K a r a m e l elimbazusakumskola.lv/f/uploads/karamele7.pdf · 2014-05-22 · K a r a m e l e...
Transcript of K a r a m e l elimbazusakumskola.lv/f/uploads/karamele7.pdf · 2014-05-22 · K a r a m e l e...
K a r a m e l e
Limbažu sākumskolas 4.-6.klašu skolēnu literārā avīzīte
2014.gada marts Nr.3 (7)
Nu, re! Esam aizvadījuši ziemu… šoreiz gan bez sniega un ziemas priekiem.
Taču pavasara tuvumu nevar nejust- par to vēsta gana siltais laiks un sniegpulksteņi, kuri teju pie
katras mājas stūra izbāzuši savas baltās galviņas un zvana – dzinn! dzinn! Neesat dzirdējuši? Nevar būt!
Pavasari jāprot ne vien saskatīt un saredzēt, bet arī sajust un sasmaržot, saklausīt un sataustīt…
Paldies visiem, kuri atkal radījuši mazus brīnumus- radošos darbiņus, ko publicēt „Karamelē!” Prieks
par ikvienu uzrakstīto pasaku, stāstiņu un dzejoli, jo tie tiešām rakstīti no sirds, ar mīļumu.
Lai jums visiem jaukas un piepildītas pavasara b r ī v d i e n a s!
Baltā grāmata
Baltā grāmata baltā sniegā-
To es redzu savā miegā.
Kamēr eju ārā no mājas,
Sasitu savas nabaga kājas.
Izeju ārā- smiekli nāca-
Mans suns tikmēr gultā krāca…
Viss tas bija baigais tracis!
Ceru, mājās nav jums krancis!
Ivars Zariņš, 5.b klase
Mana skola
Mana – Limbažu sākumskola, kura
atrodas Limbažos, ir vislabākā. Manai skolai ir arī
konkurentes, bet tās nespēj cīnīties ar Limbažu
sākumskolu!
Mana skola ir plaša un liela. Skolai ir 4
stāvi, jumts sarkanā krāsā, bet pati skola balta,
balta kā sniegs! Mana klase ir dzeltenā krāsā,
dzeltena kā kraukšķīga pankūka. Koridori skolā
iekārtoti tā, lai būtu daudz vietas – tie ir plaši, ērti
un gaiši, parocīgi, jo, ja piekūst, var apsēsties un
atpūsties.
Man skolā ļoti patīk, mēs visi esam
noskaņoti vienai tēmai-MĀCĪBĀM!
Vēl man skolā ļoti patīk un iepriecina
plašais pulciņu klāsts! Lūk, tikai daži, kas man
īpaši iet pie sirds: teātris, matemātikas un
datorpulciņš. Es nekad neaizmirsīšu šo skolu!
Lāsma Ozoliņa, 4.b klase
Pavasari, pavasari,
Kā tu visus jaukus dari!
Kaķis ņaud pavisam skaļi,
Putnu dziesmas vairāk dzird!
Pavasari, pavasari,
Kā tu visus jautrus dari!
Gaiss pavisam smaržīgs kļūst,
Kukainīši laukā lien.
Sniegpulkstenīts laukā lien.
Pavasaris, pavasaris!
Laura Ķīle 5.a klase
Jāņu naktī biju pie jūras.
Tur redzēju ļaudis, kas uguni kūra.
Tur dejoja jaunas skuķes
Tik krāšņas kā sārtas puķes.
Šis skats bija ļoti jauks
Kā sarkani ziedošs magoņu lauks.
Sveicinādamies es ar roku māju
Pēc viņu ielūguma klāt gāju.
Tad kopā jautri dziedāt sākam
To dziesmu, kurai vārdus mākam.
Jānis Reinis Griškoitis 5.a klase
ADATIŅA BODĪTE
/biznesa pasaka/
Reiz dzīvoja ezītis, viņu sauca Adatiņš. Viņš bija strādīgs kā bitīte, bet ass kā dadzis!
Kādu dienu Adatiņa vectētiņš Čabulītis smagi saslima, lai viņu izārstētu, bija vajadzīga liela naudas
summa. Diemžēl Adatiņa ģimenei nebija tik daudz naudas. Tā kā Adatiņš bija ļoti gudrs un čakls, viņš atvēra
mazu bodīti, kur nolēma pārdot sēnes un ļoti sulīgas ogas- sakrās naudu, lai izārstētu vectēvu.
