Intervija ar kapteiniRenāru Magoni

Mūsu absolventu stāsti

Žanis Peiners kā LU lepnumsEiropas čempionātā

LU Basketbola līgas 12. sezona

Jaunās LU karsējmeitenes

Valsts izlašu trenerisArtūrs Visockis-Rubenis

Komandas kapteinis: Renārs Magone

www.bk.lu.lv Nr. 1 / 10. 01. 2016

L a t v i j a s U n i v e r s i t ā t e s

Par un ap mumsB A S K E T B O L S

2

Viena no galvenajām Latvijas Universitātes (LU) basketbola sistēmas vērtībām ir profesionāls darbs. Basketbola sfērā tas primāri asociējas ar spēlētāju, trene-ru un personāla ieguldīto darbu treniņu zālē un ģērbtuvēs, taču LU gadījumā īpaša vērība tiek pievērsta arī aktivitātēm ārpus laukumā, tostarp realizējot da-žāda veida sabiedrisko attiecību un mārketinga aktivitātes. Ar katru gadu latiņa tiek celta, īstenojot aizvien jaunas idejas un cenšoties dažādu sfēru lietās būt soli priekšā pārējiem.

Ideja par informatīvu žurnālu nav unikāla, vēl jo vairāk, tas nav jaunums LBL līmenī, taču šis ir laiks, kad par plašo LU basketbola sistēmu un visiem tajā no-

tiekošajiem procesiem vēlamies runāt vēl skaļāk. Jau tas vien, ka sevi saucam par veselu basketbola sistē-mu, liek noprast, ka esam attīstījuši daudz vairāk par vienu vīriešu un sieviešu basketbola komandu. Mūsu pamatā ir arī simpātisku karsējmeiteņu kolektīvs, profesionāli treneri, dažāda līmeņa un motivācijas pilnas citas basketbola komandas, un, galu galā, lai viss varētu funkcionēt un attīstīties, par to rūpējas kā entuzi-astisks personāls, tā sevi pierādīt gribošs brīvprātīgo palīgu kopums, kur lielākajai daļai BK LU ir kļuvis jau par daļu ikdienas un pat vairāk.

Ar šā žurnāla palīdzību vēlamies sniegt nelielu ieskatu mūsu ikdienā un radīt ikvienā vēlmi pievienoties tam entuziastiskajam pulciņam, kas BK LU sauc par “savu ģimeni’’. Nav runa par aktīvu līdzdarbošanos ik-dienas procesu risināšanā – arī sitot plaukstas un domās atbalstot Latvijas Universitātes sportistus, ikviens saņems siltas pateicības.

Kārlis Dārznieks, BK Latvijas Universitāte mārketinga un sabiedrisko attiecību speciālists

4

5

10

12

16

20

24

26

28

30

34

36

Saturs

Latvijas Basketbola savienībaLBS ģenerālsekretārs Edgars Šneps par LU

Intervija ar kapteini Renāru MagoniPar kāpumiem un kritumiem karjerā, ikdienu un nonākšanu līdz LU

Treneris Artūrs Visockis-RubenisPar darbu un atbildību, trenējot U16 un sieviešu izlasi

Intervija ar Lieni StalidzāniPar sporta un studiju apvienošanu, kā arī basketbola lomu savā dzīvē

Mūsu absolventu stāstiJa ne basketbolists, tad ar labi apmaksātu darbu

Karsējmeiteņu komandaAr jaunām dalībniecēm ceļā uz jaunām virsotnēm

Žanis PeinersLU rekordists Eiropas čempionātā basketbolā

Pārdaugava/LUStarp favorītiem LBL2

Leifheit/LUIespēja nepamest basketbola laukumu

Treneris pret treneriVienādi jautājumi, atšķirīgas atbildes

LUBLIespēja pārbaudīt savus spēkus basketbola laukumā jau 12. sezonu

Sarauj, LU, sarauj!Uzticamākie LU līdzjutēji aicina pievienoties savam pulkam

4

Latvijas Basketbola savienības uzruna

LBS

Jau kopš Latvijas basketbola pirmsākumiem Latvijas Universitātes studenti bijuši aktīvi basketbola dzīves dalībnieki. Prieks, ka tradīci-jas tiek turpinātas un jau sesto sezonu valsts lielākā augstskola ir pār-stāvēta Latvijas basketbola augstākajās līgās gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē.

Basketbola komanda “Latvijas Universitāte” ar savām vispusīgajām aktivitātēm efektīgi apliecina, ka basketbola pievilcība nav mērāma ti-kai gūtajos punktos un izcīnītajās uzvarās.

Jaunajiem basketbolistiem tiek nodrošināta iespēja ar atvieglotiem finansiālajiem noteikumiem iegūt kvalitatīvu izglītību, vienlaikus attīstot sportiskās prasmes. Oriģinālās mārketinga idejas un konsekventais darbs, audzinot komandai lojālus līdzjutējus, nosaka to, ka Latvijas Universitāte ir svarīga dimensija mūsu basketbola saimniecībā.

5

Labsirdīgs, komunikabls, mērķtiecīgs, neatlaidīgs – tieši tāds ir mūsu Latvijas Universitātesvīriešu komandas kapteinis Renārs Magone. Viņaprāt, vārds kapteinis jau ir tikai tāds vārds. Principā uz laukuma visi ir kapteiņi - katrs ar savu spēles stilu kaut ko dod komandai.Viņš ir motivētājs un iedvesma pats sev.

Ar aizrautību, emocijām un neviltotu prieku viņš šajā intervijā stāsta par basketbolakarjeras sākumu, savu ikdienu, kāpumiem un kritumiem, kā arī nonākšanu līdz Latvijas Universitātei.

Pastāsti savu ceļu, kā iepazinies ar basketbola bumbu.Cik atceros, nebija nekas traks. Tā laikam bija 2.klase. 1.klasē es gāju vieglatlētikā un biju tur vienīgais no

čaļiem, jo pārējie, ja nemaldos, 13 zēni, gāja basketbolā. Tā to vienu gadu atšķīros no visiem pārējiem. Pēc tam viens draugs paaicināja uz basketbolu, un nu tā jau 17 gadus esmu tajā iekšā. No tiem trīspadsmit esmu arī vienīgais, kas tik ilgi noturējies.

Kas bija galvenais motivētājs, lai centīgi un regulāri apmeklētu treniņus un basketbols kļūtu par    sirds-lietu?

Varētu teikt, ka tas b ija brīvais laiks. Tā kā neko nedarīju un sports bija ļoti tuva lieta, tā bija iespēja pava-dīt laiku ar draugiem lieliskā gaisotnē. Gribējās vienmēr dzīvē būt pirmajam un pierādīt, ka es varu spēlēt basketbolu, lai arī sākumā biju diezgan pašvaks. Es pat netiku komandā, mani nosvieda pie divus gadus jaunākiem spēlētājiem, taču laika gaitā gribējās jau atkal sevi pierādīt, kas arī izdevās, un tā es nonācu līdz profesionālajai līgai.

Atceries savu pirmo treniņu un kas tev bija mugurā?Pirmo treniņu es atceros, bet - kas man bija mugurā?! To es nevaru atcerēties, bet gan jau, ka sporta tērps…

Pirmajā treniņā man nebija pašam savas bumbas, kamēr visiem citiem bija. Treneris man to piešķīra. Pirmajā treniņā nemaz nespēlējām basketbolu, bet gan bija brīvās cīņas - divi kāpj uz āža un gāž viens otru zemē. Biju par visiem fiziski spēcīgāks un uzvarēju. Tad visi uz mani tā forši paskatījās.

Autors: Annija Apine

Renārs Magone:“Gribējās vienmēr dzīvē būt pirmajam

un pierādīt, ka es varu spēlēt basketbolu.”

Lielā intervija

6

Vai atceries savu pirmo spēli? Kādas bija sajūtas dodoties laukumā?Biji nobijies vai tieši pretēji – gatavs cīnīties?

Savu pirmo spēli gan neatceros – pārāk sen.

Vai tev ir bijis vai arī vēl tagad ir kāds cilvēks (varbūt tie-ši basketbolists) no kā iedvesmojies, iegūsti pārliecību, ka viss izdosies?

Es parasti pats sevi iedvesmoju, ka varu vēl labāk. Protams, ir daži faktori, kas to neatļauj, un ne vienmēr tas izdodas. Tad noskatos kādu foršu multfilmu un visas pozitīvās emocijas ir atkal atpakaļ. Motivāciju rodu pats sevī un mazos bērnos. Ļoti uzjautrina mazi bērni, kas dzīvē grib ko sasniegt. Ja apkārt skraida tādi mazi “pipariņi”, tad tu saproti, ka neesi centies tikai sev, bet savai nākotnei un bērniem, kuriem vari būt kā paraugs.

Ogrē jauniešu līmenī augstu attīstīts ir arī futbols. Vai neesi domājis par citu sporta veidu?

Par futbolu Ogrē es gandrīz vispār neko nezinu, bet mani mēģināja dabūt uz handbolu. Es biju gara auguma, un vaja-dzēja spēcīgu čali. Tad gribēja pierunāt uz airēšanu, bet bas-ketbols tomēr bija sirdij tuvāka lieta, un nemaz nedomāju neko mainīt.

Atskatoties tagad uz Basketbola skolā “Ogre” pavadīto lai-ku, kam būtu vērts teikt vislielāko paldies par tavu attīstī-bu?

Protams, manam trenerim Pēterim Ozoliņam, jo viņš man lielā mērā aizstāja tēvu un bija liels paraugs dzīvē, motivējot un vienmēr dzenot uz priekšu ne tikai caur labo, bet arī negatīvo, stimulējot mani, kas parādās manā dzīvē arī tagad. Kā arī manam kolektīvam, kas mani piln-veidoja un padarīja labāku, jo tieši viņi gadu gaitā palīdzēja sasniegt to, ko es varu un daru tagad.

Ilgus gadus esi pavadījis Liepājā. Kā tur nonāci, un vai tieši tos var uzskatīt par taviem pirmajiem soļiem lielajā basketbolā?

Es sāku spēlēt basketbolu VEF Rīga sistēmā - VEF Junioru komandā, kur nospēlēju pusgadu pēc traumas. Tad es lauzu līgumu ar šo komandu un priekšā nāca pasaules U-19 čempionāts. Pēc tā cerēju, ka dabūšu kādu foršu līgumu, bet atkal dabūju traumu un pusgadu izlaidu. Pēc tam mans draugs Arnolds Helmanis, kas spēlē Liepājā, ar treneri Agri Galvanovski bija runājuši, ka komandā vajag garo spēlētāju. Arnolds trenerim paziņoja, ka esmu jauns un foršs čalis, taču pašlaik bez darba, un ir iespēja mani paņemt komandā. Tajā brīdi noteikti biju gatavs pievienoties Liepājas Lauvām. Nospēlēju divarpus sezonas un pievienojos Latvijas Universitātei.

Saki godīgi - kad pirmo reizi Liepājas Lauvu sastāvā izgāji laukumā pret LU, vai nodomāji ko nicinošu par studentu komandu?

Tajā sezonā LU komanda nebija diez ko sliktāka par Liepājas Lauvām, jo togad mēs ar viņiem cīnījāmies par trešo vietu – bronzas godalgām. Mēs tomēr vinnējām LU, bet noteikti nedomāju nekā nicinoša. Tur bija tādi spēlētāji kā Žanis Peiners un Kristaps Dārgais, par kuriem neko sliktu nevarēju domāt - tie bija kā paraugi. Tieši Dārgais bija manas basketbola skolas audzēknis, un mēs vienmēr esam bijuši draugi.

Visiem zināms, ka esi ļoti komunikabls un labsirdīgs cilvēks. Tev vairāk draugu ir Ogrē vai Liepājā? Nezinu, vai esmu baigi komunikabls, bet, ja kāds ar mani uzsāk sarunu, tad noteikti piebiedrojos un veidoju

foršas attiecības, mēģinu nevienu, tā teikt, “neuzmest”. Nemaz nemāku nodalīt, kur man ir vairāk draugu. Tomēr tāds lielāks kodols ar draugiem laikam ir izveidojies Liepājā. Tur ir ļoti daudz tādu kā sirdsdraugu, kuri man palīdzēja iejusties lielajā basketbolā, un mēs vēl joprojām kontaktējamies. Viņi man ir kā brāļi. Taču pārsvarā visi, ar kuriem esmu pārrunājis dažādas situācijas, pasmējies, pakomunicējis, man ir labi draugi.

7

Par ko ir visspilgtākās atmiņas no Liepājas laikiem? Varbūt kaut kā no tā pietrūkst?Laikam jau tie ir mani draugi. Tagad esam izmētāti pa visiem Latvijas stūriem, piemēram, Kristaps Miglinieks

spēlē Jēkabpilī, Arnolds Helmanis – Liepājā, Artis Ate – Ventspilī, Ingus Jakovičs – VEF Rīga. Mēs bijām tāds foršs kolektīvs, viens pie otra gājām taisīt vakariņas, spēlējām boulingu. Radās tāda kopīga saikne, kā tagad diemžēl pietrūkst. Bet man ļoti patīk arī pati pilsēta. Liepāju es jau uzskatu par savu pilsētu un noteikti tur dzīvē atgriezīšos vai pat dzīvošu.

