LAUKSAIMNIECĪBAS DZĪVNIEKU ANATOMIJA UN … darbi/VETERINARMEDICINA/Anat_att.pdfBebrenes...

Bebrenes Profesionālā vidusskola

Anda Vaļuka

LAUKSAIMNIECĪBAS DZĪVNIEKU ANATOMIJA UN FIZIOLOĢIJA

Praktisko / patstāvīgo darbu uzdevumi izglītības programmai „Veterinārmedicīna”

114 stundām / 22 stundām

Bebrene 2007

A.Vaļuka. L/s dzīvnieku anatomija un fizioloģija. Bebrenes Profesionālā vidusskola.Līgums Nr.2006/0214/VPD1/ESF/PIAA/06/APK/3.2.1./0034/0110

SATURS

Praktiskā darba Nr.

Temats Lpp.

Vispārējā citoloģija1. Mikroskopa uzbūve 4

Vispārējā histoloģija2. Epitēlijaudi 63. Saistaudi 84. Muskuļaudi, nervaudi 10

Anatomija - Kustību aparāts5. Kaula uzbūve un forma 126. Mugurkaulājs 137. Galvaskauss 168. Priekšējo ekstremitāšu skelets 179. Pakaļējo ekstremitāšu skelets 1910. Ekstremitāšu locītavas un saites 2111. Muskuļa uzbūve 2312. Vidukļa un galvas muskuļi 2413. Priekšējās ekstremitātes muskuļi 2514. Pakaļējās ekstremitātes muskuļi 26

Āda un tās veidojumi15. Ādas histoloģiskā uzbūve 27 16. Ādas un tās veidojumu uzbūve 29

Gremošanas aparāts17. Mutes dobuma orgānu, rīkles, barības vada, kuņģa uzbūve. 3018. Daudzkameru kuņģa, aizkuņģa dziedzera, tievo zarnu, resno 32

zarnu un aknu uzbūve.19. Gremošanas orgānu histoloģija. 3420. Gremošanas orgānu topogrāfija. 36

Elpošanas aparāts21. Elpošanas orgānu histoloģiskā uzbūve. 4022. Elpošanas orgānu uzbūve un topogrāfija. 41

Asinsrites sistēma23. Sirds un asinsvadu histoloģiskā uzbūve 4324. Galvenās organisma artērijas. 4425. Asinsrites orgānu topogrāfija. 45

Uroģenitālais aparāts26. Dzimumorgānu un urīnorgānu histoloģiskā uzbūve. 4727. Urīnorgānu un dzimumorgānu uzbūve. 49

Iekšējās sekrēcijas dziedzeri28. Iekšējās sekrēcijas dziedzeru uzbūve. 53

Nervu sistēma29. Smadzeņu un analizatoru histoloģiskā uzbūve. 5430. Galvenie perifērie nervi 5631. Acs un auss uzbūve. 57

Putnu uzbūves īpatnības32. Putna skelets un iekšējie orgāni. 59

Truša uzbūves īpatnības33. Truša skelets un iekšējie orgāni. 61

2


Praktiskā darba Nr.

Temats Lpp.

Fizioloģija34. Asins sarecēšana, defibrinētu asiņu iegūšana, asiņu hemolīze. 6335. Sirdsdarbība un asinsrite. 6536. Pulss un asinsspiediens. 6637. Elpošanas kustības, plaušu auskultācija, perkusija. 6838. Gremošanas sulas un to fermenti. 7139. Kuņģa sulas fermentu īpašības. 7340. Kuņģa – zarnu motoriskā funkcija. 7441. Dzīvnieku ķermeņa temperatūra 7542. Urīna fizikāli ķīmiskās īpašības. 7643. Spermas novērošana mikroskopā. 7744. Centrālās nervu sistēmas fizioloģija, refleksa loks. 78

Patstāvīgie darbi1. Gremošana. 792. Vairošanās. 803. Vitamīni. 814. Vielu un enerģijas maiņa. 82

3


Laboratorijas praktiskais darbs Nr. 1

Temats Mikroskopa uzbūve. Galvenie noteikumi darbā ar to.

Darba uzdevums Iepazīties ar mikroskopa uzbūvi un mikroskopēšanas tehniku

Darba vieta Anatomijas un fizioloģijas laboratorija

Darba ilgums 2 mācību stundas

Materiāli un piederumi Bioloģiskais mikroskops, histoloģiskie preparāti

Darba gaita

M ik r oskops paredzēts caurspīdīgu objektu, kurus apgaismo parasta caurejoša gaisma, pētīšanai. Šo mikroskopu sauc par bioloģisko mikroskopu. Bioloģiskajā mikroskopā izšķir divas galvenās daļas:

1) optisko,2) mehānisko

Mikroskopa optiskā daļa sastāv no okulāra, objektīva, spoguļa un apgaismotāja jeb kondensora.

Okulārs ir lēcu sistēma, kas ievietota īpašā ietvarā. To ieliek tubusa augšējā daļā. Mikroskopam ir vairāki okulāri ar dažādu palielinājumu. Katra okulāra augšējā daļā ir atzīme( 5x, 7x, 10x, 15x, 20x), kas norāda cik reižu okulārs palielina.

Objektīvs sastāv no lēcām, kas ievietotas cilindriskā ietvarā. Ietvara augšējā galā ir spirāliska vītne objektīva pieskrūvēšanai pie tubusa vai revolvera.

Mikroskopam ir vairāki objektīvi ar dažādiem palielinājumiem.Izšķir divu tipu objektīvus: sausos (8x, 40x) un iegremdējamos jeb

imersijas (90x). Lielāku palielinājumu iegūst ar imersijas objektīviem. Imersijas objektīvu parasti iegremdē ciedru eļļas pilienā, ko uzpilina uz stikla, kur uzlikts izpētāmais objekts.

Lai noteiktu mikroskopa kopējo palielinājumu, objektīva palielinājuma rādītājs jāreizina ar okulāra palielinājuma rādītāju. Piemēram, ja objektīva palielinājums ir 40x, bet okulāra – 15x, tad kopējais palielinājums ir 600 (40x15). Mainot okulāru vai objektīvu, var attiecīgi izmainīt mikroskopa palielinājumu.

Spogulis, kuram viena virsma ir plakana, otra ieliekta, novirza uz tā krītošās gaismas starus kondensorā, kas ir piestiprināts zem priekšmetgaldiņa kustīgā dakšveida turētājā. Plakano virsmu lieto izkliedētas gaismas ( dienas gaismas) atstarošanai, ieliekto – punktveida gaismas avota ( elektriskās spuldzes gaismas kūlīša) atstarošanai.

Apgaismotājs jeb kondensors sastāv no vairākām lēcām un apgaismo aplūkojamo objektu ar koncentrētu gaismas staru kūlīti. Kondensoru nolaiž ar turētāju, kuram ir īpaša zobaina vītne. Zem kondensora turētājā ievietota diafragma, ar kuru regulē gaismas spilgtumu.

Mikroskopa mehāniskā daļa sastāv no statīva, priekšmetgaldiņa un optiskās caurules jeb tubusa. Statīva galvenā daļa ir pakavveida kāja ar atbalsta laukumiem apakšā, tādēļ tā stāv uz galda stabili. Statīva kāja savienota ar statīva statni. Statnim ir liels lokveida izliekums, kas noder mikroskopa pagrozīšanai un pārnešanai.

Tubuss jeb optiskā caurule ir garš cilindrs, kura augšējā galā ieliek okulāru, apakšējā – ieskrūvē objektīvu. Komplicētākajiem mikroskopiem tubusa apakšējā galā ir īpaša ierīce – revolveris objektīvu ieskrūvēšanai. Ar makrometrisko skrūvi tubusu var pacelt un nolaist.

4


Mikrometriskā skrūve tubusu pavirza nelielos attālumos. Priekšmetgaldiņš ir apaļš vai ovāls, piestiprināts pie statīva statņa. Tā vidū ir caurums, pa kuru iet gaismas staru kūlītis. Katrā pusē priekšmetgaldiņam ir skrūves, ar kuru palīdzību to var pārvirstot divos savstarpēji perpendikulāros virzienos.

D a r bā a r m ik r os kopu nepieciešama prasme, uzmanība un saudzība. Mikroskopu noliek uz galda ar statīvu pret sevi un ar spoguli pret gaismas avotu. Spogulim jābūt vienmērīgi apgaismotam un gaisma jāvirza uz preparātu caur diafragmas atveri.

Jāskatās pārmaiņus gan ar kreiso, gan ar labo aci, turot arī otru aci atvērtu.Jebkuru objektu sāk apskatīt mikroskopa mazajā palielinājumā. Mazajā

palielinājumā (8x) pētāmo priekšmetu iestāda fokusā, griežot tubusa makrometrisko skrūvi.

Lietojot objektīvus ar palielinājumu 40x un 90x, lai nepārspiestu preparātu un nebojātu objektīvu, tubusu sākumā nolaiž tā, ka objektīvs gandrīz saskaras ar segstiklu, un tikai pēc tam, skatoties okulārā, pamazām ceļ tubusu, līdz redzes laukā saskatāms pētāmais priekšmets. Pēc tam pētāmo priekšmetu ar mikrometrisko skrūvi precīzi iestāda redzes laukā.

Mikroskops jāuzglabā tīrs, sausā vietā un jāsargā no mehāniskiem bojājumiem. Pirms darba sākuma mikroskopu noslauka ar tīru, mīkstu audumu vai marli. Objektīvus un okulārus, kurus darbam nelieto, novieto mikroskopa kastē īpašās ligzdās. Nedrīkst lēcu virsmu aizskart ar pirkstiem. Aizliegts mikroskopu izjaukt vai tam noskrūvēt detaļas.

1.att Mikroskops

1.

2.

3.

4.

Darba nobeigumā jāaizpilda tabula paskaidrojot detaļu nozīmi.

5


Laboratorijas praktiskais darbs Nr.2

Temats Epitēlijaudi

Darba uzdevums Iepazīties ar dažāda veida epitēlijaudu histoloģisko uzbūvi un uzzīmēt burtnīcā: 1) vienkārtas plakano epitēliju;2) vienkārtas kubisko epitēliju;3) vienkārtas prizmatisko apmaloto epitēliju;4) daudzkārtu plakano epitēliju;5) daudzkārtu jaukto jeb pārejas epitēliju.



Materiāli un piederumi

Bioloģiskais mikroskops, dažādu veidu epitēlijaudu histoloģiskie preparāti, tabulas, shēmas, mācību grāmatas.

Darba gaita

Audzēkņi apskata mikroskopā dažādu epitēlijaudu veidu paraugu preparātus, salīdzina ar shēmām un attēliem. Mikroskopā redzēto uzzīmē laboratorijas darbu burtnīcā. Nodarbības beigās burtnīca jāuzrāda skolotājam.

Vienkārtas epitēlijs

Vienkārtas p l akana i s epitēlijs. Apskatot histoloģisko preparātu (īpaši apstrādātas suņa vai kaķa taukplēves) mikroskopa mazajā palielinājumā, redzami neregulāri daudzstūri, kurus veido melnu, izlocītu līniju tīkliņš. Katrs daudzstūris ir viena plakana šūna, melnās līnijas – starpšūnu viela.

Šūnās redzami atsevišķi apaļi vai ovāli kodoli.Vienkārtas kub i ska i s epitēlijs. Apskatot preparātu (zirga nieres vai vardes

griezumu) urīnkanāla griezumu mikroskopa mazajā palielinājumā, redzami nieru savācējkanāliņu dobumi, kurus norobežo kubiskas šūnas ar apaļīgām galotnēm. Šūnas centrā atrodas liels apaļš kodols.

Vienkārtas p r i zm a t i ska i s apma l o t a i s e p i t ē l i j s . Apskatot preparātu (zarnas sienas griezumu) mikroskopa mazajā palielinājumā, redzamas perpendikulāri bazālajai membrānai prizmatiskas šūnas. Augšējam brīvajam šūnas galam, kas vērsts pret zarnas dobumu, ir apmale – kutikula ar kapilārām atverēm. Apmalotais epitēlijs izklāj zarnu trakta gļotādu. Epitēlijs pielāgojies uzsūkšanai.

Daudzkārtu epitēlijs

Daudzkārtu p l aka na i s epitēlijs. Apskatei var izmantot ādas vai radzenes griezumu. Mikroskopa mazajā palielinājumā redzamas plakanas epitēlija šūnas. Apskatot lielajā palielinājumā, redzams, ka katrā kārtā ir citādas formas šūnas. Pašas dziļākās (bazālās) kārtas šūnas ir prizmatiskas un atrodas uz bazālās membrānas. Šūnas, kas atrodas tālāk no bazālā slāņa, ir plakanas, tās atmirst, pārragojas un izveido raga kārtu, kas aizsargā dziļākās šūnu kārtas no ārējās vides mehāniskās iedarbības. Daudzkārtu plakanais epitēlijs sedz ādu, izklāj mutes dobumu, taisnās zarnas un maksts gļotādu.

Daudzkārtu j auk t a i s jeb pārejas epitēlijs. Apskatei izmanto urīnpūšļa griezuma preparātu. Mazajā palielinājumā redzams, ka epitēlija šūnas novietotas 4 vai 5 kārtās. Dziļāko kārtu šūnām ir neregulāra daudzstūra forma, virsējās kārtas šūnas ir lielas, ar daudziem kodoliem.

6


Darba nobeigumā pēc zīmējumiem burtnīcās jāprot raksturot audus.

2. att. Dažādi epitēliju veidi:1- vienkārtas plakanais (a-kopskats; b-griezums); 2- vienkārtas kubiskais; 3- vienkārtas prizmatiskais; 4- mirdzepitēlijs; 5- vienkārtas daudzrindu epitēlijs; 6- daudzkārtu plakanais epitēlijs;7- pārejas epitēlijs; 8- pārejas epitēlijs izstieptā orgānā(a,b,c-epitēlija šūnu kārtas)

7



Temats Saistaudi

Darba uzdevums Iepazīties ar dažāda veida saistaudu histoloģisko uzbūvi un uzzīmēt burtnīcā: 6) zīdītāju asinsainu;7) irdenos saistaudus;8) retikulāros audus;9) skrimšļaudus (hialīnos, elastīgos, fibrozos);10) kaulaudus.




Bioloģiskais mikroskops, dažādu veidu saistaudu histoloģiskie preparāti, tabulas, shēmas, mācību grāmatas.

Darba gaita

Audzēkņi apskata mikroskopā dažādu epitēlijaudu veidu paraugu preparātus, salīdzina ar shēmām un attēliem. Mikroskopā redzēto uzzīmē laboratorijas darbu burtnīcā. Nodarbības beigās burtnīca jāuzrāda skolotājam.

Saistaudi

Z īd ī t ā j u a s in i s . Preparātam noder asiņu uztriepe uz priekšmetstikla. Apskatot preparātu lielajā palielinājumā, redzamas dzeltenas bezkodola šūnas – eritrocīti un lielākas apaļas vai ovālas šūnas ar kodolu – leikocīti.

Svaigās asinīs dažreiz var novērot ļoti mazus punktveida ķermenīšus – asins plātnītes, kas novietojušās kaudzītēs.

I r den i e s a i s t a ud i . Preparātā redzami plati kolagēno šķiedru kūlīši dažādos virzienos un smalkas zarainas, elastīgas šķiedras. Telpu starp šķiedrām aizpilda amorfa starpšūnu viela, kurā novēro šūnu elementus. Starp tiem pārsvarā ir fibroblasti - lielas šūnas ar apaļu vai ovālu kodolu.

R e t i ku l ā r i e a ud i . Tie ir asinsrades orgānu: limfmezglu, liesas un sarkano kaulu smadzeņu pamataudi. Apskatot preparātu (limfmezgla griezumu) mazajā palielinājumā, jāatrod viscaurredzamākā vieta. Šo vietu apskatot lielajā palielinājumā, var redzēt tīkliņu – retikulāros audus. To šūnas ir zvaigžņveida, ar gariem izaugumiem, no kuriem izveidojas tīkliņš. Kodols liels, bāls. Telpu starp tīkliņu aizpilda limfa, tā nav nokrāsojusies, tajā redzami brīvi limfocīti.

Skrimšļaudi.

H ia l ī na i s s k r im s l i s . Apskatei izmanto preparātu, kas izgatavots no deguna šķērssienas vai trahejas gredzena griezuma. Apskatot preparātu mikroskopa mazajā palielinājumā, redzama viendabīga starpšūnu vielas masa. Skrimšļa šūnas skaidri redzamas lielajā palielinājumā. Tās ir ovālas vai iegarenas, pa lielākai daļai grupās pa 2-4. Apkārt skrimšļa šūnām starpšūnu viela nokrāsojusies daudz intensīvāk un izveido skrimšļa kapsulas. Skrimšļa periferā daļa bez krasas robežas pāriet skrimšļa plēvē.

E la s t ī ga i s sk r i ms l i s . Apskatot preparātu (auss skrimstalas griezumu) mikroskopa lielajā palielinājumā, starpšūnu vielā redz daudz elastīgo šķiedru. Starp elastīgajām šķiedrām ir atsevišķas skrimšļa šūnas vai arī šūnu grupas, tāpat kā hialīnajā skrimslī.

8


F ib r oza i s ( š ķ i e d r a ina i s ) s k r im s l i s . Apskatot preparātu (skriemeļskrimšļa griezumu) lielajā palielinājumā, skrimšļa starpšūnu vielā redz platus, paralēlus kolagēno šķiedru kūlīšus. Skrimšļa šūnas ieapaļas vai ovālas, apņemtas ar skrimšļa kapsulu.

Kaulaudi

K au la š ūnas . Apskatot šo preparātu mikroskopa mazajā palielinājumā, redz kompaktu starpšūnu vielu, kurā ir daudz kaula šūnu ar izaugumiem un vairākiem kodoliem.


3. att. Dažādi saistaudu veidi:

A – retikulārie audi limfmezglā (1-retikulārās šūnas; 2-šūnu izaugumi; 3-retikulārās šķiedras); B – irdenie saistaudi zemādā (4-fibroblasts; 5-histeocīts; 6-limfocīts; 7-kolagēno šķiedru kūlīši; 8-elastīgās šķiedras); C – blīvie noformētie saistaudi muskuļu stiegrā (9-šūnas; 10;11-kūlīšos sakārtotas šķiedras)

9



Temats Muskuļaudi. Nervaudi

Darba uzdevums Iepazīties ar dažāda veida muskuļaudu un nervaudu histoloģisko uzbūvi un uzzīmēt burtnīcā: 1) gludos muskuļaudus;2) šķērssvītrotos muskuļaudus;3) nervu šūnas;4) mielinizētās nervšķiedras;




Bioloģiskais mikroskops, dažādu veidu muskuļaudu un nervaudu histoloģiskie preparāti, tabulas, shēmas, mācību grāmatas.

Darba gaita

Audzēkņi apskata mikroskopā dažādu muskuļaudu un nervaudu veidu paraugu preparātus, salīdzina ar shēmām un attēliem. Mikroskopā redzēto uzzīmē laboratorijas darbu burtnīcā. Nodarbības beigās burtnīca jāuzrāda skolotājam.

Muskuļaudi

G lud ie mus ku ļaud i . Lai iepazītos ar gludajiem muskuļaudiem, izmanto preparātu, kas gatavots no urīnpūšļa sienas griezuma. Preparātā redzami dažāda lieluma kūlīši – muskuļu šķiedras, kam ir irdenie saistaudi.

Apskatot gareniski pārgrieztu muskuļu kūlīti, redzamas cieši cita citai pieguļošas vārpstveida šūnas. Katras šūnas centrā ir nūjiņveida kodols.

Apskatot urīnpūšļa sienas šķērsgriezumu, redzami šķērsām pārgriezti apaļi kodoli.

Š ķē r s s v ī t r o t i e mus ku ļaud i . Apskatot preparātu (mēles griezumu) mazajā palielinājumā, redzami ar plānām saistaudu starpkārtām sadalīti muskuļšķiedru kūlīši. Starpkārtās atrodas asinsvadi un nervi. Muskuļšķiedru apskatot lielajā palielinājumā, redzams šķērssvītrojums.

Nervu audi

N er vu šūna s . Lai iepazītos ar nervu audiem, izmanto preparātus, kuri izgatavoti no acs tīklenes griezuma vai muguras smadzeņu šķērsgriezuma.

