Cilvēki - Latvijas novadu dārgumi

Egils Johansons - Piebalgas

novada dārgums

Darba autors:

Jaunpiebalgas vidusskolas

9. klases skolnieks

Aleksandrs Grigorjevs

Šūnu pa šūnai gadu no gada

Katram cilvēkam ir vēlme dzīvot tā, lai viņu atcerētos, lai viņš būtu

atstājis kādas atmiņas par sevi, lai ar viņa sasniegumiem lepotos gan dzimtā

zeme, gan novads. Jaunpiebaldzēna Egila Johansona devumu sabiedrības labā

gribētos salīdzināt ar čaklu bišu vāktu medus kāri, kur katra šūna piepildīta ar

interesantu un nozīmīgu darbu daudzu gadu garumā. Viņš ir cilvēks, kas ar

savām idejām un darbiem iedvesmo citus. Tās ir idejas, par kurām droši var

teikt – tās ir trāpījušas mērķī un popularizē Piebalgu. Kāpēc Piebalgu? Jo E.

Johansons aktīvi darbojas gan Jaunpiebalgā, gan Vecpiebalgā.

Bērnība un jaunības gadi

Dzimis 1944. gada 22. novembrī Jaunpiebalgā. Elgas Johansones vienīgais

bērns. Bērnībā dzīvo Piebalgas dzelzceļa stacijas ēkā, jo vectēvs Mārtiņš

Johansons ir stacijas priekšnieks.

Piebalgas dzelzceļa stacijas ēka, kuras kreisajā pusē dzīvoja Johansoni

,,No mazotnes atmiņā palikusi tā baisā marta diena un novakare 1949.

gadā, kad arī Piebalgas stacijā piestāja ešelons. Vecaistēvs staigāja ļoti sadrūmis,

man laukā iet neļāva, ik pa laikam ienāca istabā pie mums, lai izstāstītu, kuras

pazīstamās ģimenes atvestas uz staciju, lai liktu kāpt tā saucamajos lopu

vagonos. Pieaugušie bija nobažījušies par to, kas notiks ar mums, jo nevarēja jau

zināt, kā varas vīriem patiks izrīkoties ar stacijas priekšnieka ģimeni. Par laimi,

izsūtīšana uz Sibīriju mūsu ģimenei gāja secen,” atceras E. Johansons.

1952. gadā E. Johansons sāk skolas gaitas Jaunpiebalgas

vidusskolā, kuru absolvē 1963. gadā.

5. klases skolēns Egils

Johansons

Jaunpiebalgas vidusskola 1963. gadā

Tai pašā gadā sāk dienestu PSRS Jūras Kara flotē, Azerbaidžānā, Baku.

Dienestu beidz 1967. gadā.

,,Piebalgā esmu dzimis, audzis, te esmu joprojām. Lepojos, ka manas saknes ir

šajā Latvijas kultūrvēsturiskajā novadā. Dzīvoju Jaunpiebalgā, bet darbā lielāko daļu

biju saistīts ar Vecpiebalgu. Nepilnus 20 gadus braukāju no vienas Piebalgas uz otru pa

ceļu, kur katrs līkums tik zināms, ka, vadot auto, šķiet, tas pats zina, kur skriet, lai

braucējs pa to laiku varētu pārdomāt veicamo. Šie gadi – tautā teiktu: ar vienu kāju te,

ar otru tur.

Kopsaimniecībā “Alauksts” biju priekšsēdētāja vietnieks kultūras darbā.

,,Alauksts” gan laikam bija vienīgā kopsaimniecība Latvijā, kurā šāds amats pastāvēja.