Ezītis gāja ievākt pirmos produktus. Adatiņa kažoks bija ass, uz tā varēja uzlikt daudz sēņu un ogu! Pat
divās kārtās! Un ezītis izmantoja šo iespēju, lai ieekonomētu laiku.
Prece ir, vieta bodītei arī ir- atlika vienīgi reklamēt savu bodīti! Adatiņš šo darbu uzticēja žagatai Pļāpiņai.
Pļāpiņa par darbu prasīja lielu samaksu, bet Adatiņš nokaulēja mazāku summu.
Nākamajā dienā ezīša bodītē sanāca pirmie pircēji- lācis Miša un vilks Ķepainis. Miša nopirka visas
gailenes un bērzlapes, bet Ķepainis- mellenes. Adatiņš bija ļoti priecīgs un nopelnīto naudu ielika krājkasītē.
Arī nākamajā dienā ezīša precēm bija tikpat liels pieprasījums, ka viņam vajadzēja paplašināt savu bodīti,
bet tam nebija laika, jo , nodarbodamies ar to, ezītis pazaudētu daudzos klientus.
Ezītim gandrīz izbeidzās sēņu un ogu krājumi, tāpēc uz mežu viņš aizsūtīja savu draugu zaķi Baltļipīti. Tā
kā Baltļipītis nebija tik atjautīgs kā Adatiņš, un sēnes viņš lasīja pirmo reizi, tad groziņā viņš ielika arī indīgās
mušmires.
Kad Baltļipītis piegādāja Adatiņam preci, tas no izbrīna gandrīz vai noģība!... No 100 pircējiem palika vien
40! Lielākā daļa bija briežu- arī viņu vectētiņš bija pamatīgi saslimis un mušmires tam bija īstās zāles. Briežu
ģimene nopirka visas mušmires, un ezītis bija sakrājis pietiekami daudz naudas, lai savu vectētiņu Čabulīti varētu
izārstēt un tas izveseļotos.
Čabulītis bija vesels, Adatiņa bodīte pārtapa par lielveikalu, un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi!
Arvis Pauliņš, 6.a klase
Mēnestiņš, mēnestiņš
Spīd tur augšā viņš.
Viņa gaisma spīd tik jauki
Kā sudraba pakaviņš.
Samanta Reimane 5.a klase
Šodien tava dzimšanas diena,
Jācep kūka gan būs liela-
Piecas košas svecītes,
Vidū zilas puķītes.
Katrīna Elīza Liepiņa 5.a klase
Tālos mežos, tumšās naktīs
Gāju es pa mazu taku.
Aizgāju un ieraudzīju
Mēnesi, kas spīd pa taku.
Marta Ķirse 5.a klase
Gadatirgus mežā
/biznesa pasaka/
Kādā jaukā, saulainā dienā meža zvēri izdomāja, ka pēc mēneša rīkos gadatirgu. Viņiem bija tikai viens
mēnesis, lai sarūpētu preci tirdziņam. Lācis apsolīja sagādāt medu, zaķis- salasīt dažādus meža kārumus, bet
lapsa un vilks apņēmās gādāt par tirgus dekorācijām. Putni pacentīsies izziņot tuvējiem iedzīvotājiem par
tirdziņu. Gatavošanās darbi noritēja pilnā sparā. Taču meža iemītniekiem nācās atcerēties, ka notikusi naudas
maiņa un ieviests eiro! Jāsagatavo pareizās cenu zīmes.
Visi uzcītīgi darīja savus darbus- dekorācijas jau bija gatavas. Meža dzīvnieki priecājās, ka arī viņi varēs
pārdot kādu savām rokām darinātu lietiņu. Pēc trim nedēļām viss bija gatavs! Zvēri nolēma tirgu rīkot lielajā
laukumā pie ozola, jo laukums bija labākā vieta visā mežā. Lapsa ar vilku atnesa stendu, kur likt produktus.
Laukumā sanāca daudz dažādu meža iemītnieku un sāka izlikt stendos savus rokdarbus. Lācis ļoti priecājās, ka uz
tirgu sanāca vairāk pārdevēju, nekā plānots. Lēnām sāka ierasties pircēji. Visas tirgotāju saražotās lietas ātri vien
tika izpirktas. Zvēri nolēma visus ienākumus no gadatirgus salikt kopējā krājkasē un izdomāt, kur ieguldīt
nopelnīto naudu. Versiju bija daudz, un zvēriem bija grūti izlemt, kura ir labākā. Beigu beigās viņi nolēma, ka
ietirgoto naudu ziedos labdarībai. Zvēri bija priecīgi, ka naudu izmantos labiem mērķiem.
