Latvijas Kultūras akadēmija Kultūras socioloģijas un ... · gadā veiktais Kultūras...
Transcript of Latvijas Kultūras akadēmija Kultūras socioloģijas un ... · gadā veiktais Kultūras...
Latvijas Kultūras akadēmija
Kultūras socioloģijas un menedžmenta katedra
KULTŪRAS UN RADOŠO INDUSTRIJU KONCEPTA IZMAIŅAS UN IZPRATNES
SPECIFIKA DAŽĀDĀS LATVIJAS RADOŠO INDUSTRIJU SEKTORĀ IESAISTĪTAJĀS
GRUPĀS
Bakalaura darbs
Autore:
Akadēmiskās bakalaura augstākās izglītības programmas “Mākslas”
Kultūras socioloģijas un menedžmenta apakšprogrammas
4. kursa studente Dārta Dīvāne
(ID Nr. 20103406)
Darba vadītāja:
Dr. sc. soc. Anda Laķe
Rīga
2014
2
SATURS
Apzīmējumi un saīsinājumi ........................................................................................................ 4
IEVADS .............................................................................................................................. 5
1. KULTŪRAS UN RADOŠO INDUSTRIJU VEIDOŠANĀS UN ATTĪSTĪBA ................... 9
1.1.Kultūras industrija un „Frankfurtes skola” ................................................................... 9
1.2. Radošās industrijas un Austrālijas ziņojums „Radošā Nācija” ................................. 10
1.3. Radošo industriju politikas veidošana Lielbritānijā .................................................. 11
1.4. Radošo industriju veidošanās Latvijā ........................................................................ 14
2. RADOŠO INDUSTRIJU JĒDZIENS, TĀ GALVENIE RAKSTUROJUMI UN SAIKNE
AR KULTŪRAS INDUSTRIJAS JĒDZIENU ........................................................................ 20
2.1. Radošums kā radošo industriju pamatelements ......................................................... 20
2.2. Industrija kā radošo industriju pamatelements .......................................................... 23
2.3. Radošo industriju jēdziens ......................................................................................... 25
2.4. Kultūras industriju un radošo industriju saistība ....................................................... 31
2.5. Radošās ekonomikas attīstība .................................................................................... 34
3. KULTŪRAS UN RADOŠO INDUSTRIJU IZPRATNES SPECIFIKA DAŽĀDĀS
LATVIJAS RADOŠO INDUSTRIJU SEKTORĀ IESAISTĪTAJĀS GRUPĀS .................... 38
3.1. Radošo industriju politikas veidotāju un īstenotāju kultūras un radošo industriju
izpratnes specifika ............................................................................................................ 39
3.1.1. Radošo industriju politikas veidotāju un īstenotāju saistība ar radošo
industriju sektoru .................................................................................................. 40
3.1.2. Radošo industriju politikas veidotāju un īstenotāju radošo industriju
raksturojums ......................................................................................................... 40
3.1.3. Radošo industriju politikas veidotāju un īstenotāju izpratnes specifika par
radošo industriju un kultūras, kultūras industriju saistību .................................... 43
3.1.4. Radošo industriju politikas veidotāju un īstenotāju izpratnes specifika par
radošo industriju attīstības nosacījumiem ............................................................ 45
3.2. Radošo industriju uzņēmējdarbības pārstāvju kultūras un radošo industriju izpratnes
specifika ..................................................................................................................... 48
3.2.1. Radošo industriju uzņēmējdarbības pārstāvju saistība ar radošo industriju
sektoru ................................................................................................................. 48
3.2.2. Radošo industriju uzņēmējdarbības pārstāvju radošo industriju
raksturojums ......................................................................................................... 49
3.2.3. Radošo industriju uzņēmējdarbības pārstāvju izpratnes specifika par radošo
industriju un kultūras, kultūras industriju saistību ............................................... 51
3
3.2.4. Radošo industriju uzņēmējdarbības pārstāvju izpratnes specifika par radošo
industriju attīstības nosacījumiem ........................................................................ 52
3.3. Kultūras nozares pārstāvju kultūras un radošo industriju izpratnes specifika ........... 54
3.3.1. Radošo industriju uzņēmējdarbības pārstāvju saistība ar radošo industriju
sektoru ................................................................................................................. 55
3.3.2. Kultūras nozares pārstāvju radošo industriju raksturojums ........................ 55
3.3.3. Kultūras nozares pārstāvju izpratnes specifika par radošo industriju un
kultūras, kultūras industriju saistību ..................................................................... 58
3.3.4. Kultūras nozares pārstāvju izpratnes specifika par radošo industriju
attīstības nosacījumiem ........................................................................................ 60
3.4. Akadēmiskās sfēras pārstāvju kultūras un radošo industriju izpratnes specifika ...... 63
3.4.1. Akadēmiskās sfēras pārstāvju saistība ar radošo industriju sektoru ........... 63
3.4.2. Akadēmiskās sfēras pārstāvju radošo industriju raksturojums ................... 64
3.4.3. Akadēmiskās sfēras pārstāvju izpratnes specifika par radošo industriju un
kultūras, kultūras industriju saistību ..................................................................... 67
3.4.4. Akadēmiskās sfēras pārstāvju izpratnes specifika par radošo industriju
attīstības nosacījumiem ........................................................................................ 70
NOBEIGUMS .......................................................................................................................... 73
KOPSAVILKUMS ................................................................................................................... 76
IZMANTOTO AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS ................................................... 79
ANNOTATION ........................................................................................................................ 83
PIELIKUMI ............................................................................................................................ 84
4
Apzīmējumi un saīsinājumi
RI - radošās industrijas
KM - Kultūras ministrija
EM - Ekonomikas ministrija
IZM - Izglītības un zinātnes ministrija
VARAM - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
LA - Labklājības ministrija
FM - Finanšu ministrija
ĀM – Ārlietu ministrija
DCMS - Kultūras, plašsaziņas līdzekļu un sporta departaments
LIAA - Latvijas Investīviju un attīstības aģentūra
ES - Eiropas Savienība
UNCTAD - Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konference
UNESCO - Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija
LKA - Latvijas Kultūras akadēmija
BA - Banku augstskola
5
IEVADS
Līdz ar strauju jauno tehnoloģiju attīstību un pieaugošo globalizāciju, konkurētspējas
nodrošināšanā tradicionālo ražošanu arvien vairāk aizstāj pakalpojumi un inovācijas, kur
būtiska loma ir radošumam un jaunrades spējām. Eiropas Savienības (ES) līmenī arvien
biežāk tiek runāts par radošajām industrijām (šeit un turpmāk RI) kā ekonomiskās un sociālās
inovācijas veicinātāju. Kultūras un radošajās nozarēs dažādās valstīs nereti tiek radīta
augstāka pievienotā vērtība kā citās nozarēs, sekojoši – tās nodrošina būtisku ieguldījumu
nacionālajās ekonomikās. Daudzās ekonomikas nozarēs jauni un inovatīvi risinājumi
iespējami tieši pateicoties radošai domāšanai; veicinot radošo un inovācijas prasmju
integrāciju izglītības sistēmā, tiek stimulēta uz zināšanām balstītas sabiedrības attīstība u.c.1
RI ir salīdzinoši jauna nozare, lai gan līdzīga rakstura kultūr- ekonomiski fenomeni
būtībā pasaulē pastāvējuši vairāk vai mazāk vienmēr, taču tikai 1990to gadu otrajā pusē
Lielbritānijā RI ieguvušas savu nosaukumu un veidolu. Neskatoties uz RI termina īslaicīgo
pastāvēšanas vēsturi, salīdzinoši strauja ir to attīstība. RI jautājums Baltijā, tajā skaistā arī
Latvijā, tika aktualizēts pēc 2000. gada un nozīmīga loma bija tieši Britu padomei, kas aktīvi
veicināja RI sektora attīstības popularizēšanu un ar to saistīto problēmu skaidrošanu visā
pasaulē. Taču vislielākā aktivitāte RI jomā Latvijā manāma tieši pēdējos piecus gadus.
Jāņem vērā, ka RI kā sektors nav statisks veidojums, sektora attīstībai nav
piemērojams kāds universāls paraugs, ko varētu attiecināt uz visām valstīm vienādi. RI ietver
sevī fleksibilitāti, kas ļauj tām pielāgoties konkrētām valstīm, konkrētām situācijām vai
ekonomikas modeļiem. Ņemot vērā, ka RI jēdziena izmantošana noteiktu kultūrekonomisku,
uzņēmējdarbības u.c. aktivitāšu apzīmēšanai Latvijā ir nesena parādība, līdz galam vēl nav
veidojusies vienota izpratne par šo jomu.
RI sektora problemātikas nesenā ienākšana Latvijas politikas dienas kārtībā un to
mainīgā daba ir vairojusi šajā sektorā dažādo iesaistīto pušu izpratnes atšķirību. Būtu svarīgi
noskaidrot un precizēt dažādo Latvijas RI iesaistīto pušu viedokli, lai ar laiku varētu veidoties
vairāk vai mazāk vienota izpratne par to, kādas radošās un uzņēmējdarbības formas ir
attiecināmas uz nozari, ko dēvējam par RI, un, kas RI kontekstā raksturīgs tieši mūsu valstij.
Tas ļautu sekmīgāk attīstīties visam RI sektoram kopumā, precīzāk veidot to politiku, sadalīt
kompetences un tamlīdzīgi.
1 Personu apvienība SIA „Baltijas Konsultācijas” un SIA „Konsorts”. Latvijas radošo industriju darbība un priekšnoteikumi nozares mērķtiecīgai attīstībai. Pieejams: http://www.slideshare.net/GaaKaa/latvijas-radoo-industriju-darbba-un-prieknoteikumi-nozares-mrtiecgai-attstbai [skatīts 2014, 5.marts]
6
RI statistiskie rādītāji pierāda, ka RI ir pietiekoši pelnošs sektors gan ES, gan sāk iegūt
ekonomisku nozīmi arī Latvijas kontekstā. To apstiprina arī 2013. gadā veiktais Kultūras
Ministrijas pasūtītais pētījums „Latvijas radošo industriju darbība un priekšnoteikumi nozares
mērķtiecīgai attīstībai” (turpmāk 2013. gada Latvijas RI pētījums). Kopumā RI un ar tām
saistītās nozares Latvijas ekonomikā, līdzīgi kā citās ES valstīs, sastāda aptuveni 8%-10%
uzņēmumu un nodarbināto skaita, neto apgrozījuma, radītās pievienotās vērtības un eksporta
apjoma aspektos. RI un ar tām saistīto nozaru jomā Latvijā darbojas vairāk nekā 10 000
uzņēmumu, kas nodarbina vairāk kā 70 000 darbinieku. Nozares kopējais apgrozījums vidēji
gadā ir aptuveni 1,5 mljrd. latu, no kā nedaudz mazāk par pusi sastāda RI un lielāko daļu –
saistītās nozares.2. Ņemot vērā RI sektora pieaugošo nozīmi Latvijas ekonomikas attīstībā,
rodas pamatots jautājums, kurai no politikas veidotāju institūcijām būtu jāuzņemas galvenā
politiskā atbildība un sektora tālākā attīstība un veicināšana.
Līdz šim par RI sektora attīstību Latvijā ir atbildīga Kultūras ministrija
(KM), Ekonomikas ministrija (EM) un Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) un šo ministriju
padotības iestādes.3 RI politikas īstenošanā, protams, izšķiroša nozīme ir šai
starpinstitucionālai sadarbībai, taču neapšaubāma kompetence ir tieši KM. Latvijā kopš
2005. gada RI jautājumus publiskās politikas līmenī īpaši uzņēmusies virzīt tieši KM. KM
galvenā motivācija, iesaistoties RI jautājumu virzīšanā Latvijā, bija cieši saistīta gan ar
politikas prioritāti kultūrizglītībā, gan ar pārliecību par kultūras investīciju nozīmi
tautsaimniecībā kopumā.4 Sākotnējie ziņojumi un politikas plānošanas dokumenti, kuros tika
lietots kultūras un radošo industriju jēdziens, norādīja uz kultūras un radošo industriju
saistību, nenoliedzami uzsvēra kultūras lomu, kultūru kā pelnīt spējīgu nozari:
2008. gada Informatīvajā ziņojumā par RI un tās politiku Latvijā norādīts, ka „līdz ar to RI
attīstības jautājumi mūsdienās jāskata ciešā kontekstā ar kultūras sociālekonomiskās
ietekmes pētījumiem, kā arī ar pamatojumiem un apsvērumiem par valsts intervenci
kultūrā. Turklāt jāizprot, ka RI pastāvēšanas priekšnoteikums ir privātā, valsts un
nevalstiskā sektora sinerģētiska sadarbība”. Ziņojumā tiek arī uzsvērts tas, ka „mēs
lepojamies ar saviem talantiem, ar ievērojamām kultūras institūcijām, ar Valts
Kultūrkapitāla fonda regulāro ieguldījumu radošā procesa nodrošināšanā, tomēr maz ticis
2 Personu apvienība SIA „Baltijas Konsultācijas” un SIA „Konsorts”. Latvijas radošo industriju darbība un priekšnoteikumi nozares mērķtiecīgai attīstībai. Pieejams: http://www.slideshare.net/GaaKaa/latvijas-radoo-industriju-darbba-un-prieknoteikumi-nozares-mrtiecgai-attstbai [skatīts 2014, 5.marts] 3 Latvijas Republikas Kultūras ministrija. Kultūras un radošās industrijas. Institūcijas un sadarbības partneri. Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/starpnozares/radosa/institucijas.html [skatīts 2014, 5.marts] 4 Latvijas Republikas Ministru kabinets. Informatīvais ziņojums par radošo industriju un tās politiku Latvijā. Pieejams: http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=30353658 [skatīts 2014, 5.marts]
7
diskutēts par to, kāda patiešām ir kultūras un radošo industriju loma tautsaimniecības
attīstībā vispār”5;
Valsts kultūrpolitikas vadlīnijās 2006. - 2015. gadam kā prioritātes tiek izvirzītas ”uzlabot
saikni starp kultūras un ekonomikas jomām, veicināt Latvijas kultūras daudzveidību un
ilgtspējīgu radošas ekonomikas attīstību. Noteiktais akcents kultūrpolitikā: kultūrā un
mākslās izkoptais radošums skatāms kā jaunās ekonomikas izaugsmes viens no
galvenajiem resursiem: RI nodrošina šī resursa izmantošanu preču un pakalpojumu ar
augstu pievienoto vērtību radīšanā”6.
Šādi apgalvojumi, kur tika akcentēta kultūras nozares pārstāvju loma RI procesu
attīstībā, deva lielas cerības tieši radošajiem kultūras nozares pārstāvjiem, kuri RI attīstības
kontekstā saskatīja jaunas izaugsmes un finansējuma piesaistes iespējas. Taču ejot laikam un
attīstoties RI jomai un to izpratnei, vārda „kultūra” vietā akcents aizvien vairāk tiek likts uz
inovācijām, radošumu, zināšanām, ekonomisko kapacitāti, eksportu u.tml. Sākotnējo interesi
par kultūru, kultūras un radošajām industrijām nomainījusi interese par RI, kurās kultūra
tradicionālā izpratnē ieņem neviennozīmīgu un nedominējošu lomu. RI kļuvušas par mākslīgi
veidotu vairāk vai mazāk tipisku tautsaimniecības nozari, kas nesniedz ieguvumu kultūrai
tiešā veidā, kā to bija paredzējuši sākotnējie RI ziņojumi un dokumenti.
Acīmredzami kopš RI ienākšanas Latvijā notikusi akcentu pārbīde. To pierāda arī jau
iepriekš minētais 2013. gada Latvijas RI pētījums, kurā jau kultūras industrijas tiek nodalītas
no RI. Pētījumā kā RI atbilstoši tika identificēti kopumā 37 NACE klasifikatora kodi jeb RI
nozares, kuras aptver plašu uzņēmējdarbības sektoru, piemēram, apģērbu un apavu ražošana7,
bet iekļauts pavisam neliels skaits māksliniecisko un kultūrā balstīto aktivitāšu.
Ņemot vērā aplūkoto RI problemātiku, kā bakalaura darba mērķis tiek izvirzīts: izpētīt
kā attīstījusies kultūras un radošo industriju konceptuālā izpratne sociālajās zinātnēs un kā
atšķiras radošo industriju sektorā ieinteresēto pušu skatījums uz radošajām industrijām un to
attīstības perspektīvām Latvijā. Lai sasniegtu bakalaura darba mērķi, tiek izvirzīti vairāki
uzdevumi:
1) Izpētīt kultūras un radošo industriju nozares veidošanās un attīstības atspoguļojumu
teorētiskajos avotos (akadēmiskajos avotos un politikas plānošanas dokumentos).
5 Latvijas Republikas Ministru kabinets. Informatīvais ziņojums par radošo industriju un tās politiku Latvijā. Pieejams: http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=30353658 [skatīts 2014, 5.marts] 6 Latvijas Republikas Kultūras Ministrija. Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015.gadam. Nacionāla valsts. Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/ministrija/vadlinijas.html [skatīts 2014, 5.marts] 7 Personu apvienība SIA „Baltijas Konsultācijas” un SIA „Konsorts”. Latvijas radošo industriju darbība un priekšnoteikumi nozares mērķtiecīgai attīstībai. Pieejams: http://www.slideshare.net/GaaKaa/latvijas-radoo-industriju-darbba-un-prieknoteikumi-nozares-mrtiecgai-attstbai [skatīts 2014, 5.marts]
8
2) Analizēt radošo industriju nozares būtiskākos raksturojumus un atslēgas jēdzienus-
radošums, industrija, radošās industrijas, kultūras un radošo industriju saistība, radošā
ekonomika.
3) Izpētīt un izanalizēt pieredzi un izpratni par radošo industriju sektoru Latvijā,
salīdzinot sektora attīstībā iesaistīto pušu priekšstatus par radošajām industrijām.
Bakalaura darbā tiek izvirzīti trīs galvenie pētnieciskie jautājumi:
1) Vai un kā atšķiras Latvijas radošo industriju sektorā iesaistīto pušu izpratne par
kultūras un radošo industriju saistību?
2) Kādi ir ieguvumi vai zaudējumi kultūras nozares radošajiem profesionāļiem no radošo
industriju sektora attīstības Latvijā?
3) Kurai rīcībpolitikas jomai (ministrijai) būtu jāuzņemas galvenā atbildība par radošo
industriju sektora attīstību?
Darbs strukturēts trīs nodaļās. Pirmā nodaļa „Kultūras un radošo industriju veidošanās
un attīstība” veltīta kultūras un radošo industriju koncepta un jēdziena veidošanās teorētiskai
izpētei, kas palīdz izprast RI vēsturisko izpratni un sākotnējo attīstību gan pasaulē, gan
Latvijā, akcentējot to, ka šī ir salīdzinoši jauna joma, kas ir strauji progresējusi un kļuvusi
stratēģiski nozīmīga. Otrajā nodaļā „Radošo industriju jēdziens, tā galvenie raksturojumi un
saikne ar kultūras industriju jēdzienu” tiek apskatīta un analizēta RI jēdziena izpratnes
daudzdimensionalitāte un citi ar RI saistītie jēdzieni un raksturojumi. Šāda analīze palīdz
izprast RI uztveres specifiku, atsaucoties uz nozīmīgākajiem RI teorētiķiem un pētniekiem
pasaules kontekstā, piemēram, Džonu Hārtliju (John Hartley) , Džeisonu Potu (Jason Potts),
Stjuartu Kaninghemu (Stuart Cunningham), Teriju Flevu (Terry Flew), Deividu Trosbiju
(David Throsby), Nikolasu Garnhemu (Nicholas Garnham), Deividu Hesmondhalgu (David
Hesmondhalgh) u.c. Trešajā nodaļā „Kultūras un radošo industriju izpratnes specifika dažādās
Latvijas radošo industriju sektorā iesaistītajās grupās” apkopoti empīriskā pētījuma rezultāti.
Pētījuma empīriskās daļas galvenais mērķis ir izpētīt kultūras un radošo industriju izpratnes
specifiku RI politikas veidotāju un īstenotāju vidū, RI uzņēmējdarbības pārstāvju, kultūras
nozares pārstāvju un akadēmiskās sfēras pārstāvju vidū. Pētījumā izmantota kvalitatīvā
metodoloģija un veiktas 17 daļēji strukturētās dziļās intervijas.
9
1. KULTŪRAS UN RADOŠO INDUSTRIJU VEIDOŠANĀS UN
ATTĪSTĪBA
Tēmas izpēte tiks sākta ar kultūras un radošo industriju sektora attīstības un teorētiski-
konceptuālās izpratnes vēstures raksturojumu. Pirmā nodaļa ietver četras apakšnodaļas, kurās
tiek raksturota kultūras industrijas rašanās saistībā ar Frankfurtes skolu 20.gs. 40-tajos gados,
jēdziena RI parādīšanās Austrālijā 1994. gadā, RI politikas veidošanās Lielbritānijā un pēc
Lielbritānijas iniciatīvas un parauga RI veidošanās Latvijā.
Šāda izpēte palīdz izprast RI izcelsmi un attīstību vēsturiskā aspektā gan pasaulē, gan
Latvijā, akcentējot to, ka šī ir salīdzinoši jauna joma, kas ir strauji progresējusi un kļuvusi
stratēģiski nozīmīga. Pirmā nodaļa atklāj kā no 20.gs. pirmajā pusē radušās termina kultūras
industrija negatīvi un kritiski-vērtējošās nozīmes, 20.gs. 90-tajos gados attīstījās tas, kas tagad
vairāk vai mazāk tiek saprasts ar RI. Nodaļa atspoguļo RI kā sākotnēji galvenokārt uz kultūru
tendētu parādību.
1.1. Kultūras industrija un „Frankfurtes skola”
Jēdziena RI priekštecis ir kultūras industrija, kas pirmo reizi parādījās „Frankfurtes
skolas” teorētiķu Teodora Adorno (Theodor Adorno) un Maksa Horkheimera (Max
Horkheimer) darbā „Apgaismības dialektika”. Darbs pirmo reizi tika publicēts 1947.gadā un
atstājis nozīmīgu ietekmi uz 20. gadsimta filozofiju, socioloģiju, kultūru un politiku. Abi
Frankfurtes skolas teorētiķi darbu sarakstīja II Pasaules kara laikā, atrodoties emigrācijā ASV.
Kopdarbs ir viens no nozīmīgākajiem modernitātes kritikai veltītajiem darbiem, kā arī
vērienīgs ekskurss Rietumu kultūras vēsturē no Odiseja līdz 20. gadsimta totalitārismam un
kultūras industrijai.8 Autori izveidojuši pirmo kultūras industriju kritisko teoriju, uzskaitot
kultūras industrijas, lai akcentētu kultūras industrializāciju un komercializāciju kapitālistiskajā
ražošanā. Tās ir industrijas, piemēram, mūzikas ierakstu un filmu industrijas, kas attīstījušās
masu kultūras ietekmē patērētāju sabiedrībā, norāda uz kultūras racionalizācijas negatīvajām
sekām. Masu kultūra balstās uz izteiktu industrializāciju, tehnoloģiju attīstību un masu
medijiem. Kultūra bija kļuvusi par fašisma propagandas līdzekli, masu ideoloģisko
pārliecinātāju, vardarbības kultivētāju, notikusi kultūras nonivelēšana.9
8 Laikmetīgās mākslas centrs. Adorno un Horkheimera „Apgaismības dialektika” tulkojums latviešu valodā. Pieejams: http://old.lcca.lv/projekti/adorno/ [skatīts 2014, 10.marts] 9 Kellner, Douglas. The Frankfurt School . Pieejams: https://docs.google.com/viewer?a=v&q=cache:5YADu0030dUJ:gseis.ucla.edu/faculty/kellner/essays/frankfurtschool.pdf+&hl=lv&gl=lv&pid=bl&srcid=ADGEESg_Qxv0pnMQD5snIpMBd0vsCeJ2YW3SkuAdr_
10
Kad M. Horkheimers un T. Adorno 20. gs. 40. gadu vidū rakstīja kritisku eseju par
pieaugošo izklaides nozares ietekmi, mākslas transformēšanos precē un kultūras jēdziena
noplicināšanos Amerikas sabiedrībā, viņi savienoja šķietami nesavienojamus vārdus kultūra
un industrija- kultūras industrija. Industrija- šis "netīrais" vārds stājās līdzās kultūrai-
ģenialitātes, oriģinalitātes un mākslinieciskās autonomijas simbolam.10 Parādoties vārdu
savienojumam kultūras industrija, tas primāri tika uztverts negatīvi un apzīmēja kultūras
vienkāršošanos, ko izraisīja kapitālistiskā ražošana. Taču jau 20.gadsimta pirmajā pusē tika
uzskatāmi parādīts, ka kultūrai, sabiedrībai, ekonomikai un biznesam ir daudz kā kopīga.
Kritizējot konkrēto parādību, tika uzsvērts ne tikai tas, ka kultūra darbojas kā masu
instruments, bet ir arī spējīga dot ekonomisko pievienoto vērtību. Attiecīgais kultūras aspekts
kļuva aktuāls un plaši analizēts arī vēlāk, kad tam pievērsās gan sociologi, gan aktīvisti, gan
politikas veidotāji. Tas kļuva par aktuālu diskursu sabiedrībā.
1.2. Radošās industrijas un Austrālijas ziņojums „Radošā Nācija”
Savukārt jēdziens RI pirmo reizi parādījās Austrālijā 1994. gadā, bet tas jau vairs netika
asociēts ar kultūras industrializācijas procesu negatīvajiem aspektiem. Austrālijā jēdziens RI
parādījās 1994. gada oktobrī leiboristu valdības izdotajā ziņojumā „Radošā Nācija”11
(Creative Nation), kas bija nacionālās kultūras politikas nostādnes. „Radošās Nācijas”
izstrādāšana bija pirmā reize, kad Austrālijas federālā valdība oficiāli izstrādāja valsts kultūras
politiku. Kultūras iestādēm tika solīts 250 miljonu dolāru papildu finansējums. Ziņojumā
uzsvērta kultūras nozīme attiecībā uz nacionālās identitātes veidošanos, kā arī kultūra tika
definēta plašākā nozīmē nekā iepriekš, iekļaujot kino, radio, bibliotēkas un daudz ko citu. Kā
arī tika uzsvērts kultūras un mākslas aktivitāšu ekonomiskais potenciāls, norādot, ka „šī
kultūras politika ir arī ekonomiskā politika. Kultūra rada labklājību. Plaši definējot, mūsu
kultūras industrijas rada 13 miljardus dolārus gadā. Apmēram 336 000 austrālieši ir
nodarbināti ar kultūru saistītajās industrijās. Kultūra rada pievienoto vērtību, tā sniedz būtisku
ieguldījumu inovācijās, mārketingā un dizainā. Mūsu radošuma līmenis būtiski nosaka mūsu
spēju pielāgoties jaunām ekonomiskām prasībām. Tas viss ir svarīgi, lai mēs gūtu
gCko9--FaWrdyD6MjyE48b9znQUZn2uhGijgD8ZflKmZ8ZAcMk5kC9UQehbYX5W53H4Y8Eh0k8CImmY4XZA8tD6gdfn0pYes5z&sig=AHIEtbS2KC_DvI3OrngtTZ9wsuweQp--tg [skatīts: 2014, 10.marts] 10 Kļava, Anda. Radošās industrijas- radošums ar ierobežotu atbildību. Pieejams: http://www.studija.lv/?parent=837 [skatīts: 2014, 12.marts] 11 Australian Policy Online. Creative nation: Commonwealth cultural policy, October 1994. Pieejams: http://apo.org.au/research/creative-nation-commonwealth-cultural-policy-october-1994 [skatīts: 2014, 12. marts]
11
ekonomiskus panākumus.”12 RI jēdziena pieņemšana bija veids kā aktuālo jautājumu par
kultūru, mākslu un to ekonomisko atdevi pacelt nacionālā līmenī. Taču uzsvars vēl aiz vien
vairāk tika likts uz vārdu savienojumu kultūras industrijas, tajā pašā laikā īpaši akcentējot
radošuma nozīmi ekonomikas attīstībā.
Austrālija bija pirmā valsts, kas plašākā mērogā sāka runāt par kultūras un
ekonomikas pozitīvo saistību, uz to attiecinot jēdzienu RI. Austrālijas politikas veidotāji jauno
RI konceptu mēģināja iesaistīt savā politikas veidošanas procesā, iestrādājot to politikas
plānošanas dokumentos un identificējot šī sektora attīstību sekmējošus instrumentus, taču
Austrālijas mēģinājums uzreiz nevainagojās ar nacionāliem panākumiem un rezultātiem, taču
deva platformu paša koncepta tālākai attīstībai.
1.3. Radošo industriju politikas veidošana Lielbritānijā
Radošo industriju sektora un jēdziena attīstībā nozīmīga loma ir Lielbritānijai. Attīstību
īpaši veicināja 1997. gadā ievēlētā britu leiboristu partiju, kuru vadīja Tonijs Blērs (Tony
Blair). Tieši Lielbritānija bija pirmā valsts, kur ne tikai runāja par RI, bet arī veidoja to
attīstību sekmējošu politiku. Lielbritānijas valdība izveidoja Kultūras, plašsaziņas līdzekļu un
sporta departamentu (DCMS), kura pakļautībā savukārt tika izveidota Radošo industriju darba
grupa (Creative Industries Task Force), kas identificēja sešas politiskās intervences jomas:
eksports, zināšanas un izglītība, pieeja finansējumam, nodokļu sistēma, intelektuālā īpašuma
tiesības un reģionāli jautājumi. Darba grupas uzdevums bija RI definīcijas izveide un attiecīgo
nozaru definēšana un kartēšanu, mērot to ieguldījumu britu ekonomikā kopumā un nosakot
tālākos politikas pasākumus, kas šiem sektoriem palīdzētu attīstīties nākotnē.13
DCMS izveidoja pirmo RI definīciju, kas noteica, ka RI ir „tādas aktivitātes, kuru
pamatā ir indivīda radošums, prasmes un talants un kurām piemīt potenciāls radīt labklājību
un jaunas darbavietas, ģenerējot un izmantojot intelektuālo īpašumu”. Tika noteiktas 13 RI
nozares: reklāma, arhitektūra, mākslas un antikvāro lietu tirgus, amatniecība, dizains, modes
dizains, filmas un video, interaktīvās izklaides programmatūras (videospēles), mūzika,
skatuves māksla, izdevējdarbība, programmatūru un datoru pakalpojumi, televīzija un radio.14
Izveidojot definīciju un mēģinot nodalīt RI nozares, briti deva milzīgu ieguldījumu RI
attīstībai, jo uz attiecīgo iedalījumu un definīciju vēlāk balstījās un atsaucās ne tikai citas
12 Australian Policy Online. Creative nation: Commonwealth cultural policy, October 1994. Pieejams: http://apo.org.au/research/creative-nation-commonwealth-cultural-policy-october-1994 [skatīts: 2014, 12. marts] 13 Flew , Terry. The Creative Industries: Culture and Policy. London: SAGE, 2012. p. 9. 14 Flew. The Creative Industries. Pp. 9.-10.
12
Eiropas valstis, bet arī Amerika, Austrumāzija un citas pasaules valstis. Katra valsts, adaptējot
Lielbritānijas modeli, to piemēroja vietējām prasībām, resursiem un tirgum. Kā politikas
diskurss, RI pašas par sevi bija kļuvušas par veiksmīgu britu eksporta preci, nevis tikai
veicinājušas eksportu un ekonomikas attīstību valstī.
1998.gadā tika izdots pirmais Lielbritānijas valdības DCMS Radošo industriju
kartēšanas dokuments, kas parādīja, ka RI dod lielu ieguldījumu Lielbritānijas ekonomikā,
algojot 1,4 miljonus cilvēku, sastādot 5% no Lielbritānijas kopējiem nacionālajiem
ienākumiem, akcentējot, ka atsevišķās pilsētās, piemēram, Londonā, RI ieguldījums ir vēl
nozīmīgāks, kas padarīja RI par Londonas otru lielāko ekonomisko sektoru.15 Bija vērojams
progress arī atsevišķās RI nozarēs, piemēram, 1990to gadu beigās britu mūzikas industrija
nodarbināja vairāk cilvēku un pelnīja vairāk nekā mašīnbūves, tērauda vai tekstila
industrijas.16
Aktualizējoties RI pētīšanai un politikas attīstībai, par to nozīmīgumu sāka
pārliecināties vairākas ievērojamas amatpersonas, aizvien plašāk par to runājot un diskutējot.
Piemēram, britu Kultūras ministrs (1997-2001) Kriss Smits (Chriss Smith) teicis, ka „radošie
uzņēmumi un kultūras devums ir ekonomikas galvenie jautājumi. ... Vērtība, ko dod radošais
un intelektuālais kapitāls, kļūst par aizvien svarīgāku ekonomikas sastāvdaļu ... Industrijas,
kas balstās uz radošumu un intelektuālo iztēli, kļuvušas par visstraujāk augošajām industrijām
un par nacionālās ekonomikas svarīgu sastāvdaļu. Tajās nākotnē tiks radīts darbs un
labklājība”. Līdzīgi domāja arī pats valdības vadītājs Tonijs Blērs, norādot, ka: „Mūsu mērķis
ir radīt nāciju, kur no visiem cilvēkiem tiek izmantoti radoši talanti, lai radītu jaunu 21.gs.
uzņēmumu ekonomiku, kur mēs sacenstos ar smadzenēm, nevis muskuļiem”.17
2001. gadā tika uzsākta otra DCMS pārziņā esošā kartēšana, kas lika pārliecināties par
to, ka RI kļuvušas par galveno industriju virzienu un tās ir jāattīsta arī turpmāk. Šo domu
turpināja arī jaunais Lielbritānijas premjerministrs (2007-2010) Gordons Brauns (Gordon
Brown): „Turpmākajos gados RI būs nozīmīgas ne tikai nacionālai labklājībai, bet arī britu
spējai novietot kultūru un radošumu visas nacionālās dzīves centrā.”18 Lielbritānijā mākslu un
kultūru centās padarīt par dominējošo politikas diskursu, pievēršot uzmanību RI iespējai radīt
darbavietas, palielināt eksportu un visdažādākajos veidos attīstīt ekonomiku. RI aktualizēšana
un kartēšana nodrošināja kultūrai stabilu vietu gan ekonomiskajā, gan politiskajā diskursā.
RI, kā politikas diskurss, Lielbritānijā tika nepārtraukti attīstīts un aktivizēts no 1990to
gadu vidus līdz pat 2010. gadam, kad Lielbritānijā aktīvi darbojās tieši leiboristu partija
15 Flew , Terry. The Creative Industries: Culture and Policy. London: SAGE, 2012. p. 9. 16 Flew. The Creative Industries. p. 14. 17 Turpat. 18 Turpat, p. 10.
13
„Jaunais Leiborisms” (New Labour), kuras vadītājs bija Tonijs Blērs (1997-2007) un vēlāk
Gordons Brauns (2007-2010). RI politika ievērojami atšķīrās no tradicionālās kultūras
politikas, jo fokusējās uz mākslas un kultūras ekonomisko vērtību, RI nozīmi privātajā
sektorā, tirgu kā mākslas un kultūras stimulu. Tonija Blēra valdības gados tika atdzīvināts
„Cool Britannia” koncepts, kas nomanīja tradicionālās industrijas un vērtības, kas valdīja
Lielbritānijas sabiedrībā līdz tam.19 “Modernās Lielbritānijas” mērķis bija labklājības un
sociālā taisnīguma nodrošinājums visiem britiem. Valdība vēlējās, lai iedzīvotāji būtu tuvāki
savai valstij, lai saprastu, ka valsts domāta pašiem cilvēkiem un notiktu Lielbritānijas
mūsdienīgās kultūras aktualizēšanās.20 Ar laiku tika izstrādātas dažādas RI un radošās
ekonomikas programmas, ziņojumi, publikācijas un veikti pētījumi šajā jomā.
Lai attīstītu RI sektoru un sniegtu rekomendācijas valdības politikai, 2005.gadā DCMS
sadarbībā ar atbildīgajiem valdības departamentiem, reģionālās attīstības aģentūrām un
ekspertiem uzsāka darbu pie Radošās ekonomikas programmas. Tika izveidotas darba grupas,
kas strādāja 8 jomās: izglītība un zināšanas, konkurētspēja un intelektuālais īpašums,
tehnoloģijas, finanšu pieejamība un atbalsts komercdarbībai, daudzveidība, infrastruktūra, dati
un analīze. 2007. gadā izdots viens no Lielbritānijas svarīgākajiem RI pētījumiem „Paliekot
priekšgalā: Lielbritānijas radošās industrijas ekonomiskie rādītāji” 21 (Staying ahead: the
economic performance of the UK's creative industries). Savukārt Lielbritānijas RI politika
tika apstiprināta 2008. gadā. Līdz 2013. gadam tā tika īstenota tādos virzienos, kā: „Visiem
bērniem radošo izglītību”, „Pārvērtīsim talantus profesijās”, „Atbalsts pētījumiem un
inovācijām”, „Palīdzība un finanšu piesaiste radošās komercdarbības izaugsmei”,
„Intelektuālā īpašuma aizsardzība un attīstīšana”, „Atbalsts radošajiem klasteriem”, „Virzīsim
Lielbritāniju kā pasaules mēroga radošo centru”, „Pastāvīga šīs stratēģijas aktualizēšana”.22
Pakāpeniski RI tika aktualizētas pavisam jaunā līmenī, kas nodrošināja tām stabilu vietu britu
ekonomikā un politikā.
RI kā aktuāla tēma palika arī pēc T. Blēra popularitātes krišanās un jaunās konservatīvās
valdības ievēlēšanas 2010. gadā. Jaunā valdība paturēja spēkā RI sektoru attīstīšanu to
esošajās institucionālajās formās.23 Taču konservatīvā partija veidoja koalīciju ar liberālajiem
19 Flew , Terry. The Creative Industries: Culture and Policy. London: SAGE, 2012. Pp. 13.-15. 20 Real Clear World. Tony Blair and End of Cool Britannia. Pieejams: http://www.realclearworld.com/articles/2009/12/28/tony_blair_and_end_of_cool_britannia_97449.html [skatīts: 2014, 7. marts] 21 The Work Foundation. Staying ahead: the economic performance of the UK's creative industries. Pieejams: http://www.theworkfoundation.com/Reports/176/Staying-Ahead-The-economic-performance-of-the-UK39s-creative-industries-overview [skatīts: 2014, 7. marts] 22 Latvijas Republikas Ministru kabinets. Informatīvais ziņojums par radošo industriju un tās politiku Latvijā. Pieejams: http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=30353658 [skatīts: 2013, 5. marts] 23 Flew. The Creative Industries, p. 21.