Apskatot preparātu mikroskopa mazajā palielinājumā, redzamas dažāda lieluma zvaigžņveida nervu šūnas ar apaļu kodolu šūnas centrā (ja preparāts labi nokrāsots). Citoplazmā redzamas intensīvi zilas dažāda veida un lieluma piciņas – Nilsa ķermenīši. No nervu šūnas ķermeņa atiet izaugumi – neirīts (aksons) un dendrīti.

M ie l i n i zē t ā s ne r v šķ i ed r a s . Apskatei izmanto sēdes nerva preparātu. Apskatot mazajā palielinājumā, preparātā redzami ļoti melni pavedieni – nervu šķiedras.

Lielajā palielinājumā apskata izolētu nervu šķiedru. Tās centrā redzams nenokrāsojies cilindrs, kuru aptver tumšs mielīna apvalks. Ārpusē mielīna apvalkam piekļaujas neirilemma.

10



4.att. Muskuļaudu veidi:A-gludie muskuļaudi; B-šķērssvītrotie muskuļaudi; C-sirds muskuļaudi;1-muskuļšūna; 2-kodols; 3-šķērssvītrotā muskuļšķiedra; 4-miofibrillas; 5-kodoli; 6-sarkoplazma; 7-sarkolemma; 8-starpdiski; 9-saistaudu kodols.

5. att. Nervu šūnas uzbūve;1 –neirona ķermenis; 2-kodols; 3- receptorie nervu gali jeb dendrīti; 4 –motorie nervu gali jeb neirīts; 5 –mielīna apvalks; 6 –neirilemma; 7 –sānu atzars(kolaterāle); 8 –Švanna šūna; 9 –mielīna iecirtums; 10 –nervu galu sinapses.

11



Temats Kaula uzbūve un forma.

Darba uzdevums Iepazīties ar kaula uzbūvi un noteikt atsevišķu kaulu tipu skeletā.Iepazīties ar kaulaudu histoloģisko uzbūvi un uzzīmēt burtnīcā:

1) kaula garengriezumu;2) kaula šķērsgriezumu;3) kaula kā orgāna uzbūvi;




Dažādu tipu kauli, kauli šķērsgriezumā un garengriezumā, bioloģiskais mikroskops, kaulaudu histoloģiskie preparāti, tabulas, shēmas par kaulu uzbūvi, mācību grāmatas.

Darba gaita

Kaula kā orgāna uzbūve

Audzēkņi apskata dažādas formas kaulus un nosaka to tipu. Pēc formas kaulus iedala trīs tipos:

1) garie kauli (stobrkauli un ribas);2) īsie kauli;3) plakanie kauli;4) jauktie kauli.

Noskaidro, kur šāda tipa kauli atrodas skeletā.Apskata un nosaka galvenās kaula sastāvdaļas. Pārzāģēta kaula centrā ir

dobums. Kaulā redzama kompaktā (blīvā) kaulviela. Abos kaula galos porainajā kaulvielā saskatāmas kaula trabekulas. Porainajā kaulvielā atrodas kaula smadzenes. Jaunu dzīvnieku garajos stobrkaulos kaula smadzenes ir sarkanas, vecu dzīvnieku stobrkaulos – dzeltenas. Svaigus kaulus no ārpuses klāj kaula plēve.

Kaula kā orgāna uzbūves shēmu uzzīmē burtnīcā.

Kaulaudi

K au la ga r eng r i ezums . Preparātu apskatot mazajā palielinājumā, redz starpšūnu vielu, kaula šūnas ar izaugumiem un paralēlas spraugas – Haversa kanālus, kurus savieno šķērskanāli.

K au la šķē r sg r i ezum s . Preparātu apskatot mazajā palielinājumā, skaidri redzami apaļi vai ovāli gaiši plankumi – Haversa kanālu griezumi.

Koncentriski ap Haversa kanāliem atrodas kaula šūnas un kaula plātnītes, kas veido Haversa sistēmas jeb osteonus.

Darba nobeigumā jāzina kaulaudu histoloģiskā uzbūve, kaulu formas.

12



Temats Mugurkaulāja skelets

Darba uzdevums Iegaumēt mugurkaula krūšu daļas skeleta – krūšu skriemeļu, ribu, krūšu kaula un mugurkaula kakla, jostas, krustu, astes skriemeļu uzbūvi dažādu sugu lauksaimniecības dzīvniekiem.




Mugurkaula krūšu daļas kauli (krūšu skriemeļi, ribas, krūšu kauls), kakla, jostas, krustu un astes skriemeļi, dzīvnieku skeleti, plakāti, tabulas, anatomijas grāmatas, piezīmes.

Darba gaita

Audzēkņi vispirms iepazīstas ar skeleta krūšu daļas formu, tās novietojumu skeletā, ar krūšu kurvja tilpumu. Izskaita skriemeļus, ribas, krūšu kaula segmentus. Nosaka mugurkaula krūšu daļas skeleta kaulu tipu. Pēc tam apskata atsevišķus kaulus.

K rūš u s k r i em e ļ i .Krūšu skriemeli veido skriemeļa ķermenis, skriemeļa galviņa, skriemeļa

bedrīte, locītavizaugumi, šķērsizaugumi un mugurizaugums. Nosaka kraniālo (galvas) un kaudālo (pakaļējo) skriemeļa galu. Zinot dažādu dzīvnieku sugu krūšu skriemeļu uzbūves galvenās pazīmes, jāiemācās atšķirt govs, zirga un cūkas krūšu skriemeļus. Krūšu skriemeļu ķermenis ir īss, prizmatiskas formas. Mugurizaugums labi attīstīts, plakans.

Šķērsizaugumi un locītavizaugumi zirga krūšu skriemeļiem samērē vāji attīstīti. Govs krūšu skriemeļi ir daudz masīvāki, to ķermenis garāks un biezāks nekā zirga krūšu skriemeļiem, labāk attīstīti šķērsizaugumi un locītavizaugumi.

Cūkai krūšu skriemeļu mugurizaugumi ir ļoti gari, virsotne viegli atliekta uz priekšu.

R ibas .Vispirms nosaka ribu formu un kaulu tipu. Pievērš uzmanību garumam un

platumam, izskaita ribas. Atrod ribas proksimālo un distālo galu. Proksimālajā galā redzamas ribas galviņa, ribas kakliņš un ribas pauguriņš. Distālajā galā apskata ribas kaula savienojumu ar ribas skrimsli.

Pēc ribas formas un platuma jāiemācās atšķirt govs, zirga, cūkas ribas. Apskatot skeletu, izskaita, cik ir īsto ribu un cik neīsto ribu, atrod ribu loku.

K rūš u kau l s .Atrod krūšu kaula ķermeni, šķēpveida skrimsli un krūšu kaula rokturi.

Apskaita ribierobus uz krūšu kaula ķermeņa sānu virsmas. Ribierobu skaits atbilst īsto ribu skaitam.

Darbu nobeidzot, precīzi jāzina latīniskie nosaukumi (skat. mācību grāmatā), krūšu skriemeļu un ribu skaits dažādu sugu lauksaimniecības dzīvniekiem.

13


6. att. Krūšu kauls no kreisās puses:A-zirgam; B-govij; C-cūkai; D- sunim; 1-krūšu kaula rokturis; 2- ķermenis ar šķēpveida izaugumu; 3- šķēpveida skrimslis; 4- ribierobi; 5- ribu skrimšļi; a-šķautne; I- IX - ribas

K ak la s k r i e me ļ i .Apskatot skeletu, atzīmē atsevišķu skriemeļu savstarpējās attiecības,

mugurkaula kakla daļas formu, izskaita kakla skriemeļus.Izpēta atsevišķu kakla skriemeļu uzbūvi un noskaidro, ar ko tie atšķiras no

krūšu skriemeļiem. Pārliecinās, ka atlantam nav skriemeļa ķermeņa, bet ir divi loki. Atlanta sānos atrodas platas plātnītes – atlanta spārni. Kraniālajā daļā ir locītavbedrītes savienojumam ar pakauša kaula locītavpauguriem, bet kaudālajā galā – locītavvirsma savienojumam ar epistrofeja zobu.

Epistrofeja uzbūves raksturīgākā pazīme ir tā, ka skriemeļa galviņas vietā ir epistrofeja zobs, bet mugurizauguma vietā – labi attīstīta šķautne.

Tipiskajiem kakla skriemeļiem ir labi izteikta skriemeļa galviņa un skriemeļa bedrīte, attīstīti locītavizaugumi un divdaļīgi šķērsizaugumi ar ribu rudimentiem.

Govs tipiskajiem kakla skriemeļiem ir īss ķermenis, daudz izteiktāki skriemeļa izaugumi un mugurizaugums.

Zirga kakla skriemeļiem mugurizauguma nav. Locītavizaugumi plati, labi attīstīti.

J os t a s s k r i e me ļ i .Apskatot skeletu, nosaka topogrāfiju un skriemeļu skaitu. Preparātos izpēta

atsevišķu jostas skriemeļu uzbūvi. Jostas skriemeļiem ļoti labi attīstīti plātnīšu veida šķērsizaugumi jeb sānu izaugumi.

14


7. att. Jostas skriemeļi: A- zirgam; B- govij; C- cūkai; D- sunim; 1- mugurizaugums; 2- šķērsizaugumi; 3- kraniālie un 4- kaudālie locītavizaugumi; 5- pupveida izaugums un 6- papildizaugums

K rus tu s k r i e me ļ i .Apskatot skeletu, nosaka skriemeļu topogrāfiju un skaitu, izpēta to uzbūvi.

Konstatē, ka pieaugušiem dzīvniekiem krustu skriemeļi ir saauguši kopā un veido krusta kaulu. Uz krustu kaula dorsālās virsmas atrod locītavizaugumu virsmas – vietas, kur krustu kauls savienojas ar zarnkauliem. Apskatot mugurkaula kanālu, redzams, ka kanāls strauji sašaurinās.

8. att. Krustu skriemeļi:A- zirgam;B- sunim; C- govij; D- cūkai;

1-spārns; 2- pamats un 3- sānu daļas; 4- kraniālie locītavizaugumi; 5- ausveida virsma; 6- dorsālie caurumi; 7- laterālā šķautne; 8- virsotne; 9- vidējā šķautne

A s t e s s k r i e me ļ i .Apskatot skeletu, izpēta astes skriemeļu uzbūvi, pievēršot uzmanību to formai, skaitam un starpskriemeļu skrimšļu biezumam.

15


Darba nobeigumā jāzina dažādu sugu lauksaimniecības dzīvnieku krūšu skriemeļu, ribu, kakla, jostas, krustu, astes skriemeļu skaits, to raksturojums, latviskie un latīniskie nosaukumi.


Temats Galvaskauss.

Darba uzdevums Iepazīt un iegaumēt atsevišķu galvaskausa kaulu uzbūvi, to novietojumu galvaskausa skeletā un atšķirības, dažādu sugu lauksaimniecības dzīvniekiem (govij, zirgam, cūkai).




Govs, zirga, cūkas, suņa galvas skeleti, to attēli, pārzāģēti galvaskausi, tabulas, anatomijas grāmatas, piezīmes.

Darba gaita

Sākumā izpēta galvaskausa smadzeņu daļas kaulus. Noskaidro, kuri no galvaskausa kauliem izveido smadzeņu dobumu. Lai izpētītu galvaskausa iekšējo virsmu, izmanto gareniski pārzāģētu galvaskausu. Apskatot galvaskausa sejas daļas kaulus, iepazīstas ar deguna dobuma uzbūvi: ar deguna konhu, ožas apvidu, deguna starpsienas izvietojumu.

Galvaskausa blakusdobumus jeb sinusus apskata un iztausta, pievēršot uzmanību to topogrāfijai, it sevišķi augšžokļa un pieres dobuma topogrāfijai.

Izskaita zobu ligzdiņas augšžoklī un apakšžoklī, apskata to lielumu un dziļumu. Atrod bezzobu malu.

Apakšžoklim apskata ķermeni un zarus, iztausta asinsvadu ierobu. Savieno žokļu locītavā augšžokli ar apakšžokli un izpēta kustību raksturu tajā.

Darba nobeigumā jāzina galvaskausa kaulu latviskie un latīniskie nosaukumi, to topogrāfija un īpatnības dažādu sugu lauksaimniecības dzīvniekiem (govīm, zirgiem, cūkām).

9. att. Govs galvaskauss:A-sagitālais griezums; B-ventrālā puse; 1-pieres kaula sīnuss; 2-ieradzis; 3-pieres kauls; 4-smadzeņu dobums; 5-redzes nerva krustojuma rieva; 6-sieta kaula labirints; 7-dorsālā konha; 8-deguna kauls; 9-ventrālā konha; 10-priekšzobu kauls; 11-deniņu eja; 12-aizauss izauguma kanāls; 13-zemmēles nerva kanāla atvere; 14-lielais caurums; 15-jugulārais izaugums; 16-iekšējā auss eja; 17-ovālais caurums; 18-acs dobuma apaļais caurums; 19-bungdobuma muskuļizaugums; 20-ķīļa kaula sīnuss; 21-lemesītis; 23-aukslēju kauls; 24- ķīļa-aukslēju caurums; 25-aukslēju kaula sinuss; 26-augšžokļa aukslēju izaugums;

16


27-lemesītis; 28-aukslēju sprauga; 29- lielais aukslēju caurums; 30-priekšzobu kaula sprauga; 31-deniņu kauls; 32-kaula pūslītis


Temats Priekšējo ekstremitāšu skelets.

Darba uzdevums Iepazīt priekšējo ekstremitāšu atsevišķu kaulu uzbūvi, to novietojumu ekstremitāšu skeletā un uzbūves īpatnības dažādu

sugu lauksaimniecības dzīvniekiem (govij, zirgam, cūkai).




Dažādu lauksaimniecības dzīvnieku skeleti, to attēli, priekšējo ekstremitāšu atsevišķi kauli, tabulas, anatomijas grāmatas, piezīmes.

Darba gaita

Sākumā iepazīstas ar priekšējo ekstremitāšu novietojumu, atzīmē, kādi kauli ir atsevišķu priekšējo ekstremitāšu posmu pamatā. Izpēta atsevišķo kaulu uzbūvi.

L āps t i ņaLāpstiņai atrod kraniālo un kaudālo malu un nosaka to formu. Apskatot

laterālo virsmu, atrod lāpstiņas šķautni, bet uz mediālās virsmas atrod zemlāpstiņas bedrīti. Atrod un apskata locītavbedrīti un knābjveida izaugumu. Jāiemācās atšķirt, kuras ekstremitātes (labās vai kreisās) ir apskatāmā lāpstiņa. Tādēļ lāpstiņu saņem tā, lai lāpstiņas paugurs būtu pavērsts laterāli, bet mediālā virsma – uz priekšu. Lai satvertu lāpstiņu aprakstītajā veidā, tā jāsaņem ar labo roku, tātad lāpstiņa ir labās ekstremitātes.

P l eca kau l sSkeletā nosaka pleca kaula tipu un stāvokli. Atsevišķam pleca kaulam nosaka

proksimālo un distālo galu, kā arī to, vai tas ir no labās vai kreisās ekstremitātes. Proksimālajā galā atrod muskuļpauguriņus – lielo (laterālo) un mazo (mediālo) . No lielā muskuļpauguriņa uz leju atiet šķautne. Starp muskuļpauguriņiem atrodama divdaļīgā muskuļrieva, pa kuru kustas pleca divgalvainā muskuļa stiegra.

Kaula distālajā galā atrod locītavvirsmu, elkoņbedrīti un virspaugurus, kur piestiprinās muskuļi.

Atzīmē atšķirības pleca kaula uzbūvē govij, zirgam, cūkai.A pa kšp l eca ka u l i .Vispirms iepazīstas ar spieķa kaulu. Apskatot redzams, ka spieķa kauls ir labi

attīstīts. Zirgam spieķa kaula proksimālais gals saaudzis ar elkoņa kaulu. Tam labi attīstīts tikai elkoņa paugurs, kas, izstiepjot ekstremitāti, ieiet pleca kaula elkoņbedrītē un ierobežo atliekšanu.

Spieķa kauls pieder pie garo stobrkaulu tipa. Nosakot tā formu, atzīmē, ka kauls ir dorsoventrāli saspiests un nedaudz izliekts uz priekšu.

Spieķa kaula proksimālajā galā atrodas trīs locītavvirsmas, kas atdalītas ar nelielām šķautnēm. Pati platākā locītavvirsma ir pavirzīta uz iekšu. Zinot to, var noteikt, vai kauls ir no labās vai no kreisās ekstremitātes. Spieķa kaulu paņem

17


atbilstošajā rokā tā, lai izliektā virsma būtu vērsta uz priekšu, bet visplatākā locītavvirsma – uz iekšu.

Govij elkoņa kauls stiepjas visa apakšpleca garumā, bet distālajā galā ir novietots zemāk par spieķa kaulu.

Cūkai elkoņa kauls ir labi attīstīts.

18


K ar pā l i e kau l i .Tie veido divas nelielu kaulu rindas un pieder pie īso kaulu tipa. Šie kauli

jāapgūst visi kopā – locītavā. Kaulus skaita no kaudālās puses.M e taka r pā l i e un p i r k s tu kau l i .Tos apgūst, mācoties par skeletu un atsevišķi. Pievērš uzmanību to formai,

tipam, novietojumam skeletā un funkcijai. Jāizpēta, kādas atšķirības ir šo kaulu uzbūvē dažādu sugu lauksaimniecības dzīvniekiem.

Darba nobeigumā jāzina dažādu sugu lauksaimniecības dzīvnieku priekšējo ekstremitāšu kaulu latviskie un latīniskie nosaukumi, topogrāfija un īpatnības.

10 att. Pleca kauli:A – govs, B – zirga, C – cūkas, D – suņa; 1 – mazais paugurs, 2 – muskuļrieva, 3 – lielais paugurs, 4 – zemšķautnes muskuļa piestiprināšanās vieta, 5 – deltmuskuļa nelīdzenums, 6 – šķautne, 7 – laterālā epikondiļa šķautne, 8 – mediālais epikondilis, 9 – pleca kaula kondilis ar bloku, 10 – lielā pauguriņa šķautne, 11 – sinoviālais iedobums, 12 – barotājcaurumiņš, 13 – apaļais nelīdzenums, 14 – pleca kaula galviņa, 15 – elkoņa līnija, 16 – laterālais epikondilis, 17 – musskuļrievas pauguriņš.

19



Temats Pakaļējo ekstremitāšu skelets.

Darba uzdevums Iepazīt pakaļējo ekstremitāšu atsevišķu kaulu uzbūvi, to novietojumu ekstremitāšu skeletā un uzbūves īpatnības dažādu

sugu lauksaimniecības dzīvniekiem (govij, zirgam, cūkai).




Dažādu lauksaimniecības dzīvnieku skeleti, to attēli, pakaļējo ekstremitāšu atsevišķi kauli, tabulas, anatomijas grāmatas, piezīmes.

Darba gaita

Sākumā pie skeleta iepazīstas ar pakaļējo ekstremitāšu novietojumu un kaulu tipu. Pēc tam iepazīstas ar katra pakaļējās ekstremitātes kaula uzbūvi atsevišķi.

G ūž as kau l i .Preparātā atrod atsevišķu gūžas kaulu robežas, atzīmē to formu un lielumu.

Nosaka gūžas kaula stāvokli skeletā, atrod katram gūžas kaulam raksturīgus veidojumus.

Zarnu kaulam atrod ķermeni un spārnu, apskata un iztausta krustu un gūžas pauguru.

Kaunuma kaulam nosaka gūžas kaula bedrītes dziļumu un gūžas kaula cauruma lielumu, apskata iegurņa saaugumu jeb simfīzi.

Sēžas kaulam atrod sēžas pauguru un sēžas loku.C i s kas kau l s .Kaula proksimālajā galā atrod lodveida ciskas kaula galviņu ar bedrīti centrā

un labi attīstītos grozītājpaugurus.Ciskas kaula distālajā galā ir locītavveltnis. Jāiepazīstas ar tā uzbūvi un jāatrod

locītavpauguri, kur ciskas kauls savienojas ar stilba kaulu.Govs ciskas kaulam ir attīstītāks ķermenis nekā zirga ciskas kaulam. Lielais

grozītājpaugurs izveidots labāk, bet grozītājstarpas bedrīte ir dziļāka.Ciskas kaula galviņu no ciskas kaula ķermeņa norobežo ciskas kaula kakliņš.

