Jāņa Zeltamutes krusta ceļš

1

Ar Svētīgākā Maskavas un Visas Krievzemes Patriarha Aleksija II svētību

Maskava

Адрес-Пресс2001

2

(www.odinblag.ru )

Vai zināt, mīļotie brāļi, par ko mani grib nobendēt? Par to, ka es neliku klāt savā priekšā bagātus paklājus, par to, ka es nekad nevēlējos tērpties zelta vai zīda apģērbā, par to, ka es nepazemojos līdz tam, lai apmierinātu šo ļaužu alkatību un neturēju viņiem klātu galdu. Aspīda cilts vienmēr valda, ir palikuši Izebeles pēcnācēji, taču arī žēlastība aug ar Eliju. Šeit ir arī Hērodija, Salome arvien dejo, pieprasot Jāņa galvu, un viņai to atdos, jo viņa dejo.

* * *

Kristus ir ar mani! No kā man bīties? Viņa Evaņģēlijs ir manās rokās – zizlis, pret ko es atbalstos. Lūk, kur ir mans patvērums, lūk, manas dvēseles klusā osta. Vētras, kas man uzsūtītas, jūra, kas pār mani nogāzta, valdnieku un pasaules vareno plosīšanās … tas viss man ir ne vairāk kā zirnekļu tīkli.

Jānis Zeltamute

No sastādītāja

Priekšvārds

PIRMĀ GRĀMATA (398.g — 401.g.)   

OTRĀ GRĀMATA (401. g.)  

TREŠĀ GRĀMATA (401.g.—403 g..)

CETURTĀ GRĀMATA (403.g.)   

PIEKTĀ GRĀMATA (403.g. — 404. g.)   

SESTĀ GRĀMATA (404. g.)  

SEPTĪTĀ GRĀMATA (404.g. — 405.g.)   

ASTOTĀ GRĀMATA (405.g. —412.g.)   

Īss svētītāja Jāņa Zeltamutes dzīves apraksts (līdz viņa kalpošanai Konstantinopoles katedrā)   

3

Svētā Jāņa bērnība, jaunība un svētcīnītāja dzīve (347.g.—380. g.)   

Jāņa Zeltamutes kalpošana diakona un presbitera kārtā Antiohijā (381.g.—398.g.)

No sastādītāja ,,Tāpēc, ka mums nav neviena pilnīgi vesela ticībā, bet visi ir slimi – vieni vairāk,

citi mazāk, - neviens nav spējīgs palīdzēt guļošajiem. Ja kāds no malas atnāktu pie mums un labi iepazītu gan Kristus baušļus, gan mūsu dzīves sajukumu, - nezinu, vai viņš varētu iedomāties vēl citus, īstākus, Kristus ienaidniekus kā mūs; jo mēs ejam tādu ceļu, it kā būtu izlēmuši iet pret Viņa baušļiem!”

Sv. Jānis Zeltamute

Atstājot uz zemes Savus mācekļus, Kristus neteica viņiem: ,,Tagad sāciet dzīvot tā, kā Es jums esmu mācījis”. Viņš tikai brīdināja viņus – gaidiet apsolīto. Un paklausīgie Viņa vārdam – Kristus Baznīca, vēl nedzimusi, ieslēdzās šaurajā augšistabā un it kā pārstāja dzīvot. Vecais bija beidzies, bet jaunais vēl nebija iesācies. Un, lūk, piepildījās. Dievs atklāja Sevi kā bezgalīga, nesasniedzama mīlestība. Izraudzījies Savu sākotnējo Baznīcu, Kungs sūta tai Svētā Gara nonākšanas dienā nevis palīdzību, bet pilnību. Absolūtai nepilnībai un pilnīgam nespēkam tiek dāvāta absolūta varenība un pilnība. Kunga izteiciens: ,,Es Esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība” nebija kaut kas, ko vajadzēja sasniegt, ko vajadzēja iemācīties. Piedzimušajam no augšienes parādījās jauns (Viņa) ceļš, (Viņa) patiesība, (Viņa) dzīvība. Piedzima jauna cilvēku cilts. Dzīve, kura atvērās cilvēkā, bija nevis pēc Kristus pamācībām, nevis pēc atmiņām par Viņa dzīves veidu, - bet gan Kristū.

Pēc Baznīcas vajāšanām Jeruzalemē apustuļi kļūst par ceļotājiem – viņi dodas izpildīt viņiem uzticēto Kristus uzdevumu: ,, Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis”. (Мt. 28:19—20). Sludinot viņi dibina Baznīcas. Katrs viņu vārds, katra vēstule parāda, kāda liela rūpju, bēdu un mīlestības uguns dega viņu sirdīs: ,, Jūs esat mūsu sirdīs, lai mēs kopā mirtu un kopā dzīvotu” (2.Kor. 7:3); ,,Dienu un nakti no visas sirds Viņu lūgdami, lai mums būtu lemts redzēt jūs vaigā un stiprināt jūs ticībā, ja tas vēl vajadzīgs”(1. Tes. 3: 10). Apustuļi iemiesoja dzīvē Kristus vārdus par augstāko attieksmi pret zemākajiem: ,,Kas grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps” (Mt 20: 27). Apustulis Pāvils teica: ,,Mums kā Kristus apustuļiem būtu bijis iespējams sev prasīt sevišķu cieņu, bet mēs jūsu starpā esam bijuši saudzīgi kā māte, kas lolo savus bērnus” (1. Tes. 2: 6 – 7). Apustulis atklāj kristīgā ,,priekšnieka” augstāko noslēpumu: ,,Es pats sevi pazemoju, lai jūs augsti celtu” (2. Kor. 11: 7).

Kā izpaudās apustuļu vara? Tā, ka viņi to, lai cik tas mums tagad nešķistu dīvaini, nelietoja. Ne ar varu, bet ar mīlestību viņi uzvarēja sirdis un pieveda tās Kristum. ,,Es sludināju evaņģēliju un nelietoju savu varu. Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu. Visiem esmu tapis viss, lai vismaz kādus izglābtu” (1. Коr. 9: 18—22). ,,Visiem esmu tapis viss”, - piederēt, vienalga, kam, tikai ne sev; ziedot nevis kaut ko no sevis, bet sevi pašu – līdz galam. Kā

4

gan citādāk Kristus māceklis varētu valdīt? Apustuļu vārds kā uguns iekļuva sirdī un pārveidoja to, jo tā bija Svētā Gara žēlastības uguns. Tā tad arī pārvērta dzirdēto un domāto par dzīvām sirds zināšanām, deva cilvēkam tādu pārliecību par neredzamo un cilvēku valodā neizsakāmo patiesību, līdzīgi kā, piemēram, mīlošs dēls ir pārliecināts par savas mīlošās mātes klātbūtni savā dzīvē. Šo patiesību jau vairs neviens un nekā nevarēja izraut no viņa sirds. Tas, kurš saņēmis sirds zināšanas – atklāsmi, nevar pazaudēt ticību, jo tā kļuvusi par viņa sirds asinīm. Runājot sv. Vasīlija Lielā vārdiem, ,,dievanesējas dvēseles, Gara apmirdzētas, arī citiem nodod žēlastību”. Taču jau IV gadsimtā sv. Gregors Teologs uzrunā sava laika bīskapiem iesaucas: ,,Tā reiz bija, bet, kā tagad – smieklīgi to skatīties”. Bet sv. Jānis Zeltamute, it kā turpinot, secina: ,,…Cēlonis ir tajā, ka ir atdzisusi mīlestība”. Pamazām izzūd, it kā slēpjas lielās mīlestības pret brāļiem apustuliskā gaisma. Un iekšējā gaisma dod vietu ārējam mitru spožumam, briljanta krūšu zīmēm, auduma greznībai… Un arvien nemanāmāka Baznīcas kopējā bagātībā šķiet dzīvā apustuliskā gaisma. Ārkārtīgi reti tautas izvēlētie baznīcas kalpotāji ir patiesie Dieva izredzētie. Taču arī šie retie virsganu kārtas viesi lielāko tiesu ir vajāti vai nav dzīvotāji šai baltajā pasaulē (paskatieties svēto dzīves – cik maz pēdējā tūkstošgadē garu mūžu nodzīvojušu bīskapu). Kāds pravietisks tēls ,,Apustuļu darbos”: pirmais tautas ievēlētais Baznīcas kalpotājs – sv. Stefans – it kā ,,steidzas” pienest sevi par upuri par tautas grēku.

Garīgus cilvēkus vienmēr atpazina apustuļu laikmetā: viņi bija skolotāji, pravieši, apustuļi, un dzīvoja kā visi, kā visa baznīcas tauta. Taču tagad viņi top redzami ne tik daudz ar brīnumiem, kā ar mokošu un smagu kalpošanas un garīgās cīņas krustu.

Lielie Baznīcas tēvi pastāvīgi liecina par viņu laika bīskapu satriecošo vājumu, neminot nevienu konkrēti, runā par sava laika bīskapu grēkiem. Sv. Gregora Teologa vēstule bīskapiem: ,,Jūs, kas pienesat bezasiņu upurus, godātie dvēseļu gani, Jūs, kas sēžat ievērojamos troņos, paaugstināti, bet iekšējos darbos neatšķiraties no pārējiem, svarīgi runājat par to, ko darāt pārāk vieglprātīgi. Bija laiks, kad šī Kristus miesa bija pilnīga tauta, bet, kas tagad – smieklīgi to redzēt. Visiem atvērta ieeja neaizslēgtās durvīs (t.i., bīskapa kārtā)… Nāciet šurp, nobarojušies, vīna dzērāji, grezni ģērbtie, pāri darītāji, tautas mocītāji, glaimotāji vareno priekšā, divkoši, mainīgā laika vergi, - nāciet droši: visiem ir sagatavots plašais tronis. Visi pulcējaties ap Dievišķo maltīti, drūzmējoties un grūstot citus… Kurš skatās uz jums, tas dosies pretējā virzienā. Un tas ir vienīgais labums no jūsu samaitātības”. Sv. Jānis Zeltamute raksta: ,,…kas var būt nelikumīgāks, kā tas, kad nederīgi un daudzu netikumu piepildīti cilvēki saņem godu par to, par ko nedrīkstētu viņiem ļaut pārkāpt baznīcas slieksni… Tagad no grēkiem cieš Baznīcas vadītāji… Grēcinieki, apkrāvušies ar tūkstošiem nelikumību, ielauzušies Baznīcā, nodokļu ievācēji kļuvuši par baznīcu pārvaldniekiem. Šī nekārtība ieguvusi zināmu likumīgu izskatu un izplatās īpaši: ja kāds ir grēkojis un tiek apsūdzēts, tad viņš cenšas nevis pierādīt savu nevainību, bet meklē līdzzinātājus saviem noziegumiem”. Sv. Vasīlijs Lielais saka: ,,Baidos, ka pašreizējā laikā arī tādi, kuri nav tērpušies Kristū un žēlsirdībā, pazemīgā gudrībā, pacietībā, ja kāds viņus aicinās – neatteiksies, bet, ja neaicinās, daudzi tāpat spiedīsies iekšā, un būs daudz pašieceltu varas meklētāju, kuri dzenas pēc mirkļa spožuma, bet neņem vērā nākamo Tiesu”. XI gadsimta svētais Simeons Jaunais Teologs runā par to pašu: ,,No bīskapiem ir daudzi … kuri dzenas pēc cilvēciskās slavas un paaugstinās pār visiem, apakšā sēdošiem… Neaicināti viņi ieiet Kristus svētnīcā. Ieiet bez Svētā Gara žēlastības tērpa, kuru viņi nekādā veidā nav pieņēmuši. Taču ieejot, viņi parāda sevi kā Kristum tuvas personas. Pārdroši un pašpārliecināti viņi pieskaras Dievišķajiem Noslēpumiem”. Lūk, ko saka patiesie apustuļu pēcteči. Nebija iespējams ,,iespiesties” starp apustuļiem, praviešiem un skolotājiem, bet starp bīskapiem, izrādās, varēja. Tikai apustuļu

5

viltus pēcteči bija spējīgi uz tādu rīcību, par kādu mēs lasām vēstures dokumentos, kas izmantoti šinī grāmatā. Vai gan iespējams iedomāties, ka apustulis Pāvils vai Gregorijs Teologs, vai Jānis Zeltamute būtu spējīgi, kā pāvests Gregorijs VII, varētu likt imperatoram skūpstīt savu kurpi vai, kā pāvests Inokentijs IV, - likt parakstīt bullu par spīdzināšanas ieviešanu, izmeklējot ķecerības? …

Ievērības cienīgs ir fakts, ka tieši no garīdzniecības vidus cēlās galvenie ķecerību sludinātāji. Un ne visi bīskapi pārtrauca ķecerību tālāko izplatīšanos. Dieva izredzētie, patiesie apustuļu pēcteči, kurus Kungs sūtīja Baznīcā, - lūk, kas bija ķecerību uzvarētāji Baznīcā. Sv. Jeruzalemes Kirils raksta: ,,Saskaņā ar Dieva gribu ķecerību īpaši skartajās vietās parādās Baznīcas lielie gaismekļi, bruņoti ar ticības un zināšanu spēku gan dzīvē, gan rakstos, patiesi skolotāji un gani. Katrs no viņiem ar savas Dieva dotās dāvanas patiesuma spēku, ar savas dzīves piemēru sargāja savu ganāmo pulku no ariāņu uzbrukumiem un spēja viens pats saglabāt viņam uzticēto Baznīcu. Pareizticīgā Gallija par savu pastāvēšanu ir parādā sv. Ilārijam, Ēģipte – sv. Atanāsijam, Mazāzija devusi trīs lielos skolotājus : Vasīliju Lielo, Gregoru Teologu, Nisas Gregoru”. (Svētītājs nemin Jāni Zeltamuti, jo viņš tajā laikā vēl nebija bīskaps). Koncili, kuri galīgi noraidīja ķecerības, vienmēr bija paklausīgi svētajiem vīriem, Dieva izraudzītajiem. Tur, kur tādu vīru nebija, Koncili bieži maldījās tumsā. Tāpēc arī bija daudz t.s. ,,laupītāju koncilu”. Tādu ,,koncilu” protokoli, kas nosodīja lielo svētītāju, patieso apustuļu pēcteci Jāni Zeltamuti, izmantoti šinī grāmatā.

Vēsturiskajā romānā – hronikā ,,Jāņa Zeltmutes krusta ceļš” lielais sludinātājs un tikumības skolotājs parādīts vispirms kā valdonīgs bīskaps – bargs netaisnības atmaskotājs kristīgajā sabiedrībā, kā patiess apustuļu pēctecis, kurš katru savu vārdu ir apzīmogojis ar savu īstenas moceklības piepildīto dzīvi. Zeltamute ar savu kalpošanu vēlreiz apstiprināja: patiesie apustuļu pēcteči – tie ir Dieva izredzētie. Īpaša tādu izredzēto iekšējā iezīme ir Kristus mīlestības pilnība, kas viņam piemīt vienmēr, un brīvības pilnība Evaņģēlija apliecināšanā. Viņus var vajāt, pat nogalināt, bet nevar izrīkoties ar viņu svēto gribu pēc cilvēku prāta!

Jānis Zeltamute, kā neviens cits, varēja atkārtot Apustuļa Pāvils vārdus: ,,Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet Gara un spēka izpausmē”. Šo svētītāju vadīja apustuļu Gars, Kristus Gars, tāpēc arī viņa vārdi bija Gara nesēji, tāpēc arī tauta viņam deva reto Zeltamutes vārdu. Evaņģēlijs viņam bija iespiests nevis uz papīra, bet, runājot viņa paša vārdiem, ,,viņa paša sirdī”. Tikai tas, kurā mīt Svētā Gara pilnība, un tikai pēc Svētā Gara iedvesmas cilvēks drīkst kļūt pat svētkalpotāju, - lūk, ko ar visu savu dzīvi mums atgādina lielais Baznīcas skolotājs Jānis Zeltamute. Apustuļa kalpošana nevar nebūt saistīta ar moceklību, - lūk, ko mums gribējās uzsvērt stāstā par šī svētītāja bēdu pilno ceļu. ,,Uz bīskapu jāskatās kā uz pašu Kungu”, - rakstīja svētais Ignātijs Dievnesējs. Neapšaubāmi, tikai – uz bīskapu – patiesu Dieva izredzēto, kāds bija Jānis Zeltamute. Taču ir neprāts skatīties kā uz pašu Kungu uz tādiem bīskapiem, par kuriem ar rūgtumu rakstīja cits svētais, Gregors Teologs, - uz tiem, ,,kuru kārta piesedza un piesedz nekrietnus bezgožus, kas izkropļo Dieva garu”.

Darbi, kuru tulkojumi likti grāmatas pamatā - ,,Jāņa Zeltamutes dzīves apraksts”, ko veidojis viņa draugs Pallādijs, A. Tjerī romāns ,,Jānis Zeltamute un imperatore Eudoksija”, vēsturnieku Sozomena un Teodorita izteikumi, protokoli no ,,laupītāju konciliem”, kuros tika nosodīts un gāzts Zeltamute, paša svētītāja vēstules un vēstījumi – parāda lielo Baznīcas skolotāju un laiku, kurā viņš dzīvoja, mūsuprāt, dziļāk nekā iepriekšējie svētītāja dzīves apraksti. No grāmatas lappusēm uz lasītāju raugās it kā divi Zeltamutes: viens – bargs un valdonīgs, īstens bīskaps, tautas skolotājs, vīrišķīgs Kristus

6

Baznīcas aizstāvis, otrs – maigs, mīlošs gans, apbrīnojami žēlsirdīgs pat pret saviem ienaidniekiem. Turklāt, grāmatā izmantotajiem avotiem jākliedē mūsdienu cilvēka eiforiju attiecībā pret kristīgu valsti.

Pirmajos gadsimtos, kamēr kristīgā ticība nebija pasludināta par valsts atzītu, piederēt Baznīcai bija pat bīstami, un, katrā gadījumā, kristietība nedeva nekādas materiālas priekšrocības. Kristiešu dzīve bija savos augstumos. Visu sadzīvisko, nīcīgo pārvarēja prieks par Augšāmcēlušos un vēlreiz Nākošo Kristu, kurš valdīs mūžīgi. Baznīcas organisms bija vīrišķīgs, un tie Kristus Miesas locekļi, kas nebija pietiekami stipri, ieguva spēku no saviem brāļiem. Kā kristieši atšķīrās no citiem cilvēkiem, var uzzināt, piemēram, no sv. Pahomija Lielā dzīves stāsta. Kad sv. Pahomijs vēl bija jauns cilvēks, viņu, pagānu ticībai piederošu, izbrīnīja kādas pilsētas iedzīvotāji, kuri garāmejošos kareivjus apgādāja ar ēdienu, apģērbu un mierināja ar labu vārdu. ,,Kas ir šīs pilsētas iedzīvotāji?” – pajautāja Pahomijs un saņēma atbildi: ,,Tie ir kristieši. Tie ir tādi ļaudis, kuri vienmēr ir žēlsirdīgi, viesmīlīgi, nav atriebīgi pat pret saviem ienaidniekiem un vienmēr nesavtīgi visiem kalpo”. Un Pahomijs pieņēma kristietību. Tādu liecību no sākotnējās kristietības laikiem ir ļoti daudz. Pēc Konstantīna Lielā neskaitāmi cilvēki pieņēma kristietību: daži zemes slavas dēļ, izdevīguma dēļ, daudzi vienkārši inerces pēc, rīkojoties, kā saka paruna: ,,kā tie citi, tā es ar`”. Viņi ienesa Baznīcā ,,materiālistisku gaumi”, kaislību uz nīcīgo.

Jūda bija naudas maka turētājs. Viņu, Kristus gaismas apmirdzēto, - izredzēto, uzvarēja sudraba grašu spīdums. Kristu mīlošā Marta nevarēja nepārmest Marijai, kura, neko nedarot, sēdēja pie Glābēja kājām. Dedzība pret darbiem ielika viņas sirdī neapmierinātību ar māsu. Kas notiks ar Baznīcu, kad tajā ieplūdīs tādu cilvēku masas, kuru sirdīm dārgi tikai šīs zemes darbi? Liels daudzums martu, kurām nepiemīt Evaņģēlija Martas patiesās jūtas, - cik stipri tās ietekmēs Kristu mīlošās Martas dvēseli, - sāks viņu arvien dziļāk un dziļāk ievilkt sadzīves rūpēs. Un kā viņas visas uzbruks marijām ar pārmetumiem – labākajā gadījumā, bezgalīgi nogurdinās viņas. Un kāds plašs darba lauks maziem jūdām. Nekas tā cilvēkus iekšēji nesašķeļ kā materiālās intereses. Galīgi aizmirstas apustuļu laikmeta dzīve, visiem pat šķiet, ka Baznīcas kārtība bija tāda pati. Lielā liecība: ,,Nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus”, - tik nepieciešama apziņa katram kristietim – kļūst par nedzīvu izteikumu. Baznīcas locekļi ne tikai nav vīri, ne tikai nav jaunieši, ne pusaudži, bet nav pat bērni, tie ir īsti zīdaiņi. Un, ja vēl imperatora Teodosija laikā Baznīcu vadīja svētie, tad antikrista gars jau gatavojās tuvoties augstākā goda krēsla vietai.

Par īstenas moceklības pilnu var nosaukt sv. Gregora Teologa Konstantinopoles baznīcai veltīto runu ar lūgumu atlaist viņu … jo viņam nav iespējams dzīvot un elpot galvaspilsētā – bīskapam uztiepj galma etiķeti. Sv. Gregoram šī etiķete šķita kā tīra ņirgāšanās par Kristus kalpotājiem. Un, kad sv. Gregors Teologs aizgāja, viņa vietā tika izvēlēts Nektārijs, laicīgs cilvēks, kurš prata sadzīvot ar galma pasauli. Tāds bija bīskapu liktenis kristīgajā impērijā.

Lai atklātu briesmīgo mīlestības zuduma ainu, ko Kristus Baznīcā izveidoja par svētu pasludinātā impērijas vara, pietiek minēt sekojošus faktus. IV gadsimta beigās Bizantijā tika izdots likums, kas aizliedza svētkalpotājiem atņemt tiesai noziedzniekus (jo tā tolaik darīja altāra kalpotāji), un par kompensāciju ( jo tolaik valsts vara tomēr rēķinājās ar Dieva ļaudīm) tika dotas patvēruma tiesības un tiesības apelēt par soda mīkstināšanu noziedzniekiem (pēc tam arī patvēruma tiesības tika atceltas). Tāds bija stāvoklis pirmajos gadsimtos impērijā, kas sevi bija pasludinājusi par kristīgu. X gadsimta beigās, kad Krievzeme pieņēma kristietību, no Grieķijas atbraukušie bīskapi bija sašutuši, ka kņazs

7

Vladimirs nesoda noziedzniekus un mācīja viņu. Uz to viņš atbildēja: ,,Bīstos Dieva”. Tādējādi imperatoru vara pakļāva savai ,,valstiskajai gudrībai” svētkalpotājus. Tāpēc arī Bizantija cietsirdības un vardarbības neprāta ziņā dažreiz pat pārspēj pagānisko Romas impēriju.

Ja kristietības pirmajos gadsimtos reti kurš šaubījās par to, ka kristietis – tas ir garīgi atdzimis cilvēks, bet, kurš vēl tāds nav, tam jāiemanto Svētais Gars, tad kristīgajā valstī, īpaši vēlākajā periodā, izveidojas formāla attieksme pret kristieša nosaukumu. Baznīca cilvēku apziņā arvien vairāk pārvēršas par tādu kā iestādi, aizmirstas, ka tā ir jauna cilvēku cilts. Taču baznīca nekad nevar būt bez taisnajiem. Un īstenam ganam, ja vien viņa balss patiesi ir pasaules sirdsapziņas balss, Kristus Baznīcas balss, - ir īpaši smagi; pie jebkuras varas viņa kalpošana vienmēr ir moceklības piepildīta. Tomēr vienlaikus brīvība Kristū tādam kalpotājam dod to garīgo laimi, kas ļāva Jānim Zeltamutem, neskatoties uz visām bēdām kā no pasaules puses, tā arī no savu ,,brāļu Kristū” puses, no sirds teikt vārdus, ko šodien izrunā bez īstas sapratnes par to nozīmi: ,,Slava Dievam par visu. Āmen”.

8

Priekšvārds

Piecpadsmit gadsimtu skolotājs

V gadsimta sākumā Konstantinopoles arhibīskaps Jānis ieguva nosaukumu Zeltamute. Vēlāk, VII gadsimtā, šis godājamais tituls kļuva neatdalāms no viņa vārda, ar to viņš iegājis vēsturē kā Jānis Zeltamute, vai pat vienkārši - Zeltamute. Epizode ar savu līdzgaitnieku neatzītu ģēniju ir ļoti izplatīta literatūras, glezniecības, mūzikas jauno laiku vēsturē... Uz Jāni Zeltamuti radošo ģēniju liktenis nekādi nav attiecināms – romāni kļūst par bestselleriem, bet gleznas tiek pārdotas par astronomiskām summām ne pārāk ilgu laiku pēc tam, kad to autors ir izputējis un nabadzībā nomiris. Trīs simts gadu mūsdienu izpratnē ir bezcerīga antikvariāta laiks. Taču Jāni Zeltamuti lasīja arī pēc trīs simts gadiem ar tādu pašu gara pamošanos no bīstamā sirdsapziņas miega, ar sirds pamiršanu no sajūsmas, reizēm ar asarām, reizēm ar nevilšu smaidu tāpat, kā viņā klausījās pūļi, kas piepildīja baznīcas Antiohijā un Konstantinopolē. Ar tādu pašu nedziestošu interesi viņu lasīja arī pēc piecsimts, tūkstoš, un pusotra tūkstoša gadiem.

Nav daudz oratoru, kuri izpelnījās atzinību, kas nostiprināta ar goda nosaukuma pievienošanu vārdam. Par Hrizostomu (Zeltamuti) tika saukts, piemēram, Romas orators un filozofs Dions I – II gadsimtā. Taču slava, ar kādu bija apvīts Jānis Zeltamute kā kristīgs skolotājs un daiļrunības meistars, pilnībā aizēnoja Diona Hrizostoma oratora slavu. Ja nu vēsturnieki arī riskē Jāni Zeltamuti salīdzināt ar kādu, tad tikai ar Demostēnu un Ciceronu.

Visu laiku kristiešiem Zeltamute ir neizmērojami lielāks nekā tikai talantīgs vārda meistars. Viņam tika piešķirts retais vispasaules skolotāja tituls, kuru ar viņu kopā nes tikai trīs Baznīcas svētītāji. Tie ir viņa vecākie laikabiedri: Cezarejas Vasīlijs (379.g.), dēvēts par Lielo, un Nazianzes Gregors (389.g.), kuru sauc ne mazāk retā vārdā – Teologs.

Par klasisku piemēru sludinātājiem un Bībeles skaidrotājiem svētītājs Jānis Zeltamute kļuva jau savas dzīves laikā. Tā, sirdsskaidrais Isidors Pelusiots, pats būdams dziļš filozofs, askēts un auglīgs rakstnieks, nāca no Ēģiptes klausīties Jāni Zeltamuti un mācīties no viņa daiļrunību. Sludināšanas skolotāja autoritāte, kas apņēma Zeltamuti, pārdzīvoja pārsteidzošu metamorfozi: jo tālāk nežēlīgais laiks to attālināja, jo spēcīgāk tā mirdzēja no gadsimtu dzīlēm. Aizmirsās un savu nozīmi zaudēja neskaitāmie Bizantijas autoru darbi, un visu ar sevi aizpildīja Jānis Zeltamute. Gandrīz tūkstoš gadu vēlāk lielais Bizantijas kultūras noslēdzējs, svētītājs Palamas Gregors (1236.—1359.), gan teoloģiskās tematikas, gan Rakstu skaidrošanas metodēs, gan, protams, sludināšanā atradās tiešā Zeltamutes ietekmē.

Bizantijas kristīgā kultūra nodeva tālāk attieksmi pret Zeltamuti kā pret rakstnieku ,,numur viens” rietumu viduslaiku un senkrievu kultūrām. Gan sholasti, kuri dogmatizēja sludināšanas formas, gan reformatori, kuri, gluži pretēji, atdzīvināja tās, redzēja viņā galveno piemēru atdarināšanai.

9

Eiropā Zeltamutes darbi bija pazīstami daudzos tulkojumos latīņu valodā, bet, tikko kristīgajā pasaulē parādījās jaunā slāvu rakstība, ko izveidoja svētie brāļi Kirils un Metodijs IX gadsimtā, tā tūdaļ pēc Svētajiem Rakstiem un dievkalpojumiem slāvu valodā sāka tulkot Zeltamutes darbus. Tas par daudz ko liecina. Tieši viņa sarunas līdzās ar obligātajiem Baznīcas dokumentiem – Evaņģēliju un dievkalpojumu tekstiem ielika pamatu neaptveramajai ,,dvēselei derīgo lasījumu” bibliotēkai, kuru jaunajos laikos izstūma daiļliteratūra, bet to, savukārt, XX gadsimta otrajā pusē nopietni pastūma malā jaunākie masu komunikācijas līdzekļi – kino un video…

XVI—XVII gadsimtos Krievzemē bija plaši izplatīts svētītāja Jāņa runu krājums, kurš tā arī saucās: Zeltamute. Sarunas, kas ietilpa šinī krājumā, pat kļuva par obligātu dievkalpojumu elementu, kuri vēlāk netika praktizēti saistībā ar mutiskās sprediķošanas aktivizēšanos.

 Retorikas māksla vai kalpošana Patiesībai? 

Svētītājs Jānis ieguva brīnišķīgu klasisko izglītību. Viņa agri atraitnēs palikusī māte visus spēkus veltīja dēla audzināšanai. Antiohija, Zeltamutes dzimtene, tajā laikā bija ne tikai faktiski bija Bizantijas ekumēnes galvaspilsēta, bet arī vadošais pasaules kultūras centrs. Antiohieši lepojās ar plaukstošo pagānu sofista Livānija retorikas skolu. Jānis bija visizcilākais tās skolnieks. Kā vēsta baznīcas vēsturnieks Sozomēns (V gs.), Livānijs uz nāves gultas atzinies, ka būtu izvēlējis Jāni par savu pēcteci, ja viņu nebūtu ,,nolaupījuši” kristieši. Jāsaka, ka Livānija runas bija mēraukla un kanons ne tikai pagāniskajam hellēnismam, bet arī agrīnajai Bizantijas kristīgajai kultūrai. Sirdsskaidrais Isidors Pelusiots, kurš uzskatīja sevi par Zeltamutes mācekli, vienā no savām vēstulēm nosauc Livāniju par daiļrunības paraugu kopā ar savu skolotāju.

No paša sākuma kristietība antīkajā retorikā attīstītajai gaumei pret skaisto nostādīja pretī savu literāro principu, ko izteica apustulis Pāvils: ,, Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos cilvēciskas gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē” (1.Kor.2:4). Tomēr procesā, kurā Baznīca pieņēma un adaptēja antīko kultūru, kas norisinājās trešā – ceturtā gadsimta laikā, nepavisam ne bez sāpēm, jautājums par skaisto no jauna ļoti asi nostājās kristīgās pasaules izjūtas priekšā. Kā atbalss no šīs, trinitāro un kristoloģisko strīdu ēnā palikušās, nerealizētās polemikas Zeltamutes runās nereti izskan, lai arī spontāni, bet skaidri noformulēti estētiskie spriedumi. Kristīgās vēsts etalons – Svētie Raksti – pievelk cilvēkus ne ar retoriskiem atradumiem, pantu muzikalitāti vai skaistu simboliku, kas tiek augsti vērtēta laicīgajā literatūrā, bet gan ar saturu. ,,Svētie Raksti, - uzsver Zeltamute, - netiecas uz vārdu vai to saskaņotības skaistumu; tiem ir Dievišķā žēlastība, kas to vārdiem dod spilgtumu un skaistumu”. Dievišķā patiesība tiek uztverta ne tikai ar prātu; tā izsauc ne ar ko nesalīdzināmu estētisku apmierinājumu kā augstākais skaistums.

Vārda skaistumu svētītājs Jānis Zeltamute atbilstoši kristīgajai pasaules izjūtai saprot nevis kā daiļu retorikas figūru veidošanu un pat ne kā dziļu poētisku pārdzīvojumu, ko vēstī orators, bet kā Patiesības skaistumu, ko izsaka cilvēku valoda. Tāpēc nav brīnums, ka kristiešu retoram Zeltamutem bija svešs pagāna Libānija uzsvērtais artistiskums, sveša bija skolotāja publiskā tīksmināšanās, lai arī viņš no tā bija pārņēmis oratora mākslas noslēpumus.

Zeltamute mācīja mūžīgās patiesības, kuras viņš smēlās no Evaņģēlija. Taču viņa sludināšana nebija vienkāršs lasītā pārstāsts vai interpretācija. Zeltamute sevī piedzīvoja Patiesības dzīvudarošo darbību. Raksti palīdzēja viņam saņemt tiešas zināšanas no Dieva,

10

zināšanas – saskarsmi starp cilvēka personību un mīlošā Dieva Personību. Savu sludināšanu viņš nesa no šīs personiskās pieredzes dziļumiem. Tā pati Dievišķā Atklāsme, kuru saņēma Bībeles svēto grāmatu rakstītāji, kļuva pieejama arī viņam, un viņa sludināšana pati kļuva Garu nesoša.

Veidu, ceļu vienībai ar Dievu Zeltamutem arī nenācās izdomāt un izgudrot no jauna. To deva Kristus Svētajā Vakarēdienā. Dievišķā liturģija ir galvenais darbs, kas apvieno kristiešus. Jānim Zeltamutem pieder euharistisko lūgšanu redakcija Austrumu Baznīcā visbiežāk izmantotajā liturģijā, kas tā arī tiek saukta viņa vārdā – Jāņa Zeltamutes liturģija. Slavas upuris, kas tiek pienests Euharistijā, apvieno cilvēkus savā starpā un caur dalību Dievgaldā savieno ar Dievu.

Vairums Jāņa Zeltamutes darbu, ko vēsture līdz mums atnesusi, - tās ir autora rediģēti stenogrāfu pieraksti. Tāpēc no viņa Vārdiem un Sarunām dveš dzīvas gana sarunas ar tautu svaigums.

Svētītāja Jāņa Zeltamutes baznīcas retorikā – sludināšanā viss ir pakļauts vienam mērķim: aiznest līdz tautas apziņai Kristus Labo vēsti. Skaidri apzinātais mērķis nosaka visus Zeltamures retoriskos līdzekļus. Tā sasniegšanai viņš izmanto jebkuru ieganstu. Kad imperatora Arkādija ministram, ļaunprātīgajam un cietsirdīgajam favorītam Eutropijam, kurš turēja bailēs visu zemi, veiksme pagrieza muguru, tad viņam, kurš bija izdevis pavēli par tradicionālo patvērumu noziedzniekiem pie baznīcas altāra, nekas cits neatlika, ka savas dzīvības glābšanai meklēt patvērumu tieši pie altāra Konstantinopoles katedrālē. Jānis Zeltamute nekavējās šai sakarā teikt pamācošu runu, kas izrādījās viens no spīdošākajiem viņa sprediķiem. Nākamajā dienā pēc Eutropija bēgšanas pie baznīcas altāra arhibīskaps Jānis, izejot uz ambona milzīga ļaužu pūļa priekšā, lika atvērt altāra aizkaru un, norādot uz nožēlojamo veco vīru, kas bija aptvēris patvēruma kolonnu virs altārgalda, sāka runu ar vārdiem: ,, Vienmēr, bet jo īpaši tagad, ir īstais laiks sacīt: viss ir nīcība. Kur tagad ie konsulāta greznie apstākļi? Kur mirdzošie gaismekļi? Kur plaukšķināšana un līksme, dzīres un svētki? Kur vainagi un pārklāji? Kur pilsētas troksnis un saucieni zirgu sacīkstēs un glaimīgās skatītāju runas? Viss tas ir pagājis: pēkšņi uzpūta vējš un norāva lapas, padarīja koku kailu un satricināja to līdz pamatiem ar tādu spēku, ka, likās, izraus to ar saknēm un izpostīs pat tā šķiedras…”

Ne visi vienādi attiecās pret tādu Zeltamutes sludināšanu. Bija pārmetumi, ka cilvēka nelaimi viņš pārvērtis par izrādi visai tautai. Varbūt, ka būtu bijis humānāk noslēpt no pūļa ciešanas un bailes, kas bija pārņēmušas vakarējo impērijas pavēlnieku. Bet Zeltamute ir ārsts, kurš nebaidās nodarīt slimniekam īslaicīgas sāpes, lai tas varētu pilnīgi izveseļoties. Nožēlojamajam, satriektajam tirānam ir vajadzīga žēlsirdība, un pūlim – pamācība. To visu vienlaikus Zeltamute sasniedz, pielietojot vairāk nekā drosmīgu draudzes gana paņēmienu.

Kristietības vēsturē Zeltamute iegājis kā viens no galvenajiem tikumības skolotājiem. Tomēr vairums viņa darbu pēc formas ir Bībeles grāmatu skaidrojumi. Satriec Jāņa Zeltamutes fantastiskā spēja izsmelt visas svēto tekstu loģiskās analīzes iedomājamās un neiedomājamās potences un to izpratnes visus līmeņus. Turklāt, kā augstākajā pakāpē skaidrs reālists, viņš ideāli nolīdzsvaro teksta jēgas burtiski loģisko līmeni ar tikumisko un teoloģiski simbolisko skaidrojumu.

Mūsdienu pareizticīgais patrologs virspriesteris Jānis Meiendorfs ar izbrīnu atzīmē, ka kaut kādā veidā Jānis Zeltamute izvairījās no tiem sava laika ekseģēzes un teoloģijas aspektiem, kuri vēlāk tika atzīti kā ķecerīgi. Kristīgajos jautājumos Jānis Zeltamute ne citādi, kā Svētā Gara vadīts, izvairījās no divdomīgas terminoloģijas, lai arī iemeslu dažāda veida kristoloģiskiem pārpratumiem bija pietiekami.

11

Tomēr nekā pārsteidzoša tajā nav, - Zeltamutes vienīgā dzīves jēga un galvenais viņa sludināšanas kodols bija – iepazīt Dievu, Kura viens no vārdiem ir – Patiesība. Kalpošana Patiesībai, Kuru Zeltamute nekad nebija nodevis, ne tikai noteica viņa runu retorisko formu, bet izkristalizēja viņa eksegēzes metodes.

 Gans un tēvs

  Apustulis Pāvils I gadsimta 60 – gados divās vēstulēs vairākas reizes pievēršas Baznīcas salīdzinājumam ar dzīvu organismu, ar ķermeni, kura Galva ir Kristus, bet locekļi, kas satāda šo organismu – kristieši (Ef. 1: 22 – 23; Kol. 1: 18 – 24). Atbilstoši tam katram Baznīcas loceklim ir sava funkcija, sava kalpošana. ,,Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu” (Ef. 4: 11- 12).

Baznīcas vadīšana – tā nav priekšnieka valdīšana pār padotajiem, tās ir tēva rūpes par savu ģimeni, gana darbs raizēs par to, lai visas avis būtu paēdušas, veselas un drošībā. Viens no tādiem draudzes ganiem bija svētītājs Jānis Zeltamute.

Draudzes gana kalpošanas jēga ir tajā, lai vadītu cilvēku garīgo dzīvi, mērķis – aizvest viņus uz garīgās pilnības un svētuma stāvokli, kurš jau uz zemes viņus dara par Dieva Valstības dalībniekiem un Nākamajā Dzīvē nodrošinās atrašanos Mūžīgajā priekā ar Kristu. Īslaicīgā zemes dzīve baznīcas ganiem nekad nav mērķis; - vienmēr tas ir tikai līdzeklis Svētlaimīgās dzīves sasniegšanai Mūžībā. Taču arī šinī dzīvē ikviens labs gans vienlaikus ir mīlošs tēvs, tāpēc viņš vienmēr ir cietēju un pazemoto pusē.

Tikai divi ,Zeltamutes nejauši izteikti, vārdi raksturo viņa personību ne mazāk kā tūkstošiem viņa homīliju. ,,Mēs – nabagie” – saka Romas impērijas austrumu puses pirmais hierarhs. Viņš identificē sevi nevis ar bagātajiem un varenajiem, bet ar nabagiem un beztiesiskajiem. Ievērības cienīgs ir fakts, ka Zeltamute sludināja nevis no bīskapa katedras, bet no lasītāja ambona, kas atradās baznīcas vidū ļaužu ielenkts.

Zeltamute bezbailīgi atmaskoja šīs pasaules varenos. Viņš vienīgais galma lišķu vidū nebaidījās pacelt balsi pret pagaidu valdītāja Eutropija ļaunprātībām, viņš drosmīgi atmaskoja aristokrātiju un pat imperatori Eudoksiju. Vienlaikus viņš nebaidījās viens pats stāties pretī pūļa kaislībām. Tauta neatbalstīja to, ka Zeltamute sniedza patvērumu baznīcā nīstajam Eutropijam, bet Zeltamute ienaidnieka saudzēšanā redzēja Baznīcas augstāko uzvaru. Neuzpērkams un taisns viņš stāvēja starp apspiestajiem un apspiedējiem, un viņa balss bija pasaules sirdsapziņas balss. Konstantinopolē, savas kalpošanas Baznīcai pēdējā periodā, viņš sacēla pret sevi faktiski visu valdošo eliti un aristokrātiju. Viņa pusē bija viņu mīlošā tauta un neliels, viņam garā tuvs, inteliģentu pulciņš.

Vai kaut kas izmainījās Antiohijas un Konstantinopoles sabiedriski – politiskajā dzīvē uz labo un taisnīgo pusi pēc Zeltamutes sludināšanas šajās pilsētās? Vēsture nesniedz iemeslus viennozīmīgai pozitīvai atbildei. Gluži otrādi, viņa sludināšana uzkurināja pie varas esošo naidu, un savu dzīvi viņš beidza netaisnīgā izsūtījumā, neizturamo trimdas apstākļu nomocīts. Taču pasaulei neredzamā viņa ietekme uz cilvēku dvēselēm, kas tās pārveidoja ar nožēlu un atklāja Dieva mīlestības uz cilvēkiem skaistumu, bija milzīga. Un šī, no iekšienes nākošā cilvēku apgaismošana ar Dieva žēlastību, bez jebkādām šaubām, ietekmēja un turpina ietekmēt sabiedrisko dzīvi kopumā.

12

Svētītājs Jānis Zeltamute lietišķi attiecās pret valsts varu kā tādu, kas izpilda negatīvo ierobežojumu un cilvēku attiecību regulējošo funkciju. Turklāt taisnīguma ideāla īstenošanas traucēklis ir šīs varas nesēju grēcīgums. Sarunās par Vēstuli Kolosiešiem Zeltamute saka: ,,Reiz jūsu pilsēta apvainoja imperatoru, un imperators pavēlēja uznīcināt to līdz pamatiem: gan vīrus, gan bērnus, gan mājokļus. Tā dusmojas valdnieki! Viņi lieto varu, kā grib. Tāds ļaunums ir vara”.

Eiforija no tā, ka pēc trīs gadsimtu vajāšanām valsts priekšgalā ir imperators – kristietis, neskāra Zeltamuti. Nekur viņa daudzajos sacerējumos nav ne ēnas no centieniem baznīcas darbībā balstīties uz imperatora varu. Gluži pretēji, viņš ar pārliecību, kas nepieļauj šaubas, apgalvoja: ,,Ir nepieļaujami kristiešiem apgāzt maldus ar piespiešanu un vardarbību; mums uzticēts ar vārdu, pārliecināšanu un lēnprātību veikt cilvēku glābšanu”.

Apcerot cilvēku darbību šajā pasaulē no kristietības viedokļa, Zeltamute nenoraida civilizācijas sasniegumus kā neapšaubāmu ļaunumu. Īpašums un bagātība nav ļaunums pats par sevi. Spriedumi par sociāli – ekonomiskajiem sabiedriskās dzīves mehānismiem, ko izteicis kristīgais IV gadsimta domātājs, kaut kur sasaucas ar mūsdienu meklējumiem pēc racionāliem ekonomiskajiem modeļiem. Svētītājs Jānis Zeltamute ir pārliecināts, ka bagātais nedrīkst skatīties uz savu īpašumu kā uz privātīpašumu, ar kuru viņš var rīkoties vienīgi pēc saviem ieskatiem. Bagātajam jāapzinās sevi tikai kā tādam, kurš glabā un pārvalda mantu, ko Dievs viņam uzticējis. Tā viņam jātērē nevis savam apmierinājumam, bet taisnīgi jāsadala nabadzīgo brāļu vajadzībām. Pēc Zeltamutes mācības ideālā kristīgā sabiedrībā nedrīkst būt nekādas nevienlīdzības. ,,Dzīvniekiem viss ir kopīgs: zeme, avoti, ganības, kalni, meži, un nevienam no viņiem nepieder vairāk kā citiem. Arī cilvēkiem ir kopīga daba, kopīgs liktenis, kopīgas debesis, mēness, gaiss, jūra, kopīgi pat garīgie labumi. Tāpēc, - noslēdz Zeltamute savus vārdus, - vai gan nav neprātība tiem, kuriem pieder tik daudz kopīga, - gan daba, gan žēlastība, gan apsolījumi, gan likumi, - neievērot bagātībā vienlīdzību, bet pārspēt plēsīgumā zvērus”.

Zeltamutes vārdi, IV gadsimtā vērsti pret bezjēdzīgo bagātības krāšanu, īpaši aktuāli skan šodien, kad materiālā progresa lēciens novedis pie ekoloģiskās krīzes. ,,Es gribētu zināt, - viņš saka, - kāpēc cilvēki tik daudz rūpējas par bagātību; Dievs taču ir nolicis dabai mēru un robežas, lai mums nevajadzētu meklēt bagātību. Viņš ir licis, piemēram, ietērpt miesu vienā vai divos apģērbos, bet liekais nav vajadzīgs ķermeņa aizsardzībai. Kamdēļ tūkstošiem tērpu – šo kožu midzeņu? Nolikts arī mērs ēdienam, un tā pārsniegšana kaitē ikvienai dzīvai būtnei; kamdēļ šie ganāmpulki, ganības un gaļas uzkrājumi? Mums vajadzīgs tikai viens jumts; kamdēļ visas šīs pilis, šie dārgie mājokļi?” Ko gan sludinātājs teiktu par simtiem tūkstošu tonnu metāla, kas tiek izkausētas uz vienu cilvēku šodien, un miljoniem kilovatstundu elektroenerģijas, kas tiek saražota uz katru zemes iedzīvotāju… Patiesi, ne jau vairs cilvēks valda pār materiālajām bagātībām, bet tās padarījušas viņu par savu vergu, liekot viņam bezjēdzīgi ražot fantastiskos apmēros to, ko cilvēks jau nu nekādi fiziski nespēj patērēt. Patiesi, bagātība jau pati sevi atražo, padarot cilvēku par savu piedēkli, izmantojot kā ieroci, kā līdzekli viņa rokas un prātu. Vēl vairāk, šis briesmonis pretī cilvēkam dod tikai saindētu gaisu, mirušu tuksnesi ziedošu lauku un mežu vietā, purvu jūru vietā, kaitīgu radiāciju un indīgu pārtiku…

398.gadā kļuvis par Konstantinopoles baznīcas galvu, svētītājs Jānis saņēma iespēju pilnībā īstenot evaņģēlisko mācību par materiālo vērtību lomu. Viņa priekštecis Nektārijs mīlēja greznību un varenību dievnamu iekārtojumā un arhibīskapijas saimnieciskais mehānisms viņa laikā bija zaudējis evaņģēlisko vienkāršību. Jaunais arhibīskaps pārorientēja to tikai un vienīgi uz labdarību. Zeltamute nabago labā pārdeva baznīcas traukus un dārgo marmoru, ko viņa priekštecis bija sagatavojis sv. Anastasijas

13

baznīcai. Viņš uzskatīja par iespējamu Baznīcai novēlēto īpašumu izlietot labdarībai. Vēlāk tomēr to viņa ienaidnieki izmantoja kā apsūdzību.

Zeltamute uzskatīja Baznīcu par to spēku, kurš vienīgais var nogludināt un mierināt ciešanas, ko sagādā šīs zemes varas vai nu nepieciešamības dēļ, vai kā ļaunprātības sekas. Tāpēc attiecībā uz varas laicīgajām struktūrām Baznīcai ir divējāds uzdevums: pirmkārt, mierināt sodītos un tos, kam nodarīts pāri, un, otrkārt, atmaskot, vērsties pie varas nesēju sirdsapziņas, ja tie ļaunprātīgi izmanto savu stāvokli. Divus gadus pēc iesvētīšanas presbitera kārtā viņš darbos parādīja Baznīcas aicinājumu pasaulē. Antiohijā sakarā ar jauna nodokļa ieviešanu izcēlās tautas dumpis un no pjedestāliem tika nogāztas valdnieku statujas. Pilsēta noslēpās visnežēlīgākās izrēķināšanās gaidās. Presbiteris Jānis, toreiz vēl uzstādamies kā viens no garīdzniecības pārstāvjiem, faktiski ņēma savā aizstāvībā pilsētas iedzīvotājus. Vecais Antiohijas bīskaps Flaviāns, apsteidzot pilsētas priekšnieka sūtņus, aizsteidzās uz galvaspilsētu, lai lūgtu par apžēlošanu. Šinīs izbaiļu un nežēlīgā soda gaidās Jānis patiesi kļuva par pilsētas sargeņģeli. Viņš uzstājās ar 21 runu ,,Par statujām”, kurās uzmundrināja iedzīvotājus, noskaņojot viņus uz lūgšanu un nožēlu.

Zeltamutes sociālos atmaskojumus pastiprināja tas, ka viņš pats bija nācis no aristokrātiskas vides un labi zināja sabiedrības augstāko slāņu sadzīvi, šī loka ideālus un aizspriedumus. ,,Kamdēļ, saki man, - viņš vēršas ar iznīcinošu atmaskojumu pie bagātajiem draudzes locekļiem, - tu valkā zīda apģērbu, brauc ar zeltā rotātiem ratiem un jāj ar izgreznotiem zirgiem. Zirgi tiek rotāti ar dārglietām un zelta iemauktiem. Bezvalodas zirgi tiek izgreznoti, bet nabagais, izsalkuma mocīts, sēž pie tavām durvīm un Kristus mokās badā… Kad tu atgriezīsies mājās, atgulsies gultā, kad tavā mājā būs iedegts mirdzošs apgaismojums un pagatavota bagātīga maltīte, atceries par nabago un nelaimīgo, kurš, līdzīgi sunim, staigā pa sānielām tumsā un dubļos un bieži atgriežas no turienes nevis pie sievas, nevis gultā, bet siena kaudzē kā suns, kas visu nakti kauc…”

Tajā laikā Konstantinopole bija jauna pilsēta, kas nesen bija kļuvusi par galvaspilsētu. Jānis Zeltamute ar saviem bargajiem moralizējošajiem sprediķiem šķita vecmodīgs un provinciāls. Milzīgajam mutuļojošajam pūlim viņš runāja tajā pašā manierē, kas bija atnesusi viņam slavu un mīlestību Antohijā.

Par pirmajiem Zeltamutes nelabvēļiem kļuva viņa padotie. Jaunais arhibīskaps nerīkoja greznas pieņemšanas kā viņa priekštecis Nektārijs. Viņš ieveda kārtību baznīcas kasē, un lielāko daļu baznīcas līdzekļu sāka tērēt palīdzībai trūcīgajiem un slimnīcu ierīkošanai. Jānis ar nesaudzīgu atmaskojošu sludināšanu vērsās pret bagātniekiem, galma dāmām, pat pret pašu imperatori Eudoksiju. Sākās visīstākā imperatores cīņa pret svētītāju, kurā tika iesaistīti Rietumi un Austrumi, senā un jaunā Roma, pāvesti un imperatori, bīskapi un visa garīdzniecība, tauta un galminieki, - vārdu sakot, tajā ņēma dalību pilnīgi visi. Visas cilvēku kaislības – naids, mīlestība, skaudība iedegās no vienas un otras puses ar vienādu spēku kristīgajā sabiedrībā, tika sakūdīti arī pagāni.

Imperatore nevarēja atcelt viņai neērto arhibīskapu bez baznīcas Koncila sasaukšanas. Un pēc imperatoru pāra iniciatīvas imperatora villā, kas saucās ,,Zem Ozola”, Konstantinopoles pievārtē, tika sapulcināti bīskapi, Zeltamutes nelabvēļi. Šis Koncils tā arī iegājis vēsturē ar nosaukumu ,,Zem Ozola”. Apvainojumi, kuri tika izvirzīti pret Konstantinopoles arhibīskapu, nebija nekas vairāk kā baumas, bieži pat smieklīga rakstura. Zeltamute trīs reizes atteica uzaicinājumam ierasties uz Koncilu; viņš tika neklātienē atcelts un izsūtīts no Konstantinopoles. Tas izsauca neapmierinātību dažos bīskapos un vienkāršajā tautā, kas bija Zeltamutes pusē. Galvaspilsētā sākās ielu nemieri. Lai izvairītos no nekārtībām, nelikumīgi gāztais arhibīskaps nolēma pakļauties un devās uz izsūtījuma vietu, uz Bitīniju – netālu no Konstantinopoles.

14

Tikko kā Jānis bija devies izsūtījumā, galvaspilsētu piemeklēja zemestrīce. Imperatore Eudoksija saskatīja tajā debesu dusmu zīmi par vajāšanām, kurām tika pakļauts taisnais. Ar imperatora pavēli Jānis Zeltamute atgriezās katedrā. Tomēr ar saviem atmaskojumiem viņš atkal sacēla pret sevi imperatora galmu, un 404.gada 9. jūnijā tika arestēts un no jauna izsūtīts trimdā – sākumā uz Kukūzas pilsētu Armēnijā, kur viņš pavadīja divus gadus, no turienes uz Pitiuntu (tā toreiz saucās Picunda).

Slimību nomocītais svētītājs konvoja pavadībā trīs mēnešus lietū un svelmē veica savu pēdējo pārgājienu uz zemes. Komanā spēki viņu atstāja. Viņš nomira 407.gadā pie svētā Baziliska kapenēm.

Reiz, vēl kalpojot Antiohijā, Zeltamute no savas patiesās sirds dziļumiem teica: ,,Labi redzu, ka nevaru atstāt šo vietu un ka man te jāpaliek līdz pat manu dienu beigām”. Taču Dieva Providence lēma citādi. Lielais baznīcas gaismeklis, reiz izcelts no tuksneša vientulības un iecelts baznīcas lukturī lielpilsētas vidū, izstaroja no sevis tik spēcīgu un žēlastības pilnu gaismu, ka tai bija par mazu šī pilsēta. Šai gaismai vajadzēja apspīdēt visu pasauli, un tāpēc šo lukturi bija jānovieto vēl augstāk, pašā kristīgās pasaules viduspunktā.

Dieva Nodoms uzveda Jāni Zeltamuti galvenajā Austrumu Baznīcas katedrā, lai padarītu viņu ne tikai par lielu svētītāju, bet arī par lielu mocekli taisnības dēļ.

Virspriesteris Mihails Dronovs

15

PIRMĀ GRĀMATA (398. — 401.g.)

Notikumi pirms Jāņa Zeltamutes cīņas ar imperatori Eudoksiju. –Imperatora galma samaitātība. – Eudoksija vēlas savas statujas godināšanu visos Austrumos. –Zeltamutes stingrība un spēks. – Galma intrigas pret viņu. – Viņa sprediķis pret sieviešu rotām. – Marsa, Kastrīcija un Eugrāfija. – Naidīgā savienība Eugrāfijas namā. – Zeltamutes vientulīgā dzīve. – Konstantinopoles klēra netikumi. – Agapitas māsas. – Alkatība: klēriķi dzīvo liekēžu dzīvi. – Naudas kāre: viņi aplaupa nabagos. – Zeltamutes darbība pret šiem netikumiem. – Arhibīskapa apkārtējie viņa Baznīcā; Serapions un Tigrijs. – Diakones: Salvīna, Amprukta, Pentādija un Olimpiāda. – Olimpiādas izcelsme un stāvoklis; viņas uzticība Jānim Zeltamutem.

1

Tajā laikā, ar kuru sākas mūsu stāsts, Eudoksija, jau četrus gadus būdama imperatore, vēl ziedēja jaunības mirdzumā. Viņa vēl nebija zaudējusi skaistumu, kas piesaistīja Arkādija sirdi tajā tālajā dienā, kad jaunais Imperators ieraudzīja viņas portretu uz vaska plāksnītes, ko ar nodomu viņa istabā bija nolicis imperatora pirmais ministrs Eutropijs. Taču Eudoksijā bija notikušas daudzas citas pārmaiņas. Franka Bauto meita jau vairs nebija tā klusā un atturīgā bārene, kuru Eutropijs bija sameklējis klusā Konstantinopoles nostūrī kā no citu acīm apslēptu mantu, un kuru viņam nācās atraut no svarīgajām Pansofija, viņas skolotāja, filozofijas mācībām, lai uzvestu imperatores tronī. Līdz tam augstākās aprindas nepazinusī bārene kļuva lepna, drosmīga, nepiesātināma baudās un greznībā; nabadzīgā jaunā meitene kļuva par alkatīgu, naudas kāru sievieti. Pieradums pavēlēt galmam – verdziskam un glaimīgam – attīstīja šinī franku sēklā pat kaut ko rupju un mežonīgu un, lietojot viena laikabiedra izteicienu, - kaut kādu ,,barbarisku ļaunumu”, kurš, ar asinīm sajaukts, tecēja viņas dzīslās. Neapmierinātība ar savu laulību, vai, precīzāk, - vīru – viņā roku rokā sadzīvoja ar nepiesātināmu godkāri.

No abiem Teodosija, šī lielā Valdnieka, dēliem vecākais, Arkādijs, bija godīgāks un mazāk gudrs. Esot svešam sava brāļa Honorija netikumiem un cietsirdībai, viņam nebija tā enerģijas; viņa dzīve ritēja kaut kādā slimīgā pusmiegā. Šķita, ka viņa organisms bija radīts tikai un vienīgi tam, lai pakļautos galminiekiem, ministriem un sievai, kuri viņa vietā gan domāja, gan pauda gribu. Knapi 30 gadus vecumu sasniegušajā Arkādijā jau parādījās pirmslaicīga vecuma nespēka pazīmes, - var teikt, ka viņš, izlaižot brieduma gadus, no vienas bērnības uzreiz iegāja otrā.

16

Tomēr bija divi apstākļi, kas viņu izveda no šī truluma vai atrāva no nevainīgajām nodarbībām, kurās nosita laiku (viņš nodarbojās ar kaligrāfiju). Pirmais – ja tika aizskarts imperatores gods, un otrais – ja draudēja briesmas saraut attiecības ar Baznīcu. Tad viņu pārņēma briesmīgas dusmas – kā reiz jaunībā, kad viņš gribēja nogalināt savu skolotāju par to, ka tas bija viņu sodījis. Izņemot šāda veida izlēcienus, viņš dzīvoja noslēdzies sevī un pilnīgā vienaldzībā pret visu, kas norisinājās viņa namā un impērijā. Turklāt, būdams lētticīgs un noslēgts, viņš bija pilnībā cienīgs einuhu audzēknis.