Iespējams, lielākā daļa pat nenojauš, kā profesionālis vienā brīdī maina prioritātes un pievienojas stu-dentu komandai. Kas tavā gadījumā lika pieņemt tādu lēmumu?

Protams, mani gadi, kā arī tas, ka sāka klibot veselība. Zinu, ka dzīvē ilgi nenovilkšu ar to basketbolu un vajag arī izglītību. Biju tik dziļi sirdī basketbolā, bet vajag arī izglītību, lai vispār kaut ko tālāk varētu sasniegt. Nezinu, cik lielā mērā CV palīdz vārds bakalaurs, bet tas dod lielu pieredzi. Tālākā dzīve ir atkarīga no taviem draugiem, iepazītiem cilvēkiem. Spēlējot LU vai Liepājas Lauvās, īsti jau nekas nemainījās. Spēlēju tajā pašā līgā, pret tām pašām komandām, tikai papildus vēl varu apgūt savu profesiju, kas noteikti ir ļoti svarīgi.

Un, protams, tradicionālais jautājums - kādēļ tieši Latvijas Universitāte?Latvijas Universitāte piedāvā šādu iespēju spēlēt augstākajā līgā un studēt - to visu var apvienot. Tomēr,

spēlējot profesionālajā līgā, uz tevi neviens neskatīsies kā uz studentu. Ir jābūt apmeklētiem visiem treni-ņiem, nekādu atlaižu nebūs. Līdz ar to skola paliks tādā kā piektajā plānā, jo viss būs pakārtots tikai un vienīgi basketbolam.

Vai pats aptuveni zini, cik daudz spēļu esi aizvadījis tieši LU komandā?Apmēram pusotra sezona, bet spēļu skaitu nezinu gan. Pagājušajā sezonā īpaši daudz nebija - varbūt kādas

18 - un šogad ir kādas 13 spēles.

Kā nākas, ka studijas uzsāki LU PPMF psiholoģijas studiju programmā, bet nu jau esi 2. kursā kā topošais sporta skolotājs?

Studijas īstenībā uzsāku daudzās vietās. Sāku Liepājā par sporta skolotāju, to pametu. Tad turpat mēģināju iestāties biznesa organizācijas vadībā, bet to man arī nācās pamest. Un tad pagājušajā gadā iestājos psiho-loģijas studiju programmā, bet man pietika ar vienu dienu, lai saprastu, ka tas nebūs domāts man. Ja es to mācītos, man neatliktu laika basketbolam. Tad es sazvanījos ar kluba direktoru, ka mācības turpināšu sporta skolotāja programmā. Tās divas izvēles pa vidu laikam bija tādas muļķošanās, ko es gribēju pamēģināt, bet nesanāca. Tomēr vienmēr jāpamēģina, lai izlemtu, kas tev ir piemērotākais. Un beigu beigās nonācu pie, manuprāt, piemērotākā.

8

LU basketbolistu vidū populārākā ir Ekonomikas un vadības fakultāte. Tas tevi nesaista? Ekonomika, vadība un kultūra – tas ir domāts citiem, tāpat arī politika un viss pārējais. Es esmu radošs

cilvēks, man vairāk vajag praksi un darbošanos, lai varu sevi pierādīt un pilnveidoties. Sēdēt, rakstīt, kārtot papīrus – tas laikam vairāk piemērots meitenēm.

Cik grūti vai viegli bija, uzsākot studijas, rast koncentrēšanos 90 minūšu lekcijām? Grūti, jo es vēl joprojām neesmu spējis rast koncentrēšanos tām 90 minūtēm. Skolas apmeklējums man ir

tāds diezgan pašvaks un blāvs. Principā es vairāk koncentrējos basketbolam, ģimenei un savām lietām, tikai tad ir skola. Pagaidām sanāk to apvienot, tomēr ir grūti. Ja vēl ir rīta treniņš un pēc tam mācības, tad jau pēc pirmajām desmit lekcijas minūtēm ir zudušas jebkādas koncentrēšanās spējas un gribas gulēt. Ja es būtu pedagogs, tad noteikti nevarētu novadīt 90 minūšu lekciju, lai mācītu bērnus un studentus.

Ne visi zina, ka esi jau ar vienu profesionālo izglītību kabatā. Pa kuru laiku to esi paspējis? To es paspēju pēc 9.klases, iestājoties Ogres Valsts tehnikumā, tagad jau Ogres Tehnikumā, kur apguvu

būvizstrādājumu galdnieka profesiju. Tur nomācījos četrus gadus. Nebija nekas grūts, taču ļoti interesanti, jo tas ir praktisks un radošs darbs. Man ļoti patīk darboties ar koku. Vasarā taisu visādas lietiņas, remontus mājās, piepalīdzu visur, kur nepieciešams. Tā man ir kā relaksācija - atpūta un hobijs kopā.

Tu esi viens no retajiem, kurš pilnīgi objektīvi var salīdzināt profesionāļa un studenta basketbolista ikdie-nu. Kurš no dzīves ceļiem ir grūtāks un kurš sniedz lielāku gandarījumu?

Kādreiz, pirms sāku studēt, likās, ka profesionāls basketbols ir kaut kas nenormāli kruts. Taču tajā pašā laikā baigā rutīna – ej, paēd, uzspēlē, guli – un tā visu laiku. Kalendārs sakārtots tā, ka gandrīz nekas nemainās, un tā visu sezonu. Tev iestājas rutīna, viss ir apnicis, un tas likās nenormāli grūti.

Tad atnācu uz Latvijas Universitāti. Trenējos tikpat daudz kā profesionāļi, paralēli vēl eju uz skolu. Ja vēl skolā uzdod 16 mājasdarbus, kas jāizpilda, tad vispār nevar atrast laiku, lai to visu izdarītu. Tad tu sēdi un domā, ka uz to lekciju neiešu, labāk izpildīšu mājasdarbu. No rīta treniņi, tad skola, vakarā atkal treniņi. Ka-mēr nonāku mājās (nedzīvoju Rīgā, bet Ķegumā), tikmēr jau ir gandrīz nakts.

Pārsvarā jau ir tā, ka neeju uz skolu, bet eju uz treniņiem.

Vai kāds cits basketbolists ir prasījis tev padomu par pievienošanos studentu komandai?Īsti jau nē. Prasījis padomus ir tikai mūsu jaunais spēlētājs Artūrs Grīnbergs. Viņš jautāja, kā te viss notiek,

ko sagaidīt no komandas. Atbildēju, ka viss ir savienojams - gan treniņi, gan skola. Tikai, protams, jāpierod pie tā ritma.

Jau otrajā gadā esi iecelts kapteiņa amatā. Vai šāds gods tev ir pirmoreiz? Jā, šāds gods man ir pirmoreiz. Es īsti nemāku teikt, vai tā ir baigā loma. Kapteinis jau ir tikai tāds vārds.

Principā uz laukuma mēs visi esam kapteiņi, katrs ar savu spēles stilu kaut ko dod komandai.Kāda ir kapteiņa nasta? Kas ir tavi galvenie pienākumi? Pirmais esi zālē un pēdējais no tās izej?Viennozīmīgi - komanda ir jāuzmundrina, jārisina ikdienas jautājumi, jārunā ar treneri, jārisina problēmas.

Tā ir kā tāda forša sarunāšanās komandas labā.Bieži vien pirmais esmu zālē un arī kā pēdējais palieku ģērbtuvē, bet tas varbūt ir tāpēc, ka man autobuss

vai vilciens nekursē pietiekami bieži uz Rīgu vai mājām.

Futbolā, florbolā kapteiņiem ir apsēji uz rokas, hokejā uz krekla “C” burts - kā lai līdzjutēji basketbolā atpazīst komandas kapteini?

Spēles protokolā. Bet visi jau pārsvarā zina, kas ir komandas kapteinis. Izsaukšanas laikā arī piesaka kapteini, sekretariāts ar to ir iepazīstināts, kā arī tas parādās online statistiskā.

Kā lai uzmundrina komandu spēlēs, kad pašam spēle nevedas?Uzšaujot pa dibenu, uzbļaujot, motivējot, pasakot labus vārdus. Piemēram: “Vecīt, saņemies, viss izdo-

sies!”. Vairāk jau motivētājs ir mūsu treneris, pasakot labus un stimulējošus vārdus mums visiem kopā.

LU klubs tev ir nodrošinājis dzīvesvietu Rīgā, taču zināms, ka pie katras iespējas dodies uz mājām Ogrē. Vai būt mājās tev nozīmē ļoti daudz?

Bieži braucu uz mājām, jo tur ir diezgan daudz darbu, kas jādara. Esmu jauns, tāpēc ir jāpalīdz, cik vien var. Jāsaskalda malka, jāsanes tā mājās, jāsaremontē kaut kas, ja nepieciešams. Mājās ir tikai sievietes, tāpēc kurš to darīs, ja ne es. Es nevaru tā dzīvoties pa Rīgu un neko nedarīt mājās, sirdsapziņa man to neatļauj.

9

Kā arī Ogrē man ir tā saucamās mazās haltūriņas, kur piepelnos, jo, kā jau visiem zināms, students neko nepelna.

Kādēļ neaudzē matus?Es audzēju. Šogad novembrī biju izaudzējis kādu centimetru. Bet īstenībā es nevaru, jo man tie ir baigi biezi

un netieku galā. Agrāk man bija tā saucamās modernās frizūras, kas bija modē. Kā 16 gadu vecumā nogriezu matus, tā arī neesmu ataudzējis. Vieglāk tomēr, ja aizej pēc treniņa uz dušu, ātri izmazgā un galva jau gandrīz kā sausa. Laikam neesmu no tiem modernajiem, kas tagad audzē matus un taisa astītes. Man ir labi ar vienu frizūru, nav jau nevienam jāizpatīk. Galvenais, ka pašam patīk.

Kādām rakstura iezīmēm, tavuprāt, jāpiemīt basketbolistam?Noteikti neatlaidībai. Nekad nepadoties, iet uz konkrētu mērķi. Lai ir galva uz pleciem un spētu nepadoties

visādiem kārdinājumiem, turpināt trenēties, lai viss sanāktu gan basketbolā, gan ikdienā. Ja tu dzīvē kaut ko patiešām vēlies, tad to vienmēr dabūsi, galvenais ir nepadoties. Tāpēc tā neatlaidība ir tik ļoti vajadzīga.

Dzimis: 1992. gada 3. martā Ogrē. Augums: 201 cm Svars: 98 kgPozīcija laukumā: Spēka uzbrucējsSporta skola: Ogres BSStudē: LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē, ,,Sporta skolotājs’’, 2.kurss.Karjera LBL:2010-2011 VEF Rīga• 2011-2014 Liepājas Lauvas (no 2012.gada Liepā-ja/Triobet)• 2014- …. Latvijas Universitāte Augstākie sasniegumi basketbolā:

● Jaunatnes čempionātā 1. vieta B2 grupā; ● Dalība Latvijas U-16 un U-18 jaunatnes izla-

sēs ar augstāko sasniegumu izcīnītu bron-zas medaļu U-18 izlases rindās (2010.gads), dalība U-19 izlasē Pasaules čempionātā;

● Bronzas medaļa LBL ‘’Liepāja/Triobet’’ sastāvā (2012.gads)

Interesanti: 2013.gada LBL ‘’Zvaigžņu spēlē’’ Renārs piedalījās 3 punktu metienu konkursā, savukārt gadu vēlāk meta izaicinājumu BK LU spē-lētājam Robertam Jaunozolam un citiem atlētiem ‘’Slam dunk’’ konkursā.

“Ja apkārt skraida tādi mazi “pipariņi”, tad tu saproti, ka neesi centies tikai sev, bet savai nākotnei un bērniem, kuriem vari būt kā paraugs.”

10

Autors: Annija Apine

Artūrs Visockis-Rubenis: “Vadīt izlasi irmilzu atbildība kā pret sevi, tā valsti!“

Intervija

Lepojamies, ka Artūrs Visockis- Rubenis ir izvēlēts par Latvijas U16 izlases galveno treneri, kuru viņš gatavos vasarā Polijā notiekošajam Eiropas čempionātam. Kā viņš pats saka: “Tā ir liela at-bildības sajūta gan pašam pret sevi, gan savu valsti!’’ Treneris dalās savos iespaidos par treniņu procesu, mērķiem, ikdienas ritmu, kā arī svarīgāko U16 izlases darba procesā.

Artūrs Visockis-Rubenis kopš 2011.gada ir Latvijas Universitātes vīriešu komandas galvenais treneris, vienlaikus strādājot arī ar BJBS “Rīga“/Pārdaugava” jauniešu komandām. Absolvējis Starptautiskās Basketbola federācijas treneru kursus. 2014.gada vasarā viņš bija viens no Lat-vijas U14 izlases treneriem Baltijas kausa izcīņā. Eiropas U16 čempionāts augustā notiks Polijas pilsētā Radomā.