Bedrīte neatrodas uz galviņas sānu virsmas, kā zirgam, bet gan vidū un ir vāji izveidota.

A pa kšc i s kas j eb l i e l a kau l i .Ir divi apakšciskas kauli: stilba kauls un ikru kauls. Attīstītāks ir stilba kauls.

Tā proksimālajam galam raksturīga trīsstūra forma. No trīsstūra pa dorsālo virsmu uz leju iet stilba kaula šķautne, kas nedaudz izliekta uz āru. Govij laterālais locītavpaugurs izvirzīts uz sāniem. Pie tam ir mazs izaugums – rudimentāra ikru kaula proksimālais gals.

Arī cūkai stilba kauls labi attīstīts. Ikru kauls visā garumā piekļaujas stilba kaulam, tā proksimālais un distālais gals savienojas ar atbilstošajiem stilba kaula galiem. Stilba kaula distālajā galā ir veltņveida locītājvirsma, pa kuru kustas veltņa kauls.

20


T ar s ā l i e kau l i .Proksimālajā tarsālo kaulu rindā atrodas veltņa kauls un papēža kauls

(lecamais kauls). Vidējās un distālās rindas kauli pieder pie īsajiem kauliem.M eta t a r s ā l i e un p i r k s tu kau l i .Pēc uzbūves tie ir ļoti līdzīgi priekšējo ekstremitāšu attiecīgajiem

metakarpālajiem kauliem un pirkstu kauliem.Darba nobeigumā jāzina dažādu sugu lauksaimniecības dzīvnieku pakaļējo

ekstremitāšu kaulu latviskie un latīniskie nosaukumi, topogrāfija un īpatnības.

11 att. Stilba kauls un ikru kauls: 12 att. Tarsālie kauli:A – govs; B – zirga; 1 – stilba kauls; A – govs; B – zirga; 1 – stilba 2 – šķautne; 3 – kondiļstarpas izcilnis; kauls; 2 – veltņa; 3 – centrālais4 – laterālais kondilis; 5 – ikru kaula 4 – trešais tarsālais kauls; 5 - rudiments; 6 – laterālās potītes kauls; metatarsālie kauli; 6 - ceturtais 7 – blokveida locītavvirsma; 8 - mediālā tarsālais kauls; 7 – tarsālais potīte; 9 – ikru kauls. kanāls; 8 – potītes 9 – papēža

kauli.

21



Temats Ekstremitāšu locītavas un saites.

Darba uzdevums Iepazīt priekšējo un pakaļējo ekstremitāšu locītavu uzbūvi, noteikt locītavu veidu un secību, kādā tās izvietotas cita aiz citas, iegaumēt galvenās locītavu saites.




Dažādu lauksaimniecības dzīvnieku skeleti, mitri locītavu un saišu preparāti, skalpeļi, pincetes, kivetes, plakāti, tabulas.

Darba gaita

Locītavas un to īpatnības var noteikt pēc locītavas uzbūves un locītavvirsmas veida.

Izmantojot mitrus locītavu un saišu preparātus, var iepazīties ar atsevišķu locītavu kustību amplitūdu, locītavas somiņu un saitēm, kas veido locītavas somiņu. Vislabāk locītavas somiņas uzbūvi mācīties, izmantojot pleca vai gūžas locītavu, jo to nesedz papildus saites.

L oc ī t ava s s omi ņa sastāv no ārējās fibrozās un iekšējās – sinoviālās kārtas.Kustinot vienu no kauliem, novēro locītavas sastiepumu. Ārēji apskatot un

iztaustot locītavas somiņu, nosaka tās sienu biezumu. Stiepjot kaulu locītavā, pārliecinās par locītavas somiņas stiprumu un elastīgumu.

No vienas puses ar skalpeli pārgriež locītavas somiņu. Ar zondi un pirkstiem izpēta locītavas dobumu, kas atrodas locītavas somiņā. Ja preparāts ir svaigs, locītavas dobumā atrod daudz eļļaina seroza šķidruma – tā saucamā sinoviālā šķidruma. Kaulu locītavvirsma ir mitra un slidena.

Izpētot gūžu locītavu un tās saites atvērtā locītavas dobumā jāapskata apaļā saite, kas savieno ciskas kaula galviņu ar gūžas kaula locītaviedobumu.

Jāievēro, ka citām vienas locītavām bez locītavas somiņas ir arī sānsaitess.Saliktajās locītavās (karpālajā locītavā, tarsālajā jeb lecamajā locītavā) īsos

kaulus, kas veido locītavu, savieno kaulu starpsaites un kaulu rindstarpu saites.Atverot ceļa locītavu, jāpievērš uzmanība hialīnā skrimšļa kārtai, kas atrodas

starp ciskas kaula distālo galu un stilba kaula proksimālo galu.Darbu nobeidzot jāzina priekšējo un pakaļējo ekstremitāšu locītavu latviskie

un latīniskie nosaukumi, locītavu veidi un galvenās locītavu saites.

22


13. att. Kaulu savienojuma veidi(shēma):A – šuve; B – locītava; 1 – zobainā un 2 – zvīņveida šuve; 3 – locītavas

somiņa; 4 – locītavvirsmas ar hialīno skrimsli; 5 – locītavas dobums; 6 – periosts; 7 – locītavas somiņas sinoviālā membrāna.

14 att. Zirga locītavu saites: A – karpālā locītava: 1 – spieķa kauls; 2 – kaulstarpu saites; 3 – īsā laterālā sānsaite; 4 –starpkarpālās saites; 5 – karpālais kauls; 6 – metakarpālais kauls; 7 – papildkaula saites; 8 – karpālais papildkauls; 9 – laterālā karpālā sānsaite; 10 – ceturtais metakarpālais kauls.

B - tarsālā locītava: 1 – stilba kauls; 2 - veltņa kauls; 3 – garā mediālā sānsaite; 4 – dorsālā tarsālā saite; 5 – trešais metatarsālais kauls; 6 – papēža kauls; 7 – īsā mediālā sānsaite; 8 – plantārā tarsālā saite; 9 –otrais metatarsālais kauls.

C – ceļa locītava no laterālās puses; D – no mediālās puses: 1- ceļa kauls; 2 – ceļa kaula-ciskas kaula laterālā saite; 3,4,5 – ceļa kaula saites; 6

– krusteniskā saite; 7 – laterālais menisks; 8 – laterālā sānsaite; 9 – ikru 10 – stilba

23


un 11 – ciskas kauls; 12 – mediālā ciskas kaula-ceļa kaula saite; 13 – mediālā sānsaite; 14 – menisks.


Temats Muskuļa uzbūve.

Darba uzdevums Iepazīt un uzzīmēt burtnīcā muskuļa kā orgāna uzbūvi




Sausi un mitri muskuļu preparāti, mulāžas, tabulas, shēmas.

Darba gaita

Uz muskuļu preparātiem apskata muskuļus un noskaidro, ka tie piestiprināti pie kauliem, ka tiem ir noteikta forma, ka tie sastāv no vairākiem audu veidiem un savelkoties izpilda noteiktu funkciju.

Noskaidro muskuļu formu, lielumu un daļas. Pēc formas izšķir:1) plakanos jeb platos muskuļus,2) cirkulāros (gredzenveida) muskuļus,3) vārpstveida muskuļus.

Muskuļa uzbūvi uzzīmē burtnīcā.Darbu nobeidzot, jāzina muskuļa uzbūve, muskuļa formas un kā tie

piestiprināti pie skeleta kauliem.

15. att. Muskuļa uzbūve: A – vienspalvainais muskulis, B – daudzspalvainais muskulis garengriezumā, C – muskuļa šķērsgriezums: 1 – muskuļa stiegra, 2 – muskuļa vārti ar asinsvadu un nervu kūlīti, 3 – muskuļa vēderiņš, 4 –

24


muskuļšķiedru virziens, 5 – perimīzijs un 6 – endomīzijs, 7 – muskuļškiedru kūlīši, 8 – periosts, 9 – sinoviālais maisiņš (bursa).

25



Temats Vidukļa un galvas muskulatūra.

Darba uzdevums Iepazīt vidukļa un galvas muskuļus, to funkcijas un topogrāfiju.




Sausi un mitri galvas un vidukļa muskuļu preparāti, mulāžas, tabulas, shēmas.

Darba gaita

Vidukļa muskulatūra

Vispirms apskata dzelteno vēdera fasciju, krūšu muskuļu fasciju, vēdera balto līniju, pēc tam atrod virsējos muskuļus.

Pārdalot ārējo ribstarpu muskuli, var atrast iekšējā ribstarpu muskuļa muskuļšķiedru kūlīšus ar kaudoventrāli novietotām muskuļšķiedrām.

Jostas apvidū atrod jostas – ribu muskuli, kas pieder pie izelpas muskuļu grupas. Mācoties vēdersienas muskuļus, jāvērš uzmanība uz ļoti labi izteiktajām vēdera muskuļu aponeirozēm, kurām ir platu plātņu veids. Kad iepazīti muskuļi preparātos, atrod to atveidojumus mulāžās un tabulās.

16. att. Diafragma un vidukļa muskuļi zirgam(vēdera siena un iekšējie orgāni atdalīti):1-diafragmas ribu daļa; 2-kaudālās dobās vēnas caurums; 3-diafragmas cīpslainais centrs; 4-aorta; 5-lielais jostas muskulis; 6-mazais jostas muskulis; 7-iekšējais zarnkaula muskulis; 8-ārējais zarnkaula muskulis; 9-četrstūrainais jostas muskulis; 10-zarnkaula-ribu muskulis; 11-labā diafragmas kājiņa.

Galvas muskulatūra

Apskatot galvas muskuļus, pārliecinās, ka to vairākumam ir lentes vai plātnes forma. Ap atverēm atrodas gredzenmuskuļi. Mācoties par gremošanas muskuļu grupu, atrod ārējo labi attīstīto košanas muskuli.

Iekšējais košanas muskulis jeb spārnmuskulis atrodas uz apakšžokļa iekšējās virsmas. Atrod arī deniņu un divvēderiņu muskuļus, apskata to formu un topogrāfiju.

Mācoties sejas muskuļu grupu, jāiegaumē, ka tie ar vienu galu piestiprināti pie galvaskausa pauguriņiem un izciļņiem, bet ar otru galu ieauguši ādā. Tāpēc, šiem muskuļiem saraujoties, novēro noteiktu ādas apvidus pārvietošanos.

Darba nobeigumā jāzina muskuļu latviskie un latīniskie nosaukumi, kā arī to topogrāfija (govij, zirgam, cūkai) un funkcijas.

26



Temats Priekšējās ekstremitātes muskuļi.

Darba uzdevums Iepazīt priekšējās ekstremitātes muskuļus, to funkcijas un topogrāfiju.




Sausi un mitri priekšējo ekstremitāšu muskuļu preparāti, mulāžas, tabulas, shēmas.

Darba gaita

Ekstremitāšu muskuļi ir gari, šķērsgriezumā apaļi. Šos muskuļus labāk iepazīt pa grupām. Pirms iepazīšanās ar muskuļiem jāapskata locītava. Daudzasu locītavu kustina četras vai vairākas muskuļu grupas – fleksori (saliecēji), ekstensori (izstiepēji), adduktori (pievilcēji), abduktori(atvilcēji) un rotatori(griezēji). Divasu locītavu kustina divas muskuļu grupas – fleksori un ekstensori.

Mācoties par muskuļiem, preparātā atrod:1) muskuļus fiksatorus – zemlāpstiņas muskuli un zemšķautnes muskuli.

Šiem muskuļiem ir sānsaišu nozīme, tie pleca locītavā nepieļauj kustību uz sāniem;

2) muskuļus fleksorus – deltmuskuli, mazo apaļo muskuli un lielo apaļo muskuli;

3) muskuļus ekstensorus – virsšķautnes muskuli un knābjveida muskuli.Iepazīstoties ar muskuļiem, kas kustina karpālo locītavu un pirkstu locītavas,

vērš uzmanību uz to garajām stiegrām.Karpālās locītavas apvidū pirkstu muskuļu stiegras apņem sinoviālās makstis,

tās jāatrod un jāizpēta.Darba nobeigumā jāzina muskuļu (govij, zirgam, cūkai) latviskie un latīniskie

nosaukumi, to topogrāfija.

27



Temats Pakaļējās ekstremitātes muskuļi.

Darba uzdevums Iepazīt pakaļējās ekstremitātes muskuļus, to funkcijas un topogrāfiju.




Sausi un mitri pakaļējo ekstremitāšu muskuļu preparāti, mulāžas, tabulas, shēmas.

Darba gaita

Preparātos atrod piestiprināšanās vietas tām muskuļu grupām, kas kustina atsevišķas locītavas.

Labi izpēta četrgalvainā ciskas muskuļa darbības mehānismu ceļa locītavā. Preparātā atrod četrgalvainā ciskas muskuļa apakšējo galu un stiegru, ar kuru tas piestiprinās pie ceļa kaula. Ciskas kaula distālajā galā atrod un apskata locītavveltni, pa kuru slīd ceļa kauls.

Izpēta ceļa kaula taisnās saites uzbūvi, kas piestiprina ceļa kaulu pie stilba kaula proksimālā gala. Atrod ceļa kaula laterālo saiti, mediālo taisno saiti un vidējo taisno saiti.

Pētot pakaļējo ekstremitāšu muskuļus, pievērš uzmanību ikru muskulim un labi attīstītajai stiegrai, ar kuru muskulis piestiprinās pie papēža kaula paugura. Šo stiegru sauc par Ahila stiegru.

Darba nobeigumā jāzina govs, zirga, cūkas muskuļu latviskie un latīniskie nosaukumi, to topogrāfija un funkcijas.

28



Temats Ādas un tās veidojumu histoloģiskā uzbūve.

Darba uzdevums Iepazīt un uzzīmēt:1) ādas uzbūvi,2) mata uzbūvi,3) naga uzbūvi4) tesmeņa uzbūvi.




Mikroskops, ādas griezums, matainas ādas griezums, naga griezums, tesmeņa griezums.

Darba gaita

1. Ādas uzbūve

Apskatot ādas griezumu preparātu mikroskopa mazajā palielinājumā, labi redzami trīs ādas slāņi: epiderma, derma un zemāda.

E p ide r mu veido epitēlija šūnas. Epidermas augšanas kārtā redzamas prizmatiskas un kubiskas šūnas, tās virspusē – plakanas šūnas. Ādas virspusē atrodas pārragojušās epidermas šūnas.

D e r mā izšķir savstarpēji savijušos saistaudu šķiedras. Dermas dziļākajās kārtās atrodas sviedru dziedzeru sekretorās daļas, kam griezumā ir nelielu stobriņu veids. Stobriņu dobumu norobežo viena kubiska epitēlija kārta. Dermā sazarojas asinsvadi un nervi.

Z em āda veidota no irdenajiem saistaudiem, tajos ir tauku šūnu sazarojumi.

2. Matu uzbūve

Pārvietojot mikroskopa redzes laukā matainu ādas griezuma preparātu, tajā atrod gareniski pārgrieztus matus; iepazīstas ar to uzbūvi. Mazajā palielinājumā apskata mata stiebru un mata sakni.

M a ta s t i eb r s ir pārragojies pigmentēts veidojums, kas paceļas virs ādas.M a ta s akne iegrimusi dermas slānī un beidzas ar paresninājumu – mata

sīpoliņu.Uz pusēm pārgrieztā mata sīpoliņā redzama mata kārpiņa, ko veido saistaudi –

no tās mats sāk augt.Līdzās mata saknei atrodas maisiņu formas veidojumi – tauku dziedzeri.

3. Naga uzbūve

Apskatot preparātu mikroskopa mazajā palielinājumā, redzamas trīs kārtas: raga kurpe (epiderma), naga dzīvnadzis un zemāda.

Epidermas veidotāja kārta sastāv no cilindriskām šūnām un graudainās kārtas, kas piekļaujas dzīvnadzim, tā ir ļoti bagāta asinsvadiem. Dzīvnadzim ir kārpiņveida uzbūve uz apmales, kronīšdaļa un zoles daļā un lapiņveida uzbūve sienas daļā. Dzīvnadzī ir kolagēnās šūnas, kas savstarpēji krustojas.

Zemāda atrodas tikai dzīvnadža apmales un kronīšdaļas apvidū; dzīvnadža sienas daļas un zoles daļas apvidū tās nav.

29


4. Tesmeņa uzbūve

Apskatot tesmeņa griezuma preparātu mikroskopa mazajā palielinājumā, redzamas tesmeņa daiviņas.

Darba nobeigumā jāuzrāda zīmējumi.

17. att. Tesmeņa uzbūve: A – tesmeņa garengriezums, B – tesmeņa daiviņas uzbūve; 1 – āda; 2 – parenhīma; 3 – piena ejas, 4 – piena cisterna, 5 – piena cisternas pupa daļa, 6 – pupa kanāls, 7 – pups, 8 – piena spogulis, 9 – piena alveolas, 10 – mioepitēlijs, 11 – alveolu epitēlijšūnas.

30



Temats Ādas un tās veidojumu uzbūve.

Darba uzdevums Iepazīt ādas uzbūvi, zirga naga uzbūvi un govs tesmeņa uzbūvi.




Sausi un svaigi ādas preparāti, nags, naga garengriezums, tesmeņa preparāti, mulāžas, tabulas, shēmas..

Darba gaita

Ādas uzbūve

Iepazīst ādas uzbūvi, atzīmē tās biezumu, elastīgumu, izturību un krāsu. Ādas biezums dažādās ķermeņa vietās nav vienāds. Visbiezākā āda ir uz muguras un krustiem, visplānākā – uz vēdera sienas. Dažādu sugu lauksaimniecības dzīvniekiem āda ir dažāda biezuma. Visbiezākā āda ir govij, tad zirgam, cūkai un sunim.

Jāvērš uzmanība uz ādas atsevišķu slāņu biezumu. Visbiezākais slānis ir derma. Epiderma sedz ārējo dermas virsmu plānā kārtā. Zemāda ir atsevišķu membrānu veidā uz dermas iekšējās virsmas. Ādu stiepjot nosaka tās elastīgumu un izturību. Ne visai platu svaigas ādas preparāta strēmeles vienu galu stingri fiksē, bet aiz otra gala ādu stiepj. Atzīmē, ka, ādu nedaudz pastiepjot, tā nepārtrūkst. Ādu atlaižot, tās garums samazinās līdz sākotnējam garumam. Nosaka ādas krāsu.

Zirga naga uzbūve

Apskata visas naga daļas. Iegaumē, ka raga kurpē atrodas naga kauls. Raga kurpes siena veidota no trim kārtām:

1) glazūras (ārējās kārtas),2) cauruļveida raga (vidējā kārta),3) lapiņ veida raga (iekšējās kārtas).

Pēc tam apskata raga kurpes zoli. Tai ir pusapaļa forma. Aizmugurē raga zolē ieiet raga stars. Vietā, kur raga siena savienojas ar raga zoli, uz raga zoles redzama baltā līnija.

Naga garengriezuma preparātos audzēkņi iepazīst naga iekšējo uzbūvi, formu un naga skrimšļu topogrāfiju.

Govs tesmeņa uzbūve

Vispirms nosaka tesmeņa formu un lielumu, pēc tam apskata tesmeni garengriezumā, kur labi redzamas saistaudu šķērssienas. Tajos zarojas asinsvadi un nervi. Tesmeņa parenhīma ir rozā krāsā.

Darba nobeigumā jāzina ādas, naga un tesmeņa uzbūve un to latīniskie nosaukumi.

31



Temats Mutes dobuma orgānu, rīkles, barības vada, vienkameras kuņģa uzbūve.

Darba uzdevums Iepazīt lūpu, zobu, mēles, cieto un mīksto aukslēju, rīkles, barības vada, vienkameras kuņģa uzbūvi un to topogrāfiju.

Darba vieta Normālās anatomijas un fizioloģijas laboratorija.



