1.

Makroekonomika (burtiski "lielā ekonomika") ir ekonomikas zinātnes nozare, kas pēta ekonomiku kopumā, bet mikroekonomika, ir ekonomikas zinātne, kas pēta atsevišķas ekonomiskas vienības - uzņēmumus, patērētāju grupas, tirgus segmentus, tautsaimniecības nozares, u.c. , kas nodarbojas ar atsevišķu tautsaimniecības sektoru vai pat indivīdu un uzņēmumu darbības pētīšanu.

Mikroekonomikas uzmanības lokā ir šādu galveno jautājumu noskaidrošana:

Kā indivīdi vai mājsaimniecības veido pieprasījumu pēc dažādiem produktiem un pakalpojumiem;

Kā uzņēmumi veido savu ražoto produktu vai sniegto pakalpojumu piedāvājuma struktūru un apjomu;

Kā uzņēmumi, veidojot tirgus piedāvājumu, kombinē ražošanas faktorus un sadala resursus starp savstarpēji konkurējošiem mērķiem;

Kā veidojas tirgus līdzsvars starp to vai citu produktu un pakalpojumu pieprasījumu un piedāvājumu.

Kopējs: Gan makro gan mikroekonomika pēta galveno ekonomikas problēmu, tikai katra savā līmenī.

2.

Makroekonomika (burtiski "lielā ekonomika") ir ekonomikas zinātnes nozare, kas pēta ekonomiku kopumā. Tās priekšmets ir apkopojoši (agreģēti) tautsaimniecību raksturojoši rādītāji un to izmaiņas, atšķirībā no mikroekonomikas, kas nodarbojas ar atsevišķu tautsaimniecības sektoru vai pat indivīdu un uzņēmumu darbības pētīšanu. Pie svarīgākajiem makroekonomiskajiem rādītājiem parasti pieskaita iekšzemes kopproduktu, nacionālo kopproduktu, inflāciju, bezdarba līmeni, valsts budžeta deficītu, eksportu, importu, u.c.

Pamatproblēma-panākt stabilu, līdzsvarotu ekonomikas attīstību un ierobežoto resursu maksimāli racionālu izmantošanu.

Mērķis-panākt augstāku sabiedrības dzīves līmeni.

Problēmas- valsts budžeta deficīts, inflācija, bezdarbs, valsts iekšējais un ārējais parāds. Kā sadalīt ierobežotos resursus to produktu un pakalpojumu ražošanai, kas vislabāk apmierina sabiedrības vajadzības.

Makroekonomika pēta galveno ekonomikas teorijas problēmu: ierobežoto resursu izmantošana no nacionālās ekonomikas vai tās sastāvdaļu pozīcijām.

3. Makroekonomiskās plūsmas

Makroekonomikā svarīgākās nozares ir mājsaimniecības un ražotājs- mājsaimniecības patērē preces, tāpēc tās ir jāpērk no ražotāja par tām attiecīgi samaksājot, veidojas patēriņa plūsma, bet ražotājs no tām pērk resursus, lai saražotu produkciju, kuru pērk mājsaimniecības un saņemtu naudu, lai pirktu resursus, veidojas naudas plūsma algas , renetes un peļņas veidā uz mājsaimniecību.

Mūsdienu ekonomika vairs nepastāv bez valsts iejaukšanās, valsts veic fiskālās politikas regulēšanu un tā pērk un patērē preces un pakalpojumus. No mājsaimniecības un valsti plūst nodokļi, bet no valsts uz mājsaimniecību dažādi pabalsti, algas valsts sektorā. Valsts no ražotājā patērē preces un pakalpojumus, tā ir maksājumu plūsma, ražotājs valstij maksā nodokļus, pretī saņemot subsīdijas.

Neviens no minētajiem sektoriem nevar iztikt bez finanšu sektora. Mājsaimniecības var noguldīt bankās līdzekļus, pretī saņemot % maksājumus par depozītiem, bet var arī aizņemties no bankām naudu, līdz ar to maksājot bankai % par aizņemot naudu, veidojas ietaupījumu , aizdevumu un % plūsma.

Ražotājs ir saistīts tieši ar tādām pat plūsmām.

Valsta, lai segtu deficītu ir spiesta aizņemties naudu, bet ja ieņēmumi pārsniedz izdevumus, tad tos var noguldīt bankā. Plūsmas ir tādas pat.

Mūsdienu ekonomika nevar funkcionēt bez sadarbošanās starptautiski. Starp valstīm pastāv eksporta un importa plūsmas uz ražotāju sektoru. Ražošanā var ienāk investīcijas. Mēs arī varam investēt ārzemēs. Aizdevumu, ietaupījumu un % plūsmas vieno pasaules saimniecību ar finanšu sektoru, kā arī valdības sektoru.

4.

Jo vairāk labākas kvalitātes preču un pakalpojumu tiek saražots, jo augstāks būs cilvēku dzīves līmenis. Līdz ar to ir skaidrs, ka ekonomiskā izaugsme ir būtisks faktors, kas nodrošina sabiedrības dzīves līmeņa paaugstināšanos.

Par valsts ekonomisko izaugsmi var spriest pēc tā, kā mainās saražotā IKP apjoms uz vienu iedzīvotāju.

Valsts ekonomiskās izaugsmes noteikšanai tiek aprēķināts reālā IKP ikgadējs pieauguma temps, jeb IKP indekss.

Lai tiktu īstenota ekonomiskā izaugsme, nepietiek ar to, ka viss nepieciešamais valstīt tikai ir, jāprot pareizi izmanot.

