaunas zināšanas, prasmes un pieredzi, lai
paaugstinātu vai mainītu savu kvalifikāciju atbilstoši darba tirgus prasībām. Latvijā
pēdējos gados pieaug iedzīvotāju ar augstāko izglītību īpatsvars. 2010. gadā 21,8 %
iedzīvotāju bija augstākā izglītība, bet 2016. gadā par 6,5 procentpunktiem vairāk (28,3
%). Sievietēm ir augstāks iegūtais izglītības līmenis nekā vīriešiem. 2016. gadā 35 %
sieviešu bija augstākā izglītība, kas bija par 14,2 procentpunktiem augstāks rādītājs nekā
vīriešiem. Visaktīvāk formālajā izglītībā piedalās jaunieši. 2016. gadā nedaudz vairāk
kā puse (52,2 %) no visiem iedzīvotājiem (15–74 gadu vecumā), kuri piedalījās
formālajā1 izglītībā, bija iedzīvotāji 15–19 gadu vecumā, bet gandrīz trešā daļa (29,1 %)
– 20–24 gadu vecumā. Izglītība ir viens no pamatmērķiem ES desmit gadu izaugsmes
stratēģijā „Eiropa 2020”. Stratēģija ietver divus apakšmērķus, kas jāsasniedz izglītības
jomā: 1. Mācības pārtraukušo jauniešu (18–24 gadu vecumā) īpatsvars ES jāsamazina
līdz 10 % (Latvijas individuālais mērķis – 13,4 %). 2. Vismaz 40 % iedzīvotāju 30–34
gadu vecumā jāiegūst augstākā izglītība (Latvijas individuālais mērķis – 34– 36 %).
Mācības pārtraukušo jauniešu (18–24 gadu vecumā) īpatsvars Latvijā no 2010. gadam
līdz 2014. gadam samazinājās (no 12,9 % 2010. gadā līdz 8,4 % 2014. gadā), taču kopš
2015. gada tas sāka palielināties un 2016. gadā pieauga līdz 10 %. Neskatoties uz
mācības pārtraukušo jauniešu īpatsvara pieaugumu, Latvija stratēģijā izvirzīto
individuālo mērķi ir sasniegusi, un izpilda arī ES mērķi. Latvijā jaunu vīriešu īpatsvars,
kuri pārtrauc mācības, ir uz pusi augstāks nekā sieviešu. 2016. gadā mācības pārtrauca
13,7 % vīriešu un 6,2 % sieviešu 18–24 gadu vecumā. Arī stratēģijas „Eiropa 2020” otra
ES izglītības apakšmērķa prasības Latvija ir izpildījusi. 2016. gadā Latvijā bija 42,8 %
iedzīvotāju ar augstāko izglītību 30– 34 gadu vecumā. ES darbības programmā
„Izglītība un apmācība 2020” viens no stratēģiskajiem mērķiem ir mūžizglītību un
mobilitāti padarīt par realitāti, kas paredz, ka līdz 2020. gadam ES mūžizglītībā būtu
jāpiedalās vismaz 15 % pieaugušo2 . 2016. gadā ES mūžizglītībā piedalījās 10,8 %
pieaugušo. Latvijā mūžizglītībā iesaistīto iedzīvotāju īpatsvars ir zemāks nekā vidēji ES
un ekonomiskās lejupslīdes laikā tas vēl vairāk samazinājās, 2010. un 2011. gadā
sasniedzot zemāko līmeni – 5,4 %. 2016. gadā mūžizglītībā bija iesaistīti 7,3 %
iedzīvotāju, kas bija par 3,5 procentpunktiem zemāks rādītājs nekā vidēji ES. Gan
Latvijā, gan ES mūžizglītībā visaktīvāk iesaistās personas ar augstāko izglītību, bet
viszemākā aktivitāte ir personām ar pamatizglītību vai zemāku izglītības līmeni. 2016.
gadā Latvijā mūžizglītībā iesaistījās 12,2 % iedzīvotāju ar augstāko izglītību un 3 %
iedzīvotāju ar pamatizglītību vai zemāku. Latvijā, tāpat kā lielākajā daļā ES dalībvalstu,
sievietes aktīvāk nekā vīrieši iesaistās mūžizglītībā (2016. gadā attiecīgi 8,5% un 6,1%).
Lai samazinātu jauniešu bezdarbu, palielinātu jauniešu nodarbinātību, palīdzēt
jauniešiem atgriezties izglītības iestādē un veiksmīgi iekļauties darba tirgū, Latvijā
Jauniešu garantijas programmu īsteno Valsts izglītības attīstības aģentūra,
Nodarbinātības valsts aģentūra un Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra.
Jauniešu garantijas mērķa grupa ir jaunieši vecumā no 15 līdz 29 gadiem
(ieskaitot), kuri vēlas apgūt profesiju un atrast darbu.
111
Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA) piedāvā jauniešiem vecumā no 17
līdz 29 gadiem divas reizes gadā – vasarā un ziemā – iestāties un uzsākt mācīties kādā
no Latvijas profesionālās izglītības iestādēm, kurās 1 vai 1,5 gada laikā iespējams apgūt
tautsaimniecībā noderīgu profesiju. Sekmīgi beidzot programmu, jaunietis iegūst valsts
atzītu izglītības dokumentu. VIAA Jauniešu garantijas projekta ietvaros profesiju var
apgūt arī tie jaunieši, kuri vienlaikus mācās vakarskolā, iegūst vidējo izglītību tālmācībā
vai studē nepilna laika studiju programmās, kā arī profesiju ieguvušie jaunieši, ja
profesionālā kvalifikācija iegūta vismaz gadu pirms mācību uzsākšanas projektā.
Jaunieši drīkst būt nodarbināti, tajā skaitā pašnodarbināti, vai atrasties bērna kopšanas
atvaļinājumā.
Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) jaunieši no 15 līdz 29 gadiem var
pieteikties karjeras konsultācijām, konkurētspējas paaugstināšanas pasākumiem,
palīdzībai darba meklēšanā, subsidētajām darba vietām, jauniešu darbnīcām, pirmās
darba pieredzes ieguvei pie darba devēja, profesionālās tālākizglītības, pilnveides vai
neformālo programmu apguvei u.c. atbalsta pasākumiem. Lai saņemtu NVA
pakalpojumus, jauniešiem ir obligāti jāreģistrējas kādā no NVA filiālēm bezdarbnieka
statusā.
Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras (JSPA) īstenotā projekta "PROTI
un DARI!" mērķa grupa ir jaunieši vecumā no 15 līdz 29 gadiem (ieskaitot), kuri
nemācās, nestrādā, neapgūst arodu un nav reģistrēti NVA kā bezdarbnieki. JSPA
sadarbībā ar pašvaldībām neaktīvajiem jauniešiem piedāvā regulāru padomdevēju
atbalstu un dalību pasākumos prasmju attīstīšanai, īstenojot individuālu pasākumu
programmu, t.sk. tai skaitā aroda apguvi pie amata meistara, iesaisti NVA vai VIAA
īstenotajos Jauniešu garantijas projektu pasākumos vai NVA īstenotajos aktīvajos
nodarbinātības vai preventīvajos bezdarba samazināšanas pasākumos, kā arī nevalstisko
organizāciju vai jauniešu centru darbībā.
Apgūstot profesiju kādā no Latvijas profesionālās izglītības iestādēm, VIAA
īstenotā Jauniešu garantijas projekta ietvaros jaunieši saņem ikmēneša mērķstipendiju
70-115 eiro apmērā, ja ir sekmīgi un nav neattaisnotu kavējumu, kā arī iegūst papildu
sertifikātu vai apliecību, ja tādi nepieciešami, lai varētu uzsākt darba gaitas izvēlētajā
profesijā.
Saskaņā ar CSP datiem Latvijā 2013.gadā ir apmēram 255 tūkstoši jauniešu
vecumā no 15 līdz 24 gadiem. 2013.gada otrajā pusgadā aptuveni 70 tūkstoši jauniešu
bija nodarbināti, 18 tūkstoši jauniešu meklēja darbu un 148 tūkstoši jauniešu tiek
uzskatīti par ekonomiski neaktīviem (pārsvarā mācās vai studē). No Nodarbinātības
valsts aģentūrā reģistrēto bezdarbnieku skaita 9,5 % bija jaunieši, t.sk. 71% šo jauniešu
nav kvalifikācijas vai ir darba tirgus vajadzībām nepietiekams izglītības līmenis.
Dzimumu vienlīdzības aspektā salīdzinājumā ar citām ES valstīm Latvijā
vērojama darba tirgus disproporcija13 atsevišķās nozarēs, piemēram, izglītībā un
veselībā. Svarīga nozīme profesijas izvēlē ir skolai un tam, vai un kādā veidā skolēnam
ir radīta interese par noteiktām jomām un vai tā ir apzināta un mērķtiecīga.
Viens no jaunatnes politikas uzdevumiem ir veidot draudzīgu, uz jauniešiem
vērstu atbalsta sistēmu, kas piedāvā plašas iespējas attīstībai, sociālajai iekļaušanai un
sociālajai kohēzijai, sekmējot jauniešu konkurētspēju darba tirgū, t.sk. radot iespēju īsā
laikā iegūt darba tirgus prasībām atbilstošu kvalifikāciju.
Nepieciešams samazināt jauniešu ar zemām pamatprasmēm īpatsvaru,
nodrošinot apmācību īstenošanu jauniešiem - bezdarbniekiem, jauniešiem, kas
priekšlaicīgi pametuši izglītības iegūšanu, un ekonomiski neaktīvajiem jauniešiem,
tādējādi veicinot viņu sociālo iekļaušanu un konkurētspēju darba tirgū, attīstot viņu
sociālās, pilsoniskās un komunikatīvās prasmes, līdztekus nodrošinot atbalstu
112
neformālās izglītības mācību programmu jauniešiem izstrādei, to aprobācijai jauniešu
centros un izglītības iestādēs sadarbībā ar biedrībām un nodibinājumiem.
Apzinot un izvērtējot galvenos profesionāla un kvalificēta darbaspēka attīstību,
atbilstību un pieejamību ietekmējošos faktorus reģionos (SVID analīze - 2.9.tabula),
jāsecina, ka tie attiecināmi uz valsti kopumā un būtiskas vājās puses (vienlaicīgi arī
uzlabojumu jomas) saistītas tieši ar izglītības jomu, jo sevišķi ar karjeras izglītību, duālo
apmācību, profesionālo izglītību, mūžizglītību. Izpētot iepriekšējās nodaļās gūtās
atziņas, autore ir pārliecināta, ka paradigmas maiņa profesionālajā izglītībā,
plānveidīgāks un efektīvāks karjeras izglītības, duālās apmācības un mūžizglītības
process ievērojami uzlabos profesionāla un kvalificēta darbaspēka attīstību un
pieejamību reģionā.
2.9. tabula
Kvalificēta un profesionāla darbaspēka attīstību un pieejamību ietekmējošie
faktori Latvijas reģionos
Stiprās puses Vājās puses Augstas kvalitātes vispārējās izglītības
pieejamība Latvijas reģionos, ja izglītojamais
pats ir gatavs iesaistīties un to apgūt;
Konkurētspējīga augstākā izglītība lielā daļā
augstāko izglītības iestāžu salīdzinot ar citām
valstīm;
Veikti ievērojami ieguldījumi izglītības (t.sk.
profesionālās izglītības) materiāli tehniskajā
infrastruktūrā (specializētas iekārtas, kabineti
u.c.);
Vairākas Latvijā dzīvojošo cilvēku mentalitātes
iezīmes, t.sk. radošums, darba kultūra,
uzņēmība un centība, lokālpatriotisms – kā
resurss un potenciāls;
Svešvalodu zināšanu līmenis (t.sk. apgūto
svešvalodu skaits) Latvijas iedzīvotājiem –
augstāks nekā vidēji citās ES valstīs;
Interneta, IKT un sociālo mediju ietekmes
pieaugums (attālinātā darba iespēju
paplašināšanai);
Liela daļa darba devēju pievērš lielu uzmanību
cilvēkresursu vadības politikai (kas sekmē
darbinieku piesaisti un noturēšanu);
Dažādu izglītības, biznesa uzsākšanas,
pieredzes apmaiņas u.c. atbalsta finanšu
instrumentu un programmu pieejamība Latvijā
(kas nav daudzās citās ES valstīs).
Negatīvā demogrāfiskā situācija un
prognozes vēl vismaz tuvākos 5-8 gadus;
Izglītības un zinātnes nepietiekoša saikne ar
tautsaimniecības situāciju, darba tirgus
prasībām;
Mācību satura un procesa pārāk liela
koncentrēšanās uz zināšanu apguvi un
iegaumēšanu, nevis uz prasmju, iemaņu un
attieksmju attīstīšanu;
Zema jauniešu kritiskā masa, no kuras var
veidoties augsti kvalificēti darbinieki;
neadekvāti augstas ambīcijas par darba
piedāvājumu un algas apmēru;
Vispārējā sociāli ekonomiskā situācija
valstī un reģionos bieži nav
konkurētspējīga;
Lielas daļas pedagogu psiholoģiska
pretestība, bailes, negatavība kompetenču
pieejas ieviešanai izglītībā;
Ģimenes (vecāki) nepietiekoši izprot savu
lomu uzņēmējspējīgas personības
veidošanā jau no bērnības (nepārdomāta
audzināšanas un attīstības vide ģimenē);
Darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma
attiecības nesabalansētība;
Darba devēju ierobežotās iespējas
darbinieku motivēšanas viedu un iespēju
ziņā;
Vietējo pašvaldību ierobežotās finansiālās
iespējas vai politiska neatbildība nodrošināt
kvalitatīvu inženiertehnisko, sociālo,
izglītības, kultūras, sporta, biznesa atbalsta
u.c. infrastruktūru vietējā mērogā;
Nepietiekošas karjeras izglītības aktivitātes
visos vecumposmos un nepietiekoši attīstīta
duālās apmācības sistēma profesionālajā
izglītībā Latvijā;
Profesionālās izglītības zems prestižs.
Iespējas Draudi Paradigmas maiņa izglītībā - efektīva uzsāktās
izglītības sistēmas reformas pabeigšana,
Demogrāfijas pasliktināšanās;
Iedzīvotāju masveidīga emigrācija uz
113
ieviešot kompetencēs balstītu izglītību Latvijā
(jo sevišķi vispārējās izglītības un
profesionālās izglītības posmā);
Uz kompetenču attīstību tendētas un darba
tirgus prasībām atbilstošas pieaugušo izglītības
(mūžizglītības) sistēmas uzlabošana un
nodrošināšana;
Karjeras izglītības, duālās apmācības,
mūžizglītības procesu pilnveide, t.sk.
stratēģiska plānošana un efektīva realizācija
Pārdomāta imigrācijas politikas veidošana
kvalificēta darbaspēka piesaistei
Attālinātā darba iespēju paplašināšana
(piemēram, reģionā dzīvojošs un strādājošs
cilvēks strādā Rīgas uzņēmumā, izmantojot
savu intelektuālo potenciālu un IKT iespējas;
Interneta, IKT un sociālo mediju plašāka
izmantošana (piemēram, reģionā esošs
uzņēmums pārdod savus produktus ar interneta
starpniecību visā pasaulē);
Elastīgāku darba formu ieviešana (jauna veida
darba līgumi u.c.);
Jaunu biznesa modeļu radīšana un realizācija -
jaunas biznesa struktūras uzņēmumos;
Sadarbības uzlabošana starp izglītības
iestādēm, valsts institūcijām, pašvaldībām un
uzņēmējiem).
ārzemēm;
Neveiksmīga izglītības sistēmas reforma,
t.sk. nespēja sekmīgi ieviest kompetenču
pieeju izglītībā tuvāko gadu laikā;
Latvijas valsts tēla pasliktināšanās ES un
globālā mērogā;
Valsts nodokļu politikas un darba
likumdošanas nepārdomātas un negatīvas
izmaiņas;
Sociālās politikas (t.sk. sociālo pabalstu)
nepārdomāta attīstība, neveicinot katra
indivīda motivāciju meklēt darbu vai
dibināt savu uzņēmējdarbību;
Darba devēju prasību līmenis kļūst pārāk
augsts, bet piedāvājums (algas apmērs,
sociālās garantijas utt.) darba ņēmējam
pārāk zems, salīdzinot ar līdzīgiem darba
devējiem ārzemēs
Avots: autores veidots
Balstoties uz promocijas darba 1.nodaļā veikto profesionālās izglītības vidi
ietekmējošo ārējo faktoru aprakstu, autore izveidojusi 2.12. tabulu.
2.10.tabulā apkopoti svarīgākie politiskie, ekonomiskie, sociālie un
tehnoloģiskie faktori un to ietekme uz profesionālo izglītību.
2.10. tabula
Profesionālās izglītības vidi ietekmējošo ārējo faktoru PEST analīze
Politiskie faktori (to ietekme) Ekonomiskie faktori (to
ietekme)
o Profesionālās izglītības iestāžu piederība
pie IZM (+/-);
o Augstākstāvošajos plānošanas
dokumentos (piem., Latvijas stratēģiskais
dokuments „Latvija 2030”„Izglītības
attīstības pamatnostādnēs 2014.-
2020.gadam”, “Pieaugušo izglītības
pārvaldības modeļa ieviešanas plānā
2016.-2020.gadam” u.c.) noteiktās
prioritātes un uzdevumi (+);
o Profesionālā izglītība kā politiska
prioritāte ES, valsts un reģionālā mērogā
(+);
o Izglītības programmu daļēja atbilstība
reģiona vajadzībām (+/-);
o Reglamentējošā likumdošana izglītības
iestāžu sniegto pakalpojumu jomā (+/-);
o Ekonomiskā situācijas
nestabilitāte, augsts bezdarba
līmenis, zema iedzīvotāju
maksātspēja (-);
o Iedzīvotāju, t.sk. esošo un
potenciālo profesionālās izglītības
iestāžu studentu emigrācijas no
Latvijas (un no ne-Rīgas reģiona
uz Rīgu) tendences (+/-);
o Investīciju piesaistes iespējas no
ES struktūrfondiem profesionālās
izglītības sistēmas uzlabošanai,
tehnoloģiskās vides un vispārējās
infrastruktūras attīstībai (+);
o Studētgribētāju pieprasījuma
svārstības saistībā ar studinu
maksas apmēru (-);
2.9. tabulas turpinājums
114
o Pašvaldību izpratne par profesionālās
izglītības nozīmi un politisks atbalsts (+).
o Savu finanšu resursu ieguldīšana
un ārējā (ES fondu u.c.)
finansējuma piesaiste
profesionālās izglītības
Sociālie faktori (to ietekme)
Tehnoloģiskie faktori (to
ietekme)
o Negatīva demogrāfiskā situācija un
studentu skaita samazināšanās (-);
o Profesionālās izglītības tēls, prestižs un
reputācija sabiedrībā (+/-);
o Absolventu un darba devēju atsauksmes
(+/-);
o Masu mediju viedoklis, reklāma un PR
(+/-);
o Jēdziena “zināšanas” būtības maiņa (ja
agrāk ar to saprata “faktu, datu un
informācijas atcerēšanās un pārvaldīšanas
spējas”, tad 21.gs. par zināšanām var
uzskatīt tikai tos “faktus, datus un
informāciju, kas pārbaudīta praktiski” (es
“zinu” = es to esmu “piedzīvojis,
izmēģinājis, pārbaudījis”) (+/-);
o Nepietiekoša 3-pusējā sadarbība:
profesionālās izglītības iestādes –
pašvaldība (valsts) – uzņēmēji (-);
o Iedzīvotāju vispārēja nomāktība,
pesimisms, neticība nākotnes
uzlabojumiem personīgajā dzīvē (-);
o Profesionālās izglītības iestāžu mācībspēku
nepietiekoša kompetence IKT pielietošanā
ikdienā, biznesā un profesionālās izglītības
mācību procesā (-).
o Tehnoloģiju pilnveide un attīstība
profesionālās izglītības iestāžu
piedāvāto pakalpojumu jomā (+/-);
o Informācijas un komunikācijas
attīstība, informācijas apmaiņas
ātruma palielināšanās, plašākas
komunikācijas iespējas, pateicoties
Internetam un IKT (+/-);
o Inovatīvo tehnoloģiju ieviešanas
potenciāls (+/-);
o Tehnoloģiju ietekmētas jaunu
uzņēmumu vadības inovācijas,
jaunu darba formu ieviešana (t.sk.
attālinātā darba iespējas) (+).
Avots: autores veidots
Autore veicot profesionālo izglītību ietekmējošo ārējo faktoru analīzi un
salīdzinājumu arī vairākās ES valstīs, izdarījusi secinājumus par labākās prakses
pārņemšanu un integrēšanu šī promocijas darba ietvaros veidotajā kvalificēta
darbaspēka piesaistes mehānismā reģioniem Latvijā. Divi no būtiskākajiem
profesionālās izglītības rezultātus un panākumus ietekmējošajiem faktoriem ir :
1) karjeras izglītības pieejamība un realizācija visos vecumposmos,
2) profesionālās izglītības posmā pieejamā duālā apmācība. Šiem diviem
faktoriem autore pievēršas detalizētāk nākošajās apakšnodaļās.
2007.gadā veiktajā pētījumā Latvijas Universitātes “Profesionālās un augstākās
izglītības programmu atbilstība darba tirgus prasībām” darba devēji kā vienu no
pamatproblēmām atzīmē nepietiekamas praktiskās iemaņas apgūtajā specialitātē.
Arodizglītību un profesionālo vidējo izglītību ieguvušo darbinieku praktiskās iemaņas
2.10. tabulas turpinājums
115
neapmierina darba devējus apmēram 65% gadījumu, augstāko izglītību ieguvušo
darbinieku – 53% gadījumu. Iebildumi pret augstākās izglītības programmu absolventu
teorētisko sagatavotību darba devējiem ir 11% gadījumu, pret profesionālo vidējo
izglītību ieguvušo darbinieku teorētisko sagatavotību – 21% gadījumu, pret
arodizglītību ieguvušo darbinieku sagatavotību – 37% gadījumu (LR LM, 2007).
Ja pieņemam, ka izglītības procesā vienlīdz svarīgi ir visi 3 galvenie aspekti -
gan 1) sistematizētu zināšanu apguves, gan 2) prasmju apguves un 3) attieksmju
veidošanas process un tā rezultāts; ka izglītības procesam jāietver arī daudzpusīgs
audzināšanas darbs un ka izglītības rezultāts ir personas zināšanu, prasmju un
attieksmju kopums, tad jāsecina, ka būtiskas trūkumu un nepilnību jomas mūsdienu
Latvijas izglītības sistēmā saistītas ar:
Karjeras izglītību (pirmskolas, pamata un vidējās izglītības posmā) un
Duālo apmācību (kā vidējās un augstākās profesionālās izglītības neatņemamu
sastāvdaļu
Autore uzskata, ka pastiprināta pievēršanās šo 2 problēmjomu veicināšanai
Latvijā ir vienīgā iespēja sekmīgi virzīties uz valsts noteiktajiem izglītības un
tautsaimniecības attīstības mērķiem. Karjeras izglītības veicināšana un duālās
apmācības sistēmas uzlabošana Latvijā lielā mērā ir atkarīga no iesaistīto pušu regulāras
komunikācijas un sadarbības uzlabošanas, kas ir arī šī promocijas darba viens no
uzdevumiem, izstrādājot priekšlikumu iesaistīto pušu komunikācijas un sadarbības
platformai.
2.2 Karjeras izglītība un duālā apmācība uzņēmējdarbības vajadzībām reģionos
Mūsdienās karjeras jēdziena saturs ir ievērojami paplašinājies. Ja sākotnēji
jēdzienu “karjera” skaidroja un asociēja ar sekmīgu darbošanos kādā profesionālajā
jomā, kurā ir iespējama izvirzīšanās, slavas un popularitātes sasniegšana, tad tagad
termins “karjera” ir jāsaprot ne vien kā izaugsme profesionālajā jomā, bet arī kā
likumsakarīga personības izaugsme un nodarbošanās secīga maiņa visas dzīves garumā.
Karjera ir personības mērķtiecīgs, jēgpilns visas dzīves gājums, kurā summē- jas visas
indivīda dzīves lomas, brīvā laika aktivitātes, mācības un darbs. Cilvēks var sevi īstenot
divos profesionālās karjeras veidos 14:
Vertikālā karjera ir saistīta ar cilvēka virzību pa karjeras hierarhijas kāpnēm
vertikāli uz augšu, ieņemot arvien augstākus un atbildīgākus amatus ar tam atbilstoši
augstāku atalgojumu un attiecīgi augstākām kompetences prasībām. Šajā karjeras veidā
indivīds parasti specializējas kādā noteiktā sfērā un var sasniegt reti sastopamu izcilību
savā profesionālajā darbībā, piemēram, izcils ķirurgs vai panākumiem bagāts advokāts.
Horizontālā karjera ir process, kurā cilvēks profesionāli paplašina savu
kvalifikāciju, kā arī ceļ un nostiprina savu vērtību darba tirgū. Darbinieka ieguvums ir
jauna pieredze, apmācība un nebijuši izaicinājumi. Šis karjeras veids ļauj darbiniekiem
papildināt un padziļināt savas profesionālās amata kompetences un radīt pievienotās
vērtības savai darba ikdienai.
Mūsdienās sekmīga profesionālā karjera ir divpusējas sadarbības rezultāts, kas ir
ieguvums gan darbiniekam, kurš ir motivēts un realizē savas ieceres un ambīcijas, gan
arī darba devējam, kurš saņēmis paaugstinātu produktivitāti no lojāla darbinieka.
Svarīgi, lai cilvēks strādātu darbu, kas viņam sniedz gan morālu gandarījumu, gan
pietiekamu finansiālu nodrošinājumu. Gandarījuma un apmierinātības sajūtu cilvēkam
var sniegt darbs, kurā viņam ir iespēja īstenot savas spējas un potenciālu. Tas nodrošina
cilvēka pozitīvu attieksmi pret savu darbu un darba pienākumiem, kā arī garantē augstu
14
Avots: LU Karjeras centrs - http://www.karjera.lu.lv/studentiem/padomi-raksti-un-intervijas/
116
darba produktivitāti un kvalitāti. Strādājot darbu, kas pienācīgi tiek atalgots, cilvēks
jūtas novērtēts un apmierināts. Pietiekams finansiāls nodrošinājums cilvēkam dod
iespēju uzturēt sevi un savu ģimeni, pilnvērtīgi un kvalitatīvi atpūsties, attīstīties garīgi,
personiski un profesionāli. Arī studijas un mācības ir darbs. Lai neatpaliktu no pastāvīgi
mainīgās darba pasaules un saglabātu savu konkurētspēju darba tirgū, mūsdienās
ikvienam ir jāmācās nepārtraukti, visas dzīves garumā. Izvēloties savas profesionālās
karjeras virzienu un profesiju, jāņem vērā trīs būtiski nosacījumi:
lai profesija būtu interesanta un saistoša,
lai profesija atbilstu spējām,
lai varētu atrast darbu šajā profesijā.
Bez tam jēdziens “karjera” ietver arī citas nozīmīgas cilvēka dzīves jomas
(VIAA, 2009):
Ģimene. Ģimenes dzīve ir viena no svarīgākajām cilvēka dzīves jomām.
Ģimene un attiecību veidošana nereti prasa ļoti daudz laika, pūļu un enerģijas, taču
tikpat bieži tā ir arī neaizvietojams atbalsts grūtos brīžos. Ir cilvēki, kuri tieši šai dzīves
jomai ir izvēlējušies veltīt lielāko sava laika, spēku un enerģijas daudzumu. Šī ir ne tikai
personīgi, bet arī sabiedriski nozīmīga izvēle, jo bērnu audzināšana ir
“kapitālieguldījums” kā savas ģimenes, tā arī visas sabiedrības nākotnē.
Garīgums. Tas ir laiks un nodarbes, kuras mēs veltām savai dvēselei un garīgai
izaugsmei. Katram tās var būt atšķirīgas. Šī ir joma, kas sniedz iespēju pilnveidot
pašiem savu garīgo pasauli un pasauli ap mums. Ikvienam cilvēkam ārpus darba un
ārpus ģimenes ir nepieciešams laiks, kuru veltīt sevis bagātināšanai, pilnveidošanai un
attīstībai.
Pilsoniskums. Tas ir laiks un enerģija, kuru veltām sabiedrībai un labajiem
darbiem. Daudzi aktīvi iekļaujas valsts politiskajā dzīvē un ir aktīvi savas valsts vai
novada patrioti, citi ir gatavi darboties sabiedriskajās organizācijās un brīvprātīgo
kustībā, nodarboties ar labdarību. Katram cilvēkam vajadzība just sevi kā sabiedrības
daļu ir atšķirīga, taču tā ir ikviena cilvēka dzīves sastāvdaļa
Brīvais laiks. Lai cilvēks justos labi un varētu ķerties pie darba ar entuziasmu
un pilnu atdevi, ir jāspēj atlicināt brīdi atpūtai. Veidi, kā mēs atpūšamies un aizpildām
brīvo laiku, var būt ļoti dažādi. Svarīgākais, lai cilvēkam būtu šis brīvais laiks un lai
viņš to varētu aizpildīt atbilstoši savām vēlmēm un vajadzībām. Tāpat svarīgs ir fakts,
ka brīvais laiks un dažādi vaļasprieki cilvēkiem sniedz iespējas īstenot tās viņu
intereses, kuras nevar īstenot darbā.
