Pēteris Vanags. Lekcijas lietuviešu valodas vēsturē.

LU FMZF. 2009. gada pavasara semestris

Lietuviešu rakstu valoda Prūsijā 16. gadsimta otrajā pusē

1. Lietuviešu rakstu pieaugums gadsimta otrajā pusē

Līdz ar pirmajiem Mažvīda dzīves laikā izdotajiem darbiem lietuviski bija ielikts

pamats lietuviešu rakstu valodai Mazajā Lietuvā, vienlaikus tas bija nepietiekams

valodas funkcionēšanai luteriskajā baznīcā. Tāpēc visai strauji 16. gs. otrajā pusē tika

gatavotas un daļēji arī izdotas citas nepieciešamās grāmatas. Vispirms jau Mažvīda

brālēns Baltramiejs Vilents 1566. un 1570. gadā izdeva Mažvīda atstāto dziesmu

grāmatu, kā arī iespējams 1574. gadā viņa tulkoto Tēvreizes skaidrojumu

Paraphrasis.... Vilents rūpējās arī par divu citu nepieciešamu tekstu izdošanu – Lutera

Mazais katehisms (1575, 1579) un perikopju krājumu (1579).

Šai laikā mācītāju starpā jau funkcionēja

sprediķu krājumu rokraksti. Liecība tam ir anonīmā

t.s. Volfenbiteles postilla (glabājas Hercoga

Augusta bibliotēkā Volfenbitelē). Pirmo sprediķu

krājumu izdošanai sagatavoja Jons Bretkūns (1591).

Viņa spalvai pieder arī jauns dziesmu grāmatas

izdevums (1589). Vienlaikus iznāca arī pirmais

lūgšanu krājums un arī Mažvīda Praphrasis.

Visnozīmīgākais Bretkūna veikums bija pilns

Bībeles tulkojums (tulkots 1579-1590), kas gan

palika rokrakstā. 16. gs. lietuviešu grāmatu

izdevumus noslēdz Simona Vaišnora tulkotais teoloģiskais apcerējums Zemczuga

Theologischka (1600). Kopumā 16. gs. Mazajā Lietuvā iznāca 22 darbi lietuviski.

Divi būtiski aspekti – grāmatu tulkotāji bija cēlušies no dažādām vietām

(izņemot Bretkūnu, pārējie bija no Lietuvas Dižkunigaitijas), tāpēc arī valoda ir

neviendabīga, katra grāmata atspoguļo gan tulkotāja dzimto izloksni, gan dažādas

Prūsijas lietuviešu izloksnes. Vienlaikus rakstu pamatā bija jau iepriekš Lietuvā

pastāvējusī rakstu tradīcija. Otrs būtisks aspekts – vairums grāmatu pirms izdošanas

1

rediģēja un akceptēja vairāku mācītāju komisijas, kas vēl vairāk saraibināja grāmatu

valodu. Tādējādi tas bija arī pamats vēlākai vienotas normas veidošanai.

2. Baltramiejs Vilents (Baltramiejus Vilentas)

2.1. Dzīves dati

Dzimis ap 1525. g. Lietuvā rietumaukštaišu izlokšņu teritorijā bajāru ģimenē.

Mažvīda brālēns no tēva puses. No 1546. g. studēja Kēnigsbergas universitātē ar

Albrehta stipendiju. No 1550. g. līdz pat nāvei 1587. g. Kēnigsbergas lietuviešu

draudzes mācītājs.

2.2. Darbi.

1) 1566 un 1570 izdeva Mažvīda atstāto dziesmu grāmatu divās daļās

GESMES Chriksczoniskas... Tajā ir ievietotas vismaz divas autorizētas paša Vilenta

tulkotas dziesmas.

2) 1574 – iespējams izdevis Mažvīda Paraphrasis... pirmo izdevumu, kas nav

saglabājies.

3) 1575 – domājams iznācis pirmais Vilenta sagatavotais Mārtiņa Lutera Mazā

katehisma tulkojuma izdevums, kas tāpat nav saglabājies.

4) 1579 – ENCHIRIDION. Catechismas

mažas, dael paspalitu Plebonu ir Koznadiju..

per Baltramieju Willentha Plebona

Karalauczuie.. Ischspaustas Karalauczui..

M.D.LXXIX. – grāmata 77 lpp. apjomā, kur

ievietots Lutera Mazais katehisms ar laulību un

kristību ceremoniju grāmatiņām, Mažvīda un

Lutera jautājumi un atbildes tiem, kas grib

pieņemt svēto Vakarēdienu, kā arī pateicības

dziesma pēc ēšanas.

5) 1579 – Euangelias bei Epistolas,

Nedeliu ir schwentuiu dienosu skaitomosias..

pilnai ir wiernai pergulditas ant Lietuwischka Szodzia, per Baltramieju Willenta..

Karalauczui.. M.D.LXXIX. – Perikopju krājums (224 lpp.). Tulkots no Lutera vācu

2

Bībeles tulkojuma, salīdzināts ar latīņu un grieķu oriģināliem, tāpat ar poļu tulkojumu.

Galīgo tulkojumu pārbaudījusi speciāla komisija.

2.3. Rakstība

Līdzīga kā Mažvīdam. Lieto arī < ũ > garā [ū] apzīmēšanai. Biežāk lieto < ie > un <

ů > [ie] un [uo] apzīmēšanai.

2.4. Valoda

Visiem vecleišu tekstiem raksturīgas iezīmes Vilenta rakstu morfoloģijā:

1) vīr. dz. vsk. dat. pronominālā galotne -mui (antramui, kuremui);

2) dsk. dat. gal. -mus (abeiemus, wissiemus);

3) vsk. un dsk. allatīvs (virzība pie) – ģen. + pi (motersp, yospi; awiumpi; tumpi);

4) vsk. adesīvs (atrašanās pie) – vsk. arh. lok. + pi (motinaip, Joniep);

5) vsk. un dsk. illatīvs (virzība iekšā) – akk. + *na (Jerusalena, weidana;

wistiklůsna);

6) dsk. lok. (inesīvs) gal. -su (akmenisu, schosu dienosu);

7) deklinējamo vārdu divsk. formas (du falschiwu ludiniku, dwi aki; dat. dwiem

ponam);

8) verbu atematiskās formas (paliekmi; miegsi; eime; este; eiti, miekti);

9) vēlējuma izteiksme 1., 2. pers. ar -b-: (regetumbei; paszintumbit); vsk. 1. pers. ar -

čia vai -čio (dariczo – daryčiau; mokeczia –mokėčiau)

10) pavēles izt. vsk. 2. pers. bez -k- (gelb, atleid);

11) tag. akt. divdabis no būti ar celmu sant- (santi, sanczius);

12) refleksivitātes rādītājs -se (reizēm) parastā -si vietā (kelese – kėlėsi);

13) saikļi idant 'lai', jeib 'lai; ja; kaut'; u.c.