14
demokrātiem un vērsās pret leiboristiem, jo dramatiskā globālā finanšu krīze leiboristu
valstības laikā bija atstājusi nepatīkamu ietekmi uz Lielbritānijas ekonomiku, strauji pieauga
publiskās sfēras parādi un tamlīdzīgas problēmas. Konservatīvi- liberāli demokrātiskā partija
pārraudzīja valdības izdevumu samazināšanu, kas noveda pie tēriņu samazināšanas arī
kultūras un radošajās industrijās, tika likvidētas Reģionālās attīstības institūcijas (Regional
Development Authorities), Lielbritānijas Kino padome (UK Film Council), ievērojami
samazināts BBC finansējums.24 Šī situācija pesimistiski ietekmēja visus RI sektorā iesaistītos,
ekonomiskā krīze veicināja negatīvu reakciju pret daudziem leiboristu izteikumiem un RI kā
tādām. Acīm redzamais atbalsta trūkums RI noteica, ka 2010.gads bija smags laiks britu RI
sektoram, taču, pārvarot krīzi, šis sektors atkal tika aktualizēts un mēģināts attīstīt, saskatot
tajā lielo ekonomisko potenciālu un nozīmīgo pievienoto vērtību.
1.4. Radošo industriju veidošanās Latvijā
Latvijā par kultūras saistību ar ekonomiku un tautsaimniecību sāka interesēties jau
deviņdesmito gadu beigās, kad tika veikti pirmie pētījumi šajā jomā. Tika aktualizēti kultūras
ekonomiskie aspekti, bet vēl netika lietots RI jēdziens. 1998. gada pētījumā „Kultūras sektora
tautsaimnieciskā nozīmīguma novērtējums”25 pirmo reizi tika uzsvērta kultūras nozares
tautsaimnieciskā vērtība, jo līdz 1998. gadam kultūra netika izdalīta kā atsevišķa
tautsaimniecības nozare. Šajā pētījumā kultūrai tika piedēvēta jauna loma un nozīme,
piemēram, tika uzsvērts, ka kultūra ir nozare, kas pati par sevi var radīt darbavietas un jaunas
nozares, kā arī ir katalizators darbavietu radīšanai citās nozarēs, akcentējot, ka kultūra ir
svarīga darbaspēka kvalitātes, darba spēju un radošās iniciatīvas uzlabošanas faktors.
Pētījumā norādīts, ka kultūra arī ne mirkli nezaudē savu tradicionālo nozīmi - garīgo vērtību
radītāja, tautas labklājības un intelektuālā līmeņa paaugstinātāja. Kā nozīmīgs reģionālās
attīstības faktors kultūra ir vismaz divu iemeslu dēļ: kultūras mantojuma saglabāšana un
papildināšana un kultūras industrijas attīstība rada jaunas darbavietas un samazina bezdarbu,
un tā veicina investīcijas, jo tā palielina teritorijas pievilcību, veido tās tēlu. Pētījumā uzsvērt
arī tas, ka kultūra ir cieši saistīta ar tūrismu, tā rada motīvu tūrisma attīstībai, savukārt
24 Flew , Terry. The Creative Industries: Culture and Policy. London: SAGE, 2012. p. 28. 25 Karnīte R., Ābele D., Kubuliņa A. u.c. Kultūras sektora tautsaimnieciskā nozīmīguma novērtējums. Pieejams: https://docs.google.com/viewer?a=v&q=cache:bnEcqrDDLaMJ:www.km.gov.lv/lv/doc/starpnozares/petijumi/Kult_Sekt_Nozimig_1998.pdf+&hl=lv&gl=lv&pid=bl&srcid=ADGEESiZlcCQ9o63PAF_0YXZ7p8TGOIjxOtSzCI76jPqzcrM8zaCByPrYNabjwLqnU5_QeFOObN_SMAqtFIdNgoVg5yGwPl7xUpXrBqVP5RfHaGY1Znu1VlKG6OhwqN5phvmv0f0n01&sig=AHIEtbTvnN6Kks5myFPvjWgnpuQPEdRDMQ [skatīts: 2014, 18. marts]
15
tūrisms, kā zināms piesaista papildus finanses un rada plašu multiplikatīvo efektu, paaugstinot
nodarbinātību un ražošanas apjomus citās nozarēs - arī tas labvēlīgi iespaido reģionālo
attīstību. Visbeidzot, tiek norādīts, ka kultūra veicina ilgtspējīgu attīstību, jo tā attīsta
iniciatīvu, cilvēku pašcieņu un pašapziņu, veicina cilvēku kopdarbību, un tas sekmē
demokrātijas attīstību valstī, tā veicina inovācijas procesu un uzņēmējdarbības kultūras
attīstību, apkārtējās vides aizsardzību, un tas neapšaubāmi sekmē uzņēmējdarbības attīstību.
1999.gadā tika veikts otrs pētījums „Kultūras sektora tautsaimnieciskais nozīmīgums”26,
kura galvenie uzdevumi savukārt bija sniegt priekšlikumus, kā palielināt kultūras sektora
tautsaimniecisko nozīmīgumu, izpētīt, kāda uzņēmējdarbības forma ir visefektīvākā kultūras
sektorā, un izpētīt, kādi kultūras finansēšanas modeļi varētu tikt pielietoti. Abi pētījumi bija
pirmais solis uz jaunu izpratni par kultūru un tās plašo piedāvājumu, kas neaprobežojas tikai
ar estētisku un māksliniecisku baudījumu, bet sniedz arī ekonomisku pienesumu.
RI jautājums Baltijā, tajā skaistā arī Latvijā, tika aktualizēts pēc 2000. gada un nozīmīga
loma bija tieši Britu padomei, kas aktīvi veicināja RI koncepciju visā pasaulē. Nacionālā
līmenī visās trīs valstīs uzmanība RI tika pievērsta, kad Britu padome 2005 .gadā dažādus
Baltijas valstu ministrus iepazīstināja ar RI konceptu. Rezultātā, arī Latvijas KM izmantoja
iespēju un pieņēma RI definīciju un saturu savā kultūras politikas plānā.27 Ļoti nozīmīga loma
arī tālākajos procesos bija tieši Britu padomei un britu ekspertiem, kas palīdzēja un veicināja
šos procesus.
RI jautājums Latvijas publiskās politikas līmenī sākts virzīt 2005. gadā. Pats RI jēdziens
kultūrpolitikas plānošanas dokumentos valstiskā līmenī Latvijā pirmo reizi minēts ilgtermiņa
politikas pamatnostādnēs „Valsts kultūrpolitikas vadlīnijās 2006.-2015.gadam. Nacionāla
valsts”.28 Šajās vadlīnijās tika akcentēts, ka kultūra, kā nacionālās ekonomikas nozare, veicina
cilvēku labklājību un indivīdu, sabiedrības un valsts attīstību un konkurētspēju.
RI ir salīdzinoši jauns un starpdisciplinārs sektors, kurā tiek apvienotas līdz šim savā
starpā nesaistītas nozares, tā veiksmīgai attīstībai nepieciešama arī sekmīga starpinstitucionāla
sadarbība. Galvenokārt par RI sektora attīstību atbildīga KM, EM un IZM, un šo ministriju
padotības iestādes (piemēram, Kultūras un radošo industriju izglītības centrs, Latvijas
26 Karnīte R., Kļava M., Traubergs M. Kultūras sektora tautsaimnieciskais nozīmīgums. Pieejams: https://docs.google.com/viewer?a=v&q=cache:Elw1cJJQhbEJ:www.km.gov.lv/lv/doc/starpnozares/radosa/Kult_Sekt_Nozimig_1999.pdf+&hl=lv&gl=lv&pid=bl&srcid=ADGEESjGte5H3cGS8uYYBTOcJKyWq05sDjEx0S0UTZ1jB9ggfvvcq9_EMUu16_sYo3WmtcvuzRkFOyWWar0QRadcmx75Jgs6XxhAJPQfi1DxXE3QrZ6TkXQU0RRmPQO30K59-WrfSVO7&sig=AHIEtbRoPkJR7ES38xwB_pldoxduRUvupQ [skatīts: 2014, 18. marts] 27 Creative industries in Estonia, Latvia and Lithuania 2010. Pieejams: http://creativecities.britishcouncil.org/knowledge-and-ideas-bank/element/155/creative_industries_in_estonia__latvia__lithuania [skatīts: 2014, 19. marts] 28 Latvijas Republikas Kultūras ministrija. Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015.gadam. Nacionāla valsts. Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/dokumenti/planosanas_doc.html [skatīts: 2014, 19. marts]
16
Investīciju un attīstības aģentūra, Valsts izglītības attīstības aģentūra u.c.).29 Taču aiz vien
lielāka nozīme, īpaši ekonomiskās krīzes rezultātā, bija dažādām privātām iniciatīvām un
nevalstiskajām organizācijām (biedrībām, nodibinājumiem, komersantiem). Sadarbības
nozīmi apstiprina arī tas, ka 2012.gada 14.martā Radošās darbības nedēļas Radi! Ietvaros KM,
EM, IZM un VARAM parakstīja Nodomu protokolu, vienojoties par sadarbības jomām un
uzdevumiem radošās Latvijas platformas izveidē, lai sekmētu radošā potenciāla apzināšanu un
izmantošanu Latvijas konkurētspējas stiprināšanā, tautsaimniecības attīstībā un sabiedrības
labklājības veicināšanā.30
Kopumā RI kontekstā īpaši jāakcentē tieši KM loma, kas Latvijā kopš 2005. gada īpaši
uzņēmusies virzīt RI jautājumus publiskās politikas līmenī– gan pasūtot pētījumus, gan
iniciējot to iekļaušanu visos nozīmīgākajos politikas plānošanas dokumentos, gan iepazīstinot
ar RI problemātiku dažādas auditorijas utt. KM galvenā motivācija, iesaistoties RI jautājumu
virzīšanā Latvijā, bija cieši saistīta gan ar politikas prioritāti kultūrizglītībā, gan ar pārliecību
par kultūras investīciju nozīmi tautsaimniecībā kopumā.31 Kā arī RI tika saistītas ar nacionālās
identitātes jautājumiem, valodu, unikālajiem eksporta piedāvājumiem un iespēju Latvijai sevi
parādīt ārvalstīs.32
Latvijas publiskajā telpā, politiskajās debatēs un dokumentos sākotnēji vairāk tika
runāts tieši par kultūras un radošajām industrijām, īpaši šo industriju sākotnējās attīstības
posmā tika akcentēta tieši kulturālā vērtība un devums RI kontekstā (skat. ievadu). Piemēram,
KM mājaslapā norādīts, ka „Latvijas situācijā māksla un kultūra tika novietota centrā, to apvij
kultūras un radošās industrijas, savukārt plašāks ekonomikas konteksts aptver kultūras un
radošās industrijas”.33
RI izpētē un analīzē būtisks jautājums ir RI definēšana. Politikas plānošanas
dokumentos un līdz šim veiktajos pētījumos Latvijā izmantotas dažādas RI definīcijas. Vienā
no pirmajiem un nozīmīgākajiem RI dokumentiem, 2008.gada izdotajā „Informatīvajā
ziņojuma par radošo industriju attīstību un tās politiku Latvijā” akcentēts, ka samērā īsā laikā
izveidotas un izmantotas jau trīs tikai mazliet atšķirīgas, savstarpēji papildinošas definīcijas,
29 Latvijas Republikas Ministru kabinets. Informatīvais ziņojums par radošo industriju un tās politiku Latvijā. Pieejams: http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=30353658 [skatīts: 2014, 19. marts] 30 Latvijas Republikas Kultūras ministrija. KM sākusi darbu pie „Radošās Latvijas” izveides. Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/jaunumi/?news_id=2477 [skatīts 2014, 5.marts] 31 Latvijas Republikas Ministru kabinets. Informatīvais ziņojums par radošo industriju un tās politiku Latvijā. Pieejams: http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=30353658 [skatīts: 2014, 19. marts] 32 Creative industries in Estonia, Latvia and Lithuania 2010. Pieejams: http://kriic.lv/faili/CreativeIndustries_EstLatLit.pdf [skatīts: 2014, 19. marts] 33 Latvijas Republikas Kultūras ministrija. Kultūras un radošās industrijas. Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/starpnozares/radosas_industrijas.html [skatīts: 2014, 21. marts]
17
kurām pamatā ir Lielbritānijas valdības DCMS 1998. gadā publiskotā definīcija. Pirmās trīs
Latvijā lietotās RI definīcijas ir sekojošas:
„Radošās industrijas ir aktivitātes, kuru izcelsme balstās indivīda radošajā darbībā,
prasmēs un talantā un kurām, radot un izmantojot intelektuālo īpašumu, ir potenciāls
veidot produktus ar augstu pievienoto vērtību. Tās aptver arhitektūru, reklāmu, mākslas
un kultūras industrijas, dizainu (ieskaitot modi, grafisko dizainu un lietišķo mākslu),
filmas, datorspēles un interaktīvās programmatūras, mūziku, jaunos medijus,
izdevējdarbību, radio un televīziju.”34 Šī bija pirmā RI definīcija Latvijā, kas tika
iekļauta „Valsts kultūrpolitikas vadlīnijās 2006.-2015.gadam. Nacionāla valsts”.
Definīcijā tiek likts uzsvars uz indivīda radošumu, prasmēm, talantu un intelektuālo
īpašumu, kas ir produkta pievienotās vērtības avots. Jāatzīmē tas, ka konkrētās
definīcijas ietvaros RI aptver arī kultūras un mākslas industrijas.
„Radošās industrijas - aktivitātes, kuru izcelsme balstās indivīda radošajā darbībā,
prasmēs un talantā un kurām, izveidojot un izmantojot intelektuālo īpašumu, ir
potenciāls celt labklājību un radīt darba vietas. Tās aptver arhitektūru, reklāmu,
mākslas un kultūras industrijas, dizainu (ieskaitot modi, grafisko dizainu un lietišķo
mākslu), filmas, datorspēles un interaktīvās programmatūras, mūziku, jaunos medijus,
izdevējdarbību, radio un televīziju u.c. Radošās industrijas produktu ražošana ir
sarežģīts process, kura ietvaros, sadarbojoties publiskajam, privātajam un
nevalstiskajam sektoram, mijiedarbojas idejas radīšana, īstenošana un publiskošana.” 35
Konkrētā definīcija tika iekļauta Nacionālajā attīstības plānā 2007. - 2013. gadam. Arī
šajā definīcijā atkārtojas līdzīgi elementi kā iepriekšējā definīcijā, bet nozīmīga ir
piebilde, kur uzsvērts gan publiskā, privātā un nevalstiskā sektora interakcionisms.
„Radošās industrijas ir tautsaimniecības nozares, kas balstās uz individuālo vai
kolektīvo radošumu, prasmēm un talantu un spēj celt labklājību un radīt darba vietas,
radot un/vai izmantojot intelektuālo īpašumu. Radošas industrijas rada, attīsta, ražo,
izmanto, izrāda, izplata, saglabā produktus, kam piemīt ekonomiska, kultūras un/vai
izklaides vērtība. Šai definīcijai atbilstošas un NACE klasifikatorā noradītās nozares
iedalītas deviņos sektoros: (1) literatūra, prese un poligrāfija; (2) vizuāla māksla; (3)
audiomāksla; (4) audiovizuālā māksla; (5) TV, radio un interaktīvie mediji; (6)
reklāma; (7) izpildītājmāksla; (8) kultūras saglabāšana, izplatīšana un izglītība; (9)
34 Latvijas Republikas Kultūras Ministrija. Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015.gadam. Nacionāla valsts. Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/ministrija/vadlinijas.html [skatīts 2014, 5.marts] 35 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības minsitrija. Nacionālais attīstības plans 2007.- 2013.gadam. Pieejams: http://www.varam.gov.lv/lat/darbibas_veidi/tap/lv/?doc=13524 [skatīts: 2014, 19. marts]
18
atpūta, izklaide un citas kultūras darbības.” 36 Definīcija iekļauta 2007.gada pētījumā
„Radošās industrijas Latvijā”, tiek izdalīti konkrēti sektori, kas atbilstoši NACE
klasifikatora attiecīgajām nozarēm. Definīcijā parādās RI konkretizācijas mēģinājums.
KM, kā viena no galvenajām institūcijām, kas atbild par RI attīstību, savā mājaslapā devusi
arī savu RI definīciju:
„Kultūras un radošās industrijas ir aktivitātes, kas balstās uz individuālo vai kolektīvo
radošumu, prasmēm un talantu un kuras, izveidojot un izmantojot intelektuālo
īpašumu, spēj celt labklājību un radīt darbavietas. Radošās industrijas rada, attīsta,
ražo, izmanto, izrāda, izplata, saglabā produktus, kam piemīt ekonomiska, kultūras
un/vai izklaides vērtība. Kultūras un radošās industrijas ietver šādas nozares:
arhitektūra, dizains, kino, izpildītājmāksla, vizuālā māksla, mūzika, izdevējdarbība,
televīzija, radio un interaktīvie mediji, reklāma, datorspēles un interaktīvās
programmatūras, kultūras mantojums, kultūras izglītība, atpūta, izklaide un citas
kultūras darbības.”37 Uzsvars jāliek uz to, ka KM definīcijā izmantos kultūras un
radošo industriju apzīmējums un pievērš vēl lielāku uzmanību kultūras aktivitātēm RI
kontekstā. Neskatoties uz to, šī definīcija gandrīz neatšķiras no 2007.gada pētījumā
pielietotās RI definīciju, taču izstrādāta atšķirīga nozaru klasifikāciju.
Atšķirīga RI definīcija izmantota arī pēdējā un vienā no nozīmīgākajiem un apjomīgākajiem
pētījumiem Latvijā „Latvijas radošo industriju darbība un priekšnoteikumi nozares
mērķtiecīgai attīstībai”, kas veikts 2013.gadā. Pētījuma ietvaros tiek izmantots Eiropas
Komisijas Zaļajā grāmatā „Kultūras un radošo industriju potenciāla īstenošana” sniegtais RI
definējums:
„Radošās industrijas ir tādas industrijas, kurās izmanto kultūru kā izejmateriālu un
kurām ir kultūras dimensija, kaut gan šo nozaru devums ir pārsvarā funkcionāls. Pie
šīm industrijām pieder arhitektūra un dizains, kuri radošus elementus integrē plašākā
procesā, kā arī tādas apakšnozares kā, piemēram, lietišķā grafika, modes dizains vai
reklāma. Arī daudzās citās industrijās izaugsmei ir vajadzīgs saturs un tāpēc tās
zināmā mērā ir savstarpēji atkarīgas no kultūras un radošajām industrijām. Tās ir,
piemēram, tūrisma industrija un jauno tehnoloģiju industrija.”38
36 Miķelsone A., Gubins S., Vanags A. Radošās industrijas Latvijā (2007.gads). Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/starpnozares/radosa/petijumi.html [skatīts: 2014, 19. marts] 37 Latvijas Republikas Kultūras ministrija. Kultūras un radošās industrijas. Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/starpnozares/radosas_industrijas.html [skatīts: 2014, 19. marts] 38 Personu apvienība SIA „Baltijas Konsultācijas” un SIA „Konsorts”. Latvijas radošo industriju darbība un priekšnoteikumi nozares mērķtiecīgai attīstībai. Pieejams: http://www.slideshare.net/GaaKaa/latvijas-radoo-industriju-darbba-un-prieknoteikumi-nozares-mrtiecgai-attstbai [skatīts 2014, 20.marts]
19
Šī konkrētā pētījumā iekļautā definīcija atšķiras no agrāk pieņemtajām un lietotajām
definīcijām, kas tikušas izmantotas Latvijas RI sektora aprakstīšanai. Jāuzsver arī tas, ka dotā
pētījuma uzdevums bija apzināt un analizēt tikai RI, neiekļaujot kultūras industrijas, sekojoši
pētījumā nav iekļautas tādas mērķa grupas kā valsts un pašvaldību iestādes, kultūras iestādes
un valsts kapitālsabiedrības.39 Pati definīcija arī nesniedz konkretizētu RI sektorā iekļauto
nozaru uzskaitījumu, taču pašā pētījumā tiek veikta detalizēta klasifikācija. Pētījumā kā RI
atbilstoši tika identificēti kopumā 37 NACE klasifikatora kodi jeb RI nozares, no kurām 9
atrodas apstrādes rūpniecības sektorā, 12 informācijas un komunikācijas pakalpojumu sektorā,
6 profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu sektorā, 1 izglītības sektorā un 8
mākslas, izklaides un atpūtas sektorā. Pētījuma ietvaros tiek izdalītas arī ar RI saistītās
nozares, kas galvenokārt aptver plašu tradicionālu uzņēmējdarbības un rūpniecības spektru,
piemēram, darbu apģērbu ražošanu, apakšveļas ražošanu, ceļojumu un zirglietu piederumu
ražošanu, tapešu ražošanu, matraču un virtuves mēbeļu ražošanu utt. Turklāt jāuzsver, ka šīs
ar RI saistītās nozares, rada pat lielāko daļu no Latvijas RI kopējā apgrozījuma.40
Analizējot RI sektora un tā izpratnes attīstību Latvijā, var secināt, ka laika gaitā
nobīdījušie RI akcenti. Ja sākotnēji Latvijā tika runāts par kultūras un radošajām industrijām,
RI balstījās uz tieša Lielbritānijas parauga, tika uzsvērta kultūras nozares un kultūras pārstāvju
loma RI kontekstā, tad pēdējā laikā izpratne ir mainījusies, kultūra ir zaudējusi galveno lomu
RI kontekstā. RI raksturojumu, definīciju un galveno uzsvaru maiņa apgrūtina arī kopējo RI
izpratni dotajā brīdī.
39 Personu apvienība SIA „Baltijas Konsultācijas” un SIA „Konsorts”. Latvijas radošo industriju darbība un priekšnoteikumi nozares mērķtiecīgai attīstībai. Pieejams: http://www.slideshare.net/GaaKaa/latvijas-radoo-industriju-darbba-un-prieknoteikumi-nozares-mrtiecgai-attstbai [skatīts 2014, 20.marts] 40 Turpat.
20
2. RADOŠO INDUSTRIJU JĒDZIENS, TĀ GALVENIE
RAKSTUROJUMI UN SAIKNE AR KULTŪRAS INDUSTRIJAS JĒDZIENU
Otrās nodaļas ietvaros tiek apskatīts un analizēts RI jēdziens un citi ar RI saistītie
jēdzieni un raksturojumi, piemēram, radošums un industrijas kā RI pamatelementi, radošās
ekonomikas attīstība un tamlīdzīgi. Viens no būtiskākajiem aspektiem, kas tiks apskatīts
otrajā nodaļā, ir saistība starp kultūras un radošajām industrijām. Galveno raksturojumu
analīze palīdz izprast RI specifiku, atsaucoties uz nozīmīgākajiem RI teorētiķiem un
pētniekiem pasaules kontekstā, piemēram, Džonu Hārtliju, Džeisonu Potu, Stjuartu
Kaninghemu, Teriju Flevu, Deividu Trosbiju, Nikolasu Garnhemu, Deividu Hesmondhalgu
u.c. Šī izpēte ir nozīmīga, lai ne tikai izprastu RI globālā skatījumā, vēlāk arī sekmīgāk
analizētu un salīdzinātu RI izpratni Latvijā.
2.1. Radošums kā radošo industriju pamatelements
Radošums ir viens no RI pamatelementiem, kas lielā mērā arī veido RI jēgu un
nozīmi, atšķirot šīs industrijas no jeb kura cita industriju veida. Radošums viennozīmīgi ir
viens no modernās sabiedrības aktuālākajiem resursiem, jo pēdējā laikā par radošumu tiek
runāts dažādās jomās- mākslā, izglītībā, ekonomikā, uzņēmējdarbībā utt. Mūsdienās aiz vien
vairāk parādās jauni koncepti, kas saistīti ar radošuma jēdzienu- radošā šķira, radošā profesija,
radošs darbs, radošais kvartāls, radošā pilsēta u.tml. Radošuma, radītspējas jeb kreativitātes
pamatā ir spēja radīt jaunas idejas vai konceptus, tās ir cilvēka radošās spējas, kas var
izpausties domāšanā, jūtās, saskarsmē, atsevišķos darbības veidos vai raksturo personību
kopumā un /vai tās atšķirīgās puses, darbības produktus, to radīšanas procesus.41 Taču pirmajā
mirklī radošuma un industriju savienošana varētu šķist pretrunīga, jo tradicionālais
Rietumeiropas skatījumus, kas balstās uz I. Kanta estētiku, „radošā ģēnija” izpratni, nesaistās
ar radošuma industrializāciju.42 RI ilustrē, kā radošuma koncepts var tikt pārņemts arī citās
disciplinārās sfērās, kas vēsturiski pat nekad nav asociētas ar radošumu kā tādu.43
Veicot īsu ekskursu vārda kreativitāte etimoloģijā, atklājas, ka Eiropas civilizācijas
kontekstā šī vārds (no latīņu creatio - radīšana) ir cieši saistīts ar sekularizācijas procesu. Tieši
apzinoties sevi kā radītāju cilvēks renesansē emancipējās no dievu un dabas bargās
42 Par pedagoģiju. Radošums/ kreativitāte. Pieejams: http://pudane.wordpress.com/2011/10/21/radosumskreativitate/ [skatīts: 2014, 6.aprīlis] 42 Hartley, John, Jason Potts, Stuart Cunningham etc. Key Concepts in Creative Industries. London … [etc.]: SAGE, 2013. p. 65. 43 Hartley, John, Jason Potts, Stuart Cunningham etc. Key Concepts in Creative Industries. p. 67.
21
aizbildniecības. 16. gadsimta izpratnē radošums nozīmēja domāšanu, tehniskās spējas un
apziņu par radošā procesa nejaušo dabu. 18. gadsimtā radošums tika piedēvēts tieši
māksliniekam kā jaunas, autonomas pasaules radītājam. Parasti tas bija vīrietis, kam piemita
unikāls talants un spējas. Kopš šī laika apzīmējumi "radošs talants" un "būt radošam"
integrējās Eiropas buržuāzijas leksikā kā vispārējs apzīmējums individuālai spējai būt
radošam kultūrā un ekonomikā.44
Runājot par radošumu, grūti novilkt tā robežas vai izskaidrot to ar vienu definīciju.
Radošums ir plašs un netverams jēdziens, kuru mēģinājuši izskaidrot dažādi autori, izstrādājot
savas definīcijas un radošuma raksturojumus:
Roberts Frankens (Robert E. Franken) „Radošums ir tendence radīt vai atpazīt idejas,
alternatīvas vai iespējas, kas var būt noderīgas problēmu risināšanai, komunikācijai ar
citiem un sevis paša un citu izklaidēšanai. Lai būtu radošs, vajag uz lietām mācēt
paskatīties savādāk, no cita skatupunkta, jābūt spējīgam radīt jaunas, unikālas iespējas
vai jaunas alternatīvas. Radoša cilvēka domāšanai jābūt elastīgai, jāgūst prieks no
lietām”.45 Frankens radošumā uzsver jaunu ideju un iespēju radīšanu, kas var būt
noderīgas visdažādākajā veidā. Radošumam nepieciešams neordinārs skatījums uz
pasauli;
Betija Edvardsa (Betty Edwards) „Radošums ir spēja atrast jaunus problēmu
risinājumus vai jaunus izteiksmes paņēmienus; tas rada kaut ko jaunu gan indivīdam,
gan kultūrai”.46 Šī definīcija uzsver radošuma lomu problēmu risināšanā un jaunu
izteiksmes līdzekļu veidošanā, kas skar ne tikai indivīdu, bet arī visu kultūru;
„Radošums ir zināšanu savienošana un pārveidošana cilvēku prātā, kas ļauj domāt
elastīgi, radīt jaunas, bieži pārsteidzošas idejas, ko citi uzskata par noderīgām.”47
Konkrētā definīcija uzsver jau esošu zināšanu nebijušus savienojumus, kas rada
jaunas un noderīgas idejas;
„Radošums attiecas uz jaunu ideju formulēšanu un to pielietošanu, lai radītu
oriģinālus mākslas un kultūras produktus, funkcionālus darbus, zinātniskas un
tehnoloģiskas inovācijas. Radošums saistās ar oriģinalitāti, iztēli, iedvesmu, atjautību
44 Kļava, Anda. Radošās industrijas- radošums ar ierobežotu atbildību. Pieejams: http://www.studija.lv/?parent=837 [skatīts: 2014, 6.aprīlis] 46 California State University, Northridge. What is creativity? Pieejams: http://www.csun.edu/~vcpsy00h/creativity/define.htm [skatīts: 2014, 6. aprīlis] 46 Trautmann, Maria. Top 10 creativity definition. Pieejams: http://celestra.ca/top-10-creativity-definitions/ [skatīts: 2014, 6.aprīlis] 47 Lennart Swahn, Andreas and Staffan Svahn. Creativity: A Science-based Outlook on Life and Work. Bloomington, Indiana: AuthorHouse, 2008. p. 15.
22
un izgudrošanu”.48 Definīcijā radošums tiek formulēts kā jaunu un derīgu ideju
radīšana, kas var izpausties visdažādākajās jomās. Svarīgas ir arī cilvēka individuālās
īpašības, lai radītu kaut ko radošu;
„Radošums ir prasmju un talantu kopums, kas sevī apvieno fantāziju, loģiku,
izvērtēšanas prasmes, prasmes izmantot zināšanas un informāciju, radīt un savienot
idejas jaunā un derīgā veidā. Tas attiecas kā uz ideju, tēlu un priekšmetu radīšanu, tā
ari uz jebkuru (vienkāršu un sarežģītu, tehnisku un filozofisku) problēmu
risināšanu”.49 Konkrētā definīcija akcentē gan racionālu, gan iracionālu īpašību
apvienošanos, lai radītu jaunas un derīgas idejas.
Radošums ir sevišķi īpašs ar to, ka tas ir cilvēka privilēģija, tas nevar piemist nevienai
tehnoloģiskai ierīcei, lai cik sarežģīta tā būtu. Jaunajā RI modelī vienīgais zināšanu nesējs ir
cilvēks, tiek akcentēta tieši cilvēka loma industriālajā ražošanā. Radošums ir kvalitatīvi
atšķirīga individualitātes īpašība, ko raksturo tādas īpašības kā novatorisms, oriģinalitāte,
netradicionāli risinājumi, drosme, jaunrades darbības, produktivitāte, bagāta fantāzija,
iedvesma, mākslinieciskums, psihes plastiskums, virsapziņas darbība utt.50
Šī kreativitāte jeb radošums var izpausties visdažādākajā veidā, sfērās un jomās.
Radošās industrijas veiksmīgi sevī apvieno, pirmkārt, māksliniecisko radošumu, kas ietver
iztēli un oriģinālu ideju radīšanas spējas, tas ir jauns veids, kā interpretēt pasauli, kas izteikts
tekstos, skaņās un attēlos. Otrkārt, zinātnisko radošumu, kas ietver zinātkāri, vēlmi
eksperimentēt un radīt jaunas sakarības problēmu risināšanā. Treškārt, ekonomisko radošumu,
kas ir dinamisks process, kas noved pie inovācijām tehnoloģijās, biznesā, praksē, mārketingā
utt., un tas cieši saistīts ar konkurējošu priekšrocību radīšanu ekonomikā.51 RI, apvienojot šos
dažādos radošuma veidus, izveido jaunu radošuma modeli, kas palīdz apvienot cilvēka
radošumu ar jaunām inovācijām un ekonomikas attīstību.
Pastāv dažādas pieejas radošuma jēdziena izpratnei, kas var tikt aplūkotas kā,
piemēram, produkts – spēja radīt kaut ko jaunu, neparastu oriģinālu; dažādās nozarēs to
raksturo novatorisms un sabiedriskais nozīmīgums. Radošums var tikt aplūkots arī kā process-
īpaša radošās domāšanas daudzveidība, augsti attīstīta iztēle, estētiska pasaules uztvere; to
raksturo radoša intuīcija, bagāta fantāzija, diverģentā domāšana, iedvesma, psihes
12 UNCTAD. Creative economy. Report 2008. Pieejams: http://unctad.org/fr/Docs/ditc20082cer_en.pdf [skatīts: 2014, 6. aprīlis] 13 Vanags, Alfs , Anda Miķelsone un Sergejs Gubins. Radošās industrijas Latvijā 2007. Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/starpnozares/radosa/petijumi.html [skatīts: 2014, 6.aprīlis] 50 Par pedagoģiju. Radošums/ kreativitāte. Pieejams: http://pudane.wordpress.com/2011/10/21/radosumskreativitate/ [skatīts: 2014, 6.aprīlis] 51 United Nations. Creative economy. Report 2008. Pieejams: http://unctad.org/fr/Docs/ditc20082cer_en.pdf [skatīts: 2014, 6.aprīlis]
23
plastiskums, zemapziņas un virsapziņas darbība. Uz radošumu var skatīties arī kā personības
īpašību- atvērtība jaunai dzīves pieredzei, neatkarība, elastība, dinamiskums, oriģinalitāte,
personības savdabīgums, antikonformisms, drosme u.c. Radošums var saistīties arī ar ārējiem
apstākļiem, kā spēja produktīvi darboties situācijā ar augstu nenoteiktības pakāpi, kad nav
iepriekš zināmas darbības, kas garantētu vēlamo rezultātu.52
Mūsdienu pasaulē radošums ieņem aiz vien lielāku un nozīmīgāku lomu, tas teju kļuvis
par visvērtīgāko un potenciālāko resursu un ekonomikas galveno faktoru. Šo koncepciju par
pieaugošo radošuma nozīmi savos uzskatos un darbos pastiprināti attīstījis amerikāņu
profesors Ričards Florida ( Richard Florida). Florida runā par radošo šķiru (creative class) ,
radošajām profesijām un radošajām pilsētām, izsakoties, ka „cilvēku radošuma pieaugums ir
noteicošais faktors mūsu ekonomikā un sabiedrībā”. Viens no nozīmīgākajiem terminiem ir
radošā šķira, kas ir profesionāļu, zinātnieku, mākslinieku grupa, kuri rada ekonomikas,
sociālo un kultūras dinamiku, īpaši urbānajā vidē. Šī šķira balstās uz individualitāti,
meritokrātiju, dažādību, atklātību, pašpārvaldi un paškontroli. Pēc R. Floridas domām, radošā
šķira veicina jaunu un radošu ideju klātbūtni, tehnoloģiju attīstību un piesaista biznesu kādam
konkrētam reģionam, nodrošinot tā izaugsmi un attīstību. 53 Radošā šķira mūsdienu sabiedrībā
kļuvusi par dominējošo šķiru un ir ekonomikas attīstības virzītājspēks.
2.2. Industrija kā radošo industriju pamatelements
RI jēdziena otrs pamatelements ir industrija, kas būtiski atšķiras no pirmā
pamatelementa, kas ir radošums. Abi pamatelementi ir ne tikai krasi atšķirīgi, bet arī disonē
savā starpā. Atšķirībā no radošuma, kas ir novitātes, oriģinalitātes, iztēles un
mākslinieciskuma simbols, industrijas asociējas ar kaut ko rūpniecisku, standartizētu,
vienveidīgu u.tml. Industrijas primāri saistītas ar rūpniecību, ražošanu ar rūpnieciskām
metodēm.
Jēdziena industrijas definēšana, salīdzinot ar radošuma definēšanu, ir skaidrāka un ne
tik abstrakta. Pieejamas dažādas definīcijas, kas apraksta industriju būtību un nozīmi, taču tās
ir savā starpā vairāk vai mazāk līdzīgas:
52 Latvijas Universitāte. Kreativitātes jeb radošuma jēdziens. Pieejams: http://profizgl.lu.lv/mod/book/view.php?id=12113&chapterid=3338 [skatīts: 2013, 6. aprīlis] 53 Hartley, John. Creative industries. Oxford: Blackwell, 2005. Pp. 2.-3.
24
„Industrija ir masu un sēriju produktu ražošana ar rūpnieciskām metodēm, kurām
raksturīga augsta ražošanas mehanizācija un automatizācija.”54 Konkrētā definīcija
uzsver masveidīgo ražošanu un industriju tehnoloģisko aspektu;
„Industrijas: (1) Produktu rūpnieciska ražošana un pārdošana; (2) Ražošanas un tirgus
īpaša nozare; (3) Ekonomikas sektors, ko veido ražojoši uzņēmumi; (4) Rūpnieciskā
vadīšana.”55 Šajā gadījumā tiek akcentēts industriju ekonomiskais, tirgus un
rūpnieciskais faktors, kur svarīga gan produkcijas ražošana, gan pārdošana;
„Industrijas ir ražošana vai tehniski ražošanas uzņēmumi kādā konkrētā nozarē, valstī,
reģionā. Jebkura vispārēja uzņēmējdarbība vai komerciāls uzņēmums, kas izolēts no
citiem.”56 Konkrētajā definīcijā industrijas tiek saistītas ar ražošanu un
uzņēmējdarbību kādā konkrētā segmentā;
„Industriju veido uzņēmumi, kas piedāvā tirgū noteiktu produktu (preci vai
pakalpojumu), apmierinot klientu pamatvajadzības.”57 Kā industriju pamatelements
šajā gadījumā ir akcentēts uzņēmums, kas, piedāvājot savus produktus, apmierina
klientu vajadzības;
„Industrijas ir produktu ražošana, īpaši to, kas ražoti rūpnīcās. Ietver gan smago
(tērauda, ogļu u.tml.), gan vieglo (elektropreces u.tml.) rūpniecību.”58 Arī pēdējā
industriju definīcija uzsver dažādu produktu rūpniecisko ražošanu, akcentējot to
iedalījumu smagajā un vieglajā rūpniecībā.
Uzskaitītās definīcijas uzskatāmi parāda, ka industrijas, pretēji radošumam, balstās uz
ražošanu, rūpniecību, mehanizāciju, automatizāciju, pirkšanu un pārdošanu, tirgu, ekonomiku,
uzņēmējdarbību, tehnoloģijām, darbu utt. Industrijas tendētas uz masveidīgu un sērijveida
ražošanu, kur katrai precei un pakalpojumam netiek piešķirta īpaša vērtība. Industrijas rada
bezpersonisku attieksmi, formālas attiecības, koncentrēšanos uz peļņu nevis garīgām
vērtībām. RI kontekstā tiek mainīta industriju bezpersoniskā daba, industrija kļūst par veidu,
kā radoši un orģināli pasniegt idejas, kurām ir sava pievienotā vērtība. Nemainīga paliek
industriju komerciālā un uzņēmējdarbības puse, taču radošums tām piešķir personiskāku
vērtību, rūpīgāku attieksmi un individuālākas attiecības.
