Līgatnes bērnudārza vēsture līdz šim ir klusi dzīvojusi piemirstos vē­stures pierakstos un cilvēku atmiņās, taču beidzot ir pienācis brīdis no­pūst putekļus un celt to gaismā, un ar lepnumu stāstīt gan līgatniešiem, gan Līgatnes viesiem.

Līgatnes bērnudārzs ir viens no nedaudzajiem bērnudārziem Latvijā, kas var lepoties ar 70 gadus senu un patiešām interesantu vēsturi. To ir apmeklējuši līgatnieši vairākās paaudzēs, un cauri gadu desmitiem vide, kurā nonācis mazais lolojums, ir saglabājusies ģimeniska un draudzīga. Bērnudārzs un Līgatne nav arī iedomājama bez greznās Šveices stila ēkas Gaujas ielā 7, kas, lepni izslējusies, atgādina par teju gadsimtu seniem notikumiem.

�

Ēkai, kurā šobrīd atrodas Līgatnes novada pirmsskolas izglītības ie­stāde, ir sava vēsture, par kuru vistuvāk zina stāstīt Līgatnes novada vēstures pētnieks Aivars Balodis. Ēka bija iecerēta kā akcents Mencen­dorfu dzimtas valdījumam Līgatnē, un par ēkas projektēšanu un būv­niecību sāka domāt ap 1911. gadu, kad apritēja 35 gadi, kopš Mencen­dorfu dzimta ieguva akciju sabiedrības „Rīgas rakstāmpapīru fabriku kompānija” kontrolpaketi. Ēkai bija jābūt gatavai līdz 1916. gadam. Lai gan bijusi vienošanās, ka ēkas būvniecībai jābeidzas 1915. gadā, bū­vētāji, juzdami 1. pasaules kara tuvošanos, darbus pie ēkas pabeiguši jau 1914. gadā.

Pēc stingri noteiktām īpašnieku vēlmēm un nosacījumiem ēku pro­jektējis un cēlis arhitekts un būvuzņēmējs Pēteris Meņģelis, kurš tajā laikā bija galvenais Līgatnes būvuzņēmējs. Tik ilgs laiks būvniecībai ti­cis atvēlēts tādēļ, ka bija plānots visu ēku izgatavot Vācijā, tad izjaukt un pārvest uz Līgatni, kur to atkal samontētu. Šāda ideja radusies tādēļ, lai māja, ar vācu meistaru rokām darināta, izskatītos patiesi „vāciska”, kā arī, lai uzsvērtu vācu amatnieku augsto meistarību. Tā visas ēkas pa­matkonstrukcijas izgatavotas un sanumurētas Vācijā, un pēc atvešanas samontētas uz Līgatnē jau uzbūvētiem pamatiem. Tā kā tuvojās 1. pasau­les karš, uz ēkas montāžu no Vācijas neatbrauca paredzētie konsultanti. Vēl pa ceļam noklīda vai vispār netika atsūtīti visi būvelementi, tāpēc trūkstošās detaļas, īpaši apdares materiālus, nācies izgatavot uz vietas.

�

Pēc ēkas uzcelšanas tajā dzīvojis mājas pārvaldnieks, bet paši īpašnieki to izmantojuši ļoti reti. Tas izskaidrojams ar 1. pasaules kara sākšanos un to, ka 1915. gadā uz Maskavu tika aizvestas divas papīrmašīnas un daudz citu iekārtu, bet 1917. gadā uz Vologdu aizvesta pēdējā papīrmašīna. Akciju sabiedrības vadītājiem nebija nekādas vajadzības braukt uz Līgatni un apmesties greznajā ēkā, jo papīrfabrikas darbība pilnīgi tika pārtraukta un tās telpas izmantoja karaspēka daļas.

Ēka bija iecerēta kā viesu nams, taču ne tādā izpratnē, kā mēs to sapro­tam šodien. Tā bija paredzēta no Rīgas atbraukušajiem direktoriem vai citiem akciju sabiedrības vadītājiem. Šeit jāpiemin, ka neviens no trim vēlētajiem akciju sabiedrības direktoriem nekad pastāvīgi nav dzīvojis šajā ēkā. Līgatnes papīrfabriku vadīja ielikti saimnieciskie un tehniskie di­rektori, kā arī citi dažādu rangu vadītāji, no kuriem dažus arī dēvēja par direktoriem.

Ir zināms, ka šo ēku kā dzīvokli izmantojis papīrfabrikas saimniecis­kais direktors Ignats Bukovskis. Viņu kopā ar citiem papīrfabrikas vadī­tājiem 1917. gada 22. decembrī Cēsīs notiesāja Revolucionārais kara tribunāls par it kā pretrevolucionāru darbību 1905. un 1906. gadā. Bu­kovskis notiesāts uz pusotru gadu ieslodzījumā. Viņu gribējuši izsūtīt uz Krieviju, taču Pleskavas apkārtnē Bukovskis izbēdzis no vilciena un 1918. gada 2. februārī laimīgi atgriezies Līgatnē, kur nodzīvojis līdz pat 1921. gadam.

Pēc Ignata Bukovska šajā ēkā uz dzīvi apmeties Vilhelms Fāle. Viņa brālis, „Ziemeļu papīra un celulozes fabriku akciju sabiedrības” ģene­rāldirektors Emīls Fāle, 1920. gadā nopirka akciju sabiedrības „Rīgas Rakstāmpapīru fabrikas kompānija” akciju kontrolpaketi. Vilhelms Fāle bija viens no ieceltajiem direktoriem un pārstāvējis sava brāļa intereses Līgatnes papīrfabrikā. Viņš savā amatā palicis arī pēc tam, kad Emīls Fāle 1930. gadā „Rīgas Rakstāmpapīru fabrikas kompānijas” akciju kontrol­paketi pārdevis Vācijas un Beļģijas baņķierim Mendelsonam. Vilhelms Fāle Līgatni pamet 1939. gada 1. decembrī, kad repatriējas uz Vāciju.

�

Ēkas apkārtnē bija izveidots savdabīgs parks, kurš iekopts laikā, kad ēkā dzīvojis Vilhelms Fāle ar ģimeni. Nostāsti vēsta, ka dārzā auguši dažādi interesanti koki: ēkas priekšā stādītas agrās, bet aiz ēkas — vēlās liepas, augušas septiņas smaržīgas egles ar ļoti mīkstām skujām, četri pa­pirusa bērzi ar īpaši smalku un baltu tāsi, trīs baltegles un divi dzīvības koki, kā arī ticis izveidots īpašs liepu kalniņš ar lapeni vidū. Ceļmalā ilgu laiku vēl auguši īpatnēji krūmi — lapas atgādinājušas ceriņus, bet ziedi — vīgriezes. Ēkas vienā pusē augusi liela egle, otrā — īpašas gobas, kas, kā visiem šķitis, iestādītas ar saknēm uz augšu.

Lielākais ēkas lepnums ir līdz šodienai saglabājušās unikālās krāsnis: trīsstūrveida podiņu krāsns, divas kamīnkrāsnis, liela krāsns zaļā malahīta krāsā un baltas podiņu krāsnis, kas savulaik apsildīja telpas visos trīs stāvos. Visgreznākā no krāsnīm — ažūra balta podiņu krāsns — atro­das bijušajā mednieku zālē, kas bērnudārza pirmsākumos izmantota kā bibliotēka.

Ievērības cienīgas ir divas kokgriezumiem rotātas kāpnes: vienas savi­eno atpūtas istabu ar otrā stāva koridoru, bet otras — vītņu kāpnes — ved līdz pat ēkas trešajam stāvam. Ir pamats domāt, ka vafeļu virsmai līdzīgās krāsojamās tapetes atpūtas istabā un zeltītās reljefa līstītes, kas atdala tapetes no griestu baltās daļas, ir oriģinālas un saglabājušās no ēkas pirmsākumiem.