Ar tādu vīru izvirtušā galma vidū Eudoksija, būdama bez vadītāja, bez pieredzes, drīz vien piekāpās tieksmei uz baudām – viņai tik jaunām; viņa iegremdējās šinī atvarā ar visu to jūtu dedzību, ko laikabiedri sauca par barbariskām. No tā stipri cieta viņas reputācija, un tikai Eutropija nāve, iespējams, laikus apstādināja atmaskojumus, kuri droši vien viņu būtu pazudinājuši. Viņas mīlulis tajā laikā bija kāds kņazs Jānis, Arkādija uzticības persona valsts lietu pārvaldīšanā, un, visai ticams, - slepenais ministrs, ar kura rokām imperatore valdīja gan pār Valdnieku, gan pār impēriju. Viņu sakars ilga vairākus gadus un tik atklāti, ka tad, kad 401.gadā Eudoksija dzemdēja ceturto dēlu, vēlāko Teodosiju II, tad tautas ienaids sveica jauno princi ar titulu ,,kņaza Jāņa dēls”, un atbalsis no šīm kaunpilnajām runām ir saglabājusi vēsture.

Šinī gadījumā nerūpēdamies par pašu Imperatoru, tauta bija satraukta par negodu, kas tika nodarīts Teodosija namam, un ne reizi vien dumpju laikā, kuri satricināja Konstantinopoli, pieprasīja kņaza Jāņa galvu. Viena no Gainasa prasībām viņa sacelšanās laikā 399.gadā, kas noveda imperatora pilsētu līdz bojāejas robežai, bija - izdot trīs galminiekus, kuru vidū bija arī šis Eudoksijas mīlulis. Imperators, ilgi nedomādams, viņu izdeva. Neviens nešaubījās par to, ka tā bija izdošana uz nāvi, bet Gainass apmierinājās ar vienu no tiem briesmīgajiem ,,jokiem” par gūstekni, kādus jautrā brīdī atļāvās ar romiešiem veikt barbaru vadoņi. Pavēlējis kņazam Jānim ierasties savā teltī, kur atradās kareivis savā bendes amatā, bruņots ar zobenu, un dažus soļu tālāk – bluķis, viņš bargā balsī lika gūsteknim sagatavoties nāvei. Tas, klusējot nolaidies uz ceļiem, nolika galvu uz bluķa. Pēc dotās zīmes, saskaņā ar saņemto pavēli, zaldāts ar spēku nolaida zobenu, lai ar vienu cirtienu it kā nocirstu galvu, bet, pieskāries gūstekņa kaklam, viņš ar zobena asmeni tikai viegli to ievainoja. Pēc tam Jānis, ne dzīvs, ne miris, tika izvesta no telts un izsūtīts uz attālu Trāķijas nostūri.

Pēc Gainasa nāves imperatores mīlulis atguva savu vietu galmā, no jauna ļaunprātīgi izmantoja Arkādija aklumu, no jauna uzjundīja tautas dusmas. Tautas un karaspēka dumpja laikā notika uzbrukums viņa namam, lai viņu nogalinātu. Laikus brīdināts, viņš bēga un noslēpās svešā mājā. Jāņa Zeltamutes ienaidnieki apgalvoja, ka svētītājs, zinādams viņa patvēruma vietu, norādījis to zaldātiem. Taču šīs baumas bija apmelojumi, jo kņazs Jānis izslīdēja arī šoreiz. Baumas aizsniedza imperatores ausis un, viņas nepārbaudītas, kā jau to viegli iedomāties, atstāja viņas sirdī neapslāpējamas atriebības alkas.

Ar Arkādija aklumu varēja līdzināties vienīgi viņa sievas neapvaldītā godkāre. Lietodama neierobežotu varu valsts lietās, Eudoksija gribēja arī šīs varas atzīšanu. 400. gada 9. janvārī viņa piespieda piešķirt sev Augustas titulu iepriekšējā – nobilissima - vietā. Taču arī ar to viņai bija par maz: viņa vēlējās, lai viņas statuja tiktu izstādīta visos Austrumos līdzīgi kā imperatoru statujas, lai tai tautas varētu dot godu, un viņa pavēlēja vest to no provinces uz provinci ar greznību un patvaldības zīmēm. Romiešu pasaulē bija iesakņojušies aizspriedumi pret sieviešu varu. Viņu nozīme un pagodinājumi tika atzīti tikai tik lielā mērā, cik tie nāca no Ķeizara vai svēta izredzētā, un izpaudās likumīgās formās, bet nepavisam netika atzīti kā viņām personīgi piederoši. Augusta, Imperatora

17

sieva, skaitījās tikai paša Imperatora atspulgs un nevarēja uz sevi personīgi attiecināt neko no varas zīmēm un pagodinājumiem, kas viņai tika doti. Jevdoksijas jaunievedumi satrauca visus, kuri nesa romiešu vārdu. Tajos tika saskatīts nodoms valdīt pēc Austrumu barbaru valdnieču - Nikotrisas vai Semiraīdas – parauga, un no visām pusēm sākās stipras neapmierinātības izpausmes. Īpaši skaļi tās bija dzirdamas rietumu valdījumos, kuros paradumi ar lielu spēku pretojās sieviešu varai – tā, ka Honorijs uzskatīja par savu pienākumu izteikt brālim savu neapmierinātību, kā arī informēt par Romas pilsētas un Itālijas senāta vienprātību ar viņu. Eudoksija ietiepās, un Arkādijs viņas dēļ ignorēja visu.

Alkas pēc baudām Eudoksijā savienojās ar alkām pēc zelta. Vēsturnieki attēlo viņu nepiesātināmu kaislībā uz mantkārību, neaizsargāto aplaupītāju, izdarošu spiedienu uz fiskālajiem ierēdņiem, lai iegūtu konfiskāciju daļu, un kriminālprocesu ierosinātāju savas daļas palielināšanai. Ja viņai patika kāds nams vai zemes gabals, tie nekavējoties nonāca viņas rokās: tik veikli un nežēlīgi bija viņas gribas izpildītāji. Bija daudz runu par vīnogu dārzu, ko viņa atņēma vienai nabadzīgai atraitnei, jo viņai ļoti garšoja vīnogas no tā. Lūk, kā izmainījās Franka Bauto meita šinī galmā – netikumīgā un netaisnīgā. Taču ne vien vēstures tiesa atmasko viņas nekaunīgo laupīšanu: Eudoksija vēl dzīves laikā satikās vaigu vaigā ar Jāni Zeltamuti, un, tāpat kā agrāk viņš atmaskoja viņas mīlas dēku negodu, tā arī šoreiz atraitnes vīna dārzs kļuva pazīstams visā Konstantinopolē. Viegli var saprast, cik daudz posta un izputēšanas visās impērijas malās nodarīja nelikumība līdzīgā veidā.

Lai cik absolūta pēc Eutropija nāves nebija Eudoksijas vara pār vīru, vēl viņa sirdī bija palikusi vieta citām jūtām – bailēm arhibīskapa priekšā. Arkādijs, būdams patiesi ticīgs cilvēks, visvairāk baidījās no konflikta ar Baznīcu, un arī Jāņa Zeltamutes raksturs iedvesa viņā cieņu. Viņš redzēja viņu atnākam tikai svarīgos un bieži draudošos gadījumos, ar baznīcas aizliegumiem, draudiem vai pat anatēmu, ar kādām prasībām Baznīcas vai tautas labā, vai arī pret galma izvirtību un netaisnību – un Arkādijs katru reizi piekāpās viņam. Turklāt visi zināja, ka Jānis Zeltamute bija tautas aizstāvis pilsētas juku laikā, var pat teikt, tās elks. Ar mazāko dedzību un mazāko uzstājību šis cilvēks varētu kļūt par Imperatora valdītāju vai vismaz viņš būtu sašūpojis viņa acīs imperatores nozīmi. Viņa drīz vien to saprata un ar varaskārīgas sievietes instinktu nekavējoties sāka meklēt līdzekļus, kā viņu diskreditēt citu acīs kā cilvēku, lai drošāk varētu uzbrukt viņam kā svētkalpotājam. Izmantojot Zeltamutes prombūtni, - jo viņš bija rets viesis pilī un ar sava rakstura asumu un savdabīgo uzvedību un ieradumiem deva ne mazumu iemeslu runām – viņa ik dienas Imperatora priekšā tam uzbruka, pārmaiņus laižot darbā gan izsmieklu, gam apmelošanu, gan ķengāšanu. Šie zemiskie paņēmieni nepalika bez ietekmes uz vājo garu, kura neatkarība slēpās tikai nesamā jūga nomaiņā. Galminiekiem valdnieces piemērs bija likums. Ikvienam, kurš gribēja viņai iepatikties, izpelnīties viņas labvēlību, saņemt viņas žēlastību, bija jāatkārto viņas naidu un izsmieklu attiecībā pret arhibīskapu Jāni. Vārdu sakot, imperatora pilī izveidojās savienība pret arhibīskapu, un tās centrā bija imperatore.

Aiz imperatores pirmo rindu šinī velnišķīgajā savienībā veidoja trīs sievietes, viņas tuvas paziņas, kurām vēsturei jāizrāda skumjš gods, atvēlot vietu savās lappusēs: viņas to nopelnījušas ar savām ļaundarībām. Šīs sievietes bija Marsa, Kastrīcija un Eugrāfija. Bez samaitātības viņām bija vēl daudz kas kopīgs. Visas trīs bija atraitnes. Jaunībā būdamas pavedinātājas, viņas ietiepīgi gribēja tādas palikt uz visiem laikiem. Beidzot, saņēmušas milzīgus mantojumus, viņas tos palielināja valdnieces aizbildniecībā. Viņu vārdi vien iedvesa ģimenēm šausmas.

Šīs ļaunprātīgās triādes dvēsele bija Marsa, kuras sabiedriskais stāvoklis un sakari lielā mērā ietekmēja visu, kas attiecās uz pasaulīgo dzīvi. Attāla radniecība, domājams, pa mātes līniju, ar Eudoksiju, savienoja viņu ar imperatori. Jaunībā viņa nospēlēja spīdošu

18

partiju, izejot par sievu pie ietekmīga Teodosija karavadoņa Promota, kuru vēlāk Pretorijas prefekts Rufīns atdeva barbariem vienā komandējumā, atmaksājot par aizvainojumu. Vienmēr būdams vājš attiecībā pret Rufīnu, Teodosijs apraudāja savu karavadoni, nesodīdams prefektu, bet, it kā sniedzot atalgojumu Promota ģimenei, viņš pieņēma savā ģimenē viņa dēlus – bāreņus, kuri imperatora pilī saņēma vienādu audzināšanu ar prinčiem. Tāds pagodinājums iekvēlināja mātes godkārību un, kad negaidītās precības uzveda viņas radinieci tronī, viņa kļuva par galmā ievērojamu personu. Marsa jautri pavadīja savas atraitnības laiku starp mīlas dēkām un it kā otrās imperatores lomu, parādot savu nozīmību, sniedzot labvēlību vieniem un vajājot citus, pārdodot vietas par skaidru naudu, nomainot baudas ar intrigām, kad pirmās viņai bija apnikušas. Sadusmots par tādu apkaunojošu uzvedību, Zeltamute nesaudzēja viņu ne tiešā nosodīšanā, ne pārmetošos mājienos, un Marsa slēpa sevī pret viņu ļaunumu – tā cītīgi gatavoja viņa bojāeju.

Otra, Kastrīcija, bija Marsas līdziniece, bet neizcēlās ne ar ko īpašu, vismaz vēsturnieki runā par viņu tikai kā par ietekmīgu sievieti, visai alkatīgu attiecībā pret naudu, lielu intriganti, ļoti izvirtušu. Viņas nelaiķa vīrs bija bijušais konsuls Saturnins. Trešā no šīm sievietēm, Eugrāfija, vēsturē iezīmēta ar asākām līnijām, un viņas vārds saistīts ar Zeltamutes vajāšanām. Nav zināms, kas bija viņas vīrs, bet viņa bija atraitne ar plašiem sakariem. Viņa bija ietekmīga intrigante, kurai piederēja ārkārtīgi lielas, netīros ceļos iegūtas bagātības, kuras viņa izlietoja ļauniem mērķiem. Arhibīskaps viņu aizvainoja tādā veidā, ko sievietes nepiedod. Nebūdama vairs jaunos gados, spiesta ar tērpu palīdzību glābt savu zaudēto skaistumu un pievilināt pielūdzēju pūli, tiesa, ar laiku ievērojami mazinājušos, viņa aizvainoja kristiešu sabiedrību ar šo mākslīgās jaunības izrādīšanu. Publikā un pat baznīcā viņa nebija redzama citādi kā nokrāsotu baltu seju ar sārtumiem vaigos un acīm, izzīmētām kā ēģiptiešu elku tēlam

Šīs pavecās koķetes arhibīskapam bija patiesa riebuma objekts. Viņš tām nedeva mieru baznīcā, draudēdams ar atšķiršanu un aizliegumu ieiet svētā vietā, ja viņas neizdalīs nabagiem naudu, kuru tērēja savai izkrāšļošanai. ,,Brīdinu jūs, - viņš teica vienā no saviem sprediķiem, - un to es nesaku kā vienkāršu pamācību, bet kā pavēli: brīdinu jūs, ka, ja jūs nelabosieties, es izdzīšu jūs no šejienes, bet, ja dzirdēšu, ka, izdzītas jūs atradīsiet patvērumu pie herētiķiem, es atteikšos no jums un tos, kuri mani par to nosodīs, lūdzu neaizstāvēt mani Dieva tiesas priekšā, kad es tajā nonākšu”.

Viņš nedeva mieru tādām sievietēm arī viņu pašu mājās, ,,Sekojot apustuļa Pāvila pamācībai, - stāsta Pallādijs, svētītāja biogrāfs, viņa tuvs draugs un biedrs vajāšanu laikā, - Zeltamute devās uz mājām, mācīdams godīgu dzīvi sievietēm, kurām tas bija nepieciešams, īpaši tām, kuras, būdamas vecas, darīja visu, lai izskatītos jaunas”. Tajā laikā Konstantinopoles dāmām bija mode sasukāt matus uz priekšu cirtās, aizsedzot pieri no vieniem deniņiem līdz otriem. No zemākajiem sabiedrības slāņiem, jo tā bija publisko sieviešu ierasta frizūra, šī mode pārgāja arī uz augstākajiem: to pārņēma jaunās matronas, un pirmā no viņām – Eugrāfija kā savas nemainīgās jaunības zīmi. Šī frizūra, kas atstāja matus neapsegtus, aizvainoja kristiešu pieklājības jūtas, kā tās tika saprastas Austrumos, īpaši pie atraitnēm un vecākām sievietēm, kurām paradums prasīja nēsāt lakatus vai galvassegas. Eugrāfijas parādīšanās šinī rotā izveda Zeltamuti no pacietības. ,,Kā dēļ, - viņš tai teica, - tu centies padarīt jaunāku savu miesu, kad tas nav iespējams? Tu nolaid savus matus pār pieri, kā to dara netikles, lai piemānītu tos, kuri tevi uzlūko, tici, tu ar to tikai vēl vairāk atklāj savas krunkas”. Un viņš to atkārtoja viņai katru reizi, kad satika viņu ar tādu frizūru. Tādi aizrādījumi, protams, ne visai patika Eugrāfijai līdzīgajām koķetēm.

Viens īpašs apstāklis piešķīra ārkārtēju nozīmi Zeltamutes vārdiem, kad viņš sprediķoja Konstantinopoles baznīcās pret galma sieviešu greznību un izvirtību. Austrumu

19

bazilikās vīrieši un sievietes novietojās atsevišķi: pirmie stāvēja apakšējā līmenī, bet draudzes loceklēm vietas bija paredzētas augšējos balkonos, kas atradās abās pusēs jomu velvēm, - tur viņas atradās liturģijas laikā un Svēto Rakstu lasīšanas laikā kopējos aizlūgumos pēc liturģijas. Joma galā, uz klirosa pakāpieniem, Ķēniņa vārtu un aizkara priekšā, kas aizsedza altāri, slējās katedra, parasti darināta no dārga marmora, rotāta ar tēliem un dārgakmeņiem; tajā uzgāja no klirosa pa divām kāpnēm, kas slējās tās sānos. No solejas lasītāji un diakoni lasīja Apustuļu grāmatu, Evaņģēliju un pamācības; tur kāpa arī kalpojošais presbiteris, lai teiktu īpašas lūgšanas vai ko paziņotu sanākušajiem draudzes locekļiem. Bīskaps parasti teica sprediķi no katedras vai pie Ķēniņa vārtiem. Zeltamute, kuram bija vāja balss, būdams vienmēr pūļa ielenkts, lika pārnest savu bīskapa vietu uz ambonu, no kurienes viņa balss brīvāk sasniedza visas bazilikas vietas. No turienes viņa skatam pavērās sieviešu galerijas, un, kad viņa runa skāra nepiedienīgos tērpus, viņa priekšā bija tieši tās, kas tos nēsāja. Eugrāfija un viņas draudzenes ieņēma šinīs galerijās goda vietas; saprotams, ka mazākais skatiens, mazākā sludinātāja kustība sniedza viņa tikumiskajām pamācībām tiešu pielietojumu, ko klausītāji tūdaļ ievēroja.

Un tā, Eugrāfiju pārņēma kaislīga vēlme atriebties. Tā kā viņai pilsētā bija varena ietekme patiecoties savām milzīgajām bagātībām un imperatores atbalstam, viņa izveidoja baismīgu savienību pret arhibīskapu. Viņas nams kļuva par pulcēšanās vietu visiem Zeltamutes ienaidniekiem, katru, kurš varēja sagādāt līdzekļus viņa sakāvei, tā aicināja pie sevis – gan laicīgos, gan garīdzniecību, galma ierēdņus, galminiekus, mūkus. Ikviens neapmierinātais klēriķis (bet tādu bija daudz, jo arhibīskapa stingrība nepavisam nebija viņa klēra gaumē), ikviens no amata atceltais priesteris, ikviens par pārkāpumiem atceltais diakons, ikviena par izlaidību un pasaulīgumu atceltā diakone, - visi viņi steidzās pie Eugrāfijas, lai ar savām baumām pavairotu šo apmelojumu un ļaunuma noliktavu. Ar īpašu savu uzbrukumu nekaunību sev uzmanību pievērsa divi diakoni: - viens – pieķerts laulības pārkāpējs, kas šī iemesla dēļ bija atstādināts no amata, otrs – atstādināts slepkavības dēļ: viņš bija līdz nāvei sitis savu kalpu, kas vēl bija bērns. Lūk, tādā pulkā tika vītas intrigas pret arhibīskapu, izdomāti ļauni joki un neticami meli. Šis naidīgais tribunāls nesaudzēja neko: ne Zeltamutes apģērbu, ne viņa kalsnumu, ne mazo augumu, ne paradumus. Viņu apvainoja baznīcas apzagšanā, tajā, ka viņš palika vienatnē ar sievietēm bez lieciniekiem, ka naktīs viņš nododoties ,,ciklopiskām orģijām”, apvainoja viņu vardarbībā, svētlietu zādzībās utt. Šie zemiskie apmelojumi, kas tika prasmīgi izplatīti, kalpoja viņam par apsūdzību Koncila priekšā. Kas tad tās bija par nakts dzīrēm, kuras tika dēvētas šinī briesmīgajā vārdā ,,ciklopiskās orģijas” un kuras sacēla tādu troksni tiesā pār svētītāju Jāni?

Jauno Zeltamuti, kurš tikko bija pametis skolas solu, bija pārņēmusi neatvairāma tieksme uz tuksneša vientuļnieka dzīvi. Apmeties Kizijas kalna alā, Antiohijas tuvumā, viņš vadīja tur pašu skarbāko vientuļnieka dzīvi, pavadot naktis kājās stāvēdams, lai uzveiktu snaudu, gavēdams līdz pilnīgam nespēkam. Šī skarbā dzīve mitrajā alā iedragāja viņa veselību, viņš iemantoja ķermeņa apakšējās daļas paralīzes paveidu un sagrāva gremošanas sistēmu. Viņa kuņģis nepanesa neko, izņemot dažus ēdiena veidus, turklāt pašā mazākajā daudzumā, un, ienākot pilsētas dzīvē, Zeltamute bija spiests atteikties no sabiedriskās dzīves un sabiedriskajiem paradumiem. Ja šīm slimībām vēl pievieno viņa tieksmi uz vientulību, tad var viegli saprast, kāpēc, ierodoties Konstantinopolē, viņš kļuva par izbrīna objektu pasaulīgi noskaņotajam klēram un izvirtušajai sabiedrībai, kura dienas lielāko daļu pavadīja pie galda, sabiedrībai, kurā labais tonis skaitījās – būt piedzērušam jau no rīta. Svētītāja Jāņa priekšgājējs, Nektārijs, kurš agrāk bija bijis pilsētas prefekts, dzīvoja laicīga cilvēka dzīvi, nepārstādams vienlaikus būt labs bīskaps un cienījams

20

svētkalpotājs. Bet Zeltamute jau no paša sākuma paziņoja, ka ne pie viena nepusdienos un nevienu neaicinās pie sevis, viņš atturējās pieņemt pat Imperatora ielūgumus. Vieni saskatīja šinī mūka atturībā tiešu savu paradumu nosodījumu, un īpaši par to apvainojās klērs, citi, gluži otrādi, ieraudzīja tajā paša arhibīskapa nesātības zīmi. Domāja, ka viņš vakaros ieslēdzās, lai nodotos greznām un nebeidzamām dzīrēm, ,,ciklopiskām orģijām”, kā izteicās viņa ienaidnieki. Taču, ja kāds būtu iekļuvis viņa vientulībā, tad nereti atrastu viņu ēdam nedaudz dārzeņu, kurus viņam gandrīz ar varu pasūtīja diakone Olimpiāda. Tas ne mazākajā mērā netraucēja apmelojumiem darīt savu darbu, un viņa draugiem bija krietni jānopūlas, lai attaisnotu viņu šinī labprātīgajā vientulībā.

Tikko kā Eugrāfijai paziņoja kādu neģēlīgu baumu, apvainojošus pārmetumus vai viņa pati kaut kur tos bija uzzinājusi, kā tūdaļ skrēja ar tiem izklaidēt imperatori. Arkādijs tādos brīžos pamodās no sava truluma, smējās vai dusmojās uz bīskapu, kurš iedvesa viņam bijīgas trīsas. Meli izplatījās pa pilsētu, kur Zeltamutes ienaidniekiem jau bija pie rokas gatavs spēka: tie bija t.s. nabadzīgie mūki, kuri ložņāja pa visiem Konstantinopoles nostūriem, dīvaini ģērbti, ar garām matu pinkām, kas nokarājās kā ciniķu skolas filozofiem, kam viņi līdzinājās vairāk nekā kristiešu mūkiem. Zeltamute, kurš cienīja un bijāja mūku dzīvi, cenzdamies to īstenot pat savā bīskapa pilī, vēlējās to redzēt stingru, darbu mīlošu un neieredzēja šos šarlatānus, kuri klīda, piejaucot nepiedienīgus jokus baznīcas lūgšanām. Viņš gribēja likvidēt savā pilsētā šos klosterus ar līgojošamies mūkiem vai piespiest viņus nodarboties ar amatiem, taču viņi aizslīdēja no bīskapa stingrajiem mēriem, ļaunprātības turpinājās, neskatoties uz visām viņa pūlēm. Protams, ka viņi nesaudzēja to savā izsmieklā. Viens no viņu vadītājiem, Īzaks, kļuva par īstu biedu satīras dēļ, ar kuru viņš vajāja iepriekšējos bīskapus tautas priekšā. Viņš atstāja par sevi briesmīgu slavu kā jaunā arhibīskapa neslavas cēlājs un, pametis nicināto ielas skatuvi augstākas sfēras dēļ, ieradās uz Konciliem kā viņa nepielūdzams apsūdzētājs.

Tāda bija nometne, kurā gatavoja Zeltamutes gāšanu, bet iespējams, arī viņa nāvi, nometne, kas bija pratusi atrast domubiedrus Konstantinopoles augstākajā sabiedrībā un klērā imperatores aizbildniecībā. Bet arhibīskapa sabiedrotie bija pavisam citā vietā.

2

Svētītājam Jānim Zeltamutem tajā laikā bija 53 gadi, un uz beigām ritēja viņa trešais viņa bīskapa kalpošanas gads. Pēc imperatora un viņa ministra gribas iecelts kristīgo Austrumu pirmajā sēdeklī, par spīti pareizticīgā klēra opozīcijai un ietekmīgu provinces bīskapu intrigām, viņš no pirmajām dienām satapās ar lielām grūtībām un, kā par nelaimi, nekas netika izdarīts, lai viņam šos pirmos soļus atvieglotu. Paskaidrot par tāda cilvēka īso un ciešanu pārpildīto dzīvi tikai to, ka svētie vienmēr pasaulē tiek vajāti un ka Dievs to pieļauj taisno pārbaudīšanai, - nozīmētu pateikt tikai kopējas vietas, kas netiek ne vēstures noliegtas, ne apstiprinātas kā tādas, kas neattiecas uz tās sfēru, pie tam, nāktos pie viena paskaidrot arī to, kā taisnie paši sev izraisa tos pārbaudījumus, kādiem viņus pakļauj pasaule. Ja Baznīcai ir pilnas tiesības godāt Jāni Zeltamuti savu svēto mocekļu vidū, jo viņš tika vajāts vairāk kā jebkurš cits, un slava pēc visas taisnības, ieskaita viņu savu ievērojamāko dēlu vidū, jo viņš bija apbrīnojams sludinātājs, tad vēsture ,,meklē” vispirms cilvēku.

Tajā dienā, kad einuhs Eutropijs ar vislabākajiem nodomiem izrāva daiļrunīgo Antiohijas priesteri no viņa vienkāršās dzīves, lai ieceltu viņu par otrās Romas bīskapu, viņš izdarīja kļūdu, par ko drīzumā pārliecinājās pats personiski. Izvirtušā un greznā galma vaiga priekšā, kas nodarbojās ar baznīcas lietām starp izklaidēm, viņš nostādīja

21

nelokāmāko no mūkiem, līdz galējībai pasaulīgā klēra vaiga priekšā - vientuļnieku, kurš bijāja vienīgi tuksnesi, ar savu bagātību un greznību iedomīgās sabiedrības vaiga priekšā – cilvēku, kuram bagātība iedvesa šausmas un kurš līdz galējībai atšķīrās ar dzīves vienkāršību. Tikko kā jaunais izredzētais bija pieņēmis amatu, kā tūdaļ jau sākās cīņa ar tiem, kurus vadīt viņš bija iecelts. Vientulība, kuru viņš bija atstājis, nepavisam nebija viņu sagatavojusi būt piesardzīgam ar cilvēkiem, un ikviena piekāpšanās iepretim neapšaubāmam labumam viņam šķita kā pienākuma pārkāpums un gandrīz noziegums.

Uzticīgs svētuma ideālam, ko pats sev bija uzstādījis, viņš prasīja tā īstenošanu arī no citiem, ienesot augstākās autoritātes rīcībā visu vientuļnieku, kurus apstākļi iemeta pasaules nīcībā, parasto iezīmi: bija stingrs, nepiekāpīgs jebkādai pretdarbībai un pārliecināts, ka naidīgums, kuru viņš izraisīja, bija vērsts nevis pret viņu personiski, bet pret Dievu. Viņa piekritēji nevarēja neredzēt, ka viņš bija stingrs, uzstājīgs, un tomēr viņi to godāja – jo zem šīs stingrības bija tik daudz tikumu! Viņi to sauca par svēto – un tas bija taisnīgi, bet ienaidnieki viņu sauca par dusmīgu, augstprātīgu, karstu – un ne bez pamata, no viņu redzes viedokļa. To, ka provinces priesteris tika iecelts par visu Austrumu arhibīskapu līdzās Ķeizara tronim, Zeltamute uztvēra kā Dieva Providences lēmumu – lai ieviestu vispārējas pārmaiņas. Dzirdināts ar Vecās Derības grāmatām, iemantojis tās skarbo un nelokāmo garu, viņš šīs pasaules vareno priekšā pieņēma Nātana stāvokli Dāvida priekšā, Elijas stāvokli Izebeles priekšā, Jesajas – Baāla priesteru priekšā, taču Baāla priesteru bija daudz un tieši viņi uzsāka viņa gāšanu. Cīņā ar visu sērgu pasauli viņam bija panākumi, - tas skan skumji – tikai cīņā ar tiem, kam viņš bija pateicību parādā par savu paaugstinājumu. Turklāt Konstantinopoles baznīcas pārveidošana nebija viegla, bet svētītāja laikabiedrs Pallādijs, kurš dialoga formā atstājis mums Jāņa Zeltamutes dzīves stāstu, sarakstītu viņa attaisnošanai, parāda mums viņa smago varoņdarbu, būdams tā tuvs liecinieks. Uzskaitot klēra netikumus, pret kuriem vajadzēja uzsākt cīņu vispirms, - citādi būtu pārkāpts bīskapa pirmais pienākums – Pallādijs atzīmē trīs, kuri jau paši par sevi varēja sagraut Baznīcu: izlaidību, nesātību un savtīgumu (mantkārību), šo patieso ,,visu ļaunumu metropoli”, jo tā tos dzemdē un baro.

Pārmetums, ko Pallādijs veltīja bizantiešu klēram par izvirtību, galvenokārt attiecās uz tikumu samaitātību māsu Agpitu vidū. Šis ļaunums vēlāk nostiprinājās un izplatījās pa visurieni, līdzīgi nezālēm, ar tādu spēku, ka saindēja visu kristietību kā Rietumos, tā Austrumos, un draudēja iekļūt baznīcas lēmumos. (Tajā laikā Konstantinopolē klēriķis uzturēja savā mājā jaunavu – it kā saimniecisko darbu veikšanai. Šīs jaunavas veidoja Agapitu māsu kopienu. Tās mērķis bija atbrīvot priesteri no sadzīves rūpēm un palīdzēt viņam materiāli. Bieži gadījās tā, ka priesteris dzīvoja šādas māsas mājā. Radās diezgan tuvas, nebūt ne kristīgas attiecības. Tika gatavots, bet par laimi netika pieņemts baznīcas lēmums, kas šādu statusu padarītu likumīgu. Daudzi svētie cīnījās pret šo ļaunumu, bet neko nevarēja panākt.)

Velti Baznīcas tēvi sacēlās pret šo ļaunumu un Koncili pasludināja anatēmu, paši civilie likumi bargi vajāja šo klēriķu dzīvošanu ar jaunavām, tikpat graujošu disciplīnai, kā kaunpilnu reliģijai – ļaunums pretojās ar visu spēku un, šķita, - vairoja savas saknes pat piedzīvojot atšķiršanu no baznīcas. Klēriķu kārta, saindējusies ar šo ļaunumu, veidoja spēcīgu balstu, pret kuru tika sadragātas ne viena vien bīskapa un Baznīcas tēva pūles: tam dzīvu liecību atstājis Svētlaimīgais Hieronīms, kurš tika padzīts no Romas par to, ka cīnījās pret šo netikumu. Šī Zeltamutem nebija pirmā pieredze šajā bīstamajā cīņā. Vēl būdams diakons Antiohijā, viņš uzrakstīja divus pārspriedumus, kas tapa zināmi: vienu – vēršoties pie klēriķiem, otru – pie jaunavām, kuras bija iestigušas šinī melīgajā brālībā. Kad viņš, kļuvis par bīskapu, ieraudzīja viņam Dieva uzticētajā Baznīcā to pašu sērgu, vēl dziļāku un

22

saindētāku, tad, saskaņā ar neviltotu viņa biogrāfa liecību, ,,apbruņojās ar bārdas nazi” un ņēmās griezt ar to bez jebkādas žēlastības un bailēm.

Nesaudzīgais ārsts, svētītājs vispirms katru atsevišķi, par kuru dzirdēja, aicināja ieraudzīt, ka viņš nododas tādai dzīvei; vienus padzina, citiem izteica bargus rājienus, pēc tam atkārtoja savas pamācības un nosodījumus atklāti. ,,Ja jau jāizvēlas starp diviem ļaunumiem, tad labāk tādiem klēriķiem kā jūs, dzīvot atklātā izvirtībā. Viņš teica, ka netikles ir mazāk noziedzīgas viņa acīs nekā šis viltus māsas, kuras ar jaunavu vārdu piesdzedza savu izvirtību. Tādas bija enerģiskās runas, ar kādām, pēc Pallādija vārdiem, viņš centās kaunināt klēru, lai atgrieztu to godīgā dzīvē. Viņa sacerējumi dod pilnīgāku izpratni par to, kādas bija šīs pamācības – tik dziedinošas tā laika tikumiem un tik interesantas vēsturei. Zeltamute atkailina visu svētkalpotāja niecīgumu un sievietes krišanu šādas izvirtības valgos, kas izsauca arī attiecīgu sodu. Ar visu drosmi, kuru attaisno šo ainu aprakstīšanas mērķis, viņš ieved lasītāju mājas visdziļākajā kaktā, kur dzīvoja kopā svētkalpotājs ar savu Agapitas māsu, un pēc kārtas aplūko divas situācijas: pirmo – ja piedzīvotāja ir nabadzīga, un otru – ja viņa ir bagāta.

,,Ieiesim, - viņš saka, - viņu mājoklī, un vispirms iedomāsimies, ka māsa ir nabadzīga. Ja tā, tad viņai jāstrādā savām rokām. Priesteris turpat pie viņas, viņiem ir kopēja istaba, kopēji piederumi. Tad sakiet man, kādu ainu jums paver tāda cilvēka mājoklis, kura amats prasa no viņa apceri vientulībā? Sieviešu svārki, jostas, galvas segas karājas pie sienas; istabā atspole, vērpjamais ratiņš, vārpsta, aužamās stelles, grozi, visos kaktos vilnas un lina rezerves ar kārstuvēm – lūk, priestera iekārtojums un mājokļa rotājums! Kalpones vai kaimiņienes atskrien turp pastrādāt vai papļāpāt ar saimnieci. Atskan smiekli; priesteris piedalās jautrībā un viņu pļāpās, spriež par vilnu, vārpstu un dziju, vārdu sakot, kļūst par sievišķi, dzīvojot ar sievišķiem. Un, kad tenku vāceles uzsāk strīdu vai kalpone neizrāda pietiekamu cieņu saimniecei, priesteris skrien viņas izšķirt! Ak! Kā tāda dzīve atbilst glābšanās darbiem!...

Tagad iedomāsimies, ka garīgā māsa ir bagāta. Tad pie priestera būs citi apstākļi, cita aina viņa mājoklī, cita nelaime. Ja māsa ir bagāta, tad vajag, lai viņai nekā netrūktu, jo greznās un izsmalcinātās pasaules matronas ir mazāk prasīgas pēc ērtībām, nekā šīs māsas, - un par visu laikus jāgādā priesterim. Kā viņš rūpējas, lai viņai izdabātu! Lūk, viņš steidzas pie apsudrabotāja uzzināt, vai ir gatavi trauki vai spogulis, vai laicīgi tiks piegādāta amfora vīnam vai pudele eļļai. No apsudrabotāja viņš iet pie parfimēra, bet šīs cilts jaunkundzes kaislīgi mīl visādas ziedes: tām pastāvīgi ir vajadzīgas jaunas un dārgas. Priesteris paskaidro pārdevējam, tieši kādas patīk viņa kundzei. No parfimēra – pie audumu pārdevēja, dvieļu vai paklāju fabrikanta. Priesteris iet, atgriežas, tirgojas, strīdas, ielaižas visādās viltībās, kas piemīt pircējam. Tāds pats kurpnieka apmeklējums – un, lūk, svētkalpotāja diena paiet skriešanā no veikala uz veikalu, priestera dvēsele ir tālu no baznīcas – tā ir tirgus laukumā!

Bet, lūk, atveras baznīca. Cik daudz apgānīšanas un jaunu apkaunojumu te mūs sagaida! Priesteris mīņājas pie durvīm, gaidīdams savu dāmu, un, kad viņa parādās, viņš iet tai pa priekšu kā tāds einuhs vai kalps, attīra viņai ceļu caur pūli un pa ceļam izsauc vispārējus smaidus. Gadās, ka tā vietā, lai sarktu tā dēļ, viņš vēl lepojas. Kad tuvojas briesmīgais Noslēpuma brīdis, priesteris pavērš galvu pret te klātesošo dāmu, viņš sarunājas ar to skatieniem, un tas viss notiek Dieva un ticīgo acu priekšā! Visbeidzot, šīm sievietēm piemīt kaislība visur iemaisīties, lemt baznīcas jautājumus un visur sēt strīdus. Cik daudz labu darbu, cik daudz svētu iedvesmojumu viņu dēļ gājuši bojā! Kāds palūkojas uz viņām, un tūdaļ priestera piere saraucas, ļaunums iezogas viņa sirdī. Ak, lūdzu jūs, brāļi, ceļos krizdams, lūdzu – pamodīsimies no šī apkaunojošā reibuma, atskurbsim: mēs taču

23

esam svētkalpotāji! Apzināsimies to augsto godu, kādu Dievs mums izrādījis, padarīdams mūs par Viņa gribas pildītājiem.

Apustulis Pāvils teica: ,,Neesiet cilvēku vergi, bet es jums teikšu: ,,Pārstāsim būt vergi sievietēm, kuras velk jūs līdzi pazušanā”. Kristum vajag, lai Viņa karadraudze sastāvētu no drosmīgiem kareivjiem, stipriem cīnītājiem, kuri nekrīt kaujā – un Viņš dāvājis mums garīgu ieroci ne tāpēc, lai mēs dzīvotu kalpībā nicināmām sievietēm vārpstu un vilnas vidū. Nē, mūsu uzdevums ir kopā ar debesu varām karot pret neredzamajiem spēkiem, kuri mūs ielenc, atvairīt elles garu karapulku. Šīs cīņas dēļ Kungs apjozis mūsu krūtis ar taisnības bruņām, mūsu gurnus – ar patiesības jostu, mūsu galvas svaidījis ar glābšanās balzāmu, mūsu kājas apāvis ar apustuļu sandalēm un sacījis mums: ,,ejiet un māciet visas tautas…”

Vai dzirdat taures balsi? Ienaidnieks tuvojas mūsu pilsētai, un taure sauc aizstāvjus pie izlauztās sienas. Visi saskrien uz tās saucienu, izņemot kareivi, kurš paslēpies savā mājā un nolicis savu zobenu uz grīdas, lai nosēstos pie sievietes kājām. Vai tiešām jūs to pacietīsit? Vai tiešām neuzlauzīsit durvis, lai caurdurtu viņu ar savu šķēpu? Lūk, ko es jūtu, skatoties uz jums. Jāpasteidzas, jo sievietes klātbūtne izlutina. Pats lepnākais un plēsīgākais lauva, kad apcērp viņa krēpes, izrauj zobus, nogriež nagus nav nekas vairāk kā apkaunots un apsmejams radījums, bērns to var vest, un viņa varā paliek tikai bezspēcīgi rūkt. Priesteris, tērpts garīgā spēkā, dzīvodams ar sievietēm, pats kļūst par sievieti.

Kas gan būs, ja priesteris nodosies mīlestībai uz tādu jaunavu, kura dienu un nakti ir viņa acu priekšā, dienu un nakti viņam līdzās, ja viņš izjūt greizsirdību, ja viņš cieš no kaislības, ko nosoda viņa amats? Bet kas notiks, ja viņā pienākums piekāpsies kaislības priekšā?”- svētītājs savās ainās neapstājas nekādu iespējamību priekšā. Sekojot viņa paša izteikumiem, viņš sarauj visus aizkarus, noņem visus žogus, viņš ieved pat vecmāti šinī priestera un jaunavas mājā.

Tāds kopumā bija Zeltamutes pamācību raksturs, viņa bagātā iztēle prata piešķirt miesu un asinis pašām bargākajām pamācībām, viņš spilgti izgaismoja netikumu, pilnībā to atkailinot, lai parādītu to riebīgu un izsmiekla cienīgu.

Cita sērga, kas plosīja Konstantinopoles klēru, bija izdabāšana vēderam, gardēdība, kaislība uz dzīrēm; vārdu sakot, kā kolorīti izsakās latīņu valoda, gula — nesātība, rijība. Priesteri un diakoni šinī greznajā un baudkārīgajā pilsētā vadīja laisku un krāšņu dzīvi; lielāko tiesu viņi atgādināja svētlaimīgā Hieronīma pieminēto romiešu baznīcas kalpotāju, kurš, piedzimis vienkāršā zemnieku ģimenē un ēdināts ar vienkāršu putru, uzvilcis rjasu, saņēma talantu pēc garšas atpazīt galdā pasniegtās sojas šķirni, atšķirt Kolhidas fazānu no Ēģiptes fazāna, zivis no Britu jūras un Kaspijas. Neremdināmās pārmērības, kuras prasa nesātība, bija trešās sodības – alkatības cēlonis, jo grūtības sava galda uzturēšanā pamudināja priesteri vai diakonu savu ieradumu uzturēšanas dēļ apmeklēt aristokrātu namus. Zeltamute attēlo, kā viņi gāja no vienas mājas uz otru, meklēdami pusdienas, mīdot kājām sava garīgā amata cieņu nīcīgā izdabāšanā. Svētu dusmu kvēlē viņš pielīdzināja viņus trauku laizītājiem un blēžiem no komēdijas, par piemēru minot savu skarbo atturību. Bet viņi atbildēja tam ar apmelojumiem, izdomādami savas ,,ciklopiskās orģijas”.

Zagšana bija ceturtā un pati nāvīgākā izvirtušā klēra sērga. Kad nepietika likumisko ienākumu klēriķu vajadzībām un viņu garīgajai kopdzīvei, tad parasti viņi iebāza roku baznīcas īpašumos, kurus izmantoja ļaunprātīgi un kurus aizgūdamies laupīja viens otra priekšā. Pat bīskapi bija pieraduši uzskatīt baznīcas īpašumu par savējo. Koncilu vēsture ir pārpilna nozīmīgām apsūdzībām šajā jautājumā. Pēc baznīcas īpašuma izmantošanas viltus ceļā seko cita veida piesavināšanās: ģimenēm piederošā mantojuma iegūšana, visbeidzot, to līdzekļu piesavināšanās, kuri priesteriem tika uzticēti, lai palīdzētu nabagiem. Pēdējais

24

no minētajiem noziegumiem bija īpaši nepiedodams Jāņa Zeltamutes acīs, viņš uz to lūkojās kā uz svētuma apzagšanu, kā uzbrukumu pret pašu Dievu, jo apzagt nabagos, saskaņā ar viņa vārdiem, nozīmē apzagt Jēzu Kristu. Svētlaimīgais Hieronīms, aprakstot to pašu ļaunumu Romas klērā, daiļrunīgi iesaucās: ,,Pareizticīgo imperatoru likumi padarījuši mums neiespējamu saņemt ziedojumus un mantojumus. Elku priesteri, prostitūtas, cirka zirgu puiši tos var saņemt. Taču mums, kristiešu svētkalpotājiem, ir liegta šī iespēja. Es nesūdzos par to, bet sarkstu, jo mēs esam to pelnījuši”. Zeltamute gāja tālāk: viņš ieteica bagātajiem pašiem izdalīt žēlastības dāvanas, apejot garīdzniecības roku, un skaļi nosodīja bagāto diakoni Olimpiādu, viņa ,,dārgo kundzi un cienījamo meitu”, kad viņa dāsni izbārstīja savas neskaitāmās bagātības baznīcas kalpotāju un bīskapu rokās. Šī drosmīgā rīcība gandrīz sacēla veselu vētru garīgajās aprindās, pat viņu ierēdņu rindās, bet, tā kā tā skāra visu ļaunumu sakni, ,,netikumu metropoli” – kā izteicās Pallādijs, tad viss ļaunums savienojās atmaksai. Atriebība bija tik cietsirdīga, tik negaidīta: – kas gan varētu to iedomāties? – šo bargo cilvēku, tik daiļrunīgo nesavtības un nabadzības sludinātāju, pašu apvainoja skopumā un laupīšanā!

Kas attiecas uz jautājumu par arhibīskapa troņa mantošanu par labu ievērojamiem augstmaņiem, kāds bija, piemēram, Nektārijs, un kuri ienesa šeit pilsētas valdītāju paradumus un greznību, tad Zeltamute uzskatīja par savu goda lietu iznīcināt pašā saknē visu šo greznību. Viņam nebija ne zīda, ne zelta brokāta apģērbu, viņa svītā nebija redzami purpursarkani tērpi: svītai visvienkāršākie audumi un mūka apģērbs pašam arhibīskapam – lūk, negaidītais jaunums, kas satrieca visu Konstantinopoli. Un tūdaļ pacēlās klaigas par Zeltamutes sīksto skopumu, par to, ka, ja viņš arī aizliedzis dāsnumu savai garīgajai meitai Olimpiādai attiecībā uz citiem, tad tikai tāpēc, lai pats to izmantotu. Bet viņš gribēja baznīcas rotājumus padarīt tikpat vienkāršus, kāds bija viņa paša un viņa līdzkalpotāju apģērbs. Viņš pavēlēja pārdot zīda un zelta rotājumus, kas klāja baznīcu altārus, purpura tapsējumus, bagātos baznīcas tērpus. Apdare no lieliska marmora un veselas kolonnas, ko Nektārijs bija sagatavojis sv. Anastasijas baznīcai un kuras gulēja zemē, gaidīdamas arhitektu, arī tika pārdotas izsolē. Nepalika nekas, neskarti nepalika arī visai vērtīgi trauki, - viņš gribēja saglabāt tikai pašas vienkāršākās lietas. Visbeidzot, viņš pārdeva arī nelielu zemes īpašumu, kura saglabāšana baznīcas īpašumā viņam šķita apgrūtinoša un zaudējumus nesoša. Roku rokā ar materiālajām pārmaiņām, Baznīcā norisinājās arī pārmaiņas bīskapa galma personāla sastāvā. Zeltamute atcēla ekonomu, paskaidrojot, ka šie ļaudis prot tikai zagt un, ka būdami priesteri, viņi virtuves rēķiniem velta laiku, kas vajadzīgs Dieva darbiem. Par viņa ēdienu rūpējās Olimpiāda, nekādu oficiālu pieņemšanu viņa namā nebija. Un tas viss kalpoja viņa apsūdzībai mantkārībā un laupīšanā:

,,Kur viņš licis baznīcas naudu, ko ieguvis par svētajiem kausiem, audumiem, paklājiem un rotājumiem, par visiem priekšmetiem, kurus izņēmis no aprites? Viņš, kurš sludināja tuksneša dzīves nabadzību, barojas no Olimpiādas rokām, izdzinis no savas bīskapa mājas ne tikai iekārtojumu, kas vajadzīgs pieklājīgai bīskapa dzīvei, bet pat pašu viesmīlību, kas ir viņa neapstrīdams pienākums attiecībā pret saviem līdzkalpotājiem un draudzi, - kur viņš lieto visu šo saimniecību? Viņš, protams, noslēpis to kādā savas mājas kaktā, kur krāj maz – pamazām neaptveramus dārgumus…” Šīs apsūdzības stāv priekšgalā citām procesā, kuru pret viņu ierosināja viņa klērs divu Koncilu priekšā. Ziņojumi pat no viņa priesteriem, kuri izskatījās ticami, aizceļoja līdz galmam un viņa ienaidnieku sapulcēm.

Drīzumā ļoti labi bija redzams, īpaši tiem, kuri varēja novērot arhibīskapu tuvumā, ka pasaulē nebija neviena tik nesavtīga un vienkārša, kā viņš. Neviens bīskaps nekad nebija bijis tik liels labdaris kā Jānis Zeltamute, un nekad nekas zemiskas nepieskārās viņa

25

sirdij. Ieņēmumus no tās pārdošanas, par ko viņu apsūdzēja, viņš izmantoja ne tikai kā žēlastības dāvanas, par kurām uzskatīja sevi tiesīgu nevienam nesniegt atskaites, bet arī labdarības iestāžu dibināšanai visas pilsētas vajadzībām. Par saviem bīskapa ienākumiem viņš Konstantinopolē ierīkoja slimnīcu pilsētniekiem un vēl vienu – atbraucējiem.

Gan sprediķos, gan personiskās sarunās, gan ar savu piemēru viņš nepārtraukti pamudināja dievbijīgus bagātniekus dibināt labdarības iestādes. Viņš vēlējās, lai visa Konstantinopole būtu viena liela viesu uzņemšanas mājvieta un lai ikvienam savā mājā būtu istaba, kas domāta ceļiniekiem un nabadzīgajiem. Līdz mums nonācis viņa sprediķis, kurā viņš vēršas pie savas draudzes ar šādiem aizkustinošiem vārdiem: ,,Kristus stāv pie jūsu durvīm, atveriet Viņam, jums jāatdod Viņam labākā istaba, bet Viņš jums lūdz tikai kaktu! Iekārtojiet Viņu, kur vēlaties, - tālākajās istabās kopā ar kalpiem, šķūņos, staļļos kopā ar jūsu ēzeļiem un zirgiem, - tikai pieņemiet Viņu”.

Klēra pārveidošanai, lai tā būtu pilnīga, bija jāskar arī diakones: tā bija kutelīga lieta, jo šīm sievietēm Baznīcā bija zināma ietekme. Zeltamute izpildīja šo pienākumu ar to savu ierasto izlēmību, kura reizēm kaitēja viņa labākajiem nodomiem. Lielākā daļa diakoņu dzīvoja ļoti rosīgi, cenšoties, cik tas iespējams, savienot kalpošanu Dievam un Baālam, daudzas apgānīja svēto vietu ar apkaunojošu uzvedību. Savācis liecības par katru no viņām, bargais tiesnesis sasauca viņas, lai paziņotu spriedumu. Sākumā viņš atlaida lielākās vaininieces, sacīdams: ,,Es atdodu jums brīvību; jūs darīsiet labi, ja no jauna dodieties laulībā”. Tādu pašu padomu mēs atceramies no Apustuļa Pāvila vēstulēm (1.Kor. 7: 9): ,,Labāk doties laulībā, nekā kaist kārībā”. Tām, kuras vēl bija pelnījušas iecietību, viņš uzlika stingru epitīmiju un noteica klostera disciplīnas noteikumus. Diezin vai pēdējās bija viņam vairāk pateicīgas kā pirmās.

Tāds bija Jāņa Zeltamutes stāvoklis no pirmajiem viņa bīskapa kalpošanas soļiem, un tas pasliktinājās vēl vairāk, kad niknums atrada atbalstu imperatorē, cerot uz viņa gāšanu. Kāds bija Zeltamutes stāvoklis attiecībā uz iedzīvotājiem un īpaši otrās Romas kristīgo draudzi, kura, atšķirībā no pirmās Romas, neietvēra sevī nevienu kaut cik ievērojamu augstdzimušu ģimeni, kura neapliecinātu imperatora reliģiju? Kas attiecas uz pagāniem, tad tie ar ziņkāri vēroja šī iedegušamies kara ainas. Ne īpaši labvēlīgi pret Jevdoksiju, bet vēl vairāk nelabvēlīgi pret arhibīskapu, kura stingrais raksturs viņus aizvainoja, viņi vienmēr sliecās ieņemt viņam naidīgu pozīciju lietās, kuras pie tam bija viņiem svešas, - un viņi to izdarīja vēstures lappusēs savās atsauksmēs par Zeltamuti.

Zeltamute – un tas bija viņa rakstura pamats – pilnībā caurausts ar evaņģēlisko žēlsirdību, nodevās negribētiem jūtu uzplūdiem, ko izsauca sabiedriskā nevienlīdzība. Viņš mīlēja tautu ar īsta gana mīlestību. Nenosodot bagātību, viņš tomēr to saprata nekā citādi, kā Dieva dotu līdzekli Viņa dāvāto bagātību izdalīšanai. Bagātnieks, kurš bija nejūtīgs pret nabadzības ciešanām, viņa acīs bija bezgodis, svētuma apzadzējs, kurš apzog pašu Dievu, vainīgs lielībā ar savām baudām, nekaunīgā uzpūtībā trūcīgo priekšā un Dievišķo un cilvēcisko likumu pārkāpšanā. Viņš dižošanos ar bagātību lika vienā plauktā ar cietsirdību un vajāja kā vienu, tā otru ar savu dzēlīgo vārdu. Viņa biogrāfs to nosaucis par ,,bārdas naža iegrūšanu bagātnieku sirdīs, lai izgrieztu no tām lepnības augoni”. Viņš nepārtraukti savos sprediķos atgriezās pie bargā jautājuma par nabago un bagāto, par cietsirdīgo bagātnieku, kurš liedza Lācaram maizes drupačas no sava galda. Ne tikai augļošanu vien viņš neieredzēja: viņš meta lāstus uz tiem bezjēdzīgajiem tēriņiem, kuri tika izdoti svētkos, pilīs, teātros un liecināja par nabadzīgo izsalkumu. Kopš Spūrija Kassija laika, kad viņš grāva patriciešu liekēdību romiešu plebeju priekšā, un kopš Grakhu laikiem, kuri izsludināja agrāro likumu, cilvēku dzirdi nebija satriekušas šādas runas. Viena no galvenajām kristiešu iezīmēm ir nabadzīgo aizbildniecība un bagāto aicināšana uz

26

žēlsirdību – gods un slava tai Baznīcai, kura to iekļāvusi savas sludināšanas lokā. Taču Jāņa Zeltamutes sprediķi bija kaislīgāki un prasīgāki nekā parastie evaņģēliskās žēlsirdības priekšraksti. Vismaz tā par tiem sprieda viņa laikabiedri, un pat mūsu dienās daudzi no viņa sprediķiem pārsteidz ar savu drosmi.

Paužot pret sabiedrības augstākajām kārtām stingrību, reizēm pat pārmērīgu, viņš, iespējams, pārkāpa robežas, izsakot mīlestību pret zemākajām kārtām. Viņš ne tikai mīlēja tautu, bet tīksminājās par to; viņš piedēvēja tai visādus tikumus, kaut kādu īpašu varenību. Kad zemestrīce līdz pamatiem sašūpoja Konstantinopoli un pēc tam pēkšņi izbeidzās, Zeltamute savā sprediķī teica, ka ,,bagāto grēki atnesuši šo nelaimi, izsaucot Dieva dusmas, bet nabago lūgšanas to novērsušas”. Citā reizē viņš teica: ,,Manai pilsētai godu dara nevis tas, ka tajā ir Senāts, konsuli un tamlīdzīgas iestādes, bet tas, ka tajā ir ticīga tauta”. ,,Ieejiet baznīcā, un jūs tur ieraudzīsiet mūsu patieso lielumu – nabagus, kuri klausās Dieva vārdā, sargā svēto vietu no pusnakts līdz rītam, kurus no šejienes nepadzen ne miegs, ne trūkums”. Viņš piebilda par bagātajiem: ,,Es vēlētos zināt, kur tagad ir tie, kuri mūs musināja nesen, jo viņu klātbūtne mūs satrauca un darīja nemierīgus. Es ļoti gribētu zināt, ko viņi dara, un kādas labākas nodarbes viņi varētu izvēlēties par to, lai atnāktu šeit, kā atnākuši citi. Man labi zināms, ka viņiem nav nekādu nodarbju un viņu prombūtne ir sekas viņu augstprātībai un uzpūtībai. Sakiet man, lūdzu jūs, kāds pamats ir jums tā paaugstināties un domāt, ka mēs jums esam parādā, kad jūs atnākat šurp klausīties patiesību, kas nepieciešama mūsu glābšanai? Kāpēc jāparāda tāda augstprātība? Vai ne tāpēc, ka esat bagāti un tērpti zīdā? Vai gan jums nebūtu jāsaprot, ka šie audumi ir tārpu darbs, un barbaru izgudrojums? Vai gan jums nevajadzētu saprast, ka gan netiklēm, gan negodīgiem ļaudīm, kas nodevušies visādām riebeklībām, gan zagļiem, gan kapu laupītājiem arī ir tādi paši zīda tērpi, kā jums? Nolaidieties taču no spožajiem augstumiem, kuros jūs uznesusi sirds augstprātība, un padomājiet par savu zemumu, par savas dabas nīcību. Ar visu jūsu lepnību jūs neesat nekas vairāk, kā vergi, savu grēku vergi. Jūs līdzināties tam, kuru savās mājās ik dienas sit paša kalpi, bet, pastaigājoties pa laukumiem, viņš lielās, ka viņam ir vesels pūlis kalpu un vara pār saviem līdzpilsoņiem. Vēlu, lai jūsu vara pār tiem būtu tikai no Dieva un lai pat jūs saprātīgi atzītu zināmu vienlīdzību ar jums pakļautajiem”.

Pietiek atvērt Zeltamutes sacerējumus, lai redzētu, ar kādu drosmi viņš reizēm cietsirdīgo bagātnieku sakarā grāva šo kārtu nevienlīdzību, kas sastādīja pilsoniskās sabiedrības pamatu. Reiz viņš no katedras izstāstīja sekojošu gadījumu: ,, Reiz mūsu pilsētu piemeklēja liels sausums; iesētās seklas nevarēja uzdīgt. Ikviens lūdza Dievu novērst nelaimi un kliedēt kopīgās bēdas, bet sausums turpinājās, un, kā teikts senajā Mozus pravietojumā, vara debesis palika nekustīgi izplestas pār mūsu galvām. Tuvojās bads, to paredzēja un gaidīja, bet līdz ar to draudēja arī pati cietsirdīgākā nāve. Žēlsirdīgais Dievs apžēlojās par pilsētu – vara debesis pēkšņi atdarījās, un nolija tik bagātīgs lietus, ka visu sirdis piepildījās ar prieku. Laimē apreibušie iedzīvotāji metās uz ielas, kā nāvei izbēguši. Tie bija vispārēji svētki, neizsakāma sajūsma. Šo gaviļu laikā tikai viens cilvēks staigāja bēdīgs, grūtsirdīgs, it kā lielas nelaimes nospiests. Tas bija viens no bagātākajiem pilsētas iedzīvotājiem, un, kad viņam pajautāja, kāpēc viņš viens ir bēdīgs vispārējā prieka vidū, viņš nespēja apslēpt dvēseles dziļumā savu bēdu iemeslu, un līdzīgi tam, kā iekšēja slimība izlaužas ārpusē ar visu spēku, šī cilvēka sērga atklājās visu priekšā visā savā riebīgumā. ,,Es esmu sakrājis, - viņš teica, - 10 tūkstošus mēru kviešu – un tagad nezinu, kur lai ar tiem liekos!” Lūk, kas bija viņa bēdu iemesls! Ko tu dari, nelaimīgais? Tu bēdājies par to, ka cilvēki neaizgāja bojā un tu pazaudēji izdevību savākt zeltu, pēc kura alki? Vai tad tev nav zināmi reiz Salamana teiktie vārdi: ,,Kurš pacels cenu maizei, tiks

27

tautas nolādēts”? Tu ej pa pilsētas ielām kā zemes augļu ienaidnieks, kā bezgodis, kurš sacēlies pret Dieva dāsnumu visiem cilvēkiem, kā mamona kalps un vergs! Vai gan nevajadzētu izraut tavu pazudinošo mēli, nosmacēt tavu sirdi, kas dzemdina tik zemiskas domas? Ak, vai, jūs redzat: bagātība neļauj cilvēkam palikt par cilvēku, tā pārvērš viņu par zvēru un velnu, jo kas gan var būt neģēlīgāks par bagātnieku, kurš lūdz Dievam badu savas bagātības pavairošanai? Šī kaislība uz zeltu izkropļo visas viņa vēlmes. Tā vietā, lai priecātos par maizes pārpilnību, viņš tajā redz bēdu iemeslu. Viņu apbēdina pati viņa bagātība!...

