Projekts Nr. JUST/2010/JCIV/AG/0011-30-CE-0421092/00-75 „Jaunākās attīstības tendences pārrobežu ģimenes lietās Eiropas Savienībā:

uzturēšanas saistības un laulības šķiršanai piemērojamais likums”

Ievads starptautiskajās privāttiesībās Apskatāmie jautājumi: Tvērums Kāpēc ir nepieciešamas starptautiskās privāttiesības Piemērojamais likums Harmonizācija

Tvērums Jebkuras valsts tiesību sistēmas viena no sastāvdaļām ir starptautiskās privāttiesības. Nepieciešamība vērtēt starptautisko privāttiesību regulējumu var rasties katrā gadījumā, kad tiesai ir jāskata prasība, kura satur ārvalsts elementu. Tomēr starptautiskās privāttiesības funkcionē tikai tad, ja reāli pastāv ārvalsts elements. Tām ir trīs būtiskas funkcijas:

1. Paredz nosacījumus, lai noteiktu, kuras valsts tiesa (arī iestāde) ir kompetenta skatīt konkrētu prasību, kas satur ārvalsts elementu (jurisdikcijas jeb piekritības jautājumi);

2. Nosaka piemērojamo likumu (arī kolīziju normas); 3. Regulē jautājumu par ārvalsts sprieduma atzīšanu un izpildi (arī

starptautiskais civilprocess).

Starptautisko privāttiesību piemērošanas nepieciešamības pamatojums izriet no faktiskās dzīves realitātes – pasaulē pastāv daudz un dažādas tiesību sistēmas un, pieaugot valstu un tās iedzīvotāju sadarbībai, aizvien biežāk rodas situācijas, kad tiesai, risinot konkrētu tiesisku gadījumu, ir jāņem vērā citas valsts likuma regulējums.

Kāpēc ir nepieciešamas starptautiskās privāttiesības? Lai arī sākotnēji varētu uzskatīt, ka ārvalsts likuma ņemšana vērā ir zināma atkāpšanās no katras valsts suverenitātes, tomēr šāds uzskats nav pamatots, vēl jo vairāk – tas var novest pie rezultāta, kas nav savienojams ar valsts tiesisko iekārtu.

Neelastīga lex fori (arī – tiesas valsts likuma) piemērošana var novest pie būtiska netaisnīguma, ja pušu attiecības ir nodibinātas, mainītas vai izbeigtas saskaņā ar vienas valsts likumiem, bet strīdus situāciju vērtē citas valsts tiesa, jo īpaši, ja šo valstu likumi konkrētajā jomā būtiski atšķiras, līdz ar to būtiski var atšķirties tiesas nolēmums. Tāpat ārvalstu likuma piemērošanu var prasīt tiesā izskatāmās lietas pati būtība, jo tā, piemēram, satur elementu, kas pastāv tikai ārvalsts likumā, tādēļ tā ignorēšanas rezultātā var kļūt neiespējami atrisināt konkrēto tiesisko strīdu.

Tā kā katras demokrātiskas un tiesiskas valsts viens no pamatuzdevumiem ir nodrošināt taisnīgas tiesas spriešanu, katrs gadījums, kurš satur ārvalsts elementu, ir jāvērtē arī no

2

starptautisko privāttiesību aspekta, lai nepieciešamības gadījumā novērstu netaisnīga vai nepareiza lēmuma pieņemšanu. Gadījumi, kad var parādīties ārvalstu elementi, ir visdažādākie, piemēram, viens no laulātajiem ir citas valsts pilsonis, maksātnespējas gadījumā parādniekam ir ārvalsts kreditori, parādu piedziņu ir nepieciešams vērst pret īpašumu, kas atrodas citā valstī utt. Pieaugot personu mobilitātei Eiropas Savienībā (arī ES) un citu Latvijas tuvējo kaimiņvalstu starpā, neizbēgami pieaug arī strīdus gadījumu skaits, kas būs skatāmi Latvijas tiesās un kur pastāvēs ārvalsts elements. Tāpēc būtiski ir sīkāk iepazīt starptautisko privāttiesību regulējumu Latvijā. Ļoti svarīgi ir ņemt vērā, ka starptautisko privāttiesību jomā Latvijā nozīmīga loma ir ES regulām. Piemērojamais likums Šīs lekcijas laikā lielākā uzmanība tiks pievērsta piemērojamā likuma jautājumam, lai arī tas neizbēgami skar arī jurisdikcijas jeb piekritības noskaidrošanu. Minimāli tiks apskatīti ārvalsts spriedumu atzīšanas un izpildes nosacījumi. Ja konkrētā lieta ir piekritīga Latvijas tiesai, nākamais būtiskais jautājums, kas ir noskaidrojams, ir, kuras valsts likums – Latvijas vai ārvalsts – ir piemērojams lietas izskatīšanai. Tas arī ir viens no starptautisko privāttiesību regulējuma pamatuzdevumiem – noteikt kritērijus jeb nosacījumus piemērojamā likuma izvēlei konkrētā strīdus izšķiršanai. Būtiski ir paturēt prātā, ka tas nenozīmē, ka vienas lietas ietvaros ir piemērojams tikai vienas valsts likums, un kā mēs to redzēsim laulības šķiršanas kontekstā ļoti spilgtā veidā, dažādiem vienas lietas aspektiem var būt piemērojami dažādu valstu likumi. Tāpat būtiski ir paturēt prātā, ka starptautiskās privāttiesības neparedz regulējumu konkrēta strīda izšķiršanai, to uzdevums ir norādīt uz likumu, kurš ir visciešāk saistīts ar konkrēto lietu un saskaņā ar kuru ir risināms konkrētais strīds. Harmonizācija Starptautisko privāttiesību regulējums dažādās valstīs ir attīstījies atšķirīgi, tas, savukārt, ir radījis neizbēgamu harmonizācijas procesu gan starptautiskā mērogā, gan, protams, arī ES ietvaros. Ģimenes tiesību joma, kas ir šodienas lekcijas mērķis, nav izņēmums. Par šiem harmonizācijas centieniem sīkāks komentārs tiks sniegts vēlāk.

3

Nenoliedzami, ka personu mobilitāte ietekmē ar viņu personīgo dzīvi, t.sk. ar ģimenes dzīvi saistītus jautājumus, līdz ar to itin bieži ģimenes attiecību risināšanā var parādīties ārvalsts elements. Vienlaikus ir jāatzīst fakts, ka ģimenes tiesību regulējums dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgs, jo ģimenes tiesības ir ļoti cieši saistītas ar katras valsts kultūru, vēsturi un morāles un ētikas vērtībām. Lai mazinātu tiesību sistēmu atšķirības, starptautiskā juridiskā doma ir attīstījusies divos virzienos: viens ir materiālo tiesību normu harmonizācija, otrs – starptautisko privāttiesību noteikumu harmonizācija ar mērķi panākt, lai strīdu, kas satur ārvalsts elementu, izšķirtu vienādi neatkarīgi no tā, kurā valstī norit lietas iztiesāšana. Ģimenes tiesību jomā ievērojams harmonizācijas progress ir vērojams tieši starptautisko privāttiesību jomā, jo īpaši aktīva ir Hāgas privāttiesību konferences un Eiropas Savienības darba kārtība. Materiālo tiesību attīstībā ģimenes tiesību jomā vairāk ir vērojama citu valstu prakses izpēte un selektīva ņemšana vērā, attīstot un pilnveidojot katras valsts ģimenes tiesību politiku.

4

Ievads ES tiesību aktu pieņemšanā Apskatāmie jautājumi: ES kompetence tiesību aktu pieņemšanā ģimenes tiesību jomā: „parastā” procedūra Kas ir ciešāka sadarbība? Kāpēc ES nokļuva līdz ciešākai sadarbībai ģimenes tiesību jomā? Kas ir Hāgas privāttiesību konference? Situācija laulības šķiršanas jomā un paveiktais Eiropas Savienībā Argumenti, kāpēc Latvija izlēma pievienoties ciešākas sadarbības valstu grupai

ES kompetence tiesību aktu pieņemšanā ģimenes tiesību jomā: „parastā” procedūra Līgumā par Eiropas Savienību attiecībā uz ES tiesību aktu pieņemšanu ģimenes tiesību jomā ir paredzēts īpašs regulējums. Līguma 81.pants uzskatāmi parāda ģimenes tiesību vietu un lomu. Atšķirībā no pārējām civiltiesību jomām, kur ES tiesību akti tiek pieņemti ar dalībvalstu balsu vairākumu, ģimenes tiesībās dalībvalstu starpā ir jāpanāk vienprātība.

81. pants (bijušais EKL 65. pants)

1. Savienība izvērš tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, pamatojoties uz tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpējas atzīšanas principu. Šāda sadarbība var ietvert pasākumus dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanai. 2. Piemērojot 1. punktu, Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru un jo īpaši tad, kad tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai, paredz pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt: a) tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpēju atzīšanu un izpildi dalībvalstu starpā; b) tiesas un ārpustiesas dokumentu pārrobežu izsniegšanu; c) dalībvalstu piemērojamo tiesību saderību kolīziju normu un jurisdikcijas jautājumos; d) sadarbību pierādījumu iegūšanā; e) tiesu iestāžu efektīvu pieejamību; f) šķēršļu likvidēšanu civillietu pienācīgai izskatīšanai, vajadzības gadījumā sekmējot dalībvalstīs

piemērojamo civilprocesuālo normu saderību; g) alternatīvu strīdu izšķiršanas metožu izstrādi; h) atbalstu tiesnešu un tiesu iestāžu darbinieku mācībām. 3. Atkāpjoties no 2. punkta, pasākumus, kas attiecas uz tiem ģimenes tiesību aspektiem, kuriem ir pārrobežu ietekme, nosaka Padome, pieņemot lēmumu saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru. Padome pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu pieņem lēmumu vienprātīgi. Padome pēc Komisijas priekšlikuma var pieņemt lēmumu, ar ko nosaka tos ģimenes tiesību aspektus, kuriem ir pārrobežu ietekme, uz kuriem var attiekties tiesību akti, kas pieņemti saskaņā ar parastu likumdošanas procedūru. Padome pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu pieņem lēmumu vienprātīgi.

5

Otrajā daļā minēto priekšlikumu dara zināmu valstu parlamentiem. Ja kāds valsts parlaments sešu mēnešu laikā pēc šādas paziņošanas iebilst pret minēto priekšlikumu, lēmumu nepieņem. Ja pret priekšlikumu neviens neiebilst, Padome var pieņemt minēto lēmumu.

Tāpēc nav pārsteigums, ka tieši ģimenes tiesību jomā ES tiesību jaunrade attīstās pakāpeniski, kā arī tas, ka tieši ģimenes tiesības ir joma, kurā pirmo reizi tika piemērots ES līgumos paredzētais dalībvalstu ciešākas sadarbības mehānisms. Kas ir ciešāka sadarbība? Ciešāku sadarbību veido daļa dalībvalstu (arī – DV) saskaņā ar Eiropas Savienības līguma 20.pantu

20. pants (bijušais LES 27.a līdz 27.e, 40. līdz 40.b un 43. līdz 45. pants

un bijušais EKL 11. līdz 11.a pants) 1. Dalībvalstis, kuras savā starpā vēlas izveidot ciešāku sadarbību jomās, kas nav Savienības ekskluzīvā kompetencē, var izmantot Savienības iestādes un īstenot šīs kompetences, piemērojot attiecīgos Līgumu noteikumus, ievērojot ierobežojumus un saskaņā ar kārtību, kas noteikta šajā pantā, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 326. līdz 334. pantā. Ciešākas sadarbības mērķis ir veicināt Savienības mērķu sasniegšanu, aizsargāt tās intereses un pastiprināt integrācijas procesu. Visas dalībvalstis var iesaistīties šādā sadarbībā jebkurā laikā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 328. pantu. 2. Padome kā galējo līdzekli pieņem lēmumu, ar ko dod atļauju sākt ciešāku sadarbību, ja konstatēts, ka Savienība kopumā nevar pieņemamā termiņā sasniegt šādas sadarbības mērķus, un ar noteikumu, ka tajā piedalās vismaz deviņas dalībvalstis. Padome pieņem lēmumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 329. pantā paredzēto procedūru. 3. Visi Padomes locekļi var piedalīties Padomes apspriedēs, bet balsošanā piedalās tikai tie Padomes locekļi, kas pārstāv dalībvalstis, kuras ir iesaistītas ciešākā sadarbībā. Noteikumi par balsošanas kārtību ir ietverti Līguma par Eiropas Savienības darbību 330. pantā. 4. Ciešākas sadarbības procesā pieņemtie akti ir saistoši tikai iesaistītajām dalībvalstīm. Tos neuzskata par acquis, kas ir jāpieņem valstīm, kuras pretendē uz pievienošanos Savienībai.

un Līguma par Eiropas Savienības darbību 326. un 334.pantu

326. pants (bijušais LES 27.a līdz 27.e, 40. līdz 40.b un 43. līdz 45. pants

un bijušais EKL 11. un 11.a pants) Ciešākai sadarbībai jāatbilst Savienības Līgumiem un tiesību aktiem. Šāda sadarbība neapdraud iekšējo tirgu vai ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Tā nerada šķēršļus vai diskrimināciju tirdzniecībā starp dalībvalstīm un nerada traucējumus dalībvalstu savstarpējā konkurencē.

334. pants (bijušais LES 27.a līdz 27.e, 40. līdz 40.b un 43. līdz 45. pants

un bijušais EKL 11. un 11.a pants) Padome un Komisija, savstarpēji sadarbojoties, nodrošina konsekvenci darbībās, ko veic ciešākas sadarbības sakarā, kā arī tādu darbību atbilstību Savienības politikai.

6

Dalībvalstu ciešākas sadarbības mehānisms tiek uzskatīts par pēdējo iespēju, ja ES Ministru padome konkrētā jautājumā sapratīgā laika periodā nevar panākt vienošanos, kas ir piemērota visai Savienībai. Ciešākas sadarbības nodibināšanai Eiropas Savienības dibināšana līgums paredz noteiktu kārtību, kas turpinājumā ir izanalizēts.