Nevar nepieminēt, ka greznajā bērnudārza ēka savulaik ir uzņemta filmā „Ilgais ceļš kāpās”. Tā ir aina, kur Marta un Rihards aizbrauc uz Vāciju pie viņa paziņas. Kā apliecinājums šim notikumam ir palicis 1979. gada 18. decembrī veiktais ieraksts bērnudārza viesu grāmatā: „Cik labi, ka rūpīgas rokas gādā par bērniem un cenšas saglabāt šādus arhitektūras pieminekļus. Lūdzu, nemainiet telpu noformējumu, neko neizjauciet, bet saglabājiet tālāk šo namu nākošām paaudzēm! Rīgas kino­studijas grupa: režisors A. Brenčs, operators J. Mūrmanis, direktors R. Amdurs”.

�

1940. gadā par Līgatnes papīrfabrikas direktoru tika iecelts Bīlmanis. Pēc viņa sievas Marijas Bīlmanes, kura tiek uzskatīta par pirmo bērnudārza vadītāju, ierosinājuma 1940. gada 27. septembrī Līgatnē darbību uzsāk bērnudārzs, taču par oficiālo dibināšanas datumu tiek uzskatīts 15. ok­tobris.

Laikrakstā „Brīvais Zemnieks” rakstīts, ka, gatavojoties bērnudārza atklāšanai 1940. gada 15. oktobrī, tā vajadzībām tiek izbūvēta viena no skaistākajām celtnēm Līgatnes papīrfabrikas rajonā. Bērnudārzs atrodas skaistā vietā Līgatnes upes krastā un to no visām pusēm apņem plašs un labi kopts dārzs. Šajā ēkā, ko nesen savām vajadzībām izremontējis viens no bijušajiem papīrfabrikas direktoriem, ir ap 30 istabām. Bērnudārza vajadzībām izbūvētas piemērotas mazgājamās un dušas telpas. Tajā pie­teikti ap 60 bērnu vecumā no 2 — 7 gadiem, kuru audzināšanai paredzēts algot pārzini — skolotāju, kopēju un saimnieci. Bērnudārza uzturēšanai gadā piešķirti Ls 27800,— kas pēc saviem apmēriem ir tikai viena no bi­jušo fabrikas direktoru algām.

Divus mēnešus vēlāk izdevumā „Darbs” jau varam lasīt, kā bērni ie­jutušies Līgatnes bērnudārzā: „Neviens nevar šķirties no viesmīlīgajiem līgatniešiem, neapskatījis viņu lepnumu un sengadu loloto sapni — skaisto bērnudārzu. Nav nejaušība, ka taisni Padomju varas laikā strādnieki va­rēja iekārtot bij. fabrikas direktora vasarnīcas 14 istabās šo priekšzīmīgo

�

bērnudārzu, ko vada b. Krauja ar savu palīdzi b — ni Markvarti. Pašlaik bērnudārzā jautri rotaļājas 40 bērnu. Vietas vēl ir daudziem bērniem, bet dažos vecākos vērojama lieka atturība, kas, cerams, ar laiku izzudīs.” Die­nu vēlāk šajā pašā izdevumā jau lasāms, ka Līgatnes papīrfabrikā noti­cis plašs bērnu rīts, kas rīkots Līgatnes pamatskolai un bērnudārzam. Šajā pasākumā starp papīrfabriku un jaunatnes mācību un audzināšanas iestādēm izveidojušās sirsnīgas savstarpējās attiecības. Ticis noslēgts lī­gums starp Līgatnes papīrfabriku un bērnu iestādēm, kurā paredzēts at­balsts bērnudārza bērniem, kas zaudējuši vecākus, bet pamatskolas sek­mīgākajiem skolniekiem — stipendijas.

No 6 00—18 00 audzinātājas rūpējās par bērnu audzināšanu, kamēr viņu vecāki veica savu ikdienas darbu Līgatnes papīrfabrikā. Jau no pirmās dienas bērni tika audzināti tīrībai un kārtībai, tika vadītas nodarbības un izdota bērnu gatavota sienas avīze „Mūsu Draugs”. Bērni četras reizes dienā saņēma veselīgu uzturu. Neskatoties uz vecāku aizņemtību darbā, tika izveidota vecāku komiteja, kurai iekārtots īpašs Sarkanais stūrītis un sienas avīze „Jaunā Ģints”. Bērnudārza darbinieki rīkoja pārrunu vaka­rus, kuros kopā ar vecākiem apsprieda gan politiskos, gan pedagoģiskos jautājumus un lasīja referātus par bērnu veselību un higiēnu.

Bijušais rehabilitācijas centra „Līgatne” direktors Tālivaldis Teteris, kurš četrdesmito gadu sākumā pats bijis Līgatnes bērnudārza audzēknis, atceras, ka bērni pārsvarā uzturējušies ēkas otrā stāva telpās, bet pirmajā stāvā bijusi ēdamistaba. Aiz ābeļdārza atradusies vistu kūts, no kuras pie­gādātas olas, un piens vests ar ratiņiem no Līgatnes papīrfabrikas palīg­saimniecības.

Tālivaldis Teteris stāsta, ka ēkas bērniņos bērni atraduši bijušā fabri­kas direktora bērnu atstātās rotaļlietas: mašīnas ar pedāļiem, zobenus un ķiveres, ar kurām arī spēlējušies un saudzējuši tās. Pastaigā gājuši līdz dī­ķim ielejā aiz bērnudārza, kura vidū atradusies sala ar nelielu mājiņu — tur arī bērni rotaļājušies.

Tālivaldis Teteris atceras divas uz paaugstinājuma guļošās lauvas, ku­ras bērnudārza priekšā atradušās kā apliecinājums ēkas piederībai Līgat­nes papīrfabrikai, bet viņam tās nav šķitušas simpātiskas un drīzāk izrai­sījušas bailes.

No nostāstiem dzirdēts, ka bērnudārza telpās kara laikā neilgu laiku atradies hospitālis, taču tam nav dokumentālu pierādījumu.

�

No 1945. gada decembra līdz 1951. gadam bērnudārzu vadīja Zenta Rozenberga un šajā laikā bērnu vajadzībām tika izmantotas 13 telpas: rotaļistaba, guļamistaba, zāle, ēdamistaba, kanceleja, izolācijas istaba, mazgātava, divas ģērbtuves, vasaras veranda, virtuve, darbinieku dzīvokļi un produktu noliktava. Izmantots arī zem ēkas esošais pagrabs un trīs saimniecības ēkas bērnudārza teritorijā: malkas šķūnis, ledus pagrabs un veļas mazgātava. Telpas atbilda bērnudārza vajadzībām un bija pietieka­mi plašas, lai uzņemtu līdz 100 bērniem, taču paredzēto vietu skaits bija tikai 50.

Bērnudārza otrajā stāvā atradusies bērnu silīte jeb mazbērnu novi­etne, kuras pārzine līdz 1949. gadam bijusi Irma Rutkina, bet vēlāk Ārija Putniņa. Tajā uzņemti zīdaiņi. Bērnudārzs bija paredzēts papīrfabrikas darbinieku bērniem, tāpēc daļu naudas par bērnudārzu maksāja papīr­fabrika, bet daļu piemaksāja vecāki. Bērnudārzs darbojies 9 stundas diennaktī un, ņemot vērā fabrikas darbinieku maiņu darbu, tika izteikts priekšlikums to pārveidot par diennakts bērnudārzu, kas varētu palielināt bērnu skaitu, jo līdz šim tālāk dzīvojošie Līgatnes iedzīvotāji attāluma dēļ bērnus uz bērnudārzu nav veduši. Vēlāk tas arī ticis īstenots.