Redzot laupītāju vadoni, kurš nogalina ceļotājus, izliek garāmgājējiem lamatas, laupa to, ko atrod tīrumos, slēpj zeltu un sudrabu alās un bedrēs, aplaupa ganāmpulkus, kalpus, mājas iekārtu, - vai gan jūs sauksiet viņu par laimīgu sakrātās bagātības dēļ vai par nelaimīgu gaidāmā soda dēļ? Lūk, bagāto un skopo daļa. Tie ir zagļi, kas aplenc ceļus, aplaupa garāmgājējus, kas alās un bedrēs slēpj svešu īpašumu, ko viņi sakrājuši. Laupītājs nevar izbēgt no soda, izslīdēt no cilvēku rokām - un bagātnieks neizbēgs no Dieva rokas. Bagātais tiks iegrūsts ellē, Lācars iegulsies Ābrahāma klēpī. Svētie Raksti mūs māca, ka zaglis ir ne tikai tas, kurš nolaupa svešu īpašumu, bet arī tas, kurš neizdala to, kas viņam pieder.”

Lūk, nežēlsirdīga bagātnieka attēlojums: ,,Kas var būt apkaunojošāks un bezkaunīgāks, vēl līdzīgāks sunim kā atstumtā seja? Pat suns ir kaunīgāks nekā skopais, kurš visiem atņem viņu īpašumus. Vai var iedomāties kaut ko apkaunojošāku par šīm rokām, kuras visu padara netīru, par šīm nesātīgajām lūpām? Nežēlsirdīgā bagātnieka seja un acis ir necilvēciskas. Cilvēkos viņš nesaskata cilvēkus, debesīs neredz debesis, viņš nepavērš savu skatu uz Dievu kā visa esošā augstāko valdnieku, viņam visa būtība ir tikai zeltā un sudrabā. Ja cilvēka skatiens krīt uz nabagu, kas nokļuvis bēdās, viņa sirds samulst, asaras tek no acīm, sevī pašā viņš sajūt redzamu nabadzību; bet, kad uz nabago palūkojas tāds bagātnieks, tad viņš no tā kļūst vēl cietsirdīgāks un viņa necilvēcība tikai pieaug. Cilvēks neuzskata svešu īpašumu par savējo, viņš savu īpašumu uzskata par svešu; viņš aizliedz sevi dēļ trūkumā esošā. Bagātniekam nav nekā, ja viņam nepieder viss, jo viņš nav cilvēks; pati viņa seja liecina par viņa dabas zvēriskumu. Tomēr pat zvēri ir mazāk nežēlīgi, viņu nagi ir mazāk plēsīgi. Kad lācis vai vilks ir paēdis, viņš pārstāj dzīties pakaļ medījumam – bagātnieks nekad nav paēdis. Dievs dāvājis mums rokas, lai mēs atbalstītu tuvāko, viņam krītot, bet nevis tāpēc, lai izliktu viņam slazdus un nogāztu zemē. Ja mēs tā pielietojam rokas, tad labāk lai to mums vispār nav vai – labāk tās mums nogrieztu līdzcietības dēļ. Jums žēl, kad redzat zvēru, kurš plosa avi, bet, kad paši plosāt sev līdzīgo, kurš saistīts ar jums ar pašas dabas saitēm, tad jūs neredzat tajā neko necienīgu un vēl gribat saukties par cilvēkiem! Žēlsirdība piemīt cilvēkam, bet cietsirdība – zvēram. Cilvēks palīdz – zvērs plosa, skopā rīkle ir plēsīgāka par zvēra rīkli, jo viens viņa vārds noved līdz nāvei. Taču nabagais, gluži pretēji, ir tik augstsirdīgs un drosmīgs, cik bagātais bailīgs un cietsirdīgs; nabagā dvēselē ir miers, viņa skatiens ir dievišķs, bet bagātais jau uz zemes nodots ellei.

Nabagais, kurš ir brīvs no pieķeršanās, kura padara bagāto drīzāk par vergu nekā kungu, ir līdzīgs lauvam, kurām no nāsīm nāk liesmu mēles. Nav nekā, ko neuzsāktu un neizdarītu Baznīcas labā viņš, kurš audzināts pāri pasaules rūpēm. Galējos pārbaudījumos un vajāšanās Kristus dēļ – kas traucēs viņam izpildīt savu uzticīgā kristieša pienākumu? Viņš nicina dzīvi. Kādi zaudējumi viņu vēl var biedēt? Bagātības? – Bet viņam nekā nav. Tēvzemes? Klientu? Svītas? Baudu? – Viņš nezina neko no tā. - Bet visa zeme ir viņa tēvzeme. Viņa sadraudzība ir ar Debesīm , viņa nopūtas – par citas dzīves svētlaimi. Ja

28

jāzaudē šī iznīcīgā eksistence, ja vajag izliet asinis, - lai nāk vajāšanas! Viņš ir gatavs, un tas arī padara viņu varenāku par veselām tautām, par visu cilvēci!

Lai jūs zinātu, ka mana runa nav glaimīga, es parādīšu jums, kāpēc vienīgi nabagais ir brīvs. Palūkosimies vēsturē. Lūk, nelietīgais Hērods. Cik viņa laikā bija varenu un bagātu cilvēku, bet kurš no viņiem iedrošinājās nostāties pret viņu? Kurš apjozās ar vīrišķību, lai atmaskotu šo tikumisko likumu nicinātāju, šo Dieva likumu pārkāpēju? Bagātais? – Nē! Nabagais, trūcīgais, kuram nav ne gultas, ne galda, ne pajumtes, kur nolikt savu galvu – Jānis, šis varenais tuksneša pilsonis; neteikšu – pirmais, bet – vienīgais, kurš, nonācis tirāna pilī, viņam teica: ,,Tu dzīvo nelikumībā ar šo sievu un Dievs ar manām lūpām nosoda tevi”. Pirms viņa lielais Elija, kura viss īpašums bija aitas āda, vienīgais uzdrošinājās nosodīt Ahabu, šo negodīgo un noziedzīgo ķēniņu. Kas gan, izņemot nabadzību, var piešķirt drosmi briesmās, svētu izlēmību, kas cilvēku dara neuzvaramu ļaunuma priekšā, jo, nicinot tagadējo dzīvi, pašu nāvi uzskata par neko. Cilvēks, būdams tik drosmīgā stāvoklī, - kuram nekā nav un kurš neko nevēlas iegūt, var sniegt Baznīcai vairāk nekā bagātnieki, augstmaņi un valdnieki. Bagātnieki un ķēniņi nav nekas bez savas zemes varas, bet arī šī viņu vara ir ierobežota. Izlēmīgam cilvēkam, kurš nicina nāvi, ir iespējams viss dabīgais, neparastais, lielais, ko vien viņš nevēlētos, jo, tā kā viņa acīs zelts ir mazvērtīgāks par asins cenu, tad cilvēks, kurš tā spriež, ir nesalīdzināmi cēlsirdīgāks un spēcīgāks nekā visi bagātnieki kopā.

Ikvienam bija skaidra šo runu nozīme, saprotami mājieni, ko tās saturēja. Jānis, kurš pātagoja Hērodu, Elija, kurš izteica spriedumu Ahaba noziegumiem un Izebeles negodam, - tas bija pats Zeltamute, un viņš to uzdrīkstējās, jo bija nabags.

Viegli iedomāties, kādu iespaidu uz tautas pūļiem atstāja šādas runas, kas plūda no daiļrunīgajām lūpām. Kad arhibīskaps gatavojās sludināt, jo īpaši par šīm lietām, baznīcā sapulcējās tik daudz klausītāju un ap viņa katedru bija tāda spiešanās, ka tur varēja nosmakt. Tas piespieda pārnest katedru, kā jau iepriekš minēts, uz ambonu, no kurienes viņa balss bija dzirdama visur – no galerijas līdz nefam. Daudzi rakstveži pierakstīja viņa sprediķus, ko nereti pārtrauca sajūsmināti aplausi , bet, kad Jānis noraidīja visas laicīgās atzīšanas zīmes, kuras pārvērta Dieva namu par teātri, tad klaigas neskaitāmo ļaužu pūlī divkāršojās. Ārpus baznīcas pūlis viņu pavadīja, uzņemās viņa apsargāšanu, ne reizi vien apsargāja viņa namu, ja uzskatīja, ka viņa dzīvībai draud briesmas. Vēlēdamies tautai pateikties par šo mīlestību, viņš vērsās pie tās ar vārdiem: ,,Es jūs mīlu tāpat, kā jūs mīlat mani. Kas gan es būtu bez jums? Jūs esat man tēva, mātes, brāļu, bērnu vietā, jūs esat man viss šai pasaulē. Man nav neviena prieka, ne bēdu, kuri nebūtu arī jūsējie, un, kad viens no jums iet bojā, bojā eju arī es”. Jāsaka, ka viņu klausīties sapulcējās ne tikai šī dedzīgā tauta, kas reiba no viņa izskata un trīsēja no viņa runām. Šinī pūlī iejuka gan vienkārši ziņkārīgie, gan spiegi, ienaidnieki, kuri steidzās paziņot par mazākajiem viņa mājieniem, tos indīgi pārtulkodami. Galms raudzījās uz viņu kā dumpinieku, un Konstantinopoles augstākajās aprindās izplatījās viedoklis, ka arhibīskaps vēlas iznīcināt bagātniekus.

Lai cik liels būtu šo ainu attālums no Saturnīna un Grakhu laika, taču pēc būtības tās ir tās pašas ainas. Laiki mainās, laikmeti ar jaunām zināšanām atnes jaunas formulas, bet sabiedriskās vajadzības mainās maz: kaislības, pienākumi un briesmas paliek tās pašas. Ja formula materiālās labklājības sadalīšanai dažādu sabiedrības kārtu starpā tagad nebija vairs tāda pati kā patriciešu un plebeju cīņas laikā, Kassija un Grakhu laikā, tad vajadzības un kaislības tomēr neapdzisa. Tikai Kassijam un Grakhiem nebūtu viegli atpazīt šeit tās tautas masas, kuras viņi reiz uzkurināja un kuru elki viņi bija. Tagad baznīca bija kļuvusi par forumu, baznīcas katedra – par tribīni, bīskaps – par tribūnu, tautas uzticība šim

29

aizstāvim, kurš runāja žēlsirdības vārdā, nebija mazāka par uzticību tiem, kuri runāja tiesību vienlīdzības vārdā republikas laikā.

Visādā ziņā, šī dedzīgā, bezgalīgā uzticība nenāca par labu kristiešu tribūnam vairāk kā agrāro likumu pasludinātājiem. Viens no apsūdzības punktiem pret Zeltamuti viņu nosodošajos Koncilos bija tautas musināšana uz sacelšanos –tam galma niknums pievienoja apsūdzību par Viņa augstības apvainošanu.

3

Nedrīkst burtiski saprast laikabiedra liecību, ka viss Konstantinopoles klērs bija pret Zeltamuti - ,,Sodomā” bija vairāk par vienu taisno, taču lielākā daļu bailīgo ļaužu bija iebiedējusi vispārējā klaigāšana, un tikai pret arhibīskapu vērstā vajāšana atklāja viņu drosmīgo uzticību. Viņu skaitā vēsture piemin diakonu Heraklīdu, kurš bija pieķēries arhibīskapa personībai; Proklu, kura pienākums bija pielaist cilvēkus uz audienci pie bīskapa; askētu Filipu, kurš bija to skolu pārvaldnieks, kurās tika audzināti garīdzniecības bērni; presbiteri Germanu, viņa uzticamo līdzgaitnieku kā nelaimēs, tā priekos; visai izglītoto diakonu Filipu no Sidas un daudzus citus Austrumu Baznīcas ļaudis. Viņiem jāpiepulcē jaunu cilvēku, nākušu no sīriešu klosteriem, kuram bija lemts kļūt par lielu gaismekli Rietumos. Tas bija diakons Kassians, kurš ieradās Konstantinopolē, lai klausītos Zeltamuti, nodevās kalpošanai viņam un, tāda skolotāja audzināts, vēlāk dibināja Marseļā pazīstamo Svētā Viktora klosteri. Tie bija patiesi draugi, kuri līdzdalīja ar arhibīskapu viņa stingro dzīvi un ne mazāk dedzīgi viņam pieķērušies, lai arī ne visā ar viņu pilnīgi vienprātīgi. Reizēm viņi centās mīkstināt situāciju ap svētītāju, lai gan bez īpašām sekmēm, jo kvēls dedzīgums bija Zeltamutes dabā; viņš uzskatīja par necienīgu piemērot piesardzību lietās, kuras uzskatīja par savu pienākumu. Viņu gudrie padomi ne vienmēr tika ņemti vērā, bet tie, kurus viņš klausīja, bija izlēmīgi padomdevēji, kuri atbalstīja visus viņa darbus bez izņēmuma. Vēsture nosauc divus tādus viņa draugus: diakonu Serapionu un Tigriju, kuriem tā pieraksta ievērojamu ,,vaininieku” nozīmi šī garā nelokāmā cilvēka nelaimēs.

Serapions bija ēģiptietis. Pateicoties raksturu līdzībai, kas nodrošināja viņam ietekmi uz arhibīskapu, Serapions kļuva par viņa vienīgo uzticības personu kutelīgos apstākļos. Kādu reizi Zeltamute vadīja baznīcā klēra sanāksmi, kurā tika apspriests kāds kvēls reformas jautājums. Kad Valdnieka runa sastapa kurnēšanu un viņa sejā parādījās dusmu izteiksme, Serapions, piecēlies no savas vietas, piegāja pie viņa un tā, lai apkārtējiem būtu dzirdams, sacīja: ,,Ko kavējies, bīskap? Apbruņojies ar garīgo zizli un satriec šos ļaudis ar vienu sitienu”. Tāds bija visuzticamākais Zeltamutes padomdevējs, kurš nereti runāja viņa vārdā klēra priekšā un par viņa biedru – bīskapu priekšā.

Tāds pats bija arī diakons Tigrijs. Koncils pasludināja viņu par vienu no ļaunajiem ģēnijiem, kuri samusināja Austrumu Baznīcu, pamudinot arhibīskapu uz lēmumiem, kuri pārsniedz jebkādus mērus.

Šai nedaudz skumjajai Zeltamutes apkārtējo ļaužu ainai liksim pretī citu, mierinošāku: tās bija viņa atbalstītājas, lielāko tiesu augstdzimušas sievietes un diakones, kuras bija viņa nelokāms atbalsts vajāšanās un līdzdalībnieces moceklībā. Četras no viņām izcēlās ar īpaši augstiem nopelniem un savas uzticības spēku: tās bija Salvīna, Amprukta,

30

Pentādija un Olimpiāda – vārdi, kurus Baznīca godā un tie ar cieņu ierakstīti vēsturē. Pastāstīt te īsumā par to, kas par viņām ir zināms, nozīmē, iespējams, paskaidrot interesantu vēsturisku jautājumu, kas skar diakoņu kārtu, kuram bija tik svarīga nozīme IV un V gadsimtā.

Salvīna, pēc izcelsmes mauritāniete, cēlusies no senajiem Numīdijas valdniekiem, bija tā nežēlīgā tirāna Gildona meita, kurš ar laupīšanām un slepkavošanu bija padarījis tukšu romiešu Āfriku, būdams Teodosija iecelts tās pārvaldnieks, beidza ar to, ka sarāva saites ar virsvaru un atdalījās no impērijas. Piesardzības labad, kādu nereti ievēroja Roma attiecībā pret saviem barbaru izcelsmes aizdomās turētiem padotajiem, Teodosijs pavēlēja atdot par ķīlnieci galmā toreiz vēl mazgadīgo Salvīnu, lai audzinātu viņu par romieti, izdotu par sievu pie patricieša un tādējādi nostiprināt viņas tēvā uzticamu pavalstnieku. Un patiesi, Teodosijam, kuram nācās izturēt lielus karus Rietumos, Āfrikas saglabāšana bija ļoti svarīga, jo, kā zināms, tā bija Itālijas labības klēts. Un tā, Salvīna Austrumu galmā saņēma augstdzimušas romietes audzināšanu un, kad viņa sasniedza precību gadus, Teodosijs izvēlējās viņai vīru no savas ģimenes, savas sievas radinieku. Viņš domāja, ka ir izdarījis pietiekami, lai piesaistītu sev barbaru, no kura nepastāvības baidījās, taču šī savienība ar valdnieka namu nepadarīja Gildonu civilizētāku vai uzticamāku. Tikko bija aizvērušās lielā Imperatora acis, Gildons nometa masku un ar viltotu iemeslu – nodot Rietumu impērijas varā esošo Āfriku Austrumu varā – saskaņā ar Arkādija vēlmi, pavēlēja nogalināt visus romiešu ieceļotājus un pasludināja sevi par impērijas ienaidnieku. Vienlaicīgi ar romiešu pilsoņa saišu nomešanu viņš atteicās arī no Baznīcas, pievēršoties pagānismam, un nodevās visādām savas cilts piedauzīgām un cietsirdīgām darbībām. Dīvainā kārtā šī pagāna lēnprātīgā meita Austrumu impērijas galmā kļuva par sirsnīgu kristieti un tikumīgu sievu un, kad nomira viņas neilgi dzīvojušais vīrs, viņa nekāroja lielāku godu kā kļūt par vienu no Konstantinopoles diakonēm, dodot mūžīgas atraitnes solījumu. Ne Zeltamute, ne Hieronīms nepalika bez ietekmes šinī nosliecē, kas piesaistīja visas kristietības skatienus. Hieronīms no savas Betlēmes alas atsūtīja viņai daiļrunīgu pamācību, bet Zeltamute sacerēja viņai traktātu, kuram lika virsrakstu ,,Jaunajai atraitnei”, kurā viņš pasludina gan viņas savienības slavu ar pasaules valdniekiem, gan aicinājuma uz mierīgu laimi pārākumu, ko nepazina viņas radinieki. Salvīna, būdama diakone, joprojām bija ļoti ietekmīga sieviete un kļuva par Austrumu baznīcu aizbildni Arkādija galmā. Pie viņas vērsās no visām impērijas malām kā pie personības, kurai ir liela ietekme pie Imperatora un imperatores, taču viņas pieķeršanās Zeltamutem tam visam pielika punktu.

Amprukta un Pentādija ieņēma goda vietu pilsētas matronu vidū. Pentādijas dzīve bija pilna raizēm un bēdām. Būdama sieva konsulam Timāzijam, einuha Eutropija upurim, kurš viņu izsūtīja uz Ēģiptes oāzi, melīgi apsūdzot par Valdnieka apvainošanu, viņa bija iejaukta vīra lietā; arī viņai bija piespriests izsūtījums un viņa bija spiesta slēpties, lai izbēgtu vēl briesmīgākam liktenim. Par šī cietuma sienām un sargiem kalpoja karstu, necaurejamu smilšu josla, kas apjoza oāzi. Izsūtītais centās bēgt ar arābu tirgotāju karavānas palīdzību, taču – vai nu iekļuva einuha uzstādītajos tīklos vai viņu aprija smilšu okeāns, ko sabango tuksneša vēji, bet viņš pazuda un viņa pēdas nekad netika atrastas. Viņa sieva, Eutropija spiegu ielenkta, mainīja vienu paslēptuvi pēc otras un visbeidzot, redzēdama bīstamību tikt notvertai, paslēpās vienā no Konstantinopoles baznīcām – patvēruma tiesību aizsardzībā, kuras ar likumu bija dāvātas kristiešu pulcēšanās vietām, bet einuhs par atbildi uz to pavēlēja ar varu ieņemt baznīcas sienas, pārkāpjot baznīcas privilēģiju. Tas bija briesmīgas traģēdijas sākums, par kuras atrisinājumu kļuva šī ministra nāve. Arhibīskaps aizstāvēja savu Baznīcu: viņš iestājās par Pentādiju, pieprasīja viņas izdošanu Dieva viesmīlības vārdā un tā izglāba viņas dzīvību. Pateicīgā Pentādija veltīja

31

sevi tai baznīcai, kura bija kalpojusi par viņas patvērumu, un bīskapam, savam glābējam. Līdz ar apstākļu maiņu patvēruma meklētāja pati varēja kļūt par patvēruma sniedzēju. Zeltamute rakstīja viņai savās grūtajās dienās: ,,Tu prati savienot uz savas pieres visus vainagus, tu esi savu līdzpilsoņu cietoksnis bēdās, osta nelaimīgajiem vajāšanu viļņu vidū”.

Par Ampruktu mums nav zināms nekas, taču pieķeršanās, kādu, šķiet Zeltamute juta pret viņu, pietiekami labi liecina, ka viņa bija cienīga Pentādijas draudzene.

Tomēr diakoņu kārtas slava piederēja ne tikai šīm dievbijīgajām un augstsirdīgajām sievietēm; saskaņā ar vispārēju atzinumu, tā bija arī Olimpiādas daļa, kura līdzinājās Pentādijas pašaizliedzībā, Salvīnai – sabiedriskajā stāvoklī un augstdzimušajos sakaros. Olimpiāda no mātes puses bija cēlusies no slavenā Ablāvija, Pretorija prefekta pie Konstantīna. Jau bērnībā ieskaitīta par līgavu Konstantam, šī Imperatora trešajam dēlam, Ablāvija meita (Olimpiādas māte) tika uzvesta Armēnijas tronī, izejot par sievu pie ķēniņa Arzasa. Pēc tam, otrajā laulībā viņa kļuva par sievu labdzimušam romietim – kņazam Anīsijam, kurš tad arī bija Olimpiādas tēvs, - lūk nākamās diakones radu raksti. Kad ar vienu sitienu pēc otra nāve nolaupīja visus šos tuviniekus, viņa pēkšņi izrādījās bārene un neaptveramas bagātības īpašniece, būdama gandrīz vai pusaudze. Pārsteidzošais skaistums, laipnais un lēnprātīgais raksturs, gudrais prāts, dvēsele, kas sliecās pretī visam augstajam, mudināja daudzus tīkot pēc viņas rokas. Vēsture sīki stāsta par viņas cienīgumu: ,,Olimpiādai -, saka biogrāfs Pallādijs, kurš viņu labi pazina, - bija patiesi cēla dvēsele, un tas, kurš viņu iepazina un redzēja tāda skaistuma savienojumu ar gara drosmi, kas nicināja pasaules sīkumus, jebkādas bailes un briesmas, tas šaubījās, vai nosaukt viņu par sievieti”. Olimpiādas laulība ilga mazāk nekā divus gadus. Pēc vīra nāves Olimpiāda nolēma palikt atraitnēs. Romas imperatori, īpaši tajā laikā, piesavinājās sev zināmas tiesības lemt par tādu augstdzimušu un bagātu jaunavu un atraitņu likteni, kuras par savu stāvokli bija parādā valdnieka žēlastībai vai savu tēvu un vīru dienestam. Teodosijs, redzēdams, ka Olimpiāda kļuvusi par atraitni pašā plaukumā, nolēma viņu izprecināt kādam radiniekam, spānim, vārdā Elpīdijs. Olimpiāda atteica. Taču Elpīdijs neatkāpās – vai nu viņš patiesi bija aizrāvies ar jauno sievieti vai arī centās tikt pie viņas bagātības. Šī atteikuma aizvainots, Teodosijs gribēja pielietot varu, taču arī tas bija velti. ,,Ja Dievs būtu lēmis man dzīvot laulībā, - viņam rakstīja Olimpiāda, - Viņš nebūtu atņēmis man to, kuru es mīlēju. Atraisījis mūs no jūga, kurā mēs bijām devušies labprātīgi, Kungs man norādīja manu patieso aicinājumu, kas ir kalpošana Viņam atraitnībā”. Imperators izskaidroja sev šo lēmumu, tik dīvainu Olimpiādas vecumā, ar priesteru ietekmi, kuri cerēja uz viņas bagātību; viņš pavēlēja sekvestrēt viņas mantojumu, atdodot to Konstantinopoles prefekta pārvaldīšanā līdz tam laikam, kamēr jaunā atraitne sasniegs 30 gadu vecumu.

Šī bija viena no tām patvaldnieciskajām rīcībām, kuras reizēm atļāvās lielais Teodosijs un kuras pēc tam nožēloja. Olimpiādu dziļi apvainoja ne tikai īpašuma konfiskācija, bet arī pilsētas prefekta rupjība, kurš nolēma palīdzēt Elpīdija lietā. Viņa pretojās tādai patvaļai un, sakopojusi visu sava gara spēku, ar cieņu, kas piederējās viņas raksturam un stāvoklim, uzrakstīja Imperatoram sekojošu vēstuli, kura nonākusi līdz mums:

,,Pateicos tev, augstais valdniek, par to, ka ar gudrību un dievbijību, kas piedien ne tikai valdniekam, bet arī bīskapam, esi uzņēmies manu īpašumu pārvaldīšanu, tā atvieglinot man šīs zemes rūpju smagumu. Palīdzi vainagot šo darbu, izdalot šo bagātību nabagiem un baznīcām, kā es to biju nodomājusi darīt. Tavi pilnvarotie to izpildīs, labi pārzinādami lietu, bet tu mani vēl izglābsi no noziedzīgās godkāres dzēlieniem, kuri ļoti bieži pavada labdarību”.

32

Šī vēstule, kurā zem tik iespaidīga miera slēpās nāvējoša ironija, lika Imperatoram nokaunēties. Viņš atcēla rīkojumu, atdeva Olimpiādai īpašuma pārvaldīšanu un ļāva viņai pilnīgu brīvību – tad arī viņa varēja pilnībā nodoties kristīgas atraitnības varoņdarbiem. Nektārijs, kurš tolaik ieņēma Konstantinopoles bīskapa troni, pieņēma viņu diakoņu pulkā un viņa kļuva par tā padomnieci visos Baznīcas jautājumos. ,,Nekas netika uzsākts bez viņas”, - raksta Pallādijs. Zeltamute pēc Nektārija izrādīja viņai to pašu uzticību un pat vēl lielāku labvēlību, jo viņam bija izdevība pārbaudīt šīs labdzimušās sievietes uzticības spēku. Savukārt Olimpiāda skatījās uz viņu kā uz savu tēvu, gandrīz vai kā uz Dievu.

Viņa ienesa mierinājumu šī stingrā un sevī koncentrētā cilvēka visādu grūtību piepildītajā dzīvē. Viņas ikdienas rūpēs ietilpa šīs viņa rakstura stingrības mīkstināšana. Viņa rūpējās arī par viņa materiālās dzīves vajadzībām un uzņēmās rūpes par ēdienu, jo Zeltamute, maz rūpējoties par sevi pašu un mīlestībā uz vientulību augstākajā pakāpē, varēja viegli sabojāt savu veselību, kas jau tā agrāk bija ievērojami iedragāta. Vajāšanas pret šo lielo cilvēku Olimpiādai bija iesākums veselai virknei pārbaudījumu, kas atklāja visus viņas dvēseles dārgumus; te būs pietiekami minēt, ka viņas uzticība šim svētcīnītājam, kuru viņa godāja kā svēto, nenodrebēja ne izsūtījuma, ne moku kambara priekšā.

Tāds 400. gada beigās (bija pagājis nedaudz vairāk kā gads pēc Jevtropija krišanas) stāvoklis Konstantinopolē. Un arhibīskapa Jāņa prombūtne, ko izraisīja nekārtības Efezas baznīcā, ļāva viņa ienaidniekiem atkailināt ieročus un sākt kauju.

33

34

OTRĀ GRĀMATA

(401. g.)  Konstantinopoles koncils apsūdz Efezas bīskapu simonijā. – Efezas baznīca aicina

Zeltamuti iecelt jaunu bīskapu. – Viņa ceļojums uz Āsiju (Āziju). – Viņa stingrība – viņš atceļ un no jauna ieceļ 13 bīskapus. - Burvja Herontija, Nikomīdijas bīskapa, stāsts. – Zeltamutes prombūtnes sekas viņa Baznīcā. – Havalas Severiāna iecere pārņemt to ar galma palīdzību. – Zeltamutes atgriešanās. – Viņš atšķir Severiānu un izdzen to no savas Baznīcas un no galvaspilsētas. – Imperatore piespiež Zeltamuti viņam piedot; aina sv. Apustuļu baznīcā. – Zeltamute sniedz paskaidrojumus tautas priekšā. Abi bīskapi samierinās.

1

Efezas baznīca, šī apustuļa Jāņa mīļotā meita, jau vairs nebija tā Baznīca, par kuru viņš runā savā Apokalipsē: ,, Efezas draudzes eņģelim raksti: Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem… tu esi grūtumu nesis Mana Vārda dēļ un neesi piekusis” (Atkl. 2: 1 – 3). Kristiešu kopiena Efezā V gadsimtā tālu nebija pelnījusi šādu slavu. Tās Eņģelis bija apslēpis savu seju, un Glābēja mācību tajā bija nomainījusi Sīmaņa – burvja mācība. Simonija tur valdīja visā savā spēkā. Viss tika pirkts un pārdots: bīskapu, priesteru, diakonu amati; un Svētā Gara dāvanas bija apliktas ar nodevu. Vienāda samaitātība valdīja kā ganāmajā pulkā, tā ganā. Bīskapa amata kandidāta nepieciešamība pirkt vēlētāju balsis radīja ievēlētajam bīskapam jaunu nepieciešamību : pārdot garīgos amatus aiz bailēm tapt izputinātam, izputināt sievu un bērnus, - tas bija tirdzniecisks darījums katram, kurš stājās amatā. Vienlaikus tika pieliktas visas pūles, lai noslēptu tumšos darījumus; cik daudz bija šai ceļā samīdīto!

400.gadā Konstantinopolē tika sasaukts koncils no 29 bīskapiem, kuri gandrīz visi bija piederīgi Āsijas (Āzijas) (province Mazāzijā) eparhijām. Septembrī Koncila sēdes jau tuvojās nobeigumam, kad reiz, sestdienas rītā, tajā brīdī, kad bīskapi tikko kā bija iegājuši baznīcā un arhibīskapam bija jāveic Liturģija, viens bīskaps, kurš nepiedalījās Koncilā, Eusēbijs no Valentinopoles, pēkšņi iegāja sapulcē ar sūdzības rakstu rokās. Viņš teica, ka atnācis ziņot par Āsijas bīskapu noziedzīgajām rīcībām un lūgt Koncilam tiesu, lai viņus iegrožotu. Pēc tam, vispārēja izbrīna vidū, viņš izklāstīja sava lūgumraksta punktus. Viņš apsūdzēja vienu no Āsijas bīskapiem sekojošajā: ka tas par savu naudu nopircis bīskapa troni un, lai atgūtu savu kapitālu, pārdevis amatus bīskapiem, kurus iesvētījis. Skatoties no ienākumu līmeņa, viņš aplicis ar nodokli visas bīskapijas, kurās iecēla bīskapus; bet ieceltie, savukārt, atdeva priesteru vietu un Svēto Noslēpumu pārdošanas pārpalikumus; ka viņš licis svētos traukus pārvērst kausējumos, atdodot sudrabu savam dēlam, ka no baptistērijas nozadzis marmoru, ar kuru izrotājis savu pirti; pēc tam, - ka pārnesis uz savu ēdamzāli kolonnas, kas piederējušas baznīcai; ka veicis vēl lielāku un nekaunīgāku laupīšanu, - sev par labu pārdevis muižas, ko imperatora Juliāna māte Bazilīna novēlējusi baznīcai; ka viņš sev par kalpotāju tur zēnu, kurš vainīgs slepkavībā, neuzliekot viņam pat epitīmiju; ka paņēmis atpakaļ pie sevis sievu, no kuras šķīrās savā iesvētīšanā saskaņā ar svinīgo solījumu, dzīvojis kopā ar viņu un jau bīskapa kalpošanas laikā viņa tam

35

dzemdējusi vairākus bērnus. ,,Bīskaps, par kuru es šeit runāju, - piebilda Eusēbijs, paceļot balsi, - lūk, viņš: Efezas Antoņins. Bet tie, kuri pirkuši no viņa savas vietas, arī ir šeit – un viņš nosauca sešus citus bīskapus. Svētā Gara pircēji un pārdevēji sēž šinī sapulcē plecu pie pleca”.

Izskanot šiem vārdiem, viņš nodeva Zeltamutem, kurš vadīja Koncilu, sūdzību rakstu, kurā viss bija sīki izklāstīts un kurš saturēja sevī formālu apsūdzību, bet Zeltamute atteicās to pieņemt. ,,Ja tev ir iemesls kādai neapmierinātībai ar Antoņinu un citiem, kurus tu apsūdzi, - viņš teica, - nerīkojies dusmās un nenes apkaunojumu Baznīcai”. Pēc tam viņš uzdeva Heraklijas Pāvilam, kurš acīmredzot bija labvēlīgs pret Antoņinu, censties samierināt viņus. Pēc tam, slēdzis sēdi, Zeltamute iegāja baznīcā citu Koncila bīskapu pavadībā, pēc paraduma svētīdams tautu, un apsēdās savā vietā, gaidot Noslēpuma veikšanu. Pa to laiku tautas pūlis drūzmējās dievnamā un svētkalpošana teju, teju jau sākās, kad no jauna parādījās Eusēbijs, turot rokā savu sūdzību rakstu un pieprasīja Zeltamutem visu sapulcējušos priekšā izskatīt lietas, kas skāra Efezas bīskapu, un neatteikt taisnu tiesu lietā, kas skāra ticības labumu. Viņš runāja ar tādu iedvesmu, viņa runu pavadīja tik briesmīgi zvēresti pie paša Imperatora galvas, ka klātesošie no tālienes noturēja viņu par tādu, kurš notiesāts uz nāvi un lūdz arhibīskapam aizbilst par viņa dzīvību Valdnieka priekšā. Šī aina radīja baznīcā neizsakāmu satraukumu. Lai darītu tam galu, arhibīskaps pieņēma sūdzību rakstu un, sajūtoties pārāk satraukts, lai cienīgi veiktu Noslēpumu, palūdza Pizīdijas Pansofijam nomainīt viņu altārī, pēc tam deva zīmi Koncila locekļiem sekot viņam uz baptistēriju, kur līdz ar viņiem iegāja arī Eusēbijs. Tur Zeltamute spēcīgiem vārdiem pārmeta viņam neapdomību, jo Antoņins un, tā kā apsūdzētie bīskapi noteikti noraidīja viņiem izvirzītās apsūdzības, tad viņš teica Eusēbijam: ,,Tev jāstāda priekšā lieciniekus, jo nedrīkst apvainot brāļus šādos noziegumos bez pierādījumiem”. Eusēbijs atbildēja, ka viņš, protams, stādīs priekšā lieciniekus, kad tas būs vajadzīgs. ,,Taču viņi ir Āsijā”, - viņš piebilda. ,,Tad ej un atved viņus”, - iebilda arhibīskaps, - un es sasaukšu Koncilu, lai atrisinātu tavu strīdu ar Antoņinu”. Eusēbijs devās ceļā, bet vairāk neatgriezās, un nebija redzami arī viņa liecinieki: protams, Antoņins pēc atgriešanās mājās nopirka viņu klusēšanu par dārgu cenu. Lūk, tā risinājās lietas nelaimīgajā Efezas baznīcā.

Pa to laiku nomira Antoņins, atstājot baznīcas lietas savā eparhijā pilnīgā nekārtībā. No otras puses, kamēr pilsēta dzīvoja rūpēs par aizmigušā bīskapa aizvietošanu, notika sacensības, viena apkaunojošāka par otru. Nauda pilnām riekšavām tika izdalīta iedzīvotājiem, veidojās partijas, gatavas cīņai, un tas varēja novest pie savstarpējām cīņām. Vara zaudēja galvu, klērs nepacietīgi gaidīja, kāds jauns antoņins, ko izmetīs šis haoss, aprīs palikušo baznīcas īpašumu. Vispārējā noguruma apstākļos Efezas klērs un daži kaimiņu bīskapi pievērsa savus skatienus Zeltamutem kā glābējam, un Konstantinopoles arhibīskaps saņēma sekojošu vēstījumu:

,,Svētīgākais tēvs, mēs daudzus gadus tiekam pārvaldīti, neņemot vērā nekādus lēmumus un jebkādas tiesības; lūdzam tevi ierasties šeit, lai Efezas baznīca ar tavu līdzdarbību iegūtu iekārtu, kas ir vairāk Kunga cienīga. Mūsu nelaimei nav līdzīgas. No vienas puses – ariāņi, no otras – viltus pareizticīgo savtība un godkāre plosa mūs nesodīti. Laikā, kad mēs tev rakstām, tiek bagātīgi izdalīta nauda, un traku vilku pulks metas virsū mūsu bīskapa tronim kā savam medījumam”.

Zeltamute tajā laikā bija slims; ziemas aukstums vēl pastiprināja slimību, bet redzēdams, ka viņu sauc briesmas, kas apdraud ticību, viņš nešaubīdamies devās ceļā.

Izbraukšana bija nolikta 401.gada 9.janvārī. Pirms došanās ceļā viņš nodeva metropolijas pārvaldīšanu un pilnvaru aizvietot viņu sludināšanā Havalas bīskapam Severiānam no Sīrijas, savam novadniekiem, kuru uzskatīja par savu draugu. Severiāns

36

bija ieguvis zināmu atpazīstamību pilsētā ar saviem sprediķiem, kuros centās līdzināties arhibīskapam Jānim, bet kurus pārmēru piesārņoja ar savu rupjo sīriešu izrunu. Vispār viņš bija tipisks austrumu galvaspilsētas galma bīskapu pārstāvis.

Zeltamute izsūtīja pirms sevis un lika sevi sagaidīt Apamejas ostā, kur plānoja piestāt, Halkedonas Kirīnu un Heraklijas Pāvilu, kuri vēlāk kļuva par viņa ienaidniekiem, kā arī Hellinopoles Pallādiju, kurš palika viņam uzticīgs. Izbraukšanas brīdī no Konstantinopoles ostas jūra bija mierīga, un kuģis ātri, bez jebkādiem šķēršļiem, šķērsoja Bosforu, iegāja Propontīdā, bet te pēkšņi sacēlies ziemeļu vējš sāka nest to uz Āzijas krastu ar tādu spēku, ka stūrmanis baidījās uzdurties zemūdens akmeņiem. Viņš apbrauca salu, lika nolaist buras, izmeta enkuru, gaidot labvēlīgāku vēju. Pēc trim dienām vējš iegriezās no dienvidrietumiem un ļāva kuģim piestāt Apamejas ostā. Šinī negaidītajā kavēklī Zeltamute, viņa diakoni un kalpi pavadīja divas dienas bez ēšanas, jo kuģa saimnieks, rēķinoties ar neilgu braucienu, bija sagādājis pārtiku tikai vienai dienai. Beidzot ieradušos Apamejā, pusdzīvu izsalkuma un noguruma dēļ, svētītāju tur sagaidīja trīs bīskapi. Nedaudz atguvis spēkus, viņš ar saviem ceļabiedriem devās uz Efezu. Ierodoties šinī pilsētā, viņu pirmās rūpes bija sasaukt Līdijas, Āsijas un Karijas bīskapus. Viņu bija 70, bet daudzi no viņiem, vispārēju runu brīdināti, jau bija ceļā uz Koncilu, citi arī brauca no attālākām eparhijām un pat no Frīģijas pilsētām, ziņkārības dzīti, vai arī vēlēdamies paši savām acīm ieraudzīt slaveno oratoru.

Efezā gatavojās jauna bīskapa ievēlēšanai. Varēja cerēt, ka Koncils un īpaši Konstantinopoles arhibīskapa autoritāte novērsīs iedzīvotāju nelādzīgās kaislības, kandidātu sacensību un uzpirkšanu, taču iznāca citādāk. Kandidātu bezkaunība, partiju cietsirdība, pūļa musināšana – lūk, kas atklājās svētītāja skatienam. Laukumos, ielās, mājās, baznīcā skanēja apmelojumi, kurus pretinieki meta sejā viens otram, apsaukājot cits citu par bezgožiem, zagļiem, svētuma apzadzējiem, jau iepriekš savā personā apkaunojot to amatu, pēc kura tiecās. Šī aina izsauca stingrajā Zeltamutē sašutumu. Baidoties no vēlēšanām, kuras tiktu noturētas tādos apstākļos, viņš ar daļu klēra un bīskapiem norunāja brīdināt bezgožus. Pēc runas, kurā, apraudot vispārējās nesaskaņas, arhibīskaps pārsteidzoši uzskatāmi parādīja visu kaunu un bēdas, kas draudēja Dieva Baznīcai, viņš kā samierināšanās līdzekli piedāvāja ievēlēt diakonu Heraklīdu, kurš bija ieradies līdz ar viņu. Sākumā liels bija visu izbrīns, bet pēc tam, kad cilvēki, kuri vēlējās Baznīcas labumu, pievienojās šim viedoklim, priekšlikums maz pamazām piesaistīja savā pusē daudzas balsis un Heraklīds tika ievēlēts. Tas bija vecs Skitijas mūks, kurš baudīja zināmu ievērību, pateicoties savai laicīgajai izglītībai un vēl vairāk – Svēto Ralstu skaidrojumiem. Arhibīskaps, nezaudēdams ne minūti, ķērās pie viņa iesvētīšanas kopā ar 70 Koncila locekļiem, kuri bija pilnīgi pārsteigti no tāda lietu pavērsiena. Iecelts ar tādu negaidītību, tomēr godīgu un laimīgu, bijušais Zeltamutes diakons nedabūja ilgi baudīt godu, par ko bija parādā savai daiļrunībai. (Drīzumā mēs redzēsim viņu padzītu, atceltu no amata citā Koncilā, atkal ieceltu un no jauna ieslodzītu, visbeidzot – mocekli, kurš sekoja savam aizbildnim. Tā šīs nelielās baznīcas republikas ar savu nesavaldību un nepastāvību līdzinājās senajām dumpīgajām Āzijas demokrātijām) Kad vēlēšanu lieta bija pabeigta, pārgāja pie Efezas baznīcas atskaitēm un pie simonijā apsūdzēto bīskapu lietas. Eusēbijs, pārdevis Antoņinam savu klusēšanu, ieradās Koncilā, lūdzot piedošanu un piedāvāja stādīt priekšā reiz apsolītos lieciniekus pret sešiem bīskapiem, par kuriem bija ziņojis.

Pārāk daudz bija zināms, lai Koncils nevēlētos izbeigt šo lietu. Visi seši bīskapi bija klāt, Eusēbija ierašanos atzina par pareizu, lika nolasīt protokolus par visu notikušo

37

pagājušajā gadā Konstantinopolē, un sapulce, kas bija pārvērtusies par tiesu Zeltamutes vadībā, nekavējoties ķērās pie liecinieku noklausīšanās.

Viņu vidū bija priesteri un draudžu locekļi, vīrieši un sievietes. Seši bīskapi sākumā drosmīgi attaisnojās, bet liecinieki stingri pastāvēja uz sava un izklāstīja visu sīki, norādot dāvanu veidu, ko saņēma Antoņins, to cenu, laiku, vietu, kur šīs dāvanas tika nodotas katram no apsūdzētajiem. Šīs liecības noveda pie tādas acīmredzamības, ka apsūdzētie sāka kļūdīties un nonāca sev pretrunā, atbildot uz jautājumiem. Daži priesteri, kurus viņi bija uzaicinājuši savai aizstāvībai, atteicās liecināt, nokaunējušies par lomu, ko bija uzņēmušies. Visbeidzot apsūdzētie atzinās. ,,Taisnība, - viņi teica, - mēs devām naudu, bet uzskatījām, ka drīkstam to darīt saskaņā ar paradumu, un mūsu vienīgais mērķis, izpildot bīskapa prasības, bija atbrīvoties no draudzes pienākumu pildīšanas un nodokļu maksāšanas valdībai”. ,,Tagad - viņi piebilda - attiecībā uz mums jāpieņem viens no diviem lēmumiem: vai nu atstāt mūs mūsu bīskapu vietās, vai likt atdot mums naudu, kuru mēs bijām spiesti viņiem dot. Daudzi no mums ir ne tikai izputināti, bet esam atdevuši mūsu sievu pēdējās rotas un mājas iekārtu. Taisnība prasa, lai tas tiktu mums atdots”. Un tā, jautājums tika nostādīts tieši. Acīmredzot Koncils nevarēja atteikties no izmeklēšanas, kuras dēļ bija sasaukts, un tā atzīt viņu pakāpi, kas bija iegūta simonijas ceļā. Bez šaubīšanās viņš atcēla sešus bīskapus un nomainīja viņus ar sešām personām, kuru godīgums un nesavtība šķita bez aizdomām. Zeltamute, pavēlējis atcelt un nomainīt bīskapus, deva piekrišanu atcelto lūgumam par izspiesto līdzekļu atdošanu. ,,Tas ir taisnīgi, - viņš teica, - bet tā nav mūsu darīšana, jums pašiem jāpieprasa Antoņina pēcnācējiem atdot izspiestos līdzekļus saskaņā ar Koncila lēmumu. Tā visiem būs glābjoša mācību stunda. Citādi, ja šis paradums iesakņosies, mēs tiksim nostādīti jūdu un ēģiptiešu patriarhu stāvoklī, kuri katru gadu pārdod un pērk garīdznieku vietas, un izpelnīsimies pravieša Mihas lāstu: ,,Šie priesteri sprieduši tiesu par atlīdzību, un šie pravieši pravietojuši par naudu”. Kā mierinājumu Zeltamute apsolīja viņiem aizbilst Imperatoram par viņu atbrīvošanu no kūrijas nodevām. Saskaņā ar viņa vēlmi Koncils arī nolēma, ka, lai arī atcelti, viņi drīkst saņemt Dievgaldu altārī kā bijušie bīskapi. Bargais tiesnesis neapstājās pārmaiņu un bargo sodu ceļā. No Āsijas apgabala viņš pārcēla savu dedzīgo izmeklēšanu uz kaimiņu provincēm – Līkiju, Kariju, Pamfīliju, Frīģiju, Pontu. Tā bija izmeklēšana, kas skāra bīskapus pusē Austrumu impērijas, kas tika veikta pēc vienošanās ar sinodālo palātu, kuru viņš vadīja; izmeklēšana, kas bija pārāk strauja, jo tā apsūdzēja, tiesāja, atcēla, nomainīja vairumā gadījumu, tikai spriežot pēc ļaužu valodām. Mazāk kā trīs mēnešu laikā trīspadsmit bīskapi tika notiesāti, atcelti, nomainīti ar citiem, kurus atsūtīja viņu vietā jau iesvētītus. Āsijas eparhijas pārņēma šausmas. Pametot Efezas prokunsulāta provinci, Zeltamute gribēja braukt caur Bitīniju, kur viņam vajadzēja noturēt paraugtiesu. Apstājies Nikomīdijā, šīs provinces galvenajā pilsētā, viņš paaicināja pie sevis arhibīskapu Herontiju. Šīs personības stāsts ir gana interesants un sniedz izpratni par tā laikmeta baznīcas tikumu dīvainībām.

Herontijs nāca no Rietumu impērijas. Agrāk viņš bija bijis ārsts Milānā, pievienojot savai mākslai mazliet maģijas, kas sastāvēja no ļauno garu piesaukšanas un buršanās, visbeidzot viņu atpazīšana aiz dažādiem veidiem, kurus tie pieņem, lai piezagtos. Ar to viņš bija iemantojis zināmu slavu. Arhibīskaps padevās lūgumiem un uzaicināja Herontiju par diakonu savā Baznīcā. Ietērpts diakona kārtā un būdams tādējādi saistīts ar svētkalpotāja varu, bijušais ārsts bez mēra nodevās teurģijas praksei.

Viņa slava divkāršojās sajūsmināto tumsoņu vidū, bet viņš pats sevi pazudināja ar muļķīgiem meliem. Viņš apgalvoja, ka reiz naktī esot saticis vienu no tiem elles gariem, kurus sauc par lamijiem, atpazinis viņu, neskatoties uz tumsu, zem ēzeļa izskata, un ka,

38

neskatoties uz nodomu izslīdēt no viņa rokām, aizvedis to uz dzirnavām un piespiedis griezt dzirnakmeni.

Kad šie murgi sasniedza arhibīskapu Ambroziju, viņš uzlika tam garīgo aizliegumu un padzina no savas Baznīcas. Padzītais diakons no jauna kļuva par ārstu, pārcēlās uz Konstantinopoli un, pateicoties savai mākslai, kļuva par ievērojamu personu, ieguva pieeju Imperatora Teodosija galmam, iemantoja kādu aristokrāta aizbildniecību un, savukārt, sāka kļūt par aizbildni citiem. Šinī stāvoklī viņš izdarīja ievērojamu pakalpojumu Hellādija, Kapadoķijas Cēzarijas bīskapa un visas Pontijas eparhijas ekzarha dēlam. Hellādijs, zinādams viņa pagātni, atkal pieņēma viņu Baznīcas klēpī, iesvētīja par priesteri, bet pēc tam – par Nikomīdijas bīskapu, - kā pateicības žestu. Herontijs, sasniedzis tik augstu pakāpi, izmantoja visus līdzekļus, lai iekarotu sava klēra un visas pilsētas mīlestību. Tas viņam arī izdevās, bet šī nosodāmā iecelšana aizskāra Rietumu sirdsapziņu. Konstantinopoles Baznīcu tolaik pārvaldīja Nektārijs. Saņēmis ziņas no arhibīskapa Ambrozija, viņš uzskatīja par savu pienākumu atcelt tādu bīskapu un pavēlēja viņam atteikties no amata labprātīgi, lai izbēgtu no baznīcas tiesas. Herontijs bezkaunīgi atteicās, neņēma vērā nekādus draudus un turpināja nest bīskapa zizli Nikomīdijā, izmantojot gan viltību, gan naudu, gan savu ārsta mākslu, lai vēl vairāk piesaistītu sev nikomīdiešu labvēlību.

Pret šo cilvēku savukārt nostājās Zeltamute. Velti Herontijs cerēja ieņemt viņa priekšā ,,stāvokli”, kas iepriekš bija licis atkāpties Nektārijam. Zeltamute, būdams tikpat izlēmīgs, cik viņa priekšgājējs bailīgs un neizlēmīgs, atcēla Nikomīdijas bīskapu un tūdaļ aizvietoja viņu ar filozofu Pansofiju, bijušo imperatores skolotāju, pēc tam – priesteri un, visbeidzot, Pizīdijas bīskapu. Tomēr šis lēmums nebija pa prātam nikomīdiešiem – viņiem patika viņu bīskaps un viņi sūdzējās par patvaļu. Viņi pat sarīkoja krusta gājienus, kalpoja aizlūgumus kā to darīja mēra, bada un sausuma laikā – vārdu sakot, kādu sabiedrisku nelaimju gadījumā, lūdzot Dievu par Herontija atgriešanos. Viņu pretdarbība nonāca pat tik tālu, ka nikomīdieši, kuri dzīvoja Konstantinopolē, sarīkoja tādas pašas demonstrācijas galvaspilsētā, gandrīz Arkādija pils sienu priekšā, - tas bija svinīgs protests pret Zeltamutes iejaukšanos citu eparhiju lietās. Tas viss norisinājās līdzīgi vētrai, kas sasniedza tās Baznīcas, kuras acīmredzot tās dvesmai nevajadzēja skart. Pēc šī rīkojuma, - protams, visai drosmīga un nepielūdzamas dedzības par labo iedvesmota, sekoja ilgstošs uzbudinājums. Romas bīskaps, no kura puses Baznīcu privāto tiesību piesavināšanās izraisīja tik spēcīgu sašutumu Austrumos, nekad nebija veicis neko līdzīgu šim Zeltamutes ,,uzbrukumam”. Pats Imperators, visbeidzot, varēja pajautāt sev, vai tad ir atceltas Valdnieka tiesības sasaukt Koncilus un apstiprināt bīskapus.

Nebija cita monarha, cita sodītāja tiesneša, cita izvēlētāja Austrumu baznīcu trešajai daļai, izņemot Zeltamuti ar šo sinodālo palātu, ko viņš pats bija sastādījis. Līdzīgu rīcību viņš atļāvās pret Trāķijas baznīcu. Baznīcas labā svētītājs visu atbildību uzņēmās tikai vienīgi uz saviem pleciem. Ar savu darbību viņš it kā apstiprināja Baznīcas visvarenību impērijā.

Taču nepagāja ne gads, kad Koncils notiesāja pašu tiesnesi: par to, ka viņš pārsniedzis savas pilnvaras, piesavinājies citas Baznīcas un iesvētījis bīskapus; par to, ka atcēlis no amata garīdzniekus, tos neuzklausot; par to, ka bez vietējā Koncila sasaukšanas un apspriešanās ar Baznīcu klēru iecēlis tā neapstiprinātus cilvēkus garīgos amatos; par to, ka viņš (protams, nezināšanas pēc un pārlieku steidzīgi) iesvētījis par bīskapiem vergus, kuri vēl nebija atlaisti brīvībā; par to, ka vienlaicīgi bija bijis gan apsūdzētājs, gan liecinieks, gan tiesnesis tiesājot daudzus garīdzniekus un, starp citu, Proerēziju, Līkijas bīskapu; par to, ka viņš iesvētīja, pretēji kanonu nolikumiem, vairākus bīskapus reizē,

39

četrus uzreiz. Lielāko tiesu šīs darbības attiecās uz Āsijas lietām. Atceltie bīskapi ar Herontiju priekšgalā drīz vien pārvērtās par viņa apsūdzētājiem, un no jauna ieceltie, savukārt, tika atcelti no amatiem kā tādi, kuri nepareizā kārtā ,,ieguvuši” svešas vietas.

2

Prombūtne Āsijā bija ne mazāk liktenīga Zeltamutem arī viņa paša Banīcas ietvaros. Serapions viņam cītīgi rakstīja vēstuli pēc vēstules brīdinot, ka Severiāns rīkojas nodevīgi un viņa klātbūtne kļūst dienu no dienas nepieciešamāka viņa paša un ganāmā pulka glābšanai. Iegrimis pārveidojumu darbos, kurus viņš steidza pabeigt, Zeltamute jau trīsarpus mēnešus bija prom no Konstantinopoles. Lūk, kas notika šinī laikā un izsauca viņa draugos satraukumu – un ne bez pamata. Zeltamutes novadnieks Severiāns, Havallas bīskaps, ieradās galvaspilsētā ar nolūku pārbaudīt savus spēkus un izvest no turienes divkāršu ražu: gan naudu, gan slavu, kas bija tamlīdzīgu ceļojošu sludinātāju mērķis. No tā laika, kad Antiohijas Jāņa neparastie panākumi galvaspilsētā ieveda tur modē Sīriju, šī godkārīgā province vairs neapvaldīja savas pretenzijas, tai ļoti gribējās parādīt pārējiem Austrumiem, ka Zeltamute nebija vienīgais cilvēks, ar kuru tā varēja palielīties, un, ka bez viņa Libānija skola vēl spēs sniegt Konstantinopolei oratorus un bīskapus. Tādējādi radās karsta sacensība starp sīriešiem, kuri lielījās viens otra priekšā ar kristīgu daiļrunību: ierodoties Konstantinopolē, viņi glabāja slēptu domu aizēnot arhibīskapu. Neilgi pirms tā laika, par kuru tagad iet runa, kāds Antiohs bija ieguvis tur ievērību ar savu brīnišķīgo stāju, pilnīgo un skanīgo balsi un bagātīgajām krāsainajām frāzēm, kurās bija veltī meklēt domu, bet kuras tomēr skaitījās daiļrunīgas ausīm, pieradušām pie retorisko runu žvadzēšanas. Un lūk, Antiohs atgriezās Sīrijā kā bagātnieks, un daži sajūsmas uzplūdā pat pagodināja viņu ar paša Jāņa titulu – Zeltamute. Viņa piemērs pamudināja godkāri Havallas bīskapā, kurš savukārt vēlējās uzstāties lielajā Austrumu metropolē un izdarīja to paša arhibīskapa aizbildniecībā. Tas bija krietni nosvērtāks cilvēks; viņš labāk pārzināja Svētos Rakstus, loģiskāks, un viņam piemita neparastas spējas Rakstu skaidrošanā, lai arī viņš nebija tik ražīgs kā Antiohs, turklāt viņa rupjā kakla izruna bojāja pat labākās viņa runas. Par pakalpojumu, ko viņam sniedza arhibīskaps, viņš no savas puses izteica tam godbijību un bezgalīgu uzticību. Patiesībā Severiāns izrādījās skaudīgs sāncensis.

Zeltamutes ienaidniekiem nebija grūti dabūt savā pusē tādu cilvēku. Piemēru bija sniedzis galms. Severiānu klausījās, viņam aplaudēja, pasludināja, ka viņš ir augstāks par arhibīskapu. Galminieki sajūsminājās pat par viņa sīriskās izrunas grāciju, kas citā gadījumā noteikti kalpotu par viņu izsmiekla objektu. Gribēja nostatīt viņu pretī ievērojamajam novadniekam, par kura atcelšanu viņam lika nojaust, deva mājienu par Zeltamutes aizvietošanu, lai tikai viņš ņemtu līdzdalību tā gāšanā. Imeratore izteica vēlēšanos iepazīties ar viņu, Imperators bieži aicināja viņu pie sava galda, bet Eugrāfija pieķērās viņam un izmantoja viņu kā savu intrigu ,,atsperi”. Šai laikā viņam tika izrādīts liels gods, kas, kā šķita, lika nojaust par lielo laimestu, par kuru viņš sapņoja. Kad 401.gada februārī Imperatore dzemdēja ceturto dēlu, vēlāko Teodosiju II, tā vietā, lai atliktu viņa kristīšanu līdz arhibīskapa atgriešanās ( tā bija parasta prakse tā laika Baznīcā), viņa, gluži pretēji, pasteidzās ar Noslēpuma veikšanu, lai jaunpiedzimušo nokristītu Severiāns. Šī noslēpuma veikšana vienlaikus deva arī garīgā tēva tiesības un reliģisko saikni ar imperatora namu, kas turpinājās visu dzīvi. No šī brīža Severiāns jau vairs nebija iebraucējs bīskaps Konstantinopolē – viņš kļuva par bīskapu, kas saistīts ar galmu un tika virzīts par imperatora metropoles bīskapa pēcteci.