Svarīgākais faktors, kas sekmē valsts ekonomisko izaugsmi ir piedāvājumu faktors-ražošana, kas parāda valsts ražošanas iespējas un nosaka ekonomisko izaugsmi un dzīves kvalitāti. To ietekmē, resursu daudzums, cena ; darbaspēka esamība ; kapitāla esamība; tehnoloģijas līmenis.

Bet tikai tas, ka valstī ir visi šie resursi, ir jāprot tos izmanot. Tāpēc svarīgi ir arī pieprasījuma faktori, kas noteiks kopējo pieprasījumu un vispār nepieciešamību ražot un cik ražot un sadales faktori, kas noteiks resursu pareizu un racionālu izmantošanu.

Svarīgi ir āri politiskā un sociālā vide, lai ekonomiskā izaugsme būtu iespējama.

IKP var paaugstināt ekstensīvi-piesaistot jaunus resursus , intensīvi-izmanot esošos resursu pilnīgāk. Tā arī dara daudzas mūsdienu valstis, izmantojot izglītības potenciālu, sasniedzot jaunus tehnoloģisku atklājumus, pilnveidojot ražošanu un organizēšanu.

5. IKP un tā aprēķināšanas paņēmieni

IKP-gada laikā valsts teritorijā saražotie galaprodukti un pakalpojumi, neatkarīgi no ražotāja valstiskās piederības.

NKP-aprēķina, ja IKP pieskaita no citām valstīm saņemtos īpašuma ienākumus un darba samaksu, atņemot īpašuma ienākumus un darba samaksu, kurus dotajā valstī saņēma ārzemnieki.

IKP aprēķina: 1) pēc izdevumu metodes- C(mājs.izd)+Ig(kop.inves.)+G(valdības izd.)+NX(tīrais eksp.). Lielākā daļa ir C , kas ir mājsaimniecību iepirkumi, lai apmierinātu savas vajadzības.

2) pēc ienākuma metodes-darba alga+rente+%+ korporāciju peļņa(A/S; dividendes, nesadalītā peļņa)+uzņēmuma ienākums+ netiešie nodokļi

3) pēc pievienotās vērtības metodes-starpība starp realizācijas cenu un pusfabrikātu cenu. Pārada, cik katrs ražotājs ir ieguldījis preces vērtībā.

Svarīgi ir pareizi aprēķināt IKP , tāpēc jāseko, lai galaprodukti IKP aprēķināšanā tiktu iekļauti vienu reizi.

IKP ir viens no svarīgākajiem rādītājiem , uz kuru balstās makroekonomika. No tā ir atkarīgi visi nestabilitāti raksturojošie faktori- inflācija, bezdarbs. Arī investīciju apjoms u.c.

Tā kā IKP ietilpst izmantotā kapitāla daļa, kas faktiski nav saražota šajā gādā, tad IKP palielinās neatspoguļojot reālo ražošanas ainu, tāpēc izmanot TIP( tīro iekšzemes kopproduktu), kad no IKP atskaita amortizāciju.

Nacionālais ienākums atspoguļo ienākumus, ko saņēmuši tautsaimniecības dalībnieki.

NI=TIP-netiešie nodokļi

Personiskai ienākums( PI) =NI-soc.maks.-UIN-nesedalītā peļņa+ trasnfermaksājumi

Personisko ienākumu nedrīkst brīvi izmanot, tāpēc RI=PI-individuālie nodokļi.

IKP nav absolūti precīzs , jo : daļa produktu paliek nerealizēta, ārpus tirgus un līdz ar to arī ārpus statistikas; valstīs pastāv ēnu ekonomika, kas izkropļo reālo ražošanas ainu ; daļa produktu un pakalpojumu, kas ietilpst IKP ir ekonomiski nelietderīgi ; vides piesārņošanas izdevumi.

6. Nominālais un reālais IKP

Nominālais IKP-atspoguļo ražošanas apjomu faktiskajās dotā perioda cenās.

Reālais IKP-parāda reālo preču un pakalpojumu apjomu neņemot vērā cenu izmaiņas

7.Cenu indeksi

Cenu indekss- attiecība starp noteikta preču klāsta kopējo cenu dotajā un bāzes gadā.

PCI(patēriņa cenu indekss)

RCI(ražotāja cenu indekss)-rādītājs, kas raksturo ražotāju cenu izmaiņas noteiktā laika periodā.

Indeksu nemainīgam preču daudzumam sauc par Laspeiresa indeksu un tas atbilst PCI.

Indeksu mainīgam preču daudzumam sauc par Paaše indeksu un tas atbilst IKP deflatoram.

Fišera indekss-abu indeksu kombinācija.

IKP deflators atšķiras no PCI , jo : 1) tas atspoguļo visu ražojumu cenu izmaiņas, ne tikai patēriņa preču.

2)tajā tiek ņemtas vērā tika vietējā ražojuma preces. Japānā ražotā TV cenas pieaugums Latvijas IKP deflatoru neietekmēs, bet PCI gan, jo to iegādājas LV iedzīvotāji.

3)aprēķinot PCI, dažādu preču cenām ir pastāvīgs īpatsvars, bet rēķinot IKP deflatoru-mainīgs. PCI nosaka nemainīgam preču daudzumam, lai neizkropļotu cenu dinamiku. Savukārt IKP deflators mainās līdz ar IKP apjoma izmaiņām.

Laspeiresa indekss zināmā mērā palielina cenu pieaugumu, jo neņem vērā, ka patērētāji dārgāku preci var aizvietot ar letāku. Paaše indeksa aprēķinā preču aizvietošana tiek ņemta vērā, līdz ar to neparādot reālo cenu pieaugumu.

9. Kopējais pieprasījums un tā struktūra

Kopējais pieprasījums- preču daudzums, ko patērētāji ir gatavi pirkt, pastāvot zināmam cenu līmenim.