Palīgsaimniecības bērnudārzā nebija, toties bija sakņu, augļu un ogu dārzs, kura ražu izmantojuši bērnudārza audzēkņu uzturā. Pārējie pro­dukti sagādāti no patērētāju biedrības, kuri ne vienmēr saņemti laikā:

10

kavēšanās ar piegādi visbiežāk bija saistīta ar transportu, jo veikals atra­dies 7 km no bērnudārza, bet papīrfabrikas administrācija nav bijusi pie­tiekami atsaucīga, lai šīs problēmas risinātu. Ēdiens bērnudārzā sagata­vots labi un izsniegts bērniem pietiekamā daudzumā. Pusdienās sākumā ticis dots viens ēdiens, bet vēlāk jau pārgājuši uz diviem ēdieniem.

Interesanti ir aktu grāmatā pieminētie fakti, ka 1947. gadā papīrfabrikas administrācija daļu bērnudārzam atvēlētā dārza gribējusi atņemt savām vajadzībām. Fabrika nav arī pildījusi solījumu un nav iedevusi zirgu ze­mes apstrādāšanai, kā dēļ aizkavējusies kartupeļu stādīšana. Tālāk lasāms, ka jāņogu ražu, ko iepriekšējos gados novācis bērnudārzs, savām vajadzī­bām paņēmusi papīrfabrikas komercdirektora Heidemaņa sieva.

Problēmas bērnudārzam bija ne tikai ar pārtikas piegādi, bet arī ar malku, kura laikus netika piegādāta. Lai bērni nesaltu, bērnudārzs aizņē­mies 20 sterus no papīrfabrikas, kas ātri tikusi izlietota. No 14 krāsnīm bērnudārzā kurinātas tikai divas.

Līgatnes papīrfabrika savu iespēju robežās bērnudārzu apgādāja ar nepieciešamo inventāru un mācību līdzekļiem, taču trūkušas nepiecieša­mās rotaļlietas: lelles, bumbas, sitamās stīpas, lecamās virves, smilšu for­miņas un lāpstiņas. Bērnudārzā nav bijis zīmuļu, šķēru, galda spēļu un celtniecības materiālu.

Šis bija laiks, kad pedagoģiskajā darbā īpašs uzsvars bija jāliek uz poli­tiskajām un sabiedriskajām aktivitātēm bērnudārzā, kuras ne vienmēr tika pienācīgi labi izpildītas. Tas atzīmēts 1946. gada aktā. Pārbaudē kon­statēts, ka nav sagatavota 1. Maija programma, nav piemēroti plakāti, toties ir iekārtots Sarkanais stūrītis. Taču jau divus gadus vēlāk trūkumi ir novērsti. Telpās izkārtas Ļeņina un Staļina ģīmetnes, notiek sarīkojumi ar attiecīgi piemeklētiem dzejoļiem un dziesmām.

Šajā laikā bieži notikušas pārbaudes, kurās norādīts uz trūkumiem bērnudārza darbībā. Lūk, daži pārbaudēs konstatētie fakti.

11

Sadarbība ar bērnu vecākiem bijusi vāja un pasīva. Audzinātājas nav apmeklējušas bērnus un vecākus mājās, nav bijušas iekārtotas bērnu rak­sturojumu burtnīcas, kā arī nav sagatavoti referāti un nav notikuši priekš­lasījumi vecākiem par audzināšanas jautājumiem.

Vecāki par bērnudārzu interesējušies maz, kas izskaidrojams ar vecāku ilgo darba laiku papīrfabrikā. Darbojusies vecāku komiteja, taču kopsap­ulces notikušas neregulāri. Ja darbs ar bērniem sākumā ir bijis neno­teikts un tam trūcis tematikas un mērķa, tad nedaudz vēlāk darbs grupās uzlabojies un tematika pielāgota bērnu vecumam.

Pārzine un audzinātājas sākušas rakstīt darba plānus un gatavojušas atskaites. Progresējis arī audzināšanas darbs: bērni iemācījušies teikt „Lūdzu!” un „Paldies!”, ar lielu interesi dziedājuši, vingrojuši un zīmējuši. Audzinātājai, kā norādīts aktā, bijis jāņem vērā, ka nodarbības nedrīkst ieilgt, bērniem jāatvēl laiks arī brīvām rotaļām. Tāpat uzsvērts, ka audzi­nātājai jāiemācās apvaldīt balsi, nerunāt ar bērnu un nekliegt tik bargā tonī. Nodarbībām jāsasniedz nepieciešamie mērķi. Seko arī ieteikumi rīta rosmi organizēt pirms brokastīm, pirms tam atverot logu blakustelpā vai telpā, kurā vingro; vienmēr turēt kārtībā darba plānus un atskaites, organizēt regulāras pedagoģiskās sēdes, abonēt un lasīt „Skolotāju Avīzi” un iesaistīties sava rajona skolotāju metodiskajā apvienībā. Interesants fakts atklājas ierakstā, kurā izteikta nepieciešamība atradināt bērnus no vārda „skolotāja” lietojuma, jo bērnudārzā strādājot audzinātājas, nevis skolotājas. Šodien oficiāli tiek izmantots vārds „skolotāja”, bet bērni viņas tāpat mīļi dēvē par audzinātājām jeb „audzītēm”.

1947. gada inspekcijas aktā norādīts — tā kā bērni no rīta, galvenokārt, uzturas pagalmā, tad nepieciešams to iekārtot, sagādājot divas smilšu kastes katrai grupai, lai bērni nerotaļātos ar sausajām pagalma smiltīm, kā tas noticis līdz šim. Pāris gadus vēlāk bērnu rotaļu laukumā jau bijušas ierīkotas šūpoles, līdzsvara baļķis, basketbola stabs ar tīklu un volejbola tīkls. Vēl trūcis zviedru redeļu, statīvu augstlēkšanai, kuģa, auto, lidmašīnas u. c. lietu, kas rotaļu laukumu padarītu bērniem interesantāku.

12

1949. gada inspekcijas aktā minēts, ka bērni no rītiem pulcējas ve­randā, kur rotaļājas ar lellēm un klučiem. Pēc tam tiek vadīta rīta rosme ārā, kurai seko roku mazgāšana un brokastis. Ēdamistabā galdi apklāti ar gaiši zilu vaskadrānu, uz katra no tiem vāzīte ar ziediem. Ziedi novietoti arī pie biedra Staļina ģīmetnes. Bērni, kuri ir dienas dežuranti, palīdz auk­lītēm apklāt galdus. Tie, kas paēduši, pateicas un iet rotaļistabā. Pēc bro­kastīm seko muzikālā nodarbība audzinātājas Jaunzemes vadībā. Bērni soļo, skrien un izdara imitētas kustības, kurām seko dziedāšana — kla­vieru pavadībā tiek atkārtotas jau iemācītas dziesmas. Otra obligātā no­darbība bija skaitīšana, kura notika ārā. Pirms došanās ārā, bērniem mā­cīts apģērbties pašiem. Nodarbībā bērni saplūca ziedus un skaitīja, cik katram ziedlapiņas. Pēc tam sekoja brīva rotaļāšanās laukumā: šūpošanās, spēles smilšu kastē un rotaļas. Bērnudārzā notikušas arī klusās stundas, kurās bērni, lai gan tas viņiem bijis ļoti grūti izpildāms, mācījušies ne­trokšņot — būt klusāki un apvaldītāki.

Pirms pusdienām obligāta bijusi roku mazgāšana. Ēdienreizēs bērni radināti ēst klusi un pieklājīgi, bez liekas trokšņošanas.