Konservēti un svaigi lūpu, mēles, cieto aukslēju mīksto aukslēju, smaganu, siekalu dziedzeru, zobu, žokļu kaulu, rīkles barības vada, kuņģa preparāti, skalpeļi, pincetes, šķēres, mulāžas, tabulas, shēmas.

Darba gaita

Lūpas

Apskata un aptausta īpaši sagatavotu mutes dobuma orgānu preparātu, nosaka lūpu konsistenci un biezumu, ādas un gļotādas krāsu. Pievērš uzmanību govs lūpu nepamatotajam laukumam – deguna – lūpu spogulim.

Cūkai uz virslūpas atrod snuķi. Apskata mutes dobuma priekštelpu, nosaka tās formu un lielumu.

Zobi

Zobu uzbūvi apgūst, izmantojot zobu un žokļu kaulu preparātu, pārzāģētus zobus, tabulas un shēmas.

Jāievēro, ka visi zobi ar saknēm iestiprināti īpašās ligzdās – alveolās apakšžoklī un augšžoklī. Kronītis izceļas virs žokļu kaula.

Pārliecinās, ka griezējzobiem, ilkņiem un dzerokļiem forma, lielums un uzbūve ir atšķirīgi. Salīdzina pastāvīgo zobu un piena zobu formu, lielumu, krāsu. Apskata zobu košanas virsmu. Saskaita zobus.

Uz pārzāģētiem zobiem apskata kronīšu un saknes uzbūvi, emaljas un cementa izvietojumu, zobu dobumu.

Noskaidro, ka atgremotājiem ir 8 griezējzobi un tie atrodas apakšžoklī.Noskaidro, ka cūkas un suņa dzerokļu košanas virsma ir pauguraina, bet ne

plata, jo šie dzīvnieki sasmalcina barību, to saspiežot un saplosot, nevis saberžot.

Mēle

Mēles uzbūvi iepazīst, izmantojot svaigus un konservētus preparātus. Nosaka mēles ķermeni, sakni, galotni, tās formu un konsistenci. Uz gļotādas atrod kārpiņas, kas mēli padara raupju.

Kad mēle labi apskatīta no ārpuses, to pārgriež gareniski un šķērsām un nosaka muskuļšķiedru virzienu – pārliecinās, ka muskuļšķiedras novietotas gareniski, šķērsām un vertikāli. Pateicoties tam, mēle var pagarināties, saīsināties, saritināties.

32


Siekalu dziedzeri

Svaigos un konservētos preparātos apskata siekalu dziedzeru un to izvadkanālu uzbūvi un topogrāfiju. Atrod trīs siekalu dziedzeru pārus: pieauss, zemžokļa, zemmēles. Pēc taustes nosaka to konsistenci.

Mīkstās un cietās aukslējas

Cieto aukslēju gļotāda veido šķērsvalnīšus. Labi attīstīta ir zemgļotāda, tajā stipri sazarots venozo asinsvadu tīkls.

Iepazīstoties ar mīkstajām aukslējām, jāievēro to forma un lielums, jānosaka to uzdevums.

Rīkle

Ar rīkles lielumu un uzbūvi iepazīstas pēc preparātiem. Apskata rīkles atveres. Noskaidro rīkles kā orgāna nozīmi, kurā krustojas divi ceļi – barības uzņemšanas un elpošanas.

Barības vads

Nosaka barības vada sienas biezumu, barības vada garumu, diametru, topogrāfiju.

Pārgriež barības vadu un apskata gļotādas gareniskās krokas.

Vienkameras kuņģis

Apskata kuņģa formu un lielumu, virsmas un izliekumu, taukplēvju uzbūvi un konstatē, ka dažādu sugu lauksaimniecības dzīvniekiem barības vads pāriet kuņģī. Taustot nosaka kuņģa sienas biezumu un konsistenci, uzmeklē kardija un pilorus slēdzēj muskuļus.

Pēc tam apskata kuņģa gļotādu, kas veido krokas.Darba nobeigumā jāzina minēto orgānu latīniskie nosaukumi un orgānu

topogrāfija.

18. att. Īskronīša zoba uzbūve

33

Dentīns

Smaganas

Pulpa ar saknes kanālu

Žokļa kaulsŠūnu cements

Peridonta saitesSaknes kanāls

AtvereNervs

Asinsvads

Kakliņš

KronītisEmalja

Sakne



Temats Daudzkameru kuņģa, aizkuņģa dziedzera, tievo zarnu un aknu uzbūve.

Darba uzdevums Iepazīt daudzkameru kuņģa, aizkuņģa dziedzera uzbūvi, tievo un resno zarnu atsevišķu nodalījumu uzbūves īpatnības, aknu uzbūvi un topogrāfiju.




Atgremotāju kuņģis, dažādu sugu lauksaimniecības dzīvnieku tievo un resno zarnu un aknu konservēti un svaigi preparāti, skalpeļi, pincetes, šķēres, mulāžas, tabulas, shēmas.

Darba gaita

Daudzkameru kuņģis

Atgremotāju kuņģa uzbūves īpatnības apgūst, apskatot tabulas, shēmas, mulāžas un sausos preparātus, tikai pēc tam sāk strādāt ar mīkstiem konservētiem preparātiem vai ar svaigiem kuņģiem.

Vispirms apskata daudzkameru kuņģa nodalījumus – acekni, grāmatnieku, glumenieku. Pēc tam atver spurekli, kur ir ļoti daudz pārragojušos kārpiņu; to dēļ spureklis ir raupjš. Aplūko acekņa gļotādu un grāmatnieka lapas, kuņģa rievu.

Spurekļa , acekņa un grāmatnieka gļotādā dziedzeru nav, tāpēc šos nodalījumus sauc par priekšķuņģiem.

Apskatot un iztaustot glumenieka gļotādu pārliecinās, ka to veido labi izteiktas spirāliskas krokas. Gļotāda izklāta ar dziedzerepitēliju.

Aizkuņģa dziedzeris

Preparātam jābūt kopā ar divpadsmitpirkstu zarnas pakavveida loku, kur dziedzeris piesaistīts. Izstiepjot dziedzeri aiz galiem, apskata tā uzbūvi.

Uzmeklē dziedzerkanālus un izpēta, kurā vietā tie ieplūst divpadsmitpirkstu zarnā. Izpēta asinsvadu sazarošanos dziedzerī.

Tievās zarnas

Apskatot tievo zarnu preparātus, atzīmē tievo zarnu formu, diametru, garumu, sienas biezumu. Pārliecinās, ka divpadsmitpirkstu zarnai ir neliels diametrs, ka tā sākas no kuņģa pilorus daļas un tai ir pakavveida izliekums.

Tukšā zarna ir ļoti gara, līkumota, ar mugurkaulu to saista priekšējais apzarnis.Gūžu zarna ir īsa, taisna, tā beigu daļā savienojas ar aklo zarnu.Tievajām zarnām nosaka krāsu, apskata apzarņa limfmezglus un asinsvadus.Pārgrieztai zarnai apskata gļotādu, nosaka tās krāsu un biezumu. Visplānākās

sienas ir tukšajai zarnai, visbiezākās – gūžu zarnai.

34


Resnās zarnas

Vispirms atzīmē atšķirību starp tievajām un resnajā zarnām. Resnajām zarnām ir lielāks diametrs, un tās ir vairākkārt īsākas. To apstiprina šādi dati: govij vidējais zarnu garums 50 m, tai skaitā tievo zarnu garums 40m, resno zarnu garums 10 m; aitai, kazai attiecīgi 33 m (25 m un 8 m); cūkai 24 m(20 m un 4 m); zirgam 30 m(24 m un 6 m).

Nosaka resno zarnu formu, sienas biezumu un krāsu. Resnajās zarnās muskuļapvalka gareniskā kārta veido platas lentes – tenijas. Tenijas ir īsākas par zarnu, tāpēc zarnas saraujas un izveido kabatas. Atgremotāju dzīvniekiem resnajām zarnām nav teniju, nav kabatu.

Apskata dažādu sugu lauksaimniecības dzīvnieku loka zarnu formu. Zirga loka zarnas lielajam kolonam ir pakavveida forma, tas novietots divās rindās, atgremotājiem loka zarna veido disku, cūkai – spirāli (piltuvi).

Apskata un salīdzina dažādu sugu lauksaimniecības dzīvnieku aklo zarnu; nosaka atšķirības.

Pārgrieztai zarnai apskata gļotādu.

Aknas

Apskata aknu ārējo izskatu, formu, krāsu, lielumu, nosaka konsistenci.Aknu augšējā mala noapaļota, apakšējā – asa, ar ierobiem sadalīta daivās.Dažādu sugu lauksaimniecības dzīvniekiem daivu skaits ir atšķirīgs.Aknas ir sārti brūnā krāsā.Apskata aknu virsmas un kuņģa aknu saiti.Ieliektajā virsmā atrod aknu vārtus, pa kuriem ieiet vārtu vēna. Uz šīs virsmas

visiem lauksaimniecības dzīvniekiem, izņemot zirgus un ēzeļus, atrodas žultspūslis.Griezumā apskata aknu daivaino uzbūvi, pārgrieztos asinsvadus un žults ejas.Darba nobeigumā jāzina minēto orgānu latīniskie nosaukumi un orgānu

topogrāfija.

19. att. Daudzkameru kuņģa uzbūve:

1 – spureklis; 2 – barības vads; 3 – kuņģa rieva; 4 – aceknis; 5 – grāmatnieks; 6 – glumenieks.

35



Temats Gremošanas orgānu histoloģija.

Darba uzdevums Saskatīt un uzzīmēt barības vada, kuņģa, tievo zarnu, resno zarnu un aknu histoloģisko uzbūvi.




Barības vada, kuņģa, tievo zarnu, resno zarnu un aknu histoloģiskie preparāti, mikroskops, tabulas un shēmas.

Darba gaita

Barības vads

Mazajā palielinājumā apskata barības vada šķērsgriezuma preparātu, redz krokainu, ar daudzkārtaino plakano epitēliju pārklātu gļotādu. Dziļāk novietota zemgļotāda – (submukoza), kurai seko muskuļkārta. Barības vada sienas pašu ārējo apvalku veido irdenie saistaudi, kur atrodas asinsvadi, nervi un daudz taukaudu šūnu.

Kuņģa siena

Mazajā palielinājumā atrod kuņģa sienas iekšējo virsmu. To pazīst pēc lielajām gļotādas krokām. Bez krokām redzami ar prizmatisko epitēliju izklāti padziļinājumi. Tad apskata kuņģa gļotādas galvenās šūnas un klājšūnas. Galvenās šūnas ir sīkas, kubiskas, ar nelieliem, pie šūnas pamata novietotiem, zili nokrāsotiem kodoliem. Klājšūnas ir lielas, apaļas vai ovālas, to kodoli lieli, atrodas šūnas centrā. Zemgļotādu veido irdenie saistaudi. Muskuļapvalks samērā biezs, veidots no dažādos virzienos ejošām gludās muskulatūras šūnām.

Ārējā kārta ir seroza.

20. att. Vienkameras kuņģa uzbūve

36

Kuņģa mazais loksKardiālā daļa

Barības vads

Divpadsmitpirkstu zarna

Vārtnieka izeja

Vārtnieka daļaVārtnieka kanāls

Kuņģa lielais loks

Krokas

Kuņģa ķermenis

Kuņģa dibens

Kuņģa mazais loksSlēdzējmuskulis

Centrālā vēna

Žults kapilāri

Uz aknuvadu

Sinusveida asins kapilāri

Aknu šūnas

Žults vadsAknu vārtu vēnas zarsAknu artērijas

zars

Kupfera šūnas

Saistaudi

Aknu šūnu laipiņasAknu daiviņa

Aknu vārtu vēnas zars

Žults kapilāri

Centrālā vēna

Žults vads Aknuartērijas

zars

Sinusveidaasins kapilāri

Aknu artērija

Aknu vārtu vēna

Aknu šūnas


Tievās zarnas

Mazajā palielinājumā zarnu sienas šķērsgriezuma preparātā redzamas 4 kārtas: gļotāda, zemgļotāda, muskuļkārta, seroza.

Gļotādai ir bārkstiņas, kas pārklātas ar apmaloto epitēliju.

Resnās zarnas

Mazajā palielinājumā, apskatot resnās zarnas sienas šķērsgriezumu, redzamas 4 kārtas: gļotāda, zemgļotāda, muskuļkārta, seroza. Resno zarnu gļotādai nav bārkstiņu, gļotādas epitēlijā ļoti daudz kausveida šūnu. Pārējās kārtās nekādu būtisku atšķirību salīdzinājumā ar tievajām zarnām nav.

Aknas

Preparātā mikroskopa mazajā palielinājumā skaidri var saskatīt aknu daiviņu (lobulu) uzbūvi.

Lobulām ir regulāra piecstūru – sešstūru forma. Lobulas centrā redzama centrālā vēna. Radiāli ap centrālo vēnu laipiņu veidā redzamas aknu šūnas (hepatocīti). Starp aknu šūnu laipiņām atrodas radiālie aknu asins kapilāri, kas ieplūst centrālajā vēnā. Starp lobulām ir saistaudi ar asinsvadiem un žultsvadiem.


21. att. Aknu daiviņu uzbūve

37



Temats Gremošanas orgānu topogrāfija.

Darba uzdevums Iemācīties gremošanas orgānu novietojumu zirgiem, govīm, cūkām..

Darba vieta Anatomijas un fizioloģijas laboratorija, ferma.



Izjaucami lauksaimniecības dzīvnieku ķermeņu modeļi, tabulas ar vēdera dobuma orgānu attēlojumu. Dzīvnieki: zirgi, govis, cūkas.

Darba gaita

Vispirms laboratorijā labi jāizstudē mājdzīvnieku vēdera dobuma orgānu topogrāfija. Izmantojot vēdera dobuma orgānu izvietojuma tabulu, audzēkņi pēc anatomiskajām tabulām un izjaucamiem lauksaimniecības dzīvnieku modeļiem izpēta atsevišķu vēdera dobuma orgānu izvietojumu.

Vēdera orgānu izvietojums 1. tabula

Dzīvn.suga Vēdera dobuma apvidus Vēdera dobuma orgāni1 2 3

Zirgs

Labā paribeLabā aknu daiva, kuņģa pilora daļa, divpadsmitpirkstu zarna, aizkuņģa

dziedzerisKreisā paribe Kreisā aknu daiva, kuņģis, liesa

Šķēpveida skrimšļa apvidus

Loka zarnas lielā kolona ventrālā stāvotne un dorsālā diafragmas stāvotne, aklās

zarnas galotne

Labā zarnukaula apvidus Aklās zarnas galotne, loka zarnas lielā kolona paplašinājums

Kreisā zarnukaula apvidus

Tievās zarnas, loka zarnas lielā kolona iegurņa cilpa, loka zarnas mazā kolona

cilpas

Jostas apvidus Nieres, virsnieres, apzarņa kājiņas, tievās zarnas, olnīcas un dzemdes ragi (ķēvēm)

Nabas apvidus

Aklās zarnas ķermenis, loka zarnas lielā kolona ventrālā stāvotne un dorsālā

gareniskā stāvotne (labajā pusē –labā stāvotne, kreisajā – kreisā stāvotne)

Labā un kreisā cirkšņa apvidus Resnās zarnas un cirkšņa kanāli

Kaunuma apvidus Urīnpūslis, dzemde, loka zarnas mazais kolons, taisnā zarna

38


Dzīvn.suga Vēdera dobuma apvidus Vēdera dobuma orgāni1 2 3

Govs

Vēdera dobuma kreisā puse(paribe, zarnukaula apvidus, cirkšņa apvidus

Spureklis

Kriesā paribe Liesa Šķēpveida skrimšļa

apvidus Glumenieka apakšējā daļa

Labā paribe Aknas, glumenieks, grāmatnieksLabā zarnukaula apvidus Tievās zarnas

Jostas apvidusNieres, virsnieres, apzarņa kājiņas, aizkuņģa dziedzeris, aklā zarna,

loka zarnas lielā kolona diska augšējā daļa

Nabas apvidus Spureklis, daļa glumenieka,loka zarnas lielā kolona diska apakšējā daļa

Labā cirkšņa apvidus Tievās zarnasKaunuma apvidus Urīnpūslis, taisnā zarna, dzemde

Cūka

Labā paribeLabā aknu daiva, kuņģa pilorā daļa, divpadsmitpirkstu zarna, aizkuņģa

dziedzeris

Kreisā paribe Kreisā aknu daiva, kuņģa kardijas daļa, liesa

Šķēpveida skrimšļa apvidus Kuņģa lielais loks (dibens), aknu asās malas

Zarnukaula (labā un kreisā) apvidus Tievās zarnas

Jostas apvidus Nieres un virsnieres, apzarņa kājiņas, aklā zarna, loka zarnas augšējā daļa

Nabas apvidus Tievās zarnas, loka zarnas apakšējā stāvotne

Labā un kreisā cirkšņa apvidus Gar malām tievās zarnas

Kaunuma apvidus Urīnpūslis, dzemde, taisnā zarna

Darbu turpina fermā pie dzīvniekiem un nosaka vēdera dobuma orgānu izvietojumu govīm, zirgiem, cūkām.

Darba nobeigumā precīzi jāzina vēdera dobuma orgānu topogrāfija lauksaimniecības dzīvniekiem.

39


22.att. Zirga iekšējo orgānu topogrāfija:1 - sirds; 2 -plaušas (a - izelpas fāzē; b – ieelpas fāzē); 3 – kuņģis; 4 – liesa; 5 – niere; 6 – olnīca; 7 – platā dzemdes saite; 8 – dzemde; 9 – taisnā zarna; 10 – maksts; 11 – urīnpūslis; 12 – tukšā zarna; 13 – aklā zarna; 14 – loka zarna; 15 – dzimumloceklis; 16 – sēklvada ampula; 17 – priekšdziedzeris; 18 – sēklas pūslīši; 19 – gūžu zarna; 20 – aknas.

40


23. att. Liellopu iekšējo orgānu topogrāfija:1 – spureklis; 2 – aceknis; 3 – sirds; 4 – plaušas(a’ – izelpas fāzē; b’ – ieelpas fāzē); 5 – liesa; 6 – niere; 7 – platā dzemdes saite; 8 – olnīca; 9 – dzemde; 10 – maksts; 11 – taisnā zarna; 12 – urīnpūslis; 13 – loka zarna; 14 – grāmatnieks; 15 – glumenieks; 16 – tukšā zarna; 17 – dzimumloceklis; 18 – gūžu zarna; 19 – sīpolveida dziedzeris; 20 – priekšdziedzeris; 21 - sēklas pūslītis; 22 – sēklvada ampula; 23 – aklā zarna; 24 – aizkuņģa dziedzeris; 25 – divpadsmitpirkstu zarna; 26 – aknas.

41



Temats Elpošanas orgānu histoloģiskā uzbūve.

Darba uzdevums Iepazīties ar trahejas un plaušu histoloģisko uzbūvi.




Trahejas un plaušu histoloģiskie preparāti, mikroskops, tabulas un shēmas.

Darba gaita

Trahejas šķērsgriezums

Mazajā palielinājumā apskata trahejas gļotādu, kura izklāta ar mirdzepitēliju. Zemgļotādā redzami punkti – elastīgo šķiedru šķērsgriezumi. Šai slānī redz arī dziedzerus.

Zem gļotādas atrodas hialīnā skrimšļa trahejas gredzens, kas nav noslēgts. Starp tā brīvajām malām var labi saskatīt gludās muskulatūras šūnu kūlīšus. Skrimšļa ārpusē redzami irdenie saistaudi, kas savieno traheju ar blakus esošajiem orgāniem.

Plaušu griezums

Mikroskopa mazajā palielinājumā var saskatīt plaušu audus ar dažāda lieluma un formas tukšumiem. Tukšumi ir bronhu, bronhiolu, alveolāro eju un alveolu dobumu griezumā. Tie norobežoti ar ļoti plānām sienām. Atsevišķās vietās redzami biezāku saistaudu slāņi ar dažāda diametra bronhu un asinsvadu griezumiem. Bronhu dobumu iekšējā virsmā raksturīgas it kā zvaigžņveida ieloces – tās radušās sakarā ar muskuļaudu saraušanos pēc nāves.