Tiešie, ar cenu saistītie, faktori, kas ietekmē: % likme, jo augstāka cena, jo vairāk vajag naudas, jo lielāka būs % likme, vēlēsies vairāk ietaupīt, līdz ar to samazinās kopējais pieprasījums ; naudas vērtība un pirktspēja- naudas pirktspēja un ietaupījumu pirktspēja un vērtība samazinās, samazinās arī kopējais pieprasījums; imports- jo lētākas importa preces, jo samazinās vietējo preču pieprasījums.

Netiešie faktori- patērētāju uzvedība, investīciju uzvedība, valdības izdevumu uzvedība.

10. Kopējais piedāvājums: klasiskā un Keinsa pieeja

Tas ir apjoms, ko ražotāji ir gatavi piedāvāt, atbilstoši cenu līmenim. Tas atspoguļo cenu līmenim atbilstošo ražošanas apjomu.

To ietekmē: resursu cenas, darba ražīguma izmaiņas, valsts darbība attiecībā uz ražotāju. Nodokļu paaugstināšana samazina kopējo pieprasījumu, arī pastiprināta kontrole sadārdzina preci.

Kopējo piedāvājumu ietekmēs arī situācija, kad ir monopols.

To ietekmēs: monopoli, jo citi uzņēmumi ir nespējīgi ienākt tirgū, nepieciešamie lielie kapitālieguldījumi, resursu pārvietošana pa nozarēm.

Izšķir: klasisko pieeju, kas saka to, ka ekonomika pati sevi noslogo un nodrošina nodarbinātību ar visām likumsakarībām.

Keinss uzskata, ka valstij jāstimulē ražošana, ietekmējot un stimulējot kopējo pieprasījumu

12. Patēriņa un ietaupījumu sakarība un taupības paradokss

Patēriņš un ietaupījumi ir atkarīgi no ienākuma lieluma. Patēriņš ir daļa ienākuma, kas tiek iztērēta pērkot preces un pakalpojumus. Patēriņā pieaugums atpaliks no ienākuma pieauguma.

Patēriņu ietekmē : cenu līmenis, nogaidīšana, parādi, nodokļu lielums, vecums.

Ietaupījumi ir ienākumu nepatērētā daļa. Tas arī ir atkarīgs no ienākumu lieluma un to ietekmē % likme un piespiedu ietaupījumu.

Jo lielāks patēriņš, jo mazāk var ietaupīt un otrādi.

Svarīga problēma ir, sadalījums starp patēriņu un ietaupījumiem. No vienas puses, slikti ir ja visu patērē, jo nebūs ko atlikt nākotnei, nebūs ko arī investēt, bet no otras puses, ja visu ietaupa, tad netiek tērēts tagad un IKP samazinās un izraisa vairākas problēmas. Tas ir arī taupības paradokss.

13; 14.Ietaupījumi un investīcijas

Ietaupījumi-ienākuma nepatērētā daļa. Ietaupījuma lielumu nosaka ienākuma līmenis.

Investēšana-tautsaimniecībā ieguldītā kapitāla palielināšana.

Investīcijas-papildu kapitālieguldījumi.

Investīcijas būtiski ietekmē ražošanas attīstību, tās apjomu un nodarbinātību. Investīcijām ir svarīga nozīme, jo tās nodrošina ekonomikas izaugsmi nākotnē.

Kopējās investīcijas sastāv no tīrām investīcijām un amortizācijas, līdz ar to:

Ja kopējie ieguldījumi ir lielāki par amortizāciju, tad tīrās investīcijas ir pozitīvas un vērojams ražošanas pieaugums; ja kopējie ieguldījumi tiek izmantoti amortizācijas vajadzībām, tad tīro investīciju nav, rodas stagnācija; ja kopējie ieguldīji ir mazāki par amortizāciju, tad tīrās investīcijas ir negatīvas un rodas ražošanas sašaurināšanās.

Ideāli ir tad, kad investīcijas=ietaupījumiem, jo investīcijas galvenokārt ir atkarīgas no ietaupījumiem, bet dzīvē to sasniegt nav iespējams, jo ja viens ietaupa, tad nenozīmē, kas cits tikpat investēs.

Pirms investēt ir jānosaka izmaksas un gaidām peļņa. Tā kā investīcijas ir ieguldījumi, kas dod rezultātu un atmaksājas pēc gadiem, tad uzņēmu par to izmanot aizņēmumus. Līdz ar to investīcijas ietekmēs bankas %.

Citi faktori, kas ietekmēs: iekārtu amortizācija un pirkšanas izdevumi, nodokļi līmenis, esošais kapitāls, tehnoloģiskā attštība.

15. Noplūdes un injekcijas

Var secināt, ka ekonomika ir slēgta sistēma, kurā vienu ekonomisko subjektu izdevumi veido citu subjektu ienākumus. Līdz ar valdības, finanšu sektora un pasaules saimniecības iesaistīšanu modelī slēgtajā naudas līdzekļu riņķojumā notiek izmaiņas. No ienākumiem rodas „noplūde” nodokļu, ietaupījumu un preču importa veidā, jo šie līdzekļi „noplūst” no šī līdzekļu riņķojuma un netiek izmantoti vietējo ražojumu pirkšanai. Taču tajā pašā laikā izdevumu plūsma papildinās ar līdzekļiem valdības iepirkumu, investīciju un preču eksporta veidā. Tie rada „injekcijas” jeb papildus izdevumus vietējo ražojumu pirkšanai, kas veicinās ražošanas apjoma un kopējo ienākumu pieaugumu.

16. Investīciju multiplikators

Investīciju multiplikators- koeficients, kas parāda ienākuma izmaiņas attiecībā pret investīciju izmaiņām. Tas parāda investīciju pieaugums rada lielāku IKP pieaugumu.