Iespējams, tādēļ mūsu Rīgas šefi netika aicināti uz lauka ne siena talkās, ne pie kartupeļu

rakšanas, ne citās reizēs, kad darbi teju teju lūkoja iestrēgt. Šefības organizāciju

pārstāvji pie mums labprāt viesojās ar koncertiem, veda šurp foto un mākslas izstādes,

brauca uzstāties teātru un operas ļaudis. Mēs savukārt, paņēmuši ciema kukulim lauku

labumus, devāmies pretvizītēs uz Rīgu. Un kopīgi riktējāmies gan uz teātra spēlēšanu,

gan sportošanu, dažkārt vienotā pulkā svinējām svētkus un jubilejas un iesaistījāmies

dažādos ar kultūru saistītos kopprojektos. Daži varbūt mūs īsti nesaprata, citi droši vien

apbrīnoja, jo mūsu visu mīlētie un cienītie šefi bija Valsts Mākslas akadēmija,

Dekoratīvās Mākslas kombināts, Latvijas Teātra biedrība, Latvijas Brīvdabas muzejs ar

tā filiāles “Vēveros” iznesīgo un šarmanto saimnieci Rasmu Jansoni, ” intervijā stāsta E.

Johansons.

Savu darbu kā kopsaimniecības „Alauksts’’ valdes priekšsēdētāja vietnieks

kultūras darbā E. Johansons sāka 1983. gadā, tai pašā gadā jau tika sarīkotas pirmās

Bērnu sporta spēles.

Kopīgi ar Drāmas teātri (Latvijas Nacionālo teātri) un tā vadības atbalstu

vairākus gadus Vecpiebalgā estrādē pie Alauksta ezera tika rīkotas ,,Mērnieku laiku”

brīvdabas izrādes, kurās aktīvi piedalījās un palīdzēja vietējie iedzīvotāji.Viņa darbības

laikā bieži tika organizēti braucieni uz Rīgas teātriem un hokeja spēlēm, bet bērniem- uz

cirku, kā arī katru gadu tika organizēti braucieni uz Kaukāzu, Karpatiem, Vidusāziju

un citām PSRS vietām.

Šajā amatā E. Johansons strādāja līdz 1991. gadam.

1991. gadā Egils Johansons kļuva par Vecpiebalgas kultūras nama

direktoru. Savas darbības laikā viņš Vecpiebalgas kultūrasnamā rīkoja deju

vakarus, balles, teātra izrādes, lietišķās un tēlotājmākslas izstādes, kā arī

koncertus, kuros piedalījās tādas pazīstamas grupas kā ,,Līvi’’, ,,Tranzīts’’,

,,Pamatinstinkts’’, ,,Menuets’’, ,,Kaimiņi’’, ,,Labvēlīgais tips’’, ,,Kantoris 04’’,

,,100.debija’’, ,,Eolika’’, ,,Jauns mēness’’, ,,Linga’’, ,,Lauku muzikanti’’, ,,Vēja

runa’’, ,,Emburgas zēni’’, ,,Kokmuižas muzikanti’’, ,,Prāta vētra’’, ,,Autobuss

debesīs’’, ,,Pienvedēja piedzīvojumi’’, ,,Turaidas roze’’, ,,Jumprava’’,

,,Hameleoni’’, ,,A-Eiropa’’, ,,Sandra’’, ,,LosAmigos’’, ,,Bumerangs’’ un citas,

kā arī estrādes solisti: Viktors Lapčenoks, Aija Kukule, Ieva Akurātere, Olga

Rajecka, Aina Boža, Andris Daņiļenko, Aivars Lapšāns, Ainars Mielavs, Roberts

Gobziņš, Līga Robežniece, Eduards Rozenštrauhs, Ilmārs Dzenis, Andris Skuja,

Ēriks Loks, Inese, Fredis, Ufo, Jussi Pekkonens un citi.

Vecpiebalgas kultūras nams

1994. gadā viņš palīdzēja organizēt Piebalgas novada kultūras svētkus.

Imantdienas pie Alauksta ezera notika 1995. un 1996. gadā, līdz to pārcelšanai

uz Cēsīm. E. Johansona vadībā tika aizsākts vokālistu konkurss ,,Piebalgas

balsis’’, kas vēlāk norisinājās Jaunpiebalgā. E.Johansons arī vairrākkārt ir

organizējis vieskoncertus kopā ar ,,Vohmas’’ un ,,Nikorēnu’’ pašdarbnieku

kolektīviem no Igaunijas un Moldovas.