Īpašas iezīmes Vilenta rakstu fonētikā:

a) rietumu piežemaišu aukštaišiem raksturīgās:

1) neuzsvērto galotņu gaŗie patskaņi saīsināti (raschta – rašto; rankas – rankos; dara

– daro);

2) neuzsvērtās galotnēs nazālie patskaņi saīsināti: (diena – dieną, gimes – gimęs;

szodi – žodį);

3) nekad neuzsvērtās galotnēs bieži zūd īsie patskaņi (masz – maža; kalb – kalba; tur

– turi);

3

b) žemaišiem raksturīgās:

1) formas ar /d, t/ afrikātu /dž, č/ vietā (sporādiski) (szodei –žodžiai; treteme –

trečiame);

2) /ė/ diftongizācija (sporādiski) (tiewas – tėvas; naschlie – našlė).

Īpašas iezīmes Vilenta rakstu morfoloģijā:

a) rietumu piežemaišu aukštaišiem raksturīgās:

1) saīsinātas vsk. lok. formas bez -j (dieno – dienoje; didzio garbe – didžioje garbėje);

2) saīsinātas tag. 3. pers. formas bez -j (abeio – abejoja, prieschtarau – prieštarauja);

b) žemaišiem raksturīgās:

1) vsk. lok. galotne -ėje, retākās -ije, (-yje) vietā (nakteie – naktyje, schirdeie –

širdyje; krauieje – kraujuje);

2) vietniekvārdu dsk. ak. (sporādiski) (tus – tuos; anus – anuos);

3) imperatīva formas ar -ke- (bieži) (giedokem – giedokime; garbinket – garbinkite).

Sintakse nav lietuviska. Bieži gadās burtiski tulkojumi no vācu valodas.

Leksika bagāta. Taču daudz slāvismu, īpaši polonismu. Ģermānismu gandrīz nav.

Teksti

Bechtel F. Bartolomäus Willent's litauische Uebersetzung des Luther'schen Enchiridions und der Episteln und Evangelien // Die litauische und lettische Drucke des 16. Jahrhunderts. III. Göttingen, 1882. Ford. G.B. The Old Lithuanian Catechism of Baltramiejus Vilentas (1579). The Hague–Paris, 1969.

Literatūra

Zinkevičius. Z. Lietuvių kalbos istorija. T. III. Senųjų raštų kalba. V., 1988. P. 58–62. Palionis. J. Lietuvių literatūrinė kalba XVI–XVII a. V., 1967. P. 25–26, 56–59, 94, 107–150. (Visā grāmatā daudz norāžu uz rakstiem periodikā) Ford. G.B. The Old Lithuanian Catechism of Baltramiejus Vilentas (1579). The Hague–Paris, 1969. P. 13–184. Zinkevičius Z. The History of the Lithuanian Language. Vilnius, 1996. Zinkevičius Z. Mažosios Lietuvos indėlis į lietuvių kultūrą. Vilnius, 2008. 66-78.

4

Vilenta tekstu paraugi

ENCHIRIDION. Catechismas mažas, dael paspalitu Plebonu ir Koznadiju.. per

Baltramieju Willentha Plebona Karalauczuie.. Ischspaustas Karalauczui.. M.D.LXXIX.

maldâ – lūgšana išsimanôti – šeit: būt saprotamam vadínti – šeit: uzrunāt, aicināt â (sl.) – bet nusitik¸jimas – paļāvība, cerība meμsti – lūgt, lūgties

5

Euangelias bei Epistolas, Nedeliu ir schwentuiu dienosu skaitomosias.. pilnai ir

wiernai pergulditas ant Lietuwischka Szodzia, per Baltramieju Willenta.. Karalauczui.. M.D.LXXIX.

šítai – lūk ståbas – trieka, paralīze påtalas – šeit: gulta vierâ (sl.) – ticība bylóti – runāt, sacīt griìkas (sl.) – grēks pal¤nksmintas – iepriecināts bl(i)ùznyti (-ija, -ijo) (sl.) – zaimot dūmâ (sl.) – doma kodrilei – kādēļ dūmóti (-oja, -ojo) (sl.)

– domāt katratai – kas, ko alba (sl.) – vai, jeb måcė (sl.) – spēks, vara pulka¤ – šeit: ļaudis

6

3. Jons Bretkūns (Jonas Bretkūnas)

3.1. Dzīves dati

Dzimis 1536. g. Bambļu ciemā prie Frīdlandes Prūsijas vidienē. Cēlies no prūšu

tautības ģimenes. Agri iemācījies leišu valodu. 1555. g. iestājies Kēnigsbergas

universitātē. Kopš 1556. g. studējis Vācijā Vitenbergā. 1562. g. norīkots par mācītāju

Labguvā, kur bijis vajadzīgs mācītājs, kas runā gan lietuviski, gan prūsiski, gan

kursiski. Te nostrādāja 25 gadus. Tika aizsākta daudzu manuskriptu gatavošana, kas

noslēdzās dzīves nākamajā posmā. No 1587. g. pēc Vilenta nāves Bretkūnu nozīmēja

par mācītāju Kēnigsbergas lietuviešu draudzē. Te izdeva gan Vilenta literāro

mantojumu, gan daļu no saviem manuskriptiem. Miris 1602. gadā.

3.2. Darbi

1) 1589 – Giesmes Duchaunas isch Wokischka ing Lietuwischka lieszuwi per nekurius

Plebonus Hercegistes Prusu pergulditas.. Karaliauczuie.. – 76 dziesmu krājums, no

kuŗām 42 no Mažvīda, pārējās paša vai citu tulkojumi.

2) 1589 – Kancionalas nekuru Giesmiu Baszniczioie Diewa ant didziun

Schwencziun saenu budu giedamuiu.. Karaliaucziuie – (kopā ar iepriekšējo) – 17

dziesmas, kas ņemtas no Mažvīda krājuma, bet pārlabotas.

3) 1589 – Kollectas, Alba Paspalitas Maldas.. pergulditas per Jana

Bretkuna.. Karaliaucziuie – (kopā ar

iepriekšējo) – pirmā lūgšanu grāmatiņa

lietuviski. Tulkota no vācu valodas.

4) 1591 – Postilla Tatai

esti Trumpas ir Prastas Ischguldimas

Euangeliu .. Per Jana Bretkuna, Lietuwos

Plebona Karaliaucziuie Prusuosu..