55 LZA Terminoloģijas komisija. Ekonomikas terminoloģijas apakškomisijā pieņemtie termini un definīcijas. Pieejams: http://termini.lza.lv/article.php?id=115 [skatīts: 2014, 9. aprīlis] 56 The Free Dictionary. Industry. Pieejams: http://www.thefreedictionary.com/industry [skatīts: 2014, 9. aprīlis] 57 Business Dictionary. Industry. Pieejams: http://www.businessdictionary.com/definition/industry.html [skatīts: 2014, 9. aprīlis] 58 Latvijas Dizaineru savienība. Par radošajām industrijām. Pieejams: http://www.design.lv/dizaina-teorija/74:rad-industrijas [skatīts: 2014, 9. aprīlis] 59 Macmillan Dictionary. Industry. Pieejams: http://www.macmillandictionary.com/dictionary/british/industry [skatīts: 2013, 9. aprīlis]
25
2.3. Radošo industriju jēdziens
RI jēdziens veido priekšstatu par sektoru, kurā apvienotas it kā saturiski pretrunīgas
jomas. Savienojoties abiem RI pamatelementiem, tiek iegūts jauns skatījums gan uz
radošumu, gan industrijām. Radošums kļūst par veiksmīgas ekonomikas un uzņēmējdarbības
elementu, taču industrijas parāda to, ka arī ražošana var būt oriģināla un ar māksliniecisku
komponenti, kas rezultātā rada jaunu pievienoto vērtību.
Laika gaitā pasaulē izveidotas un pielietotas dažādas RI definīcijas un modeļi.
Definīciju un klasifikācijas modeļu dažādība un atšķirība parāda to, ka RI nav konstants
sektors, ko vienveidīgi var pielāgot dažādām valstīm, ekonomikas modeļiem vai situācijām.
RI mainīgā daba ļauj šim sektoram attīstīties dažādās valstīs un reģionos, neierobežojot to ar
konkrētām definīcijām, taču saglabājot saturisko nozīmību.
Pirmie, kas definēja RI un noteica to nozares, bija Lielbritānijas valdības DCMS ap
1998. gadu (skat. 1.3.apakšnodaļu). Vēl joprojām pētnieki un politikas veidotāji dažādās
valstīs galvenokārt balstās vai ņem par bāzi tieši britu izstrādāto definīciju: „Radošās
industrijas ir aktivitātes, kuru izcelsme balstās indivīda radošajā darbībā, prasmēs un talantā,
un kurām, izveidojot un izmantojot intelektuālo īpašumu, ir potenciāls celt labklājību un radīt
darbavietas.”59 Britu pirmā RI definīcija bija salīdzinoši vienkārša, uzsvars tika likts uz
aktivitātēm, kas saistītas ar cilvēka radošumu, talantu un intelektu, kam būtu jārezultējas ar
ekonomisku aktivitāti un tādejādi veicinot labklājību. Konkrētāks ekonomiskais uzsvars tika
likts tieši uz jaunu darbavietu radīšanu. Britu sākotnējai RI definīcijai atbilda 13 nozares:
reklāma, arhitektūra, mākslas un antikvāro lietu tirgus, amatniecība, dizains, modes dizains,
filmas un video, interaktīvās izklaides programmatūras (videospēles), mūzika, skatuves
māksla, izdevējdarbība, programmatūru un datoru pakalpojumi, televīzija un radio.60 RI
sākotnējās atbilstošās nozares tika ieklasificētas vairāk vai mazāk plašos sektoros, vienkopus
tika apvienotas gan izteikti tradicionālas nozares, kas saistījās ar kultūru un mākslu,
piemēram, mākslas un antikvāro lietu tirgus, amatniecība, mūzika, skatuves māksla, dizains,
arhitektūra, gan daudz mūsdienīgākas un modernākas nozares, piemēram, programmatūras un
datoru pakalpojumi, videospēles u.c. Pirmo reizi vienā sektorā tiek mēģinātas apvienot tik
krasi atšķirīgas nozares. DCMS izveidoja pirmo radošo RI, kas bija kā pamats tālākai sektora
attīstībai.
59 British Council. Mapping the Creative Industries: a toolkit. Pieejams: http://www.britishcouncil.org/china-arts-mcitoolkit.htm [skatīts: 2014, 30. marts] 61 Turpat.
26
Tas bija novators mēģinājums, kura laikā tika radīts noderīgs koncepts, kas piedzīvoja
arī tālāku attīstību. Pirmkārt, tas bija mēģinājums likt uzsvaru uz kultūras, mediju un dizaina
ekonomisko vērtību. Tas tika panākts ar uzsvaru uz radošumu kā nozīmīgu ieguldījumu
mūsdienu ekonomikā, parādot arī kulturalizācijas, digitalizācijas iezīmes un preču,
pakalpojumu augsto dizaina pakāpi. Otrkārt, RI kopā tiek savienotas dažādas nozares, kurām
vēsturiski nav bijusi īpaši liela saistība. Tieši šis bija aspekts tika arī visvairāk kritizēts- doma
par šādu sektoru apvienošanu, ko noteica britu tendenciozā vēlme izskatīties kā pasaules
līderiem sektorā, ko paši nodefinējuši un izveidojuši. Taču RI nenoliedzami tika padarītas par
ievērojamu sektoru, kam raksturīga strauja attīstība. Treškārt, RI nozares- radošās mākslas
(vizuālās un skatuves māksla, deja, teātris utt.), esošie mediji (televīzija un radio, filmas,
mūzika utt.), jaunie mediji (programmatūras, spēles, e-komercija utt.) kopā ar arhitektūru un
dizainu - pāriet no nekomerciāliem uz komerciāliem, kā arī saistītiem ar augstajām
tehnoloģijām. Nekomerciālās kulturālās īpašības pārvēršas par globālām un komerciālām, tiek
likt uzsvars uz radošo saturu. Viens no iemesliem, kāpēc RI ideja tika tik plaši pārņemta, ir
tas, ka tiek savienoti divi galvenie mūsdienu rīcībpolitikas virzieni: no vienas puses strauji
augošās informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un uz izpēti un attīstību balstītie sektori
(ražošana); no otras puses pieredzes ekonomika, kultūras identitāte un sociālā vide
(patēriņš).61
Liela uzmanība, protams, tiek pievērsta izpētei un diskusijām gan par RI attīstības
politiku un atbalsta programmām, gan vēl joprojām tiek diskutēts par to, ko sevī ietver RI
sektors. Tāpēc pastāv tik daudz mēģinājumu uzlabot, precizēt un pilnveidot izpratni par RI
nozarēm un robežām. Lielbritānijas DCMS sniedza pirmo RI modeli, taču vēlāk dažādi autori
un institūcijas piedāvāja savus atšķirīgus RI klasifikācijas modeļus. Piemēram, Austrālijas
kultūras ekonomists Deivids Trosbijs izveidojis koncentrisko apļu modeli (concentric circles
model) (skat. Attēlu nr. 1). Modelis bāzējas uz pieņēmumu, ka vislielāko radošo industriju
sektora preču un pakalpojumu vērtību dod tieši to kultūras vērtība. Koncentrisko apļu modelī
tiek izdalīts kodols, kas ir radošās mākslas- literatūra, mūzika, izpildītājmāksla, vizuālā
māksla- jo tās ir radošo ideju izcelsmes vieta. Ārpus kodola atrodas galvenās kultūras
industrijas- filmas, muzeji, bibliotēkas. Nākamajā pakāpē atrodas plašākas kultūras
industrijas- kultūras mantojuma pakalpojumi, izdevējdarbība, skaņu ieraksti, televīzija un
radio, video un datorspēles. Kā pēdējais slānis tiek norādīts saistītās industrijas- reklāma,
arhitektūra, dizains, mode. Šāds iedalījums ticis izveidots, pamatojoties uz to, cik lielā mērā
tajās sajaucas tīrais radošums ar citiem ieguldījumiem.
61 Hartley, John, Jason Potts, Stuart Cunningham etc. Key Concepts in Creative Industries. London … [etc.]: SAGE, 2013. p. 59.
27
Attēls nr. 1: Deivida Trosbija Koncentrisko apļu modelis
The Work Foundation izveidojis atšķirīgu koncentrisko apļu modeli. Centru veido galvenās
radošās jomas, tostarp iekļaujot visas oriģinālā produkta formas. Tad seko kultūras industrijas,
kas mēģina komercializēt šos radošos produktus. Nākošās ir RI, kam ir nesaraujami
funkcionāls lietojums (arhitektūra, dizains, reklāma). Visbeidzot, tās ir nozares, kas pārdod
„pieredzi”, kas atkarīga no radošā ieguldījuma (tematiskie parki, muzeji, mākslas galerijas).
Šīs modelis novērš netiešo hierarhiju Trosbija modelī, kas nosaka, ka tradicionālās mākslas ir
galvenais dzinējs ideju ģenerācijā, kas virza plašākas RI.62
Savu RI modeli piedāvā arī mediju un mūzikas industriju profesors Deivids
Hesmondhalgs. D. Hesmondhalgs izstrādājis simbolisko tekstu modeli (symbolic texts model),
kurā izdala galvenās jeb kodola kultūras industrijas - reklāmu, filmas, internetu, mūziku,
izdevniecību, televīziju un radio, video un datorspēles. Kā otrs bloks tiek izdalītas perifērās
kultūras industrijas, kas sevī ietver radošās mākslas. Trešais sektors saistīts ar kultūras
industrijām, kas atrodas uz robežas - mode, programmatūras, sports.63 Šajā modelī „augstā”
vai „nopietnā” māksla tiek novietota nomaļus no sociālajiem un politiskajiem veidojumiem,
un uzmanība tiek fokusēta uz populāro kultūru. Procesi, kādos sabiedrības kultūra ir
izveidojusies un tiek nodota, šajā modelī tiek attēloti, izmantojot rūpnieciskās ražošanas,
62 Hartley, John, Jason Potts, Stuart Cunningham etc. Key Concepts in Creative Industries. London … [etc.]: SAGE, 2013. p. 60. 63 The United Nations. Creative economy. Report 2008. Pieejams: http://unctad.org/fr/Docs/ditc20082cer_en.pdf [skatīts: 2014, 30. marts]
28
izplatīšanas un patēriņa simboliskos tekstus vai ziņas, kuras novada ar dažādiem medijiem,
piemēram, filmām, apraidi un presi.64
Arī Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija (WIPO) izstrādājusi savu RI
autortiesību modeli (WIPO copyright model). Šis modelis balstīts uz nozarēm, kas tieši vai
netieši ir iesaistītas un piedalās ar autortiesībām aizsargātu darbu radīšanā, ražošanā, apraidē
uz izplatīšanā.65 Tiek izdalīts autortiesību industriju kodols, kas ietver reklāmu, autortiesību
aģentūras, filmas un video, mūziku, izpildītājmākslu, izdevējdarbību, programmatūras,
televīziju un radio, vizuālo un grafisko mākslu. Otrs sektors aptver neatkarīgās autortiesību
industrijas- tukšos ierakstīšanai nepieciešamos materiālus, mūzikas instrumentus, papīru,
fotokopētājus, fotografikas aprīkojumu. Kā pēdējās tiek izdalītas daļējās autortiesību
industrijas- arhitektūra, apavi un apģērbi, dizains, mode, saimniecības preces, rotaļlietas.66
Visbeidzot jāmin UNCTAD modelis (skat. Attēlu nr.2), kur RI iedalītas četrās grupās.
Attēls nr.2: UNCTAD RI klasifikācijas modelis
Pirmkārt, kultūras mantojums, kas ir kā izcelsmes avots visām mākslas, kultūras un radošajām
industrijām. Otrkārt, māksla, kur ietilpst RI, kas balstītas tieši uz mākslu un kultūru. Savukārt
mākslas darbu iedvesmas avots ir mantojums, identitātes vērtības un simboliskā nozīme.
64 Smiltnieks, Aigars. Radošās industrijas stāvoklis un perspektīvas Rīgas plānošanas reģionā. Pieejams: http://www.sif.lv/nodevumi/nodevumi/4149/Petijums%20rad%20ind%20RigaReg.pdf [skatīts: 2014, 30. marts] 65 Turpat. 66 The United Nations. Creative economy. Report 2008. Pieejams: http://unctad.org/fr/Docs/ditc20082cer_en.pdf [skatīts: 2014, 30. marts]
29
Trešā grupa saistīta ar medijiem, kas ietver arī izdevējdarbību tās plašākajā nozīmē. Taču
ceturtajā grupā ietilpst vairāk pieprasījuma radītas un uz pakalpojumiem orientētas nozares,
kurās tiek radītas preces un pakalpojumi ar funkcionāliem mērķiem.67
Līdzīgi kā pastāv šie dažādie RI modeļi, laika gaitā, protams, izveidojušās arī dažādas
RI definīcijas. Piemēram, ekonomists Ričards Keivs (Richard Caves) 2000. gadā sniedzis
savu definīciju: „Radošajās industrijās tiek radītas preces un pakalpojumi, ko mēs vispārīgi
asociējam ar kultūras, mākslas vai izklaides jēdzieniem. Tās ietver grāmatu un žurnālu
izdošanu, tēlotāju mākslu (glezniecību un tēlniecību), izpildītājmākslu (teātri, operu,
koncertdarbību), mūzikas ierakstus, kino un televīzijas filmas, tērpu dizainu, spēles un
rotaļlietas.”68 R. Keivs liek akcentu uz precēm un pakalpojumiem, kas saitīti ar kultūras,
mākslas un izklaides jomu.
Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD)
definējums ir sekojošs: „Radošās industrijas ir tādu preču un pakalpojumu radīšana, ražošana
un izplatīšana, kurās primārais ieguldījums ir radošums un intelektuālais īpašums. Tās veido
uz zināšanām balstīts darbību kopums, kas centrējas, bet neaprobežojas ar mākslu un nākotnē
rada ienākumus no tirdzniecības un intelektuālā īpašuma tiesībām. Ietver reālus produktus, kā
arī nemateriālos intelektuālos vai mākslinieciskos pakalpojumus ar radošu saturu, ekonomisko
vērtību un tirgus potenciālu. Atrodas krustcelēs starp mākslu, pakalpojumiem un rūpniecību.
Veido jaunu dinamisku pasaules tirdzniecības sektoru.”69 UNCTAD definīcijā teikts, ka RI
gan rada, gan ražo, gan izplata produktus, kuru tapšanā iesaistītas cilvēku radošās spējas un
intelektuālais īpašums, taču tie nav tikai mākslas darbi. Šie produkti gūst reālu peļņu no
tirdzniecības un intelektuālā īpašuma tiesībām. RI nav viendabīgs sektors, jo atrodas starp
dažādām disciplīnām, taču veido jaunu pasaules tirdzniecības sektoru. Salīdzinot ar iepriekš
minētajām definīcijām, UNCTAD definējums ir daudz aprakstošāks, tas neaprobežojas tikai
ar kultūrā balstītām aktivitātēm, bet aptver daudz plašāku sektoru. Šīs definīcijas ietvaros
netiek uzskaitītas konkrētas RI nozares, kas neuzliek sektora rāmjus, taču parāda virzību.
Šie ir tikai daži RI definīciju piemēri, bet jāuzsver, ka nepastāv tikai viena precīza RI
definīcija. RI jēdziens ir daudznozīmīgs, gluži tāpat, kā pati nozare- sazarota. RI ir kā jumta
jēdziens, kas ietver dažādas aktivitātes, preces un pakalpojumus.70 Atsevišķas valstis politiskā
67 The United Nations. Creative economy. Report 2008. Pieejams: http://unctad.org/fr/Docs/ditc20082cer_en.pdf [skatīts: 2014, 30. marts] 68 Flew, Terry. Beyond ad hocery: Defining Creative Industries. Pieejams: http://eprints.qut.edu.au/256/1/Flew_beyond.pdf [skatīts: 2014, 29. marts] 70 UNCTAD. Creative Economy. Report 2010. Pieejams: http://unctad.org/es/Docs/ditctab20103_en.pdf [skatīts: 2014, 29.marts] 70 Davies, Rosamund and Gauti Sigthorsson. Introducing the Creative Industries. From Theory to Practice. London … [etc.]: SAGE, 2013. p. 1.
30
līmenī tiecas veidot precīzas nozares robežas, kas praksē izpaužas kā saraksts ar ekonomisko
aktivitāšu klasifikatoriem. Šie saraksti ir atkarīgi no kultūras un ģeopolitiskā konteksta un
mērķiem, ko iecerēts sasniegt. Vairums valstu seko Lielbritānijas piemēram, taču ir arī
izņēmumi, piemēram, Francijā uzsvars tiek likts uz kultūras industrijām, bet Ķīnā šī definīcija
ietver arī dārzkopību. Turklāt daudz tiek diskutēts par to, vai RI iekļauj tikai komercdarbību,
vai arī nevalstiskās un valsts organizācijas.71 Viens no iemesliem, kāpēc RI koncepts ir tik
eklektisks, slēpjas arī tajā kā cilvēki dažādās valstīs vispār uztver radošumu. Dažās valstīs
vietējās RI, pirmkārt, saistās ar kultūras mantojumu, tūrismu un dabas parkiem, jo galu galā
ne visas valstis uzņem filmas, rada mūziku vai video spēles industriālai tirdzniecībai. Šādā
plašākā nozīmē, RI nav nozīmīgas tikai bagātajām valstīm, katra valsts var atrast savu RI nišu,
savu lokālo RI versiju.72 Taču vienmēr, kad tiek aplūkota, piemēram, tēlotājmāksla, mūzika,
filmu/ TV producēšana, spēles, dizains, eventi un festivāli vai reklāmas un mārketings, tie visi
tiek saistīti ar trīs noteiktām pazīmēm: pirmkārt, tie visi pieprasa cilvēka radošuma
ieguldījumu; otrkārt, tie ir simbolisko vēstījumu nodevēji, nozīmes nesēji; treškārt, tie satur,
vismaz potenciāli, kādu intelektuālo īpašumu, kas pieder indivīdam vai grupai. Būtībā, RI ir
saistītas ar pieredzēm. Ievērojamā ekonomiskā aktivitāte rodas no baudas un jēgas radīšanas.
Šīs pieredzes, kad tās ieņem kādas preces vai pakalpojuma formu, nodrošina ar darbu milzum
daudz cilvēku, sākot no datorprogrammētāja un inženiera līdz rakstniekiem, māksliniekiem.73
RI koncepts, neskatoties uz savu salīdzinoši īso pastāvēšanas laiku, jau iemantojis arī
kritiku. Stjuarts Kaninghems RI nosaucis par globāli strīdīgu politikas jomu. Piemēram,
Džastins O’Konors (Justin O’Connor) uzsver, ka RI vecina vienkāršotu skatījumu uz kultūras
un ekonomikas apvienošanu, un pārstāv nesakarīgu politiku, datu avoti ir aizdomīgi un
nepietiekami attīstīti, pastāv pārmērīga un nelabvēlīga radošā darba cildināšana u.tml. Arī citi
autoris izsakās kritiski par RI konceptu, piemēram, Nikolas Garnhems, Tobijs Millers (Toby
Miller), Keita Ouklija (Kate Oakley) to uztver pat kā sava veida „Trojas zirgu”, apdraudot
tirgus spēkus ar publisko atbalstu kultūrai.74
Neskatoties uz kritiku, RI tomēr varētu tikt uzskatītas par līdz šim nocietināto attiecību
atvēršanu starp ekonomiku un kultūru. RI sevī apvieno mākslu, kultūru, tehnoloģijas un
biznesu, veidojot vienu veselumu, ticis mākslīgi radīts jauns ekonomiski nozīmīgs
tautsaimniecības sektoru, kas paver jaunas un plašas attīstības iespējas.
71 Ozola, Evelīna. Kad industrijas kļuva radošas? Pieejams: http://www.fold.lv/2013/04/kad-industrijas-kluva-radosas/ [skatīts: 2014, 29.marts] 72 Davies, Rosamund and Gauti Sigthorsson. Introducing the Creative Industries. From Theory to Practice. p. 2. 73 Turpat, p. 1. 74 Hartley, John, Jason Potts, Stuart Cunningham etc. Key Concepts in Creative Industries. London … [etc.]: SAGE, 2013. p. 62.
31
2.4. Kultūras industriju un radošo industriju saistība
Pieredze rāda, ka atšķiras ne tikai RI definīcijas un klasifikācijas modeļi, bet arī
dažādu jēdzienu pielietojums, kuri mēdz aizstāt RI jēdzienu. Dažādu valstu, organizāciju
praksē tiek izmantoti atšķirīgi jēdzieni, kas raksturo RI sektoru, piemēram, Lielbritānijā,
Austrālijā, Islandē, Nīderlandē, Beļģijā tiek lietots RI jēdziens, ASV izmanto izklaides un
mediju industriju vai autortiesību industriju jēdzienus, UNESCO, daudzviet Eiropas
Savienībā (ES), Francijā pārsvarā lieto kultūras industriju jēdzienu, Zviedrijā izmanto
pieredzes industrijas jēdzienu, Dānijā akcents likts uz kultūras un pieredzes ekonomiku,
Norvēģijā kā pamatjēdziens tiek izmantots kultūrā balstītās industrijas vai kultūras un
pieredzes industrijas, Ķīnā pamatā izmanto kultūras un radošo industriju vai RI jēdzienu utt.75
Aplūkojot daudzveidīgo jēdzienu klāstu, var secināt, ka dažādu valstu praksē lielākoties tiek
izmantots RI, kultūras industriju, kultūras un radošo industriju jēdziens. Tas ir likumsakarīgi,
jo kultūrai būtu jābūt vienam no svarīgākajiem RI komponentiem, taču svarīgi ir apskatīt tieši
RI un kultūras industriju saistību. Kultūras industrijas un RI ir divi visbiežāk lietotie jēdzieni,
kas nereti var radīt pat apmulsumu, mēģinot definēt RI.
Kultūras industrijas ir iespējams definēt dažādi, savu versiju piedāvā arī Džastins
O’Konors, kurš norāda, ka „kultūras industrijas ir tādas aktivitātes, kas galvenokārt
nodarbojas ar simboliskām precēm, kuru galveno ekonomisko vērtību nosaka to kulturālā
vērtība. Kultūras industriju sektors ietver tā sauktās „klasiskās” kultūras industrijas,
piemēram, apraides medijus, filmas, izdevējdarbību, mūzikas ierakstus, dizainu, arhitektūru,
jaunos medijus, gan „tradicionālās mākslas”- vizuālo mākslu, amatniecību, teātri, muzikālo
teātri, koncertus un performances, literatūru, muzejus un galerijas”.76 Kultūras industrijas
varētu raksturot arī kā tādas, kas ir saistītas ar nozarēm, kurās apvienojas radošums, ražošana
un radošā satura komercializācija, kas ir nemateriāls un ar kultūras raksturu. Saturs parasti
tiek aizsargāts ar autortiesībām, tas var būt preces un pakalpojuma formā. Kultūras industrijas
galvenokārt ietver drukāšanu, izdevniecību un multimedijus, audiovizuālos, skaņu ierakstu un
kinematogrāfiskos produktus, kā arī amatniecību un dizainu.77
75 Creative industries- a summary of international research and comparisons. Pieejams: http://prosjektexpo.hiof.no/expo11/H11I06/project/Creative%20industries(Final%20project).doc [skatīts: 2014, 1. aprīlis] 76 O’Connor, Justin. The Definitions of Cultural Industries. Pieejams: http://www.pedrobendassolli.com/pesquisa/icc1.pdf [skatīts: 2014, 1. aprīlis] 77 UNESCO. Understanding Creative Industries. Cultural statistics for public- policy making. Pieejams:http://portal.unesco.org/culture/es/files/30297/11942616973cultural_stat_EN.pdf/cultural_stat_EN.pdf [skatīts: 2014, 1. aprīlis]
32
Par jēdzienu kultūras industrijas un RI pielietojumu un piemērojamību tiek runāts un
diskutēts jau kopš tiem laikiem, kad briti sāka pielietot RI jēdzienu politikas diskursā 1990to
gadu beigās. Kamēr atsevišķi autori parasti ir konsekventi konkrēta termina lietojumā, vismaz
viena darba ietvaros, tikmēr terminu kopējā lietojumā saskatāms neskaidrs sajaukums.
Dažkārt tiek pieņemts, ka RI jēdziens ir kaut kas plašāks un mūsdienīgāks, un tas aizstāj arī
kultūras industriju jēdzienu. Citi autori apgalvo, ka jēdziens radošums ir pārāk plašs un
neprecīzs, „atšķaida” kultūras dimensijas nozīmību, sajaucot to ar šīm industrijām, mākslīgi
savienojot kultūru ar informāciju tehnoloģiju sektoriem, dažkārt pat ar zinātni. Citi savukārt
atšķir kultūras industrijas no RI, pamatojoties uz radītāju ciešo saistītu ar mākslu tās
tradicionālajā izpratnē, turpretim RI tiek ieguldīts cilvēka radošumu, lai iznākumu saistītu ar
ekonomikas sektoru.78
Kultūras industriju koncepts radies jau 20.gs. 40tajos gados, kā jau 1. nodaļā minēts,
saistībā ar Frankfurtes skolas pārstāvju T. Adorno un M. Horkheimera veltīto kritiku kultūras
komercializēšanās procesiem. Šī kritika attiecīgi izraisīja arī tālākas diskusijas. Daudz
izvērstāk kultūras industriju konceptam pievērsās UNESCO 1960tajos gados, kad uzsvēra to
lomu valsts attīstībā un sāka apkopot kultūras statistiku. UNESCO kultūras industrijas definē
kā tādas, kas „sevī ietver kultūras satura radīšanu, producēšanu, komercializēšanu un parasti ir
aizsargātas ar autortiesībām. Tās ietver izdevējdarbību, plašsaziņas līdzekļus, amatniecību,
dizainu, audiovizuālos pakalpojumus, filmu producēšanu, fotogrāfijas. Kultūras industrijas
veicina un uztur kultūras dažādību, un nodrošina sabiedrības piekļuvi kultūrai”.79
1980tajos termins kultūras industrijas plašāk tika izmantos Lielbritānijā. Pirmkārt, lai
uzsvērtu kultūras aktivitātes, kas atrodas ārpus valsts finansējuma sistēmas, bet darbojas
komerciāli, ir svarīgas labklājības un nodarbinātības veicinātājas. Otrkārt, lai uzsvērtu, ka no
visa veida kultūras preču un pakalpojumu klāsta, ko cilvēki patērē, lielākajai daļai (TV, radio,
kino, mūzika, grāmatas, koncerti) nav nekādas saistības ar publiskā finansējuma sistēmu.
Londonā tika izstrādāta arī kultūras stratēģija (kas gan nekad pilnībā netika attīstīta), kura
saistījās ar alternatīvo ekonomiku, kuras mērķis bija veicināt un demokratizēt ar kultūru
saistīto ražošanu un preču, produktu izplatīšanu. Laika gaitā šāda kultūras industriju pieeja
tika izplatīta arī citās Lielbritānijas pilsētās, taču parādījās sarežģītās attiecības starp
ekonomisko un kultūras politiku kultūras industriju ietvaros, kā arī atsevišķu nozaru
iekļaušanu un sektora kopējo nosaukšanu. Izmaiņas veicināja Lielbritānijas valdības DCMS,
78 Flew , Terry. The Creative Industries: Culture and Policy. London: SAGE, 2012. p. 59. 79 Turpat.
33
kad kultūras industrijas piedāvāja pārsaukt par RI, aizsākot arī šo kultūras un radošo industriju
polemiku.80
Savukārt kultūras ekonomisti tik ļoti nekoncentrējas uz to, kas attiecas uz kultūras, un,
kas uz RI, bet uz kultūras precēm un pakalpojumiem raksturīgo industriālo dinamiku.81
Piemēram, Ruta Touza (Ruth Towse) kultūras industrijas raksturo kā „masveidā ražotas preces
un pakalpojumus ar pietiekami lielu māksliniecisko saturu, kas ir radoši un kulturāli nozīmīgs.
Būtiska pazīme ir rūpnieciskā mēroga ražošana apvienojumā ar kultūras saturu”.82 Pretēja
nostāja pārstāvēta kultūras studijās un humanitārajā jomā, kur tieši šī kultūras un radošo
industriju atšķirība tiek uzskatīta par ļoti svarīgu. Stjuarts Kaninghems un Džons Hārtlijs ir
vieni no ievērojamākajiem RI jēdziena aizstāvjiem, jo uzskata, ka tā šīs industrijas var sniegt
lielāku ieguldījumu ekonomikā, kā arī tas ir priekšnosacījums, lai tās veiksmīgāk pieņemtu
sabiedrībā. Viņi uzsver, ka kultūras industriju jēdziens jāaizstāj ar RI. Džons Hārtlijs apgalvo,
ka ir jāpārskata pati radošuma ideja, radošumam jāveido ciešāka saikne ar mūsdienu
komerciālās demokrātijas reālo situāciju. Arī māksla ir jāskata mūsdienu ekonomikas
kontekstā. Stjuarts Kaninghems uzskata, ka RI koncepts mēģina ieskicēt vēsturisko pāreju no
valsts subsidētās mākslas un apraides mediju ēras uz jaunu un plašāku radošuma pielietojumu.
RI pretendē uz būtisku jaunās ekonomikas sastāvdaļu.83
Stjuarts Kaninghems RI modeli atšķir no kultūras industrijām, balstoties uz pieciem
kritērijiem. Pirmais kritērijs saistīts ar to, ka nacionālas valstis un nacionālās kultūras politikas
vairāk fokusējas uz kultūras industrijām, bet RI tipiski darbojas globālajos tirgos, vietējos
industriju klasteros. Otrkārt, RI attīstījušās kopā ar digitalizāciju un konverģences procesiem,
kamēr kultūras industrijas attīstījušās inkubatoros. Kā trešo kritēriju Stjuarts Kaninghems min
to, ka lielākā daļa kultūras industriju tiek īstenotas neo-klasicisma ekonomikas ietvaros un ir
saistītas ar kultūras ekonomiku, bet par RI var runāt “jaunās ekonomikas” termina ietvaros,
kas saistīts ar inovāciju attīstību. Ceturtkārt, kultūras industrija saistās ar mākslas un mediju
nozaru pārskatīšanu, bet RI iezīmē jaunu domāšanas modeli, jaunas attiecības starp lielajiem
un daudzskaitlīgajiem mazajiem, vidējiem uzņēmumiem, kuri parasti ir inovāciju virzītāji.
Visbeidzot, kultūras industriju politika fokusējas uz jau izveidotajiem sektoriem (mākslu,
apraides medijiem), bet RI politika parasti izrāda interesi par sektoriem, kas ir izveidojušies
nejauši, mākslas, dizaina, mediju un digitālo tehnoloģiju krustošanās rezultātā.84
80 O’Connor, Justin. The Definitions of Cultural Industries. Pieejams: http://www.pedrobendassolli.com/pesquisa/icc1.pdf [skatīts: 2014, 1. aprīlis] 81 Flew , Terry. The Creative Industries: Culture and Policy. London: SAGE, 2012. p. 59. 82 Flew , Terry. The Creative Industries: Culture and Policy. p. 60. 83 Turpat. 84 Turpat, p. 61.
34
Tādi autori kā Deivids Hesmondhalgs un Endijs Prats (Andy Pratt) savukārt uzskata,
ka radošuma koncepts ir pārāk neskaidrs, tas ietver sevī pārāk daudz, lai būtu korekts kultūras
definīcijas aizstājējs, taču citi, piemēram, Tobijs Millers, Nikolas Garnhams, Džastins
O’Konors ir pārliecināti, ka tieši RI ir pārāk intensīvi tendētas uz tirgus jautājumiem, pāreju
uz jauno ekonomiku un informāciju sabiedrību.85
Uzskatāmi redzams, ka dominē viedokļu atšķirība par kultūras industriju un RI
saistību. Dažādu autoru vidū saskatāmas krasas pat un diametrāli pretējas viedokļu atšķirības,
kas liecina par šī jautājuma augsto komplicētības pakāpi. Ņemot vērā šī jautājuma sarežģītību,
nav iespējams konstatēt vienu pareizo kultūras un radošo industriju saistību modeli, vienu
konstantu jēdzienu lietojumu, tai pat laikā, būtiski ir katras valsts robežās virzīties uz
izpratnes tuvināšanu vismaz konkrētu problēmu risinājumu diskursos.
2.5. Radošās ekonomikas attīstība
Viens no būtiskākajiem RI aspektiem ir to saistība ar ekonomikas procesu
veicināšanu. Jaunais ekonomikas modelis ir atbilde tam, kāpēc gan politikas veidotāji, gan
izglītības iestādes pēdējā liekā pievērš tik lielu uzmanību RI. Laika gaitā mainās arī
ekonomikas akcenti, piemēram, vairs tik liela uzmanība netiek pievērsta apstrādes
rūpniecībai, bet pakalpojumiem, vērtība rodas nevis lietu apstrādes procesā, bet tagad liela
vērtība tiek piešķirta tieši informācijai, kas palielina informācijas sabiedrības lomu mūsdienu
pasaulē.86 Cilvēki ar idejām, tie, kuriem pieder idejas, kļuvuši daudz spēcīgāki par tiem, kuri
strādā ar mašīnām un mehānismiem, kas bija industrializācijas laikmeta „trumpis”. Mūsdienās
parādās aizvien vairāk jēdzienu un vārdu savienojumu, kas raksturo jaunu ekonomikas
modeļu veidošanos, piemēram, ekonomikas kulturalizācija, iztēles ekonomika, zināšanu
ekonomika, pieredzes ekonomika u.c. Taču viens no nozīmīgākajiem jēdzieniem ir tieši
radošā ekonomika. Varētu teikt, ka radošā ekonomika ir ekonomikas modelis, kas lielā mērā
balstās uz RI principiem, precēm un pakalpojumiem. Radošā ekonomika ir viens no straujāk
augošajiem pasaules ekonomikas sektoriem. Tā ir saistīta ne tikai ar ienākumu gūšanu, darba
vietu radīšanu un eksporta ieņēmumiem, bet arī ar vērtību, kas nav mērāma naudā, piemēram,
radošā ekonomika būtiski palīdz sasniegt uz cilvēkiem orientētu, iekļaujošu un ilgtspējīgu
attīstību.87
85 Flew , Terry. The Creative Industries: Culture and Policy. London: SAGE, 2012. p. 61. 86 Hartley, John. Creative Industries. Oxford: Blackwell, 2005. p.19. 87 United Nations, UNDP, UNESCO. Creative Economy Report 2013. Special Edition. Pieejams: www.unesco.org/culture/pdf/creative-economy-report-2013.pdf [skatīts: 2014, 6.aprīlis]
35
Vairāki pētnieki norāda uz atšķirību starp RI un radošo ekonomiku. Parādoties RI
konceptam, svarīgi bija arī definēt šo jauno sektoru attiecībā uz tā ieguldījumu nodarbinātībā
un ekonomiski pievienoto vērtību, kā arī noteikt atbilstošus politikas virzienus. Sākotnējie
pamata apsvērumi, kas saistījās ar šo jomu, nebija vērsti uz centieniem meklēt RI ieguldījumu
attiecībā pret citām nozarēm vai patēriņa tendencēm, inovācijām. Tikai vēlāk analītiķi sāka
apsvērt radošuma ieguldījumu ekonomikā, tā arī parādījās pati ideja par radošo ekonomiku,
tajā pašā laikā pārdomājot visu ekonomisko sistēmu.88
Saistībā ar radošo ekonomiku, aktuālāki kļuva jautājumi par RI iekļautajām nozarēm.
Diskutablākā bija IT pievienošana RI sektoram, ko kritiķi pat nosauca par mākslīgu
mēģinājumu palielināt RI izmēru un nozīmi, izjaucot klasisko industriju klasificēšanu,
sapludinot kultūru ar informāciju sektoru. Tātad, atsaucoties uz Deivida Trosbija
koncentrisko apļu modeļi, RI ir šis radošais kodols jeb tradicionālās mākslas, kas ir būtiska RI
daļa, taču neveido nekādu ievērojamu ekonomisku pienesumu šajā jaunajā sektorā. Lielāko
ekonomisko pienesumu veido tieši citi RI elementi, piemēram, IT.89
Nedaudz vairāk novārtā atstājot nozaru specifiskos jautājumus, diezgan strauji
attīstījusies politikas veidotāju un valdības interese un kompetence par radošuma saistību ar
plašāku ekonomiku. Radošums un RI aiz vien vairāk tiek iekļautas nozīmīgos politikas
veidošanas dokumentos un programmās. Lielbritānijā, piemēram, RI iekļautas „Radošās
ekonomikas programmā” u.c. 90 Arī Latvijā tās tiek iekļautas nu jau visa līmeņa politikas
plānošanas dokumentos („Radošā Latvija”, Nacionālās attīstības plānos utt.). Tas parāda
koncentrēšanos uz augstāku uzņēmumu izaugsmi, raksturo radošuma vērtību un ieguldījumu
plašākā ekonomikā, radošās karjeras plašāku izaugsmi, skaidrākus ekonomiskos un kultūras
mērķus.
Jēdzienu radošā ekonomika 2001. gadā popularizēja britu rakstnieks un mediju
menedžeris Džons Haukins (John Howkins), kurš jēdzienu attiecināja uz 15 industrijām, sākot
ar mākslu un beidzot ar tehnoloģijām un zinātni. Jēdziens radošā ekonomika pirmo reizi
parādījās viņa grāmatā „Radošā ekonomika: kā cilvēki no idejās rada naudu” (The Cretiva
Economy: How People Make Money from Ideas), kur tika analizētas attiecības starp radošumu
un ekonomiku. Saskaņā ar Džona Haukinsa aprēķiniem, radošās ekonomikas vērtība 2000.
gadā visā pasaulē bija 2,2 triljonus ASV dolāru, katru gadu pieaugot par pieciem
88 Hartley, John, Jason Potts, Stuart Cunningham, Terry Flew etc. Key concepts in creative industrie. London: SAGE Publications Ltd, 2013. p. 55. 89 Hartley, John, Jason Potts, Stuart Cunningham, Terry Flew etc. Key concepts in creative industrie. p. 55. 90 Turpat, p. 56.