Tā kā nozares savā starpā ir saistītas, tad investējot kādā vienā nozarē, gūstam lielāku efektu, jo ieguldītā nauda nepaliek tikai vienas nozares ietvaros, bet pārplūst uz citām nozarēm. Investīciju multiplikators ir tieši proporcionāls ietaupījumu robežtieksmei.

Lielāks tā efekts būs nozarēs, kuras stimulē patēriņu, bet mazāk efektīvs nozarēs ar piespiedu ietaupījumiem

Akselerācijas efekts- ekonomikā rada situāciju, kad izmaiņas kopprodukta pieauguma tempos ietekmē investīciju apjomu. Patēriņa pieaugums rada lielāku investīciju pieaugumu. Tas rada efektu, kad bāzes nozarēs tad rada lielāku investīciju pieplūdumu, nekā gala produkta nozarēs.

Tas ir arī nestabilitātes izraisošiem faktoriem, jo kad ir krīze, tas samazina investīciju pieplūdumu, bet kad otrādi tad palielina. Līdz ar to tas ir jāregulē samazinot vai palielinot.

Optimāli būtu, ja realizācijas apjoms pieaugtu, bet investīciju apjoms nesamazinātos.

17. Naudas būtība, funkcijas un veidi

Par naudu var izmantot jebkuru lietu, ko sabiedrība pieņem par ekvivalentu preču apmaiņā. Bet, lai tas notiktu ir: cilvēkiem ir jāuzticas naudai; tai jābūt reti sastopamai

Cilvēki uzticas naudai, kamēr tie uzticas valstij, kas izlaiž naudu apgrozībā

Mūsdienās galvenie naudas veidi ir monētas, papīra nauda un čeki. Papīra naudu un monētas izlaiž Valsts Centrālā banka, kurai ir tādas tiesības un funkcija.

Banku nauda ir čeki, ko tās izlaiž balstoties uz noguldījumiem bankā.

Pastāv arī bezskaidrā nauda, jeb elektroniskā nauda-kartes u.c.

Pilnvērtīga nauda-nominālā vērtība ir tāda pat kā paša vērtība( zelts, sudrabs)

Nepilnvērtīga nauda: pašas vērība ir mazāka par nomināla vērtību

Naudas funkcijas- 1) nauda kā vērtību mērs, ar to tiek noteiktas preču un pakalpojumu cenas.

2) nauda kalpo kā apgrozības līdzeklis, ko izmanot lai nopirktu preces un pakalpojumus.

3) nauda var pildīt uzkrāšanas līdzekļa funkciju , tas nozīmē, ka naudu var uzkrāt un izmanot pēc laika. Pildot šo f-ju nauda parāda bagātības formu. Nauda nav perfekts uzglabāšanas līdzeklis, jo tās vērtība pakāpeniski var mainīties.

4) Attīstoties maiņas procesam parādījās jauna darījumu forma-pārdošana uz kredīta pret parādzīmi, kad jāsamaksā pēc zināma laika perioda. Šajā gadījumā nauda pilda maksāšanas līdzekļa funkciju.

5) Ja naudu izmanot arī arējos tirgos, tad nauda pilda pasaules naudas funkciju.

18. Naudas piedāvājums un tā komponenti

Naudas piedāvājums ir apgrozībā esošais naudas daudzums.

Tā kā naudas masa nav viendabīga, ekonomikas teorijā un praksē izdala šādas piedāvājuma komponentu grupas:

M1-rezervē esošie maksāšanas un pirkšanas līdzekļi, kurus tūlīt var izmantot pirkšanai vai maksājumiem. Sastāv no: skaidras naudas; naudas līdzekļiem, kas atrodas beztermiņa noguldījumos vai citos depozītos, uz kuru pamata var izrakstīt čeku.

M2- sastāv no M1 un neliela termiņa noguldījumiem komercbankā un citās kredītiestādēs +ietaupījumi

M3- sastāv no M2 un liela termiņa noguldījumi

L-iekļauj sevī M3 , komercpapīrus, valsts īstermiņa vērtspapīrus

Naudas piedāvājumu nosaka procenta likme un valsts naudas un kredīta politika

Naudas piedāvājumu veido Centrālā banka, tās realizētā monetārā politika

19. Naudas pieprasījums un tā komponenti

Ir jābūt kkādam naudas daudzumam( pieprasījumam) , kas nepieciešams tautsaimniecībā.

Mainot naudas daudzumu apgrozībā, var ietekmēt cenu līmeni.

Naudas pieprasījumi ietekmē %likme.

Naudas pieprasījumu galvenokārt nosaka naudas kā apgrozības līdzekļa f-ja.

Naudas pieprasījumu veido : 1) naudas daudzums, kas nepieciešams mājsaimniecībām un firmām, lai iegādātos preces un pakalpojumus.

2) to ietekmē arī tas, kādai naudas tiek dota priekšrocība. Piemēram, turot naudu mājās , to tūlīt var izmantot preču un pakalpojumu pirkšanai, bet vienlaicīgi zaudējot daļu no saviem ietaupījumiem, ko varētu iegūt, ja tā būtu noguldīta bankā.

Naudas pieprasījums, ja pārējie faktori ir nemainīgi, atkarīgs no % likmes.

Ir 3 motīvi kādēļ nepieciešama nauda: darījuma motīvs, lai pirktu preces un pakalpojumus, rezerves motīvs, nauda tiek uzkrāta, lai izmantotu vēlāk; spekulatīvais motīvs, nauda tiek ieguldīta

Tātad pastāv 3 naudas veidi: darījumu nauda, pirkt preces un pakalpojumus, rezerves nauda, izkrāt un atkarīga no ekonomiskās situācijas, aktīvu nauda, ko izmanto vērtspapīru pirkšanai.