Karjeras attīstības atbalsta pakalpojumu un karjeras izglītības pieejamība ir
būtiska mūsdienu dzīves sastāvdaļa un kvalificētu darbinieku veiksmīgas veidošanās
priekšnoteikums. Atbalsts karjeras attīstībai ir īpaši nozīmīgs sociāli ekonomisko
pārmaiņu laikā, kas cilvēkam rada neskaidras darba perspektīvas, palielina sociālās
atstumtības risku. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt pieeju tādiem karjeras atbalsta
pakalpojumiem, kas cilvēkam palīdz apgūt karjeras vadības prasmes dzīvei mūsdienu
sabiedrībā 21.gadsimtā. Jāapzinās, ka katrs pats ir atbildīgs par prasmju apguvi savas
izglītības un karjeras virziena izvēlei (LR MK, 2015).
Profesionālā orientācija (jeb karjeras izglītība) ir sabiedrības, valsts mērķtiecīga
darbība jaunatnes sagatavošanā profesijas izvēlei, ievērojot personības īpatnības, kā arī
situāciju darba tirgū; palīdzības sniegšana jaunatnei un pieaugušajiem profesijas izvēlē
un iekārtošanā darbā. Profesionālā orientācija ir jāaplūko kā pakalpojumu vienots
komplekss, kas sevī ietver: profesionālo informāciju, arodkonsultēšanu, profesionālo
atlasi un pasākumus jaunatnes adaptācijas darbam.
117
Pēc Eiropas Izglītības Fonda datiem (2012), Latvija pēc jauniešu iesaistīšanas
profesionālajā izglītībā – salīdzinājumā ar pārējās ES dalībvalstīm - ir trešajā vietā no
beigām. Tas vēlreiz apstiprina profesionālās izglītības ne pārāk lielo popularitāti
Latvijā.
Par karjeras attīstības atbalsta sistēmas darbību Latvijā atbildīgas ir IZM un LM
saskaņā ar MK 2006. gada 29.marta rīkojumā Nr. 214 Par koncepciju "Karjeras
attīstības atbalsta sistēmas pilnveidošana" noteikto. Koncepcijā ir paredzēts, ka
Izglītības un zinātnes ministrija ir atbildīga par valsts izglītības politikas izstrādi un
ieviešanu, kā arī koordinē karjeras izglītības īstenošanu visā izglītības sektorā.
2015.gadā Latvijā tika izstrādāts Karjeras izglītības īstenošanas plāns valsts un
pašvaldību vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs 2015.-2020.gadam. Darba
procesā tika noskaidrots, ka viens no būtiski uzlabojamiem jautājumiem ir karjeras
izglītības un karjeras attīstības atbalsta pakalpojumu pārvaldības un īstenošanas
vadības pilnveide.
Lai nodrošinātu karjeras vadības prasmju apguvi izglītojamajiem valsts un
pašvaldību dibinātajās vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs, vairāki aspekti
saistīti ar iesaistīto pušu sadarbības un komunikācijas uzlabošanas jautājumiem, t.sk.
jāvienojas par ekonomiski pamatotu karjeras izglītības un karjeras attīstības
atbalsta īstenošanas modeli, kas aptver gan pārvaldību (pašvaldību atbildīgās
personas), gan īstenošanas vadību (izglītības iestāžu vadītāji) un pašu
īstenošanas procesu (skolotāji, pedagogi karjeras konsultanti un citi izglītības
iestāžu karjeras atbalsta speciālisti);
jāveicina vispārējās un profesionālās izglītības iestāžu sadarbības paplašināšana
ar darba pasauli (sadarbībā ar nozaru profesionālajām organizācijām un
uzņēmumiem ir jāorganizē nacionālie profesionālās meistarības konkursi, lai
celtu profesionālās izglītības iestāžu prestižu, izglītojamo pašapziņu, uzņēmību
un motivāciju labāk apgūt mācību programmu, vairotu konkurētspēju, pārejot uz
darba tirgu; labākajiem izglītojamiem ir jānodrošina iespējas piedalīties
starptautiskajos jauno profesionāļu meistarības konkursos; nacionālo
profesionālās meistarības konkursu ietvaros jāorganizē profesiju, nozaru jaunāko
tehnoloģiju paraugdemonstrējumi inženierzinātņu programmu un profesionālās
izglītības pievilcības celšanai, paralēli ir jāorganizē semināri pedagogiem,
vecākiem un citiem konkursu apmeklētājiem);
jāveido jauni daudzveidīgi informatīvie un metodiskie resursi, kā arī jāaktualizē
un jāpilnveido jau esošie (lielā mērā tieši e-vidē, kas būtiski ietekmē karjeras
izglītības un karjeras attīstības atbalsta pieejamību un īstenošanas kvalitāti visos
Latvijas novados - sadarbībā ar nozaru profesionālajām organizācijām un darba
devējiem, jāizstrādā visaptverošs resurss pakalpojumu sniedzēju un izglītojamo
vajadzībām, kas ietvertu visas karjeras plānošanas jomas, informāciju par
izglītības iespējām un darba pasauli, kā arī jānodrošina regulāra informācijas
aktualizācija tajā.
2.18. attēlā shematiski parādīta karjeras attīstības atbalstā iesaistīto pušu
atbildības jomas un sadarbība, kā to paredz „Karjeras izglītības īstenošanas plāns valsts
un pašvaldību vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs 2015.-2020.gadam”. Kā
galvenās iesaistītās puses darbojas: 1) VIAA (valsts līmeņa partneris), 2) pašvaldība
(vietējā līmeņa partneris, kurš tiek pārstāvēts caur pašvaldības izglītības iestādēm), 3)
citi (NVA, jaunatnes centri, izglītības pārvaldes, darba devēji, nozaru asociācijas un
privātie partneri, kā arī augstskolas, koledžas un profesionālās izglītības iestādes).
118
2.18. attēls Karjeras attīstības atbalstā iesaistīto pušu atbildības jomas un
sadarbība Avots: karjeras izglītības īstenošanas plāns valsts un pašvaldību vispārējās un
profesionālās izglītības iestādēs 2015.-2020.gadam (MK rīkojums nr.821, 2015)
Karjeras izglītība un karjeras atbalsta pasākumi ir nozīmīgs priekšnosacījums
jauniešu apzinātai izglītības un turpmākās karjeras izvēlei. IZM sadarbībā ar
iesaistītajiem partneriem turpina uzsākto darbu, lai paplašinātu Karjeras attīstības
atbalsta sistēmas (KAAS) koncepciju, īpaši uzsverot karjeras izglītības nozīmi gan
vispārējā, gan profesionālajā, gan augstākajā izglītībā, kā arī lai stiprinātu nozaru un
darba devēju iesaisti profesiju pasaules izzināšanā, novēršot atbildīgo un iesaistīto
institūciju nepietiekamo un atšķirīgo izpratni par KAAS mērķa grupām un attiecīgo
pakalpojumu veidiem, nepietiekamo starpnozaru sadarbības koordināciju un resursu
sadrumstalotību. Īstenojot karjeras izglītības atbalsta pasākumus, t.sk. augstākās
izglītības iestādēs, lai mazinātu izglītības programmu nepabeigušo izglītojamo skaitu,
veicināma sadarbība ar nozares uzņēmumiem tehniskās un intelektuālās jaunrades
pasākumu īstenošana vides un dabaszinātņu, matemātikas un informācijas tehnoloģiju,
inženierzinātņu, būvniecības, veselības aprūpes un vides aizsardzības jomā. Sadarbība
ar darba devējiem paaugstina profesionālās izglītības pievilcību un motivē skolēnus
iegūt augstāko izglītību. Kvalitatīvas karjeras izglītības īstenošanai izglītības sistēmā
pedagogiem šobrīd ir nepietiekamas profesionālās kompetences karjeras pasākumu
īstenošanā, t.sk. komunikācijā, informācijas apstrādē un darbā ar IKT. Kopš 2012.gada
1.septembra Latvijas vispārizglītojošajās skolās ir nodarbināti 54 karjeras konsultanti.
Izglītības attīstības pamatnostādņu 2014.-2020.gadam 2. apakšmērķa "Indivīdu
prasmes: veicināt vērtībizglītībā balstītu indivīda profesionālo un sociālo prasmju
attīstību dzīvei un konkurētspējai darba vidē" rīcības virzieni ietver karjeras izglītības
atbalsta sistēmas izveidi, karjeras izglītības attīstību un pakalpojumu pieejamības
paplašināšanu pamatā vispārējā un profesionālajā izglītībā visā Latvijā. Tāpat šī rīcības
virziena ietvaros ir paredzēts nodrošināt karjeras izvēles pasākumus jauniešiem, t.sk.
profesiju un darba vērošanas pasākumus, karjeras dienas, labās prakses piemēru
demonstrēšanu sadarbībā ar darba devējiem. Šie pasākumi sekmēs priekšlaicīgi mācības
pametušo skaita samazināšanos, sekmējot mērķtiecīgu turpmākās izglītības/profesijas
izvēli atbilstoši prasmēm, zināšanām un interesēm, kā arī paaugstinās jauniešu
konkurētspēju darba tirgū.
119
Autores pētnieciskā darba rezultātā izveidotajā sadarbības platformā (skatīt
promocijas darba 3.nodaļā) iekļautie sadarbības partneri lielā mēra saskan ar 2.18.attēlā
norādīto informāciju, taču papildus uzsvaru autore liek uz profesionālās izglītības
iestāžu iesaisti un atbildību. Promocijas darba autore apkopojusi un pētījusi karjeras
izglītības sistēmu piemērus dažādās pasaules valstīs – skatīt 2.11. tabulu.
2.11. tabula
Karjeras izglītības piemēri dažādās pasaules valstīs
Valsts Profesionālās orientācijas jeb Karjeras izglītības raksturojums
Austrija Karjeras ievirze skolu izglītībā: Karjeras norādījumi Austrijas skolās
tiek organizēti saskaņā ar trīs līmeņu modeli: karjeras skolotāji sniedz
individuālo konsultāciju; konsultācijas sniedz studentu konsultanti;
un abas no tām ir papildinātas ar Skolu psiholoģijas dienestu, kas var
piedāvāt specializētu palīdzību. Tos papildina skolotāju un citu
personu aģentūras ārpus skolas. Karjeras centru universitātes tīkls ir
izveidots un sniedz norādes par profesijas izvēli. Turklāt šie centri ir
informācijas punkti dažādām nodarbinātības un prakses iespējām un
ir dzīva saikne ar uzņēmējdarbību. Izglītības ministrija ir izveidojusi
sešus psiholoģiskās studentu konsultāciju dienestu centrus, lai
palīdzētu studentiem un topošajiem studentiem gan universitātēs, gan
koledžās. Galvenie informācijas sniedzēji par karjeru skolu līmenī ir
pedagoģiskie padomdevēji.
Vācija Būtībā karjeras izglītības var iedalīt divās nozarēs: profesionālā
orientācija un arodorientācija. Profesionālā orientācija vērsta uz
jauniešiem. Lielākoties, skolas un vietējās Nodarbinātības aģentūras
ir atbildīgas par šo nozari. Viņu sadarbība ir balstīta uz
pamatnolīgumu starp federālās Nodarbinātības aģentūras un
pastāvīgās konferences par izglītības un kultūras lietu Vācijas
Federatīvajā Republikā. Privātais sektors ekonomikā (uzņēmumi,
asociācijas, kameras) ir galvenais partneris. Tie piedāvā dažādas
aktivitātes, piemēram, atvērto durvju dienas vai praksi skolēniem.
Arodbiedrības atbalsta dialogu starp skolām un uzņēmumiem. Tie
sniedz informāciju par profesionālo orientāciju izmantojot darba
grupas "skolā un darba vidē" (attiecīgajos reģionos) / un piedāvā
mācību kursus.
Dānija Pastāv divu veidu orientācijas centri:
Jauniešu vadlīniju centri, kas atbild par vadlīnijām attiecībā
uz pāreju no obligātās izglītības līdz jauniešu izglītībai un
ārpakalpojumus jauniešiem ārpus izglītības un nodarbinātības.
Reģionālie vadlīniju centri, kas atbild par vadlīnijām attiecībā
uz pāreju no jauniešu izglītības uz augstāko izglītību.
Lai nodrošinātu, ka visiem pilsoņiem ir piekļuve kvalitatīvai
informācijai par izglītību un profesiju, Izglītības ministrija nodrošina
valsts internetā balstītu vadlīniju portālu.
Igaunija Karjeras pakalpojums satur- karjeras izglītību, karjeras informāciju
un karjeras konsultāciju - tās izveidošana un nodrošināšana. Tas var
ietvert pakalpojumus skolās, universitātēs, koledžās, mācību iestādēs,
valsts nodarbinātības dienesti, un uzņēmumi, kopienas sektorā un
privātajā sektorā. Nodrošināšana un attīstība karjeras pakalpojumiem
tiek finansēta no valsts un pašvaldību budžeta; ievērojams atbalsts
nāk no Eiropas Mūžizglītības programmas un struktūrfondiem.
120
Valsts Profesionālās orientācijas jeb Karjeras izglītības raksturojums
Holande 8. klasē skolēns saņem pamatskolas rakstisku vērtējumu. Ar tā
palīdzību var sākt meklēt skolu, kas būtu piemērota skolēnam.
”Pamatskolas padoms” ir profesionāls vērtējums. Šis vērtējums tiek
balstīts uz: atzīmēm, ko skolēns ieguvis; rezultāti, kas iegūti citos
testos; kāds ir skolēns klasē; nosliece un kādiem noteiktiem
priekšmetiem. Šis vērtējums tiek oficiāli izdots uz papīra.
Somija Ir izveidotas divas sistēmas: izglītības iestādēm galvenā atbildība ir
konsultēt skolēnus un studentus, un karjeras nodarbinātības dienesti ir
paredzēti ārpus izglītības un apmācības sistēmā. Skolēniem tiek
garantēts, ka tie saņems norādījumus konsultācijas studiju laikā un
gala cikla izglītošanās posmā. Skolēniem un viņu vecākiem ir
jāsaņem visa informācija par skolu un skolēnu iegūtajām zināšanām,
kādas iespējas tam ir un to ietekmi nākotnei.
Austrālija Austrālijā profesionālās izglītības sistēma tiek saukta par VET-
Vocational education and training. VET nodrošina prasmes un
kvalifikācijas visiem nodarbinātības veidiem, izņemot tos, kur ir
nepieciešama augstākā izglītība. Sistēmas elastīgums studentiem ļauj
studēt vienu vai divas profesijas vienlaicīgi, lai iegūtu īpašas prasmes
un zināšanas. Privātās apmācību organizācijas, kas ietver sevī
privātās apmācību organizācijas, biznesa koledžas, uzņēmumus,
dažādu nozaru speciālisti, kas piedāvā apmācības un pieaugušo
izglītības organizācijas. Šo organizāciju mērķis ir gūt peļņu. 2008.-
2017. Gadam Austrālijā tiek īstenota programma, kuras iniciatori bija
Austrālijas teritoriālās valdības un šīs programmas ietvaros
Austrālijas vidusskolām tiek piešķirts atbalsts, lai skolās tiktu
izveidotas mūsdienīgas darbnīcas ar mūsdienīgām tehnoloģijām. Lai
sekmētu labākus rezultātus un mudinātu jauniešus iesaistīties un
studēt VET sistēmā, Austrālijā ir izveidota „Profesionālā studentu
balva” un Ministru prezidenta balva par izcilām zināšanām un
prasmēm. Avots: autores izstrādāts
Apkopojot 2.11. tabulā minēto valstu līdzīgās iezīmes, var secināt, ka:
1. veidojot karjeras izglītības sistēmu, jāņem vērā šādi jautājumi:
profesionālās orientācijas pakalpojumiem ir nozīmīga loma katrā attīstītā
sabiedrībā, īpaši tādā, kurā notiek straujas ekonomiskās un sociālās
pārmaiņas;
profesionālās orientācijas sistēmai ir liela loma katras valsts kvalitatīva
darbaspēka nodrošināšanai;
profesionālā orientācija ir piesaistīta dažāda līmeņa skolām (pamatskolas,
vidusskolas, koledžas u.c.);
visās analizētajās valstīs galvenokārt ir izplatīti gan skolas psihologi, gan
skolai nepiesaistīties psihologi, kuri palīdz jauniešiem izvēlēties
profesionālās karjeras ievirzi;
galvenie mērķi un elementi valstu profesionālās orientācijas vadlīniju
reformās ir saskaņoti ar ES rezolūciju par Mūžizglītības vadību (EP, 2008).
2. Profesionālās orientācijas pakalpojumi pamatā ir bezmaksas un tiek finansēti no
valsts, pašvaldību budžetiem, kā arī no ES piesaistītā finansējuma.
2.11. tabulas turpinājums
121
3. Lai noskaidrotu, kādas prasmes tieši ir nepieciešamas darba tirgū, visās analizētajās
valstīs izglītības iestādes sadarbojas ar darba devējiem,
4. Lai jaunieši iegūtu vairāk informācijas par karjeras izglītību un tās sniegtajām
iespējām, pastāv dažādi modeļi un apakšsistēmas, kas popularizē karjeras izglītību
jauniešu vidū (stāsta par karjeras izglītības būtību un lomu, kā arī ko jaunietis
praktiski no tās var gūt).
5. Gandrīz visās analizētajās valstīs profesionālās orientācijas sistēmā iestrādāts kāds
posms, kas obligāti jāiziet/ jāapgūst visiem bērniem un jauniešiem.
Lai rastu kopējo izpratni par karjeras atbalsta komplekso raksturu, promocijas
darba autore norāda karjeras atbalsta galvenos elementus:
karjeras informācija - nepieciešama, lai plānotu, uzsāktu profesionālo darbību un
noturētos darba tirgū. Tā iekļauj informāciju par profesijām, prasmēm, karjeras
ceļiem, izglītības iespējām, darba tirgus attīstības tendencēm un nosacījumiem,
izglītības iestādēm, nevalstisko organizāciju sniegtajiem pakalpojumiem. Šis ir
pamats atbalsta sistēmai;
karjeras izglītība – izglītības iestādēs mācību procesā integrēti pasākumi, kurus
nodrošina skolotāji, karjeras konsultanti un citi speciālisti. Tas sniedz iespēju
skolēniem un studentiem izprast savas spējas un intereses, savu motivāciju,
vērtības un kādu tālākās izglītības un karjeras virzienu izvēlēties. Īstenotās
aktivitātes nodrošina jauniešus ar zināšanām par darba tirgu;
karjeras konsultēšana – palīdz personām (jauniešiem un pieaugušajiem)
noskaidrot viņu mērķus un vēlmes, izprast savu identitāti, pieņemt lēmumus un
vadīt karjeru, kas var būt plānota vai neplānota, noskaidrot tuvākās
nodarbinātības mērķus, izprast un atrast darba un prasmju pilnveides iespējas un
apgūt prasmes, kas ir nepieciešamas, lai saglabātu nodarbinātību (CV
sastādīšana, darba intervijas prasmes) (Jaunzeme, 2013).
Karjeras plānošanas kontekstā svarīga ir ne tikai informācijas pieejamība par
profesijām vai darba devēju prasībām, bet arī tās pasniegšanas veids atbilstoši katram
vecumposmam un uztveres īpatnībām. Eiropas Parlaments savā ziņojumā
(2015) uzsver, ka ir svarīga profesionālā orientācija un darba pieredze, augsti
kvalificētiem nodarbinātības konsultantiem veicot individuālu novērtēšanu un sniedzot
karjeras konsultācijas, kas ir orientētas uz individuālām prasmēm, lai nodrošinātu, ka
jaunieši ir ieguvuši atbilstīgu informāciju, konsultācijas un norādījumus, lai izdarītu
pārdomātu izvēli attiecībā uz savu karjeru.
Autore uzskata, ka attīstot karjeras izglītības sistēmu Latvijā, nepieciešams ņemt
vērā citu valstu pieredzi un karjeras izglītības veicināšanas jomā strādājošo Eiropas
mēroga organizāciju pieredzi. Piemēram, Eiropas Mūžilga karjeras atbalsta politikas
tīkls (EMKAPT), kas ir Eiropas Savienības Mūžizglītības programmas finansēts
dalībvalstu sadarbības tīkls (kopš 2007.gada), izstrādājis ieteikumus/pētījumus, kas
veltīti četriem galvenajiem tematiem:
karjeras vadības prasmes un to apguve,
pakalpojumu pieejamība, t. sk. iepriekš iegūtās izglītības akreditēšanas procesā,
sadarbības un koordinācijas mehānismi karjeras atbalsta politikas veidošanai un
tās īstenošanai,
uz pierādījumiem balstītas kvalitātes nodrošināšanas sistēmas izveide
(EMKAPT, 2017).
EMKAPT dalībnieki ir visas ES dalībvalstis, vairākas Eiropas Ekonomikas
zonas valstis un ES kandidātvalstis. Katru no tām reprezentē neliela pārstāvju grupa,
122
kurā darbojas iesaistītās ministrijas, karjeras atbalsta pakalpojumus sniedzošās
institūcijas, iesaistītās nevalstiskās organizācijas, kas apvieno plašāku sociālo partneru
loku un citas ieinteresētās puses. No Latvijas puses EMKAPT darbojas Izglītības un
zinātnes ministrijas, Labklājības ministrijas, Latvijas Karjeras attīstības atbalsta
asociācijas, Nodarbinātības valsts aģentūras un Valsts izglītības attīstības aģentūras
deleģētie pārstāvji, kā arī Eiropas Komisijas Euroguidance tīkla Latvijas nodaļa. Ņemot
vērā to, ka EMKAPT aptver arī daudzu partnerorganizāciju pārstāvjus (t.sk.,
Starptautiskā Izglītības un profesionālās apmācības karjeras atbalsta asociācija, Eiropas
Studentu karjeras atbalsta forums (Fedora), kas tagad ir apvienots ar Eiropas
Starptautiskās izglītības asociāciju, Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs
(Cedefop), Eiropas Izglītības fonds (ETF), Starptautiskais karjeras attīstības un
sabiedriskās politikas centrs (ICCDPP), valsts nodarbinātības dienestu (VND) tīkls,
Euroguidance tīkls, Eiropas Arodbiedrību konfederācija (ETUC), Eiropas Jauniešu
forums), EMKAPT ieteikumi ir pamatoti un saskaņoti ar ES dalībvalstu situācijām.
EMKAPT atziņas un ieteikumi ņemti vērā arī autores izstrādātajā Sadarbības platformā,
piedāvājot konkrētus praktiskus pasākumus sadarbības un komunikācijas uzlabošanai
sociālo partneru vidū, lai veicinātu kvalificēta darbaspēka attīstību un piesaisti
reģioniem Latvijā.
Plānojot savu personīgo dzīvi, veidojot profesionālo karjeru un izvēloties
profesiju, ir svarīgi saprast — ko pats cilvēks GRIB, VAR un ko VAJAG sabiedrībai
(VIAA, 2009).
GRIBU — tās ir cilvēka intereses, vēlmes, centieni, būtiskais dzīvē un darbā.
Iespējams, ka, nosaucot visas savas intereses, vēlmes, nodarbošanos, kas saista, patīk un
ko gribētos darīt, būtu ļoti garš saraksts. Daudziem ir plašs interešu loks, un ir visai
grūti izšķirties, kuru no savām interesēm izvēlēties profesionālajai realizācijai, bet ko
atstāt kā vaļasprieku. Lai pieņemtu pareizo lēmumu, nepieciešams izzināt potenciālās
darbības virziena/profesijas saturu, darba pienākumus un apstākļus.
VARU — tās ir cilvēka prasmes, zināšanas, spējas, īpašības, stiprās puses, kā arī
veselības stāvoklis, visas profesionāli nozīmīgās īpašības. Kad ir noskaidrotas
profesionālās intereses, svarīgi saprast, vai indivīdam piemīt šīm interesēm atbilstošas
spējas. Spējas vispilnīgāk atklājas un attīstās tieši darbībā — mācībās vai jau praktiskajā
darbā.
VAJAG — tās ir profesijas un kompetences, kas konkrētajā vietā un laikā darba
tirgū ir pieprasītas, tātad — kādi speciālisti un kādas kompetences ir nepieciešamas
tagad un tuvākajā nākotnē; tāpēc izvēloties izglītības virzienu ir jāuzzina, kādas
zināšanas un prasmes (kompetences) var apgūt mā- coties/studējot vienā vai otrā
programmā, kuru piedāvā izglītības iestādes. Jāapzinās, ka mainās pašas profesijas, to
saturs un attiecīgi arī kompetences konkrēto darba uzdevumu veikšanai, tāpēc ir jābūt
gatavam arī turpināt mācīties.
Būtisks faktors ir tas, ka 21.gadsimtā, kad situācija pasaulē ir krasi mainījusies,
jo globālā tirgus un uz zināšanām balstītas ekonomikas un sabiedrības apstākļos
indivīdiem ir nepieciešams nepārtraukti uzlabot savas prasmes un apgūt jaunas
kompetences, mainījušās arī karjeras vadības prasmes. Karjeras attīstības atbalstu vairs
nevar uzskatīt vienīgi par lietderīgu atbalstu indivīdam pārejā no viena izglītības līmeņa
uz citu un no mācībām uz darbu. Lai pielā- gotos mainīgajām darba tirgus vajadzībām
un uzņēmumu konkurētspējai, ir jāspēj ātri reaģēt darba vides mainīgajos procesos,
radot efektīvu rezultātu. Ilgstoša mācīšanās ir tieši tas, kas mūsdienās ir kļuvusi par
galveno faktoru konkurences izturēšanā un veiksmē. Lai noturētos darba tirgū,
indivīdam ir pašam jākļūst par savu karjeras resursu un darba vides procesu vadītāju. Ja
indivīds (ne tikai jaunietis, bet arī pieaugušais) nav apguvis karjeras vadības prasmes,
123
viņš arī nespēj īstenot savas personīgās dzīves un savas karjeras veiksmīgu virzību.
Jēdziens karjeras vadības prasmes ir ļoti plašs. Tās tiek uzskatītas par vadošām
individuālām prasmēm, kas palīdz plānot, organizēt, vadīt un kontrolēt savu iekšējo un
ārējo resursu efektīvu izmantošanu dzīves mērķu sasniegšanai, lai ikkatrs spētu
uzņemties atbildību par savas karjeras attīstības vadību mūža garumā (VIAA, 2009).
Aizvien biežāk tiek uzsvērts, ka prasme mācīties, sociālās, pilsoniskās un
starpkultūru prasmes, kā arī iniciatīvas un uzņēmējdarbības gars ir nepieciešams, lai
cilvēks būtu motivēts mācībām, mērķtiecīgi sevi pilnveidotu un spētu atrast un saglabāt
darbu. Šo prasmju apguvē liela loma ir izglītotājiem, jo prasmēm ir jākļūst par galveno
izglītības rezultātu. Katram skolas beidzējam ir jābūt sagatavotam turpmākajam
izglītības posmam vai nodarbinātībai un spējīgam uzņemties atbildību par savu
personīgo lēmumu pieņemšanu un atbilstošu darbību. Lai šo uzdevumu veiktu, ir
jāpilnveido skolotāju kompetences karjeras vadības prasmju apguves integrēšanai
vispārējā izglītības procesā. Modernai, konkurētspējīgai ekonomikai ir vajadzīgi
darbinieki, kam ir prasmes, zināšanas un attieksmes, ko var izmantot jebkurā darba
situācijā, un kam ir spējas un vēlēšanās nepārtraukti pielāgoties un gūt panākumus
mainīgajā pasaulē. Tāpēc nodarbinātībai noderīgās prasmes ir būtiska karjeras vadības
prasmju sastāvdaļa.
Kā norāda VIAA savā pētījumā “Karjeras izglītība skolā” (2009), nodarbinātībai
noderīgās prasmes var iedalīt trīs kategorijās:
Pamatprasmes: komunikācija, informācijas pārzināšana, datu lietošana un
problēmu risināšanas prasmes.
Personības prasmes: pozitīva attieksme, atbildība, elastīgums un mūžizglītība.
Prasmes strādāt komandā: spēja sadarboties ar citiem, iesaistīšanās kopīgā
darbā.
Šis dalījums sasaucas ar paradigmas maiņu izglītībā Latvijā kopumā.