40

Vajadzēja arī tā sagadīties, ka tajā laikā Konstantinopolē ieradās arī Antiohs. Severiāns stādīja viņu priekšā Eugrāfijai, kura ,,savervēja” viņu savā partijā, bet pēc tam abi bīskapi piesaistīja arī vēl trešo, kura vārdu zināja un cienīja Austrumu kristieši. Viņu sauca Akākijs, Berejas bīskaps. Savas garās dzīves (viņam toreiz bija 80 gadu) pēdējos gadus viņš dzīvoja, mīlot un cildinot Zeltamuti. Kā atklāts un uzticams jaunizvēlētā bīskapa draugs viņš tika nosūtīts uz Romu iesniegt pāvestam Sirīcijam dokumentu par viņa iecelšanu un vest pārrunas starp Rietumiem un Austrumiem par abu Baznīcu un abu bīskapu vienošanos. Taču, kādas lietas aizkavēts Konstantinopolē, Akākijs apvainojās par sava drauga, arhibīskapa Jāņa, pašu nevainīgāko rīcību. Lieta tāda, ka arhibīskaps vēlējās, lai Akākijs dzīvotu arhibīskapa mājā un iekārtoja viņu pie sevis tāpat, kā dzīvoja pats – pusaskētiski, t.i., ļoti vienkāršās telpās, arī vienkārši mēbelētās. Večuks, gaidīdams pavisam citādu sagaidīšanu no Baznīcas pirmās personas puses, iedomājās, ka ar viņu tā rīkojušies aiz necieņas, vai, pareizāk sakot, to viņam ļaunprātīgi iestāstīja nelabvēļi. Tā kā cienījamais vecums bija vājinājis viņa prātu, tad viņš ļoti sadusmojās uz savu saimnieku. „Ja viņš ir tik nevērīgs pret mani, - teica Akākijs, - es atmaksāšu viņam ar to pašu un savārīšu viņam tādu dziru, ko nebūs tik viegli izdzert”. Un viņš pievienojās Eugrāfijai.

Tādi bija svarīgie notikumi pirms Zeltamutes atgriešanās. Kad arhibīskaps tuvojās Konstantinopoles ostai, viņu sagaidīja neskaitāmi ļaužu pūļi, kas piepildīja krastmalu un tuvējās ieliņas, satricinot gaisu ar līksmām klaigām. Viņš virzījās, jeb precīzāk, tika uz rokām nests, uz arhibīskapa namu šo viņam padevīgo masu ielenkts. Nonācis pie sava nama vārtiem, viņš tos atlaida, stiprā noguruma dēļ atlicis uz nākamo dienu pateicības runu, ar kuru bija nodomājis vērsties pie viņiem, un aicināja tos ierasties viņa baznīcā. Otrā dienā tā, protams, bija pilna. Zeltamute teica runu, kas nonākusi līdz mums. No tās dveš virsgana prieks, kurš atkal saticies ar savu Baznīcu, atkal atgriezies savas sirds Tēvzemē, atkal atradis savu uzticamo ganāmpulku tādu, kādu to atstāja aizbraucot. Taču, neko neslēpjot, būdams tālu no domas apsegt ar pārklāju to, kas bija noticis viņa prombūtnē, - uz to personu melno nodevību, kurus viņš vārdā nesauc, viņš pēc tam pateicas šai tautai, kura noraidījusi viņu noziedzīgos izaicinājumus. „Es pateicos jums, - viņš teica pūlim, kas ielenca viņa katedru, - pateicos par uzticību, ko, neraugoties ne uz ko, esat parādījuši, par spīti visiem kārdinājumiem, ar kuriem tikāt vilināti. Jūs esat bijuši kā tikla sieva, kura ir kurla pret visiem noziedzīgiem piedāvājumiem vīra prombūtnes laikā, jūs esat bijuši kā modrs suns, kurš sargā ganāmpulku gana prombūtnē, jūs esat bijuši kā jūrasbraucēji, kuri sargājuši kuģa gaitu, kad to pametis stūrmanis, kā kareivji, kuri, pazaudējuši karavadoni, nav ļāvuši sevi uzvarēt”.

Lūk, galvenā runas doma, tās mājiens kož acīs. Apsūdzētais bīskaps vēlas, lai visi redzētu, ka viņš saprot arī Severiānu , ka viņam ir zināmas arī galma intrigas, bet ka tas viss nesamutuļo viņa dvēselei. Viņa runa bija arī taisnīgas bardzības piepildīta. Viņš pārmeta Severiānam laicīgu rosību, to, ka viņš bija apmeklējis imperatora pili un dzīres, kuras viņš bija meklējis par spīti skarbajai kārtībai, ko Zeltamute bija noteicis savam bīskapa amatam. „Antiohs un tu, - viņš tam teica, - jūs dzīvojat pielīdēju un glaimotāju dzīvi, jūs esat kļuvuši par pilsētas izsmieklu, jūs attēlo komēdijas teātrī”.

Dažas dienas vēlāk, par sprediķa tēmu izvēlējies Ķēniņu grāmatas tekstu, viņš izsaucās: ,,Pasauciet pie manis šos negoda priesterus, kuri ēd pie Jezebeles galda, lai es viņiem varētu pateikt tāpat kā savulaik` Elija: cik ilgi klibosiet ar abām kājām? Ja Baāls ir dievs, sekojiet viņam; Ja Jezebeles maltīte arī ir dievs – pārēdieties kaut līdz vemšanai”. Šāda runa pilī sacēla lielu satraukumu. Jauns notikums, kas vairāku dienu garumā sašūpoja visu Konstantinopoli, deva iemeslu jauniem apmelojumiem pret viņu. Šī lieta skāra ariāņus un viņu ticības biedrus un aizbildņus – barbarus, kuri ieņēma nozīmīgas

41

vietas galmā un karaspēkā. Kā zināms, Valenta valdīšanas laikā Konstantinopole tika nodota savās vajāšanās nežēlīgajam ariānismam. Ar Teodosija nākšanu tronī par sevi lika manīt reakcija, un šis Valdnieks, būdams tikpat pareizticīgs, cik viņa priekštecis bija uzticīgs ariānismam, lai atbalstītu Pareizticību, lika pārcelt citu ticību baznīcas aiz pilsētas sienām, tās priekšpilsētās. No šī laika ariāņi nepārtraukti sūdzējās par šo izsūtīšanu, kas viņus tā apvainoja. Teodosijs bija nepielūdzams. Ar vājo un bailīgo Arkādiju ariāņi cerēja tikt galā, pateicoties citzemju ietekmei, kas dominēja viņa galmā un karaspēkā. No tā laika, kad 376.gadā Imperators Valents, draudot aizliegt pieeju impērijai un iebiedējot, ka huņņi viņus iznīcinās, piespieda gotus viņu bīskapa Vilfila personā pieņemt Ārija ticības apliecību. Tā rezultātā šī tauta, romiešu pieņemta, pilnībā padevās ariānismam. Un, kad Austrumu impērija, atgriežoties zem senču karogiem, no jauna atgriezās Pareizticības klēpī, goti atteicās tai sekot. Viņa palika ariāņi – ariāņi – fanātiķi, saglabājot brālīgas attiecības ar romiešiem, un no šī laika ariānisms viņu aizbildniecībā kļūst par barbaru kristietību, kas pretojas Pareizticībai, likumīgajai romiešu kristietībai.

Kā mēs redzam, jautājums bija apgrūtinošs, un Arkādijs jau ne reizi vien bija gatavs piekāpties. Briesmīgais Hainass, kurš turēja savās rokās kā Imperatoru, tā impēriju, tikko kā bija saņēmis no Teodosija dēla atļauju uzturēt vienu baznīcu pilsētā: ,,Jo būtu neatbilstoši cieņai tādam romiešu karavadonim kā es, - viņš teica, - iet lūgties savam Dievam ārpus pilsētas sienām”. Nācās pie šīs lietas ķerties Zeltamutem, un viņš ar sava gara spēku vienlaikus pakļāva gan Hainasu, gan Imperatoru. Atļauja tika atcelta. Taču ariāņi neuzskatīja sevi par uzvarētiem un, patiesi, neraugoties uz to, ka Hainasa vairs nebija, viņiem galmā bija ievērojams atbalsts. Tā kā viņiem pilsētā baznīcu nebija, viņi izdomāja veseliem pūļiem pulcēties zem daudzajiem laukumu un ielu portikiem sestdienu vakaros un svētdienās, saulei austot, un no turienes krusta gājienā devās uz savām baznīcām ārpus pilsētas. Pa ceļam viņi pieskandēja galvaspilsētas kvartālus, pārmaiņus dziedot psalmus un himnas, kuras bija „pielāgotas” viņu ticības apliecībai. Viņi tās nosauca par savām litānijām. Tas viss notika samērā klusu līdz Zeltamutes aizbraukšanai uz Āsiju, bet viņa prombūtnes laikā Severiāns, augstu stāvošo personu iztapoņa, mīkstināja pavēles bardzību. Procesiju skaits pieauga, litānijas papildināja izsaucieni pret pareizticīgajiem un viņu ticības apvainošana. ,,Kur ir tie, - dziedāja ariāņi, - kuri netic, ka trīs nav vairāk kā viens?”

Pēc atgriešanās Zeltamute lūdza, lai varas pārstāvji apvalda šos apvainojumus, bet, tā kā pilsētas prefekts nekā nereaģēja, tad viņš pats sarīkoja pretlitānijas – pareizticīgo krusta gājienus, kuri arī norisinājās pa ielām un laukumiem sestdienās un svētdienās, pretnostatot ariāņu himnām savas himnas un pareizticības apliecinājumu iepretim ķeceru zaimojumiem. Šinīs procesijās, kuras norisinājās līdz pat vēlai naktij, pareizticīgie nesa lielus sudraba krustus, apliktus ar svecēm, kuri, kā liecina laikabiedri, izplatīja tādu gaismu, ka kļuva gaišs kā dienā. Eudoksija, palikusi uzticīga Pareizticībai, neskatoties uz galma ariāniskajām tieksmēm, vēlējās uzņemties tēriņus par šo apgaismojumu un sūtīja galminiekus piedalīties antilitānijās. Notika tas, ko jau varēja sagaidīt: sastopoties krusta gājienu dalībniekiem, izcēlās kautiņš, lietā tika liktas nūjas un akmeņi, uz ielas palika nogalinātie un ievainotie. Viņu vidū bija arī Brizons, imperatores galvenais einuhs, kuram pa galvu bija trāpījis akmens. Arkādijs beidza ar to, ar ko vajadzēja sākt: ar imperatora dekrētu, kuru var izlasīt Teodosija dekrētā – viņš aizliedza šīs sanāksmes, piedraudot pilsētas prefektam ar naudas sodu – simts livrām zeltā, ja litānijas atjaunosies. Tomēr daudzi atbildēja ar apsūdzībām pret arhibīskapu ar mērķi uzvelt atbildību par nekārtībām Zeltamutem, kurš, kā viņi teica, vienmēr sev līdzi atnes ķildas.

42

Pa to laiku ar katru dienu arvien vairāk iedegās nesaskaņas starp Zeltamuti un viņa bijušo vietnieku, kurš nu bija kļuvis par viņa sāncensi. Cerību un pretenziju vadīts, viņš centās iegūt likumīga arhibīskapa stāvokli Baznīcā, kurā bija svešs. Lietas krass pavērsiens bija neizbēgams. Pie tā noveda viena no tiem „bīstamajiem” Zeltamutes draugiem, kuri viņu ielenca, rīcība. Reiz, kad Severiāns, augstu pacēlis galvu, ar ierasto greznību un augstprātību gāja pa baznīcu vai pa tuvumā tai esošu vietu, Serapions, sēdēdams viņa ceļā, nepiecēlās, kā to vajadzētu darīt diakonam bīskapa priekšā, bet palika sēžam savā krēslā, veltot viņam nicinošu skatienu. Severiāns par to apvainojās un, pietuvojies diakonam, teica viņam tā, ka to dzirdēja daļa klātesošo: „Ja Serapions nomirs kā kristietis, tad Kristus nav iemiesojies”, - un devās tālāk.

Serapions nekavējoties vērsās pie dažiem no šīs ainas lieciniekiem, kuri, visai ticams, piederēja šai baznīcai, un devās ar tiem pie arhibīskapa, kur apsūdzēja Severiānu Dieva zaimošanā, jo viņš bija teicis, ka ,,Kristus nav iemiesojies”. Viņa atvestie liecinieki apstiprināja teikto, iespējams, ar nodomu izlaižot frāzes sākumu, kas noteica tās jēgu, bet varbūt viņi pat nebija dzirdējuši šo sākumu. Lai kāda arī būtu Havalas bīskapa Serapionam teikto vārdu nozīme, Zeltamute tos atzina par noziedzīgiem. Ja arī Severiānam nebija nodoma izteikt zaimus, par ko viņš tika apsūdzēts, t.i., tieši paziņot, ka Dieva iemiesošanās ir meli, tad tomēr viņš bija minējis velti Kunga Dieva vārdu un pazemojis to, tukši pieminot viena Dievišķā noslēpuma svarīgu formulējumu. No svētkalpotāja personas puses otrais noziegums bija gandrīz pielīdzināms pirmajam – tā sprieda Zeltamute. Ataicinājis Severiānu, viņš aizliedza tam Dievgaldu, liedza ieeju visās savās baznīcās un, kā liecina vēsturnieki, lika viņam atstāt Konstantinopoli. Pa to laiku, izplatoties runām par šo tiesu, daži vienkāršās tautas ļaudis, kuri izpildīja dažādus baznīcas uzdevumus, galvenokārt desmitnieki, kuriem bija jāapglabā trūcīgie, izplatīja runas, ka Severiāns apvaino arhibīskapu. Ar to pietika, lai pāris minūtēs uzbudinātais pūlis sapulcētos pie arhibīskapa mājas, it kā pati Zeltamutes dzīvība būtu briesmās. Tādos apstākļos Severiāns uzskatīja par labāku aiziet no pilsētas: viņš metās uz ostu, paņēma laivu un devās uz Halkedonu. Bēglim nebija laika paziņot galmam par saviem piedzīvojumiem un nodoties Eudoksijas aizstāvībai, taču, saņēmusi ziņas no viņa piekritējiem, imperatore vērsās pie arhibīskapa ar uzstājīgām sūdzībām, pavēlēdama, lai Severiāns bez jebkādas kavēšanās atgrieztos Konstantinopolē. Viņš savukārt negaidīja atkārtotu pavēli un šķērsoja Bosforu, lai atgrieztos pilsētā.

Taču gandarījums nebija pilnīgs, jo baznīcas atšķiršana no Dievgalda joprojām bija spēkā un to varēja atcelt tikai pats arhibīskaps. Eudoksija vairākkārt centās dedzīgi aizbilst par to, pats Imperators pieprasīja piedošanu Severiānam, taču bez sekmēm. Zeltamute atteicās ne tikai kontaktēties ar nodevēju un bezgodi, bet pat runāt un redzēt viņu.

Arhibīskapa pretošanās aizvainota un būdama ne mazāk uzstājīga kā viņš, imperatore pieņēma vienu no spēcīgiem lēmumiem, kas bija raksturīgi viņas karstajai dabai. Viņa izmantoja lielas svinības Sv. Apustuļu baznīcā, lai savam pretiniekam sarīkotu publisku izšķirošu scēnu. Pēkšņi ieradusies baznīcā pirms liturģijas sākuma, tikai jaunā Teodosija pavadībā, kuru aiz viņas nesa uz rokām, Eudoksija ātriem soļiem izgāja cauri nefam, uzkāpa klirosā un, nostājusies arhibīskapa priekšā, kurš sēdēja savā vietā, apsīdas dziļumā, viņa nolika bērnu viņam uz ceļiem un, liekot ķīlā dēla, lielā Teodosija pēcteča, galvu, pieprasīja piedot Severiānam. Viņa vairākas reizes savā balsī atkārtoja savus zvērestus, turot roku virs bērna galvas. Pārsteigtais Zeltamute šaubījās, droši vien šī bērna, kuram reiz pašam nāksies apžēlot, izskats viņu aizkustināja - un viņš piedeva.

Taču ar Zeltamutes piedošanu vien nepietika, vēl bija vajadzīga tautas piedošana, kas ņēma dalību arhibīskapa lietās, varbūt pat vēl dzīvāku nekā viņš pats. Patiesi, pēc

43

Severiāna atgriešanās nepagāja ne diena, kurā strīdi, reizēm par asiņaini, neparādītu tautas stingro lēmumu piespiest cienīt sava garīgā vadītāja godu un tiesības, par spīti nodevējam un varas nolaupītājam. Viens no šādiem strīdiem pat pārvērtās dumpī, un Severiāns, baidoties par savu dzīvību, neuzdrīkstējās ar varu ieiet baznīcās, kurās viņam ieiet bija aizliegts, un kuru apsardzi bija uzņēmusies pati tauta. Šī beznosacījumu, gandrīz fanātiskā uzticība nostādīja Zeltamuti apgrūtinošā stāvoklī. Viņš saprata, ka nevar nodot jūtas, kuras ir viņa lepnums un atbalsts, un, sniedzot piedošanu pēc Valdnieka un Imperatores prasības, viņam jāpadomā par sevis attaisnošanu savu aizstāvju un draugu priekšā. Šiem skarbajiem un dedzīgajiem cilvēkiem, kuri bija sevi nostādījuši nosodāmā stāvoklī viņa dēļ, bija jāzina, kāpēc viņš samierinājies, un lietā, kas bija kļuvusi par viņu kopējo lietu, viņiem bija tiesības izlemt – atbalstīt vai nosodīt viņa rīcību – tā domāja Zeltamute. Tāpēc viņš vēlējās Severiāna izlīgšanu ar pašu tautu, kuras uzskatus viņš neatdalīja no savējiem. Tieši toreiz viņa, bīskapa, baznīcā notika viena no tām lielajām kristīgā foruma ainām, kuras ienes tādu dzīvīgumu un spožumu kristietības pirmo gadsimtu baznīcas vēsturē. No savas katedras augstumiem, klausītāju priekšā, kas spiedās viņam apkārt, Zeltamute nostājās kā sūtnis, kurš piedāvā mieru un vēlas tā apstiprināšanu. Neizskaidrojamas laimīgas sagadīšanās dēļ viņa runa, kas nebija iekļuvusi viņa darbu apkopojumos, atradās senā latīņu valodas tulkojumā. Atradās arī tā runa, kurā Severiāns no savas puses lūdza sev apžēlošanu. Pēc izteikumu uzmanīguma un bikluma, kādā pausti Zeltamutes vārdi, var redzēt, cik ļoti šī dedzīgā tauta saudzēja savus valdītājus, ko pati bija izvēlējusi, un cik ļoti šinī sava veida reliģiskajā demokrātijā, ko Zeltamute bija iedibinājis Konstantinopolē, baznīcas katedrai bija jārēķinās ar savu forumu.

,,Līdzīgi tam, kā ķermenis saskaņojas ar galvu, - viņš teica savas runas sākumā, - tā arī Baznīca saskaņojas ar svētkalpotāju, un tauta ar Valdnieku. Kā krūms nevar atdalīties no savām saknēm un upe no saviem avotiem, tā arī bērni ir nešķirami no saviem tēviem, bet mācekļi – no saviem skolotājiem. Tas, ko es jums saku, nav nīcīga vēlme jūsos izraisīt pieķeršanās izpausmi manai personai, bet, tā kā es esmu nodomājis runāt ar jums par svarīgām lietām, tad ir nepieciešams, lai neviens šeit nebūtu apjucis un neievestu apjukumā citus, un lai mani vārdi netiktu pārtraukti.

Mācekļu paklausību skolotājam, dēlu pieķeršanos tēvam – lūk, kas jums jāparāda ar visu spēku. Ak, mani dēli, vainagojiet mani ar saviem tikumiem, uzlieciet manā galvā jūsu paklausības vainagu, izdariet tā, lai visi uzskatītu par laimīgu mani, kuram ir tāds paklausīgs ganāmais pulks un celiet godā manu gana mācību ar savu padevību, kā teicis Apustulis: ,,Pakļaujaties saviem vadītājiem, jo viņi stāv nomodā par jums un reiz dos atbildi par jūsu dvēselēm...” Man vajadzēja teikt šos ievadvārdus, baidoties, lai kāds no jums netaptu sašutis pārmetuma dēļ, ar ko vērsīšos pret jums. Es esmu tēvs un man ir jāsniedz padoms saviem bērniem: tas ir pienākums, kuru daba ieliek jebkura tēva sirdī. Svētā Gara žēlastība to ir ielikusi manā sirdī! Jā! Es esmu tēvs, un mana sirds tik ļoti dreb par jums, ka esmu gatavs izliet savas asinis jūsu dēļ, bet jūs – vai gan jūs to pašu nedarītu manis dēļ? Mūsu saites ir kopējas, mūsu pienākumi vienādi, un es varētu par jums rakstīt to pašu, ko Apustulis Pāvils par saviem mīļotajiem mācekļiem: „Sveiciniet no manis Priscillu un Akilu, manus līdzstrādniekus Kristū Jēzū, kuri savu galvu likuši ķīlā par manu dvēseli...” Lai nav domstarpību brāļu starpā, tad pilsēta ir stipra un cietoksnis neieņemams. Plēsīgais vilks, velns, neuzbruks vienprātīgām sirdīm, un žēlsirdības siena pasargās mūs drošāk nekā akmens siena. Es jau iepriekš atgādinu šīs patiesības, ievadot savu runu, lai jūs nebūtu ne satriekti, ne sašutuši no tā, ko teikšu jums, bet es runāšu par lietu, kas ir baznīcas vārda cienīga, cienīga, lai jūs to uzklausītu. Es runāšu par mieru. Nav nekas piemērotāks

44

sludinātājam, kā vārds par mieru, kas vērsts uz klausītājiem, un, jo svētāks vēstījuma priekšmets, jo vairāk vēstnesim ir vajadzīga pārliecība, ka viņu uzklausīs.

Miers! Lai to atnestu cilvēkiem, Dieva Dēls nonāca šinī pasaulē un ar savām asinīm sniedza mierinājumu ne tikai šīs pasaules lietās, bet arī debesu pasaulei, lai vairs nebūtu cīņas zemes un debesu starpā. Miera dēļ Dieva Dēls cieta, tika krustā sists un apglabāts, un Viņš atstāja mums to kā mantojumu, kā Baznīcas sienu, šķēpu pret elli, zobenu pret nešķīstajiem gariem, klusu ostu ticīgām sirdīm, Kunga iežēlināšanas upuri par mūsu dvēselēm un mūsu grēku piedošanai. Jā, šī svētā miera dēļ, šīs dāvanas dēļ, es esmu sūtīts pie jums. Nenoraidiet mani, es jūs lūdzu, nepieļaujiet, lai es izeju no šejienes kā padzīts sūtnis ar skumjām sirdī un kauna sārtumu uz pieres.

Bez šaubām, - Dievs ir mans liecinieks, - no seniem laikiem mūsu Baznīcā notiek bēdīgas lietas, bet tas nevar būt pietiekams iemesls, lai es sāktu atbalstīt nekārtības un dumpīgu rīcību. Labāk atliksim šo visu malā, - bet jūs pārtrauciet trokšņot, nomierinieties, savaldiet sevi. To grib Kungs, un to vēlas mūsu dievbijīgais Valdnieks. Vajag pakļauties valdniekiem, īpaši, ja viņi pakļaujas baznīcas lēmumiem. Apustulis ir teicis: „Paklausiet varām, kas valda”. Vēl jo vairāk tā pieklājas, ja Valdnieks aizstāv ticību un kalpo Baznīcas atbalstam! Ja ar savu uzstāšanos es esmu jūsu dvēseles sagatavojis ar labvēlību uzklausīt to, kāpēc esmu sūtīts pie jums, tad... pieņemiet mūsu brāli Severiānu”.

Šī meistarīgā runa, šis Severiāna vārds, atvirzīts uz tās beigām, kā vārds, kuru orators baidījās izrunāt un kuram bija vai nu jāpiesaista, vai jāatgrūž klausītāji, tas viss izraisīja reakciju, kādu Zeltamute bija gaidījis. Visa sapulce saviļņojās, piepildot gaisu aplausu skaņām, kas liecināja miera nesējam, ka samierināšanās ir pieņemta.

Kad troksnis pierima, viņš turpināja: ,,Tagad es pateicos jums, ka jūs tik labi pieņēmāt manus vārdus. Jūs sniedzāt man savas padevības augļus, un es varu apsveikt sevi ar labu sēju. Tagad nezaudēsim laiku, savāksim savas ražas kūlīšus, un lai Kungs atalgo jūs par padevību un jūsu siržu labestību! Jūs esat pienesuši debesīm patiesu iežēlināšanas upuri, uzklausot šos vārdus bez satraukuma; ar manu balsi izklīda dusmu mākoņi, lai mēs ieraudzītu jūsos vienu vienīgu žēlsirdību. Tad nu pieņemiet viņu ar atplestām rokām un sirds mieru, bez jebkādām rūgtām atmiņām. Nedrīkst saglabāties ne mazākais naidīguma grauds, kad miers ir noslēgts, lai būtu prieks debesīs, līksmība un sajūsma Dieva Baznīcā”.

Severiāns tur nebija klāt, viņa klātbūtne būtu traucējusi panākumiem, jo jau viņa vārdu vien jau vajadzēja izrunāt ar bezgalīgu piesardzību. Taču vēl viņam vajadzēja pieņemt šo samierināšanos, ko dāvāja Zeltamute un no savas puses darīt zināmu tautai. Tā bija šīs varenās ainas otrā daļa, un tā norisinājās otrā dienā tajā pašā baznīcā. Klausītāju skaits bija vēl lielāks, viņi bija vēl vairāk iedvesmoti, ja vien iedvesma varēja būt vēl lielāka. Zeltamutes runa bija mākslas un pārliecināšanas augstākais paraugs, Severiāna runa – ne vairāk kā retoriska amplifikācija, un tā dod mums skaidrāku izpratni par to, kāda bija sīriešu daiļrunība, tik krāsaina, izsmalcināta un samākslota. Visai izstieptas kopējās runas vidū viņš izskaidro domstarpības, kas norisinājās Konstantinopoles baznīcā, ar sātana iejaukšanos. Un viņam bija taisnība! Sātans tur iekļuva – aizbildņa un aizbilstamo, vadītāja un pakļauto sabiedrībā tāpat kā reiz viņš iekļuva starp Kristu un Jūdu Pashas mielastā.

,,Miers, - viņš teica, - tas ir Paša Kristus vārds, jo Apustulis saka: ,,Kristus ir mūsu miers”; viņš divus savieno par vienu, kamēr ar velna viltību divas sirdis, saskanīgas ticībā, izšķiras un sāk cīņu. Taču, līdzīgi tam, kā, parādoties valdniekam, ielas un krustceles tiek bagātīgi izrotātas, kā vesela pilsēta tiek ietērpta zīdā un izdaiļota ar ziediem, lai nekas necienīgs neparādītos valdnieka acīm, tāpat arī šinī brīdī, kad mūsu vidū atnāk Kristus, miera valdnieks, atmetīsim visas bēdīgās atmiņas. Lai meli bēg taisnības vaiga priekšā, ienaids dvēseļu vienības priekšā. Līdzīgi tam, kā mūsu pilsētu attēlos, kur parādītas pār

45

mums valdošo brāļu figūras, gleznotājs aiz viņiem novieto Saskaņas tēlu - sievieti drānās, kura tos aptver savās mātišķajās skaujās, tādējādi parādot, ka, ja viņi ir miesīgi atdalīti, tomēr ir vienoti gan jūtās, gan gribā. Tāpat arī Kunga miers, kas iestājies mūsu vidū,..., mudina mūsu abu dvēseles, kas mīt divos atdalītos ķermeņos, saplūst vienā. Vakar mūsu kopīgais tēvs savā Evaņģēlija gara piepildītajā runā cēla priekšā mums miera ievadvārdus; pašu mieru, miera traktātu, šodien sniedzu es. Vakar pret mums paceltām rokām viņš pieņēma mūs miera vārdā, un lūk, ar viņa dievišķajām dāvanām iesim mēs pretī Kungam, ar atplestām rokām un atvieglotu sirdi: strīds ir iznīdēts, un iestājies miers”.

Un tā, miers tika nodibināts, zvērot altāra priekšā, Konstantinopoles tautas priekšā, kas bija gan tiesnese, gan miera apstiprinātāja: vēsture liecina, ka Zeltamute nebija tā pārkāpējs. Tā norima šī pirmā vētra, kas bija gan brīdinājums, gan drauds arhibīskapam, Baznīcai un valstij. Taču vienlaikus cēlās cita – Austrumu impērijas attālajā malā, Nīlas ielejas tuvumā, un Zeltamutem naidīgas vēsmas, nesa to no Aleksandrijas uz Konstantinopoli. Tā savās dzīlēs nesa sagrāvi un bojāeju.

No kurienes rodas tādas jukas baznīcās? Es domāju, ne no kā cita, kā no tā, ka priekšstāvju izvēlēšana un iecelšana noris bez atlases un kā pagadās. Galvai jābūt stiprai... bet, kad tā pati par sevi ir vāja un nevar noraidīt slimīgas ietekmes, tad arī pati kļūst arvien vājāka un līdz ar sevi pazudina visu ķermeni.

Jānis Zeltamute.

46

TREŠĀ GRĀMATA

(401. – 403.g.)

Garie brāļi. – Aleksandrijas patriarhs Teofils. – Viņa cīņa ar lielo viesmīlīgo Isidoru, kuru atbalsta Garie brāļi. – Teofils apsūdz Garos brāļus origēnismā. – Patriarha uzbrukums Nitrijas klosteriem; šo klosteru aplaupīšana un aizdedzināšana; mūku izklīšana. – Garie brāļi dodas uz Konstantinopoli meklēt taisnu tiesu. – Ceļā viņus vajā Teofila intrigas. – Viņu tikšanās ar Zeltamuti, kurš lūdz patriarham viņu apžēlošanu. – Patriarhs atsaka. – Garie brāļi paziņo Imperatoram par patriarha varas darbiem. – Arkādijs sasauc Koncilu Konstantinopolē. – Teofils piekrāpj Salamīnu bīskapu Epifāniju. – Epifānija stāvoklis Konstantinopolē Zeltamutes priekšā. – Epifānijs pārkāpj bīskapa baznīcas tiesības; Serapions aizliedz viņam ierasties baznīcā. – Epifānija aizbraukšana un nāve. – Zeltamutes runa pret imperatori. – Eudoksijas un visa galma dusmas.

1

Klosteru zemē, kas aizņēma Nitrijas tuksnesi ar Skitijas apgabala pievienoto daļu, starp Nīlas ieleju un Lībijas kalnu grēdu, - zemē, ko apdzīvoja gan klosteros dzīvojošie, gan mūki – vientuļnieki, kur pilsētas veidoja klosteri, bet laukus apstrādāja tuksneša iemītnieki, dzīvoja četri cilvēki, kurus visā Ēģiptē pazina kā Garos brāļus. Par šo dīvaino iesauku viņi bija parādā savam garajam augumam, kas vēl vairāk izcēla viņu kalsnumu – nepielūdzami skarbā dzīvesveida sekas. Šo tuksneša dēlu gandrīz bērnišķīgā vienkāršība viņos savienojās ar neparastu prāta skaidrību un dziļām zināšanām. Viņi bija tās lielās Aleksandrijas skolas mācekļi, kur Didims Aklais turpināja Klementa un Origēna iesākto pasniegšanas darbu, un var teikt, ka viņiem bija viena griba un viena elpa, tik ļoti nemainīgi saskanīgas bija viņu jūtas un uzvedība. Tā kā viņi patiesi bija kā viens vesels, tad viņus visus četrus bija ierasts saukt par Garajiem brāļiem.

Aleksandrijas patriarhi viņus vienmēr ļoti cienīja. Svētītājs Atanāzijs, 341. gadā dodoties uz Romu, paņēma sev līdzi no Skitijas klostera Ammoniju, vecāko no brāļiem, un mūžīgajā pilsētā vēl ilgi pēc tam pieminēja labsirdīgo mūku, kurš, galvaspilsētas spozmes vidū nopūtās, ilgodamies pēc tuksneša, un nevēlējās redzēt neko no galvaspilsētas brīnumiem, izņemot Svēto Apustuļu kapenes. Kad beidzās svētītāja Atznāzija ,,trimda”, beidzās arī Ammonija ,,trimda”, - viņš atvadījās no pasaules, lai no jauna sevi apglabātu briesmīgajā tuksnesī, kas bija viņa paradīze.

Teofils, svētītāja Atanāzija trešais pēctecis, sekojot savu priekšgājēju piemēram, centās iemantot Garo brāļu draudzību, kuri bija lepnums Nitrijas klosteriem, kuri savukārt bija visas kristīgās Ēģiptes lepnums. Viņš gribēja piestiprināt viņus sev kā savas popularitātes un darbības ieroci un mācās virsū Ammonijam, vēloties padarīt viņu par vienu no saviem bīskapiem. Sastapis pretestību savām prasībām vienkāršajā mūkā, kurš noslēpās tuksnesī pie pirmā vārda par bīskapa amatu, Teofils sūtīja nolaupīt viņu un piespiest ar varu. Tāda rīcība nebija nekāds retums tajā laikā, kad, neraugoties uz baltās garīdzniecības samaitātību, garīdznieku – mūku vidē valdīja nesavtība. Gaidīdams šī patriarha lēmumu, Ammonijs jau bija veicis piesardzības pasākumus: kad ieradās Teofila aģenti, viņš tiem parādīja savu ausi, kuru pats sev bija nogriezis, un kuras rēta bija knapi

47

sadzijusi. ,,Jūs velti esat atnākuši, - viņš tiem sacīja, - jo es esmu labprātīgs kroplis, bet tādi nedrīkst stāties klēra rindās: to aizliedz statūti”. To pateicis, viņš iegāja savā cellē, lepodamies kā ar izcīnītu uzvaru. Tādā veidā Ammonijs izbēga no bīskapa amata. Trešais brālis, Eufīmijs, kurš kaut kāda iemesla dēļ tika izsaukts uz Aleksandriju, tika piesaistīts bīskapa kalpošanai ar patriarha ziņneša nogādātu pavēli, taču, pateicoties labvēlīgiem apstākļiem, sarāva šīs saites un paglābās Lībijas tuksneša dziļumos. Ceturtais, Eusēbijs, parādīja sevi no tādas pašas puses. Tikai viens no četriem piekāpās. Tas bija Dioskors, otrais brālis, kurš pieļāva Teofilam iecelt viņu par bīskapu Mazās Hermopolisas eparhijā. Starp citu, šī bēdīgā bezūdens eparhija ietvēra sevī tikai vienas vienīgas celles, kā arī Nitrijas un Skitijas klosterus, - to sauca par kalnu eparhiju. Vientuļnieks Dioskors, pieņemot to, gandrīz nemaz neizmainīja savu dzīvi, un viņu biežāk varēja sastapt agrākajā patvērumā, nekā Mazajā Hermopolisā, ar savu pieticīgo izskatu maz atbilstošu bīskapa uzturēšanās vietas cienīgumam.

Četri brāļi bija ciešā draudzībā saistīti ar Aleksandrijas baznīcas lielo darbinieku viesmīlīgo Isidoru. Šī draudzība aizsākās svētītāja Atanāzija ceļojuma laikā uz Romu, kur Isidors kopā ar Ammoniju pavadīja patriarhu. Garie brāļi bieži tikās ar viņu, un viņš savukārt bieži vērās pie brāļu gudrajiem padomiem savas valdīšanas grūtajos jautājumos, jo viņam nācās daudz cīnīties ar sava bīskapa patvaldību un kaislībām.

Tā kā Teofils ņēma svarīgu dalību sava laika baznīcas strīdos, tad nepieciešams iepazīties ar šo personību pamatīgāk, lai saprastu, kādu dīvainu apstākļu sakritības dēļ viņš no Aleksandrijas varēja parādīties uz lielās Konstnantinopoles skatuves un tur sastapties ar Jāni Zeltamuti – kā sātans ar Ījabu Bībeles vēstījumā. Savu laikabiedru vidū Teofils bija viens no izcilākajiem teologiem, taču vienlaikus arī viens no laikmeta ļaunākajiem cilvēkiem. Apguvis plašas zināšanas, Aleksandrijas mācību skolas augļus, darbīgs, gudrs, viltīgs, viņš prata uzbrukt citiem tikpat veikli, kā pats izvairīties no sarežģījumiem. Turklāt viņam piemita tādi netikumi, kas viņu padarīja par vispārēju pātagu. Zinātne viņam bija ne vairāk kā līdzeklis, lai apmierinātu godkāri vai naidu, prāta asums – ļaunu nodomu ierocis, visa darbība – drauds ikvienam cilvēkam un katrai mācībai, ja tie meta ēnu uz viņa patvaldnieciskajām pretenzijām. Vienīgais viņa likums bija personīgais izdevīgums. Pret savā pārziņā esošajiem bīskapiem viņš izturējās kā pret vergiem, kurus var atcelt pavisam vai uz laiku, neko nepaskaidrojot, bez žēlastības, pie mazākajām aizdomām par tiekšanos uz neatkarību. Pārsniedzot savas varas robežas, viņš nežēlīgi bāza savu roku kaimiņu lietās, kļūstot pat tiesnesi svešiem bīskapiem, - bet tiesnesis viņš bija bīstams, jo viņam bija zinātnieka autoritāte, un atcelšana, ko viņš veica, vienos vienmēr iedvesa šausmas, bet citos izsauca šaubas. Neviens no V gadsimta teologiem nemācēja labāk par viņu no rēgiem radīt ķecerības. Tāpēc atšķiršana, ko viņš veica, gandrīz vienmēr bija pazudinoša. Viņš kļuva par draudu arī Palestīnas un Sīrijas eparhijās, kur daudzi bīskapi pakļāvās viņam kā visas impērijas dienvidu patriarham. Savas arhibīskapa varas ietvaros viņš neapmierinājās ar to, ka iecēla un atcēla bīskapus: viņš mainīja pašas eparhijas, likvidēja iepriekšējās, izveidoja jaunas, paplašināja vai samazināja to robežas kā vien vēlējās vai arī savas varas izdevīgumam. Par mazāko savu priesteru un mūku pretošanos viņš nodeva tos laicīgās tiesas sodīšanai – važām, cietumam, izsūtījumam, un laicīgā vara neuzdrošinājās atteikt viņam sadarbību, jo viņam bija liela ietekme pie Imperatora un galma ierēdņiem, kurus tas uzpirka ar zeltu. ,,Viņš par samaksu Konstantinopolē uzturēja spiegus, - saka Pallādijs, - ar kuru palīdzību zināja visu, kas tur notiek”, - lielāko tiesu tā nozīmējot prefektus Aleksandrijā, ka tie savas valdīšanas laikā nepiemirsa, ar kādu bīskapu viņiem ir darīšana.

Šī visvarenība divās sfērās – garīgajā un laicīgajā – sagādāja Teofilam kristiešu faraona iesauku. Un tā, viņa varaskāre bija apmierināta pietiekami. Taču viņam bija otra

48

kaislība, ne mazāk spēcīga – mantkārība. Viņa alkatība bija šausmīga. Viņš mīlēja naudu naudas pēc, viņam patika to krāt, viņam tā bija vajadzīga gan tam, lai izrādītu greznību, kas sekmēja viņa ietekmi, gan tam, lai uzpirktu, kaitētu, lai izplatītu savu varu. Viņš izgudroja visdīvainākos veidus, kā iegūt naudu ne tikai nesaņemot Baznīcas nosodījumu, bet pat ar godu tās priekšā, nekaunīgi iesaistot pašu reliģiju savās laupīšanās.

Pēc Konstantīna Romas imperatoru politika attiecībā pret pagānismu bija tāda, ka, nepielietojot vardarbību, tie ļāva pagānu tempļiem pašiem sevi slēgt un senajiem dieviem krist to vecuma rezultātā, jo nebija, kas viņus pielūgtu. Daži gudri lēmumi pat pasargāja šos senos pieminekļus no sabrukšanas un izlaupīšanas, kas nereti notika zem kristīgās centības maskas. Tā tika saglabāti ēģiptiešu tempļi, kuru pasakainās bagātības saglabājās gandrīz neskartas. Šīs bagātības iekvēlināja Teofila alkatību. Saskaņā ar kāda pagānu rakstnieka vārdiem, viņš bija pirmais, kurš nonicināja iecietības un cieņas likumus pret laikmetu mantojumu, un pats veids, kādā viņš īstenoja šo reliģisko karu, pietiekami labi parāda, ka reliģiskā dedzība te nebija ne vienīgais, ne galvenais viņa darbības dzinējspēks. Patiesi, viņa izvēle vienmēr krita uz tempļiem, kas bija slaveni ar savām bagātībām, kas varēja dāsni apbalvot viņa uzcītību, kā, piemēram, Kanopas templis, kura aplaupīšanu pats viņš organizēja. Viņš nenomierinājās, kamēr pašā Aleksandrijas sirdī neizlaupīja Serapiumu, kura dārgumi bija neskaitāmi un kurš skaitījās varenākais templis pasaulē aiz Kapitolija. Serapiums, viss celts no marmora, no iekšpuses bija izklāts ar trīskāršu metāla ietērpu: vara, sudraba un zelta. Statujas, pārklātas ar zeltu, pēc apsolījuma atnestās dāvanas no dārgakmeņiem un masīva zelta, - tas viss tur atradās lielā skaitā. Šo templi tad arī aplenca patriarhs kopā ar prefektu un karavadoni; viņš pieprasīja to līdzdalību tāpēc, ka pagāni acīmredzot centās aizstāvēt šo savas ticības pēdējo patvērumu. Viss tika izlaupīts, un patriarhs, piesedzoties ar reliģiskām jūtām, noslēpa zelta elkus. Ja var ticēt tā laika rakstniekiem, viņš nenicināja šos elku tēlus, bet savāca tos lielā daudzumā un noslēpa savas bīskapa pils pagrabos. Lūk, kā uzkrājās Teofila dārgumi.

Kristieši daudz nesūdzējās par šīm laupīšanām, kas bija piesegtas ar reliģiskas iedvesmas masku, bet ar mazāku pacietību viņi pacieta tās, kuras tika vērstas pret baznīcas vai privātajiem īpašumiem. Un patiesi, Teofils neizpauda pieķeršanos, kas ir reta parādība attiecībā pret svētnīcām, lai kādam kultam tās būtu veltītas, lai tikai tās būtu bagātas – un, nepielietojot vardarbību pret savā pārvaldē esošajām baznīcām un kristiešu slimnīcām, viņš laupīja kristiešu dievnamus ar tādu pašu neizvēlīgumu, kā pagānu. Nekādas summas, pat trūcīgajiem savāktie līdzekļi, neizbēga viņa laupīšanai. Pie viņa bija māsa, kurai piemita tāda pati kaislība pret zeltu kā viņam, un no savas puses tā izspieda, cik tas bija viņas spēkos, gan ziedojumus, gan mantojumus Baznīcas vai slimnieku labā. Viņa to darīja ar „pagaidu novēlējumu” palīdzību, kuru noguldījumus piesavinājās sev. Par viņas mahinācijām kļuva zināms Aleksandrijā, un, kad viņu ķēra smaga slimība pašā spēku plaukumā, visi tajā saskatīja debesu sodu.

Teofils šo laupīšanu augļus daļēji izlietoja, lai savā bīskapijā iekārtotu greznus apstākļus, kas spētu aizēnot laicīgo ierēdņu greznību, daļēji - baznīcu celtniecībai. Ceļot lieliskas baznīcas, viņš ap to celtniecību sacēla daudz trokšņa, vienmēr palikdams uzticīgs savai zemiskajai sistēmai – piesegt ļaunos darbus ar Dieva slavināšanu un kalpošanu Viņam.

Ar savas dzīves svētumu pazīstamais vientuļnieks Pelūzas Isidors patiesu skumju pilnos vārdos attēloja ēģiptiešu kristietības krišanu tāda gana vadībā: ,,Ēģipte, - viņš raksta, - atgriezusies pie savas agrākās nelikumības, tā noliedz Mozu un nostājas Faraona pusē. Viņš pātago vājos un nospiež bēdīgos, viņš ceļ pilsētas un liedz strādniekiem viņu algu. Lūk, ko tā dara zem gana zižļa Teofila – dārgakmeņu kvēlā drauga, sirsnīgā zelta

49

pielūdzēja – rokās”. Cits laikabiedrs piemetina, ka Aleksandrijas patriarhs savu atriebību izpleta līdz pat asinīm un slepkavībām, bet trešais viņu raksturo tā: ,,Viņš mīlēja tikai ļaunos, un sniedza tiem aizbildniecību, vajāšanas atstājot labajiem”. Reiz, 402.gadā, kāda bagāta matrona ieradās pie lielā viesmīlīgā Isidora ar maisu, pilnu zelta, un, nokritusi pie stareca kājām, teica: ,,Lūk, te ir ievērojama summa, kuru es nododu ceļinieku un nabadzīgo vajadzībām. Zvēri ar visbriesmīgāko zvērestu, ka neļausi Teofilam no tās izmantot nevienu pašu naudas gabalu. Es dodu priekšroku Dieva radībām, kuras cieš, nevis akmens celtnēm, kuras patriarhs ceļ uz viņu asarām”. Un sieviete tikmēr turēja apskautas stareca kājas, kamēr viņš neizteica viņas pieprasīto zvērestu. Tad viņa piecēlās un atdeva viņam naudu. Starecs Isidors bija stingrs, godīgs cilvēks, kurš saimnieciski rīkojās ar sabiedriskās labdarības ieguldījumiem, bet viņš nevarēja vienmēr būt pats savu darbu kungs pie tāda patvaldnieciska un nesātīga bīskapa. Zvēresta sasaistīts, viņš neizpauda ne vārda Teofilam par notikušo. Taču matrona bija mazāk kautrīga, un šis notikums pēc kāda laika kļuva par visas pilsētas tenku priekšmetu. Patriarhs iedegās nāvīgā naidā pret lielo vientuļnieku, kuru tomēr neuzdrošinājās aizskart. Pēc kāda laika tas pats Isidors tika iesaistīts kādā lietā, kura bija vēl aizskarošāka viņa valdnieka patmīlībai. Aleksandrijas baznīcai tika novēlēts viens mantojums ar bīskapa māsas starpniecību, kā tas bieži mēdza notikt, un, šķiet, ka novēlējumā bija pieļauti visai divdomīgi izteicieni. Teofils izmantoja šo divdomību, lai izskaidrotu, ka nevēlējums domāts viņa māsai. „Dāvinājums domāts viņai, - viņš teica, - nevis Baznīcai: vēl novēlētāja dzīves laikā viņai tas tika mutiski apsolīts, klātesot lielajam Isidoram viesmīlīgajam”. Par liecinieku piesauktais Isidors pēc sirdsapziņas paziņoja, ka nekad neko tamlīdzīgu nav dzirdējis un neko par šo lietu nezina. Ar šo brīdi viņa liktenis bija izlemts. Taču kādu gan apsūdzību varēja izvirzīt pret šo vīru, bijušo svētītāja Atanāzija draugu, kura godīgums bija ārpus jebkādām šaubām tādā mērā, ka ziedotāji slēpās no patriarha, nododot nabadzīgajiem domātās summas viņa rokās? Teofils izdomāja ne vienu vien apmelojumu, no kuriem katrs izplēnēja pierādījumu trūkuma dēļ. Vienā no šīm melīgajām lietām, kas skāra baznīcas pārvaldi, viņš atsaucās uz Garo brāļu liecību – tāpat kā savas māsas lietā uz Isidoru, bet sastapa šajos godīgajos mūkos tādu pašu pretspēku. Uzklausījuši sava drauga apsūdzības punktus, viņi atmaskoja melus un zvērēdami apstiprināja, ka visā Ēģiptē nav pazinuši vēl cienījamāku cilvēku. Patriarhs, kurš bija cerējis, ka Garie brāļi paliks viņa varā, novērtējot labvēlības zīmes, ar kurām viņš tos vienmēr bija apveltījis, sākumā bija samulsis no viņu atbildes, bet pēc tam sāka uzstājīgi pieprasīt, lai viņi sniegtu apstiprinošu liecību viņa vārdiem. Viņi ar sašutumu atteicās, - un Teofilam kļuva par četriem ienaidniekiem vairāk, kurus vēlāk viņš arī pazudināja kopā ar Isidoru. Bija grūti šos vientuļniekus, kuri nedzīvoja pasaulē, un kurus tuksnesī uzskatīja par askētiskās dzīves paraugu, atzīt par noziedzniekiem, kuri pelnījuši atšķiršanu. Lai dotu viņiem triecienu, Teofils ķērās pie ieroča, kuru bija atstājis bezizejas gadījumam, - apvainošanā ķecerībā. Lūk, kur Garo brāļu un patriarha Teofila dzīve ciešām saitēm sasaistījās ar Jāņa Zeltamutes dzīvi.

Tas bija pašu stiprāko strīdu laiks par origēnismu, kurus Betlēmē bija aizsācis Svētlaimīgais Hieronīms, bet Jeruzalemē – Epifānijs, Kipras Salamīnas bīskaps. Tie bija strīdi par Origēna kā dogmatiķa autoritātes pakāpi, t.i., par to, kas būtu jāpieņem vai jānoraida šī izcilā Aleksandrijas filozofa un kristīgā teologa viedokļos. Viņš pirmo reizi bija mēģinājis izteikt kristīgo pasaules uzskatu sistematizētā formā. Viņa mācība galvenokārt bija veltīta kristietības apoloģētikas jautājumiem. Vienu no viņa drosmīgākajiem secinājumiem pusotru gadsimtu pēc viņa nāves Baznīca nosodīja V Vispasaules Koncilā 553.gadā, citi pamazām izzuda, pateicoties eksegēzes un dogmu kanoniskai noformulēšanai Koncilos. Tomēr mācība pastāvēja, lai arī mainītā veidā, un

50

Origēna kā Svēto Rakstu mistiskā tulkotāja vārds dzīvoja. Kristieši bez fanātisma godāja viņa darbus, kaut ko pieņemot un kaut ko noraidot, katrs pār savas gaumes, bet Austrumos, īpaši Ēģiptē, šī izvēle norisinājās ne bez strīdiem un ķīviņiem.

Tēze, kas radīja visvairāk strīdu Nīlas krastos, skāra Dieva bezmiesīgumu. Dievam kā tīram Garam, saskaņā ar Origēna viedokli, nevar būt formas. Būdams dzīvības Avots ķermeniskajā pasaulē, labā un patiesības Avots tikumiskajā pasaulē, Viņš pieņēma noteiktu tēlu tikai īpašos gadījumos, kad gribēja parādīties cilvēkiem. Prātiem, kuri bija pieraduši pie Vecās Derības burtiskas skaidrošanas, kuri nebija iepazinuši neko ārpus tās, Origēna Dievam bija laupīta personība. „Bībelē ir teikts, - viņi sacīja, - ka Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Svētie Raksti bieži piemin Dieva acis, ausis, rokas, Viņa dusmas, nožēlu. Tātad Dievs ir līdzīgs cilvēkam, un Viņam ir ķermenis”. Tāds bija slēdziens, pie kā nonāca daži mūki, kurus origēnisti iesauca par antropomorfītiem, t.i., cilvēkiem, kuri atzinuši cilvēkveidīgu Dievu. Turpretī antropomorfīti origēnistus sauca par ateistiem. Attālākajos klosteros un vientuļnieku skitos antropomorfismam bija tādi panākumi, ka Aleksandrijas patriarhs uzskatīja par savu pienākumu pieņemt mērus pret divkāršu bīstamību: ticībai un prātam. Un tā, Teofils pasludināja anatēmu šīs bērnišķīgās izpratnes piekritējiem un reliģisko strīdu karstumā apsūdzēja antropomorfismā un ķecerībā ikvienu, kurš negodāja Origēnu un nepasludināja sevi par viņa sekotāju. Tādējādi gan lielais Hieronīms, kurš bija sācis cīņu ar origēnismu Betlēmē, saņēma vienu no šiem lāstiem, kurus visvarenais Aleksandrijas patriarhs izsūtīja pa labi un pa kreisi, gan Epifānijs, kurš noraidīja Origēna mācību Austrumos, ieraudzīja sevi apsūdzētus patriarha Apkārtrakstā Ēģiptes, Palestīnas, Sīrijas un pat Romas Baznīcām kā ,,antropomorfītus un nejēgas”. Tāda bija Teofila dedzība attiecībā uz Origēnu šinī laikā, t.i., IV gadsimta pēdējos gados. Bez tādu vīru, kā Hieronīms un Epifānijs, atšķiršanas viņš pieņēma tādus stingrus neiecietības mērus pret mūkiem – antropomorfītiem savā eparhijā, ka tie uzstājās pret viņu. Kādu reizi Aleksandrijā viņi sapulcējās pie arhibīskapa mājas, lai izskaidrotos. Teofils izgāja pie viņiem, lai it kā sveicinātu viņu ierašanos. ,,Dieva līdzības, - viņš iesaucās skaļā balsī, - sveicinu jūs!” Visas viņu dusmas noplaka pie šiem vārdiem. Mūki, vēl mirkli pirms tam būdami dusmu pilni, gandrīz vai noslāpēja viņu savos apkampienos. Vienkāršās ,,Dieva līdzības” tūdaļ atgriezās savās cellēs sajūsmināti, ka viņiem ir tāds patriarhs, kurš ir vienprātīgs ar viņiem tik svarīgā jautājumā un jo īpaši laimīgi būdami par to, ka pievērsuši viņu patiesajam ceļam.

Taču viņš vēl nebija pievērsts. Tomēr ,,pievēršanās” laiks vairs nebija tālu, un šo godu sev varēja piešķirt Garie brāļi vairāk nekā mūki, par kuriem te tika stāstīts. Būdami uzticīgi Aleksandrijas skolas mācekļi, viņi sludināja Nitrijas un Skitijas klosteros eklektisko origēnismu, kas bija līdzīgs paša Teofila origēnismam: atmetot maldus, pieņemot saprātīgas vai nozīmīgas domas, un vispirms jau – Dieva bezmiesīgumu. Klosteru igumeni un kaut cik izglītotie vienkāršie mūki piekrita šai mācībai. Origēnu lasīja klosteros, komentēja viņu, un daži no Garajiem brāļiem sacerēja par šo kutelīgo priekšmetu traktātus, kas tika atzīti par pareizticīgiem. Tomēr šķita, ka saskaņa atstāja šos dievbijīgos tuksnešus, tajos iekļuva antropomorfisms ar savu rupjo neiecietību, neraugoties uz igumenu veselo saprātu un nežēlīgajām patriarha atšķiršanām. Ne bez izbrīna Nitrijā un Skitijā izdzirdēja par to, ka Teofils sācis runāt citādāk, ka viņš stājies saskarsmē ar klosteru anropomorfītiem un, ka vēstījumā viņiem paziņojis, ka pēc Svēto Rakstu tiešās nozīmes var Dievam piedēvēt balsi, acis, muti un ķermeni, jo tā saka Bībele, bet Bībele ir patiesības uzticamākais avots. Šinī vēstījumā viņš spēcīgi sacēlās pret ateistiem, uzdrīkstējās noliegt Dieva personiskumu. Te bija skaidrs viedokļa pagrieziens, visai negaidīts, bet tas drīz vien noskaidrojās. Viņa paskaidrojuma pamudināti un slepenu intrigu uzkurināti, antropomorfīti

51

ieņēma arvien izaicinošāku stāvokli un, saskaņā ar kāda laikabiedra teikto, „karš iededza savas lāpas miera valstībā”.

Pa to laiku starecs Isidors, atcelts no sava lielā viesmīlības amata pildīšanas un vietējā Koncila nosūtīts pēc epitīmijas pie patriarha, devās meklēt patvērumu uz Skitu. Pārliecināti par viņa nevainību, agrākie vientulības biedri sapulcējās, lai viņu sagaidītu un atbalstītu viņa vīrišķību. Taču starecs Isidors, atkal ieraudzījis vietas, kurās bija dzīvojis jaunības laimīgajās dienās un kurās tagad atgriezās, satriekts par netaisnās tiesas spriedumu, ieslīga drūmā grūtsirdībā. Garie brāļi, raizēdamies par viņa dzīvību, devās pie patriarha lūgt atgriezt viņu draugu Baznīcas klēpī. Patriarhs apsolīja – un neko nedarīja. Viņi atkārtoja savu mēģinājumu un Ammonijs, visu vārdā teikdams runu, ar svētu drosmi pieprasīja bīskapam, lai tas izpildītu savus vārdus: „Jo tu mums apsolīji”. Patriarhs, tāds uzstājības aizkaitināts, sāka kliegt, ka viņu apvainojot un, pasaucis kareivjus no savas sardzes, pavēlēja aizvest nekaunīgo mūku uz pilsētas cietumu. Kareivji pakļāvās, bet pārējie trīs brāļi paziņoja, ka nešķirsies no Ammonija, un, ja viņu sūta uz cietumu, tad arī viņi vēlas tam sekot. Viņi pavadīja konvoju līdz noziedznieku ieslodzījuma vietai. Iedzīvotāji, kuri labi zināja par Garo brāļu sirsnīgo labdarību, no sākuma domāja, ka viņi pēc paraduma atnākuši izdalīt žēlastības dāvanas ieslodzītajiem, taču, kad kļuva zināms, ka viņi paši ir ieslodzītie, pilsētā sākās visai liela sašūpošanās. Lieli ļaužu pūļi sapulcējās pie cietuma, un augstāko kārtu pārstāvji devās uz turieni, lai savām acīm redzētu un savām ausīm dzirdētu, ko tas viss nozīmē. Šī trokšņa satraukts, Teofils paziņoja četriem brāļiem, ka viņš ļauj tiem atstāt cietumu un atnākt pie viņa izskaidroties. ,,Nē, - viņi atbildēja sūtītajam, - mēs neatstāsim šo vietu, lai bīskaps pats nāk uz šejieni izskaidroties ar mums”.