36
procentiem.91 Pēc Haukinsa domām, ne radošums, ne ekonomika nav nekas jaunas, bet nebijis
ir ekonomikas un radošuma attiecību apjoms un raksturs, tas, kā tie tiek kombinēti, lai radītu
neparastu vērtību un bagātību.92
Dž. Haukins norāda, ka mūsdienu pasaulē viens no nozīmīgākajiem ekonomikas
komponentiem ir intelektuālais īpašums, akcentējot, ka pastāv četras dažādas galvenās
intelektuālā īpašuma formas- patenti, autortiesības, preču zīmes (trademarks), dizains. Džons
Haukins uzsver, ka tieši šīs četras industrijas kopā veido RI un radošo ekonomiku. Taču
autors nenoliedz, ka šis pieņēmums ir strīdīgs, jo lielākā daļa valstu uzskata, ka RI ietver visa
veida radošās iztēles formas, bet, piemēram, Lielbritānija un Austrālija ierobežo jēdziena RI
lietojumu, attiecinot to uz mākslu un kultūras industrijām, bet neiekļauj zinātni un patentu
industriju.93
Radošās ekonomikas pamatā ir radošais produkts, kuru Džons Haukins definē kā
ekonomikas preci vai pakalpojumu, kas izriet no radošuma, radošām darbībām un, kam ir
ekonomiska vērtība. Radošie produkti pārsvarā, protams, saistās ar mākslu, savukārt tas
mākslu padara par radošo aktivitāšu un radošuma kodolu. Bet māksliniekiem nepieder
monopols uz radošumu, kā arī viņi nav vienīgie, kas darbojas radošās ekonomikas laukā.
Atšķirība starp radošumu mākslā un kur citus, neslēpjas tajā, ka mākslinieki ir daudz radošāki
vai radoši veiksmīgāki, bet tajā, ka viņi nodarbojas ar daudz specifiskākām idejām un
estētiku, viņi rada īpaša veida darbus un strādā atbilstoši identificējamiem biznesa modeļiem
ar saviem piedāvājuma, pieprasījuma, vērtību un cenu veidošanas modeļiem.94 Tik pat labi
radošums var pastāvēt arī zinātnē, ir tikai neliela atšķirība starp mākslinieku un zinātnieku
radošajiem galaproduktiem, taču tiek izmantota viena un tā pati radošuma forma.95
Jāuzsver, ka nepastāv vienota un universāla radošās ekonomikas definīcija tāpat, kā
visiem iepriekšējiem jēdzieniem. Vienu no radošās ekonomikas plašāk pielietotajām
definīcijām izveidojis UNCTAD, norādot, ka „radošā ekonomika ir koncepts, kas balstās uz
radošajiem līdzekļiem, lai attīstītu ekonomikas izaugsmi un attīstību:
Radošā ekonomika var veicināt ienākumus, darbavietu radīšanu un eksporta
ieņēmumus vienlaikus, veicinot sociālo integrāciju, kultūras daudzveidību un cilvēku
attīstību;
91 United Nations, UNDP, UNESCO. Creative Economy Report 2013. Special Edition. Pieejams: www.unesco.org/culture/pdf/creative-economy-report-2013.pdf [skatīts: 2014, 6.aprīlis] 92 The United Nations. Creative economy. Report 2008. Pieejams: http://unctad.org/fr/Docs/ditc20082cer_en.pdf [skatīts: 2014, 6.aprīlis] 93 Howkins, John. The Creative Economy: How People Make Money from Ideas. London: Penguine Books, 2007/ 2001. p. xiii. 94 Howkins, John. The Creative Economy: How People Make Money from Ideas. p. x. 95 Turpat, p. xi.
37
Tā ietver ekonomikas, kultūras un sociālo aspektu mijiedarbību ar tehnoloģijām,
intelektuālo īpašumu un tūrisma mērķiem;
Tā ir zināšanu ekonomikā balstītu darbību kopums ar attīstības dimensiju un
starpnozaru saistību makro un mikro līmenī;
Tā ir attīstības iespēja, kas veicina inovācijas, multidisciplināru politiku un
starpministriju rīcību;
Radošās ekonomikas „sirdī” atrodas radošās industrijas.“96
Ar laiku UNCTAD izstrādājis arī vairākus radošās ekonomikas mērķus, piemēram, saskaņot
nacionālo kultūru mērķus ar tehnoloģisko un starptautisko tirdzniecības politiku; cīnīties ar RI
izaugsmes kavēkļiem jaunattīstības valstīs; pastiprināt tā saukto radošo saikni starp
investīcijām, tehnoloģijām, uzņēmējdarbību un tirdzniecību; identificēt inovatīvus politiskos
risinājumus, lai uzlabotu attīstības ieguvumus no radošās ekonomikas. 97
Radošās ekonomikas attīstību veicināja ne tikai UNCTAD, bet arī UNESCO,
piemēram, 2005. gadā organizējot simpoziju Indijas pilsētā Nagaur, kurā tika diskutēts par RI
lomu attīstības veicināšanā, īpaši uzsverot vietējo mākslinieku un kultūras aktivitāšu nozīmi
ekonomikas veicināšanā un nabadzības mazināšanā. Tajā pašā laikā UNESCO galvenajā
mītnē tika aktualizēts jautājums par ieguldījumu, ko kultūras industrijas sniedz ekonomikas
un kultūras attīstībai gan industrializētajās, gan jaunattīstības valstīs.98
Līdz ar to var secināt, ka jēdziens radošā ekonomika attīstījies dažādos ceļos. Tas ir
kļuvis par līdzekli, lai īpašu nozīmi mūsdienu ekonomikā pievērstu tieši radošumam,
uzsverot, ka ekonomikas, kultūras un citu radošuma formu attīstība nav atšķirīgi un nesaistīti
fenomeni, bet to attīstību vienotību. Radošā ekonomika sekmē sociālo integrāciju, kultūras
daudzveidību un cilvēka attīstību. Arī Ričards Florida norāda, ka ir sācies radošuma laikmets,
kurā radošuma pieaugums ir galvenais ekonomikas faktors. Viņš izveidojis arī savu „3 T
teoriju” par ekonomisko izaugsmi, kas ietver tehnoloģijas, talantu un toleranci. Ričards
Floridas teorija atšķiras ar to, ka viņš uzskata, ka talants ir izaugsmes dzinulis. Tiek pievienota
arī toleranci, kas nepieciešama, lai piesaistītu cilvēku kapitālu. Neskatoties uz to, ka Floridas
radošuma pieeja tiek arī kritizēta, jāatzīst, ka tieši viņš ir veicinājis RI un radošās ekonomikas
diskursa attīstību publiski.99
96 UNCTAD. Creative economy. Report 2008. Pieejams: http://unctad.org/fr/Docs/ditc20082cer_en.pdf [skatīts: 2014, 25.marts] 97 UNCTAD. Creative economy. Report 2008. 98 Turpat. 99 Turpat.
38
3. KULTŪRAS UN RADOŠO INDUSTRIJU IZPRATNES SPECIFIKA
DAŽĀDĀS LATVIJAS RADOŠO INDUSTRIJU SEKTORĀ
IESAISTĪTAJĀS GRUPĀS
RI jēdzienam dažādās valstīs ir atšķirīga pieeja, kas noved pie RI sektora izpausmju
atšķirībām dažādu valstu kontekstos (skat. 1.6. nodaļu). Ņemot vērā RI mainīgo dabu, katrai
valstij ir svarīgi noformulēt savu RI sektora specifiku, taču, atsaucoties uz to, ka RI ir
salīdzinoši nesena parādība gan pasaules kontekstā, gan, jo īpaši Latvijā, RI izpratne vēl nav
līdz galam skaidra. RI sektora problemātikas nesenā ienākšana Latvijas politikas dienas
kārtībā un to mainīgā daba ir vairojusi šajā sektorā dažādo iesaistīto pušu izpratnes atšķirības.
Ir svarīgi noskaidrot un precizēt dažādo Latvijas RI iesaistīto pušu viedokli, lai ar laiku
veidotos vairāk vai mazāk vienota izpratne par to, kādas radošās un uzņēmējdarbības formas
ir attiecināmas uz nozari, ko dēvējam par RI, un, kas RI kontekstā raksturīgs tieši mūsu
valstij. Vienota un skaidra izpratne ļautu sekmīgāk attīstīties visam RI sektoram kopumā.
Bakalaura darba ietvaros tika veikts empīrisks pētījums ar mērķi izpētīt dažādu RI sektorā
iesaistīto pušu kultūras un radošo industriju izpratnes specifiku.
Pētījuma metodoloģija. Dažādo Latvijas RI sektorā iesaistīto pušu viedokļu izpētē
izmantota kvalitatīvā metodoloģija. Kvalitatīvā izpēte sniedz plašāku iespēju izpētīt nozīmīgu
problēmā iesaistīto personu subjektīvo pieredzi, konkrētās parādības izpratni un ļauj izprast
dažādas attieksmes.
Datu ieguves metode. Lai iegūtu atbildes uz pētnieciskajiem jautājumiem, kā
piemērotākā tika izmantota kvalitatīvā padziļinātā daļēji strukturētā intervija, jo metode
sniedz iespēju izprast individuālas pieredzes veidošanās specifiku. Bakalaura darba ietvaros
veikto daļēji strukturēto padziļināto interviju pamatā ir vadlīnijas jeb dziļo interviju tēmas
(detalizētāks dziļo interviju vadlīniju izklāsts 1. pielikumā):
1. Informanta saistība ar RI sektoru;
2. RI raksturojums;
3. RI saistība ar kultūru un kultūras industrijām;
4. RI attīstības priekšnosacījumi.
Izlase. Tika veiktas 17 padziļinātās intervijas (pilnu informāciju par interviju norisi un
informantu raksturojumu skat. 2. pielikumā) ar dažādu Latvijas RI sektorā iesaistīto pušu
pārstāvjiem. Pētījumā tika izdalītas četras RI sektorā iesaistīto grupas (attiecīgo grupu
detalizētāks raksturojums sniegts turpmāko apakšnodaļu sākumā):
1. RI politikas veidotāji un īstenotāji (5) ;
2. Kultūras nozares pārstāvji (5) ;
39
3. RI uzņēmējdarbības pārstāvji (4) ;
4. Akadēmiskie pārstāvji (t.i., docenti un pētnieki) (3).
Pētījuma ietvaros informanti tika izvēlēti atbilstoši augstāk minētajām četrām RI sektorā
iesaistīto pārstāvju grupām. Lai informantu izvēlē būtu pēc iespējas korektāka, par konkrēto
informantu izvēli autore konsultējās ar KM Radošo industriju nodaļas pārstāvēm, ņemot vērā
konkrētās nodaļas kompetenci RI jomā.
Datu ieguves posma raksturojums. Dziļās intervijas tika veiktas 2014.gada aprīļa
ietvaros. Vidējais vienas intervijas garums- 45 minūtes. Interviju norises gaitā, atsaucoties uz
informantu sniegtajām atbildēm, jautājumi tika precizēti, papildināti un pielāgoti. Ņemot vērā
šo aspektu, iespējami gadījumi, kad netiek atspoguļots pilnīgi visu informantu viedoklis par
kādu konkrētu jautājumu vai jautājuma niansi.
3.1. Radošo industriju politikas veidotāju un īstenotāju kultūras un radošo
industriju izpratnes specifika
RI politikas veidotāji un īstenotāji ir viena no stratēģiski nozīmīgākajām RI sektorā
iesaistīto grupām, kas atbild par sekmīgu RI sektora attīstību. Izšķiroša loma ir
starpinstitucionālai sadarbībai gan ministriju līmenī, gan ministriju padotības iestāžu līmenī.
Galvenā RI politikas veidotāju institūcija ir KM, pētījumā KM pārstāv Kultūrpolitikas
departamenta Radošo industriju nodaļas vadītāja Signe Adamoviča (turpmāk KM Radošo
industriju nodaļas vadītāja) un Eiropas Savienības fondu departamenta Finanšu instrumentu
attīstības nodaļas vecākā referente Anna Pavlina (turpmāk KM Finanšu instrumentu attīstības
nodaļas pārstāve), kura piedalījās arī 2013.gada Latvijas RI pētījuma tapšanā. Pēc KM
iniciatīvas un ar KM atbalstu, 2013.gadā tika izveidota Latvijas RI komunikācijas platformas
FOLD, FOLD intervijā pārstāv redaktore Evelīna Ozola (turpmāk FOLD redaktore). Arī EM
ir viena no atbildīgajām institūcijām, to pārstāv EM Uzņēmējdarbības konkurētspējas
departamenta Inovācijas nodaļas vadītāja Una Vanaga (turpmāk EM pārstāve). Savukārt viena
no nozīmīgākajām iestādēm, kas ir EM pārraudzībā, ir Latvijas Investīciju un attīstības
aģentūra (LIAA). LIAA intervijā pārstāv Ārējās tirdzniecības veicināšanas departamenta
Eksporta veicināšanas nodaļas vecākā projektu vadītāja Zane Biteniece (turpmāk LIAA
pārstāve).
40
3.1.1. Radošo industriju politikas veidotāju un īstenotāju saistība ar radošo
industriju sektoru
KM Radošo industriju nodaļas vadītāja norāda, ka KM nodarbojas ar RI politikas
plānošanu nacionālā līmenī un atbild par RI aktivitāšu iekļaušanu citu ministriju politikas
plānošanas dokumentos.
KM Finanšu instrumentu attīstības nodaļas pārstāve, kura iekļāvās 2013.gada Latvijas
RI pētījuma darba grupā, atzīst, ka, RI jautājumi un darbošanās pie konkrētā pētījuma nebija
informantes tiešais darba pienākums, bet vairāk pašiniciatīva un personīgā interese par RI
jautājumiem. Pētījuma ietvaros informante darbojās pie finanšu avotu piesaistīšanas un
rakstīja pētījuma tehnisko specifikāciju.
FOLD redaktore raksturo, ka platforma ir kā starpnieks starp RI profesionāļiem,
uzņēmējiem un tiem, kuri RI var atbalstīt gan ar politiskiem lēmumiem, gan dažādiem finanšu
instrumentiem. Platforma arī palīdzību popularizēt RI sasniegumus.
EM pārstāve, kura vada Inovāciju nodaļu, raksturojot savu saistību ar RI sektoru, saka,
ka RI, tā pat kā visi citi sektori, ir uzņēmējdarbība, kas vērsta uz inovatīvu darbību. Taču
informante norāda, ka EM vairāk skatās uz horizontālajiem politikas instrumentiem, kā labāk
attīstīt un atbalstīt jebkuras jomas uzņēmējus, īpaši neizceļot RI. EM pārstāve no RI īpaši
akcentē rūpniecisko dizainu, kam Inovāciju nodaļā pievērsta pastiprināta uzmanība:
No RI mēs vairāk, protams, skatāmies uz tādām nozarēm kā rūpnieciskais dizains,
rūpnieciskā dizaina integrēšanas rezultātā tiek pievienota produktam vērtību gan
tradicionālajās nozarēs, gan citās jomās.
LIAA pārstāve norāda, ka informantes pārstāvētā Eksporta veicināšanas nodaļa
klientiem palīdz atrast eksporta tirgus ārvalstīs un sagatavot produktu eksportam. Konkrēti
informante pie šiem eksporta jautājumiem strādā ar RI produktiem
3.1.2. Radošo industriju politikas veidotāju un īstenotāju radošo industriju
raksturojums
Raksturojot RI, KM Radošo industriju nodaļas vadītāja norāda kā RI terminu šobrīd
saprot valstī, tas ir, KM un EM:
Ar RI terminu saprotam šos radošuma un biznesa elementus, runājam par maziem un
vidējiem uzņēmumiem, biznesa ideju komercializāciju.
Informante norādot, ka radošums kalpo kā kvalitātes zīme, taču uz radošumu ir jāskatās daudz
plašāk, nevis tikai kultūras un mākslas kontekstā, jo RI izmanto dažādas inovācijas,
41
tehnoloģijas u.tml. Savukārt KM Finanšu instrumentu attīstības nodaļas pārstāve, raksturojot
RI, tieši uzsver kultūrā un mākslās balstītā radošuma lomu RI kontekstā, nozīmīgo kultūras
komercializācijas aspektu:
… [RI] tā ir kultūras komercializācija. Paņem kaut ko, kas ir kultūras produkts, kas ir radošs
produkts, un viņu komercializē. … Industrija jau pati par sevi ir citas nozares, kurās nav
radošuma. Bet, ja grib koncentrēties tīri uz RI, tad jāņem tā kultūra.
FOLD pārstāve, pirmkārt, norāda uz neveiksmīgo nosaukumu “radošās industrijas”, kuru
informante nevar īsti pieņemt, taču skaidri noformulē, ka šajā sektorā apvienojas radošais
ideju spēks un bizness. Informante aicina uz radošumu palūkoties plašāk:
[Radošumam nav jābūt balstītam] tik daudz klasiskā mākslas vai kultūras izglītībā, bet ar
inovāciju garu, tieksmi radīt kaut ko jaunu, strādāt pie jaunajiem produktiem un pieejām,
lietu racionalizācijas.
EM pārstāve norāda, ka EM balstās uz KM izveidotajām RI definīcijām un raksturojumiem.
Taču EM pārstāve akcentē tieši industriju aspekta nozīmi RI kontekstā:
Tas, ka ir radošs, noteikti ir ļoti jauki, bet tāpēc to nevar saukt par RI, tāpēc tur ir jābūt kaut
kādam ienesīgumam, kaut kādai peļņai un uzņēmējdarbībai. … jābūt konkurētspējīgam
produktam, jāspēj ar to ilgtermiņā pelnīt.
LIAA pārstāve atzīst, ka RI katrs izprot un raksturo savādāk, taču kā galveno aspektu min to,
ka radošums RI kontekstā nevar būt pašmērķis, bet radošumam jākalpo sabiedrībai un jāpalīdz
katram indivīdam, jābalstās biznesa principos:
RI būtība ir dzīvi padarīt labāku, krāsaināku, drošāku, videi draudzīgāku. Es varu būt radoša
vērpjot, adot mājās, bet līdzko es iesaistu otru pusi, kas ir man klients, tirgus spēlētājs, un
domāju kā manu produktu padarīt par industrijas sastāvdaļu, tur iestājas citi noteikumi.
Informante arī noliedz, ka primārs ir tikai kultūrā un mākslās balstītais radošums, jo cilvēka
radošais prāts neaprobežojas tikai ar to, klāt nāk gan tehnoloģijas, gan inovācijas.
KM Radošo industriju nodaļas vadītāja atzīst, ka pagaidām RI sektors nav ne
zemākajā attīstības stadijā, ne arī izveidojies kā viens no spēcīgākajiem sektoriem, tas ir sava
veida augšanas fāzē, to apliecina arī 2013.gada Latvijas RI pētījums, kur šīs attīstības
tendences parādās, taču ne visi rādītāji liecina tikai par izaugsmi. Savukārt KM Finanšu
instrumentu attīstības nodaļas pārstāve izsakās, ka RI sektors savā attīstības stadijā ir tikai
pašā sākumā, informante to raksturo kā ļoti mazu un pašpietiekamu, norādot uz RI pārstāvju
nekoncentrēšanos uz izaugsmi, to neveicina arī nekorektā Latvijas likumdošana. FOLD
pārstāve RI sektora attīstību raksturo kā fāzi pirms uzplaukuma, norādot, ka vēl tikai
nonāksim līdz kādam būtiskam pagrieziena punktam RI sektora attīstībā, taču akcentē, ka
atspērienam ir nepieciešams ļoti liels finansiāls ieguldījums. EM Inovāciju nodaļas vadītāja,
42
pirmkārt, uzsver, ka ir grūti novērtēt visu sektoru kopā un sektora tendences, taču informante
nenoliedz, ka sektors attīstās un tam ir arī potenciāls. Informante norāda gan uz sektora
sadrumstalotību, gan uz neskaidrajām robežām. LIAA nekonkretizē savus uzskatus par RI
sektora attīstību, taču vienīgais uz ko norāda ir tas, ka vēl joprojām nav izveidojusies vienota
izpratne par to, kas RI vispār ir.
Kad runa ir par raksturīgākajām Latvijas RI sektora nozarēm, KM Radošo industriju
nodaļas vadītāja izvairās no vienas vai divu nozaru izcelšanas. Informante piemin gan dizainu,
arhitektūru, filmas, mūziku, literatūru un vizuālo mākslu, taču nevienu nozari neizceļ.
Jautājumā par RI sektora nozaru klasifikāciju informante norāda, ka vairumā gadījumu KM
seko dažādām ES vadlīnijām un rekomendācijām. Kā spilgtākos Latvijas radošo industriju
produktus, informante min „An&Angel” traukus, grupu „Instrumenti”, tīmekļa rīku „Froont”,
mikrofonu un ierakstu piederumu ražotāju „JZ Microphones”, Kaspara Jursona pisuāru
„Stand”. KM Finanšu instrumentu attīstības nodaļas pārstāve kā raksturīgākās Latvijas RI
nozares norāda rokdarbus un amatniecību, piemēram, šallītes, stikla un māla izstrādājumus.
Pēc informantes vārdiem, viss Kalnciema tirgus spektrs sastāda spilgtākos RI piemērus. Kā
nozaru klasifikācijas kritēriju informante min kultūras klātbūtni:
Te var runāt par to kultūras komponenti, ja tas iziet no Latvijas tradīcijām, tas ir tas pamats,
ko var apaudzēt.
FOLD pārstāve raksturīgāko nozaru vidū min modi, IT jomu un dizainu. Kā vienu no
nozīmīgākajiem nozaru klasifikācijas kritērijiem FOLD pārstāve min komercializācijas
potenciālu:
Man īstenībā ir nedaudz grūti RI domāt par tādām nozarēm kā izklaide, izstāžu darbība,
teātris, jo pie mums tā lielā mērā vēl ir kultūra, kura nav pelnoša. Es domāju, ka RI drīzāk ir
tādas, kurās valsts kaut kādā brīdī daudz iegulda, bet pēc tam ir liela atdeve.
Informantes minētie spilgtākie RI produktu piemēri ir Elīnas Dobeles “ZoFA” apavi, Keta
Gūtmane, Mareunrol’s, “Munio Home” produktu dizaina līnija, „An&Angel” trauki.
EM pārstāve norāda, ka izcelt kādu nozari ir gūti, taču akcentē dizainu, mūziku, IT. Pēc
informantes domām, svarīgi, lai produktam būtu peļņas un uzņēmējdarbības, ekonomikas
uzlabošanas rādītāji:
Pēdējā laikā ir aktivizējušās dažādas mūsu dizaina preces un multidizains, ko mēs vadājam
pa izstādēm, arī mūzikas segments ir nedaudz aktualizējies. IT un multimediju joma aug
strauji.
Pēc informantes domām, spilgtākie Latvijas RI piemēri ir animācijas studija „Rija”, modes
zīmols “Narciss” Arī LIAA pārstāve uzsver mūzikas sektora potenciālu, īpaši norādot gan uz
kora mūziku, gan populāro mūziku. Kā raksturīgāko Latvijas RI nozari, informante min arī
43
teātri. Pēc informantes domām, tik pat labi RI klasifikācijā var iekļauties laivu vai vilcienu
būvniecība, ja tiek izmantota radoša pieeja un izveidots produkts, kas ir piemērots cilvēkiem
un līdz šim tirgū vēl nav bijis. Atbildot uz jautājumu par spilgtākajiem Latvijas RI produktu
piemēriem, informante nenorāda kādu konkrētu produktu, bet uzsver latviskā koda un stāsta
nozīmi:
Svarīgi par pamatu ņem to latvisko kodu, latvietības sajūtu, seno lietu, kas ir mūsu, bet viņu
piedāvāt atbilstoši 21.gs. situācijai. Ja šim produktam ir saknes, stāsts, vērtība, tad viņš tiek
izprasts vairāk sirds līmenī un cilvēki ir gatavi par viņu maksāt vairāk.
Kā arī informante uzskata, ka tieši ar latvisko un seno lietu un stāstu komercializāciju mēs
varam konkurēt pasaulē.
3.1.3. Radošo industriju politikas veidotāju un īstenotāju izpratnes specifika par
radošo industriju un kultūras, kultūras industriju saistību
KM Radošo industriju nodaļas vadītāja norāda, ka 2006. gada kultūrpolitikas
vadlīnijās, kas ir spēkā joprojām, kultūras un radošās industrijas tiek lietotas kopā. Taču
politikas plānošanā šobrīd koncentrējas uz kultūras industriju un RI nodalīšanu, lai šajā jomā
ieviestu lielāku skaidrību un loģiskāku izpratni. Kultūras industrijas, atsaucoties uz iepriekš
minēto, KM oficiālajā izpratnē ir industrijas, kuras tiek dotētas no valsts. Atsaucoties uz šādu
RI un kultūras industriju nodalījumu 2013. gada pētījumā, šādai pieejai pievienojas arī KM
Finanšu instrumentu attīstības nodaļas pārstāve. Ne tikai KM pārstāves, bet arī EM pārstāve
uzsver šo divu industriju nodalījumu. Arī FOLD pārstāve nodala RI no kultūras industrijām,
norādot, ka kultūras industrijas ir saistītas ar valsts dotācijām un resursus patērējošas, bet RI
resursus radošas un komerciālas. Kaut gan kultūras industriju jēdziens radies, kad parādījās
plaša patēriņa māksla un kultūra, pēc FOLD pārstāves domām RI apzīmējums nav īsti
veiksmīgs. Uz šo jautājumu konkrētas atbildes nav LIAA pārstāvei, jo subjektīvi informante
kultūru nodalītu no RI, taču tajā pat laikā kultūra ir nozīmīga RI sastāvdaļa.
KM Radošo industriju nodaļas vadītāja arī norāda, ka RI klasifikācijā neiekļaujas
tādas industrijas vai institūcijas, kas tiek dotētas no valsts līdzekļiem, piemēram, teātri un
Opera Tie Latvijas situācijā nekad nepastāvēs uz biznesa principiem, tādēļ netiek iekļauti
klasifikācijā. Arī otras KM pārstāves skatījumā RI klasifikācijā neiekļaujas valsts dotētās
institūcijas un jomas. Atšķirībā no KM pārstāvēm, EM pārstāve uzskata, ka arī valsts dotēts
teātris var tikt iekļauts RI klasifikācijā, jo, pareizi organizējot savu darbību, tas var samazināt
valsts dotāciju lielumu, bet palielināt peļņu. Pēc LIAA pārstāves domām, lai kaut ko
klasificētu kā RI, valsts dotācijām nav nekādas nozīmes, bet izšķiroša ir kvalitāte:
44
Ja man būtu teikšana, es droši vien to [līdzekļus], kas ir Nacionālajam teātrim iedotu
MAREUNROL'S [modes dizaineri]. Viņi ir tie stāsta stāstītāji, viņi to dara daudz ambiciozāk,
radošāk, nekā Nacionālais teātris.
Kā iepriekš minēts, FOLD pārstāves domas šajā jautājumā ir dalītas, jo, no vienas puses,
informanta neatbalsta dotēto institūciju un jomu iekļaušanu RI, bet no otras puses, uzskata, ka
atsevišķās nozarēs, piemēram, mūzikā un kino, RI attīstības veicināšanā ir nepieciešams
ieguldīt regulārus un lielus valsts līdzekļus.
Kas attiecas uz kultūras nozares profesionāļu ieguvumiem vai zaudējumiem no RI
sektora attīstības, KM Radošo industriju nodaļas vadītāja norāda, ka ir divu tipu profesionāļi,
pirmkārt, tie, kuri ir radoši, bet ar savu darbību nekad negūs peļņu, otrkārt, tie, kuri savu
darbību jau uzsāk biznesa sfērā. Šādā kontekstā, RI piedāvā kultūras nozares profesionāļiem
dažādākus darbības un organizācijas modeļus, domāt citās kategorijās, nevis uzskatīt, ka
nauda viņiem pienākas pēc būtības:
Nekad nav bijusi runa, ka visiem kultūras darbiniekiem jākļūst par uzņēmējiem, bet, protams,
es ticu, ka daļa šo te cilvēki, pārdomājot savu organizatorisko un biznesa modeli, vai veidojot
komandas ar citiem biznesa vides cilvēkiem, varētu darboties biznesa vidē.
Arī KM Finanšu instrumentu attīstības nodaļas pārstāve norāda, ka RI sektora attīstība
kultūras nozares pārstāvjiem dod tikai labumu, piemēram, paveras plašākas iespējas tirgot
savu produktu. Uz ieguvumiem, ko sniedz kultūras nozares un RI pārstāvju sadarbība, norāda
arī FOLD pārstāve, izmantojot koncertzāles „Gors: piemēru:
Latgales koncertzālei „Gors”, kas ir kultūras būve ar savu kultūras programmu, nebija
spēcīga zīmola, taču tika piesaistīti zīmološanas speciālisti „Matka” un „Asketic”, kopā
uztaisot lielisku identitāti. Šis ir viens no piemēriem, kā kultūras nozare un RI var savstarpēji
saslēgties un viens otru barot, popularizēt, dizains popularizē kultūru, bet kultūra dod darbu
RI.
Taču kā kultūras nozares zaudējumu FOLD pārstāve min aspektu, ka RI un kultūras nozares
finansē viens avots, kas savukārt var traucēt kultūras nozarēm lielāka finansējuma apgūšanā.
Kā kultūras nozares profesionāļu ieguvumu EM pārstāve min plašāka darba lauka iespējas:
Tās ir tādas plašāka darba iespējas, īpaši jaunajiem speciālistiem, kas nāk ārā, bet negrib
tajā muzejā vai bibliotēkā sēdēt par tiem grašiem. RI tu vari sevi plašāk pierādīt un parādīt
savu radošo potenciālu.
Savukārt LIAA pārstāve uzsver, ka RI sektora attīstībā ieguvēja ir visa valsts, un nesaskata
kādus konkrētus ieguvumus vai zaudējumus kultūras nozares pārstāvjiem, jo uzskata, viss
atkarīgs no pašu pārstāvju kvalitātes līmeņa.
45
3.1.4. Radošo industriju politikas veidotāju un īstenotāju izpratnes specifika par
radošo industriju attīstības nosacījumiem
KM Radošo industriju nodaļas vadītāja norāda uz trīs galvenajiem RI attīstības
traucējumiem, kas saistīti ar piekļuvi finansējumam, sadarbības trūkumu un pētniecību:
Pirmkārt, piekļuve finansējumam, jo iepriekšējā plānošanas periodā (2007-2013) uzņēmējiem
pieejamas dažādas atbalsta programmas EM, bet RI pārstāvjiem nav tas milzīgais
apgrozījums, kas ir nepieciešamas, lai dabūtu finansējumu šajās programmās. Otrkārt, trūkst
sadarbības gan starp RI nozarēm, gan RI un tradicionālajām nozarēm. Treškārt,
nepieciešama mērķtiecīgāks RI attīstības monitorings un pētniecība, jo lobējot un cīnoties par
RI pārstāvju iespējām, nemitīgi tiek prasīti fakti, skaitļi, salīdzinājumi.
Savukārt KM Finanšu instrumentu attīstības nodaļas pārstāve uzsver problēmas, ko rada
nodokļu un darba vides sistēma. Tā pat kā Radošo industriju nodaļas vadītāja, arī šī
informante norāda uz nepietiekamo sadarbību starp RI sektoru un citiem sektoriem, piemēram
zinātni. FOLD pārstāve akcentē radošās fiziskās vides, telpas, infrastruktūras vājumu.
Informante norāda arī uz problēmām ar tehnikas pieejamību, ko varētu novērst, ieguldot
dažādās testēšanas programmās:
Piemēram, „FabLab” Somijā, kur ir brīvi pieejami dažādi agregāti, kas citādāk būtu jāpērk
par lielu naudu, ko lielākā daļa nevar.
Tā pat nozīmīga ir izglītība un visa veida apmācības, izglītības un pētniecības iesaistīšana RI
attīstībā:
Piemēram, laboratoriju taisīšana pie Tehniskās universitātes, Ķīmijas fakultātes, pie visa,
kam ir potenciāls, satiekoties ar RI, radīt inovācijas.
FOLD pārstāve uzsver arī biznesa izglītības nepieciešamību radošajiem pārstāvjiem, kas
varētu izpausties arī kā konsultācijas, mentoru palīdzība. EM pārstāve izceļ salīdzinoši
daudzus RI sektora attīstību traucējošos faktorus, tajā skaitā sektora sadrumstalotību un
nekooperāciju savā starpa, izglītības sistēmu, kas nespēj sagatavot speciālistus atbilstoši
vajadzībām, norādot uz RI sektora pārstāvju vājajām uzņēmējdarbības prasmēm. Tā pat EM
norāda uz problēmām, ar ko saskaras visi uzņēmēji, piemēram, nestabila uzņēmējdarbības
vide, neprognozējama un nesaprotama nodokļu sistēma. Atšķirībā no EM pārstāves, LIAA
pārstāve norāda, ka attīstīties iekšienē netraucē nekas, jo viss ir atkarīgs no pašas idejas un
cilvēka, kas to realizē. Problēmas un traucējumi rodas, kad produkts jāsagatavo eksportēšanai,
tad pietrūkst informācijas par to, kas nepieciešams, lai realizētos uz āru.
KM Radošo industriju nodaļas vadītāja uzskata, ka RI ir līdzvērtīgi gan ar ekonomiku,
gan kultūru saistīta joma, un galvenā politiskā atbildība par RI sektoru būtu jāuzņemas pašai
46
KM, taču iesaistot EM, IZM, ĀM, VARAM. Informante akcentē, ka ideālajā variantā varētu
panākt KM un EM iesaistīšanos, kā līdzvērtīgiem partneriem, taču atzīst, ka netic tam, ka EM
labprātīgi to uzņemtos. Arī otra KM informante norāda, ka RI ir līdzvērtīgi gan ar ekonomiku,
gan kultūru saistīta joma, taču, pēc informantes domām, galvenajai politiskajai atbildībai būtu
jāpaliek KM pārziņā, taču neizslēdz sadarbību ar EM. Savukārt FOLD pārstāve atzīst, ka tas ir
mazliet absurdi, ka RI ir KM pārziņā, jo daudz lielākai ieinteresētībai jābūt no EM, arī
VARAM, ĀM būtu vairāk jāiesaistās:
RI noteikti ir starpdisciplināra joma, bet tāds lielais smagums būtu vairāk jāiznes EM.
EM pārstāve, atšķirībā no FOLD pārstāves, galveno politisko atbildību par RI sektoru atstātu
KM pārziņā, bet arī norāda uz starpinstitucionālu sadarbību:
Es domāju, ka tas ir pilnīgi normāli, ka to skata divas ministrijas, un divas ministrijas spēj
kooperēties un sastrādāties. Es neredzu ierobežojumus, kāpēc RI sektors nevarētu attīstīties,
paliekot KM paspārnē.
Arī LIAA pārstāve savos izteikumos akcentē LIAA lomu RI sektora attīstībā:
Nav tā, [ka galvenā atbildība par sektoru ir KM] mēs jau esam EM paspārnē un darām ļoti
daudz, organizējam nacionālos stendus ārvalstīs, piedalāmies izstādēs utt. KM ar to nestrādā,
tas nav viņu lauks, tā kā tas nebūtu pareizi teikts….. Varbūt, jā, viņi veido politiku, taču ir
vajadzīgs kāds, kas viņu ievieš. Mēs esam tiek, kas viņu izceļ un parāda tālāk.
Taču, kas attiecas uz politisko atbildību, informante atbalsta sinerģisku sadarbību starp KM
un EM, taču norāda, ka RI ir primāri ar ekonomiku saistīta nozare.
Secinājumi:
1. RI politikas veidotāju un īstenotāju starpā RI raksturojums ir līdzīgs, tiek norādīts uz
radošu ideju komercializāciju, pārvēršanu biznesā. Atšķiras informantu uzsvērtās nianses,
piemēram, viena informante kā galveno uzver kultūrā un mākslās balstītā radošuma
nozīmi un kultūras komercializāciju, taču pārējās informantes norāda uz plašāku radošuma
izpratni, kur klāt nāk tehnoloģijas un inovācijas.
2. Lielākā daļa informantu uzskata, ka RI sektors attīstās, taču vēl nav iespējams runāt par
spēcīga sektora izveidošanos, bet RI ir potenciāls un sektors ir savā attīstības fāzē. Viena
informante norāda uz to, ka RI sektors ir mazs un pašpietiekams, atrodas tikai pašā
sākuma stadijā Savukārt divas informantes akcentē arī to, ka ir apgrūtinoši runāt par
sektora attīstības stadiju, jo vēl joprojām nav izveidojusies vienota RI izpratne.
3. Kā raksturīgākās Latvijas RI sektora nozares vairākkārt tiek minētas dizains, mūzika
(laikmetīgā un klasiskā), IT, pa vienai reizei arī mode, teātris, rokdarbi un amatniecība.
47
4. Kā spilgtākos un veiksmīgākos Latvijas RI preču un/ vai produktu piemērus informanti
vairākkārt nosauc „An&Angel” traukus. Vienu reizi tiek minēti arī tādi piemēri kā grupa
„Instrumenti”, tīmekļa rīks „Froont”, mikrofonu un ierakstu piederumu ražotājs „JZ
Microphones”, Kaspara Jursona pisuārs „Stand”, “ZoFA” apavi, Ketas Gūtmanes un
Mareunrol’s apģērbi, “Munio Home” produktu dizaina līnija, animācijas studija „Rija”.
modes zīmols “Narciss” un viss Kalnciema kvartāla tirdziņu produktu spektru.
5. Kā galvenie RI nozaru klasifikācijas kritēriji tiek minēti ES vadlīnijas un rekomendācijas,
konkrēto nozaru komercializācijas un ekonomikas uzlabošanas rādītāji, kultūras klātbūtne,
konkrēto produktu stāsts, lietderīgums un novitāte.
6. Lielākā daļa informantu norāda, ka pastāv atšķirība starp RI un kultūras industrijām,
kultūras industrijas primāri saistot ar valsts resursu patērēšanu un dotāciju pastāvēšanu
konkrētajās nozarēs vai institūcijās.
7. RI politikas veidotāju un īstenotāju starpā atšķiras viedoklis par valsts dotēto nozaru un
institūciju iekļaušanu RI sektorā. Daļa informantu uzskata, ka valsts dotācijas liedz
nozarēm vai institūcijām tikt iekļautām RI sektorā, bet daļa informantu to neuzskata par
šķērsli.