Kāpēc ES nokļuva līdz ciešākai sadarbībai ģimenes tiesību jomā? Kopš 1998.gada ES ietvaros notiek civiltiesību, t.sk. ģimenes tiesību harmonizācija attiecībā uz jurisdikcijas, spriedumu atzīšanas un izpildes un piemērojamā likuma jautājumiem. ES ģimenes tiesību jomā ir pieņemtas virkne regulu, kurās īsi ievadīs mazliet vēlāk.

Neskatoties uz jau paveikto ES līmenī, kas arī kopumā sekmīgi strādā, tiek uzskatīts, ka regulējums ģimenes tiesību jautājumos nacionālā līmenī ES dalībvalstīs joprojām ir sadrumstalots un ļoti atšķirīgs un tāpēc patstāvīgi tiek strādāts pie regulējuma harmonizēšanas. Lai arī tradicionāli vadošais forums ir Hāgas privāttiesību konference, ES institūcijas pēdējos gados ir veikušas būtisku ieguldījumu starptautisko privāttiesību attīstībā ģimenes tiesību jautājumos.

Kas ir Hāgas privāttiesību konference? Hāgas Starptautisko privāttiesību konference (Hague Conference on Private International Law (HCCH) – angļ.val.) ir 1893.gadā dibināta starptautiska organizācija, kuras mērķis ir strādāt, lai pakāpeniski vienādotu starptautisko privāttiesību normas, galvenokārt sarunu ceļā un izstrādājot starptautiskas konvencijas. 1955.gada 15.jūlijā stājās spēkā HCCH Statūti, kas paredz galvenos HCCH darbības virzienus starptautisko privāttiesību attīstībā. HCCH darbības rezultātā ir pieņemts ievērojams skaits svarīgu konvenciju dažādās starptautisko privāttiesību jomās. No 1951.gada līdz 2008.gadam organizācija ir pieņēmusi 38 konvencijas un tajā ir 71 dalībvalsts un ES, kas pārstāv visas ES dalībvalstis. Konvencijas ģimenes tiesību jomā: Starptautiskā bērnu aizsardzība Bērnu aizsardzība (1996) - [34] Bērnu nolaupīšana (1980) - [28] Sadarbība adopcijas jautājumos (1993) - [33] Uzturlīdzekļu atgūšana (2007) [38] Uzturlīdzekļu protokols (2007) [39] Uzturlīdzekļi (piemērojamais likums) (1973) - [24] Uzturlīdzekļi (izpilde) (1973) - [23]

7

Uzturlīdzekļi – bērni (piemērojamais likums) (1956) - [08] Uzturlīdzekļi – bērni (izpilde) (1958) - [09] Nepilngadīgo aizsardzība (1961) - [10] Adopcija (1965) - [13] Pieaugušo starptautiskā aizsardzība Pieaugušo aizsardzība (2000) - [35] Laulāto (bijušo) attiecības Laulība (1978) - [26] Šķiršanās (1970) - [18] Laulāto mantisko attiecību režīmi (1978) - [25] Uzturlīdzekļu atgūšana (2007) [38] Uzturlīdzekļu protokols (2007) [39] Uzturlīdzekļi (piemērojamais likums) (1973) - [24] Uzturlīdzekļi (izpilde) (1973) - [23]

HCCH konvencijas ir iedvesmas avots ES regulām, t.sk. ģimenes tiesību jomā.

Situācija laulības šķiršanas jomā un paveiktais Eiropas Savienībā 2008.gada 5.jūnijā ES Ministru padome savā lēmumā secināja, ka jautājumā par jaunu regulu par piemērojamo likumu un jurisdikciju laulības šķiršanai un laulāto tiesiskai atšķiršanai nav iespējams panākt dalībvalstu vienošanos. Tā kā dalībvalstu spēkā esošais regulējums laulības šķiršanas jautājumos, kā arī viedoklis par turpmāko attīstību būtiski atšķīrās, tās nespēja panākt vienprātību par Komisijas izstrādāto priekšlikumu Padomes Regulai, lai papildinātu Regulu nr. 2201/2003 attiecībā uz jurisdikciju un ieviešot noteikumus attiecībā uz laulības tiesībām, kurš DV starpā tika apspriests kopš 2006.gada oktobra. Priekšlikuma mērķis bija precizēt jurisdikcijas nosacījumus laulības tiesībās, kā arī risināt jautājumus par piemērojamo likumu (tiesību normu kolīzijas nosacījumi) attiecībā uz laulības šķiršanu un tiesisko atšķiršanu, lai pilnveidotu spēkā esošo Regulu 2201/2003 (arī Briseles IIbis regula) un iekļautu gan jurisdikcijas, gan piemērojamā likuma jautājumus vienā regulā.

Šis lēmums bija priekšnosacījums ciešākas sadarbības procesam, kuru ES izmantoja pirmo reizi vēsturē tieši laulības šķiršanai piemērojamā likuma nosacījumu harmonizēšanai. Turpmākās darbības: 1.solis: 9 valstis (Bulgārija, Grieķija, Spānija, Itālija, Luksemburga, Ungārija, Austrija, Rumānija un Slovēnija) iesniedza priekšlikumu Komisijai, kurā norādīja, ka tās vēlas uzsākt ciešāku sadarbību par piemērojamo likumu laulības šķiršanas jautājumos.

8

2.solis: Komisija, balstoties uz šo pieprasījumu, izstrādāja un 2010.gada 31.martā iesniedza izskatīšanai Padomes lēmuma projektu, lai autorizētu ciešāku sadarbību laulības šķiršanas un atšķiršanas jautājumos. Komisija pirms priekšlikuma sagatavošanas izvērtēja, vai šāda sadarbība ir iespējama un secināja, ka regulējums:

1) ir nepieciešams pietiekamam skaitam ES iedzīvotāju, tāpēc jautājums ir svarīgs (ES ietvaros katru gadu tiek noslēgtas apmēram 2,5 miljoni laulību, no kurām apmēram 300 000 ir „starptautiskas” laulības);

2) stiprinās tiesisko noteiktību un paredzamību; 3) ieviesīs ierobežotu pušu autonomiju, tādejādi veicinot ES attīstībai

nepieciešamo fleksibilitāti; 4) samazinās forum shopping (apzināti veiktas vienas puses darbības, kuru mērķis

ir panākt, lai lietu izskata konkrētā šai personai izdevīgā valstī/ tiesā), kad viena no pusēm mēģina pēc iespējas ātrāk iesniegt prasību tiesā, lai izmantotu konkrētās tiesas un piemērojamā likuma priekšrocības.

Komisija secināja, ka piemērojamā likuma jautājumu unifikācija laulības šķiršanas jomā veicinās vienotas tiesiskās telpas izveidi, tajā pašā laikā ciešākas sadarbības izveide neierobežos vienota tirgus pastāvēšanu (ESDL 326.pants). Tajā pašā dienā Komisija iesniedza izskatīšanai arī Padomes Regulas projektu, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību laulības šķišanai un laulāto tiesiskai atšķiršanai piemērojamā likuma jomā. 3.solis Padome 2010.gada 12. jūlijā pieņēma lēmumu, ar kuru autorizēja ciešāku sadarbību. Lēmumu parakstīja 14 valstis – Beļģija, Bulgārija, Vācija, Spānija, Francija, Itālija, Latvija, Luksemburga, Ungārija, Malta, Austrija, Portugāle, Rumānija un Slovēnija. Jebkura DV jebkurā laikā var pievienoties. 2012.gada 11.jūnijā Lietuva informēja par savu nodomu pievienoties regulai. Padomes Regula nr. 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai (Roma III regula) tika pieņemta 2010.gada 20.decembrī un stājās spēkā 2012.gada 21.jūnijā. Tātad, kopš šī datuma regula ir piemērojama Latvijā un piemērojamā likuma noteikšanai laulības šķiršanas lietās ar ārvalsts elementu ir jāvadās pēc Roma III regulas. Argumenti, kāpēc Latvija izlēma pievienoties ciešākas sadarbības valstu grupai Latvijas valdības (Tieslietu ministrijas un pieaicināto ekspertu) secinājumi:

1) dalībvalstu materiālo tiesību un tiesību kolīziju normas ir ļoti atšķirīgas, kas rada tiesisko nenoteiktību, ja laulātiem ir atšķirīga pilsonība, vai pastāv cits pārrobežu elements;

9

2) Lielākajā daļā dalībvalstu (arī Latvijas) ģimenes tiesību jomā netiek pieļauta pušu iespēja izvēlēties piemērojamo likumu, kas noteiktos starptautiskas laulības gadījumos var radīt situāciju, ka puses tiesas procesā ir vāji saistītas ar piemērojamām tiesībām;

3) Latvija uzskata, ka ģimenes tiesības ir ļoti būtiska un sensitīva joma, kur ir svarīgi ietekmēt ES tiesību attīstības virzienu, lai tas pēc iespējas atbilstu Latvijas iedzīvotāju interesēm;

4) Latvijas iedzīvotāji diezgan plaši izmanto iespēju dzīvot citās ES valstīs, t.sk. veidot ģimenes attiecības, tāpēc pēc iespējas lielāka tiesiskā skaidrība un noteiktība starptautiskas laulības jautājumu risināšanai ir būtiska arī Latvijas iedzīvotājiem.

Latvijas pozīcija, ar kuru tika nolemts iesaistīties ciešāka sadarbībā, tika pieņemta Ministru kabinetā 2010.gada 30.aprīlī. No pozīcijas svarīgākie jautājumi, kuros Latvija vēlējas paust viedokli, tādejādi ietekmējot ES regulas saturu:

1) Formas prasības pušu līgumiem par piemērojamo likumu (saglabājot pietiekamu fleksibilitāti);

2) Pietiekami plašas iespējas nonākt līdz tiesas valsts likumam, kas ir tradicionāla Latvijas pieeja;

3) Atrunas esība, kas aizsargā dalībvalstu atšķirīgās materiālās tiesību normas laulības jautājumos, piemēram, viendzimuma laulības jautājums u.c.

4) Hierarhijas noteikšana piemērojamā likuma izvēlei.

10

Ārvalsts likuma piemērošana laulības šķiršanai Apskatāmie jautājumi: Svarīgākie termini piemērojamā likuma izvēlei Situācija dalībvalstīs Situācija Latvijā Ko tiesai/ notāram darīt, ja ir jāpiemēro ārvalsts likums Ārvalsts likuma piemērošana un satura noskaidrošana Papildus faktori

Svarīgākie termini piemērojamā likuma izvēlei ES dalībvalstīs pastāv vairāki pamatprincipi, pēc kuriem izvēlas piemērojamo likumu laulības šķiršanas jautājumos; biežāk pazīstamie ir tiesas valsts likums (lex fori), laulāto pilsonība, kā arī laulāto dzīves vieta. Atsevišķos gadījumos atsevišķās dalībvalstīs pusēm ir ierobežotas tiesības pašām izvēlēties piemērojamo likumu, kas vairāk pazīstams kā princips komerclietās un līdz šim parasti netika uzskatīts par pieļaujamu ģimenes tiesību jomā. Lielākajā daļā dalībvalstu pusēm šāda izvēle vispār nav pieejama. Svarīgākie pamatprincipi, jeb likuma piesaistes faktori: Lex fori – tiesas valsts likums, proti, šādā gadījumā lietas izskatīšanā kompetentā tiesa piemēro savas valsts likumu. Būtiskākais ieguvums ir procesuālo un materiālo tiesību normu sistēmiska vienotība, trūkums – vienai vai abām pusēm tiesību sistēma var būt sveša un var liegt tiesības uz efektīvu savu interešu aizsardzību. Pušu pilsonība – personas pastāvīga tiesiskā saikne ar valsti, līdz ar to pastāv pieņēmums, ka persona savas pilsonības valsts likuma ietvaros varētu visefektīvāk nodrošināt savu interešu aizsardzību. Ja tādejādi izvēlētais piemērojamais likums nav tiesas valsts likums, rodas papildus jautājums par ārvalsts likuma satura noskaidrošanu un pareizu piemērošanu. Pušu dzīvesvieta – personas faktiskā saikne ar konkrētu valsti, kas radusies sakarā ar tās izvēlēto dzīvesvietu. Tas nav viennozīmīgs jautājums, jo nav vienotas izpratnes, kā noteikt personas dzīves vietu un kāds ir laika limits, lai uzskatītu, ka personai ir izveidojusies pietiekama saikne ar attiecīgo valsti. Ja tādejādi izvēlētais piemērojamais likums nav tiesas valsts likums, rodas papildus jautājums par ārvalsts likuma satura noskaidrošanu un pareizu piemērošanu. Pušu izvēle – vispārākā pušu autonomijas izpausme, kuras ietvaros starptautisko privāttiesību regulējums dod iespēju pusēm pašām noteikt piemērojamo likumu konkrēto tiesisko attiecību noregulēšanai. Tā ir ikdienišķa parādība komerciālās (B2B)

11

attiecībās, maz pazīstama ģimenes tiesību jomā. Arī šajā gadījumā, ja tādejādi izvēlētais piemērojamais likums nav tiesas valsts likums, rodas papildus jautājums par ārvalsts likuma satura noskaidrošanu un pareizu piemērošanu. Roma III regulas 4.pants paredz regulas nosacījumu universālu piemērošanu, proti, saskaņā ar šajā regulā paredzēto kārtību izvēlēto likumu piemēro neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav regulā iesaistītās dalībvalsts tiesību akti. Par to sīkāk lekcijas turpinājumā. Situācija dalībvalstīs ES DV pastāv dažādas piemērojamā likuma noteikšanas nianses, sk. sīkāk Komisijas darba dokumentu (17.07.2006., SEC (2006) 949); lielākajā daļā DV pastāv vairāki alternatīvi vai hierarhiski noteikti piesaistes faktori piemērojamā likuma noteikšanai, kas tiek ņemti vērā atkarībā no lietas faktiskajiem apstākļiem.

Latvijas gadījumā līdz regulas spēkā stāšanās brīdim piemērojamo likumu noteica Civillikuma (arī CL) 3., 11., 12. un 13.pants.