Asinsvadu dobumos redzami eritrocīti.Lielākajos un vidējos bronhos ir daudzrindu mirdzepitēlijs, mazajos bronhos –

divrindu mirdzepitēlijs vai vienkārtas kubiskais epitēlijs; alveolās, bronhiolās un alveolārajās ejās ir vienkārtas plakanais epitēlijs.


42



Temats Elpošanas orgānu uzbūve un topogrāfija

Darba uzdevums Iepazīties ar deguna dobuma, balsenes, trahejas, plaušu un plaušu pleiras uzbūvi.

Darba vieta Anatomijas un fizioloģijas laboratorija.



Deguna dobuma, balsenes, trahejas un plaušu preparāti, mulāžas, shēmas un tabulas.

Darba gaita

Deguna dobums

Izmanto gareniski pārgrieztu deguna dobuma preparātu. Pārliecinās, ka deguna dobums ar mediālo starpsienu sadalīts divās simetriskās daļās – labajā un kreisajā.

Apskata deguna konhas – augšējo un apakšējo, deguna ejas un sieta kaula labirintu, kur novietoti ožas orgāni. Apskata, ka deguna dobums sākas ar nāsīm, bet ar rīkles elpojamo daļu to savieno hoānas.

Balsene

Izmanto svaigu balsenes preparātu, apskata balss spraugu un balss saites. Iepazīstas ar muskuļa darbības mehānismu deguna spraugas atvēršanai un aizvēršanai. Apskata balsenes skrimšļus un balsenes gļotādu, tās krāsu un uzbūvi. Nodarbību laikā jāizmanto arī mulāžas, tabulas un shēmas, jāsalīdzina atsevišķu balsenes daļu uzbūve ar to attēliem tabulās un shēmās.

Traheja

Apskata trahejas gredzenu uzbūvi un pārliecinās, ka tie nav noslēgti. Katram nenoslēgtam gredzenam ir divi gali. Zirgiem šie gali ir no virspuses nosmaiļoti un atrodas pamīšus. Govīm gredzenu gali sakļaujas uz trahejas dorsālās virsmas un veido paaugstinājumu. Jāsaskaita trahejas gredzeni un jāapskata vietas, kur trahejas sadalās divos pamatbronhos.

Plaušas

Plaušu preparātā atrod: • plaušu malas – augšējo neaso, noapaļoto un apakšējo – aso; • virsmas – ribu, diafragmas un mediālo virsmu;• daivas – kraniālo, vidējo un kaudālo daivu.

Nosaka plaušu krāsu un lielumu. Svaigas plaušas ir bāli rozā, krituša dzīvnieka – tumši sarkanas. Iztaustot nosaka, ka plaušu konsistence ir mīksta. Bedrīte, kas rodas uzspiežot, ātri izlīdzinās, tas norāda, ka plaušās ir gaiss. No griezuma plaušā izplūst šķidrums ar gaisa pūslīšiem. Griezumā labi redzami pārgrieztie bronhi. Blakus bronham ir artērija, kas ļauj secināt, ka plaušu artērijas sazarojas atbilstoši bronhu sazarojumam.

43


Plaušu pleiraPlaušas ir pārklātas ar serozo plēvi, ko sauc par pleiru. Saturot ar pinceti

plaušu griezuma malu, šo plēvi var nedaudz noņemt.Krūšu dobums ir izklāts ar ribu pleiru.Darba nobeigumā jāzina minēto orgānu latīniskie nosaukumi, to uzbūve un

novietojums organismā.

24. att. Plaušas:

A – liellopiem; B – cūkām; C – zirgiem; D – plaušu griezums(dorsālā puse); 1 -traheja; 2 – mediālā virsma; 3 – noapaļota(dorsālā)mala; 4 – ribu virsma; 5 – kraniālā daiva; 6 – vidējā daiva; 7 – asa(ventrālā )mala; 8 – kaudālā daiva; 9 – saplūdušas vidējā un kaudālā daiva; 10 – papildbronhs kraniālajai daivai; 11 – labajos un kreisais pamatbronhi; 12 – plaušu artērija; 13 – bronhiola; 14 – alveolārā eja; 16 – alveolārie maisiņi; 17 – respiratorais epitēlijs

44



Temats Sirds un asinsvadu histoloģiskā uzbūve.

Darba uzdevums Iepazīties ar sirds, artēriju un vēnu sieniņu histoloģisko uzbūvi un uzzīmēt to burtnīcās.




Svaigs sirds griezuma preparāts, shēmas, tabulas, mikroskops.

Darba gaita

Sirds histoloģiskā uzbūve

Mikroskopa mazajā palielinājumā apskata sirds sienas kārtas.

Endokards atrodas iekšējā, pret sirds dobumu vērstajā pusē. Tas sastāv no irdenajiem saistaudiem un ir pārklāts ar vienu endotēlija kārtu, kurā saskatāmi tikai kodoli.

Miokards veidots no dažādos virzienos esošu muskuļaudu šūnu kūlīšiem. Muskuļaudu šūnas ir šķērssvītrotas (tas redzams lielajā palielinājumā).

Epikardu veido bieza, ar vienkārtaino plakano epitēliju pārklāta irdeno saistaudu kārta. Epikardā nogulsnējas tauku šūnas un sazarojas lielie sirds asinsvadi.

Asinsvadu histoloģiskā uzbūve

Mikroskopa mazajā palielinājumā apskata vidēji resnu artēriju un vēnu šķērsgriezumus. Artēriju dobums ir vaļējs, ieapaļš, vēnas dobums saplacis, neregulārs.

25. att. Artērijas uzbūve.

Artēriju siena ir biezāka nekā attiecīgo vēnu sienas. Artēriju un vēnu sienā izšķir iekšējo, vidējo un ārējo apvalku.

Iekšējā apvalka – endotēlija(1) šūnas preparātā – artēriju sienās izskatās ieapaļas, jo tās ir pārgrieztas šķērsām. Endotēlijs cieši piekļaujas intīmai (2), kas šķērsgriezumā izskatās viļņaina un elastīgajam iekšējam apvalkam (3).

Tālāk atrodas vidējais apvalks – medijs (4), kurā var saskatīt daudz nūjiņveida kodolu. Muskuļaudu šūnas novietotas gredzeniski.

Ārējais apvalks – adventīcija (5) – sastāv no irdenajiem saistaudiem, tajā redzami asins kapilāri un smalkas nervšķiedras.

Vēnu sienu uzbūve ir līdzīga artēriju sienu uzbūvei, tikai vidējais apvalks maz attīstīts. Darba nobeigumā jāuzrāda zīmējumi.

45


Laboratorijas praktiskais darbs Nr.24Temats Galvenās organisma artērijas.

Darba uzdevums Iepazīties galvenās galvas, kakla, vidukļa un ekstremitāšu artērijas.




Galvas, kakla, vidukļa, ekstremitāšu asinsvadu preparāti, tabulas un shēmas.

Darba gaita

Galvenās kakla un galvas artērijas

Iepazīstoties ar artērijām, vispirms uzmeklē un apskata pleca – galvas artēriju stumbru, kas sākas no aortas loka. Pēc tam kad atzarojusies kreisā zematslēgas artērija, ribu – kakla artērija un dziļā kakla artērija, uz kaklu atiet miega artēriju stumbrs, kas atzaro labo un kreiso kopējo miega artēriju. Izpētot šo artēriju dalīšanos, var pārliecināties, ka no tām uz kakla orgāniem – traheju, barības vadu, balseni, siekalu dziedzeriem, rīkli, vairogdziedzeri, kakla muskulatūru atiet sīkas artērijas.

Atlanta apvidū no miega artēriju stumbra atiet iekšējā miega artērija. Tā apasiņo galvas smadzenes. Miega artēriju stumbra turpinājumu sauc par ārējo miega artēriju.

Minētās artērijas apskata preparātā, bet to sazarošanās shēmas iezīmē burtnīcā.

Vidukļa artērijas

Preparātos, modeļos vai mulāžas atrod aortas loku, nosaka tā formu un garumu. No aortas loka kraniāli atiet pleca – galvas artēriju stumbrs, bet kaudāli atiet krūšu aorta un vēdera aorta.

Pēc tam atrod visu lielo artēriju atdalīšanās vietas no centrālās aortas.

Ekstremitāšu artērijas

Priekšējās ekstremitātes preparāta vai mulāžas apskata mediālās puses artērijas: paduses artēriju, zemlāpstiņas artēriju. Uz palmārās (volārās) virsmas atrod pirkstu artērijas. Noskaidro, kurus muskuļus šīs artērijas apasiņo.

Pēc tam apskata pakaļējās ekstremitātes artērijas. Burtnīcās iezīmē galvenās ekstremitāšu artērijas.

Darba nobeigumā jāzina galveno artēriju latīniskie nosaukumi un to atrašanās vieta organismā.

46


Laboratorijas praktiskais darbs Nr.25Temats Asinsrites orgānu topogrāfija.

Darba uzdevums Noteikt dzīvnieku sirds, lielāko asinsvadu, virsējo limfmezglu un liesas atrašanās vietu.

Darba vieta Ferma.



Dzīvnieki (govs, zirgs)

Darba gaita

Izmantojot mācību stundās un laboratorijas praktiskajos pierakstos darbos iegūtās zināšanas par asinsrites un limfātiskās sistēmas atsevišķiem orgāniem, jāiepazīstas ar šo orgānu topogrāfiju.

Sirds

Sirds topogrāfiju nosaka perkutējot. Bez tam sirds atrašanās vietu var noteikt arī pēc tās darbības: dzīvnieka kreiso priekškāju nedaudz pavirza uz priekšu un roku piespiež cieši pie krūšu dobuma 3.- 4. Ribas apvidū 2- 3 cm virs kreisā elkoņa locītavas. Sirds sitieni sajūtami pret krūšu sienu (sirds grūdieni).

Asinsvadi

Apskata lielākās vēnas, kas atrodas tieši zem ādas.

1.Jugulārā vēna atrodas kakla labajā un kreisajā jugulārajā rievā. Aptaustot vēnu šajā apvidū, jūt asins pulsāciju. Ja kakla vidū vēnu aizspiež, tās daļa, kas atrodas tuvāk galvai, piepildās ar asinīm un vēna pietūkst.

2.Zemādas vēdera vēna (labi saskatāma govīm) stiepjas no tesmeņa pa vēdera apakšējo sienu kā līkumota aukla.

Limfmezgli

Klīniski izmeklēt var tikai virsējos limfmezglus, kas atrodas zem ādas.

Jāatrod dzīvniekam apakšžokļa, aizrīkles, virsējie kakla un virstesmeņa limfmezgli. Tos izmeklē palpējot. Pirkstus cieši pieliek vietai, kur atrodas limfmezgls, un virza sānis. Satausta limfmezglu – ieapaļu vai iegarenu, viegli pavirzāmu blīva konsistences veidojumu.

47


Liesa

Visu sugu lauksaimniecības un mājdzīvniekiem liesa atrodas kreisajā paribē, kaudolaterāli no kuņģa. Tās kraniālais gals pieskaras diafragmai, bet kaudālais – vērsts uz aizmuguri un sniedzas līdz 2. -3. pakaļējai ribai.

Liesai izšķir parietālo un viscerālo virsmu un malas. Krāsa var mainīties no violetas līdz sarkani brūnai, konsistence – pamīksta. Govij liesa ir iegareni ovāla, cūkai – gara un šaura, zirgam – sirpjveidīga, sunim – neregulāri trīsstūraina.

Darba nobeigumā jāzina sirds, lielāko asinsvadu, virsējo limfmezglu un liesas topogrāfija.

26. att. Liesa(parietālā virsma):

A- zirgam; B – govij; C – cūkai; pa labi - liesa mikroskopā; 1 – liesas asinsvadi; 2 – trabekulas; 3 – malpīgija ķermenītis; 4 – sarkanā pulpa; 5 – sazarotā artērija; 6 – vairošanās centrs; 7 – centrālā artērija.

48



Temats Dzimumorgānu un urīnorgānu histoloģiskā uzbūve.

Darba uzdevums Iepazīties ar nieru, sēklinieku un olnīcas histoloģisko uzbūvi un uzzīmēt to burtnīcā.




Mikroskops, nieru, sēklinieku un olnīcu histoloģiskie preparāti, tabulas shēmas.

Darba gaita

Nieru histoloģiskā uzbūve

Nieru šķērsgriezumu apskatot mikroskopa mazajā palielinājumā, skaidri redzama atšķirība starp garozas un serdes kārtu.

Garozas kārtā redzami apaļi veidojumi – nieru ķermenīši, no tiem sākas pirmās pakāpes līkumainie kanāliņi. Kanāliņu sienas ir pārklātas ar daudzkārtaino kubisko epitēliju.

Apskatot nieres serdes daļu, redzami ar vienkārtaino kubisko epitēliju izklāti taisnie savācējkanāliņi. Lielākā daļa savācējkanāliņu redzami preparāta šķērsgriezumā.

Sēklinieka histoloģiskā uzbūve

Preparātu apskatot mikroskopa mazajā palielinājumā, redzams šķiedrainais sēklinieka apvalks. No šķiedrainā apvalka atiet starpsienas. Dobumos starp starpsienām redzami līkumainie sēklas kanāliņi.

Sēklinieka piedēkļa šķērsgriezumā redzams, ka sēklinieka izvadkanāliņu un sēklinieka piedēkļa vada līmenis ir pilns spermiju.

Olnīcas histoloģiskā uzbūve

Apskatot olnīcas preparātu mikroskopa mazajā palielinājumā, redzama asinsvadu zona un garozas jeb folikulārā zona.

Asinsvadu zonu veido saistaudi, kuros sazarojas asinsvadi un nervi. Mazajā palielinājumā jāatrod nobriedis folikuls – grāfa pūslītis un jāizpēta tā uzbūve. Labi sagatavotā preparātā var redzēt olšūnu un vairākas folikulāro šūnu kārtas, kas izveido tā saucamo olšūnas uzkalniņu.

Preparātā arī ir jāatrod dzeltenais ķermenis. Tas ir dažādas formas lielu šūnu sakopojums. No ārpuses dzelteno ķermeni sedz saistaudu apvalks.


49


27. att. Olnīcas shematisks griezums:

1 – virsējais epitēlijs; 2 – parenhimatozā zona ar

folikuliem; 3 – asinsvadu zona; 4 – olnīcas tēne; 5 – asinsvadi; 6 – primārie folikuli; 7 – nobriedis

folikuls ar olšūnu.

50



Temats Urīnorgānu un dzimumorgānu uzbūve.

Darba uzdevums Iepazīt dažādu lauksaimniecības dzīvnieku urīnorgānu un dzimumorgānu uzbūves īpatnības.




Urīnorgānu un dzimumorgānu svaigi preparāti, skalpeļi, tabulas, mulāžas, shēmas.

Darba gaita

Nieru uzbūve

Apskatot preparātu, izpēta nieru ārējo uzbūvi. Atzīmē nieru formu, lielumu, krāsu un konsistenci. Uz mediālās malas, kas vērsta pret mugurkaulu, atrod padziļinājumu – nieres vārtus. Šeit redzamas nieru artērijas, nieru vēnas, nervi un urīnvads. Apskata ārējo fibrozo apvalku – tas ir balts. Aptaustot konstatē, ka nierēm ir blīva konsistence.

Kad niere apskatīta no ārpuses, to ar skalpeli pārgriež.

Apskata griezuma virsmu. Skaidri var saskatīt fibrozo apvalku, garozu un serdi, nieres bļodiņu un kārpiņas. Garoza griezuma vietā ir pelēka, serde – balta, robežzona izskatās kā tumša, plāna josliņa.

Konstatē atsevišķo nieres daļu biezumu un konsistenci. Apskata nieres bļodiņu. Nieres bļodiņa nieres vārtu apvidū stipri sašaurinās un pāriet urīnvadā. Govīm katra daiviņa izbeidzas ar konusveida kārpiņu, zem kuras atrodas nieres piltuve. No visām nieres piltuvēm urīns ieplūst urīnvadā, kas to novada urīnpūslī.

Urīnvada uzbūve

Urīnvadu iztausta ar pirkstiem un nosaka tā sienu biezumu. Griezuma vietu pavērš pret sevi un apskata urīnvada lūmenu, nosaka tā diametru. Pēc tabulām iepazīstas ar urīnvada topogrāfiju.

Urīnpūšļa un urīnkanāla uzbūve

Tukšs urīnpūslis preparātā ir dūres lielumā, tam ir bumbierveida forma. Atrod u apskata urīnpūšļa ķermeni, kaklu un virsotni. Pēc tabulām un moduļiem iepazīstas ar tā topogrāfiju.

No urīnpūšļa kaudāli iet vienāda biezuma blīvs urīnkanāls. Vīrišķiem dzīvniekiem uz urīnkanāla dorsālās virsmas ir labi izteikti papildu dzimumdziedzeri: pūslīšveida dziedzeri, priekšdziedzeris, sīpolveida dziedzeris.

51


Vīrišķie dzimumorgāni

Lai iepazītos ar sēklinieka uzbūvi, nepieciešams preparāts ar kopēju sēklinieka apvalku un ar visresnāko sēklvada auliņas daļu. Saņemot sēklinieku ar pinceti vai ar roku, vispirms to apskata. Nav grūti ievērot, ka sēklinieks atrodas plānā maisiņā – kopējā sēklinieka apvalkā, kas izveidojas saaugot fibrozajai un serozajai lapai. Šis apvalks ir ļoti izturīgs.

Zem sēklinieka īpašā apvalka redzams blīvs saistaudu šķiedrainais sēklinieku apvalks. Tas ir balts, asinskapilāru caurausts.

Nosaka sēklinieka formu, atrod tā virsmu, galus un malas.

Apskata sēklinieka piedēkli, tas ir izstieptas formas un cieši pieguļ pie sēklinieka visā garumā.

Sievišķie dzimumorgāni

Apskatot dzemdes ķermeni, pārliecinās, ka tas ir īss (3 -5 cm) un ļoti blīvs. Dzemdi pārgriež gareniski un izpēta tās sienas uzbūvi. Griezumā redzams, ka sienu veido gļotāda, muskuļapvalks un serozais apvalks.

Gļotādā un muskuļapvalkā sazarojas daudz asinsvadu un nervu. Negrūsnas dzemdes gļotāda ir gareniski sakrokota.

Uz ķēves dzemdes gļotādas ir kriptas, kurās iespiežas placenta augļa daļas (horiona) bārkstiņas. Govs dzemdes gļotādā redzami 80 -120 karunkuli, tie novietoti 4 rindās ragu garenvirzienā.

Negrūsnas dzemdes karunkuli ir rieksta lielumā. Grūsnības periodā karunkuli palielinās un sasniedz vistas olas lielumu. Uz karunkulu virsmas ir kriptas, kurās iespiežas placentas bārkstiņas jeb kotiledoni.

Pirms apskates maksts preparāts ir jāatbrīvo no apkārtējiem audiem. Iepazīstas ar maksts kaudālo daļu, kas izbeidzas ar kaunuma lūpām, kuras veido kaunuma spraugu. Nosaka kaunuma spraugas formu un lielumu. Uzmeklē kutekli (klitoru) un urīnkanāla atveri.

28. att. Teļa augļa segu saistība ar dzemdes gļotādu(shēma):

A–augļa segas; B– kotiledonu svienojums ar karunkulu; 1–amnijs; 2– kotiledoni; 3–kriptas (bedrītes) karunkulā.

Darba nobeigumā jāzina dažādu lauksaimniecības dzīvnieku urīnorgānu un dzimumorgānu uzbūves īpatnības un topogrāfija.

52


29. att. Nieres:

A – liellopiem; B – cūkām; C – zirgiem; 1 – nieres piramīda; 2 – nieres daiviņa; 3 – nieres garoza; 4 – robeža(artērija, vēna); 5 – nieres piltuvīte; 6 – urīnizdalītājvadi; 7 – nieres kārpiņa; 8 – piltuve; 9 – urīnvads; 10 – nieres bļodiņa; 11 – gala izaugumi; 12 –nieres vārti.

53


30. att. Dzimumorgāni:

A – govs; B – cūkas; 1 – kuteklis; 2 – kaunuma lūpas; 3 – maksts priekšiņas dziedzeri; 4 – maksts priekšiņa; 5 – urīnkanāla atvere; 6 – jaunavības kroka; 7 – maksts; 9 – dzemdes kala ārējā atvere; 10 – dzemdes kakls; 11 – dzemdes ķermenis; 13 – olnīca; 14 – olvads; 15 – dzemdes ragi; 16 – dzemdes platā saite.