Stāvoklis kļuva apgrūtinošs. Teofils lika ar varu izgrūst uz ielas stūrgalvjus, bet izskaidrošanās notika vēlāk, kad viņš to uzskatīja par vajadzīgu. Tā izcēlās ar tādu pašu aizkaitināmību, ar kādu viņš tos sagaidīja pirmajā tikšanās reizē. Apvainoti par to, ka ar viņiem izrīkojās kā ar ļaundariem visas pilsētas acu priekšā, Garie brāļi, paturot prātā cieņu, kuru viņi bija parādā savam bīskapam, vērsās pie viņa ar tādu runu, kuru var dzirdēt tikai no cilvēkiem, kuri ir pārliecināti par savas lietas taisnīgumu un nebaidās ne no kā pasaulē, izņemot Dievu. Ammonijs runāja mierīgi un ar cieņu, izklāstot viņu rīcības pamatojumu un parādot visu bīskapa rīcības negodu. Viņam runājot, Teofils mainījās sejā, te nobālot, te sarkstot, un drudžainas dusmas spīdēja viņa acīs. Pēc tam, nespēdams vairāk savaldīties, viņš metās virsū mūkam, sagrāba viņu aiz kakla, it kā cenzdamies nosmacēt un, ar vienu roku aizturējis viņa elpu, ar otru iesita pa seju ar tādu spēku, ka no tā mutes un nāsīm sāka tecēt asinis. Turpinot sist, viņš kliedza negantā balsī: ,,Ak tu, ķeceris! Nolādi Origēnu!” Šis vārds, kas pirmo reizi tika izteikts kā viņu apsūdzības punkts, izbrīnīja Garos brāļus. Tāds bija paskaidrojumus, ko vēlējās saņemt Teofils. Paaicinājis palīgā kareivju vienību, viņš pavēlēja iekalt četrus mūkus važās un tādā veidā aizvest uz Nitriju. Pēc dažu avotu ziņām, patriarhs ar savām rokām aizkniedēja ķēdi uz Ammonija kakla.

Liels bija visas kopienas apjukums, kad tā ieraudzīja šos nelaimīgos, asinīm klātos, kuri bija atvesti uz klosteri sardzes pavadībā. ,,Mēs jautājām sev, - saka Pallādijs, - kādus gan vēl jaunus pārbaudījumus un mācības Kungs paredzējis šiem nožēlas dēliem”. Drīzumā viņi uzzināja arī to. Neilgi pēc tam pienāca pavēle no patriarha, kurā viņš apraudāja ticības samaitātību Nitrijā un lika, lai nekavējoties tiktu sadedzinātas visas Origēna un viņa sekotāju grāmatas, cik vien to atrastos klosteros un cellēs, un, ja pavēles izpildīšana sastaps pretestību vai tiks kavēta, tad patriarhs pats personīgi ieradīsies un liks to izdarīt savā klātbūtnē. Vientuļnieki saprata, kādi draudi slēpās aiz šiem vārdiem.

Teofils gribēja aizskart igumenus kā neatkarīgākus, salīdzinot ar vienkāršajiem mūkiem, - tas bija brīdinājums, vērsts pret viņiem. Ar solījumu un naudas palīdzību viņš

52

godīgajos un svētajos patvērumos, kurus godāja visā pasaulē kā Kunga pilsētu, organizēja spiegošanu, ar kuras palīdzību viņš dienu no dienas, stundu no stundas zināja, ko darīja brāļi. Vēsture nodevusi kaunam piecus no šiem nodevējiem, Teofila aģentiem, savu brāļu spiegiem, viņu klostera izpostīšanas ieročiem. ,,Tās bija, - saka Pallādijs, kurš labi zināja visus šos apstākļus, - tumšas personības, bez nozīmes un vārda, ienācēji Ēģiptē, kuri nekad netika pielaisti tēvu sapulcēs, vārdu sakot, cilvēki, kuri nebija nevienas klostera pakāpes cienīgi, kurus negribētu padarīt pat par vārtu sargiem”. Šo cilvēku nederīgums netraucēja patriarham vēlāk no viņu vidus izvēlēt trīs diakonus, priesteri un bīskapu, un pat nodibināt jaunu bīskapa vietu šim nicināmajam cilvēkam, kaut arī tajā laikā Ēģiptē nebija nevienas vakantas vietas. Kad lietas tādā veidā bija sagatavotas, spiegi un patriarhs sazvērējās jaunai lietai, kas sacēla lielu troksni. Noliktajā dienā visi pieci spiegi - mūki slepus atstāja savas celles un devās uz Aleksandriju, uz vienu baznīcu, kur kalpoja patriarhs. Tur, krītot pie viņa kājām, ar viltus satraukuma izpausmēm tie iesniedza patriarham lūgumrakstu, kuru viņš ļoti labi zināja, jo pats bija to sastādījis. Viņš to paņēma un, tikko kā dievkalpojums bija beidzies, aiznesa Ēģiptes prefektam un provinces militārajam vadītājam, lūdzot viņu līdzdalību stingrajos mēros, kuru nepieciešamība, saskaņā ar viņa vārdiem, esot izklāstīta šajā lūgumrakstā. Valdītāji, izlasījuši lūgumrakstu, nekavējās nodot viņa rīcībā ievērojamu skaitu karaspēka vienību, kam patriarhs pievienoja bīskapa pils kalpotājus un ļaundaru bandu (tieši tā viņus dēvē vēsture), viņa negaidīto uzbrukumu ierastos līdzdalībniekus. Tie visi sastādīja nelielu vienību, kuru viņš slepeni un steidzīgi apbruņoja, neaizmirstot kārtīgi piedzirdīt zaldātus: dodoties prom, viņi visi bija piedzērušies. Bīskaps viņu priekšgalā kā karavadonis, devās uz Nitriju. Viņš izkārtoja apstāšanās vietas tā, lai klosteros viņi ierastos naktī, tādējādi pastiprinot savas ierašanās negaidītību. Un patiesi, bija jau dziļa nakts, kad ar šausminošiem kliedzieniem vienība uzrāpās svētajā kalnā. Šī arhigana vizīte, kā to attēlo vēsture, līdzinājās pilsētas izlaupīšanas dzīvai ainai. Laupītāji izlauza klosteru durvis, izvandīja celles un, it kā meklējot grāmatas, pievāca visu, kas vien mūkiem varēja būt. Mūki steidza paslēpties pašās slepenākajās vietās, lielākā daļa nolaidās pa kalnu nogāzēm pa slepenām takām un izklīda ielejā. Pateicoties nakts tumsai, daudziem igumeniem izdevās izglābties. Garie brāļi dzīvoja aiz klostera sienas nelielā mājiņā, kas bija sadalīta cellēs. Līdzcietīgas dvēseles pasauca viņus un ar virvēm nolaida cisternas dibenā, kura bija aizdarīta ar koku. Kad saule uzausa pār Kunga pilsētu – neseno lūgšanu un miera vietu, tā apspīdēja tikai atlūzas un atkritumus. „Plēsīgs meža kuilis, - saka Pallādijs, - bija izpostījis Kunga bagātīgo vīna dārzu”.

Patriarham bija kvēla vēlēšanās notvert Garos brāļus, kuru sagūstīšana būtu uzvaras trofejas vietā, un nebija gala viņa dusmām, uzzinot par viņu pazušanu. Pavēlējis aizvest viņu līdz brāļu būdiņai, patriarhs lika savu acu priekšā nopostīt to līdz pamatiem. Zaldāti visu izmētāja pa daļām – līdz pat pēdējai nabadzīgajai gultai. Sienas uzlauza ar stieni, sagāza jumtu, uzraka zemi, lai pārliecinātos, ka tur nav kāda slepena patvēruma. Zēns – kalpotājs, kuru brāļi bija atstājuši apsargāt māju, noraudzījās šinī ainā ar mēmām šausmām. Teofila naids visbeidzot pārņēma arī laupītājus, kuri bija vīlušies savās cerībās, - viņi atriebās par savu neveiksmi: būdas vidū sagāza vīnogulāju zarus un aizdedzināja tos.

Liesmas iznīcināja it visu. Iznīcināto lietu vidū bija grāmatu krājumi, šo labsirdīgo mūku dārgums un lepnums, kā arī Svēto Dāvanu daļiņas, kuras viņi glabāja, sekojot senās Baznīcas paradumam. No visa pāri palika tikai pelni. Vēsture vēstī, ka patriarhs, neapmierinādamies ar liecinieka lomu šinī mežonīgajā eksekūcijā, pats deva zīmi tās sākšanai un neaizbrauca ātrāk, kā bija nodzisusi pēdējā ugunsgrēka atblāzma. Bēgļi – mūki (aptuveni trīs simti cilvēku), kurus Garajiem brāļiem izdevās atkal apvienot, tai skaitā – igumeni, priesteri, diakoni un vienkāršie mūki, - sapulcējās tuksneša attālā vietā, kur viņi

53

gribēja dibināt klosteri, taču, uzzinājuši, ka pret viņiem tiek gatavots jauns uzbrukums, izlēma pamest šo Ēģipti, kura no šī brīža nesniedza viņiem ne mieru, ne klusumu. Viņi cerēja doties uz Sīriju, aiz Teofila varas robežām, bet no turienes – kur Dievs aizvedīs. Nolikuši satikšanās vietu Sarkanās jūras krastā, uz Palestīnas robežas, viņi vēlreiz izklīda, un katrs, kā varēdams, devās pa Nīlas ieleju uz tikšanās vietu. Pa to laiku iztapīgo bīskapu Koncils, ko Teofils sasauca Aleksandrijā, nosodīja viņus kā ķecerus un dumpiniekus Baznīcā ar formulu, ko nodiktēja pats patriarhs un kas saturēja sevī viņu atšķiršanu. Kad nelaimīgie sasniedza tikšanās vietu, tad izrādījās, ka no trim simtiem atnākuši tikai astoņdesmit; pārējos ceļā „apstādināja” grūtsirdība, vājums, slimība vai nepārliecinātība par nākotni. Sapulcējušies lielāko tiesu bija vecie apliecinātāji, kuri bija nepieejami grūtsirdības un izmisuma garam, daži no viņiem bija jau septiņdesmit gadus veci un rētas uz viņu ķermeņiem – zīmes no ariāņu vajāšanām, ko viņi bija pārcietuši Valenta laikā, liecināja par viņu gara vīrišķību. Šīs zīmes bija lepnums viņu vidē un gods visas pasaules acīs. Vieni rādīja dzelzs un uguns zīmes uz savām krūtīm, citi – knaibļu zīmes uz sava ķermeņa, bet tie, kuri nenesa šo ticības cīņu pēdas, nesa skarbās dzīves pēdas. Apspriedušies savā starpā, viņi nolēma vispirms doties uz Jeruzālemi, tur nedaudz atpūsties, bet pēc tam – uz Konstantinopoli, kur viņi cerēja panākt (nelaimīgie par to nešaubījās) taisnu tiesu pie Imperatora un aizbildniecību pie arhibīskapa Jāņa Zeltamutes. Tādējādi, pilni ticības, devušies ceļā stareca Isidora un triju Garo brāļu (jo Dioskoru aizkavēja viņa bīskapa amata pienākumi) vadībā, viņi atvadījās no sirdij dārgajiem kalniem ar karstajām smiltīm un vara debesīm, kas viņiem bija dzimtās tēvzemes īstais skaistums.

2

Viņi devās ceļā bez naudas, bez jebkādām rezervēm. Ceļā viņus uzturēja žēlastības dāvanas, un visur viņi sastapa palīdzību, gandrīz līdz pašam tuksnesim. Ieradušies Palestīnā, viņi saņēma palīdzību no ticīgajiem, kuri viņus nodrošināja ar pārtikas rezervēm un naudu. Taču bīskapi sevi parādīja kā mazāk līdzjūtīgus. Daudzi neatļāva viņiem pat apstāties savu eparhiju robežās un stingri pavēlēja doties tālāk. Visur nelaimīgos apsteidza Teofila Apkārtraksts, kas pasludināja viņus par atšķirtiem no Baznīcas, par ķeceriem, un brīdināja bīskapus, lai tie nestātos sakaros ar viņiem; turklāt visi labi zināja nepielūdzamo Aleksandrijas patriarha raksturu, un pat lielākā daļa bīskapu aiz viņa varas robežām uzskatīja par prātīgāku izvairīties no satikšanās ar tiem. Jeruzalemes patriarhs Jānis izrādījās labāks par citiem. Vai nu tāpēc, ka viņš bija saglabājis veco origēnisma ieraugu, neskatoties uz savu samierināšanos ar Hieronīmu un pēkšņo Teofila pārmaiņu, vai nu tāpēc, ka Ammonija un viņa brāļu labā slava noslieca viņu labvēlīgi, viņš pieņēma bēgļus ar atplestām rokām. Šī labā uzņemšana tā aizkustināja viņus, ka tie palūdza atļauju kaut uz neilgu laiku iekārtoties Skitopoles apvidū, kur viņi varēja atrast palmu kokus lielā daudzumā un dzīvot no matraču izgatavošanas no to lapām. Jānis bija gatavs dot piekrišanu, taču pēkšņi saņēma vēstuli no Aleksandrijas, kas atvēsināja viņa labo nodomu.

Tā bija no patriarha un saturēja šādus vārdus: „Tu nedrīkstēji, pretēji manai gribai, uzņemt savā pilsētā Nitrijas mūkus, jo es tos biju izdzinis par viņu pārkāpumiem. Ja nu tu to esi izdarījis savas nezināšanas dēļ, tad es tev piedodu. No šī brīža pacenties vairāk nestāties sakaros ar cilvēkiem, kurus es esmu atšķīris, un sargies uzticēt viņiem kādus baznīcas amatus un ļaut viņiem uzturēties savos valdījumos”.

,,Ja Teofils savā nekaunīgajā vēstulē arī nenosauc sevi par Dievu, - šai sakarā atzīmē Pallādijs, kurš mums darījis zināmu šī vēstījuma saturu, - tad, visai ticams, viņš slēpa šo domu savas sirds dziļumos, uzdrīkstoties tā izteikties”. Turklāt vēstule bija domāta

54

ne tikai Jeruzalemes Jānim, tas bija Apkārtraksts visiem Palestīnas bīskapiem, kuri bija bijuši kaut mazliet žēlsirdīgi un viesmīlīgi pret Ēģiptes trimdiniekiem. Šī vispusīgā vajāšana Teofila piekritēju valodā tika saukta par ,,bazilisku medībām”.

Un tā, Palestīna izrādījās slēgta Garajiem brāļiem un viņu ceļabiedriem. To pašu varēja sagaidīt arī Sīrijā – visur baidījās no sadursmes ar tādu bīstamu kaimiņu kā Teofils. Likteņa vajāti, brāli vēlējās tikai vienu – cik iespējams ātrāk nokļūt līdz Konstantinopolei un nodot sevi tik varena bīskapa aizstāvībā, kā Zeltamute. Viena no ostām, Cezarija vai Jaffa, sagādāja viņiem kuģi, un viņi bez šķēršļiem nonāca galvaspilsētā, kur viņu parādīšanās vija sava veida pārsteigums. Lai arī bizantiešu galvaspilsētā, kas bija visvisādu Austrumu retumu mājvieta, mūkus varēja sastapt bieži – te bija visu nāciju mūki – gan arābi, gan sīrieši, gan kapadoķieši, gan persieši, taču Ēģiptes tuksnešu iemītnieki bija retums. Šeit par Nitriju un Skitiju stāstīja gandrīz pasakainus stāstus. Šo inoku izskats bija kas neredzēts, arī viņu apģērbs satrieca ar savu dīvainību. Viņu rokas un kājas bija atkailinātas, apģērbu veidoja tuksneša aitu ādas ar baltu, smalku vilnu. No 80 Ēģipti atstājušajiem mūkiem bija palikuši tikai 50 – pārējos bija nolaupījis nogurums un zaudējumi. Arī šie, neraugoties uz spēcīgo uzbūvi, bija novārgušā izskatā: viņu sejās atspoguļojās pārdzīvotās grūtības. Ostā atvilkuši elpu, viņi sastājās rindās un ar starecu Isidoru un Garajiem brāļiem priekšgalā devās uz arhibīskapa namu, kurā iegāja tikai Garie brāļi.

Piekļuvuši arhibīskapam, viņi, sekojot paradumam, nokrita pie viņa kājām un īsos vārdos izklāstīja notikumus, kuri bija tos atveduši uz Konstantinopoli un par kuriem Zeltamutem bija tikai aptuvenas ziņas no tautas runām. Viņi piebilda, ka nākuši pie viņa meklēt personisko drošību pret sava patriarha vardarbību, kuru sodīt taisnā tiesā viņi aicinājuši Imperatoru. Par to viņi bija sastādījuši apsūdzības lūgumrakstu, kuru tagad iesniedza. Zeltmute laipni lika viņiem piecelties un, iztaujājot par tās mācības punktiem, kas bija radījuši domstarpības, draudzīgā sarunā lika viņiem izteikt savu viedokli viskutelīgākajos origēnisma mācības jautājumos. Pats audzināts Austrumu mācībās, viņš ātri vien izpētīja šīs šķīstās sirdis un neatklāja viņu ticībā neko, kas varētu attaisnot Aleksandrijas koncila apsūdzību un patriarha noteikto atšķiršanu. „Es uzņemos šo lietu, - viņiem teica Zeltamute, - un izdarīšu tā, ka vai nu cits Koncils jūs atraisīs, vai bīskaps labprātīgi noņems no jums uzlikto aizliegumu. Paļaujieties uz mani...” Kas attiecas uz sūdzību lūgumrakstu, ko viņi gribēja iesniegt Imperatoram, viņš ieteica to nedarīt, un nepakļaut Baznīcas vadību laicīgai tiesai. ,,Tas ir Baznīcas darbs – tiesāt baznīcas lietas, - viņš teica, - īslaicīgām varām nav daļas gar lietām, kas skar kalpošanu Dievam”. Atlaižot viņus, viņš piebilda: ,,Brāļi, jūs neizvietosieties manā mājā, jo man nav tiesību pieņemt pie mana galda un zem sava jumta cilvēkus, kas ir nosodīti vai atšķirti, kamēr viņu nosodījums nebūs kanoniski atcelts un aizliegums noņemts, bet es jūs novietošu savas Sv. Anastasijas baznīcas cellēs, kur manas diakones parūpēsies, lai jums nekā netrūktu. Tā paša iemesla dēļ jūs nevarat tikt pielaisti pie Svētā Vakarēdiena, bet visādā gadījumā es jums atļauju piedalīties kopā ar mums lūgšanās baznīcā”. Visbeidzot, svētītājs pavēlēja viņiem dzīvot vientulīgi mājoklī, kas viņiem tika ierādīts, reti parādīties pilsētas ielās, un īpaši klusēt par iemesliem, kas bija likuši doties šai ceļojumā, kura labvēlīgam iznākumam bija jābūt atkarīgam no Koncila lēmuma un viņa paša centieniem, kuriem varēja kaitēt iejaukšanās no malas. To pateicis, viņš lika aizvest Garos brāļus un viņu ceļabiedrus uz plašām ēkām, kas aptvēra Sv. Anastasijas baznīcu un, paaicinājis pie sevis diakoni Olimpiādu, uzdeva viņai kopā ar pilsētas matronām sagādāt ēdienu un apģērbu šiem nelaimīgajiem, kuri bija zaudējuši pilnīgi visu.

55

Zeltamute bija visai norūpējies par šo notikumu, jo tas varēja sagādāt Baznīcai lielu nopulgojumu sakarā ar visu to, kas viņam tika izstāstīts – par Isidora lietu, par Nitrijas klosteru izlaupīšanu, Garo brāļu notiesāšanu bez viņu uzklausīšanas; tika sākta izmeklēšana, izskaidrošanās un visbeidzot, būtu pasludināts laicīgās tiesas spriedums. Par brāļu vaļsirdību nebija nekādu šaubu un, turklāt, viņš no pieredzes pazina Teofilu kā pretinieku bez sirdsapziņas un izcilu intrigantu. Viņam bija nācies sadurties ar to pie savas izvēlēšanas Konstantinopoles bīskapa tronī: šis Aleksandrijas patriarhs toreiz atradās galvaspilsētā, lai traucētu cilvēkam, kuru gandrīz nemaz nepazina, bet kuru apskauda, lietoja tādas intrigas, kādas varēja sagaidīt vienīgi no visļaunākā ienaidnieka. Viņš piekrita Jāņa iesvētīšanai jau pēc viņa ievēlēšanas tikai pēc Imperatora un viņa ministra Eutropija otrās pavēles. Zeltamute bija pilnīgi pārliecināts, ka Nitrijas lietās Teofils ir pelnījis visu to nosodījumu, kuru viņš dzirdēja no izdzītajiem, tomēr tajā pašā laikā doma par lielo bīskapu, otro Austrumu pasaulē, kurš sēž uz apsūdzēto sola laicīga tiesneša Pretorijā, mulsināja viņu pret paša gribu un skāra viņu gandrīz tikpat lielā mērā, kā, ja tas attiektos uz viņu pašu. Tikko kā vientuļnieki bija izmitināti savās cellēs, viņš paņēma spalvu un, vēlēdamies brīdināt par to, kas viņa acīs bija bīskapa cieņas pulgošana, uzrakstīja Aleksandrijas patriarham vēstījumu, lūdzot dāvāt, viņam kā savam brālim un dēlam atļauju apžēlot trimdiniekus Baznīcas un Dieva slavas vārdā. „Es nopratināju Nitrijas mūkus, - rakstīja svētītājs savā vēstulē, - un patiesi neatradu viņu mācībā neko pretēju pareizajai ticībai, bet no apbēdinājuma viņi ir zaudējuši galvu; viņi grib ziņot par tevi Imperatoram un šai nolūkā iesniedza man sūdzību rakstu, kuras nogādāšanu atlika tikai pēc mana lūguma. Tomēr viņi no tā atturējās ar nožēlu, un es baidos, ka viņi pie pirmās izdevības atjaunos savu pazudinošo lēmumu. Noņem no viņiem pēc savas gribas aizliegumu, apžēlo viņus, - un viss beigsies. Pretējā gadījumā man nāksies sasaukt Koncilu vai nodot šo nelaimīgo lietu laicīgās tiesas tribunālam. Es gribētu zināt tavu atbildi un vēlētos zināt, kāds par to visu ir tavs viedoklis, lai es pats varētu izvēlēties, kā man rīkoties”. Tā atainojot Garo brāļu nolūku, Zeltamute nebija kļūdījies. Viņš saprata, ka šie cilvēki, būdami vienkārši, bet stingri līdz pat ietiepībai, turklāt novesti līdz izmisumam ciešanu dēļ, nepieļaus ne piesardzību, ne novilcināšanu un, tā kā viņam nav nekādu līdzekļu viņu vēlmju piepildīšanai, viņš tos noteikti izlaidīs no savām rokām.

Savukārt Teofils neieredzēja Zeltamuti, kura slavu viņš apskauda, un kura panākumiem viņš reiz bija centies pretoties, bet kuru, saskaņā ar baznīcas hierarhiju, bija spiests atzīt par vecāko. Lasot šo vēstuli, kas bija gudra pēc sava satura, mērena pēc formas, bet kurā arhibīskaps uzņēmās tiesu pār viņa atšķirtajiem cilvēkiem, pasludinājis viņus par pareizticīgiem pēc viņa pārbaudes un piemetinājis, ka, ja viņiem netiks dāvāta apžēlošana, tad viņš, Konstantinopoles Jānis, sasauks Koncilu viņu atraisīšanai, augstprātīgais patriarhs nodrebēja dusmās, un viņā pamodās apslēptais ļaunums. Domājot par cēloņiem, kuri varēja pamudināt šo veco ienaidnieku pieņemt kaut kādus nicināmus mūkus savā aizbildniecībā, viņš varēja iedomāties tikai divus: nolūku kaitēt viņam vai piekrišanu atšķirto mācībai un atcerējās, ka tajā laikā, kad pats bija dedzīgs origēnists, bija uzskatījis Zeltamuti par savu domubiedru. Tas bija stars, kas apgaismoja viņa ļauno prātu, un no šī laika viņš iecerēja vērienīgu plānu, kas vienā tīklā sapina gan aizbilstamos, gan aizbildni. Taču pagaidām viņš aprobežojās tikai ar baznīcas kārtības un tiesību jautājumiem un tā arī atbildēja Zeltamutem: „Es nedomāju, ka tu varēji nezināt Nīkajas Koncila lēmumus, kas aizliedz bīskapiem tiesāt lietas ārpus savu apgabalu robežām. Ja tev tie nav zināmi, tad iesaku tev iepazīties ar tiem un nepieņemt sūdzību rakstu par mani. Gadījumā, ja man nāksies tikt tiesātam, tad mani tiesās Ēģiptes bīskapi, nevis tu, kas no šejienes atrodies 75 dienu gājuma attālumā no šejienes”.

56

Nīkajas Koncils piektajā lēmumā patiešām bija ietverts aizliegums citu eparhiju bīskapiem stāties saskarsmē ar klēra locekļiem vai laicīgajiem (vienkāršajiem draudzes locekļiem), kuri tikuši atšķirti savās eparhijās, un dot tiem patvērumu, taču turpat bija arī piebilde, ka ir jāpārliecinās, vai to, kurš sūdzas, bīskaps nav atšķīris sava grēcīguma dēļ vai savas personiskās nepatikas dēļ. Tādējādi Nitrijas atšķirto mūku un viņu patriarhu lietā taisnība visā savā stingrībā bija Zeltamutes pusē: saskaņā ar Koncila lēmuma jēgu viņš gribēja izmeklēt, vai viņu atšķiršana nebija kļūmes vai personīgas atriebības sekas. Taču Teofils izlikās, ka pieskaitījis viņa iejaukšanos baznīcas lēmumu nezināšanai un, vēlēdamies līdz galam izteikt savu nicinājumu pret Zeltamuti un viņa aizbildniecību, lika apcietināt vecāko no Garajiem brāļiem, kurš dzīvoja savā kalnu eparhijā, kur viņš bija mierinājums un atbalsts tiem vientuļniekiem, kuri vēl bija tur palikuši. Patriarhs, līdzīgi senās Ēģiptes tirāniem, nosūtīja pie Dioskora vergus – etiopus, kuri izdzina viņu no baznīcas, un tikai tad starecs uzzināja, ka viņš ir gāzts. Nekavējās arī baznīcas lēmums par to. Tika gāzts un atšķirts no Dievgalda ne tikai Mazās Hermopolisas bīskaps, bet tika likvidēta arī pati viņa eparhija, it kā nabadzīgākais Ēģiptes bīskapu tronis būtu apgānīts ar šī svētā cilvēka atrašanos tajā. Dioskors, atbrīvots no savām bēdīgajām važām, slepus aizbrauca no Ēģiptes un pievienojās saviem brāļiem Konstantinopolē. Šis Teofila „varoņdarbs” papildināja Zeltamutem veltītās vēstules jēgu un parādīja tās patieso nozīmi.

Šķita, ka Konstantinopoles arhibīskaps nejuta to nekaunību, ar kādu Teofils atbildēja uz viņa lūgumu, viņš pat uzrakstīja tam vēlreiz, lai atgrieztu viņu pie mierīgākām jūtām Baznīcas labā, no otras puses mudinot uz samierināšanos arī Garos brāļus. Šie inoki un viņu ceļabiedri, vilcināšanās nogurdināti, slimi, knapi varēja savaldīties, turklāt visai jūtamais zaudējums bija viņus nocietinājis: nomira lielais viesmīlīgais Isidors. Šis viņu nelaimju netīšais vaininieks nomira 85 gadu vecumā, vienā no sv. Anastasijas baznīcas cellēm, kuras arhibīskaps bija ierādījis viņu izmitināšanai.

Jauni notikumi atdeva viņiem rīcības brīvību un atbrīvoja arhibīskapu no jebkādas atbildības Nitrijas bēdīgajās lietās. Konstantinopoles ostā ieradās ēģiptiešu kuģis no Aleksandrijas ar patriarha sūtņiem pie Imperatora. Viņi bija pieci: bīskaps un četri igumeni; viņu vidū bija arī daži no nelietīgajiem Nitrijas spiegiem, visu ļauno notikumu ierosinātājiem un ieročiem, - acīmredzot, nodevība tika drīz vien atalgota. Viņi atveda Valdniekam lūgumrakstu, kas saturēja prasību padzīt no Konstantinopoles kā bīstamus un uz visu spējīgus ļaudis bēgļus – mūkus, kurus viņu bīskaps bija atšķīris un vietējais Koncils nosodījis par ķecerību, buršanu un dumpi pret Baznīcu un valsti. Šie „ļaundari” bija Garie brāļi un viņu draugi. Apsūdzība buršanā, ieslīdējusi cita starpā, bija nodevīgi izdomāta, lai piesaistītu civilo varu šo nelaimīgo pazudināšanai. Patiešām, buršana skaitījās Valdnieka apvainošana, un lielāko tiesu to izskatīja īpašas komisijas, ņemot vērā to, ka tur vienmēr bija iesaistītas varaskārīgas intrigas un sazvērestības pret impērijas galvu. Tāpēc likumi, kas paredzēja sodus par šo noziegumu, izcēlās ar nežēlīgu cietsirdību: tas bija vai nu bargs izsūtījums, vai nāve. Pasludināt Nitrijas trimdiniekus par burvju bandu – tas nozīmēja sacelt pret viņiem vispārēju sabiedrības naidu, Valdnieka aizdomas, glaimotāju un neliešu aktivitāti. Turklāt, sūtņi tika izsaukti apstiprināt imperatora priekšā savas liecības. Lai piekļūšana pilij viņiem būtu vieglāka, bet Pretorija labvēlīgāka, viņi ieradās ar lielām naudas summām un visāda veida dāvanām. Aleksandrijas patriarham galmā bija daudz uzpirktu līdzzinātāju, kuri bija gatavi palīdzēt viņam visos viņa nodomos.

Ēģiptes patriarha attiecībām ar Austrumu impērijas valdību bija īpašs, ārkārtējs raksturs. Aleksandrija baroja Konstantinopoli, kā savā laikā Kartāga Romu, un bīskaps, kurš savās rokās turēja labības uzpircējus, pārvadājošo floti, vārdu sakot, visu daudzskaitlīgo apkalpojošo sastāvu pārtikas lietās, bija patiešām visai svarīga politiska

57

figūra. Ar aizkavēšanos uz mēnesi, uz divām nedēļām, pat uz nedēļu, pārtikas sūtījumos bija pietiekami, lai pakļautu badam valdnieku rezidenci un viņus pašus. Bargo Aleksandrijas patriarhu ietekme izpaudās visā savā spēkā, kad Konstantija laikā svētītājs Atanāsijs tika apvainots nodomā izraisīt badu. Turklāt pārtikas piegāde Konstantinopolē izcēlās gandrīz ar tādu pašu daudzskaitlīgu kalpojošo sastāvu, kā Aleksandrijas ostā, - un šie kalpotāji gandrīz visi bija ēģiptieši. Tāpēc Aleksandrijas patriarhu rīcībā pašā Austrumu impērijas galvaspilsētā bija daudz iedzīvotāju – matroži, nesēji, visa veida tirgotāji, sakoncentrēti piejūras kvartālā, tie atradās pastāvīgā saskarsmē ar floti, - trauksmaina tauta, kas vienmēr piedalījās bizantiešu pūļa dumpjos un vienmēr bija gatava piedalīties baznīcas strīdos pēc sava patriarha mājiena. Vēsture bieži uzrāda Konstantinopoles ēģiptiešus kā galvaspilsētas baznīcu nekārtību iesācējus, kā tas bija, piemēram, cīņas laikā starp Nazianzes Gregoriju un filozofu Maksimu vai amatā stājoties Jānim Zeltamutem. Tāda lietu kārtība deva ēģiptiešu patriarham imperatora valdības acīs daudz lielāku nozīmi nekā Antiohijas, Tesalonikas un Cezarijas bīskapiem, pārējo paveica ēģiptiešu izmanība.

Neapmierinoties ar trimdinieku juridisko vajāšanu Imperatora priekšā, Teofila sūtņi izplatīja pilsētā par viņiem pašas apkaunojošākās baumas, un attieksme pret brāļiem, kas līdz šim bija bijusi labvēlīga, jau pavērsās pret viņiem. Nabaga mūki jau vairs nevarēja parādīties ielās, ja uz viņiem nerādīja ar pirkstiem, apsaukājot par burvjiem. Zaudējuši pacietību, viņi nolēma atbildēt uz apvainojumiem vaigu vaigā pret apsūdzētājiem, un, lai kā Zeltamute uz to neraudzītos, viņi uzrakstīja sūdzību, kurā, uzskaitīdami visas pārciestās bēdas, prasīja sodu jaunieceltajam bīskapam un četriem igumeniem, Teofila sūtņiem, kā apmelotājiem. Turklāt viņi šinī prasībā ietvēra arī sūdzību par Aleksandrijas patriarhu kā pirmo un galveno apmelojumu vaininieku. Tad Zeltamute paziņoja, ka šķiras no viņiem uz visiem laikiem.

Tas viss tikai nāca par labu tiem, kuri nemīlēja arhibīskapu. Viņu sāka nosodīt par to, ka viņš tādējādi pametis briesmās lūdzējus, kuri bija atnākuši no Austrumu tālīnām malām meklēt pie viņa aizbildniecību, ka viņš upurējis savu viesu lietu savas arhibīskapa lepnības dēļ, nevēlēdamies, lai otru arhibīskapu, lai cik noziedzīgs viņš nebūtu, sodītu laicīgā tiesa, kaut vai paša Imperatora tiesa. Un, no otras puses, sajūsminājās par šo godīgo cilvēku vīrišķību, kuri bija labāk izlēmuši atteikties no sava pēdējā balsta, nekā pacietīgi nest negodu. Tādā mērā, kādā līdzjūtība nosliecās uz viņu pusi, arhibīskapa ienaidnieki izmantoja to, lai nomelnotu viņa rīcību, un Nitrijas mūku nelaime kļuva par viņa nosodījuma iemeslu. Tika apgalvots, ka klosteris, kurā viņš tos noslēpa, patiesībā bija cietums, ka viņi tur piedzīvoja cietsirdīgu apiešanos un, kad viens no viņiem nomira no zaudējumiem un bada (te acīmredzot bija domāts starecs Isidors), tad Zeltamute atteicies dot pēdējo Dievgaldu mirušajam. Iespējams, ka daļēji tas tā arī bija, jo lēmumi neļāva viņam pasniegt Dievgaldu cilvēkiem, kurus Baznīca bija atšķīrusi līdz Koncilam. Galms visiem līdzekļiem veicināja šo sabiedriskās domas pavērsienu, un, par spīti Teofila intrigām, Nitrijas inoki kļuva par modes lietu, lai pretotos Zeltamutem. Viņus ne tikai atbalstīja lēmumā meklēt taisnību pie Imperatora, ne tikai mudināja iesniegt lūgumrakstu ar visām noteiktajām formām imperatora Pretorijas ierēdņiem, bet, tā kā atbilde kavējās, tad mudināja viņus pat meklēt palīdzību pie pašas imperatores, kura, kā viņiem tika teikts, jau nu nokārtos visu, kā nākas.

Un tā, reiz, kad Augustu gaidīja uz liturģiju Sv. Jāņa Kristītāja baznīcā, Nitrijas mūki devās uz turieni un ar Garajiem brāļiem priekšgalā izvietojās imperatores ceļā. Eudoksija gvardes pavadībā ieradās savā imperatores karietē. Šo lūdzēju – mūku izskats viņu uz mirkli darīja raizīgu, pēc tam, atpazinusi viņus pēc dīvainā apģērba un viņu vadītāju garā auguma, viņa izliecās no karietes un deva zīmi Garajiem brāļiem, ka grib

58

runāt ar viņiem. Kad tie pietuvojās, viņa sacīja: „Svētījiet mani, brāļi, un palūdzieties par mani, par maniem bērniem, par Imperatoru, kā arī par impēriju. Man zināms jūsu lūgums un es pacentīšos, lai pēc iespējas drīzāk tiktu sasaukts Koncils, lai sniegtu jums gandarījumu, kuru jūs esat pelnījuši. Vēl vairāk, es vēlos, lai patriarhs tiktu ataicināts šurp dot jums atbildi par to ļaunumu, kuru jums nodarījis”. Garie brāļi un viņu līdzgaitnieki aizgāja iepriecināti.

Eudoksija ņēma savās rokās vajāto nitriešu interešu aizstāvību un burtiski metās šajā lietā ar tādas sievietes izlēmību, kura neko neuzsāk veltīgi. Bija pagājušas tikai dažas dienas pēc šīs tikšanās, kad visi kavēkļi, kas pavadīja tiesvedības formalitātes, bija novērsti. Imperators parakstīja lēmumu par Koncila sasaukšanu, tiesnešiem tika dota pavēle izmeklēt lietu par apmelojumiem pret atsūtītajiem ēģiptiešiem. Uz tiesu tika izsaukts pats Teofils un tas, kas jo īpaši liecina par Eudoksijas dedzību, ar kādu viņa ķērās pie šīs lietas, kas bija kļuvusi par viņas personīgo, bija tas, ka viņa nosūtīja vienu no saviem ierēdņiem, vārdā Elafijs, nodot patriarham tieši rokās viņa pilsētā Aleksandrijā dubultu aicinājumu, kas sauca viņu stāties nākamā Koncila un Imperatora vaiga priekšā.

Elafija ierašanās un straujais notikumu pavērsiens, kas nostādīja patriarhu apsūdzētā lomā, bet viņa atšķirtos – apsūdzētāju lomā, kā pērkona spēriens satrieca Teofilu. Viņš visā saskatīja tikai meistarīgu Zeltamutes intrigu un atriebību par augstprātīgo nevērību, ar kādu viņš bija noraidījis samierināšanās priekšlikumu. Tomēr viņš spēja savaldīt savas dusmas. „Teofils klusēja, - stāsta Pallādijs, - taču viņa klusēšana bija ļaunu vēstoša”. Elafijs, uzņemts ar godu, kāds pienācās tai, kura viņu bija sūtījusi, un tam uzdevumam, kas viņam bija uzticēts, tomēr nesaņēma nekādu noteiktu atbildi. Patriarhs atsaucās uz savu pienākumu pildīšanu un minēja citus iemeslus, lai nedotos ceļā nekavējoties, bet svinīgi apsolīja drīzumā ierasties Konstantinopolē. Tas arī bija viss, ko Elafijs varēja atvest kā atbildi imperatorei. Patiešām, Teofilam, pēkšņi pārsteigtam no viņam draudošajām briesmām, vajadzēja sakopot domas; viņam vajadzēja izdomāt jaunas intrigas pret to, kuru viņš uzskatīja par savu ienaidnieku, - tam bija vajadzīgs laiks, un viņš tūdaļ ķērās pie lietas. Glābt sevi, atgūt Imperatora labvēlību un pazudināt Zeltamuti – lūk, uzdevums, kas tagad pārņēma visas viņa domas. Kas attiecas uz Garajiem brāļiem, viņš par tiem domāja maz, viņu lietas nozīmīgums izzuda, apcerot lielo cīņu, kam bija jāsākas divu vecāko Austrumu bīskapu starpā. Lai ko domāja Teofils, viņam šķita, ka vislabākais līdzeklis ienaidnieka uzveikšanai būtu - nostādīt viņu vaigu vaigā pret kādu cilvēku, kuram Baznīcā ir liela ietekme tā iemesla dēļ, ka viņš pārzina baznīcas disciplīnu un dogmas, un kurš pārkāpto disciplīnas lēmumu dēļ pieprasītu no Zeltamutes atskaiti par to aizbildniecību pār atšķirtajiem, kuru viņš bija sniedzis, neskatoties un bīskapa un Koncila lēmumu, un to pieprasītu pareizticības vārdā. Un tā, jautājums par origēnismu zagās no savas puses ar visu savu indīgumu, - Konstantinopoles arhibīskapu vajadzēja nostādīt ķecera lomā vienlaikus ar Garajiem brāļiem. Tika iecerēts, ka tad, kad lieta tika tā ievirzīta, ieradīsies Teofils ar nolūku īstenot līdz galam velnišķo nodomu, kuru viņš bija iecerējis. Taču vajadzēja sameklēt tādu ietekmīgu cilvēku, turklāt godīgu, kurš nezināšanas dēļ pielietotu visu savas autoritātes spēku, savas teoloģiskās zināšanas un visu savu dedzību kalpošanai otra kaislībām. Teofils domāja, ka atradis tādu cilvēku savā agrākajā pretiniekā, godājamajā Epifānijā, Kipras Salamīnu bīskapā.

3Epifānijam tagad bija ne mazāk par 80 gadiem. Šī vecā vīra dzīvē bija bijušas savas

varonīgās dienas, kad, veltot gan savu dzīvi, gan savu īpašumu ķecerību izmeklēšanai, neņemot vērā badu, slāpes, cilvēku slikto izturēšanos, lai izpētītu novēršanos no Kristus

59

ticības, pašos Arābijas tuksnešu dziļumos viņš ar stingru roku turēja apustuļu mantojuma ķēdi, ko tik bieži Austrumos satricināja iedomas un fantāzija. Taču tagad, kad Teofils apstājās pie viņa savā izvēlē, Epifānijs bija ne vairāk kā ēna no agrākā Epifānija. Ievērojamais vecums, kas nebija mazinājis viņa darbīgumu, bija vājinājis viņa prāta spējas. Tagad pašpārliecinātības gars valdīja šajā cēlajā dvēselē, kura reiz bija kvēlojusi tīrā dedzībā uz Kunga namu.

Šinī cilvēka bija kaut kāda bērna vienkāršība, - par to liecina vēsturnieki, - un Teofils, izdarot savu izvēli, cerēja tieši uz šo vienkāršību, kas tomēr bija savienota ar patmīlības kaislību. Tajā laikā, kad, kā origēnistu vadonim, viņa pretinieks bija Salamīnas bīskaps, Austrumu antiorigēnistu galva, Teofils izturējās pret viņu tā, kā parasti mēdza darīt: nekaunīgi, nosaucot viņu par meli, antropomorfītu, un tomēr, neskatoties uz šo publisko apvainojumu, kas tika ietverts vēstījumā un vēl pastiprināts ar atšķiršanas draudiem, pietika ar vienu viņa vārdu, lai pakļautu bijušo pretinieku savai gribai. Teofils uzrakstīja Epifānijam, kad viņam to savajadzējās, ka – ja viņa jūtas šinī tumšajā jautājumā par origēnismu ir pilnīgi mainījušās, ja viņš ieraudzījis gaismu šinī tumsā, un ja priekškars nokritis no viņa acīm kā apustulim Pāvilam, tad par to viņš ir parādā glābjošajiem Salamīnas arhibīskapa pārmetumiem, t.i., viņš piedēvēja savas pārmaiņas godu šim lielajam mācītājam, Pareizticības gaismeklim. Šai padevībai vajadzēja paglaimot Epifānijam – un tā tas arī notika. Vecais bīskaps aizmirsa visu no priekiem, ka pievērsis Pareizticībai to, kurš bija tik pazīstams un tik augstas kārtas. No šī brīža Salamīnas bīskaps veltīja sevi kalpošanai patriarham Teofilam. Lūk, tā šis cilvēks, visus nicinādams, prata padarīt sirmo bīskapu par sabiedroto, netīšu savu ļauno nodomu izpildītāju un gandrīz vai līdzdalībnieku noziegumā.

Epifānijam tika nosūtīta sekojoša vēstule. Drīzā laikā Konstantinopolē vajadzēja sapulcēties Koncilam, lai apspriestu Garo brāļu rīcību, viņu teoloģiskos uzskatus un atšķirtības likumību. Pēc būtības tas bija jautājums par origēnismu, kas svinīgi bija pacelts galvaspilsētā pirmo reizi Imperatora acu priekšā un to bīskapu priekšā, kuri bija sapulcēti no visiem Austrumiem. Kurš gan vadīs Koncilu tā lēmumos? Kurš izklāstīs dogmas, lai aizsargātos no maldiem? Pie kā sūtīt garīgos ierēdņus – lai arī visai godājamus, taču neizglītotus – kuri sasaukti uz Koncilu no Frīģijas kalniem, no Kilikijas, Armēnijas un Trāķijas laukiem, kad vajadzēs tikt skaidrībā filozofiskajos smalkumos un kristietības puspatiesībās, kas bieži bija sastopamas Origēna sacerējumos? Liela tumsa un slidens ceļš, jo pats Konstantinopoles arhibīskaps kritis maldos, iespējams, domādams netīši nostāties Garo brāļu pusē. Vai tas nebūtu svēts Epifānija pienākums – šo cīņu iesākušam, novest to līdz galam, piedāvāt savu zināšanu augļus Koncilam, attīrīt ceļu patiesas Pareizticības lēmumiem, visbeidzot, būt par atbalstu Baznīcai jautājumā, kuru viņš uzskatīja par vienu no lielākajām, tai draudošajām briesmām? – Tādas bija domas, kam vajadzēja saviļņot Epifāniju, kad viņš 402.gada decembrī saņēma Aleksandrijas patriarha vēstuli. Vismaz tā bija iecerēts - ar šo vēstuli uzvedināt uz šādām domām.

Teofils nosūtīja viņam Aleksandrijas Koncila aktu kopiju, kuros bija nosodīti Garie brāļi, un lūdza, lai viņš pats vai viņa uzdevumā Kipras bīskapi sastādītu apkopojumu, kurā skaidri būtu izklāstīta ticības apliecināšana pret Origēnu un origēnismu. Šo apkopojumu pēc viņa priekšlikuma vajadzēja izsūtīt visiem Āzijas, Betānijas un Kilikijas bīskapiem; viņš pats apsolīja par to parūpēties un pievienot Aleksandrijas Koncila aktus un personiskus paskaidrojumus par Garo brāļu atšķiršanu.

Teofils piedāvāja, lai šie dokumenti tiktu pārsūtīti Konstantinopoles arhibīskapam, lai viņš nevarētu atrunāties, atsaucoties uz personu, gan mācības nezināšanu, ja būtu nepieciešams viņu pašu saukt pie atbildības. Pēdējā doma nepavisam nebija nepatīkama

60

Epifānijam, jo kāda gan slava viņu sagaidīja pēc tam, kad, novedis pie nožēlas Aleksandrijas patriarhu, viņš uzvestu uz īstā ceļa arī Konstantinopoles patriarhu?!

Teofila vēlēšanās tika izpildīta. Kipras Salamīnas bīskaps, sasaucis uz koncilu sava apgabala bīskapus, nodiktēja viņiem pilnu ticības izklāstījuma apkopojumu pret Origēnu un viņa domubiedriem, pēc tam šis sinodālais lēmums tika izsūtīts pa visiem Austrumiem ar abu bīskapu apkārtraksta pielikumiem. Tā kā Imperatora galvaspilsētas arhibīskaps bija pārāk augsta persona, lai attiecībā pret viņu varētu apmierināties tikai ar parasto pārsūtījuma veidu, tad Epifānijs gribēja nosūtīt pie viņa vienu no saviem priesteriem. Sūtnim vajadzēja ne tikai nodot vēstījumu Zeltamutem, bet mutiski paziņot viņam par visu atbildību, kādu viņš uzņemas, sniedzot aizbildniecību nosodītajiem ķeceriem. Tomēr sūtnim nevajadzēja doties ceļā. Teofils, kura rīcībā Aleksandrijas ostā bija ātrāki līdzekļi, nekā tie bija pieejami Salamīnā, lai nosūtītu ziņu, apsteidza Epifāniju, lai sarūgtinātu Zeltamuti. Viņš nosūtīja tam Epifānija encikliku, pievienojot tai ar savu roku rakstītu piebildi: „Pievienotie papīri ir visai svarīgi. Lieku priekšā tev padomāt par tiem un neaizslēgt savu sirdi tiem brīdinājumiem, kurus min sv. bīskaps, kura lēmumiem kā orākulam seko visa kristīgā pasaule”. Zeltamute, atvēris sūtījumu un ātri pārskrējis tam ar acīm, sākumā saskatīja tajā tikai uzaicinājumu ņemt dalību vienā no teoloģiskiem strīdiem, kuros Epifānijs bija pavadījis visu savu dzīvi. No dabas būdams vairāk nosliecies uz evaņģēlisko likumu tikumisko pielietojumu, viņš vienmēr bija izrādījis mazu tieksmi uz debatēm, kas viņam atgādināja retoru skolas. ,,Patiešām, man vēl tikai trūka šo nieku, lai satrauktu manu tautu, it kā mans pienākums nebūtu to barot ar citu ēdienu, sludinot tai Dieva vārdu”, - nodomāja Zeltamute. Tāpēc pirmā viņa vēlme bija nomest pie malas atsūtītos papīrus.

Taču pēc tam viņš uzmanīgāk pārlasīja vēstules. Domājot par šo dīvaino Teofila un Epifānija samierināšanos, par šo savienību starp bezgodi un svēto starecu, Zeltamute pēc neilgas klusēšanas teica draugiem, kas bija ap viņu: ,,Šie ļaudis vēlas manu gāšanu, taču tas viņiem nenāksies viegli. Man ir dārgs mans bīskapa tronis, jo pats Dievs to man dāvinājis”. Pēc tam viņš maigāk piebilda: „Savu pienākumu es izpildīšu līdz galam. Lai ar to es izpelnos grēku piedošanu un savas dvēseles glābšanu!” Sākumā viņš domāja vispār neatbildēt, tā sekas atstājot Dieva ziņā; vēlāk viņš nolēma tomēr atbildēt, bet īsi, vienkārši un bez neapmierinātības izpaušanas. Savā vēstulē viņš rakstīja, ka, ja patiesi drīzumā Konstantinopolē jāsapulcējas Koncilam, lai apspriestu priekšmetu, par kuru abi bīskapi, viņa brāļi, vēlas ar viņu parunāt, tad viņš gaidīs šīs debates. Vai viņam pienāktos gadījumā, ja paredzams Baznīcas lēmums, izklāstīt savu viedokli, nosodot vienalga ko vai ienesot jauninājumu ticības apliecinājumā? Viņš tā nedomā un pateicas brāļiem par viņu rūpēm par sevi. Šī atbilde sadusmoja Epifāniju visaugstākajā mērā” saprātīgajos izteicienos viņš sajuta nicinājumu, un, tā kā Konstantinopoles arhibīskaps atteica viņam dogmatiskajā autoritātē, kuras priekšā zemojās Aleksandrijas patriarhs, viņš nolēma doties uz Konstantinopoli personīgi, lai izteiktu pārmetumus arhibīskapam viņa ganāmā pulka klātbūtnē, atgriežot viņu uz pienākuma ceļa vai atceļot, ja tas izrādīsies vajadzīgs, nožņaudzot ķecerību ķecerī. Kad Teofils uzzināja par šo lēmumu, par kuru neuzdrošinājās pat sapņot, viņš bija neizmērojami iepriecināts un ļāva Epifānijam doties ceļā vienam pašam, bet pats palika.

Šie sagatavošanās pasākumi ieilga līdz 403.gada februāra beigām vai marta sākumam, - ceļojums no Kipras uz Konstantinopoli aukstajos ziemas vējos, kas braucienu un pārcelšanos pa Hellespontu padarīja bīstamu, bija smags un pārāk tāls 80- gadīgajam bīskapam. Tomēr brauciens bez šķēršļiem sasniedza galamērķi. Taču tā vietā, lai piestātu galvenajā ostā, viņš piestāja līcī, no kurienes, apejot pilsētu, varēja sasniegt sv. Jāņa

61

Kristītāja baznīcu Konstantinopoles priekšpilsētā Gebdomonā, no kurienes darīja zināmu par savu ierašanos.

Konstantinopoles priekšpilsētas no imperatora Teodosija laika veidoja kaut ko līdzīgu neitrālai joslai dažādu ticību piederīgajiem. Valdnieks uz turieni atvirzīja ariāņu baznīcas, tur apmetās arī citi sektanti, turp tikko bija devušies pareizticīgie priesteri, kuri bija sarāvuši saikni ar arhibīskapu. Iespējams, ka, pateicoties imperatores aizbildniecībai, šī baznīca bija palikusi atvērta viņiem, un viņi sastādīja tās klēra lielāko daļu, kas paziņoja par klaju naidīgumu pret arhibīskapu, un papildinājās ar tādu pašu jūtu pārņemtiem cilvēkiem. Un tā, Epifānijs ieradās Gebdomonā. Sagaidīts ar gandrīz triumfālu svinīgumu sv. Jāņa Kristītāja baznīcā, viņš tur noturēja liturģiju un pēc tam nokalpoja aizlūgumu, kuru pavadīja tautai vērsta runa, tā noslēdzot šīs dienas dievkalpojumus. Tikko viņš bija beidzis, pie viņa pieveda jaunu cilvēku, kurš lūdza iesvētīšanu diakona kārtā. Epifānijs atradās svešā baznīcā, viņš kalpoja tajā bez saskaņošanas ar vietējo bīskapu un tādējādi izdarīja nopietnu baznīcas nolikuma pārkāpumu – un pārkāpa to vēl vairāk, piekrītot iesvētīt šo jauno cilvēku, kuru nepavisam nepazina un kura iesvētīšanai par mūku arī viņam nebija bīskapa piekrišanas. Taču tādi apsvērumi viņu neapstādināja: pieņēmis šķēres, kuras, saskaņā ar paradumu, viņam pienesa sudraba traukā, viņš veica iesvētīšanu un izteica iesvētīšanas formulu. Tas bija vēl viens jauniesauktais, kurš papildināja Zeltamutes ienaidnieku rindas. Pēc tam Epifānijs devās uz pilsētu, tādu pašu saucienu pavadīts, kādiem viņu sagaidīja ierodoties. Pie Zelta vārtiem, pa kuriem noritēja Gebdomonas satiksme ar Konstantinopoli, Epifāniju sagaidīja arhibīskapa klērs, kuru viņš bija nosūtījis tam pretī, uzzinot par visu notikušo. Pats Zeltamute stāvēja bīskapa pils priekšā, lai sveiktu Salamīnas bīskapu un piedāvātu viņam apmesties zem sava jumta. Epifānijs uz šo piedāvājumu atbildēja auksti, atteikdams, ka viņam jau ir draugu sagādātas telpas; kad arhibīskaps sāka uzstāt, Epifānijs sacīja: „Klausies, es palikšu pie tevis, ja tu tepat man apzvērēsi nepielaist Garos brāļus pie Dievgalda un izsludināsi aizliegumu ķecera Origēna sacerējumiem savā pilsētā”. ,,Tev labi zināms, - mierīgi viņam atbildēja Zeltamute, - ka mēs gaidām priekšā stāvošo Koncilu, kuram jānodarbojas ar šiem jautājumiem, man neklājas apsteigt tā lēmumus”. ,,Ja tā, - dusmīgi iesaucās Epifānijs, - tad es aizeju”, - un, asi aprāvis sarunu, deva zīmi, lai viņu ved uz namu, kuru viņam bija sagatavojuši Teofila aģenti.

Nākamajā dienā, agri no rīta, Zeltamute, vēlēdamies par katru cenu novērst paredzamo saišu saraušanu, aizsūtīja pie viņa dažus priesterus ar uzaicinājumu piedalīties dievkalpojumā arhibīskapa baznīcā. ,,Es esmu gatavs, - atbildēja Epifānijs, - bet ar vienu nosacījumu, kuru es uzstādīju jūsu arhibīskapam vakar un kuru izpildīt viņš atteicās. Vai šodien viņš tam piekritīs?” Priesteri klusējot devās prom. No šīs dienas abi bīskapi vairs nesatikās.

No tā laika Epifānija mājoklis, tāpat kā Eugrāfijas nams, kļuva par Zeltamutes ienaidnieku pulcēšanās vietu. Turp devās neapmierinātie garīdznieki, centīgi šis sanāksmes apmeklēja Severiāns, vēlreiz noņēmis masku un bezkaunīgi pārkāpis mieru, kuru bija apzvērējis saglabāt. Ptolemaīdas Antiohs un Verjas Akākijs ar viņu kopā tur ieņēma pirmās vietas. Bez pilsētā sapulcinātajiem piekritējiem tika vervēti priesteri no svešām eparhijām un atbraukušie bīskapi, - ar Epifānija vārdu bija gana, lai piesaistītu šīm sanāksmēm lielu skaitu apmeklētāju, kuri pat nepiedalījās sazvērestībā. Taisnības labad jāsaka, ka, būdams aizņemts ar origēnisma un Garo brāļu atšķiršanas jautājumiem, vecais bīskaps diezgan viegli attiecās pret personiskajiem apvainojumiem, ar kuriem tika vajāts Konstantinopoles arhibīskaps. Melīgais viedoklis, it kā Zeltamute esot origēnists, ka viņš savās pamācībās sekojis šai ķecerībai, pret ko Epifānijs bija pasludinājis tik daudz anatēmu, - lūk, kas bija

62

atvedis viņu uz Konstantinopoli, un tam viņš bija nodevies pilnībā, pret visu pārējo paliekot vienaldzīgs. Sanāksmēs, kas norisinājās pie viņa, tika noturētas sarunas – bieži zinātniskas – kuru laikā daudzu ievērojamu teoloģisko sacerējumu autors atklāja savas plašās zināšanas, ar lielu pamācošu iedvesmu, jo šis jautājums klausītāju vairākumam bija maz pazīstams. Viņš ne reizi vien varēja ievērot to, ka atbraucēji, kuri nezināja lietas būtību, un kurus piesaistīja tīra mīlestība uz patiesību, reizēm atgriezās no turienes izbrīnīti par visu, ko bija dzirdējuši. Šis naivais izbrīns deva iemeslu kādam notikumam, kuru izmantoja Zeltamutes draugi, un kurš lielā mērā uzjautrināja pagānus un vienaldzīgos ļaudis, kuri vienmēr bija gatavi par visu uzjautrināties.

Klātesošo vidū viszinātkārākais cilvēks ar tīru sirdi bija kāds gots. Audzināts Grieķijā, viņš tur bija pieņēmis Pareizticību un iesvētīts par priesteri, saņemot vārdu Teotims. Viņa izcelsme, kas varēja izrādīties noderīga, un apustuliskā dedzība bija pamudinājums viņu iesvētīt par arhibīskapu Mazajai Skitijai, provincei pie Donavas grīvas. Tāpēc viņš dzīvoja Tomos, Ovīdija izsūtīšanas vietā, kas tai laikā bija kļuvusi par huņņu un gotu tirgus vietu un kristiešu sludināšanas vietu. Teotims bija ne tikai bīskaps, bet arī ārsts, un, ja vajadzīgs, arī tirdzniecības starpnieks šīm mežonīgajām tautām, kuras zināmās dienās pulcējās viņa pilsētā ar romiešu iedzīvotājiem, kuri bija gandrīz tikpat mežonīgi un pārtika no tirdzniecības vai kara ar barbariem. Labi pārvaldot svešvalodas, viņš sapulcināja sev ganāmo pulku tirgos, ierodoties uz pa pusei barbariski tērpts, ar pāri bīskapa apģērbam izlaistiem bieziem un gariem matiem gotu frizūrā. Jaunpievērstos viņš uzlūdza savā namā uz bagātīgām maltītēm, kur sniedza viņiem ticības mācības pamatus, jo šīs tautas, pārsvarā huņņi, svarīgas lietas risināja pie pusdienu galda. Ne reizi vien šo labo ganu cietsirdīgi noraidīja, pati viņa dzīvība ne reizi vien bija nonākusi briesmās, bet viņš pacietīgi panesa bēdas un izvairījās no zobena cirtieniem. Visnepiekāpīgākie no ticībā mācāmajiem, galvenokārt huņņi, beidza ar to, ka noticēja viņam un nosauca viņu par romiešu dievu. Un šis vīrs atveda no Grieķijas citu grāmatu starpā arī dažus Origēna sacerējumus. Ik pa laikam, kad Teotims neauļoja pa tuksnešainajām stepēm vai nesaņēma gūstā kādu barbaru, kuru bija nodomājis pievērst kristietībai, viņš atritināja savas bibliotēkas tīstokļus, kuros ar īpašu interesi studēja Origēna darbus.