Analizējot dažādus citus pētījumus un materiālus, vēl tiek izdalītas šādas
svarīgas nodarbinātībai noderīgās prasmes, kuras būtu jāuzsver arī karjeras izglītības un
atbalsta procesā:
Pašvaldība — gatavība uzņemties atbildību, elastīgums, pašiniciatīva,
neatlaidība, laika vadība, gatavība uzlabot savus rezultātus, pamatojoties uz
atgriezenisko saiti, reflektīvo mācīšanos.
Komandas darbs — cieņa pret citiem, sadarbošanās, pārliecināšana, diskusiju
veicināšana, visu savstarpējās atkarības apzināšanās.
Izpratne par biznesu un klientu — pamatzināšanas par biznesa panākumu
galvenajiem virzītājiem, tajā skaitā par inovāciju nozīmi un pārdomātu risku
uzņemšanos, un vajadzība gandarīt klientu un veidot klienta lojalitāti.
Problēmu risināšana — faktu un situāciju analīze un radošās domāšanas
lietošana atbilstošu risinājumu veidošanā.
Komunikācija un rakstīt un lasīt prasme — rakstīt-lasīt prasmes lietošana,
spēja radīt skaidru, strukturētu rakstu darbu un mutvārdu prasme, tajā skaitā klausīšanās
un jautājumu uzdošana.
Skaitīt prasmes lietošana — manipulācijas ar cipariem, vispārējas
matemātiskas zināšanas un to izmantošana praktiskā kontekstā (mērīšana, svēršana,
aprēķināšana un formulu lietošana).
Informācijas tehnoloģiju izmantošana — IT pamatprasmes, tajā skaitā
iemaņas teksta apstrādē, failu vadībā un interneta meklētājprogrammas izmantošanā.
Iniciatīva un uzņēmējdarbība — spēja demonstrēt inovatīvu pieeju, radošumu,
sadarbošanos un riska uzņemšanos.
124
Veiksmīga karjera ir saistīta ar cilvēka personības faktoriem ne mazāk kā ar
izglītību un intelektu. Nodarbinātībai noderīgās prasmes ietver arī personības īpašības,
kas veicina vispārējo nodarbinātību: lojalitāte; atbildība un saistību ievērošana;
godīgums un integritāte; entuziasms; uzticamība; prasme sevi prezentēt; veselais
saprāts; pašcieņa; humora izjūta; līdzsvarota attieksme pret darbu un ģimenes dzīvi;
spēja pārvarēt grūtības; motivācija; spēja pielāgoties. Visu šo īpašību pamatā ir jābūt
pozitīvai attieksmei: “es varu” pieeja, gatavība ņemt dalību un ieguldīt, atvērtība jaunām
idejām un vēlme ļaut tām īstenoties. Mūsdienās darba devēji vēlas sev darbiniekus,
kuriem piemīt īpašības, kas tiek uzskatītas par darba veiksmes pamatelementiem:
patstāvība un uzticamība; precizitāte; kvalitatīvs darbs; strādīgums; augsts novērtējums
kolēģu vidū; prasme veidot un uzturēt labas darba attiecības, jo indivīds ar šādām
īpašībām spēj īstenot jebkuru biznesu.
Audzēkņa profesionālā atbilstība nereti atkarīga no viņa spējām adekvāti sevi
novērtēt. Tieši pedagogs – konsultants parasti palīdz audzēknim saskatīt un apjaust
dzīves perspektīvu saistībā ar izvēlēto karjeras ceļu. Audzēknim jāpalīdz izprast, kā
izvēlētā profesija saistīta ar viņa vērtību orientāciju, dzīves mērķiem un plāniem,
materiālo labklājību, dzīves veidu, darba apstākļiem u.c. (Vārna, 2014).
Karjeras konsultēšanas procesā profesionālajā izglītības iestādē var tikt
izmantotas dažādas teorētiskās pieejas. Pēc I.Vārnas (2014) domām, īpaši noderīga
jauniešu karjeras konsultēšanas procesā ir attīstības pieeja. Šī teorija balstās uz
D.Supera radīto karjeras attīstības teoriju. Lai audzēknis varētu pilnvērtīgi apgūt
profesiju un izvērtēt tās lietderību darba tirgū, kā arī izvērtēt savas prasmes, iespējas,
viņam šajā mainīgajā situācijā ir vajadzīgs ik brīdi izvērtēt profesijas specifiku, skatīt
2.19. attēlu.
2.19. attēls. Profesijas izvēli raksturojošās īpašības Avots: I.Vārna (2014)
Prakse liecina, ka arī profesionālo izglītības iestāžu audzēkņiem karjeras izvēli
nereti kavē tieši informācijas trūkums par šiem jautājumiem. Lai to risinātu, pedagogam
– karjeras konsultantam jābūt ļoti daudzpusīgam, zinošam un nepārtraukti jāseko līdzi
tautsaimniecības attīstības tempam un prognozēm. Taču visveiksmīgāk šādu
informāciju apkopot, ja karjeras konsultants ir personīgi motivēts iesaistīties dažādos
sadarbības un komunikācijas pasākumos ar pašvaldību, darba devējiem, valsts iestādēm
PROFESIJA
Kādi mācību priekšmeti
jāapgūst?
Kur un kā apgūst
profesiju? Radnieciskās
profesijas
Kur strādā?
Kādam jābūt
speciālistam?
Ko dara?
125
un saistītām nevalstiskā sektora organizācijām. Sadarbības un komunikācijas rezultātā
atbildes uz attēlā minētajiem jautājumiem sniegt būs daudz vieglāk.
Duālā apmācība uzņēmējdarbības vajadzībām reģionos
Duālā profesionālās izglītības sistēma ir efektīvākais veids, kā tuvināt
profesionālo izglītību darba tirgus vajadzībām, attiecīgi nodrošinot apmācības kvalitāti,
aktualitāti un pievilcību. Ieguvēji ir gan audzēkņi, kas kļūst par kvalificētiem
darbiniekiem stabilā darbavietā, gan darba devēji, kas ilgtermiņā nodrošina uzņēmumu
ar kvalificētu darbaspēku, ietaupot darbinieku rekrutēšanas izmaksas, gan valsts –
efektīvākas profesionālās izglītības dēļ, kas valstij izmaksā lētāk un kas dod lielāku
pienesumu tautsaimniecības attīstībā (Forands, 2013).
Duālās profesionālās izglītības modeli, kas paredz teorētisko zināšanu apgūšanu
vienlaicīgi ar praksi kādā uzņēmumā, pozitīvi vērtē gan vietējā pašvaldības, gan
profesionālās izglītības iestādes, gan uzņēmēji, gan paši studenti. Tomēr jāpiebilst, ka
praktikantu nodarbināšana prasa ievērojamus resursus no uzņēmuma. Piemēram,
reģionā (Jēkabpilī) esoša uzņēmuma SIA „Brodoor” valdes priekšsēdētājs Juris Saldaks
jau 2013.gadā pauda savu viedokli: „Tas [duālās izglītības ieviešanas plāns], protams, ir
vērtējams pozitīvi, bet jāsakārto arī normatīvā bāze, lai tas būtu arī uzņēmumiem
izdevīgi un pieņemami. Šobrīd ir daudz problēmu, šādi paņemot papildu cilvēkus, kuri
gan jāuzmana, gan jāmāca. Problēmu vairāk nekā labuma” (Paegļkalne, 2013).
Problēmas duālās izglītības ieviešanā ne tikai reģionos, bet arī Rīgā var radīt ne tikai
nesakārtotā likumdošana, bet arī profesionālās izglītības iestāžu piedāvāto specialitāšu
neatbilstība uzņēmumu vajadzībām.
2017.gadā duālo izglītību līdztekus Valmierai nodrošina vēl sešās vietās Latvijā:
Rīgas Valsts tehnikumā, Ziemeļkurzemes profesionālās izglītības kompetences centrā
Ventspils tehnikumā, Ogres Valsts tehnikumā, Jelgavas tehnikumā, Smiltenes Valsts
tehnikumā – profesionālajā vidusskolā un Rīgas Tehniskajā koledžā. Visas šīs mācību
iestādes, sadarbojoties ar uzņēmējiem, plāno pierādīt taisnāko ceļu jauniešu bezdarba
mazināšanā (Galkina, 2013).
Autore analizē pozitīvo piemēru Latvijā, kā duālā izglītība var risināt problēmu
par kvalificētu strādnieku trūkumu vai nepietiekamību:
2013.gadā Vācijas un Latvijas valsts prezidentu vizītes laikā Valmierā izglītības
un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis un Vācijas vēstniece Latvijā Andrea
Viktorīna parakstīja nodomu deklarāciju par sadarbību profesionālās izglītības un
apmācības jomā. Tas arī paredzēja, ka 17 jaunieši no Valmieras Profesionālās
vidusskolas, sākot ar 2013./2014. mācību gadu, piedalās duālās jeb darba vidē balstītas
profesionālās izglītības sistēmā. Jau 20. septembrī tapa trīspusējas sadarbības līgums
starp Valmieras Profesionālo vidusskolu, AS “Valmieras stikla šķiedra” un katru
programmā iesaistīto audzēkni. Viņi pusotra gada laikā ieguva profesionālo
kvalifikāciju “Tekstiliju ražošanas un izgatavošanas speciālists”, paralēli studijām
praktizējoties uzņēmuma ražotnēs.
Apgūstamās specialitātes prasības ir izstrādātas kopā ar citiem Latvijas tekstila
nozares uzņēmumiem, tāpēc programma ir universāli attiecināma uz jebkuru
uzņēmumu, kur apstrādā dažāda materiāla šķiedras. Pusotra gada laikā audzēkņi iegūs
gan teorētiskās, gan praktiskās zināšanas, sākot no spolētāja līdz apdares procesu
operatoru iemaņām.
Valmieras tehnikuma direktors Ēriks Spuriņš atzīst, ka vislielākais nopelns šādas
programmas atvēršanai skolā ir “Valmieras stikla šķiedrai”. Uzņēmuma prezidents
faktiski bija iniciators, kurš mudināja viņus sākt apmācīt tekstiliju izstrādājumu
ražošanas speciālistus. Mācību programma ir sastādīta pēc principa 40:60. Tas ir, 40%
laika tiek veltīti teorijas stundām, kas notiek skolā, un 60% – praktiskās apmācības
126
bāzes uzņēmumā. Papildus Eiropas stipendijai arī “Valmieras stikla šķiedra”
audzēkņiem maksā stipendiju” (Galkina, 2013).
Praktizējoties konkrētā uzņēmumā, ir arī gandrīz simtprocentīga garantija, ka tā
kļūs par darba vietu un nebūs jādzird bēdīgs atzinums no daudziem dažādu specialitāšu
absolventiem – proti, ka Latvijā jau viņiem darbu neatrast, jābrauc vien uz ārzemēm…
Arī pašam audzēknim jāgrib mācīties un strādāt!
Valmieras tehnikuma direktors Ēriks Spuriņš norāda, ka duālajā izglītībā būtu
jābūt tā, ka audzēknis, stājoties profesionālajā mācību iestādē, jau saņem garantiju, ka
pēc izlaiduma darba vieta ir nodrošināta. Tāda ir arī Vācijas pieredze, ko tehnikums ir
pārņēmis. Tajā pašā laikā gan audzēknim jāsaprot, ka daudz kas atkarīgs no viņa paša,
lai tiktu pieņemts vai nepieņemts darbā uzņēmumā. Ir sevi jāpierāda, nevis jāmācās tikai
diploma iegūšanai. Ēriks Spuriņš norāda, ka 2016./2017.mācību gadā ir uzsāktas
mācības inovatīvā izglītības programmā, kas veidota, cieši sadarbojoties ar pārstāvjiem
no A/S “Valmieras stikla šķiedra”, SIA “VALPRO”, A/S “Valmieras piens” un SIA
“Valmiermuižas alus”. Uzņēmēji ne tikai palīdzējuši izstrādāt pusotru gadu ilgu
Mehatronikas izglītības programmu, iekļaujot tajā tiem nepieciešamo zināšanu
apgūšanu, bet arī apņēmušies nodrošināt jauniešiem prakses vietas un darba iespējas pēc
skolas absolvēšanas. 2017.gadā tiek slēgti sadarbības līgumi jau ar jauniem partneriem
tehnikuma turpmākajai attīstībai (SIA “Milda KM”, SIA “ALOJA-STARKELSEN”)
par iespējām sadarboties praktisko iemaņu apguvē.
Ēriks Spuriņš arī skaidro, ka jauniešiem ir jāapgūst zināšanas, kas nodrošinās
viņiem iespēju konkurēt darba tirgū. Lai to varētu īstenot, ir nepieciešama laba un
koleģiāla sadarbība ar uzņēmumiem un nozaru asociācijām. Līdz šim Valmieras
tehnikuma pieredze ir ļoti pozitīva, jo iespējams apgūt četras darba vidē balstītas
izglītības programmas, kas nebūtu īstenojamas bez regulāras komunikācijas un
konsultēšanās ar nozares uzņēmumiem. Tiek veidota sadarbība ne tikai ar uzņēmumiem
Latvijā, bet arī ārvalstīs. Skola īsteno Erasmus+ mobilitātes, kā arī dažādus citus
projektus, kas jauniešiem dod iespēju doties uz ārzemēm un praktizēties tur.
Šāds praktiskais piemērs Latvijā var kalpot par motivatoru citām profesionālās
izglītības iestādēm duālās apmācības veicināšanā.
Promocijas darba ietvaros autore veikusi duālās apmācības analīzi atbilstoši
reģionu biznesa vides vajadzībām vairākās ES valstīs, kā arī izdarījusi secinājumus par
labākās prakses pārņemšanu un integrēšanu zinātniskā darba ietvaros veidotajā
kvalificēta darbaspēka piesaistes mehānismā reģionu attīstībai Latvijā.
2.12.tabulā apkopoti analīzes rezultāti par duālās apmācības sistēmas īpatnībām
Somijā, Vācijā un Slovēnijā, t.i. valstīs, kur profesionālās izglītības attīstībā un
ieviešanā redzami daudzi labās prakses piemēri, kurus iespējams daļēji pārņemt un
adaptēt Latvijas situācijā. Autore izvēlējās salīdzināt konkrētās valstis, jo bija iespēja
klātienē vērot un salīdzināt.
2.12. tabula
Būtiski aspekti Somijas, Vācijas un Slovēnijas duālās apmācības sistēmās
Somija Vācija Slovēnija
Pedagogu būtiska loma
profesionālās izglītības
procesā - viņi atbild par
visu izglītības procesu,
arī mācībām
uzņēmumā;
Pastāv efektīva skolu
Atbildība par duālo
apmācību tiek dalīta
starp valsti un darba
devējiem;
Mācību vieta
galvenokārt ir
uzņēmums un tad
Darba vidē balstīta
apmācība ir obligāta visu
profesionālās izglītības
programmu sastāvdaļa;
Duālā apmācība tiek
nodrošināta gan reālā
darba procesā
127
un pedagogu
motivēšanas sistēma, lai
nodrošinātu darba tirgū
pieprasītu profesionālo
izglītību;
Sociālās atbildība –
būtisks aspekts, kas
veicina uzņēmumu
iesaisti duālās
apmācības procesa
īstenošanā;
Realizētā duālā
apmācība =
kompetencēs balstīta
apmācība, t.sk. skaidri
definēti apgūstamo
prasmju rezultāti katra
mācību moduļa
noslēgumā
profesionālās izglītības
iestāde (kur pavada 1–2
dienas nedēļā, apgūstot
teorētiskus un
vispārizglītojošus
priekšmetus);
Savu mācību vietu
audzēkņi izvēlas pēc
uzņēmuma, kurā viņi
vēlētos strādāt;
Daļu no prakses un
stipendijas izmaksām
sedz valsts, taču lielāko
daļu – uzņēmumi;
Tā kā profesionālās
izglītības iestādēs notiek
tikai teorētiskā
apmācība, tās netiek
aprīkotas ar dārgām
iekārtām.
uzņēmumā, vai daļēji t.s.
“Starpuzņēmumu
izglītības centros”;
Starpuzņēmumu
izglītības centri
demonstrē ciešu saikni
starp izglītību, apmācību,
ekonomiku, vietējo un
reģionālo attīstību,
apvienojot pasākumus
vairākām mērķa grupām
Vidējās izglītības sistēma
pieļauj audzēkņa
mobilitāti vertikāli un
horizontāli starp
dažādām vidējās
izglītības programmām,
t.sk. profesionālās
izglītības virzienos;
Avots: autores izstrādāts
Zemāk autore sniedz šo 3 valstu duālās apmācības sistēmu īpatnību plašāku
aprakstu.
Somijā profesionālo izglītību var iegūt 3 gados, taču vienlaicīgi netiek iegūta
vidējā vispārējā izglītība, ko pēc izvēles var iegūt paralēli papildus tie, kas vēlas studēt
tālāk akadēmiskajās programmās. Arī profesionālās izglītības iegūšana nodrošina
tālākas izglītības iespējas politehniskajās augstskolās, līdz ar to akadēmiskā augstākā
izglītība nav vienīgā tālākās izglītības iespēja.
Ļoti būtiska loma kvalitatīvas profesionālās izglītības nodrošināšanā ir
pedagogiem. Pedagogi atbild par visu izglītības procesu, arī mācībām uzņēmumā.
Ņemot vērā Latvijas pieredzi, ir grūti pieņemt to, ka sistēma var darboties ar tik mazu
un vienkāršu regulējumu, bez kontroles mehānismiem un detalizētām prasībām. Somijā
profesijas standartus aizvieto prasības kvalifikācijām, kurās ir aprakstīti tikai
apgūstamie mācību rezultāti. Atbilstošas moduļu tipa mācību programmas izstrādā paši
skolotāji, un programmu moduļi lielā mērā sakrīt ar definētajiem mācību rezultātiem.
Nav noteiktas prasības – cik % no programmas jābūt teorijai, cik – praksei, par to lemj
skolotāji, kas bieži vien teoriju māca darbnīcās kopā ar praksi.
Skolas Somijā ir ieinteresētas nodrošināt darba tirgū pieprasītu profesionālo
izglītību: skolas saņem papildu finansējumu par nodarbinātiem absolventiem. Lai
veicinātu izpratni par darba tirgu, skolas skolotājus sūta praksēs uz uzņēmumiem (4-8
nedēļas). Skolotāji arī regulāri apmeklē praktikantus uzņēmumos, noteiktais minimums
ir 2 reizes prakses laikā, bet ir skolotāji, kas to cenšas darīt katru nedēļu. Tam ir
paredzēta 1 stunda nedēļā uz katru audzēkni no skolotāja darba slodzes. Kopumā
skolotāji ieņem ļoti svarīgu lomu skolas – darba devēju sadarbībā, jo viņi ļoti labi
pārzina darba tirgu, uzņēmumus, darbojas kā kontaktpersonas. Ja tiek iesaistīts kāds
jauns uzņēmums, tad skolotāji (parasti 1-3 dažādu profesionālo priekšmetu skolotāji)
brauc vizītē iepazīties un pārrunāt ar vadību un prakšu vadītājiem un izvērtēt, kādu
programmas daļu uzņēmumā iespējams iemācīties. Trūkstošās programmas daļas
apguve tiek organizēta vai nu citā uzņēmumā, vai skolā, par to atbild skolotājs.
2.12. tabulas turpinājums
128
Katrā Somijas reģionā var izdalīt kādas tautsaimniecības nozares, kurās duālā
apmācība ir īpaši svarīga. Piemēram, kā intervijā ar doktoranti atzina Häme Lietišķo
zinātņu universitātes pārstāve, Kanta-Häme reģionā (Somijā) lauksaimniecības un ar
dabas resursiem saistītajās profesijās darba vidē balstīta apmācība ir īpaši svarīga.
Katram studiju modulim ir jāietver obligātais projekta darbs, ko students realizē
sadarbībā ar uzņēmumu (organizāciju). Papildus visās programmās tiek mācīta arī
ekonomika un menedžments.
Darba devēju organizāciju loma Somijā nav tik būtiska kā Vācijas vai citās
duālās izglītības sistēmās. Somijā skolas ar nozaru asociācijām sadarbojas abpusējas
ieinteresētības gadījumā, piemēram, lai reklamētu pieprasītas izglītības jomas.
Pieredzes pārņemšana uz Latviju noteikti ir iespējama attiecībā uz profesionālās
izglītības iestāžu absolventu nodarbinātības datu centralizētu apkopošanu, kā arī
izmantošanu profesionālās izglītības iestāžu finansēšanā, lai motivētu profesionālās
izglītības iestādes strādāt ar mērķi nodrošināt saikni ar darba tirgu un veicināt
absolventu nodarbinātību. Tāpat arī noteikti Latvijā ir ieviešama Somijas pieredze
attiecībā uz profesionālās izglītības iestāžu iekšējās kvalitātes vadības sistēmu, kas
palīdz pārvaldīt iekšējos procesus, atbildības un informāciju, kā arī pieeja atbalsta
nodrošināšanā skolotājiem, tostarp mācību slodzes regulēšana un iespēju nodrošināšana
praktizēties nozares uzņēmumos.
Duālā profesionālās izglītības sistēma Vācijā ir ļoti populāra – tajā mācās 51%
no visiem jauniešiem, jo duālās sistēmas absolvēšana garantē labas prasmes un darba
vietu. Tikai 37% izvēlas vispārizglītojošo izglītību vidusskolās, lai turpinātu studijas
universitātē. Protams, jāņem vērā, ka Vācijas darba tirgus ir stingri reglamentēts,
nepieciešams kvalifikāciju apliecinošs dokuments, lai strādātu praktiski jebkuru darbu.
Pat veikalu pārdevēji (īpaši specializēto) ir kvalificēti darbinieki ar atbilstošu izglītību
un atbilstošu samaksu (Līce, 2012).
Mazāki uzņēmumi Vācijā apvienojas uzņēmumu kamerās, kurām ir savi
profesionālās izglītības centri, kuros notiek praktiskā audzēkņu apmācība. Tas tiek
darīts, jo mazākiem uzņēmumiem nav pieejamas tik daudz un dažādas iekārtas, kādas
nepieciešamas kvalitatīvai audzēkņu apmācībai. Līdz ar to uzņēmumi izvēlas maksāt
nodevu tos apvienojošai kamerai profesionālās izglītības centra izveidošanai un
uzturēšanai.
Tie jaunieši, kas konkursa kārtībā netiek uzņemti duālajā profesionālās izglītības
sistēmā Vācijā, var iestāties pilna laika profesionālās izglītības iestādēs (speciālās
profesionālās izglītības iestādēs vai nodarbinātības valsts aģentūrā) ar mērķi
sagatavoties duālajai profesionālajai izglītībai un tad var atkārtoti pretendēt uz duālo
profesionālās izglītības sistēmu.
Pēc veiksmīgas karjeras izglītības posma beigšanas pamatskolā Vācijā jaunais
cilvēks vispirms meklē uzņēmumu, kurš piedāvā profesionālo izglītību un darba vidē
balstītu apmācību tajā profesijā, kurā jaunietis vēlas nākotnē strādāt. Ja konkrētajam
uzņēmumam šīs profesijas darbinieks nākotnē ir nepieciešams, starp jaunieti un
uzņēmumu tiek slēgta vienošanās par sadarbību. Un uzņēmums jaunietim – savam
nākamajam darbiniekam – piemeklē atbilstošu profesionālās izglītības iestādi
profesionālās izglītības procesa nodrošināšanai ciešā sadarbībā ar uzņēmumu (skatīt
2.20.attēlu).
129
2.20. attēls Duālās apmācības sistēmas shematisks modelis Vācijā
Avots: autores veidots
Slovēnijā daļu no profesionālās izglītības programmām veido 3 galvenie darba
vidē balstīti apmācību modeļi, kuri rezultātā nodrošina formālo kvalifikāciju:
- Mācekļa laiks: sistemātiska ilgtermiņa apmācība, kad tiek apvienota
apmācība profesionālās izglītības iestādē un apmācība uzņēmumā, kuram
māceklis ir piesaistīts un kurš māceklim arī vai nu maksā algu vai sedz
uzturēšanas izdevumus;
- Mācību prakse uzņēmumā: kā darba prakse, stažēšanās, kas ir
profesionālās izglītības programmu obligāts vai izvēles elements;
- Apmācības skolas darbnīcās: kā integrētā skolā bāzētas profesionālās
izglītības programmas daļa, kas tiek realizēta skolu laboratorijās,
darbnīcās, virtuvēs, restorānos, studentu mācību uzņēmumos, simulācijas
spēlēs, reālos biznesos vai nozares projektos. (Lenic, Mali, 2016).
Profesionālās izglītības programmas Slovēnijā pamatā realizē valsts skolas
Izglītības ministrijas pakļautībā. Jaunākā profesionālās izglītības sistēmas reforma ir
palielinājusi skolu autonomiju, no valsts nododot skolas līmenī nozīmīgas lēmumu
pieņemšanas pilnvaras attiecībā uz mācību programmām un to ieviešanu. Pamats
profesionālās izglītības programmu izstrādei un sagatavošanai ir profesiju standarti –
katra programma ir balstīta uz vienu vai vairākiem profesiju standartiem. Pieaugušie var
piedalīties tajās pašās profesionālās izglītības programmās kā jaunieši.
Saskaņā ar Slovēnijas Profesionālās izglītības likumu (2006), darba vidē balstīta
apmācība ir obligāta visu profesionālās izglītības programmu sastāvdaļa, un tā tiek
nodrošināta gan reālā darba procesā uzņēmumā, vai daļēji t.s. “Starpuzņēmumu
izglītības centros”. Starpuzņēmumu izglītības centri ir daļa no profesionālās izglītības
iestādes vai mācību centra. Slovēnijā ir 20 šādi centri dažādās nozarēs (sektoros).
Lielākā daļa no tiem tika izveidoti laika posmā no 2010. līdz 2013.gadam, piesaistot
ERAF un Slovēnijas Izglītības ministrijas finansējumu, kā arī vietējo pašvaldību un
vietējo uzņēmumu līdzfinansējumu. Starpuzņēmumu izglītības centri demonstrē ciešu
saikni starp izglītību, apmācību, ekonomiku, vietējo un reģionālo attīstību, apvienojot
pasākumus vairākām mērķa grupām: a) studentiem (izglītošana un darba vidē balstītas
apmācības), b) profesionālās izglītības programmu pedagogiem (praktiska prasmju un
130
iemaņu attīstība un kvalifikācijas paaugstināšana), c) bezdarbniekiem (kvalifikācijas
celšana un pārkvalifikācija jaunu nodarbinātības iespēju izmantošanai, t.sk. sadarbībā ar
Slovēnijas nodarbinātības dienestu); d) MVU darbiniekiem (praktiskas apmācības un
kvalifikācijas paaugstināšana); e) pieaugušajiem (tālākizglītības un mūžizglītības
aktivitātes); f) skolēniem (karjeras izglītības aktivitātes, sākot no pamatskolas vecuma).
Starpuzņēmumu izglītības centriem ir piemērotas, pietiekošas telpas un moderns
aprīkojums pakalpojumu sniegšanai augstā kvalitātē.
Apkopojot vairāku valstu pieredzi, iespējams noteikt galvenās duālās
profesionālās izglītības priekšrocības, ieguvumus audzēkņiem un darba devējiem:
nodrošina prasmes nodarbinātībai;
dod iespēju būt nodarbinātam uzreiz pēc apmācību beigām;
nodrošina uzņēmumus ar cilvēkresursiem (par spīti nevēlamajām demogrāfiskajām
tendencēm);
samazina uzņēmumu darbinieku sagatavošanas izmaksas;
darba devēji var paši ietekmēt profesionālās izglītības saturu, pieskaņojot to darba
tirgus prasībām;
audzēkņi iegūst darba tirgum atbilstošas prasmes, kas nodrošina labas izredzes darba
tirgū;
audzēkņiem tiek nodrošināta motivējoša vide mācīties, uzņēmumiem – ieguldīt savu
nākotnes darbinieku profesionālajā attīstībā;
privātais sektors iegulda ievērojamus finanšu līdzekļus sistēmas uzturēšanai, līdz ar
to valstij ir mazāki izdevumi par cilvēkresursu sagatavošanu;
sistēmas ilgtspēja, publiskā privātā partnerība un gatavība investēt sistēmas darbībā
jebkuros ekonomikas apstākļos.
Duālā profesionālās izglītības sistēma ir efektīvākais veids, kā tuvināt
profesionālo izglītību darba tirgus vajadzībām, attiecīgi nodrošinot apmācības kvalitāti,
aktualitāti un pievilcību. Ieguvēji ir gan audzēkņi, kas kļūst par kvalificētu darbinieku
stabilā darbavietā, gan darba devēji, kas ilgtermiņā nodrošina uzņēmumu ar kvalificētu
darbaspēku, ietaupot darbinieku rekrutēšanas izmaksas, gan valsts – efektīvākas
profesionālās izglītības dēļ, kas valstij izmaksā lētāk un kas dod lielāku pienesumu
tautsaimniecības attīstībā.