54


Laboratorijas praktiskais darbs Nr.28Temats Iepazīšanās ar iekšējās sekrēcijas dziedzeru uzbūvi pēc

preparātiem un mulāžam.

Darba uzdevums Apskatīt vairogdziedzera, epitēlijķermenīšu un hipofīzes histoloģisko uzbūvi un uzzīmēt to burtnīcā.




Mikroskops, vairogdziedzera, epitēlijķermenīšu un hipofīzes histoģiskie preparāti, tabulas un shēmas.

Darba gaita

Vairogdziedzera histoloģiskā uzbūve

Apskatot preparātu mikroskopa mazajā palielinājumā, redzams, ka vairogdziedzeris ar saistaudu starpsienām sadalīts daiviņās. Starpsienās atrodas asinsvadi un nervi. Dziedzera ārējo kapsulu veido blīvie saistaudi. Daiviņu iekšējo virsmu izklāj vienkārtas kubiskais epitēlijs, kas izdala sekrētu. Apskatot vairogdziedzera preparātu mikroskopā, redzam, ka daiviņas pildītas ar vienveidīgu koloidālu masu – dziedzeru sekrētu, ko eozīns nokrāsojis rozā krāsā. Katru daiviņu ietver asins kapilāri.

Epitēlijķermenīšu histoloģiskā uzbūve

Epitēlijķermenīši ir ovāli vai ieapaļi, veidojumi, ko hematoksilīns nokrāsojis intensīvi violetus. Dziedzeraudi sastāv no atsevišķām sīku šūnu virknēm ar ļoti intensīvi nokrāsotiem kodoliem. Starp šūnu virknēm, redzami saistaudu starpslāņi, kuros ir daudz asinsvadu.

Hipofīzes histoloģiskā uzbūve

Apskatot hipofīzes preparātu mikroskopa mazajā palielinājumā, redzams, ka preparāta lielākā daļa – priekšējā daiva (adenohipofīze) ir intensīvi nokrāsojusies, bet mazākā daļa – pakaļējā daiva (neirohipofīze) ir bāla. Lielajā palielinājumā redzams, ka priekšējo daivu veido dažādas formas un lieluma šūnas. Vienas no tām ir nelielas, ieapaļas, ar mazu, intensīvi nokrāsojušos kodolu, arī to citoplazma ir rozā krāsā. Citas šūnas ir lielas, ar lieliem, ekscentriski novietotiem kodoliem un sārti violetu citoplazmu. Pakaļējo daivu veido neiroglija. Tajā var saskatīt nokrāsojušos pigmentus. Darba nobeigumā jāuzrāda zīmējumi.

55



Temats Smadzeņu un analizatoru histoloģiskā uzbūve.

Darba uzdevums Iepazīt galvas, muguras smadzeņu, analizatoru uzbūvi un uzzīmēt burtnīcās:

1. lielo pusložu garozas;2. muguras smadzeņu;3. acs tīklenes;4. kortija orgāna histoloģisko uzbūvi.




Smadzeņu un analizatoru histoloģiskie preparāti, tabulas, shēmas, grāmatas, mikroskops.

Darba gaita

Smadzeņu lielo pusložu garozas griezums

Mikroskopa mazajā palielinājumā preparātā redzama brūna smadzeņu pelēkā viela, kas atrodas perifērijā, un dzeltena smadzeņu baltā viela, kas ir centrā

Mikroskopa lielajā palielinājumā preparātā redzamas galvas smadzeņu garozas kārtas:

1) ārējā molekulārā kārta, kas sastāv no sīkgraudainas vielas,

2) piramīdšūnu kārtas, kas sastāv no izstiepta trīsstūra piramidālas formas nervu šūnām,

3) polimorfa šūnu kārta, kas sastāv no dažādas formas un lieluma nervu šūnām.

Smadzeņu baltā viela veidota no nervšķiedrām un balsta šūnām un preparātā izskatās kā graudaina, šķiedraina masa.

Muguras smadzeņu griezums

Mikroskopa mazajā palielinājumā preparātā redzama pelēkā un baltā smadzeņu viela. Pelēkā smadzeņu viela atrodas centrā, baltā – ārpusē. Pelēkajā vielā redzamas dažāda lieluma zvaigžņveida nervu šūnas, kuru vidū ir apaļš kodols. Šūnu citoplazmā atrodas dažāda veida un lieluma piciņas – tigroīdā viela jeb Nilsa ķermenīši. No nervu šūnu ķermeņiem atiet izaugumi.

56


31. att. Muguras smadzenes, to apvalki un spinālie nervi:

1 – muguras smadzenes; 2 – pelēkā viela; 3 – baltā viela; 4 – dorsālā saknīte ar spinālo gangliju; 5 – labais un kreisais simpātiskais stumbrs; 6 – baltais savienotājzars; 7 – simpātiskais vertebrālais ganglijs; 8 – skriemeļa ķermenis; 9 – smadzeņu mīkstais apvalks; 10 – smadzeņu tīklainais apvalks; 11 – smadzeņu cietais apvalks; 12 – mugurkaulāja kanāls; 13 – spinālie nervi; 14 – ventrālā saknīte; 15 – pelēkais svienotājzars.

Acs tīklene

Mikroskopa mazajā palielinājumā preparātā redzamas šādas tīklenes kārtas:

1. pigmentkārta,

2. nūjiņu kārta,

3. vālīšu kārta,

4. bipolāro neironu kārta,

5. genglionāro šūnu kārta,

6. redzes nerva šķiedras.

Kortija orgāns

Mikroskopa mazajā palielinājumā preparātā redzama:

1. auss gliemeža pamatmembrāna, uz kuras atrodas kortija orgāns,

2. kortija orgāna balsta šūnas,

3. kortija orgāna jušanas šūnas,

4. kortija orgāna membrāna.

Darba nobeigumā jāzina galvas, muguras smadzeņu un analizatoru uzbūve un jāuzrāda zīmējumi.

57



Temats Galvenie perifērie nervi.

Darba uzdevums Iepazīt galvenos priekšējās un pakaļējās ekstremitātes nervus, galvenos galvas un muguras smadzeņu nervus.




Galvas smadzeņu un muguras smadzeņu uzbūves tabulas un shēmas, mulāžas.

Darba gaita

Vispirms apskata un iegaumē 12 galvas smadzeņu nervu pārus. Apskata nervu sākumu un sazarošanās topogrāfiju intervējamos orgānos.

Tāpat apskata un iegaumē muguras smadzeņu nervus un ekstremitāšu galvenos nervus.

Perifērie nervi ekstremitātēs un ķermenī atrodas blakus asinsvadiem un veido asinsvadu – nervu kūļus.

Darba nobeigumā precīzi jāzina galveno perifēro nervu latviskie un latīniskie nosaukumi, to topogrāfija, jāiegaumē, kurus orgānus tie intervē.

58



Temats Acs un auss uzbūve.

Darba uzdevums Iemācītie acs un auss uzbūvi




Acs ābola un auss preparāti, modeļi, tabulas un shēmas, skalpeļi, pincetes, šķēres.

Darba gaita

Acs uzbūve

Pēc tabulām un shēmām iepazīstas ar acs ābola ārējo izskatu, formu un lielumu. Svaigā preparātā atrod radzeni un cīpsleni, varavīksneni un zīlīti. Atrod redzes nerva izbeigšanās vietu. Ar skalpeli un šķērēm radzeni pārgriež visapkārt pa tās savienošanās līniju ar cīpsleni. Kad radzene noņemta, no acs priekšējās kameras izplūst šķidrums. Tad pārgriež varavīksneni. Uzspiežot acs ābolam no sāniem pa caurumu, kas izveidojies acsābola priekšpusē, izkrīt lēca un stiklķermenis. Nosaka lēcas caurspīdīgumu, formu, elastīgumu, lēcas galos sameklē staraino (Cinna) saiti.

Pēc tam izvērš pārējos acsābolu apvalkus un apskata to iekšējo virsmu.

32. att. Acs uzbūve:

1 – dziedzeri un 2 – plakstiņa mala; 3 - skropsta; 4 – radzene; 5 – acs priekšējā kamera; 6 – zīlīte; 7 – varavīksnene; 8 – tīklenes varavīksnenes daļa; 9 – plakstiņa konjunktīva; 10 – acsābola konjunktīva; 11 – konjunktīvas maiss; 12 – pakaļējā acs kamera;13 – lēcas turētājsaite; 14 – lēcas kapsula un 15 – parenhīma; 16 – stiklveida ķermenis; 17 – gaismas jūtīgā daļa; 18 – plātnīte; 19 – redzes nerva apvalks; 20 – redzes nervs; 21 – tīklene; 22 – tīklenes pigmentkārta; 23 – dzīslene; 24 – cīpslene; 25 - tīklenes starenes daļa; 26 – starene.

59


Auss uzbūve

Vispirms tabulās un shēmās atrod visas dzirdes orgāna daļas: ārējo ausi, vidusausi un iekšējo ausi. Apskata auss ārējo eju piramīdas kaulā. Pārzāģētā piramīdas kaulā apskata vidusauss dobumu – bungdobumu un uzmeklē dzirdes kauliņus. Tad apskata iekšējo ausi ar labirintu un pusloka kanāliem.

Darba nobeigumā precīzi jāzina acs ābols un auss sastāvdaļas un to latīniskie nosaukumi.

33. att. Auss uzbūve: 1 – bungplēvīte; 2 – laktiņa; 3 – kāpslītis; 4 – spirālā šķautne; 5 – bungdobuma kāpnes; 6 – deniņu kauls; 7 – gliemezis; 8 – priekštelpas kāpnes; 9, 11 – plēvainie maisiņi; 10 – priekštelpas ūdensvads; 12, 13 – pusloka kanāli; 14 – priekštelpas lodziņš (ovālais lodziņš); 15 – āmuriņš; 16 – ārējā auss eja; 17 – dzirdes kanālās;

60



Temats Putna skelets un iekšējie orgāni.

Darba uzdevums Iepazīties ar vistas skeleta un iekšējo orgānu uzbūves īpatnībām.




Izliektie un taisnie skalpeļi, taisnās un zarnu grieznes, pincetes, vistas kautķermenis, vistas skelets.

Darba gaita

Vispirms apskata vistas kautķermeni. Apskata apspalvojumu, ādu un tās veidojumus: knābi, seksti, austiņas. Uzmeklē spalvu veidus: dūnspalvas (ļoti smalkas, pūkainas, atrodas tieši pie ādas), segspalvas (pārklāj visu ķermeni un nodrošina putniem noteiktu ārējo izskatu – kontūras), lidspalvas (garas spārnu spalvas ar resnu kātu un plašu vēdekli), stūrspalvas (astē). Noskaidro, cik pirkstu ir kājām. Jāievēro, ka kāju distālais gals nav apspalvots, bet pārklāts ar pārragotā epitēlija zvīņām.

Gailim uz pēdas distālā gala plantārās virsmas ir pieši. Apskata mutes dobumu, deguna dobuma atveres, knābi, austiņas, acis, ārējo auss eju.

Tad atver vēdera dobumu, izņem iekšējos orgānus un apskata. Raksturīgākās orgānu uzbūves īpatnības atzīmē burtnīcā. Apskata vistas skeletu, kurā izšķir tādas pašas daļas kā zīdītāju skeletā: vidukļa, galvas, priekšējo, un pakaļējo ekstremitāšu skeletu.

Raksturīgākās skeleta uzbūves īpatnības atzīmē burtnīcā.

Dara nobeigumā jāzina visas skeleta un orgānu uzbūves īpatnības.

61


34.att. Vistas iekšējie orgāni:

1- galvenie bronhi; 2-plaušas; 3-aklās zarnas; 4-olnīca; 5-nieres; 6-olvads; 7-kloāka; 8-taisnā zarna; 9-apzarnis; 10-tukšā zarna; 11-divpadsmitpirkstu zarna; 12-aizkuņģa dziedzeris; 13-muskuļkuņģis; 14-aknas; 15-liesa; 16-žultspūslis; 17-dziedzerkuņģis; 18-sirds; 19-guza; 20-traheja; 21-barības vads; 22-kraniālā balsene.

62



Temats Laboratorijas dzīvnieku skelets un iekšējie orgāni.

Darba uzdevums Iepazīties ar truša, žurkas skeleta un iekšējo orgānu uzbūves īpatnībām.




Izliektie un taisnie skalpeļi, taisnās un zarnu grieznes, pincetes, truša kautķermenis, truša skelets.

Darba gaita

Truša anatomijas īpatnības

Trusis pieder zīdītāju klasei, grauzēju kārtai. Evolūcijas procesā izveidojušās dažas īpatnības, kas trušus atšķir ne tikai no zīdītājiem, bet arī no grauzēju kārtas pārstāvjiem.

Truša skeletā iedala tādas pašas daļas kā citiem zīdītājiem – ass skelets (galvaskauss un mugurkaulājs) un perifērais skelets (ekstremitāšu skelets).

Mugurkaulāju veido skriemeļi : kakla, krūšu, jostas , krustu un astes daļa. Kakla daļā kā jau visiem zīdītājiem ir 7 kakla skriemeļi. Skriemeļu ķermeņi ir īsi, tāpēc arī kakls trusim ir īss, bet spēcīgs. Dabā trusis dzīvo dziļi alās un spēcīgais kakls palīdz rakt zemi.

Krūšu daļā ir 12 – 13 skriemeļi ar gariem mugurizaugumiem.

Jostas daļu veido 7 retāk 6 skriemeļi, to ķermeņi ir paši garākie mugurkaula skeletā. Tiem labi attīstīti šķērsizaugumi un pupveida izaugumi.

Krustu daļā ir 4 skriemeļi, kas saauguši kopā un veido krustu kaulu.

Astes daļu veido 15 – 16 skriemeļi. Tikai pirmajiem skriemeļiem ir visas tipiskās pazīmes, bet kaudāli paliek tikai skriemeļu ķermeņi cilindrisku kauliņu veidā.

Ribu skaits atbilst krūšu skriemeļu skaitam. No tām 7 ribu pāri ir īstās ribas, bet 5 pāri neīstās ribas. Pēdējās 3 neīstās ribas nav savienotas ar ribu skrimšļiem.

Krūšu kauls veido krūšu kurvja apakšējo sienu un agri saaug no 6 skriemeļiem. Tam ir trīsšķautņaina prizmatiska forma.

Mugurkaulājs veido trīs izliekumus: nedaudz izteiktu kala daļā, krasi izteiktu kakla – krūšu un krūšu – jostas daļā, kas veido arkveidīgu ķermeņa izliekumu.

Galvaskauss atgādina no sāniem saspiestu konusu, kura pamatu veido pakauša kauls, bet virsotne, kuru veido augšžoklis vērsta uz priekšu.

Priekšējās ekstremitātes skeletu viedo pleca joslas kauli un brīvās ekstremitātes kauli.

Pleca joslu trusim veido lāpstiņa un atslēgas kauls. Lāpstiņai labi izteikts karakoīda izaugums un pleca paugura (acromeon) izaugums, kas nav novērojams citiem dzīvniekiem. Brīvajā ekstremitātē kauli novietoti 3 posmos tāpat kā citiem dzīvniekiem.

Truša skeletu veido 212 kauli, kas ir apmēram 8% no truša dzīvmasas.

63


35. att. Truša skelets:

1 – deguna kauls, 2 – priekšzobu kauls, 3 – augšžoklis, 4 – apakšžoklis, 5 – vaiga kauls, 6 – pieres kauls, 7 – paura kauls, 8 – pakauša kauls, 9 – ārējās auss eja, 10 – epistrofejs, 11 – pirmais krūšu skriemelis, 12 – lāpstiņa, 13 – krūšu skriemeļi, 14 – ribas, 15 – krūšu kauls, 16 – šķēpveida izaugums, 17 – jostas skriemeļi, 18 – zarnkauls, 19 – kaunuma kauls, 20 – sēžas kauls, 21 – astes skriemeļi, 22 – ciskas kauls, 23 – ceļa kauls, 24 – ikru kauls, 25 – stilba kauls, 26 – papēža kauls, 27 – metatarsālie kauli, 28 – pirkstu kauli, 29 – pleca kauls, 30 – apakšpleca kauli, 31 karpālie kauli, 32 – metakarpālie kauli, 33 – pirkstu kauli.

36. att. Pleca joslas kauli: 1 – lāpstiņa, 2 – lāpstiņas skrimslis, 3 – virsšķautnes bedre, 4 – zemšķautnes bedre, 5 – lāpstiņas šķautne, 6 – kaudālais akromeona izaugums, 7 – akromeons, 8 – locītaviedobums, 9 – karakoīda izaugums, 10 – savinotājskrimslis, 11 – atslēgas kauls, 12 – prokarakoīds, 13 – kraniālais krūšu kaula posms, 14 – pirmās ribas skrimslis, 15 – krūšu kaula segments.

Darba nobeigumā jāzina truša skeleta un pleca joslas kaulu uzbūves īpatnības.

64


Laboratorijas praktiskais darbs Nr.34Temats Asins sarecēšanas process, defibrinētu asiņu iegūšana, asiņu

hemolīze.

Darba uzdevums 1) Novērot asiņu sarecēšanu, iegūt defibrinētas asinis.2) Novērot asiņu hemolīzi.




Asins ņemamās adatas un stobriņi, priekšmetstikliņi un pulksteņstikliņi, tievas stieplītes, joda tinktūra, vate, statīvs, stikla cilindri, stikla irbuļi.

Darba gaita

Asins sarecēšana

Dzīvniekam no jugulārās vēnas noņem asinis, iepilda tīros stobriņos (2/3 tilpuma) un novieto statīvā. No asins ņemamās adatas paņem pilienu asiņu un uzliek uz priekšmetstikliņa, kas iepriekš attaukots un pārklāts ar parafīna kārtiņu, lai piliens neizplūstu. Asiņu ņemšanas momentu atzīmē pēc pulksteņa. Pēc pusminūtes asins pilienā no vienas malas līdz centram ievada stieplīti un to izvelk. Stieplīti mazgā un žāvē, pēc katrām 10 sekundēm procedūru atkārto. Tā rīkojas tik ilgi, līdz stieplīti izvelkot no asinīm, parādās pirmais fibrīna pavediens.

Momentu, kad parādās pirmie fibrīna pavedieni uzskata par asins sarecēšanas sākumu. Piliena pārvēršanos blīvā asins receklī, kas paliek nekustīgs, priekšmetstikliņu noliecot par 90o, skaita par asins sarecēšanas beigām.

Tajā pašā laikā, kad asinis sarec uz priekšmetstikliņa, tās sarec arī stobriņā, kur izveidojas biezs, želejai līdzīga masa, kas neiztek no stobriņa.

Recekli , kas izveidojies stobriņā, izkrata uz pulksteņstikliņa un izspaida ar lāpstiņu. Iegūst fibrīna pavedienu piciņas un šķidro asins daļu – serumu.

Defibrinētu asiņu iegūšana

Govij no jugulārās vēnas cilindrā noņem 15 – 20 ml asiņu.

Asinis maisot ar stikla irbuli 10 -15 minūtes, izveidojas balts fibrīna receklis. Fibrīna recekli izņem un iegūst defibrinētas asinis, kas zaudējuša spēju sarecēt. Asinis iespējams defibrinēt arī tad, ja tās skalina kolbā kopā ar stikla lodītēm.

Asiņu hemolīze

O s mot i skā hemo l ī ze

Vienā mēģenē ielej 5 ml fizioloģiskā šķīduma, otrā mēģenē – tādu pašu destilēta ūdens daudzumu. Katrā mēģenē pielej pa 0,5 ml defibrinētu asiņu un apmaisa ar stikla irbuli.

Fizioloģiskajā šķīdumā eritrocītu hemolīze nenotiek, destilētajā ūdenī eritrocīti uzbriest un sabrūk.

Asinis kļūst caurspīdīgas – lakveida.

65


Ķ īm is kā hemo l ī ze

Četrās numurētās mēģenēs ielej pa 5 ml fizioloģiskā šķīduma. Pirmajā mēģenē pielej 1ml hloroforma, otrajā – 1 ml HCL šķīduma, trešajā – 1 ml ožamā spirta, ceturtā ir kontrolmēģene.