3. Katra civīltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Neskartas paliek jau iegūtās tiesības. 11. Tiesība doties laulībā, laulības noslēgšanas forma un laulības spēks noteicami pēc Latvijas likuma, ja laulību noslēdz Latvijā. Tāpat pēc Latvijas likuma noteicama Latvijas pilsoņu tiesība doties laulībā ārzemēs. Laulības slēgšanas formu tādā gadījumā nosaka tās valsts likums, kur laulību noslēdz. 12. Laulības šķiršana un tās atzīšana par neesošu, ja to izdara Latvijā, apspriežama pēc Latvijas likuma, neraugoties uz laulāto valsts piederību. Šajā ziņā pielaižams izņēmums no 3. panta noteikuma tajā nozīmē, ka pēc Latvijas likuma apspriežamas arī laulāto attiecības pirms laulāto pakļaušanas Latvijas likumam. Ārzemēs izdarīta Latvijas pilsoņu laulības šķiršana un atzīšana par neesošu atzīstama arī Latvijā, izņemot gadījumus, kad tām pamatā liktie iemesli neatbilst Latvijas likumam un runā pretim Latvijas sabiedriskai iekārtai vai labiem tikumiem. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2011.) 13. Laulāto personiskās un mantiskās attiecības noteicamas pēc Latvijas likuma, ja laulāto dzīves vieta ir Latvijā. Ja laulāto manta atrodas Latvijā, tad viņi šās mantas ziņā ir pakļauti Latvijas likumam arī tad, kad viņiem pašiem nav dzīves vietas Latvijā.

Ja laulību šķīra Latvijā, līdz šim piemēroja Latvijas likumu neatkarīgi no laulāto pilsonības, t.sk. risināja jautājumus, kas saistīti ar laulāto attiecībām pirms to pakļaušanas Latvijas likumam (izņēmums no vispārīgā principa, kas ietverts CL 3.pantā). Tas ir izteikts lex fori princips. CL piemin arī laulāto dzīves vietu (personisko un mantisko

12

attiecību risināšanai) un mantas atrašanās vietu kā piesaistes faktoru piemērojamā likuma noteikšanai ar laulību saistīto jautājumu izlemšanai. Bez Latvijas lex fori nosacījumi dominē šādās ES dalībvalstīs: Īrija, Apvienotā Karaliste, Zviedrija, Somija, Dānija, Kipra. Šobrīd attiecībā uz laulības šķiršanu Latvijā jāpiemēro regula.

Savukārt laulāto pilsonībai noteicošā loma ir šādās ES valstīs: Austrija, Beļģija, Igaunija, Vācija, Grieķija, Ungārija, Itālija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande, Spānija, Čehija, Polija, Portugāle, Slovākija un Slovēnija. Kā iespējamais papildus piesaistes faktors ir laulāto dzīvesvieta pirms prasības iesniegšanas tiesā, kas pazīstams lielākajā daļā DV. Trīs valstīs papildus ir paredzēta ierobežota pušu iespēja izvēlēties piemērojamo likumu (Nīderlande, Beļģija un Vācija). Šajās valstīs piemērojamā likuma izvēle ir pušu autonomija, jeb primārais nosacījums. Ja puses nevienojas, piemērojamo likumu izvēlas atbilstoši vispārējiem tiesību normu kolīzijas nosacījumiem. Šobrīd regulu piemēro šādās valstīs: Beļģija, Bulgārija, Vācija, Spānija, Francija, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Ungārija, Malta, Austrija, Portugāle, Rumānija un Slovēnija. Situācija Latvijā Kā jau minēts iepriekš, kopš 2012.gada 21.jūnijā Latvijā piemēro Roma III regulu, lai izvēlētos piemērojamo likumu laulības šķiršanas un tiesiskās atšķiršanas lietās. Roma III regulas spēkā stāšanas būtiski maina līdzšinējo CL regulējumu, kas paredzēja striktu lex fori piemērošanu laulības šķiršanas gadījumā. Regula ienes veselu piesaistes faktoru katalogu piemērojamā likuma izvēlei, tajā skaitā paredzot līdz šim nebijušu elementu ģimenes tiesību jomā – pušu autonomiju izvēties piemērojamo likumu. Par to sīkāk turpinājumā. Papildus šim būtiskajam jaunajam ārējam notikumam, kas nu jau ir kļuvis par Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu, ir jāpievērš uzmanība izmaiņām nacionālajos normatīvajos aktos, kas skar pušu dzīvesvietas jautājumu, proti, situācijai, ja piemērojamo likumu noteic pušu dzīvesvieta. Privāttiesību piemērotāju vidū aktuāla ir diskusija, kā Latvijā noteikt pušu dzīvesvietu (domicils v. deklarētā dzīves vieta) un līdz šim dominējošais viedoklis bija par labu CL 7.pantam, proti, tika noskaidrota personas faktiskā dzīvesvieta, par otršķirīgu uzskatot personas deklarēto dzīvesvietu.

13

Civillikums 7.pants Dzīves vieta (domicils) ir tā vieta, kur persona ir labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur pastāvīgi dzīvot vai darboties.

Dzīvesvietas deklarēšanas likums 3.pants. Dzīvesvieta (1) Dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. 1.pants. Likuma mērķis Likuma mērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.

Lai arī sākotnēji deklarētās dzīvesvietas mērķis bija noteikt vietu, kur persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti, normatīvo aktu attīstība ir aizvien vairāk nostiprinājusi deklarētās dzīvesvietas nozīmi ne tikai sasniedzamības griezumā, bet arī personu tiesību un pienākumu apjomā. Vienlaikus ir attīstījusies prakse, ka personām faktiskā dzīvesvieta atšķiras no deklarētās, lai arī atbilstoši Deklarētās dzīvesvietas likumam tā tam nevajadzētu būt. Tas rada ne vien tiesisko nenoteiktību, bet bieži vien arī nevajadzīgas publiskā sektora izmaksas. Šobrīd valdība ir lēmusi mazināt šo praksi un viens no soļiem ir grozījumi Civilprocesa likumā (arī – CPL), kur ir būtiski nostiprināta deklarētās dzīvesvietas loma. Vai un kā šie grozījumi CPL ietekmēs tiesiskās attiecības ar ārvalsts elementu, rādīs tiesu prakse. Par deklarētās dzīvesvietas nozīmi, formāli nosakot piekritību, sīkāk turpinājumā. Ko tiesai/ notāram darīt, ja ir jāpiemēro ārvalsts likums Šajā sadaļā ir aprakstīti praktiskie soļi, kas jāveic, ja tiesā/ notāram iesniegts pieteikums laulības šķiršanai/ laulāto atšķiršanai:

1. Vispirms atbilstoši regulai nr.2201/2003 (Brisele IIbis, arī Brisele IIa) ir nosakāma piekritība, proti, vai lieta piekrīt Latvijas Republikas tiesai/kompetentai iestādei (notāram). Turpinājumā būs sīkāks izklāsts par to, ka nosakāma lietas piekritība;

2. Latvijas gadījumā papildus ir nosakāma kompetentā iestāde laulības šķiršanas lietas izskatīšanai. Roma III regulas kontekstā kompetentā iestāde var būt gan tiesa, gan notārs (Regulas 3.panta 2.punkts) atbilstoši attiecīgās DV nacionālajā likumā noteiktajai kompetencei.

14

a) tiesas un notāra kompetences nošķiršana laulības šķiršanas

gadījumā: Civillikums 69. Laulību var šķirt tikai tiesa vai notārs. Laulību var šķirt tad, ja laulība ir izirusi. Tiesa laulību var šķirt šajā nodaļā noteiktajos gadījumos. Laulība ir šķirta no dienas, kad tiesas spriedums par laulības šķiršanu stājies likumīgā spēkā. Notārs laulību var šķirt Notariāta likumā noteiktajā kārtībā, ja abi laulātie vienojas par laulības šķiršanu. Laulība ir šķirta no dienas, kad notārs taisījis laulības šķiršanas apliecību. (28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2011.) 70. Tiesa laulību šķir, pamatojoties uz viena laulātā pieteikumu. Notārs laulību šķir, pamatojoties uz abu laulāto iesniegumu par laulības šķiršanu, kas sastādīts Notariāta likumā noteiktajā kārtībā. (28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2011.)

Civilprocesa likums 233.pants. Lietu izskatīšanas kārtība Lietas par laulības neesamību vai šķiršanu tiesa izskata prasības kārtībā pēc vispārējiem noteikumiem, ievērojot šajā nodaļā paredzētos izņēmumus.

Notariāta likums 325. Zvērināts notārs šķir laulību, ja laulātie par to ir vienojušies un ja: 1) laulātajiem nav kopīga nepilngadīga bērna un kopīgas mantas; 2) laulātajiem ir kopīgs nepilngadīgs bērns vai kopīga manta un laulātie ir noslēguši rakstveida vienošanos par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesībām, bērna uzturlīdzekļiem un kopīgās mantas sadali.

b) Tiesas teritoriālā piekritība, ja Latvijas tiesa ir kompetentā

tiesa, tiek noteikta atbilstoši CPL 26. un 27.pantam (jāņem vērā notikušās izmaiņas):

Civilprocesa likums 26.pants. Prasības celšana pēc atbildētāja dzīvesvietas vai atrašanās vietas deklarētās

dzīvesvietas vai juridiskās adreses (1) Prasību pret fizisko personu ceļ tiesā pēc tās deklarētās dzīvesvietas. (2) Prasību pret juridisko personu ceļ tiesā pēc tās atrašanās vietas (juridiskās adreses). 27.pants. Prasības celšana, ja atbildētāja dzīvesvieta nav zināma Prasības celšana, ja

atbildētājam nav deklarētās dzīvesvietas (1) Prasība pret atbildētāju, kuram nav deklarētās dzīvesvietas, ceļama pēc viņa dzīvesvietas.

15

(2) Prasība pret atbildētāju, kura dzīvesvieta nav zināma vai kuram nav pastāvīgas dzīvesvietas Latvijā, ceļama pēc viņa nekustamā īpašuma atrašanās vietas vai pēc viņa pēdējās zināmās dzīvesvietas.

3. Ja piekritība ir Latvijas Republikas tiesai/ kompetentai iestādei (notāram),

tad ir izvēlams piemērojamais likums. Roma III regula paredz vairākus hierarhiski noteiktus piesaistes faktorus piemērojamā likuma noteikšanai, par ko detalizēti tiks skaidrots turpinājumā. Piemērojamā likuma izvēles nosacījumus paredz Regulas 5., 8. un 10.pants, turpinājumā sekos regulas detalizēta analīze;

4. Tiesas sprieduma atzīšana un izpilde citās dalībvalstīs, ja nepieciešams, par ko īss komentārs turpinājumā.

Ārvalsts likuma piemērošana un satura noskaidrošana Starptautiskajās privāttiesībās pastāv divas teorijas, kā noskaidrot un pierādīt ārvalsts likuma saturu konkrētā lietā, proti, ārvalsts likumu var uzskatīt par faktu vai likumu: Definīcijas: Likums - tiesai ir pienākums pašai, pamatojoties uz nacionālajām vai starptautiskajām un ES kolīziju normām pārbaudīt, vai jāpiemēro ārvalsts likums. Šāda pieeja ir pazīstama Polijā, Ungārijā, Vācijā, Austrijā. Fakts - tiesai nav pienākums pašai pārbaudīt, vai jāpiemēro ārvalsts likums, izņemot gadījumus, kad līguma puse ir vājākā puse. Pusēm pašām jāatsaucas uz ārvalsts likuma piemērošanu. Šāda pieeja ir raksturīga Somijā un Anglijā. Likuma un fakta apvienojums:

1) Ārvalsts likums tiek uzskatīts par likumu, taču tā saturu pierāda puses (Spānija);

2) Ārvalsts likums tiek uzskatīts par faktu, ja puses vienojas par ārvalsts likuma piemērošanu. Ja nav vienošanās, ārvalsts likums tiek uzskatīts par likumu (Lietuva, Skandināvijas valstis, Francija);

Latvijā tiesu prakse liecina, ka ārvalsts likums ir fakts. Civillikums dod vispārēju norādi, kā noskaidrot ārvalsts likuma saturu, kā arī rīcību, ja saturu noskaidrot nav iespējams: 22. Kad Latvijas likums atļauj piemērot ārvalsts likumu, tad tā saturu noskaidro Civilprocesa likumos noteiktā kārtībā. Ja tas nav iespējams, tad pieņemams, ka attiecīgās ārvalsts tiesiskā iekārta apspriežamā tiesību nozarē atbilst Latvijas tiesiskai iekārtai tajā pašā nozarē.

16

CPL un regulas apsvērumi dod ievirzi, kādus soļus praktiski var veikt, lai noskaidrotu ārvalsts likuma saturu.

CPL 80.nodaļa nosaka pamatprincipus ārvalsts likuma noskaidrošanai tiesā civillietu iztiesāšanai. Tas sastāv no diviem soļiem:

1) Puse, kas atsaucas uz ārvalsts likumu, iesniedz tiesai likuma tekstu (654.pants); 2) Starptautiskos līgumos noteiktos gadījumos tiesa pati noskaidro likuma saturu

(655.pants). CPL 655.panta 2.daļa paredz tiesai iespēju lūgt Tieslietu ministrijas palīdzību ārvalsts likuma noskaidrošanai.