Kā atzīst LDDK Izglītības un nodarbinātības jomas vadītāja Anita Līce, Latvijai
būtu noderīgi pārņemt konkrētus Vācijas duālās sistēmas elementus, īpaši tos, kas
veicinātu ciešāku profesionālās izglītības iestāžu sadarbību ar darba devējiem un darba
devēju pasūtījuma realizēšanu profesionālajā izglītībā. Šādu sadarbību profesionālās
izglītības iestādes varētu realizēt attiecībā uz mācību praksēm, uzņēmumu darbinieku
kvalifikācijas celšanas iespējām. Profesionālās izglītības kompetences centri varētu
tuvināties idejai par Vācijas uzņēmumu kameru apmācību centriem (Līce, 2012).
Izglītības programmai DVB mācību formā īstenojamais saturs un iegūstamā
kvalifikācija ir identiski ar jebkurā citā formā īstenojamas atbilstošās izglītības
programmas saturu un iegūstamo kvalifikāciju. To nodrošina izglītības iestāde
sadarbībā ar uzņēmumu.
Izglītības un zinātnes ministrija ir apstiprinājusi 2017.gada 12.maija iekšējos
noteikumus Nr.11 «Grozījumi Izglītības un zinātnes ministrijas 2010.gada 11.oktobra
iekšējos noteikumos Nr.22 “Profesionālās izglītības programmu izstrādes kārtība”,
kuros pievienotas mācību plāna veidlapas ar norādītu DVB nedēļu skaitu.
Pieņemti Ministru kabineta (MK) noteikumi “Kārtība, kādā organizē un īsteno
darba vidē balstītas mācības” (15.07.2016). Atbilstoši Profesionālās izglītības likuma
28.panta pirmajai daļai - DVB mācības ir profesionālās izglītības viena no 4 ieguves
formām.
131
Pieņemti MK noteikumi „Nozaru ekspertu padomju izveidošanas, darbības un
darbības koordinācijas kārtība” (15.07.2016). Paredz t.sk. Latvijas Darba devēju
konfederācijas (LDDK) un Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP)
koordinējošo lomu Nozaru ekspertu padomju un darba devēju sadarbībai ar izglītības
iestādēm.
Pieņemti MK noteikumi “Darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība”
8.5.1.specifiskā atbalsta mērķa “Palielināt kvalificētu profesionālās izglītības iestāžu
audzēkņu skaitu pēc to dalības darba vidē balstītās mācībās vai mācību praksē
uzņēmumā” īstenošanas noteikumi” (15.07.2016). Paredz atbalstu DVB mācībās
iesaistītiem darba devējiem, izglītojamajiem, izglītības iestādēm.
Sadarbībā ar Vācijas Baltijas Tirdzniecības kameru Baltijā (AKH) īstenots plašs
pasākumu komplekss DVB mācību attīstībai Latvijā.
Īstenojot Eiropas Sociālā fonda projektu, turpmāko septiņu gadu laikā darba vidē
balstītās mācībās plānots investēt gandrīz 22 milj. eiro (Eiropas Sociālā fonda
finansējums - 18,7 milj. un valsts budžeta līdzfinansējums – 3,3 milj. eiro).
Tiek prognozēts, ka projekta noslēgumā darba vidē balstītās mācībās būs
iesaistīti 3 150 audzēkņi, bet praktiskajās mācībās un mācību praksēs uzņēmumos būs
piedalījušies 11 025 audzēkņi. Projektu īstenos Latvijas Darba devēju konfederācija
sadarbībā ar profesionālās izglītības iestādēm, komersantiem, biedrībām un
nodibinājumiem.
Dalība DVB mācībās ir papildu finansiāls slogs darba devējam, jo visus
izmaksājamos finanšu līdzekļus audzēknim apliek ar nodokli. Šī jautājuma risināšanai
2014.gada 21.oktobra Ministru kabineta protokolā Nr.57 49.§ tika uzdots uzdevums
Ekonomikas ministrijai sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, Labklājības
ministriju un Finanšu ministriju, kā arī pieaicinot sociālos un sadarbības partnerus,
sagatavot un līdz 2015.gada 30.jūnijam iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā fiskālās
ietekmes uz valsts budžetu izvērtējumu, ņemot vērā informatīvā ziņojuma
kopsavilkumā noteiktos atbalsta virzienus, kā arī izvērtējot citas alternatīvas iespējas
(ārpus nodokļu sistēmas). SIA "AC - 52 - Konsultācijas” veiktā pētījuma „Par darba
devēju motivāciju iesaistīties darba vidē balstītu mācību ieviešanā” 2015.gada 28.aprīļa
starprezultātos tiek piedāvāti trīs atbalsta modeļi: 1) Stipendiju modelis - par DVB
audzēkni netiek maksāti nodokļi un netiek slēgts Darba līgums, bet tiek slēgts īpašs
DVB mācību līgums. 2) Nodokļu atlaides modelis - uzņēmumi, kas iesaistīti DVB,
maksā mazāku iedzīvotāju ienākumu nodokli - 10% apmērā un samazinātu valsts
sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmi (nelaimes gadījumu, invaliditātes un
maternitātes iemaksas) – 6,46% apmērā. Tiek slēgts īpašs Darba līgums. 3) Minimālās
diferencētās algas modelis - minimālo algu diferencē atkarībā no: minimālās darba
samaksas valstī vai vidējās darba samaksas nozarē. Tiek slēgts īpašs Darba līgums.
Kvalifikācijas prakšu finansējums
Profesionālās izglītības iestādes audzēkņu praktiskās mācības un kvalifikācijas
prakses realizēšanas vietu nosaka katra profesionālās izglītības iestāde pati. Valsts
finansē audzēkņu kvalifikācijas prakses norisi.
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.655 “Noteikumi par profesionālās
izglītības programmu īstenošanas izmaksu minimumu uz vienu izglītojamo”, viena
praktikanta kvalifikācijas prakses organizēšanas izmaksas – 7,11 euro dienā – aprēķina,
ja praktikants veic kvalifikācijas praksi ārpus izglītības iestādes. 4,98 euro paredzēta
apdrošināšana uz visu kvalifikācijas prakses laiku.
Netiek iekļauts finansējums kvalifikācijas prakses vadītājam uzņēmumā.
132
ESF projekts «Profesionālo izglītības iestāžu audzēkņu dalība darba vidē
balstītās mācībās un mācību praksēs uzņēmumos» Nr. 8.5.1.0/16/I/001 atbilstoši SAM
8.5.1.
Projekta Īstenošanas termiņš: no 2017. gada 27.janvāra līdz 2023. gada 31.
augustam.
Finansējums: Eiropas Savienības Eiropas Sociālais fonds un valsts budžets.
Kopējā projekta summa:20 572 986 EUR. LDDK projektu īsteno sadarbībā ar
Profesionālajām izglītības iestādēm (PII) un uzņēmumiem.
Projekta mērķis: Palielināt kvalificētu profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu
skaitu pēc to dalības darba vidē balstītās mācībās vai mācību praksē uzņēmumā.
Projekta ilgums: no 2017. gada 27.janvāra līdz 2023. gada 31. augustam.
Projekta kopējā summa: 20 572 986 EUR. Darba vidē balstītas mācības (DVB) –
iesaistīti 3150 PII audzēkņi. Praksēs – iesaistīti 25 600 PII audzēkņi.
Jēkabpils Agrobiznesa koledža ir šī projekta dalībniece un autorei ir iespēja
uzskatāmi parādīt izmaksas, lai nodrošinātu viena izglītojamā dalību kvalifikācijas
praksē uzņēmumā. Autore veic aprēķinu par piemēru ņemot Jēkabpils Agrobiznesa
koledžas 3.kvalifikācijas līmeņa kvalifikācijas prakses organizēšanas un nodrošināšanas
izmaksas grāmatveža speciālistam.
2.13. tabula
Finansējuma salīdzinājums kvalifikācijas prakses nodrošināšanā,
3.kvalifikācijas līmeņa grāmatvedības speciālistam
Nr.p.k. Izmaksu pozīcija
Valsts finansējums
par 1 izglītojamo
(EUR)
Projekta
finansējums
par 1 izglītojamo
(EUR)
1. Apdrošināšana, individuālie
aizsardzības līdzekļi,
obligātās veselības
pārbaudes u.c. (fiksētās
izmaksas)
4,98 līdz 225,00
2. Transports un dienesta
viesnīca (mainīgās
izmaksas)
- līdz 80,00
3. Administratīvie izdevumi
dokumentācijas uzturēšanai
- līdz 20,76
4. Prakses vadītājam
profesionālās izglītības
iestādē
853,20 -
5. Prakses vadītājam
uzņēmumā
- līdz 120,00
Kopā: 858,18 445, 76
Avots: autores aprēķins ņemot vērā Jēkabpils Agrobiznesa koledžas datus
Salīdzinot izmaksas uz vienu audzēkni, darba autore secina, ka ne tikai finansiāli
izdevīgāk, bet arī darba vidē balstītas apmācības nodrošina motivētākus profesionāļus,
kuri izvēlēsies palikt un strādāt prakses nodrošināšanas uzņēmumā un konkrētajā
reģionā. Autore uzsver, ka prakses vadītājam uzņēmumā jābūt motivētam darboties un
apmācīt jauno speciālistu. Līdz šim esošais finansējums neparedzēja samaksu prakses
vadītājam uzņēmumā. ESF projekts «Profesionālo izglītības iestāžu audzēkņu dalība
darba vidē balstītās mācībās un mācību praksēs uzņēmumos» dod iespēju kaut nedaudz
133
motivēt uzņēmēju, ja viņam nav vajadzības atlasīt tuvākajā laikā darbinieku savam
uzņēmumam.
2.nodaļas kopsavilkums
Latvijā ir piemēri par uzsāktās profesionālās izglītības sistēmas reformas
rezultātiem, stabilizējas profesionālajā izglītībā iesaistīto audzēkņu skaits un līdz
2020.gadam plānotas ievērojamas ES fondu investīcijas profesionālās izglītības
iestāžu tīkla sakārtošanā un mācību satura modernizēšanā, pārvaldības
uzlabošanā un pedagogu profesionalitātes paaugstināšanā, profesionālās
izglītības iestāžu absolventu efektīvā iesaistē darba tirgus prasībām atbilstošu
profesiju apguvē, kā arī profesionālās izglītības iestāžu iesaistē pieaugušo
izglītībā, veicinot nodarbināto konkurētspējas un darba produktivitātes
pieaugumu.
IZM netiek veikts vienots profesionālās izglītības iestāžu absolventu
monitorings. Ieviešot vienotu monitoringa sistēmu, būs iespēja izvērtēt valsts
ieguldīto investīciju efektivitāti profesionāla un kvalificēta darbaspēka
sagatavošanā un savlaicīgi veikt korekcijas finansējuma piešķiršanā konkrētajām
profesionālās izglītības iestādēm.
Veicot ekonomiskos aprēķinus par valsts ieguldītā finansējuma atgūšanu, tika
secināts, ka vidēji trešajā gadā pēc grāmatvedības speciālista darba attiecību
uzsākšanas ieguldītā nauda atgriežas valsts budžetā no ieturētajiem nodokļiem
ko aprēķina no darba algas. Lai veicinātu valsts ieguldītā finansējuma atgūšanu
profesionāla darbaspēka sagatavošanā, trīs gadi būti jāiekļauj kā obligātais
periods, kurš jānostrādā jaunajam speciālistam konkrētajā profesijā, ja izglītību
iegūst par valsts līdzekļiem.
Neskatoties uz to, ka ir daudz neaizpildītu darbvietu, darba tirgū ir daudz
jauniešu ar pārāk augstu kvalifikāciju, kuru prasmes neatbilst darba tirgus
pieprasījumam - tādēļ ir svarīgi uzlabot sinerģiju un sadarbību starp izglītības
sistēmām un darba tirgu, tostarp iepazīstināt ar darbvietām, nodrošināt
stažēšanās iespējas un sadarboties ar uzņēmumiem, lai veicinātu un ievērojami
paaugstinātu nodarbinātības līmeni.
Turpmākajā profesionālās izglītības kompetences centru tīkla attīstībā Latvijā
īpaši jāvērtē reģionu industriālās attīstības, demogrāfijas un ekonomiskie faktori.
Būtiski vērtēt esošā tīkla specializāciju un nākotnes perspektīvas attiecīgajā
reģionā, plānojot dažādu iestāžu reorganizāciju vai integrētu vispārējās un
profesionālās izglītības pakalpojumu piedāvājumu.
Lielākā daļa nozares pētījumu, kā arī Eiropas Komisijas ieteikumu norāda uz
tālākizglītības un nepārtrauktas visu darba tirgus dalībnieku mācīšanās nozīmi;
atzīst, ka ir svarīgi veicināt mācīšanos darbvietā kā alternatīvu ceļu uz
nodarbinātību un ārkārtīgi svarīgi jauniešiem un darba meklētājiem sniegt īpaši
pielāgotus norādījumus un konsultācijas par to, kā meklēt darbu vai kādu
turpmāko izglītību un mācības izvēlēties; uzsver, ka jāuzlabo darbaspēka (t.sk.
kvalificēta darbaspēka) pielāgošanās spēja kā risinājums, lai cīnītos pret
darbaspēka trūkumu nākotnē.
Lai uzlabotu karjeras izglītību un duālo apmācību, kas veicinās arī kvalificēta
darbaspēka piesaistes mehānisma darbību reģionu attīstībai Latvijā,
nepieciešams iesaistīt vismaz šādas puses (“spēlētājus”): Latvijas Tirdzniecības
un rūpniecības kamera, Darba devēju konfederāciju, nozaru asociācijas, vietējās
pašvaldības, profesionālās izglītības skolas, karjeras izglītības pakalpojumu
134
sniedzēji, privātie izglītības centri, NVA, vietējas un reģionālas NVO, Valsts
izglītības satura centrs, nozaru uzņēmumi.
Galvenie duālās izglītības modeļa veiksmes priekšnoteikumi - 1) uzņēmuma
iniciatīva, 2) finansiāls atbalsts (ES, pašvaldība, uzņēmums), 3) profesionālās
izglītības iestādes izpratne, sadarbība un gatavība izstrādāt jaunas izglītības
programmas, 4) audzēkņa vēlme mācīties, pierādīt sevi un strādāt.
Viens no veiksmīgas duālās apmācības moduļu piemēriem sastāv no 40%
teorijas (2 dienas izglītības iestādē) + 60% prakses (3 dienas uzņēmumā).
Vācijas duālā profesionālās izglītības sistēma ir veiksmīgākais piemērs, ko lielā
mērā varētu pārņemt arī Latvija, lai veicinātu sekmīgu kvalificēta darbaspēka
izglītošanu. Taču nav iespējams un nav arī ieteicams Vācijas duālās
profesionālās izglītības sistēmu pārņemt 100% tieši tādā veidā, kā to īsteno viņi,
jo valstis un līdzšinējā pieredze ir stipri atšķirīgas. Katras valsts profesionālās
izglītības sistēma ir līdzeklis konkrētu mērķu sasniegšanai, kas dalībvalstīs var
atšķirties, un tādēļ katru valsti var vērtēt, tikai ņemot vērā tās panākumus šo
mērķu sasniegšanā – līdz ar to profesionālās izglītības sistēmas eksports no
vienas valsts uz citu iespējams tikai tādā gadījumā, ja attiecīgo valstu nosacījumi
ir salīdzināmi vai pielāgojami (EP Ziņojums, 2015). Svarīgi no Vācijas pārņemt
un adaptēt sistēmas elementus, tos integrējot savā situācijā un profesionālās
izglītības sistēmā.
Tā kā profesionālās izglītības iestādēs Vācijā notiek tikai teorētiskā apmācība un
tās netiek aprīkotas ar dārgām iekārtām, līdz ar to valstij kopumā profesionālā
izglītība izmaksā lētāk nekā salīdzinoši citās valstīs (t.sk. Latvijā), kur regulāri
tiek pirktas un atjaunotas iekārtas profesionālās izglītības iestādēs.
Latvija varētu pārņemt Vācijas profesionālās izglītības sistēmas iezīmi, ka
mazāki uzņēmumi apvienojas, lai uzturētu savus profesionālās izglītības centrus,
kuros notiek praktiskā audzēkņu apmācība.
Latvijā nepieciešams palielināt profesionālās izglītības iestāžu pedagogu lomu
skolas un darba devēju sadarbībā (daļēji izmantojot Somijas pieredzi), lai
pedagogi labāk pārzinātu darba tirgu, uzņēmumus un darbotos kā
kontaktpersonas. Lai profesionālā izglītība būtu kvalitatīva un darba tirgū
novērtēta, jāpanāk patiesa skolu ieinteresētība nodrošināt darba tirgū pieprasītu
profesionālo izglītību, un skolotāju loma šeit ir milzīga (piemēram, darba devēju
vajadzību apzināšana un iestrāde apmācību programmās).
Slovēnijā esošo Starpuzņēmumu izglītības centru darbības modelis ir noteikti
adaptējams arī Latvijā, jo nodrošinātu profesionālās izglītības iestāžu sadarbību
ar darba devējiem un darba devēju pasūtījuma realizēšanu profesionālajā
izglītībā, kā arī efektivizētu NVA pašreizējo darbu un tā reālos rezultātus.
Piesaistot ESF projekta «Profesionālo izglītības iestāžu audzēkņu dalība darba
vidē balstītās mācībās un mācību praksēs uzņēmumos» finansējumu ir iespēja
sadarboties ar motivētiem uzņēmējiem. Plānojot profesionālās izglītības iestāžu
budžetu, būtu jāiekļauj izmaksu pozīcija- finansējums prakses vadītājam
uzņēmumā, lai noslēdzoties projekta finansējumam, saglabātos sadarbību ar
motivētiem uzņēmējiem apmācīt jaunos speciālistus.
Izglītības iestādēm sadarbojoties ar reģiona uzņēmējiem, stimulēt darbaspēka
pieprasījumu. Piemēram, sagatavojot noteiktu skaitu kvalifikācijas speciālistu
kādā nozarē, kur reģionam ir salīdzinošās priekšrocības – ģeogrāfiskas,
vēsturiskas, ekonomiskas, transporta, resursu – var piesaistīt uzņēmējus
(investorus).
135
Jaunie biznesa modeļi un moderno tehnoloģiju iespējas ļauj veidot jaunas
biznesa struktūras uzņēmumos, t.sk. apvienot kvalificētus darbiniekus no
vairākām pilsētām, reģioniem, pat lauku teritorijām. Praksē tas nozīmē, ka
kvalificēts darbinieks, pašnodarbinātais vai mikrouzņēmums fiziski var atrasties
(un būt deklarēts / reģistrēts) reģionā, taču sniegt pakalpojumu Rīgā bāzētam
uzņēmumam vai organizācijai. Tādējādi ieguvēji ir visi – darbinieks (viņa
individuālo labsajūtu un apmierinātību ar dzīvi nosaka tādu faktoru komplekss,
kas pieejams tikai reģionā, nevis lielpilsētā), vietējā pašvaldība (saņem IIN un
nekustamā īpašuma nodokli, jo darbinieks ir deklarēts šajā pašvaldībā), darba
devējs Rīgā (tiek izpildītas viņa prasības pēc konkrētām kvalificēta darbinieka
prasmēm un spējām augstā kvalitātē), kā arī valsts (tiek veicināta Latvijas
tautsaimniecības izaugsmes mērķa scenārija izpilde).
Darbā veiktā analīze norāda, ka karjeras izglītībai ir svarīga nozīme visos
vecumposmos un duālajai profesionālajai izglītībai ar māceklību un līdzīgām
sistēmām, kas paredz mācīšanos darbvietā, un ka prioritāte ir jāpiešķir kvalitātei,
nevis akadēmiskumam, jo tas veicina integrāciju darba tirgū un plūstošāku
pāreju no izglītošanās uz darba dzīvi un ir izrādījies efektīvs līdzeklis jauniešu
nodarbinātības veicināšanai.
Uzņēmumiem var būt būtiska nozīme, iesaistoties valsts izglītības sistēmā (jo
sevišķi, lai arodapmācību pielāgotu pašreizējām un turpmākajām darba tirgus
vajadzībām), savukārt vietējām pašvaldībām ir būtiska loma vispārējās dzīves
kvalitātes nodrošināšanā reģionos, lai potenciālais darbaspēks vēlētos tur dzīvot
un strādāt.
136
3. DARBASPĒKA SAGATAVOŠANAS UN PIESAISTES
UZLABOŠANAS MEHĀNISMS LATVIJAS REĢIONIEM
Promocijas darba 3.nodaļā autore analizē būtiskākos priekšnosacījumus, lai
profesionāli izglītota un kvalificēta darbaspēka piesaiste reģioniem būtu sekmīga, kā arī
piedāvā praktisku profesionālās izglītības iestāžu, vietējo pašvaldību, darba devēju un
citu iesaistīto pušu (valsts iestāžu, NVO u.c.) sadarbības mehānisma priekšlikumu, kura
pamatā ir ērtu, visām pusēm piemērotu komunikācijas un sadarbības formu izmantošana
– kopīga sadarbības platforma.
Lai apzinātu iesaistīto pušu viedokļus par piemērotākiem un ērtākiem
komunikācijas kanāliem un formām, apkopotu pašvaldību ieviestos pasākumus
kvalificēta darbaspēka piesaistei Latvijas reģionos sadarbībā ar uzņēmējiem un
izglītības iestādēm, promocijas darba ietvaros autore veica 21 reģionālo attīstības centru
– pašvaldību pārstāvju aptauju par profesionāla un kvalificēta darbaspēka piesaisti
reģionos. Ekspertu aptauja tika veikts 2016.gada maijā, veicot telefoniskas un
elektroniskas intervijas. Interviju apstrāde tika veikta 2016.gada jūnijā - jūlijā.
Latvijas 21 reģionālā attīstības centra pārstāvju, kuri piedalījās ekspertu aptaujā,
saraksts sniegts Pielikumā Nr.1.
Reģionālo attīstības centru pārstāvjiem tika uzdoti pieci jautājumi – zemāk
sniegts atbilžu un viedokļu apkopojums.
1. jautājums. Kā jūs raksturosiet esošo kvalificēta darbaspēka piesaistes
procesu reģionā? Vai ir efektīva sadarbība starp pašvaldību un uzņēmējiem?
Ņemot vērā iedzīvotāju novecošanu un kopējā skaita pastāvīgu samazināšanos,
uzņēmumi reģionos (tas raksturīgs arī galvaspilsētai) sastopas ar izteiktu speciālistu
trūkumu; pēc vietējo uzņēmēju sniegtās informācijas, reģionā īpaši izteikts speciālistu
trūkums ir un tuvākajā laikā būs vērojams kokapstrādes un metālapstrādes nozarē, trūkst
dažādu inženieru, būvkonstruktoru, IT u.c. speciālistu; uzņēmējiem nepieciešams īpaši
motivēt darbiniekus, lai tos piesaistītu un noturētu.
Vairākās pašvaldībās sadarbība ar uzņēmējiem notiek, tomēr kā atzīst paši
pārstāvji, tas nav pietiekami. 16 pašvaldībās izveidotas štata vienības, padomes vai
nodaļas, kas atbild par sadarbību ar uzņēmējiem. 5 pašvaldībās nav izveidota atsevišķā
štata vienība (struktūrvienība), kas uztur dialogu starp uzņēmējiem un pašvaldību.
8 reģionālās attīstības centros uzņēmēji pēc savas iniciatīvas izveidojuši vietējos
uzņēmēju klubus un biedrības (t.sk. Jēkabpils, Līvāni, Bauska, Cēsis, Valmiera u.c.).
Bez tam ir novadi, kur pašvaldība nav izveidojusi uzņēmējdarbības veicināšanas
struktūrvienības, tomēr aktīvi darbojas uzņēmēju neformālās apvienības, kuras regulāri
tiekas ar citu novadu uzņēmēju klubiem, lai pārrunātu kopīgus problēmjautājumus,
apmainītos ar pieredzi un dibinātu jaunus kontaktus. Šo sadarbību, kas visbiežāk balstās
uz personiskām attiecībām un cilvēcisku motivāciju, vēlmi socializēties, noteikti varētu
izmantot arī kvalificēta darbaspēka piesaistes jautājumu risināšanai.
2. jautājums. Cik liela ir profesionālās izglītības iestādes loma kvalificēta darbaspēka
sagatavošanā reģiona vajadzībām? Kā norit šī sadarbība?
Visi eksperti aptaujā atzina, ka profesionālas izglītības iestāžu loma kvalificēta
darbaspēka piesaistīšanā reģionā ir nozīmīga. Trijās pašvaldībās nav profesionālo
izglītības iestāžu, tomēr ir sadarbība ar citu reģionu, kaimiņos esošajām profesionālās
izglītības iestādēm. Visbiežāk šī sadarbības forma ir kvalifikācijas prakšu nodrošināšana
reģiona uzņēmumos.
137
Kā konkrēts priekšlikums no pašvaldībām izskanēja, ka visām vispārizglītojošajām
skolām vajadzētu izveidot fakultatīvu (pulciņu), kas vairāk iepazīstinātu skolēnus ar
uzņēmējdarbību, uzrunātu skolēnus viņiem saprotamā un interesantā valodā par
uzņēmējdarbības būtību, organizēšanu, priekšrocībām un trūkumiem. Daži pašvaldību
pārstāvji atzina, ka pašiem nav priekšlikumu un informācijas par trīspusējās sadarbības
mehānisma darbību. Atzina, ka nesaprot, kas un kur no pašvaldības puses būtu
jāiestrādā. To varētu atrisināt kopīga vienoti izstrādāta sadarbības organizēšanas
metodika.
3. jautājums. Vai piekrītat, ka ir būtiski izveidot darbaspēka piesaistes mehānismu
reģiona vajadzībām?
Pašvaldības ekspertu atbildes par darbaspēka piesaistes mehānisma izveides
nepieciešamību, norāda, ka 15 no aptaujātajiem pašvaldību pārstāvjiem skaidri atzina,
ka šāds mehānisms ir nepieciešams, pārējie 6 atbildēja drīzāk apstiprinoši, papildus
norādot, ka pašreiz esošie darbaspēka piesaistes pasākumi nav efektīvi, un visdrīzāk
sākotnēji jāveido valstiskā līmenī vienota darbaspēka piesaistes stratēģija. Zemāk
sniegti daži pašvaldības ekspertu citāti:
Piekrītu, ka šāds atbalsta mehānisms dotu pozitīvu ieguldījumu darba tirgus
attīstībā. Jāpiebilst, ka sākotnēji tas būtu jāveido valstiskā līmenī plašākā kontekstā,
sadarbojoties gan pašvaldībām, gan uzņēmumiem, gan iesaistītajām iestādēm.
Jā. Noteikti. Vispirms vajadzētu pētījumu, pašvaldība neveic aptaujas ne starp
uzņēmējiem, ne reģionos tuvākajos.
Šeit vajag domāt plašāk, jo, piemēram, tikai reģions nespēs pats izveidot šādu
mehānismu, jo nav tik daudz to darbinieku un uzņēmēju, gan ekonomika nav tik
liela, lai katrs novads atsevišķi izveidotu. Plašākā mērogā. Daļēji atbalstu ideju par
vienotu sistēmu valstī, bet , ja pašiem uzņēmējiem būs vajadzība pēc tādas. Kad
uzņēmējiem būs pieprasījums, tad pašvaldība vajadzētu sakārtot šo infrastruktūru.
Es piekrītu, ka būtu labi, bet tas nenozīmē, ka tas tīrā veidā ir pašvaldības
jautājums. Ir jārada likums, kā bāze visā valstī, ja mēs kaut ko tādu gribam izteikt.
No vienas puses, visi vienmēr par to skaļi runā un grib ļoti, ļoti teikt –pašvaldība
visu var- bet paskatoties no likumiskās puses ir problēmas.
Bieži vien ir tādas situācijas, kad ir lieliska iniciatīva, lielisks mehānisms, bet
konkrētajā pašvaldībā tas nedarbojas. Jo iespējams, ka problēma nav darbaspēka
trūkums, bet kas cits. Tādēļ ir svarīgi katrai pašvaldībai prioritāri apzināties vai
maz ir nepieciešams izveidot darbaspēka piesaistes mehānismu, vai tā ir problēma
un tikai tad to ieviest, vērtējot visu pēc prioritātēm. Otrs svarīgs faktors: vai
pašvaldībai ir finanšu vai cilvēku resursi, lai šo mehānismu ieviestu dzīvē. Ieviest un
izstrādāt mehānismu ir viens, bet svarīgākais ir nodrošināt ilgtspējību šiem
procesiem. Ja ir problēma un ja ir resursi, tad darbaspēka piesaistes mehānisma
izveide ir atbalstāma.
Nebūtu slikti, ka valstiskā līmenī tiktu izstrādāta vienota stratēģija jauno speciālistu
piesaistei reģionos. Jo, ja izglītība tiek iegūta par budžeta līdzekļiem, tad būtu
jāizveido sistēma, kā jaunie speciālisti ar savām zināšanām palīdzētu celt arī
reģionu labklājību.