Kādas bija pirmās emocijas, uzzinot, ka esi apstiprināts par U16 izlases treneri?Uzzināju laikam vēlāk nekā daudzi citi, jo tajā laikā biju Lietuvā. Taču, uzzinot ko tādu, neteiksim, ka biju pār-steigts, bet bija tādas pozitīvas emocijas un neliels uztraukums, jo priekšā liela atbildība. Protams, uz to visu gāju mērķtiecīgi un gribēju, tādēļ prieks, ka šajā reizē man arī uzticējās gan treneru komisija, gan Basketbola savienības valde.

11

Biji Latvijas sieviešu izlases treneru korpusā. Vai līdz ar to nebija iekšējas sajūtas, ka U16 izlasē neapstip-rinās, jo kurss nacionālo izlašu vadīšanā tika uzņemts jau sieviešu kategorijā?Mans mērķis bija augt kā trenerim un tikt kādā no valstsvienībām. Spert to soli uz priekšu un palīdzēt vien-alga kurai no izlasēm. Kad mani apstiprināja par vienu no sieviešu izlases treneriem-asistentiem, tas jau bija sperts. Ja arī mani neapstiprinātu U16, tad pozitīvais būtu, ka viena izlase man jau ir, un tas ir milzīgs solis uz priekšu. Katrā ziņā domāju, ka būtu lieliski, ja paspīdētu iespēja trenēt U16.

Tā kā iepriekš jau biji strādājis ar U14 izlasi, cik viegli vai tieši grūti bija nokomplektēt sastāvu, izvēlēties tos labākos spēlētājus?Tā kā mans darbs principā ir Universitātē un arī Pārdaugavā, tad mēs ar kolēģiem jau skatījāmies ne tikai 1997. gadā dzimušos spēlētājus, kas šogad beigs skolu, bet esam lietas kursā līdz pat 2001. gada labākajiem Latvijā, kuriem mēs varētu pievērst uzmanību. Arī Pārdaugavā, braucot uz spēlēm, es redzu spēlējam un trenējamies jaunāko grupu. Tieši U14 ir tā komanda, kur es iepazinu šo vecumu. Turpināju sekot šī vecuma puišiem, tāpat notika konsultēšanās ar viņu treneriem, izdarot izvēli, lai nokomplektētu sastāvu.

Nav noslēpums, ka arī Latvijas Universitātes komandai ir mērķis piesaistīt pēc iespējas perspektīvākus spēlētājus, lai sastāvs būtu spēcīgāks. Kā, tavuprāt, fakts, ka LU treneris ir arī U16 izlases treneris, palīdz šo piesaisti efektīvāk realizēt?Tas iet roku rokā. Izlases treneris ir milzīga iespēja, kura, manuprāt, ir jāizmanto. Ir jābūt sevišķiem apstāk-ļiem, piemēram, ģimenē, kas to neļauj darīt. Reizē, protams, tā ir arī milzīga atbildība ne tikai pašam pret sevi, bet arī savu valsti. Tas noteikti atstāj arī pozitīvu iespaidu uz LU tēlu, manu tēlu. Cerams, ka sniegums būs labs. Iesim uz to, lai tas ir kvalitatīvs un atmiņā paliekošs laiks ar pozitīvām emocijām.

Kāds šobrīd ir ikdienas ritms, kad intensīvi notiek treniņi U16 izlasei, kā arī paralēli jāgatavojas nākama-jām spēlēm ar LU komandu?Mums nedaudz ir paveicies ar grafiku, jo LBL spēles tagad ir tikai pēc Jaunā gada. Līdz ar to ir iespēja pui-šiem iedot vairāk brīvā laika, lai atjaunotu enerģiju, pabūtu kopā ar savu ģimeni, kas studiju un basketbola dēļ praktiski nav iespējams. Spēki ir sabalansēti tā, lai Latvijas Universitātes basketbolisti velta vairāk laika fiziskajai sagatavotībai. Treneris Gunārs Gailītis, mans asistents, strādā vairāk ar tehniku, tajā laikā es vairāk uzmanības veltu U16 komandai, taču reizē pārraugu darbu arī LU komandā. Katrā ziņā viegli nav, tas atgādina vasaras procesu, kad strādājam ar vairākām grupām, vairākām komandām, kas nedaudz līdzinās sava veida nometnei.

Kādi ir U16 izlases mērķi gaidāmajā turnīrā?Kā jau es minēju, nebūs tādas figūras, kādas grib redzēt šajā turnīrā. Mans mērķis ir ieraudzīt to, ko viņi spēj darbībā un kādas spēles stilu izvēlēties, kad februārī dosimies uz Turciju, kur gaidāms svarīgs turnīrs, gan arī pēc tam, vasarā gatavojoties Eiropas čempionātam. Gribas katrā spēlē pacīnīties, lai varētu parādīt pēc iespējas kvalitatīvāku sniegumu. Brauksim ar mērķi izcīnīt uzvaras, kā arī pārbaudīt jaunos, talantīgos spēlētājus.

12

Autors: Dace Marķitāne

Liene Stalidzāne: "Bumba ir dzīve."

Intervija

Liene Stalidzāne ir viena no agresīvākajām un uz laukuma redzamākajām Latvijas Universitātes sieviešu basketbola komandas spēlētājām. Basketbola laukumā savu talantu realizē jau kopš pamatskolas laikiem, jo pati apgalvo, ka savu dzīvi bez tā nemaz nevar iedomāties – tā ir neat-ņemama sastāvdaļa. Par spīti zaudējumiem un uzvarām, Lienesprāt, viņas lielā spēle un lielais uznācies vēl ir tikai priekšā.

Kas tev ir basketbols?Basketbols ir liela manas dzīves sastāvdaļa. Ja runāju pavisam atklāti, tad nespēju savu dzīvi iedomāties

bez tā. Kā manas komandas biedrenes teiktu: ”Ball is life!” Pirmajā klasītē aizgāju uz treniņu, kurā ,starp citu, biju vienīgā meitene, bet jau tad puišiem ierādīju vietu. Kopš tā brīža neesmu metusi mieru un zinu, kamēr veselība atļaus, tikmēr redzēsiet mani basketbola laukumā.

Kāda ir tava basketbola definīcija?Basketbols ir komandas spēle. Jā, individuāli spēlētājs varbūt var iemest ,piemēram, 30 punktus, bet viens

pats spēli neuzvarēs. Uzvarēt ir jāgrib visiem, jo tikai kopā, kā vienam veselam, ir iespējams paveikt lielas lietas.

13

Kādas, tavuprāt, ir Latvijas Universitātes basketbola vērtības?BK LU viena no galvenajām vērtībām ir ne tikai spēlētāju basketbola prasmju uzlabošana, bet arī to saga-

tavošana dzīvei pēc spēlētāja karjeras beigām. Tā ir neatkārtojama iespēja aktīvās sportista gaitas apvienot ar izglītības iegūšanu. BK LU basketbolisti un basketbolistes tiek sagatavoti profesionālajām sporta gaitām. Neskaitāmi spēlētāji un spēlētājas pēc universitātes beigšanas ir turpinājuši savas sportista gaitas kāda no Latvijas TOP komandām. Vēl noteikti jāpiemin organizatoriskā darba kvalitāte. Kopīgie komandas pasākumi, Ziemassvētku balle, tas viss ir profesionāli noorganizēts. Ļoti pozitīvi vērtējama arvien lielāka studentu inte-rese par BK LU komandu gaitām, par to liels paldies jāsaka LU sistēmas mārketinga daļai.

Kādas ir lielākās grūtības paralēli gan mācoties, gan profesionāli spēlējot basketbolu?Vislielākās grūtības sagādā vienlīdzīga laika atvēlēšana gan basketbolam, gan mācībām. Šajā brīdī nevaru

iedalīt, kura ir pirmā prioritāte. Es apzinos, ka basketbolu visu mūžu nespēlēšu. Tai pat laikā , piemēram, pēc vēla, smaga, nogurdinoša treniņa, ir grūti pieslēgties mācībām. Lai arī viegli neiet, ar visu tieku galā.

Kā tu raksturotu sporta un basketbola vidi universitātē?Cepuri nost! Sporta un basketbola vide Latvijas Universitātē ir augstā līmenī. Notiek dažādi sporta pasāku-

mi - florbola, volejbola, strītbola sporta naktis. Runājot tieši par basketbolu, tad prieks staigāt pa universitāti, kad visur redzami plakāti ar atgādinājumiem par komandu spēlēm. Lielisks ir LU konkurss “Fakultātes basket-bola tribīnēs”. Manuprāt, tāda atmosfēra, kāda valda BK LU vīriešu komandas spēlēs, citu komandu spēlēs nav iespējams novērot un sajust. Par to vislielākās uzslavas jāizsaka tieši LU studentiem, kuri uzkurina gan pārējos atbalstītājus, gan spēlētājus. Ceru, ka LU dāmas arī kādreiz atnāks atbalstīt šāds fanu pulks, jo dāmu rādītais basketbols varbūt nav tik atlētisks, toties kādas emocijas valda uz laukuma! Esam gatavas saplosīt savas pretinieces un krist, celties viena par otru.

Kādas ir tava dzīves ritma priekšrocības? Trūkumi?Pirmkārt, viens no lielākajiem plusiem ir tas, ka katru dienu varu darīt to, kas man patīk un sanāk vislabāk.

Otrkārt, uzturu sevi labā fiziskā formā. Treškārt, tā ir arī sava veida sevis disciplinēšana un rakstura pārbau-de, jo kā viens no trūkumiem ir salīdzinoši ierobežots brīvais laiks, taču kārtīgi saplānojot ir iespējams visu apvienot. Gan aiziet uz kino ar draugiem, gan palutināt sevi- manikīrs, pedikīrs, frizieris – kā jau meitenēm.

Vai tev ir kādi pirmsspēles rituāli vai tradīcijas?

Es esmu ļoti māņticīga. Pamat-skolas laikos, kad man bija kādi 12 gadi, uz spēlēm zem sporta zeķēm vilku īsas rozā zeķītes, jo likās, ka ar šīm zeķēm kājās, esmu neapturama. Diemžēl, tik bieži mazgājot un valkājot, zeķes ātri izdila. Tad mamma vienmēr bija parūpējusies, lai esmu no-drošināta ar nākamo rozā zeķīšu pāri. Jau labu laiku veiksmīga-jam rozā zeķīšu periodam esmu tikusi pāri, toties ir bijušas gan veiksmes gumijas, gan sprādzes. Spēles dienā vienmēr ēdu vienu un to pašu. Pirms spēles apēdu kādu šokolādes tāfelīti ar domu, ka tad būs vairāk enerģijas. Protams, neizpaliek noteiktas mūzikas klausīšanās, kas noskaņo cīņai. Vienmēr cenšos ierasties zālē vismaz pusotru stundu pirms spēles, lai nesteidzīgi saģērbtos un sagatavotos spēlei. Par komandas sava veida pirmsspēles rituālu sauktu dziedātājas Beyonce dziesmu klausīšanos ģērbtuvē. Mums komandā ir pašām sava Beyonce- Kitija Štolce. Kitija zina vārdus pilnīgi visām šīs izpildītājas dziesmām.

14

Pastāsti par savu ceļu līdz BK LU.Savas basketbola gaitas tēta mudināta uzsāku pirmajā klasē savā dzimtajā pilsētā Jelgavā. Līdz 10. klasei

spēlēju Jelgavas komandā. Par šajos gados iemācīto lielu paldies jāsaka trenerei Gundegai Vaščenko. Pēc 10.klases beigšanas ar vecākiem nonācām pie lēmuma, ka ja vēlos pēc vidusskolas beigšanas profesionāli spēlēt basketbolu, tad man prasmes jāturpina attīstīt kādā no Rīgas komandām. Nonācu Rīgas 3. bērnu un jaunatnes sporta skola. Komandu trenēja Ingūna Markūne. Ar šo komandu arī izdevās sasniegt vislabākos rezultātus jaunatnes līgā- 2.vieta Latvijā. Liels paldies arī šai trenerei, jo pie viņas ieguvu vislielāko pārliecību par savām spējām basketbola laukumā. Īsi pirms vidusskolas beigšanas saņēmu uzaicinājumu no tā brīža BK LU dāmu komandas trenera Rūdolfa Rozīša pievienoties komandai. Protams, ka apspriedos ar vecākiem, kuri atbalstīja manu velmi spēlēt un mācīties Latvijas universitātē. Nu jau trešo gadu pārstāvu LU komandu. Lai arī šis ir jau trešais gads BK LU sistēmā, kas šķiet daudz, grūti būs pārspēt komandas “dinozauru” un kapteini Lāsmu Bērziņu, kura šajā komandā spēlē jau septīto gadu. Daudz kas ir mainījies šo trīs gadu laikā, sākot jau ar treneri. Jau otro gadu galvenās treneres pienākumus pilda Ilze Ose-Hlebovicka. Diemžēl, iepriekšējā sezo-nā nedaudz pietrūka, lai aizsniegtos līdz 3. vietai. Šogad esam motivētas kārt kaklā medaļas.