Karaliaucziuie.. – divas daļas. Sprediķu

krājums visam gadam. Ap 1000 lpp. Nav

tiešs tulkojums, bet daļēji izmantoti

Bretkūna paša sprediķi, bet daļēji

ievērojamu vācu protestantu teologu

7

darbi. Grāmatu pirms izdošanas 1590. g. pārbaudīja speciāla komisija. Izdota lielā

metienā, iespējams, ap 1000 eks.

5) Bībeles tulkojums

(1579–1590) Biblia tatai esti Wissas

Schwentas Raschtas, Lietuwischkai

pergulditas per Jana Bretkuna

Lietuwos Plebona Karaliaucziuie –

neizdots, saglabājies manuskripts.

Lielākā daļa tulkota no Lutera vācu

tulkojuma, salīdzinot ar grieķu un

latīņu oriģināliem. Lūkas eveņģēlijs

tulkots no latīņu valodas. Sākot ar

1593. g. tulkojumu pārbaudīja un

rediģēja komisija, taču dažādu

iemeslu dēļ tā arī netika izdota. Tikai

psalmu daļu 1625. g. izdeva Jons

Rēza – Psalteras Dowido Ing

Lietuwischkus Szodzius pirmiausei ischgulditas Per K. Jona Bretkuna..

Karaliaucziuie..

3.3. Rakstība

Pamatā neatšķiras no Mažvīda un Vilenta rakstības. Nelieto nekādas diakritiskās

zīmes. Būtiskākā iezīme ir nazālo patskaņu un diftongisko savienojumu apzīmēšanā.

Rokrakstos nazālo patskaņu apzīmēšanai izmanto burtus < a, e, u, i > ar . (punktu)

apakšā, taču iespiestajos darbos nazalitāte parasti vispār nav apzīmēta, vai arī

izmantoti burtu savienojumi an, en, in, un. Bībeles rokrakstā nereti lietots arī burts < ę

> platā [e] apzīmēšanai: kęlio, gęras.

3.4. Valoda

Pamatā Prūsijas hercogistes dienvidu aukštaišu izloksnes. Nedaudz žemaitisku

īpatnību, kas radušās Labguvā.

Visiem vecleišu tekstiem raksturīgas iezīmes Bretkūna rakstu morfoloģijā:

1) vīr. dz. vsk. dat. pronominālā galotne -mui (pirmamuiem);

8

2) enklitiskās pronomenu formas m(i), t(i) (nemikrutink 'nekrutink mane', gelbekem

'gelbėk mane');

3) dsk. dat. gal. -mus (darbamus, piemenimus);

4) vsk. un dsk. allatīvs (virzība pie) – ģen. + pi (tawęsp; szemespi; kalnump;

prapůlusiumpi);

5) vsk. un dsk. adesīvs (atrašanās pie) – vsk. arh. lok. + pi (galiep, jampi,

wieschpatip); dsk. ines. + pi (szmonisamp);

6) vsk. un dsk. illatīvs (virzība iekšā) – akk. + *na (Tiewischken, weidana; namůsna);

7) dsk. lok. (inesīvs) gal. -su (dukteresu, szemesu);

8) deklinējamo vārdu divsk. formas (du wiru; dwi dali; dat. dwiem Sunum);

9) verbu atematiskās formas (miegmi; eisi; eite; esti);

10) vēlējuma izteiksme 1., 2. pers. ar -b-: (noretumbei; atgaiwintumbit); vsk. 1. pers.

ar -čia vai -čio

11) pavēles izt. vsk. 2. pers. bez -k- (důdi, atleid);

12) tag. akt. divdabis no būti ar celmu sant- (sant, sanczes);

13) refleksivitātes rādītājs -se (reizēm) parastā -si vietā (ne pennetuse – nesipenėtų;

bijotissi);

14) saikļi idant 'lai', jeib 'lai; ja; kaut'; u.c.

Īpaši Bretkūna rakstiem raksturīgas iezīmes:

Dienvidrietumu aukštaišu izlokšņu fonētiskās īpatnības:

1) labi saglabāts gala zilbju vokālisms; taču (īpaši Postillā) parādās arī formas ar

redukciju;

2) garais /o:/ reizēm aizstāts ar a (broliams – braliams; Jonas – Janas, szodis –

szadis);

3) vārda sākumā paralēli lietotas formas ar e- un a- (esch – asch, er – ar);

Morfoloģiskās īpatnības:

1) pagātnes 3. pers. forma no verba būti: (bit, biti 'buvo');

2) arhaiskas līdzskaņu celma instr. formas (wandemi – vandenimi, akmemis –

akmenimis);

3) pronomenu lokatīva formas (jamije – jame, musuie – mumyse, iusuie – jumyse);

4) partikulas, saikļi: atpent 'atkal', bau 'vai', jeng 'ka; lai' u.c.

9

Žemaišu tipa fonētiskās un morfoloģiskās īpatnības:

1) formas ar /d, t/ afrikātu /dž, č/ vietā (sporādiski) (szodei – žodžiai; paukschtei –

paukščiai);

2) vsk. lok. galotne -ėje, biežākās -ije, (-yje) vietā (nakteie – naktyje, taweie – tavyje);

3) pronominālā dsk. datīva galotne -ims (wissims – visiems; wiresnimus –

vyresniems);

4) imperatīva formas ar -ke- (bieži) (atminkem – atminkime; nupirket – nupirkite).

Sintakse lietuviska, kaut ir arī neveikli tulkojumi. "Postillas" valoda tuva

tautas valodai. Leksika ļoti bagātīga. Ir saskatāmi arī prūšu un latviešu valodas

elementi. Ģermānismu nav daudz, taču ļoti daudz slāvismu, īpaši polonismu.

Iespējams, ka daļa no tiem ir bijuši tikai rakstu, bet ne sarunvalodas vārdi.

Teksti

Bretkūnas J. Rinktiniai raštai. V., 1983.

Gerullis J. Senieji lietuvių skaitymai. K., 1927. P. 87–117.

Literatūra

Zinkevičius. Z. Lietuvių kalbos istorija. T. III. Senųjų raštų kalba. V., 1988. P. 63–77.