Pēc pusdienām bērni devušies gulēt ar visām drēbēm, ko audzinātāja Berta Jaunzeme skaidrojusi ar to, ka lielākā daļa bērnu ir trūcīgi — bez biksēm un krekla viņiem nekā cita mugurā neesot. Katram bērnam bija paredzēts savs ķitelis, taču visiem to nepietika. Daļa bērnu nav gulējuši diendusu, jo vienā istabā nav bijis iespējams salikt tik daudz gultu, trūcis arī auduma gultasveļas pašūšanai.

Jau pēckara gados atzīmēts, ka bērnudārzam ir labvēlīgi apstākļi bērnu iepazīstināšanai ar dabu — mežs, smilšu kalni, strautiņi un Gauja, kā arī ļoti izdevīgi apstākļi bērnu fiziskai audzināšanai un norūdīšanai. Bērni piedalījušies bērnudārza apkārtnes sakopšanā, ko gan bijis grūti veikt pilnīgi, jo trūcis lāpstu un grābekļu. Bērnudārzam 1949. gadā iegādāti truši un pīle, kura izperējusi arī pīlēnus. Bērni katru dienu šos dzīvniekus

1�

barojuši un rūpējušies par tiem. Bērnudārza teritorijā un tuvējā mežā bērni vērojuši gan vāveres un ežus, gan meža putnus, tauriņus, kukaiņus un rāpuļus.

Bērnudārzā nav bijis ārsta un medmāsas, kuri regulāri sekotu bērnu veselībai. Šo pienākumu veicis fabrikas ārsts, kurš bērnudārzu apmeklējis divas, bet vēlāk jau trīs reizes mēnesī. Audzinātājas un pārzine tīrību kon­trolēja katru rītu, bet bērnu mērīšanu un svēršanu veica katra mēneša otrajā datumā.

Pārbaudes aktā konstatēts, ka bērniem nav bijis vajadzīgās tīrības — īpaši netīras bijušas kājas, kuras kārtīgi nenomazgāja arī pirms gulētiešanas bērnudārzā, reizēm bērnu galvās atrastas utis un gnīdas. Zobus bērni nav tīrījuši, jo nebija iegādātas zobu birstes un trauciņi ūdenim. Bērniem nav bijis savu kabatlakatiņu.

Bērnudārzs ar laiku parūpējies par virssvārčiem jeb ķiteļiem un ista­bas čībām, kuras bērni apmainīja pret mājas drēbēm. Katram bērnam bijis savs atsevišķs skapītis, kur nolikt savas drēbes.

1�

No 1951. gada līdz 1970. gadam bērnu­dārza pārzine jeb vadītāja bija Olga Veiskate (Alševska). Pirms pārcelšanās uz Līgatni viņa dzīvojusi un strādājusi Liepājā. Līgatnes bēr­nudārzam bija nepieciešama vadītāja ar peda­goģisko izglītību, kura viņai arī bija. Olga Veiskate bērnudārzu vadīja līdz brīdim, kad 1970. gada 10. novembrī, nākot no Līgatnes papīrfabrikas uz bērnudārzu, netālu no savas darba vietas pēkšņi uz ceļa saļimusi un mi­rusi. Olga Veiskate bērnudārza darbiniekiem palikusi atmiņā kā ļoti stingra un pedantiska vadītāja, kura ļoti rūpējusies par bērnudārza tīrību un kārtību.

Laika posms no 1955. līdz 1960. gadam iezīmējies ar aktīvu pieredzes apmaiņu, par ko liecina grāmata, kurā savus ierakstus veikuši bērnudārza viesi. Līgatnes bērnudārzā viesojušies gan Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūta pirmsskolu audzinātāju kabineta vadītāja ar 30 cilvēku lielu in­spektoru grupu un audzinātāji no citiem bērnudārziem, gan padomju saimniecības „Nītaure” un Slokas papīrfabrikas darbinieki, gan Valsts op­eras un baleta teātra administrācija. Bērnudārzā pabijuši viesi no Austri­jas kultūras darbinieku arodbiedrības, Čehijas (tolaik — Čehoslovākija), Krievijas un citām valstīm.

1�

Grāmatas ierakstos vairākkārt uzsvērts, ka bērnudārzs atstājis ļoti mā­jīgu iespaidu — tīras, siltas un gaumīgi iekārtotas telpas, bērni paklau­sīgi un audzināti rotaļāties patstāvīgi un saudzēt rotaļlietas. Cēsu rajona Tautas inspekcijas nodaļas vadītāja 1960. gadā pat nodēvējusi bērnudārzu par vienu no labākajiem, kādu līdz šim redzējusi. Arī citi ieraksti grāmatā liecina par to, ka Olgas Veiskates darbības laikā bērnudārza dzīvē bijusi jūtama rūpība un kārtība, bērnos tikusi ieaudzināta saudzīga attieksme pret sabiedrisko īpašumu un rotaļlietām. Audzinātājas un pārzine apmek­lējušas kvalifikācijas celšanas kursus un tur gūtās zināšanas veiksmīgi ie­viesušas praksē.

1960. gada 1. jūlijā Līgatnes bērnudārzs un bērnu sile (dēvēta arī par mazbērnu novietni) apvienoti vienā iestādē. Šo notikumu ir dokumentējusi pati Olga Veiskate, sniedzot plašu informāciju par tā laika notikumiem.

Viņa raksta: ”Iestādi apmeklē Līgatnes papīrfabrikas un Līgatnes strā­dnieku ciemata strādnieku un kalpotāju bērni. Apvienotā bērnu iestāde strādā 24 stundas un tajā ir divas jaukta vecuma grupas: viena grupa vecu­mā no 3—7 gadiem, bet otra grupa no 2 mēnešiem līdz 3 gadiem.”

Pēc iestāžu apvienošanas, darbā radušās dažādas grūtības: ja ar mācību un audzināšanas darbu vecākajā grupā vadītāja bija apmierināta, tad jaunākajā grupā kā māsām (domāts — medmāsas, kuras veikušas audzinātājas funk­cijas), tā auklēm bijuši uzskati, ka mazam bērnam daudz nevajag — pie­tiek ar to, ka bērns ir paēdis, izgulējies un pārējo laiku pavada rotaļājoties. Vecākās grupas audzinātājām radušās grūtības ar šiem bērniem, kad tie pārgājuši uz vecāko grupu, jo bērni bijuši ļoti nepatstāvīgi un, lielākoties, ar vāji attīstītu valodu. Grūtības sagādājis viņus iesaistīt nodarbībās un rotaļās.

Apvienojot iestādes, Olga Veiskate īpašu vērību pievērsusi tieši jau­nākajai grupai, kuru bijis nepieciešams nostiprināt gan materiāli (iekār­totas rotaļu istaba, iegādātas rotaļlietas un izlietnes vannas istabai), gan arī pedagoģiski pareizi sekmēt mācīšanas un audzināšanas darbu. Ēdam­istabā bērni ēduši pie klātiem galdiem (ne ar vaska drānu) un radināti

1�

lietot salvetes, kā arī patstāvīgi mazgāt un slaucīt rokas. Guļamistabā 2—3 gadus veci bērni audzināti patstāvīgi apģērbties un noģērbties. Vadītāja veikusi lielu metodisko darbu ar māsām un auklēm, lai sekmētu patstāvības ieaudzināšanu bērnos. Pedagoģiskajās sēdēs un darbinieku kopsapulcēs lielākoties izskatīti jautājumi par vienotu prasību ieviešanu apvienotajā bērnu iestādē.