20. Naudas tirgus un naudas cena

Naudas pieprasījums un piedāvājums kopā rada naudas tirgu.

Naudas cena šajā tirgū ir % , kas jāmaksā par naudu, kas tiek izmantota.

Analizējot naudas tirgu, ņem vērā- nominālo un reālo naudas pieprasījumu, % likmi.

Naudas tirgus rādītāji ir saistīti ar naudas pirktspēju : to nosaka preču daudzums, ko var nopirkt par naudu.

21. Banku sistēma un tās nozīme

Banku sistēma sastāv no 2 elementiem jeb 2 līmeņu bankām:1.līmeni veido Centrālā banka un 2.līmeni veido komercbankas un citas kredītiestādes.

Banku sistēmas nozīme: nodrošina naudas līdzekļu apriti.

Banku operācijas iedalās: pasīvās, nodrošina naudas līdzekļu ieguvi un kapitāla veidošanu; aktīvās, līdzekļi peļņas veidošanai.

Par iegūtiem līdzekļiem bankā masā % , bet par aizņemtajiem % tiek maksāti bankai. % Starpība ir bankas peļņa.

Pasīvi ir bankas saistības pret noguldītājiem( pašu kapitāls).

Nauda, kas atrodas bankā ir kustībā, tā tiek izmantota kreditēšanai. Tiek noteikta obligātā rezerves norma, kas nosaka, cik naudas bankā no noguldītās summas nedrīkst izmanot kreditēšanai.

24. Naudas multiplikators

Naudas multiplikators palīdz novērtēt kopumā naudas piedāvājuma pieaugumu tautsaimniecībā. Bankas spēj radīt naudu, tāpēc centrālā banka kontrolē to rezerves.

25. Monetāra politika

Monetārā politika ir apzināta kontrole pār naudas piedāvājumu un kreditēšanas iespējām konkrētu makroekonomisko mērķu sasniegšanai.

Monetārai politikai jābūt vērstai uz ekonomikas stabilitātes nodrošināšanu, ko veic centrālā banka.

Monetārā politika pēc savas būtības ir pasākumu kopums, ko veic centrālā banka izvirzīto mērķu sasniegšanai.

Monetārās politikas instrumenti :

1) Operācijas atklātā tirgū-vērtspapīru pirkšana un pārdošana, lai regulētu naudas daudzumu. Operācijas ir elastīgas, precīzas un iedarbības.

2) Refinansēšanas likmes regulēšana3) Obligāto rezervju normas izmaiņas

Naudas daudzums jāpalielina tādā pašā apjomā kā IKP pieaugums.

Naudas piedāvājums ietekmē IKP un % likmi: a) palielinoties naudas piedāvājumam, samazinās % likme

b) pazeminoties likmei, palielinās investīcijas

c) palielinoties investīcijām pieganu kopējiem izdevumi un IKP

Monetārās politikas + , ka tā ir elastīga, var realizēt operatīvi, bet tās nespēj vienlaicīgi kontrolēt % likmi un naudas apjomu. Ja palielinās viens, tad seko arī otrs.

30. Makroekonomiskais nelīdzsvars

Makroekonomikā, kā jebkura sistēma cenšas uzturēt līdzsvaru visās jomās. Būtībā nelīdz svars nozīmē nestabilitāti dažādos ekonomikas rādītājos-inflācija, bezdarbs, deficīts, nestabilitāti starp pieprasījumu un piedāvājumu.

Nestabilitāte izpaužas kā ražošanas cikls, kad ekonomikā pastāv gan kāpumi, gan kritumi, to sauc par ražošanas ciklu( lejupslīde, krīze, atveseļošanās, uzplaukums)

31. Ekonomiskie cikli

Ekonomika svārstās un attīstās cikliski, IKP pieaugot, tad samazinoties utt.

Izšķir: garie cikli( 50-70 gadi)- attīstās tehnoloģijas, izgudrojumi

Celtniecības cikli(15-25 gadi) –ēku izmantošanas laiks

Nestabilitāte izpaužas kā ražošanas cikls, kad ekonomikā pastāv gan kāpumi, gan kritumi, to sauc par ražošanas ciklu( lejupslīde, krīze, atveseļošanās, uzplaukums) 5-10 gadi

Krājumu cikls-samazināt krājumus

32. Nestabilitāte izpaužas kā ražošanas cikls, kad ekonomikā pastāv gan kāpumi, gan kritumi, to sauc par ražošanas ciklu( lejupslīde, krīze, atveseļošanās, uzplaukums) 5-10 gadi

33., 34; 35 Bezdarbs, pamatformas, sociālās sekas

Bezdarbs-sociālekonomiska parādība, kura raksturojas ar to, ka daļa ekonomiski aktīvu cilvēku netiek nodarbināta. Reālā dzīvē bezdarbs parādās kā darbaspēka piedāvājuma pārsvars par tā pieprasījumu.

Pilna nodarbinātība-tāda situācija tautsaimniecībā, kad faktiskais bezdarba līmenis <= par dabisko bezdarba līmeni.

Bezdarba formas: Frikcionālais bezdarbs- laiku pa laikam maina darbu, jo meklē sev piemērotu vietu;

Tehnoloģiskais bezdarbs- ieviešot jaunas tehnoloģijas daļa zaudē darbu, pārkvalificējas un strādā ar šīm tehnoloģijām; Stuktūrbezdarbs- rodas sakarā ar izmaiņām tautsaimniecības struktūrā; Sezonas bezdarbs- nozarēs, kam piemīt sezonāls raksturs( lauksaimniecība); Cikliskais bezdarbs- saistīts ar cikla lejupslīdes fāzi, sašaurinās ražošana, samazinās pieprasījums pēc darbaspēka.