8. Informanti galvenokārt norāda uz kultūras nozares pārstāvju ieguvumiem no RI sektora
attīstības, piemēram, kultūras nozares pārstāvji, pārdomājot savus organizatoriskos un
biznesa modeļus, spētu gūt peļņu no tā, ar ko viņi pamatā nodarbojas, RI paver plašākas
iespējas kultūras nozares pārstāvjiem tirgot savu produktu, paver plašākas darba lauka
iespējas. Ieguvumi rodas arī no kultūras nozares un RI pārstāvju sadarbības, piemēram,
kultūra dod RI darbu, bet RI popularizē kultūru. Ieguvēji ir ne tikai kultūras nozares
pārstāvji, bet visa valsts kopumā. Tikai vienā gadījumā tiek norādīts, ka RI attīstība var
traucēt kultūras nozarēm lielāka finansējuma apgūšanā.
9. Kā galvenos RI sektora attīstības priekšnosacījumus un/ vai traucējumus, informanti min
apgrūtināto piekļuvi finansējumam, sektora sadrumstalotību un sadarbības trūkumu starp
RI pārstāvjiem, kā arī starp RI un tradicionālajām nozarēm, mērķtiecīga RI monitoringa
un pētniecības nepieciešamību, nestabilo uzņēmējdarbības vidi, radošās fiziskās vides un
infrastruktūras vājumu, biznesa izglītības sekmēšanu radošajiem pārstāvjiem, izglītības un
pētniecības iesaistīšanu RI attīstībā, palīdzība eksporta jautājumos. Tiek arī norādīts, ka RI
attīstībai Latvijā netraucē nekas, jo viss atkarīgs paša cilvēka, kas savas idejas realizē.
10. Trīs no pieciem informantiem uzskata, ka RI sektoram būtu jāpaliek KM pārziņā, tikai
viena informante uzskata, ka tai jābūt EM. Vienā gadījumā tiek norādīts, ka galvenā
politiskā atbildība jāuzņemas gan EM, gan KM, sinerģiski sadarbojoties.
48
3.2. Radošo industriju uzņēmējdarbības pārstāvju kultūras un radošo industriju
izpratnes specifika
RI uzņēmējdarbības pārstāvji ir galvenie elementi, kas veido RI sektoru. Pētījuma
ietvaros RI uzņēmējdarbības grupu pārstāvēja trīs RI uzņēmumu pārstāvji un viena RI biznesa
inkubatora pārstāve. Visi trīs izvēlētie uzņēmumi, pēc 2013. gada Latvijas RI pētījuma
datiem, tiek oficiāli klasificēti kā RI sektora uzņēmumi. Attiecīgie uzņēmumi, kas tika
izvēlēti, atšķīrās pēc to saistības pakāpes ar kultūras nozari. Ar kultūras nozari ciešāk saistītais
uzņēmums ir „Jāņa Rozes” apgāds, intervijā uzņēmumu pārstāvēja apgāda direktore Renāte
Punka (tekstā izdevējdarbības pārstāve). Kā vairāk vai mazāk ar kultūras nozari saistītais
uzņēmums ir radošā reklāmas aģentūra „MOOZ, to pārstāvēja projektu direktore Sabīne Rapa
(turpmāk reklāmas aģentūras pārstāve). Ar kultūru nesaistītais uzņēmums ir „Aerodium
Technologies”, to pārstāvēja līdzdibinātājs Ingus Augstkalns (turpmāk „Aerodium” pārstāvis).
Ceturtā informante bija RI biznesa inkubatora „Creative Andrejsala” projektu vadītāja Liene
Kuplā (turpmāk biznesa inkubatora pārstāve).
3.2.1. Radošo industriju uzņēmējdarbības pārstāvju saistība ar radošo
industriju sektoru
Biznesa inkubatora pārstāve norāda, ka konkrētais inkubators ir vienīgais visā Latvijā,
kas specializējas tieši uz RI uzņēmējdarbības attīstību.
Kas attiecas uz konkrēto uzņēmumu saistību ar RI sektoru, izdevējdarbības pārstāve
uzsver, ka sava uzņēmuma darbību un izdevējdarbību vispār, bez šaubām, saista ar RI
sektoru:
Izdevējs ir producents, kurš gādā par to, lai saturs … nonāktu pie gala patērētāja. Pasaulē
apgrozījuma ziņā tā ir viena no lielākajām industrijām, bet Latvijā lielākā RI.
Arī reklāmas aģentūras pārstāve norāda uz neapšaubāmu saistību ar RI sektoru:
Mēs esam RI, jo esam radošā reklāmas aģentūra, tā kā mēs nevaram būt nepiederīgi šim
sektoram. … To pastiprina arī tas, ka mūsu aģentūrā ir gan radošais departaments, gan
projektu vadība. Radošie cilvēki ir filmētāji, mākslinieki, rakstnieki utt.
Uzņēmuma „Aerodium” pārstāvja viedoklis atšķiras, informants uzņēmumu
neklasificē kā RI sektoram piederīgu, taču nenoliedz radošuma klātbūtni savā darbībā:
Mēs sevi neuzskatām un neliekam RI, tāpēc, ka mēs nezinām, kas ir RI, bet mūsu iekšējā
darbības kultūra un pieeja ir radoša, arī uz ļoti tehniskām lietām mēs skatāmies radoši …
49
3.2.2. Radošo industriju uzņēmējdarbības pārstāvju radošo industriju
raksturojums
Biznesa inkubatora pārstāve norāda, ka RI sektora būtību nosaka vārds radošums, jo
pēc informantes domām, vārds industrija pats par sevi neko nepasaka, taču radošuma un
industriju elementus, RI kontekstā, nav iespējams vienu no otra atdalīt:
Ja runājam par radošumu, atraujot nost otru vārdu, tad ir jārunā par visādām radošām
iniciatīvām, amatniecību. Ja pieliekam klāt vārdu industrija, tad runājam par produktiem vai
pakalpojumiem, kas ir komercializējami, nevis vienreiz izgatavojami, bet viegli aizlaižami uz
rūpnīcām un tos var sākt ražot desmit tūkstoš vienībās.
Izdevējdarbības pārstāve savukārt akcentē to, ka jēdziens industrija Latvijas mazajā tirgū ir
visnotaļ nosacīts, tādēļ vairāk liek uzsvaru uz radošo darbošanos nevis RI :
Es teiktu, ka nevis industrija kā smagā ražošana, bet tieši šī darbošanās, nepārtrauktā
kustība.
Informante neuzskata, ka radošumam obligāti jābalstās kultūrā un mākslās, jo RI produktu
tapšana ir daudzpusīgs process, kurā jāpārzina jaunākās tehnoloģijas, materiāli u.tml.
Savukārt reklāmas aģentūras pārstāve mākslu un kultūru izvirza kā primāru RI elementu un
kritēriju, taču norādot, ka ar radošumu jāspēj radīt peļņa un ienākumi. Informante izceļ arī
profesionālu mākslas un kultūras izglītības nozīmi:
Mēs, protams, varam domāt, cik visi esam radoši, bet ir jābūt kaut kādai profesionalitātei.
Tomēr ir jābūt tai kultūras un mākslas izglītībai, lai tu to darītu tādā profesionālā līmenī.
„Aerodium” pārstāvis uzskata, ka radošuma pamatā ir cilvēku atvērtība dažādiem
risinājumiem, to, protams, var veicināt arī kultūra un māksla, bet tas nav primārais. Kas
attiecas uz industriju elementu, tas iezīmē RI biznesa pusi, ražošanu un tiražēšanu.
RI inkubatora pārstāve ir pārliecināta, ka grūti runāt par RI sektora attīstību un
veidošanos, ņemot vērā tā īso pastāvēšanas laiku:
Latvija ar saviem 5 gadiem vispār nevar runāt par zināšanu nodošanu vai kaut ko tādu. Lai tā
RI attīstītos, ir nepieciešama pieredzes nodošana, tas ir tas, kas šobrīd Latvijā trūks.
Arī „Aerodium” pārstāvis neuzskata, ka ir iespējams runāt par RI kā stabilu sektoru, taču
nenoliedz sektora attīstības iespējas un potenciālu:
Ir kaut kādi aizmetņi un ir redzams, ka tas strādā, ka šeit ir pamats RI biznesam, bet to nevar
salīdzināt ar citām valstīm, piemēram, Skandināviju. Ir vēl diezgan daudz, kur augt.
Izdevējdarbības pārstāve nesniedz konkrētu atbildi uz jautājumu, taču norāda uz RI sektora
attīstību kavējošajiem faktoriem, piemēram, nelielo Latvijas tirgu un zemo pirktspēju.
Diemžēl, reklāmas aģentūras pārstāves intervijas gaitā šis jautājums netika apskatīts.
50
Uzskaitot Latvijas RI sektora raksturīgākās nozares, inkubatora pārstāve norāda, ka
pelnošākās viennozīmīgi ir reklāmas aģentūras, arhitektūra un IT, bet konkurētspējīgākais ir
produktu dizains. Informante ir skeptiska pret pārmērīgiem mēģinājumiem visu klasificēt un
ielikt rāmjos:
Es nezinu vai ir jāmēģina tur kaut kas [nozares] iekļaut, vai neiekļaut [RI]. Nopietnajiem RI
spēlētājiem pat ir tāds kā aizvainojums, kad viņus nosauc par RI pārstāvi, jo viņš tiek
salīdzināts ar kaut kādu pašdarbnieku. Parādās jautājums arī par tādu pētījumu vajadzību, ja
iet cauri tikai kaut kādiem NACE kodiem, tad nevienam tas nav vajadzīgs. Nevajag sapīties
pašiem, jo redz, ka tur Lielbritānija uzskata, Francija neuzskata kaut ko par RI. Nu un?
Apsēdies un izdomā, ko Latvija uzskata.
Izdevējdarbības pārstāve, pirmkārt, norāda uz precīzas statistikas trūkumu, kas neļauj precīzi
identificēt nozīmīgākās RI nozares, bet, neskatoties uz to, uzsver dizaina un izdevējdarbības
nozares. Kas attiecas uz RI nozaru klasifikācijas kritērijiem, informante aicina uz šo lietu
paskatīties vēl plašāk:
… būtu jāraugās vēl plašāk, ka tās ir miesiskās un garīgās kultūras izpausmes, bet tad tas
jēdziens droši būtu jāmaina un jāprecizē, man pret to nebūtu iebildumu. Arī gastronomija
tomēr ir sadzīves kultūras būtiska sastāvdaļa, jo, ja jau dizains, proti mājas iekārtojums ir RI,
tad kāpēc skaisti pagatavots ēdiens un skaisti saklāts galds, lai nebūtu RI?
Reklāmas aģentūras pārstāve izceļ modes, reklāmas un arhitektūras nozares, kā nozaru
klasifikācijas kritēriju informante uzsver RI un radošuma saistību ar kultūru. Savukārt
„Aerodium” pārstāvim šis jautājums sagādā grūtības, informants norāda, ka Latvijas RI
sektora raksturīgākās nozares noteikti ir teātris un opera, bet pēc ilgākas klusuma pauzes
atzīst, ka nezina atbildi uz jautājumu. Tā pat informantam ir grūti atbildēt uz jautājumu par RI
nozaru klasifikācijas kritērijiem, jo, pēc informanta vārdiem, robežu novilkt ir ļoti grūti.
Kā spilgtākos Latvijas RI preču un/ vai pakalpojumu piemērus biznesa inkubatora
pārstāve min „ZNAK” tapetes, „Mint” mēbeles, „An&Angel” traukus, „Krassky” flīzes,
„Rīgas Krēslu Fabrikas” tabureti „BLOOM”. Reklāmas aģentūras pārstāve norāda uz
piemēriem produktu dizaina jomā, piemēram, „Kāruma”, „Dobeles Dzirnavnieka”
iepakojumus. Informante min arī modes māksliniekus Aļonu Bausku, Mareunrol's,
„An&Angel” traukus. “Aerodium” pārstāvis uzsver, ka šo produktu skala ir ļoti plaša, sākot ar
no Kalnciema kvartālu, festivālu “Pozitivus”, „Munio Candela” svecām, „Stenderu” utt.
Atbildot uz jautājumu par konkrētiem piemēriem, izdevējdarbības pārstāve savās atbildēs
atkal runā par nozarēm, bet nenorāda kādu konkrētu produktu, jo, pēc informantes vārdiem,
nekas nenāk prātā.
51
3.2.3. Radošo industriju uzņēmējdarbības pārstāvju izpratnes specifika par
radošo industriju un kultūras, kultūras industriju saistību
RI biznesa inkubatora pārstāve tiecas nodalīt kultūras industrijas no RI, uzsverot, ka
kultūru nevar jaukt ar RI, taču informante atzīst, ka šāda nošķīruma izpratni plašākās
sabiedrībā ir grūti panākt:
… opera, teātri, Dziesmu un deju svētki, kas ir kultūra, to galvenais mērķis ir kaut kāda
vērtību saglabāšana, tur ne tik daudz tiek domāts par biznesa pusi. RI mēs skatam jau tīri
tikai un vienīgi no biznesa puses
Arī reklāmas aģentūras pārstāve uzskata, ka kultūras industrijas un RI ir jānošķir:
… man liekas, ka kultūra, piemēram, Opera nedrīkst pastāvēt ar mērķi, lai primāri tikai
nopelnītu, kas ir industrijas pamatā. Man liekas, ka kultūra, māksla primāri ir jārada dēļ
mūzikas, mākslas. Kultūras industrijas vairāk saistīta ar dotēšanu no valsts.
Uz kultūras industriju un RI nošķīrumu, atbalstoši raugās arī „Aerodium” pārstāvis, norādot,
ka RI, atšķirībā no kultūras industrijām, ir uz ekonomiku un biznesu vērstas Informants
uzsver, ka kultūra ir viens no ceļiem, kā atvērt cilvēkiem prātus, taču tā jāskata atsevišķi no
RI. Savukārt izdevējdarbības pārstāve savu viedokli precīzi nenoformulē, atzīstot, ka
jautājums ir sarežģīts un līdz galam neatbildams. Pēc informantes domām, sarežģīts jautājums
ir arī par dotēto institūciju iekļaušanu RI:
Es tā saprotu, ka RI ir vairāk tās, kas producē, bet kultūras industrijas it kā rada šo kultūras
faktu. Bet no otras puses, man šķiet, ka tā nošķirt varbūt arī nebūtu tik pareizi. … Ja tāpēc
visi mūsu slavenie dziedātāji un lieliskais operas koris ir jāslēdz, un visi brauks uz ārzemēm
pelnīt naudu, jo tur ir lielāks tirgus un maksāt spējīga publika, tad mēs nevaram nostāties tā,
ka tā nav RI, tikai tāpēc, ka tiek piešķirts šis valsts atbalsts.
RI biznesa inkubatora pārstāve izsakās pozitīvi par kultūras nozares profesionāļu
ieguvumiem, kas rodas no RI sektora attīstības:
Es ļoti ceru, ka viņi uz to skatās pozitīvi, nevis iestājas aizsarg pozā, piemēram, kā uzcepās
Alvis Hermanis, kad viņam tika paprasīts biznesa plāns. Kāpēc mēs nevarētu prasīt tādu
elementāru lietu, ka kultūrā, kas tiek subsidēta no valsts, visas tās finanses ir caurspīdīgas, lai
varētu just kaut kādu atdevi. Kultūras nozarei vajadzētu priecāties par RI attīstību, jo tas
ienes jaunas un svaigas vēsmas. To apliecina, piemēram, Sound Poets sadarbība ar
simfonisko orķestri, modes mākslinieku MAREUNROL'S sadarbība ar operu utt.
Pozitīvus efektus saskata arī reklāmas aģentūras pārstāve, norādot, ka RI dod iespēju kultūras
nozares profesionāļiem nopelnīt papildus līdzekļus:
52
Arī aktieri, piemēram, var strādā savā teātrī un paralēli vēl ierunāt reklāmas rullīšus, kas ir
arī labs finansiāls atbalsts.
Uz RI sektoru, kā potenciālu kultūras nozares profesionāļu darba lauku, norāda arī
„Aerodium” pārstāvis, atsaucoties uz savu pieredzi:
Ja mums ir kādas īpašas vajadzības, piemēram, lidošanas tērpi, mēs uztaisām konkursu LMA
studentiem, vinnētājs turpina strādāt ar mums apmaksātā darbā.
Izdevējdarbības pārstāve uzsver konkurences pozitīvos efektus, ko rada RI sektora attīstība,
kas sekmē arī daudzpusīgumu kultūras nozares profesionāļu darbībā, tādejādi apmierinot pēc
iespējas dažādākas patērētāju prasības.
3.2.4. Radošo industriju uzņēmējdarbības pārstāvju izpratnes specifika par
radošo industriju attīstības nosacījumiem
RI biznesa inkubatora pārstāve norāda uz vairākiem šķēršļiem, kas traucē Latvijas RI
sektora attīstībai, tajā skaitā Latvijas mazo tirgu un ļoti zemo pirktspēju, grūtības ar eksporta
tirgu apgūšanu un sarežģīto Latvijas uzņēmējdarbības vidi:
Visa uzņēmējdarbības vide ir padarīta tik grūta un sarežģīta, ka cilvēkam ir ērtāk būt
pašnodarbinātam, sēdēt mazā kabinetā un šūt drēbes, norēķināties ar skaidru naudu, nekā
tiešām to uzņēmumu paplašināt un attīstīt.
Izdevējdarbības pārstāve savukārt norāda uz RI finansējuma dažādošanu, pirmkārt, mainot
VKKF finansēšanas modeli, kurā būtu jāizlīdzina finansējuma saņemšanas iespēja dažādiem
RI sektora pārstāvjiem, ņemot vērā nozaru pašfinansēšanās spējas. Informante norāda, ka
būtiski būtu veikt nopietnu RI pētījumu jeb, pēc informantes vārdiem, revīziju par visām RI
nozarēm un katru atsevišķi, jo atzīst, ka trūkst vispārīgas un objektīvas RI ainas. Reklāmas
aģentūras pārstāve, pirmkārt un galvenokārt, norāda uz uzņēmējdarbības izglītības
trūkumiem, īpaši, kas attiecās uz šāda veida izglītību radošo cilvēku starpā:
Svarīga šī uzņēmējdarbības izglītība, vai tas, ka ir cilvēki, kuri ir no šīs uzņēmējdarbības
sfēras, iet palīgā radošajām nozarēm, lai palīdzētu radīto pārdot.
Runājot par RI sektora attīstības priekšnosacījumiem un traucējumiem, „Aerodium” pārstāvis
nenorāda uz ārējiem faktoriem, bet cilvēku radošuma spēju aprobežotību, ko varētu novērts
pasaules pieredzes apgūšana:
… pašiem šķiet, ka mums ir ļoti atvērta domāšana, taču bieži vien tā ir ļoti provinciāla, ar to
var ļoti daudz kur saskārties. Vien no iemesliem ir tas, ka cilvēki nav redzējuši pasauli.
Uz jautājumu par institūciju, kurai būtu jāuzņemas galvenā politiskā atbildība par RI
sektoru, biznesa inkubatora pārstāve pārliecināta, ka RI ir vairāk ar ekonomiku nekā ar
53
kultūru saistīta joma, un teorētiski atbildību par to vajadzētu uzņemties EM, taču, ņemot vērā
RI sektora nelielo apjomu, informante uzskata, ka pagaidām tam ir jāatrodas KM pārraudzībā:
KM RI šobrīd ir prioritāras, līdz ar to, ir labi, ka RI ir zem KM, bet tad, kad nevienam vairs
nebūs šaubu, ka no RI ir jēga, tad viņi var iet zem EM.
Arī reklāmas aģentūras pārstāve uzskata, ka RI ir vairāk ar ekonomiku saistīta nozare, un, pēc
informants domām, galvenā politiskā atbildība būtu jāuzņemas EM:
KM jānodarbojas ar kultūru un mākslu, lai tās attīstītu, jo tas ir pamats tām RI. Bet EM ir
jādomā ne tikai par „Liepājas Metalurgu”, bet arī par RI. Latvijā nav tādu resursu kā nafta,
bet RI ir tās, ko EM varētu attīstīt.
Reklāmu aģentūras pārstāves viedoklim pievienojas arī “Aerodium” pārstāvis, norādot, ka RI
ir EM kompetence:
RI ir vairāk ar ekonomiku saistītas, jo tas ir tas aspekts, kas nodrošina asinsriti- ienākošais
naudas daudzums, lai tālāk vari investēt savā radošumā, kapitalizēt viņu utt. Būtība ir spējā
kapitalizēt, ja nav kapitalizācijas, tad viss, tu neko neredzi, paliec lokāls, neattīsties.
Viedoklis atšķiras izdevējdarbības pārstāvei, informante uzsver, ka RI neapšaubāmi ir KM
kompetence, taču kā būtisku aspektu informante min arī sadarbību ar EM, IZM, LM. FM, jo,
pēc informantes domām, kultūra ir viens no instrumentiem, kas var risināt arī plašākas
sabiedrības problēmas.
Secinājumi:
1. Raksturojot savu saistību ar RI sektoru, biznesa inkubatora pārstāve norāda, ka konkrētais
inkubators ir vienīgais specializētais RI inkubators Latvijā. Divi no trīs uzņēmumu
pārstāvjiem savu darbības nozari un uzņēmumu klasificē kā RI, taču viens pārstāvis savu
uzņēmumu neuzskata par RI sektoram piederīgu.
2. Tikai vienā gadījumā tiek uzskatīts, ka radošumam RI kontekstā primāri jāsaistās ar
kultūru un mākslām, tiek uzsvērta arī profesionālas kultūras un mākslas izglītības nozīme.
Citi informanti radošumu saista arī ar jaunākajām tehnoloģijām, materiāliem, prāta
atvērtību dažādiem jauniem risinājumiem.
3. Kā raksturīgākās Latvijas RI nozares, vairākkārt tiek minētas reklāmas nozare, dizains,
arhitektūra. Atsevišķos gadījumos minēta arī IT, izdevējdarbība un mode.
4. Pēc informantu domām, spilgtākie un veiksmīgākie RI produktu piemēri ir „ZNAK”
tapetes, „Mint” mēbeles, „Krassky” flīzes, „Rīgas Krēslu Fabrikas” taburete „BLOOM”,
modes diaineri Aļona Bauska („QooQoo”) un Mareunrol's, festivāls “Pozitivus”, „Munio
Candela” sveces, „Stenders”. Vairākkārt tiek minēti „An&Angel” trauki.
54
5. Pārsvarā visi RI uzņēmējdarbības pārstāvji norāda uz kultūras industriju un RI nošķīrumu,
jo kultūras industrijas saistītas ar valsts dotācijām, tās ir industrijas, kuru primārais mērķis
nav peļņas gūšana. Tikai viena informante nekonkretizē savus viedokli, norādot, ka šis
jautājums ir sarežģīts un nav atbildams, taču pieļauj, ka RI var būt dotētas un atbalstītas
no valsts.
6. Informanti norāda dažādus kultūras nozares pārstāvju ieguvumus no RI sektora attīstības-
sadarbības rezultātā kultūras nozarē tiek ienestas jaunas un svaigas vēsmas, RI ir
potenciāls darba lauks un finanšu iegūšanas avots kultūras nozares pārstāvjiem.
7. RI uzņēmējdarbības pārstāvji uzskaita dažāda spektra RI sektora attīstības traucējumus un
priekšnosacījumus- Latvijas mazo tirgu un ļoti zemo pirktspēju, grūtībām ar eksporta tirgu
apgūšanu, sarežģīto Latvijas uzņēmējdarbības vidi, nepieciešamību dažādot RI
finansēšanu, veikt nopietnu RI pētniecību, radošo cilvēku uzņēmējdarbības izglītības
trūkumu, cilvēku radošuma spēju aprobežotību.
8. Kā galveno institūciju, kurai būtu jāuzņemas galvenā politiskā atbildība par RI sektora
attīstību, divi no četriem informantiem norāda EM. Vienā gadījumā tiek norādīta KM.
Savukārt cits informants uzskata, ka teorētiski galvenā atbildība jāuzņemas EM, taču,
ņemot vērā RI sektora nelielo apjomu, pagaidām vēl galvenā atbildība jāuzņemas KM.
3.3. Kultūras nozares pārstāvju kultūras un radošo industriju izpratnes
specifika
Kā viena no RI sektorā iesaistītajām grupām izvēlēti kultūras nozares pārstāvji, tajā
skaitā teātra, vizuālās mākslas, mūzikas, arhitektūras un dizaina nozaru pārstāvji. Konkrētās
grupas izvēli noteica RI sektora ciešā saistība ar kultūru un dažādajām kultūras nozarēm.
Pētījumā piedalījās mūzikas nozares pārstāve un grupas „Prāta Vētra” starptautisko un
sabiedrisko attiecību menedžere Guna Zučika (turpmāk mūzikas pārstāve), arhitektūras
nozares pārstāve un publiciste, izdevēja Ieva Zībārte (turpmāk arhitektūras pārstāve), dizaina
nozares pārstāve un LMA Dizaina nodaļas Funkcionālā dizaina apakšnodaļas asociētā
profesore Barbara Ābele (turpmāk dizaina pārstāve), vizuālās mākslas pārstāve un mākslas
studijas „Peahen” valdes locekle, gleznotāja Patrīcija Brekte (turpmāk vizuālās mākslas
pārstāve) un teātra nozares pārstāve, nevalstiskā teātra „Dirtu Deal Teatro” direktore Anna
Sīle (turpmāk teātra pārstāve).
55
3.3.1. Radošo industriju uzņēmējdarbības pārstāvju saistība ar radošo
industriju sektoru
Lielākā daļa kultūras nozares pārstāvju norāda uz savas pārstāvētās nozares un
darbības saistību ar RI sektoru. Gan mūzikas pārstāve, gan arhitektūras pārstāve uzsver, ka
viņu pārstāvētas nozares ir iekļautas oficiālajā RI klasifikācijā gan pasaulē, gan Latvijā.
Mūzikas pārstāve īpaši norāda uz intelektuālo īpašumu, kas ir gan mūzikas nozares, gan visu
RI pamatā. Arī dizaina nozares pārstāve dizainu raksturo kā RI sastāvdaļu, taču uzsver
dizaina duālo dabu:
Ir šīs divas nišas, viens, ka dizains ir vienā un tajā pašā rindā ar citām RI, bet otrs, ka dizains
servē arī tradicionālajām industrijām jeb tautsaimniecībai. Nevar tapt jauns produkts, pat, ja
tas ir saistīts ar mašīnbūvi, pārtikas industriju, neviens produkts nevar tapt bez dizaina
līdzdalības.
Vizuālās mākslas pārstāve norāda, ka jūtas simtprocentīgi piederīga RI sektoram, to saistot ar
savu un savas mākslas studijas lokācijas vietas piederību „Andrejsalas” radošajam kvartālam,
visas intervijas gaitā uzsverot RI saistību ar radošajiem kvartāliem:
Mēs īstenībā bijām pirmais radošais kvartāls. Rožu laiks Andrejsalā bija 2006., 2007.2gads,
kad jaunatnes attīstības aģentūras valde atbalstīja mūsu projektus. 2007.gadā mēs bijām 18
RI Andrejsalā. Mēs sadarbojāmies taisījām visādas radošās darbnīcas, tirdziņus utt.
Neviennozīmīgs viedoklis jautājumā gan par teātra nozares, gan konkrētā teātra piederību RI
sektoram ir teātra nozares pārstāvei. Informante, atbildot uz jautājumu, atzīst, ka to nevar
viennozīmīgi pateikt:
No vienas puses tā ir kā absolūta kultūras industrija, kas loģiski būtu jāatbalsta. Ir skaidrs, ka
to īsti nevar nosaukt par RI, jo pats sevi nevar atpelnīt. Bet no otras puses, kaut kādā
kontekstā mēs esam ekonomiska mērvienība. Bet, ja būtu tā, ka mēs netirgotu biļetes un visi
pasākumi būtu bez maksas, tad es arī varētu teikt paldies un nemaz nerunāt par tādu lietu kā
RI. … Rīgas domei vēl joprojām šķiet, ka esam tāda RI, kura pati sevi var atpelnīt un tā tālāk,
tāpēc viņiem nešķiet, ka mūs vajadzētu dotēt, bet ir loģiski cipari, kas to absolūti var apgāzt.
3.3.2. Kultūras nozares pārstāvju radošo industriju raksturojums
Arhitektūras pārstāve atzīst, ka RI nav iespējams definēt, tā pat kā nav iespējams
definēt radošumu. Taču informante norāda uz RI duālo dabu, ka RI pārstāvjiem ir ne tikai
jāspēj radīt kaut kas, bet tas jāspēj arī pārdot. Savukārt, kas attiecas uz radošumu RI
56
kontekstā, arhitektūras pārstāve noliedz, ka kultūrā un mākslās balstītais radošums ir
uzskatāms par RI kritēriju:
Formāli RI skar gan kultūru, gan ekonomiku … , bet varbūt tā arī ir tāda mūsu Latvijas RI
traģēdija, ka mēs visu gribam pataisīt par mākslu, kultūru.
Pēc mūzikas pārstāves domām, RI pamatā ir intelektuālais īpašums, kuram jābalstās uz
biznesa bāzes:
Vārds radošums, manuprāt, ir vairāk ekvivalents intelektuālajam īpašumam, kad cilvēka
radošās darbības rezultātā kaut kas ir radies, bet kamēr tas ir tikai cilvēka galvā vai tikai
vienā eksemplārā, tas ir tikai viņa autordarbs, bet industrija nozīmē, ka tas tiek ražots,
pavairots. Cilvēkiem bieži liekas, ka, ja viņi ir radoši, viņi ir RI, bet kamēr tas nenotiek uz
ražošanas bāzes, tikmēr cilvēks ir vienkārši radošs cilvēks.
Kā arī mūzikas pārstāve neuzskata, ka radošumam RI kontekstā obligāti jābalstās kultūrā un
mākslās, jo aizvien lielāka nozīme tiek piešķirta tehnoloģiskiem procesiem. Arī dizaina
pārstāve uzskata, ka par radošumu runāt tikai kultūras cilvēku kontekstā ir vecmodīgi, taču
intervijas gaitā nemitīgi uzsver kultūras, kultūras produktu lomu RI. Savukārt, raksturojot
radošuma un industriju aspektus RI kontekstā, informante izmanto kora mūzikas piemēru:
Radošas personības ir jebkurā darba vietā, viņi ir tie, kuri netradicionālāk izdara pat
ikdienišķākās lietas. [Kas attiecas uz industriju aspektu], acīmredzot, mēs nevaram
pašdarbības korus … „apsaukāt” par industriju, turpretī tādi izcili kori kā „Kamēr”, „Radio
koris”, „Akadēmiskais koris”, ir tie, kas var radīt produktu, kas var tikt producēti, tur ir šīs te
industriālās pazīmes, tādēļ, ka viņi ceļo pa pasauli un piedalās pasaules koru festivālos.
Vizuālās mākslas pārstāve uzskata, ka radošums RI kontekstā primāri jāsaista ar kultūru un
mākslām, un, pirmkārt, cilvēkam ir jābūt radošam un uzņēmīgam, tad sekojoši radošums var
pārvērsties par RI:
Sākotnēji ir vajadzīga tikai ideja un mazliet uzņēmība, pēc kāda laika tas viss attīstās.
Sākumā tev ir jābūt vienkārši kreatīvam un radošam, pēc tam tas viss pāraug RI, kad jau vari
pieņemt kādus darbiniekus, sāc kaut kādus produktus veidot, sāc piedalīties visādās ārzemju
izstādēs.
Teātra pārstāve savā RI definīcijā uzsver RI preču un pakalpojumu saistību ar kultūru un
mākslām, kas rezultējas finansiālos ienākumos:
RI lielākā vai mazākā mērā ir tāda industrija, kur ražo prec vai pakalpojumu, kas lielā mērā
ir saistīts ar dažādu veidu mākslām. Un no šī produkta ieņēmumiem var sevi nodrošināt,
iespējams, gūt arī peļņu.
57
Kas attiecas uz informantu raksturoto RI sektora attīstības pakāpi Latvijā, pēc dizaina
pārstāves domām, izpratne par RI sāk veidoties tikai šobrīd, to kavējis pāragrais un
neadekvātais RI jēdziena lietojums:
Mēs par ātru sākām „apsaukāties” par RI, pirms kultūras cilvēku vēsturiskā atmiņa par
valsts līdzdalību un vairāk vai mazāk regulāru valsts pasūtījumu radošajām personām bija
mainījusies. Jāmainās izpratnei, ka kultūras produkts nav vienmēr subsidēts, bet kultūras
produktu var arī radīt un pelnīt ar to.
Neskatoties uz konkrētajām neskaidrībām, pēc dizaina pārstāves vārdiem, RI sektors Latvijā
pašlaik ir ļoti ņiprā attīstības stāvoklī, norādot uz jauno cilvēku potenciālu:
Daudzi kultūras cilvēki kļūst par uzņēmīgiem kultūras cilvēkiem. Situācija ir ņipra, jo visās
kultūras nozarēs ir jauni un tiešām uzņēmīgi cilvēki.
Mūzikas pārstāve uzskata, ka RI Latvijā iet savu normālu attīstības gaitu, kā pierādījumu tam
uzsver dažādus veiksmīgus RI piemērus, to, ka valsts institūcijās parādās nodaļas un
personāls, kas atbild par RI jautājumiem, piemēram, KM Radošo industriju nodaļa, LIAA RI
pārstāve. Savukārt arhitektūras pārstāve ir daudz skeptiskāka par RI sektora attīstību Latvijā,
norādot tieši uz atbildīgo valsts institūciju nekompetenci:
RI sektor ir pilnīgos bērnu autiņos, pilnīgi nekādā līmenī, nav pat ļoti sliktā līmenī, jo
,manuprāt, ka atbildīgās institūcijas- KM, EM, LIAA u.c.- nesaprot RI jēgu un nozīmi. . Tas
process, kā tiek atbalstītas RI, ir tik necaurspīdīgs un negodīgs.
Ņemot vērā, ka vienas no pirmajām intervijām bija ar teātra un vizuālās mākslas pārstāvēm,
jautājums par RI sektora attīstību vēl netika iekļauts intervijās, diemžēl, informantu viedoklis
konkrētajā jautājumā nav noskaidrots.
Pēc arhitektūras pārstāves domām, raksturīgākās Latvija RI sektora nozares ir mode,
arī arhitektūra, konkrētāk spēcīgā kultūras pieminekļu pielāgošana mūsdienu vajadzībām,
restaurācija, rekonstrukcija. Informante arī akcentē gan tehnoloģiju nozari, gan īpaši tautas
daiļamatu mākslu, ar ko mēs varam būt unikāli pasaules kontekstā. Kas attiecas uz RI sektora
nozaru klasifikācijas kritērijiem, arhitektūras pārstāve uz to raugās plaši un uzsver jaunu
risinājumu lomu visās nozarēs, RI klasifikācijā pieļaujot gan gastronomijas, medicīnas,
tūrisma nozaru produktu iekļaušanas iespējamību:
Jāskatās, kur parādās kādas pilnīgi jaunas izpausmes, jo tas jau ir tas radošums, kaut kādi
jauni veidi, inovācija, negaidīti risinājumi, jaunas metodes, tur ir kaut kādi jauni procesi,
pārmaiņas, lai pastāstītu vienu un to pašu stāstu, pārdotu vienu un to pašu produktu.
Kā veiksmīgākos un spilgtākos Latvijas RI preču un/vai pakalpojumu piemērus arhitekte min
„An&Angel” traukus, „Wooly World” rotaļlietas, „Lude” paklājus, „MAMMU” šalles,
„ZoFA” apavus, „Woolings” apavus, „QooQoo” apģērbus.
58
Vizuālās mākslas pārstāve pie raksturīgākajām Latvijas RI nozarēm min vizuālo mākslu,
dizainu, arhitektūru, kino, īpaši akcentējot animācijas filmas. Informante nenorāda konkrētus
RI sektora nozaru klasifikācijas kritērijus. Kā spilgtāko Latvijas RI preču piemēru, informante
min tikai „HUGU” rotaļlietas.
Teātra pārstāve kā raksturīgāko nozari min dizainu, vēlāk norādot arī uz nozarēm, kas saistītas
ar internetu, taču informante ļoti neskaidri izsakās par konkrētiem nozaru klasifikācijas
kritērijiem. Pēc informantes domām, spilgtākie un veiksmīgākie Latvijas RI produkti ir
„MAMMU” šalles, „ZoFA” apavi.
Savukārt dizaina pārstāve, pirmkārt, norāda uz nozarēm, kas cieši saistītas ar kultūras sfēru,
minot gan laikmetīgo, gan akadēmisko, gan kormūziku, teātra nozari, īpaši liekot akcentu uz
Jauno Rīgas teātri, Alvi Hermani. Turpinājumā informante norāda konkrētus veiksmīgākos
piemērus- Rīgas Krēslu Fabrikas šūpuļzirdziņš „Roo”, „An&Angel” trauki, „Munio Candela”
sveces, dizaina birojs „Rijada”, „ZoFA” apavi.
Mūzikas pārstāve savukārt uzsver, ka nav iespējams runāt ar raksturīgākajām nozarēm, bet
par atsevišķiem veiksmīgākajiem RI produktu piemēriem- „ZoFA” apaviem, animācijas
studiju „Rija”, Katjas Šehurinas apģērbiem, skatuves un gaismu aparatūru ražotājiem
„Kompānija NA”. Informante uzskata, ka nozaru iekļaušanās vai neiekļaušanās RI
klasifikācijā, ir atkarīga no konkrēto industriju un to pārstāvju interesēm:
Manuprāt, viss ir atkarīgs no konkrētās industrijas vai un kur viņi paši vēlas tikt kvalificēti.
Skaidrs, ka jebkurš, kurš māk pārliecinoši lobēt, aizstāvēt savas intereses, var to panākt, lai
tiktu iekļauts RI. Taču tas nav izšķiroši, jo ir skaidrs, ka tas varbūt šobrīd būtiski to viņu
darbības veidu nemaina.
3.3.3. Kultūras nozares pārstāvju izpratnes specifika par radošo industriju un
kultūras, kultūras industriju saistību
Lielākā daļa intervēto kultūras nozares pārstāvju, uzskata, ka kultūras un radošās
industrijas nav nodalāmas vienības. Arhitektūras pārstāve nenodala kultūras industrijas no RI:
Es domāju, ka tas viss pārklājas un ir saplūdis, jo orķestris, kaut gan varbūt Operas orķestris
nav RI, bet Sinfonietta Riga ir, tur ir tā smalkā nianse. Es domāju, ka kultūras un radošās
industrijas ir kopā.