Olga Veiskate panākusi, ka pēc iestāžu apvienošanas bērnudārzu ap­kalpo ārsts un medmāsa. Viņa rūpējās, lai abās grupās tiktu veikta parei­za darba izpilde, ievērojot secību audzināšanā. Pedagoģiskās sapulces vadītāja organizēja tā, lai ieplānotie temati būtu interesanti gan audzinā­tājām, gan māsām, bet vecāku sapulcēs iztirzājusi tematus, kas būtu interesanti un atbilstoši visa vecuma bērniem (patstāvības audzināšana, bērnu pareiza ģērbšana atbilstoši gadalaikam, norūdīšanās u.c.). Darbā ar tehnisko personālu tika izskatītas un izveidotas vienotas prasības, kas palīdzētu mācīšanas — audzināšanas darbā audzinātājām. Īpaši tas attie­cies uz māsām, jo viņām bijis maz zināšanu pedagoģiskajos jautājumos.

1�

Māsas piedalījās pedagoģiskajās sēdēs, kurās apspriesti temati par no­darbību organizēšanu, dienas režīmu, rotaļām, pēcpusdienas darba organi­zēšanu u.c. Sistemātiski piedaloties pedagoģiskajās sēdēs un noklausoties pašu sagatavotos referātus, māsas pamazām sākušas izprast mācīšanas un audzināšanas darba būtību. Kā savos pierakstos atzīmē Olga Veis­kate, māsu darbā vēl ir daudz trūkumu, taču nav tik viegli no medicīnas darbinieka pārkvalificēties par audzinātāju. Lai māsas gūtu konkrētākas zināšanas par nodarbību organizēšanu un darba metodēm, viņas pie­dalījušās 3—7 gadus veco bērnu nodarbību vērošanā, bet vēlāk arī ana­līzē. Tādas pašas nodarbības organizējušas māsas savā mazbērnu grupā.

Lai audzinātājām būtu priekšstats par bērna veselības aizsardzību, māsas gatavoja referātus arī par medicīniska rakstura jautājumiem, pie­mēram, higiēnu. Gan māsām, gan audzinātājām bija iekārtotas burtnīcas, kur atzīmēt nodarbībās iegūtos vērojumus un secinājumus.

Atskatoties uz paveikto darbu, vadītāja Olga Veiskate atzīmējusi, ka pēc veiktās māsu apmācības bērni ne tikai guļ, ēd un spēlējas, bet prot jau ieklausīties māsas stā­stītajā, atbildēt uz viņas uzdota­jiem jautājumiem, veikt uzdevumus kustību attīstībā un ar interesi piedalās muzikālās audzināšanas nodarbībās. Pēc māsu iepazīstinā­šanas ar rotaļu metodiku, rotaļas mazbērnu grupā kļuvušas saturīgā­kas. Lai bērniem būtu, ar ko rota­ļāties, audzinātājas kopā ar māsām pašas gatavojušas rotaļlietas un ie­kārtojušas rotaļu stūrīšus.

18

Kad bērns pārgājis uz vecāko grupu (vienu nedēļu gan bērnam vēl esot bijis atļauts paciemoties bijušajā grupā), audzinātājām vairs neesot sagādājis grūtības viņu iesaistīt nodarbībās, jo bērnam jau ir izveidojies priekšstats par zīmēšanu, veidošanu, dzimto valodu, kustību attīstību un muzikālo audzināšanu, bērni labi iejutušies rotaļās un pratuši apieties ar rotaļlietām. Arī vecākajā grupā bērnu nodarbības kļuvušas mērķtiecīgākas. Tikusi veicināta vecākās un mazbērnu grupas sadarbība. Attiecības starp abu grupu bērniem izveidojušās ļoti ciešas — vecākās grupas bērniem nav bijis lielāka prieka iet rotaļāties pie mazajiem bērniem. Izveidojusies pat situācija, ka mazie bērni labāk klausījuši savas jaunās „audzinātājas”, nevis māsas. Divas reizes mēnesī rīkotas kopīgas rotaļas bērnudārza zālē. Audzinātājas iepriecinājušas bērnus ar leļļu teātra izrādēm, televīzijas pār­raidēm un filmoskopā rādītajām kino izrādēm. Kopīgajās izklaidēs bērni ne tikai paši savstarpēji iepazinušies, bet iepazinuši arī audzinātājas un medmāsas — mazie bērni iepazinuši savas nākamās audzinātājas, bet lielie bērni, iepazīstot māsas, bez bailēm devušies pie viņām potēties. Ag­rāk, kad māsa nākusi no ambulances, bērni pa logu to redzējuši un jau sākuši nervozēt.

Pateicoties Olgas Veiskates aktīvajai darbībai pedagoģisko procesu uzlabošanā, iestādē iekārtots metodiskais stūrītis, kurā atradusies pedago­ģiskā un metodiskā literatūra, palīgmateriāli kā nodarbībām, tā arī rotaļām. Ar presē publicētajiem rakstiem, pirms novietošanas metodiskajā stūrītī, iepazinušās gan audzinātājas, gan māsas neatkarīgi no tā, vai materiāls attiecies uz pirmsskolas vecuma bērniem vai mazbērniem.

Kā vadītāja atzinusi, tad nelielā pieredze, apvienojot abas iestādes, ir devusi pozitīvu rezultātu pedagoģiskajā darbā, jo ieviestas vienotas pra­sības un audzinātāju un māsu sadarbības rezultātā uzlabojies mācību un audzināšanas darbs; bērniem nav bijis jāpārdzīvo pārmaiņas, kas saistītas ar pāreju no mazbērnu novietnes uz bērnudārzu; būtiski uzlabojusies ma­teriālā bāze un bērnu medicīniskā aprūpe. Kā trūkums tiek atzīmēts tas, ka nav izstrādāti konkrēti materiāli par apvienotās iestādes darba vadību, režīma izpildi un bērnu ēdināšanu.

1�

Kā stāsta bijusī audzinātāja un vadītāja Maija Briede, 1960. gados bērnudārzs strādājis visu diennakti no pirmdienas līdz piektdienai. Vienu laiku bijis jāstrādā arī sestdienās. Diennakts bērnudārzs pastāvējis līdz 1980. gadu sākumam, kad tas pārgājis uz 12 stundu darba laiku. Šie gadi viņai palikuši atmiņā ar milzīgu darba slodzi. Viņa atceras, ka grūti bi­jis ar pārtikas iegādi, daudz produktu gatavojuši paši — līdz vēlam va­karam tikuši vārīti ievārījumi, spiestas sulas un skābēti kāposti. Īsta pa­vārmākslas meistare bijusi Agate Kolba, kura pat no mazumiņa pratusi pagatavot garšīgu ēdienu. Maija Briede atceras, kā piektdienās abas au­dzinātājas pirms gulētiešanas vannojušas bērnus — viena mazgājusi, bet otra slaucījusi un guldījusi gultās, lai sestdienā, kad pēc bērniem nākuši vecāki, viņi būtu tīri un saposti. Bērnu apģērbi mazgāti bērnudārza veļas mazgātavā — nelielā mājā bērnudārza teritorijā, kurā šodien iekārtota katlumāja.

Ieskatu bērnudārza dzīvē varam gūt no 1966. gada izdevuma „Līgat­nes Papīrnieks”: „Gaiša, gaumīgi iekārtota telpa, ziedi, zaļumi — tas ir pirmais, ko katrs ienācējs ievēro, pārkāpjot Līgatnes pilsētciemata bērnu dārza slieksni. Glīti un rūpīgi veidotais stends „Mūsu ikdiena” ikvienu aicina iepazīties ar mūsu mazo pilsoņu gaitām. Bērnu dārza vadītājas b. Vei­skates ziņojumi un norādījumi vecākiem, bērnu dienas režīms, mazo roku veidotās figūriņas un zīmējumi stāsta par to interesanto, savdabīgo dzīvi, kas rit šajās gaišajās, saulainajās telpās.”