Bezdarba sekas:

Nesaražota produkcija un neiegūtais ienākums;

Tautsaimniecības zaudējumi;

Iedzīvotāju dzīves līmeņa pazemināšanās utt.

Oukena likumsakarības: Ja faktiskais bezdarba līmenis pārsniedz dabisko par 1%, tad saražotais kopprodukts atpaliek no potenciālā par 2-3%.

Dabiskais bezdarbs ir normu atļaujošs, kas atbilst ekonomiskajam līdzsvaram un IKP potenciālam

36. Bezdarba un inflācijas sakarība

Jo lielāka inflācija, jo mazāks bezdarbs un otrādi.

Ja abi pieaug, tad ir stagflācija

37. Inflācija

Inflācijas būtība- vispārēja cenu līmeņa paaugstināšanās vai arī naudas vērtības krišanās ilgstošā laika periodā.

Galvenais inflācijas iemesls ir disproporcijas tautsaimniecībā, kuras izjauc līdzsvaru starp pieprasījumu un piedāvājumu, starp ienākumiem un izdevumiem, starp nozarēm un tml. .

Inflācijas pamatcēloņi-straujš pieprasījuma pieaugums un/vai ražošanas izmaksu pieaugums, naudas masas pieaugums straujāks nekā IKP pieaugums; ienākuma pieaugums

Inflācija var būt: atklāta, kas izpaužas cenu pieaugumā un slēpta, kas izpaužas preču deficītā, ēnu ekonomika.

Inflācija- lēna, 3-5% gadā; mērenā-10-12 % gadā; strauja – 20-200% gadā , nauda zaudē savu vērtību; hiperinflācija- 1000%; 10000% utt. , nauda krītas strauji, zaudē vērtību, starpība starp cenām un algām ir katastrofāla . Cieš visi.

Palielinoties cenām, naudas apgrozības ātrums ir lielāks, visi cenšas atbrīvoties no naudas, tā sliktā pilda savas funkcijas.

38. Inflācijas veidi

Inflācijas veidi: pieprasījums inflācija-straujš pieprasījuma pieaugums, jo palielinās nauda ienākums utt. ; izmaksu inflācija- pamatā ir ražošanas izmaksu pieaugums.

Pieprasījuma inflācija- pieprasījums strauji palielinās jo ir izaugsmi veicinošo faktori; valsts izdot naudu no budžeta, tehniskais progress. Inflācijas pamatā ir valsts izlaistā nauda, lai segtu budžeta deficītu.

Izmaksu inflācijas cēloņi-ražošanas resursu cenu pieaugums; darba algas pieaugums, nodokļu pieaugums.

Pēc temptiem var iedalīt: lēnā inflācija- 3% gadā; mērenā – 10-12 % gadā; straujā-200 % gadā; hiperinflācija- tūkstošos un desmittūkstošos % gadā.

39. Inflācijas kritiskais punkts

Ir līmenis, līdz kuram inflācija nekaitē IKP un makroekonomiskajam līdzsvaram, inflācija, kas ir pieļaujama. Parasti līdz kaut kādam brīdim inflācija var veicināt ražošanu, bet tad sasniedz to līmeni, sāk bremzēt ražošanu un samazina IKP , rada nelabvēlīgas sekas. Tas līmenis ir inflācijas kritiskais punkts.

Inflācija var būt prognozējama, tad var novērst vai mīkstināt sekas, sarunāt lielāku algu vai ielikt cenu lielāku( uzņēmēji). Ja neprognozējama, tad radīs sliktas sekas.

40. Pretinflācijas politikas galvenie virzieni

Pasākumi, lai mazinātu inflāciju un novērtu sekas.

1) Var palielināt nodokļus un samazināt izdevumus, lai samazinātu kopējo pieprasījumu2) Ienākumu politika, normu kopums, kas ietekmē darba algas, cenu un infl.prognozes, tas

ir brīvprātīgi, kad arodbiedrības atsakās no algas un uzņēmēji no cenu paaugstināšanas3) Cenu un darba algas līmeņa piespiedu kontrole, kad pārliecina ka jāsamazina algas,

nedrīkst pacelt un nedrīkst pacelt cenas4) Samazina naudas daudzumu apgrozībā, tikai pakāpeniski, lai tas neradītu IKP

samazināšanos, līdz ar to bezdarbu.5) Valūtas revalvācija, palielināt importu.

41. Valsts loma mūsdienu ekonomikā

Valsts savu ekonomisko iejaukšanos realizē ar fiskālās politikas palīdzību, lai regulētu kopējo pieprasījumu, kas savukārt nosaka kopējo piedāvājumu un ražošanu un līdz ar to ietekmē IKP izmaiņas.

Valsts iejaukšanos nosaka: ka ir uzņēmumi, kuri ir nerentabli un prasa lielus kapitālieguldījumus, kuri ir svarīgi sabiedrībai, bet kuros nav ieinteresēti uzņēmēji, pastāv tādas jomas, kuras nav vērstas uz peļņas iegūšanu, līdz ar to tas atkal prasa valsts iejaukšanos.

Valsts iejaucas ekoloģijas regulēšanā, jo tas prasa uzņēmējiem papildus izmaksas, bet viņi tajā nav ieinteresēti, bet sabiedrība cieš.

Valsts nodrošina izglītības un zinātnes aparāta uzturēšanu.

Valsts realizē dažādus sociālos projektus, lai ekonomiskajā aktivitātē piesaistītu aizvien vairāk cilvēku. Šīs programmas tiek finansētas no valsts budžeta.