Ko tu studē un kāpēc tava izvēle ir tieši šāda?Ar labu draudzeni un komandas biedreni jau no jaunatnes laikiem - Ievu Jundasi -studējam Ekonomikas

un vadības fakultātē E-biznesu un loģistikas vadības sistēmas. Sākumā īsti nezinājām, ko vēlamies studēt, dokumentus iesniedzām Sociālo zinātņu fakultātē. Līgums jau tika parakstīts, taču visu laiku nepameta sa-jūta, ka tā nav īstā vieta. Apspriedāmies un uzzinājām, ka ir papildus pieteikšanās Ekonomikas un vadības fakultātē, nepalaidām šo iespēju garām un nu jau esam 3.kursa studentes. Izvēlējos tieši šo novirzienu,

jo pēc augstskolas pabeigšanas pavērsies plašas iespējas darba tirgū. Bieži vien ar Ievu sanāk, ka tiekamies jau no paša rīta skolā un atvadāmies deviņos vakarā pēc treniņa. Kopā sanāk gan smie-ties, gan daudz jokot un tie, kas mūs pazīst, zina, ka kopā ar mums divām trakas lietas var notikt. Vienubrīd piekopām pirmdienas tradīciju - nosūtīt pa kādai smieklīgai bildei komandas biedrenēm, lai arī viņu darba nedēļa iesāktos uz tikpat pozitī-vas nots kā mūsējā.

Ko tu parasti domā pirms spēles? Pēc spēles?Pirms spēles es vienmēr domāju pozitīvas do-

mas, noskaņoju sevi cīņai. Padomāju arī par to, kādi ir tieši mani galvenie uzdevumi, kad esmu laukumā. Tā noteikti ir agresivitāte gan uzbru-kumā, gan aizsardzībā. Atgādinu arī sev treneres dotos norādījumus, lai pielietotu tos noteiktās spēles situācijās. Pēc spēles viss atkarīgs no re-zultāta. Ja rezultāts ir par labu mums, tad prāts līksmo.

Ja rezultāts, diemžēl, ir nelabvēlīgs, tad prātā nāk epizodes, kurās varēju nospēlēt citādāk-la-bāk. Tā gan cenšos ilgi negremdēties atmiņās par zaudētu spēli, jo mainīt rezultātu mēs vairs neva-ram. No zaudējumiem var gūt vērtīgas mācības, ir iespēja izanalizēt pieļautās kļūdas, lai nepieļautu tās nākošajā spēlē.

Kas tevi motivē spēlēt basketbolu?Papildus motivācija spēlēt basketbolu nav jāmeklē, tā ir mana sirdslieta, taču ja kāds īpaši jāizceļ, tad tas ir

tētis. Tētis kopā ar mani izdzīvo visas mūsu komandas spēles- gan rūgtus zaudējumus, gan skaistas uzvaras. Tētis gan norādīs uz pieļautajām kļūdām, gan uzslavēs par labām epizodēm.

Par ko tu domā, kad atrodies uz soda metienu līnijas?Nonākot uz soda metienu līnijas, pirmais, ko daru - cenšos nomierināties. Tas ir tas īsais brīdis, kad varu

15

netraucēti atvilkt elpu. Cenšos savu prātu ar liekām domām nenodarbināt. Vienīgais par ko domāju, ka ja esmu šo sodu pret sevi nopelnījusi, tad tagad tas arī jārealizē divos punktos. Kad tiesnesis iedod bumbu, vienmēr seko gara izelpa, pēc tās trīs reizes piedriblēšu un tikai tad metīšu. Mans rituāls ir diezgan primitīvs, daudzi varbūt atkārto tieši to pašu pirms soda metiena izmešanas. Esmu redzējusi dažādus brīnumus - cits pāris reizes ap sevi bumbu apriņķo, cits pirms izmešanas iedod veiksmes buču bumbai vai parunājās ar to.

Kas ir grūtākais, spēlējot basketbolu?Grūtākais ir samierināties ar zaudējumiem spēlēs, kurās uzvara bija rokas stiepiena attālumā.

Kā sevi motivē pēc neveiksmēm?No katras zaudētas spēles varam gūt kādu mācību, taču no negatīvajām emocijām jācenšas pēc iespējas

ātrāk atbrīvoties. Ir teiciens, ka veiksme ir jānopelna. Tad nu pēc zaudētām spēlēm motivēju sevi strādāt dubultā un ticu, ka smagais darbs atmaksāsies spēlēs un ticu arī tam, ka tas palīdzēs komandai uzvarēt. Zinu, ka arī manas komandas meitenes pēc zaudētām spēlēm nenokar galvu, bet tieši pretēji - gatavas parādīt nākošajā spēlē labāku sniegumu, kas rezultēsies uzvarā

Apraksti savu dienas režīmu? Kā norit treniņi?Tipiska mana darba diena būtu šāda - no rīta pieceļos, atliekot vismaz trīs modinātājus. Vienmēr sekos rīta

duša, lai pamostos. Pēc tās pagatavoju sev gardas brokastis. Sapucējos un dodos uz universitāti. Kad lekcijas beigušās, skrienu uz treniņu. Treniņa norise atkarīga no tā , vai spēle gaidāma nākošajā dienā vai kaut kad vēlāk. Atbilstoši tam arī pielāgojam treniņa intensitāti - vairāk liekam uzsvaru uz taktiskajām niansēm un me-tieniem, ja tas ir pirms spēles treniņš. Lielāku uzsvaru uz fizisko sagatavotību liekam, ja spēle gaidāma pēc vairākām dienām.

Kura ir bijusi Tava labākā spēle? Kāpēc?Pamatskolas laikos domāju, ka mana labākā spēle noteikti ir tā, kurā visvairāk iemetu. Ar gadiem manas

domas ir krasi mainījušās. Protams, nav mainījies tas, ka esmu spēlētāja, kura ir tendēta gūt punktus un ar savu sniegumu šajā rādītājā būšu apmierināta tad, ja būs vismaz padsmit punkti. Tajā pašā laikā klāt ir nākuši daudzi citi faktori. Pirmkārt, komandai ir jāuzvar.

Otrkārt, tā kā esmu agresīva spēlētāja aizsardzībā, tad bieži man tiek dots uzdevums segt kādu no koman-das līderēm. Ja pēc spēles redzu, ka viņas statistika, pateicoties manam darbiņam aizsardzībā, nav spīdoša, sajūtu gandarījumu par padarīto.

«Labākā spēle LU komandas rindās man vēl tikai priekšā!»

Liene StalidzānePozīcija laukumā: SF (vieglais uzbrucējs)Dzimusi: 1994. gada 3. augustā DobelēŠobrīd studē: LU Ekonomikas un vadības fakultātē E-biznesa un loģistikas vadības sistēmas, 3. kurssSporta skola Jelgavas BJSS, Rīgas 3.BJSSDzīves moto: Es nezinu, kas būs rīt, mans pienā-kums būt laimīgai šodien! Sportiskais mērķis: Ar BK “Latvijas Universitāte” komandu izcīnīt vietu Lat-Est WBC TOP6.BK LU ir komanda, kas... ikvienā spēlē cīnīsies tikai un vienīgi par uzvaru, nešķirojot pretiniekus.BK “Latvijas Universitāte” komandu viens no spēcīgākajiem ieročiem ir tas, ka tajās valda lielisks mikroklimats, līdz ar to tās ir saliedētas, tā teikt, īstas “viens par visiem, visi par vienu’’ komandas. Līdzšinēji augstākais sasniegums sportā:Ar Latvijas U-20 izlasi izcīnīta 3. vieta Eiropas čem-pionātā B divīzijā.

16

Latvijas Universitātes (LU) basketbola komanda Latvijas Basketbola līgas (LBL) vīriešu konku-rencē startē kopš 2010. gada, līdz ar to šī studentu komandai ir jau sestā sezona.Aizvadīts pietiekami ilgs laiks, lai pirmie mērķtiecīga darba rezultāti personību izaugsmē un attīstībā jau būtu redzami.Līdz ar to no mums izskan jautājums: vai zināji, ka LU basketbola sistēmu absolvējuši virkne spēlētāju, kuri šobrīd strādā labi atalgotos darbos iegūtajā specialitātē?Par to plašāk šajā materiālā.

Autors: Kārlis Dārznieks

Par Latvijas Universitātes sistēmas goda absolventu sevi var saukt tie, kas lielāko studiju periodu paralēli mācībām sekmīgi trenējušies un noturējuši vietu LBL komandas sastāvā, kā arī, pats galvenais, no mums at-vadījušies ar diplomu par iegūtu augstāko izglītību. Citi turpina sekmīgas profesionāļu gaitas, pārstāvot kādu no LBL klubiem, taču netrūkst spilgtu piemēru, kuri pēc studiju absolvēšanas liek lietā iegūtās zināšanas un jau kļuvuši par atzīstamiem profesionāļiem citās sfērās.

Bakalaura studiju periods Latvijas Universitātē visbiežāk sastāv no 4 gadu cikla, līdz ar to pirmos ‘’īstos’’ sis-tēmas absolventus šī brīža vienīgā studentu komanda LBL sagaidīja pavisam nesen. 2014.gadā pie diplomiem tika Kristaps Brigmanis un Niks Saknītis, savukārt gadu vēlāk LU Lielajā aulā loloto izglītības apliecinājuma dokumentu svinīgi saņēma Armands Ošiņš un Mārtiņš Darģis.

Ja ne basketbolists, tad ar labiapmaksātu darbu – mūsu absolventu stāsti

Intervija

17

Kristaps Brigmanis Latvijas Universitātes komandu pārstāvēja kopš 1.sezonas. Studiju pēdējā gadā veselī-bas problēmu dēļ viņš laukumā vairs nedevās, tiesa, togad bija viens no komandas menedžeriem, tādā veidā pilnvērtīgi absolvējot BK LU sistēmu. Jāpiezīmē, ka Kristapa sekmes un apņēmību augstskolā var apskaust ikviens, jo, neskatoties uz regulārajiem treniņiem, lielo slodzi un līdz ar to mazāku brīvo laiku, viņam bija pa spēkam iegūt “Gudrības bankas” stipendiju, kas tiek piešķirta pašu augstāko atzīmju īpašniekiem.

Tad nu sanāk – ne tikai prasmīgs saspēles vadītājs, bet arī gudras galvas īpašnieks, kurš pēc Ekonomikas un vadības fakultātes (EVF) Starptautiskās ekonomikas un komercdiplomātijas studiju programmas absolvēša-nas šobrīd strādā Ārlietu ministrijas Konsulārajā departamentā.

Niks Saknītis mācības EVF Ekonomikas studiju programmā uzsāka 2012.gadā. Basketbola laukumā Niks aizpildīja allaž problemātisko pozīciju zem groza un darīja to visu trīs gadu garumā. Ādažos augušā Nika piemērs pēc studiju absolvēšanas posma nav tas saldākais – sekojošajā starpsezonā spēki tika izmēģināti dažādu LBL klubu rindās, taču noslēgt vienošanos ar kādu no tiem tā arī neizdevās, profesionāļa gaitas basketbolā uz nezināmu laiku atliekot. Tomēr ar to Nika cerības un ambīcijas nebeidzās – iegū-tās zināšanas augstskolā ļāva patstāvīgi uzsākt karjeru biznesa sfērā, kas arī šobrīd tiek veiksmīgi turpināta.

Nika piemērs māca, ka, lai arī ir vēlēšanās, ne vienmēr kārotā basketbolista karjera var uzplaukt tad, kad to visvairāk vēlas, taču iegūtā izglītība bažas par nākotnes iespējām spēj ātri apslāpēt.

18

Armands Ošiņš ir vienīgais no šajā rakstā minētajiem spēlētājiem, kurš vēl pirms studiju absolvēšanas paguva uzspēlēt basketbolu profesionāli. Tieši aizvadītās sezonas izskaņā, kad LU jau bija zaudējusi cerības izcīnīt vietu izslēgšanas spēlēs, par dažu mūsējo papildspēkiem interesējās “Barons/LDz”, un tieši Armands Ošiņš bija viens no tiem, kurš šo izaicinājumu pieņēma. Likumsakarīgi, ka tas būtiski ietekmēja studenta brīvo laiku, jo vēl studiju procesā bija atrasts darbs savā specialitātē IT jomā un bakalaura darba rakstīšana nereti sekoja pat naktīs.

Viss tomēr tika veiksmīgi sasniegts un izdarīts (diploms bija ka-batā!), taču arī Armanda piemērs ir unikāls, jo, lai arī par vienu no aizvadītās sezonas LU līderiem sekojošajā vasarā bija interese citu LBL klubu vidū, Ošiņš izvēlējās par labu darbam IT jomā (program-mēšana), kas, kā noprotams, ir augstāk novērtēts darbs finansiālās atlīdzības ziņā nekā profesionāla sportista atalgojums. Basketbols gan nekur nav zudis – Armands šobrīd pārstāv LBL-2 klubu “Limbaži OC”, kas tiek darīts savam priekam un fiziskās slodzes nodrošinā-šanai.