Līdzās zīmēšanai, veidošanai un grāmatu lasīšanai audzinātāju Aus­mas Kalniņas un Maijas Briedes vadībā bērni apgūst arī derīgas zinā­šanas tādos praktiskos darbos kā pogas piešūšana un pusdienu galda klāšana. Grūtāk bērniem klājas ar aritmētikas apgūšanu. Ar lielu izdomu tiek organizētas rotaļas un nodarbības mazbērnu novietnes bērniem. Ko­pīgajās nodarbībās un rotaļās bērni sadraudzējušies, iemācījušies rēķināties ar pārējo domām un draudzīgi palīdzēt viens otram. Rakstā uzslavēts arī bērnudārza kolektīvs: vadītāja Olga Veiskate, kura bērnudārzu vada jau piecpadsmito gadu, septiņpadsmit gadus savā bērnudārzā pavadījusi

māsa — audzinātāja Jevgenija Felse, par bērnu veselību jau četrpadsmit gadus rūpējas vecākā māsa Ārija Ozola (vēlāk — Putniņa), bet audzi­nātāja Ausma Kalniņa bērnudārzā strādā jau vienpadsmito gadu. Rakstā Olga Veiskate par labo darbu uzslavējusi enerģisko saimniecības daļas vadītāju Veroniku Beķeri, rūpīgo pavāri Agati Kolbu, audzinātājas Aus­mu Kalniņu un Maiju Briedi, māsu — audzinātāju Ritu Miķelsoni un pārējās darbinieces, kuras visu dienu gādā, lai bērni būtu paēduši un viņu apģērbs būtu tīrs.

Šajā laikā, kad valstī viss tika plānots un visapkārt valdīja sociālistis­kās sacensības gars (Sociālistiskā sacensība — sacensība starp PSRS re­publikām, uzņēmumiem, cehiem, brigādēm un atsevišķiem strādājošajiem, lai veicinātu labākus darba rezultātus, uzlabotu darba kvalitāti. Tā kal­poja kā morālās un materiālās ietekmēšanas līdzeklis), arī bērnudārza mācību process tika pakļauts plāna izpildei. Vienā no šādām reizēm, kad Līgatnes bērnudārzā viesojās Siguldas rajona Tautas izglītības nodaļa (vēlāk — skolu valde), kas veica izglītības iestāžu uzraudzības kontroles un rekomendējošās funkcijas, inspektore Tomašauska, iepazīstoties ar muzikālās audzinātājas darbu mazbērnu grupā, konstatējusi, ka nodar­bības tiek labi sagatavotas un bērni labprāt tajās piedalās. Sevišķi viņu iepriecinājis darbs mazbērnu novietnes grupā, kurā panākts, ka bērni vecumā no 1,5—3 gadiem prot klausīties mūziku un atdarināt skaņas, un labi darbojas mūzikas pavadībā. Viņa augstu novērtējusi Līgatnes bērnu­dārza darbu bērnu audzināšanā un izglītošanā.

21

Maija Briede ir ilggadīga Līgatnes iedzī­votāja, kura 1961. gadā Līgatnes papīrfabrikas bērnudārzā sāka strādāt par audzinātāju, bet pēc vadītājas Olgas Veiskates nāves 1970. ga­dā tika iecelta par tā vadītāju. Bērnudārzs ir Maijas Briedes vienīgā darba vieta.

1970.—1980. gadi bērnudārza darbinie­ku atmiņās palikuši ar rindām uz brīvajām bērnudārza vietām. Šajā laikā Līgatnē bija liela dzimstība, bet vietas bērnudārzā visiem

nepietika. Lai iegūtu bērnam vietu bērnudārzā, vecāki izmantojuši dažādas metodes — gan atveduši un vienkārši atstājuši bērnu, gan draudējuši papīrfabrikas vadībai, ka pametīs darbu, ja tā nenodrošinās viņa bērnam vietu. Papīrfabrikas direktors Ilmārs Norītis par bērnudārzu ļoti rūpējies, vajadzējis tikai pajautāt pēc palīdzības. Lielas pārticības gan neesot bi­jis, bet dzīvojuši labi. Papīrfabrika, tāpat kā saviem, arī bērnudārza dar­biniekiem maksājusi par dzīvokli un gādājusi malku, bet bērnudārza bēr­nus apgādājusi ar nepieciešamajiem darba materiāliem: papīru, zīmuļiem, krāsām u. c. Audzinātājas pašas gatavojušas nepieciešamos nodarbību materiālus, kuri bērnudārzā glabājas vēl šodien un joprojām tiek izman­toti pedagoģiskajā procesā.

22

Maijai Briedei un audzinātājai Ve­ronikai Akmenei, kurai šobrīd bērnu­dārzā rit jau 38. darba gads, atmiņā palikušas gan iepriekš minētās soci­ālistiskās sacensības, gan pusdien­laikā organizētās politmācības. Arī pedagoģiskais darbs bijis pakārtots padomju laika situācijai — svinēta

LOSR (Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija) gadadiena, Starptautiskā Sieviešu diena, 1. Maija u. c. svētki. Atceres dienās bērniem audzinātājas stāstījušas par armijas karavīriem un kosmonautiem, bet Ļeņina diena atzīmēta ar īpaši svinīgiem pasākumiem, kuros bērni uzstājušies ar atbil­stoši tematam apgūtām dziesmām un dzejoļiem.

Vadītāja Maija Briede īpaši rūpējusies par bērnu darbaudzināšanu: ka­tru dienu grupās no bērnu vidus tika izvēlēti dežuranti, kuri palīdzēja pirms ēdienreizēm klāt galdus, bet pēc tam rūpējās par galdu nokopšanu. Arī teritorijas sakopšanas darbos neiztika bez bērnu izpalīdzīgajām ro­kām: rudenī kopīgi grābtas lapas, lasīti āboli un veikti citi nepieciešamie darbi.

Rūpes par bērna veselību uzņēmies bērnudārzs — šeit veikta gan potēšana, gan bērnu sauļošana, iekārtoti bērnu veselības aprūpes žurnāli. Bērnudārzā par tīrību un bērnu veselību rūpējās medmāsa Ārija Putniņa, pret kuru gan vecāki, gan darbinieki izjutuši lielu respektu. Neviens slims bērns medmāsas modrajai acij garām nevarējis paslīdēt. Ja viņa atklājusi, ka kāds no bērniem uz bērnudārzu atvests slims, viņš ievietots atsevišķā istabā — izolatorā, un medmāsa zvanījusi vecākiem, lai nāk pēc slimā bērna. Ārija Putniņa īpaši rūpējusies par bērnu higiēnu.

Īpašs stāsts ir par saimniecības daļas vadītāju Veroniku Beķeri (1923—2009), kura rūpējusies par to, lai bērni vienmēr būtu labi paēduši un viņiem nekā netrūktu. Bērnudārza darbinieku atmiņās viņa palikusi kā sirsnīgs cilvēks, kurš jutis līdzi visām kolēģu veiksmēm un neveiksmēm.

2�

Viņa vienmēr gādājusi, lai pagrabs būtu pilns ar bērniem veselīgu pārtiku un laikus sarūpētiem krājumiem ziemai. Palīdzīgu roku viņas darbā snie­guši arī bērni, kuri lasījuši liepu ziedus un žāvējuši tos tējai, un bērnu salasītie āboli tikuši sagriezti un žāvēti virtuvē uz plīts.

Veronika Beķere bērnudārzam paredzēto pārtiku no Līgatnes veika­liem piegādāja pielāgotos Liepājas ražojuma bērnu ratos, ko pie šodienas pārtikas pārvadāšanas prasībām ir pat grūti iedomāties. Tagad, kad pār­tikas pārvadāšanai un glabāšanai izstrādāti neskaitāmi noteikumi un nepieciešamas atļaujas tās pārvadāšanai, šāda situācija pārtikas piegādē šķistu nepieņemama un nepieļaujama. Neskatoties uz to, ka arī agrāk rū­pīgi tika pārbaudīta pārtikas uzglabāšana, šķiet, nevienu neuztrauca, kā pārtika nonāk līdz bērnudārzam.