Arhitektūras pārstāve nenoliedz arī valsts dotēto institūciju un nozaru iekļaušanu RI sektorā:
Ja, piemēram, muzejs saņem valsts dotāciju un attiecīgi to izmanto radoši, radot jaunus
pakalpojumus un desmitkāršojot biļešu ieņēmumus, tas ir super. Galvenais, lai tā nebūtu tāda
veģetēšana, kad, beidzoties iedotajai naudai, beidz pastāvēt arī institūcija, uzņēmums, zīmols.
59
Pēc dizaina pārstāves domām, kultūras industrijas un RI ir sinonīmi, bet informante uzsver, ka
katras kultūras jomas ietvaros būtu jānodala, kas ir vienkārši kultūra, tāda, kas pēc savas
būtības nevar būt peļņu gūstoša, un, kas ir kultūras industrija jeb RI. Informantes izteikumos
konstatējamas norādes uz to, ka RI var būt arī dotētas, subsidētas no valsts puses. Vizuālās
mākslas pārstāve uzsver, ka kultūra ir RI kodos un izejas punkts, līdz ar to nenošķir kultūras
industrijas un RI, kā arī tieši uzsver valsts finansiālā atbalsta nepieciešamību RI un
māksliniekiem. Arī mūzikas pārstāve kultūras industriju un RI nodalīšanu uzskata par
nekorektu:
Es neredzu īpašu jēgu lauzt šķēpus. Protams, tiek uzskatīts, ka kultūra ir kaut kas augstāks,
bet RI ir uz ražošanu vērstas, bet tas ir mazliet muļķīgi. Piemēram, tie paši Dziesmusvētki
pierāda, ka tas ir viens liels komercpasākums, jo biļetes ir izpārdotas, tur uz vietas var ēst un
dzert, tā ir vesela industrija. Tāpat ir ar mūsu Operu un teātriem. Protams, jāņem vērā, ka ir
daudzas lietas, kas ir kultūra, bet nav industrija, jo nav vērstas uz peļņu.
Arī mūzikas nozares pārstāve neuzskata, ka valsts subsīdiju, dotāciju piešķiršana ir kritērijs,
lai kāda nozari neklasificētu kā RI sektoram piederīgu. Pretēju viedokli pauž teātra nozares
pārstāve, pēc kuras domām, kultūra industrijas un RI ir divas nodalāmas vienības:
Es domāju, ka tas pārpratums [ar kultūras un radošajām industrijām]radās pirms pāris
gadiem, kad viss kultūras nozarē notiekošais tika nosaukts par RI. Tajā mirklī KM ar
konkrētu personu priekšgalā tika uzstādīts noteikums, ka kaut kas ir obligāti jāpelna. … bet
RI ir tās, kas, var pelnīt, kuras nav jādotē. Kultūras industrijas attiecas uz pārējiem.
Norādot uz kultūras nozares pārstāvju, profesionāļu ieguvumiem un/ vai zaudējumiem
no RI sektora attīstības, vizuālās mākslas pārstāve norāda, ka ieguvēji ir visi, uzsverot, ka RI
sektora attīstība pavērtu plašākas kultūras nozaru speciālistu radošā potenciāla īstenošanas
iespējas uz vietas Latvijā, to veicinātu jauna finansiālā atbalsta pieejamība RI:
Mums, piemēram, ir viena Mākslas akadēmija tikai, bet no turienes nāk ļoti daudz labu
gleznotāju vai zīmētāju, kuri Latvijā vairs neredz tālāku nākotni un kaut kur aizbrauc. Mēs
iegūtu to, ka visi šie jaunie cilvēki, kuriem ir spēcīgs radošais potenciāls, nevis aizbrauktu,
bet viņus noturētu tepat. Ja būtu kaut kādi projekti, finansējums un atbalsts no valsts, ka viss
nebūtu jādara uz tādu kā pašiniciatīvu, kas radošajās, nozarēs, man liekas ir 90 %.
Savukārt arhitektūras pārstāve, pirmkārt, norāda uz labvēlīgas konkurences palielināšanos,
kas veicinātu arī kultūras nozaru attīstību:
Muzejiem Latvijā bieži vien liekas, ka viņi ir radoši paši par sevi un cilvēkiem ir pienākums
tos apmeklēt, bet man ļoti bieži pat neinteresē piedāvājums, kas ir muzejā. Konkurence
vienmēr ir labvēlīga attīstībai.
60
Informante arī norāda, ka kultūras nozaru pārstāvji, institūcijas bieži ņem piemērus un mācās
no RI sektora:
Visiem mazajiem radošajiem uzņēmumiem, arī mums, kad sākām „Lukabuku” 2009. gadā,
bija twitter konts. Muzejiem un galerijām sociālie tīkli faktiski sāka darboties pagājušajā,
aizpagājušajā gadā, tas ir divus, trīs gadus pēc komercsektora. Tas ir ļoti labs piemērs kā
muzeji to pārņēma.
Teātra pārstāve norāda uz vispārīgākiem ieguvumiem, kas reizē attiecas arī uz kultūras
nozares pārstāvjiem, taču konkrēti kultūras nozaru ieguvumi vai zaudējumi netiek specificēti:
Ja šo RI produktu patērē, tad iespējamas lielākas investīcijas Latvijā, iespējams dažādi
reitingi var celties, iespējas eksportēt šādas lietas, iespējams mūsu iekšējā Latvijas gaume
uzlabojas.
Savukārt mūzikas un dizaina pārstāves, atbildot uz šo jautājumu, nesniedza atbildes, kas
saistītas ar konkrētiem kultūras nozares speciālistu ieguvumiem vai zaudējumiem no RI
sektora attīstības. Abas informantes tikai norādīja uz to, ka ne visi kultūras nozares pārstāvji
un profesionāļi ir saistīti ar RI sektoru.
3.3.4. Kultūras nozares pārstāvju izpratnes specifika par radošo industriju
attīstības nosacījumiem
Runājot par RI sektora attīstības priekšnosacījumiem Latvijā, arhitektūras pārstāve
norāda divus galvenos faktorus, kas traucē sektora attīstībai. Pirmkārt, informante uzsver
neskaidro politiski ekonomisko situāciju reģionā:
Mūsu reģions ir trausls, tas vienmēr ietekmēs RI. Krīzes laika telpu lētā īres maksa atkal kāpj,
mazie veikaliņi, darbnīcas spiestas aizvērties.
Otrkārt, informante norāda uz nepietiekami kvalitatīvo izglītību un izglītības sistēmu:
Mums ir ļoti slikta dizaina, arhitektūras izglītība. Nav iespējams atrast darbiniekus, jo viņi ir
tiešām slikti sagatavoti. Mums Latvijā nav uzņēmējdarbībai gatavu cilvēku, jo sevišķi RI
profesijās.
Arhitektūras pārstāve norāda arī uz grantu sistēmu, kas nav primārs priekšnosacījums, taču
veicinātu RI uzņēmumu attīstību ilgtermiņā:
Grantiem vai nu ir jābūt kaut kādā ritmā, lai varētu augt, vai jāveido valsts, pašvaldību, ES
fondu finansēti inkubatori, kas piedāvātu infrastruktūru telpu formā.
Arī mūzikas pārstāve norāda uz izglītības aspektu, taču uzsver tieši jau esošo RI pārstāvju
izglītošanas nepieciešamību, piemēram, semināru, pieredzes apmaiņas braucienu veidā.
61
Otrkārt, ņemot vērā, ka, pēc informantes domām, RI pamatā ir intelektuālais īpašums, būtu
jāveicina arī intelektuālā īpašuma izpratne:
Latvijā ir tas Padomju savienības mantojums, ka māksla pieder tautai, un [intelektuālais
īpašums] joprojām ir mazliet līdz galam nenovērtēts vai neatzīts.
Treškārt, informante uzskata, ka finansējumam RI jābūt pieejamākam un atbalsta shēmām
fleksiblākām:
Protams, ir VKKF, bet finansējums ir ļoti mazs, kā arī, ja runā par mūziku, parasti no
iesniegtajiem projektiem tiek apbalstīta tikai klasikā, akadēmiskā, jazz, folk mūzika.
Līdzīgu problemātiku savos izteikumos apstiprina dizaina pārstāve, kura norāda, ka ir
jādažādo RI pieejamais finansējums:
Uz visiem sākuma kapitāliem, kas ir KM, startē vienādi, tad arī ir tā, ka lauku bibliotēkas
startē kopā ar „Prāta Vētru”, bet viņi nav vienādi. Tā kabata varētu būt ne tik viendabīga,
viena kabata būtu priekš tiem, kas jau ir industrija, otra priekš tiem, kuri varētu būt
potenciāli, trešā priekš tā, kas mums vienkārši ir jāuztur kā gara manta dažādās formās.
Taču vēl būtiskāka, pēc dizaina pārstāves domām, ir RI izpratnes veidošana un dialoga
iespējamība. Uz ekonomiskām un finansiālām problēmām, kas kavē RI attīstību, norāda arī
vizuālās mākslas pārstāve, atsaucoties uz personīgu piemēru:
Kā jau iepriekš minēju, tajā 2007., 2008. gadā, kad „Andrejsalai” bija atbalsts arī no
pārvaldnieku puses un visiem pārējiem, tad mums te viss plauka un zēla. Piemēram, ja tiek
pateikts, ka Andrejsala, Tabakas fabrika ir vieta kultūrai, tad tiem cilvēkiem [ministrijās,
valdībā] šīs vietas ir jāatbrīvo no nodokļiem vai jāsamazina tie. Ar radošumu mūsu valstī viss
ir kārtībā, nav kārtībā pati ekonomiskā sistēma.
Teātra nozares pārstāve norāda, ka problēmas saistās ar RI sektoru neveicinošo nodokļu
politiku un valsts atbalstu, kā arī radošo ideju potenciālu:
Tā otra ieta ir par idejām, dažkārt tās ir, bet dažkārt to nav. Mēs jau esam tāda Eiropas
nomale.
Arhitektūras un teātra pārstāves uzskata, ka galvenā politiskā atbildība par RI
sektora attīstību, jāuzņemas EM, jo primāri sektors saistīts ar ekonomiku. Arhitektūras
pārstāve norāda uz KM nekompetenci RI jomā:
KM varētu būt papildfunkcijas, bet, manuprāt, KM nesaprot, kas ir RI, tas ir kaut kas
vienkārši šausmīgs. Tagad Latvijā notiek, ka RI uzmet KM, viņi domā, ka visam tagad
jāpelna, tātad, ja glezna nepelna, ja mākslinieks taisa kaut ko tādu, no neviens nepērk, tad tas
ir slikti.
Informante uzsver arī IZM iespējamo lomu RI sekmēšanā:
62
Arī IZM kaut kādā veidā varētu būt iesaistīta, jo ir jāļauj jauniešiem jau skolas laikā taisīt
dažādus pilotprojektus, taisīt tirdziņus, tas viss ir jāpaceļ nozīmīgākā līmenī, jo tā ciparu
izpratne jauniešiem nav vispār nekāda.
Savukārt, pēc dizaina pārstāves domām, RI ir vienlīdzīgi saistītas gan ar kultūru, gan
ekonomiku, un RI sektora attīstību var panāk tikai ar sadarbību un kopīgām gan KM, gan EM
darbībām. Mūzikas pārstāve uzskata līdzīgi, taču norāda, ka EM kompetences palielināšanos
laika gaitā:
Sākotnēji, loģiski, ka tā būtu KM sadarbība ar EM, bet pēc kāda laika viņi var vai nu sadalīt
sfēras, vai nu pārņem.
Tikai vizuālās mākslas pārstāve uzskata, ka galvenā politiskā atbildība par RI sektoru
jāuzņemas KM, to informante pamato ar viedokli, ka KM atbild par kultūru, un kultūra ir RI
pamatelements.
Secinājumi:
1. Savu un savas pārstāvētās nozares saistību ar RI sektoru uzsver gandrīz visas informantes,
tikai viena informante izsakās nekonkrēti un nespēj viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu.
2. Trīs no piecām informantēm noliedz, ka radošumam RI kontekstā būtu obligāti jābalstās
kultūrā un mākslās. Savukārt divas kultūras nozares pārstāves tieši uzsver kultūrā un
mākslās balstīto radošumu kā primāro aspektu. Viena informante uzskata, ka radošuma
ekvivalents RI kontekstā ir intelektuālais īpašums.
3. Kā raksturīgākās Latvijas RI nozares, vairākkārt tiek minētas dizains, IT, arhitektūra.
Atsevišķos gadījumos arī mode, tautas daiļamatniecības māksla, vizuālā māksla, kino
(animācija), mūzika (laikmetīgā, klasiskā) un teātris.
4. Kā veiksmīgākos un spilgtākos Latvijas RI preču un/vai pakalpojumu piemērus gandrīz
visas informantes min „ZoFA” apavus, vairākkārt arī „An&Angel” traukus, „MAMMU”
šalles. Atsevišķos gadījumos tiek minētas „Wooly World” rotaļlietas, „HUGU” rotaļlietas,
„Lude” paklāji, „Woolings” apavi, „QooQoo” apģērbi, Katjas Šehurinas apģērbi,
animācijas studija „Rija”, skatuves un gaismu aparatūru ražotāji „Kompānija NA”, Rīgas
Krēslu Fabrikas šūpuļzirdziņš „Roo”, „Munio Candela” sveces, dizaina birojs „Rijada”, kā
arī Jaunais Rīgas teātris un īpaši Alvis Hermanis.
5. Lielākā daļa kultūras nozares pārstāvju uzskata, ka kultūras industrijas un RI nav divas
dažādas lietas, norādot uz jēdzieniem kā sinonīmiem, taču ņemot vērā, ka ne visa kultūra
ir un var būt RI sastāvdaļa. Tā pat lielākā daļa respondentu uzskata, ka RI klasifikācijā
iekļaujas arī valsts subsidētas un dotētas nozares un institūcijas. Pretējs viedoklis ir tikai
63
vienai informantei, kura nodala kultūras industrijas un RI, uzskata, ka RI klasifikācijā
neiekļaujas dotētās nozares un institūcijas.
6. Kā galvenie ieguvumi, ko kultūras nozares pārstāvjiem rada RI sektora attīstība, tiek
minēti, piemēram, labvēlīgā konkurence, kas veicina kultūras nozares attīstību, pieredžu
pārņemšanu un mācīšanos no RI sektora, plašākas kultūras nozares pārstāvju radošuma
īstenošanas iespējas.
7. Kultūras nozares pārstāves norāda uz vairākiem RI sektora attīstības traucējumiem un/ vai
priekšnosacījumiem, piemēram, neskaidro politiski ekonomisko situāciju reģionā,
nepietiekami kvalitatīvo izglītību RI profesijās, nepieciešamību pēc esošo RI pārstāvju
izglītojošiem pasākumiem, nepietiekamo valsts atbalstu RI, ilgtermiņa attīstību veicinošu
grantu sistēmu ieviešanu, pieejamāku finansējumu un fleksiblākas atbalsta shēmas,
intelektuālā īpašuma izpratnes veicināšanu.
8. Trīs no piecām informantēm uzskata, ka galvenā politiskā atbildība par RI sektora
attīstību, jāuzņemas EM. Tikai viena kultūras nozares pārstāve uzskata, ka galvenā
politiskā atbildība jāuzņemas KM. Viena informante savukārt uzskata, ka atbildība
vienlīdzīgi jāsadala starp KM un EM.
3.4. Akadēmiskās sfēras pārstāvju kultūras un radošo industriju izpratnes
specifika
Akadēmiskās sfēras pārstāvji ir nozīmīgi viedokļu veidotāji gan aktualizējot konkrētos
jautājumus akadēmiskā vidē, gan veicot pētījumus un ar tiem iepazīstinot plašāku sabiedrību.
Pētījumā akadēmisko sfēru pārstāv gan docētāji, gan pētnieks. Ņemot vērā, ka Latvijā RI
studiju programmas ir iekļautas tikai Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) un Banku augstskolā
(BA), docētāji ir izvēlēti no konkrētajām augstskolām. LKA pārstāv Ivars Bērziņš, kurš ir
kultūras menedžmenta un kultūras ekonomikas eksperts (turpmāk LKA profesors). BA
pārstāv Tatjana Volkova, kura ir zinātņu doktore ekonomikā. Pētniecisko jomu pārstāv Gints
Klāsons, kurš ir pētnieks un 2013.gada pētījuma „Latvijas radošo industriju darbība un
priekšnosacījumi nozares mērķtiecīgai attīstībai” vadītājs (turpmāk pētnieks).
3.4.1. Akadēmiskās sfēras pārstāvju saistība ar radošo industriju sektoru
Pašu informantu raksturotā saistība ar RI sektoru ir dažāda. Ciešākā saistība ar RI ir
BA profesorei, kura jau kopš 2006. gada pievērsusies RI pētniecībai:
64
2006. gadā, kad notika Radošo savienību plēnums, es tiku uzaicināta uzstāties par radošo
cilvēku, darbinieku nākotnes perspektīvām, veicu izpēti par šiem jautājumiem, sāku
nodarboties ar RI pētniecību. Tad 2006. gadā uzsākām darbu pie maģistra programmas RI
vadīšanā.
Ņemot vērā, ka intervētais LKA profesors pasniedz lekcijas arī Kultūras menedžmenta
un radošo industriju programmā, informanta attieksme ir salīdzinoši noliedzoša. Atbildot uz
jautājumu par informanta nodarbošanās saistību ar RI sektoru, atbilde bija sekojoša:
Es gribētu teikt, ka manas atbildes būs jums tā kā opozīcijas, jo faktiski esmu diezgan liels RI
noliedzējs. Ne noliedzējs kā profesijas, bet faktiski šī koncepta vispār, jo mēs Latvijā vispār
esam aizgājuši otrā galējībā, kad visu saucam par radošu, par RI. Līdz ar to nav skaidrības,
ko katrs saprot ar RI.
Savukārt pētniekam un 2013.gada Latvijas RI pētījuma vadītājam konkrētais pētījums
bija pirmā saskare ar RI pētniecību, jo pētnieks norāda, ka šī ir bijusi tikai viena no daudzajām
tēmām, uz kurām pētnieks konkursa kārtībā piesakās.
3.4.2. Akadēmiskās sfēras pārstāvju radošo industriju raksturojums
Visprecīzāko un skaidrāko savu RI skaidrojumu pētījumā kopumā sniedz BA
profesore:
RI veido uzņēmumi, kuru darbība balstās individuālajā vai grupas jaunradē, kas rada
noteiktu produktu, preci vai pakalpojumu, ko var aizsargāt ar autortiesībām, pavairojot šo
preci vai pakalpojumu, var gūt ienākumus no tā, ka jums pieder šīs oriģinālās idejas, jūs esat
radošs cilvēks un oriģinālu ideju nesējs.
Atsaucoties uz britu un Apvienoto Nāciju pieredzi, profesore akcentē autortiesību un
autortiesību industriju lomu:
Briti jau ir nonākuši, ka RI klasifikācija jābalsta uz tām precēm, pakalpojumiem, ko var
aizsargāt ar autortiesībām. Arī Apvienoto Nāciju ziņojumi jau parāda, ka tomēr vienojas par
to, ka tas vairāk ir balstīts uz copyright industries [autortiesību industrijām].
Kas attiecas uz industriju aspektu RI kontekstā, informante norāda, ka jēdziens industrija pēc
būtības primāri nesaistās ar ražošanu, bet patērētāju vajadzību apmierināšanu:
Industriju veido uzņēmumi, kuri piedāvā tirgū produktu, preci vai pakalpojumu, kas
apmierina noteiktas patērētāju vajadzības, tieši šo vajadzību līmenī mēs nodalām šīs
industrijas.
65
Profesore savos izteikumos uzsver, ka radošums RI kontekstā lielā mērā saistīts arī ar
inovācijām un oriģinālu jaunradi, taču RI nav saistītas tikai ar kultūrā un mākslās balstītu
radošumu. Savukārt LKA profesora izteikumos konstatējama negatīva attieksme pret vārdu
savienojumu RI. To pamato tādi profesora izteikumi kā:
Es pragmātiski radošumu ar industrijai vispār neliktu klāt. Mums ir zivju industrija,
mežniecības industrija, tur viss ir skaidrs. … arī pirms šī šausmīgā vārdu salikuma RI ..
Informants visas intervijas gaitā uzsvēra tieši radošuma aspektu, taču norādot uz radošuma
nekonkrēto dabu un virspusīgajiem radošuma uzstādījumiem:
Manā izpratnē radošums ir bijis vienmēr. Jebkurš grib būt radošs, atšķirība ir tāda, ka
radošumam jārada kaut kāds produkts, pašlaik moderns ir uzstādījums būt vienkārši
radošam. … Tur jau ir tās šausmas, ka politiski ir ārkārtīgi izdevīgi, ka visu var nosaukt par
radošumu.
Attiecībā uz jēdzienu industrija, profesors akcentē to, ka industrija nozīmē tiražēt un nest
peļņu. Informants absurdumu saskata aspektā, ka industrijas attīstībai nepieciešama valsts
nauda:
… industrijai nevajag dot valsts naudu, industrija pati attīstās. Tas būtu tā, ka „Lāču” maize
teiktu, ka viņiem vajag dotācijas, lai varētu ražot maizi. Ja tu gribi ražot maizi un nevari būt
industriāls, tad tev nevajag ražot maizi. Latvijā RI pati par sevi nevar pastāvēt bez valsts
atbalsta, savukārt, kā ar valsts atbalstu mēs to varam nosaukt par industriju? Man tas nav
skaidrs.
Intervijas gaitā, LKA profesors vairākkārt atsaucas uz pieredzes jeb pārdzīvojuma
ekonomiku. Informanta izteikumos konstatējamas norādes uz to, ka pieredzes ekonomika ir
daudz saprātīgāks veids kā nosaukt reālu produktu, kas balstās mākslā un rada pievienoto
vērtību:
Viens normāls tirgus pakalpojums izmanto mākslu, lai radītu pievienoto vērtību un pārdotu to
par augstāku cenu. Tas ir kaut kas cits nekā RI vai radošā ekonomika.
Pētnieks norāda, ka sektora nosaukums nav primārs, pēc informanta domām, sektoru var
nosaukt kā vien ienāk prātā. Taču būtiskākais RI elements, pēc pētnieka domām, ir industrija:
Es uzskatu, ka galvenais ir industrija un, ja mēs sakām, ka no šīs industrijas mēs gribam
ekonomisku atdevi, tad radošums definē tikai to veidu kā tā industrija darbojas, nevis mēs
definējam to, ka jebkurš, kurš radoši izpaužas un gadā uzzīmē trīs gleznas, un tās pārdot,
varot no tā izdzīvot, ir RI.
Kas attiecas uz radošuma aspektu RI kontekstā, pētnieks, atšķirībā no BA profesores, vairāk
uzsver kultūrā balstītā un mākslinieciskā radošuma lomu:
66
Es domāju, ka primārā ir radošuma saistība ar mākslu un kultūru, to, ka tas ir mākslas un
kultūras produkts, kam ir potenciāls pelnīt naudu.
Raksturojot Latvijas RI sektora attīstības pakāpi, BA profesore norāda, ka neskatoties
uz dažādiem kavēkļiem, RI sektors Latvijā tomēr attīstās, jo tas ir likumsakarīgs process visā
pasaulē:
… bet tomēr šie RI rezultāti jau arvien vairāk kā tādi asni dīgst, tur neko nevar vairs noslēpt.
… Latvijā tā tendence noteikti ir, to nemaz nevar apiet, jo tā ir normāla, likumsakarīga
ekonomikas attīstība. Ne velti Eiropas radošā ekonomika, tas sektors, ko veido RI, nodrošina
tautsaimniecības izaugsmi.
Savukārt pētnieks savos izteikumos ir kritiskāks:
Es noteikti uzskatu, ka mēs neesam ne izpratnē, ne sektora attīstībā kaut kur tālu tikuši. Paši
RI pārstāvji noteikti sevi neidentificē kā kaut kādu atsevišķu sektoru. Es visdrīzāk teiktu, ka
tāda jēdziena praktiski nav Latvijā.
Kritiskāka attieksme šajā jautājumā ir arī LKA profesoram, kurš uzsver, ka nav skaidra ne RI
attīstība kopumā, ne šo RI produktu cikls, piemēram, salīdzinājumā ar Lielbritāniju, tādēļ ir
grūti runāt par šī sektora attīstības pakāpi vai stadiju:
Ja Lielbritānijā man ir skaidrs, kamēr cilvēki visā pasaulē gribēs spēlēt datorspēles, tikmēr
varēs kaut ko pelnīt un RI sektors attīstīsies. Tādā nozīmē mums nav itin nekas.
Informants atkal atgriežas arī pie radošuma koncepta, uzsverot, ka pašam radošumam nevar
noteikt attīstības tendences un robežas:
Bet kāpēc, lai mēs teiktu, ka esam radošuma sākumā, ja mums ir Dziesmusvētku tradīcija jau
vairāk nekā 100 gadus? Ko nozīmē sākums un beigas, kad beigsies radošums? Kā var ielikt
rāmī radošumu?
Atbildot uz jautājumu par raksturīgākajām Latvijas RI sektora nozarēm, BA profesore
norāda, ka tiek nekorekti lietots jēdziens nozare, tā vietā būtu jālieto jēdziens industrija, jo
jēdzienam nozare ir daudz plašāka nozīme nekā jēdzienam industrija. Īpaši tiek uzsvērts
mūzikas industrijas, programmēšanas industrijas, kino industrijas un dizaina potenciāls.
Atsaucies uz faktoriem, kas nosaka dažādu nozaru jeb industriju iekļaušanu RI klasifikācijā,
BA profesore norāda, ka noteicošais ir globālā līmeņa klasifikācijas paraugs:
Ir dažādi modeļi pēc kuriem var raksturot RI. Jāskatās ar kādu mērķi mēs to klasifikāciju
veidojam, bet, protams, jāseko līdzi tai klasifikācijai, kas jau ir globāla, arī Apvienotajās
Nācijās pieņemta, lai varētu veikt šo datu salīdzināšanu.
Profesore atgriežas arī pie jēdziena industrija neizpratnes, kas kavē arī RI sektorā iekļauto
industriju jeb nozaru klasifikāciju.
67
Pētnieks, atsaucoties uz 2013.gada Latvijas RI pētījumu, norāda, ka, kā viena no statistiski
lielākajām RI nozarēm ir kokrūpniecība, taču nepilnīgās statistikas dēļ, nevar apgalvot, ka
visa kokrūpniecības nozare pēc būtības iekļaujas RI, jo statistiski to nav iespējams nodalīt.
Informants izceļ arī reklāmas sektoru un izdevniecību, taču tiem ir tendence samazināties.
Atsevišķi tiek uzsvērts viss, kas saistīts ar internetu. Kas attiecas uz RI nozaru klasifikācijas
kritērijiem, informants norāda, ka kā RI nozari nodefinēt var jebko, bet viss atkarīgs no tā, ko
ar konkrēto klasifikāciju grib darīt un panākt, taču kā galveno kritēriju nosaka valsts dotāciju
esamību vai neesamību:
Botāniskie dārzi, muzeji un atpūtas parki bieži vien tiek ieskaitīti RI, bet tā varētu būt, ja vien
tie nav valsts uzturēti muzeji, atpūtas parki, tad tur ir argumenti, kāpēc tie tiek ieskaitīti RI.
LKA profesors izceļ dizainu, taču nesaista dizaina nozares panākumus ar RI sektora attīstību:
Dizains vienmēr ir bijis spēcīgs, arī pirms šī šausmīgā vārdu salikuma RI dizains jau figurēja
starp rūpniecību un mākslu. … Bet tas, ka dizains attīstās, jau nav RI nopelns.
LKA profesora atbildēs vairākkārt izskan kritiski izteikumi par dažādām nozarēm un
procesiem, kas tiek klasificēti kā RI:
Bieži vien dažādos uzstādījumos uzrāda visu ko, piemēram, ka teātris ir RI, nu jau ir tik tālu
aizrunājušies, ka arī Dziesmusvētki ir RI. Bet jēdziens industrija nozīmē tiražēt un nest peļņu
… Ja paskatās latviešu arhitektes Zībārtes intervijas, tad viņa ļoti pareizi saka, ka
mikrorajonā mainīšanās ar augiem, miču adīšana nevar tikt saukta par RI.
Runājot par spilgtākajām un veiksmīgākajām Latvijas RI sektora precēm un
pakalpojumiem, BA profesore min latviešu izcelsmes gleznotāju Viju Celmiņu, mūziķus
„Prāta vētru”, Agra Daņiļēviča „Dzirnas”, Latvijas Operas dziedātājus. LKA profesors min
tikai vienu visatbilstošāko RI piemēru, tā ir Vecpiebalgas porcelāna rūpnīca. Profesors izceļ
to, ka šajā uzņēmumā nav ieguldīta valsts nauda, bet tas rada pievienoto vērtību un peļņu.
Pētnieks kā spilgtāko radošo RI un brendu min „ZoFA” apavus, kaut gan informantam nav ne
jausmas par konkrētā produkta kvalitāti un izskatu.
3.4.3. Akadēmiskās sfēras pārstāvju izpratnes specifika par radošo industriju
un kultūras, kultūras industriju saistību
Analizējot informantu priekšstatus un izpratni par RI un kultūras industriju saistību,
BA profesore norāda, ka tas ir aktuāls jautājums, kur atšķiras arī dažādu valstu pieredze.
Atbildot uz konkrēto jautājumu, informante atsaucas uz Apvienoto Nāciju pārstāvi, kuram
pati prasījusi personīgu viedokli par šo jautājumu, neakcentējot atšķirību starp kultūras
industrijām un RI :
68
Apvienoto Nāciju ierēdnis pateica, ka „please bouth” [lūdzu, abus], mēs nosaucām gan
kultūras industrijas, gan RI. Lai gan pēc būtības viņš saka, ka „it makes no sense” [tur nav
nekādas atšķirības], ka var saukt gan par kultūras industrijām, gan RI, jo kultūra ir RI avots,
tas, kā tiek izmantotas idejas no kultūras, pārveidotas par konkrētu produktu.
Pretējs viedoklis ir pētniekam, kurš, par kultūras un radošo industriju nošķiršanu, izsakās kā
par vienu no svarīgākajām lietām RI izpratnē kopumā:
Arī KM mājaslapā viņiem tas [kultūras un radošās industrijas]iet kopā, līdz ar to kultūras
cilvēki varētu domāt, ka tad, kad runā par RI, runā par viņiem. Bet savukārt RI pārstāvji
varētu domāt, kad runā par kultūru, tad runā arī par viņiem. Bet man liekas, ka īpaši Latvijā,
kur nav tik skaidra izpratne par definīcijām, vajadzētu skaidri nodalīt, ka ir divas lietas-
kultūras industrijas un RI. ... Kultūras industrijai nav jābūt mērķim peļņai, kultūru var dotēt
valsts.
Savukārt LKA profesora izteikumos nevar konstatēt konkrētu atšķirību vai līdzību starp
kultūras industrijām un RI, bet informants pievēršas kultūras industriju izpratnei, akcentējot
kultūras industriju klasisko definējumu un to atbilstību industriju principiem:
1948.gadā Adorno un Horkheimers izveidoja jēdzienu kultūras industrija … Viņi aizbrauca
uz Ņujorku un faktiski sajuka prātā no tā, kā tika štancēta kultūra, masu kultūra. … Industrija
paredz pavairošanas iespēju, tiražēšanu, industrija var būt tikai tas, ko var tiražēt, līdz ar to,
kultūrā tiražēt var mūzikas industriju, grāmatniecības industrija un netiešā veidā vizuālo
mākslu. Ielikt simfonisko orķestri RI ir absurds.
Kā jau iepriekš minēts, LKA profesors noraida iespēju, ka, kā RI sektoram piederīgas,
varētu tikt klasificētas dažādas nozares un produkti, kam tiek piešķirts valsts atbalsts vai
valsts dotācijas. Minētajam izteikumam par valsts dotācijām pievienojas arī pētnieks, šādus
principus ievērojot arī savā vadītajā pētījumā:
RI ir tikai tās, kur ir privāta nauda, viņi var piesaistīt arī valsts naudu, bet, ja tās nav
dotācijas, tas iekļaujas RI sektorā. Ja tās ir dotācijas, tad tas ir valsts teātris, kurš iekļaujas
kultūras sektora klasifikācijā.
Pretēju viedokli pauž BA profesore, kas nesaredz šķēršļus RI dotēšanai no valsts puses:
Noteikti var būt arī dotēti, piemēram, teātrim un operai arī jābūt dotētiem, jo viņi nes to
kultūras paliekošo slāni. Ja nav pietiekams pieprasījums tirgū, jo mēs esam ļoti ierobežotā
tirgū, tad, lai saglabātu valsts kultūru, vajag arī subsidēt to. Bet, protams, ja ir iespējams, ir
arī jārada vide, ka viņi paši arī var gūt papildus ienākumus, lai samazinātu arī šo subsīdiju
vajadzības.
69
Īpašu lomu kultūrai RI kontekstā pievērš tieši BA profesore, informante izsakās, ka
kultūra ir RI avots un vide, kurā darbojas RI uzņēmumi. Profesore norāda, ka kultūras nozaru
speciālisti, profesionāļi tikai un vienīgi iegūst no tā, ka attīstās RI sektors kopumā:
Kultūras nozares tiek finansētas no valsts budžeta, un, jo vairāk nauda ienāks no nodokļiem
valsts budžetā, jo vairāk nodarbināti būs cilvēki, mazāk saņems sociālos pabalstus, jo vairāk
naudas arī paliks kultūras sektoram.
Profesore arī uzsver, ka RI sektors kultūras pārstāvjiem paver plašākas iespējas gūt peļņu ar
savu darbību:
RI strādā ar kultūras cilvēkiem, protams, kultūras cilvēkiem arī jāparāda ceļš, ka viņi var arī
komercializēt savas idejas. Tas ir katra cilvēka ziņā, mākslinieks var vienkārši gleznot un no
tā gūt baudu, bet māksliniekam ir arī izvēle, viņš var izvietot savas gleznas galerijās,
internetā, viņš no tā var gūt ienākumus.
Pētniekam sākotnēji sagādā grūtības atbildēt uz jautājumu par kultūras nozares pārstāvju
ieguvumiem no RI sektora attīstības Latvijā, to apliecina informanta ieturētās klusuma pauzes
un uzdotie papildjautājumi. Noformulējot atbildi, pētnieks norāda uz īstermiņa zaudējumiem,
bet ilgtermiņa ieguvumiem, ko veicina arī labvēlīgā konkurence:
Es uzskatu, ka efekti jebkurā gadījumā būs pozitīvi, jo pat, ja īstermiņā RI atņem
tradicionālam teātrim finansējumu, ko varētu dabūt tradicionālai teātris dabū, piemēram,
kaut kāda producentu apvienība, tad ilgtermiņā vajadzētu būt tā, ka kļūstot populārākam
teātrim vispār, ka cilvēkiem ir lielāka izvēle uz kuru teātri iet, cilvēki uz teātri sāk iet vairāk.
… arī tas, ka tev ir vairāk konkurentu, kas nedzīvo tikai no valsts naudas, bet paši pelna
naudu ar saviem producētajiem darbiem, viņi liek arī tev taisīt nevis viena veida pasākumus,
bet īpaši piedomāt par repertuāru, viņi piespiež arī tevi domāt kā tu vari piesaistīt skatītāju.
Savukārt LKA profesors vairākkārt uzsver zaudējumus, ko RI sektora attīstība rada kultūras
vai mākslas pārstāvjiem:
Latvijas budžets kultūrai gadā ir 100 miljoni eiro, tātad, kamēr to dala tikai konkrētām
kultūras vai mākslas institūcijām, jau tā nepietiek, bet tagad pēc uzstādījuma uz šo naudu
pretendē arī visas RI. Nevar palikt visiem labāk, jo, ja vienam iedod vairāk, tad otram ir
mazāk. … Vienmēr iestāties lielā saimē ir labāk. [Kultūrai] iestājoties RI saimē un maršējot
kopā ar visiem un sakot, kāds mums tagad ir IKP un cik cilvēki strādā, bet pašai mākslai no
tā nepaliek labāk.
Profesora izteikumos konstatējamas norādes uz to, ka kultūrai ir tikai iluzora loma RI
kontekstā.
70
3.4.4. Akadēmiskās sfēras pārstāvju izpratnes specifika par radošo industriju
attīstības nosacījumiem
Atbildot uz jautājumu par galvenajiem RI sektora attīstības priekšnosacījumiem un/
vai traucējumiem, BA profesore identificē divus galvenos aspektus- nepiemēroto izglītību,
kas neveicina radošuma attīstību, un RI sektora potenciāla neapzināšanos:
Izglītībā tiek likts pārāk liels uzsvars uz tradicionālu un standartizētu domāšanu, vairāk
izglītībā vajag ienest šo radošumu. … Kā arī tā sistēma kopumā, ka mēs pagaidām
neatzīstam, neatpazīstam šo radošo ekonomikas sektoru, kā būtisku, strauji augošu sektoru,
ka mēs to nenovērtējam un nesaprotam. Arī mūsu uzņēmumi ļoti cieš no tā, ka viņi neatpazīst
dizaina, reklāmas, programmēšanas industriju nozīmi uzņēmējdarbībā.
Pētnieks savukārt akcentē saprātīgu valsts naudas ieguldījumu un atbalstu reālos RI biznesos:
Valsts atbalsts tur ir svarīgs, bet nav nekāda pamata atbalstīt privātus šķietamus RI biznesus
… jāiegulda valsts, pašvaldības nauda uzņēmumos, kur ir potenciāls, nevis tajos, kuriem nav
nekādu nākotnes perspektīvu. Ja [RI] sektoru grib attīstīt un virzīt, tad valsts atbalsts ir tas,
kas to var izdarīt, bet viņam ir jābūt tādam, ka nevis dodam naudu, lai dibina, bet, lai attīstās.