4. jautājums. Kā jūs saskatāt sadarbības iespējas starp pašvaldību, uzņēmējiem un
profesionālās izglītības iestādi?
Kaut arī lielākā daļa pašvaldību atzīst, ka profesionālās izglītības iestāde ir
svarīgs faktors kvalificēta darbaspēka sagatavošanā, gandrīz 5 reģionālās attīstības
centros šāda trīspusēja sadarbība pagaidām nenotiek (skatīt 3.1.attēlu). Viena no
138
izteiktām tendencēm ir 2-pusēja sadarbība daudzās pašvaldībās, t.i. “Pašvaldība –
Uzņēmēji” vai “Izglītības iestāde – Uzņēmēji” (šajā gadījumā pašvaldības dalība ir
fragmentāra un nekoordinēta).
0
5
10Ir
DaļējiNav
Trīspusēja sadarbībapašreiz
3.1. attēls. Ekspertu atbildes par 2016.gadā esošo trīspusējo sadarbību reģionālajos
centros (n=21) Avots: autores veidots
Daži esošie sadarbības piemēri:
Sadarbības formas: skolas audzēkņu un pedagogu viesošanās uzņēmumos,
tikšanās ar darba devējiem; uzņēmuma un skolas sadarbība īstenojot izglītības
programmas (praktiskā apmācība); skolas un uzņēmuma sadarbība audzēkņu
prakšu vietu nodrošināšanā; pašvaldības dalība skolas Konventa sanāksmēs,
kur tiekas skola, darba devēji, nozaru un pašvaldības pārstāvji; pašvaldības
skolas un uzņēmēju tikšanās, aptaujas u.c. iniciatīvas, lai noskaidrotu viedokļus
un sadarbības formas;
Pašvaldība ir kā iniciators un bieži vien arī idejas virzītājs, lai konkrētajā
teritorijā tiktu sniegta un darīta pieejama nepieciešamā profesionālā izglītība
atbilstoši vietējo uzņēmēju darbaspēka vajadzībām.
Šāda sadarbība būtu vērtīga. Bet, protams, kā vienmēr pietrūkst cilvēku, kas to
īstenotu. Ja būtu attiecīgi speciālisti, kas to vēl papildus darītu.
5. jautājums. Kāda būtu šādas sadarbības efektīvākā forma (platforma kur tiekas
uzņēmēji, pašvaldība un profesionālās izglītības iestādes pārstāvji), lai nodrošinātu
kvalificēta darbaspēka piesaisti reģionam?
Kā redzams 3.2.attēlā, lielākā daļa pašvaldību pārstāvju atzīst, ka klātienes
sadarbības forma būtu visefektīvākā.
3.2. attēls. Platformas veidi, kurā sadarboties uzņēmējiem, pašvaldībai un
profesionālajai izglītības iestādēm (n=21) Avots: autores veidots
139
Tiek minēti arī jau esošie sadarbības piemēri reģionu centros:
Semināri
Uzņēmēju dienas
Uzņēmējdarbības konsultatīvā padome, uzņēmēju klubs
Taču svarīgi apvienot klātienes tikšanās ar efektīvu e-komunikāciju, kā arī
izmantot jau esošos resursus un struktūras, tās padarot efektīvākas.
Neefektīvi veidot jaunu vietni. Labāk paplašināt pašvaldības mājaslapā.
Vērtīgas regulārās sanāksmes. Lai kopīgi par tendencēm reģionā izdiskutētu.
Manuprāt, ir jāsāk ar kādu izpēti-aptauju, un tad ir jānonāk līdz regulāram
tikšanām. Tādā veidā internet vietne būtu viens no komunikāciju veidiem. Ir
jāveic kaut kāda izpēte, lai saprastu, kas ir vajadzīgs, pirmkārt. Un, kas varētu
arī aptaujas veidā, pēc tam seko šīs te tikšanās un tad var runāt par kaut kādas
vietnes izstrādi. Bet nekā parasta internet vietne, bet gan kā integrēta
pašvaldības mājaslapā.
Jau šobrīd notiek visai veiksmīga uzņēmumu un profesionālo iestāžu sadarbība
bez pašvaldības līdzdalības. Protams, ka pašvaldības interesēs ir skatīties uz šo
jautājumu plašāk, kas ietver citus aspektus, kā piemēram, veicināt skolēnu karjeras
izvēli, attiecīgi norādot, kādā uzņēmumā pēc tam būtu iespējams strādāt, kādā vidē pēc
tam būs iespējams dzīvot, lai pēc mācībām profesionālās mācību iestādēs skolēni
atgrieztos pašvaldībā un tajā gan dzīvotu, gan strādātu. Kā norāda pēdējo gadu
tendences, vislabākā sadarbība veidojas uz personīgo kontaktu pamata, tātad tikšanās un
tīklojumi, kas rada vidi personīgu kontaktu dibināšanai.
Iepriekšējās nodaļās raksturotā esošā situācija darba tirgū Latvijā, kā arī LR
Ekonomikas ministrijas aktualizētās vidēja termiņa darba tirgus prognozes laika
periodam līdz 2020.gadam un ilgtermiņa darba tirgus prognozes līdz 2030.gadam daļēji
ļauj priekšlaicīgi paredzēt iespējamo darba tirgus un kvalificēta darbaspēka
nodrošinājuma neatbilstību veidošanos nākotnē, kā arī ir pamats konkrētu praktisku
pasākumus izstrādei šīs neatbilstības mazināšanai. Saglabājoties esošai izglītības
sistēmai, profesionālās izglītības piedāvājuma struktūrai un katra sektora (valsts,
pašvaldība, privātais, NVO sektors) nošķirtai darbībai, paredzamas negatīvas darba
tirgus attīstības tendences un riski (LR EM, 2016).
EM prognozes ir kvantitatīva bāze tālākām diskusijām starp nodarbinātības,
izglītības un politikas veidotājiem, sociālajiem partneriem, pedagogiem, zinātniekiem un
citām iesaistītām pusēm, kā arī reālām darbībām, lai savlaicīgi pielāgotos sagaidāmajām
strukturālajām izmaiņām tautsaimniecībā.
Ņemot to vērā, autore izstrādājusi priekšlikumu kvalificēta darbaspēka piesaistes
(reģioniem Latvijā) mehānismu, kas ietver konkrētus pasākumus nākotnes darba tirgus
potenciāli negatīvo pārmaiņu mazināšanai reģionos Latvijā. Mehānismā liels uzsvars ir
likts uz kvalitatīviem pasākumiem, kuri stimulē visu iesaistīto dalībnieku motivāciju
sadarboties.
Kvalificēta darbaspēka piesaistes mehānisma galvenā sastāvdaļa ir 4 galveno
iesaistīto pušu - profesionālās izglītības iestāžu, uzņēmēju, vietējo pašvaldību (t.sk.
vispārizglītojošo skolu un citu pašvaldības pakļautībā esošu iestāžu), kā arī citu iesaistīto
pušu (piemēram, NVO, masu mediju, valsts iestāžu) - sadarbības platforma.
Visi kvalificēta darbaspēka piesaistes mehānismā ietvertie sadarbības pasākumi
orientēti uz vienu mērķa grupu – potenciālo vai esošo kvalificēto darbinieku, un tie
sagrupēti pēc 2 aspektiem (kategorijām): a) pēc sadarbības pasākuma mērķa, b) pēc
mērķa grupas vecumposma (attēls 3.3.).
140
Pēc sadarbības pasākuma mērķa
ir izdalīti 3 pasākumu bloki:
1) informēšanai
2) izglītošanai
3) līdzdalībai
Pēc mērķa grupas vecumposma izdalīti 4
vecumposmi:
1) pirmskolas un sākumskolas posms,
2) pamatskolas un vidusskolas posms,
3) vidējās un augstākās profesionālās izglītības
posms,
4) pieaugušo izglītības (tālākizglītības) posms.
3.3. attēls Sadarbības pasākumu sadalījums pēc mērķa un mērķa grupām
Papildus šis sadarbības mehānisms sniedz iespēju redzēt, kādas ir 21.gadsimta
kritiski svarīgākās kompetences un cik lielā mērā tās tiek attīstītas katra pasākuma
ietvaros. Iepriekšējās nodaļās autore izanalizējusi vairāku autoru viedokļus par t.s.
21.gadsimta kompetenču dalījumu, t.sk. Čārlza Fadela (Charles Fadel) atziņas par
četrām dimensijām, kas būtu jāmāca skolēniem, lai attīstītos kvalificēts darbaspēks
21.gadsimtā; profesores V.Bikses izdalītās četru kompetenču grupas (pārvaldības
kompetence, sociālā kompetence, personas kompetence un uzņēmīguma īpašības), kas
ir būtiskas uzņēmējspēju veidotājas mūsdienās; Maikla Fulana (Michael Fullan)
izdalītās 6 kritiski svarīgās 21.gadsimta prasmes; LR Izglītības un zinātnes ministrijas
pieeju izglītības sistēmas reformai, pārejot no tradicionālā mācīšanās modeļa uz “dziļās
mācīšanās modeli” (kompetencēs balstītu pieeju mācību procesā, kā arī vēl citu autoru
atziņas un kompetenču nosaukumus. Izanalizējot dažādās pieejas un teorijas, autore
rezultātā izstrādājusi 5 pamata kompetences (vai to grupas) un sadarbības mehānismā
norādījusi, kura vai kuras kompetences tiek primāri attīstītas attiecīgajā pasākumā.
Kompetencēm piešķirti šādi saīsinājumi (to pirmie burti), kas shēmā kalpo kā attiecīgās
kompetences indikators:
P - Problēmu risināšana un kritiskā domāšana
R - Radošums un uzņēmīgums
K - Komunikācija un sadarbība
M - Mācīšanās, pašizziņa, pašiniciatīva
D - Digitālā kompetence
Katras norādītās kompetences indikatora vieta sadarbības platformas shēmā
norāda uz attiecīgās kompetences veidošanas intensitāti konkrētā sadarbības pasākuma
laikā, t.i. ja attiecīgās kompetences indikators norādīts pirmais, tad šīs kompetences
veidošana attiecīgajā pasākumā notiek visintensīvāk; ja attiecīgās kompetences
indikators norādīts kā pēdējais, tad šī kompetence tiek attīstīta pastarpināti.
141
3.4. attēls. Sadarbības pasākumu struktūra sadarbības platformā
Avots: autores veidots
Šī sadarbības platforma un sadarbības pasākumu priekšlikums (skat pielikumu
Nr.2) veidots katras vietējās pašvaldības (ar reģionālās attīstības centru) mērogā.
Pašvaldības iestāde vai pašvaldībā esošs darba devējs, NVA, profesionālās izglītības
iestāde u.c. sociālais partneris šo sadarbības pasākumu priekšlikumu var izmantot kā
rokasgrāmatu praktiskai kvalificēta darbaspēka piesaistes uzlabošanai savā reģionā.
Piedāvātie pasākumi galvenokārt saistīti ar organizatoriskiem uzlabojumiem, kam
nepieciešams cilvēkresursu (cilvēkstundu) ieguldījums un vēlme/motivācija šos
pasākumus ieviest ar salīdzinoši minimālu papildus finansējuma apjomu. Pasākumi ir
modificējami, maināmi, papildināmi vai apvienojami atbilstoši vietējai situācijai, kā arī
iespējams tos papildus izvērtēt, vai katrs novads mehānismu ievieš atsevišķi, vai arī
sadarbojas plašākā – reģionālā – mērogā (piemēram, reģionāla mēroga projektos, t.sk.
piesaistot ES finansējumu).
Pasākumu grupējums pa blokiem INFORMĒŠANAI – IZGLĪTOŠANAI -
LĪDZDALĪBAS veicināšanai veidots ar mērķa grupas iesaisti “augošā secībā” t.i.
“Izglītojošajos pasākumos” ietverti arī informējošo pasākumu elementi, savukārt
“Līdzdalības pasākumos” ietverti gan informējošo, gan izglītojošo pasākumu elementi.
Profesionālās izglītības iestāžu, uzņēmēju, vietējās pašvaldības un studentu
motivācija sadarboties
MOTIVĀCIJA ir kā “degviela” kvalificēta darbaspēka piesaistes mehānisma
darbībai. 3.5.attēlā blakus 3 sadarbības partneriem (neskaitot valsti, NVO – kā “citi”) ir
ietverta vēl ceturtā iesaistītā puse, t.i. pats kvalificētais darbinieks, kurš/kura potenciāli
varētu uzsākt darbu kādā reģionā Latvijā. Lai mehānisms darbotos, katrai iesaistītajai
pusei jābūt patiesai motivācijai iesaistīties. Zemāk minēti piemēri, kas varētu kalpot par
motivāciju katrai pusei.
Konkrētā pasākuma ietvaros attīstītās kompetences:
P / R / K / M / D
Konkrētā pasākuma ietvaros attīstītās kompetences:
P / R / K / M / D
Konkrētā pasākuma ietvaros attīstītās kompetences:
P / R / K / M / D
142
3.5. attēls. Motivācija kā autores veidotā mehānisma darbības “enerģijas avots”
Avots: autores veidots
Motivācija profesionālās izglītības iestādei:
• Misijas piepildījums
• Gandarījums un apliecinājums, ka “Esam vajadzīgi uzņēmējiem un
pašvaldībai!”
• Pozitīvs tēls citu izglītības iestāžu vidū un papildus studentu piesaiste
• Klašu (auditoriju) piepildījums un darba vietu saglabāšana
Motivācija uzņēmumam:
• Pieprasījuma pēc kvalificēta darbaspēka apmierināšana
• Iespēja apmācīt jaunos darbiniekus atbilstoši savām vajadzībām/prasībām
• Laika un finanšu ietaupījums (jo nav papildus jāapmāca jaunais darbinieks)
• Nepareizu lēmumu (attiecībā uz personāla atlasi) samazinājums, mazāka
personāla mainība
• Pievilcīgāks uzņēmuma tēls
• Veiksmīgāka uzņēmuma attīstība un tehniskais progress
• Jaunas vēsmas ikdienas rutīnā, t.sk. jaunu produktu un pakalpojumu idejas
• Augstāka konkurētspēja vietējā, nacionālā un starptautiskā tirgū
Motivācija vietējai pašvaldībai:
• papildus nodokļu ieņēmumi – pašvaldības budžeta papildinājums
• pašvaldības tēla vispārēja uzlabošana, kas sekmē iedzīvotāju pārcelšanos uz
noteikto pašvaldību
• ekonomiskās attīstības iespējas – jauni speciālisti ienes jaunas attīstības
idejas
• pozitīva sadarbības pieredze un reāli darba rezultāti var kalpot kā palielināts
potenciāls piesaistīt papildus ES fondu finansējumu aktuālu projektu
ieviešanai izglītības, nodarbinātības un reģionālās attīstības jomā
Motivācija potenciālajam kvalificētam darbiniekam (studiju laikā):
• Garantija par darba vietu pēc studiju beigšanas
143
• Interesanta mācību programma (teorijas un prakses apvienojums)
• Gan skolas, gan uzņēmuma finansiālais atbalsts (stipendija)
• Duālās apmācības labumi (piemēram, iegūti jauni vērtīgi uzņēmēju – kā
potenciālo darba devēju nākotnē - kontakti)
• Augstāka potenciālā alga un sociālais stāvoklis nākotnē
• Labākas iespējas kāpt pa karjeras kāpnēm
Motivācija kvalificētam darbiniekam:
• Drošība un stabilitāte uzņēmumā, kas nepārtraukti attīstās
• Tālākas izglītošanās un karjeras iespējas
• Adekvāts atalgojums un sociālās garantijas
• Adekvāts vadības stils
• Augsta psiholoģiskā drošība 15
• Izaicinājumu iespējas
• Elastīgs darba grafiks (t.sk. attālinātā darba iespējas un atpūtas iespējas)
Darbaspēka piesaistes uzlabošanas mehānisma būtība
Autore uzskata, ka līdz šim piedāvātie darbaspēka piesaistes mehānismi nav
bijuši efektīvi, par ko liecina gan finansējuma piešķiršana profesionālajaio izglītībai,
gan tas, ka ir bijuši vairāki projekti, kurā aprēķina dažādas darbaspēka pieprasījuma un
piedāvājuma plānošanas metodes, tomēr tas nav samazinājis bezdarba līmeni reģionos.
Pēc autores novērojumiem un izpētes, viens no svarīgākajiem trūkumiem ir bijis, ka
piedāvātās metodes ir vairāk kvantitatīvas un nevis kvalitatīvas. Darbaspēka piesaistes
mehānismā trūkst sadarbības tieši starp primārajām interešu grupām konkrētajā reģionā.
Visiem mehānismiem kopīga pazīme ir tā, ka tie darbojas pēc noteiktiem
principiem. Arī kvalificēta darbaspēka piesaistes uzlabošanas mehānisms var efektīvi
darboties, ja tiek ievēroti noteikti principi un noteiktu darbību izpilde viena kopīga
mērķa labā.
Darbaspēka piesaisti Latvijas reģioniem iespējams uzlabot, ja risina
jautājumus vismaz 6 pamata jomās, t.sk. piecas no tām kvalificējamas kā
priekšnosacījumi (“palīgzobrati”, kuri izmēra vai mēroga ziņā ir pat lielāki nekā
mehānisma centrālais elements), bez kuru izpildes viss “mehānisms” nespēs darboties
efektīvi. 3.6.attēlā atspoguļota piecu galveno priekšnosacījumu sasaiste ar mehānisma
centrālo sastāvdaļu – profesionālās izglītības iestāžu, uzņēmēju un vietējās pašvaldības
SADARBĪBAS PLATFORMU.
15
Augsta psiholoģiskā drošība uzņēmumā raksturo tādu darba vidi, kur komandas biedru vidū valda savstarpēja
uzticēšanās un cieņa. Darba vide, kurā darbinieks jūtas droši, palielina darbinieku atbildības līmeni, iedrošina izteikt savu viedokli, atbalsta produktīvus konfliktus, inovatīvu ideju radīšanu, kā arī mazina neuzmanības kļūmes. (A.Broks, 2016)
144
3.6. attēls. Kvalificēta darbaspēka piesaistes mehānisma struktūra
Avots: autores veidots
Autore izstrādājusi savu priekšlikumu kvalificēta darbaspēka piesaistes
mehānismam Latvijas reģioniem. Darbaspēka piesaisti būs iespējams uzlabot, ja
sadarbosies 4 būtiskāko jomu partneri: 1) valsts institūcijas (vietējā pašvaldība,
pašvaldības pakļautībā esošās vispārizglītojošās iestādes, NVA u.c.), 2) profesionālās
izglītības iestāde (ņemot vērā promocijas darba pastiprinātu uzmanību uz profesionālās
izglītības jomu, taču šajā vietā var būt arī augstskola/universitāte/akadēmija utml.), 3)
darba devēji un 4) citi (ar šo saprotot, piemēram, plašsaziņas līdzekļus, nevalstiskās
organizācijas, arodbiedrības u.c.) 3.7.attēlā atspoguļota šo 4 sadarbības partneru iesaiste
mehānismā, kura centrālais mērķis ir savstarpējās komunikācijas un sadarbības
uzlabošana kvalificēta darbaspēka attīstībai un piesaistei reģioniem Latvijā.
145
3.7. attēls. Sadarbības platformas pasākumi- kvalificēta darbaspēka piesaistes
uzlabošanas mehānisma būtiskākās sastāvdaļas Avots: autores veidots
Autore norāda 3.7.attēlā, ka ļoti būtiska loma sadarbības platformā ir arī
ceturtajam sadarbības partnerim, kas tiek apzīmēts- citi. Šeit pieder plašsaziņas līdzekļi,
nevalstiskās organizācijas un citi.
Vairāki stratēģiski domājoši eksperti autores veiktajās ekspertu intervijās
atzinuši, ka mūsdienās darbaspēku vairs nav iespējams piesaistīt. Biedrības
Mūžizglītības un kultūras institūts "Vitae" valdes priekšsēdētājs R. Ozols (2017) šo
procesu vērtē no 20.gadsimta industrializētās sabiedrības skatu punkta, kad šodienas
zināšanu sabiedrībā darba tirgū arvien vairāk noteicējs ir darba ņēmējs, nevis darba
devējs, un darba ņēmēja izvēli nosaka iespējas iesaistīties un personīgi attīstīties, nevis
viena vai otra veida izdevīgums pie konkrēta darba devēja. Viņš atzīst, ka, raugoties
ilgtermiņā (20-25 gadu perspektīvā), ekonomiskā attīstība reģionos ir iespējama, ja
pašvaldība nodrošina uz cilvēku orientētu pakalpojumu kopumu viņa vēlmei dzīvot
noteiktā ārpus Rīgas reģionā (nevis uz birokrātisko sistēmu orientēts serviss, bet uz
cilvēku orientēts serviss); pašvaldības darbu īsteno skaitliski mazs, augsti kvalificēts
personāls, kurš prot un spēj sniegt atbalstu konkrētajā teritorijā dzīvojošajiem
cilvēkiem, īsteno uz cilvēku orientētu teritorijas attīstības plānošanu un attīstību;
iedzīvotājiem konkrētajā pašvaldības teritorijā tiek piedāvātas ekonomiski pamatotas,
profesionāli augstvērtīgas un interesantas darba vidē balstītas apmācības; darba vide un
darba vidē balstītas mācības spēj piedāvāt attīstīt cilvēka stiprās puses un centrējas uz
ieinteresētā cilvēka esošajām stiprajām pusēm; tiek respektēta visa veida dažādība
(intelektuālā, emocionālā, rakstura iezīmju, fizisko īpatnību u.c.); pastāv savstarpēja
uzticēšanās starp darba devēju un darba ņēmēju, kuru raksturo minimāla uzraudzība
un/vai kontrole darba procesā no darba devēja/pašvaldības puses, lēmumu pieņemšana
ikdienas darba procesā savas kompetences ietvaros tiek uzticēta pašam darba ņēmējam;
146
darba ņēmējs ir proaktīvs, godīgs, taisnīgs cilvēks, kurš par tādu ir izveidojies
kvalitatīvas izglītības ieguves rezultātā un ir ar augstu/atbilstošu pašapziņu, kura nav
traumēta/pazemināta izglītības ieguves procesā pārlieku lielas intelektualizācijas
ietekmē (kā tas bieži notiek esošajā izglītības procesā); darba devējs ir orientēts uz
darba ņēmēja vajadzību nodrošināšanu un ir gatavs tā labā samazināt savu peļņas
apjomu, jo redz iespēju vadīt darbinieka personības attīstību savā darba vietā, kas nesīs
produktivitātes pieaugumu uzņēmumā ilgtermiņā (R.Ozols, 2017).
Minētie kritēriji ir tie, kas raksturo zināšanu sabiedrību, kura pašreiz veidojas
visā pasaulē un kurā ar vārdu “zināšanas” tiek apzīmēta katra indivīda personīgā
pieredze (nevis tikai uzkrātā informācija, kuru indivīds spējīgs atcerēties). Atvērtās
brīvā darba tirgus robežas Eiropā ir būtiski paātrinājušas Latvijas reģionu iedzīvotāju,
t.sk. kvalificēto darbinieku, aizplūšanu ne tikai uz Rīgu, bet arī uz ārzemēm, kur viņi ir
guvuši plašu personīgo pieredzi par darba tirgus īpatnībām un to nodevuši arī tiem
cilvēkiem, kuri palikuši Latvijā. Šādā veidā tiek būtiski mainīta iedzīvotāju – darbinieku
- izpratne par darba devēja un darba ņēmēja attiecībām, kas ietekmē arī kvalificēta
darbaspēka piesaistes iespējas vispār, kā arī šī procesa īpatnības.
Apzinoties to, ka lielā mērā savu esošo vai nākamo darba vietu izvēlas pats
darba ņēmējs, visu ieinteresēto pušu kopīgs mērķis ir radīt priekšnoteikumus, lai vietējā
un reģionālā vide būtu pievilcīga un konkurētspējīga par labu darba ņēmēja izvēlei.
Zemāk sniegts galveno kvalificēta darbaspēka piesaistes uzlabošanas reģionos
Latvijā priekšnoteikumu apraksts.
No pašvaldību ekspertiem saņemtās rekomendācijas ekspertu aptaujas
laikā:
Izveidot jau esošajās pašvaldību mājaslapās sadaļu, kurā būs nepieciešamā
informācija.
Jau no bērnudārza iepazīstināt ar reģiona specifiku, uzņēmumiem, svarīgākajām
tautsaimniecības nozarēm reģionā.
Karjeras dienu, nedēļas ietvaros (šis pasākums kļūst aizvien populārāks) rīkot
atvērto durvju dienas uzņēmumos, uzrunāt vecākus un jauniešus par reģiona
specifiku, iespējām.
Veicināt uzņēmēju biedrību vai klubu izveidi reģionos. Šeit sākotnēji varētu
formulēt, iezīmēt reģiona uzņēmēju kopīgās problēmas un ieteikumus.
Pašvaldību mājaslapās apkopot informāciju par reģionā apmācāmo jauno
speciālistu profesiju uzskaiti- proti, kādas profesionālās izglītības iestādes ir
reģionā un kādas profesijas tiek apgūtas. Zinot, ka pašvaldību mājaslapās pastāv
šāda informācija, pārējo pašvaldību pārstāvji varētu ērti iepazīties ar informāciju
un izdarīt izvēli, ar kuru profesionālās izglītības iestādi sazināties. Papildus
varētu būt informācija par absolventu sekmēm, darba gaitām, CE rezultātiem
u.c.
Karjeras konsultanta kompetence- apzināt tuvāko profesionālo izglītības iestāžu
piedāvājumu, informēt vecākus un jauniešus, palīdzot jaunietim aizpildīt
nepieciešamos testus, kas ļautu tuvināties profesijas izvēlei. Šobrīd īsti efektīva
nav šo speciālistu darbība. Personīgi es kā bērnu māte neesmu saskārusies, ka
šāds speciālists palīdz izvēlēties ceļu jaunietim, pa kuru tuvināties nākotnes
darbam, iepazīt iespējas reģionā. Nav pat svarīgi, ka nav konkrētajā reģionā, bet
kur tuvāk ir izglītības iestāde, kādi dzīvošanas, sporta, mācību laboratoriju
apstākļi, pedagogu kvalifikācija.
Daudzās vispārizglītojošās skolās, ģimnāzijās tiek piedāvātas fakultatīvās
nodarbības. Nereti tieši uzņēmējdarbības pamatos. Noderīgi būtu iekļaut 2-4
147
stundas, kurās tiek atspoguļota reģiona specifika un tiek analizētas brīvās tirgus
nišas, tādējādi stimulējot uzņēmējdarbības attīstību reģionā.
Ne jau katram atsevišķam gadījumam, bet kopumā jāievieš sadarbības
mehānisms reģionālajiem centriem, pašvaldībām, kuras atbild par reģiona
stratēģisko attīstību. Visiem reģionu iedzīvotājiem jābūt informētiem, kā reģionā
plāno attīstīt uzņēmējdarbību, kādas tautsaimniecības nozares ir prioritāras
konkrētajā reģionā.
Lielākā daļa minēto rekomendāciju izmantotas un ietvertas autores veidotajā sadarbības
platformā.
Lai novērtētu izveidotās sadarbības platformas iespējas, promocijas darba autore
apzināja Jēkabpils Agrobiznesa koledžas nozīmīgākos partnerus (skatīt 3.8.attēlu) un to
iesaistīšanās iespējas profesionāla aun kvalificēta darbaspēka nodrošināšanā Zemgales
reģionā.
3.8. attēls. Jēkabpils Agrobiznesa koledžas un partneru sadarbības platforma
Avots: autores veidots
Promocijas darba autore uzskata, ka 3.8.attēlā iekļautie sadarbības partneri
pārsvarā ir lojāli un vērsti uz sadarbību. Neskatoties uz to, ka Jēkabpils Agrobiznesa
koledža nav pašvaldības izglītības iestāde, ir izveidojies cieša sadarbība ar Jēkabpils
pilsētas pašvaldību, tā atbalsta, piemēram, dažādus JAK organizētos profesionālos
konkursus. Jēkabpils Agrobiznesa koledžas Padomes sastāvā ir pašvaldības pārstāvis,
arī kvalifikācijas eksāmenu komisijās tiek pārstāvēta Jēkabpils pašvaldība. Gan
Jēkabpils pilsētas, gan arī Krustpils un Madonas novadu pašvaldības labprāt pieņem
koledžas studentus kvalifikācijas praksēs. NVA Jēkabpils filiāle sadarbojas ar koledžu,
organizējot apmācības koledžas telpās, piesaistot koledžas mācībspēkus, informējot
jauniešus par dažādiem projektiem, kuri palīdzētu iekļauties darba tirgū. Regulāri notiek
sadarbība ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Jēkabpils filiāli, koledža izīrē
telpas dažādu pasākumu organizēšanai, mācībspēki piedalās apmācības kursu vadīšanā.