Arī Roma III regula netieši norāda uz veidu, kā noskaidrot ārvalsts likuma saturu. Regulas apsvērumu 17.un 18.punkts ietver norādi uz ES Padomes lēmumu 2001/470/EC (ar labojumiem saskaņā ar lēmumu 568/2009/EC), kas paredz Eiropas tiesiskās sadarbības tīkla izveidošanu civillietās un komerclietās, ar kura starpniecību var noskaidrot ES dalībvalstu likumu saturu. Apsvērumi vairāk gan vērsti uz laulāto tiesībām pieņemt izsvērtu lēmumu par piemērojamā likuma izvēli, ja viņi paši vēlas lemt par piemērojamo likumu, ietverot arī norādi uz tiesas pienākumu pārliecināties, ka puses ir apzināti izvēlējušās piemērojamo likumu. Tomēr tas būtu jāuztver kā norāde uz ārvalsts likuma satura noskaidrošanu arī citos gadījumos. Jāatzīst, ka Civilprocesa likuma regulējums par ārvalsts likuma satura noskaidrošanu, piemērošanas kārtību tiesās, pušu un tiesas pienākumiem un tiesībām ir diezgan skops, līdz ar to ir pilnīgi saprotams, ka atkāpes no lex fori principa Latvijas tiesās notiek galvenokārt uz puses/ pušu iniciatīvas pamata. CPL un Notariāta likums neietver normas par ārvalsts likuma satura noskaidrošanu, ja lēmumu pieņem notārs. Notāram nav saistoša CPL 80.nodaļa, jo tā attiecas tikai uz tiesvedību, līdz ar to, šķirot laulību pie notāra, nav nekādu norāžu, kā praktiski pusēm un notāram rīkoties, lai noskaidrotu ārvalsts likuma saturu, līdz ar to visticamāk, ka ārvalsts likuma piemērošana notiks, ja puses to iniciēs. Veidu, kā noskaidrot ārvalsts likuma saturu, parādīs prakse. Sagatavotie grozījumi Notariāta likumā ietver tikai norādi uz Roma III regulu, nedodot nekādu sīkāku ievirzi praktiskajām darbībām ārvalsts likuma satura noskaidrošanai – to dara notārs pats vai tas jāpierāda pusei? "Piemērojamos tiesību aktus pārrobežu laulības šķiršanas lietās nosaka saskaņā ar Padomes 2010.gada 20.decembra regulu (ES) Nr.1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai." Anotācija:

17

[13] Ar 2012. gada 21. jūniju būs piemērojama Padomes 2010. gada 20. decembra regula (ES) Nr. 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai. Tādējādi nepieciešams izdarīt attiecīgus grozījumus likumā attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem pārrobežu laulības šķiršanas lietās.

Papildus faktori Lemjot par ārvalsts likuma piemērošanu, ir svarīgi apzināties ES dalībvalstu likumu atšķirības laulības šķiršanas jomā. Svarīga ir arī informācija par to, kurās valstīs pastāv laulāto tiesiskas atšķiršanas institūts, kas Latvijā vispār nav pazīstams. Analizējot tiesiskās atšķiršanas tiesību institūta mērķi, var pieņemt, ka tas zināmā mērā varētu būt salīdzināms ar CPL noteikto samierināšanas periodu, kad tiesa, atliekot laulības šķiršanu, vienlaikus uz samierināšanās periodu izlemj jautājumus, kas saistīti ar laulāto personiskajām un mantiskajām attiecībām. Tomēr laulāto tiesiskās atšķiršanas un samierināšanas lēmumu tiesiskā daba ir būtiski atšķirīga. Lēmumi, kas tiek pieņemti uz tiesas noteikto samierināšanās periodu ir pagaidu lēmumi pirms strīda galīgā noregulējuma, savukārt tiesiskās atšķiršanas lēmums ir patstāvīgs nolēmums. Sīkāk par to lekcijas turpinājumā. Tāpat DV normatīvie akti satur būtiskas atšķirības attiecībā uz to:

1) Kādas personas var sastāvēt laulībā (pretēja dzimuma/ viena dzimuma); 2) Vai dalībvalstī pastāv cita veida personu kopdzīves fiksēšana (partnerattiecības,

nereģistrēta kopdzīve) un cik lielā mērā šo attiecību regulējums ir pielīdzināms laulības regulējumam;

3) Pie kādiem nosacījumiem var tikt šķirta personu laulība. Informācija par to tiks sniegta turpinājumā.

18

Jurisdikcija un atzīšana Apskatāmie jautājumi: Briseles IIbis regulas ieviešana Latvijā Jurisdikcijas/ piekritības nosacījumi Tiesa Jurisdikcijas īpatnības Latvijā Notārs Piekritība, ja prasība iesniegta par laulāto tiesisko atšķiršanu

Briseles IIbis regulas ieviešana Latvijā Padomes 2003.gada 27.novembra Regula (EK) Nr.2201/2003 par piekritību un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr.1347/2000 (Briseles IIbis regula, dažviet Briseles IIa regula) stājās spēkā 2005.gada 1.martā visās dalībvalstīs, bet Bulgārijā un Rumānijā 2007. gada 1. Janvārī. Tā nav piemērojama Dānijā. Latvijas gadījumā Briseles IIbis Regula aizstāj trīspusējo 1992.gada 11.novembra Līgumu par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām starp Latvijas Republiku, Igaunijas Republiku un Lietuvas Republiku, kā arī 1994.gada 23.februāra Līgumu starp Latvijas Republiku un Polijas Republiku par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes, darba un krimināllietās attiecībā uz tiem jautājumiem, kas ietilpst Briseles IIbis Regulas piemērošanas jomā. Kopš 2010.gada 28.oktobra pārrobežu laulības šķiršanas lietās jurisdikcija tiek noteikta pēc Briseles IIbis Regulas arī tad, ja laulību šķir pie notāra (Notariāta likuma 326.pants).

Jurisdikcijas/ piekritības nosacījumi Lietas izskatīšanas piekritība Latvijā ir nosakāma pēc Briseles IIbis regulas 3.panta:

a. pēc laulāto pastāvīgās dzīvesvietas; b. pēc laulāto pēdējās pastāvīgās dzīvesvietas, ja viens no tiem arvien tur dzīvo; c. pēc atbildētāja pastāvīgās dzīvesvietas; d. laulāto kopīga pieteikuma gadījumā – pēc viena vai otra laulātā pastāvīgās

dzīvesvietas; e. pēc prasītāja pastāvīgās dzīvesvietas, ja viņš tur pastāvīgi dzīvojis vismaz gadu

tieši pirms prasības iesniegšanas; f. pēc prasītāja pastāvīgās dzīvesvietas, ja viņš tur pastāvīgi dzīvojis vismaz sešus

mēnešus tieši pirms prasības iesniegšanas un viņam ir šīs valsts pilsonība; g. pēc abu laulāto pilsonības (Lielbritānijas un Īrijas gadījumā - domicila).

Tiesa

19

Regulas piemērošanu tiesā notiek, balstoties uz CPL 5.pantā paredzēto: 5.pants. Tiesību normu piemērošana (1) Tiesa izspriež civillietas saskaņā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem, Latvijas Republikai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem un Eiropas Savienības tiesību normām. (2) Ja starptautiskajā līgumā, ko apstiprinājusi Saeima, ir paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas

likumā, piemēro starptautiskā līguma noteikumus. (3) Ja attiecīgo tiesību jautājumu regulē Eiropas Savienības tiesību normas, kas ir tieši

piemērojamas Latvijā, Latvijas likumu piemēro, ciktāl to pieļauj Eiropas Savienības tiesību normas. (4) Likumā vai līgumā noteiktajos gadījumos tiesa piemēro arī citu valstu likumus un starptautisko

tiesību normas. (5) Ja nav likuma, kas regulē strīdīgo attiecību, tiesa piemēro likumu, kurš regulē līdzīgas tiesiskās

attiecības, bet, ja tāda likuma nav, — vadās pēc tiesību vispārējiem principiem un jēgas. (6) Piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru. (07.04.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.05.2004.)

Ja laulības šķiršanas lieta ir piekritīga Latvijā, konkrētas tiesas piekritību nosaka atbilstoši CPL 29.nodaļai: vispārējā kārtībā (233.pants) vai pēc prasītāja dzīvesvietas (234.pants). Jaunā CPL 234.panta redakcija:

234.pants. Lietu piekritība Prasību par laulības neesamību vai laulības šķiršanu var celt tiesā arī pēc prasītāja dzīvesvietas

prasītāja deklarētās dzīvesvietas, bet, ja tādas nav, — pēc prasītāja dzīvesvietas, ja: 1) pie prasītāja ir nepilngadīgi bērni; 2) laulība šķirama ar personu, kura noteiktā kārtībā atzīta par rīcībnespējīgu gara slimības dēļ

vai kurai nodibināta aizgādnība atbilstoši Civillikuma 365.panta noteikumiem; 3) laulība šķirama ar personu, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietā; 4) laulība šķirama ar personu, kurai nav deklarētās dzīvesvietas un, kuras dzīvesvieta nav

zināma vai kura dzīvo ārzemēs.

CPL 234.pants var veicināt forum shopping, jo prasītājs var izvēlēties prasību iesniegt Latvijas tiesā, kas tai tuvāka, it īpaši, ja piemērojams ir Latvijas likums, tādejādi, iespējams, aizskarot otras puses iespējas aizstāvēt savas intereses. Tāpat šis pants var radīt nevēlamo „steigšanos uz tiesu”, kuru zināmā mērā veicina Regulas Brisele II bis jurisdikcijas noteikumi kontekstā ar lis pendens (turpinājumā – sīkāk) noteikumiem, jo tā puse, kura pirmā iesniedz prasību, var iegūt sev vēlamo jurisdikciju un, iespējams, piemērojamo likumu. Jurisdikcijas īpatnības Latvijā Visbiežāk laulības šķiršanas prasības Latvijas tiesās tiek celtas pēc prasītāja dzīvesvietas (Briseles IIbis regulas 3.panta 1.punkta q apakšpunkta 5.un 6.ievilkums). Te ir jāatgriežas jau pie iepriekš pieminētā jautājuma par personas dzīvesvietas noteikšanas. Papildus norādītājiem teorētiskajiem apsvērumiem par Civillikuma un Dzīvesvietas

20

deklarēšanas likuma savstarpējām attiecībām, ir jāpatur prātā šādi būtiski apsvērumi. Pārrobežu situācijā, proti, kad jānosaka, vai jurisdikcija ir Latvijas vai ārvalsts tiesai, vienmēr noteicošā loma ir Briseles IIbis regulai un tur ietvertajiem jurisdikcijas noteikšanas nosacījumiem un patstāvīgas dzīvesvietas jēdziena saturam. Ir jāpatur prātā, ka regula nozīmi piešķir personas faktiskajai dzīvesvietai, kurai ir jāilgst pietiekamu laika periodu, tādejādi pieņemot, ka personai ir izveidojusies nepieciešamā tiesiskā saikne ar valsti, un tas dod pamatu attiecīgās valsts jurisdikcijai. Regulas kontekstā dzīvesvietas deklarēšanai nav nozīmes. Tomēr tā var kalpot kā pierādījums faktiskajai dzīvesvietai regulas izpratnē. Apskatot tiesu praksi, jāsecina, ka tiesas parasti nekonstatē personas faktisko dzīvesvietu, bet piekrīt pieteicēja norādītajam par laulāto/ laulātā patstāvīgo dzīvesvietu. Tomēr pastāv uzskats, ka tiesām būtu prima facie jāvērtē pieteicēja norādītā informācija par personas dzīvesvietu un šaubu gadījumos būtu jāatstāj pieteikums bez virzības, nosakot termiņu trūkumu novēršanai. Tāpat būtu noskaidrojams atbildētāja viedoklis par attiecībā uz viņu norādīto dzīvesvietu. Ja tiesai šaubu nav un atbildētājs neiebilst, tiesa var nevērtēt jautājumu par pušu dzīvesvietu, tādejādi neiejaucoties pušu sacīkstes principa īstenošanā. Savukārt, ja pastāv šaubas vai atbildētās iebilst, tiesai būtu jākonstatē personas pastāvīgā dzīvesvieta atbilstoši lietā esošajiem pierādījumiem, lai tādejādi izlemtu, vai Latvijas tiesai saskaņā ar Briseles IIbis regulu ir jurisdikcija skatīt šo lietu. Šāda pieeja vairāk atbilstu regulas garam. Notārs Ja pieteikums šķirt laulību ir iesniegts notāram, Latvijas jurisdikciju nosaka Notariāta likuma 326.pants. Attiecībā uz notāra kompetenci šķirt laulību Notariāta likumā ir iekļauta atsauce uz Briseles IIbis regulas 3.pantu, kas nosaka jurisdikcijas pamatus. Notariāta likuma 326.panta 2.daļa noteic, ja „piekritība šķirt laulību pārrobežu lietā nav noteikta Latvijas Republikai, zvērināts notārs laulības šķiršanas lietu neuzsāk un paziņo par to laulātajiem.” Piekritība, ja prasība iesniegta par laulāto tiesisko atšķiršanu Ja Latvijas tiesā ir iesniegta prasības par laulāto tiesisko atšķiršanu, tiesai, lai arī šāds tiesību institūts Latvijā nepastāv, pieteikums būtu jāpieņem un jālemj par lietas ierosināšanu uz tādiem pašiem pamatiem kā par pieteikumu par laulības šķiršanu. Sīkāk par šo redzējumu un iespējamiem citiem viedokļiem būs turpmāk, apskatot jautājumu par Roma III regulas īpašajiem izņēmumiem ārvalsts likuma piemērošanā.

21

Ārvalsts tiesas sprieduma atzīšana un izpilde Tiesa CPL 541.1pants noteic ES izpildu dokumentu un ar izpildi saistītu dokumentu izsniegšanu Minētā panta 3.daļa paredz regulas 2201/2003 39.pantā minētās apliecības izsniegšanu pēc lietas dalībnieka lūguma un kas ir uzskatāma par laulības šķiršanas apliecību. Notārs Notāram atbilstoši Notariāta likumam nav noteikta kompetence rīkoties ar ārvalsts kompetentas iestādes pieņemtu lēmumu laulības šķiršanas lietās.

22

Roma III regulas īpašie jautājumi Apskatāmie jautājumi: Vispārējs ieskats par laulības šķiršanu un laulāto tiesisko atšķiršanu Situācija ES dalībvalstīs un Latvijā Roma III regulas 9.pants Roma III regulas 10.pants Roma III regulas 12.pants Roma III regulas 13.pants CPL regulējums par jautājumiem, kas izšķirami līdz ar lietu par laulības šķiršanu

Vispārējs ieskats par laulības šķiršanu un laulāto tiesisko atšķiršanu Kā jau tika minēts lekcijas sākumā, ģimenes tiesību jomā ES dalībvalstu nacionālais regulējums ir būtiski atšķirīgs, un ir virkne svarīgu jautājumu, kur dalībvalstu kultūrvēsturisko un tiesisko tradīciju dēļ ES regulējumā ir nepieciešamas īpašas atrunas, lai harmonizācijas procesa ietvaros atšķirības respektētu. Roma III regulas 9., 10., 12.un 13.pants mēģina dot ietvaru šīm atšķirībām, tādejādi sekmējot piemērojamā likuma regulējuma harmonizāciju, vienlaikus nepārkāpjot dalībvalstu „sarkanās līnijas”. Kā jau minēts iepriekš, dalībvalstu normatīvie akti laulības jautājumos satur būtiskas atšķirības attiecībā uz to:

1) Kādas personas var sastāvēt laulībā (pretēja dzimuma/ viena dzimuma) (regulas 13.pants);

2) Vai pastāv cita veida personu kopdzīves fiksēšana (partnerattiecības, nereģistrēta kopdzīve) un cik lielā mērā šo attiecību regulējums ir pielīdzināms laulības regulējumam;

3) Pie kādiem nosacījumiem var tikt šķirta personu laulība (īpaši izņēmumi - regulas 10.pants).