Palionis. J. Lietuvių literatūrinė kalba XVI–XVII a. V., 1967. P. 26–27, 59–62, 94–

95, 107–150. (Visā grāmatā daudz norāžu uz rakstiem periodikā)

Palionis J. Jonas Bretkūnas (Gyvenimas ir raštai) // Bretkūnas J. Rinktiniai raštai. V.,

1983. P.7–25.

10

Bretkūna tekstu paraugi

Postilla Tatai esti Trumpas ir Prastas Ischguldimas Euangeliu .. Per Jana Bretkuna,

Lietuwos Plebona Karaliaucziuie Prusuosu.. Karaliaucziuie.. 1591.

išguldymas – izklāsts, izskaidrojums viera (sl.) – ticība zokonas (sl.) – likums, bauslis pamoksla (=pamokslas) – pamācība; sprediķis palaima – veiksme, laime, svētība ingijimas (=įgijimas) – iegūšana, ieguvums

11

J. Bretkūnas. Psalteras (1580) – manuskripta atšifrējums; 124. psalms

choras (sl.) – šeit: skaņa viešpats – Dievs Kungs statytis – šeit: (sa)celties anas, ana – viņš, viņa narsa – dusmas íkiršti – sadusmoties žabangai, -os – slazdi spąstai – slazdi išsprūsti – izbēgt, izrauties

12

Pēteris Vanags. Lekcijas lietuviešu valodas vēsturē.

LU FMZF. 2009. gada pavasara semestris

17. gs. autori un izdevumi Prūsijas hercogistē

1. Situācija Prūsijā 17. gs. pirmajā pusē

17. gs. sākumā situācija gan lietuviešiem, gan lietuviešu grāmatām Prūsijā mainījās.

Izdevumu skaits samazinājās, jo arī mācītāju lietuviešu skaits bija samazinājies. Šīs

situācijas rašanos ietekmēja Prūsijas apvienošana ar Brandenburgas kūrfirsta valsti

1618. gadā. Jaunajā valstī lietuviešu relatīvais skaits bija mazāks, tāpēc samazinājās

arī viņu nozīme un uzmanība tiem. Stāvokli sarežģīja arī kari: Trīsdesmit gadu karš

(1618–1648), kari ar Zviedriju (1620–1629, 1655–1660). Grāmatas lietuviski iznāca

1600, 1612, 1625, 1653. gadā. 1600. g. Simona Vaišnora Zemciuga theologica, 1612.

g. Lazara Zengštoka sastādītā Giesmes Chriksczionischkos (ar 151 dziesmu), 1625. g.

Jons Rēza izdeva Bretkūna psalmu tulkojumu, 1653. g. Daniels Kleins pirmo

lietuviešu valodas gramatiku Grammatica Litvanica. Neraugoties uz mazo izdevumu

skaitu, laikmets ir nozīmīgs lietuviešu rakstu valodas standartizācijas vēsturē.

Pakāpeniski ar Rēzas un jo īpaši ar Kleina darbiem par rakstu valodas pamatu

nostiprinājās Prūsijas rietumaukštaišu dienvidu izloksnes.

2. Jons Rēza (Jonas Rėza)

2.1. Dzīves dati

Dzimis Tilzīte 1576. g. lietuviešu vai pārlietuviskotu vāciešu ģimenē. Studējis

Kēnigsbergas universitātē. 1600–1621 mācītājs Tolminkiemī. No 1621 līdz pat nāvei

1629 Kēnigsbergas lietuviešu mācītājs. Te, tāpat kā viņa priekšgājēji rūpējās par

garīgo rakstu izdošanu.

2.2. Darbi

1625 – Psalteras Dowido, Ing Lietuwischkus Szodzius pirmiausei ischgulditas per K.

Jona Bretkuna.. Bet dabar.. Per K. Jona Rehsa dabbar szittuo cziesu Lietuwininku

plebona Karaliautzoje supilnaste atnaugintas.. Karaliautzoje.. 1625. Tā ir Bretkūna

13

tulkojuma psalmu daļa. Rēza to pārrakstījis un rediģējis, bet galīgo versiju pārlūkoja

vēl mācītāju komisija. Teksts paralēli vācu un lietuviešu valodā.

2.3. Rakstība

Pamatā balstās uz Mažvīda tradīcijas. Īpatnības: [ī] diezgan bieži apzīmēts ar < y >

vai < j >; platais [e] bieži apzīmēts ar < æ >, [č] bieži ar < tz >; samērā bieži lietots

<^> kā diakritiska zīme virs patskaņu burtiem. Nomenu un pronomenu vsk. instr., lok.

un dsk. lok. galotnēs virs e un a daudzos gadījumos lietots punkts kā diakritiska zīme,

kuras nozīme nav īsti skaidra.

2.4. Valoda

J.Rēzas sagatavotajam Bretkūna psalmu tulkojuma izdevumam ir nozīmīga vieta

tālākajā literārās valodas attīstībā. Rēza Bretkūna tekstu rediģēja un pilnīgi pieskaņoja

aukštaišu dialektam. Šī bija pirmā gramata, kuras valoda balstās tikai uz Prūsijas

rietumaukštaišu izloksnēm, ko vēlāk kā rakstu valodu teorētiski nostiprināja D.

Kleins. Izdevumā vairs tikpat kā nav žemaitisku formu. Pie tā bija strādājis ne vien

Rēza, bet arī redakcijas komisija. Izdevumā vērojams noteikts valodas normēšanas

mēģinājums, gan fonētikas, gan morfoloģijas, gan leksikas jomā.

Tekstā visumā konsekventi (ar nelieliem sporādiskiem izņēmumiem) ir formas

ar afrikātām, formas ar ie un uo, rakstībā < ů >, formas ar nereducētu gala zilbju

vokālismu (Diewo, daro; Diewą, szemę; Diewas; giwæna), imperatīva formas ar -ki-

(kelkis). Lietotas formas aš, ar Bretkūna eš, er vietā. Nomainīta daļa Bretkūna

leksikas. Tomēr palielinājies ģermānismu un tulkoto sintaktisko konstrukciju

daudzums.

3. Lietuviešu valodas lingvistiskā apraksta un kodifikācijas sākums

17. gs. vidū lietuviešu valodas stāvoklis Prūsijā sāka atkal uzlaboties. Pasaulīgā un

garīgā vara sāka rūpēties, lai vācu tautības mācītāji, ko pēdējā laikā bija kļuvis arvien

vairāk, apgūtu lietuviešu valodu. Tam iemesls bija bailes, ka baznīcas ietekme uz

tautu varētu mazināties. Tad 1639. g. tika izdots "vispārējs rīkojums", kas uzdeva tiem

mācītājiem, kas labi prot lietuviešu valodu, sagatavot "īsu gramatiku, bez tam arī

14

biežāko un grūtāko lietuviešu vārdu vārdnīcu". Tas bija minimums, kas būtu

nepieciešams, lai visi mācītāji varētu darboties lietuviešu vidē. Rīkojuma rezultātā

radās pirmās lietuviešu gramatikas un vārdnīcas, no kurām gan izdotā veidā parādījās

tikai gramatikas. Turklāt rīkojums pretēji tā izdevēju gribai kļuva arī par balstu cīņā

par leišu valodas tiesībām Prūsijā, par valodniecisko darbu rosinātāju un lietuviešu

grāmatu izdošanas veicinātāju.