Jēkabpils pilsētas pašvaldība sadarbībā ar NVA Jēkabpils filiāli organizē „Vakanču
gadatirgu". Valsts ieņēmumu dienests piedāvā vieslekcijas koledžas jauniešiem, aicina
uz semināriem koledžas profesionālo studiju kursu lektorus un izīrē telpas koledžā
148
dažādu pasākumu organizēšanai. Atzinīgi jāvērtē, ka valsts institūcijas un pašvaldība
labprāt piedāvā kvalifikācijas prakses vietas studentiem.
Koledža regulāri katru gadu organizē lietišķo pētījumu konferences, kurās aicina
piedalīties arī Jēkabpils pilsētas vidusskolēnus. Tiek organizēti karjeras pasākumi
pilsētas skolēniem ar mērķi iepazīstināt ar koledžā apgūstamajām profesijām, arī
„Atvērto durvju dienas” un „Ēnu dienas” pulcē pilsētas jauniešus koledžā.
Pēc Jēkabpils Agrobiznesa koledžas reorganizācijas 2016.gada 1.novembrī tā
tika apvienota ar Barkavas Profesionālo vidusskolu un turpina vēl ciešāku sadarbību ar
Madonas pašvaldību. Jēkabpils un Madonas pašvaldības aktīvi piedalās izglītības
iestādes stratēģijas izstrādē, piedāvājot savu redzējumu par jaunām izglītības
programmām, kuras varētu realizēt Jēkabpils Agrobiznesa koledžā.
Kopš 2016.gada Jēkabpils Agrobiznesa koledža ir Jēkabpils Uzņēmēju biedrības
biedrs, un šis lēmums tika pieņemts likumsakarīgi, jo koledžai jau vēsturiski ir laba
sadarbība ar novada uzņēmējiem. Uzņēmēji no savas puses sniedz lielu ieguldījumu
koledžas studiju un mācību kvalitātes nodrošināšanā, piedāvājot jauniešiem
kvalifikācijas prakses vietas. Kopīgi ar koledžas pedagogiem uzņēmēji regulāri
aktualizē studiju un profesionālās apmācību programmas, piedalās kvalifikācijas
eksāmenu komisijās un sniedz ierosinājumus kvalifikācijas darbu izstrādes uzlabošanā,
lai tuvinātu tos reālajai tirgus situācijai.
Koledžas pedagogi savukārt stažējas uzņēmumos, lai iepazītos ar dažādiem
tehniskajiem risinājumiem un inovācijām. Tiek organizētas mācību prakses
uzņēmumos, piemēram, komercdarbības speciālistiem tirdzniecības darba organizācijas
mācību prakse ir SIA „Sedumi”, programmētāji īpašās programmēšanas valodas un
darba specifiku apgūst starptautiskā programmēšanas uzņēmuma Scandiweb Jēkabpils
filiālē. Jaunieši var pielietot teorētiskās zināšanas praksē un paši aktīvi iesaistīties
uzņēmējdarbības procesos.
Koledžas pedagogi un jaunieši var būtiski paaugstināt profesionālo kompetenci,
apmeklējot Jēkabpils Biznesa inkubatora rīkotos seminārus uzņēmējiem. Jaunieši
piedalās un gūst labus rezultātus profesionālajos konkursos, kurus organizē Biznesa
inkubators. Biznesa inkubatora vadītāja regulāri uzstājas jauniešu auditorijā, gan
informējot par iespējām izmantot Biznesa inkubatora piedāvājumus jaunajiem
uzņēmējiem, gan vadot meistarklases jauniešiem par dažādiem ar uzņēmējdarbību
saistītiem jautājumiem, piemēram, uzņēmējdarbības uzsākšanas priekšnosacījumi,
finansēšanas iespējas, produktu un pakalpojumu izveidošana un attīstība utt.
Jēkabpils Agrobiznesa koledža sadarbojas ar novadā esošajiem plašsaziņas
līdzekļiem – televīziju, radio, laikrakstiem, žurnāliem, elektroniskajiem medijiem.
Koledža nodrošina iedzīvotājus ar informāciju par koledžā notiekošo un reizē
popularizē profesionālo izglītību. Koledžas mājaslapā ikviens interesents regulāri var
sekot līdzi koledžas notikumiem - katru nedēļu ir kāds pasākums, kas tiek aprakstīts un
attēlots. Koledža tāpat aktīvi darbojas sociālajos tīklos. Kad notiek pilsētas vai valsts
mēroga pasākumi, tiek aicināta Vidusdaugavas televīzija un veidoti dažādi video sižeti,
kas paredzēti galvenokārt tuvāko apkārtējo pilsētu un novadu iedzīvotājiem. Koledžā
mācās arī multimediju dizaina speciālisti, kuri arī var iesaistīties plašsaziņas līdzekļu
efektīvākā izmantošanā gan pildot kvalifikācijas prakses programmu, gan pēc prakses
pabeigšanas, uzsākot darbu šajos uzņēmumos.
Laba sadarbība JAK veidojas arī ar nevalstiskajām organizācijām, piemēram,
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Darba Devēju konfederācijas
pārstāvjiem, kas izglīto un veicina profesionālo kompetenču attīstību un palīdz
popularizēt uzņēmējdarbību. Galvenokārt iesaistīti ir koledžas jaunieši, kuri apmeklē sō
NVO organizētos seminārus, konferences vai arī piedalās dažādos konkursos. Latvijas
149
Darba devēju konfederācijas Jēkabpils nodaļas vadītāja iesaistās koledžas mācību un
studiju darbā, palīdz aktualizēt studiju un mācību programmas, piedalās kvalifikācijas
eksāmenu komisijās. Europe Direct informācijas centrs regulāri informē par ES
aktivitātēm un dod iespēju koledžas jauniešiem iesaistīties dažādos konkursos, kuros
jaunieši var paaugstināt savu profesionālo kompetenci.
Neskatoties uz dažādām sadarbības formām, kas notiek starp iepriekš minētajām
iestādēm, jāsecina, ka tie tomēr ir atsevišķi pasākumi, kuri nav iekļauti kopējā sistēmā.
Tāpēc promocijas darba autores priekšlikums ir izveidot Jēkabpils Agrobiznesa
koledžas Profesionālās izglītības konsultatīvo padomi, kurā uzaicināt dažādu iestāžu
pārstāvjus un regulāri (vismaz vienu reizi ceturksnī) tikties, lai pārrunātu jautājumus,
kas saistīti ar sadarbību, un kopīgi risinātu problēmas, kā arī savstarpēji koordinētu
dažādu pasākumu organizēšanu. Tas dotu sadarbības partneriem vispusīgāku priekšstatu
gan par profesionālās izglītības iestādes darbu, gan arī rosinātu jaunām idejām savās
organizācijās, lai veicinātu kopējo darbu ar mērķi sagatavot un piesaistīt darbaspēku
reģionam.
Līdzīgu praksi promocijas darba autore iesaka pielietot arī citos reģionos, turklāt
uzsverot, ka iniciatoram par sadarbības platformas izveidošanu būtu jābūt profesionālās
izglītības iestādēm, uzrunājot un iesaistot gan pašvaldības, gan arī pārējos potenciālos
partnerus.
Promocijas darba autore, izstrādājot sadarbības platformu, pamatojās uz dažādu
valstu zinātnieku teorētiskajām izstrādnēm, Latvijas institūciju dokumentiem un citiem
materiāliem, 21 reģionālā centra pārstāvju pieredzi, kā arī personīgajiem novērojumiem,
strādājot Jēkabpils Agrobiznesa koledžā.
3.nodaļas kopsavilkums
8 reģionālās attīstības centros uzņēmēji pēc savas iniciatīvas izveidojuši vietējos
uzņēmēju klubus un biedrības. Turklāt ir novadi, kur pašvaldība nav izveidojusi
uzņēmējdarbības veicināšanas struktūrvienības, tomēr aktīvi darbojas uzņēmēju
neformālās apvienības, kuras regulāri tiekas ar citu novadu uzņēmēju klubiem, lai
pārrunātu kopīgus problēmjautājumus, apmainītos ar pieredzi un dibinātu jaunus
kontaktus. Šo sadarbību, kas visbiežāk balstās uz personiskām attiecībām un
cilvēcisku motivāciju, vēlmi socializēties, noteikti varētu izmantot arī kvalificēta
darbaspēka piesaistes jautājumu risināšanā.
Atvērtās brīvā darba tirgus robežas Eiropā ir būtiski paātrinājušas Latvijas reģionu
iedzīvotāju, t.sk. kvalificēto darbinieku, aizplūšanu ne tikai uz Rīgu, bet arī uz
ārzemēm, kur viņi ir guvuši plašu personīgo pieredzi par darba tirgus īpatnībām un
to nodevuši arī tiem cilvēkiem, kuri palikuši Latvijā. Šādā veidā tiek būtiski mainīta
iedzīvotāju (darbinieku) izpratne par darba devēja un darba ņēmēja attiecībām, kas
ietekmē arī kvalificēta darbaspēka piesaistes iespējas vispār, kā arī šī procesa
īpatnības.
Jau šobrīd notiek visai veiksmīga uzņēmumu un profesionālo iestāžu sadarbība bez
pašvaldības līdzdalības. Protams, ka pašvaldības interesēs ir skatīties uz šo
jautājumu plašāk, kas ietver citus aspektus, kā piemēram, veicināt skolēnu karjeras
izvēli, attiecīgi norādot, kādā uzņēmumā pēc tam būtu iespējams strādāt, kādā vidē
pēc tam būs iespējams dzīvot, lai pēc mācībām profesionālās mācību iestādēs
skolēni atgrieztos pašvaldībā un tajā gan dzīvotu, gan strādātu. Kā norāda pēdējo
gadu tendences, vislabākā sadarbība veidojas uz personīgo kontaktu pamata, tātad
tikšanās un tīklojumi, kas rada vidi personīgu kontaktu dibināšanai.
Autores izstrādātā sadarbības platforma un sadarbības pasākumi veidoti katras
vietējās pašvaldības (ar reģionālās attīstības centru) mērogā. Pašvaldības iestāde vai
150
pašvaldībā esošs darba devējs, NVO, profesionālās izglītības iestāde u.c. sociālais
partneris šo sadarbības pasākumu priekšlikumu var izmantot kā rokasgrāmatu
praktiskai kvalificēta darbaspēka piesaistes uzlabošanai savā reģionā. Piedāvātie
pasākumi galvenokārt saistīti ar organizatoriskiem uzlabojumiem, kam
nepieciešams cilvēkresursu (cilvēkstundu) ieguldījums un vēlme/motivācija šos
pasākumus ieviest ar salīdzinoši minimālu papildus finansējuma apjomu. Pasākumi
ir modificējami, maināmi, papildināmi vai apvienojami atbilstoši vietējai situācijai,
kā arī iespējams tos papildus izvērtēt, vai katrs novads mehānismu ievieš atsevišķi,
vai arī sadarbojas plašākā – reģionālā – mērogā (piemēram, reģionāla mēroga
projektos, t.sk. piesaistot ES finansējumu).
Autore uzskata, ka līdz šim piedāvātie darbaspēka piesaistes mehānismi nav bijuši
efektīvi, par ko liecina gan finansējuma piešķiršana profesionālajai izglītībai, gan
tas, ka ir bijuši vairāki projekti, kurā aprēķina dažādas darbaspēka pieprasījuma un
piedāvājuma plānošanas metodes, tomēr tas nav samazinājis bezdarba līmeni
reģionos. Pēc autores novērojumiem un izpētes, viens no trūkumiem ir, ka
piedāvātās metodes ir vairāk kvantitatīvas un nevis kvalitatīvas. Izpaliek darbaspēka
piesaistes mehānismā sadarbības tieši starp primārajām interešu grupām konkrētajā
reģionā.
Autore izstrādājusi savu priekšlikumu kvalificēta darbaspēka piesaistes
mehānismam Latvijas reģioniem. Darbaspēka piesaisti būs iespējams uzlabot, ja
sadarbosies 4 būtiskāko jomu partneri: 1) vietējā pašvaldība (t.sk. pašvaldības
pakļautībā esošās vispārizglītojošās iestādes), 2) profesionālās izglītības iestāde
(ņemot vērā promocijas darba pastiprinātu uzmanību uz profesionālās izglītības
jomu, taču šajā vietā var būt arī augstskola/universitāte/akadēmija utml.), 3) darba
devēji un 4) citi (ar šo saprotot, piemēram, valsts iestādes, valsts aģentūras,
plašsaziņas līdzekļus, NVA, nevalstiskās organizācijas, arodbiedrības u.c.).
Promocijas darba autores priekšlikums ir izveidot Jēkabpils Agrobiznesa koledžas
Profesionālās izglītības konsultatīvo padomi, kurā uzaicināt dažādu iestāžu
pārstāvjus un regulāri (vismaz vienu reizi ceturksnī) tikties, lai pārrunātu
jautājumus, kas saistīti ar sadarbību un kopīgi risinātu problēmas, kā arī savstarpēji
koordinētu dažādu pasākumu organizēšanu. Tas dotu sadarbības partneriem
vispusīgāku priekšstatu gan par profesionālās izglītības iestādes darbu, gan arī
rosinātu jaunām idejām savās organizācijās, lai veicinātu kopējo darbu ar mērķi
sagatavot un piesaistīt darbaspēku reģionam. Līdzīgu praksi promocijas darba autore
iesaka pielietot arī citos reģionos, turklāt uzsverot, ka iniciatoram par sadarbības
platformas izveidošanu būtu jābūt profesionālās izglītības iestādēm, uzrunājot un
iesaistot gan pašvaldības, gan arī pārējos potenciālos partnerus.
151
NOBEIGUMS
Nobeigumā promocijas darba autore ir apkopojusi svarīgākos secinājumus.
Promocijas darba hipotēze - darbaspēka sagatavošanai jābalstās uz sistēmiski
izveidotu sadarbību starp profesionālās izglītības iestādēm, uzņēmējiem, valsts un
pašvaldību institūcijām, lai racionālāk izmantotu finanšu resursus speciālistu apmācībai
un piesaistītu reģioniem nepieciešamos darbiniekus – ir apstiprinājusies.
1. Nākotnē būtisku ietekmi uz darba tirgu atstās globalizācijas tendences –
konkurence starp attīstītām un attīstības valstīm, darbaspēka piedāvājuma
izmaiņas (Eiropā un citās attīstītajās valstīs pieaugs vecāka darbaspēka īpatsvars,
bet attīstības valstīs būs vērojamas pretējas tendences), klimata izmaiņu
tendences un saistīto nozaru attīstība visā pasaulē – pieaugs darbavietu skaits
atjaunojamās enerģijas nozarēs un samazināsies nozarēs, kas izmanto fosilos
energoresursus. Līdz 2030.gadam pieaugs pieprasījums pēc profesionāla un
kvalificēta darbaspēka ar prasmēm risināt kompleksu problēmjautājumu loku.
To noteiks augošā produktivitāte, kas veicinās pieprasījumu pēc darbaspēka ar
augstāko izglītību. Tāpat paredzams būtisks pieprasījuma pieaugums pēc
medicīnas un veselības aprūpes darbiniekiem, ko pamatā noteiks sabiedrības
novecošanās, kā arī pieprasījums pēc inženieriem, informācijas un
komunikācijas tehnoloģiju un citiem tehnisko nozaru speciālistiem. Savukārt
samazināsies pieprasījums pēc vienkāršām prasmēm, kas nepieciešamas fiziska
un rutīnas darba veikšanai – tādējādi tiek prognozēts, ka samazināsies
pieprasījums pēc darbaspēka mazkvalificētās profesijās ar pamatizglītības
līmeni.
2. Jaunie biznesa modeļi un moderno tehnoloģiju iespējas ļauj veidot jaunas
biznesa struktūras uzņēmumos, t.sk. apvienot profesionālus un kvalificētus
darbiniekus no vairākām pilsētām, reģioniem, pat lauku teritorijām. Praksē tas
nozīmē, ka darbinieks, pašnodarbinātais vai mikrouzņēmums fiziski var atrasties
(un būt deklarēts/ reģistrēts) reģionā, taču sniegt pakalpojumu citā pilsētā,
piemēram, Rīgā bāzētam uzņēmumam vai organizācijai. Tādējādi ieguvēji ir visi
– darbinieks (viņa individuālo labsajūtu un apmierinātību ar dzīvi nosaka tādu
faktoru komplekss, kas pieejams tikai reģionā, nevis lielpilsētā), vietējā
pašvaldība (saņem IIN un nekustamā īpašuma nodokli, jo darbinieks ir deklarēts
šajā pašvaldībā), darba devējs Rīgā (tiek izpildītas viņa prasības pēc konkrētām
kvalificēta darbinieka prasmēm un spējām augstā kvalitātē), kā arī valsts (tiek
veicināta Latvijas tautsaimniecības izaugsmes mērķa scenārija izpilde).
3. IZM netiek veikts vienots profesionālās izglītības iestāžu absolventu
monitorings. Ieviešot vienotu monitoringa sistēmu būs iespēja izvērtēt valsts
ieguldīto investīciju efektivitāti profesionāla un kvalificēta darbaspēka
sagatavošanā un savlaicīgi veikt korekcijas finansējuma piešķiršanā konkrētajām
profesionālās izglītības iestādēm.
4. Vairāk uzmanības būtu jāpievērš karjeras izglītībai visos vecumposmos un
duālajai profesionālajai izglītībai ar māceklību un līdzīgām sistēmām, kas paredz
mācīšanos darbavietā, un prioritāte ir jāpiešķir nevis akadēmiskumam, bet gan
kvalitātei, jo tā veicina integrāciju darba tirgū un plūstošāku pāreju no
izglītošanās uz darba dzīvi, kas ir izrādījies efektīvs līdzeklis jauniešu
nodarbinātības veicināšanai Latvijas apstākļos.
5. Neskatoties uz to, ka ir daudz neaizpildītu darbvietu, darba tirgū ir daudz
jauniešu ar pārāk augstu vai neatbilstošu kvalifikāciju, kuru prasmes neatbilst
darba tirgus pieprasījumam - tādēļ ir svarīgi uzlabot sinerģiju un sadarbību starp
152
izglītības sistēmu un darba tirgu, tostarp iepazīstināt ar darbavietām, nodrošināt
stažēšanās iespējas un sadarboties ar uzņēmumiem, lai veicinātu un paaugstinātu
nodarbinātības līmeni.
6. Uzņēmumiem ir svarīga loma, iesaistoties valsts izglītības sistēmā, it sevišķi
profesionālajā izglītībā, lai arodapmācību pielāgotu pašreizējām un turpmākajām
darba tirgus vajadzībām), savukārt, vietējām pašvaldībām ir būtiska loma
vispārējās dzīves kvalitātes nodrošināšanā reģionos, lai potenciālais darbaspēks
vēlētos tur dzīvot un strādāt.
7. Katrā Latvijas reģionā nepieciešams izveidot profesionālās izglītības iestāžu,
uzņēmēju, valsts un pašvaldības institūciju, NVO un plašsaziņas līdzekļu
sadarbības platformu. Balstoties uz šādu sadarbības formu, attiecīgās izglītības
iestādes varētu rosināt izveidot Profesionālās izglītības konsultatīvo padomi,
kurā uzaicinātu dažādu iestāžu pārstāvjus, lai regulāri tiktos (vismaz vienu reizi
ceturksnī), pārrunātu jautājumus un kopīgi risinātu problēmas, kā arī savstarpēji
koordinētu dažādus pasākumus.
8. Ieviešot promocijas darba autores piedāvātos risinājumus profesionālajā izglītībā
(duālā apmācība, karjeras izglītības pasākumi, sākot ar sākumskolu, uzņēmēju
iesaistīšanu mācību programmu aktualizēšanā), varētu ne tikai labāk sagatavot
un piesaistīt profesionālu, kavlificētu darbaspēku Latvijas reģioniem, bet arī
racionālāk tiktu izmantoti finanšu līdzekļi, kas paredzēti speciālistu apmācībai.
153
PROBLĒMAS UN IESPĒJAMIE RISINĀJUMI 1. PROBLĒMA
Darba tirgus 21.gadsimtā pieprasa profesionālus un kvalificētus speciālistus ar
jaunām zināšanām un prasmēm, tāpēc nepieciešams uzlabot esošās un radīt jaunas
apmācību programmas
Iespējamie risinājumi:
• izglītības iestādēm nepieciešams iesaistīt nozaru ekspertus mācību un studiju
programmu aktualizēšanā un izstrādē;
• Ekonomikas ministrijai, Nodarbinātības Valsts aģentūrai vai citām valsts
institūcijām sadarbībā ar augstākās izglītības iestāžu zinātniekiem regulāri veikt
uzņēmēju aptaujas, lai paredzētu jaunu tendenču ienākšanu darba tirgū un
turpinātu sagatavot konkurētspējīgus speciālistus;
• regulāri iesaistīt pašvaldību un uzņēmēju pārstāvjus profesionālās izglītības
iestāžu jaunu mācību un studiju programmu ieviešanā un realizēšanā. Veicināt
profesionālo izglītības iestāžu centienus piedāvāt mūžizglītības programmu
piedāvājumu konkrētajā reģionā.
• motivēt uzņēmējus iesaistīties darba vidē balstītās izglītības pasākumos,
nodrošinot modernas un darba tirgum atbilstošas prakses vietas, ļaujot
audzēkņiem maksimāli tuvināties reālajai situācijai darba tirgū.
2. PROBLĒMA
Latvijā netiek veikts profesionālās izglītības iestāžu absolventu monitorings un
valsts ieguldīto finanšu līdzekļu efektivitātes analīze profesionāla un kvalificēta
darbaspēka sagatavošanā Latvijas reģioniem. Nav pieejama statistika, datu bāze par
uzņēmumiem, kuriem nepieciešami konkrēti 3.kvalifikācijas līmeņa speciālisti.
Iespējamie risinājumi:
• IZM ieviest vienotu monitoringa sistēmu par Latvijas profesionālās izglītības
iestāžu absolventu darba gaitām.
• Uzsākot mācības par valsts līdzekļiem profesionālās izglītības iestādē, līgumā
par izglītības iegūšanu iekļaut punktu, kurā izglītojamais izvēlātajā profesijā pēc
diploma saņemšanas nostrādā trīs gadus. Tādā veidā valsts kasē atgriežas
ieguldītie finanšu līdzekļi jaunā speciālista sagatavošanā.
• Uzņēmējiem aktīvi iesaistīties duālās apmācības projektā, lai jaunie speciālisti
pēc iespējas ātrāk iepazīst savu profesiju un izdara izvēli par labu palikt
konkrētajā uzņēmumā, reģionā. Datu bāzē norādīt, ka uzņēmums ir gatavs
apmācīt jauno speciālistu specifiskajiem procesiem uz vietas uzņēmumā,
piedāvājot kvalifikācijas prakses vietu un nākotnē arī darbavietu.
3. PROBLĒMA
Pakāpeniski pieaugot pieprasījumam pēc profesionāli izglītota un kvalificēta
darbaspēka, ko nosaka pieaugošā produktivitāte dažādās tautsaimniecības nozarēs,
pieaugs nepieciešamība pēc karjeras izglītības visos vecumposmos un duālās
profesionālās izglītības ar māceklību un līdzīgām sistēmām, kas paredz mācīšanos
darbvietā, kas vienlaicīgi samazinātu formālajai izglītībai nepieciešamo finansējumu.
Iespējamie risinājumi:
• IZM izstrādāt un apstiprināt profesionālās izglītības kvalifikācijas prakses
finansēšanas modeli un/vai ieviest praksē jau apstiprināto LDDK projektu.
154
• Profesionālās izglītības iestādēm uzņemties iniciatīvu dažādu profesionālo
konkursu organizēšanā, aicinot piedalīties arī reģionā esošās vispārējās izglītības
iestādes.
• Valsts un pašvaldību institūcijām izstrādājot stratēģiskās attīstības plānus,
pieaicināt darba grupās uzņēmējus un profesionālo izglītības iestāžu pārstāvjus,
lai visām trim sadarbības pusēm ir skaidra reģiona attīstība ilgtermiņā un varētu
veidot saskaņotus savus attīstības plānus reģiona izaugsmei, piemēram, attīstot
konkrētu uzņēmējdarbības virzienu un sagatavojot nepieciešamos speciālistus.
• Pašvaldībai sadarboties ar profesionālās izglītības iestādēm, lai izstrādātu
integrētās attīstības stratēģijas, cilvēkkapitāla un kompetencēs balstītas izglītības
veicināšanas plānus un konkrētus projektus, nodarbinātības veicināšanas
ilgtermiņa programmas un īstermiņa pasākumus Latvijas reģionos.
• Profesionāla karjeras speciālista mērķtiecīgs darbs ar jauniešiem jau
pamatskolas periodā ļautu nopietnāk izvērtēt savas nākamās profesijas izvēli un
mazinātu tendenci, kad jaunie speciālisti absolvējot profesionālās izglītības
iestādi, nevienu dienu nenostrādā izvēlētajā profesijā, izvēlas strādāt citā jomā
(bieži mazkvalificētā, bet labāk apmaksātā darbā) vai dodas ārpus Latvijas.
• Pašvaldībām nodrošināt patiesi motivētu karjeras speciālistu pieejamību
pašvaldībā esošajās izglītības iestādēs un atbalstīt dažādu pasākumu realizēšanā,
popularizējot reģionu.
• Profesionālās izglītības iestādēm uzturēt profesionālus sakarus ar reģionā
esošajām Uzņēmēju biedrībām un pašvaldībā izveidotajām uzņēmējdarbības
atbalsta struktūrām, lai nodrošinātos ar kvalitatīvām prakses vietām un savlaicīgi
reaģētu uz darbaspēka pieprasījumu reģiona vajadzībām.
• IZM izlīdzināt finansējumu uz vienu izglītojamo profesionālās izglītības
iestādēs salīdzinājumā ar vispārizglītojošo izglītības iestāžu saņemto naudu uz
vienu skolēnu. Nākotnē paredzēt finansējuma palielināšanu profesionālās
izglītības iestādēm, kurās regulāri jāatjauno materiāli tehnisko bāzi.
• IZM izstrādāt un ieviest jaunu finansēšanas modelis, lai, noslēdzoties ES fondu
līdzfinansējumam, nodrošinātu un kvalitatīvu profesionālo izglītību.
4. PROBLĒMA
NENOTIEK SADARBĪBA STARP pašvaldību – uzņēmējiem un profesionālās
izglītības iestādēm ar mērķi sagatavot reģionam profesionāļus. Īsti nav motivācijas
visām trim pusēm iesaistītos kopīgos pasākumos, lai radītu apstākļus un veicinātu
jaunajos speciālistus palikt reģionā.
Iespējamie risinājumi:
• IEVIEST SADARBĪBAS MEHĀNISMU, adaptējot konkrētā reģiona specifikai
un ņemot vērā reģiona tautsaimniecības nozaru attīstības tendences un
pašvaldību stratēģiskos attīstības plānus ilgtermiņā.
• Veicināt trīspusējo (izglītības iestādes, pašvaldības, uzņēmēji) sadarbību, kas
nākotnē nodrošinātu stabilu platformu darba vidē balstītu mācību ieviešanai
Latvijas profesionālajās izglītības iestādēs.
• Pārņemt un adaptēt labākos ārvalstu duālās apmācības piemērus atbilstoši
Latvijas reģionu specifikai un iedzīvotāju mentalitātei. • Ieviest sadarbības pasākumus, skaidrojot iedzīvotājiem reģiona attīstības plānus,
esošo resursu pieejamību un uzsverot, ka ikvienam būtu jāzina konkrētā reģiona
155
potenciāla iespējas un katra cilvēka – potenciālā darbienieka iespējamo karjeras
izaugsmi.
• Pašvaldībām organizēt un finansiāli atbalstīt Uzņēmēju dienas, Karjeras dienas
u.c. pasākumus, kuros var aktīvi iesaistīties un līdzdarboties visas ieinteresētās
institūcijas, personas – tas veicinātu uzņēmēju un izglītības iestāžu motivāciju
piedalīties.
• Pašvaldībām piedāvāt stipendijas, lai motivētu jauniešus apgūt konkrētas
speciālitātes, kas nepieciešamas nozaru attīstībai, lai paaugstinātu reģiona
konkurētspēju.
• Pašvaldībām interneta mājaslapās izveidot sadaļu par profesionālās izglītības
iestāžu piedāvājumu reģionā, popularizēt kopīgus pasākumus ar uzņēmējiem un
izglītības iestādēm ar mērķi izglītot iedzīvotājus par uzņēmējdarbības vidi
reģionā un popularizēt profesionālo izglītību jauniešu vidū.