Visās mēģenēs pielej vēl pa 0,5 ml defibrinētu asiņu, mēģenes labi saskalina un ievieto uz 1 stundu statīvā.

Kaut visās mēģenēs šķīdumi ir izotoniski, pirmajās trijās mēģenēs, kurās pielēja ķīmiskas vielas, noritēja pilnīga hemolīze. Otrajā mēģenē hemoglobīns, kas hemolīzes rezultātā atbrīvojies, savienojas ar hloru un veido hemīnu.

Ceturtajā mēģenē eritrocīti neizmainās.

Darba nobeigumā jāprot izskaidrot asins sarecēšanas procesu, jāzina, kādas vielas aizkavē, kādas – veicina asins sarecēšanu un kādos gadījumos notiek osmotiskā, kādos – ķīmiskā hemolīze.

66


Laboratorijas praktiskais darbs Nr.35Temats Sirdsdarbības un asinsrites fizioloģija.

Darba uzdevums 1) Sirds toņu auskultācija.2) Sirds grūdiena iztaustīšana.

Darba vieta Normālās anatomijas un fizioloģijas laboratorija, ferma.



Fonendoskopi, stetoskopi, mazie dzīvnieki – suns, kaķis, lielie dzīvnieki - zirgs vai govs

Darba gaita

Sirds toņu auskultācija

Sirdi izklausa (auskultē) krūškurvja kreisajā pusē ar ausi, stetoskopu, bet visbiežāk - ar fonendoskopu. Auskultējot dzirdami divi sirds toņi – pirmais jeb sistoliskais un otrais jeb diastoliskais sirds tonis.

Sistoliskais tonis ir stiepts, zems un dobjš, atgādina skaņu „bū – ū”. Diastoliskais tonis ir augsts un aprauts, atgādina skaņu „dup”. Pauze starp abiem toņiem ir īsāka nekā pauze starp otro un nākamo pirmo toni.

Pirmo sirds toni rada kambaru kontrakcija, atrioventrikulāro vārstuļu aizvēršanās un to cīpslaino stīgu vibrācija, un tas rodas kambaru sistoles sākumā. Otro toni rada aortas un plaušu artēriju stumbra pusmēnessveida vārstuļu aizvēršanās un vibrācija, kas rodas diastoles sākumā.

Sirds grūdiens

Sistoles laikā mainās sirds forma (no elipsveida līdz apaļai), apjoms un stāvoklis krūškurvī. Šo pārmaiņu dēļ kambara sieniņu spriegums pieaug un sirds piesitas krūškurvja sienai. Šo sitienu apzīmē par sirds grūdienu ( ictus cordis ).

Sirds grūdienu labi var sataustīt visiem mājdzīvniekiem krūškurvja kreisajā pusē. Sunim to var redzēt. Sirds sānu grūdiens ir labi izteikts zirgam.

Sirds grūdienu reģistrē ar speciālu aparātu – kardiogrāfu, iegūstot sirds grūdiena līkni, ko sauc par kardiogrammu.

Kardiogrāfs sastāv no metāla kapsulas , kas pārvilkta ar plānu gumijas membrānu, kura savienota ar Mareja kapsulu. Kapsulas sviras gals pieraksta sirds grūdiena līkni.

Darba nobeigumā jāzina kā auskultē sirds toņus un jāprot sataustīt sirds grūdienu.

67


Laboratorijas praktiskais darbs Nr.36Temats Pulsa izmeklēšana un asinsspiediena noteikšana.

Darba uzdevums 1) Noteikt artēriju un vēnu pulsu mājdzīvniekiem.2) Izmērīt asinsspiedienu.




Fonendoskopi, stetoskopi, mazie dzīvnieki – suns, kaķis, lielie dzīvnieki - zirgs vai govs, manometrs.

Darba gaita

Artēriju pulss

Veterinārajā praksē galvenā nozīme ir artēriju pulsa izmeklēšanai.

Zirgiem pulsu nosaka uz ārējās žokļu artērijas, kas viegli sataustāma uz apakšžokļa iekšējās virsmas, asinsvadu ieroba tuvumā. Var apsekot arī virsējo deniņu artēriju.

Govīm pulsu izmeklē uz sejas artērijas, kas iet gar ārējā gremošanas muskuļa apakšējo malu, var izmeklēt arī uz astes artērijas.

Sīkiem dzīvniekiem pulsu visbiežāk izmeklē uz kraniālās gūžu artērijas.

Jāiemācās ātri atrast pulsa izmeklēšanas vietu. Pulsam nosaka:

• pulsa spēcīgumu,

• pulsa ritmu,

• artērijas sieniņas spraigumu,

• artērijas pildījumu.

Pulsu palpē, uzliekot uz artērijas divus pirkstu galus un uzmanīgi saspiežot asinsvadu.

Vēnu pulss

Vēnu pulsu parasti nosaka uz ārējās jugulārās vēnas. Normāli novērojams negatīvs vēnu pulss. Tas rodas, kad priekškambaru saraušanās laikā pārtraucas asiņu aizplūšana no jugulārās vēnas uz labo sirds priekškambari, uz brīdi sastājas jugulārajā vēnā un rada vēnu sieniņu svārstības. Negatīvais vēnu pulss sakrīt ar kambaru diastoli, tas novērojams pirms sirds grūdiena.

Kad saspiež ārējo jugulāro vēnu kakla vidusdaļā, vēnas kraniālā daļa piepildās ar asinīm, piebriest.

Dažu sirds slimību gadījumos, it īpaši, ja traucēta trīsviru vārstuļu darbība un labais kambaris izsviež asinis ne tikai plaušu artērijā, bet arī labajā priekškambarī un tālāk dobajās vēnās, novērojams pozitīvais vēnu pulss.

Raksturīgi, ka pozitīvais vēnu pulss sakrīt ar kambaru sistoli, ar sirds grūdienu un tuvākās artērijas pulsu.

Saspiežot ārējo jugulāro vēnu kakla vidusdaļā, pulsācija novērojama sirdij tuvākajā vēnas posmā.

68


Asinsspiediena noteikšana

Manometrs pievienots manšetei, ar kuru saspiež izmeklējamo artēriju. Lieliem dzīvniekiem manšeti uzliek uz astes artērijas (uz astes saknes), maziem – uz ciskas vai pleca artērijas. Ar gumijas baloniņu, kuru trīszaru caurule savieno gan ar manšeti, gan ar manometru, manšetē iesūknē gaisu un reģistrē spiedienu, kas nepieciešams, lai artērijas perifērajā daļā pārtrauktos pulsācija. Pēc tam lēni samazina spiedienu manšetē, līdz ar to arī manometrā, un reģistrē minimālo spiedienu, pie kura vēl tikko manāma pulsācija artērijā.

Spiedienu, kas ierosina pirmās svārstības, uzskata par m aks imā l o . Pakāpeniski samazinot spiedienu manšetē (izlaižot no tās gaisu), manometra rādītāja svārstības, kas sākumā arvien pieaug, kļūst vājākas, tikko manāmas.

Minimālais spiediens, kas rada tikko manāmas svārstības manometrā, ir m in im ā la i s asinsspiediens.

Darba nobeigumā jāzina pulsa sitienu skaits 1 minūtē visiem lauksaimniecības dzīvniekiem. Jāzina, kā veidojas vēnu pulss, uz ko norāda paaugstināts vai pazemināts asinsspiediens, no kādiem faktoriem atkarīgs asinsspiediens.

69


Laboratorijas praktiskais darbs Nr.37Temats Elpošanas kustību skaits, tips un ritms. Plaušu auskultācija.

Plaušu perkusija.

Darba uzdevums 1) Noteikt elpošanas kustību skaitu, tipu un ritmu dzīvniekiem.2) Iemācīties auskultēt un perkutēt plaušas dzīvniekiem.




Fonendoskopi, stetoskopi, plesimetri, āmuriņi, mazie dzīvnieki – suns, kaķis, lielie dzīvnieki - zirgs vai govs.

Darba gaita

Elpošanas kustību skaita noteikšana

Ir vairākas elpošanas kustību skaita noteikšanas metodes. No tām visvienkāršākā ir klīniskā metode – pēc krūšu kurvja vai vēdera sienu kustībām saskaita elpošanas kustības minūtē. Veseliem dzīvniekiem miera stāvoklī krūšu kurvja un vēdera sienas elpošanas kustības ir ļoti vāji izteiktas, dažreiz tās nemaz nav iespējams saskaitīt.

Tāpēc elpošanas biežumu ērtāk noteikt pēc deguna spārnu kustībām (zirgiem) vai pēc izelpojamā gaisa strūklas, kas labi saredzama aukstā laikā.

Siltā laikā gaisa strūklu var viegli sajust ar roku, pieliekot delnas virspusi pie dzīvnieka nāsīm.

Ja šī metode nedod rezultātus, elpošanas kustību skaitu nosaka, auskultējot pēc elpošanas trokšņiem, kas labi dzirdami trahejā vai krūšu kurvī. Elpošanas trokšņus var izklausīt ar fonendoskopu, stetoskopu vai tiešu auskultāciju.

Elpošanas tipa un ritma noteikšana

Mājdzīvniekiem ir jauktais – kostoabdominālais elpošanas tips. Par to var pārliecināties, novērojot dzīvniekiem krūšu kurvja vēdera sienu kustības.

Elpošanas ritms ir ļoti nozīmīgs elpošanas procesa rādītājs. Ieelpa noris ātrākā tempā nekā izelpa. Laika attiecība starp ieelpu un izelpu zirgam ir 1,0:1,8; govij – 1,0:1,8; cūkai – 1,1:1,0

Plaušu auskultācija

Mājdzīvniekiem plaušu auskultācija var būt netieša ( ar fonendoskopu vai stetoskopu) un tieša.

Izklausot vesela dzīvnieka plaušas, dzirdamas mīkstas, sūcošas, stieptas skaņas, kas atgādina burta „f” mīksto izrunu. Šīs skaņas rada gaisa pāreja no bronhiolām alveolās un alveolu izplešanās. Tie ir vezikulārie trokšņi.

Izklausot trahejas apakšējo daļu, dzirdami stipri un asi trokšņi, kas atgādina „h” izrunu. Tie rodas balsenē aiz balss spraugas ( rima glottidis ) gaisa turbulentas kustības rezultātā. Tie ir bronhiālie trokšņi.

70


Plaušu perkusija

Krūšu kurvi perkutē, lai noteiktu plaušu kaudālo robežu un plaušu stāvokli.

Maziem dzīvniekiem plaušas perkutē ar pirkstiem ( digitālā perkusija ), bet govīm un zirgiem – ar īpašiem instrumentiem (perkusijas āmuriņiem un plesimetru ).

Ar labās rokas saliekta pirksta galu klaudzina pa kreisās rokas pirkstiem, kas cieši pielikti pētāmajai vietai. Var perkutēt arī tikai ar vienu roku, izdarot ar pirkstiem vieglus vaistiprus sitienus pa dzīvnieka krūšu sienu. Instrumentāli perkutē ar perkusijas āmuriņu un plesimetru. Pa plesimetru, kas cieši pielikts krūšu sienai ribstarpā, divas reizes uzsit ar perkusijas āmuriņa gumijas uzgali. Pēc tam plesimetru pārvieto citā vietā un atkal pa to klauvē ar āmuriņu.

Perkutējot plaušu apvidu veselam dzīvniekam, dzirdama ilgstoša, zema skaņa raksturīga ar gaisu piepildītai telpai, un to sauc par atimpānisku skaņu.

37. att. Plaušu ka udoven t r ā l ā s robežas noteikšana govij:

1 – gūžu paugura līmenis

2 – gūžu locītavas līmenis

3 – pleca locītavas līmenis

38. att. Plaušu ka udoven t r ā l ā s robežas zirgam:


2 – sēdes paugura līmenis


71


39. att. Plaušu ka udoven t r ā l ā s robežās noteikšana sunim:


2 – sēdes paugura līmenis


Dzīvnieka ķermeni horizontāli sadala iedomātos līmeņos un plaušu kaudoventrālo robežu nosaka pēc perkusijas skaņas izmaiņām.

Darba nobeigumā jāzina elpošanas kustību skaits 1 minūtē, elpošanas kustību tips un plaušu kaudoventrālā robeža govīm, zirgiem, suņiem.

72


Laboratorijas praktiskais darbs Nr.38Temats Gremošanas sulas un to fermenti.

Darba uzdevums Iemācīties gremošanas sulu fermentu iedarbību.



Materiāli un piederumi Mācību grāmatas, tabulas , shēmas

Darba gaita

Gremošana un uzsūkšanās

Par gremošanu sauc fizioloģisku procesu, kurā uzņemtās barības vielas no sarežģītiem ķīmiskiem savienojumiem pārvēršas vienkāršās vielās, kas uzsūcas organismā.

Gremošanas dziedzeri izdala sekrētus, kas samitrina barību un ar saviem fermentiem veicina olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu ķīmisku pārvēršanos.

Siekalu dziedzeri izdala – siekalas, kuņģa dziedzeri – kuņģa sulu un gļotas, aizkuņģa dziedzeris – aizkuņģa dziedzera sulu, aknas izdala žulti un zarnu dziedzeri – zarnu sulu.

F e r m en t i ir bioloģiskie katalizatori, kas paātrina barības bioloģisko pārveidošanu. Tā kā fermentiem piemīt olbaltumvielu raksturs, tie nepārtraukti noārdās, bet to vietā ķermeņa šūnas sintezē jaunus fermentus.

Fermentu aktivitāte atkarīga no temperatūras, vides reakcijas, dažu jonu klātbūtnes un no daudziem citiem faktoriem. Fermenti visaktīvākie ir 38...40oC temperatūrā. Daži fermenti kļūst neaktīvi vai pat noārdās skābju ietekmē, turpretim citi – sārmu iedarbības rezultātā.

Raksturīga fermentu īpatnība ir to izteiktais specifiskums: ietekmēdams vienu ķīmisko reakciju, ferments nespēj paātrināt citas reakcijas.

Pēc darbības veida fermentus iedala amilolītiskos fermentos – amilāzēs, kas sašķeļ ogļhidrātus, proteolītiskos fermentos – proteāzēs, kas sašķeļ olbaltumvielas, un lipolītiskos fermentos jeb lipāzēs, kas sašķeļ taukus.

Dzīvnieki no apkārtējās vides kā barību uzņem komplicētus organiskos savienojumus – olbaltumvielas, ogļhidrātus, taukus. Šīs vielas organisms nepārmainītā veidā nespēj uzsūkt, jo to struktūra atšķiras no organisma audu struktūras. Tikai ūdens un minerālsāļi nepārmainījušies pāriet no gremošanas trakta asinīs un limfā.

Par uzsūkšanos gremošanas traktā sauc vielu iekļūšanu asinīs vai limfā caur gļotādas bioloģiskajām membrānām. Visintensīvāk barības vielas uzsūcas tukšajā un gūžu zarnā caur zarnu bārkstiņām.

O lba l tum v ie l a s uzsūcas aminoskābju veidā, daļēji arī polipeptīdu veidā.O g ļh i d r ā t i uzsūcas monosaharīdu veidā, galvenokārt glikozes, galaktozes,

fruktozes un mannozes veidā. T auk i uzsūcas glicerīna un taukskābju veidā. Tauku uzsūkšanās bez

iepriekšējas sadalīšanas ir iespējama tiki tad, ja tauki ir labi emulģēti un veido tauku lodītes, kuru diametrs ir mazāks par 0,5 µm.

73


Fermentu nozīme gremošanā. 2. tabula

Gremošanas sula Fermenti Fermentu darbība Citas vielas

gremošanas sulāSiekalas Amilāze

Maltāze

Cieti sašķeļ līdz maltozei

Pārvērš maltozi glikozē

Mucīns – palīdz veidot kumosuLizocīms – baktericīda viela

Kuņģa sula Pepsīns

Himozīns

Lipāze

Želatināze

Daļēji sašķeļ olbaltumvielas līdz polipeptīdiemPārvērš piena olbaltumvielu kazeīnu, veido recekli (teļiem)Sadala taukus glicerīnā un taukskābēsSašķeļ želatīnu

Sālsskābe –aktivizē pepsinogēna pārvēršanos aktīvajā pepsīnā Gļotas – aizsargā glotādu

Aizkuņģa dziedzera sula

Tripsīns

Himotripsīns

Amilāze

Lipāze

Sadala olbaltumvielas līdz peptīdiem un aminoskābēm

Sadala olbaltumvielas līdz peptīdiem un aminoskābēm Sašķeļ cieti un glikogēnu līdz maltozei

Sadala taukus glicerīnā un taukskābēs

Žults Emulģē taukus un aktivizē lipāzi

Zarnu sula Peptidāzes

AmilāzeLipāzeMaltāzeLaktāze

Enterokināze un sārmainā fosfatāze

Sašķeļ peptīdus līdz aminoskābēm

Pārvērš disaharīdus monosaharīdos

Nodrošina ogļhidrātu fosforilēšanas procesu

Darba nobeigumā jāzina gremošanas sulu sastāvs un fermentu iedarbība.

74



Temats Kuņģa sulas fermentu īpašību noteikšana.

Darba uzdevums Novērot kuņģa sulas pepsīna spējas sašķelt olbaltumvielas tikai skābā vidē.


Darba ilgums 2 mācību stundas.

Materiāli un piederumi Kuņģa sula, fibrīns un statīvs ar mēģenēm, ūdensvanna, 10 % kodīgā sārma šķīdums, lakmusa papīrs.

Darba gaita

Izmanto mākslīgu kuņģa sulu. Kuņģa sulas pepsīna spēja sašķelt olbaltumvielas sevišķi labi izpaužas, ja ar to iedarbojas uz asiņu fibrīnu.

Fibrīnu pagatavo šādi. No govs jugulārās vēnas paņem asinis stikla trauciņā un tūlīt tās 5 – 10 minūtes maisa ar stikla irbuli. Fibrīns (asiņu olbaltumvielas) pārslu vai šķiedru veidā nosēžas uz irbuļa.

Fibrīnu uzglabā noslēgtā burkā, kas piepildīta ar glicerīna un ūdens (1 : 1) maisījumu. Pirms lietošanas fibrīnu rūpīgi noskalo tekošā ūdenī.

Ņem trīs numurētas mēģenes: pirmajā un otrajā mēģenē izvieto pa dažiem tieviem fibrīna pavedieniem, trešajā ielej 2 – 3 ml cietes klīstera. Pirmajā un trešajā mēģenē līdz pusei ielej kuņģa sulu, otrajā – tikpat daudz ūdens.

Visas mēģenes ievieto ūdensvannā. Kuņģa sulā fibrīna pavedieni pēc 20 – 30 minūtēm izzūd (pirmajā mēģenē), bet ūdenī (otrajā mēģenē) neizmainās, cietes klīsteris nepārmainās (trešajā mēģenē).

Kuņģa sulā ir arī sālsskābe. To var pārbaudīt ar zilo lakmusa papīru, kas skābā vidē kļūst sarkans. Pēc kuņģa sulas reakcijas pārbaudes veic šādu izmēģinājumu.

Divās mēģenēs ievieto vienādus fibrīna daudzumus. Vienā no mēģenēm ielej kuņģa sulu, otrajā – kuņģa sulu, kas iepriekš neitralizēta, piepilinot tai dažus pilienus 10 % NaOH šķīduma.

Mēģenes ievieto ūdensvannā. Pēc 25 – 30 minūtēm var pārliecināties, ka pepsīns sašķeļ olbaltumvielas tikai skābā vidē.

Darba nobeigumā jāzina kuņģa sulas sastāvs, kā arī kas ir fibrīns un kā to iegūst.

75


Laboratorijas praktiskais darbs Nr.40Temats Kuņģa – zarnu motoriskā funkcija.

Darba uzdevums Izklausīt un izpētīt kuņģa – zarnu trakta motorisko darbību govīm un zirgiem.

Darba vieta Ferma vai veterinārā klīnika.


Materiāli un piederumi Fonendoskopi, stetoskopi, zirgi, govis.