Cik gan liels bija viņa izbrīns, kad Epifānija namā viņš izdzirdēja anatēmu pret „dimanta cilvēku”, kā savā dievbijībā laikabiedri bija iesaukuši šo Teotima elku. Viņš noklusēja, bet ar nolūku spīdoši sevi apbalvot. Reiz, kas sarunas atkal vērpās ap to pašu priekšmetu, Mazās Skitijas apustulis izņēma no sava mēteļa azotes tīstokli un sāka lasīt to skaļā balsī. Šinī tīstoklī bija daļa no Origēna sacerējumiem, un tas sevī ietvēra tās vietas, kuras bija neapstrīdamas dogmatiskajā ziņā, cēlu domu un kvēlas ticības pilnas. Viena fragmenta lasīšanai sekoja otrs – pilnīgā klusumā. Pēc tam Teotims uzrunāja klātesošos. ,,Es nesaprotu, - viņš iesaucās, - kā uzdrīkstas uzbrukt tāda cilvēka godam, kuram mēs esam parādā par tūkstošiem līdzīgu lietu, un vēl brīnišķīgāku nekā šīs, un kā var viņu pasludināt par Sātana dēlu, pirmās pakāpes ķeceri un nolādēt viņu. Ja jūs viņa grāmatās sastopat vietas, kas ir sliktākas par šīm, pat, ja atradīsiet kaut ko sliktu, nolieciet malā, atmetiet slikto, atlasiet labo. Taču nosodīt Origēnu neapšaubāmi par dažiem maldiem ir nelietīgi un noziedzīgi”. Šis gans ar tik satriecošiem vārdiem kā gota zobens izteica to, ko vēlāk izsacīja patriarhs Teofils, kurš šeit aprakstāmajā laikā vēl nebija galīgi noformulējis savu attieksmi pret origēnismu: „Origēns – tas ir dārzs, kurā atrodas reti skaisti ziedi, un starp tiem – ērkšķu krūmi. Tāpēc es neizpostīšu dārzu, bet izraušu ērkšķu krūmus, un par ziediem priecāšos”. Teotima solis, kurš kļuva zināms, izraisīja sabiedrībā izsmieklu par Epifāniju.

63

Tomēr sazvērnieku lieta lēnām virzījās uz priekšu. Tā kā Salamīnas bīskapu ielenca tikai garīdzniecība vai laicīgie ļaudis, kuri jau bija noskaņoti pret Zeltamuti un jau iepriekš pārliecināti par viņa vainīgumu, kamēr Zeltamute, rodot atbalstu tautā, neņēma vērā neko citu, tad tika izlemts vērsties arī pie tautas. Pēc dažām dienām vajadzēja notikt lielam svinīgam dievkalpojumam Sv. Apustuļu baznīcā: te parasti tika sacītas pamācības un runas, kurās varēja piedalīties arī atbraukušie bīskapi, kuri piedalījās dievkalpojumā. Ļaunprāšu vadoņi nolēma sūtīt uz turieni Epifāniju, lai vecais bīskaps tur veselas pilsētas klātbūtnē pastāstītu par savu ceļojumu. Lai viņš izklāsta tā iemeslu un neveiksmi, lai pastāsta, kādus neauglīgus centienus piedzīvoja gan Teofils, gan viņš pats, pierādot arhibīskapam Jānis, ka viņš pats iet un ved savu tautu pazušanās ceļā, un kā, žēlsirdības vadīts, viņš pats, Epifānijs, neraugoties uz cienījamo vecumu, neņemot vērā jūras ceļa briesmas, devās šurp, lai pārbaudītu sava vārda spēku pār stūrgalvīgo svētītāju. Pēc tam lai seko stāsts par Garajiem brāļiem un Aleksandrijas un Salamīnas Konciliem, kur tika izteikta anatēma Origēnam un origēnistiem, tad lai pastāsta par arhibīskapa augstprātīgajiem atteikumiem un vairākkārtējām mutiskām prasībām. Nobeigumā lai orators liek priekšā svinīgu Zeltamutes atcelšanu Dievam par godu un Konstantinopoles ticīgajiem par glābšanu, ja viņš tūdaļ neatzīs savu maldīšanos un nedos solījumu to nožēlot.

Tāda bija iecere, kas tika izdomāta ar mērķi dot triecienu arhibīskapam viņa ganāmā pulka vidū. Tikko šis nodoms tika pieņemts, pārgāja pie plānošanas, kā nodrošināt tam panākumus, sapulcējot tam labvēlīgus klausītājus, taču baumas par to izplatījās pa visu pilsētu. Par to uzzināja arī Zeltamute, kurš uzreiz aptvēra briesmas un, kā stāsta, sašutumā iesaucās: „To uzdrīkstēties var vai nu vājprātīgais vai ļaunā gara apsēstais...” Un viņš deva savam diakonam Serapionam pavēli parunāt ar Epifāniju par baznīcas kārtības pārkāpšanu.

Noteiktajā dienā, kad no visām malām sāka pulcēties ziņkārīgo pūļi, Serapions nostājās uz durvju sliekšņa, gaidot Epifāniju, kurš arī nekavējās ierasties dažu savu piekritēju pavadībā. Serapions viņu apstādināja. ,,Svētais tēvs, - viņš tam teica, - uzklausi, ko mans bīskaps un šis zemes bīskaps uzticējis tev pavēstīt. Tu viņa Baznīcas robežās atļaujies darīt daudz ko tādu, kas nav saskaņā ar baznīcas lēmumiem. Vispirms tu bez viņa atļaujas vienā no viņa baznīcām veici iesvētīšanu, pēc tam gatavojies ieņemt otru, lai kalpotu tajā pretēji viņa gribai. Tu rīkojies tā, it kā tu būtu bīskaps, un nepievērs viņam nekādu uzmanību. Viņš vēlas, lai tu to pārtrauktu, un, ja tu ietiepsies, viņš atstās tev visu atbildību par nekārtībām, kas šodien var izcelties”. Epifānijs nebija gaidījis tik izlēmīgu rīcību. Viņam uzreiz neatradās nekas, ko atbildēt, izņemot apvainojumus arhibīskapam un lamām, ar kurām viņš metās virsū diakonam, taču, sapratis, ka patiesi izdara nopietnus baznīcas likumu pārkāpumus, un sajutis, ka viņam nav taisnība, ātri atgriezās mājās. Pēc šī pirmā mirkļa lēmuma sekoja tīras sirds pārdomas par savu rīcību, sākot ar pašu atbraukšanu, un viņš ieraudzīja bezdibeni, kurā viņu grūda, ļauni izmantojot viņa aizraušanos ar teoloģiskiem jautājumiem. Tad Epifānijs nolēma pēc iespējas ātrāk pamest Konstantinopoli, nesagaidot Teofilu.

Viņš atradās šinī mierīgajā noskaņojumā, kad Garo brāļu apmeklējums galīgi izkliedēja viņa šaubas un nostiprināja lēmumu par aizbraukšanu. Dažas dienas pirms tam, kad saslima Imperatora dēls Teodosijs, viņa māte, kas godāja Epifānija vārdu, sūtīja viņam lūgumu palūgties par viņas bērnu. ,,Bērns dzīvos, - bīskaps diezgan bargi atbildēja sūtītajam, - ja viņa māte neturpinās aizbilst par ķecerību un ķeceriem”.

Tas bija mājiens par Garajiem brāļiem. Šī bargā atbilde samulsināja Eudoksijas sirdi. ,,Mana dēla dzīvība ir Kunga rokās, - viņa skumji iesaucās, - un Viņš ar to darīs pēc Savas svētās gribas! Dievs man viņu ir devis, Dievs var arī paņemt. Bet šim bīskapam nav

64

varas uzmodināt mirušos, citādi viņš būtu uzmodinājis savu arhidiakonu, kuru nesen zaudēja”. Taču, neskatoties uz šīm filozofiskajām pārdomām, mātes sirds nenomierinājās, un viņa, pasaukusi vienu no Garajiem brāļiem, pavēlēja viņam iet pie Kipras bīskapa un samierināties ar viņu. Pavēle palika bez atbildes. Garie brāļi, apspriedušies savā starpā, devās pie Epifānija un pēkšņi nostājās vecā vīra priekšā.

Epifānijs viņus nekad agrāk nebija redzējis. ,,Mēs esam Garie brāļi, - teica viens no viņiem, Ammonijs, - un esam atnākuši, lai no tevis, godājamais Valdniek, izdzirdētu, vai tu savā dzīvē esi saticies ar kādu no mūsu mācekļiem un vai esi lasījis kādu no mūsu sacerējumiem?” ,,Nekad”, - atbildēja Epifānijs. ,,Kā tad tu nosodi mūs, nemaz mūs nepazīdams? Vai tad tavs pienākums nebija, neskatoties uz visu, ko tu par mums varēji dzirdēt, pašam vispirms pārliecināties nevis nosodīt? Mēs rīkojāmies tieši tā attiecībā pret tevi. Mēs pazīstam tavus skolniekus, pazīstam tavus sacerējumus, īpaši to, kuru tu esi nosaucis par ,,Ticības enkuru”. Un tad? Lai arī daudzi tos neatzīst un domā, ka tu pats esi ķeceris, mēs tevi aizstāvējām ar taviem sacerējumiem rokās, kaut arī tevi nepazinām. Kāpēc gan mūsu prombūtnē, mūs neiztaujājis, acīs neredzējis, neizlasījis mūsu grāmatas, tu nolēmi, ka mēs esam vainīgi?” – Ammonijs apklusa, un vecais bīskaps saprata mācību stundu. Viņš aprunājās ar šiem godīgajiem un gudrajiem mūkiem, bija apmierināts ar viņu atbildēm, un viņa aizspriedumi būtiski izklīda. Šis izlīguma iesākums ar cilvēkiem, kuru vajāšanas dēļ viņš bija ieradies Konstantinopolē, padarīja viņa klātbūtni pilnīgi nevajadzīgu, un viņš paātrināja savu sagatavošanos aizbraukšanai. Viņu pārņēma skumjas, bet varbūt arī nožēla. Pārāk vēlu sapratis, ka bijis par upuri intrigām, kuru dēļ ziedojis mieru un daļēji savu cieņu, viņš neieredzēja Konstantinopoli un, kāpjot kuģī, kuram vajadzēja aizvest viņu, teica bīskapiem, kuri viņu pavadīja: „Es atstāju jums jūsu pilsētu, jūsu pili, jūsu izrādes; un nevaru vien sagaidīt, kad šo visu pametīšu, tik tiešām”. Tie bija viņa pēdējie vārdi.

Kuģim attālinoties un šķeļot Propontīdas ūdeņus, pārdomās izzuda pēdējās viņu uzturošā satraukuma pēdas. Palika tikai apkaunojošas sakāves jūtas. Nogurums no jūras brauciena un gara nomāktība galīgi pieveica viņa jau tā novājināto organismu. Viņš nepārcieta drudža lēkmes un izdzisa pārbrauciena laikā, neieraudzījis savas dārgās Salamīnas krastus.

Šī pēkšņā nāve satrieca māņticīgos prātus. Un vēlāk, redzot, ka viņa pretinieks, Jānis Zeltamute, nosodīts, gāzts, izsūtīts, nomira trimdā, - šo divu notikumu tuvuma dēļ tautā paklīda runas, it kā abu svētītāju pēdējās tikšanās laikā, par kuru vēsture nesaka nevienu vārdu, Epifānijs esot teicis Zeltamutem: ,,Ceru, ka nenomirsi kā bīskaps”, uz ko pēdējais atbildējis: ,,Bet es ceru, ka tu nenomirsi savā Kipras salā”.

Epifānija bēgšana deva priekšroku Zeltamutem cīņas laukā: viņam vajadzēja izmantot uzvaru, taču svētītājs Jānis nebija no tādiem. Turklāt viņš palika aci pret aci ar saviem īstajiem ienaidniekiem – tiem, kuru rokās Epifānijs bija tikai ierocis, ar kuru viņi bez žēlastības spēlējās. Runā, kura ir zināma tikai no nedaudziem vēstures vārdiem (visai ticams, ka ātrrakstītāji neuzdrošinājās to izplatīt, un tās nav arī viņa sacerējumu apkopojumā), viņš nosoda sieviešu nekārtību, īpaši šaustot tās, kuras ar laicīgās dzīves mīlas dēkām cenšas savienot pretenzijas uz Baznīcas pārvaldīšanu, sējot ķildas svētnīcā un musinot uz Baznīcas kalpotāju vajāšanu. Vēsture mums vēstī, ka drosmīgās ainās, kuras viņš burtiski izklāja savu klausītāju priekšā, visi atpazina Augustu un viņi pietuvinātos. Pati imperatore šoreiz nebija klāt, bet pakalpiņi nekavējās visu viņai atstāstīt. Sitiens viņu ķēra tik sāpīgi, ka viņa metās pie Imperatora un pieprasīja viņam būt par soģi apvainojumā, kas skar viņus abus. Arkādijs šaubījās. Severiāns, ataicināts uz sapulci, izteica viedokli, ka

65

vajag pagaidīt ar lēmumu pieņemšanu līdz ieradīsies Teofils, kurš droši vien jau bija ceļā uz Konstantinopoli. Zeltamutes draugi iekrita grūtsirdībā, viņa ienaidnieki līksmoja.

Patiesi, Aleksandrijas patriarhs jau bija ceļā uz Konstantinopoli. Pēc pirmajām ziņām no Epifānija, kas solīja viņa intrigu laimīgu izdošanos lielajā Austrumu metropolē, Teofils sāka rīkoties pats, bez starpniekiem. Izvēlējies 28 no sev pilnībā padevīgiem Ēģiptes bīskapiem, viņš lika tiem pēc dažām dienām doties kuģos uz Halkedonu un gaidīt viņu šinī pilsētā, uz kurieni pats devās pa sauszemi. Ievērojot visu piesardzību, viņš devās ceļā caur Palestīnu, Sīriju un Mazāziju, kamēr Epifānijs pa jūru atgriezās Salamīnā. Patriarham nebija lemts ceļā sastapties ar sava drauga mirstīgajām atliekām.

***

Brāļi, pienācis raudu laiks, viss vēršas uz negodu. Tikai viens pats zelts te sniedz spožumu un slavu. Bet, starp citu, paklausieties, ko saka Dāvids: „Ja jums pieder lielas bagātības, nepiesaistiet tām savu sirdi” Kurš gan to sacījis? Vai gan tas nebija cilvēks, kurš celts ķēniņa tronī? Viņš nekad neuzlūkoja svešu īpašumu, lai to nolaupītu, nekad neizmantoja savu varenību, lai grautu ticību. Viņš karavīrus meklēja labprātāk nekā bagātības, un valdīšanas lietās nebija sieviešu vergs... Ak, bēdas, bēdas sievietēm, kuras aiztaisa ausis pret debesu brīdinājumiem, un, noreibušas nevis no vīna, bet no skopuma un dusmām, līdz apnikumam dod savus ļaunos padomus vīriem, ievelkot viņus netaisnībā.

Jānis Zeltamute

Priesterim jābūt ne tikai šķīstam, bet arī visai saprātīgam un pieredzējušam daudzās lietās, viņam jāzina viss sadzīviskais ne mazāk par tiem, kuri dzīvo pasaulē, un jābūt brīvam no visa vairāk kā mūkiem, kuri dzīvo kalnos... viņam jābūt daudzpusīgam; saku – daudzpusīgam, bet ne ļaunam, ne glaimotājam, ne liekulim, bet piepildītam ar lielu brīvību un drosmi un reizē tādam, kurš prot piekāpties, kad tas ir noderīgi, kad to prasa lietas apstākļi; viņam jābūt lēnprātīgam un reizē stingram. Nedrīkst pret visiem padotajiem izturēties vienādi.

***

Kas uzticēs varu cilvēkam, kurš kaitē Baznīcai, tas būs vainīgs viņa nekaunīgajos darbos... Kā izvēlētajam nav pietiekami attaisnojumam teikt: es pats neuzprasījos, es neparedzēju un tāpēc nenovēros; tā arī tiem, kuri ievēl, nekā nevar palīdzēt tas, ja viņi teiks, ka nav pazinuši ievēlēto; tāpēc viņu vaina kļūst jo lielāka, ka viņi pieņēmuši to, kuru nav pazinuši, un šķietamais attaisnojums kalpo par nosodījuma vairotāju.

Jānis Zeltamute

66

CETURTĀ GRĀMATA

(403.g.)

Teofils pa sauszemi ierodas Halkedonā. – Teofila svinīgā ierašanās Konstantinopolē. – Viņš atsakās no tikšanās ar Zeltamuti un apmetas Placīdijas pilī. – Teofila ierosinātā Zeltamutes apsūdzība. – Koncils ,,Zem ozola” Teofila vadībā. – Zeltamute, aicināts uz Koncila tiesu, atsakās ierasties. – Antikoncils arhibīskapa namā. – Vardarbības ainas Konstantinopolē un Halkedonā. – Apsūdzības akts pret Zeltamuti; - viņš tiek gāzts bez uzklausīšanas. – Garie brāli pakļaujas Teofilam. – Dioskora un Ammonija nāve. – Satraukums visā pilsētā; Severiāns tiek padzīts; tauta grib iemest Teofilu jūrā. – Zeltamutes izsūtīšana uz Bitīniju. – Zemestrīce Konstantinopolē; imperatores šausmas; viņa atsauc izsūtīto. – Zeltamutes atgriešanās Konstantinopolē. – Viņa runa un samierināšanās ar imperatori.

1

Dodoties uz Konstantinopoli, Teofils izvēlējās sauszemes ceļu, lai noskaņotu bīskapus pret Zeltamuti tajās provincēs, pa kurām nācās ceļot. Viņš neslēpa sava ceļojuma mērķi. „Es dodos uz galmu, - viņš teica, - lai gāztu arhibīskapu Jāni”. Proknsuliskajā Āsijā viņš vienojās ar Baznīcām, kuras vēl bija Zeltmutes sodu satrauktas. Neapmierinātie steidzās pie Teofila, ziņojot – vieni par savu vēlēšanu tiesību neievērošanu, citi – par bīskapu atcelšanu bez baznīcas tiesas. Padzītais Nikomīdijas bīskaps, burvis Gerontijs, arī nekavējās ņemt veiklu dalību šinī ļaunatminības un atriebības sacensībā pret arhibīskapu. Tādā veidā lietu kārtība strauji izmainījās. Āsijas Baznīcām Teofils bija agrākās kārtības atjaunotājs, viņš uzņēmās otrā tiesneša lomu, kurš sadarbībā ar gaidāmo Koncilu var atcelt pirmā nelikumības un atdot spēku kājām mīdītajiem likumiem. 28 Ēģiptes bīskapi tika sagaidīti Halkedonā, kur viņš tiem pievienojās. Šīs pilsētas bīskaps, ēģiptietis pēc izcelsmes, viņus uzņēma kā brāļus, un arī gaidīja patriarhu ar jūtām, kas vairāk raksturīgas padotajam nekā brālim. Tas bija Kirīns, tas pats, kurš 401. gadā pavadīja Zeltamuti Efezas ceļojumā un pēkšņi kļuva par viņa ienaidnieku – vai nu izdabājot Teofilam vai kādas personiskas neapmierinātības dēļ – nav zināms. Taču zināms, ka neviens neizteicās žultaināk par Konstantinopoles arhibīskapu, kā viņš, un nesauca to citādi kā par lepnu, ietiepīgu un bezgodīgu. Koncila laiks tuvojās (šis viss norisinājās jūnija vidū, bet Koncilam bija jāsākas nākamajā mēnesī), tāpēc bīskapi no provincēm, kas atradās uz Austrumiem no Halkedonas, vai tie, kuri baidījās no garā jūras pārbrauciena, ieradās šeit, lai kāptu kuģī šinī pilsētā, kur Bosfors ir visšaurākais. Viņi sapulcējās šeit no Armēnijas, Persijas, Mezopotāmijas, no Frīģijas piejūras provincēm. Tos, kuri šķita attiecīgi noskaņoti, Kirīns aizturēja, bet Teofils aicināja viņus uz slepenajām sanāksmēm. Šīs savienības kodolu vaidoja viņa ēģiptieši. Visai ticams, ka viņi tur strīdējās ar lielu dzīvīgumu, īpaši Kirīns, kurš izcēlās ar ātru dabu un nevaldāmu raksturu. Viena tāda strīda laikā puspersietis, vārdā Marutass, Mezopotāmijas bīskaps, netīšām uzkāpa viņam uz kājas. Viņa sandale, acīmredzot bija apkalta ar smagu dzelzi, jo Kirīna kāja tika savainota tādā pakāpē, ka sākās gangrēna, un vēlāk to nācās noņemt. Šis gadījums sarūgtināja Teofilu, kurš bija cerējis uz Halkedonas bīskapu, drosmīgu glumiķi, kurš bija viņam ļoti vajadzīgs, lai vadītu

67

neizlēmīgus cilvēkus, jo daudzi no tiem, pie kuriem vērsās, atteicās pieņemt uzaicinājumu. Sev par lielām bēdām viņš nevarēja to ņemt sev līdzi uz Konstantinopoli.

Bija ceturtdiena, dienas sestā stunda, kad Teofils, devis zīmi airētājiem, pabeidza pārcelšanos pār Bosforu ar saviem 28 bīskapiem. Visai ticams, ka viņš izkāpa ostā, kas bija domāta tikai tiek kuģiem, kuri ieradās no Halkedonas. Visa bīskapa flotile bija izrotāta viņa sagaidīšanai, visi ēģiptiešu iedzīvotāji stāvēja kārtīgās rindās ap piestātni, tā, ka patriarhs, izkāpjot galvaspilsētā, saņēma gandrīz ķēnišķu sagaidīšanu. Savu bīskapu un ēģiptiešu karaspēka pavadībā viņš virzījās cauri pilsētai uz Perasmas kvartālu, tagad sauktu par Peru, kur Imperators atdeva viņa rīcībā vienu no savām pilīm, kas tika nosaukta par Placīdijas pili. Šis Perasmas kvartāls no pašas pilsētas bija atdalīts ar Kerasas līci vai ragu, kas bija liela osta ar daudz kuģiem, kuri dienu un nakti kalpoja, lai uzturētu sakarus starp kvartāliem. Pa ceļam no Halkedonas piestātnes uz Peru un Plakīdijas pili, kur Teofilam bija jāapmetas, viņam vajadzēja braukt garām bīskapa baznīcai, kurai blakus atradās arī arhibīskapa nams. Tur Zeltamute gaidīja Teofilu, lai uzaicinātu viņu apmesties pie sevis, taču Teofils atteicās no ielūguma. Viņš pat neiegāja baznīcā, lai nokalpotu tur pateicības aizlūgumu, kā tas pienācās bīskapam un kā tas bija pieņemts. Steidzīgi pabeidzis ceļu, viņš ar savu svītu iekārtojās viņam sagatavotajā imperatora pilī. Tāpat viņš uzvedās nākamajās dienās, noraidot arhibīskapa uzaicinājumus un atteicās pat tikties ar viņu. ,,Vai gan tas, - teica apvainotais Zeltamute, kurš visiem spēkiem alka paskaidrojumu, - vai gan tas nav kara pieteikums bīskapam viņa baznīcas durvju priekšā? Vai tā nav gatavošanās kaujai un liels kārdinājums visai pilsētai?”

Kuģis, ar kuru no Aleksandrijas ieradās Teofila 28 bīskapi, atveda arī ievērojamu kravu ar dārgiem indiešu audumiem, smaržām no Arābijas, kas bija domātas dāvanām un cilvēku uzpirkšanai. Teofils to izdalīja galma ierēdņiem un pilsētas matronām, tiem, kuri bija viņam vajadzīgi –uz pēc sava paraduma pievienojot klāt bagātīgu naudas summu. Tādējādi viņš iemantoja labvēlību Konstantinopoles augstākajā sabiedrībā. Plakīdijas pilī viņš dzīvoja tā, kā piedien vien valdniekam vai konsulam; viņa durvis bija atvērtas, un viņš aicināja uz spīdošām dzīrēm, kā liecina laikabiedrs, sev vajadzīgos cilvēkus, gan garīgas, gan laicīgas kārtas, kurus uzskatīja par arhibīskapa ienaidniekiem. Tieši šeit ļaunprātībā sapulcējās un savienojās viss, kas varēja kalpot procesam, iecerētam likumīgā kārtā. Diviem diakoniem, kuri bija izraidīti no Konstantinopoles baznīcas – viens par laulības pārkāpšanu, otrs – par slepkavību – bija brīva pieeja patriarham, un vēsture attēlo viņus kā viņa intrigu pašus darbīgākos ieročus. Teofils nekavējās arī stāties savienībā ar Eugrāfiju, kuras namu viņš apmeklēja jo cītīgi. Un tā, Konstantinopolē bija divas slepenas saiešanas, kuras netraucēti pulcējās pret Zeltamuti: viena – Plakīdijas pilī – dienas kārtībā esošo intrigu nolūkā un atbraukušo bīskapu apvienošanai, un otra – pie Eugrāfijas sazvērestības kopējai vadīšanai. Otrajai no tām, kur piedalījās Havalas Severiāns un viņa zemiskie pavadoņi – Ptolemaīdas Antiohs un Verejas Akākijs, bija sakari ar galmu, apspriežoties par ieceres īstenošanu. Imperatore, nepielūdzama vairāk kā jebkad, bija tās dvēsele.

Arkādija godīgais jūtu uzplūdums vai nožēla gandrīz izjauca ļaunprāšu mieru. Garo brāļu prasība pret apmelotājiem, ko principā atbalstīja pati Eudoksija, guva labvēlīgu risinājumu Pretorija tiesā. Bīskaps un četri igumeni, ziņotāji par Nitrijas mūkiem, redzēdami, ka lieta draud beigties viņiem ar pašu smagāko spriedumu, jo viņi bija cēluši pret Ammoniju un viņa biedriem smagu apsūdzību buršanā, kas bija saistīta ar Viņa augstības aizvainošanu, turklāt, izbiedēti par imperatores labvēlību apsūdzētajiem, beidza ar to, ka viņi atzina savu vainu. Viņi atzina, ka lieta bija safabricēta, vismaz viņi par to neko nav zinājuši, ka sūdzību rakstu nebija sastādījuši viņi paši, un, ka visā šinī lietā viņi bija bijuši tikai padevīgi sava patriarha kalpi. Saskaņā ar atzīšanos viņi tika pasludināti par

68

vainīgiem un tiem tika piespriests nāves sods. Tas viss norisinājās Teofila ceļojuma laikā un vēl pirms tam, kad Eudoksijā no jauna bija iededzies niknums pret Zeltamuti.

Uzzinājis par to visu no Pretorija ierēdņiem, Imperators, kura reliģiskās jūtas bija aizvainojusi patriarha rīcība, stipri sadusmojās, un gribēja pēc viņa ierašanās nodot to gaidāmā koncila tiesai. Reliģijas gods, pēc viņa domām, prasīja svinīgu šīs lietas noskaidrošanu, bet, ja gadījumā apstiprināsies rīcības noziedzīgums, tad arī sodu. Tādu domu uzplūdu iespaidā un sevis nomierināšanai viņš atsauca pie sevis Zeltamuti, kurnam uzdeva nopratināt Teofilu Plakīdijas pilī. Zeltamute noraidīja Imperatora pavēli. ,,Es nevaru, - viņš godbijīgi teica, - ņemt dalību baznīcas lēmumu pārkāpšanā, tiesājot bīskapu ārpus viņa apgabala robežām”. Pēc tam viņš parādīja Imperatoram vēstuli, kurā Teofils pats sakarā ar Garo brāļu lietu apstrīdēja jebkura Koncila nozīmi attiecībā uz sevi, izņemot Ēģiptes. Lai kā Arkādijs iebilda, arhibīskaps palika pie savas atbildes. Atstājot malā sirdsapziņas balsi, kura varēja pretoties viņam uzņemties tiesu pret atklātu ienaidnieku, - jājautā - kāds vēl varēja būt pamudinājums atteikumam, ja viņš pirmais bija izteicis domu par Koncila sasaukšanu Konstantinopolē, lai iztiesātu lietu starp Nitrijas mūkiem un viņu bīskapu? Kāpēc tagad viņš apstrīdēja šo domu? Vai viņš baidījās no tā, ka baznīcas lieta varētu pāriet laicīgās tiesas jomā sakarā ar atklātu vardarbību un apmelojumiem? Vai viņš nenorobežojās no jebkādas piedalīšanās lietā, kura pēc viņa domām varētu skart bīskapa cieņu? Lai kā tur nebūtu, viņš neatkāpās no sava lēmuma. Teofils izbēga no lielām briesmām, pateicoties sava pretinieka godīgumam, un drīz vien Arkādijs par to visu aizmirsa.

Tomēr aleksandriešu nometnē, kā viņi tika saukti, satraukums bija liels, un notiesāto apmelotāju klātbūtne turpināja apgrūtināt patriarhu. Viņš ar galma ierēdņu palīdzību, bet, iespējams, ar pašas Eudoksijas līdzdalību, izlūdzās, lai spriegums tiktu mīkstināts un nāves sods nomainīta ar izsūtījumu. Šie cilvēki, kuri viņu bija nostādījuši nepatīkamā stāvoklī, tika izraidīti no Konstantinopoles, un uz laiku lieta apklusa. Pa to laiku, pilsētas iedzīvotāji, dažādu baumu satraukti, sāka kļūt nemierīgi. Amatnieku, ostas strādnieku un pat piepilsētas zemnieku pūļi pulcējās pie bīskapa nama un stāvēja tur, it kā baidīdamies par kādu vardarbību pret viņu bīskapu. Dienā baznīcas bija pilnas, bet vakarā ļaudis ar litānijām izgāja pilsētas laukumos un ielās. Tas bija spēcīga sabiedriska nemiera pieteikums un, tam nepretojoties, Zeltamute aicināja savus ticīgos ierasties tur, dziedāt, lūgties, - vārdu sakot, likt pretī debesu aizbildniecību ļaunajām zemes iecerēm. Tomēr pats viņš nerādījās tur. Šis tautas kustības izbiedēts, Teofils izlūdzās sev no galma apsardzi goda sardzes izskatā.

Neuzskatot šo piesardzību par pietiekamu, slepenajās sanāksmēs pie Eugrāfijas sprieda, vai Koncila sēdes būs drošas šo melno pūļu tuvumā, kas bija tik uzticīgi arhibīskapam, vai prātīgāk nebūtu tās pārcelt kaut kur ārpus Konstantinopoles. Havalas bīskaps pēc pieredzes zināja, kāda kļūst šī bizantiešu tauta, kad redz savu mīluli briesmās, un viņš varēja sniegt šo padomu. Varēja arī baidīties no tā, ka šāds veselas pilsētas noskaņojums ietekmēs atbraukušos bīskapus, kuri turklāt neizrādīja lielu gatavību piedalīties galma intrigās. Vārdu sakot, visi piekrita lūgt Imperatoru pārcelt Koncilu uz kādu citu vietu. Kādu vietu lai izvēlas? Tas bija otrās sanāksmes jautājums. Kad daži ieteica Halkedonu, Teofils atbalstīja šo izvēli, atceroties bīskapu Kirīnu, kuram brūce traucēja atrasties Konstantinopolē, un kurš būtu varens spēks savā paša Baznīcā. Vēl kāds arguments bija Halkedonas labā. Šī pilsēta būtībā bija Konstantinopoles priekšpilsēta, un Koncila sēde vienā vai otrā Bosfora krastā nemainītu ne tā jēgu, un pat ne izteiksmi – Koncils, kurš noritētu Halkedonā, vienalga būtu Konstantinopoles Koncils. Patiesi, vēsture piešķir tam šo nosaukumu vai ,,Zem ozola” (tā saucās Halkedonas vecpilsētas apkaime)

69

Koncila nosaukumu. Pēc tāda lietas atrisinājuma tika likts priekšā trešais jautājums – nebūt ne mazsvarīgs. Vai Zeltamute gribēs ierasties Koncilā ārpus savas Baznīcas robežām? Jo, ja ģeogrāfiski Halkedona bija tikai Konstantinopoles priekšpilsēta, tad Halkedonas baznīca bija pilnīgi atsevišķa un tai bija savs atsevišķs bīskaps. Vai Zeltamute piekritīs, ka tiek tiesāts ārpus savas baznīcas apgabala? Tas bija apšaubāmi. „Nekas! Ja viņš to negribēs, - iesaucās kāds no klātesošajiem skaļā balsī, - mēs viņu piespiedīsim! Mēs izlūgsimies, lai Imperators pielieto savu varu, nodrošinot viņa ierašanos Koncilā”. Tas atrisināja sarežģījumu – Imperatoram tika likts priekšā izlemt šo jautājumu. Un viņš to apstiprināja.

Halkedonas piepilsētā ,,Zem ozola” atradās pils ar tādu pašu nosaukumu. Tā bija pazīstama visos Austrumos sava krāšņuma dēļ. Tā bija vasaras rezidence, kuru sev pirms desmit vai divpadsmit gadiem uzcēla pārāk pazīstamais Pretorija prefekts Rufīns par naudu, kas bija iegūta sabiedrisko un privāto īpašumu laupīšanas rezultātā, tāpēc pili sauca arī par Rufiānu vai Rufiniānu, par Rufīna villu. Šīs pils celtniecībā un izgreznošanā bagātīgi tika pielietots zelts, dārgakmeņi, rets marmors, dārgs Āzijas koks. Rufīna villa V gadsimtā tika uzskatīta par mākslas brīnumu; to ne reizi vien pieminējuši vēsturnieki. Pēc saimnieka nāves tā nonāca valsts īpašumā un gāja no rokas rokā līdz pat Justiniāna laikam, kad to pārvaldīja Belizārijs, un vienmēr tā izsauca apbrīnu. Tieši uz šo, Cēzaru cienīgo, villu Arkādija lēmums pārcēla Koncila sanāksmes. Pašai pilij piekļāvās liela bazilika, Apostoleīts, veltīta apustuļiem Pēterim un Pāvilam. 394.gadā daudzu bīskapu klātbūtnē Rufīnu nokristīja vecākais no Garajiem brāļiem, Ammonijs, kuru viņš atsauca no Ēģiptes. Dīvaina personu un notikumu satuvināšanās! Tieši šeit tas pats Ammonijs tagad tika izsaukts kā noziedznieks un te viņam bija jāmirst! Lielā klosterī, kas ar savām sienām piekļāvās Apustuleītam, dzīvoja klostera brāļi, kuriem bija dienu un nakti jālūdzas par tāda ministra dvēseli, kura laupīšanas tik daudzus bija izputinājušas. Saskaņā ar paradumu Koncila sēdēm bija jānotiek baznīcā, bet bīskapi varēja brīvi izvietoties klostera plašajās cellēs.

Bija pagājušas trīs nedēļas kopš Teofila ierašanās Konstantinopolē, un bija jau 403.gada jūlija vidus, kad viņš ar saviem piekritējiem devās uz villu ,,Zem ozola”. Galvaspilsētā sapulcējās 85 bīskapi no visām Austrumu impērijas provincēm. No viņiem tikai 35, bet vēlāk 44 pavadīja Teofilu uz Halkedonu, bet ēģiptieši visi bija klāt. Pārējie palika Konstantinopolē, būdami uzticīgi savam arhibīskapam, lai arī pat viņu vidū atradās šaubīgie un maz uzticamie. Viņi veidoja joanītu partiju, kā viņus vēlāk iesauca, pretēji Teofila partijai, ko dēvēja par Aleksandrijas partiju. Tai laikā, kad aleksandrieši greznībā rīkoja koncilu zem greznajiem Apostoleīta rotājumiem, joanīti pulcējās triklīnijā jeb arhibīskapa nama ēdnīcā Zeltamutes vadībā. Tur sarunājās, tur tika atnestas pilsētā saklausītās ziņas, no turienes ar satraukumu sekoja tam, kas tika gatavots šauruma otrā pusē. Laiku pa laikam arhibīskaps atstāja savu pili un devās uz baznīcu, kur pastāvīgi drūzmējās tauta. Viņš no ambona sacīja pāris vārdu, kas piederējās situācijai, pēc tam atriezās triklīnijā uz sarunu ar bīskapiem. Koncilā ,,Zem ozola” bija jātiek apspriestām trim lietām:

1) Nitrijas mūku sūdzībai, kas bija pirmais Koncila sasaukšanas iemesls; 2) sūdzība par Zeltamutes veikto atcelšanu un iecelšanu Āsijā 401.gadā; 3) arhibīskapa tiesāšana par baznīcas un politiskajiem pārkāpumiem. Lietu sadalē koncila sagatavošanās sēdē bija nolemts, ka vispirms tiks izskatīta

Zeltamutes lieta kā neatliekama, pēc tam – Garo brāļu sūdzība, bet beigās tiks izskatīta prasība pret Efezas Heraklīdu. Šai prasībai bija jāierosina daudzās lietas par Zeltamutes ļaundarībām un nelikumīgo iejaukšanos Āsijas ceļojuma laikā. Kad tādā veidā tika nolikta lietu izskatīšanas kārtība, tika atklātas sēdes.

70

2

Koncili, kas tika noturēti pēc tiesu palātas parauga, sekoja laicīgās tiesvedības noteikumiem. Apsūdzību izteica prasītāja puse, kura vārdā tā tika iesniegta. Apsūdzētājam bija jābūt klāt personiski, savi paziņojumi jāiesniedz rakstiski, un svinīgi jāparakstās Koncila aktos, pakļaujot sevi, gadījumā, ja nepierādīs prasības taisnīgumu, visai likumu bardzībai. Gadījumā, ja vaina tiek parādīta, vainīgais tiks sodīts visā baznīcas likumu stingrībā. Pēc lūguma saņemšanas apsūdzētais tika izsaukts uz tiesu trīs vai četras reizes, lai viņš varētu aizstāvēties. Patvaļīga un ietiepīga atteikšanās ierasties tiesā tika uzskatīta par noziegumu, par kuru pienācās augstākais sods – atcelšana un atšķiršana no Dievgalda. Ja pasūdzētais ieradās, tad viņš tika nopratināts, tika priekšā stādīti liecinieki un rakstiskas liecības pret viņu, pēc tam bīskapi pasludināja lēmumu. Atcelšanai un atšķiršanai – augstākajam sodam, ko varēja piespriest Koncili, tie nereti pievienoja arī ieslodzījumu un izsūtījumu, kā, piemēram, gadījumā ar Garajiem brāļiem, taču tādā gadījumā šo lēmumu nevarēja izpildīt baznīcas tiesneši, un, kā to prasīja baznīcas tiesības, viņi vērsās pēc palīdzības pie laicīgās varas. Tāpat tas notika gadījumos, kad pirms Koncila apžēlošanā nonāca noziegumi, par kuriem draudēja nāves sods, to izspriešanu nodeva laicīgajai tiesai. Tāds bija juridiskais pamats arī tiesai pār Zeltamuti.

Sēdes tika atklātas Aleksandrijas patriarha vadībā kā otrā pēc pakāpes Austrumu impērijā. Pirmais arhibīskaps pēc pakāpes bija tiesājamais. Aleksandrijas patriarhs vadīja sēdes tikai līdz balsu nodošanai Zeltamutes lietā: pēc tam viņš vadību nodeva Heraklijas Pāvilam, agrākajam arhibīskapa draugam, bet tagad – nāvīgākajam ienaidniekam. Taču Teofils vadīja visu izmeklēšanu šinī lietā un darīja to tā, ka pilnībā attaisnoja savu veikla un ļauna cilvēka reputāciju. Pirmā veicamā lieta bija – saskaņā ar varas tiesībām izsaukt uz Koncilu Konstantinopoles baznīcas arhidiakonu vārdā Jāni. Kristietības pirmajos gadsimtos arhidiakons bija galvenais bīskapa ārējo pienākumu izpildītājs, īpaši laicīgo lietu pārvaldīšanā: viņš rūpējās par baznīcas izgreznošanu, pārzināja ienākumus, ja netika iecelti īpaši ekonomi, kā tas arī bija pie Zeltamutes, viņš izsniedza algu klēriķiem. Ar šo svarīgo lietu pārvaldīšanu viņš savienoja arī pienākumu uzturēt iekšējo kārtību un uzraudzīt tikumību. Vārdu sakot, viņš tika saukts par „bīskapa roku un aci”. Arhidiakons Jānis bija ļauns un rupjš cilvēks. Arhibīskaps izraidīja viņu no sava klēra par cietsirdīgu izturēšanos pret viņam piekalpojošu zēnu, bet pēc tam iecietības dēļ atkal pieņēma, bet diakons par viņa stingrību iedegās neremdināmā niknumā. Teofils viņu pazina un izsauca, lai tas būtu prasītājs šajā lietā. Patiesi, skaitījās ļoti svarīgi, ka arhidiakons, bīskapa labā roka, ir viņa apsūdzētājs. Patriarhs izsauca par apsūdzētājiem vai lieciniekiem arī lielāko daļu neapmierināto priesteru un diakonu no dažādām Konstantinopoles pilsētām, it kā tās tronis nebūtu aizņemts. Viņi sapulcējās tādā daudzumā, ka baznīcas šķita iztukšotas un daudzās vietās nenotika dievkalpojumi.

Apsūdzības akts, ko iesniedza arhidiakons Jānis, kā mēs lasām Koncila lietās, kuras vēsturei saglabāja viens no Zeltamutes pēctečiem, patriarhs Fotijs, ietvēra 29 punktus, kurus varēja apkopot šādās apsūdzībās: 1) vardarbība un cietsirdīga izturēšanās pret cilvēkiem; 2) smagi apvainojumi; 3) laupīšanas; 4) baznīcas amatu vietu sagrābšana; 5) tikumības pārkāpšana; 6) baznīcas disciplīnas un paradumu pārkāpšana; 7) dumpja sacelšana un politiska nodevība. Tas bija apsūdzību kopums, lielāko tiesu neticams, daļēji – acīmredzami melīgs, smelts no netaisniem vai viltus apmelojumiem, šķietamiem vai

71

pārspīlētiem, kurus naidīgās partijas ļaunums izplatīja par Zeltamuti, taču arhidiakona liecība tam deva negaidītu apstiprinājumu.

Apsūdzības par vardarbību bija sakopotas 1., 2. un 27. punktā, kas liecināja, ka arhibīskaps padzinis un atšķīris šo pašu arhidiakonu Jāni, savu apsūdzētāju, par rupju apiešanos ar zēnu, viņa kalpotāju, pavēlējis sist un vilkt viņu uz cietumu; iekalt važās kā apsēsto (apsūdzības akts nesaka, par ko) vienu mūku, arī vārdā Jānis; it kā sv. Apustuļu baznīcā viņš iesitis pa seju kādam Memnonam tā, ka no deguna un mutes lijušas asinis – un tas nav liedzis apsūdzētajam iet pie altāra un kalpot liturģiju. Vēlāk tam tika pievienota apsūdzība daudzās vardarbībās. Apsūdzības par apvainojumiem tika uzrādītas bagātīgā klāstā un veidoja 5., 6., 8., 9., un 20. punkta saturu. Tur vispirms tika teikts, ka arhibīskaps it kā apvainojis visus klēriķus kopumā, nosaucot viņus par izvirtušiem ļaudīm, kuri gatavi uz visu, par ,,trīs grašu ļaudīm”, sekojot grieķu izteicienam, ka viņš pat sacerējis par viņiem grāmatu, kas pilna apmelojumiem. Nav grūti šinīs vārdos atpazīt viņa slaveno traktātu par mācām – agapitām. It kā viņš cienījamo Epifāniju nosaucis par niekkalbi un apsēsto un izrādījis tādu nicinājumu Verejas bīskapam Akākijam (šim „svētajm cilvēkam”, kurš tā prata sariebt saviem draugiem), ka nepagodināja viņu pat ar vārdu. Visbeidzot – it kā arhibīskaps visa sava klēra klātbūtnē apvainojis zādzībā diakonus Edafiju, Jāni un Akākiju, apgalvojot, ka viņi nozaguši tā amoforu.

Amofors bija lenta, austa no vissmalkākā baltas vilnas pavediena, trīs pirkstu platumā, ar nokareniem galiem, uz kuriem bija divi svina apkalumiem, ietīties melnā zīdā ar četriem sarkaniem krustiem. Amofors bija ietērpa piederums, ko piešķīra augstākās pakāpes bīskapiem, patriarhiem, arhibīskapiem un skaitījās augstākā svētītāja zīme. Amofors tika aptīts ap pleciem un nokarājās priekšā un aizmugurē, katrā pusē tas tika piestiprināts ar trim zelta saspraudēm. Amofora aplikšana un noņemšana bija to diakonu pienākums, kuri stāvēja viņam blakus. Pēc dievkalpojuma to pakāra uz vienas no svētajām statujām, kas parasti attēloja to svēto, kuram bija veltīta baznīca, - Romā tas tika uzkārts uz sv. Pētera statujas pleciem. Taču diakoni Edafijs, Jānis un Akākijs, noņēmuši amoforu no Zeltamutes, izlietoja, kā pagalvo vēsture, noziedzīgai rīcībai, iespējams, buršanai pret viņa dzīvību. Un tā, rīcība, kuru viņš tiem pārmeta, nebija vienkārša zādzība, bet svētuma apgānīšana.

Apsūdzība musināšanā uz dumpi bija ietverta 7., 21., 22. un 26. punktā, kur tika paziņots, it kā arhibīskaps musinājis pret Havalas Severiānu diakonus, kuru pienākumos ietilpa nabadzīgo apglabāšana, un pakļāvis viņa dzīvību briesmām; it kā viņš nodevis laicīgajai tiesai divus priesterus, vienu Antiohijā, otru Konstantinopolē (kas vispār neietilpa viņa pienākumos, vismaz, kamēr šie priesteri nebija izdarījuši ievērojamus noziegumus, kuri bija sodāmi vispārējo likumu kārtībā); visbeidzot, it kā dumpja laikā pret kņazu Jāni viņš ir atklājis tā slēptuvi zaldātiem, kuri viņu meklēja (kņazs Jānis bija imperatores mīlulis).

Pārējie astoņi punkti bija veltīti sīkam izklāstam par Zeltamutes izrēķināšanos Āsijas Baznīcās un citu baznīcas lēmumu pārkāpumiem: it kā viņš bijis apsūdzētājs, liecinieks un tiesnesis arhidiakona Martīrija un Līkijas bīskapa Proereza lietās; it kā viņš ārpus baznīcas iesvētījis diakonus un priesterus, un pat četrus bīskapus vienā reizē; it kā viņš iesvētījis tos bez rakstiskas liecības par viņu tiesībspēju un tikumību un devis naidu iesvētītajiem bīskapiem, lai izmantotu viņu atbalstu garīdzniecības vajāšanās; it kā viņš iesvētījis par priesteri savu diakonu Serapionu, kurš agrāk tiesāts par noziegumiem, un par bīskapu kādu Antoniju, kurš atmaskots kā kapu aplaupītājs; visbeidzot, it kā viņš atteicies pavadīt līdz kapam to cilvēku mirstīgās atliekas, kurus turējis ieslodzījumā un kuri nomiruši viņa cietumā. Te ir skaidrs mājiens uz starecu Isidoru. Arhibīskaps tika apsūdzēts

72

par savtīgumu un svētu priekšmetu – svēto trauku un baznīcu grezno rotājumu, sv. Anastasijas baznīcas marmora – piesavināšanos, par nelielā, Teklas novēlētā īpašuma, negodīgu pārdošanu utt. Šie apmelojumi tika pasniegti kā ticami fakti apsūdzības akta 3., 4., 16. un 17.pukntā; turpat tika prasīts, lai apsūdzētais paskaidrotu, kur izlietojis baznīcas ienākumus.

Apsūdzības par tikumības pārkāpšanu bija izteiktas 15. un 25. punktos šādi: ,,Viņš pieņem sievietes un paliek ar viņām vienatnē, izraidot visus citus, viņš pusdieno viens pats un šinīs maltītēs uzvedās kā ciklops, - apkaunojoši un baudkāri”.

Viņš to neaizmirsa arī sava izsūtījuma dziļumā, no kurienes rakstīja savam draugam, bīskapam Kiriakam: ,,Viņi uzdrošinājās apvainot mani netiklībā, nelaimīgie! Ja es varētu tautai parādīt savu vājo miesas stāvu – ar to vien pietiktu mani attaisnošanai, nāve satriekusi mani jau dzīves laikā, un ķermenis, ko nesu – nav nekas vairāk kā līķis”.

Tālāk sekoja apsūdzības par baznīcas rituālu pārkāpšanu un vienkārši Zeltamutes mājas dzīves dīvainām īpatnībām: it kā ,,viņš apģērbjas un izģērbjas savā bīskapa tronī un ēd plāceni pēc Dievgalda; nelūdzas ieejot baznīcā un izejot no tās; visbeidzot, it kā viņš gribējis palikt viens, kad peldējies sabiedriskajā peldētavā , un pēc tam tūdaļ licis aizslēgt durvis, lai neviens pēc viņa nepeldētos. Serapions izpildīja šo rīkojumu”. Patiesi, smagi noziegumi, bīskapa nosodījuma cienīgi!

Tāda bija apsūdzība, kas vēlāk vēl tika papildināta. Tagad, saskaņā ar lietvedību, to vajadzēja likt priekšā apsūdzētajam arhibīskapam, uzklausīt viņa paskaidrojumus, sarīkot tikšanos ar lieciniekiem, - un Teofils ar diviem Koncila locekļiem aizsūtīja pie viņa izsaukumu ierasties uz šo koncilu. Pa pilsētu palaida baumas, ka Jāņa Zeltamutes nāve jau ir izlemta, ka viņam nocirtīs galvu par dumpja celšanu un imperatores aizvainošanu.

Tajā laikā, kad sūtņi brauca pāri šaurumam, arhibīskapa triklīnijā Zeltamutem uzticīgie bīskapi apsprieda Teofila zemiskās intrigas, Koncila nelikumību, pašreizējos un nākotnē gaidāmos nelaimīgos apstākļus. ,,Kā varēja notikt, - runāja savā starpā bīskapi par patriarhu, - ka cilvēks, kurš ir apsūdzēts par neģēlīgiem noziegumiem un viens pats izsaukts uz Pretorija tiesu, uzdrošinājies atvest sev līdzi veselu bīskapu karapulku? Kā gadījās, ka valdības un ierēdņu attieksme tik pēkšņi izmainījās un apsūdzētais pārvērtās par apsūdzētāju, un ka vairākums šīs Baznīcas garīdzniecības padevās viņa ietekmei?” Katrs izteica savu skaidrojumu, kāds tam ienāca prātā, kad pēkšņi Zeltamute, it kā paša Dieva iedvesmots, vērsās pie viņiem ar sekojošiem vārdiem: ,,Lūdzieties, brāļi, un, ja vien jūs mīlat Kristu, tad lai neviens no jums nepamet šo Baznīcu manis dēļ, jo es jums līdz ar Apustuli varu sacīt: Es topu par upuri un manis nokaušanas laiks ir tuvu, - esmu pabeidzis savu cīņu un savu ceļu. Es pazīstu sātanu un viņa tīklus. Viņš vairāk nevar panest manu pamācību ieročus; lai Kungs man ir žēlīgs! Pieminiet, brāļi, mani savās lūgšanās”. Šie vārdi visus piepildīja ar skumjām. Vieni palika savās vietās, citi, asarām ritot, piecēlās un, noskūpstījuši viņa galvu, acis un lūpas, devās uz durvīm. Šis saviļņojums darīja viņus līdzīgus satrauktām bitēm, kas san ap savu stropu (šis ir viena no sniegtās ainas dalībniekiem, svētītāja Jāņa biogrāfa – Pallādija – salīdzinājums). Zeltamute apstādināja tos, kuri gribēja iziet. „Palieciet, mani brāļi, - viņš tiem sacīja, - apsēdieties un rimstieties raudāt, citādi mans gars samulst vēl vairāk, jo es jums nemitīgi atkārtošu: Kristus ir mana dzīve, bet nāve – mans ieguvums”. ,,Es jums daudzas reizes esmu atkārtojis, - viņš skumji turpināja, - ka pašreizējā dzīve nav nekas cits, kā īslaicīgs ceļš, kur bēdas un prieki rit ar vienādu ātrumu, un šī pasaule ir tikai liels tirgus, kur mēs pērkam, pārdodam un pēc tam drīz aizbraucam. Vai gan mēs esam labāki par patriarhiem, praviešiem un apustuļiem, lai šī, mums atvēlētā, dzīve kļūtu mūžīga?..” Viens no bīskapiem viņam teica: ,,Mēs raudam tāpēc, ka paliekam bāreņi, Baznīca – atraitne, tās svētie likumi ir gāzti, bet lepnība un

73

bezgodība svin uzvaru, nabagie ir pamesti; tauta bez mācības...” Zeltamute, piesitot ar labās rokas rādītājpirkstu kreisajai plaukstai, kā to darīja vienmēr, kad bija iegrimis dziļās pārdomās, pārtrauca viņu. ,,rimsties, brāl`, - viņš teica, - neuzstājiet vairāk... vēlreiz lūdzu jūs, nepametiet jūsu Baznīcas. Kad nomira Mozus, vai tad neatrada Jozua? Vai Elīsa nesludināja pēc Elijas uzņemšanas debesīs? Kam kalpoja Pāvila galvas nociršana? Viņš atstāja pēc sevis Timoteju, Titu, Apollu un tik daudz citu!” Tad Eulīzijs, Apamejas bīskaps, pievērsa uzmanību tam, ka, ja viņi gribēs saglabāt savas vietas baznīcās, viņus piespiedīs piekrist tiesas lēmumam un parakstīt to. „Piekrītiet, - dedzīgi iesaucās arhibīskaps, - piekrītiet, lai nebūtu šķelšanās, bet neparakstiet, jo mana sirdsapziņa nepārmet man neko, kas prasītu mani gāzt”.

Sarunu pārtrauca paziņojums, ka atnākuši sūtņi no Koncila ,,Zem ozola”. Arhibīskaps lika viņus ielaist un vispirms pajautāja, kādu pakāpi viņi ieņem Baznīcā. ,,Mēs esam bīskapi”, - viņi atbildēja. Tik tiešām, tie bija divi jauni bīskapi, nesen nosūtīti uz Lībiju, vārdā Dioskors un Pāvils. Zeltamute uzaicināja viņus apsēsties un izstāstīt savas ierašanās iemeslu. ,,Mēs tikai atvedām tev vēstuli, - viņi atbildēja, - ļauj to nolasīt”. Zeltamute izteica piekrišanu un sūtņi nodeva vēstuli jaunajam Teofila kalpotājam, kurš viņus pavadīja, lai tas nolasa rakstīto. Tā ietvēra sekojošus vārdus: ,,Svētīgākais Koncils, kas sapulcējies ,,Zem ozola”, - Jānim (arhibīskapa tituls bija tīši izlaists). Mēs esam saņēmuši pret tevi apsūdzības aktu, kas ietver neskaitāmus pārkāpumus, kuros tu tiec apsūdzēts. Pavēlam tev ierasties pie mums un paņemt sev līdzi priesterus Serapionu un Tigriju, kuri mums arī ir vajadzīgi”. Sūtņi vēl mutiski pievienoja lasītāja Pāvila vārdu, kuram Koncils arī lika ierasties.

Pēc šīs nekaunīgās vēstules izlasīšanas, kurā arhibīskapam bija atņemts viņa tituls, it kā viņš jau būtu notiesāts un gāzts, bīskapi saviļņojās neapmierinātībā. ,,Vajag atbildēt, - viņi sauca no visām pusēm, - un atbildēt vienam pašam Teofilam, šī apvainojuma vaininiekam un visa notiekošā aizstāvim”. Ar arhibīskapa piekrišanu viņi sastādīja atbildi, kura tika nolasīta.

,,Pārtrauc, - viņi vērsās pie patriarha, - baznīcas lēmumu pārkāpšanu un Baznīcas, šīs debesu meitas, sadalīšanu, kuras dēļ Kristus pieņēma miesu. Ja tu, pretēji Nīkajas lēmumiem gribi spriest tiesu ārpus savas teritorijas, tad nāc uz pilsētu, kur ir labi noteikta kārtība, un necenties izvilināt Ābelu tīrumā pēc Kaina piemēra. Tiesāt vajag mums, un tiesāt vajag tevi pirmo, jo mums rokās ir apsūdzības akts, kas satur 70 tevis veiktu pārkāpumu punktus, turklāt mūsu Koncils ir daudzskaitlīgāks nekā tavējais. Jūsu ir tikai 36, mūsu – 40 no dažādām provincēm, un mūsu vidū ir 7 arhibīskapi. Tu redzi, ka tevis minēto lēmumu ievērošanai ir nepieciešams, lai mazākums piekristu vairākumam, īpaši, ja vairākums ir godājamāks un cienījamāks. Bet mūsu rokās ir viena no tavām vēstulēm, kurā tieši tu rakstīji Jānim, mūsu brālim bīskapa kārtā, ka nav pieļaujams, ka bīskaps tiesā citus ārpus saviem baznīcas valdījumiem. Lai tu būtu konsekvents, tev jāņem vērā mūsu uzaicinājums vai arī jārīkojas tā, lai apsūdzētāji pārtrauktu tevi apsūdzēt”.