156
IZMANTOTO BIBLIOGRĀFISKO AVOTU SARAKSTS
1. Acemoglu D. (2007) “Equilibrium Bias of Technology”, [tiešsaiste, skatīts:
20.04.2017.]; pieejams: http://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/j.1468-
0262.2007.00797.x/abstract;
2. Acemoglu D., Robonson J. (2008) “The Role of Institutions in Growth and
Development”, The International Bank for Reconstruction and Development /
The World Bank [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
http://siteresources.worldbank.org/EXTPREMNET/Resources/489960-
1338997241035/Growth_Commission_Working_Paper_10_Role_Institutions_G
rowth_Development.pdf
3. Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm - pieejama: termini.lza.lv/term.php
4. Ašeradens (2017), 2017. gadā ir jāveido jauns inovatīvas ekonomikas modelis,
LR EM, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
https://em.gov.lv/lv/jaunumi/13219-aseradens-2017-gada-ir-javeido-jauns-
inovativas-ekonomikas-modelis
5. Australian National Development Index, ANDI, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.];
pieejams: http://www.andi.org.au/
6. Becker, G.S. Human capital: a theoretical and empirical analysis with special
reference to education. University of Chicago Press, Chicago, 1964. 44 p.
7. Bela B, Tisenkopfs T. (2006), Dzīves kvalitāte Latvijā”, Latvijas Valsts
prezidenta kanceleja, apgāds “Zinātne”, [tiešsaiste, skatīts 06.06.2016.];
pieejams:
http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/item_1124_Dzives_kvalitaa
te_Latvija.pdf
8. Bikse V. (2009), Latvijas progress uzņēmējdarbības izglītības attīstībā pēc
iestājas Eiropas Savienībā; LU, Rīga; [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pētījums
pieejams:
http://providus.lv/article_files/1268/original/Bikse_EK_Petijums_09.pdf?13281
95157
9. Bikse V. (2011), Uzņēmējspējas, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta
departaments, Rīga, Art&Design SIA, 132 lpp.
10. Binde J. (2015), prezentācija “Modernās izglītības sistēmas modelis”
konferences “Iespēju tilts 2016” laikā, Liepāja
11. Biznesa terminu vārdnīca - pieejama:
www.businessdictionary.com/definition/competence.html
12. Boroņenko V. (2009) Klasteru loma reģiona konkurētspējas paaugstināšanā.
Promocijas darbs Ekonomikas doktora (Dr.oec.) zinātniskā grāda iegūšanai.
Jelgava: LLU. 139 lpp.
13. Brēķis E., Vilerts K., Krasnopjorovs O. (2015), Izglītības ietekme uz algām
Latvijā ekonomiskās krīzes laikā un pēckrīzes periodā" [tiešsaiste, skatīts
14.11.2016.]; pieejams:
https://www.bank.lv/images/stories/pielikumi/publikacijas/petijumi/P_03_2015.
14. Broks A. (2016), “Forbes” nr.72, SIA “SK Media”
15. Burdye P. (1993) Sociologiya politiki. M. : Socio-logos (krievu valodā)
16. Catlaks G. (2015) “Kompetenču pieeja vispārējā izglītībā – mērķi un
izaicinājumi”, VISC, Rīga, [tiešsaiste, skatīts 06.02.2017.]; pieejams:
http://iespejutilts.lv/prezentacijas_2015/Iespeju_Tilts_2015_Guntars_Catlaks.pdf
157
17. Catlaks G., (2016), Izglītības satura reforma ir obligāta laikmeta prasība,
Skolvadības sistēma E-KLASE, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
https://www.e-klase.lv/lv/zina/zinas/aktualitates/visc-vaditajs-izglitibas-satura-
reforma-ir-obligata-laikmeta-prasiba/Boroņenko, V. (2007), Klasteru pieeja
reģionu attīstībai zināšanu ekonomikas apstākļos. Daugavpils. Akadēmiskais
apgāds „Saule”
18. Cedefop (2015), Skills, qualifications and jobs in the EU: the making of perfect
match? Evidence from Cedefop’s European skills and jobs survey;
Luksemburga, Nr.103, 122 lpp.
19. Cedefop (2015), Profesionālā izglītība Latvijā: Īss apraksts. Eiropas Savienības
Publikāciju birojs, Luksemburga, 70 lpp.
20. CSP datu bāze - pieejama: data.csb.gov.lv
21. Deloitte (2017), New Labour Code in Lithuania, [tiešsaiste, skatīts:
20.04.2017.]; pieejams:
https://www2.deloitte.com/lt/en/pages/legal/articles/new-labour-code-in-
lithuania.html
22. Eglītis J., Ozols J., Ozola E. (2012), Zināšanu apmaiņa kā neatņemamu Triple
Helix modeļa sastāvdaļa inovāciju attīstībai Latvijā”, Daugavpils
23. Eiropas izglītības fonda datu bāze – pieejama: https://europa.eu/european-
union/about-eu/agencies/etf_lv
24. Eiropas Parlaments (2008), Ieteikums par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras
izveidošanu mūžizglītībai (Dokuments attiecas uz EEZ) (2008/C 111/01),
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, [tiešsaiste, skatīts 14.11.2016.];
pieejams: https://ec.europa.eu/ploteus/sites/eac-eqf/files/journal_lv.pdf
25. Eiropas profesionālās izglītības un attīstības centra Cedefop mājas lapa –
pieejama: www.cedefop.europa.eu/lv
26. EK (2009), Measuring and Benchmarking the Structural Adjustment
Performance of EU Industry, The Framework Contract of Sectoral
Competitiveness Studies – ENTR/06/054, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.];
pieejams: http://www.pedz.uni-mannheim.de/daten/edz-
h/gdb/09/key_findings_measuring_and_benchmarking_en.pdf
27. EK (2006), “ZAĻĀ GRĀMATA - Darba likumdošanas modernizēšana, lai
risinātu 21.gadsimta radītās problēmas”, Brisele, 22.11.2006, COM(2006) 708
galīgā redakcija; [tiešsaiste, skatīts 14.11.2016.]; pieejams:
http://www.lm.gov.lv/upload/darba_tirgus/darba_attiecibas_socialais_dialogs/zal
a_gramata.pdf
28. EMKAPT (European Lifelong Guidance Policy Network) mājas lapa - pieejama:
www.elgpn.eu
29. EP (2008), Council Resolution on better integrating lifelong guidance into
lifelong learning strategies, Brisele, [tiešsaiste, skatīts 14.11.2016.]; pieejams:
http://www.consilium.europa.eu/ueDocs/cms_Data/docs/pressData/en/educ/1042
36.pdf
30. EP (2015), Labour market shortages in the European Union. Study for the
EMPL Committee, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2015/542202/IPOL_STU
(2015)542202_EN.pdf
31. EP (2015), ZIŅOJUMS par konkurētspējīga ES darba tirgus izveidi 21.
gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba
iespējām, lai atgūtos no krīzes (2014/2235(INI)), Nodarbinātības un sociālo lietu
komiteja, [tiešsaiste, skatīts 14.11.2016.]; pieejams:
158
http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-
//EP//TEXT+REPORT+A8-2015-0222+0+DOC+XML+V0//LV
32. Ermsone D. (2010), “Darba devēja rokasgrāmata”, Latvijas Darba devēju
konfederācija, Rīga, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
http://www.lm.gov.lv/upload/darba_devejiem/darb_dev_rok.pdf
33. ES fondu oficiālā mājas lapa Latvijā – pieejama: www.esfondi.lvEurostat datu
bāze - pieejama: ec.europa.eu/eurostat/data/database
34. ESF projekts „Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības administratīvās kapacitātes
stiprināšana” 4.2.aktivitāte „Normatīvo aktu un politikas dokumentu ekspertīze”
Ekspertīze par Sociālo jomu un darba tirgus attīstību 2010.gada decembra
ziņojums Mazkvalificēta darbaspēka prasmju paaugstināšanas iespējas,
[tiešsaiste, skatīts 06.06.2016.] ;pieejams:
http://www.lbas.lv/upload/stuff/201101/lbas_expert_mazkvalific_prasmes_3012
2010.pdf
35. Eurostat, (2016), National Statistical Offices and DIW Econ, Annual Report on
European SMEs 2015 / 2016, European Union, 110 lpp
36. Fadel C., Trilling B., (2009), “21st Century Skills – Learning for Life in Our
Times”, Jossey Bass, A Wiley Imprint, San Francisco, [tiešsaiste, skatīts:
20.04.2017.]; pieejams: http://21stcenturyskillsbook.com
37. Forands I. (2013), Duālās profesionālās izglītības (DPI) ieviešanas koncepcija,
Latvijas izglītības fonds, [tiešsaiste, skatīts 14.11.2016.]; pieejams:
http://izglitibasfonds.lv/jaunumi/254-iespjas
38. Fulans M. (1999), “Pārmaiņu spēki”, Zvaigzne ABC, Rīga, 166 lpp.
39. Gaile A. (2016), Darba novērtēšanas un attīstības pārrunas, SIA INTU,
[tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams: http://www.lpva.lv/blogi/darba-
novertesanas-un-attistibas-parrunas
40. Galkina I. (2013), Duālā izglītība: izpratne, sadarbība, atbalsts; [tiešsaiste, skatīts
06.06.2016.]; pieejams: http://www.la.lv/duala-izglitiba-izpratne-sadarbiba-
atbalsts%E2%80%A9/
41. Gillers J. (2006) “Patstāvīgas personības socioloģija”, Akadēmiskais projekts,
Maskava (krievu valodā)
42. Griņeviča L. (2016) Promocijas darba “Jauniešu bezdarba ietekmējošo faktoru
analīze Latvijā” kopsavilkums, [tiešsaiste, skatīts 14.12.2017.]; pieejams:
http://llufb.llu.lv/dissertation-summary/regional-
economics/Liva_Grinevica_prom_darba_kopsav2016_LLU_ESAF.pdf
43. Happy Planet Index, New Economics Foundation, [tiešsaiste, skatīts:
20.04.2017.]; pieejams: http://happyplanetindex.org/
44. Hedin S. (2009) „Higher education institutions as drivers of regional
development in the Nordic countries”, [tiešsaiste, skatīts 14.11.2016.]; pieejams:
http://www.nordregio.se/en/Publications/Publications-2009/Higher-education-
institutions-as-drivers-of-regional-development/
45. Human Development Index (HDI), UNDP, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.];
pieejams: http://hdr.undp.org/en/content/human-development-index-hdi
46. Iespēju tilts konferenču cikla oficiālā mājas lapa – pieejama: iespejutilts.lv
47. Indāns I., (2014), Viesstrādnieki - Latvijas 3i (iespējas, ieguvumi un intereses),
[tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
http://www.integration.lv/uploads/files/viedokli/nic_latvija_imigracija_maijs201
4_lv.pdf
159
48. Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam (2014), LR Saeima,
"Latvijas Vēstnesis", 103 (5163), [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
https://likumi.lv/doc.php?id=266406
49. Jaffe A.J. (1959) People, Jobs and Economic Development, [tiešsaiste
skatīts21.08.2017. ]
50. Jaunzeme I. (2013), Karjeras attīstības atbalsta sistēmas darbības izvērtējums
Latvijā, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
http://www.viaa.gov.lv/files/news/19710/petijums_emkapt_kaas_1_.pdf
51. Karnīte R. (2012), Ekspertīze “Darbaspēka ražīgumu ietekmējošie faktori un
ražīguma celšanas iespējas”, SIA “Ekonomikas prognožu centrs” un Latvijas
Brīvo arodbiedrību savienība, 56 lpp.
52. Kasalis E., E.Brēķis, S.Jēkabsone, K.Purmalis (2013), Nākotnē stratēģiski
pieprasītākās prasmes Latvijā; SIA „Projektu un kvalitātes vadība”, Rīga,
[tiešsaiste, skatīts 14.11.2016.]; pieejams:
https://www.em.gov.lv/files/tautsaimniecibas_attistiba/1_Petijums_nakotne_piep
rasitakas_prasmes.pdf
53. Kārkliņa D., (2015), Iekalšanas laikmeta beigas. Kā mainās mācību paradigma?,
Skolvadības sistēma E-KLASE, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
https://www.e-klase.lv/lv/zina/zinas/aktualitates/iekalsanas-laikmeta-beigas-ka-
mainas-macibu-paradigma/
54. Kokosalakis N. (2000) “Lifelong Learning in European Universities: a
preliminary assessment”, European Journal of Education, Vol.35, No. 3, p. 253-
375. [tiešsaiste, skatīts 24.10.2015.]. Pieejams:
http://www.pjb.co.uk/npl/bp20.htm
55. Krasnopjorovs O. (2010) “Kāpēc izglītība ir tik svarīga ekonomikas attīstībā?”,
[tiešsaiste, skatīts 31.03.2017.], pieejams:
https://www.makroekonomika.lv/kapec-izglitiba-ir-tik-svariga-ekonomikas-
attistiba
56. Kristaps G., Dzelme J., Vaivads J. (2007), Darba tirgus pētījums „Profesionālās
un augstākās izglītības programmu atbilstība darba tirgus prasībām”(projekts
“Labklājības ministrijas pētījumi”), LU: Rīga, 244 lpp.
57. Kūle M. (2007), “Kas ir zināšanu sabiedrība?” Rīga: Latvijas Zinātņu
akadēmijas Ekonomikas institūts
58. Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes (2002), LR VARAM, [tiešsaiste,
skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
http://www.varam.gov.lv/lat/darbibas_veidi/ilgtspejiga_attistiba/
59. Latvijas reģionu ekonomikas attīstības perspektīvas un virzieni 2010-2011, LZA
Ekonomikas institūts; pieejams:
file:///C:/Users/Es/Downloads/RegEkonAttPersp_10_11%20(1).pdf
60. Latvijas Zinātņu akadēmija. Valsts pētījumu programma 5.2.1.
„Tautsaimniecības transformācija, gudra izaugsme, pārvaldība un tiesiskais
ietvars valsts un sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai – jaunas pieejas ilgtspējīgas
zināšanu sabiedrības veidošanai (EKOSOC-LV)” pieejams:
http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=blogcategory&id=251
&Itemid=443
61. Latvijas Vēstneša portāls – pieejams: www.lvportals.lv/print.php?id=284049
62. Lassnig L. (2009) “Ökonomisierung des Lernens und Vertreibung der Bildung?
„Lifelong Learning” und „evidence-based Policy/Practice”. In: Magazin
erwachsenenbildung.at. Das Fachmedium für Forschung, Praxis und Diskurs.
160
Ausgabe 7/8, 2009. Wien, 24 s. [tiešsaiste, skatīts 24.10.2015.]. Pieejams:
http://erwachsenenbildung.at/magazin/09-7u8/meb09-7u8_08_lassnigg.pdf
63. LDDK mājas lapa – pieejama: www.lddk.lv
64. Leighton P. (2016), Future Working: the Rise of Europe’s Independent
Professionals (iPros), [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
http://www.efip.org/sites/default/files/Future_Working_Full_Report.pdf
65. Lenic S., Mali D. (2016), SWOT analysis of Slovenian WBL system
(“Slovēnijas darba vidē balstītas apmācību sistēmas SVID analīze”), projekta
“New Models in Work-based Learning” ietvaros, [tiešsaiste, skatīts:
20.04.2017.]; pētījums pieejams:
http://newwbl.eu/SWOTreport_SLOVENIA.pdf
66. LIAA mājas lapa - pieejama: www.liaa.gov.lv
67. Līce A. (2012), Duālā profesionālās izglītības sistēma, [tiešsaiste, skatīts
06.06.2016.]; pieejams: http://www.izglitiba-kultura.lv/raksti/duala-
profesionalas-izglitibas-sistema
68. Lonska, J. (2014) Teritoriju attīstītības novērtēšana Latvijas reģionos,
Promocijas darbs, DU
69. LR EM (2013), Latvijas darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēšanas un
politikas analīzes modeļa tehniskā dokumentācija, Rīga, [tiešsaiste, skatīts:
20.04.2017.]; pieejams:
https://www.em.gov.lv/files/tautsaimniecibas_attistiba/Dokumentacija_Lat.pdf
70. LR EM (2016), Informatīvais ziņojums par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa
prognozēm, Rīga, [tiešsaiste, skatīts 06.02.2017.]; pieejams:
https://www.em.gov.lv/files/tautsaimniecibas_attistiba/dsp/EMZino_06_160616.
71. LR Finanšu ministrijas oficiālā mājas lapa – pieejama: www.fm.gov.lv
72. LR Izglītības un zinātnes ministrijas oficiālā mājas lapa – pieejama:
www.izm.gov.lv
73. LR likums "Par valsts budžetu 2017. gadam" (2016), LR Saeima, "Latvijas
Vēstnesis", 241 (5813), [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
https://likumi.lv/ta/id/287244-par-valsts-budzetu-2017-gadam
74. LR LM (2007), Darba tirgus pieprasījuma ilgtermiņa prognozēšanas sistēmas
izpēte un pilnveidošanas iespēju analīze; Rīga, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.];
pieejams:
http://www.lm.gov.lv/upload/darba_tirgus/darba_tirgus/petijumi/ilgtermina_pro
gnozesana.pdf
75. LR MK (2015), Karjeras izglītības īstenošanas plāns valsts un pašvaldību
vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs 2015.-2020.gadam, "Latvijas
Vēstnesis", 3 (5575), [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
https://likumi.lv/doc.php?id=278999
76. LU Karjeras centra mājas lapa - pieejama: www.karjera.lu.lv
77. Meņšikovs V. (2009) Kopkapitāls un jaunatnes dzīves stratēģijas: socioloģiskais
aspekts. DU SZF Sociālo Zinātņu Vēstnesis. Nr. 2, [tiešsaiste, skatīts
14.11.2016.]; pieejams: https://du.lv/wp-
content/uploads/2016/01/SZV_2009_2.pdf
78. Menshikov V. (2011), Human capital in the structure of total capital of
personality: sociological aspect. Filosofija. Sociologija. Lietuvos mokslu
akademija. T. 22. Nr. 2
79. Meņšikovs V. (2013), Kopkapitāls, tā struktūra un saikne ar darba migrāciju (uz
Latgales piemēra). DU SZF starptautiskās zinātniskās konferences rakstu
161
krājums, [tiešsaiste, skatīts 14.11.2016.]; pieejams: https://du.lv/starptautiskas-
zinatniskas-konferences-socialas-zinatnes-regionalajai-attistibai-2012-finansu-
kapitala-ietekme-uz-regiona-ekonomisko-konkuretspeju-materiali-i-dala-
sociologijas-aktualita/
80. Mūrnieks G. (2016), Subject: Creativity - saruna ar Gati Mūrnieku, [tiešsaiste,
skatīts 06.02.2017.]; pieejams:
https://www.youtube.com/watch?v=hPCUXmedDyo
81. Nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centri, LR VARAM; [tiešsaiste,
skatīts 14.11.2016.]; pieejams:
http://www.varam.gov.lv/lat/fondi/ESper07_13/15120/KAC_pilotprojekts/?doc=
18699
82. OECD mājas lapa un datu bāzes – pieejamas: data.oecd.org
83. OECD The New Rural Paradigm, Policies and Governance. OECD Rural
Policies Reviews. OECD Publishing, 2006 [tiešsaiste, skatīts: 22.08.2017.];
pieejams: http://www.oecd.org/cfe/regional-
policy/thenewruralparadigmpoliciesandgovernance.htm
84. OECD (2016), ziņojums „Izglītība Latvijā” (Education in Latvia), OECD
Publishing, 912016011P1, 288 lpp.
85. Paegļkalne S. (2013), Jēkabpils Agrobiznesa koledža, pašvaldība un uzņēmēji
plāno attīstīt sadarbību, [tiešsaiste, skatīts 06.06.2016.]; pieejams:
http://www.jekabpilslaiks.lv/?mod=1&op=out&id=17978&r=Jekabpils
86. Pasaules ekonomikas foruma (World Economic Forum) mājas lapa – pieejama:
www.weforum.org
87. Pastučenko J. (2007), Augsti kvalificēts darbaspēks - valsts attīstības
priekšnosacījums, Latvijas Banka, [tiešsaiste, skatīts 14.11.2016.]; pieejams:
https://www.bank.lv/komentari/6117-augsti-kvalificets-darbaspeks-valsts-
attistibas-prieksnosacijums
88. Pearson (2009), LONGMAN ''Dictionary of Contemporary English'' skaidrojošā
vārdnīca, Pearson Education Limited, 1978, 2009, UK
89. Peiseniece L., (2011), “Cilvēkresursu vadīšanas novērtēšanas metodes un to
pilnveidošanas virzieni Latvijas lielajos uzņēmumos”, promocijas darbs, LR,
Rīga, 139 lpp.
90. Pētījums „darba vidē balstītu mācību īstenošana profesionālās izglītības attīstībai
latvijā” pētījuma rezultātu ziņojums Rīga, 2015 pieejams:
http://www.lddk.lv/wp-
content/uploads/2016/07/petijums_dvbmacibu_istenosana_latvija_2015.pdf
91. Polatside V., Stabiņa L. (2014), Vadlīnijas darba ņēmēju migrantu ļaunprātīgas
pieņemšanas darbā, ekspluatācijas un tirdzniecības novēršanai Baltijas jūras
reģionā, Baltijas jūras valstu padomes sekretariāts, [tiešsaiste, skatīts
14.11.2016.]; pieejams: http://www.cbss.org/wp-
content/uploads/2012/11/brochure_latvian_online.pdf)
92. PMLP datu bāze - pieejama: www.pmlp.gov.lv
93. Profesionālās izglītības iestāžu tīkla optimizācijas pamatnostādņu 2010.–
2015.gadam kopsavilkums (2010), LR Saeima, "Latvijas Vēstnesis", 4 (4196),
[tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=203373
94. Purmalis K. (2011), Latvijas darba tirgus analīze un tā attīstības perspektīvas,
Promocijas darbs, LU, Rīga, [tiešsaiste, skatīts 06.06.2016.]; pieejams:
https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/zinas/Promocijas_darbs_Karl
is_Purmalis.pdf
162
95. Skolvadības sistēma E-KLASE (2016), Ko skolēniem būtu jāmāca 21.
gadsimtā?, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams: www.e-
klase.lv/lv/raksts/zinas/latvija/ko-skoleniem-butu-jamaca-21-gadsimta/print/)
96. Rutkovskis E. (2012), Cilvēkresursu kā darbaspēka pieejamības analīze
Austrumlatgales darba tirgū sociāli ekonomiskajā aspektā, augavpils, [tiešsaiste,
skatīts 06.06.2016.]; pieejams: http://www.kra.lv/wp-
content/uploads/2013/07/E.Rutkovskis1.pdf
97. Rūpniecības ekonomika, B.Danovska, K.Krūzs, V.Liede, A.Rūsa, V.Straumēns,
Dz.Strazds, A.Tiknuss, G.Vaskis, O.Zolberga. Rīga, “Zvaigzne”, 1984, 280.lpp.
98. Sannikova A. (2015), MŪŽIZGLĪTĪBAS EKONOMISKIE ASPEKTI
LATVIJĀ”, Promocijas darbs, Jelgava, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.];
pieejams: http://llufb.llu.lv/dissertation-
summary/education/Aija_Sannikova_prom_darba_kopsavilkums2016_LLU_ES
AF.pdf
99. Sauka A. (2011), Nordea vitametrs – biznesa vitalitātes mērījums “Latvijas
uzņēmumu konkurētspēja”, SSE Riga, [tiešsaiste, skatīts 14.11.2016.]; pieejams:
http://www.nordea.lv/sitemod/upload/root/www.nordea.lv%20-
%20lv/Nordea_vitalitates_petijums.pdf
100. Sauka A., Rivža B. (2014) Latvijas ekonomikas un uzņēmējdarbības
izaicinājumi, Ventspils Augstskolas “Uzņēmējdarbības, inovāciju un reģionālās
attīstības centrs”, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pētījums pieejams:
https://www.researchgate.net/profile/Arnis_Sauka/publication/261832762_Latvi
jas_ekonomikas_un_uznemejdarbibas_izaicinajumi_Challenges_of_economy_a
nd_entrepreneurship_in_Latvia/links/53f1148e0cf26b9b7dce273c/Latvijas-
ekonomikas-un-uznemejdarbibas-izaicinajumi-Challenges-of-economy-and-
entrepreneurship-in-Latvia.pdf
101. SHULTZ, T.W. Capital formation by education. Journal of Political Economy.
1960. Vol.68
102. SHULTZ, T.W. Investment in human capital. The American Review, Vol. 51.
No 1 (Mar., 1961) p.1-17
103. Schwab K. (2012), Globālās konkurētspējas pārskats 2012-2013 (“Global
Competitiveness Report 2012-2013”); [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.];
pieejams:
http://www3.weforum.org/docs/WEF_GlobalCompetitivenessReport_2012-
13.pdf
104. Schwab K. (2015), Globālās konkurētspējas pārskats 2015-2016 (“Global
Competitiveness Report 2015-2016”); [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.];
pieejams: http://www3.weforum.org/docs/gcr/2015-
2016/Global_Competitiveness_Report_2015-2016.pdf
105. Stankevičs A. (2015), Augstākās izglītības loma reģiona veiktspējas
paaugstināšanā, Promocijas darbs, Daugavpils: DU Akadēmiskais apgāds
“Saule”
106. Stewart Thomas A. (1998), Intelektuāls kapitāls: jauna organizāciju bagātība
("Intellectual Capital: The New Wealth of Organizations"); RTU Zināšanu
pārvaldības portāls, [skatīts: 20.04.2017. tiešsaiste]; pieejams:
http://stpk.cs.rtu.lv/zp/kapitals.htm
107. Stonis J.un darba grupa (2012), Universitāšu ieguldījums Latvijas
tautsaimniecībā, Latvijas Universitāšu asociācija; [tiešsaiste, skatīts:
20.04.2017.]; pētījums pieejams:
163
http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/par/strukturvienibas-un-
infrastruktura/saist/lua/LUA_kopsavilkums_Augstaka_izglitiba.pdf
108. Šumilo Ē., Škapars R., Šavriņa B., Sociālais un cilvēkkapitāls kā Latvijas
konkurētspēju veicinošs faktors pārejas posmā uz zināšanu ekonomiku
Lisabonas stratēģijas kontekstā (2006), [tiešsaiste, skatīts 14.11.2016.];
pieejams: http://www.lu.lv/par/projekti/petnieciba/2006/sumilo/)
109. Tihonova N., (2006), “Resursu pieeja kā jauna teorētiskā paradigma
stratifiskajos pētījumos”, Socioloģiskie pētījumi, Nr.9, [tiešsaiste, skatīts
31.03.2017.], pieejams:
http://ecsocman.hse.ru/data/022/785/1219/Sotsis_09_06_p28-41.pdf (krievu
valodā)
110. Traidās D. (2015), VIAA veido Latvijas nozaru kvalifikācijas sistēmu, VIAA,
[tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
http://www.viaa.gov.lv/lat/arhivs/nozaru_kvalifikacijas_sistema/
111. UK sustainable development indicators, Office for National Statistics, [tiešsaiste,
skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
https://www.ons.gov.uk/search?q=sustainable+development+indicators+
112. Upelnieks R., Intelektuālais kapitāls – intelektuālā īpašuma tiesību objekts,
Latvijas juristu biedrība, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
http://www.ljb.lv/?c=raksts&pid=54
113. Valmieras tehnikuma mājas lapa – pieejama: www.valmierastehnikums.lv
114. Vārna I. (2014) “Karjeras attīstības atbalsts audzēkņiem profesionālajā
izglītībā”, Jelgava, LLU, 145 lpp.
115. Veipa I., Rudzīte-Griķe M., Kudiņš V. (2012), Uzņēmējdarbības un zinātnes
sadarbības perspektīvas, DU, Daugavpils, 100 lpp. [tiešsaiste, skatīts:
20.04.2017.]; pieejams:
http://latgale.lv/lv/regionalie_projekti/region_invest/activity/wp3
116. VIAA mājas lapa – pieejama: www.viaa.gov.lv
117. VIAA (2009), Karjeras izglītība skolā, [tiešsaiste, skatīts 14.11.2016.]; pieejams:
http://viaa.gov.lv/files/news/727/karjeras_izgliitiiba_skolaa_2010.pdf
118. Vintiša K., (2010), “Cilvēkresursu plānošanas un novērtēšanas metodes mazam
un vidējam uzņēmumam”, Latvijas Darba devēju konfederācija: Rīga, 31 lpp.
119. Volkova T. (2015), Globālās ekonomikas attīstības tendences un to ietekme uz
uzņēmumu vadīšanu, Cēsis, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
http://www.cesis.lv/uploads/files/uznemeji/1_globalas_atistibas_tendences_volk
ova_1.pdf
120. Volkova T. (2016), Jaunākās pieejas uzņēmumu vadīšanā, Ventspils; [tiešsaiste,
skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
http://www.visitventspils.com/files/volkova_042016_04.pdf
121. Volkova T. (2017), Inovācijas uzņēmējdarbībā, LIAA, Rīga; [tiešsaiste, skatīts:
20.04.2017.]; pieejams: http://www.liaa.gov.lv/files/liaa/attachments/tatjana-
volkova_prezentacija_0.pdf
122. Zobena, A. (red.) (2005) Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2004/2005:
Rīcībspēja reģionos. Rīga: ANO Attīstības programma, LU Sociālo un politisko
pētījumu institūts, 148 lpp. [tiešsaiste, skatīts 14.11.2016.]. Pieejams:
http://www.lu.lv/materiali/petnieciba/resursi/parskats-par-tautas-attistibu.pdf
123. Your Better Life Index, OECD, [tiešsaiste, skatīts: 20.04.2017.]; pieejams:
http://www.oecdbetterlifeindex.org/
164
124. Добрынин А.И., Дятлов С.А., Цыренова Е.Д. Человеческий капитал в
транзитивной экономике: формирование, оценка, эффективность
использования. Санкт-Петербург : Наука, 1999. 308 c.