Ir izveidotas dažādas valsts institūcijas, kas nodrošina iedzīvotāju aizsardzību, konsultāciju, darbinieku aizsardzību un konsultāciju, institūcijas, kas nosaka un novērtē produkcijas un pakalpojumu kvalitāti

42. Budžeta sistēma

Valsts budžets ir valsts ieņēmumu un izdevumu saraksts saimnieciskajam gadam.

Valsts budžeta sistēma ir atkarīga no valsts administratīvās uzbūves: 1) Centralizētās valstis ( LV, FRA) ; 2) Federālās valstis ( RUS, ASV, BRA )

Centralizētās valstīts ir 2 līmeņu budžets: 1) Centrālās valsts varas budžets

2) dažādu līmeņu pašvaldību budžets

Federatīvās valstīs: 1) Federālais budžets ; 2) Pabalstu jeb štatu budžets; 3) dažādu līmeņu pašvaldību budžets

Gan valsts, gan pašvaldību budžets iedalās : pamatbudžets un speciālais budžets

Pamatbudžets ir budžeta galvenā daļa, kas iekļauj sevī visus valsts vai pašvaldību ieņēmumus , un izdevumus, kurus segt ar ieņēmumiem.

Speciālais budžets: veido īpaši ieņēmumi, kuri paredzēti konkrētiem izdevumiem( LV-soc.apdr. budžets)

Pilnas nodarbinātības budžets parāda, kādi būtu valdības izdevumi un ieņēmumi pie pilnas nodarbinātības.

43. Budžeta sastādīšanas varianti

Ekonomikas teorijā izdala sekojošus budžeta veidošanas paņēmienus:

1) Gada laikā sabalansēts-līdzsvarots2) Cikliski sabalansēts budžets-dotajā periodā pieļauj budžeta deficītu ar mērķi, ka cer panākt

izaugsmi, segt izdevumus3) Fundamentālā finansēšana- budžeta deficīts ir otršķirīga nozīme, galvenais izaugsme

Budžeta veidošanas varianti:

1) Sabalansēts budžets2) Budžets ar pārpalikumu3) Budžets ar deficītu

44. Budžeta ieņēmumi un izdevumi

Budžeta ieņēmumi Budžeta izdevumiNodokļi ( 70-80%) Izdevumi valsts funkcionēšanai (politiķi, min.)Nodevas Iedzīvotāju sociālai aizsardzībaiIeņēmumi no īpašuma izmantošanas Tautsaimniecību finansēšanaIeņēmumi no īpašuma pārdošanas Izdevumi dabasresursu un apk.vides uzturēšanai un

saglabāšanaiAizņēmumi

Ārvalstu palīdzība

Izdevumi aizdevumu segšanai un procentu maksāšanai

45. Budžeta deficīts un valsts parāds

Budžeta deficīts ir summa, par kuru valsts izdevumi pārsniedz tās ieņēmumus.

Budžeta deficīts var rasties dažādu iemeslu dēļ, tāpēc ir dažādi to veidi: 1) cikliskais deficīts ir saistīts ar ražošanas sašaurināšanos; 2) struktūrdeficīts parāda starpību starp ieņēmumiem un izdevumiem pie pilnas nodarbinātības

Budžeta deficīts nav pārāk būtiska problēma, jo sevišķi neietekmē valsts attīstības un dzīves līmeni.

Ja valsts ir ekonomiskajā krīzē, tad jānodrošina IKP pieaugums ar valsts izdevumiem, jo deficīts nepalielinās tik ātri, kā izdevumu apjoms. Vēlāk deficītu nosegs ražošana, jo tā tika stimulēta ar valsts izdevumiem.

Valsts parāds ir budžeta deficītu uzkrātā summa. Tas varbūt gan iekšējs, gan ārējs, atkarībā no tā, kam valsts ir parādā.

Valsts iekšējais parāds nozīmē, ka iedzīvotāji ir parāda viens otram. Šis parāda veids nav problēma un ar to var sadzīvot.

Valsts ārējo parādu ir obligāti jāatdod, atdodot daļu no IKP, turklāt tam var sekot arī politiskas sekas.

Valsts parāda lielumu raksturo: 1)valsts parāda īpatsvars % no IKP; 2)% par aizņēmumiem izmaksājamās summas un to īpatsvars IKP

49. Fiskālā politika

Fiskālā politika- valsts izdevumu un nodokļu sistēmas izmantošana ekonomisko procesu regulēšanai.

Instrumenti, ar kuru palīdzību valsts regulē ekonomiku ir: 1) Nodokļi; 2) Valsts izdevumi

Automātisko stabilizatoru politika- uzdevums ir stabilizēt kopējo pieprasījumu valstī. Izmainītas nodokļu likmes atkarībā no iedzīvotāju ienākumiem, kā arī noteikti un mainīti kritēriji sociālo pabalstu saņemšanai. Būtībā valsts šeit neiejaucas.

Diskrecionārā fiskālā politika- apzināta manipulēšana ar nodokļiem un valsts izdevumiem. Tie ir vienreizēji pasākumi, konkrētu mērķu sasniegšanā:

Aktivizējošā, kad novērš recesijas plaisu un ierobežojošā, kad novērš inflācijas plaisu

50. Starptautiskās ekonomiskās attiecības

Starptautiskā tirdzniecība( absolūtās un relatīvās priekšrocības)-brīvā, ierobežojošā ; kapitāla kustība( funkcionējošais un aizdevu; darbaspēka kustība; starptautiskās valūtas attiecības; starptautiskās valūtas sistēmas

51. Tirdzniecības plusi

1) efektīvāka resursu izmantošana ; 2) konkurence; 3) monopolisma ierobežošana; 4) lielāka preču izvēle

53. Valūtas sistēmas

Zelta standarta bāze, kad pamatā tika izmantots zelts, norēķinos, darījumos utt. + : stabila vērtība ; automātiski izlīdzināja maksājuma bilances

Pēc pirmā pasaules kara izveidoja Bretonvudas sistēmu – tika nodibinātas SVF un Starptautiskā rekonstrukcijas un attīstības banka. Tika nolemts: 1) dolārs-starptautiskā valūta; 2) tikai dolāram ir saistības ar zeltu; 3) 1dolārs=31,5 g zelta ; 4) katrai nacionālai valūtai tika noteikts zelta saturs ; 5) nacionālo valūtu kursu kopējā regulēšana.