,,Tā ir labi, - teica Zeltamute, - uzklausījis bīskapu atbildi, - protestējiet, kā jums šķiet labāk, bet vajag, lai arī es atbildētu uz to, kas man tika nodots”. Un viņš nodiktēja sekojošo, taču ne Teofilam, kuru tas neuzskatīja par tiesīgu izsaukt viņu, Jāni, uz tiesu, bet visiem bīskapiem, kuri bija sapulcējušies ,,Zem ozola”:

,,Līdz pat šim laikam es nezinu nevienu, kurš varētu kaut kādā likumīgā veidā sūdzēties par mani un mani apvainot. Un tomēr, ja jūs gribat, lai stājos jūsu sapulces priekšā, tad vispirms izslēdziet no tās manus atklātos ienaidniekus, tos, kuri nav slēpuši savu naidu un nodomus pret mani. Izpildiet to, un es neapstrīdēšu tiesas vietu, lai arī pēc visiem likumiem tai jānotiek Konstantinopolē. Pirmais, kuru es noraidu kā aizdomās

74

turamu personu ir Teofils, kuru es atmaskošu tajā, ka viņš Aleksandrijā un Līkijā sacīja: ,,Dodos uz galmu gāzt Jāni”, - vārdi, kurus apstiprina viņa atteikšanās satikties pēc atbraukšanas uz šejieni, runāt un pat sazināties ar mani. Noraidu arī Verejas Akākiju, kurš draudēja ,,sasālīt” man tā, ka man nebūs patīkami. Ptolemaīdas Antiohs un Havalas Severiāns vispār nav pelnījuši, ka es par viņiem runātu: taisnā tiesa sasniegs viņus no augšienes, un jau pašlaik pilsētas teātri viņus padarījuši par sava izsmiekla objektu. Ja patiešām vēlaties, lai es ierastos, sāciet ar šo četru bīskapu izslēgšanu no manu tiesnešu vidus, bet, ja nu noteikti gribat, lai viņi būtu klāt, tad lieciet viņiem ierasties apsūdzētāju statusā, lai viņu pozīcija taptu skaidra un es zinātu, ar ko man ir darīšana. Ar šiem nosacījumiem es ieradīšos pie jums, stāšos, ja vajadzēs, visas pasaules Koncila priekšā, bet ziniet, - kaut tūkstoš reižu jūs sūtītu pēc manis, citu atbildi jūs nesaņemsiet”. Trīs no četrdesmit bīskapiem, kuri atradās triklīnijā, Lupicīns, Dimitrijs un Eulīzijs, un divi priesteri, Hermanis un Severs, tika izraudzīti, lai nogādātu abas vēstules ,,Zem ozola”, pēc tam Teofila sūtņi tika atlaisti. Tikko viņi bija aizgājuši, ieradās imperatora notārs ar imperatora vēstījumu, kurā bija ietverts no ,,Ozola” saņemtais lūgums likt Jānim (viņi tā ietiepīgi dēvēja Zeltamuti) brīvprātīgi vai piespiedu kārtā ierasties uz tiesu. Notārs uzstāja, lai Zeltamute pakļaujas; arhibīskaps izsacīja viņam sava atteikuma pamatojumu, un notārs aizgāja. Līdzko viņš bija atstājis bīskapa pili, tur pēkšņi ienāca divi Konstantinopoles baznīcas priesteri – viens – kāds Eugēnijs, kurš par pakalpojumiem naidīgajai savienībai jau bija izpelnījies bīskapa titulu, otrs – mūks Īzaks, šis jokdaris – nabags, kurš par dažiem grašiem apkaunoja savu arhibīskapu pilsētas laukumos. Tie bija jauni Koncila pilnvarotie, - tik daudz pūļu bija jāpieliek, lai ataicinātu Zeltamuti, tik ļoti viņu gribēja iegūt otrā pusē šaurumam. Viens no viņiem, rupji vēršoties pie arhibīskapa, teica viņam: „Ko tu vilcinies? Koncils tevi gaida; tas pavēl tev ierasties un attīrīt sevi, ja vari, no noziegumiem, kuros tevi apsūdz”. Arhibīskaps nevēlējās runāt ar šiem pabirām, bet tūdaļ, vēršoties pie trim sev uzticīgajiem bīskapiem, sūtīja viņus aizvest Koncilam šādu mutisku atbildi: „Jūs esat izdomājuši briesmīgu rīcības veidu pret mani, jūs, kuri, no vienas puses, atsakāties izraidīt no sapulces manis noraidītos ienaidniekus, bet no otras – izsauciet mani uz tiesu caur maniem klēriķiem”.

Jau Zeltamutes pirmais sūtījums satrauca sapulcējušos, bet, kad pienāca otrais, un sūtnis vārds vārdā atstāstīja tā saturu, sākās ārprātīga plosīšanās, un Koncila zāle pēkšņi pārvērtās par laupītāju midzeni. Vieni bīskapi pielēca no savām vietām un metās virsū sūtņiem, citi, draudēdami, lamāja viņus. Vienu no viņiem piekāva, otram saplēsa skrandās apģērbu, trešo sagūstīja un aplika viņa kaklam ķēdi, kas bija sagatavota Zeltamutem gadījumā, ja arhibīskaps aiz neuzmanības te ierastos. Nelaimīgo tādā izskatā izvilka no baznīcas, iemeta laivā un nodeva šauruma tecējumam.

Pēc šīs ainas Koncils ilgi nevarēja nomierināties un no nelabvēlīga, kāds tas bija līdz šim pret arhibīskapu, pārvērtās par cietsirdīgu viņa ienaidnieku. Viņam tika nosūtīti divi jauni izsaukumi, un abas reizes viņš nosūtīja atteikumu ar tādu pašu savaldību. Imperatora notārs vairāk neieradās pie Zeltamutes, neskatoties uz prasībām, kas no jauna tika sūtītas no ,,Ozola” Imperatoram, - jādomā, ka Arkādija sirdi mīkstināja pamodusies sirdsapziņa, un Teofils nolēma, ka vajag sakūdīt šo neizlēmīgo un bailīgo garu. Baidoties, ka pirmais apsūdzības akts varētu kaitēt tajā ietverto nieku dēļ, par kuriem nebija vērts pakļaut rājienam pat lasītāju vai vārtu sargu, Teofils nolēma tā pastiprināt lietas kriminālo pusi ar jaunām apsūdzībām, ka Imperatoram beidzot vajadzētu pieņemt kaut kādu lēmumu. Šai nolūkā viņš izdomāja apsūdzības papildus punktu: mūku Īzāku, kuru iecēla par bīskapu par to, ka viņš uzņēmās sūtņa lomu, kā arī citus galvaspilsētas klēriķus. Arhidiakona Jāņa akts tikai viegli pieskārās Viņa augstības apvainošanai, turpretī šeit tā bija izvirzīta pirmajā

75

plānā. Formāli Zeltamuti apvainoja par to, ka viņš savās publiskajās runās aizvainojoši atsaucies par imperatori, norādot uz Herodiju un Izebeli. Savā sūdzību rakstā Īzāks 18 punktos, meistarīgi pievienotos pirmajam aktam, minēja jau apsūdzības aktā ietvertās vardarbības lietas, amata ļaunprātīgu izmantošanu, Baznīcas paradumu un lēmumu pārkāpšanu, ar jaunu apstākļu papildinājumiem un pārspīlējumiem, kuri izmainīja rīcības jēgu. Viņš tur ietvēra arī apsūdzību par bezgodīgiem izteikumiem un zaimošanu, kā arī (kas gan to varētu domāt?) lielā oratora sprediķu literāro kritiku. Viņš pārmeta Zeltamutem vārdus: ,,Baznīcas altāris ir pilns ar fūrijām”. ,,ko viņš domā ar šīm fūrijām? – vaicāja apsūdzētājs. – Lai viņš to paskaidro”. Ir dzirdēts, ka vienā no savām runām kaut kādu svinību sakarā, kad Valdnieka teicamā dievbijība piepildīja ar prieku arī ganu un visu ganāmo pulku, arhibīskaps izteicies: ,,Es mīlu, es mirstu no mīlestības!..” ,,Jānim jāpaskaidro, ko tas nozīmē, - saka apsūdzētājs, - jo Baznīca nepazīst tādu valodu”. Viņš apvainoja arhibīskapu arī tajā, ka tas esot zaimojis Dievu un mudinājis grēciniekus uz grēku, iztēlojot nožēlu kā pārāk vieglu, sakot: „Nožēlojiet divas reizes, nožēlojiet vēl reizi, - un katru reizi, kad nožēlosiet, nāciet pie manis, es jūs izdziedināšu”, - tai laikā, kad Baznīca pieļāva tikai vienu publiskas nožēlas reizi.

,,Savos uzbrukumos svešām eparhijām, - tika teikts papildus punktos, - Zeltamute ne tikai nosodīja bīskapus un citus garīdzniekus, neuzklausījis viņus, bet arī iesvētīja savā bīskapa mājā svešus, brīvībā neatlaistus vergus, kurus vajāja par noziegumiem... Vardarbīgā veidā viņš ieslodzīja cietumā un iekala važās cilvēkus, kuri viņam nepatika, un tur mērdēja viņus badā līdz pat nāvei. Tā viņš rīkojās ar ne – origēnistiem, stājoties saskarsmē ar origēnistiem. Ar viņu pašu, Īzāku, tā pēc viņa pavēles izrīkojās noziedzīgi ļaudis. Viņš pulcēja savā baznīcā pagānus, agrākos kristiešu vajātājus, un piedalījās viņu sanāksmēs, Visbeidzot (tas bija ietverts galma dēļ), viņš pārkāpa viesmīlības pienākumus, dzīvojot un pusdienojot vientulībā... viņš musināja tautas dumpi pret Koncilu...” Viens no punktiem iztēloja viņu kā nevērīgu pret dievkalpojumu pienākumiem, jo viņš pasniedzot Dievgaldu un kristot ticīgos pēc tam, kad viņi ēduši. Šīs, pēdējās, apsūdzības īpaši aizskāra Zeltamuti, jo tās centās apgāzt viņa kā bīskapa veikto Noslēpumu derīgumu, un viņš uz tām atbildēja daļēji tautas priekšā, daļēji – rakstiski.

Šie papildus punkti kopā ar arhidiakona Jāņa punktiem sastādīja patiesi milzīgu apsūdzību masu. Pa to laiku, kamēr apsūdzētais kategoriski atteicās ierasties uz Koncilu, bet Imperators neveica nekādus piespiedu pasākumus, Teofils ķērās pie liecinieku noklausīšanās. Tika nopratināti septiņi liecinieki, kuri piederēja arhibīskapa klēram, un viņi sniedza savas liecības ar galēju niknumu. Viņu vidū bija Arzass, Attiks un Elpīdijs. Pirmie divi no viņiem vēlāk ieņēma Zeltamutes troni, kurš, pateicoties viņiem, palika vakants. Visi klātesošie ar nepacietību gaidīja beigas. Arzass un Attiks, kopā ar diviem citiem priesteriem, Eudemonu un Onisimu, kliedza, steidzināja izteikt spriedumu. ,,Jāņa vaina ir pierādīta pārpilnībā, un nav nekādas vajadzības, - viņi teica, - turpināt nopratināšanu”. Visbeidzot, divpadsmitajā sēdē Koncils paziņoja, ka pāriet pie lēmuma. Līdz šim Koncilu vadīja Teofils. Pat saņēmis arhibīskapa noraidījumu, viņš vadīja visu tiesvedību un debates. Tomēr, kad pienāca laiks pieņemt lēmumu, viņš nobijās, ka viņa rīcība dos iemeslu uzbrukumam un pat Koncila lēmuma kasācijai no tāda bailīga Valdnieka puses, kāds bija Arkādijs. Viņš šinī lomā nomainīja sevi ar Heraklejas Pāvilu, lai arī neatturējās no balsošanas; vēl jo vairāk no tās neatturējās pārējie trīs noraidītie: Antiohs, Akākijs un Severiāns. Kad pārgāja pie balsošanas, Pāvils savāca visu bīskapu balsis, sākot no kāda Ģimnāzija, un beidzot ar Teofilu. Balsu nodevušo skaits izrādījās 45 trīsdesmit sešu vietā, kuri piedalījās sēdes atklašanā. Viņu skaitu pakāpeniski palielināja no jauna ieradušies

76

bīskapi un atbēgušie no Konstantinopoles. Zeltamutem tika piespriesta atcelšana, bet liecības par Viņa augstības apvainošanu tika nosūtītas Valdniekam.

Tikko kā atcelšana tika pasludināta, Koncils tūdaļ to paziņoja arhibīskapa klēram, lai atraisītu paklausības saites attiecībā uz gāzto galvu, un nosūtīja ziņojumu par Koncila darbību abiem Imperatoriem – Arkādijam un Honorijam, romiešu pasaules monarhiem. Bīskaps Herontijs, kurš bija padzīts no Nikomīdijas, un divi citi Āsijas bīskapi, kas arī bija izraidīti, - Faustīns un Eugnomons, izmantoja šī ziņojuma nosūtīšanu, lai darītu zināmu valdniekiem savu bēdu stāstu un pievienoja sūdzību par Zeltamutes pretlikumīgo rīcību. Ziņojuma dublikāts Austrumu Imperatoram sākās ar šādiem, īpaši Arkādijam domātiem, vārdiem: ,,Ņemot vērā, ka Jānis, kurš ir apsūdzēts zināmajos noziegumos, juzdams savu vainu, atteicās ierasties sevis attaisnošanai mūsu priekšā, un ka tādā gadījumā baznīcas likumi paredz atcelšanu, mēs esam viņu atcēluši. Tomēr, tā kā apsūdzības akts bez baznīcas pārkāpumiem ietver arī Viņa augstības apvainošanu, tad tavai godībai jāparedz viņa izraidīšana, lai tik liels noziegums nepaliktu nesodīts. Kas attiecas uz mums, tad tas neietilpst mūsu resora ziņā”.

Un tā, pirmajam jautājumam, kas bija jārisina Koncilam, tika pielikts punkts saskaņā ar Teofila patvaļu. Otrais bija jautājums par Garajiem brāļiem, bet pret to bīskapi bija vienaldzīgi, un Teofils vēl jo vairāk. Pēc tik pilnīgas uzvaras, kādu vien viņš bija svinējis, otrā kauja radīja briesmas, un Zeltamutes uzvarētāja spožums varēja tikai aptumšoties debatēs pret nožēlojamajiem mūkiem. Turklāt arī lietas vešana bija apgrūtināta: brāļu apsūdzēts, pēc tam, kad viņš tos bija nosodījis Ēģiptē, vai viņš gribēs vēlreiz sodīt tos par to vēlreiz Halkedonā un vadīt tiesu, kas bija domāta, lai sodītu pašu Teofilu? Ko var zināt, kādu reakciju Koncilā un pilsētā izraisītu tik daudzu vardarbību un ļaundarību glezna, ko ar savu tiešo un bargo runu uzzīmētu Garie brāļi? Dievs vien zina, kas vēl varētu notikt, ja bīskapu – joanītu sapulce, kas atradās Konstntinopolē, pārceltu lietu uz citu Koncilu, kā to varēja saprast no viņu vēstules, un, ja Imperators, kurš stāvēja Nitrijas inoku pusē, atkal dos vaļu savai sirdsapziņas balsij. Garo brāļu lieta neizbēgami pacēla dogmatisko jautājumu par origēnismu, kuram ne visi bija sagatavoti; pierādījums tam – Epifānija neveiksme, un Teofilam, kurš bija pratis nodalīt šo jautājumu no arhibīskapa lietas, nepavisam nevajadzēja, lai šīs lietas izskatīšana tiktu atjaunota. No tā visa viņa galvā radās kvēla vēlēšanās notušēt šo jautājumu, un Teofilam draudzīgie bīskapi devās izlīgt ar Garajiem brāļiem.

Apstākļi bija labvēlīgi, un sūtņi atrada šos nelaimīgos dziļā grūtsirdībā. Pēc tam, kad viņus bija pametis Zeltamute, aizbildnis, pie kura viņi bija devušies no tādas tālienes, viņi bija pazaudējuši ticību pareizticībai un cilvēku žēlsirdībai. Turklāt nāve bija paretinājusi viņu rindas. Pēc Isidora nāves nomira bīskaps Dioskors, otrais no Garajiem brāļiem, viņu atbalsts un vadītājs. Viņš nomira dažas nedēļas pirms šiem notikumiem. Par viņu brīnījās par neviesmīlīgās galvaspilsētas iedzīvotāji, un viņa kaps sv. Mucija baznīcā, netālu no vienas no Konstantinopoles ostām, pulcēja daudzus nabagos – tuksneša iemītnieks, pats būdams gandrīz bez maizes kumosa, viņiem pierādīja, ka prot būt tik atturīgs, lai vēl dotu citiem. Bet ar to vēl bija par maz: baidījās arī par Ammonija dzīvību, kurš bija saslimis gadu nastas un bēdu ietekmē. Un tā, bēdas salauza Garos brāļus, kuriem pārējie mūki bija pakļāvušies kā saviem igumeniem. ,,Ak, ja vien Dioskors būtu dzīvs un mirstošais Ammonijs spētu dot padomu, - saka kāds no vēsturniekiem, - nekad šie godīgie, vienkāršie ļaudis nebūtu uzklausījuši apkaunojošos priekšlikumus”.

Lūk, kādi priekšlikumi viņiem tika atnesti. Patriarhs, kurš neko tā nevēlas, kā piedošanu, piedāvā viņiem mieru. Tā dēļ no viņu puses netiek prasīta nekāda formāla atteikšanās – viņš nevēlas ne strīdēties par viņu mācības jautājumiem, ne pieminēt pagātni:

77

viņš ir gatavs aizmirst visu, lūdzot vienīgi, lai šie mūki izsaka padevību savam valdniekam. Lai Garie brāļi un viņu ceļabiedri paziņo Koncila priekšā, kā to paredz mūku dzīves noteikumi, ka, ja viņi ir grēkojuši, tad to nožēlo. Koncils bez jebkādiem strīdiem viņus žēlīgi pieņems, viņus nosodošais Aleksandrijas Koncila lēmums tiks atcelts, un patriarhs atcels arī viņu atšķiršanu no Dievgalda. Tad viņi varēs atgriezties Ēģiptē un atkal doties uz saviem klosteriem. Garie brāļi visa pūļa pavadībā sekoja sūtņiem uz Halkedonu.

Viņi te bija visi, pat Ammonijs, kurš gulēja savā trūcīgajā gultā un pēc pāris stundām atdeva dvēseli Dievam. Kas zina?.. Iespējams, ka, atpazinis šo baznīcu un šo bagāto pili, kurā pirms desmit gadiem, paklausot Pretorija prefekta Rufīna prasībai, viņš bija ieradies no sava tuksneša dziļumiem, lai saņemtu no kristāmtrauka šo dēlu, tik ļoti tāda tēva necienīgu, - vecais vīrs sajuta sirdsapziņas pārmetumu, taču šī vājuma dēļ paveiktā rīcība tagad bija nežēlīgi izpirkta. Tikko kā mūki ieradās, viņus veda Koncila priekšā, kur viss notika, kā sarunāts. Patiešām, katrs uz šīs skatuves izpildīja savu lomu. Garie brāļi norunāja nožēlas formulu un lūdza apžēlošanu mūkiem, kuri izcieta sava bīskapa uzlikto sodu: ,,Ja mēs esam grēkojuši, tad nožēlojam to un lūdzam piedot mūsu grēku”, - Teofils, piecēlies no savas vietas, izteica apžēlošanas formulu, un Koncils ar atlaišanas grāmatu atcēla Aleksandrijas Koncila lēmumu. Teofila apžēlošana izplatījās tālāk: no origēnistiem līdz pašam Origēnam, jo vēsture liecina, ka no šīs dienas viņš nelika šķēršļus pārlasīt viņa sacerējumus, kuru aizliegšanu ar tādu spēku vēl nesen bija centies panākt, un, ka uz kādu jautājumu par šo pārmaiņu iemeslu, viņš sniedz šādu atbildi, kura kļuva visai slavena: ,,Origēna darbi – tas ir dārzs, kurā sajaukti gan ziedi, gan ērkšķu krūmi: es atmetu ērkšķus un priecājos par ziediem”. Taču Garo brāļu pazemošana un Teofila nekaunība ar to nebeidzās: vajadzēja vēl uzklausīt slavinošos vārdus un aizstāvības runu, ko Garie brāļi arī pārcieta kā galēji apnicīgu. Stāsta, ka, saņēmis ziņu par Ammonija nāvi, patriarhs esot iesaucies: „No sirds apraudu viņu, jo tas bija svēts mūks, un es vēlētos, lai tādu būtu vairāk”. Pēc šīs nožēlojamās komēdijas saujiņa Nitrijas un Skitijas trimdinieku izklīda, - tikai nedaudzi no viņiem nokļuva līdz Ēģiptei.

Bija palikusi vēl Efezas Heraklīda lieta, kura tika ietverta Koncila darba kārtībā tā 13. sēdē. Šo bīskapu, kuru bija iecēlis Zeltamute, gāza no troņa efeziešu dumpis un viņš bija spiests slēpties, lai izbēgtu vēl ļaunākam liktenim. Šo joanītu apsūdzēja neskaitāmos noziegumos, īpaši zagšanā. Viņu apsūdzēja cits bīskaps, Magnēzijas Makārijs, un šī lieta, dabiski, vilka sev līdzi visu Āsijas Baznīcu lietu izskatīšanu, to prasītāji bija te klāt, aizkaitināti līdz neprātam. Jau tika gatavota visu Zeltamutes iecelto bīskapu vajāšana, kad Konstantinopole piedzīvoja notikumus, kuri pārņēma visu Koncila uzmanību, pārtrauca tā darbību un pēc dažām dienām izsauca tā atlaišanu.

3Visa Koncila lieta ar Zeltamutes nosodīšanu bija imperatora acu priekšā, kurš tad

arī apstiprināja lēmumu ar vēstuli, kas minēta aktos. Taču netika pieņemti nekādi mēri, lai lēmumu izpildītu, un Zeltamute turpināja aizņemt bīskapa namu un baznīcu. Šis nenoteiktais stāvoklis turpinājās trīs dienas. Šinī laikā Konstantinopoles baznīca kļuva par neizsakāmu nekārtību ieguvumu. Arhibīskapa klēra locekļi – atšķirti un neatšķirti – no visām pusēm ienāca baznīcā, turklāt pirmie – ar nekaunīgi izaicinošu izskatu, bet tauta viņus padzina vai arī bēga no viņu dievkalpojumiem. Koncila lēmuma satriekti, līdz šim uzticīgie bīskapi maz - pamazām izklīda, un Zeltamutes triklīnijs kļuva pavisam tukšs. Laiku pa laikam imperatora ierēdnis ar dažiem sargiem ieradās arhibīskapa pilī paziņot viņam, ka tam jāgatavojas izbraukšanai; arhibīskaps atteicās, oficieris aizgāja, bet Imperators aizliedza pielietot spēku. Ciešā pūlī ap baznīcu un arhibīskapa pili sapulcējusies

78

tauta stāvēja sardzē dienu un nakti, svārstoties starp cerību un bailēm. Taču nebija dzirdami ne Valdnieku, ne viņa ierēdņus aizvainojoši vārdi. Viens vienīgs sauciens bija dzirdams laiku pa laikam no visu lūpām, kas aizvēlās kā vilnis līdz pašai Arkādija pilij: „Pieprasām Vispasaules koncilu! Vajadzīgs īsts Koncils arhibīskapa sodīšanai”. Tāds bija tautas lozungs; tāds bija arī Zeltamutes lozungs. „Mani nosodīja viltus Koncils, - viņš atkārtoja, - patiesam Koncilam jāattaisno mani šeit, manā Baznīcā, un jāiztiesā mani ar maniem tiesnešiem”.

Atrazdamies ielenkumā, gandrīz kā gūstā šo dzīvo, uzticīgās tautas uzcelto, sienu vidū, kuru dēļ bija bīstami ķerties pie vardarbības, Zeltamute nemitīgi pārvietojās no savām telpām uz baznīcu un atpakaļ. Tur viņam vajadzēja mierināt savus kalpotājus un dažus uzticīgos priesterus, te – apjukušo pūli, kuru viņa parādīšanās un vārdi piepildīja gan ar bēdām, gan ar prieku. Ziņas stundu no stundas kļuva arvien ļaunu vēstošākas. Stāstīja par bīskapu deputācijām, kuras viena aiz otras ieradās no Halkedonas lūgt Imperatoram, lai viņš ar varu apstiprinātu Koncila nozīmi un lēmumus, - imperatore viņiem pievienojās, izmantojot visus līdzekļus, lai ietekmētu savu vājo laulāto draugu. Runāja, ka vairs jau neiet runa par izsūtīšanu, bet par sodu, svārstoties tikai starp cirvi un zobenu. Pats arhibīskaps domāja par priekšā stāvošo nāvi un sprediķoja tautai par padevību Providencei. Pa to laiku pilsētā bija dzirdamas litānijas, ko pavadīja skaļas raudas un lūgšanas. Tauta gribēja tajās iesaistīt arī arhibīskapu, kurš acīmredzot sākotnēji piekrita, bet pāc tam, atteicies, sacīja: ,,Ejiet un lūdzieties, es būšu ar jums savā garā, kurš savieno galvu ar tās locekļiem”.

Viens nekaunīgs Severiāna solis izcēla tautu no šī piespiestā un skumjā mierīguma, kurā to turēja Zeltamutes ietekme. Teofilam vēl nebija drosmes ierasties Konstantinopolē, bet Severiāns uzdrošinājās to izdarīt nākamajā dienā pēc sprieduma. Viņš pat uzdrošinājās ieiet vienā baznīcā, uzkāpt katedrā un stāstīt no turienes par notikumiem, kuri tikko bija norisinājušies; viņš atainoja arhibīskapa gāšanu kā sodu par viņa lepnību. „Jau ar viņa lepnību vien pietiktu, lai attaisnotu šo spriedumu, - viņš teica, - pat ja viņš nebūtu pastrādājis citus noziegumus”. Visi klausītāji pret šo nelieti sacēlās ar tādu spēku, ka viņš tik tikko paguva izslīdēt un pārcelties pāri šaurumam. Tomēr šis aizvainojošais lielībnieka izlēciens pret savu agrāko draugu, no kura lūpām vēl nesen viņš bija dzirdējis piedošanas un miera vārdus, izveda Zeltamuti no pacietības. Viņš ieraudzīja tajā apvainojumu no pašas imperatores ar galma bīskapa, viņas ielikteņa, starpniecību un, neatdalot valdnieci no viņas padomnieka, arhibīskaps Jānis savā baznīcā teica tautai runu, kas ieguva pasaules slavu, un droši vien izlēma viņa krišanu, kas uz laiku tika atlikta. „Brāļi, - viņš uzrunāja ap ambonu viļņojošos pūli, - mūs piemeklējusi briesmīga vētra, un viļņi triecas pār mums ar nepieredzētu spēku, taču mēs nebaidāmies no nogrimšanas, jo balstāmies uz klints. Lai kā plosītos vētra, šī klints nesagrūs. Lai kā nesaceltos un nešļāktos viļņi, Kristus kuģis neies bojā. No kā man baidīties? - es jums vaicāju. No nāves? Es teikšu līdz ar Apustuli: „Mana dzīve ir Kristus, bet nāve – mans ieguvums”. No izsūtīšanas? Taču zeme pieder Kungam ar visu, ko tā nes. No mantas zaudēšanas? Es neko neesmu ienesis šinī pasaulē un neko no tās neaiznesīšu sev līdz. Visu, kas var piespiest cilvēku trīcēt, es nicinu. Es smejos par bagātību, smejos par pagodinājumiem, kurus citi tā alkst. Bagātība man nav vairāk kā nabadzība. Ja es arī vēlos dzīvot, tad tikai tādēļ, lai būtu ar jums, strādātu pie jūsu garīgās pilnveidošanās. Es jums runāju tā, kā rīkojos, un klauvēju pie jūsu mīlestības, lai tā ir uzticīga. Nē, nē! Baznīcu nesadalīs, neizkropļos! Baznīca ir nedalāma. Tajā neatdala galvu no locekļiem, tie paliek vienoti, neskatoties ne uz ko; sacītais par vīru un sievu ir vēl patiesāks attiecībā uz ganu un ganāmo pulku: viņi ir viens, un, ko Dievs savienojis, to sadalīt nav cilvēka varā. Sakiet, kas noticis ar tirāniem, kuri reiz centās iznīdēt Baznīcu?

79

Sakiet, kur ir viņu moku kambari, ugunskuri, kur plēsīgo zvēru zobi un viņu benžu notrulinātie zobeni? Viņi gribēja rīkoties, bet neko neizdarīja. Tā pati klusēšana un aizmirstība apklāj vienmēr gan tirānus, gan viņu noziegumu arsenālu, bet Baznīca? Tā mirdz spožāk par sauli visā Visumā un, ja tirāni nespēja nosmacēt ticību toreiz, kad kristieši tik tikko pastāvēja, kā gan viņi var cerēt uz to tagad, kad kristieši pārklāj visu zemi?

Reiz, moceklības dienās, tika pieredzēta neiedomājama cietsirdība, kurai tika pakļauta kāda meitene, gandrīz vēl bērns, un šī meitene izrādījās stiprāka par spīdzināšanas šķēpiem un liesmu dzeloņiem. Dzelzs zari plosīja viņas sānus, bet viņas ticība palika nelokāma. Kā gan tagad kāds domā iebiedēt veselu tautu?.. Ak, viņi nepavisam nepazīst mūs! Kristus ir ar mani! No kā man bīties? Viņa Evaņģēlijs manās rokās ir zizlis, uz kā es balstos. Lūk, kur ir mans patvērums, lūk manas dvēseles mierīgā osta. Vētras, pret mani saceltas, jūra, pret mani sabangota, valdnieku un pasaules vareno plosīšanās... tas viss man ir ne vairāk kā zirnekļu tīkli, un, ja savstarpējā mīlestība neturētu mani šajās vietās, es nepretotos doties prom... Vai zināt, mīļotie brāļi, par ko mani grib pazudināt? Par to, ka es nepavēlēju klāt savā priekšā bagātus paklājus, ka nekad neesmu vēlējies tērpties zelta un zīda drēbēs, ka neesmu pazemojies līdz tam, lai apmierinātu šo ļaužu alkatību un neesmu klājis viņiem galdus. Aspīda cilts valda vienmēr, Izebelei palikuši pēcnācēji, taču arī žēlastība izlejas ar Eliju. Arī Hērodija ir šeit, viņa arvien vēl dejo, un viņai atdos Jāņa galvu - tāpēc, ka viņa dejo.

Brāļi, pienācis laiks raudāt, viss vēršas uz negodu. Tikai viens vienīgs zelts sniedz šeit spožumu un slavu. Bet paklausieties, ko saka Dāvids: „Ja jums pieder lielas bagātības, nepiesaistiet tai savas sirdis”. Un kurš gan to teicis? Vai gan tas nebija cilvēks, kurš iecelts ķēniņa tronī? Vai viņš nepārvaldīja savu valsti ar monarha varu? Un nekad viņš neiekāroja svešu īpašumu, lai to nolaupītu, nekad neizmantoja savu varenību, lai izpostītu ticību. Viņš karavīrus meklēja labprātāk nekā dārgumus, un valdīšanas lietās nebija sieviešu vergs... Ak, bēdas, bēdas sievietēm, kuras aiztaisa ausis pret debesu brīdinājumiem, un, apreibušas ne no vīna, bet no skopuma un dusmām, līdz apnikumam mācas virsū vīriem ar saviem ļaunajiem padomiem, ievelkot viņus netaisnībās...”

Šinī runā, kas jau tā bija skaidra, bija viens vārds, kurš neatstāja ne mazāko šaubu par oratora nodomiem, vārds, kurš bija spēcīgāks par visiem mājieniem, lai cik caurspīdīgi tie nebūtu. To nevar pārtulkot, jo to ietver vārdu spēle. Tas bija pašas imperatores vārds: Eudoksija grieķu valodā nozīmē „laba slava”, bet adoksija – vārds ar pretēju nozīmi – negods. Lūk, sakot, ka šinī impērijā, kur nav cita likuma kā vien Eudoksijas patvaļa, viss pavēršas uz negodu, - Zeltamute lieto vārdu ,,adoksija”, kas atgādina Arkādija sievas vārdu: pārējais ir skaidrs.

Šī runa izskanēja nākamajā dienā pēc nosodīšanas, visticamāk, vakarpusē. Nākamajā rītā pie Zeltamutes ieradās Imperatora ierēdnis un Imperatora vārdā pieprasīja, lai viņš nekavējoties atstāj pilsētu. „Imperators vairs nepieļauj atlikšanu, - viņš teica, - kuģis ir gatavs, lai tevi aizvestu uz izsūtījumam paredzēto vietu: man ir pavēle pie mazākās pretošanās pazīmes sagūstīt tevi ar zaldātu palīdzību”. Sadursme pie durvīm būtu neizbēgama un sāktu līt asins upes. Zeltamute iztēlojās šo ainu un tā lika viņam nodrebēt. Pieejot pie Imperatora oficiera un sardzes vienības, kas viņu pavadīja, viņš teica: ,,Es esmu jūsu rokās; vediet mani, kur vēlaties”. Oficieris nodeva viņu policijas augstākā aģenta apsardzei un ar savu sardzes vienību caur tautas pūli devās atpakaļ uz pili pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradies. Viņam bija jāsatiek Zeltamute citā vietā. Pārejas, kuras atdalīja baziliku no arhibīskapa nama, ar slepeniem vārtiem savienojās ar pilsētas vientulīgo kvartālu. Zeltamute un viņa apsargs, neviena nepamanīti, izgāja pa vārtiem un sasniedza

80

kaimiņos esošo māju, kurā arī slepenībā uzturējās līdz vakaram. Kad pienāca nakts, apsargs un viņa gūsteknis devās uz ostu pa nomaļām ielām cerībā, ka neviens viņus neatpazīs. Taču, kad viņi tuvojās piestātnei, kāds no tautas pamanīja Zeltamuti un tūdaļ pa pilsētu izskrēja ziņa, ka arhibīskapu ved prom. Tad saskrēja tautas pūļi, lai pretotos aizbraukšanai, bet Zeltamute apturēja viņus ar savu varu: „Ļaujiet man aizbraukt, - viņš tiem teica, - man jāpakļaujas Imperatoram; lai manis dēļ neizlīst neviena manas tautas asins lāse. Uzticu sanu lietu nākamajam Koncilam”.

Tumsa, kas tuvojās arvien straujāk, veicināja viņa aizbraukšanu. Tas pats Imperatora ierēdnis ar zaldātu un matrožu vienību ostā aplenca arhibīskapu un kopā ar viņu uzkāpa uz kuģa, kurš tūdaļ pacēla enkuru. Tas pārbrauca pāri Propontīdai un devās uz Hieronas pilsētu, Bitīnijas ostu, kur ierēdnim, saskaņā ar pavēli, bija jāizsēdina Zeltamuti. Vēl bija nakts, kad kuģis tuvojās piestātnei. Sardze izsēdināja izsūtīto un devās atpakaļ. Šīs vietas, kas atradās tik tuvu Halkedonai, izvēle, šķita Zeltamutem aizdomīga; viņš tajā saskatīja lamatas, nodomu nodot viņu ienaidnieku rokās, bet viņa acīs nāve būtu tūkstoškārt labāka. Tāpēc vēl pirms dienas iestāšanās, kad pilsētas vara vēl nebija varējusi saņemt ziņu par visu notikušo, viņš pats noīrēja laivu un, turoties krasta tuvumā, lika aizvest sevi uz Astakijas līci, uz Prenetas pilsētiņu, kas atradās Nikomīdijai pretējā krastā. Netālu no tā, lauku vidū, stāvēja villa, kuras īpašnieku trimdinieks pazina, - te viņš arī cerēja paslēpties. Pirmā viņa paveiktā kustība, kad viņš pārkāpa viesmīlīgā patvēruma slieksni, bija – nokrist ceļos un piesaukt debesu aizbildniecību Konstantinopoles baznīcai, ,,kuru viņš nepameta, - kā pats vēlāk teica, - jo aiznesa to sev līdzi savā sirdī”. Viņa bēgšana notika tik slepeni un piesardzīgi, viņa pēdas bija tik apslēptas, ka visi varēja nodomāt, kā jau arī ierēdnis bija ziņojis, ka izsūtītais atrodas tajā vietā, kas viņam nolikta.

Viņa nolaupīšanas nakts Konstantinopolei bija sēru un asaru pilna, vēsture līdz mums atnesusi tautas bēdu aizkustinošo ainu. Daudzskaitlīgais pūlis, vēl nesen aizkaitināts un nikns, tagad pēkšņi noklusis un sadrūmis, steidzās uz baznīcu lūgt debesīm un prasīt no tām tēvu, ko bija nolaupījuši cilvēki. Baznīcās nepietika vietu; lūdzās ielu krustojumos, zem laukumu portikiem, - visbeidzot, visur, un, pēc paša Zeltamutes vārdiem, „visa pilsēta pārvērtās par vienu baznīcu”. Nabago mājas bija tukšas: vīrieši, sievietes, bērni, amatnieki, kuģu strādnieki, pārdevēji – visi bija lūgšanās, visi gribēja piedalīties šinīs līgšanās, kas pacēlās pret debesu tiesu. Tikai viens izsauciens, kas laiku pa laikam bija dzirdams, atgādināja par zemes kaislībām: „Lai sasauc Vispasaules Koncilu!” Tās bija vienīgās zāles, ko cilvēki tagad varēja piedāvāt. Kad, iestājoties dienai, nogurusī tauta sāka atgriezties savās mājvietās, Teofils ieradās no Halkedonas un, sapulcinājis visus aleksandriešus, kuri vien atradās ostā, pārņēma varu pilsētā kā tās baznīcas uzvarētājs. Garīdzniecība, kas līdz tam bija slēpusies, sapulcējās ap viņu, piedāvājot tam pakalpojumus un gaidot pavēles. Viņš atalgoja uzcītīgākos, atcēla atšķiršanu visnecienīgākajiem un dāsni izdaļāja iesvētīšanu, paaugstinājumus un amatus katram satiktajam. Viss arhibīskapa iedibinātais tika iznīcināts, Teofils pavēlēja šiem priesteriem, lai katrs no viņiem ņemtu savā pārziņā pa baznīcai, bet sacēlusies tauta tam pretojās. Pat tad, kad pats Teofils gribēja iekļūt arhibīskapa bazilikā, ticīgie aizšķērsoja viņam ceļu. Viņa vienības aleksandrieši ķērās pie ieročiem, un sākās kauja. Baznīca un kristību telpa bija klāta līķiem, bet kristību baseins, kā stāsta, piepildījās cilvēku asinīm. Tikko kā sākās cīņa, tika atsūtīts karaspēks, kaujas norisinājās it visur, katra baznīca pārvērtās par cietoksni, kur tauta turējās spēcīgi, un uz kurieni zaldāti lauzās ar šķēpiem. Altāros lija asinis, un lāstu kliedzienus nomainīja dziesma Kungam par apžēlošanu. Lai arī Konstantinopoles klosteri visumā bija naidīgi arhibīskapam, kurš gribēja tajos ieviest pārmaiņas, tomēr viens no tiem, tagad nostājies viņa pusē, izdzina tajā iespraukušos jaunizceptos priesterus, - un zaldāti metās virsū

81

mūkiem. Viņus iznīcināja pašu baznīcās, meklējot visos kaktos, lai nogalinātu, dzinās tiem pakaļ pa ielām ar zobeniem rokās. Kāds pagānu rakstnieks stāsta, ka tolaik zaldāti nogalināja daudzus pilsētas iedzīvotājus, jo viņi bija ģērbušies melnā sakarā ar sērām, un izskatījās līdzīgi mūkiem. Šis notikums, šķiet, gāja pie sirds pagāniem, kuri līksmoja, redzot, kā kristiešu roka atbrīvoja viņus no ļaudīm „melnās mantijās”, viņu nāvīgajiem ienaidniekiem, dedzīgiem viņu tempļu postītājiem un viņu svētdarbību traucētājiem.

Tāda bija diena, kad ieradās Teofils Ēģiptietis, kā viņu bija iesaukuši joanīti. Nakts atnesa sev līdzi jaunas šausmas. Gebdomonas priekšpilsētā bija sajūtami zemestrīces grūdieni, kas, ar neparastu spēku tuvojās pilsētas centram, satricināja bagātos kvartālus un īpaši to, kur atradās Imperatora pils. Imperatores istabā gulta, kas bija pacelta diezgan augstu, nokrita uz grīdas. Eudoksija domāja, ka nāk viņas pēdējā stunda un bāla, izlaistiem matiem, mezdamās uz vīra istabu, šausmās iesaucās: ,,Tas, kuru mūs piespieda padzīt, ir taisnais, un Pats Dievs ir bruņojies atmaksai. Ja gribi glābt impēriju, nekavējoties sūti viņam pakaļ”. Raudādama un lūgdamās viņa stāvēja uz ceļiem līdz brīdim, kamēr Imperators svinīgi apsolīja izpildīt viņas lūgumu. Tā uzmundrināta, viņa uzrakstīja arhibīskapam sekojošu vēstuli: ,,Svētīgākais! Lūdzu tevi, nedomā, ka esmu piedalījusies tajā, kas ar tevi noticis. Es neesmu vainīga pie tavām asinīm. Ļauni un izvirtuši cilvēki bija sazvērējušies pret tevi. Dievs ir liecinieks maniem vārdiem un tām asarām, kuras es pienesu Viņam kā upuri”.

Vēl nebija uzaususi gaisma, kad viens no galma oficieriem saņēma no viņas pavēli doties uz Hieronu, lai nodotu šo vēstuli izsūtītajam tieši rokās un vārdos nodot viņam, ka tā vēlas viņa atgriešanos, ka tikai drīza viņa ierašanās var novērst pilsētas izpostīšanu. Redzot, ka pirmais sūtnis neatgriežas, Eudoksija nepacietībā sūtīja otru, pēc tam trešo. Tauta, to redzēdama, izbijās, domājot, ka no tās slēpj kaut ko ļauni iecerētu, un daudz ļaužu metās meklēt arhibīskapu, tā ka Propontīda mutuļoja daudzo kuģu dēļ, kuri kursēja starp Trāķiju un Bitīnijas krastu. Tika ievāktas ziņas par Zeltamutes atrašanās vietu Hieronā un kaimiņu ostās. Visbeidzot viņš tika atrasts Prenetas ciema villā. Tāda lietas pavērsiena satriekts un vēl aizvien paredzot kādu viltību, - viņam tik labi bija zināma ienaidnieku dziļā samaitātība, - arhibīskaps šaubījās – tomēr einuha Brizona ierašanās beigu beigās izšķīra viņa braucienu. Brizons – Augustas pirmais kambarkungs un viens no Imperatora sekretāriem – vispār bija godīgs un dievbijīgs cilvēks. Vienā no antilitānijām pret ariāņiem saņēmis ievainojumu no sviesta akmens, viņš slepus bija nostājies arhibīskapa pusē, neskatoties uz to, ka bija piesaistīts imperatorei. Viņa paskaidrojumi izkliedēja šaubas, un Zeltamute nolēma sekot viņam. Kad viņi tuvojās Konstantinopolei, viņu skatienam pavērās Bosfors, ko apgaismoja tūkstošiem lāpu – laivās, krastā un ostā. Jau tuvojās pusnakts. Tā bija neredzēta tikšanās aina, ko tauta sarīkoja savam bīskapam. Zeltamute bija dziļi saviļņots, un tomēr viņš nevēlējās izkāpt ostā.

,,Gāzts bīskaps, - viņš teica, - drīkst ieiet savā Baznīcā tikai Koncila likumīgi attaisnots”, un viņš lika doties uz kaimiņos esošo piestātni, kas atradās Mariānas priekšpilsētā. Velti imperatore, baidīdamās no jaunām jukām, pašos godājamākos un uzstājīgākos izteicienos lūdza viņu ierasties pilsētā, vairāk nekavējoties, - viņš palika pie sava lēmuma. Tauta pārtrauca šīs pārrunas, metoties meklēt viņu Mariānas priekšpilsētā un, neraugoties uz visu viņa pretošanos, var teikt, uz rokām ienesa viņu bīskapa bazilikā. Tur viņam sauca, lai viņš ieņem bīskapa vietu un saka izlīguma runu; Zeltamute atteicās to izpildīt, minot tos pašus pamatojumus un velti pūloties, lai tos saprot. Tad vairākas stipras rokas satvēra viņu un, gribot negribot, nosēdināja tur, kamēr pūlis, izklājies viņam pie kājām, lūdza pēc svētības. Ko viņam bija darīt? Viņš sniedza svētību, aizkustināts līdz asarām. Viņi gribēja dzirdēt viņa izteiksmīgo runu, lai it kā pārliecinātos, ka Jānis

82

Zeltamute patiešām ir šeit. Viņš uzgāja ambonā un ierunājās; stenogrāfi saglabājuši mums dažus viņa improvizētās runas fragmentus, taču aplausi un pūļa izsaucieni neļāva to pabeigt. Par pamatu tai Zeltamute paņēma Vecās Derības stāstu, kuru attiecināja uz sevi un notikumiem, kas uz mirkli satricināja viņa bīskapa varu. „Svētajos Rakstos mēs lasām, - viņš teica, - ka tad, kad Sāra, Ābrahāma sieva, nokļuva faraona, Ēģiptes valdnieka, rokās, kurš gribēja apdraudēt viņas šķīstību, brīnums viņu izglāba un debesu aizbildniecība apmirdzēja taisno Ābrahāmu, kad jebkāda cilvēciska palīdzība jau šķita veltīga. Tas pats notika ar mūsu Baznīcu, manu laulāto draudzeni, kuras šķīstību bija nodomājis apgānīt Ēģiptietis. Veselu dienu tā atradās šī ienaidnieka rokās kā Sāra nakti atradās faraona varā, - un abas palika šķīstas. Un, līdzīgi kā Sāra izgāja no ēģiptiešu ķēniņa pils ar dāvanām un bagātībām, tā arī Konstantinopoles Baznīca izgāja no sava gūsta lielā mirdzumā un šķīstībā, gatava nolikt uz debesu altāra savas uzticības dārgumus”. Likumīgais bīskaps svinēja uzvaru pār ēģiptiešu viltvārdi; svētkalpotājs, no savas puses, gribēja nosvinēt uzvaru pār laicīgo varu. Zeltamute to izpildīja, apberot ar uzslavām Augustu, savu vajātāju, kura, šausmu nospiesta, tagad nolieca viņa priekšā savu galvu. Viņš slavināja viņas dievbijību, nosaucot par ticīgo māti, vientuļnieku barotāju, nabago atbalstu, svēto aizbildni. Viņš pastāstīja par viņas rūpēm atgriezt viņu Konstantinopolē, par viņas dažādajiem sūtņiem un nolasīja vēstuli, kuru tā viņam bija uzrakstījusi tajā naktī uz viņa izsūtījuma vietu. Viņš pievienoja tai arī viņas vārdus, ko galma oficieris ierodoties bija nodevis. „Esmu ieguvusi pilnvaras izpildīt labu darbu, kuru dedzīgi biju vēlējusies. Esmu atdevusi ķermenim galvu, kuģim stūrmani, avīm viņu ganu, Baznīcai – laulāto draugu. Šie panākumi man ir dārgāki par mana kroņa spožumu”.

Ar šo paziņojumu par padevību Baznīcai un ganam miers tika atjaunots un arhibīskapa pieņemts. Konstantinopolē viss nomierinājās, vismaz uz kādu laiku, un nemieru cēlājiem, skauģiem un intrigantiem neatlika nekas cits, kā bēgt vai slēpties. Un patiesi, Koncils ,,Zem ozola” izklīda tajā pašā dienā, nepabeidzot Heraklīda lietas izskatīšanu. Havras Severiāns devās prom pirmais, ar lieliem pārbraucieniem nokļūstot līdz savai eparhijai. Kas attiecas uz Teofilu, kuru Konstantinopoles tauta draudēja iemest jūrā, ja viņš vēlreiz parādīsies, tad viņš devās uz Ēģipti ar saviem 28 bīskapiem no Halkedonas. Zeltamute, atguvis Imperatora labvēlību, nepārtrauca pieprasīt Vispasaules Koncila sasaukšanu Konstantinopolē, lai tas atceltu ,,Ozola” viltus Koncila lēmumu un dotu viņam pašam kanonisku attaisnojumu. Imperators piekāpās viņa vēlmei – un rīkojums tika parakstīts. Tā beidzās šis pirmais uzbrukums svētītāja Jāņa Zeltamutes varai, godam un dzīvībai.

***

Laupītājs nevar izbēgt no soda, izslīdēt no cilvēku rokām – bagātnieks neizbēgs no Dieva rokas. Bagātnieks tiks iegrūsts ellē, Lācars apgulsies Ābrahāma klēpī. Svētie Raksti māca mūs, ka zaglis ir ne tikai tas, kurš nozog svešu īpašumu, bet arī tas, kurš neizdala to, kas tam pieder... Jums ir žēl, kad jūs redzat vilku plosām avi, bet, kad jūs paši plosāt kādu no sev līdzīgajiem, kurš ar jums saistīts ar pašas dabas saitēm, tad jūs neredzat tajā neko necienīgu, un vēl gribat saukties par cilvēkiem! Žēlsirdība piemīt cilvēkam, cietsirdība – zvēram. Cilvēks palīdz, zvērs plosa, skopā rīkle ir plēsīgāka par zvēra rīkli, jo viens viņa vārds noved pie nāves...

Jānis Zeltamute

83

PIEKTĀ GRĀMATA (403.-404.g.)

Eudoksija pavēl novietot savu statuju Svētās Sofijas baznīcas tuvumā. –Zeltamutes dusmas; viņa sprediķis pret imperatori. – Jauns Koncils tiek sasaukts pret viņu Konstantinopolē. - Tiek noraidītas viņa tiesības aizstāvēties, atsaucoties uz Antiohijas Koncila 4.lēmumu. - Zeltamute pasludina šo Koncilu un tā lēmumu par ariānisku. – Šķelšanās Koncilā; Imperators pieprasa atskaiti par Koncila darbu. – Zeltamutes runa pret Baznīcu pametušajiem. –Viņš tiek ieslodzīts savā bīskapa namā. – Šausmas kristāmtelpā Lielajā Sestdienā. – Jaunpievērstie atrod patvērumu Konstancija termās. –Zeltamutes apelācija pāvestam Inokentijam. – Uzbrukums Zeltamutes dzīvībai. –Imperators piespriež arhibīskapam izsūtījumu. Atvadu aina Svētās Sofijas dievnamā. – Asiņainā sadursme baznīcā. – Svētā Sofija un Kūrija nodotas ugunij.

1

Šis miers ar visu savu patiesumu, ar kādu tas tika noslēgts, tomēr izrādījās tikai īslaicīgs pamiers. Imperatores jūtas pret Zeltamuti izmainījās ārkārtēju šausmu iespaidā, kad viņa uzskatīja to par Paša Dieva rokas apklātu, taču gan galmā., gan Baznīcā bija ne mazums ļaužu, kuri izskaidroja viņai zemestrīci kā dabisku parādību un reizē ar māņticīgajām bailēm apdzēsa šai sievietē arī pēdējo dzirksteli no godīguma, uz kuru viņa vēl bija spējīga. Tikpat ātri, kā šīs glābjošās bailes gaisa, viņa atgriezās pie iepriekšējā. Viņas paziņas, kuras aiz cieņas pret arhibīskapu bija attālinātas no pils, maz – pamazām atnesa uz turieni savas tenkas un intrigas, un Zeltamute, tāpat kā agrāk, kļuva par izsmiekla un naida priekšmetu.

Arhibīskaps, no savas puses, sekoja šīm nemierīgajām kustībām, un mēri, kādus viņš pieņēma, reizēm līdzinājās pašaizsardzības sagatavošanai. No tā laika, kad viņš uzvaroši atgriezās Konstantinopolē savā tronī, pēc nožēlas, ko visas tautas vārdā viņam bija spiesta pienest lepnā Augusta, viņš sajuta sevi vēl tuvāku tautai. Tajā neaizmirstamajā naktī, kad visa pilsēta, priekā apreibusi, atveda viņu uz Svētās Sofijas baznīcu un, pretēji viņa gribai, atkal nosēdināja tronī Arkādija un Augustas acu priekšā, no pūļa atskanēja daudzbalsīgi saucieni: „Bīskap, attīri savu klēru, padzen nodevējus!” Viņš tiem toreiz atbildēja, ka viņš „lems saskaņā ar savas tautas un dievbijīgās imperatores padomiem”.

Un viņš patiešām ķērās pie pārveidojumiem. Aizdomīgos klēriķus aizsūtīja prom, visvairāk apkaunotie paši nosodīja sevi, uzticīgie tika apbalvoti ar baznīcas amatu pakāpēm. Diakonam Tigrijam, kas tika iesvētīts par priesteri, vajadzēja kalpot pie paša Zeltamutes. Otrs viņam uzticīgais cilvēks, Serapions, kļuvis par priesteri, saņēma Heraklijas bīskapa amatu Trāķijā, kas bija vakants pēc tam, kad to bēgot pameta Pāvils, kurš kopā ar Teofilu bija piedalījies ,,Ozola” Koncilā un beigās pat vadījis to. Un tā, arhibīskapa žēlastība dāsni atalgoja klēriķus, kuri bija parādījuši uzticību un vīrišķību briesmu brīdī, un pārveidotais Konstantinopoles klērs tagad veidoja ap arhibīskapu daudz viendabīgāku un ar viņu cieši saistītu spēku. Tauta, kura arvien vairāk un vairāk rīkojās saskanībā ar savu ganu, apsveica gan apbalvojumus, gan arhibīskapa stingros mērus. Vai Zeltamute apspriedās visā tajā ar tautu, kā bija solījis? Vēsture par to nesaka ne vārda, taču par pilnīgi ticamu var pieņemt to, ka ar Augustu viņš neapspriedās. Lietas ātri vien nonāca līdz tai robežai, kad vismazākais iemesls varēja izraisīt sprādzienu un no jauna iedegt karu,

84

- Eudoksijas nepiepildāmā lepnība pakalpoja tā atjaunošanai. Šī sieviete, kas ar ministra – einuha intrigu palīdzību bija paaugstināta uz romiešu pasaules otrā troņa, pieteica pretenzijas uz tādu godu, ko nebūtu uzdrošinājušās meklēt pat vecās Romas iedomīgās patricietes, kuras bija ciešām saitēm saistītas ar cēzariem. Daudzas imperatores patiešām saņēma svinīgus pagodinājumus kā imperatoru mātes un laulātās – pagodinājumus, kuri attiecās uz valdniekiem, kuru atspulgs šīs sievietes bija, jo Imperators, saskaņā ar romiešu uzskatiem, bija dzīva dievība, it kā iemiesojusies tauta, kas viņam nodevusi visas savas tiesības. Jēdzieni ,,Imperators – tauta – Roma” romiešiem bija it kā saplūduši vienā jeb arī katrs atsevišķi bija pārējo iemiesojums. Tāpēc arī Romas tautā pastāvēja īpaša zemošanās Imperatora personības priekšā. Saskaņā ar šīm tiesībām Līvija, Agripīna, Jūlija Sevēra, Jūlija Meza un citas senajā impērijā tika godinātas tāpat kā vēlāk svētā Helēna, Konstntinopoles dibinātāja māte, un Flacilla, Teodosija mīļotā sieva un abu tagad valdošo imperatoru māte. Eudoksijai ar to bija par maz. Viņa centās no sava vīra dabūt tiesības tikt dievišķotai tāpat kā pats Imperators attēlos, kas tika pārvadāti no vienas provinces uz citu ar ceremoniju, kas pienācās valdnieku personām. Tāda rīcība sacēla neapmierinātību Rietumos, kas tajā saskatīja ne tikai imperatora varas zīmes apgānīšanu, (jo vara nevarēja tikt nodota sievietei), bet arī romiešu paradumu pārkāpšanu. Honorijs sūtīja brālim rūgtus pārmetumus, taču viņš tos neņēma vērā. Un Eudoksijas statuja tika izstādīta, lai tai paklanītos Austrumu tautas, kuras, jāatzīmē, nebija tik izvēlīgas kā Rietumu impērijas iedzīvotāji, jo savā vēsturē bija pieradušas dzirdēt par slavā celtām valdniecēm. Jevdoksijas godkāri varēja uzskatīt par apmierinātu, taču tā nenotika. Viņai vēl bija vajadzīga statuja galvaspilsētā, un senāts izdeva rīkojumu, lai šī statuja tiktu novietota pretī pilij, galvenajā forumā, kur notika tautas sapulces, netālu no bizantiešu rostras, smieklīgas romiešu tribīnes kopijas, kuru reiz bija minušas Grakhu, Hortenzija un Cicerona kājas. Daži sīkumi par šo forumu un par ēkām, kas to ielenca, kalpos vēlāko notikumu labākai izpratnei. Vieta, kas tika izvēlēta Eudoksijas godkāres apmierināšanai, veidoja plašu četrstūri, ko no dienvidiem norobežoja senāta ēka, kas tika dēvēta par Lielo Kūriju, no ziemeļiem – Svētās Sofijas dievnama priekšpuse, no austrumiem un rietumiem – lieliskas ēkas, kurās dzīvoja galminieki un bagātākie Konstantinopoles pilsoņi. Aiz Kūrijas, mazāka izmēra laukumā, atradās Imperatora pils, kurā dzīvoja Arkādijs un viņa ģimene. Pretī Svētās Sofijas baznīcas ieejai, laukuma sānu fasāžu malā, pavērās plaša caurbrauktuve, kas austrumos savienojās ar Bosfora kvartālu, bet rietumos – ar Konstancija termām, veidojot vienu no Konstntinopoles trokšņainākajām ielām. Foruma vidū atradās laukumiņš, kas bija izlikts ar daudzkrāsainu marmoru. Tajā atradās tribīne, no kuras Imperators un viņa pārstāvji teica savas runas senātam, tautai un karaspēkam. Tieši šajā vietā tika uzstādīta Augustas statuja, uz porfīra kolonnas, kas pacēlās uz vēl augstāk pjedestāla. Statuja bija veidota no masīva sudraba. Attēlota imperatores tērpā, valdonīgā pozā Eudoksija it kā pārvaldīja no turienes baznīcu, pili un visu pilsētu un it kā iedvesmoja ar savu tēlu senāta sanāksmes.

Lielo Kūriju, kurai pretī Imperators Konstantīns uzcēla Svētās Sofijas baznīcu, bija cēlis viņa tēvs Konstantīns pēc romiešu Kapitolija parauga, kur svarīgos gadījumos sapulcējās Rietumu impērijas senāts. Bizantiešu Lielo Kūriju, kas bija domāta tam pašam nolūkam, tās tolaik vēl nekristītais dibinātājs nodeva to pašu dievu, Jupitera un Minervas, aizbildniecībā, bet, tā kā Rietumos vairāk godināja Kapitolija Jupiteru, tad Konstantīns savam Bizantijas Kapitolijam izvēlējās Dodonas Jupiteru, kurš Austrumos baudīja ne mazāku godu. Viņš pavēlēja arī no Lundas pilsētas pārvest Minervas statuju, kas reiz bija iesvētīta mistiskos rituālos. Zemošanās šīs dievietes priekšā bija izplatīta visā Mazāzijā. Abi tēli bija novietoti pie ieejas Kūrijā kā jaunās impērijas varenības sargi. Turklāt, zem

85

portikiem rotājās rindā izvietots Mūzu koris ar saviem dažādajiem piederumiem, kas bija nolaupīti Helikona svētnīcām. Tādējādi Konstantinopoles Lielā Kūrija, izgreznota ar tik daudziem pagānu svētumiem, stāvēja kā īsts templis, iesvētīts ar Grieķijas svarīgākajām dievībām. Pati ēka, ,,tērpta” dārgā marmorā, greznota monolītām kolonnām, flīzēm, statujām, kur atbraukušie no citām Austrumu pilsētām varēja ieraudzīt un salīdzināt šo varenumu ar savu tempļu zaudējumiem, - piedāvāja mākslas mīļotājiem un senās grieķu reliģijas cienītājiem apskatīšanai veselu svēto priekšmetu kolekciju, kurai viņi nevarēja netuvoties ar bijību un godināšanu. Dīvains gadījums nostādīja vienu otram pretī abus lieliskākos pieminekļus – pagānu un kristiešu – it kā tāpēc, lai drīz vien tos sajauktu kopīgās drupās.