3.1. Daniels Kleins (Danielius Kleinas)

Par ievērojamāko Prūsijas lietuviešu valodas veidotāju 17. gs. vidū kļuva Daniels

Kleins (Kleinas, 1609–1666). Dzimis Tilzītē (Tilžė), 1627–1636 studējis Karaļauču

universitātē, no 1637 līdz mūža beigām strādājis Tilzītē par lietuviešu draudzes

mācītāju. Kleins labi prata lietuviešu valodu, tāpat arī vācu valodu. Nav tieši zināms,

kura no tām bija viņam dzimtā. Universitātes studijas bija viņam devušas arī labu

filoloģisko izglītību. Te viņš bija studējis vecās valodas: senebreju, grieķu un latīņu.

Kleinam nebija svešas arī poļu, čehu un franču valodas, kā rāda atsauces uz šīm

valodām viņa gramatikā. Viņš labi pārzināja arī līdz tam izdotos lietuviešu rakstus.

Tādējādi Kleins pilnībā varēja izpildīt valdības rīkojumu par lietuviešu gramatikas un

vārdnīcas sastādīšanu. Turklāt šo darbu darīdams, Kleins vēlējās uzrakstīt ne tikai

elementāru gramatiku, bet padarīt to tādu, kādas tolaik bija lielajām Eiropas valodām.

Viņa mērķis bija arī vienādot lietuviešu rakstu valodu, to kodificēt un normēt.

Līdztekus darbam pie vārdnīcas Kleins sarakstīja arī vārdnīcu un sastādīja jaunu

dziesmu grāmatu, kur jau tika izmantoti visi gramatikā norādītie principi.

3.2. D. Kleina Grammatica Litvanica (1653)

Visi augstākajai varai iesniegtie manuskripti tika nodoti tālāk īpašai septiņu mācītāju

komisijai (līdzīgi kā jau agrāk Prūsijā izdotās grāmatas), lai tā darbus novērtētu,

koriģētu un ieteiktu vai noraidītu izdošanai. Pirmā no visām iesniegtajām grāmatām

1653. g. iznāca latīņu valodā sarakstītā lietuviešu valodas gramatika "Grammatica

Litvanica... a Daniele Klein... Regiomonti... M.DC.LIII."

Gramatika iesākta ar veltījumu hercogam Vilhelmam Fridriham un tālāk

izteikta cerība, ka uz šīs gramatikas pamata varētu tikt novērtētas un pārlūkotas visas

pārējās lietuviešu grāmatas vai pat tās varēs tulkot no jauna bez tādām bezjēdzīgām

15

kļūdām, kādas līdz tam ir bijis ne mazums. Dedikācijai seko priekšvārds, kurā Kleins

pamato gramatikas izdošanas darba nozīmīgumu un apgāž iebildumus, kas vērsti pret

lietuviešu gramatiku rakstīšanas iespēju, jo, proti, lietuviešu valoda esot: 1) sajaukta

un nekārtīga, 2) tās lietojums ir nepastāvīgs, 3) izloksnes esot stipri atšķirīgas. Kleins

argumentēti apgāž visus šos apvainojumus un ar piemēriem parāda, ka lietuviešu

valoda neatšķiras no citām valodām. Priekšvārdā arī norādīts, ka autors vēlas dot

skaidrus likumus, kas balstās uz Prūsijas rietumaukštaišu izlokšņu runas tradīcijas, bet

neielaisties teorētiskos spriedelējumos. Tādējādi gramatikā nav skaidroti teorētiski

jēdzieni, bet uzmanība pievērsta praksei. Kleins ir centies vienādot līdz tam Prūsijas

lietuviešu rakstos vēl diezgan dažādo rakstību,

tāpat morfoloģiju un fonētiku.

Valodas materiālu savai gramatikai

Kleins ir ņēmis no dzīvās valodas, kā arī no

lietuviešu autoru izdotajiem darbiem. Viņš ir

labi ievērojis arī esošās dialektu atšķirības, un

norādes uz tām īpaši fonētikas daļā ir samērā

bieži atrodamas. Par gramatikas pamatu tomēr

vienmēr ir atstāta jau minētā rietumaukštaišu

izloksne, ko acīmredzot ietekmēja vairāki

faktori: 1) vairums vecāko Prūsijas lietuviešu

autoru (J. Bretküns, J. Rēza, daļēji B. Vilents un

M. Mažvīds) savos darbos balstās uz šo izloksni,

2) šī izloksne ir bijusi skaitliski un teritoriāli

vislielākā Prūsijas lietuviešu izloksne, 3) arī Kleins pats ir cēlies un visu mūžu

darbojies šīs izloksnes runātāju vidē.

Rakstot savu gramatiku, D. Kleins, protams, balstījās uz sava laika

tradicionālajām latīņu gramatikas shēmām. Grāmatas sagatavošanas laikā autors bija

iepazinies ne tikai ar latīņu, vācu, grieķu, bet arī ar senebreju, poļu, čehu gramatikām,

kas atspoguļojas gan šo valodu piemēru izmantojumā salīdzinājumos, gan tiešās

norādēs, gan arī pašas gramatikas uzbūvē. Taču pētījumi ir pierādījuši, ka galvenais

faktiskais avots, kurā Kleins ir smēlis shematisko un teorētisko pamatu savam darbam

ir Kaspara Finka (C. Finck) un Kristofora Helviga (Ch. Helvig) 1621. g. pirmo

reizi izdotā latīņu valodas gramatika Grammatica Latina... studio et opera Caspari

16

Finckii et Christophori Helvici... Lipsiae, 1621. Neapšaubāmi, īpaši verbu aprakstam

ir izmantota arī O. Gvaltperija (Gualtperius) 1611. g. grieķu valodas gramatika.

Tāpat izmantotas ir arī Johanna Klaja (Claius) vācu, Nikolaja Folkmara (Volkmar),

Jeremija Rotera (Roter) poļu gramatikas, kā arī citi valodnieku darbi.

Pašu Kleina gramatiku veido divas galvenās daļas: De etymologia, kuŗā

aprakstīti fonētikas, rakstības un morfoloģijas jautājumi, De syntaxi, kur aplūkota

vārdu saskaņošana, pārvaldījums un dažādas sintaktiskas konstrukcijas. Pēc latīņu

gramatikas tradīcijas Kleins izšķir lietuviešu valodā astoņas vārdšķiras: nomenu (ar

lietvārdu, adjektīvu un skaitļa vārdu), pronomenu, verbu, divdabi, apstākļa vārdu,

prepozīciju, saikli un izsauksmes vārdu.