19

Mārtiņš Darģis ir vienīgais spēlētājs, kurš LU sistēmu pārstāvējis 5 sezonas, turklāt darījis to bez pārtrau-kuma. Pēc LU Datorikas fakultātes absolvēšanas, kad, līdzīgi kā Armands Ošiņš, Mārtiņš jau ilgāku laiku bija sevi pieteicis web programmētāju tirgū, viņš nolēma turpināt studēt un spēlēt basketbolu, iesniedzot do-kumentus EVF Projektu vadīšanas maģistra studiju programmā, taču ikdienas slodze izrādījās par smagu, lai vienīgajā pieejamajā studiju laikā (trešdienu vakari un pilnas sestdienas) spētu kvalitatīvi studēt. Lai nu kā, tas nemazina BK LU gandarījumu par kārtējo absolventu, kurš ne tikai bijis izcils basketbola laukumā, bet arī licis lietā studiju procesā iegūtās zināšanas un iemaņas, kas ļauj būt patstāvīgam un, pats galvenais, garantē drošības sajūtu un labklājību. Darbs un ģimene šobrīd Mārtiņam ieņem prioritāru lomu dzīvē, tādēļ bas-ketbols spēlēts netiek. Prieks gan redzēt mūsu absolventu tribīnēs, vērojot savus sastrādātos darba augļus, palīdzot LU basketbola sistēmai kļūt par to, kas tā ir šobrīd.

Kā minēts ievadā, šie ir tikai daži stāsti par mūsu sistēmas absolventiem, kas vairs nefigurē LBL klubu pieteikumos, taču pavadītie gadi BK LU nav bijuši veltīgi.

Mēs lepojamies arī ar mūsu dāmu komandas spēlētājām, karsējmeitenēm un, vis-beidzot, basketbolistiem, kas LBL 1. divīzijas līmeņa komandu tā arī nespēja sasniegt, taču visu studiju gadu garumā bijuši uzticami un lojāli Latvijas Universitātes patrioti.

Bet par tiem jau kādā no mūsu sekojošajiem stāstiem.

«Mēs esam pārliecināti, ka arī šī brīža Latvijas Universitāteskomandas modelī aug personības, kas ne tikai var skaļi teiktsavus vārdus profesionālā sportā, bet arī karjerā ar iegūstamo specialitāti. Tādi piemēri mums bija, ir un arī būs!»

20

Autors: Linda Kovaļevska

Karsējmeiteņu komanda:Ar jaunām meitenēm pretī jaunām virsotnēm

Karsējmeitenes

Šogad Latvijas Universitātes karsējmeiteņu komanda aizvadīs savu septīto sezonu.Tā meitenēm ir sākusies uzreiz pēc iepriekšējās noslēguma, taču, kas interesants un nozīmīgs ir noticis pagājušajās sezonas laikā?

Piedaloties ikgadējā LBL rīkotajā Zvaigžņu spēles karsējkomandu konkursā, meitenes ar sma-giem un grūtiem treniņiem, trikiem, iespaidīgām dejām un lielisko izskatu izcīnīja godpilno trešo vietu un ieguva tiesības dejot Eurobasket 2015, kurš norisinājās Rīgā no 2. līdz 9. septembrim.

Gatavojoties Latvijas gada gaidītākajam sporta pasākumam, lielāko daļu vasaras meitenes savu brīvo laiku aizvadīja treniņos, gan apgūstot vairākas jaunas dejas, gan noslīpējot jau aktuālo re-pertuāru. Viss ieguldītais darbs atmaksājās un Latvijas Universitātes komandas meitenes sevi pa-rādīja augstākajā līmenī, priecējot ne tikai pasākuma organizētājus, bet arī sanākušos skatītājus, kuri deju laikā cēlās kājās un aplaudēja par sniegto priekšnesumu.

Noslēdzoties Eurobasket 2015, pie durvīm klauvēja ikgadējā Latvijas Universitātes jauno dejo-tāju uzņemšana. Šī atlase atšķīrās no iepriekšējām, jo savas karsējmeiteņu gaitas nolēma noslēgt

21

ilggadējās komandas dalībnieces Agate Šķila, Arta Kalniņa un Sindija Iesalniece. Šīs meitenes bija vienas no spēcīgākajām komandas spēlētājām un posmiem. Agate triku laikā izpildīja grūtākās pozīcijas, savukārt Arta bija viena no galvenajām horeogrāfijas sastādītājām, tāpēc par to, kādas meitenes uzņemt nepieciešams, ilgi jādomā nebija. Atlases nedēļas laikā visām interesentēm bija iespēja apmeklēt komandas atvērtos treniņus, lai gūtu priekšstatu par to, kāda ir Latvijas Univer-sitātes karsējmeiteņu ikdiena. Treniņus meitenēm vadīja komandas trenere Ineta Miškuna un viena no komandas ilggadējām dejotājām Linda. Lai gan atvērtajos treniņos meiteņu interese nebija tik liela, atlases dienā uz uzņemšanu ieradās daudzas dejotgribētājas, un atlase notika pat ilgāk nekā gaidīts. Pēc tās komandā uz pārbaudes laiku tika uzņemtas vienpadsmit meitenes, bet, iepazīstoties ar komandas ikdienu un prasībām, četras jaunās dalībnieces to neizturēja.

Savukārt sešas meitenes ar savu neatlaidīgo darbu ir pierādījušas, ka ir cienīgas būt par Latvijas Universitātes karsējmeiteņu komandas dalībniecēm.

22

Šīs meitenes ir: Ginta Gulbe, Agate Patrīcija Grīna, Marija Bebriša Fedotova, Anneta Svirčenko-va, Valda Alise Bebre un Luīze Anna Kalēja.

Gintu pārējās komandas meitenes raksturo kā pozitīvu un apķērīgu. Viņa līdz šim labi iejutusies komandā - iepriekšējā dejošanas pieredze dod Gintai iespēju ātri pielāgoties dažādām situācijām, kas ir ļoti aktuāli karsējmeitenēm, jo nereti ir ātri jāapgūst daudz jaunu kustību, triku un zīmējumu maiņu.

Ginta

Luīze

Anneta

Marija

Agate Patrīcija

Valda

Agate Patrīcija ir nosvērta un atbildīga meitene. Taisot bīstamus trikus, ar tādu cilvēku var justies droši, jo Agate visam pieiet ar lielu atbildību.

Marija meitenēm vēl ir neatklātais komandas posms. Viņa tiek raksturota kā klusākā no dalībnie-cēm, bet mēs jau visi zinām, ko saka par tiem “klusajiem ūdeņiem”.

Anneta ir viena no komandas sievišķīgākajām un graciozākajām meitenēm, taču ir ar savu raksturi-ņu, ko var redzēt arī tajā, kā viņa izdejo katru kustību.

Par Valdu meitenes saka, ka viņa lieki neuztraucas, visu dara bez lieka stresa. Valda arī nebaidās izmēģināt un iemācīties ko jaunu.

Luīzei noteikti piestāv vārds “darīt!”, nevis “kā būtu, ja būtu”, apsverot visas domas, kāpēc gan to nedarīt. Meitenes domā, ka viņa varētu būt tā, kas piekristu visiem trakākajiem trikiem un metie-niem.

23

Lai gan komandu ir papildinājušas jau-nas un spēcīgas meitenes ar potenciālu, nedrīkst aizmirst, ka Latvijas Universitātes karsējmeiteņu vārdu Latvijā ir izcīnījušas un komandas attīstībā lielu darbu iegul-dījušas komandas ilggadējās dalībnieces Signe Sīpliņa, Linda Kovaļevska, Lelde Kozi-lāne, Inga Grauziņa, Monta Pence un Inga Štenberga. Meitenes jaunākās komandas dalībnieces atbalsta, iedrošina darīt un uz-drošināties, dod padomu, kad tas ir nepie-ciešams, un veicina to, lai katra meitene justos kā viena no komandas.

Pašlaik karsējmeitenes strādā pie horeogrāfijas apgūša-nas, triku izpildes un fiziskās sagatavotības.

Treniņos ir jūtams, ka šobrīd meitenes ir vienotākas kā līdz šim, jo kolektīvs ir mainījies, bet komandas vērtības ir jānotur un jāattīsta. To var izdarīt, ja ikviena sevi apzinās kā daļiņu no liela mehānisma un dara visu nepieciešamo, lai Latvijas Universitātes karsējmeiteņu komandas vārds Latvijā nepazustu! Komanda šosezon sev ir nospraudusi augstus mērķus un strādā, lai tos sasniegtu. Ar vecāko dalībnieču pieredzi un jaunāko meiteņu entuziasmu un pozitīvismu tas arī noteikti tiks izdarīts, jo meitenes vieno kopīgs mērķis.

Noslēgumā, lai komandai dotu motivāciju, iepriekšējās tās dalībnieces Agate un Arta meitenēm sūta dažus vār-dus:

Agate Šķila

Arta Kalniņa

“Dzīve nav muļķe, tā tev piespēlē tieši to, ko tev vajag. Man ir liels prieks un lepojos ar to, ka esmu bijusi šīs komandas daļa. Ceru, ka esošās un topošās Latvi-jas Universitātes karsējmeitenes arī to spēs un jau spēj novērtēt. Katrai meitenei novēlu sajust to maģisko enerģijas plūsmu, kuru veido komponenti “es daru to, ko es mīlu”, “es ar to jūtos priecīga un pateicīga, to darot”. Komandā ir ieguldīts ļoti liels un neatlaidīgs darbs, es gribētu, lai tas nekur nepazustu, bet tieši pretēji - komanda augtu un attīstītos.” Agate Šķila

“Novēlu Latvijas Universitātes karsējmeitenēm neatlaidīgi attīstīties un piln-veidot sevi, lai, nospraužot arvien augstākus mērķus, to sasniegšana būtu tīrais nieks. Vienmēr atcerieties, ka komanda ir tava ģimene, par kuru jārūpējas un kura jāciena.” Arta Kalniņa

24

Žanis Peiners noteikti ir viens no visu laiku spožākajiem Latvijas Universitātes (LU) basketbola komandas spēlētājiem. Komandas kapteinis un īsts līderis laikā no 2010. līdz 2013. gadam, tieši viņa laikā LU komanda līdz šim brīdim kāpusi visaugstāk Latvijas Basketbola līgas čempionātā, divus gadus pēc kārtas iekļūstot izslēgšanas spēlēs (2012. g. visu laiku augstākais sasniegums – 4. vieta LBL, 2013. g. dalīta 5./6. vieta). Gandrīz katrā mačā 20 vai vairāk punktu, lieliska spēle visās pozīcijās un īsts komandas dzinējs, nekad neļaujot savējiem apstāties. Grūti spriest, kāda toreiz būtu komanda bez Peinera līdzdalības, kurš uzstādīja vērumu LU rekordu, ko kādam pār-spēt būs ļoti grūti..

Šobrīd jau absolvējis LU un sācis savu profesionālo karjeru – sākumā Ukrainas Superlīgā, tagad BK “Ventspils” spēlētājs, kā arī pats svarīgākais – Latvijas valsts izlases dalībnieks, viens no tiem, kurš mūs izcili parādīja šī gada Eiropas čempionātā, iekļūstot izslēgšanas spēlēs (ceturt-daļfinālā) un beigās iegūstot 8. vietu, kas ir liels panākums Latvijai.

Tieši tāpēc intervija ar pašu Žani par pavadīto laiku LU un laiku izlasē.

Iesākumā – vai atmiņā vēl ir Latvijas Universitātes laiki?Jā, LU laiki vēl noteikti ir atmiņā un paliks vienmēr - tie bija ļoti patīkami 3 gadi.

Autors: Lāse Mīlgrāve

Žanis Peiners: Ceļš no studentu basketbolalīdz nacionālajai izlasei

LU lepojas

25

Kā spēlēšana LU palīdz profesionālajā sportā? Vai tā bija pareizā izvēle – mācīties un sportot, nevis uzreiz sākt profesionālo karjeru?

Mācības LU sāku, kad vēl spēlēju VEF komandā. Pirmo gadu sanāca pabeigt bez parādiem, tomēr budžetā nenoturējos. Sākoties veselības problēmām, basketbola ziņā nācās daļēji spert soli atpakaļ, bet īstenībā uz-skatu, ka spēru soli uz priekšu, un tas man bija vajadzīgs, lai nostabilizētos kā spēlētājs. Tā nu uzreiz nolēmu, ka pabeigšu visus atlikušos 3 gadus LU komandā, lai iegūtu bakalauru. Esmu priecīgs, ka to arī izdarīju. Un tagad, pateicoties LU sistēmai, esmu veiksmīgi atsācis profesionālo karjeru.

Kāda bija sajūta, kad uzzināji, ka esi izlases kandidātos Eiropas čempionātam? Un kāda, kad tiešām tiki izvēlēts? Vai tas bija pārsteigums vai tomēr bija sajūta, ka atmaksājies ieguldītais darbs?

Par iekļūšanu kandidātos biju nedaudz pārsteigts, it īpaši par to, ka tiku uzreiz iekļauts pirmajā divpadsmit-niekā, kuriem nebija jāsāk gatavoties agrāk un jāpierāda sevi, lai nonāktu izvēlēto sešpadsmit vidū. Tas bija liels avanss no trenera Bagatska, jo pagājusī sezona man individuāli nebija sevišķi spoža, arī komandai gāja vidēji. Bet, pateicoties tam, ka man tika atvēlēta loma starp 12 labākajiem, radās arī pārliecība, ka varu tikt uz Eiropas čempionātu, un tas izdevās. Par to bija liels prieks, taču muļķīgs savainojums līdz pēdējai dienai lika šaubīties, vai varēšu pats spēlēt un vai varēšu nest pienesumu komandai. Beigās izrādījās, ka nespēju, par ko, protams, palika slikta pēcgarša, jo bija liela atbildības sajūta valsts priekšā, bija grūti sagremot to, ka es nevaru izdarīt neko pozitīvu sev atvēlētajās minūtēs.