Līdzās laulības šķiršanas jautājumiem, regulas tvērumā ir iekļauts arī laulāto tiesiskās atšķiršanas tiesību institūts, kas Latvijā vispār nav pazīstams (īpaši nosacījumi ir ietverti regulas 9.pantā). Kā jau tika solīts, turpinājumā tiks sniegts sīkāks ieskats laulības šķiršanas un laulāto tiesiskās atšķiršanas jēdzienos dažādās dalībvalstīs. Sākumā tiks dots vispārīgs ieskats dalībvalstu un Latvijas regulējumā par laulības šķiršanu, turpinājumā tiks sīkāk apskatīti regulas atsevišķi panti, kas dod ietvaru dalībvalstu laulības šķiršanas regulējuma atšķirību ievērošanai. Situācija dalībvalstīs un Latvijā: Laulība un tās šķiršana

23

Ieskatam turpinājumā tiek piedāvāts neliels pārskats par Roma III regulas dalībvalstu likuma nosacījumiem par pamatiem, kuriem jāpastāv, lai tiesa lemtu par laulības šķiršanu. Pārskats parāda, cik daudzveidīgs ir dalībvalstu regulējums par laulības šķiršanas pamatprincipiem, līdz ar to arī personu priekšstats par viņu tiesībām uz laulību un laulības šķiršanu. Minēto atšķirību pastāvēšana tiešā veidā norāda uz to, cik būtiski ir konstatēt ārvalsts elementa pastāvēšanu un, atbilstoši konkrētajiem lietas apstākļiem, lemt par piemērojamo likumu, lai nodrošinātu efektīvu personu tiesisko interešu aizsardzību. Šajā situācijā ir grūti pārvērtēt Romas III regulas nozīmīgumu. Turpmāk izklāstītās informācijas avots ir Komisijas darba dokuments, kur apkopoti ES dalībvalstu likumos paredzētie pamati laulības šķiršanai. Atsevišķās valstīs (piemēram, Zviedrija) ir iespējama laulības šķiršana, nenorādot nekādu pamatu.

Valsts Nav nepieciešams pamats laulības šķiršanai

Pušu vienošanās

Laulība ir izirusi

Viena laulātā vaina laulības iziršanā

Faktiska šķirta dzīvošana

Beļģija jā jā Jā (2 gadi)

Bulgārija n.d.

Vācija Nē (bet pušu piekrišana un atsevišķa dzīvošana 1 gadu ir 2.pamats)

Jā (vienīgais) Nē, bet: dzīvošana šķirti 1 gadu un pušu vienošanās vai dzīvošana šķirti 3 gadus bez vienošanās veido 2.pamatu

Spānija Šķirta dzīvošana 1, 2 vai 5 gadus ir nepieciešama atkarībā no faktiskajiem apstākļiem

Francija jā jā Jā, 2 gadi

Itālija Jā (vienīgais) Nē, bet šķirta dzīvošana 3 gadus veido 2.pamatu

24

Latvija Jā Jā Jā, 3 gadi

Luksemburga jā jā Jā, vienošanās gadījumā šķirta dzīvošana 3 gadus, bez vienošanās – 5 gadi

Ungārija Nē, bet vienošanās veido 2.pamatu

Jā (vienīgais) Nē, bet šķirta dzīvošana veido 2.pamatu

Malta Laulības šķiršana nav atļauta

Austrija jā jā jā Nē, bet 6 mēnešu šķirta dzīvošana un vienošanās vai 5 gadu šķirta dzīvošana bez vienošanās veido 2.pamatu

Portugāle jā jā Jā, ja puses piekrīt – 1 gads, ja nē – 3 gadi

Rumānija n.d.

Slovēnija Jā (vienīgais pamats)

Lietuva? jā Jā Jā, 1 gads

Sīkāks ieskats par laulības noslēgšanas un laulības šķiršanas pamatiem Latvijā. Laulības jēdzienu Latvijā nosaka Satversme, kas tieši norāda uz ģimenes īpašo lomu Latvijas kultūras un tiesību sistēmā. Satversmes 110.pants nosaka: 110. Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. (…). (15.12.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.01.2006.)

Laulības noslēgšanas pamatus nosaka Civillikuma 32.-38.panti. No Civillikuma regulējuma izriet, ka Latvijā laulību var noslēgt starp divām pilngadīgām pretēja dzimuma personām – klasiska un tradicionāla pieeja ģimenes institūtam. 32. Aizliegta laulība pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, izņemot 33. pantā paredzēto gadījumu.

25

33. Izņēmuma gadījumā ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu var doties laulībā persona, kas sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, ja laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu personu. Ja vecāki vai aizbildņi bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju, tad atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās vietas, kur dzīvo vecāki vai iecelti aizbildņi. 34. Aizliegta laulība personām, kuras tiesa atzinusi par rīcības nespējīgām gara slimības vai plānprātības dēļ. 35. Aizliegta laulība radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem ar māsām un pusbrāļiem ar pusmāsām (213. p.). Aizliegta laulība starp viena dzimuma personām. 36. Izslēgts. 37. Aizliegta laulība starp adoptētāju un adoptēto, izņemot gadījumus, ja izbeigtas ar adopciju nodibinātās tiesiskās attiecības. 38. Aizliegta jauna laulība personai, kas jau atrodas laulībā. Tāpat aizliegta laulība aizbildnim ar aizbilstamo un aizgādnim ar aizgādnībā esošo, iekām nav izbeigtas aizbildnības vai aizgādnības attiecības. Tāpat aizliegta laulība aizbildnim ar aizbilstamo, iekām nav izbeigtas aizbildnības attiecības. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.12.2002. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2003.)

Izvērtējot Civillikumā iekļautās normas par personu tiesībām noslēgt laulību kopsakarā ar Roma III regulu, jāsecina, ka Latvijā pastāv vairāki būtiski nosacījumi laulības spēkā esībai (CL 35., 37. un 38.pants), kas ir nozīmīgi regulas 12.panta (sabiedriskā kārtība) un 13.panta (valstu tiesību aktu atšķirība) piemērošanas kontekstā. Šie regulas un CL panti arī attiecīgi tiks sīkāk analizēti lekcijas turpinājumā. Laulības šķiršanas regulējums ir ietverts Civillikuma Ģimenes tiesību daļas 2.apakšnodaļā Laulības noslēgšana un izbeigšanas (CL 69.-77.pants). Svarīgākie nosacījumi ir iekļauti likuma 72.un 74.pantā. 69. Laulību var šķirt tikai tiesa vai notārs. Laulību var šķirt tad, ja laulība ir izirusi. Tiesa laulību var šķirt šajā nodaļā noteiktajos gadījumos. Laulība ir šķirta no dienas, kad tiesas spriedums par laulības šķiršanu stājies likumīgā spēkā. Notārs laulību var šķirt Notariāta likumā noteiktajā kārtībā, ja abi laulātie vienojas par laulības šķiršanu. Laulība ir šķirta no dienas, kad notārs taisījis laulības šķiršanas apliecību. (28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2011.) 70. Tiesa laulību šķir, pamatojoties uz viena laulātā pieteikumu. Notārs laulību šķir, pamatojoties uz abu laulāto iesniegumu par laulības šķiršanu, kas sastādīts Notariāta likumā noteiktajā kārtībā. (28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2011.) 71. Laulība uzskatāma par izirušu, ja nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to atjaunos. (12.12.2002. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2011.) 72. Pieņemams, ka laulība ir izirusi, ja laulātie vismaz trīs gadus dzīvo šķirti. (12.12.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2003.)

26

73. Laulātie dzīvo šķirti, ja viņiem nav kopīgas saimniecības un viens no laulātajiem noteikti negrib to atjaunot, noliedzot laulības kopdzīves iespējamību. Kopīga saimniecība var nepastāvēt arī tad, ja laulātie šķirti dzīvo kopīgā dzīvoklī. (12.12.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2003.) 74. Ja laulātie dzīvo šķirti mazāk nekā trīs gadus, tiesa laulību var šķirt tikai tādā gadījumā, ja: 1) laulības turpināšana tam laulātajam, kas pieprasa laulības šķiršanu, ir neiespējama tādu iemeslu dēļ, kuri ir atkarīgi no otra laulātā un kuru dēļ kopdzīve ar viņu būtu neizturama cietsirdība pret laulāto, kas pieprasa laulības šķiršanu; 2) viens laulātais piekrīt otra laulātā prasībai šķirt laulību; 3) viens no laulātajiem uzsācis kopdzīvi ar citu personu un šajā kopdzīvē ir piedzimis bērns vai ir gaidāma bērna piedzimšana. Ja tiesa uzskata, ka, pastāvot šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, ir iespējams saglabāt laulību, tā laulāto samierināšanas nolūkā var atlikt lietas izskatīšanu uz laiku līdz sešiem mēnešiem. Ja laulātie dzīvo šķirti mazāk nekā trīs gadus, notārs laulību var šķirt tikai tādā gadījumā, ja abi laulātie vienojas par laulības šķiršanu un Notariāta likumā noteiktajā kārtībā ir iesnieguši notāram iesniegumu par laulības šķiršanu. (28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2011.) 75. Ja viens laulātais prasa laulības šķiršanu tādu iemeslu dēļ, kas nav minēti šā likuma 74.panta pirmajā daļā, un otrs laulātais nepiekrīt laulības šķiršanai, tiesa laulību nešķir pirms šā likuma 72.pantā norādītā termiņa un laulāto samierināšanas nolūkā atliek lietas izskatīšanu. (12.12.2002. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2011.) 76. Tiesa laulību nešķir, kaut gan tā ir izirusi, ja un ciktāl laulības saglabāšana izņēmuma kārtā sevišķu iemeslu dēļ ir nepieciešama laulāto kopīgā nepilngadīgā bērna interesēs. (28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2011.) 77. Tiesa laulību nešķir, ja laulātie nav vienojušies par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesību, bērna uzturlīdzekļiem, kopīgās mantas sadali vai attiecīgas prasības nav izšķirtas pirms laulības šķiršanas un netiek celtas kopā ar prasību par laulības šķiršanu. Notārs laulību nešķir, ja laulātie nav apliecinājuši, ka laulība ir izirusi un nav vienojušies par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesību, bērna uzturlīdzekļiem un kopīgās mantas sadali. (28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2011.)

Novērtējot CL paredzētos laulības šķiršanas pamatus, var secināt, ka lielākā daļa no tiem, kopumā ņemot, ir salīdzināmi ar tiem pamatiem, kas pastāv arī citās ES dalībvalstīs. Visplašāk izplatītākie pamati ir laulāto faktiskā dzīvošana šķirti, kas ir cieši saistīts ar laulības iziršanu (CL 77., 73.pants). Tomēr atšķirīgs ir laika periods, ko dalībvalstis ir noteikušas attiecībā uz atšķirtu dzīvošanu, lai pieļautu laulības šķiršanu, vai arī konstatētu, ka laulība ir izirusi. Tāpat atšķiras tas, cik cieši laulības iziršana ir saistīta ar laulāto faktisku dzīvošanu šķirti. Otrs plaši izplatīts pamats laulības šķiršanai ir pušu vienošanās (CL 74.panta 2.punkts). Tomēr pastāv arī vairāki izņēmumi, kur nozīmīgs var kļūt regulas 10.pants (tiesas valsts likuma piemērošana) vai arī regulas 12.pants (sabiedriskā kārtība). Spilgtākie piemēri būtu laulības šķiršanas aizliegums, vai arī laulības šķiršana, nenorādot nekādus pamatus. Minētie aspekti sīkāk tiks apskatīti, analizējot attiecīgos regulas pantus.