Deklinējamajām vārdšķirām ir postulēti seši locījumi tāpat kā latīņu valodā,

ieskaitot ablatīvu, taču Kleins ir prasmīgi šai kategorijā ievietojis divus faktiskos

lietuviešu valodas locījumus – instrumentāli un lokatīvu, nosaukdams tos par

instrumenta, resp. vietas ablatīviem. Iedalīdams nomenus deklināciju tipos, Kleins

savukārt ir izmantojis Gvaltperija grieķu valodas gramatikas paraugu un noteicis 5

deklinācijas, no kurām 4 ir vienādzilbīgas, bet piektā ar nevienādu zilbju skaitu

nominatīvā un citos locījumos (līdzskaņu celmi – akmuo, sesuo u.c.).

Arī dalot verbus konjugācijās, Kleins izmanto grieķu gramatikas modeli.

Konjugāciju pavisam ir trīs: 1) bez augmenta (vadinti – vadinsiu), 2) ar augmentu (ar,

-ė-, -y-, -o-, regėti, sakyti, žinoti), 3) atematiskie (duomi).

Balstīdamies uz grieķu gramatikas, Kleins ir pirmais mēģinājis arī aprakstīt

lietuviešu valodas akcentuācijas sistēmu. Šķiet, ka viņš ir jutis arī intonāciju atšķirību,

taču to būtību vēl nav sapratis.

Kleins lietuviešu valodu ne tikai aprakstīja, bet centās to arī normēt. Tas ir

skaidri redzams fonētikas daļā, kur norādīdams kā runā dažādās vietās, viņš uzsver, ka

"mūsu izloksnē" runā citādi, un jāseko šim paraugam. Kleins normēja arī

morfoloģiskas formas, piemēram, noteikdams, ka o- celmu vsk. ģen. būtu lietojama

galotne -o (dievo), nevis -a (dieva), kā saka daudzās izloksnēs. Taču līdztekus viņš

pieļāva arī morfoloģiskus variantus, piem., vsk. dat. (geramui // geram), dsk. dat.

(rankomus // rankoms). Sintakses daļā Kleins sniedz diezgan daudz labus tā laika

sarunvalodas izteicienus, bet līdztekus parādās arī vācu valodas ietekmētas

konstrukcijas, piem. dirbu kieme // dirbu ant kiemo.

17

1653. g. "Grammatica Litvanica" bija

sarakstīta latīniski un paredzēta izglītotiem

cilvēkiem, t.i. galvenokārt mācītājiem. Nākamajā

1654. g. iznāca saīsināts un nedaudz atšķirīgs

Kleina gramatikas izdevums Compendium

Litvanico Germanicum... Königsberg... M.DC.LIV.

Tas bija sarakstīts vācu valodā un domāts mazāk

izglītotiem vāciešiem, kas strādāja Prūsijas valsts

un tiesu iestādēs. Šis izdevums ir īsāks (112 lpp.,

bet "Grammatica" – 174 lpp.), tajā nav dažu

nodaļu, piemēram, par nelokāmajām vārdšķirām,

par nomenu un verbu vārddarināšanu. Atsevišķos

gadījumos ir atrodami papildinājumi, piemēram, norādīts, ka iu- celma dsk. nom.

līdzās formai Karalei ir iespējama arī regulārā forma tie Karalus, uzdota pilna

atgriezenisko verbu paradigma u.c. Dažās vietās plašāk aprakstīti arī sintakses

jautājumi un doti daži atšķirīgi vārdu savienojumi. Katrā ziņā Compendium ir

uzlūkojams ne tikai kā Grammatica tulkojums, bet arī kā daļēji patstāvīgs darbs, kam

ir sava vieta lietuviešu valodniecības vēsturē.

Daniela Kleina gramatiku vispārīgā ietekme tālākajai lietuviešu rakstu valodas

attīstībai nav pārvērtējama. Abas gramatikas apkopoja un sistematizēja vecākā

perioda rakstu valodu, uz stingras sistēmas pamata izveidoja kopvalodas modeli.

Balstoties uz Kleina gramatikām pakāpeniski nostabilizējās Prūsijas lietuviešu rakstu

valoda un tās rakstības principi. Kleins spēcīgi ietekmēja visas 18. gs. lietuviešu

gramatikas Prūsijā un caur tām arī Lietuvas valsts lietuviešu darbus. Līdz ar Kleinu

nostiprinājās rietumaukštaišu izlokšņu tipa pamats rakstu valodai Prūsijā, kas savukārt

19. gs. vidū spēlēja ievērojamu lomu mūsdienu lietuviešu literārās valodas veidošanās

procesā tieši uz šā tipa izlokšņu pamata.

3.3. Kleina principu realizācija praksē

Daniels Kleins ne tikai sastādīja gramatiku, kā arī neizdoto vārdnīcu, bet arī realizēja

gramatikā noteiktos valodas veidošanas principus dzīvē. 1666. gadā iznāca viņa

18

sagatavotā jaunā lietuviešu dziesmu grāmata Naujos Giesmju Knygos Kurriose Senos

Giesmes su pritarimu wissu Baznyczos Mokitoju per musu Lietuwą yra pagerintos O

naujos grazos Giesmes pridėtos.. Karalauczuje.. – vislielākā līdz tam iznākusī

dziesmu grāmata ar 230 dziesmām. Šīs grāmatas teksti ir literārāki par iepriekšējiem –

daļa lietota pat līdz 20. gs. sākumam. Dziesmām ir daudz autoru. Bez paša Kleina

īpaši pieminami ir Jons Hurtelijs un Melhiors Švoba, kurš uzskatāms par labāko 17.

gs. lietuviešu garīgo dziesmu sacerētāju.

3.3.1. Rakstība

Kleins jau gramatikā prasa, lai tiktu skaidri šķirti

nazālie un nenazālie, īsie un garie patskaņi. Arī

citu skaņu apzīmēšanā jāievēro konsekvence. Šāda

rakstība lietota arī dziesmu grāmatā un kļuvusi par

pamatu lietuviešu ortogrāfijai Mazajā Lietuvā

turpmākajos gadsimtos.

3.3.2.Valoda

Gramatikā apzināti normēta gan fonētika, gan

morfoloģija, balstoties uz rietumaukštaišu tipa

izloksnēm. Šie principi ir izmantoti arī dziesmu grāmatā, lai gan pakļaujoties daudzu

kritizētāju spiedienam, konsekvence nav ievērota pilnībā. Protams, līdzās modernām

formām, sastopami arī morfoloģiski arhaismi, kas raksturīgi visiem 16.–17. gs.

lietuviešu tekstiem. Tomēr to skaits ir samazinājies.