Vai viegli bija iejusties izlasē?Izlasē iejusties nebija grūti, jo sagatavošanās posmā ar to biju trenējies jau vairākus gadus un visi džeki bija

jau labi pazīstami. Nejutos kā jauniņais, jo bija vēl pāris spēlētāju, kuri izlasē un sagatavošanās posmā bija pirmoreiz.

Vai sanāca arī izbaudīt čempionāta atmosfēru? Vai tomēr galvā tikai spēles un darbs?Atmosfēru izbaudīt bija pagrūti, bet noteikti tā paliks atmiņā. Tas bija grūti, jo mums bija jākoncentrējas

darbam uz simt procentiem. Domāju, ka vairāk to izbaudīja skatītāji, taču arī mums pēc uzvarām bija brīdis, kad varējām papriecāties, tomēr tas bija īss, jo jau nākamajā dienā bija jāgatavojas nākamajam pretiniekam.

Cik liela ir starpība starp spēlēšanu valsts izlasē un profesionālā komandā? Spēles ziņā nekādas atšķirības īsti nav, katrs dara to, ko prot, un mēģina palīdzēt komandai uzvarēt, bet

psiholoģiskā ziņā noteikti ir lielāks slogs.

Zinām, ka atmosfēra Rīgas spēlēs bija lieliska. Bet kā bija Francijā? Vai netraucēja arēnas lielais izmērs? Skatītāji tajā praktiski pazuda... Savukārt spēlē pret Franciju viss bija viņu krāsās. Zinu, ka esat profesio-nāli spēlētāji un tam rezultātu ietekmēt nevajadzētu. Bet vai tā tiešām vienmēr ir?

Spēlēt Francijā nebija tik traki. Tribīnes nebija apgaismotas, tāpēc nevarēja nemaz īsti redzēt, ka zāle ir tik plaša, un tādā ziņā tas ne visai traucēja. Taču spēlē ar Franciju varēja just milzīgo plašumu, kad visi fani dziedāja Francijas himnu. Tas varbūt nebija ļoti skaļi, taču tiešām varēja just plašumu. Daudzi teica, ka pēc sajūtām Rīgā bija skaļāka un labāka atmosfēra nekā Francijā. Man arī tā šķita.

Paldies pat atvēlēto laiku! Ceram tevi arī nākotnē redzēt mūsu izlases rindās!

Vai kāds jebkad pratīs pārspēt Peinera individuāli uzstādītos LU rekordus?Rekordi, kas fiksēti vienā spēlē:

Punkti: 39 (15.11.2011. pret ‘’Liepājas Lauvām’’)Iemesti 2p metieni: 11 (14.10.2012. pret ‘’Barons kvartāls’’)Izmesti 3p metieni: 15 (10.04.2013. pret BA ‘’Turība’’)Izmesti soda metieni: 20 (07.04.2013. ‘’Barons kvartāls’’)Iemesti soda metieni: 19 (07.04.2013. ‘’Barons kvartāls’’)Rezultatīvas piespēles: 11 (10.03.2013. pret Latvijas U18)Bloķēti metieni: 4 (06.01.2013. pret ‘’Liepāja/Triobet)AP: 12 (13.02.2011. pret BK ‘’Zemgale’’)Efektivitāte: 40 (07.04.2013. pret ‘’Barons kvartāls’’)

26

Autors: Dace Marķitāne

LU sistēmas komandaLBL 2. divīzijā starp favorītiem

LBL 2. divīzija

Latvijas basketbola līgas 2. divīzijā Latvijas Universitāte pārstāvēta ar komandu Pārdaugava/LU. Turnīra tabulā tā šobrīd atrodas 4. vietā, taču no 3. vietas spēlētājus šķir tikai 1 punkts, attiecīgi no 2. un 1. vietas – divi un pieci punkti. Gan situācija turnīra tabulā, gan komandas sa-stāvs un līdz šim sasniegtie rezultāti ir gana labvēlīgi rādītāji, lai komanda pacīnītos par vietām uz goda pjedestāla turnīra noslēgumā.

Līdz Jaunajam gadam spēlētāji turnīra 1. posmā aizvadījuši divpatsmit spēles, svinot astoņas uzvaras un piedzīvojot četrus zaudējumus. Pagaidām turnīra tabulā vietas pirms Pārdaugava/LU ieņem BA Turība, BK Saldus un ViA Valmiera/Valmiera Glass komandas.

Atskatoties uz komandas sasniegumiem gadu no gada, tie arvien uzlabojas, norādot uz spēlētāju potenciāla un spēles kvalitātes uzlabojumu. Ja, piemēram, vēl nesenā 2012./2013. gada sezonā pēc turnīra noslēguma komandu varam meklēt tabulas lejasdaļā, tad pagājušajā sezonā ar lielu gribasspēku un kvalitatīvu spēli tā ieņēma trešo vietu. Gan spēlētāji, gan atbalstītāji sagaida rezultāta uzlabošanos arī šosezon.

Viens no komandas vadošajiem spēlētājiem ir aizsargs Inguss Immers, kurš uz laukuma pavada visilgāko spēles laiku, vidēji iemetot 17,5 punktus un dodot 2,1 rezultatīvas piespēles, taču visvairāk atlēkušo bumbu izdevies izcīnīt Artim Arnītim. Starp līderiem un redzamākajiem spēlētājiem jāmin arī Marts Ričards Ozolin-kevičs, Ričards Melderis, Kārlis Večens un Dāvis Klegeris.

Artis Arnītis Inguss Immers

27

Par vienu no šīs sezonas skaistākajām un arī saspringtākajām spēlēm kļuvusi cīņa pret BK Saldus, kad rīdzi-niekiem līdzīgā cīņā izdevās atspēlēties par sezonas sākumā piedzīvoto zaudējumu. Atskanot spēles beigu signālam, uz tablo ļoti līdzīgs, taču nepielūdzams rezultāts – 89:86 – par labu Pārdaugava/LU spēlētājiem. Par šīs spēles varoņiem var uzskatīt Dāvi Klegeri un Kārli Večenu, kuri pēdējās divās spēles minūtēs realizēja izšķirošos metienus ceļā uz uzvaru.

Komanda Pārdaugava/LU ir viena no izaugsmes iespējām, kur jaunajiem basketbolistiem profesionālu tre-neru vadībā un spēcīgu pretinieku vidū attīstīt savas spēles prasmes, tiecoties uz augstāko divīziju Latvijas basketbolā. Tā ir pateicīga vide un atmosfēra, kur realizēt savu potenciālu, pierādīt savas spējas un tikt pa-manītam – tā ir katra spēlētāja iespēja.

Vārds Pozīcija Augums Svars Dzimšanas datums

Artis Arnītis Uzbrucējs 195 cm 83 kg 1996-02-21Arnis Bebrišs Uzbrucējs 195 cm 82 kg 1996-05-05Arvis Dronka Aizsargs 194 cm 85 kg 1996-01-26Artūrs Grīnbergs Aizsargs 189 cm 79 kg 1996-08-19Inguss Immers Aizsargs 194 cm 90 kg 1993-06-13Klāvs Ķerpulis Aizsargs 187 cm 66 kg 1998-04-03Dāvis Klegeris Aizsargs 184 cm 75 kg 1997-10-09Ivo Liepa Uzbrucējs 194 cm 86 kg 1997-04-24Ričards Melderis Aizsargs 186 cm 83 kg 1996-04-03Daniels Minajevs Centrs 205 cm 105 kg 1995-04-05Reinis Morics Uzbrucējs 201 cm 85 kg 1997-01-10Roberts Niedra Uzbrucējs 198 cm 80 kg 1995-10-21Marts Ričards Ozolinkevičs Aizsargs 187 cm 85 kg 1996-11-01Dāvids Leopolds Ozoliņš Centrs 201 cm 84 kg 1998-08-04Elmārs Ponomarenko Aizsargs 183 cm 83 kg 1997-04-04Roberts Edmunds Rozenšteins Uzbrucējs 197 cm 84 kg 1998-10-01Mārcis Saulītis Centrs 210 cm 95 kg 1997-04-22Kārlis Večens Aizsargs 185 cm 84 kg 1995-12-16

Vārds Funkcijas

Artūrs Visockis - Rubenis Galvenais trenerisMārtiņš Dombrovskis TrenerisGunārs Gailītis TrenerisAndrejs Siliņš Treneris

28

Autors: : Lāse Mīlgrāve

Leifheit/LU:Vēl viena iespēja palikt basketbola laukumā

Leifheit/LU (Dubultamatieru līga)

Latvijas Universitāte viennozīmīgi piedāvā plašas iespējas visiem basketbola mīļotājiem. Vie-na no tām ir DAL jeb Dubultamatieru līga, kurā Latvijas Universitāte cīnās Probasketball elites grupā ar komandu Leifheit/Latvijas Universitāte, turklāt cīnās ļoti labi.

Pats turnīrs šogad norisinās jau 20. gadu, taču Leifheit/LU mūžs nav tik garš, komanda ar šādu nosaukumu eksistē 3. sezonu. Uzreiz gan jāsaka, ka tās līdz šim ir bijušas 3 ļoti veiksmīgas sezonas – pagājušajā gadā izcīnīta 1. vieta izslēgšanas spēlēs (4. vieta pamatturnīrā), bet šogad (pagaidām) pamatturnīrā piedzīvots tikai 1 zau-dējums. Savā debijas sezonā Leifheit/LU izcīnīja 3. vietu pamatturnīrā, taču izslēgšanas spēlēs zaudēja cīņā par bronzu, paliekot 4. vietā.

Nav tā, ka šī komanda uzradās no zila gaisa, komanda pastāvēja jau pirms tam, taču pirms 2 gadiem tai pievienojās arī Latvijas Universitātes spēki. Patiesībā tā ir viena no vecāka-jām DAL komandām, kas sāka spēlēt jau 2001. gadā (kā Sārmi 4 3. divīzijā, pamazām izcīnot ceļu uz augšu).

VIens no Leifheit/LU komandas līderiem,VEF Rīga galvenais treneris Jānis Gailītis

29

Tagad, kad komandā spēlē arī Latvijas Universitātes studenti vai ar LU saistīti cil-vēki, komandu vada Latvijas Universitātes basketbola sistēmas treneris Gunārs Gai-lītis, kura entuziasma pamatā ir sakārtotā komandas sistēma, kas amatieru statusā vilina basketbola lietpratējus turpināt ak-tīvi spēlēt. Interesanti, ka Leifheit/LU bez pieminētajiem studentiem sastāvu veido arī Latvijas LBL čempionvienības VEF Rīga treneru tandēms Jānis Gailītis un Jevgēnijs Kosuškins. Taču pašu būtiskāko mērķi ko-manda izpilda, kad tās sastāvā cīnās pašu augstskolas un basketbola sistēmas absol-venti, tādā veidā papildus iegūtās izglītības profesionālajai karjerai turpinot arī pārstā-vēt Latvijas Universitāti basketbola lauku-mā. Ikvienam ir zināms un daļa arī saskārusies ar situāciju, kad karjera zog iespējas turpināt nodar-boties ar hobijiem, taču Leifheit/LU komanda ir vieta, kurā ikvienam LU basketbolistam vienmēr būs vieta sevi turpināt apliecināt azartiskā un pozitīvā gaisotnē.

Atgriežoties pie paša čempionāta, gads atšķiras no pārējiem ar to, ka pamatturnīrā ir mazāk par desmit komandām – šogad spēlē astoņas. Tas gan nekādā veidā nemaina konkurenci un azartu līgā.

Kas īsti var spēlēt šajā līgā? Kā rakstīts nolikumā: “Piedalīties var ikviens, kurš grib, var un māk spē-lēt basketbolu, ir reģistrēts pieteikumā.” (Protams, izņēmums ir Latvijas Basketbola līgas 1. divīzijas spēlētāji, tie gan nedrīkst spēlēt DAL.) To izmanto arī Leifheit/LU un turpinās darīt!

Komanda tradicionālā veidā sveic Leifheit/LU galveno treneriGunāru Gailīti ar izcīnīto čempionu titulu

30

Autors: Lāse Mīlgrāve

Treneris pret Treneri

Treneru rubrika

Artūrs Visockis-Rubenis

Kad un kā nonācāt LU?LU pirmo reizi nonācu, kad LU basketbola komanda

spēlēja vēl tikai LBL 3 un Studentu Basketbola līgas (SBL) turnīros. Komandu vadīja Mārtiņš Zībarts un, tā kā biju iz-lēmis, ka vēlos kļūt par basketbola treneri, vajadzēja atrast mentoru, skolotāju, pie kura mācīties un praktizēties. Mār-tiņš ar lielāko prieku piekrita tam, ka varu nākt mācīties un palīdzēt. Tajā gadā LU komanda ieguva sudraba medaļas LBL 3 un SBL čempionu titulu. Interesanti, ka tajā komandā spēlēja mans šā brīža kolēģis Gunārs Gailītis.