Kopumā E. Johansons nostrādāja Vecpiebalgas kultūras namā 10 gadus-

no 1991.- 2001. gadam.

Gleznainajā Vecpiebalgas novadā mīt viens no visaugstāk esošajiem

Latvijas ezeriem – Alauksta ezers. Jau kopš 1984. gada ik gadu februārī pie

Alauksta pulcējas Latvijas slēpošanas entuziasti un profesionāļi slēpojumā

„Apkārt Alaukstam”. Šīs slēpošanas sacensības ir īpašas ar vēsturisko nozīmi un

mantojumu.To aizsācēji ir vietējie tā laika sporta dzīves organizatori

Vecpiebalgā Aivars Avens un Egils Johansons.

Pirmais slēpojums Apkārt Alaukstam 1984. gadā, centrā E. Johansons

Egils Johansons atceras: „Pirmajā slēpojumā piedalījās vietējās

kopsaimniecības ,,Alauksts” ļaudis kopā ar darbiniekiem no Brīvdabas muzeja,

Mākslas akadēmijas, Dekoratīvās mākslas kombināta, Teātra biedrības un

tuvākajiem kaimiņiem. Šim slēpojumam vairāk bija tāds pārgājiena raksturs,

tika izmantota tikai viena dažu jauniešu iepriekš iebraukta slēpju sliede.

Dalībniekiem numuri gan tika izsniegti, lai, kā tagad mēdz teikt, kontrolētu

situāciju, jo pa ceļam tika ēstas līdzi paņemtās sviestmaizes, uzdzerta tēja.

Sportiskākie dalībnieki slēpoja ātrāk, bet citi – nesteidzoties un priecājoties par

skaisto ziemas ainavu.”

Gadu gaitā no vietējā mēroga pasākuma tas kļuvis par lielāko un

populārāko distanču slēpošanas pasākumu Latvijā. „Tagad jau slēpojums

izvērties par īstām sacensībām, kas pulcē ap tūkstoti dalībnieku - gan skolu

jaunatni, gan ģimenes un interesentus, gan olimpiešus un valsts izlases

dalībniekus slēpošanā, arī pazīstamus orientieristus un motosportistus,” atzīst E.

Johansons.

E. Johansons un A. Avens kopā ar biatlonistu I. Brici

pirms slēpojuma 2013. gadā

Nu jau droši var apgalvot, ka „Apkārt Alaukstam” ir lielākās slēpošanas

sacensībasLatvijā. Ikreiz tajās piedalās aizvien vairāk dalībnieku, sasniedzot pat

vairāk nekā 2400 dalībnieku 2011. gadā.

Slēpojuma organizatori ik gadu apkopo informāciju par tā dalībniekiem,

par Latvijā un pasaulē atzītu sportistu līdzdalību slēpojumā, kuri piedalījušās

tautas slēpojumā un palīdzējuši tam gūt popularitāti. Visiem dalībniekiem, kuri

slēpojumā piedalījušies 10, 15 un 20 reizes (iepriekšējos gados arī 5 reizes), tiek

pasniegtas piemiņas medaļas.

,,Pasākumu arvien ir atbalstījuši gan vietējie zemnieki, uzņēmēji, gan

Latvijā pazīstamas akciju sabiedrības un organizācijas, jo bez viņu

ieinteresētības rīkotājiem nebūtu iespējams nodrošināt tik plašu balvu fondu.

Kausus, medaļas un balvas saņem ne tikai uzvarētāji daudzajās vecuma grupās-

noslēgumā notiek izloze, kurā ikvienam ir iespēja laimēt kādu sponsoru sagādātu

velti,” stāsta E. Johansons.

Nepiemērotu laika apstākļu un nepietiekamā sniega daudzuma dēļ 1992.,

1995., 2007., 2012., 2014. un 2015. gadā sacensības nenotika, taču organizētāji

priecājas, ka šogad norisinājās 25. slēpojums.