Līdz ar Kleina darbiem Austrumprūsijas lietuviešu rakstos pilnībā

nostiprinājās rietumaukštaišu tipa valoda, kas saglabājās līdz pat 19. gs., kad

ietekmēja arī mūsdienu lietuviešu rakstu valodas izveidi Lielajā Lietuvā.

4. Sapūna – Šulca gramatika Compendium grammaticae Lithvanicae (1673)

1639. gada Prūsijas varas iestāžu rīkojums par lietuviešu valodas gramatikas un

vārdnīcas sarakstīšanu bija devis pamudinājumu ķerties pie darba ne tikai Danielam

Kleinam. Ap 1643. g., tātad vēl krietni pirms Kleina lietuviešu gramatikas

manuskriptu bija uzrakstījis Lielo Rudupēnu macītājs Kristaps Sapūns (Kristupas

Sapūnas 1589 – 1659). Šīs gramatikas, kā arī vārdnīcas manuskriptu Sapūns 1651. g.

19

iesniedza Kēnigsbergas universitātei un tai pašā

gadā saņēma atļauju izdošanai, taču nezināmu

iemeslu dēļ to neizmantoja ne tad, ne arī vēlāk

savas dzīves laikā. Dzimis tais pašos Rudupēnos,

kur vēlāk strādājis, studējis Kēnigsbergas

universitātē kopš 1603. g., Sapūns piedalījās

vairākās Prūsijas lietuviešu mācītāju komisijās, kas

tika izveidotas lietuviešu rakstu caurskatīšanai.

Viņš darbojās gan pie Kleina gramatikas, gan

dziesmu grāmatas izvērtēšanas. Bija iecerēts, ka

Sapūns būs viens no Bretkūna Bībeles tulkojuma

redaktoriem.

Sapūna vārdnīcas rokraksts ir pazudis, bet viņa gramatika iznāca gandrīz

divdesmit gadu pēc Kleina darbiem – 1673. g. Compendium grammaticae

Lithvanicae. To ar savu vārdu, tiesa gan pieminēdams, kas ir sākotnējais autors,

izdeva mācītājs Teofils Šulcs (Teofilis Šulcas 1629 – 1673). Iespējams, ka Šulcs bija

kaut daļēji gramatiku pārstrādājis, ja viņš atļāvās tai likt priekšā savu vārdu.

Valodniecības vēsturei būtiski ir divi jautājumi: vai abām gramatikām ir kāds

sakars, un ko jaunu ir devusi Sapūna gramatika. Atbildot uz pirmo jautājumu varam

teikt, ka salīdzinot abas gramatikas atklājas, ka tām ir daudz kas kopīgs. Reizēm

atsevišķas nodaļas ir ļoti līdzīgas vai pat sakrīt – to var redzēt piemēram, lietuviešu

valodas izlokšņu fonētisko īpatnību aprakstā, nodaļās par vietniekvārdiem, par

uzsvaru un citās vietās.

Taču no otras puses jāatzīmē, ka starp abām gramatikām ir arī ļoti daudz

atšķirību. Būtiski atšķiras to struktūra: Kleina gramatikai ir divas daļas, bet Sapūna

gramatikai astoņas (atsevišķas nodaļas ir veltītas ortogrāfijai, prosodijai, nomeniem,

pronomeniem, verbiem, nelokāmajām vārdšķirām un sintaksei). Sapūna gramatikā

atšķirīgā veidā ir klasificēti nomeni un verbi. Tā Kleina gramatikā nomeni iedalīti

piecās deklinācijās, bet Sapūna gramatikā – astoņpadsmit (9 lietvārdiem, 6 īpašības

vārdiem un 3 divdabjiem). Kleinam ir trīs konjugāciju tipi, bet Sapūnam tikai divi:

regulārais un neregulārais (pie pirmā pieskaitīti visi tematiskie verbi, bet pie otrā –

atematiskie). Arī tematisko verbu apakšiedalījums abās gramatikās atšķiras. Dažādība

20

vērojama arī adverbu, saikļu un izsauksmes vārdu iedalījumā. Ir arī daudz sīkāku

atšķirību.

Viss teiktais liecina, ka savu gramatiku pamatus autori bija likuši pilnīgi

patstāvīgi un neatkarīgi viens no otra, bet atsevišķās līdzīgās vietas bija radušās vēlāk,

gramatiku rediģēšanas procesā. Iespējams, ka ir pat pastāvējusi zināma sadarbība

starp abu gramatiku autoriem. Jādomā, ka Sapūns, kurš piedalījās Kleina gramatikas

rediģēšanas darbā, sniedza tam arī vērtīgus ierosinājumus un padomus. Turklāt jāņem

vērā arī tas, ka Sapūna gramatika tika sarakstīta desmit gadus agrāk, un tās

manuskripts varēja būt bijis arī Kleina rīcībā. Protams, bija iespējams arī otrs process,

proti, T. Šulcs, gatavodams Sapūna darbu izdošanai, izmantoja jau iznākušos un

popularitāti ieguvušos Kleina darbus.

Novērtējot Sapūna – Šulca gramatikas nozīmi lietuviešu valodniecības

attīstībā, jāatzīst, ka tā nespēja atstāt jebkādu ievērojamāku ietekmi uz sekotājiem. Jau

iznākšanas brīdī tā tika novērtēta tikai kā īsa lietuviešu valodas mācību grāmata, kas

tomēr nav līdzvērtīga Kleina darbiem. Sapūna gramatikas nelaimīgajam liktenim bija

divi iemesli: pirmkārt, tā bija izdota trīsdesmit gadus pēc sarakstīšanas un divdesmit

pēc Kleina gramatikas, otrkārt, savas laikam lieliskais lietuviešu valodas faktu

apraksts un mērķtiecīgais normatīvais darbs, ko bija veicis Kleins, jau laikabiedriem

bija grūti pārspējams. To spēja tikai 18. gs. valodas aprakstītāji.

5. Citi lietuviešu valodas pieminekļi 17. gs. otrajā pusē

17. gadsimta otrajā līdz ar Kleina un sekotāju darbiem nostiprinājās lietuviešu rakstu

valodas norma. Pēc 1666. gada Kleina dziesmu grāmatas sekoja vēl viens papildināts

tās izdevums 1685. gadā. To sagatavoja mācītājs Jons Rikovijs. Vairākkārt tika izdoti

jauni katehisma izdevumi (1670, ap 1683, 1694, 1696). Starp 1681. un 1690. gadu

Lietuvas reformātu baznīcas pārstāvis Samuels Bitners sagatavoja Jaunās Derības

tulkojumu, kas bija paredzēts gan Lielās, gan Mazās Lietuvas protestantiem. Tas

iznāca 1701. gadā.