27

Laulāto tiesiskā atšķiršana Kā jau minēts, vairākās ES dalībvalstīs līdzās laulības šķiršanai pastāv arī laulāto tiesiskā atšķiršana. Jau iepriekš tika norādīts, ka analizējot tiesiskās atšķiršanas tiesību institūta mērķi, sākotnēji var pieņemt, ka tas zināmā mērā varētu būt salīdzināms ar CPL noteikto laulāto samierināšanas periodu, kad tiesa, atliekot laulības šķiršanu, vienlaikus uz samierināšanās periodu izlemj jautājumus, kas saistīti ar laulāto personiskajām un mantiskajām attiecībām. Tomēr laulāto tiesiskās atšķiršanas un samierināšanas lēmumu tiesiskā daba ir būtiski atšķirīga. Lēmumi, kas tiek pieņemti uz tiesas noteikto samierināšanās periodu ir pagaidu lēmumi pirms strīda galīgā noregulējuma, savukārt tiesiskās atšķiršanas lēmums ir galīgs, patstāvīgs nolēmums, kuram var sekot un var arī nesekot tiesas nolēmums par laulības šķiršanu. Laulāto samierināšanas mērķi ir norādīti Civillikuma 75.-77.pantos. Likums nošķir trīs būtiskākos iemeslus laulības šķiršanas „atlikšanai” ar mērķi laulātos samierināt, un tie ir: vienas puses vēlme laulību saglabāt, bērna interešu aizsardzība un nepieciešamība izšķirt jautājumus par turpmākajām pušu personiskajām un mantiskajām attiecībām. Atbilstoši Civillikuma regulējumam, CPL paredz procesuālo regulējumu pagaidu lēmumiem laulības šķiršanas lietā, kas var tikt pieņemti nolūka veicināt samierināšanos. Atbilstošie CPL panti ir: CPL 238.panta 2.daļa (pagaidu lēmums līdz sprieduma taisīšanai lietās par laulības šķiršanu – bērna aprūpe, saskarsme, uzturlīdzekļi, aizliegums izvest bērnu no valsts, uzturlīdzekļi otram laulātajam, mājokļa u.c. mantu lietošana) kontekstā ar CPL 240.pantu (samierināšana), 244.5pants (lēmums līdz sprieduma taisīšanai lietās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām - bērna dzīvesvieta, aprūpe, saskarsme un aizliegums izvest bērnu no valsts). Savukārt tajās ES dalībvalstīs, kur laulības iziršanas gadījumā laulātajiem pastāv iespēja izmantot gan laulāto atšķiršanu, gan laulības šķiršanu, ir iespēja izmantot vienu no tiem savu tiesiski attiecību noregulēšanai. Šāds institūts pastāv tādās dalībvalstīs kā Spānija, Malta, Portugāle, Apvienotā Karaliste, Īrija un citās valstīs. Laulāto atšķiršana ir atsevišķs laulāto procesuālais statuss, ar kuru neizprot laulības šķiršanu, bet juridisku jeb formālu laulāto kopdzīves pārtraukšanu. Būtībā šis institūts ir vērsts uz laulības saglabāšanu. Tas nozīmē, ka laulātie pilnībā nesarauj laulības saites, bet pārtrauc laulāto kopdzīvi. Laulāto atšķiršana var notikt gan tiesā, gan iestādē. Pēc laulāto atšķiršanas laulātie var atjaunot laulību bez vajadzības noslēgt laulību no jauna vai šķirt laulību, bet nav tiesīgi stāties jaunā laulībā. Līdz ar laulāto atšķiršanu var tikt

28

izlemti jautājumi par laulāto mantas sadali, vecāku atbildības jautājumi, kā arī uzturēšanas saistību jautājumi. Informācija pieejama:http://ec.europa.eu/civiljustice/divorce/divorce_ec_lv.htm Lietas par laulāto tiesisko atšķiršanu izskatīšana Latvijas tiesās Līdz ar Romas III regulas spēkā stāšanos, Latvijas tiesās var tikt arī prasība par laulāto tiesisko atšķiršanu. Līdz ar to ir svarīgi noskaidrot, vai Latvijas tiesai prasības pieteikums būtu jāpieņem un lieta jāskata. Pastāv uzskats, ka tiesai pieteikuma pieņemšana būtu jāatsaka, jo Latvijas likums nepazīst šādu prasības pamatu. Tas būtu pamatots arguments, ja piemērojamā likuma nosacījumi norādītu uz Latvijas likumu. Tomēr ārvalsts likuma gadījumā šādu uzskatu ir iespējams apšaubīt. Ņemot vērā regulas vietu normatīvo aktu hierarhijā, nav nozīmes tam, ka Latvijas tiesību sistēma (Latvijas nacionālie normatīvie akti) nepazīst laulāto tiesiskās atšķiršanas tiesību institūtu. Ja tiesā izskatāmā lieta satur tādu ārvalsts elementu, pamatojoties uz kuru ir piemērojams tādas valsts likums, kurā pastāv laulāto tiesiskā atšķiršanai, Latvijas tiesai ir jāskata minētā lieta saskaņā ar attiecīgās valsts likumu un jāpieņem atbilstošs nolēmums. Tā ir būtiska atšķirība no situācijas, kas pastāvēja līdz regulas spēkā stāšanās mirklim, jo tad atbilstoši CL nostiprinātajam lex fori principam ģimenes tiesību jomā tiesa atteiktu lietas ierosināšanu, jo šāda prasība nepastāv Latvijas tiesību sistēmā. Šobrīd, ja atbilstoši Briseles IIbis regulai lieta ir piekritīga Latvijas tiesai un pieteicējs ir ievērojis CPL noteiktās formālās prasības, tiesai, ievērojot CPL 131.pantā noteikto, ir jālemj par prasības pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu. Šādā gadījumā tiesai ir jāizskata prasības pieteikums atbilstoši likumam, kas noteikts saskaņā ar Roma III regulas 5. un 8.pantu. CPL nesatur norādījumus par regulas 5.pantā paredzēto pušu vienošanās formu un par laika ierobežojumiem, kad šādu vienošanos pusēm ir jāpanāk, līdz ar to būtu piemērojama regulas 5.panta 2.daļa, kas paredz, ka pušu vienošanos par piemērojamo likumu var noslēgt „ne vēlāk kā tad, kad ceļ prasību tiesā”. Ja puses nav vienojušās par piemērojamo likumu, tad laulāto tiesiskai atšķiršanai piemērojamais likums ir nosakāms atbilstoši regulas 8.pantam. Sīkāk par regulas 5. un 8.panta piemērošanu jau tika izklāstīts iepriekš. Roma III regulas 9.pants Risinot jautājumu par laulāto atšķiršanai piemērojamo likumu, Latvijas situācijā nozīmīgs ir arī regulas 9.pants, kas regulē jautājumus par laulāto tiesiskās atšķiršanas pārveidošanu par laulības šķiršanu. Regulas 9.pants paredz:

29

Laulāto atšķiršanas pārveide par laulības šķiršanu 1. Gadījumos, kad notiek laulāto atšķiršanas pārveide par laulības šķiršanu, laulības šķiršanai piemēro tiesību aktus, ko piemēroja laulāto atšķiršanai, ja vien puses saskaņā ar 5. pantu nav vienojušās citādi. 2. Tomēr, ja tiesību aktos, ko piemēroja laulāto atšķiršanai, nav paredzēta laulāto atšķiršanas pārveide par laulības šķiršanu, piemēro 8. pantu, ja vien puses saskaņā ar 5. pantu nav vienojušās citādi.

Regulas preambulas 23.apsvērums dod skaidrojumu regulas 9.panta tvērumam:

Ja tiesā ceļ prasību, lai laulāto atšķiršanu pārveidotu par laulības šķiršanu, un ja puses nav izdarījušas izvēli par piemērojamiem tiesību aktiem, tad tiesību akti, ko piemēroja laulāto atšķiršanai, būtu jāpiemēro arī laulības šķiršanai. Tāda nepārtrauktība pusēm veicinātu paredzamību un palielinātu tiesisko noteiktību. Ja tiesību aktos, ko piemēroja laulāto atšķiršanai, nav paredzēta laulāto atšķiršanas pārveide par laulības šķiršanu, šķiršanai būtu jāpiemēro kolīziju normas, kuras piemēro gadījumos, kad puses nav izdarījušas izvēli. Tam nevajadzētu liegt laulātajiem iespēju celt laulības šķiršanas prasību, pamatojoties uz citiem šīs regulas noteikumiem.

Līdz ar to, piemērojot regulas 9.pantu, ir nošķiramas divas situācijas. Pirmā – turpinājums iepriekš aprakstītajam notikumu izklāstam par laulāto tiesisko atšķiršanu, kad puses lūdz tiesu pārveidot atšķiršanu laulības šķiršanā saskaņā ar to pašu likumu, saskaņā ar kuru laulātie tika atšķirti. Tiesa šādā gadījumā atbilstoši regulas 9.panta 1.daļai piemēro attiecīgo ārvalsts likumu, kur ir paredzēta laulāto atšķiršanas pārveidošana par laulības šķiršanu un tiek nodrošināta regulā iecerētā tiesiskā noteiktība un paredzamība. Vienlaikus tiesai jāpatur prātā, ka regula visos, arī šajā, gadījumos prioritāti piešķir pušu tiesībām vienoties par piemērojamo likumu. Kā jau minēts iepriekš, CPL neparedz ne formu, ne laika ierobežojumus šādai vienošanās, tāpēc ir piemērojama regulas 5.panta 2.daļa – pusēm šī vienošanās jānorāda prasības celšanas brīdī. Otra situācija rodas, ja puses izmanto regulas 5.pantā noteikto un iepriekš citā valstī notikušo laulāto atšķiršanu lūdz pārveidot laulības šķiršanā saskaņā ar Latvijas likumu. Šādā gadījumā tiesai/ notāram, ja tai ir atbilstoša kompetence saskaņā ar Briseles IIbis regulu un Civillikumu, ir jāpieņem iesniegtais prasības pieteikums atbilstoši vispārējai kārtībai. Diskutabls ir jautājums, cik lielā mērā tiesai ir jāievēro citas valsts nolēmums laulāto atšķiršanai, ja tajā līdz ar atšķiršanu ir izlemti jautājumi par laulāto personiskajām un mantiskajām attiecībām, kā arī saskarsmes tiesībām? Atteikt izskatīt lietu par laulāto tiesisku atšķiršanu Latvijas tiesai nav arī pamata, atsaucoties uz regulas 12.pantu un/vai 13.pantu. Lai arī laulāto tiesiskā atšķiršana Latvijā nav zināma, ar šādu lēmumu sasniedzamie mērķi (laulāto samierināšana, lai saglabātu laulību) atbilst Latvijas tiesību sistēmai (nav pretrunā sabiedriskai kārtībai, regulas 12.pants) un šādu lēmumu pieņemšana nav pretrunā vispārējai tiesas kompetencei, kas paredzēta Likumā par tiesu varu un Civilprocesa likumā. Savukārt

30

regulas 13.pants dod tiesības atteikt skatīt laulības šķiršanu vai laulāto atšķiršanu tikai tad, ja izskatāmā laulība attiecīgajā valstī nav atzīstama par spēkā esošu. Regulas 9.pants paredz īpašu atrunu vienai no dalībvalstu „sarkanajām līnijām”, proti, tā noregulē gadījumu, kad likumā, ko piemēroja laulāto tiesisko atšķiršanai, nav paredzēta iespēja to pārveidot par laulības šķiršanu. Šādā situācijā regula atsaucas uz vispārējiem nosacījumiem par kolīziju normām, lai noteiktu atbilstošu piemērojamo likumu un dotu pusēm iespēju laulību šķirt. Proti, ja puses nav vienojušās saskaņā ar regulas 5.pantu, piemērojamais likums nosakāms saskaņā ar regulas 8.pantu. Šādas pieejas izskaidrojumu var rast regulas preambulas 25.apsvērumā – piemērojamā likuma izvēlei nevajadzētu radīt personu diskrimināciju, proti liegt tiesības šķirt laulību vispār. Roma III regulas 10.pants Regulas 10.pants nosaka izņēmumu no regulas 8.panta, paredzot situāciju, kad ir piemērojams tiesas valsts likums. 10. pants Tās valsts tiesību aktu piemērošana, kurā atrodas tiesa Ja saskaņā ar 5. vai 8. pantu piemērojamie tiesību akti neparedz laulības šķiršanu vai, pamatojoties uz dzimumu, nepiešķir vienam laulātajam vienlīdzīgu pieeju laulības šķiršanai vai laulāto atšķiršanai, piemēro tās valsts tiesību aktus, kurā atrodas tiesa.

Regulas preambulas 24.apsvēruma skaidrojums par regulas 10.pantu Konkrētās situācijās, piemēram, gadījumos, kad piemērojamie tiesību akti neparedz laulības šķiršanu vai nepiešķir vienam laulātajam vienlīdzīgu pieeju laulības šķiršanai vai laulāto atšķiršanai, pamatojoties uz dzimumu, tomēr būtu jāpiemēro tās tiesas valsts tiesību akti, kurā celta prasība. Tomēr tam nevajadzētu skart sabiedriskās kārtības klauzulu.

Roma III regulas 12.pants – sabiedriskās kārtības klauzula Pirms pievērsties regulas 12.panta izvērtēšanai, ir lietderīgi dot īsu ieskatu, ko sevī ietver jēdziens „sabiedriskā kārtība”. Vispirms ir nepieciešams apskatīt paša jēdziena vārdisko izteiksmi, pēc tam dot īsu ieskatu tā saturā. Ir jāpiekrīt starptautisko privāttiesību ekspertu norādītajam, ka šī jēdziena vārdiskā izteiksme Latvijā nav vienveidīga un precīza, un ES tiesību aktos izvēlētais tulkojums vārdiem „public policy” (angļu val.), proti, „sabiedriskā kārtība” neatspoguļo jēdziena civiltiesisko nozīmi. Latvijas tiesību sistēmā jēdzienu sabiedriskā kārtība parasti lieto kārtības un drošības kontekstā, novērtējot personas uzvedības atbilstību likumam. Piemēram, viens no visbiežāk izdarītajiem administratīvajiem pārkāpumiem, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, tieši runā par sabiedrisko kārtību: „167.pants. Sīkais huligānisms

31

Par sīko huligānismu, tas ir, lamāšanos ar necenzētiem vārdiem sabiedriskās vietās, apvainojošu uzmākšanos un citām tamlīdzīgām darbībām, kas traucē sabiedrisko mieru un kārtību…”

Savukārt, Civillikums un Civilprocesa likums, lai izteikto šo jēdzienu, lieto terminu „sabiedriskā iekārta”: Civillikums 24. Ārvalsts likums nav piemērojams Latvijā, ja tas runā pretim Latvijas sabiedriskai iekārtai vai labiem tikumiem, vai Latvijas likuma pavēlošām vai aizliedzošām normām. Civilprocesa likums 637.pants. Ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšana (2) Ārvalsts tiesas nolēmumu neatzīst tikai tad, ja pastāv viens no šādiem neatzīšanas pamatiem: 6) ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšana ir pretrunā ar Latvijas sabiedrisko iekārtu;