E. Johansons ir sadarbojies ar tīmekļa vietni Vikipēdija, sniedzot ziņas

par slēpojumu „Apkārt Alaukstam” un tā dalībnieku rezultātiem dažādos gados.

Spilgti Atmodas laiku iezīmēja Baltijas ceļš. Tā bija miermīlīga politiska

demonstrācija 1989. gada 23. augusta vakarā, kad aptuveni divi miljoni cilvēku

sadevās rokās 600 km garā ķēdē cauri visām trim Baltijas valstīm, apliecinot

vienotību centienos pēc brīvības. Arī Egils Johansons piedalījās šajā akcijā,

stāvot uz Vidzemes šosejas pie Melturiem.

Jaunpiebaldzēni Baltijas ceļā

1989. gada 7. un 8. oktobrī E. Johansons piedalījās Latvijas Tautas

frontes dibināšanas kongresā kā Vecpiebalgas grupas delegāts. E. Johansons ar

grupu aktīvi darbojās un organizēja pasākumus gan Cēsīs, gan tepat Piebalgā,

piedalījās Domes sēdēs unizstrādāja rīcības stratēģiju un plānu vēlēšanām, kurās

izvirzīja deputātu kandidātus no LTF. Viņš ir viens no Vecpiebalgas baznīcas

atjaunošanas iniciatīvas grupas aktīvistiem.

E. Johansons arī izplatīja LTF laikrakstu ,,Atmoda’’, katru jaunu

numuru vedot no Cēsīm. Vecpiebalgas LTF grupas materiālus publicēja vietējā

avīzē ,,Alauksts’’. Šim izdevumam iznāca vairāk par 100 numuriem.

Egils Johansons stāsta: ,,Gribējās kopīgi paveikt ko lielu, paliekošu,

neikdienišķu- novākt sagrautās Vecpiebalgas baznīcas drupas un atjaunot

baznīcu. Tika rīkotas talkas, ar tehniku palīdzēja kopsaimniecība un vietējie.

Labdarības koncertu baznīcas drupās sniedza atmodas dziedātāja Ieva

Akurātere. Sākās plaša līdzekļu vākšanas kampaņa baznīcas celtniecībai.

Atjaunoto Vecpiebalgas baznīcu atklāja 1997. gada oktobrī.’’

Daloties atmiņās un apsveicot Ievu Akurāteri pēc koncerta atjaunotajā

Vecpiebalgas baznīcā

Barikāžu laiks bija 1991. gadā no 13. līdz 27. janvārim. Aicinājums celt

barikādes tika izziņots plašā tautas mītiņā Daugavmalā 13. janvārī sakarā ar

asiņainajiem notikumiem Lietuvas pilsētā Viļņā.

,,Ticējām Atmodas ideāliem, braucām uz Rīgu, uz barikādēm. Bija pleca

sajūta esam- vienoti, pasaule ir ar mums, un neviens vairs nespēs mūs apturēt.

Bijām nesavtīgi dodot, bijām gandarīti,nesavtību saņemot pretī.

Uz barikādēm Rīgā ļaudis brauca no visas Latvijas, tai skaitā arī

no Jaunpiebalgas. Man tur iznāca pabūt tikai vienu dienu- 17. janvārī, jo

barikāžu dalībnieku grupas no laukiem mainījās. Es biju sargāt starptautisko

telefonu centrāli Dzirnavu ielā. Lai sasildītos, tikakurināti ugunskuri. Rīdzinieki

mūs cienāja ar karstu tēju un sviestmaizēm. Varējām ieiet arī iekštelpās

sasildīties, ja durvis bija vaļā. Savā starpā risinājām sarunas. Satraukums radās,

uzzinot, ka Līča kara ietvaros sākusies operācija ,,Tuksneša vētra”. Tāpēc

pasaules uzmanība varētu tikt novērsta no notikumiem Baltijā uz Persijas līca

reģionu, kā rezultātā no armijas puses varēja notikt barikāžu sturmēšana.