Gadu vēlāk LU jau tika piedāvāts spēlēt LBL, un tajā se-zonā es Mārtiņam vairāk palīdzēju treniņos. Uz spēlēm biju reti, jo bija jātrenē LJBL Pārdaugavas U-14 un U-15 ko-mandas. Tajā sezonā LU es vairāk atbildēju par individuālo tehniku un fizisko sagatavotību. Pēc gada Zībarts pieņēma Ventspils piedāvājumu, un no LU vadības, Uģa Bisenieka, nāca piedāvājums – sākumā gan tikai savākt komandu, līdz atrod jaunu galveno treneri, bet beigās sanāca, ka mūs ar Gunāru Gailīti atstāja kā treneru komandu. Nu jau tāda esam piekto sezonu. Esam vienīgie treneri, kas šajos pie-cos gados nav atlaisti (smaida).

Vai šobrīd varat iedomāties dzīvi bez LU basketbola sis-tēmas?

Šī sistēma ir kā izauklēts bērns, jo sākām gandrīz no nul-les. Mārtiņš Zībarts bija pirmais celmlauzis, mēs turpinā-jām. Sapratām, ka apkārt komandai jābūvē tāda sistēma, kas balstās uz vērtībām, profesionalitāti un kurā jaunie-

Ilze Ose-Hlebovicka

Kad un kā nonācāt LU?LU nonācu, pateicoties Rūdolfam Rozītim, kurš uzaicināja

mani kļūt par viņa asistenti 2013./2014. gada sezonā. Nā-kamajā sezonā Rūdolfs pieņēma lēmumu kļūt par vīriešu basketbola kluba Jēkabpils sistēmas daļu, savukārt es pār-ņēmu LU sieviešu kluba galvenā trenera funkcijas.

Vai šobrīd varat iedomāties dzīvi bez LU basketbola sis-tēmas?

LU basketbola sistēma šobrīd ir daļa no manas dzīves, bet nav arī tā, ka nevarētu iedomāties dzīvi bez tās. Esmu ģimenes cilvēks, un man ir divi fantastiski dēli. Vecākajam dēlam Oskaram ir 15 gadu, un viņš ar lielu degsmi trenējas basketbolā, savukārt jaunākajam - Lukam - ir tikai 6 gadi, arī viņu ļoti interesē basketbols.

Kāds bija ceļš, kas aizveda līdz trenera amatam? Vai tas bija jau apdomāts lēmums? Vai pēkšņa doma, ka varētu trenēt citus?

Kaut kur zemapziņā šī doma noteikti sēdēja, jo bērnībā, bērnudārzu beidzot, audzinātājas bija sagatavojušas tādu kā bērnu vēlmju apkopojumu. Uz jautājumu, kas es vē-los būt, esmu atbildējusi – sportiste, basketbola trenere (smaida) – acīmredzot es jau sešu gadu vecumā zināju, ko es gribu darīt, un šobrīd man ir izdevies veiksmīgi to īstenot! Ilgus gadus esmu bijusi profesionāla sportiste. Mana profesionālās basketbolistes karjera iesākās jau 18 gadu vecumā, to veiksmīgi noslēdzu jau būdama 32 gadus

Latvijas Universitāte pilnīgi noteikti ir unikāla sporta dzīves ziņā. Viena no iespējām ir spēlēt Latvijas Basketbola līgas 1. divīzijā vīriem un Latvijas-Igaunijas līgā meitenēm. Līgas nopietnas, atbildība liela, tā nu arī treneri abām komandām izvēlēti ļoti rūpīgi.

Artūrs Visockis-Rubenis, vīriešu komandas galvenais treneris, un Ilze Ose-Hlebovicka - sieviešu koman-das galvenā trenere. To, kas abiem treneriem kopīgs, kas atšķirīgs, varat uzzināt šajā intervijā, izlasot katra stāstu par to, kā nonākts līdz trenera amatam LU sistēmā.

31

šiem varam piedāvāt spēlēt basketbolu ar PVN – tas nozī-mē – iegūt izglītību kā pievienoto vērtību. Šobrīd sistēma jau sastāv no LBL komandas, LBL 2 komandas, DAL Elites divīzijas, sieviešu komandas (LSBL), kā arī ir veiksmīga sa-darbība ar BJBS Rīga sporta skolām, īpaši Pārdaugavu. Kat-ru gadu cenšamies spert vēl vienu soli uz priekšu sistēmas attīstībā.

Kāds bija ceļš, kas aizveda līdz trenera amatam? Vai tas bija jau apdomāts lēmums? Vai pēkšņa doma, ka varētu trenēt citus?

Vēlme kļūt par treneri man bija jau no kādu 16 gadu vecuma. Un ziniet – tam par iemeslu bija nevis pozitīvie piemēri, bet tieši negatīvie. Gribēju būt labāks treneris nekā redzēju sev apkārt. Tomēr pēc vidusskolas izvēlējos studēt sabiedriskās attiecības – komunikācijas zinātni. 19 gadu vecumā apprecējos, un man piedzima dēls, vajadzēja uzņemties atbildību, paralēli studijām sāku strādāt. Bas-ketbolam palika aizvien mazāk laika. Turpināju gan spēlēt amatieru līmenī un vadīju komandu Mateja basketbola līgā un LBL 3. Katru nedēļu treniņus un spēles gaidīju kā svētkus, jo tur jutos savā ādā. Pēc augstskolas beigšanas vairākus gadus strādāju par projektu vadītāju reklāmas aģentūrā – darbs bija interesants, man arī padevās orga-nizatoriskās lietas. Bija diezgan laba alga, darba mašīna, apmaksāta degviela, bet vienā brīdī sapratu, ka jāiet mācī-ties par treneri – tīri paralēli darbam, kas zina. Beidzu pats spēlēt amatieros, lai vairāk laika būtu tieši trenera darba studijām. Aizgāju stažēties pie Mārtiņa Zībarta un iestājos LSPA, lai iegūtu C kategorijas sertifikātu.

Pie Mārtiņa Zībarta tajā laikā stažējās arī treneris Kris-taps Kozlovskis. Reiz pēc viena LU LBL 3 treniņa viņš mani pasauca malā un jautāja: “Artūr, man tev ir piedāvājums, ir vakance BJBS Rīga/Pārdaugava nodaļā, vai tevi tas inte-resē?” Tas nāca negaidīti, bet es piekritu, jo sapratu, ka tā ir iespēja. Domāju, ka man būs jātrenē mazi bērni, bet beigās izrādījās, ka jau 14–15 gadus veci vīri. Pirms tam vēl paspēju aizbraukt uz ASV, kur pusotru mēnesi nostrādāju basketbola nometnēs. Kad gadu biju nostrādājis gan par projektu vadītāju, gan treneri, sapratu, ka ir jāizvēlas, un izvēlējos trenera ceļu. Aizgāju prom no projektu vadības vēl brīdī, kad nezināju, ka būs piedāvājums no LU. Riskēju, bet sirdī jutu, ka lēmums ir pareizs. Jutu augstāku vadību šajā lēmumā.

Kā ir strādāt ar studentiem? Viņiem galu galā ir ne tikai treniņi, bet arī mācības…

Viegli nav ne viņiem, ne mums - treneriem. Process ir jā-plāno ļoti skrupulozi, ņemot vērā lielo papildu slodzi. Ceļš nav viegls, bet, ja to iztur, rūdījums ir visai dzīvei. Tie, kas kādu laiku pirms pievienošanās mums ir izbaudījuši pro-fesionāla sportista maizi, atzīst, ka studijas un sports ir daudz grūtāks ceļš. Bet, kad ir izturēti tie 3 - 4 gadi, visiem ir milzīgs gandarījums par paveikto un reāls pamats turp-mākajai dzīvei.

Mēs spēlējam LBL – līgā, kurā šobrīd nav pusprofesionālu komandu – visi trenējas divreiz dienā, 90% spēlētāju pa-matdarbs ir tieši basketbols...

jauna. Savukārt veiksmīgai treneres karjerai man vēl viss priekšā. Savu trenera darbu iesāku SK Cēsis, nostrādājot tur divas sezonas un iegūstot Latvijas čempionu titulu, un sapratu, ka man ļoti patīk šis darbs.

Kā ir strādāt ar studentiem? Viņiem galu galā ir ne tikai treniņi, bet arī mācības…

Man ir paveicies, jo man ir ļoti centīgas un apzinīgas stu-dentes! Viņas paspēj apvienot mācības ar treniņiem.

Ko darāt, kad nestrādājat LU? Vai vispār ir brīvais laiks citām lietām?

Diemžēl brīvā laika ir maz, jo paralēli trenera darbam es strādāju Ogres tehnikumā par sporta organizatori un kopā ar savu labu draudzeni Ingu Geistardi-Zaporožecu vadu amatieru basketbola līgu Jaunā sieviešu basketbola līga. Diemžēl Latvijā trenera darbs nav no ienesīgākajiem – vis-maz sieviešu basketbolā noteikti ne! Tev paralēli jāmeklē citas nodarbošanās, tāpat kā studentam jācenšas savienot mācības ar treniņiem, trenerim - darbs ar citiem darbiem! Ja būtu iespēja, es labprāt pievērstos tikai treneres dar-bam.

Vai jūsu dzīvē ir kas tāds, kas aizrauj vairāk par basket-bolu? Vai vismaz tikpat lielā līmenī?

Man par basketbolu svarīgāka ir mana ģimene!

Pēdējais jautājums – ja nebūtu basketbola treneris, būtu..?

Grūti iedomāties, kas es būtu, jo visa mana dzīve ir nori-tējusi ap basketbolu. Mana mamma Ingrīda Ose (Bergval-de) ir viena no tā dēvētajām Zelta meitenēm TTT meistar-komandas sastāvā, kura ieguvusi 10 Eiropas čempionāta titulus! Sports un basketbols ir neatņemama manas dzī-ves sastāvdaļa!

Lai mēs turētu līdzi, ir jāiedziļinās detaļās un uz katru spēli jāizdomā kādas nelielas viltībiņas, akcenti. Dažreiz izdodas, dažreiz ne. Ja uz spēli esam pilni enerģijas, varam pacīnīties ar jebkuru, ja emociju nav – meistarība un pie-redze ir pretinieku pusē. Pašatdevei un motivācijai mūsu komandā ir milzīga nozīme. Ar treneri Gunāru un fiziskās sagatavotības treneri Ivaru esam gandrīz kā ģimene – pa-vadām laiku kopā vairāk nekā ar sievām, draudzenēm, ģi-menēm. Jo mūsu pārziņā ir ne tikai LBL komanda, bet visa LU basketbola sistēma! Domāju, ka šajā ziņā esam unikāli LBL saimē.

Ko darāt, kad nestrādājat LU? Vai vispār ir brīvais laiks citām lietām?

Kas tas tāds brīvais laiks ir? (smejas) Atceros - vienā filmā sieva prasa vīram, kurš ir futbola treneris un iegrimis skau-tinga materiālos: “Kad tu iesi gulēt?” Viņš atbild: “Aprīlī”. Sieva pasmaida un saka: “Tas ir tad, ja netiksi play-off”. Tāda ir mūsu profesija. Ģimenes to ir pieņēmušas, sadzīvo. Mums sezonas laikā praktiski nav brīvā laika.

32

Smadzenes strādā pat miegā. Tāpēc ir labi, ja ir instrumenti, kā nedaudz atslēgties. Man tā ir baznīca un dažādas grā-matas, Ivars Ikstens pats vēl uzspēlē vai noskatās kādu Skuteļa šovu, Gunārs Gailītis aizbrauc uz Lietuvu uz kādu Žalgira spēli...

Pēc spēlēm sakām spēlētājiem – rīt brīvs, otrdien rīta treniņš 8.00, vakarā komandas treniņš 19.00 utt. Reāli tā brīv-diena ir tikai spēlētājiem – mums tajā dienā ir LBL 2 treniņi, DAL treniņi, kā arī pirmā dienas daļa paiet jau gatavojoties nākamajai spēlei un treniņiem. Jāatzīst, ka mūsu spēlētājiem arī īsti brīvs nav, jo ir skola. Tātad, ja es nestrādāju LU, tad vadu LBL 2 treniņus, skautoju, gatavoju treniņus, vedu dēlu uz treniņiem un pa retam satieku savu sievu, ar kuru iedzeru kafiju. Daudz laika prasa arī tikšanās ar mūsu direktoriem Uģi Bisenieku un Dzintaru Berkoltu.

Vai jūsu dzīvē ir kas tāds, kas aizrauj vairāk par basketbolu? Vai vismaz tikpat lielā līmenī?To nevar saukt par aizraušanos, bet liela nozīme manā dzīvē ir kristietībai. Te es nedomāju reliģiju – ar to es domāju, ka

es ticu Dievam, viņa dēlam Jēzum Kristum un tam, kas rakstīts Bībelē. Es ticu, ka mūsu izvēles ietekmē mūsu likteni, mēs katrs esam radīti ar mērķi. Ja man nebūtu šīs ticības, es nezinu, kā būtu izturējis vairākus savas dzīves pārbaudījumus, grūtības, brīžus, kad kaut kam neesmu bijis gatavs.