Tā nu grūtā darba diena bija beigusies, un zvēri priecājās, ka tā tik labi pavadīta.
Agnese Legzdiņa, 6.a klase
Meitene sēž uz soliņa,
Tai rokās – maza oliņa.
Uz koka karājas doniņa
Blakus uz maza podiņa.
Nokrīt meitene no soliņa.
Saplīst mazā oliņa.
Nokrīt arī doniņa,
Iekrīt mazā podiņā.
Amanda Patrīcija Balgalve 5.a klase
Bērzu
Alejā reiz
Lēni
Tovasar
Ālējās
Gaisma ,bet
Rūjienas
Ābelē
Marta vidū
Arī atmodās gaisma
Tā
Atspīguļoja senas atmiņas par vasaru.
Annija Anna Krūze 5.a klase
Tu un es kā divas magones
Sēžam mēs laukā
Un sauļojamies talkā.
Kamēr citi pastrādā,
Mēs ietinamies caunādā.
Pienāk klāt mums Jānītis
Un vaicā: „Kāpēc mēs tā slinkojot?”
„Vai tad Jānīts zin un prot,
Ka mēs mākam pieglaimot?”
Jānīts sniedz man savu roku,
Es to uztveru kā joku.
Jānīts nu ir dusmīgs gana,
Nosmīn draudzenīte mana.
Ko lai dara? Ko lai dara?
Slinkot- tas vairs nav no svara.
Tā mēs abas ceļamies
Kā no olas šķeļamies.
Tagad jāstrādā nu būs
Tā, ka sviedri nenožūs.
Amanda Kaufmane 5.a klase
Cik mīļa mana māja!
...mana māja nekad mani nepieviļ. Es pat nezinu citu vietu, kur
varētu tā justies! Mājas man vienmēr būs vislabākā vieta, jo tajās ir
īpaša aura, siltums un gaišums, kāds nav nekur citur. Mana māja ir
koša, krāsaina, saulaina. Mājas ir tā vieta, kur patverties no bēdām un
skumjām. Es savas mājas ļoti mīlu, es pat nezinu kā būtu, ja es
nedzīvotu tieši šajā mājā...
Mājās vislabāk jūtos kopā ar savu mīļo mammu, tad māja
atveras īstā plaukumā. Mājās es jūtos mīlēta un gaiša! Manas mājas ir
vislabākās!
Anna Maurīte, 5.b klase
...es dzīvoju netālu no Limbažiem lielā un jaukā mājā. Mājai ir apmēram 70 gadu, bet klēts, kas ir mūsu
īpašumā, celta 1888.gadā! Manai ģimenei ir liela saimniecība- māja, klēts, kūts, garāža un vairāki malkas šķūnīši,
arī pļavas un meži ir mūsu saimniecībā.
Man ir lieliska ģimene – es, divi brāļi, mamma, tētis un omes. Savā ģimenē es esmu vecākais no trim
brāļiem. Jaunākam vēl nav pat gadiņš, bet viņš ir aktīvs zēns, kuram jāapgāž kāds puķupods, jāieslēdz TV un vēl
daudz kas cits jāizdara.
Es dzīvoju lieliskā vietā, un man ir laimīga bērnība. Man ir mana mīļā ģimene.
Pēteris Alksnis, 5.b klasē
...Vecāki mums, bērniem, ir radījuši drošas mājas, kur var emocionāli, garīgi un fiziski sevi stiprināt. Arī
skaņas un trokšņi veido manas mājas- ja tā labi ieklausās, var sadzirdēt soļu dipoņu, datora dūkoņu, smieklus,
kaķu murrāšanu... Es vēlētos, lai pēc daudziem gadiem man būtu ko pastāstīt saviem bērniem par savām mīļajām
bērnu dienu mājām.
Man mājas asociējas ar vietu, kur es jūtos drošībā un pasargāta, kur mājo miers, kur atrodas manas sirds
daļa, kur mani vienmēr gaida, kur kādu gaidu es...