Jamaikas valūtas sistēma : zelts vairs nepilda naudas f-jas ; valstis var noteikt jebkuru nacionālās valūtas kursa formu ; paredzēts plašāk izmantot SDR starptautisko norēķinu vienību ; valstis nosaka savas naudas paritāti gan SDR; gan jebkurā citā valūtā

Eiropā sākumā Vernera plāns – centrāla Eiropas banka , brīva konvertēšana un kapitāla kustība

Vēlāk Delora plāns, kas to īstenoja. Notika pāreja uz Eiropas vienotu valūtu-Eiro.

54. Valūtas kurss

Valūtas kursa noteikšanu sauca par kotēšanu. Tiešā , kad usd/ls, apgrieztā, kad ls/usd

Valūtas kursu ietekmē tās pieprasījums un piedāvājums. Ja valsts atrodas atveseļošanas fāzē, pieaug tas ražošana un eksports, valūtas kurss celties, jo lai nopirkt dotās eksporta preces. Kursu ietekmēs arī monetārā politika.

Peldošais kurss, kad noteiktas robežas starp kurām kurss svārstā un fiksētai kurss. Peldošais kurus nosaka pieprasījums un piedāvājums.

Fiksēto kursu nosaka manipulējot ar centrālas bankas rezervēm. Samazina darījumu risku un palielina drošību. Bet situācijā kad valsts nespēj nodrošināt to ar savām zelta un ārzemju valūtas rezervēm, tad izmanot devalvāciju un revalvāciju. Revalvācija kavē eksportu , sekmē importu. No tās atsakās.

55. Starptautiskās organizācijas

SVF(Starptautiskais valūtas fonds)-Tika dibināts 1944.gadā, lai palīdzētu atjaunot karā cietušo valstu ekonomiku. Tas tika izveidots valūtas attiecību un norēķinu noregulēšanai starp valstīm, kā arī finansu palīdzības sniegšanai. Galvenie uzdevumi: 1) veicināt valūtu kursu stabilitāti ; 2) sekmēt daudzpusējus norēķinus ; 3)veikt pasākumus fonda dalībvalstu maksājumu bilanču izlīdzināšai.

Pasaules Banka tika dibināta, lai veicinātu attīstību atpalikušajās valstīs, kā sniegtu palīdzību Otrā pasaules karā cietušajām valstīm. Pasaules Bankas sistēmu veido: 1) Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka ; 2)Starptautiskā Attīstības asociācija; 3) Starptautiskā Finanšu korporācija; 4) Daudzpusējo ieguldījumu garantēšanas aģentūra. Sākumā Pasaules Banka sniedza palīdzību, lai attīstītu

ražošanas un sociālo infrastruktūru, vēlāk lielāka nozīme bija projektiem, kas sekmēja produktivitātes celšanu, kā arī aizdevumiem, kuri nodrošinātu tautsaimniecību strukturālās izmaiņas ilglaicīgai attīstībai.

Pasaules Bankas eksperti piedāvā finansiālus pakalpojumus: citām valstīm plānot un realizēto to ekonomiskās attīstības programmas.

Lai sekmētu ekonomisko attīstību Eiropā, tika izveidota ERAB, kas kreditē privāto sektoru. 2 fondu resursi: parastais, no kura tiek finansēti rentablie projekti; speciālais-mazāk rentablo.

PTO(Pasaules tirdzniecības organizācija)- pārņēma GATT f-jas. GATT pamatprincips bija vislielākās labvēlības režīma piemērošana tirdziniecībā.

PTO f-jas: 1)daudzpusējas tirdzniecības realizēšana un tirdzniecības strīdu risināšana ; 2) valsts tirdzniecības politiku regulēšana ; 3) sadarbība ar SVF, PB u.c. organizācijām.

56. Kapitāls

Mūsdienās starpvalstu ekonomiskajās attiecībās svarīga loma ir kapitāla eksportam un importam. Eksportējamais kapitāls var būt gan privātais, gan valsts.

Pēc kapitāla eksporta mērķa tas var būt: 1) funkcionējošais ; 2) aizdevu.

Funkcionējošais kapitāls ir ieguldījumi kapitālā dažādās tautsaimniecības nozarēs. Tā eksports notiek tiešo investīciju jomā-jaunās celtnēs, vai ieguldot līdzekļi veco ēku rekonstrukcijā, kā arī iegūstot kontroli pār valsts uzņēmumu caur akciju kontrolpaketi.

Aizdevu kapitāls darbojas aizņēmumu, kredītu un noguldījumu veidā.

Starptautiskā kredīta paplašināšanās rezultātā izveidojas naudas un kapitāla tirgi.

Naudas tirgu veido īstermiņa kredīts, kas paplašina apgrozāms līdzekļus.

Kapitāla tirgu veido vidējā termiņa bankas kredītu un ilgtermiņa aizņēmumi, kas tiek piešķirti ar obligāciju starpniecību.

Kapitāla eksports ir izdevīgs īpašniekiem, jo tie gūst peļņu. Kapitāla imports var sekmēt tās valsts attīstību, kurā tiek ieguldīts, taču jāņem vērā, ka peļņu gūst īpašnieks.

36.