Termins „sabiedriskā iekārta” ir tuvāks jēdziena saturam, proti, konkrēta regulējuma satura atbilstības vērtējums valsts tiesību sistēmai/iekārtai un vērtībām, uz kurām valsts ir balstīta. Juridiskā literatūra tiek argumentēts par labu terminam „publiskā kārtība”, tomēr, tā kā tas nav lietots atbilstošajos normatīvajos aktos, šāda termina lietošana varētu radīt neskaidrības. Šīs lekcijas kontekstā vienveidības labad tiks lietots termins „sabiedriskā kārtība”, lietojot to civiltiesiskā nozīmē. Sabiedriskās kārtības jēdziens ir uzskatāms par ģenerālklauzulu, kuru atbilstoši konkrētās lietas apstākļiem tiesnesis piepilda ar noteiktu saturu. Vispārējās aprises šim jēdzienam nosaka augstāko morāles, tiesiski un sociāli ekonomisko vērtību sistēma, kas attiecīgajā valstī ir uzskatāms par neaizskaramu. Ņemot vērā valstu ciešo sadarbību un atzītās kopējās vērtības, sabiedriskās kārtības jēdziena pamatus veido arī starptautiskās sabiedrības pamatvērtības un starptautisko tiesību pamatprincipi. Starptautisko privāttiesību ietvaros sabiedriskās kārtības klauzulas mērķis ir koriģēt ārvalsts likuma piemērošanu, lai šāda piemērošana nevarētu aizskart tiesas valsts aizsargājamās pamatvērtības. Starptautisko privāttiesību teorijā no sabiedriskās kārtības kā ģenerālklauzulas tiek nošķirts sabiedriskās kārtības izņēmuma jēdziens. Šis jēdziens saturiski apraksta veidu, kā atteikt piemērot tādu ārvalsts likumu, kura piemērošanas rezultāts būtu netaisnīgs un aizskartu tiesas valsts pamatvērtības, un tā mērķis ir garantēt noteiktu tiesiskās drošības līmeni. Kā jebkurš izņēmums, tas ir vērtējams šauri. Tātad, piemērojot sabiedriskās kārtības izņēmuma nosacījumus, tiesa izskatāmās lietas ietvaros pārbauda, vai piemērojamais ārvalsts likums atbilst tiesas valsts nacionālajām

32

un atzītajām starptautiskajām pamatvērtībām. No tā ir izdarāms secinājums, ka kolīziju normu piemērošanas stadijā tiek vērtēta ārvalsts materiālo tiesību normas piemērošanas rezultāta atbilstība tiesas valsts sabiedriskajai kārtībai, jo īpaši personu pamattiesībām. Ņemot vērā tiesību attīstības dinamiku, t.sk. sabiedrības atzīto morāles vērtību pamatus, kas jo īpaši aktuāli ir ģimenes tiesību jomā, ir pamatoti ņemt vērā starptautiskajās privāttiesībās plaši pielietoto sabiedriskās kārtības aktualitātes teoriju, saskaņā ar kuru atbilstība tiesas valsts sabiedriskai kārtībai tiek vērtēta brīdī, kad tiesa lemj par ārvalsts likuma piemērošanu, izskatot konkrēto lietu. Lai noskaidrotu sabiedriskās kārtības klauzulas ietvaru ģimenes tiesību jomā, specifiski attiecībā uz laulības šķiršanu, ir jāvērtē Satversmes 110.pantā ietvertais kontekstā ar Roma III regulā ietverto sabiedriskās kārtības klauzulu un tās saikni ar diskriminācijas aizliegumu principu. Roma III regulā iekļautais sabiedriskās kārtības jēdziena saturs ir šāds. 12. pants Sabiedriskā kārtība Ar šo regulu norādīto tiesību aktu kāda noteikuma piemērošanu var atteikt tikai tad, ja šāda piemērošana ir acīmredzami nesaderīga ar sabiedrisko kārtību valstī, kur atrodas attiecīgā tiesa.

Regulas preambulas 25.apsvērums dod priekšstatu par būtiskajiem aspektiem, kas jāņem vērā, piemērojot sabiedriskās kārtības klauzulu laulības šķiršanas gadījumā. Sabiedrības interesēs būtu jādod iesaistīto dalībvalstu tiesām iespēja izņēmuma apstākļos atteikties piemērot konkrētajam gadījumam kādu ārvalstu tiesību aktu noteikumu, ja tas būtu acīmredzami pretrunā tiesas atrašanās valsts sabiedriskajai kārtībai. Tomēr nebūtu jādod iespēja tiesām piemērot sabiedriskās kārtības nosacīto izņēmumu, lai noraidītu citas valsts tiesību akta noteikumu, ja tāda rīcība būtu pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, un jo īpaši tās 21. pantam, kurā aizliegta jebkāda veida diskriminācija.

Regulā ietvertais regulējums un arī Eiropas Savienības tiesas līdzšinējā prakse norāda uz divpakāpju analīzi, kas veicama, lai, piemērojot sabiedriskās kārtības izņēmuma nosacījumus, atteiktu piemērot ārvalsts likumu, un tie ir:

1) Vai piemērojamā norma satur tādus nosacījumus, kas aizskar sabiedrisko kārtību tiesas valsti? Lai to noteiktu ir jāizzina sabiedriskās kārtības saturs piemērojamo tiesību jomā;

2) Vai tā ir acīmredzami nesaderīga (manifestly incompatible – angļu val.) ar sabiedrisko kārtību tiesas valstī. Vērtējot nesaderību, jāņem vērtā regulas preambulā īpaši uzsvērtais ierobežojums attiecībā uz diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu.

Vai ārvalsts likums aizskar Latvijas sabiedrisko kārtību?

33

Satversmes 110.panta saturs norāda uz trim būtiskākajām vērtībām, kas ir aizsargājamas, apskatot jautājumus par laulību un tās šķiršanu, un tās ir: (1) laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, (2) laulība, cik vien tas ir iespējams un kur tas ir attaisnojami, ir saglabājama un laulātie ir samierināmi un (3) šķirot laulību, ir aizsargājamas abu vecāku un bērna pamattiesības. Satversmes doto ietvaru sabiedriskās kārtības klauzulai saturiski piepilda Civillikuma un Civilprocesa likuma regulējums. Analizējot regulas 12.panta tvērumu, jāņem vērā regulas 13.pantā noteiktais, kas paredz tiesas kompetenci atteikt lemt par tādas laulības šķiršanu, kas saskaņā ar tiesas valsts likumu netiek uzskatīta par spēkā esošu. Līdz ar to Satversmes un Civillikuma noteikti ierobežojumi laulības esībai spēkā ir apskatāmi regulas 13.panta kontekstā un nav nozīmīgi, apspriežot sabiedriskās kārtības klauzulu. Līdz ar to regulas 12.panta kontekstā ir apskatāmi divi jautājumi – tiesas pienākums rūpēties par laulības saglabāšanu, kā arī tiesas pienākums laulības šķiršanas gadījumā aizsargāt abu vecāku un bērna pamattiesības. Var argumentēt, ka Latvijas sabiedrisko kārtību laulības jomā papildina vēl arī šādi aspekti:

1) Pie kādiem nosacījumiem laulību šķir, kas zināmā mērā ir saistīts ar pienākumu rūpēties par laulības saglabāšanu;

2) Kas ir tiesīgs noslēgt laulību – valsts un/vai baznīca un, ja baznīca, tad kādas konfesijas.

Civillikums piepilda Satversmes 110.panta saturu par laulības saglabāšanas pienākumu. Civillikums paredz konkrētus ierobežojumus laulības šķiršanai, proti, Latvijā laulību šķir tikai tad, ja tā ir izirusi. Civillikums sniedz arī precīzu izpratni par to, kas ir uzskatāms par izirušu laulību. „Laulība uzskatāma par izirušu, ja nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to atjaunos. Pieņemams, ka laulība ir izirusi, ja laulātie vismaz trīs gadus dzīvo šķirti.” Līdz ar to ir iespējams argumentēt, ka tāda ārvalsts likuma piemērošana, kuras rezultātā nav jānoskaidro, vai laulība ir izirusi, vai laulātie noteiktu laika periodu dzīvo šķirti un nav jānorāda nekādi pamati laulības šķiršanai, var nonākt pretrunā Latvijas sabiedriskajai kārtībai. Protams, vērtējot šo vispārīgo nosacījumu, ir jāņem vērā Civillikumā paredzētie izņēmumi, kad laulību ir iespējams šķirt arī nenotekot trīs gadu periodam laulāto šķirtai dzīvošanai. Vienlaikus jāpatur prātā, ka šie izņēmumi ir izsmeļoši:

1) Laulības saglabāšana nav iespējama ģimenes vardarbības dēļ; 2) Puses ir vienojušās par laulības šķiršanu; 3) Vienam no laulātajiem ir izveidojušās citas attiecības, kuru ietvaros ir piedzimis

bērns.

34

Otrs no Satversmes izrietošs pamatprincips, kas ir jāaizsargā, iztiesājot strīdus, kas saistīti ar laulību, ir pienākums rūpēties par bērnu un abu vecāku pamattiesībām. Civillikums nosaka šādas bērnu un laulāto pamattiesības, kas ir ievērojamas laulības šķiršanas gadījumā:

1) Laulību nešķir, ja tas sevišķu iemeslu dēļ ir nepieciešams laulāto kopīgā nepilngadīgā bērna interesēs;

2) Ja laulātie nav vienojušies par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesību, bērna uzturlīdzekļiem, kopīgās mantas sadali vai attiecīgas prasības nav izšķirtas pirms laulības šķiršanas un netiek celtas kopā ar prasību par laulības šķiršanu.

Līdz ar to tāda ārvalsts likuma piemērošana, kas liedz vērtēt nepilngadīga bērna intereses vai arī neprasa laulāto personisko un mantisko interešu izlemšanu, varētu aizskart Latvijas sabiedrisko kārtību. Tomēr pie šī aspekta jāņem vērā Roma III regulas 1.pantā noteiktā regulas darbības joma, kas paredz, ka regulas nosacījumi neattiecas t.sk. uz laulības mantiskajām sekām, vecāku atbildību un uzturēšanas saistībām. Līdz ar to ir iespējams argumentēt, ka šie jautājumi vispār nav apskatāmi Roma III regulas ietvaros, līdz ar to ārvalsts likums šajā kontekstā vispār nav vērtējams un piemērojams, un tiesai jāskata tikai ārvalsts likuma normas šauri attiecībā uz laulības šķiršanas pamatiem. ES dalībvalstu laulības šķiršanas regulējuma apskats norāda, ka dažādās valstīs ir noteikti dažādi laika ierobežojumi šķirtai laulāto dzīvei kā pamatam laulības šķiršanai. Tomēr, vai šāda laika periodu atšķirība, ja laika periods vispār ir noteikts, ir tik nozīmīga, lai runātu par sabiedriskās kārtības aizskārumu, ir stipri apšaubāms. Tāpat dalībvalstu regulējuma apskats norāda uz vēl vienu laulības šķiršanas pamatu, kas pastāv citās dalībvalstīs un ko Latvijas likums neatzīst, proti, laulības šķiršanas pamats ir vienas puses vaina laulības pārkāpšanā bez šķirtas dzīves laika ierobežojuma, un kam nav nepieciešama pušu vienošanās. Ņemot vērā to, ka šis pamats ir izteikti subjektīvs un cieši saistīts ar laulāto personisko attieksmi pret laulību, pastāvot šādam laulības šķiršanas pamatam, kas ir norādīts saskaņā ar piemērojamo ārvalsts likumu, tiesai būtu individuāli jāvērtē, vai ārvalsts likuma piemērošanas rezultāts atbilst Latvijas sabiedriskajai kārtībai, t.i., vai tiesa pie šāda rezultāta būtu nonākusi arī tad, ja piemērotu Latvijas likumu. Latvijas Civillikuma 51. un 53.pants nosaka personas, kas ir tiesīgas laulāt, proti, kompetenta valsts iestādes amatpersona vai noteiktai konfesijai piederīgs garīdznieks.

35

51. Ja laulājamie pieder pie ev.-luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo (judaistu) konfesijas un vēlas salaulāties pie savas konfesijas garīdznieka, kuram ir attiecīgās konfesijas vadības atļauja, izsludināšanu izdara pēc attiecīgās konfesijas noteikumiem. 53. Laulā dzimtsarakstu nodaļas amatpersona vadītājs vai 51. pantā norādīto konfesiju garīdznieki, ja ir ievēroti laulības noslēgšanas noteikumi.

Likums neparedz ierobežojumus ārvalstīs noslēgtas laulības atzīšanai par spēkā esošu atkarībā no tā, kas ir noslēdzis šo laulību, ja laulība atbilst Latvijas sabiedriskajai iekārtai un labiem tikumiem. Līdz ar to faktam, kurš ir noslēdzis laulību, Latvijas sabiedriskās iekārtas klauzulas kontekstā nav nozīmes, un ir vērtējams tikai laulības saturs, nevis tās noslēgšanas forma. Vai piemērojamā ārvalsts likuma norma ir acīmredzami nesaderīga (manifestly incompatible) ar Latvijas sabiedrisko kārtību Sabiedriskās kārtības klauzulas saturu Roma III regulas kontekstā Eiropas Savienības tiesa (arī EST) nav vērtējusi, tāpēc šobrīd nav iespējams sniegt autoritatīvu viedokli par to, kādiem apstākļiem būtu jāpastāv, lai sabiedriskās kārtības izņēmuma piemērošanas rezultātā atteiktu ārvalsts likuma piemērošanu. Tomēr zināmu ievirzi varētu dot EST spriedumi lietās par ārvalsts sprieduma atzīšanu (piemēram, lieta C-7/98). Šajā lietā tiesa ir ieskicējusi šīs klauzulas piemērošanas robežās – ārvalsts sprieduma neatzīšana ir pieļaujam tikai tad, ja atzīšana un izpilde nonāktu klajā pretrunā tās valsts sabiedriskai kārtībai, kur prasīta sprieduma izpilde, un pārkāptā norma ir būtiska izpildes valsts tiesiskajā kārtībā. No tā var izdarīt secinājumu, ka potenciāli piemērojamai ārvalsts likuma normai ir jābūt klājā pretrunā ar tiesas valsts sabiedrisko kārtību šajā jautājumā un normas piemērošanas rezultātā rastos tiesas valsts būtiskas normas klajš pārkāpums. Vienlaicīgi ir jāņem vērā, ka atbilstoši regulas 12.panta tvērumam, ja sabiedriskās kārtības izņēmuma piemērošanas rezultātā rodas konflikts starp sabiedrības interesēm kopumā (ģimenes saglabāšana un aizsardzība) un indivīda tiesībām uz nediskriminējošu attieksmi (šajā gadījumā, tiesības uz laulības šķiršanu), indivīda tiesības prevalē. Roma III regulas 13.pants Roma III regulas 13.panta uzdevums ir nodrošināt ļoti būtiskas dalībvalstu „sarkanās līnijas” respektēšanu, proti, dalībvalstu tiesai nav pienākums pieņemt prasības pieteikumu un ierosināt lietu par tādas laulības šķiršanu, kura saskaņā ar tiesas valsts likumu netiek uzskatīta par spēkā esošu. Regulas 13.pants paredz: 13. pants Valstu tiesību aktu atšķirība

36

Nekas šajā regulā neuzliek pienākumu tiesām tādā iesaistītajā dalībvalstī, kuras tiesību aktos nav paredzēta laulības šķiršana vai attiecīgā laulība netiek uzskatīta par spēkā esošu laulības šķiršanas tiesvedības nolūkā, saskaņā ar šo regulu pasludināt laulību par šķirtu.