Alise Annija Daugule, 5.b klase
Mani labie darbi
Man ļoti patīk darīt labu citiem, nevis sev, bet visvairāk man patīk dalīties ar citiem līdz pat pēdējam
kumosam... es, ja varu, atbalstu patversmes dzīvniekus un visus parējos, kas nonākuši nelaimē. Kad biju
maziņa, reizēm no ceļa nesu malā vardes, lai tās netiktu sabrauktas...
Jūs jautāsiet – kāpēc es to daru? Tāpēc, ka apmeklēju Betijas svētdienas skolu un mums tur māca par
Dievu. Palīdzēt kādam ir ļoti labi. Es vēlos kļūt par vetārsti, tāpēc cenšos palīdzēt gan cilvēkiem, gan
dzīvniekiem.
Es visiem novēlu būt labsirdīgiem un izpalīdzīgiem vienam pret otru!
Linda Holtere, 5.b klase
Mana pilsēta – Limbaži
...Limbažos var ne tikai izbaudīt skaisto dabu, bet arī senatnīgās
vecpilsētas ēku burvību. Tur atrodas Sudraba muzejs, un tagad Limbaži tiek
dēvēti par Sudraba pilsētu! Tuvumā ir Limbažu pilsdrupas- Limbažu mūra pilis
licis uzcelt bīskaps Alberts, pēc tam, kad nodega Līvu koka pils, kura atradās
Ķezberkalnā. Limbažu pils katru gadu uz 17 dienām bija Rīgas arhibīskapa
rezidence. Viņš šurp devās ar savu galmu.
Es uzskatu, ka Limbaži ir skaistākā pilsēta Latvijā un priecājos, ka
dzīvoju šeit!
Agnese Legzdiņa, 6.a klase
...es ieteiktu vasarā noteikti apmeklēt ezermalu. Tur notiek dažādi
pasākumi, piemēram, airēšanas sacensības, pludmales volejbola sacensības
un pilsētas svētki. Pilsētas svētkos no vecpilsētas uz ezermalu cilvēki iet
gājienā, pēc tam ir vikingu laivu demonstrējumi Lielezerā. Ezermalā ir arī
dabas taka, kura aizved līdz skatu tornim, no kurienes vērot putnus.
Kristaps Dreimanis, 6.a klase
Cepu, cepu kukulīti!
Kādā jaukā dienā visu gaidīts, piedzima princeses Hlojas un prinča Reda dēliņš, viņu nosauca par Rūdi. Visa
pilsēta, redzot Rūdi uzaugam, sacīja, ka viņš būs stiprs puika.
Un tā, gadiem ritot, Rūdis tiešām izauga par spēcīgu puiku. Vecāki Rūdī bija ieraudzījuši ko neparastu- Rūdim
ļoti patika gatavot ēst!
Reiz Rūdis ar vecmammas palīdzību izcepa rudzu maizi. Tikko maize bija izcepusies, to uz kādu laiku uzlika uz
kļavu lapām atdzist, tiklīdz maizes kukulis bija atdzisis, Rūdis, viņa vecāki un vecvecāki sanāca, lai maizīti
nogaršotu. Tā bija ļoti garšīga! Vecmāmiņa teica:” Šī ir visgardākā maize, ko savā mūžā esmu ēdusi. Rūdi, tev ļoti
labi izdevās!”
Rūdis bija ļoti priecīgs, ka maize iznākusi tik garšīga, bet, zinot vecmammas recepti, Rūdis nolēma izmēģināt
maizi uzcept pats, bez palīdzības.
Kad Rūdis to cepa, viņam bija svarīgi atcerēties visas vecmāmiņas gudrības, un viņš tās atcerējās. Maize bija
sanākusi debešķīga, visiem tā ļoti garšoja.
Tā Rūdis cepa, cepa, cepa, līdz kļuva par maiznieku!