Padomju laikā bērnudārza darbs ticis pamatīgi kontrolēts. Brauca pār­baudes gan no Cēsīm, gan no Rīgas. Mēnesī vairākas reizes ieradušās dažādas kontroles un pārbaudījušas, kā tiek ievēroti visi noteikumi. Ļoti stingri baudīts gan sanitārais stāvoklis un dokumentācija, gan nodarbību ilgums, kas nedrīkstēja pārsniegt pieļaujamo ilgumu.

2�

1987. gadā Līgatnes bērnudārzs piedzīvoja patīkamas pārmaiņas — Līgatnes papīrfabrika bērnudārzā ievilka centrālapkuri, kas acīmre­dzami atviegloja iestādes darbu, jo vairs nebija jākurina milzīgās krāsnis. Arī siltais ūdens no šī brīža bija brīvi pieejams un vairs nebija jāsilda virtuvē uz plīts.

Līdz ar Atmodu, padomju svētkus bērnudārzā nomainīja latviešu tradicionālo svētku svinēšana — bērnudārzā sāk atzīmēt Mārtiņdienu, Miķeļdienu, Lieldienas, bet Jaungada eglīti nomaina Ziemassvētku svi­nēšana; tāpat turpināta izlaidumu tradīcija un izpalikusi nav Māmiņas dienas svinēšana. Pasākumi rīkoti ar īpašu izdomu — gatavotas gan te­ātra izrādes, gan meiteņu ansambļa priekšnesumi muzikālā audzinātāja Ginta Lāča vadībā, kurš ielika nenovērtējamu pamatu bērnu muzikālajā audzināšanā. Pateicoties viņam, bērni apguva dažādu instrumentu spēli, attīstīja ritma izjūtu un muzikālo dzirdi.

Deviņdesmitajos gados valdīja liels sajukums, jo šajā pārejas posmā kādu brīdi trūkusi nepieciešamā dokumentācija — vecie grupu žurnāli un cita dokumentācija bija krievu valodā, bet latviešu valodā vēl nebija izgatavota. Audzinātājas atceras, ka īsu brīdi žurnāli pat netika aizpildīti.

Šis laiks iezīmējās arī ar pāreju no kolektīvās audzināšanas uz indi­viduālu pieeju katram bērnam. Padomju laikos svarīgākais bija kalpot valdošajai ideoloģijai, kuras prasībām nācās pakļaut arī bērnudārza pe­dagoģisko procesu, atstājot novārtā bērna intereses un individuālo attīs­tību. Šis fakts atspoguļojas arī tajā, ka agrāk bija noteikts, kādas lietas katram bērnam attiecīgā vecumā ir jāprot. Ja bērns tās nespēja pildīt, tad tika uzskatīts par attīstībā atpalikušu. Šodienas sistēma, kad bērna attīs tība tiek vērtēta pakāpēs, ir daudz elastīgāka un vairāk balstīta uz individualitāti, kas arī audzinātāju darbam liek veidoties radošākam un izdomas bagātākam, bet tajā pašā laikā arī sarežģītākam.

2�

Ja deviņdesmito gadu sākumā, kad valstī daudzi bērnudārzi tika slēgti, Līgatnes bērnudārzs varēja justies drošs, jo par to turpināja rūpēties Līgatnes papīrfabrika un direktors Ilmārs Norītis, tad jau pa­visam drīz privatizācijas vilnis sasniedza arī Līgatni un skāra arī bērnudārzu.

1995. gads bērnudārza vēsturē iezīmējas ar šādu notikumu — Līgatnes papīrfabrika bērnudārza pārvaldību nodod Līgatnes pilsētas domes pārziņā. Ja līdz šim papīrfabrika nodrošināja bērnudārzu ar visiem ne­pieciešamajiem līdzekļiem un veica līdzmaksājumus papīrfabrikas dar­binieku bērniem, tad ar šo brīdi vecākiem rūpes par saviem bērniem nācās uzņemties pašiem.

Pēc papīrfabrikas privatizācijas tika pārtraukta siltuma apgāde ne tikai bērnudārzam, bet arī vidusskolai un dažām dzīvojamām ēkām, kas līdz šim tika nodrošinātas ar siltumu no Līgatnes papīrfabrikas katlumājas. Pilsētas domei nekas cits neatlika, kā gādāt malku un bērnudārza apsildei atkal izmantot vecās krāsnis, kā tas bija līdz 1987. gadam.

Šajā laikā aizsākās lieliska sadarbība ar Līgatnes kultūras namu — bērni kopā ar muzikālo audzinātāju Irēnu Ozoliņu, pēc tam ar Lieni Cīruli pie­dalījās pilsētas organizētajos svētkos un pasākumos.

2000. gadā, kā minēts laikrakstā „Druva”, bērnudārzs svin savu 55. ga­dadienu. Šodien zinām, ka šim gadskaitlim pienāktos pievienot vēl piecus gadus klāt, taču tas nemazina prieku, ka darbinieki vēlējušies atzīmēt bērnudārza pastāvēšanu. Visa nedēļa pagājusi jubilejas zīmē — tikusi iekārtota bērnudārza vēsturei veltīta izstāde, bērni zīmējuši bērnudārza darbiniekus un veidojuši portretu izstādi. Katru dienu notikuši koncerti, kuri tika sniegti bijušajiem darbiniekiem un audzēkņiem, bērnu vecākiem, kā arī Skaļupes bērnudārza bērniem un tā darbiniekiem. Bērnudārza vadītāja Laura Eglīte, kura šo amatu ieņēma no 1994. gada, ar visu sirdi un dvēseli rūpējusies, lai šajā pārmaiņu laikā bērniem bērnudārzā klātos labi un darbinieki dzīvotu draudzīgi un saticīgi. Nebūdama līgatniete, tieši viņa bijusi iniciatore iepriekš minētajai bērnudārza jubilejai.

2�

No 2001. gada Līgatnes bērnudārza va­dības groži tiek nodoti audzinātājas Aijas Dzenes rokās, kura kolēģu apbrīnu ieman­toja ar spēju saliedēt kolektīvu un nesavtīgo palīdzību jebkurā situācijā. Īpaši pārsteidzoša bija viņas aktīvā iesaistīšanās dažādu saimnie­cisko darbu veikšanā.

2002. gadā Līgatnes dome piešķīra 5000 latu bērnudārza atjaunošanai. Tika veikts iekšējās apdares remonts un arī neliela restaurācija, pēc iespē­jas saglabājot ēkas īpatnības — griestu veidojumus, izciļņus u. c.

2002. gadā, saistībā ar jaunajām prasībām pedagoga izglītībai un profesionālai kvalifikācijai, visas audzinātājas, kurām nebija augstākās pedagoģiskās izglītības, bija spiestas iestāties augstskolās, lai iegūtu ne­pieciešamo augstāko izglītību. Šajā gadā tika izveidota arī obligātā 5—6 gadus veco bērnu apmācība.

2004. gadā nelielā bērnu skaita dēļ Līgatnes pilsētas dome noslēdz sadarbības līgumu ar Līgatnes pagasta padomi par kopēju pilsētas bērnudārza apsaimniekošanu, kā rezultātā Līgatnes pagasta bērni tiek uzņemti Līgatnes pilsētas bērnudārzā. Bērnudārzā tiek pieņemti jauni darbinieki, trīs grupu vietā tiek izveidotas četras, un bērnudārzu sāk ap­meklēt 74 Līgatnes pilsētas un Līgatnes pagasta bērni.