Trauksmainas bija barikāžu dienas un naktis,” atceras E. Johansons.

Attēlā ,,ezītis”

Šādus ezīšus izgatavoja jaunpiebaldzēns Aldonis Bērziņš, gatavojoties

aizstāvībai Rīgas ielās barikāžu laikā. Tie ieduras mašīnu riepās un nav viegli

izvelkami, tādējādi arī riepa tiek sabojāta.

2009. janvārī E. Johansons tiek apbalvots ar 1991. gada barikāžu

dalībnieka piemiņas zīmi.

E. Johansona barikāžu dalībnieka apliecība un piemiņas zīme

,,Pēc 20 gadiem, kas pavadīti, darbojoties kultūras sfērā, devos pensijā un

paliku uzticīgs Jaunpiebalgai. Nevarēju samierināties, ka šeit kultūras dzīve

paklusa, tāpēc nolēmu rīkoties un aicināt savus draugus un Latvijā pazīstamus

mūziķus, dziedātājus uz lustīgu tikšanos Jaunpiebalgā, nosaucot šo pasākumu

par festivālu ,,Satiksimies Piebalgā”. Dalībnieki un skatītāji bija atsaucīgi, tā

aizsākās šī tradīcija. Nu jau festivāls izskanējis 15 reizes,” stāsta pasākuma

organizators, ilggadējais kultūras darbinieks Egils Johansons.

Šī sākotnējā vietējo talantu, Vidzemes mūzikas grupu un draugu

muzikālā tikšanās ar klausītājiem, kas aizsākās 2003. gadā, ir kļuvusi par

nozīmīgu kultūras un izklaides notikumu Piebalgā.

Apzinoties, ka vēsturiski Piebalga ir plašāka apkārtne ārpus

administratīvajām novadu robežām, festivāls nav piesaistīts vienai konkrētai

estrādei - pirmos četrus gadus tas norisinājās Jaunpiebalgā, tad vienu gadu

Drustos, trīs gadus notika Vecpiebalgā Alauksta ezera krastā un tad atkal

sākotnējā norises vietā – Jaunpiebalgas estrādē.

Katru gadu mūzikas festivāls „Satiksimies Piebalgā” pulcē Latvijā

populāras un ne tik pazīstamas grupas un izpildītājus, arī jaunos vietējos

talantus. Tas ir iedrošinājis plašai publikai uzstāties pašmāju mūzikas

„zvaigznes”, kurām festivāls bijis lielais pavērsiena solis viņu muzikālajā

izaugsmē un karjerā. Vairāki mākslinieki, tostarp Liene Bērziņa (Zostiņa), Riču

ģimene („Dzheski Gloss”), Liene Šomase un citi savu pirmo uzstāšanos uz lielās

skatuves un publikas sajūsmu pirmoreiz izbaudīja tieši festivālā „Satiksimies

Piebalgā”.

,,Teātra dzīvei Jaunpiebalgā sāku pievērsties, kad biju vietējās

pašvaldības deputāts un darbojos kultūras komitejā 2005. gadā. Tā kā viens no

maniem vaļaspriekiem ir fotografēšana, palīdzēju veidot afišu un programmiņu

katrai izrādei, braucu līdzi viesizrādēs, vēlāk tās arī organizēju. Izveidoju teātra

logo.

Kā izrādās, tad Jaunpiebalgas amatierteātrī ,,Triksteri"uz skatuves esmu

nokļuvis, sākot ar 2009.gadu, kad uzsākta lugas ,,Sausā lapa" iestudēšana

režisores Ainas Damrozes vadībā. Parasti jaunu lugu sākam mācīties rudenī,

septembrī vai oktobrī, bet tās pirmizrāde notiek pavasarī. Esmu piedalījies šādās

,,Triksteru" iestudētajās lugās: ,,Sausā lapa” (2010. g.), ,,Visi radi kopā” (2011.

g.) ,,Pēdējā griba” (2012. g.), ,,Ļaunais gars” (2013. g.), ,,Miljonāra ugunsvieta”

(2014. g.), ,,Brunču medības” (2015. g.), ,, Kad sievas spēkojas” (2016. g.) ,,Trīs

košas dāmas” (2017. g.). Pašlaik tiek iestudēta luga ,,Pilsētnieki”, kur man

ierādīta galvenā loma,” atklāj E. Johansons.