Alise Annija Daugule, 5.b klase
Emociju karaļvalsts
Reiz Burvju karaļvalstī dzīvoja pavalstnieki- Prieks, Skumjas, Bailes, Aizvainojums, Labsajūta,
Dusmas un Interese. Kad pie karaļa atnāca Prieks, Labsajūta un Interese, tad priecājās visi, arī galminieki. Bet, kad
atnāca Skumjas, Bailes, Aizvainojums un Dusmas, tad sākās haoss! Neviens nezināja, ko lai dara... Priekam radās
ideja, un viņš sasauca sapulci. „Mums jāsadarbojas,” teica Prieks. „Bailes, jūs varētu brīdināt par slikto! Skumjas,
jūs varētu apvienoties ar mani, lai karalis nebūtu ne pārāk priecīgs, ne pārāk bēdīgs! Aizvainojums un Dusmas
palīdzēs cīnīties pret ienaidnieku,” sacīja Prieks. „Interese sadarbosies ar Bailēm, bet Labsajūta darīs to, ko
vienmēr!”
Un pēc šīs gudrās Prieka idejas karaļvalstī visi dzīvoja laimīgi.
Sabrīna Barona, 5.b klase
Tas tik bija notikums!
Reiz, kad mēs ar ģimeni braucām ceļojumā uz Aļasku, ārā bija ļoti auksts! Par laimi, mēs bijām ļoti silti
saģērbušies. Mūsu māja bija ieskauta lielā sniega ielejā, kur saule spīdēja kā pienene vasaras vidū. Namiņš bija
celts no koka, tajā bija mazs kamīns. Kad bijām iekārtojušies un sasildījušies, gājām ārā izpētīt apkārtni. Izrādījās,
ka namiņa iepriekšējais saimnieks bija aiz mājiņas atstājis noslaucītu dīķi un mazliet no hokeja ekipējuma! Tas tik
bija notikums! Mēs ar tēti to uzvilkām un sākām spēlēt hokeju! Pēkšņi no kalna sāka velties sniega valnis, tas bija
tik skaists skats, ka to nav iespējams ne aprakstīt, ne izstāstīt!... Tā gan bija lieliska nedēļas nogale kopā ar ģimeni!
Gustavs Smalkais Francis, 6.b klase „Medutiņš”
/biznesa pasaka/
Pļavas kukaiņiem bija apnicis dzīvot pilsētā, kurā slējās tikai nami. Bitīte
nolēma atvērt savu veikalu „Medutiņš”, bet viņai bija vajadzīgs gan medus, gan
darbinieki, kas palīdzētu to savākt. Bitīte pa visu pilsētu izlika sludinājumus, ka
meklē darbiniekus medus vākšanai. Tikmēr viņa pati būvēja mazo veikaliņu. Uz
viņas sludinājumu atsaucās daudzi, jo piedāvātā alga bija gana laba. Bitīte
nodibināja savu uzņēmumu SIA „Medutiņš”, un medus vākšanas darbi varēja
sākties! Katrai bitei dienā bija jāsavāc medus no 500 ziediem! Kamēr bites vāca
medu, SIA „Medutiņš” īpašniece iekārtoja veikaliņu. Citi kukaiņi ar nepacietību
gaidīja, kad veikals tiks atvērts. Kad bites medu bija savākušas, tās spainīšos
nesa medu uz veikalu. Bitīte sāka uzmanīgi visu likt plauktos, vēl viņa pie veikala
durvīm pielika paziņojumu par veikala darba laiku. Nu viss bija sagatavots, un
veikalu varēja vērt vaļā! Visi kukaiņi bija priecīgi, katrs nopirka vairākus spainīšus
medus, jo citur šo gardumu nevarēja dabūt. Rinda veikalā bija ļoti gara, pēdējie
jau sāka uztraukties, ka viņiem nepietiks medus...
Bitīte tagad bija bagātākā visā pilsētā! Pēc kāda laika arī taurenīte blakus
atvēra savu rotaslietu veikaliņu. Tagad tā vairs nebija parasta pilsēta ar mājām
un namiem, nu šeit bija medus un rotaslietu veikaliņš. Kukaiņi diendienā
nenogurstoši vāca saldumu un gādāja, lai veikalā nepietrūktu tirgojamās preces.
Rudenī medus cena tika pat samazināta, bet čaklajām vācējām izmaksāta
prēmija! Bitītes nu varēja savu nopelnīto iztērēt rotaslietās! Tā pļavu kukaiņu
bizness zēla un plauka, jo bija laba sadarbība un mierīga līdzāspastāvēšana.
Konkurences nebija, tikai godīgs un akurāts darbs, kas deva peļņu.
Krista Apeine, 6.a klase
Lapsas krāpšanās
/biznesa pasaka/
Kādā mežā netālu no pilsētas dzīvoja lapsa, zaķis, vilks un citi dzīvnieki. Tikko bija sākušās pirmās janvāra
dienas. Līdz ar jauno gadu iestājās jauna valūta – eiro!