28

2004. gadā tika izbūvēts jauns gāzes vads un katlumājas. Bērnudārzā tika nomainīta visa apkures sistēma, un atkal bērnudārzs bija silts un mājīgs, bērniem brīvi pieejams bija siltais ūdens. Lēmums par gāzes ap­kuri tika pieņemts tādēļ, ka malka kļuva aizvien dārgāka un tās sagāde problemātiskāka.

Šajā laikā bērnudārza vārds izskan ne tikai Līgatnes, bet arī Latvijas mērogā saistībā ar muzikālās audzinātājas Gunitas Liepiņas izveidoto meiteņu ansambli. 2005. ga­dā Latvijas bērnu konkursa „Zem lielās rūķu cepures” 1. kārtā tika iegūta pirmā vieta

ar iespēju piedalīties finālā, bet gadu vēlāk konkursā Tukumā vairāku grupu konkurencē izcīnīta 3. vieta. Meiteņu ansamblis ar koncertiem kuplināja gan Līgatnes pilsētas pasākumus, gan tika aicināts koncertēt Līgatnes pagastā un rehabilitācijas centrā „Līgatne”.

2�

2006. gadā, kad audzinātāja Gunita Lie­piņa pārņem Līgatnes bērnudārza vadī­bu, tiek uzsākta plaša un vērienīga esošā bērnudārza darbības uzlabošana un reorga­nizācija. Tiesa, ar Līgatnes pilsētas domes priekšsēdētāja Aināra Šteina atbalstu. Liela nozīme ir veiksmīgai sadarbībai un, pateico­ties tai, neiespējamais kļūst iespējams un šķietami nesasniedzamais — sasniedzams.

Bērnudārzā tika veikti būtiski uzlabojumi: iegādātas jaunas mēbeles, izremontētas lielākā daļa grupu telpu un bērnudārza virtuve, bet katru gadu pavasara talkās sakopta un labiekārtota bērnudārza teritorija. Šeit jāpiemin darbs ar vecākiem, kuri ar katru gadu arvien vairāk un vairāk iesaistās bērnudārza dzīvē. Vecāki kopā ar darbiniekiem ir paveikuši lielas lietas: 2007. gadā labiekārtots rotaļu laukums, 2008. gadā aiz bērnudārza izveidota „Zaļā klasīte”, 2009. gadā blakus bērnudārza ābeļdārzam iekār­tots bērnu sporta laukums, bet 2010. gadā sakopta un labiekārtota grava aiz bērnudārza līdz pat Fāles dīķim.

Jau trešo gadu aktīvi darbojas vecāku komiteja. Pateicoties komite­jas ierosinājumam un Līgatnes domes atsaucībai, 2009. gada vasarā pie bērnudārza tika ierīkota autostāvvieta, jo Gaujas ielas posms gar

�0

bērnudārzu satiksmes drošības ziņā bija viens no bīstamākajiem — au­tobusa pieturas pie iestādes nebija, gājēju kustība netika organizēta un mašīnu novietošana pie bērnudārza radīja bīstamas situācijas satiksmes da­lībniekiem un gājējiem. Lai uzlabotu šo situāciju, tika realizēts Eiropas Savienības projekts. Līdz ar autostāvvietas ierīkošanu pie bērnudārza, šajā ceļa posmā tika renovēts arī ielas apgaismojums, atjaunoti gājēju ce­liņi, izbūvētas jaunas pieturvietas un piebrauktuves, pie kurām izveidota droša gājēju pāreja, tāpēc noteikti varam uzskatīt, ka arī Līgatnes iedzīvotāji ir guvuši savu labumu un var droši un ērti pārvietoties pa Gaujas ielu.

2009. gads bērnudārza dzīvē iezīmējas ar ļoti lielām pārmaiņām, kad pašvaldību reformu rezultātā Līgatnes pilsēta un Līgatnes pagasts apvie­nojās Līgatnes novadā.

Tā kā katru gadu no 6 km attālā Līgatnes pagasta uz bērnudārzu ce­ļu mēroja ap 30 bērnu, tad novada domei tika ierosināts vienu grupu pārcelt uz Līgatnes pagasta sākumskolas ēku „Zvaniņi”, kā arī atvērt grupu 5—6 gadus veco bērnu apmācībai. Ierosinājums guva atsaucību un darbinieku atbalstu, kuri bija gatavi ātrāk atgriezties no atvaļinājuma

�1

un aktīvi piedalīties telpu re­montēšanā un iekārtošanā, lai ar 2009. gada 1. septembri Augšlīgatnē dzīvojošajiem bērniem vecumā no 4—6 ga­diem būtu iespējams pirms­skolas izglītību iegūt tuvāk mājām.

Lai no 2010. gada 1. septembra būtu iespējams ar vietām bērnudārza ēkā „Zvaniņi” nodrošināt visus Līgatnes pagasta bērnus, bija nepieciešams atvērt vēl vienu grupu 1,5—3 gadus veciem bērniem, kā dēļ arī tika veikti vērienīgi remontdarbi, iegādātas nepieciešamās mēbeles un rotaļlietas.

2010. gada 1. septembrī Līgatnes novada pirmsskolas izglītības iestādi apmeklē 122 bērni — 61 bērns apmeklē vēsturisko ēku Līgatnes pilsētā un tikpat daudz bērnu dodas uz bērnudārzu Augšlīgatnē, „Zvaniņos”.

Šajā mācību gadā Līgatnes pirmsskolas izglītības iestādē strādā 22 darbinieki, no tiem 12 pedagoģiskie un 10 tehniskie darbinieki. Katrā ēkā darbojas 3 jaukta vecuma grupas: 1,5—3 gadi, 3—4 gadi un 5—6 gadi. Visām skolotājām, izņemot vienu, kura vēl studē, ir augstākā pedagoģiskā izglītība un viņas strādā, ņemot vērā katra bērna individuālās spējas un psiholoģisko sagatavotību.

Lai uzturēšanos bērnudārzā padarītu interesantāku, katru mēnesi bēr­niem tiek rīkoti dažādi pasākumi: tematiskās pēcpusdienas, sporta die­nas un citi pasākumi, kā arī uzņemti viesmākslinieki — gan leļļu teātri, gan dziedātāji ar visdažādākajām muzikālajām programmām. Bērniem pašiem ir iespēja izpausties dejas mākslā, jo, pateicoties vecāku komite­jas ierosinājumam un Līgatnes novada domes finansiālajam atbalstam, 2010. gada 1. martā darbu uzsāka Līgatnes novada pirmsskolas vecuma bērnu deju kolektīvs, kurš darbojas abās bērnudārza ēkās, uzņemot bēr­nus divās vecuma grupās: 3—4 gadi un 5—6 gadi.

…un tā putekļi no bērnudārza vēstures ir notraukti, un stāsts izstāstīts. Taču ar to nekas nebeidzas, jo punkta vietā tiek likts komats un pāršķirta jauna lapa, un atstāta vieta jauniem notikumiem. Un patiesi gribētos no­vēlēt, lai stāsts par bērnudārzu nekad nebeigtos; lai nekad tas nebūtu jāsāk ar vārdiem „Reiz bija…”! Kamēr vien greznajā ēkā ar savdabīgo auru skanēs bērnu balsis un soļu dipoņa, tikmēr turpināsies stāsts par Līgatnes novada pirmsskolas izglītības iestādi.

70 gadus ir dzīvojis bērnudārzs, tas ir izlolojis un dzīvē ievadījis vai­rākas līgatniešu paaudzes, izveidojis savas tradīcijas un ieņēmis stabilu, pa­liekošu vietu Līgatnes attīstības procesā.

Mūsu uzdevums ir saglabāt un turpināt iesākto.