Izrādē ,,Pēdējā griba”

Pirmā velotūre ,,Pāri Piebalgas pakalniem” notika 2002. gada 14.

septembrī. To rīkoja Jaunpiebalgas novada dome sadarbībā ar Latvijas

Riteņbraukšanas federāciju. Pasākuma norisi koordinēja un vadīja orgkomiteja-

vadītājs Egils Johansons ar tiesnešu brigādi.

Dalībnieki -visi interesenti, sākot no 12 gadu vecuma, kuriem

riteņbraukšanā ir pietiekama fiziskā sagatavotība un tiesības ar velosipēdu

pārvietoties pa vispārējas lietošanas autoceļiem, ievērojot transporta kustības un

drošības noteikumus.Sacensības notiek sporta klasē (jāveic ap 70 km gara

distance) un tautas klasē (jāveic ap 30 km gara distance).

Ik gadu pasākuma noslēgumā starp dalībniekiem tiek izlozēta galvenā

balva- velosipēds, ko dāvina SIA ,,Strazdu Grava”.

Tradicionālā velotūre ,,Pāri Piebalgas pakalniem" notikusi jau 16 reizes,

katru gadu pulcinot kopā dažāda vecuma velo sporta cienītāju.

Velotūres dalībnieki pirms starta pie Jaunpiebalgas kultūras nama

2015.gada 12. septembrī

E. Johansons ir uzrakstījis grāmatu ,,Tuvumā- tālumā”. Tuvumā-

atmiņas, raksti, pārdomas par dažādām tēmām. Tālumā- centieni iepazīt citas

valstis un tautas. Grāmatā publicētas bērnības atmiņas, sarakste ar politiķi un

profesoru Mavriku Vulfsonu; par māksliniekiem, kuri dzimuši Jaunpiebalgā, un

savu vaļasprieku gleznošanu, ceļojumu iespaidi, par teātra spēlēšanu

Jaunpiebalgā. Grāmatā iekļauta arī E. Johansona luga ,,Meteorīts”. Izdevumu

lieliski papildina fotogrāfijas un autora zīmējumi.

Fragments no M. Vulfsona vēstules E. Johansonam

Grāmata ir veltījums viņa trim mazbērniem.

Grāmatas vāka noformējumā izmantota autora glezna ,,Gadalaiki.

Vasara.”

2010. gadā saņemtais apbalvojums

Rakstot darbu, esmu uzzinājis ļoti daudz jaunu faktu gan par

Jaunpiebalgu, gan par dažādiem notikumiem. Apbrīnoju E. Johansona paveikto

sabiedrības labā un nenogurstošo darba sparu. Saprotu, ka par E. Johansonu

vēl varētu rakstīt kā par mākslinieku, kurš sarīkojis trīs personālizstādes

Jaunpiebalgā, kā arī par viņa vaļasprieku fotografēšanu un fotoizstādi

Jaunpiebalgas kultūras nama Velvju zālē. Ne viss dzīvē nāk viegli un bez

piepūles, bet var teikt – Piebalgai ir paveicies, ka šeit dzīvo un strādā darbīgs,

aktīvs un pozitīvs cilvēks kā Egils Johansons. Viņš patiesi dēvējams par

Piebalgas novada dārgumu.

Izmantotie informācijas avoti:

1. Diena, 30. janvāris, 2013 (Tradicionālais slēpojums „Apkārt Alaukstam”)

2. Fotogrāfijas no E. Johansona personīgā albuma

3. Intervija ar Egilu Johansonu 27.12.2017. , 11.02.2018.

4. Jaunpiebalgas novadpētniecības muzeja materiāli un fotogrāfijas