Lapsa, iedama pa mežu, nevarēja izdomāt kādu viltīgu plānu, kuru varētu īstenot. Ejot pa meža malu, gar ceļu,
viņa atrada zemē avīzi. Viņa to paņēma un gāja meklēt zaķi, jo viņš vienīgais visā mežā mācīja lasīt. Lapsa satika
zaķi un lūdza lēcējam izlasīt avīzes virsrakstu. Zaķis lasīja skaļi: „Sākoties jaunajam gadam, sākusies arī krāpšanās
ar jauno naudu- eiro.” Zaķis būtu turpinājis lasīt, bet lapsa viņu pārtrauca un skaļi iesaucās :” Izdomāju!” Lapsa
aizskrēja, ka papēži vien nozibēja!
Lapsa bija izdomājusi taisīt savu veikaliņu mežā, bet nestrādāt tajā godīgi (kā jau viltniece)! Veikaliņu lapsa
uzcēla ļoti ātri, jo bija būvējusi daudz būdiņu mežā. Viņa izdomāja, ka veikaliņā pārdos čiekurus, kurus var gan ēst,
gan kurināt. Lapsa plānu īstenoja.
Reiz vilks gāja pa mežu un ieraudzīja lapsas veikaliņu- viņš tajā iegāja un nopirka veselu maisu čiekuru. Vilks
samaksāja 2 eiro. Lapsa bija priecīga par pirmo nopelnīto naudu, bet nesaprata, kāpēc nav vilku apkrāpusi... Vēlāk
lapsas veikaliņā ieradās zaķis, viņš gribēja nopirkt 2 maisus čiekuru. Nu jau lapsa par pirkumu prasīja 10 eiro! Zaķis
cenu nokaulēja līdz 5 eiro, bet lapsa viltniece apšmauca zaķi, jo atlikumā izdeva tikai 1 eiro... Zaķis gāja pa mežu un
saprata, ka ir apmuļķots un apkrāpts. Bet, kā jau bailīgs meža iemītnieks, viņš negāja atpakaļ pie lapsas, bet gan
iegriezās vilka alā. Izstāstījis vilkam notikušo, vilks visu saprata. Abi gāja atpakaļ pie lapsas. Ieejot veikaliņā, vilks
kaunināja lapsu par nodarīto zaķim. Lapsa visu noliedza, bet vilks nelikās mierā. Viņš izjautāja lapsu, kamēr tā
atzinās un pateica patiesību. Vilks piespieda lapsu atdot zaķim noblēdīto naudu!
Lapsa bija nelaimīga, jo katru reizi, kad viņa darīja ko sliktu, pašai nācās ciest. Viņa bija sapratusi tikai vienu-
apmānīt citus ir slikti. Viņa nolēma vairs tā nedarīt. Lapsa pēc laika uzsāka darbu pie lāča, kurš dibināja savu
uzņēmumu- strādāja viņa godīgi, bet meža iemītnieki savā starpā viņu dēvēja par viltnieci, jo labo slavu atgūt ir ļoti
grūti!
Everita Binde, 6.a klase
Reiz kāds zēns izjokoja kādu
meiteni, kura bija ļoti asprātīga. Zēns
meitenes istabā uz grīdas izlēja ūdeni,
un meitene uz grīdas paslīdēja. Tad
meitene sadomāja zēnam atriebties un
aizlīmēja viņa mājas durvis. Zēnam visu
nakti nācās palikt pagalmā. Un tā bija
mācība – nejoko, ja nemāki to darīt!
Kristers Kārkliņš, 6.b klase
Rozes stāsts
Dzīvoja reiz Roze. Lepna, pat nejauka, iedomīga. Ziedu
karaliene. Pret viņu cīnījās visi ziedi. Taču Roze reiz izdomāja iznīcināt
visus ziedus. Visus, kuriem viņa nepatika! Viņa nolīga
iznīcinātājkāpurus. Tie aprija skaistās neaizmirstulītes, tulpes, košās
saulespuķes, gandrīz visas puķes! Narcise bija gudrāka, tā teica
kāpuriem:” Vai jūs tiešām grasāties pakalpot ziedu karalienei? Viņa
taču nolīgs kādu, kas pēc tam iznīcinās jūs! Labi, dariet, kā vēlaties,
tikai apdomājiet sekas!”