Darba gaita

Zirgam ar fonendoskopu un tieši auskultējot izklausa:

1) tievo zarnu motoriku (kreisajā vēdera sienas rajonā dzirdamas skaņas, kas atgādina tekoša šķidruma skalošanos),

2) resno zarnu motoriku (labajā vēdera sienas rajonā dzirdamas dobjas skaņas),

3) kuņģa topogrāfiju – kreisajā pusē no 13. līdz 16. ribai.

Govij izklausa un izpēta:

1) spurekļa motoriku (kreisajā pusē tukšumu rajonā spureklis ritmiski kontrahējas 3 – 5 reizes 2 minūtēs),

2) acekņa, grāmatnieka un glumenieka topogrāfiju,

3) tievo zarnu motoriku – vēdera sienas labajā rajonā.

Auskultāciju laikā dzīvnieku fiksē. Izklausot vēdera sienas kreiso pusi, jāpagriežas ar seju uz dzīvnieka kaudālo pusi un kreisā roka jāuzliek uz dzīvnieka muguras.

Auskultējot vēdera sienas labo pusi, izklausītāja ķermeņa stāvoklis atbilstoši izmainās.

Darba nobeigumā jāraksturo gremošanas orgānu motoriskā darbība un jāzina gremošanas orgānu topogrāfija zirgiem un govīm.

76


Laboratorijas praktiskais darbs Nr.41 Temats Lauksaimniecības dzīvnieku ķermeņa temperatūra.

Darba uzdevums Izmērīt ķermeņa temperatūru dažādiem lauksaimniecības dzīvniekiem.

Darba vieta Ferma vai veterinārā klīnika.


Materiāli un piederumi Termometrs, vazelīns, dezinficējošs šķīdums, vate, ūdens, dzīvnieki.

Darba gaita

Dažādās ķermeņa vietās temperatūra ir atšķirīga. Tas atkarīgs no orgāna novietojuma un tā asinsapgādes. Visaugstākā temperatūra ir aknās, viszemākā – plaušās. Stipri nevienāda ir arī ādas apvidu temperatūra. Tādējādi izšķir ķermeņa virspuses (ādas) temperatūru un ķermeņa temperatūru.

Lauksaimniecības dzīvniekiem ķermeņa temperatūru mēra taisnajā zarnā. Normāli lauksaimniecības dzīvniekiem ir šāda ķermeņa temperatūra:

govīm

zirgiem

aitām

kazām

cūkām

Dzīvnieku fiksē. Termometra dzīvsudraba stabiņu nokrata līdz 34 – 35o

iedaļai, termometru noslauka ar dezinficējošu šķīdumu, ieziež ar vazelīnu. Vieglām, rotējošām kustībām termometru ievada taisnajā zarnā. Ar termometra turētāju termometru nostiprina pie astes saknes apmatojuma. Pēc 10 – 15 minūtēm termometru lēnām izņem no taisnās zarnas, noslauka ar vates tamponiņu un nolasa temperatūru. Pēc tam termometru nomazgā ar ūdeni.

Darba nobeigumā jāzina ķermeņa temperatūra dažādu sugu lauksaimniecības dzīvniekiem.

77


Laboratorijas praktiskais darbs Nr.42Temats Urīna fizikāli ķīmisko īpašību noteikšana.

Darba uzdevums Noteikt dažādu sugu mājdzīvniekiem urīna fizikāli ķīmiskās īpašības.


Darba ilgums 2 x 45 minūtes.

Materiāli un piederumi Dažādu sugu mājdzīvnieku urīns, stobriņi, lakmusa papīrs.

Darba gaita.

Urīna izskats, krāsa, smaka.

Urīna izskatu, krāsu un smaku nosaka organoleptiski. Visu sugu lauksaimniecības dzīvniekiem, izņemot zirgus, urīns tūlīt pēc izvadīšanas ir dzidrs, ūdeņains.

Zirgiem urīns ir duļķains sakarā ar kalcija hidrogēnkarbonāta (Ca(HCO3)2) piemaisījumu un staipīgs, jo satur mucīnu.

Urīns ir iedzeltens, ar dažādu nokrāsu (dzelteni zaļš, oranži dzeltens, iedzelteni sarkans, gaiši dzeltens, salmu dzeltens u.c.).

Zirgu urīnam ir specifiska staļļa smaka, govs urīnam – amonjaka smaka, suņa urīnam – ķiploku smaka.

Urīna reakcija.

Zālēdājiem dzīvniekiem urīna reakcija normāli ir sārmaina vai neitrāla, gaļēdājiem dzīvniekiem – skāba.

Urīna reakcija stipri atkarīga no barības veida. Intensīvi izbarojot koncentrātus, pat zālēdājiem urīna reakcija kļūst skāba. Gaļēdājiem urīns kļūst neitrāls vai sārmains, ja tiem dod ogļhidrātu barību.

Urīna reakciju var noteikt ar lakmusa papīru. Ja urīns skābs, urīnā iemērktais sarkanais lakmusa papīrs krāsu nemaina, bet zilais lakmusa papīrs kļūst sarkans.

Ja urīns ir sārmains, urīnā iemērktais sarkanais lakmusa papīrs kļūst zils, bet zilais lakmusa papīrs krāsu nemaina.

Darba nobeigumā jāzina vesela dzīvnieka urīna fizikāli ķīmiskās īpašības.

78


Laboratorijas praktiskais darbs Nr.43Temats Spermas novērošana mikroskopā. Olšūnas uzbūve.

Darba uzdevums 1) Noteikt spermas biezumu, spermiju kustības ātrumu, spermiju formu.

2) Iepazīt dzimumšūnu uzbūvi un uzzīmēt burtnīcā.



Materiāli un piederumi Sperma, pipetes, priekšmetstikliņi, segstikliņi, destilēts ūdens, mikroskops, olnīcas histoloģiskie preparāti, shēmas, mācību grāmatas.

Darba gaita

Spermas novērošana mikroskopā.

Vispirms izpēta spermas fizikālās un ķīmiskās īpašības: krāsu, konsistenci, smaku, reakciju (ar lakmusa papīru) un pēc tam mikroskopā.

Uz tīra sausa priekšmetstikla ar stikla irbuli vai pipeti uzliek lielu spermas pilienu un pārsedz ar segstiklu tā, lai zem segstikla nebūtu gaisa pūslīšu. Spermai vienmērīgā slānī jāaizņem visa telpa zem segstikla. Priekšmetstiklu novieto uz mikroskopa priekšmetgaldiņa un apskata mikroskopa lielajā palielinājumā. Spermijam izšķir galviņu, kakliņu, ķermeni un astīti. Ar astītes palīdzību spermiji pārvietojas. Pēc biezuma var būt bieza sperma (mikroskopa redzes laukā nav spraugu, ko nav aizņēmuši spermiji), vidēji bieza sperma (spraugas starp atsevišķiem spermijiem nepārsniedz viena spermija garumu) un reta sperma (ja starp atsevišķiem spermijiem redzamas spraugas, kas lielākas par spermiju garumu).

Olšūnas uzbūve.

Apskatot olnīcas griezumu mikroskopā, olšūnā var saskatīt labi izteiktus apvalkus, kodolu un citoplazmu. Izšķir:

1) iekšējo jeb dzelteno apvalku,

2) caurspīdīgo apvalku,

3) ārējo apvalku jeb staraino vainagu.

Darba nobeigumā jāuzrāda zīmējumi un jāzina dzimumšūnu uzbūve.

79


Laboratorijas praktiskais darbs Nr.44Temats Centrālās nervu sistēmas fizioloģija.

Darba uzdevums 1) Uzzīmēt refleksa loka shēmu.

2) Novērot refleksus dzīvniekiem.



Materiāli un piederumi Tabulas, shēmas, mācību grāmatas, dzīvnieki.

Darba gaita

Refleksi, refleksa loks.

CNS darbības pamatā ir reflekss. Par refleksu sauc organisma atbildes reakciju uz kairinājumu, kas notiek ar CNS līdzdalību.

Reflekss var notikt tāpēc, ka uzbudinājums veic noteiktu ceļu – refleksa loku. Jebkurš reflekss sākas ar receptora kairinājumu. Ir daudz receptoru, kuri dažādo kairinātāju enerģiju pārvērš uzbudinājuma enerģijā. Nervu impulss no receptora pa centrtieces nervu šķiedrām dodas uz aferento neirocītu. Tad pa starpneirocītiem impulss nonāk līdz centrbēdzes (motorajiem) neirocītiem un dodas uz efektoru (muskuli vai dziedzeri). Uzbudinātais muskulis kontrahējas, dziedzeris izdala sekrētu. Tādējādi refleksa loks sastāv no 5 komponentiem: 1) receptoriem, 2) jušanas jeb aferentā neirocīta, 3) starpneirocīta, 4) eferentā neirocīta, 5) efektora.

Refleksu novērošana.

Lai dzīvniekam novērotu ceļgala refleksu, noguldītam zirgam vai govij (bet labāk mazam dzīvniekam) ar perkusijas āmuriņu uzsit pa ceļa locītavas taisnajām saitēm. Pēc uzsitiena dzīvnieka pakaļējās ekstremitātes distālā daļa izraujas uz priekšu. Visvieglāk šo refleksu nodemonstrēt sēdošam cilvēkam ar sakrustotām kājām.

Plakstiņu mirkšķināšanas reflekss parādās, pieskaroties ar pirksta galu dzīvnieka radzenei.

Skausta refleksu vislabāk novērot govij. Lai to izdarītu, ādu virs skausta strauji saņem ar abām rokām. Govs momentāni ieliec muguru. Šo refleksu izmanto, lai diagnosticētu svešķermeņa izduršanos caur kuņģa sienu govij.

Lai nodemonstrētu kavējuma iestāšanos pēc augšlūpas žņauga uzlikšanas, jāiedur ekstremitātes ādā ar adatu pirms un pēc žņauga uzlikšanas. Pirms žņauga uzlikšanas zirgs strauji atrauj kāju, bet pēc žņauga uzlikšanas var iedurt ādā un dzīvnieks to nejūt. Par to liecina kājas neatraušana. Līdzīgi var pārbaudīt arī deguna stangu uzlikšanas efektu govīm.

Darba nobeigumā jāuzrāda zīmējumi un jāprot izskaidrot refleksa loka darbība un kavēšana.

80


Patstāvīgais darbsL/s dzīvnieku anatomijā un fizioloģijā

Tēma „Gremošanas process”Mērķis Patstāvīgi apgūt gremošanas fizioloģijas tēmu no grāmatas.Uzdevums 1. Izlasīt mācību grāmatā tēmu “Gremošana”.

2. Izveidot konspektu kladē atbildot uz sekojošiem jautājumiem.Darba laiks 8 stundas.Darba gaita Lasot mācību materiālu izveidot konspektu pēc sekojoša plāna:

1. Jēdziens par gremošanu.2. Gremošanas orgānu pamatfunkcijas.3. Barības apstrādes veidi gremošanas traktā.4. Fermentu nozīme gremošanā.5. Gremošana mutes dobumā:

5.1. Barības uzņemšana.5.2. Siekalu atdalīšanās.5.3. Siekalu sastāvs, īpašības.5.4. Siekalu sekrēcijas īpašības.5.5. Siekalu sekrēcijas regulācija.5.6. Rīšana.

6. Gremošana kuņģī:6.1 Kuņģa sulas sastāvs, īpašības.6.2. Kuņģa sulas sekrēcija.6.3. Kuņģa motorika.6.4. Barības pāreja no kuņģa divpadsmitpirkstu zarnā.6.5.Gremošana zirga kuņģī.6.6. Gremošana cūkas kuņģī.6.7. Gremošana atgremotāju kuņģī.

7. Gremošanas īpatnības jaundzīvniekiem.8. Gremošana tievajā zarnā.:

8.1. Gremošanas dziedzeri un to izdalītās sulas.8.2. Tievās zarnas kustības.

9. Gremošana resnajā zarnā.10. Izkārnījumu veidošanās.11. Defekācija.12. Gremošana putniem.

Darba novērtējums: Apjoms, darba izpildes laiks, atbildes uz kontroljautājumiem.Izmantojamā literatūra: Z. Brūveris, S. Baumane, Lauksaimniecības dzīvnieku

morfoloģija un fizioloģija. – R.: Zvaigzne, 1987., 312. – 341. lpp.Kontroljautājumi:

1. Kādā veidā organisms uzņem barības vielas no apkārtējās vides?2. Kādās sastāvdaļās sašķeļas barības vielas gremošanas traktā?3. Cik daudz siekalu diennaktī (litri) izdalās zirgiem, atgremotājiem, cūkām?4. Kura no barības vielām netiek sašķelta zirga kuņģī?5. Cik ilgi barība uzturas cūkas kuņģī?6. Kādas gaistošās taukskābes veidojas atgremotāju priekškuņģī?7. Nosaukt tievo zarnu kustību veidus?8. Kādas šūnas izdala gļotas resno zarnu gļotādā?9. No kā atkarīgs izkārnījumu daudzums?10. Kas ir defekācija?

81


Patstāvīgais darbs“L/s dzīvnieku anatomijā un fizioloģijā”

Temats “Vairošanās”

1. Kas ir fizioloģiskā dzimumgatavība, kad tā iestājas dzīvniekiem?2. Kas ir saimnieciskā vaislas gatavība, kad tā iestājas dzīvniekiem?

I Vīriešu kārtas dzīvnieku dzimumorgānu fizioloģija

1. Kas ir spermioģenēze, kur tā notiek?2. Kādi apstākļi nodrošina spermatozoīdu veidošanos un saglabāšanos.3. Kādas daļas izšķir spermatozoīdam?4. Kas ietekmē spermatozoīdu dzīvotspēju?5. No kā sastāv sperma?6. Kas ir ejakulāts, kāds ir tā apjoms dzīvniekiem?7. Kādas ir papildu dzimumdziedzeru funkcijas?8. Kāda ir atsevišķo spermija daļu nozīme?

II Sieviešu kārtas dzīvnieku dzimumorgānu fizioloģija

1. Kas ir ovoģenēze, kur tā notiek?2. Cik daudz folikulu nogatavojas dažādiem dzīvniekiem?3. Kas notiek ovulācijas laikā?4. Kad veidojas dzeltenais ķermenis, kad uzsūcas?5. Kas ir dzimumcikls, tā ilgums dzīvniekiem?6. Kā iedala mātītes dzimumciklu l/s dzīvniekiem?7. Kāds ir meklēšanās ilgums govīm, ķēvei, cūkai?8. Kādas izmaiņas notiek mātītes dzimumorgānos meklēšanās laikā?9. Cik stundas pēc meklēšanās sākuma aplecina govis, aitas, cūkas?10. Kāpēc izdevīgi izmantot mākslīgo apsēklošanu?11. Kur notiek apaugļošanās, kad zigota nonāk dzemdē?12. Kas ir grūsnība, embrionālās attīstības periodi?13. Kāda nozīme augļa attīstībā ir placentai?14. Grūsnības ilgums (dienās) dažādiem dzīvniekiem?15. Kas ir mekonijs, kad tas izdalās?16. Kādas pazīmes liecina par dzemdību tuvošanos?17. Kādi ir dzemdību periodi, to ilgums?

Izmantojamā literatūra: Brūveris Z., Baumane S. Lauksaimniecības dzīvnieku morfoloģija un fizioloģija. – R.: Zvaigzne, 1987. 386. – 399. Lpp.

82



Temats “Vitamīni”

Mērķis Patstāvīgi apgūt tēmu “Vitamīni”.Tēma Vitamīnu iedalījums un nozīme organismā.Uzdevums

1. Izstudēt mācību literatūru.2. Konspektēt mācību grāmatā 357. – 363. lpp.3. Ierakstīt konspektu kladē atbildes uz jautājumiem.

Darba laiks 4 stundas.Darba apjoms 2 – 4 lapas konspektu kladē.Darba gaita

Sistematizēt apgūstamo mācību vielu, ierakstot tabulā:

Vitamīnu avoti un fizioloģiskā nozīme organismā3. tabula

Nosaukums Vitamīnu avoti barībāFizioloģiskā nozīme

organismāVitamīnu trūkuma izraisītās slimības

A vitamīnsretinols

pienā, olās, zivju eļļā,augos – karotīna veidā:

• burkāni• āboliņš• lucerna• zaļbarība

šūnu augšanai, ādas, gļotādas stāvoklis

vistas aklums,ālavība govīm

Atbildēt uz sekojošiem jautājumiem:1. Kas ir avitaminoze?2. Kas ir poliavitaminoze?3. Kas ir hipovitaminoze?4. Kuri dzīvnieki paši sintezē vitamīnus organismā?5. Kā iedala vitamīnus?

Izmantojamā literatūra:1. Z. Brūveris, S. Baumane, Lauksaimniecības dzīvnieku morfoloģija un

fizioloģija. – R.: Zvaigzne, 1987., 357. – 363. lpp.

Darba novērtējums:Ieskaites veidā vērtē noformējumu, darba izpildes laiku, apjomu un atbildes uz

jautājumiem.

83



Tēma „Vielmaiņa un enerģijas maiņa”

Mērķis Patstāvīgi apgūt ūdens, minerālvielu un enerģijas maiņas nozīmi. Uzdevums 1. Izlasīt mācību grāmatā tēmu “Vielmaiņa”.

2. Izveidot konspektu kladē atbildot uz sekojošiem jautājumiem.Darba laiks 8 stundas.Darba gaita Lasot mācību materiālu izveidot konspektu pēc sekojoša plāna:

I Ūdens maiņa

1. Ūdens nozīme dzīvības norisēs.2. Kāda ir ūdens vajadzība dzīvniekiem.3. Kuri orgāni un audi ķermenī satur visvairāk ūdens?4. Kā ūdens izdalās no organisma.5. Kas ietekmē ūdens maiņu?

II Minerālvielu maiņa

1. Kāpēc nepieciešamas minerālvielas organismā?2. Kādas minerālvielas pieder pie makroelementiem.3. Atsevišķo makroelementu nozīme dzīvības procesos.4. Kas pieder pie mikroelementiem?5. Kādas slimības rodas, ja pietrūkst minerālvielu?6. Minerālvielu maiņas regulācija.

III Enerģijas maiņa

1. Kā pārvēršas barības vielu enerģija organismā?2. Kas ir pamatmaiņa un produktīvā maiņa?3. Kāpēc dzīvniekiem ir pastāvīga ķermeņa temperatūra?4. Kur ir siltuma rašanās vieta organismā?5. Kā organisms atdod siltumu.6. Termoregulācijas īpatnības dažādiem dzīvniekiem.

Izmantojamā literatūra:1. Z. Brūveris, S. Baumane, Lauksaimniecības dzīvnieku morfoloģija un

fizioloģija. – R.: Zvaigzne, 1987., 351. – 368. lpp.

Darba novērtējums:Ieskaites veidā vērtē noformējumu, darba izpildes laiku, apjomu un atbildes uz

jautājumiem.

84


Izmantotā literatūraBrūveris Z., S. Baumane. Lauksaimniecības dzīvnieku morfoloģija un

fizioloģija. Izdevn. „Zvaigzne” , Rīga, 1987, 500 lpp.Brūveris Z. Mājdzīvnieku speciālā histoloģija. Izdevn. „Zvaigzne”, Rīga,

1993, 270 lpp.Ozoliņš P. Lauksaimniecības dzīvnieku anatomija. Izdevn. „Zvaigzne”, Rīga,

1975, 394 lpp.Kļaviņa A. Lauksaimniecības dzīvnieku anatomija un fizioloģija.

Laboratorijas praktisko darbu apraksti. Rīga, 1984, 87 lpp.Акаевский А. И. Анатомия домашних животныхю «Колос», Москва,

1968, с. 608Азимов Г. И. и др. Анатомия и физиология сельскохозяйственных

животных. М., «Колос», 1978, с. 415Interneta adrese http://priede.bf.lu.lv/grozs/dzīvnieku_fizioloģija

85

http://priede.bf.lu.lv/grozs/dz?vnieku_fiziolo?ija

LAUKSAIMNIECĪBAS DZĪVNIEKU ANATOMIJA UN … darbi/VETERINARMEDICINA/Anat_att.pdfBebrenes...

Documents

Transcript of LAUKSAIMNIECĪBAS DZĪVNIEKU ANATOMIJA UN … darbi/VETERINARMEDICINA/Anat_att.pdfBebrenes...