125. Тугускина Г. (2009) Oценка эффективности инвестиций в человеческий
капитал предприятий; Журнал "Управление персоналом" N3 2009 год,
[skatīts: 20.11.2017. tiešsaiste]; pieejams: http://www.top-
personal.ru/issue.html?1896
165
PIELIKUMI
Pielikums nr.1
Reģionālās attīstības centru pārstāvji, kuri piedalījās ekspertu aptaujā par
pašvaldību ieviestiem pasākumiem kvalificēta darbaspēka piesaistei reģionos (sadarbībā
ar uzņēmējiem un izglītības iestādēm) Nr.p.k Reģiona
centrs
Respondents Respondenta amats Respondenta
kontaktinformācija
1. Aizkraukle Anta Teivāne Domes priekšsēdētāja vietniece [email protected]
2. Alūksne Sanita Ausēja Alūksnes novada pašvaldības
uzņēmējdarbības atbalsta speciāliste [email protected]
3. Balvi Inta Kaļva Balvu novada pašvaldības aģentūras
“Ziemeļlatgales biznesa un tūrisma
centra” direktore
4. Bauska
Laila Stapkeviča
Bauskas novada Attīstības un plānošanas
nodaļas
projektu vadītāja
5. Cēsis
Jānis
Rozenbergs
Domes priekšsēdētājs [email protected]
6. Dobele
Andrejs
Spridzāns
Domes priekšsēdētājs [email protected]
7. Gulbene
Liena Kazāka Gulbenes novada domes
Attīstības un projektu nodaļas
Komercdarbības speciāliste
8. Krāslava
Inta Murāne Krāslavas novada domes Attīstības
nodaļas Uzņēmējdarbības atbalsta
koordinatore
9. Kuldīga
Ilze Dambīte-
Damberga
Kuldīgas novada pašvaldības
Izpilddirektore [email protected]
10. Limbaži
Agris Vēveris Uzņēmējdarbības konsultants Limbažu
novada uzņēmējiem [email protected]
11. Līvāni
Zane Gaiduka Līvānu Inženiertehnoloģiju un inovāciju
centra vadītāja [email protected]
12. Ludza
Alīna Gendele
Ludzas novada domes priekšsēdētāja [email protected]
13. Madona Romāns
Hačatrjans
Madonas novada Uzņēmējdarbības un
tūrisma attīstības nodaļas vadītājs [email protected]
v
14. Ogre
Dana Bārbale Ogres novada pašvaldības
Administratīvā departamenta direktore [email protected]
15. Preiļi
Ineta Liepniece Uzņēmējdarbības centra vadītāja [email protected]
16. Saldus
Indra Rassa
Saldus novada domes priekšsēdētāja [email protected]
17. Sigulda
Ina Stupele Siguldas novada Uzņēmējdarbības
atbalsta punkta vadītāja [email protected]
18. Smiltene
Līga Hofmane Smiltenes novada domes
Sabiedrisko attiecību speciāliste [email protected]
19. Talsi
Baiba Lorenca Attīstības un plānošanas nodaļas
projektu vadītāja, VATP Biznesa
inkubatoraTalsu filiāles projektu vadītāja
20. Tukums
Zane Siliņa Tukuma novada Dome
Pašvaldības izpilddirektora padomniece
ekonomikas un attīstības jautājumos
21. Valka Jana Putniņa Valkas novada domes
Attīstības un plānošanas nodaļa
Attīstības un projektu daļas vadītāja
166
Pielikums nr.2
Sadarbības pasākumu priekšlikumi
kvalificēta darbaspēka piesaistei reģioniem Latvijā
Mērķa grupa:
Darbaspēks (t.sk. esošais un topošais) reģionā vai reģionam (4 dažādos vecuma / izglītības posmos
Sadarbības pasākums
Profesionālās
izglītības
iestāde
Vietējā
pašvaldība
(t.sk. skolas)
Darba
devēji
Citi (masu
mēdiji, NVO un biedrības, valsts
iestādes, NVA)
Sadarbības pasākumi mērķa grupas INFORMĒŠANAI
Pirmskolas un sākumskolas posmā
Dažādu profesiju praktiski prezentēšanas pasākumi
(M, P) – ieteicams kopā ar vecākiem
X X
Info diena “Ko pasaulē var izdarīt ar IKT un
modernajām tehnoloģijām?”, t.sk. praktiski vienkārši
uztverami piemēri (M, D) – ieteicams kopā ar
vecākiem
X X
Pamatskolas un vidusskolas posmā
Info diena “Ko pasaulē var izdarīt ar IKT un
modernajām tehnoloģijām?”, t.sk. praktiski vienkārši
uztverami piemēri (M, D) – ieteicams kopā ar
vecākiem
X X
Info diena “Mans novads” (iepazīšanās ar novada un
reģiona specifiku, uzņēmumiem, svarīgākajām
tautsaimniecības nozarēm un tendencēm) (K, M, P)
X X X X
“Atvērto durvju dienas” un “Ēnu dienas”
uzņēmumos (K, M), t.sk. profesionālās izglītības tēla
paaugstināšanas aktivitātes
X X X X
Tematiskās profesionālās ievirzes audzināšanas
stundas “Mana nākotnes profesija” (K, M)
X X X
Reģiona profesionālo izglītības iestāžu piedāvāto
mācību programmu kataloga izsūtīšana 9.klašu
skolēnu vecākiem (K, M)
X X X
Apakšsadaļas “Reģiona uzņēmējdarbības vide”
uzturēšana vietējās pašvaldības mājas lapā (K, M, D)
X
Apakšsadaļas “Reģiona profesionālās izglītības
iestādes un piedāvātās mācību un studiju
programmas” uzturēšana vietājās pašvaldības mājas
lapā uztur savā mājaslapā sadaļu (K, M, D)
X X
167
Vidējās un augstākās profesionālās izglītības posmā
Pašvaldību un uzņēmumu iniciēto pētījumu tēmu
saraksta izveide (t.sk. par kvalificētu darbaspēku) un
nosūtīšana profesionālās izglītības iestādēm (K, M)
X X X
Pašvaldībām un uzņēmējiem potenciāli noderīgu
koledžas (universitātes / augstskolas) studentu un
akadēmiskā personāla izstrādāto pētījumu saraksts
izglītības iestādes mājas lapā (K, P, R)
X X X
“Atvērto durvju dienas” un “Ēnu dienas”
uzņēmumos (K, M)
X X X
Lietišķo pētījumu konference, t.sk. prezentācijas un
diskusijas par tēmu “Pašvaldībai un uzņēmējiem
aktuālie pētījumi” (K, M, P)
X X X X
Info diena “Ko pasaulē var izdarīt ar IKT un
modernajām tehnoloģijām?”, t.sk. praktiski vienkārši
uztverami piemēri (M, D) – ieteicams kopā ar
vecākiem
X X X
“Novadnieku kontaktpunkta” izveide (uztur
informāciju par no novada nākušajiem cilvēkiem
Rīgā un pasaulē) (R, K, M, D)
X X X X
Uzņēmējdarbības konsultatīvās padomes darbs un
regulāras tikšanās - trīspusējās sadarbības klātienes
tikšanās, lai kopīgi veiktu reģiona stratēģisko
plānošanu (K, P, M)
X X X
Pieaugušo izglītības (tālākizglītības) posmā
“Atvērto durvju dienas” uzņēmumos (K, P, R) X X X X
Info diena “Ko pasaulē var izdarīt ar IKT un
modermajām tehnoloģijām?”, t.sk. praktiski piemēri
(M, D) – ieteicams kopā ar vecākiem
X X
Lietišķo pētījumu konference (K, P, M, R) X X X X
Nodarbību cikls ar karjeras konsultantu “Es meklēju
darbu, darbs meklē mani” (K, M, P, R, D)
X X
Informējoši semināri par reģionālo biznesa
inkubatoru (BI) un citu atbalsta institūciju piedāvāto
atbalstu jaunu uzņēmumu radīšanā un attīstībai (R,
M)
X X
168
Sadarbības pasākumi mērķa grupas IZGLĪTOŠANAI
Pirmskolas un sākumskolas posmā
“Kāpēcīšu skoliņa” kā vietējā bērnu un jauniešu
centra piedāvāts pulciņš (P, R, M, D)
X X
Interešu pulciņi bērniem ar eksakto mācību
priekšmetu ievirzi sadarbībā ar vietējiem bērnu un
jauniešu centriem (M, P, R, K, D)
X X
Patiesi kompetenta un efektīva karjeras konsultanta
darbs pirmskolā un sākumskolā (P, K, M, D)
X X X
Izglītojošas tikšanas vecākiem par pasaules, Latvijas
un darba tirgus attīstības tendencēm un nākotnē
pieprasītākajām prasmēm un profesijām (M, D, P)
X X X
“Skoliņas” pa mācību priekšmetiem (“Jaunais
ķīmiķis”, “Programmēšanas skoliņa” u.c.), darbs ar
motivētiem bērniem reizi mēnesī (M, R, K, P, D)
X X
Pamatskolas un vidusskolas posmā
Ikgadējs pašvaldības organizēts pētniecisko darbu
konkurss (t.sk. ar naudas balvām) vidusskolēniem,
pirms tam izsludinot ieteicamās/vajadzīgās pētījumu
tēmas (M, P, K, R, D)
X X X
Fakultatīvs (pulciņš) vai nodarbību cikls
“Uzņēmējdarbības pamati” skolēniem un skolotājiem
(M, P, R, K)
X X X
Interešu pulciņi jauniešiem ar eksakto mācību
priekšmetu ievirzi sadarbībā ar vietējiem bērnu un
jauniešu centriem (M, P, R, K)
X X
Karjeras izvēli veicinošu autorprogrammu izstrāde
un ieviešana (K, P, R, M, D)
X X
Izglītojoši pasākumi skolēnu mācību uzņēmumu
(SMU) veidošanai (M, P, R, K, D)
X X
Patiesi kompetenta un efektīva karjeras konsultanta
darbs pamatskolā un vidusskolā (P, K, M, D)
X X X
Lietišķo pētījumu konference (M, P, R, K) X X X X
Reģiona profesionālo izglītības iestāžu piedāvāto
mācību programmu kataloga izsūtīšana 9.klašu
skolēnu vecākiem (K, M)
X X
Vizītes uz vietējiem uzņēmumiem (M, R, K) X X X X
169
Uzņēmēju vieslekcijas/prezentācijas skolās (M, P, R,
K)
X X X X
Pētniecisko tēmu izvirzīšana saistībā ar reģiona
specifiku ikgadējās “Projektu nedēļas” ietvaros (P,
K, M)
X
Alternatīvo darba formu (t.sk. pašnodarbinātības,
attālināta darba, mobilitātes u.c.) popularizēšanas
pasākums skolā (R, M, D)
X X X
“Skoliņas” pa mācību priekšmetiem (“Jaunais
ķīmiķis”, “Programmēšanas skoliņa” u.c.), darbs ar
motivētiem jauniešiem reizi mēnesī (M, P, R, K, D)
X X
Vidējās un augstākās profesionālās izglītības posmā
Karjeras izvēli veicinošu autorprogrammu izstrāde
un ieviešana (K, P, R, K, D)
X X
Interešu pulciņi studentiem ar eksakto mācību
priekšmetu ievirzi (M, P, R, K, D)
X X X
Prasību un metodisko noteikumu izstrāde attiecībā uz
pētniecisko darbu tēmu sasaisti ar reģionālo
problemātiku un tautsaimniecības vajadzībām (M, P,
R, K, D)
X X X X
Lietišķo pētījumu konference (K, M, P, R, D) X X X X
Izglītojoši pasākumi studentu mācību uzņēmumu
(SMU) veidošanai (R, M, P, K, D)
X X
Vizītes uz vietējiem uzņēmumiem ( R, K, M) X X X X
Uzņēmēju vieslekcijas (M, P, R, K) X X X X
Alternatīvo darba formu (t.sk. pašnodarbinātības,
attālināta darba, mobilitātes u.c.) popularizēšanas
pasākums izglītības iestādē (R, M, D)
X X X X
Kvalificēta darbaspēka piesaistes reģionam
problemātikas iekļaušana Konventa sanāksmēs (P,
K)
X X X
Nodarbību cikls ar karjeras konsultantu “Es meklēju
darbu, darbs meklē mani” (K, P, R)
X X
Pieaugušo izglītības (tālākizglītības) posmā
Lietišķo pētījumu konference (M, P, R, K, D) X X X X
Eiropas Profesionālo prasmju nedēļas pasākumi,
iekļaujoties valsts programmās (K, P, R, D)
X X X
Uzņēmēju vieslekcijas (M, R, P, K) X X X
170
Nodarbību cikls ar karjeras konsultantu “Es meklēju
darbu, darbs meklē mani” (R, M, P, K)
X X
Alternatīvo darba formu (t.sk. pašnodarbinātības,
attālināta darba, mobilitātes u.c.) popularizēšanas
pasākums (R, M, D)
X X X
Sadarbības pasākumi mērķa grupas praktiskas LĪDZDALĪBAS veicināšanai
Pirmskolas un sākumskolas posmā
Karjeras spēļu dienas nākotnes profesijas izvēles
veicināšanai (R, P, M)
X X
Projektu nedēļa “Darbs un bizness” (R, P, M, D) X X X
Dzīves un darba prasmju mēnesis (R, K, M, D) X X
Profesionālās izglītības iestāžu un darba devēju
pārstāvju iesaistīšana tematisko pasākumu
organizēšanā (tādējādi stiprinot izglītības iestādes
sadarbību ar vecākiem) (P, K)
X X X
Pamatskolas un vidusskolas posmā
Erudīcijas spēle “Cik daudz Tu zini par savu novadu
un reģionu?” (P, K, M, R, D)
X X X X
Projektu nedēļa “Darbs un bizness” (R, P, M, K, D) X X X
Skolēnu mācību uzņēmumu (SMU) veidošana (R, P,
K, M, D)
X X
SMU tirdziņi, piemēram, pilsētas svētku vai
uzņēmēju dienu ietvaros (R, P, K, M, D)
X X X X
Konkurss “Es lepojos ar paveikto!” (R, P, D, K) X X X X
Darbs skolēniem vasaras brīvlaikā (R, M, P) X X
Dzīves un darba prasmju mēnesis (R, K, M, D) X X
Aktīva skolēnu nodarbinātības pasākumu ieviešana
vasaras brīvlaikā sadarbībā ar NVA (R, K, M)
X X X
Ikgadējs grantu konkurss “Mana biznesa ideja” ar
naudas balvām labāko biznesa ideju ieviešanai (P, R,
K)
X X X X
Vidējās un augstākās profesionālās izglītības posmā
Ikgadējs studentu konkurss “Es lepojos ar paveikto”
ar mērķi aktualizēt un popularizēt profesionālās
X X
171
vidējas izglītības procesā iesaistīto jauniešu radošo
potenciālu un sasniegumus saistībā ar izvēlēto
profesiju (R, K, P)
Darba grupas (ar darba devējiem un pašvaldības
pārstāvjiem) jaunu mācību programmu izstrādei vai
aktualizācijai (K, P, D)
X X X
Reģiona nozaru tematiskās izstādes (K, P, R, D) X X X X
Vakanču gadatirgi (K, P, R) X X X
Ikgadējā “Profesiju nedēļa” ar iestādes attiecīgās
profesijas absolventu un vietējo uzņēmēju dalību,
uzņēmumu apmeklēšanu, profesionāliem konkursiem
profesijā u.c. (R, P, K, M, D)
X X X X
Profesionālie konkursi profesijās (R, P, K, M, D) X X
Studentu mācību uzņēmumu (SMU) veidošana,
kuros sadarbojas dažādu profesiju topošie speciālisti
no vienas vai vairākām mācību iestādēm (R, P, K, M,
D)
X X X
Ikgadējie SMU tirdziņi, piemēram, pilsētas svētku
vai uzņēmēju dienu ietvaros (R, P, K, M, D)
X X X X
Projektu nedēļa “Darbs un bizness” (P, R, K, M, D) X X X X
Lietišķo pētījumu konference (K, P, R, D) X X X X
Ikgadējs grantu konkurss “Mana biznesa ideja” ar
naudas balvām labāko biznesa ideju ieviešanai (P, R,
K)
X X X X
ES līdzfinansētu projektu piemēram, (Erasmus +)
ieviešana studentu apmaiņai un pieredzes gūšanai
ārvalstīs (K, P, R, M, D)
X X
Kvalifikācijas prakšu organizēšana novada / reģionu
uzņēmumos (R, M, P, D)
X X X X
Pieaugušo izglītības (tālākizglītības) posmā
Reģiona nozaru tematiskās izstādes (K, P, R, M) X X X X
Vakanču gadatirgi (K, R, P, M, D) X X X X
Lietišķo pētījumu konference (M, K, P, R, D) X X X X
Ikgadējs grantu konkurss “Mana biznesa ideja” ar
naudas balvām labāko biznesa ideju ieviešanai (P, R,
K)
X X X
Dalība ES līdzfinansētos projektos (piemēram,
Nordplus, Erasmus +) pieredzes apmaiņai un
gūšanai, t.sk. ārvalstīs (M, K, P, R)
X X
172
Pielikums nr.3
173
Pielikums Nr.4
Latvijas kvalifikāciju ietvarstruktūras (LKI) līmenim atbilstošo zināšanu,
prasmju un kompetenču apraksti
EKI
līmenis
Zināšanas (zināšanas
un izpratne)
Prasmes (spēja pielietot
zināšanas, komunikācija,
vispārējās prasmes)
Kompetence (analīze,
sintēze un
novērtēšana)
1. Spēj parādīt
elementāras zināšanas,
kuras izpaužas
atpazīstot vai atceroties
Spēj izmantot elementāras
praktiskas un kognitīvas
iemaņas, kuras var izpildīt
tiešā uzraudzībā,
izmantojot vienkāršus
instrumentus. Spēj veikt
vienkāršus uzdevumus,
kas saturiski atkārtojas un
ir paredzami
Spēj veikt uzdevumus
strukturētā vidē,
darboties ierobežotā
kontekstā. Pēc parauga
spēj izpildīt
elementārus
uzdevumus, apgūt
pašapkalpošanās
iemaņu pamatus
2. Spēj parādīt konkrētas
mācību priekšmetu
programmās noteiktās
pamatzināšanas
Spēj izmantot pamata
kognitīvās un praktiskās
prasmes, kas
nepieciešamas, lai,
izmantojot attiecīgu
informāciju, veiktu
uzdevumus un, izmantojot
vienkāršus noteikumus un
līdzekļus, risinātu ikdienas
problēmas. Spēj izprast
savas darbības sekas
attiecībā uz sevi un citiem
Spēj veikt uzdevumus
individuāli vai grupā
pārraudzībā, vai daļēji
patstāvīgi.
Spēj piedalīties
atsevišķu mācību
uzdevumu mērķu
izvirzīšanā un darbības
procesa plānošanā
3. Spēj parādīt faktu,
principu, procesu un
vispārējo jēdzienu
zināšanas un izmanto
tās mācību un
profesionālās darbības
jomā.
Spēj izprast dažādu
veidu informāciju par
materiāliem,
aprīkojumu,
tehnoloģijām atbilstošā
mācību jomā vai
noteiktā profesijā
Spēj izmantot dažādas
kognitīvās un praktiskās
prasmes, kas
nepieciešamas, lai veiktu
uzdevumus un risinātu
vienkāršas problēmas,
izvēloties un piemērojot
pamata metodes,
līdzekļus, materiālus,
informāciju un
tehnoloģijas
Spēj apzināties un
uzņemties atbildību
par darba vai mācību
uzdevumu veikšanu
nemainīgā un stabilā
vidē nozares
speciālista uzraudzībā.
Risinot uzdevumus,
spēj pielāgot savu
rīcību apstākļiem un
atbildēt par darba
rezultātu
4. Spēj parādīt vispusīgas
faktu, teoriju un
likumsakarību
zināšanas, kas ir
nepieciešamas
personiskai izaugsmei
un attīstībai, pilsoniskai
līdzdalībai, sociālajai
Spēj plānot un organizēt
darbu, izmantot dažādas
metodes, tehnoloģijas (tai
skaitā informācijas un
komunikācijas
tehnoloģijas), ierīces,
instrumentus un
materiālus uzdevumu
Ir motivēts turpmākās
karjeras veidošanai,
izglītības turpināšanai,
mūžizglītībai uz
zināšanām orientētā
demokrātiskā,
daudzvalodu un
daudzkultūru
174
integrācijai un
izglītības turpināšanai.
Spēj detalizēti izprast
un parādīt
daudzveidīgu
specifisku faktu,
principu, procesu un
jēdzienu zināšanas
noteiktā mācību vai
profesionālās darbības
jomā standarta un
nestandarta situācijās.
Pārzina tehnoloģijas un
metodes mācību
uzdevumu vai darba
uzdevumu veikšanai
profesijā
veikšanai.
Spēj atrast, izvērtēt un
radoši izmantot
informāciju mācību vai
profesionālo darba
uzdevumu izpildei un
problēmu risinājumiem.
Spēj sazināties vismaz
divās valodās rakstiski un
mutiski gan pazīstamā,
gan nepazīstamā
kontekstā.
Spēj patstāvīgi strādāt
profesijā, mācīties un
pilnveidoties.
Spēj sadarboties
sabiedrībā Eiropā un
pasaulē.
Spēj plānot un veikt
mācību vai darba
uzdevumus profesijā
individuāli, komandā
vai vadot komandas
darbu.
Spēj uzņemties
atbildību par mācību
vai profesionālās
darbības rezultātu
kvalitāti un kvantitāti
5. Spēj parādīt vispusīgas
un specializētas
attiecīgajai
profesionālajai jomai
atbilstošas faktu,
teoriju, likumsakarību
un tehnoloģiju
zināšanas un izpratni
Spēj, balstoties uz
analītisku pieeju, veikt
praktiskus uzdevumus
attiecīgajā profesijā,
parādīt prasmes, kas
profesionālajām
problēmām ļauj rast
radošus risinājumus,
pārrunāt un argumentēti
apspriest praktiskus
jautājumus un risinājumus
attiecīgajā profesijā ar
kolēģiem, klientiem un
vadību, ar attiecīgu
patstāvības pakāpi
mācīties tālāk,
pilnveidojot savas
kompetences. Spēj
izvērtēt un pilnveidot savu
un citu cilvēku darbību,
strādāt sadarbībā ar
citiem, plānot un organizēt
darbu, lai veiktu konkrētus
uzdevumus savā profesijā,
veikt vai pārraudzīt tādas
darba aktivitātes, kurās
iespējamas
neprognozējamas
izmaiņas
Spēj formulēt,
aprakstīt un analizēt
praktiskas problēmas
savā profesijā, atlasīt
nepieciešamo
informāciju un
izmantot to skaidri
definētu problēmu
risināšanai, piedalīties
attiecīgās
profesionālās jomas
attīstībā, parādīt, ka
izprot attiecīgās
profesijas vietu
plašākā sociālā
kontekstā
6. Spēj parādīt attiecīgajai
zinātnes nozarei vai
profesijai raksturīgās
pamata un specializētas
Spēj, izmantojot apgūtos
teorētiskos pamatus un
prasmes, veikt
profesionālu,
Spēj patstāvīgi iegūt,
atlasīt un analizēt
informāciju un to
izmantot, pieņemt
175
zināšanas un šo
zināšanu kritisku
izpratni, turklāt daļa
zināšanu atbilst
attiecīgās zinātnes
nozares vai profesijas
augstāko sasniegumu
līmenim. Spēj parādīt
attiecīgās zinātnes
nozares vai
profesionālās jomas
svarīgāko jēdzienu un
likumsakarību izpratni
māksliniecisku, inovatīvu
vai pētniecisku darbību,
formulēt un analītiski
aprakstīt informāciju,
problēmas un risinājumus
savā zinātnes nozarē vai
profesijā, tos izskaidrot un
argumentēti diskutēt par
tiem gan ar speciālistiem,
gan ar nespeciālistiem.
Spēj patstāvīgi strukturēt
savu mācīšanos, virzīt
savu un padoto tālāku
mācīšanos un profesionālo
pilnveidi, parādīt
zinātnisku pieeju
problēmu risināšanā,
uzņemties atbildību un
iniciatīvu, veicot darbu
individuāli, komandā vai
vadot citu cilvēku darbu,
pieņemt lēmumus un rast
radošus risinājumus
mainīgos vai neskaidros
apstākļos
lēmumus un risināt
problēmas attiecīgajā
zinātnes nozarē vai
profesijā, parādīt, ka
izprot profesionālo
ētiku, izvērtēt savas
profesionālās darbības
ietekmi uz vidi un
sabiedrību un
piedalīties attiecīgās
profesionālās jomas
attīstībā
7. Spēj parādīt
padziļinātas vai
paplašinātas zināšanas
un izpratni, no kurām
daļa atbilst attiecīgās
zinātnes nozares vai
profesionālās jomas
jaunākajiem
atklājumiem un kuras
nodrošina pamatu
radošai domāšanai vai
pētniecībai, tajā skaitā
darbojoties dažādu
jomu saskarē
Spēj patstāvīgi izmantot
teoriju, metodes un
problēmu risināšanas
prasmes, lai veiktu
pētniecisku vai
māksliniecisku darbību,
vai augsti kvalificētas
profesionālas funkcijas.
Spēj argumentēti
izskaidrot un diskutēt par
sarežģītiem vai
sistēmiskiem attiecīgās
zinātnes nozares vai
profesionālās jomas
aspektiem gan ar
speciālistiem, gan ar
nespeciālistiem. Spēj
patstāvīgi virzīt savu
kompetenču pilnveidi un
specializāciju, uzņemties
atbildību par personāla
grupu darba rezultātiem
un to analīzi, veikt
uzņēmējdarbību,
inovācijas attiecīgajā
Spēj patstāvīgi
formulēt un kritiski
analizēt sarežģītas
zinātniskas un
profesionālas
problēmas, pamatot
lēmumus, un, ja
nepieciešams, veikt
papildu analīzi. Spēj
integrēt dažādu jomu
zināšanas, dot
ieguldījumu jaunu
zināšanu radīšanā,
pētniecības vai
profesionālās darbības
metožu attīstībā,
parādīt izpratni un
ētisko atbildību par
zinātnes rezultātu vai
profesionālās darbības
iespējamo ietekmi uz
vidi un sabiedrību
176
zinātnes nozarē vai
profesijā, veikt darbu,
pētniecību vai tālāku
mācīšanos sarežģītos un
neprognozējamos
apstākļos un, ja
nepieciešams, tos
pārveidot, lietojot jaunas
pieejas
8. Spēj parādīt, ka pārzina
un izprot aktuālākās
zinātniskās teorijas un
atziņas, pārvalda
pētniecības
metodoloģiju un
mūsdienu pētniecības
metodes attiecīgajā
zinātnes nozarē vai
profesionālajā jomā un
dažādu jomu saskarē
Spēj patstāvīgi izvērtēt un
izvēlēties zinātniskiem
pētījumiem atbilstošas
metodes, ir veicis
ieguldījumu zināšanu
robežu paplašināšanā vai
devis jaunu izpratni
esošām zināšanām un to
pielietojumiem praksē,
īstenojot būtiska apjoma
oriģinālu pētījumu, no
kura daļa ir starptautiski
citējamu publikāciju
līmenī. Spēj gan mutiski,
gan rakstiski komunicēt
par savu zinātniskās
darbības jomu (savu
nozari) ar plašākām
zinātniskajām aprindām
un sabiedrību kopumā.
Spēj patstāvīgi paaugstināt
savu zinātnisko
kvalifikāciju, īstenot
zinātniskus projektus,
gūstot zinātnes nozares
starptautiskiem kritērijiem
atbilstošus sasniegumus,
vadīt pētnieciskus vai
attīstības uzdevumus
uzņēmumos, iestādēs un
organizācijās, kur
nepieciešamas plašas
pētnieciskas zināšanas un
prasmes
Spēj, veicot
patstāvīgu, kritisku
analīzi, sintēzi un
izvērtēšanu, risināt
nozīmīgus
pētnieciskus vai
inovāciju uzdevumus,
patstāvīgi izvirzīt
pētījuma ideju, plānot,
strukturēt un vadīt
liela apjoma
zinātniskus projektus,
tajā skaitā
starptautiskā kontekstā