Kāpuri paklausīja narcisei un... apēda Rozi!
Sabrīna Barona, 5.b klase
Labs domraksts līdzinās kārtīgām maizes rikām- pats svarīgākais, kas pa vidu.. Lūk, 5.b klases skolēnu
līdzības:
„Ievads un nobeigums- divi magnēti, kas cenšas atrast skrūvīti – galveno daļu, jo bez tās abi magnēti
nebūtu derīgi.” Sabrīna Barona
„Ievads – laiks, kad cilvēks piedzimst. Nobeigums- laiks, kad cilvēka dzīve beidzas. Galvenā daļa – visi
cilvēka dzīves notikumi un piedzīvojumi.” Valts Vītums –Jaunzems
„Ievads un nobeigums- rīts un vakars. Pa vidu ir diena ar dažādiem notikumiem- mācībām skolā,
iešanu ārā, dejošanu, zīmēšanu. Šie visi notikumi kopā veido vienu veselu – galveno daļu.” Samanta
Skulme
„Šokolāde ir kā teksts. No abām pusēm iepakojums- ievads un nobeigums. Bet pati šokolāde – teksta
svarīgākā daļa, ja to visu saliek kopā – sanāk garšīga pasaka...” Emīls Cepurnieks
„Ievads un nobeigums – divas komandas. Bet, ja nebūtu bumbas, spēle nesanāktu. Svarīgas ir visas
daļas.” Pēteris Alksnis
Sniegpārsliņas stāsts
Reiz dzīvoja kāda meitene, kurai ļoti patika ziema, bet viņai bija bail no ūdens un ledus. Viņa vienmēr
ziemā palika mājās un skatījās pa logu uz sniegpārsliņām. Reiz viņa, lūkodamās pa logu, ieraudzīja neparastu
sniegpārsliņu – pārsliņai bija mutīte un acis, un viņa smaidīja!
„Wow! Cik skaita pārsliņa!” meitene brīnīdamās teica. Pārsliņa atvēra acis un sacīja: ”Labrīt!” Meitene vēl
vairāk izbrīnījās: „Tu māki runāt?!” „Protams!” sniegpārsliņa atbildēja. „Vai es varētu ienākt iekšā pie tevis?”
sniegpārsliņa jautāja. „Nē, nevari vis!” meitenīte sabijusies atteica. ”Kāpēc?” sniega pārsliņa bēdīga čukstēja.
Meitene bailīgi atteica:” Es vēl neesmu gatava draudzēties ar ūdeni...” Sniega pārsliņai pār vaigu noripoja
asara un viņa sacīja:” Lūdzu, lūdzu, ielaid mani istabā! Man šeit ir ļoti auksti!...” Meitene brīdi padomāja un
atvēra logu, ielaizdama sniegpārsliņu istabā. Meitene apbrīnoja sniegpārsliņu par viņas izturību – istabā taču
bija karsti! Un tad... sniegpārsliņa pārvērtās par mazu feju! „Feja!” meitenīte iesaucās! „Tā ir taisnība. Es
esmu sniega feja un mani sauc par Sniegpārslu! Es esmu šeit, lai tu beigtu baidīties no ūdens, ledus un
lāstekām!”
Elīna Baiba Bērziņa, 5.b klase
Juris un Andris
Reiz dzīvoja 2 puikas – Juris un Andris. Andris jau trīs gadus bija invalīds. Reiz Juris izmuļķoja Andri. Lai
gan viņš zināja, ka Andris nevar veikt dažas kustības, viņš uzaicināja Andri ciemos. Juris piedāvāja ciemiņam
torti. Andris bija iepriecināts un iesaucās : „Dod tik šurp!” Juris sūtīja Andri uz virtuvi pēc tortes. Andris devās
ratiņkrēslā pēc tortes, taču netika cauri durvīm. Juris pilnā balsī iesmējās... Andris nākamajā dienā uzaicināja
Juri pie sevis. Jurim vislabāk garšoja torte „Cielaviņa”. Andris piedāvāja draugam kūku. Juris teica: „Protams,
neatteikšos!” Andris atteica:” Tad ej uz veikalu un nopērc!” Neapsmej vājāko, tas nāks tev pašam atpakaļ!
Emīlija Purne, 6.b klase