Regulas preambulas 26.apsvērums dod skaidrojumu par 13.panta mērķi: Ja šajā regulā ir atsauce uz to, ka tās iesaistītās dalībvalsts tiesību aktos, kuras tiesā celta prasība, nav paredzēta laulības šķiršana, tad tas būtu jāinterpretē tā, ka šīs dalībvalsts tiesību aktos nav laulības šķiršanas institūta. Šādā gadījumā tiesai nebūtu jāuzliek par pienākumu pasludināt laulības šķiršanu vai laulāto atšķiršanu saskaņā ar šo regulu. Ja šajā regulā ir atsauce uz to, ka saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras tiesā celta prasība, attiecīgā laulība netiek uzskatīta par spēkā esošu, lai to varētu izskatīt laulības šķiršanas tiesvedībā, tas būtu jāinterpretē tā, ka inter alia saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem šāda laulība nepastāv. Šādā gadījumā tiesai nebūtu jāuzliek par pienākumu pasludināt laulības šķiršanu vai laulāto atšķiršanu saskaņā ar šo regulu.

Lai saprastu šī panta nozīmi, ir svarīgi apzināties dalībvalstu regulējuma atšķirību par to, kāda personu kopdzīve tiek uzskatīta par spēkā esošu laulību. 2009.gadā Tieslietu ministrija veica pētījumu „Mantiska rakstura strīdi pēc ārpus laulības savienības iziršanas Latvijā un ārvalstīs”, kura ietvaros tika noskaidrots, kādi attiecību modeļi pastāv dažādās valstīs personu kopdzīvei. Kopš 2009.gada situācija, protams, ir mainījusies, bet ieskatam valsts regulējuma daudzveidībā šī ir noderīga informācija. Pētījumā tika apskatīti attiecību modeļi, kas pastāv ārpus klasiskai laulībai. Secinājumi: Attiecībā uz ārvalstīm apskatīts gan nereģistrētas kopdzīves, gan reģistrētu

partnerattiecību regulējums* . Nereģistrēta kopdzīve jāsaprot kā faktiskā nereģistrētā kopdzīve, kas pakļauta

noteiktiem nosacījumiem. Pazīmes, kas ļauj nošķirt nereģistrētu kopdzīvi no laulības un reģistrētām partnerattiecībām, ir vispārīgs formalitāšu trūkums, kas apvij kopdzīvi. Vairums tiesību sistēmās nereģistrēta kopdzīve tiek konstatēta saskaņā ar faktiskiem apstākļiem. Tomēr dažās tiesību sistēmās Latīņamerikas valstīs, lai nereģistrētai kopdzīvei būtu tiesiskās sekas, nepieciešams deklarēties tiesā vai citā institūcijā. Tomēr reģistrācijai nav būtiska loma, lai nošķirtu no reģistrētām partnerattiecībām. Reģistrācijai vairāk ir pierādījuma raksturs un tā neietekmē nereģistrētas kopdzīves eksistenci.

Attiecībā uz pētījumā apskatīto reģistrēto partnerattiecību regulējumu jāmin, ka pastāv divu veidu tiesību sistēmas – viena, kas paredz reģistrētās partnerattiecības tikai viendzimuma pāriem, un otra veida tiesību sistēmas, kas pieļauj abas – gan viendzimuma, gan pretēja dzimuma reģistrētās partnerattiecības.

Tikai viendzimuma partnerattiecības paredzētas Vācijā, Dānijā, Konetikutas, Ņūdžersijas, Ņūhempšīras un Vermontas štatos ASV, Čehijā, Somijā, Īslandē, Norvēģijā, Slovēnijā, Zviedrijā, Šveicē, Apvienotajā Karalistē (daudzās no šīm

37

tiesību sistēmām reģistrētās partnerattiecības ir izveidotas kā laulības „substitūts” viendzimuma personām (kaut arī šis laulības „substitūts” parasti neparedz tieši tādas pašas sekas kā laulība), kamēr laulības institūts paredzēts pretēja dzimuma pāriem.).

Jurisdikcijas, kas ļauj abiem – viendzimuma un pretēja dzimuma pāriem – reģistrēt partnerattiecības, ir Beļģija, Nīderlande, Kvebeka (Kanāda), Buenosairesas autonomā pilsēta (Argentīna), Francija, Luksemburga, Jaunzēlande un 7 Spānijas autonomie apgabali.

* Apskatā izmantots Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences Pastāvīgā biroja pētījums “Ziņojums par ārpus laulības kopdzīves, tai skaitā, reģistrēto partnerattiecību, nacionālā iekšējā regulējuma un starptautiskā privāttiesību regulējuma attīstību.” ** Nīderlande un Beļģija arī ir atvērušas laulības institūtu viendzimuma personām, tādējādi šajās valstīs reģistrētās partnerattiecības ir alternatīva laulībām gan viendzimuma, gan pretēja dzimuma pāriem, kamēr daudzās citās valstīs viendzimuma laulību institūts nav pazīstams un reģistrētās partnerattiecības ir vienīgais veids viendzimuma pāriem iegūt savu attiecību tiesisko aizsardzību. No šī apskata var redzēt personu attiecību daudzveidību. Tās varētu saklasificēt vairākās grupas:

1) Laulība: a. Pretēja dzimuma personu laulība b. Viendzimuma personu laulība

2) Reģistrētās partnerattiecības: a. Pretēja dzimuma personu partnerattiecības b. Viena dzimuma personu partnerattiecības,

3) Nereģistrēta faktiskā kopdzīve. Latvijas likums atzīst tikai formāli reģistrētu pretēja dzimuma savienību - laulību, līdz ar to pieteikumus par jebkuru cita veida savienību, ja tā ir izirusi (personas vēlas formāli pārtraukt kopdzīvi un risināt personiskos un mantiskos jautājumus, kas izriet no šīs kopdzīves), Latvijas tiesā nav pieņemams, pamatojoties uz regulas 13.pantu. Ja ir iesniegts pieteikums par laulības šķiršanu, kur laulātie ir pretēja dzimuma, papildus ir jāvērtē arī pārējie Civillikumā ietvertie ierobežojumi laulības spēkā esībai (Civillikuma 34. – 38.pants). Laulība Latvijā nav spēkā:

1) radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem ar māsām un pusbrāļiem ar pusmāsām, 2) starp adoptētāju un adoptēto, 4) jauna laulība personai, kas jau atrodas laulībā.

38

Ņemot vērā likumā paredzēto izņēmumu pilngadības nosacījumam, ja laulātie, kuri ir iesnieguši pieteikumu par laulības šķiršanu, ir pilngadīgi, tiesai būt šis pieteikums jāpieņem un jāizskata lieta pēc būtības, nevērtējot vecumu, kad personas stājās laulībā. Līdz ar laulības šķiršanu izlemjamie jautājumi, Roma III regulas 1.pants kontekstā ar CPL 238.pantu. Roma III 1.pants paredz, ka regulu nepiemēro jautājumiem, pat ja tie rodas kā iepriekš izlemjami jautājumi laulības šķiršanas vai laulāto atšķiršanas tiesvedības kontekstā. Tāpēc, ja lieta ir piekritīga Latvijai, tiesa laulības šķiršanai piemērojamo likumu nosaka pēc Roma III regulas, bet citiem jautājumiem, ka izskatāmi saskaņā ar CPL 238.pantu, jāņem vērā šādi nosacījumi: CPL 238.pants (1) Lietā par laulības šķiršanu vai neesamību prasījumi, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, izspriežami vienlaikus. Šādi prasījumi ir strīdi par:

1) aizgādības noteikšanu; - pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) nosaka - Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu. Piemērojamā likuma jautājumi nav harmonizēti ES. 2) saskarsmes tiesības izmantošanu; - pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) nosaka - Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu. Piemērojamā likuma jautājumi nav harmonizēti ES. 3) uzturlīdzekļiem bērnam; pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) un piemērojamā likuma jautājumus nosaka - Padomes Regula (EK) Nr. 4/2009 ( 2008. gada 18. decembris ) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās. Šīs regulas 15.pants nosaka, ka uzturēšanas saistībām piemērojamos tiesību aktus nosaka saskaņā ar Hāgas 2007. gada 23. novembra Protokolu par uzturēšanas saistībām piemērojamiem tiesību aktiem 4) līdzekļiem laulātā iepriekšējā labklājības līmeņa vai uztura nodrošināšanai; - pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) un piemērojamā likuma jautājumus nosaka - Padomes Regula (EK) Nr. 4/2009 ( 2008. gada 18. decembris ) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās. Šīs regulas 15.pants nosaka, ka uzturēšanas saistībām piemērojamos tiesību aktus nosaka saskaņā ar Hāgas 2007. gada 23. novembra Protokolu par uzturēšanas saistībām piemērojamiem tiesību aktiem 5) kopīgo ģimenes mājokli un mājsaimniecības vai personiskās lietošanas priekšmetiem; - pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) un piemērojamā likuma jautājumus PAREDZETS,

39

ka noteiks Priekšlikums Padomes Regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību lietās 6) laulāto mantas dalīšanu (arī tad, ja tas skar trešās personas); - pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) un piemērojamā likuma jautājumus PAREDZETS, ka noteiks Priekšlikums Padomes Regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību lietās. * pašas laulības šķiršanas pārrobežu lietās jurisdikciju nosaka - Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu savukārt piemērojamos tiesību aktus nosaka Padomes Regula (ES) Nr. 1259/2010 ( 2010. gada 20. decembris ), ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai

Padomes Regula (ES) Nr. 1259/2010 ( 2010. gada 20. decembris ), ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai 1. pants Darbības joma 1. Šo regulu piemēro laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai tiesību normu kolīziju situācijās. 2. Šo regulu nepiemēro šādiem jautājumiem, pat ja tie rodas kā iepriekš izlemjami jautājumi laulības šķiršanas vai laulāto atšķiršanas tiesvedības kontekstā:

a) fizisko personu tiesībspēja un rīcībspēja; - nav harmonizēts ES, atbilstošās CL un CPL normas b) laulības pastāvēšana, spēkā esamība vai atzīšana; - nav harmonizēts ES, atbilstošās CL un CPL normas c) laulības atzīšana par neesošu; pārrobežu lietās jurisdikciju nosaka - Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu d) laulāto vārdi; - nav harmonizēts ES e) laulības mantiskās sekas; - pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) un piemērojamā likuma jautājumus PAREDZĒTS, ka noteiks Priekšlikums Padomes Regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību lietās. f) vecāku atbildība; - pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) nosaka - Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu. Piemērojamā likuma jautājumi nav harmonizēti ES. g) uzturēšanas saistības; - pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) un piemērojamā likuma jautājumus nosaka - Padomes Regula (EK) Nr. 4/2009 ( 2008. gada 18. decembris ) par

40

jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās. Šīs regulas 15.pants nosaka, ka uzturēšanas saistībām piemērojamos tiesību aktus nosaka saskaņā ar Hāgas 2007. gada 23. novembra Protokolu par uzturēšanas saistībām piemērojamiem tiesību aktiem h) trasti vai mantošana - pārrobežu lietās jurisdikciju attiecībā uz trastiem nosaka saskaņā ar Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietā, piemērojamā likuma jautājumi attiecībā uz trastiem nav harmonizēti ES; pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) un piemērojamā likuma jautājumus attiecībā uz mantošanu noteiks nesen pieņemtā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi

41

Izmantotās literatūras, dokumentu un materiālu saraksts

Commission working document „Annex to the proposal for a Council Regulation amending Regulation (EC) no 2201/2003 as regards jurisdiction and introducing rules concerning applicable law in matrimonial matter, Impact Assessment, Brussels, 17.7.2006., SEC (2206) 949

Eiropas Komisijas Priekšlikums Padomes lēmumam, ar kuru atļauj ciešāku sadarbību laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai piemērojamo tiesību jomā, JUSTCIV 56, JAI 267

Eiropas Komisijas priekšlikums Padomes Regulai, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību laulības šķiršanai un laulāto tiesiskai atšķiršanai piemērojamo tiesību jomā

Tieslietu ministrijas darba grupas sēžu protokoli, Latvijas Republikas nacionālās pozīcijas un dienesta ziņojumi par ES regulas projektu laulības šķiršanai un laulāto tiesiskai atšķiršanai piemērojamo tiesību jomā

I.Kucina, A.Zikmane „Briseles IIbis Regulas jurisdikcijas normu piemērošana laulības lietās un vecāku atbildības lietās Latvijā”, Tieslietu ministrijas 2010.gada izdevums EK īpašās programmas „Civiltiesības” projekta ietvaros

J.Kolomijceva, „Ārvalsts likuma piemērošana”, Aktuālas tiesību realizācijas problēmas, LU 69.konfernces rakstu krājums

B.Rudevska, „Publiskās kārtības (ordre publicē) jēdziens starptautiskajā civilprocesā: klasiskā izpratne”, Aktuālas tiesību realizācijas problēmas, LU 69.konfernces rakstu krājums

P.M. North, J.J.Fawcett, Private international law, Cheshire and North’s, 1992

D.Martiny, Legal recognition of same-sex relationship in Europe, Workshop: cross-border recognition (and refusal of recognition) of registered partnership and marriages with a focus on their financial aspects and the consequences for divorce, maintenance and succession

B. Campuzano Diaz, Uniform Conflict of Law Rules on Divorce and Legal Separation via Enhanced Cooperation, Latest Development in EU Private International Law, Interesentia 2011

R.Farrugia, The future EU Regulation concerning matrimonial property regimes, Latest Development in EU Private International Law, Interesentia 2011

I.Kucina „ES tiesību aktualitātes ģimenes tiesībās (ārvalsts likuma piemērošana pārrobežu laulības šķiršanas un uzturlīdzekļu lietās)”, lekciju materiāli

Mantiska rakstura strīdi pēc ārpus laulības savienības iziršanas Latvijā un ārvalstīs, lekciju materiāli, Tieslietu ministrija, 2009