Šī problēma saistīta ar to, ka liela daļa no RI ir nevis industrija, kas nozīmē, ka tur apgrozās
nauda, peļņa, bet tie ir dzīvesveida uzņēmumi. Pētnieks uzsver, ka Latvijā RI attīstās un dzīvo
uz projektu naudām, ko var dabūt konkursos, biznesa inkubatoros, bet tur neveidojas reāls
ilgtermiņa bizness. Intervijas gaitā informants kā būtisku problēmu norāda arī RI sektora
identitātes trūkumu, kas sasaucas arī ar RI atbalsta mehānismu pieejamību:
… ja mēs prasām, kādu atbalstu valstij vajadzētu sniegt, tad cilvēks, kuram mēs prasām,
nemaz nedomā, ka viņš ir RI, tad viņš mums neko nevar atbildēt. Tā pat nebūtu tik liela
problēma kā tad, ja šāds atbalsts pēc tam tiek piedāvāts, bet viņi nemaz nesaprot, ka tas ir
viņiem.
LKA profesors norāda uz to, ka RI sektora attīstībai traucē pats izplūdušais uzstādījums,
nekonkrētība jautājumā ar to, kas tad īsti RI ir. Līdz ar to informanta izteikumos parādās
problēmu atspoguļojums, kas saistās ar RI politikas veidošanu un atbildīgajām institūcijām:
To [RI] nevar uzkraut uz KM pleciem, jo tā ir uzņēmējdarbība. … Ja jau attīstības plānā ir
uzstādīts, ka 14% uzņēmumu būs RI, tad EM ir jāatver citi finanšu avoti.
Atbildot uz konkrētāko jautājumu par to, kurai institūcijai būtu jāuzņemas galvenā
politiskā atbildība par RI sekotu, LKA profesors norāda, ka RI varētu būt EM vai pat FM
pārziņā:
RI ir ekonomikas lieta, tik pat labi tā varētu būt FM, bet FM ir pietiekoši gudra un kratās
nost, pareizi dara. Ja tam konceptam ir jādzīvo, daudz vairāk būtu jāintegrē EM.
71
Atsaucoties uz to, ka EM strādā pragmatiski cilvēki, informants norāda uz to, ka arī šīs
ministrijas pārstāvji varētu izdarīt RI nelabvēlīgus secinājumus:
Viņi [EM pārstāvji] apjuks, ja viņiem teiks „esi radošs”, tātad kādam radošam ģēnijam no
KM ir jābūt, bet, ja EM sāks rēķināt, viņi var nonākt pie bēdīgām sekām, secinot, ka tā nav
nekāda industrija, tur ir tik daudz jāiegulda, kas tās par industriju, kas pati nevar pastāvēt?
Arī BA pārstāve ir pārliecināta, ka galvenā politiskā atbildība par RI sektoru jāuzņemas EM:
Mēs neradām to vidi, lai veicinātu RI attīstību, kā liecība tam ir tas, ka RI kūrē KM, lai gan
pēc būtības tam būtu jābūt EM pārziņā. KM būtu jāatbalsta kultūras vide, lai cilvēki attīstītu,
saglabātu, radītu jaunu kultūras mantojumu, bet EM rūpētos par to, kā to kultūras
mantojumu pārvērst precēs, pakalpojumos, un no tā gūt naudu.
Pētniekam ir stinga nostāja, ka RI ir tikai ekonomikas nozare, nevis kultūras nozare. Taču, kas
attiecas uz RI sektoru politiskās atbildības sadalījumu, informants norāda uz līdzvērtīgu
atbildību sadalījumu starp KM un EM:
… ja mēs saliekam kopā dažādas puses, tad rezultāts vienmēr ir labāks. Šajā gadījumā es
uzskatu, ka tas ir kā minimums KM kopā ar EM, bet nevis tādā veidā, ka KM ir zemāka un iet
kaut ko lūgties pie EM, bet, ka viņas ir līdzvērtīgas.
Pētnieks, kā trešo ministriju, kurai teorētiski varētu būt kāda loma, redz LM, taču, subjektīvi
spriežot, pats to pilnībā neakceptē. Atsaucoties uz diskusijām par radošumu reģionos,
informants piemin arī VARAM, taču norādot, ka konkrētās ministrijas loma vairs nav tik
izšķiroša.
Secinājumi:
1. Ciešākā saistība ar RI sektoru ir BA profesorei, kura pievērsusies RI pētniecībai jau kopš
2006. gada. Pētnieka saistību ar RI var raksturot tikai viena konkrēta pētījuma ietvaros.
Viskritiskākā attieksme ir LKA profesoram, kurš neraksturo savu saistību ar RI sektoru,
bet norāda, ka ir RI koncepta noliedzējs.
2. Viena informante norāda, ka RI kontekstā vairāk būtu jāakcentē tieši autortiesību
industriju loma. Otrs informants izsakās negatīvi par pašu vārdu savienojumu RI, pēc
informanta domām, daudz perspektīvāka un pamatotāka ir pieredzes jeb pārdzīvojumu
ekonomika. Trešā informanta izteikumos konstatējamas norādes, ka sektora nosaukums
nav noteicošais, bet būtiskākais ir industrijas aspekts.
3. Viena informante norāda, ka RI sektora attīstība ir likumsakarīgs process visā pasaulē, arī
Latvijā vērojamas RI attīstības tendences. Divi no trīs informantiem kritiski norāda, ka
Latvijā nav attīstījusies ne sektora izpratne, ne pats sektors.
72
4. Informanti izceļ tādas nozares kā mūzikas industriju, programmēšanas industriju, kino
industriju, dizainu, kokrūpniecību, reklāmu, izdevniecību, IT.
5. Informanti uzskata, ka RI nozaru klasifikācijā galvenokārt būtu jāvadās pēc globāliem
klasifikāciju piemēriem vai valsts dotāciju esamības, neesamības.
6. Kā spilgtākos un veiksmīgākos Latvijas RI sektora preču un pakalpojumu piemērus
informanti min gleznotāju Viju Celmiņu, grupu „Prāta vētra”, Agra Daņiļēviča „Dzirnas”,
Latvijas Operas dziedātājus, Vecpiebalgas porcelāna rūpnīcu un "ZoFA" apavus.
7. Viena informante norāda, ka iespējams lietot gan jēdzienu kultūras industrijas, gan RI.
Otrs informants nošķir kultūras industrijas no RI.
8. Viens no informantiem neatzīst RI atbalstu un dotācijas no valsts puses, savukārt otrs
atbalsta saprātīgus atbalsta mehānismus no valsts puses, taču kā RI neatzīst tās nozares,
institūcijas, kas saņem valsts dotācijas. Trešā informante neredz šķēršļus RI dotēšanai no
valsts puses.
9. RI sektors kultūras pārstāvjiem paver plašākas iespējas gūt peļņu ar savu darbību,
labvēlīgā konkurence rada pozitīvus ieguvumiem, veicina kultūras nozares ilgtspējīgu
attīstību. Viens no informantiem norāda uz zaudējumiem, ko rada KM ierobežotā
finansējuma sadalīšana starp RI un kultūru un mākslu, tādejādi samazinās līdzekļi kultūras
nozarei.
10. RI sektora attīstību neveicina pats izplūdušais RI uzstādījums un nekonkrētība, RI sektora
identitātes trūkumu, RI sektora potenciāla neapzināšanās, nepiemērotā izglītību, kas
neveicina radošuma attīstību. Būtu jāsekmē saprātīgs valsts naudas ieguldījums un
atbalsts.
11. Divi no trīs informantiem uzskata, ka EM politiskā līmenī būtu jābūt atbildīgai par RI
sektoru. Viens informants norāda uz līdzvērtīgu atbildību sadalījumu starp KM un EM.
73
NOBEIGUMS
Bakalaura darbā izpētītā problemātika saistījās ar RI sektora un jēdziena mainīgo
raksturu, kas savukārt veicina RI sektora atšķirības dažādu valstu praksēs. Viens no
būtiskākajiem aspektiem ir RI sektora definēšana, jēdzienu lietojuma un nozaru klasifikācijas
modeļu konkretizēšana attiecīgo valstu ietvaros. Ņemot vēra RI mainīgo dabu un to, ka RI
jautājumi Latvijas politikas dienas kārtībā un sabiedrībā ienākuši salīdzinoši nesen, ir
apgrūtināta vienotas RI izpratnes panākšana. Bakalaura darba mērķis bija izpētīt kā
attīstījusies kultūras un radošo industriju konceptuālā izpratne sociālajās zinātnēs un kā
atšķiras radošo industriju sektorā ieinteresēto pušu skatījums uz RI un to attīstības
perspektīvām Latvijā. Lai sasniegtu darba mērķi, tika izvirzīti trīs galvenie uzdevumi.
Pirmais uzdevums bija izpētīt kultūras industriju un RI nozares veidošanās un
attīstības atspoguļojumu teorētiskajos avotos. Konkrētais uzdevums tika izpildīts 1. nodaļā,
kur, izpētot akadēmiskos avotus un politikas plānošanas dokumentus, izpētīta kultūras
industriju un RI jēdziena veidošanās gan pasaulē, gan Latvijā. Var secināt, ka RI jēdziena
priekštecis ir jēdziens kultūras industrija, kas sākotnēji raksturoja kultūras kapitalizācijas
negatīvās sekas, bet vēlāk jau tika uzsvērs kultūras un mākslas pozitīvais ieguldījums
ekonomikā. Aktualizējoties RI jēdzienam un veidojot RI politiku, Lielbritānijā RI sektors jau
tika paplašināts, to nesaistot tīri tikai ar tradicionālām kultūras un mākslas aktivitātēm. Latvijā
RI jēdziens ienāca caur britu pieredzi un uzsvēra kultūras lomu RI kontekstā, sektora
sākotnējai raksturošanai pat tika izmantots kultūras un radošo industriju jēdziens. Taču arī
Latvijā laika gaitā kultūras industrijas tiek nodalītas no RI.
Otrs uzdevums bija analizēt RI nozares būtiskākos raksturojumus un atslēgas
jēdzienus- radošums, industrija, radošās industrijas, kultūras industrijas, radošā ekonomika.
Uzdevums tika izpildīts 2. nodaļā, kur, balstoties uz dažādiem RI teorētiķiem un pētniekiem,
tika analizēti abi RI pamatelementi, t.i. , radošums un industrijas. Konkrēto elementu analīze
palīdzēja izprast RI būtību. 2. nodaļā tika atspoguļota arī RI jēdziena un klasifikācijas modeļu
daudzveidība. Īpaša uzmanība tika pievērsta tieši kultūras industriju un RI saistībai un šo divu
jēdzienu lietojumam. Tika analizēta RI saistība ar ekonomiku un radošās ekonomikas
attīstību. Var secināt, ka RI sektors ir ļoti daudzpusīgs, jo atšķiras gan sektoru raksturojošie
jēdzieni, definīcijas un nozaru klasifikācijas modeļi. Analizējot dažādus RI jomas
raksturojumus, var secināt, ka pastāv arī RI koncepta un ar to saistīto elementu kritika.
Bakalaura darba trešais uzdevums bija izpētīt un izanalizēt pieredzi un izpratni par RI
sektoru Latvijā, salīdzinot sektora attīstībā iesaistīto pušu priekšstatus par RI. Uzdevums tika
izpildīts ar empīriskā kvalitatīvā pētījuma palīdzību, kurā tika veiktas 17 daļēji strukturētās
74
dziļās intervijas ar RI politikas veidotājiem un īstenotājiem, RI uzņēmējdarbības pārstāvjiem,
kultūras nozares pārstāvjiem un akadēmiskās sfēras pārstāvjiem. Pētījuma rezultāti
atspoguļoti 3. nodaļā. Konkrētajā pētījumā tika izvirzīti trīs galvenie pētnieciskie jautājumu.
Viens no pētnieciskajiem jautājumiem bija saistīts ar kultūras industriju un RI jēdziena
izpratni. Informantu viedoklis dalījās, jo tikai nedaudz vairāk kā pusei informantu viedoklis
sakrīt ar oficiālajiem RI politikas veidotāju uzstādījumiem, ka kultūras industrijas un RI ir
jānodala, pamatojoties uz valsts subsīdiju vai dotāciju piešķiršanu. Taču otra puse kultūras
industrijas nenodala no RI un dotācijas neuzskata par kritēriju. Otrs pētnieciskais jautājums
saistīts ar kultūras nozares pārstāvju ieguvumiem un/ vai zaudējumiem no RI sektora
attīstības. Lielākā daļa informantu norādīja uz kultūras nozares pārstāvju ieguvumiem dažādos
līmeņos. Vairākkārt tika uzsvērts tikai viens zaudējums, kas saistīts ar finansējuma sadalījumu
starp RI pārstāvjiem un kultūras nozares pārstāvjiem KM ietvaros. Tas secīgi noved pie trešā
pētnieciskā jautājuma, kas saistīts ar galvenās politiskās atbildības uzņemšanos par RI sektora
attīstību. Lielākā daļa informantu uzskata, ka galvenā politiskā atbildība jāuzņemas nevis KM,
kā tas bijis līdz šim, bet EM. Informanti pat izsakās kritiski par KM darbību konkrētajā jomā.
Mazāk dominē uzskats, ka atbildībai jāpaliek KM kompetencē.
Ņemot vēra RI sektora atšķirības dažādu valstu praksēs, būtiski ir veidot vienotu RI
izpratni katras konkrētās valsts ievaros, taču pēc iegūtajiem pētījuma rezultātiem ir skaidri
redzams, ka izpratne par RI sektoru Latvijā atšķiras ne tikai starp dažādām RI sektorā
iesaistītajām grupā, bet pat vienas grupa ievaros. Viedokļu atšķirības konkrēto grupu ietvaros
liedz izdarīt salīdzinošus secinājumus par dažādo grupu kopējo izpratni. Informantu
izteikumos konstatējama viedokļu daudzveidība ne tikai atbildot uz konkrētajiem
pētnieciskajiem jautājumiem, bet arī sniedzot atbildes uz citiem jautājumiem. Viedokļu
dažādība atspoguļojas jautājumos, piemēram, par RI sektora attīstības pakāpi, radošuma un
industriju elementu nozīmi, RI saistību ar kultūru un mākslām, raksturīgākajām Latvijas RI
sektora nozarēm un spilgtākajiem preču, pakalpojumu piemēriem u.tml. Pēc autores domām,
būtiskākais aspekts, kas nosaka informantu RI izpratni, ir kultūras industriju un RI izpratnes
specifika, jo informantu atbildes un viedoklis lielā mērā mainās no tā, vai informants RI
klasifikācijā iekļauj vai neiekļauj subsidētās, dotētās nozares un institūcijas. Neskatoties uz
politikas veidotāju mēģinājumiem subsidētās un dotētās nozares nošķirt no RI sektora, RI
sektorā iesaistītajiem pārstāvjiem viedoklis atšķiras, līdz ar to atšķiras uzskati par
raksturīgākajām nozarēm un produktu piemēriem utt.
Dažādu RI sektorā iesaistīto pārstāvju viedokļu daudzveidība neliecina par vienotu RI
sektora izpratni, līdz ar to tas savukārt neveicina sektora kopējo attīstību. Vienota izpratne
75
būtu jāveicina gan sabiedrībā kopumā, gan dažādās RI sektorā iesaistītajās grupās, lai
neveidotos situācija, kad visi runā par RI, bet katrs ar to saprot kaut ko citu.
RI izpēte ir jauns, plašs un potenciāls pētniecības lauks. Īpaša uzmanība pētniecībā
būtu jāpievērš tieši RI sektoram Latvijā, ņemot vērā, ka sektors ir salīdzinoši jauns un
daudzpusīgs. Bakalaura darba rezultāti liecina, ka Latvijā vēl nav izveidojusies vienota RI
sektora izpratne, kas apgrūtina arī sektora kopējo attīstību. Jāņem vēra, ka 2013. gadā tika
veikts ievērojams un plašs Latvijas RI pētījums, taču daļa bakalaura darba pētījumā intervēto
RI sektora pārstāvju nebija informēti par konkrētā pētījuma pastāvēšanu, citi informanti pat
kritizēja pētījumā izmantotās metodes un iegūtos rezultātus. Korekta un pamatota RI
pētniecība un pētījumu popularizēšana ir viens no līdzekļiem kā veidot vienotu RI izpratni
plašākā sabiedrībā un dažādās iesaistītajās grupās. Bakalaura darbs ir kā pamats tālākai RI
problemātikas pētniecībai, ko autores vēlas īstenot arī turpinot maģistratūras studijas.
76
KOPSAVILKUMS
1) Jēdziens kultūras industrija pirmo reizi parādījies 20.gs. 40tajos gados Frankfurtes
skolas teorētiķu Teodora Adorno un Maksa Horkheimers darbā. Tā bija kultūras
industriju kritika, kur kritizēta kultūras nonivelēšanās, ko izraisīja kultūras
industrializācija un komercializēšanās kapitālistiskajā ražošanā.
2) Jēdziens RI pirmo reizi parādījās Austrālijas nacionālās kultūras politikas nostādnēs
"Radošā Nācija" 1994.gadā, kur tika akcentāta kultūras, mākslas nozīme ekonomikā.
3) RI jēdziena un sektora pilnveidošana notika Lielbritānijā ap 1997.gadu. Valdība
izveidoja Radošo industriju darba grupu, izstrādāja definīciju, noteica nozares, veica
kartēšanu un veidoja RI politiku.
4) Kā politisks diskurss, RI pašas par sevi bija kļuvušas par veiksmīgu britu eksporta
preci. Balstoties uz britu sasniegumiem RI jomā, pēc 2000. gada šo konceptu pārņēma
un aktualizēja arī citas pasaules valstis.
5) Latvijā par kultūras tautsaimniecisko un ekonomisko vērtību sāk runāt 1990to gadu
beigās. 2005. gadā Britu padome iepazīstināja ar RI konceptu un Latvijā RI
jautājumus sāk risināt politiskā līmenī. Pats jēdziens valstiskā līmenī pirmo reizi
minēts ilgtermiņa politikas pamatnostādnēs „Valsts kultūrpolitikas vadlīnijās 2006.-
2015. gadam”.
6) Latvijas RI sektora attīstībā nozīmīga ir starpinstitucionāla sadarbība, taču galvenokārt
par RI attīstību atbildīga KM, arī EM un IZM un šo ministriju padotības iestādes.
7) Ienākot RI konceptam Latvijā, pirmajos RI ziņojumos, politikas plānošanas
dokumentos tika lietots kultūras un radošo industriju jēdziens, usvērta kultūras lomas
nozīme. Pēdējā laikā politiskā un pētnieciskā līmenī kultūras industrijas tiek nodalītas
no RI.
8) Viens no RI pamatelementiem ir radošums. Radošums ir cilvēku spēja radīt jaunas un
nebijušas idejas, alternatīvas, attiecības, risinājumus vai iespējas. Mūsdienās radošums
kļuvis par visvērtīgāko resursu un vienu no ekonomikas galvenajiem faktoriem.
9) Otrs RI pamatelements ir industrija. Industriju pamatā ir produktu ražošana ar
rūpnieciskām metodēm, kam raksturīga mehanizācija, automatizācija u.tml.
10) RI kontekstā nemainīga paliek industriju komerciālā un uzņēmējdarbības puse, taču
radošums tām piešķir personiskāku vērtību, rūpīgāku attieksmi un individuālākas
attiecības.
11) RI definīciju un klasifikācijas modeļu dažādība un atšķirība parāda to, ka RI sektors
nav konstants, ko vienveidīgi var pielāgot dažādām valstīm, ekonomikas modeļiem vai
77
situācijām. RI mainīgā daba ļauj šim sektoram attīstīties dažādās valstīs un reģionos,
neierobežojot to ar konkrētām definīcijām, taču saglabājot saturisko nozīmību.
12) Viena no pirmajām un plašāk izmantotajām RI definīcijām izveidota Lielbritānijā: „RI
ir aktivitātes, kuru izcelsme balstās indivīda radošajā darbībā, prasmēs un talantā, un
kurām, izveidojot un izmantojot intelektuālo īpašumu, ir potenciāls celt labklājību un
radīt darbavietas”.
13) Dažādu valstu, organizāciju praksē tiek izmantoti atšķirīgi jēdzieni, kas raksturo RI
sektoru, piemēram, izklaides un mediju industrijas, autortiesību industrijas, pieredzes
industrijas jēdzienu, RI, kultūras industrijas, kultūras un radošās industrijas utt.
14) Biežāk izmantie jēdzieni ir RI, kultūras industrijas, kultūras un radošo industriju.
Dažkārt tiek pieņemts, ka RI jēdziens ir kaut kas plašāks un mūsdienīgāks, un tas
aizstāj arī kultūras industriju jēdzienu. Citi autori apgalvo, ka jēdziens radošums ir
pārāk plašs un neprecīzs, „atšķaida” kultūras dimensijas nozīmību, sajaucot to ar šīm
industrijām, mākslīgi savienojot kultūru ar informāciju tehnoloģiju sektoriem, dažkārt
pat ar zinātni. Citi savukārt atšķir kultūras industrijas no RI, pamatojoties uz radītāju
ciešo saistītu ar mākslu tās tradicionālajā izpratnē, turpretim RI tiek ieguldīts cilvēka
radošumu, lai iznākumu saistītu ar ekonomikas sektoru.
15) Neskatoties uz RI koncepta īso pastāvēšanas laiku, tas iemantojis arī kritisku
attieksmi, piemēram, kā strīdīga politikas joma, kas veicina vienkāršotu skatījumu uz
kultūras un ekonomikas apvienošanu, pārmērīgu radošā darba slavināšanu u.tml.
16) Viens no būtiskākajiem RI aspektiem ir to saistība ar ekonomikas procesu
veicināšanu. Radošā ekonomika ir ekonomikas modelis, kas lielā mērā balstās uz RI
principiem, precēm un pakalpojumiem.
17) Kā apliecina empīriskā pētījuma dati, izpretnes specifika par dažādiem ar RI sektoru
saistītiem jautājumiem atšķiras ne tikai starp Latvijas RI politikas veidotājiem un
īstenotājiem, RI uzņēmējdarbības pārstāvjiem, kultūras nozares pārstāvjiem,
akadēmiskās sfēras pārstāvjiem, bet arī šo dažādo iesaistīto grupu vidū. Tas savukārt
liedz izdarīt dažādo grupu viedokļu salīdzinošus secinājumus.
18) Dažādu RI sektorā iesaistīto grupu pārstāvju viedoklis par kultūras industriju un RI
saistību apmēram vienlīdzīgi iedalās divās grupās. Nedaudz vairāk kā puse uzskata, ka
ir jānodala kultūras industrijas un RI, jo kultūras industrijas ir saistītas ar valsts
dotāciju un resursu patērēšanu, bet RI balstās biznesa un uzņēmējdarbības principos.
Tikai nedaudz mazāk kā puse uzskata, ka kultūras industrijas nebūtu jānodala no RI,
ka tie ir sava veida sinonīmi vai kultūras industrijas iekļaujas RI klasifikācijā, jo
78
kultūra ir RI kodols. Informanti valsts dotācijas un subsīdijas neuzskata par kritēriju,
kas konkrētas institūcijas vai nozares neļautu iekļaut RI klasifikācijā.
19) Kā galvenais kultūras nozares pārstāvju ieguvums no RI sektora attīstības vairākkārt
tiek minēts pašu kultūras nozares pārstāvju iespēja skatīties biznesa virzienā, ar savu
darbību un galaproduktiem gūt ienākumus un radīt peļņu. Vairākkārt tiek norādīts arī
tas, ka RI sektors ir potenciāls darba lauks kultūras nozaru pārstāvjiem, sniedz
plašākas darba iespējas. RI sektora attīstība ļauj kultūras nozares pārstāvjiem aktīvāk
parādīt un pierādīt savu radošo potenciālu, veicinātu jauno kultūras nozares
profesionāļu radošuma potenciāla apliecināšanu Latvijā uz vietas. Tiek norādīts arī uz
plašajām un veiksmīgajām kultūras nozares un RI pārstāvju sadarbības iespējām, kuru
rezultātā viens otru papildina un popularizē. Tas sasaucas arī ar pozitīvās konkurences
pastāvēšanu, kas kultūras nozari padara daudzpusīgāku, kvalitatīvāku, atvērtāku
dažādiem risinājumiem. Ņemot vērā, ka RI attīstība uzlabo ekonomisko situāciju valstī
kopumā, valsts budžetā ir vairāk naudas, ko ir iespējams novirzīt tieši uz kultūras
nozari. Taču vairākkārt izskan arī pretējs viedoklis, ka, ņemot vērā, ka kultūras nozare
un RI ir KM kompetence, kultūras nozare zaudē finansējumu, jo uz KM budžetu
pretendē arī visi RI pārstāvji.
20) Dažādu RI sektorā iesaistīto grupu pārstāvju viedoklis par galveno institūciju, kurai
būtu jāuzņemas galvenā politiskā atbildība par veiksmīgu RI sektora attīstību, dalās
trīs grupās. Ar nedaudz lielāku pārsvaru dominē viedoklis, ka galvenā politiskā
atbildība jāzuņemas EM, jo RI ir viena no ekonomikas nozarēm, kas saistīta ar
uzņēmējdarbību un kapitalizāciju. Nedaudz mazāk pārstāvēts viedoklis, ka galvenā
politiskā atbildība būtu jāuzņemas KM, jo RI nodarbojas tieši ar kultūras
komercializāciju, kultūra galvenais ir RI pamatelements. Salīdzinoši mazāk tiek
pārstāvēts viedoklis, ka līdzvērtīga atbildība būtu jāuzņemas gan EM, gan KM.
Papildfunkcijas sektora attīstības veicināšanā varētu pildīt arī VARAM, IZM, ĀM,
LM un FM
79
IZMANTOTO AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS
Literatūra:
1. Davies, Rosamund and Gauti Sigthorsson. Introducing the Creative Industries. From
Theory to Practice. London … [etc.]: SAGE, 2013.
2. Flew , Terry. The Creative Industries: Culture and Policy. London: SAGE, 2012.
3. Florida, Richard. The Rise of the Creative Class: Revisited. New York: Basic Books,
2012.
4. Hartley, John, Jason Potts, Stuart Cunningham etc. Key Concepts in Creative
Industries. London … [etc.]: SAGE, 2013.
5. Hartley, John. Creative industries. Oxford: Blackwell, 2005.
6. Howkins, John. The Creative Economy: How People Make Money from Ideas.
London: Penguine Books, 2007/ 2001.
7. Lennart Swahn, Andreas and Staffan Svahn. Creativity: A Science-based Outlook on
Life and Work. Bloomington, Indiana: AuthorHouse, 2008.
Elektroniskie informācijas avoti:
8. Australian Policy Online. Creative nation: Commonwealth cultural policy, October
1994. Pieejams: http://apo.org.au/research/creative-nation-commonwealth-cultural-
policy-october-1994
9. British Council. Mapping the Creative Industries: a toolkit. Pieejams:
http://www.britishcouncil.org/china-arts-mcitoolkit.htm
10. Business Dictionary. Industry. Pieejams:
http://www.businessdictionary.com/definition/industry.html
11. California State University, Northridge. What is creativity? Pieejams:
http://www.csun.edu/~vcpsy00h/creativity/define.htm
12. Creative industries- a summary of international research and comparisons. Pieejams:
http://prosjektexpo.hiof.no/expo11/H11I06/project/Creative%20industries(Final%20pr
oject).doc
13. Creative industries in Estonia, Latvia and Lithuania 2010. Pieejams:
http://creativecities.britishcouncil.org/knowledge-and-ideas-
bank/element/155/creative_industries_in_estonia__latvia__lithuania
14. Flew, Terry . Beyond ad hocery: Defining Creative Industries. Pieejams:
http://eprints.qut.edu.au/256/1/Flew_beyond.pdf
80
15. Karnīte R., Ābele D., Kubuliņa A. u.c. Kultūras sektora tautsaimnieciskā nozīmīguma
novērtējums. Pieejams:
https://docs.google.com/viewer?a=v&q=cache:bnEcqrDDLaMJ:www.km.gov.lv/lv/do
c/starpnozares/petijumi/Kult_Sekt_Nozimig_1998.pdf+&hl=lv&gl=lv&pid=bl&srcid=
ADGEESiZlcCQ9o63PAF_0YXZ7p8TGOIjxOtSzCI76jPqzcrM8zaCByPrYNabjwLq
nU5_QeFOObN_SMAqtFIdNgoVg5yGwPl7xUpXrBqVP5RfHaGY1Znu1VlKG6Oh
wqN5phvmv0f0n01&sig=AHIEtbTvnN6Kks5myFPvjWgnpuQPEdRDMQ
16. Karnīte R., Kļava M., Traubergs M. Kultūras sektora tautsaimnieciskais nozīmīgums.
Pieejams:
https://docs.google.com/viewer?a=v&q=cache:Elw1cJJQhbEJ:www.km.gov.lv/lv/doc/
starpnozares/radosa/Kult_Sekt_Nozimig_1999.pdf+&hl=lv&gl=lv&pid=bl&srcid=AD
GEESjGte5H3cGS8uYYBTOcJKyWq05sDjEx0S0UTZ1jB9ggfvvcq9_EMUu16_sYo
3WmtcvuzRkFOyWWar0QRadcmx75Jgs6XxhAJPQfi1DxXE3QrZ6TkXQU0RRmP
QO30K59-WrfSVO7&sig=AHIEtbRoPkJR7ES38xwB_pldoxduRUvupQ
17. Kellner, Douglas. The Frankfurt School . Pieejams:
https://docs.google.com/viewer?a=v&q=cache:5YADu0030dUJ:gseis.ucla.edu/faculty
/kellner/essays/frankfurtschool.pdf+&hl=lv&gl=lv&pid=bl&srcid=ADGEESg_Qxv0p
nMQD5snIpMBd0vsCeJ2YW3SkuAdr_gCko9--
FaWrdyD6MjyE48b9znQUZn2uhGijgD8ZflKmZ8ZAcMk5kC9UQehbYX5W53H4Y
8Eh0k8CImmY4XZA8tD6gdfn0pYes5z&sig=AHIEtbS2KC_DvI3OrngtTZ9wsuweQ
p--tg
18. Kļava, Anda. Radošās industrijas- radošums ar ierobežotu atbildību. Pieejams:
http://www.studija.lv/?parent=837
19. Latvijas Dizaineru savienība. Par radošajām industrijām. Pieejams:
http://www.design.lv/dizaina-teorija/74:rad-industrijas
20. Latvijas Republikas Kultūras ministrija. KM sākusi darbu pie „Radošās Latvijas”
izveides. Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/jaunumi/?news_id=2477
21. Latvijas Republikas Kultūras ministrija. Kultūras un radošās industrijas. Institūcijas
un sadarbības partneri. Pieejams:
http://www.km.gov.lv/lv/starpnozares/radosa/institucijas.html
22. Latvijas Republikas Kultūras Ministrija. Kultūras un radošās industrijas. Pieejams:
http://www.km.gov.lv/lv/starpnozares/radosas_industrijas.html
23. Latvijas Republikas Kultūras Ministrija. Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-
2015.gadam. Nacionāla valsts. Pieejams:
http://www.km.gov.lv/lv/ministrija/vadlinijas.html
81
24. Latvijas Republikas Ministru kabinets. Informatīvais ziņojums par radošo industriju
un tās politiku Latvijā. Pieejams: http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=30353658
25. Latvijas Universitāte. Kreativitātes jeb radošuma jēdziens. Pieejams:
http://profizgl.lu.lv/mod/book/view.php?id=12113&chapterid=3338
26. LZA Terminoloģijas komisija. Ekonomikas terminoloģijas apakškomisijā pieņemtie
termini un definīcijas. Pieejams: http://termini.lza.lv/article.php?id=115
27. Macmillan Dictionary. Industry. Pieejams:
http://www.macmillandictionary.com/dictionary/british/industry
28. Miķelsone A., Gubins S., Vanags A. Radošās industrijas Latvijā (2007.gads).
Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/starpnozares/radosa/petijumi.html
29. Vanags, Alfs , Anda Miķelsone un Sergejs Gubins. Radošās industrijas Latvijā 2007.
Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/starpnozares/radosa/petijumi.html
30. O’Connor, Justin. The Definitions of Cultural Industries. Pieejams:
http://www.pedrobendassolli.com/pesquisa/icc1.pdf
31. Ozola, Evelīna. Kad industrijas kļuva radošas? Pieejams:
http://www.fold.lv/2013/04/kad-industrijas-kluva-radosas/
32. Par pedagoģiju. Radošums/ kreativitāte. Pieejams:
http://pudane.wordpress.com/2011/10/21/radosumskreativitate/
33. Personu apvienība SIA „Baltijas Konsultācijas” un SIA „Konsorts”. Latvijas radošo
industriju darbība un priekšnoteikumi nozares mērķtiecīgai attīstībai. Pieejams:
http://www.slideshare.net/GaaKaa/latvijas-radoo-industriju-darbba-un-
prieknoteikumi-nozares-mrtiecgai-attstbai
34. Real Clear World. Tony Blair and End of Cool Britannia. Pieejams:
http://www.realclearworld.com/articles/2009/12/28/tony_blair_and_end_of_cool_brita
nnia_97449.html
35. Smiltnieks, Aigars. Radošās industrijas stāvoklis un perspektīvas Rīgas plānošanas
reģionā. Pieejams:
http://www.sif.lv/nodevumi/nodevumi/4149/Petijums%20rad%20ind%20RigaReg.pdf
36. The Free Dictionary. Industry. Pieejams: http://www.thefreedictionary.com/industry
37. The United Nations. Creative economy. Report 2008. Pieejams:
http://unctad.org/fr/Docs/ditc20082cer_en.pdf
38. The Work Foundation. Staying ahead: the economic performance of the UK's creative
industries. Pieejams: http://www.theworkfoundation.com/Reports/176/Staying-Ahead-
The-economic-performance-of-the-UK39s-creative-industries-overview
82
39. Trautmann, Maria. Top 10 creativity definition. Pieejams: http://celestra.ca/top-10-
creativity-definitions/
40. UNCTAD. Creative Economy. Report 2010. Pieejams:
http://unctad.org/es/Docs/ditctab20103_en.pdf
41. UNESCO. Understanding Creative Industries. Cultural statistics for public- policy
making. Pieejams:
http://portal.unesco.org/culture/es/files/30297/11942616973cultural_stat_EN.pdf/cultu
ral_stat_EN.pdf
42. United Nations, UNDP, UNESCO. Creative Economy Report 2013. Special Edition.
Pieejams: www.unesco.org/culture/pdf/creative-economy-report-2013.pdf
43. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības minsitrija. Nacionālais attīstības plans
2007.- 2013.gadam. Pieejams:
http://www.varam.gov.lv/lat/darbibas_veidi/tap/lv/?doc=13524
83
ANNOTATION
The thesis called “Changes of the concept of the cultural and creative industries
and understanding specificity in various participating groups in the sector of Latvian
creative industries” is written by Dārta Dīvāne. The concept creative industries now is one
of the main topics in the world of economy and culture. Creative industries are based on
innovations, which is the main issue in economic and social life of economically developed
countries. A variety of culture and human creative actions can be turned into a new innovative
product, which further can develop national economy. But at the same time, the concept of the
creative industries is relatively new and not yet totally understood both globally and in Latvia.
There is a need for further and deeper research to develop a common understanding of
creative industries in Latvia to develop sector in general.
The aim of this work is to explore development of the conceptual understanding of
cultural and creative industries in social sciences and development perspectives and
understanding specificity in various participating groups in the sector of Latvian creative
industries.
The first chapter describes the origin of cultural and creative industries concept and
term. The term culture industry first was used in 1940s, the Frankfurt School generated one of
the first models of critical cultural studies. The term creative industries first was used in
Australian government report “Creative Nation” in 1994. But policy of creative industries was
made in United Kingdom in 1997. Latvia adopted the concept of creative industries with help
of British Council in 2005.
The second chapter describes the term of creative industries, connection of cultural and
creative industries and other related characteristics. The term creative industries consists from
two different core elements – creativity and industries, which together makes a new sector,
where combines culture, art, technologies and business. There are a variety of creative
industries definitions and models, they depend on specific practices in different counties,
culture and creative industries is one of these models. With development of creative
industries, develops creative economy.
The third chapter, based on empirical research, shows the different understanding of
concept of cultural and creative industries in a various participating groups in the sector of
Latvian creative industries- representatives of policy-makers and implementers,
representatives of creative industries businesses, representatives of culture sector and
representatives of academic sphere.
85
1. pielikums
Dziļo interviju vadlīnijas
Tēma: Precizēti jautājumi:
Informanta
saistība ar RI :
Kāda ir Jūsu specialitātes/ profesijas/ nodarbošanās saistība ar RI? Kā Jūs
raksturotu savu saistību ar RI?
Vai jūtaties piederīgs/a RI sektoram? Kāpēc jā vai nē?
RI izpratne un
raksturojums:
Kā Jūs saprotat un raksturotu, kas ir RI? Kas ir tas RI sektoram raksturīgākais?
Kā Jūs raksturotu RI situāciju, sektora attīstību Latvijā pašreiz?
Kā Jūs izprotat pašu vārdu savienojumu „radošās industrijas”? Cik svarīgs ir
radošuma, cik industriju aspekts? Kā tie izpaužas RI?
Kādas, pēc Jūsu domām, ir Latvijas raksturīgākās RI nozares? Nozares, kuras
obligāti būtu/ nebūtu jāiekļauj?
Kuras preces un/vai pakalpojumus varētu uzskatīt pat veiksmīgiem RI
piemēriem LV kontekstā?
RI saistība ar
kultūras
industrijām,
kultūras nozari:
Kā Jūs raksturotu atšķirību/ saistību starp RI un kultūras industrijām?
Kā Jūs raksturotu, kas ir kultūras industrijas?
Vai kultūras industrijas iekļaujas/ būtu/ nebūtu jāiekļauj Latvijas RI sektorā?
Kāpēc?
Kāda vispār Jūsuprāt ir kultūras / kultūras nozares pārstāvju loma RI?
Vai kultūras nozarē strādājošajiem vispār ir/ nav kādi ieguvumi no RI attīstības
Latvijā? Kādi?
RI attīstības
priekšnosacījumi:
Kādi, Jūsuprāt, ir galvenie RI attīstības priekšnosacījumi/ traucējumi LV?
Pēc Jūsu domām, RI jāskata vairāk kā ar kultūru vai ekonomiku saistīta
nozare?
Kam/ kurai institūcijai pēc Jūsu domām būtu jāuzņemas galvenā politiskā
atbildība par RI sektora attīstību LV? KM/ EM? Citai politikas veidotāju
institūcijai?