Man ļoti patīk peldēt, lasīt grāmatas – patīk tikko pirktas grāmatas smarža... Kad sezona beigusies, patīk parosīties dār-zā, apciemot draugus un radiniekus. Esmu ģimenisks – patīk, ka māja pilna bērnu, radinieku, smieklu...

Pēdējais jautājums – ja nebūtu basketbola treneris, būtu..?Jebkas! Iespējams, man piederētu neliels sporta veikaliņš, kafejnīca vai frizētava. Iespējams, būtu kādas cīņas treneris,

jo septiņus gadus esmu trenējies brīvajā cīņā. Iespējams, laukos audzētu aitas, bites vai zirgus. Domāju, ka cilvēka po-tenciāls ir neierobežots. Paulu Koelju savā grāmatā “Alķīmiķis” raksta: “Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.” Es tiešām tam ticu.

33

34

Autors: Lāse Mīlgrāve

Kas ir LUBL?

LU Basketbola līga

Pirmais jautājums – kas tas tāds?

Tā nu ir sanācis, ka gan apkārtējie cilvēki, gan arī paši studenti par LUBL zina ļoti maz. Tomēr tie, kuri vēlas spēlēt basketbolu un sacensties, par to pilnīgi noteikti uzzina. Tā ir Latvijas Universitātes Basketbo-la līga. Iekšējā līga, kurā iespēja pieteikt komandu ir ikvienam, kurš spēlē basketbolu un mācās vai strādā Latvijas Universitātē. Jā, viena no komandām ir Mā-cībspēku komanda, kas to noteikti padara vēl inte-resantāku, jo studenti var pacīnīties pret saviem pa-sniedzējiem, treneriem un citiem LU darbiniekiem.

Šogad risinās jau 12. LUBL sezona, kas noteikti liecina par līgas popularitāti un ilgstošu nākotni. Vēl vairāk - tā ir kļuvusi par lielāko organizāciju iekšējo basketbola līgu Baltijā! Vidēji

katrā sezonā spēlē 11 komandas (šogad desmit). Sadalījums ir ļoti vienkāršs – fakultātes un vēl viena koman-da Mācībspēkiem. Protams, ir aktīvākas un pasīvākas fakultātes, tāpēc dažām nav nevienas komandas, bet citām ir pat vairākas. Visaktīvākās ierasti ir Ekonomikas un vadības fakultāte un Sociālo zinātņu fakultāte. Un, protams, arī Ģeogrāfu mafijai vienmēr ir sava basketbolistu vienība.

Sistēma ir skaidra, tāpēc laiks noskaidrot, ko paši spēlētāji domā par LUBL, ko šī līga viņiem dod un kāpēc viņi vispār tajā spēlē?

Artūrs Bārs (EVF)Man patīk, ka es kā izbijis basketbolists varu šad un tad uzspēlēt basketbolu. Tādā veidā vismaz sevi uzturu

formā, jo nav grūti sevi piespiest nodarboties ar sporta veidu, kurš ir pats mīļākais. Foršs ir arī sacensību gars, kā arī kopības sajūta ar komandas biedriem.

Rinalds Rihards Putrālis (DF-2)LUBL dod man iespēju uzspēlēt basketbolu vienā komandā ar saviem kursabiedriem un mēroties spēkiem

ar citām fakultātēm. Lai gan DF-2 komandai veiksme nav uzspīdējusi un vēl neesam nevienu spēli uzvarējuši, mēs turpinām cīnīties un nepadoties. LUBL ir iespēja arī pašam pārbaudīt savus spēkus, iepazīt pārējos kur-sabiedrus, pavadīt aktīvi laiku un, protams, uzspēlēt basketbolu!

Reinis Vāvers (ĢZZF)ĢZZF komandā LUBL spēlēju sesto sezonu (tas gan ne tuvu nav rekords) un domāju, ka basketbola līga ir

laba vieta, kur salīdzināt dažādu fakultāšu spēkus – lai arī studentu skaita ziņā esam viena no mazākajām fakultātēm, basketbolā parasti pretendējam uz augstām vietām. Man pašam tā galvenokārt ir iespēja aizrau-jošā veidā kaut cik uzturēt sportisko formu. Lai arī pašlaik ir ļoti daudz iespēju spēlēt arī citās līgās, domāju, ka būtu labi ikvienam, kas studē LU un grib spēlēt basketbolu, pārstāvēt savas fakultātes komandu – tad augtu līgas sportiskais līmenis. Organizatoriskajā ziņā pēdējos gados ir ievērojams progress – cerams, ka tam sekos arī lielāka spēlētāju atsaucība!

Raivis Šerns (JF)LUBL nav tā augstākā līga, kurā esmu spēlējis, bet tā noteikti ir visjautrākā līga, kurā esmu bijis. Spēlējot

LUBL, es labi pavadu laiku, aizmirstot universitātes kontroldarbus, seminārus un lekcija, kā arī tam visam bonusā iegūstu jaunus draugus un jaunas, patīkamas emocijas.

35

Dāvis Tomiņš (EVF)LUBL ir lieliska iespēja ikvienam, kurš ir saistīts ar LU, darbadienas vakaros izsportoties un socializēties.

Šī ir līga, kur sanāk satikt sen neredzētus paziņas un draugus, kā arī pie reizes iegūt jaunus. Šeit netrūkst konkurētspējīgu komandu, tāpēc katra spēle ir aizraujoša, gana interesanta un, pats galvenais, skatītājiem baudāma, jo spēlējam skatītāju dēļ!

Ivars Pričins (FMF)Nekad neesmu profesionāli spēlējis vai trenējies basketbolā, bet LUBL dod iespēju uzspēlēt pret labiem

spēlētājiem labā līmenī. Tā kā fizmatu komanda nav liela, man ir iespēja tikt pie liela spēles laika, kas ļauj attīstīt savas iemaņas basketbolā, izbaudīt tā spriedzi, kā arī iegūt pieredzi, spēlējot pret spēcīgiem basket-bolistiem.

LU Basketbola līgas čempioni:

2014./2015. EVF2013./2014. EVF2012./2013. EVF juniors2011./2012. EVF2010./2011. EVF2009./2010. Mācībspēki2008./2009. JF2007./2008. EVF2006./2007. ĢZZF2005./2006. EVF2004./2005. FMF

2014./2015.gada čempioni EVF

Inguss Immers (#6) šogad LU ir absolvējis, taču 3 studiju gadu garumā bija viens no EVF komandas organizatoriem un līderiem, katrā no sezonām izcīnot čempiona titulu. Foto no

Ingusa līdz šim pēdējās LUBL spēles.

Jau 3.gadu pēc kārtas viens no Juridiskās fakultātes komandas līderiem ir Gatis Epners. Arī šogad spēlētāja vārds atrodams starp līgas rezulta-

tīvākajiem. Foto no pērn aizvadītās sekmīgās ‘’bronzas’’ spēles.

36

Autors: Elīna Červinska

Sarauj, LU, sarauj!LU līdzjutēji

Neviena komanda nav pilnīga bez enerģiska un izdomas pilna fanu pulciņa.Arī Latvijas Universitātes basketbola komandai ir savi fani, kuri spēļu laikā spēj pārsteigt un

priecēt gan spēlētājus, gan skatītājus.Lielu atsaucību fanu aktivitātēm studentu vidū sniedz ikgadējais konkurss “Fakultātes bas-

ketbola tribīnēs”, kuru BK Latvijas Universitāte (BK LU) rīko sadarbībā ar Latvijas Universitātes Studentu padomi. Šā konkursa ietvaros Latvijas Universitātes fakultātes veido fanu komandas, kas savā starpā sacenšas gan saukļu oriģinalitātē, gan vizuālajā izskatā, taču savstarpēja konku-rence nav šķērslis galvenajam mērķim – savas komandas atbalstīšanai.

Jau trīs gadus viens no uzticamākajiem faniem gan mājas spēlēs, gan izbraukuma mačos ir Lat-vijas Universitātes Ķīmijas fakultātes students Roberts Fridrihsons. Viņš savas fanu gaitas pirms trim gadiem uzsāka tieši konkursā “Fakultātes basketbola tribīnēs” un vēl joprojām ir manāms tribīnēs kā aktīvais bungu sitējs un saukļu iekus-tinātājs. Aicināju Robertu atbildēt uz dažiem jau-tājumiem, lai nedaudz izprastu to, kādas ir fana domas un emocijas tribīnēs.

Andis Zeps

37

Robert, vai tu varētu īsumā raksturot, kādam ir jābūt īstam fanam?Īstam fanam ir jābūt tādam, kurš tic komandai pat tad, kad visas cerības uz uzvaru ir zudušas. Tādam, kurš

komandu atbalsta vienlīdz aktīvi gan uzvarās, gan zaudējumos.

Kāda ir tava loma BK LU fanu pulciņā?Esmu BK LU bundzinieks un cilvēks, kurš vāc fanu pulciņu uz izbraukuma spēlēm un arī mājas spēlēm, kad

nenorisinās fanu konkurss.

Kā citi var pievienoties BK LU faniem?Atnākot uz spēli un izrādot interesi par fanošanu.Vajag tikai parunāt ar mani vai kādu citu cilvēku LU krekliņā.

Vai ir kāda konkrēta spēle, kuru visspilgtāk atceries?Ļoti spilgti atceros Pārdaugava/LU spēli Diagnostikas centrā pret RSU LBL 2 pusfinālā. Spēles beigās divas vai

trīs reizes mainījās vadība, likās, ka esam zaudējuši, bet tad, manuprāt, Edgars Lasenbegs iemeta tālmetienu. Šķita, ka esam uzvarējuši, bet pretinieks atbildēja ar to pašu, liekot spēlēt papildlaiku. Tā beigās visas cerības jau bija zudušas, bet Roberts Niedra līdz ar beigu signālu iemeta bumbu grozā, izraujot uzvaru.

Divi šobrīd aktīvi un pamanāmi konkursa “Fakultātes basketbola tribīnēs” dalībnieki ir Ekonomikas un va-dības fakultātes studenti Elīne Elizabete Dembska un Andis Zeps. Arī viņi sniedza dažas atbildes par savu pieredzi konkursā.

Kāda ir komandas motivācija piedalīties konkursā?Elīne: Kad veidojām komandu, uzsvaru likām uz to, ka ejam atbalstīt

mūsu puišus, jo mērķis ir parādīt, cik studenti ir vienoti un atbalsta savē-jos, lai arī kā viņiem ietu. Domāju, ka kopā ar Ķīmijas fakultātes studen-tiem mums lieliski izdodas veidot šo atmosfēru, jo izbraukuma spēlēs bijām kā viens liels fanu pulks.

Kas ir mainījies pēc dalības konkursā?Andis: Kopš sāku fanot par LU, basketbols un fanošana ir kļuvusi par

manu ikdienu, nav dienas, kad nepainteresējos par LU situāciju tabulā, komandā vai arī vienkārši nākamo spēli. Kopumā daudz laika veltu fano-šanai un basketbolam.

Elīne: Man personīgi pēc konkursa ir prieks vērot progresu – aktīvā-ki studenti, atbalsts mūsu spēlētājiem arī izbraukuma spēlēs utt., bet prieku sagādā arī dzirdēt no citiem, ka ir iepaticies basketbols un pat kļuvis par mīļāko sporta veidu. Bet, protams, viens no lielākajiem gan-

darījumiem ir labie vārdi no pašiem spēlētājiem.

Kāda ir jūsu loma BK LU fanu pulciņā?Elīne: Esmu kūdītāja - tā, kura savāca vienkopus dullākos fanus no savas

fakultātes un cenšas viņus saturēt kopā un motivē darboties.Andis: Man īsti nav lomas, tomēr esmu tas, kurš aicina cilvēkus fanot par

LU un nākt uz nākamajām spēlēm.

Ko jūs novēlat jaunajiem BK LU faniem?Elīne: BK LU faniem novēlu nepazaudēt savu degsmi. Domāju, ka citi

basketbola klubi ar skaudību skatās uz mūsējiem, jo atbalsts no faniem ir manāms! Galvenais ir neaizmirst, kāpēc mēs to darām, un, cerams, mūsu pulks tikai palielināsies!

Andis: Faniem vēlos novēlēt vairāk uzvaru, kā arī doties uz katru LU spēli, izbaudīt to un smelties milzīgu kvantumu pozitīvu emociju!

Sīkāka informācija par konkursu: facebook.com/fakultatesfano

Roberts Fridrihsons

Elīne Elizabete Dembska

38

39

Autori: Lāse Mīlgrāve, Annija Apine, Dace Marķitāne,Elīna Červinska, Kārlis Dārznieks, Linda Kovaļevska, Laura Melne

Maketētājs: Māris Greidāns

Foto: Izmantotas LU basketbola spēļu fotogrāfa Māra Greidāna,kā arī Viļņa Kozlovska, Lāsmas Iršas, Lindas Arājas, Renāra Buivida un LBS bildes

Drukāts: Zemgus Poligrāfijas serviss