21

Lietuviešu valoda 17. gs. laikā tika lietota arī juridiskos tekstos. Jau 16. gs.

tika izdoti pirmie hercogistes rīkojumi lietuviski. Tie ir zināmi no 1578. un 1589.

gada. No 17. gs. saglabājušies divi rīkojumi (1639, 1641). Tulkotāji acīmredzot bijuši

lietuviešu draudžu mācītāji. Vēl viens juridisko tekstu veids bija zvēresti, no 16. un

17. gs. zināmi vismaz pieci šādi teksti, kas lietoti gan tiesās, gan citos gadījumos. Gan

rīkojumi, gan zvēresti ir agrīni lietuviešu valodas juridiskā stila paraugi, kam

raksturīgi gan specifiski termini (īpaši dažādu amatu nosaukumi), gan formulas.

Savdabīgs lietuviešu valodas izmantojums redzams dažādos 17. gs. gadījuma

dzejoļos, kas parādījās gan iespiestā veidā – apsveikumi jubilejās, kāzās, gan arī kā

ieraksti privātos piemiņas albūmos. Šādu tekstu zināms ap desmit. 17. gs. beigās

parādās arī pirmie nelielie lietuviešu folkloras pieraksti.

Pēc 1639. g. izdotā Prūsijas varas iestāžu rīkojuma un aicinājuma sarakstīt

lietuviešu valodas vārdnīcu un gramatiku praktiskām vajadzībām aizsākās arī

leksikogrāfiskais darbs Prūsijas lietuviešu vidū. Vārdnīcu manuskriptus ir

sagatavojuši abu 17. gs. izdoto gramatiku autori: Kristups Sapūns (Kristupas

Sapūnas 1589–1659) 1651. g. pārbaudei Kēnigsbergas universitātes Filozofijas

fakultātē iesniedza arī vārdnīcu Nomenclator, kas varētu būt bijusi latīņu–lietuviešu

vārdnīca; Daniels Kleins (Danielius Kleinas 1609–1666) kādu gadu vēlāk līdz ar

gramatikām arī nodeva aprobēšanai vācu–lietuviešu vārdnīcas manuskriptu. Taču

abas šīs vārdnīcas izdotas netika, un arī manuskripti nav saglabājušies.

Saglabājušies divi citi 17. gs. vārdnīcu manuskripti. Lielākais no tiem ir divu

sējumu (2518 lpp.) vācu–lietuviešu vārdnīca Clavis Germanico–Lithvana, kas

22

sastādīta ap 1675. g. Šī manuskripta autors visticamāk ir Žiļu draudzes (pie Ragaines)

mācītājs Fridrihs Pretorijs (Friedrich Pretorius 1624–1695), kas piedalījās Kleina

gramatikas redakcijas komisijā. Vārdnīcā ir daudz no Bībeles ņemtu kalkētu

frazeoloģismu, taču atrodami arī izteicieni no dzīvās valodas un interesanti sinonīmi.

Vārdnīcas beigās pievienots arī 90 sakāmvārdu un mīklu krājumiņš.

Otrs saglabājies vācu–lietuviešu vārdnīcas manuskripts Lexicon Lithuanicum

in usum eorum conscriptum ir krietni mazāks (223 lpp.) un vājāks darbs. Tas ir

sarakstīts vai pārrakstīts ap 1640–1650. g., agrākajos pētījumos nereti piedēvēts D.

Kleinam, taču jaunākie pētījumi rāda, ka Kleins nevar būt vārdnīcas autors.

Ziņas ir par vēl vairākiem 17. gs. vārdnīcu rokrakstiem, kurus piemin gan

laikabiedri, gan avoti vēlākā laikā. Vācu–lietuviešu vārdnīcu pirms 1666. g. ir bijis

sarakstījis Kleina līdzstrādnieks Jons (Johans) Hurtelijs (Johann Hurtelius 1610 –

1666). Ir informācija arī par vēlākā Īsrutes bīskapa Jokūba Perkūna un Sapūna

gramatikas izdevēja Teofīla Šulca vācu–latīņu–lietuviešu vārdnīcu, taču šie

manuskripti nav saglabājušies. Tādējādi 17. gs., neraugoties uz diezgan intensīvo

leksikogrāfisko darbu, neviena lietuviešu vārdnīca izdota tā arī netika.

Teksti Gerullis J. Senieji lietuvių skaitymai. K., 1927. P. 212–216, 299–311. Lietuvių literatūros istorijos chrestomatija. Feodalizmo epocha. V., 1957. P. 96–112. Pirmoji lietuvių kalbos gramatika. 1653 metai. V., 1957. Literatūra Zinkevičius. Z. Lietuvių kalbos istorija. T. III. Senųjų raštų kalba. V., 1988. P. 82–97. Palionis. J. Lietuvių literatūrinė kalba XVI–XVII a. V., 1967. P. 27–32, 65–67, 96, 107–150. (Visā grāmatā daudz norāžu uz rakstiem periodikā) Sabaliauskas A. Lietuvių kalbos tyrinėjimų istorija iki 1940 m. V., 1979.

23

Tekstu paraugi

No J. Rēzas Psalteras Dowido (1625). atsarga – šeit: aizsargs skyda – vairogs ištikti – trāpīt; sist neprieteliai – ienaidnieki sukulti – sasist, izsist žegnonė – svētība idant – lai

24

D. Kleinas. Grammatica Litvanica (1653).

Lietvārdu un darbības vārdu locīšanas paraugi.

25

D. Kleinas. Ak Dieve, prisigręžk manęsp – No J. Rikovija 1685. gada dziesmu

grāmatas

čėsas (sl.) – laiks pavietra (sl.) – mēris; epidēmija prisigręžti – šeit: pagriezties trokšti – ilgoties sargyba – aizsardzība, aizgādība net – šeit: vienīgi ja alpti – ģībt kyboti – pārn.: būt, atrasties dūmoti (sl.) – domāt teiktis – labpatikties grimzti – slīkt; iet bojā

26

M. Švoba. Įmuro dirva ariama – No J. Rikovija 1685. gada dziesmu grāmatas

lytus – lietus įmurti – piemirkt dargana – lietavas jog – šeit: jo kožnas – ikkatrs kuom – instr. no kas misti – pārtikt artės – laikam, varbūt

27