86
2. pielikums
Bakalaura darba empīriskā pētījuma izlasē iekļauto informantu saraksts
Informanta
vārds,
uzvārds
Pārstāvētā
organizācija, amats,
nodarbošanās
Intervijas
datums
Intervijas
laiks
Intervijas
ilgums
Intervijas
vieta
Signe
Adamoviča KM Radošo industriju
nodaļas vadītāja
22. aprīlis 16:00 42 min. KM
Anna Pavlina KM Finanšu instrumentu
attīstības nodaļas vecākā
referente
23. aprīlis 12:00 28 min. Uzvaras parks
Evelīna Ozola FOLD redaktore 25. aprīlis 15:00 49 min. Kalnciema
kvartāls
Una Vanaga EM Inovāciju nodaļas
vadītāja
15. aprīlis 10:00 37 min. EM
Zane Biteniece LIAA Eksporta
veicināšanas nodaļas
vecākā projektu vadītāja
16. aprīlis 11:00 39 min. LIAA
Renāte Punka „Jāņa Rozes” apgāda
direktore
24. aprīlis 14:00 53 min. „Jāņa Rozes”
birojs
Sabīne Rapa Radošās reklāmas
aģentūras „MOOZ”
projektu direktore
10. aprīlis 9:00 30 min. „MOOZ” birojs
Ingus
Augstkalns
„Aerodium Technologies”
līdzdibinātājs
28. aprīlis 14:00 39 min. „Cube” birojs
Liene Kuplā Biznesa inkubatora
„Creative Andrejsala”
projektu vadītāja
11. aprīlis 14:30 41 min. Biznesa
inkubators
„Creative
Andrejsala”
Anna Sīle „Dirty Deal Teatro”
direktore
9. aprīlis 13:00 51 min. „Dirty Deal
Teatro”
Guna Zučika „Prāta vētra” starptautisko
un sabiedrisko attiecību
menedžere
23. aprīlis 10:00 47 min. Double Coffee
Barbara Ābele LMA Dizaina nodaļas
asociētā profesore,
tekstilmāksliniece
15. aprīlis 13:30 1 h 2 min. LMA
Patrīcija Brekte Māskliniece, mākslas
studijas „Peahen” valdes
locekle
9. aprīlis 16:00 35 min. Mākslas studija
„Peahen”
Ieva Zībārte Arhitekte, publiciste,
izdevēja, uzņēmēja
23. aprīlis 16:00 58 min. „Lukabuka”
birojs
Tatjana
Voklova
Banku augstskolas
profesore
29. aprīlis 15:45 30 min.
Banku
augstskola
Ivars Bērziņš LKA profesors 11. aprīlis 10:00 46 min. Skype
Gints Klāsons Pētnieks 10. aprīlis 16:00 45 min. LKA
87
3. pielikums
Informanta vārds, uzvārds, nodarbošanās: Gints Klāsons pētnieks, pētījuma „Latvijas
radošo industriju darbība un priekšnoteikumi nozares mērķtiecīgai attīstībai” (2013) vadītājs
Dziļās intervijas norises vieta: Latvijas Kultūras akadēmija, Ludzas 24
Dziļās intervijas norises laiks: 10.04.2014. plkst. 16:30
Dziļās intervijas norises ilgums: 45 minūtes 23 sekundes
Transkripcija:
Intervētājs (I): Dārta Dīvāne
Respondents (R): Gints Klāsons
I: Labdien, mani sauc Dārta Dīvāne, esmu LKA KSM 4.kursa studente un veicu
bakalaura darbu par kultūras un radošo industriju (RI) koncepta izmaiņām un dažādu
radošajās industrijās iesaistīto pušu skatījumu uz radošo industriju attīstību. Bakalaura darba
ietvaros veicu intervijas ar dažādiem RI iesaistīto pušu pārstāvjiem un Tu esat izvēlēta kā
akadēmiskās sfēras pārstāvis, precīzāk kā pētnieciskā sektora pārstāvis. Pirms ķeramies pie
konkrētiem jautājumiem, lūdzu, nosauciet savu vārdu, uzvārdu, nodarbošanos u.tml.
R: Mani sauc Gints Klāsons. Mana nodarbošanās ir pētnieks, pēc izglītības esmu
sociologs, bet sevi par sociologu nesaucu, bet par pētnieku. Mana saistība ar RI ir tāda, ka
pagājušogad vadīju Kultūras ministrijai vienu to lielāko pētījumu. Un tā atšķirība no citiem
pētījumiem bija tāda, ka mūsu pētījumā mēs mēģinājām saprast un nodefinēt tieši, kuras ir tās
RI. Parasti ir definīcijas un apraksti, bet uzreiz rodas jautājums, kuras tad pieskaitīt.
I: Kāda vispār līdz šim ir bijusi RI pētniecības prakse Latvijā, kāds ir bijis pētījumu
skaits?
R: Es domāju, ka ir bijis daudz pētījumu, kā minumus kādi 5. Tas ir daudz, jo tā joma
nav ļoti sena. Bet tie pētījumi pamatā koncentrējušies uz pēc iespējas precīzāku definējumu,
bet īsti nav nekad gājuši tādā izvērtējamā, kad mēs varam pateikt ne tikai to, kas ir RI, bet arī
cik liela tā ir vai šādai industrijai ir kādi efekti. Tā kā skaitliski pētījumi ir pietiekoši, bet
problēma ir tajā, ka tie nav gājuši tādā sociāli ekonomiskas izpētes virzienā.
I: Kā vispār parādījās Tava pētnieciskā interese par RI? Kā Tu tieši nonācāt pie šī lielā
KM pētījuma? Varbūt tā bija tāda pirmā saskare?
R: Mana atbilde Tev noteikti daudz nepalīdzēs, jo tas bija KM konkurss, līdz ar to viņi
izsludināja konkursu, bet es piesakos uz daudzām un dažādām tēmām, tā bija viena no tēmām.
I: Varbūt tagad mēs varētu pievērsties jautājumiem par sākotnējo RI izpratni no Tava
skatupunkta, kāda tā bija pirms šī lielā pētījuma? Vai Tu atceries, kad Latvijā vispār sāka
runāt par RI, kāda bija sākotnējā to izpratne?
R: Par attieksmi es visdrīzāk teikšu, ka nē, jo man nebija tāds mērķis mainīt attieksmi
jebkādās mērķa grupās. Ja būtu bijis tāds mērķis, tad es pieļauju, ka mēs viņu būtu taisījuši
savādāk, bet mums bija citi mērķī- savākt statistisku informāciju un pateikt, kas tas tāds ir.
Bet kopumā noteikti izpratne ir mainījusies un galvenais nodalījums ir starp kultūru un
radošajām industrijām. Arī KM mājaslapā viņiem tas iet kopā, līdz ar to kultūras cilvēki
varētu domāt, ka tad, kad runā par RI, runā par viņiem. Bet savukārt RI varētu domāt, kad
runā par kultūru, tad runā arī par viņiem. Bet man liekas, ka īpaši Latvijā, kur nav tik skaidra
izpratne par definīcijām, vajadzētu skaidri nodalīt, ka ir divas lietas- kultūras industrijas un
RI. Es to atšķirību saskatu tajā, kāds ir mērķis. Kultūras industrijai nav jābūt mērķim peļņai,
kultūru var dotēt valsts. RI ir tāds ekonomikas sektors kā jebkurš cits, tā ir komercdarbība.
Tas ir tas, kurā virzienā aizvien vairāk saprot cilvēki.
88
I: Kāda varbūt vispār ir tā kultūras, kultūras nozares pārstāvju loma RI? Kāda ir
saistība starp tradicionāliem kultūras nozares pārstāvjiem un RI sektoru?
R: Pēc definīcijas saistība ir tāda, ka RI paņem to, ko ir uztaisījis kultūras cilvēks un
izdomā kā to var pārdot.
I: Vai kāds cits cilvēks paņem to, ko ir izdomājis kultūras nozares cilvēks, vai viņš
pats mēģina no pārdot?
R: Ja tu esi aktieris, tad atnāk producents, kas ir RI, un viņš māk tevi pārdot. Tas ir tā,
ja pavisam vienkārši pārvērš. Bet tādā praktiskā veidā, Latvijā man liekas, ka tas ir grūti
nodalāms. Viens iemesls, ka mums jau nav daudzu gadu RI pieredzes kā tas viss veidojas.
Tagad spēcīgāk Ekonomikas ministrija kopā ar Kultūras ministriju sāk strādāt dizaina
virzienā. Man liekas, ka tas ir tāds teorētisks jautājums, es pēc praksēm tā neredzu.
I: Kāpēc es par to runāju, jo viens no maniem pētnieciskajiem jautājumiem ir saistīts
ar to, kāds vispār ir kultūras nozarē strādājošo ieguvums no tā, ka Latvijā attīstās RI sektors?
Varbūt tas rada tieši kaut kādus traucējumus, piemēram, tā paša finansējuma apgūšanā?
R: Atkarībā no tā, ko Tu sauc par kultūras nozari?
I: Tas, kas tiek vairāk tradicionāli saprasts ar kultūru, piemēram, teātris, vizuālā
māksla, mūzika, literatūra u.c. ?
R: Okey, nu …[klusums]
I: Varbūt tas ir mainīgi un atkarīgs no konkrētās nozares, piemēram, varbūt, ja strādā
arhitektūras nozarē, tad ir lielāks ieguvums no RI attīstības, nekā darbojoties vizuālajā
mākslā?
R: Piemēram, pēc mūsu pētījuma klasifikācijas arhitektūra vispār ir pilnībā RI, tur ar
kultūru nav nekāda sakara. Tās saiknes varētu būt ar teātri, mūziku, glezniecību. Es uzskatu,
ka efekti jebkurā gadījumā būs pozitīvi, jo pat, ja īstermiņā RI atņem tradicionālam teātrim
finansējumu, ko varētu dabūt tradicionālai teātris dabū, piemēram, kaut kāda producentu
apvienība, tad ilgtermiņā vajadzētu būt tā, ka kļūstot populārākam teātrim vispār, ka
cilvēkiem ir lielāka izvēle uz kuru teātri iet, cilvēki uz teātri sāk iet vairāk. Pat, ja tev šodien
atņem naudu, tad tev 5 vai 7 gadu termiņā sāk nākt vairāk skatītāji, tāpēc, ka ir lielāka izvēle.
Arī tas, ka tev ir vairāk konkurentu, kas nedzīvo tikai no valsts naudas, bet paši pelna naudu
ar saviem producētajiem darbiem, viņi liek arī tev taisīt nevis viena veida pasākumus, bet
īpaši piedomāt par repertuāru, viņi piespiež arī tevi domāt kā tu vari piesaistīt skatītāju.
Ilgtermiņā tas ir pozitīvs ieguvums. Jā, īstermiņā RI var traucēt kultūras nozares attīstību,
atņemt finansējumu, jo RI ir komercsektors, kas pēc definīcijas ir agresīvāks. Taču ilgtermiņā
es saskatu tikai pozitīvas lietas.
I: Un kā, pēc Tavām domām, ir ar teātriem, kuri, piemēram, ir valsts teātri un saņem
valsts dotācijas, un ar teātriem, kuri ir veidoti pēc personīgas iniciatīvas, kuri spēj gan paši
kaut ko nopelnīt, gan prasa arī no valsts finansiālu palīdzību? Kā ir ar šādu teātru klasifikāciju
RI kontekstā?
R: Mūsu pētījumā mēs iekļāvām tikai tos teātrus, kuri pēc statistikas klasificējas kā
komercuzņēmums, respektīvi, pilnībā privāts teātris. Ja tas ir valsts, pašvaldības teātris, mēs
viņu neuzskatījām par RI. Respektīvi, RI ir tikai tās, kur ir privāta nauda, viņi var piesaistīt arī
valsts naudu, bet, ja tās nav dotācijas, tas iekļaujas RI sektorā. Ja tās ir dotācijas, tad tas ir
valsts teātris, kurš iekļaujas kultūras sektora klasifikācijā.
I: Vai Tu varētu tā īsi raksturot, kāda ir RI izpratne Latvijā? Un kāda, Tavuprāt, vispār
ir RI sektora attīstības pakāpe? Vai mēs vēl esam pie tāda sektora sākuma stāvokļa, vai jau
vērojama sektora potenciāla attīstība?
R: Es noteikti uzskatu, ka mēs neesam ne izpratnē, ne sektora attīstībā kaut kur tālu
tikuši. Paši RI pārstāvji noteikti sevi neidentificē kā kaut kādu atsevišķu sektoru. Viņi varbūt
identificē sevi kā arhitektūras pārstāvji, teātra pārstāvji, bet ne kā RI sektors. Es visdrīzāk
teiktu, ka tāda jēdziena praktiski nav Latvijā.
I: Vēl bija šis jautājums par situācijas raksturojumu, kas, Tavuprāt, ir šis specifiskais
Latvijas RI?
89
R: Mums liela daļa no RI ir nevis industrija, kas nozīmē, ka tur apgrozās nauda, peļņa,
bet tie ir dzīvesveida uzņēmumi, uzņēmēji. Piemēram, paņem telpu, ko iedod dome, par
zemāku īres maksu vai nekādu maksu, un uztaisām tur vietu, kur draugi par savākties. Tas nav
bizness, bet dzīvesveids. Es teiktu, ka viena no galvenajām mūsu RI problēmām ir tā, ka
mums RI attīstās un dzīvo uz projektu naudām, ko var dabūt konkursos, biznesa inkubatoros,
bet tur neveidojas bizness. Šos jaunos sadibinātos uzņēmumus, piemēram, mazas kafejnīcas,
mazas producentu apvienības nespiež pārvērsties par biznesu, un to īsti nevar saukt par RI.
Bet tas ir tas, kas pie mums ir, pie mums ir atsevišķi sektori, piemēram, arhitektūra, dizains
daļēji, kurus varētu saukt par pilnvērtīgu RI, bet pārējais vairāk vai mazāk darbojas pēc tāda
principa, ka tev patīk, ja tev būtu kafejnīca, tu dabū naudu, uztaisi kafejnīcu un gadu tu vari
turēt kafejnīcu – tā nav industrija.
I: Tad mēs varbūt varētu pievērsties pašam vārdu savienojumam RI, kas sastāv no
šiem diviem elementiem- radošuma un industrijas. Kurš no šiem elementiem vairāk dominē
šajā vārdu savienojumā un vairāk nosaka RI būtību?
R: Būtību pasaka industrija, jo nosaukt jebkādu sektoru var kā grib. Tā galvenā lieta,
manuprāt, ir tā, kas ir tie efekti, ko mēs no šī sektora sagaidām, to, ka tas valsts budžetā nes
lielākus līdzekļus, ieņēmumus. Tik pat labi mēs varam nodefinēt, ka RI jābūt sociālam
efektam, kas nozīmē, ka mēs uzskatām, ka ir ļoti labi pat, ja tas nav bizness, bet tas var
nodrošināt tos divus, trīs cilvēkus, kas ar to nodarbojas. Tas, piemēram, ir ļoti labi Labklājības
ministrijai, jo pie viņiem neiet cilvēki uz bezdarbniekiem, bet paši divatā vai trijatā kaut ko
dara, kaut vai to pašu kafejnīcu uztur un atpelna sevi. Tāpēc es uzskatu, ka galvenais ir
industrija un, ja mēs sakām, ka no šīs industrijas mēs gribam ekonomisku atdevi, tad
radošums definē tikai to veidu kā tā industrija darbojas, nevis mēs definējam to, ka jebkurš,
kurš radoši izpaužas un gadā uzzīmē trīs gleznas, un tās pārdot, varot no tā izdzīvot, ir RI, tam
nav nekāda sakara ar RI. Pēc manas saprašanas, tieši tas, ka tam ir jābūt biznesam, ir tas, kā
pie mums to vajadzētu izprast un tikai tam dot valsts naudu. Jāpievērš uzmanība visa RI
sekota kopējai attīstībai un peļņas gūšanai, jo naudu var iedot 10 uzņēmumiem, bet pēc tam
tikai viens izdzīvo, kas atpelna to visu, kas tika iedots 10 uzņēmumiem. Es uzskatu, ka
industrija ir tas, kas definē RI.
I: Bet kā ir ar radošuma aspektu? Tas vairāk asociējas ar tādu māksliniecisku
radošumu vai tas nav noteicošais? Tik pat labi tas var būt tāds tehnoloģiskais, zinātniskais
radošums? Cik liela loma ir tieši tādam mākslinieciskajam radošumam, kas saistīts ar
dažādām kultūras un mākslas izpausmēm, RI kontekstā?
R: Es domāju, ka mākslinieciskais radošums ir primārs. Ļoti tuva tēma varētu būt
inovatīvā uzņēmējdarbība. Inovācijā ir arī kaut kāds radošuma elements, bet, manuprāt, tā ir
pavisam cita joma, kam nav skara ar RI. Jo inovācija, piemēram, ir, kad jebkurš uzņēmums,
kurš no vecas tehnoloģijas pāriet uz jaunu, tur nav nekāda radošuma elementa. Es domāju, ka
primārā ir radošuma saistība ar mākslu un kultūru, to, ka tas ir mākslas un kultūras produkts,
kam ir potenciāls pelnīt naudu.
I: Bieži par RI uzskata dažādus sociālos projektus, radošās darbnīcas, mākslas
nodarbības. Kāda ir Tava attieksme šajā jautājumā?
R: Ja viņi nepelna naudu, tad tā nav RI.
I: Tad mēs tālāk varētu pievērsties tieši RI un ekonomikas saistībai. Cik liela ir šī RI
sektora ekonomiskā atdeva, vai Latvijas kontekstā var runāt par radošās ekonomikas attīstību?
R: Viss atkarīgs no tā, ko mēs ieskaitam RI, jo vismaz Latvijā tā ir galvenā problēma,
ka mēs īsti tik ļoti precīzi nevaram uzskaitīt. Arī tas, ko mēs esam pētījumā izdarījuši, nav tas,
kā tam vajadzētu ideāli izskatīties, jo mums statistika ir tāda, kāda viņa ir pieejama.
Piemēram, ja mēs skatītos uz galdniecības jomu, tad ir viena daļa no galdniecības, ko varētu
uzskatīt par RI, tur, kur ir specifiski dizaina produkti, bet mūsu statistika dizainu uzskaita
vienā kaudzē, līdz ar to nevar pateikt, cik lielu procentu no tās kaudzes veido tieši RI. Tas pats
ir, piemēram, ar frizieriem, jo ir daudzas frizētavas, kas vienkārši griež matus, bet ir arī
frizētavas, kuras varētu saukt par dizaina frizētavām. Taču visas tiek uzskaitītas kā frizētavas,
90
līdz ar to mēs nezināma, cik liela daļa ir šī specifiskā RI daļa. Tā ir tā metodoloģiskā
problēma, kāpēc mēs īsti līdz galam nevaram saskaitīt. Bet, ja mēs skaitam pat to maksimālo
vērtību, ieskaitot visu galdniecību un visus frizierus, tad jautājums ir tas, ko mēs uzskatām par
būtisku vai nebūtisku ieguldījumu ekonomikā.
I: Varbūt salīdzinājumā ar citiem sektoriem?
R: Es uzskatu, ka nav īsti korekti salīdzināt RI ar ražošanu, jo masu produktu
ražošanai vienmēr būs lielāks apgrozījums, peļņa, eksports. RI nebūs milzīgi lieli eksportētāji,
bet RI var dot ieguldījumu tajā, ka kāds, kas kaut ko ražo, sadarbojas ar dizaineriem, kas
izdomā kā to produktu dizainiski uzlabot, un tad to var pārdot dārgāk. Tas uzlabo uzņēmuma
peļņu, bet pati RI noteikti nebūs tā, kam būs ļoti liela peļņa. Kā sektors RI ir mazs, pēc mūs
pētījuma tīri RI sektors sanāca kādi 5% no visas kopējās ekonomikas, bet kopā ar saistītajām
nozarēm apmēram vēl tik pat. Tas nav liels sektors, bet nav atkarīgs no tā, cik tas ir liels
sektors, jo varbūt uz vienu strādājošo tur ir lielāka pievienotā vērtība nekā citos sektoros. Bet
tas ir interpretācijas jautājums.
I: Kas ir tas, kas parastu produktu pārvērš par RI produktu? Tu jau minēji to dizaina
pievienotā vērtību, bet varbūt ir vēl kaut kas?
R: Ne visi produkti ir tādi, kas vēlāk kļūst par RI. Piemēram, ja tu esi privāts teātris,
tad tu esi RI jau tajā brīdī, kad tu uztaisi savu uzņēmumu, ja tu nodarbojies ar privātu teātra
darbību vai pasākumu producēšanu. Bet ekonomiskie efekti droši vien ir lielāki tur, kur RI iet
kopā ar citu industriju, bet tur mēs nevaram vairs nomērīt to efektu, ko rada tieši radošais. Jo,
piemēram, tu esi ražotājs un tev ir kaut kāds produkts, piemēram, šī dīvainā kaste, kas te stāv
[norāda uz personālā dators sistēmbloku]. Nu, lūk, atnāk dizaineris un izdomā kā viņu uztaisīt
tā, lai tad, kad es viņu ieraugu, gribu viņu nopirkt uzreiz. Bet kā tagad pateikt, vai tā kaste ir
galvenā, vai tas, ko ir izdarījis dizaineris ar viņu? Tur rodas problēma, bet efekts būs lielāks,
jo tā kaste būs dārgāka un noteikti nopelnīs vairāk, nekā tas, ka tu spēlē teātri vai tev ir maza
specifiska dizaina kafejnīciņa. Dizains ir joma, kur to var vislabāk redzēt.
I: Varbūt kuras vēl ir tās Latvijai raksturīgākās RI nozares?
R: Dizains statistikā nav spēcīga. Pētījuma statistikā mums uzrādījās, ka viens no
lielākajiem RI sektoriem ir kokrūpniecība. Tas ir tāpēc, ka līdz ko mēs pieskaitām visu
galdniecību, un nevaram nodalīt dizainu, sanāk, ka tas ir liels sektors. Koks ir liels sektors
Latvijas ekonomikā, bet tas nenozīmē, ka reāli tā visa ir RI, to vienkārši nevar nodalīt viņu.
Dizains nē, bet reklāmas sektors ir bijis liels, bet pēdējos gados tas ir mazāks. Izdevniecību
darbība, piemēram, grāmatu, žurnālu izdošana, arī kļūt mazāks. Augošs sektors principā ir tas,
kas saistīt ar internetu. Dizains dalās ļoti daudzos dizainos (vides, produktu dizains), un arī
mums tā uzskaite statistikā nav tik precīza, lai nodalītu katru to dizaina veidu un savāktu pēc
tam kopā. Bet ja skatās uz cipariem, tad augošs ir tas, kas ir internets. Bet mums arī nav īsti
kāda atskaites punkta ar ko salīdzināt to izaugsmi, jo skaidrs, ka internets kopumā attīstās,
līdz ar to īsti nevar pateikt vai tā ir vienkārši interneta attīstība, vai tā saistīta ar RI attīstību,
tas ir tāds interpretācijas jautājums.
I: Tu jau iepriekš minēji, ka problemātiskais jautājum ir RI nozaru klasifikācija. Arī
pasaules praksē kā RI tiek klasificētas daudzas un dažādas nozares, piemēram, pat sports,
zooloģiskie dārzi. Kas varbūt ir tas, kas ko nevajadzētu iekļaut Latvijas RI klasifikācijā, no
kādām nozarēm ir jāizvairās? Kuras varbūt būtu tās nozares, kuras vēl būtu jāklasificē kā RI,
vai arī pētījumā ir aptverts šis nozaru maksimums?
R: Viss atkarīgs, ko grib ar to darīt pēc tam. Nodefinēt var jebko, bet ko ar to grib
darīt? Ja uz RI mēs gribam skatīties un uzskaitīt no tāda viedokļa, kā saprast vai tur ir
vajadzīgs valsts atbalsts, kāds valsts atbalsts un cik liels, tad es to galveno problēmu un
jautājumā redzu tajā- nodalīt radošās no kultūras. Pateikt to, kas ir tas kultūras nozarē, ko mēs
dotējam, nedotējam; RI, kas ir tas, ko mēs dodam tur biznesa uzsākšanai, biznesa attīstības
finansējumi. Galvenais ir šīs divas lietas nodalīt. Sports man liekas ir kaut kas pilnīgi cits,
protams, tādās lietās kā Olimpiāžu rīkošana, tur uzreiz ir klāt RI, bet tāpēc sportam nav jābūt
iedalītam RI. Tur vienkārši piedalās producenti, aktieri, dziedātāji utt., bet viņi no cita sektora
91
[RI] vienkārši izpaužas šajā sektorā, bet tāpēc sports uzreiz nekļūst par RI. Jā, botāniskie
dārzi, muzeji un atpūtas parki bieži vien tiek ieskaitīti RI, bet tā varētu būt, ja vien tie nav
valsts uzturēti muzeji, atpūtas parki, tad tur ir argumenti, kāpēc tie tiek ieskaitīti RI.
I: Kuras preces un/vai pakalpojumu, pēc Tavām domām, ir spilgti Latvijas RI
piemēri?
R: [klusums] Nu, pret ko skatīties! Man ļoti negribās saukt konkrētas preces, jo tas ir
atkarīgs no tā, ko es lasu, ko es skatos, cik spēcīgi tas konkrētais ražotājs taisa sava produkta
mārketingu. Respektīvi, es nosauktu tos produktus, kurus mēs visvairāk esam kaut kur
redzējuši, bet man nav ne jausmas vai tie ir spilgtākie produkti, vai tie ir tie produkti, kuri
visvairāk dod ekonomiski. Es pieļauju, ka tie, kas strādā tikai uz ārzemju tirgiem, ka mēs
viņus šeit nemaz neredzam. Labs sektors tādā aspektā ir datorspēles, datorspēļu/internetspēļu
radīšana, kas ir radošais sektors, bet viņiem nav nekāda vajadzība reklamēties, rādīt savu
produktu tiem, kas nav viņu auditorija. Līdz ar to, tas, ka es zinu, ka tur ir kaut kādas „ZoFA”
kurpes vai kaut kāds dizaineris, ko es zinu pēc vārda, nenozīmē, ka viņš ir labāks vai spilgtāks
produkts, nekā tie džeki, kas sēž tumšā telpā un taisa datorspēles, jo viņiem varbūt
apgrozījums ir daudzas reizes lielāks. Tā kā uz šo jautājumu Tu vari dabūt vienīgi to, ka Tev
nosauc tikai tos produktus, kas tiek popularizēti plašā auditorijā, nevis tikai tur, kur viņus
pērk. Jo salīdzinot tādus produktus kā kurpes, tērpus, kurus teorētiski var pirkt jebkurš
parastais cilvēks, viņu nevar industrijas līmenī salīdzināt, piemēram, ar kaut kādiem
pakalpojumiem. Tā kā, piemēram, mūsu „Rijas” studija, kas zīmē multfilmas pēc ārzemju
pasūtījuma, tas ir RI eksports, bet viņi jau to nekur nereklamē tādā veidā kā kaut kādu kurpi
vai kleitu. Šādi salīdzināt man personīgi nepatīk, jo ir uz dažādi un uz dažādām auditorijām
strādājoši produkti. Arī katrs, ko Tu intervē, savādāk to redz, katrs lasa savādākus žurnālus,
savādāku televīziju skatās. Savelkot kopā, varbūt efekts ir lielāks nevis tam, ko mēs redzam
televīzijā un žurnālos, bet tam, ko mēs vispār neredzam, kad pa kluso kaut ko programmē,
zīmē, griež no koka un sūta projām. Bet, ja Tu uzdod jautājumu par spilgtāko, tad tas, ko
pirmo, protams, atceras ir „ZoFA” kurpes, bet man nav ne jausmas, vai tas ir labs produkts,
bet es zinu tikai to brendu. Tad mūsu kaut kādi atsevišķi dizaineri, pie tam, arī ne vienmēr ir
skaidrs vai tie ir Latvijas dizaineri, kāds viņiem ir sakars ar Latviju. Es neatceros vārdu, bet ir
viens latviešu puisis, kurš Amerikā nodarbojas ar somu dizainu, bet vai tam ir kāds sakars ar
Latviju, nu, es nezinu. Tā pat mums ir kosmētikas ražotājs „Madara”, kas arī ir strīdīgs
jautājums vai tā ir RI, jo es personīgi uzskatu, ka tā nav RI.
I: Bet kā bija ar „Madaras” klasifikāciju pētījuma ietvaros?
R: Pētījumā viņa nebija RI, jo viņi ir ražotāji. RI uz viņiem attiecas tik tālu, cik tā ir
runa par dizainu. Tas ir rūpniecisks produkts, tur nav nekāda sakara ar tīru RI. Bet tie ir
produkti, kas noteikti nāk prātā, kad šādu jautājumu uzdod. Tas pats ar visām mūsu
šokolādēm, pārtikas rūpniecību.
I: Un kā vispār ir ar pārtikas rūpniecību?
R: Pārtikas rūpniecībai arī nav nekāda sakara ar RI, skars ir tikai tajā, ka ir atnācis un
piedalījies dizaineris, notikusi sadarbība, sinerģija starp divās nozarēm, bet pati šokolādes,
kosmētikas ražošana ir ražošanas sektors, to nevar skaitīt pie RI. Kurpju ražošanu var, ja vien
tas nepārvēršas par masu produktu, kad ir kurpe, kuru uzdizainē kaut kāds dizaineris un viņu
pēc tam ķīnieši taisa pēc kaut kāda standarta miljonos eksemplāru. Tad tas ir masu produkts,
kam nav vairs ar radošumu nekāda saistība.
I: Tad kā ir ar RI uzņēmumu izmēriem, vai Latvijas RI tiek ieklasificēts kāds lielais
uzņēmums, vai pārsvarā tie ir mazie un vidējie pārsvarā?
R: Pārsvarā tie noteikti ir mazie un vidējie, pat vēl vairāk- tie ir mikro uzņēmumi. Par
lielajiem es diemžēl nemācēšu atbildēt, bet domāju, ka nē. Es pieļauju, ka mūsu pētījumā ir,
bet viņš tur iekļuva tāpēc, ka ir tāds klasifikatora kods, kurš kaut kā atbilst RI, bet pēc būtības
es domāju, ka tāda nav.
92
I: Bet, piemēram, atsaucoties uz galdniecību, visa galdniecība tika skatīta kā viens
liels sektors un visa galdniecība iekļauta RI? Kā jau Tu minēji, ir šī problēma ar klasifikācijas
kodiem, bet kā tika darīts pētījuma ietvaros, kaut kas tika atšķirts kā saistītās nozares?
R: Galdniecība noteikti bija saistītajās nozarēs. Es neatceros kā tur precīzi tos kodus
sauca, bet jebkurā gadījumā tur ir kaut kāds kods, kas ir diezgan plašs un, kur mēs diezgan
droši varam zināt, ka maz daļa no tā ir RI, bet mums viņš ir jāiekļauj, jo mūsu Statistikas
pārvalde neuzskaita sīkāk. Mēs sadalījām industrijas, ko mēs pilnīgi noteikti varam identificēt
kā RI, un tās industrijas, kas ir saistītās, piemēram, tie paši ražotāji, kas cieši sadarbojas ar
dizainu jeb barojās no RI. Bet tīrajās RI nozarēs noteikti neiekļaujas ne galdniecība, ne
ražošana, ne tirdzniecība.
I: Kādi vispār, Tavuprāt, ir galvenie Latvijas RI attīstības priekšnosacījumi? Kas
varbūt ir tas, kas traucē attīstīties RI?
R: Par priekšnosacījumiem nezinu, es to terminu tā nesaprotu. [iesmejas]
I: Kas principā būtu jādara, lai RI veiksmīgāk attīstītos Latvijā?
R: Hmm … droši vien mūsdienu ekonomikas situācijā diez vai var īpaši cerēt, ka paši
no sevis radīsies daudzi un spēcīgi RI uzņēmumi. Manuprāt, valsts atbalsts tur ir svarīgs, bet
nav nekāda pamata atbalstīt privātus šķietamus RI biznesus (to mēs arī pētījumā ierakstījām).
Ir jāiegulda valsts, pašvaldības nauda tajos uzņēmumos, kur ir potenciāls, nevis tikai uztaisīts
uzņēmums, kuram nav nekādu nākotnes perspektīvu, kura veidotāji nezina, ko darīs tālāk, bet
vienkārši grib uztaisīt uzņēmumu. Piemēram, viņi ir izdomājuši, ka grib adīt cepures, bet
viņiem nav nekāda plāna, ko viņi grib panākt divos, trijos, piecos gados, vai viņi grib
eksportēt, vai negrib eksportēt. Ja valsts uzņēmējdarbības politika ir tāda, ka mums vajag
eksportu, tad jau tajā brīdi, kad valsts dod tev naudu vai tu taisi uzņēmumu, valstij skaidri
jāpasaka, ja mēs tev dodam naudu, tev piecu līdz desmit gadu termiņā jābūt reālam plānam iet
uz eksportu. Ja tu neej, ja tu ražo sev, tad atbalsts ir ļoti niecīga vai tu guldi savu naudu, jo, ja
tu gribi atpelnīt tikai sevi, tad, manuprāt, valstij tur nav nekāda darīšana. Bet, ja to sektoru
grib attīstīt un virzīt, tad valsts atbalsts ir tas, kas to var izdarīt, bet viņam ir jābūt tādam, ka
nevis dodam naudu, lai dibina, bet dodam naudu, lai attīstās. Jo tad, kad mēs pētījumā,
piemēram, skatījāmies Swedbank un Rīgas domes programmu „Atspēriens”, kur viņi dod
mazu finansējumu dibināšanai un biznesa uzsākšanai, šī programma iet jau daudzus gadus.
Tas mūsu ziņojumā nav iekļauts, bet mēs mēģinājām atrast tos visus uzņēmumus, kas iepriekš
tika atbalstīti, kam ir sadotas naudas, un viņi nav vispār atrodami. Tas nozīmē, ka viņi kaut
kur veģetē, bet nav nekur redzami, vai arī viņi ir vienkārši izbeigušies- tad tās summas ir
ieguldītas būtībā bezjēdzīgi. Un tas nav tas, kādam atbalstam vajadzētu būt. Es teiktu, ka
attīstībai valsts atbalsts ir primārais, tur var runāt par to, ka pašvaldības varētu dot telpas,
veidot radošos kvartālus u.tml., bet primārs ir atbalsta mehānisms.
I: Kādi varbūt ir šķēršļi RI pētniecībā? Tas varētu būt jau iepriekš minētais
klasifikators?
R: Jā, klasifikators ar ko strādā Statistikas pārvalde. Es kā piemēru vienmēr minu
klasifikatoru, ko ir izveidojuši Igauņi. Viņi izmanto tieši to pašu NACE 2.red.klasifikatoru,
bet viņi ir uztaisījuši vēl padziļinātāku savējo, lai viņi var, piemēram, tajā pašā galdniecībā
pateikt, ka šī ir RI daļa, bet šī nē. Tas ir no tāda uzskaites, mērīšanas viedokļa, bet pārējie
jautājumi jau ir saistīti ar to, vai RI uzņēmumi sevi apzinās kā RI? Ne vienmēr tas pētījumā ir
svarīgi, bet, ja mēs prasām, kādu atbalstu valstij vajadzētu sniegt RI, tad cilvēks, kuram mēs
prasām, nemaz nedomā, ka viņš ir RI, tad viņš mums neko nevar atbildēt. Tā pat nebūtu tik
liela problēma kā tad, ja šāds atbalsts pēc tam tiek piedāvāts, bet viņi nemaz nesaprot, ka tas ir
viņiem. Sektora identitāte, pašidentificēšanās arī ir liela problēma. Es saprotu, ka tas ir grūti,
jo, ja vienā sektorā ir dizainere, interneta programmētājs, arhitekti, viņi ir ļoti dažādi, tas ir
pilnīgi savādāk nekā ražošana. Katram ir savādākas intereses un vajadzības.
I: Pēc šīs visām diskusijām par kultūras lomu un ekonomisko atdevi, tavuprāt, RI ir
vairāk kā ar kultūru vai ekonomiku saistīta nozare?
R: Stingri kā ekonomikas nozare un tikai.
93
I: Tad seko arī mans izrietošais jautājums- kurai politikas veidotāju institūcijai būtu
jāuzņemas galvenā politiskā atbildība par RI sektora attīstību Latvijā?
R: Es pats vienmēr esmu par to, ka jebkurā jomā kopā strādā vairāki sektori, jo, ja mēs
saliekam kopā dažādas puses, tad rezultāts vienmēr ir labāks. Šajā gadījumā es uzskatu, ka tas
ir kā minimums KM kopā ar EM, bet nevis tādā veidā, ka KM ir zemāka un iet kaut ko lūgties
pie EM, bet, ka viņas iz līdzvērtīgas. Ja mēs nodefinējam, ka šis sektors ir vienādi svarīgs
kultūras un ekonomikas sektoram, respektīvi viņi kopā. Un trešā ministrija, kuru es redzu,
kurai teorētiski varētu būt kāda loma, ir Labklājības ministrija (man pašas subjektīvi šķiet, ka
nevajag, bet varētu būt). Jo, ja mēs sakām, ka valstij ir labs efekts arī tas, ka radošie cilvēki
taisa nevis biznesu, bet nodrošina sevi, darbojas savai izdzīvošanai, ja valstij arī tas ir
vajadzīgs, tad ir jābūt klāt LM. Dažreiz ir arī diskusijas kā radošums iet vai neiet uz
reģioniem, tad tur teorētiski Reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) varētu būt kaut kāda
loma, bet tas vairs nav tik izšķiroši.
I: Bet tātad KM un EM tikai uz vieniem svariem kā līdzvērtīgas?
R: Tikai, jā, jo, ja tā būs tikai EM, tad es pieļauju, ka viņi uz šo sektoru skatīsies tikai
no peļņas puses, eksporta apjoma. Nevar nolikt blakus RI un ražotājus, vienmēr ražotājs būs
lielāks uzņēmējs, lielāks eksportētājs ar lielāku peļņu, RI šādā salikumā vienmēr būs maziņš
sektoriņš. Bet KM viena pati skatīsies uz to, kā jebko, kas tiek darīs RI, uztver kultūras
sektors, viņiem būtu jāsabalansē kultūra un RI. Tāpēc es saku, ka pirmais skaidri jānodala, kas
ir radošais, kas kultūras sektors, bet tad, kad tas nodalīts, ar radošo sektoru strādā KM kopā ar
EM. Kultūras sektors tas ir KM pārraudzībā.
I: Paldies Tev, mēs izgājām cauri visiem jautājumiem. Varbūt vēl ir kādi komentāri?
R: Nē, man liekas, ka tu ļoti labi apgāji apkārt tēmai.
I: Paldies!