Imperatoru statuju atklāšana norisinājās ar sen pieņemtu rituālu, kuram spēcīgu zīmogu bija uzlicis pagānisms. Valstiskas nozīmes apsvērumi arī kristīgo valdnieku laikā saglabāja šos senos rituālus, kuri stiprināja tautā bijību, kāda pienācās varai. Pats Teodosijs prasīja zemošanos savu attēlu priekšā. Tikai šī Imperatora mazdēls, Arkādija un Eudoksijas dēls, Teodosijs II, ar īpašu rīkojumu atcēla to, kas šo svinību rituālos bija pārāk lielā pretrunā kristīgajām jūtām. Taču Eudoksijas statujas gadījumā rituāls tika izpildīts vēl pat ar visādiem papildinājumiem, kādus vien glaimi varēja izdomāt. Vairāku dienu garumā ap Eudoksijas statuju norisinājās sabiedriskas svinības, uz kurām tauta saplūda veseliem pūļiem: tur notika dejas, spēka un veiklības sacensības, mīmu uzstāšanās un visādas citādas „aizraujošas” izrādes. Tas viss atgādināja svētkus, kuri kādreiz tika turēti par godu dievietei Kibelei un, iespējams, ka orģiju mistērijas kalpoja šīm „izklaidēm” par piemēru – latīņu rakstnieki stāsta, kādas neķītras un nepieklājīgas izrādes piedāvāja pūlim šīs dievu mātes priesteri un kastrētie kalpotāji.

Lūk, kas bija sagaidāms un kam vairākas dienas vajadzēja norisināties senāta laukumā, faktiski pie ieejas pareizticīgo baznīcā. Zeltamute pret šīm izrādēm izjuta atklātu pretīgumu, un laikam neviens neizpauda lielāku bardzību pret izklaidēm, kā viņš – svētītājs tajās saskatīja velna tīklus un izdomājumus. Pieļaut velnam izmest šos tīklus pie svētā dievnama durvīm - tas viņam šķita iepriekš nodomāts Baznīcas un viņa paša apvainojums. Turklāt aktieru klaigas, mūzikas skaņas, klātesošo plaukšķināšana un saucieni bija dzirdami baznīcā, tā traucējot gan dziedāšanu, gan priestera runu. Viņš pasūdzējās pilsētas prefektam, lūdzot ierobežot nekārtības. Prefekts, kuru apsūdzēja maniheismā, bet kurš acīmredzot bija izkalpojies Eudoksijas priekšā un bija ar viņu un viņas galmu uz vienu roku, arhibīskapa aizrādījumu uzņēma vēsi. Vai tad tas nav sens paradums? Vai tad tiešām imperatore Eudoksija nevar darīt to, kas vienmēr ir ļauts visiem imperatoriem, un vajag sodīt padotos par viņu sajūsmu, ko tie pauž savai valdniecei? Vārdu sakot, viņš par to paziņoja Augustai. Tāds bija prefekts, cik var spriest pēc vēsturnieku liecībām un pašas lietas norisi. Nākamajā dienā pēc šiem aizrādījumiem arhibīskapam šķita, ka troksnis un bezkaunības ne tikai metika pārtraukti, bet vēl vairāk pastiprinājās; viņš tajā saskatīja nodomātu izaicinājumu ne tikai no prefekta puses, bet arī no augstās personas, kura gribēja parādīt viņam nicinājumu. Tad viņš vērsās pie sava aizstāvja un parastā tiesneša – savas Baznīcas tautas.

No ambona augstumiem viņš dārdināja pret tiem, kuri ņēma dalību šajās neķītrajās spēlēs, pret prefektu, kas tās bija organizējis, pret to, kurai par godus tās tika rīkotas, un kura savas lepnības dēļ pieļāvusi apgānīt svēto vietu ar nepiedienīgām klaigām, it kā stādot sevi augstāk par pašu Dievu.Viņa runa nav saglabājusies, bet vēsture liecina, ka nekad vēl viņa vārdi nebija bijuši tik asi, ka mājieni uz Vecās un Jaunās Derības netiklajām sievietēm šinī improvizācijā bira bez saudzības un piesega, un ka runa atkal gāja par Hērodiju un svēto Jāni Kristītāju. Šķita, ka šoreiz Jānis Zeltamute centās pārpildīt mēru.

86

Vakarā visa pilsēta bija satraukumā. Imperatore steidzās uz pili prasīt atmaksu. Imperators, pats dziļi aizvainots, paziņoja, ka šim dumpiniekam jāsaņem sods.

Bija jau pagājuši divi mēneši no tā laika, kad Zeltamute atgriezās Konstantinopoē, kad iedegās šis otrais karš – ne ar mazāku spēku, kā pirmais. Marsa, Kastrīcija un Eugrāfija, šī ,,pilnīgi apsēstā”, kā viņu nodēvējis tā laika vēsturnieks, atkal pakļāva imperatori, lai viņu sakūdītu vēl vairāk. Severiāns, Antiohs un Akākijs, ieradušies no savām eparhijām, kopā ar daudziem citiem klēriķiem un laicīgajiem, kļuva par jaunas sazvērestības padomdevējiem pret baznīcas mieru. Tas pats vēsturnieks nosauc viņus par kohortu, kas apreibusi no niknuma: tik ļoti viņi vēlējās pazudināt Zeltamuti. Tie no viņiem, kuri vēlējās ātru risinājumu, izteica viedokli, lai arhibīskapu sauc pie laicīgās tiesas par imperatores un Imperatora apvainošanu. Viņi teica: „Vai gan viņš nav apvainojis imperatori svinībās, ko viņai noteikusi tauta un senāts? Vai viņš neaicināja iedzīvotājus uz dumpi, - kas ir Viņa augstības apvainojums, kā to nosaka impērijas likumi? Turklāt šis noziegums neprasa ne izmeklēšanu, ne juridiskas debates: tas ir izdarīts visas tautas klātbūtnē, arhibīskapa baznīcā, pašos svētkos; un tā, par nosodījumu nevar būt nekādu šaubu”. Piesardzīgākie atbildēja, ka vajag uzmanīties no šī cilvēka, kuram ir tāda vara pār pūli, mahinācijām, un ka nedrīkst iejaukt Imperatoru un imperatori procesā, kuram jābeidzas ar nāvessodu. Tad viens no padomniekiem, iespējams, Severiāns, deva sekojošo padomu, kuru visi arī pieņēma: „Jānis jau divus mēnešus mācas virsū Valdniekam, lai piespiestu viņu sasaukt Koncilu, kurš, atcēlis iepriekšējā lēmumu, viņu attaisnotu un nosodītu viņa tiesnešus; lai Valdnieks piekrīt Zeltamutes lūgumam un tad šis Koncils varēs likt kaunā viņu pašu. To nebūs grūti izdarīt, ņemot vērā to noziegumu, ko viņš paveicis tagad un tā izraisījis vispārēju neapmierinātību. Izmantojot visus iespējamos līdzekļus, ar galma palīdzību būs viegli nonākt pie lēmuma, kurš neaptraipīs Valdnieka cieņu. Bet Jānim, divas reizes baznīcas tiesā nosodītam par baznīcas lietām, neatliks nekas cits, kā doties nomirt izsūtījumā, ja vien imperatore neuzskatīs par labu viņa atgriešanos vēl vienu reizi”. Šis priekšlikums, šķita, atrisināja visas grūtības, vai vismaz novērsa svarīgākās. Imperators to pieņēma un lika sagatavot dokumentus Koncila sasaukšanai. Nolēma, ka labāk būs sasaukt Koncilu Konstantinopolē, lai Augusta varētu to uzraudzīt un, atkarībā no situācijas, kontrolēt bīskapus, kā arī tāpēc, lai Jānis kā iepriekš nevarētu sūdzēties, ka viņš tiek tiesāts ārpus savas arhibīskapijas. Acīmredzot viņi bija sapratuši iepriekš pieļauto kļūdu, kad pārcēla Pirmo Koncilu uz Halkedonu, ārpus galma ietekmes, un atstāja apsūdzēto par sava veida Konstantinopoles valdnieku.

Šo sanāksmju laikā, īpaši tad, kad runa gāja par Koncila sasaukšanu, visu mutēs bija Teofila vārds. Visiem šķita, ka Aleksandrijas patriarhs ir nepieciešamā svira baznīcas sazvērestībā, kuras mērķis bija Jāņa Zeltamutes gāšana. Viņš bija Koncila ,,Zem ozola” dvēsele, vai, labāk sakot, iemiesoja sevī visu Koncilu: viņš to sasauca no sev padevīgajiem cilvēkiem, izdomāja visu plānu, vadīja debates, diktēja lēmumus... Tiem, kuri redzēja viņu darbībā un patiesi spēja novērtēt viņa talantu, kas bija neizsmeļams līdzekļu izvēlē, kuru nespēja samulsināt nekādi neparedzēti apstākļi, kuru nevarēja nokaunināt nekāda patiesība, kurš pārmaiņus pielietoja te viltību, te nekaunību, izpaudās gan kā tāds, ar kuru viegli vienoties, gan pavēloša, gan pavedinošs, gan draudošs, kurš prata piesaistīt visu bīskapu sanāksmi ar savu argumentu asprātību vai bailēm no savas atriebības - tiem Teofils šķita neaizvietojams gaidāmajā Koncilā. No otras puses, kad viņi atcerējās par to vīrišķības trūkumu, par tām bailēm, ko viņš bija izrādījis, kad saujiņa vienkāršo ļaužu viņu meklēja, lai noslīcinātu, tad šaubījās par to, vai viņš ieradīsies. Bīskapi bez kopēja uzaicinājuma uzrakstīja viņam īpašu vēstuli ar šādu saturu: ,,Teofil, brauc, lai būtu mūsu vadonis, bet, ja tu nekādi nevari ierasties, norādi, ko mums darīt”. Teofils atbildēja, atvainodamies minot

87

iemeslus, kas būtu imperatores un Imperatora ievērības cienīgi – ka „viņš nevar pamest Aleksandriju vēl vienu reizi, nepārkāpjot savu bīskapa pienākumus un tautas vēlēšanos, kura jau tā ir neapmierināta un, bez šaubām, uztrauksies, ja viņš mēģinās aizbraukt”. Viņš minēja vēl dažus pamatojumus, „taču ne jau tie viņu atturēja, bet gan bailes”, - piebilst Pallādijs: viņa iztēlē dzīvi atausa tā diena, kad viņam ar saviem ēģiptiešiem nācās glābties satrunējušā laivā, lai netiktu iemests Bosforā. Tomēr, ja arī patriarhs, neskatoties uz savu vēlēšanos kaitēt Zeltamutem, arī nevarēja fiziski būt klāt arhibīskapa ienaidnieku vidū, tad vismaz viņš ar visu savu dvēseli bija ar tiem. Un patiesi, viņš paziņoja, ka viņa rīcībā ir nemaldīgs līdzeklis, lai panāktu tūlītēju Jāņa gāšanu, un šis līdzeklis slēpjas dokumentos, kurus viņš nodos sev pietuvinātajiem ēģiptiešu bīskapiem, pastāstījis, kā tos izmantot, un, ka viņa bīskapi stāsies kontaktos ar galma bīskapiem, taču šī lieta attiecībā uz pārējiem prasa visstingrāko slepenību, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Ēģiptieši, kuriem tika uzticēti slepenie dokumenti un Teofila mutiskās pamācības, bija skaitā trīs – visi pilnībā sava aizbildņa cienīgi savu pārbaudīto intrigantu spēju dēļ, lai arī viens no viņiem bija vēl visai jauns un tikko iecelts bīskapa amatā. Saskaņā ar Pallādija vārdiem, tie bija „nožēlojami bīskapi”, kuriem vairāk pienācās apzīmējums „niecības”. Konstantinopolē viņus atplestām rokām sagaidīja Severiāns un viņa domubiedri no galma aprindām”.

Izmetot savus tīklus ap gaidāmo Koncilu, Teofils nesmādēja neko, lai tas tiktu sagatavots saskaņā ar Imperatora un viņa paša vēlmēm. Patriarhs uzrakstīja uzstājīgas vēstules visiem Ēģiptei blakus esošo apgabalu bīskapiem, kuri varēja cerēt kaut ko iegūt no tā vai arī baidījās no viņa ( jo viņam bija liela ietekme Palestīnā un Sīrijā), sniedzot viņiem pamācības un zināmā mērā pasakot priekšā, kādu viedokli tiem vajadzēs paust Koncilā. Severiāns, Antiohs un Akākijs to pašu izdarīja viņu eparhijām kaimiņos esošajās Baznīcās – Havalas, Ptolemaīdas un Verejas, piesolot kādus labumus vai iebiedējot ar imperatora vārdu. Tā tika sapulcināti tiesneši svētītāja Jāņa gāšanai. Šīs intrigas nepalika bez sekām. Visās eparhijās – no Ēģiptes līdz Pontai, no Konstantinopoles līdz Trākijas robežām – izplatījās neparasts satraukums. Jauna Koncila sasaukšanu, kas pārskatītu Koncila ,,Zem ozola” aktus, ko pieprasīja Zeltamute sevis attaisnošanai, viņa pretinieki pārvērta par līdzekli, kas apstiprinātu pirmo spriedumu un pastiprinātu to ar jaunu, vēl smagāku, atbilstoši Imperatora vēlmei un Augustas atriebībai.

Arvien atklātākā Imperatora Arkādija līdzdalība šajā procesā radīja nospiedošu ietekmi uz taisnīgajiem vai arhibīskapam Jānim uzticīgajiem bīskapiem, un otrādi – galma dedzīgā darbība uzkurināja viņa ienaidnieku kaislības. Ja šo jūtu un sirdsapziņas apjukuma laikā bija daudz vīrišķības un taisnīguma izpausmju, tad izpaudās arī daudz zemiskuma. Bija bīskapi, kuri neuzdrošinājās ierasties personiski, lai nodotu savas balsis, - varbūt aiz bailēm no tautas reakcijas Zeltamutes dēļ; viņi nosūtīja savu rakstisku piekrišanu visam, lai kas arī tiktu nolemts pret viņu. Tiek minēts kāds bīskaps, kuram bija labs nodoms atbraukt uz Konstantinopoli, lai aizstāvētu apsūdzēto, taču viņš steidzīgi atgriezās savā eparhijā, kad ieraudzīja visas pretējās partijas ļaunprātības un izdzirdēja draudus, kas izskanēja ap viņu. Šo nabaga vīru sauca Teodors, viņš bija Kapadoķijas Tiānu bīskaps. Saskaņā ar laikabiedru vārdiem, viņš bija gudrs arhigans: acīmredzot, vīrišķība netika ieskaitīta prāta dāvanu vidū. Atbraukušie bīskapi, lai kādu pozīciju viņi ieņemtu, uzskatīja par nepieciešamu pēc ierašanās apmeklēt Zeltamuti – kaut vai lai izbēgtu no noraidījuma, kādu viņš bija izteicis Teofilam ,,Ozola” Koncila laikā, atsaucoties uz nevēlēšanos apmeklēt viņu kā vietējo arhibīskapu. Taču Arkādijs dedzīgi to nosodīja, un apmeklējumi tika pārtraukti. Tomēr, neraugoties uz intrigām un bailēm, ar arhibīskapu sapulcējās, pēc vieniem avotiem, - 40, pēc citiem – 42 bīskapi, kuri palika viņam uzticīgi līdz galam. Koncils sapulcināja vairāk nekā 100 bīskapus. Gan no vienas, gan otras puses uzradās jaunas sejas, kuras nebija

88

piedalījušās Koncilā ,,Zem ozola” un pieteica sevi gan zem viena, gan zem otra karoga. Galma partijas kodols bija iepriekšējais – Akākijs, Antiohs, Severiāns un Halkeonas Kirīns. Ap viņiem sapulcējās visi arhibīskapam naidīgie.

Imperatores statuja tika svinīgi atklāta 403.gada septembra beigās, bet 404.gada janvāra sākumā Koncils jau sāka savas sēdes. Dažas dienas pirms tam bija Kristus Piedzimšanas svētki. Agrāk Imperators un imperatore parasti piedalījās dievkalpojumā, ko vadīja arhibīskaps savā bazilikā. Šogad Arkādijs paziņoja, ka nedosies uz turieni, nevēlēdamies, kā viņš izteicās, stāties saskarsmē ar arhibīskapu, pirms tas nebūs attaisnojies. Tādu rīcību daudzi iztulkoja kā zīmi, kas tika dota Koncilam no troņa augstumiem.

Tādos apstākļos tika atklātas Koncila sēdes.

2

Šis Koncils tika sasaukts, lai pārskatītu Koncila ,,Zem ozola” lēmumus. Zeltamute to pieprasīja, ņemot vērā savu spīdošo attaisnošanu. Viņa ienaidnieki piekrita Koncila sasaukšanai ar pilnīgi pretējiem nodomiem: ne tikai apstiprināt, bet padarīt vēl smagāku iepriekšējo spriedumu. Lai cik dažādi arī nebūtu sasaukšanas iemesli un tā iznākums – arhibīskapam labvēlīgs vai nelabvēlīgs, - lietu pārskatīt varēja tikai, sākot no jauna visu procesu – pārbaudot visus izmeklēšanas dokumentus: apsūdzības aktu, izskatāmos jautājumus, apsūdzētāju un liecinieku nopratināšanu, vārdu sakot, visu to, kas sastādīja izmeklēšanas daļas saturu pirmajā instancē. Pusgada laikā, kopš bija pasludināts spriedums, Konstantinopoles baznīcā bija notikušas lielas pārmaiņas – daļēji tāpēc, ka arhibīskaps bija „attīrījis” savu klēru, daļēji - citu iemeslu dēļ. Daži no apsūdzētājiem bija pazuduši vai arī atturējās, baidoties no tautas, atceroties pret Teofilu vērstos draudus. Tas pats bija noticis liecinieku vidū, īpaši no garīdzniecības. Un tā, jau no pirmā soļa nācās sastapties ar lielām grūtībām: atjaunojot tiesvedību pēc tās sākotnējiem datiem – sākt jaunu procesu ar jauniem cilvēkiem un jaunām sūdzībām, - tas nozīmētu novirzīties no iemesla, kāpēc Koncils tiek sasaukts, un ielaisties bīstamās nejaušībās. Pēc tam dienas kārtībā bija jautājums pat pušu debatēm. Jānis Zeltamute, kurš netika uzklausīts ,,Ozola” Koncilā, pretendēja uz to arī tagad, bet ziņotāji un liecinieki neuzdrīkstējās uzstāties, ar trīsām gaidot viņa bargo daiļrunību, kas varēja ievest viņus apjukumā un iegrūst kaunā. Arī galma arhibīskapi, šķiet, sāka raizēties, lai arī nedaudz par vēlu, par to, kādu iespaidu atstās Zeltamutes kvēlā runa uz tautu, kura viņu dievināja. Visu šo iemeslu dēļ Koncils aizkavējās, nepieņemot izlēmīgus mērus, un zaudējot laiku sagatavošanās pasākumos.

Ēģiptieši, Teofila spiegi, redzot sastingumu, kas bija pārņēmis Koncilu, nolēma, ka pienācis laiks sākt „uzbrukumu”. Viņu skaits papildinājās ar jauniem slepeniem sabiedrotajiem, par kuru padevību viņi paspēja uzzināt. Viņu vidū bija Leontijs, Ankīras arhibīskaps no Mazgalatijas, un Ammonijs, Laodekijas bīskaps Pizīdijas provincē. Abi tika uzskatīti par lieliskiem teologiem, bet Leontijs savā provincē bija visai ievērojams, taču viņa panākumus apēnoja alkatība un neizmērojama augstprātība. Viņš ar nepacietību gaidīja izdevību beidzot parādīties jaunā telpā savas mazpazīstamās Galatijas pilsētiņas vietā un domāja, ka atradis šo telpu cīņā, kas tagad sākās Konstantinopolē pret visas kristīgās pasaules pirmo oratoru. Kas attiecas uz Ammoniju – tas bija līdz galējībai neobjektīvs un ķildīgs cilvēks; par viņu runāja, ka Laodekijas bīskaps ieradies tikai tāpēc, lai „pakurtu uguni zem Baznīcas”. Ap viņiem pulcējās otrā plāna personas, teologi, tuvi galmam: Antiohs, Akākijs, Kirīns, Severiāns. Teofila ēģiptieši apdomīgi turējās ēnā, lai ar pirmo reizi neradītu aizdomas par viņu izteikto priekšlikumu. Lomas tika sadalītas šādi:

89

Leontijam un Ammonijam bija jāuzrunā Koncils. Un viens no viņiem, visticamāk, Leontijs, kurš pārspēja savu biedru gan pēc savas eparhijas pakāpes, gan pēc savas teologa nozīmes, uzstājās pirmais aptuveni ar šādiem vārdiem:

,,Kādēļ mēs esam šurp nākuši un esam šeit sasaukti? – Mēs esam nākuši pārskatīt Koncila spriedumu, kurš atcēlis Jāni no Konstantinopoles bīskapa troņa, - pats Jānis iesniedza mums iesniegumu par šī lēmuma nederīgumu. Taču vispirms mums jāizskata jautājums: vai mums jātiesā Jānis? Vai viņam ir tiesības prasīt mums vai citai baznīcas tiesai atsaukt lēmumu, kas viņu atcēlis? Vārdu sakot, vai atceltais Jānis ir bīskaps ar kanoniskām tiesībām lūgt par sevis atjaunošanu amatā? – nē, Jānis nav bīskaps un arī ne priesteris; saskaņā ar formālām baznīcas tiesībām viņš pat vairs nav piederīgs Baznīcai”. Pēc tam atritinājis vīstokli, ko ēģiptieši bija atveduši no Aleksandrijas, orators nolasīja divus 341.gada Antiohijas koncila lēmumus, pieņemtus Imperatora Konstancija laikā. Lūk, kas tajos bija teikts.

Ceturtais lēmums: „Ikviens bīskaps, kuru Koncils atcēlis no viņa troņa – taisnīgi vai nē, - un kurš uzdrīkstējies patvaļīgi tajā atgriezties, nebūdams attaisnots tajā pašā vai citā Koncilā un savu tiesnešu neaicināts pildīt bīskapa pienākumus, - lai tiek atšķirts no Baznīcas bez atļaujas sevi attaisnot, un ikviens, kurš piedalījies viņa nelikumīgajā atgriešanā vai sadarbojies ar to, - lai top, tāpat kā viņš, atšķirts no Baznīcas”. Piektais lēmums papildināja: „Priesteris vai bīskaps, kurš ir atšķirts no Baznīcas, turpina celt nemierus, nododams laicīgajai varai kā dumpinieks”.

,,Kas gan jādara, - piebilda orators, - šinī gadījumā? Jānis tika gāzts no troņa ,,Ozola” Koncilā; viņš atgriezās tajā pēc savas gribas, ar viltu, bez jauna lēmuma atļaujas, - un ar to vien jau nostādīja sevi ārpus Baznīcas likumiem. Ko gan viņš tagad lūdz mums? Viņš lūdz sevis attaisnošanu noziegumos, kuri kalpojuši par viņa atcelšanas iemeslu, viņš grib aizstāvēt mūsu priekšā savu nevainību un pierādīt, ka bijis notiesāts netaisnīgi. Taču – vai viņš notiesāts taisnīgi vai netaisnīgi – tas uz mums neattiecas. Jānis vairs nav pakļauts baznīcas tiesai, viņš vairs nav bīskaps un priesteris; viņš ir atšķirtais, un mēs nevaram ne uzklausīt viņa aizstāvēšanos, ne kontaktēties ar viņu, lai paši netiktu atšķirti, kā to prasa manis tikko nolasītie Koncila lēmumi. Mūsu turpmākais ceļš ir skaidrs: mēs šinī procesā nevaram darīt neko citu, kā aicināt uz sadarbību laicīgo varu, lai darītu galu ļaundarībām, kuras šūpo Baznīcu un to apkauno; to no mums prasa jau minētie lēmumi”.

Tāds bija Aleksandrijas patriarha izdomātais plāns, - tas bija patiesi velnišķīgs, jo, ja tāda lietas gaita Koncilā uzvarētu, tad pats Zeltamute ar savu dedzīgo vēlēšanos pierādīt savu nevainību būtu izracis bezdibeni, kurā viņam bija jāiet bojā. Atzīstot savu nekompetenci lietas pārskatīšanā, kas turklāt bija visādu grūtību apņemta, Koncils ar to tikai apstiprinātu iepriekšējo spriedumu, un par pievienotu jaunu nozīmīgu vainu: no vienkārši gāzta arhibīskapa Jānis pārvērtās par atšķirtu no Baznīcas, kuram liegts lūgt pēc attaisnošanas. Jāatzīst, ka Teofils izrādījās sevis cienīgs – nekad vēl niknuma gars nebija izpaudies ar tādu samaitātību.

Klausoties šajos koncilu lēmumos, kas tik veiksmīgi tika piemēroti arhibīskapa Jāņa lietai, Koncils, izņemot tos, kuri zināja lietas noslēpumus, sastinga šī vārda tiešā nozīmē. Lielākajai daļai bīskapu tie nebija zināmi, jo tie vispār neietilpa tajā baznīcas likumu krājumā, kāds pastāvēja IV gadsimtā, un vēlāk tiks izklāstīti tā iemesli; citi par tiem zināja kā par vēsturiskiem dokumentiem tikai virspusēji, un ne jau no baznīcas prakses, jo tie nekad netika pielietoti. Parasti to nebija baznīcas arhīvos, jo Antiohija Koncila aktus tūdaļ pēc pasludināšanas atcēla cits Koncils, Sardīkijas. Taču Teofilam bija viegli tos sadabūt Aleksandrijas baznīcas zinātņu dārgumu krātuvē – turklāt tie skāra slavenāko no

90

viņa Patriarha troņa priekšgājējiem – lielo svētītāju Atanāsiju, šo Nīkajas koncila „orākulu” un daiļrunīgo teologu.

Kas bija šie Aleksandrijas koncila lēmumi, kādos apstākļos tie bija radušies un kāda varēja būt to vērtība, kad tos gribēja piemērot Zeltamutem? Svētītājs Atanāsijs, kuru nemitīgi vajāja viņa mācības pretinieki, pēc valdnieku gribas izraidīts – viņu maldīšanās dēļ vai arī tāpēc, ka viņi paši bija ariāņi,- atrada patvērumu Rietumos. Lai arī viņu no troņa gāza Koncils Austrumos, viņš varēja stāties kontaktos ar Itālija bīskapiem, kuri viņu atzina. Lai liegtu viņam šo pēdējo patvērumu, ariāņu partijas galva, Nikomīdijas Eusēbijs, panāca, ka Imperators Konstancijs dod atļauju sasaukt bīskapus Antiohijā sakarā ar vienas baznīcas iesvētīšanu un paguva iesaistīt tur arī pašu Imperatoru, kura pieķeršanās ariānismam viņam bija zināma labāk par jebkuru citu. Sanāksme bija daudzskaitlīga un pārvērtās Koncilā: to sastādīja 90 bīskapi, no kuriem 36 bija atklāti ariāņi, citi pakļāvās Eusēbija intrigām, ko atbalstīja Imperatora autoritāte. Patiesais Koncila mērķis, ko saprata visi, bija – dot triecienu Aleksandrijas patriarham, pretoties viņa mēģinājumiem meklēt palīdzību Rietumos, kā jau tas reiz bija noticis. Un tā, Koncils pieņēma tos lēmumus, par kuriem tika stāstīts iepriekš un kuriem, pēc Eusēbija domām, bija jāiebiedē Rietumu bīskapi vai vismaz jāpadara gāztā patriarha stāvoklis apgrūtinošs. Tomēr tā nenotika. Svētītāja Atanāsija lieta bija tik taisnīga, viņa ienaidnieku niknums tik acīmredzams, ka ne pāvests, ne rietumu bīskapi neatkāpās atšķiršanas draudu priekšā: viņi ne vien bez jebkādām šaubām uzdrošinājās kontaktēties ar bēgošo svētītāju, bet divi Koncili – Romas un Sardīkijas, noraidījuši svētītāja Atanāsija atcelšanu, nosodīja ariāņus un atcēla Antiohijas koncila lēmumus. Tātad, minētie sodīšanas punkti, ko Koncila tēvi bija sacerējuši kā ieroci pret svētītāju Atanāsiju, tika uzskatīti par spēkā neesošiem visos Rietumos, un, patiesi, pāvests Inokentijs sešdesmit gadus vēlāk paziņoja, ka neatzīst tos. Pašos Austrumos, pēc aleksanriešu nemieriem, kad Imperators Konstancijs uzņēmās svētītāja Atanāsija atgriešanu, Antiohijas koncila lēmumi vairs netika lietoti, un tikai vēlāk disciplināro kanonu apkopotāji aizņēmās no turienes dažus pašus par sevi labus noteikumus, kurus beigu beigās pieņēma visa Baznīca. Lūk, tie bija iemesli, kuru dēļ lielākā daļa bīskapu neko nezināja par Antiohijas lēmumiem, kad tie pēkšņi tika nolasīti; šie paši iemesli paskaidro, kāpēc šie lēmumi izrādījās dedzīgu domstarpību priekšmets, kad visi par tiem uzzināja.

Kad Zeltamutes lieta pieņēma jaunu virzienu, viņš saprata visu, kas bija patiesi velnišķīgs šinī Teofila veiklībā, kurš izmantoja pat viņa paša vēlēšanos attaisnoties, lai atteiktu viņam to. Un tomēr viņš nezaudēja dūšu. Atstāts bez tiesībām aizstāvēties personiski, saskaņā ar šķietamo likumu, viņš uzticēja aizstāvību Koncila locekļiem, kuri bija viņam labvēlīgi. Mēs atrodam šīs aizstāvības galvenos punktus ,,Dialogos”, kuru autors ir Pallādijs – svētītāja Jāņa Zeltamutes vēsturnieks un biogrāfs un, visbeidzot, šo notikumu līdzdalībnieks. Zeltamute ne sliktāk par pašu Teofilu zināja Austrumu baznīcu vēsturi. Būdams viens no Antiohijas baznīcas dēliem, viņš izmantoja tās pieredzi, lai notrulinātu vai salauztu ieroci, kuru Antiohijas patriarhs bija uzasinājis cīņai pret viņu. Viņa aizsardzības plāns sastāvēja, pirmkārt, no norādījuma par Antiohijas koncila lēmumu nederīgumu (tie nebija visas Baznīcas lēmumi); otrkārt, - no pierādījuma, ka - lai cik cienījami tie nebūtu, tie nevar tikt piemēroti nevieni apsūdzībai viņa lietā.

Vispirms Zeltamute ar vēsturiskiem faktiem pierādīja, ka šie lēmumi bija ariāniski: tie bija radušies sanāksmēs, kuras bija sasaukuši un vadījuši ariāņi. Pats Koncils bija noritējis Imperatora – ariāņa klātbūtnē; visbeidzot, tā mērķis bija ne tikai gāzt no troņa, bet pat pakļaut nāvei svētītāju Atanāsiju, lielo Baznīcas skolotāju. Ja nu šie, ariānisma pierādījumi, nebūtu pietiekami Antiohijas koncila raksturošanai, varētu vēl piebilst, ka šī

91

Koncila mēģinājums formulēt savu ticības mācību simbolā noveda Pareizticības formulēšanu vairāk nekā apšaubāmos izteikumos, kas bija pilni ariāņu paņēmieniem un viltībām, ko Pareizticīgā Baznīca noraidījusi. Un šos ķeceru sapulces lēmumus, kuri bija radīti naidā pret svētītāju Atanāsiju, Pareizticīgais koncils tagad gatavojās izmantot pret pareizticīgo bīskapu lietā, kas vispār neskar dogmas! Vai pēc tā visa Zeltamutem nav tiesību protestēt pret tādu dīvainu, nekrietnu un netaisnīgu rīcību?

Turklāt, pat ja pieļautu Antiohijas koncila lēmumu spēkā esamību, tad tie nepavisam nav piemērojami šai lietai. Par ko tajos iet runa? –Par bīskapu, kuru atcēlis Koncils un kurš patvaļīgi atgriezies savā tronī, nebūdams tajā Koncila atjaunots. Taču Zeltamute nekad nebija ticis atcelts, nekad nebija pārstājis būt bīskaps. Sapulce, kas pretendēja viņu tiesāt, nepavisam nebija Koncils – tas bija nelikumīgs saiets, kas sastāvēja no viņa atklātiem ienaidniekiem; bet Baznīcas likumiem uzticīgie bīskapi, skaitā 42, bija pulcējušies ap viņu un nepameta savu arhibīskapu visā nelikumīgās tiesas laikā; savukārt 65, palikuši saskarsmē ar viņu pēc nelikumīgā Koncila lēmumiem, protestēja pret to spēkā esamību. Turklāt, šinī pašsasauktajā tiesā netika ievērots neviens no baznīcas tiesvedības noteikumiem. Veltīgi Zeltamute centās noraidīt no tiesnešu vidus savus atklātos ienaidniekus – viņi palika tur, viņa apsūdzības vispār netika apstrīdētas, viņu notiesāja neuzklausot un, visbeidzot, lēmumu par viņa atcelšanu viņam vispār neiesniedza. Arhibīskaps par to visu uzzināja tikai tā, ka no Imperatora ierēdņa saņēma pavēli atstāt savu Baznīcu un doties izsūtījumā, cits ierēdnis nākamajā rītā ieradās viņu izvest no turienes un nodot varai. Kāda saistība ir šiem faktiem ar gadījumiem, uz kuriem attiecas Antiohijas koncila lēmumi? Nekāda, tas ir acīm redzams. Lai kāds arī būtu šo lēmumu spēks, kuru viņš tomēr apstrīdēja, - viņam ar to nav nekādas saistības. Attiecībā uz to apstākli, ka arhibīskaps Jānis centās panākt no Imperatora jauna Koncila sasaukšanu savas lietas pārskatīšanai, būtu maldīgi secināt, ka tādējādi viņš būtu atzinis savus pirmos tiesātājus. Būdams nelikumīgi bīskapu – ienaidnieku notiesāts, viņš iesniedza pareizu apelāciju bīskapiem, saviem brāļiem, protestējot viņu un visas kristīgās pasaules priekšā, izjaucot citu ļaunās intrigas un aizslaukot pat ēnu no apmelojumiem, ar kādiem centās aptraipīt viņa vārdu. Būtībā viņa aizstāvība sastāvēja no trim punktiem: 1) Antiohijas koncila lēmumi bija herētiski, un pareizticīgo sanāksmei nebija tiesību uz tiem atsaukties; 2) šie lēmumi jebkurā gadījumā nebija attiecināmi uz viņu, jo viņu Koncils vispār nebija atcēlis; 3) lūdzot šī Koncila sasaukšanu, viņa mērķis ir nevis varas atgūšana, kura viņa nekad nav tikusi atņemta, bet gandarījums par nevainīgā, savus pienākumus precīzi pildošā bīskapa apmelošanu.

Tādi bija uzbrukums un aizstāvība. Vispirms Koncilā iesākās debates par Antiohijas Koncila lēmumu derīgumu, kas kļuva par visas lietas galveno mezgla punktu. Katra puse šinī strīdā lika priekšā savus pierādījumus no Koncila vēsturiskajiem apstākļiem, turklāt arhibīskapa ienaidnieki atbalstīja lēmumu pareizticīgumu, bet citi atbildēja, ka Koncils, kurā no 90 locekļiem 36 bija ķeceri, kurus bija izvēlējies ariāņu herēzes vadonis, Koncils, kurš bija norisinājies stiprā Imperatora spiediena ietekmē, turklāt sasaukts, lai nosodītu svētītāju Atanāsiju, nevarēja nebūt herētisks. Aizdomās par viltojumu turēja pat pašus aktus, kuru kopijas bija sagādājis Teofils. Strīdējās, vainoja viens otru, ielaidās visādos sīkumos – laiks ritēja, bet ne pie kāda lēmuma nevarēja nonākt. Svētītāja Atanāsija vārds, kuru tik ļoti godāja visā kristīgajā pasaulē, nevarēja neietekmēt tos bīskapus, kuri nebija sevišķi stipri teoloģijā un vēsturē. Debates tika pat pārceltas uz Imperatora pili; satiekoties pirmais jautājums bija:,,Antiohijas koncils bija ariānisks vai pareizticīgs?” Pats Imperators piedalījās strīdā un, lai arī Koncilam, kurš bija vērsts pret

92

Zeltamuti, vajadzēja Imperatoram, un īpaši imperatorei, šķist pilnībā pareizticīgam, tomēr Arkādijs izrādīja šaubīšanos, kas radīja raizes galma bīskapos.

Lai nostiprinātu Imperatorā viņa sākotnējo viedokli, Severiāns un viņa piekritēji piedāvāja viņam pašam novērst apgrūtinājumu, sasaucot savā kabinetā pa desmit bīskapiem no katras puses, lai viņi vestu debates tā klātbūtnē. Viņi cerēja pavērst strīdu savā labā, daļēji iebiedējot pretiniekus ar blakus esošo naidīgo galmu, daļēji – iepinot savos parastajos tīklos Valdnieku, kurš neko nesaprata no teoloģijas un bija gatavs uzņemties lietas atrisināšanu. Ar viņa piekrišanu šis mazais ,,Koncils” sapulcējās pilī. Zeltamutem naidīgo partiju te pārstāvēja Akākijs, Antiohs, Kirīns, Severiāns, Leontijs, Ammonijs un citi, bet no viņa aizstāvjiem vēsture min tikai Trankvillīnu, kura eparhija palikusi mums nezināma, un Sīrijas Laodekijas Elpīdiju – viņš viens pats bija vesela cīnītāju karaspēka vērts. Tas bija vecs vīrs ar plašām zināšanām, tiešu un stingru raksturu, nevainojamu dzīvi, kura lēnprātīgā seja, garo, sirmo matu ieskauta, no pirmā skatiena iedvesa cieņu. Arkādijs vēlējās, lai viņš runātu pirmais. Lūk, Elpīdijs sāka izklāstīt pierādījumus, ar kuru palīdzību Zeltamutes piekritēji apgalvoja, ka Antiohijas lēmumi nekādi nav piemērojami arhibīskapam, lai kāda nebūtu to nozīme, kuru turklāt Elpīdijs pilnībā argumentēti noraidīja. Viņš izklāstīja arhibīskapa Jāņa stāvokli no kanonisko likumu viedokļa: kāpēc nevar teikt, ka viņš bija atcelts; kāpēc Koncila ,,Zem ozola” tiesvedībā savāktie pamatojumi, kuriem nebija nekāda spēka, pārvērta pašu viltus Koncilu par spēkā neesošu. Viņš atgādināja, ka Imperators izvadīja arhibīskapu no baznīcas ar sava ierēdņa palīdzību, bet pēc tam labprātīgi ar savu varu atgrieza Zeltamuti atpakaļ, kā rezultātā arhibīskaps, kurš kanoniski nebija atcelts, ne arī patvaļīgi atstājis savu vietu, ne ieradies atpakaļ, nekad nav pārstājis būt bīskaps no baznīcas likumu viedokļa. Un tā, par spīti visiem likumiem un taisnībai, gribēja piemērot pret viņu šos kanonus, kas vispār uz viņu neattiecas. Kamēr vecais vīrs sacīja savu kvēlas pārliecības pilno runu, Severiāns un citi katrā vārdā pārtrauca viņu ar izsaucieniem un iebildumiem, raustīdami plecus, taisīja tūkstošiem nepieklājīgu grimašu, nekaunēdamies nio Imperatora klātbūtnes, un pat centās pārkliegt oratoru. Elpīdijs sākumā šos apvainojumus pārcieta mierīgi, taču pēc tam, zaudējis pacietību, teica Imperatoram: ,,Valdniek, mēs ļauni izmantojam šeit tavu labestību un liekam tev tikai tērēt laiku. Pavēli maniem brāļiem apklust, jo es gribu piedāvāt kaut ko, kas var apmierināt mūs visus. Lai Antiohs, Akākijs un citi rakstiski paziņo, ka viņi piekrīt tā Koncila ticības mācībai, kura lēmumus viņi atbalsta, un es atzīšu sevi par uzvarētu: strīds būs izbeigts. Šis priekšlikums, kas bija izteikts no tīras sirds, patika Imperatoram, kurš, vēršoties pie Antioha, teica viņam smaidīdams: ,,Tas man patīk, to vajag izpildīt”. Pie šiem vārdiem Elpīdija pretinieki nobālēja. Patiesi: viena lieta bija atbalstīt Koncila mazākumu jautājumā par zināmo lēmumu spēkā esamību, kuri bija vajadzīgi, lai izrēķinātos ar Zeltamuti, bet pavisam cita lieta – visas kristīgās pasaules priekšā ar savu parakstu apstiprināt vienprātību ar cilvēkiem, kuri bija nosodījuši svētītāju Atanāsiju. Viņi kaut ko piekrītot nomurmināja un atlika uz nākamo dienu sava paziņojuma parakstīšanu, pēc tam devās prom. Tā imperators nekad neieraudzīja ne paziņojumu, ne viņu parakstus.

Kamēr risinājās Koncila debates, Zeltamute palika savā Baznīcā, pildot visus bīskapa pienākumus, pamācot ticīgos un veicot dievkalpošanas ceremonijas ar lielāku precizitāti kā jebkad agrāk, - visu laiku palikdams mierīgs un skaidrs, it kā nezinādams, ka pāris soļu attālumā skaļi strīdas par viņa godu, bet varbūt pat par dzīvību. Šķita, ka tikai viens apstāklis viņu sarūgtināja – ka augstākā Konstantinopoles sabiedrība neparādījās viņa baznīcā, īpaši sievietes, kuras baidījās sadusmot imperatori un varēja tikt slikti uzņemtas galmā, ja klausīsies viņa pamācībās. No visām mocībām, ko izdomāja viņa ienaidnieki, pati cietsirdīgākā un netaisnīgākā viņam bija – liegt ļaudīm klausīties Dieva vārdu, - un

93

viss tā dēļ, lai dotu triecienu svētkalpotājam, kura pienākums ir pamācīt viņus ar šo vārdu, lai tādā veidā uzveltu viņam atbildību par svešiem grēkiem. Daudz viņa sprediķu attiecas uz šo laiku. Bieži svētītāja vārdi it kā turpināja psalmu dziesminieka pantus: ,,No visām pusēm man uzbruka tautas, bet ar Kunga vārdu un varenību es tās satriecu un uzvarēju. Daudzkārt tās mani ielenca, bet ar Kunga vārdu un varenību es tās satriecu un uzvarēju. Tās ar niknumu man uzbruka kā sadusmotas bites, tās kvēloja kā liesmas, kas sadedzina ērkšķu krūmus, bet ar Kunga vārdu un varenību es tās satriecu un uzvarēju”. Reizēm Zeltamute tieši apsūdzēja augstāko sabiedrību par to, ka tā atsvešinājusies no Baznīcas, un tas nospieda viņa sirdi; viņš drosmīgi vērsās pie laicīgajām sievietēm un caur viņām pie imperatores. ,, Imperatora mantijas saplēšana, - viņš teica, - skaitās smagāks noziegums nekā pievienoties viņa ienaidniekiem; vēl jo vairāk, ja kāds saraustītu gabalos pašu Imperatoru, tad tāds būtu paveicis noziegumu, kas pārspēj visus soda mērus: tāpat arī elle, ar kuru Dievs mums draud, ir pārāk mazs sods to noziegumam, kuri nogalina Kristu un sarausta Viņu gabalos ar ķecerību palīdzību, ko ievelk Baznīcā, jo Baznīca ir Viņa miesa un locekļi”. Viņš piebilda: ,,Ja šeit sapulcējušos vidū ir kāds, kurš grib man kaitēt, kurā vēl man ļaunu un gatavs pamest Baznīcu, lai man atriebtos, tad es norādīšu viņam labāku līdzekli, kā man atmaksāt, nenodarot ļaunumu pašam sev; vismaz – ja viņam nav iespējams atriebties par sevi, nepazudinot savu dvēseli, tad es viņam norādīšu līdzekli, kas ir mazāk pazudinošs viņa glābšanai nekā tas, kuru pašlaik izmanto daudzi. Lūk, šis līdzeklis: ja kāds no jums uzdrīkstas to pieņemt, lai pieceļas un pietuvojas man, lai sit man sejā, lai visu priekšā mani apvaino, lai pārklāj brūcēm manu miesu, cik vēlas!... Kā? Sievietes, jūs drebat, kad es jums saku: apvainojiet mani, - un nedrebat, kad jūs apvainojat Kristu!.. Jūs plosāt jūsu Kunga locekļus un nedrebat? Neuztveriet kā izsmieklu to, ko es jums teikšu, bet raugieties uz maniem vārdiem kā uz manas domas patiesu izpausmi: jā, es vēlētos, lai visi, kuriem ir kāds ļaunums pret mani, un kurš kaitē sev ar šo atdalīšanos no Baznīcas gana dēļ, es vēlētos, lai viņi labāk atnāktu man sist sejā, apkaunotu mani, izlietu pār mani visas savas dusmas, - esmu to pelnījis vai nē – nekā rīkoties tā, kā viņi rīkojas! Patiesi, nebūtu nekā dīvaina, ja tā izturētos pret nožēlojamu cilvēku, nabaga grēcinieku, tādu, kā es, - es pats, izbaudīdams jūsu slikto attieksmi un apmelojumus, lūgtos par jums, un Dievs jums piedotu; es to nesaku tāpēc, ka piedēvēju sev lielu nozīmi Dieva vaiga priekšā, bet tāpēc, ka apvainots, sists, apkaunots cilvēks var ar pārliecību lūgties par saviem ienaidniekiem un paļauties, ka viņiem tiks piedots. Pats Evaņģēlijs iesaka mums tā darīt, bet Evaņģēlijs nevar mūs piemānīt. Ja es, pilnīgā niecība, šaubītos, ka mana vārgā balss tiks uzklausīta, es piesauktu svētos, es lūgtos viņiem; es pierunātu viņus būt par aizbildņiem maniem bendēm Dieva priekšā, un Dievs – esmu pārliecināts – dāvātu viņiem to, ko viņi lūgtu. Taču ja jūs apvainojat Dievu, pašu Dievu... pie kā gan, jūs gribat, lai es vēršos?”

Zeltamute bija veltījis savus vārdus augstākajai sabiedrībai, taču tie iekvēlināja vienkāršo tautu, kura neatkāpās no sava gana un tēva.

3

Pa to laiku beidzās Lielais gavēnis. Tuvojās Pasha. Nekur visā kristīgajā pasaulē Kristus Augšāmcelšanās dienu, šos svētku svētkus, nesvinēja ar tādu svinīgumu, kā Konstantinopolē, Svētās Sofijas baznīcā, kur lielā greznībā ieradās Imperators savas ģimenes un galma pavadībā, lai saņemtu Svētos Noslēpumus. Šis paradums nāca no pašiem kristīgās Romas pirmsākumiem, un to nebija atcēlis neviens no Konstantīna pēcnācējiem, izņemot Juliānu. Arkādijs vienmēr to bija uzticīgi pildījis. Doma par to, kā viņam rīkoties gaidāmajā Pashā, sāka darīt viņu nemierīgu, - pēc viņa izskata un vārdiem

94

varēja spriest, ka viņš apdomā kādu ieceri. Galms par to bija ļoti noraizējies. Imperatores mudināti, Zeltamutem naidīgās partijas bīskapi ar Antiohu priekšgalā devās pie Imperatora, lai slepus aprunātos par Jāni. Valdnieka pienākums, tuvojoties šīm svētajām dienām, - viņi teica, - ir izraidīt no Baznīcas uzurpatoru, kurš ir atcelts un atšķirts. Imperators nevar uzturēt ar viņu kontaktus, tāpat kā nevar to ļaut arī ne savai ģimenei, ne pareizticīgajai tautai, par kuru viņš nes atbildību. Tiesa, Koncila spriedums vēl nebija pasludināts, bet bīskapi, ņemot vērā katras partijas piederīgo skaitu, atrada par iespējamu uzskatīt Jāni jau par notiesātu. Viņi tā apgalvoja – un Imperators viņiem noticēja. ,,Patiesi, - piebilst tas pats vēsturnieks Pallādijs, - vai gan tie nebija bīskapi, kuri to apgalvoja? Un kā gan var turēt aizdomās par meliem bīskapu vai priesteri, kura pienākums ir mācīt tautai patiesības vārdu?” Tādu apgalvojumu rezultātā Arkādijs caur vienu no saviem ierēdņiem lika paziņot arhibīskapam, lai viņš nekavējoties atstāj Baznīcu. ,,Es to nevaru izpildīt, - mierīgi atbildēja arhibīskaps Jānis, - es saņēmu šo Baznīcu no paša Dieva, mana Glābēja, lai rūpētos par tautas glābšanu, - un es to nepametīšu”. Kad ierēdnis uzstāja, svētītājs Jānis piebilda: „Ja Imperators to vēlas, lai piespiež mani ar spēku, jo pilsēta pieder viņam. Vardarbība būs mans attaisnojums debesu priekšā, bet nekad es neiziešu no šejienes labprātīgi”.

Atbilde bija skaidra, un visi zināja par Zeltamutes nelokāmo raksturu. Palika viens līdzeklis, ko bija norādījis pats arhibīskaps, - padzīt viņu ar zaldātu palīdzību. Arkādijs neuzdrošinājās to pielietot, bet aizsūtīja ierēdni paziņot arhibīskapam, ka imperators noteicis bīskapa pili par ieslodzījuma vietu, aizliedzot parādīties baznīcā. Zeltamute pakļāvās – tajā bija vardarbība, ja ne fiziska, bet morāla, un bīskaps piekāpās, lai izvairītos no liela kārdinājuma svētās vietas priekšā. Arkādija apsvērumi, izvēloties šo vidējo mēru, bija vismaz dīvaini. Atceroties zemestrīci, kas sekoja tūlīt pēc arhibīskapa pirmās padzīšanas, viņš sev teica: ,,Tas, ko man piedāvā bīskapi, ir vai nu Dievam tīkams vai netīkams. Ja tīkams, es iešu tālāk; ja nē – Viņš to parādīs ar kādu brīnumainu zīmi, un tad, nepielietojot vardarbību, bet gluži pretēji, saglabājot Jāni viņa baznīcas tuvumā, es varēšu viņu nekavējoties atjaunot amatā, lai viss tiktu izlabots”. Šāda prātošana bija ļoti nenobriedusi, bet tieši tā to atstāsta vēsturnieki. Vecais bērns centās apmānīt debesu tiesvedību. Zīmes nebija, un Imperators nomierinājās, bet arhibīskaps, kurš bija devis pus- piekrišanu labprātīgajam arestam savā arhibīskapa namā, sajuta sirdsapziņas pārmetumus. Ciešanu nedēļa, kuras laikā notika sagatavošanās Svētajai Pashai, uzlika arhibīskapam īpašus pienākumus, vēl jo vairāk Lielajā Sestdienā, kura Senajā Baznīcā, tāpat kā Vasarsvētku priekšvakars, bija nolikta ticībā mācāmo kristīšanai. Pats bīskaps parasti veica šo kristīgai dzīvei jaunatgriezto iesvētīšanu, gatavojot tai viņus visa gada garumā. Zeltamute zināja, ka vairāk kā trim tūkstošiem jaunatgriezto jāierodas Lielajā Sestdienā pie arhibīskapa baznīcas kristāmtraukiem, lai tur saņemtu Svēto Kristību. Jo tuvāk nāca svinīgais brīdis, jo stiprāk viņš pārmeta sev svētā pienākuma pārkāpšanu, bēgšanu no sava ganāmpulka, par kuru labajam ganam jāatdod sava dzīvība, un visbeidzot, par izvairīšanos no ļaunuma, kas izraisīja vēl lielāku ļaunumu. Un viņš nolēma Sestdienā būt savā baznīcā un izpildīt tur bīskapa pienākumus.

Un patiesi, Lielajā Sestdienā no rīta arhibīskaps, pārkāpjot savu ,,gūstu”, devās uz baznīcu, kur tūkstošiem jaunatgriezto, izvietojušies zem galerijām, gaidīja kristīšanas stundu. Ar viņa parādīšanos sākās dievkalpojums. Viņam piestiprinātā apsardze, kurai bija stingri aizliegts pielietot jebkādu spēku, neuzdrīkstējās viņu aizturēt, bet aizsteidzās uz pili brīdināt par to Imperatora, kurš acīmredzot bija ļoti satraukts, ierēdņus. Cieņa, kuru prasīja tik liela diena, šķita viņam šķērslis, kas neļāva ķerties pie spēka pielietošanas savas autoritātes uzturēšanai, turklāt viņš baidījās no jebkādas kustības tautas vidū, kura pulcējās

95

pie Svētās Sofijas no visām pilsētas malām un tuvējās apkārtnes. Viņš izsauca pie sevis Antiohu un Akākiju, pāris vārdos izstāstīja par notikušo un dusmās piebilda: „Redzat, ko esat man ieteikuši! Vismaz padomājiet, ko lai tagad iesāku”. Samulsušie bīskapi atbildēja, ka viņi ieteikuši tikai to, kas taisnīgs, ka Jānis vairs nav bīskaps un viņam nav tiesību veikt Noslēpumus, un pastāvot uz viņa nosodījumu, iesaucās: „Lai viņa nosodīšana nāk pār mūsu galvām!” Jūdi Pilātam teica: ,,Viņa asinis lai nāk pār mūsu bērniem!” Bīskapus vadīja tās pašas jūtas, lai arī vārdi bija citi. Viņu paskaidrojums nomierināja Imperatoru, kurš, uzskatīdams sevi par atbrīvotu no atbildības par visām sekām, pavēlēja, lai tūdaļ dodas uz baznīcu un ar varu aizved no turienes gūstekni atpakaļ uz bīskapa mītni. Zaldāti devās izpildīt pavēli.

Pa to laiku Svētās Sofijas baznīcā dievkalpojums gāja savu gaitu. Lūgšanas jau bija izteiktas, mirres un ūdens iesvētīti, diakoni un diakones stāvēja savās vietās, apmainot apģērbus, un jaunpievērstie pēc kārtas iegremdējās kristību baseinos. Pēkšņi pie durvīm sacēlās briesmīgs troksnis un zaldātu rindas ar zobeniem ielauzās baznīcā. Viņi vispirms sagrāba arhibīskapu, kuru rupji pa pārejām vilka ārā no baznīcas, neraugoties uz viņa protestu, pēc tam, sadalījušies divās vienībās, vieni skrēja uz kristītavu, otri caur baznīcas nefu devās uz ambonu un altāri. Iegājuši vīriešu kristītavā, viņi iztīrīja kristāmtraukus ar zobenu cirtieniem, bez izšķirības sitot gan kristāmos, gan garīdzniekus. Daudzi tika ievainoti, „un atdzimšanas ūdeņi tika slacīti ar cilvēku asinīm”, - kā raksta kāds no šīs vardarbības aculieciniekiem. Sieviešu kristītavā valdīja vēl bēdīgāka aina. Nelaimīgās sievietes, pusapģērbtas, šausmās metās uz visām pusēm, skaļi kliedzot. Bija redzama viena, kura, no šausmām zaudējusi prātu, izlauzās cauri pūlim un pilnīgi kaila metās skriet pa pilsētas ielām. Zaldāti, kuri virzījās uz altāra pusi, ar varu atvēra tā durvis un tur apgānīja svētumu, kā pieminēšana vien daudzos baznīcas rakstniekos izsauca sašutumu. Svētās Dāvanas un Svētās Asinis apšļakstīja viņu apģērbu. „Es apklustu, - iesaucas vēsturnieks Sozomēns, - lai, atklājot notikušā jēgu, neviļus ar vienkāršu cilvēcisku vārdu neapgānītu neticīgo priekšā to, kas ir visbriesmīgākais mūsu Noslēpumos”. No baznīcas padzītie kristāmie un garīdznieki norunāja sapulcēties citā vietā: tikšanās bija norunāta Konstancija termās, kur Kristību Noslēpumu vajadzēja pabeigt, un šī noruna, iedama no mutes uz muti, sapulcināja drīz vien tur milzīgu skaitu dažādu kārtu un vecumu kristiešu.

Sabiedriskās pirtis, kuru celtniecību piedēvēja Imperatoram Konstancijam, lielā Konstantīna dēlam, bija visplašākās visā pilsētā, un kalpoja viena no visapdzīvotākā kvartāla vajadzībām. Tur tad arī patvērās jaunpievērstie ar priesteriem un diakoniem. Viņi iesvētīja ūdeni baseinos, apkārt novietoja visus piederumus, kas nepieciešami dievkalpojumam, - vārdu sakot, pasaulīga vieta tika pārvērsta par baznīcu. Uz ātrumā ierīkota altāra turpināja dievkalpojumu, sākot ar to vietu, kur to bija pārtraukusi karaspēka vardarbība. Vēsts vienā mirklī aplidoja pilsētu un kristieši, dziedot svētās dziesmas, lieliem pūļiem devās gājienā pa pilsētas ielām. Tas pilnīgi sagrāva Severiāna un viņa domubiedru ieceri – kristīšanu veikt ar savas kliķes garīdznieku spēkiem, - ielaušanās Svētās Sofijas baznīcā izrādījās veltīga. Viņi aizsūtīja pēc sardzes priekšnieka – lūgt viņam izdzenāt šos dumpinieku pūļus, kurus Jānis, pēc viņu vārdiem, sapulcinājis tādēļ, lai izrādītu nepaklausību Imperatoram. ,,Nav vairs Valdnieka, - viņi piebilda, - nav vairs valdības. Jānis te ir gan Valdnieks, gan valdība”. Sardzes priekšnieks, Anfīmijs, pie kā viņi vērsās, bija savaldīgs un taisnīgs cilvēks, kurš saglabājot uzticību Imperatoram, nosodīja galma intrigas un sirdī palika pieķēries Zeltamutem. Bīskapu uzdevums viņam nepatika. „Ir jau par vēlu, - viņš atbildēja, - drīz iestāsies nakts; runā, ka tautas pūlis ir visai liels, un ieroču pielietošana var atnest lielu nelaimi”. ,,Bet, ja viņus nepadzīs, - aizkaitināts iebilda Akākijs, - mums būs jāierodas pie Imperatora kā meļiem, - mums, viņa padomniekiem! Mēs taču

96

visu laiku viņu pārliecinājām (kas ir pilnīgi taisnīgi), ka tauta ienīst Jāni, un nevēlas vairāk viņu par bīskapu. Ja Imperators, izejot no pils, atradīs baznīcu tukšu un tautu – sapulcējušos citā vietā, viņš nodomās, ka mēs esam viņu piemānījuši, un uzskatīs mūs par negodīgiem cilvēkiem. Bet lietu var nokārtot ļoti vienkārši. Vajag izbeigt šo dumpiniecisko pulcēšanos un paziņot tautai, ka tās vieta ir baznīcā, un piespiest viņus turp atgriezties, lai ko tas prasītu”. Anfīmijs zināja, kādu cieņu bauda Akākijs un viņa piekritēji imperatores acīs, un cik bīstami bija šinī gadījumā viņiem atteikt it visā. „Darāt, kā zināt, - viņš tikai noteica, - atbildību lieku uz jums. Ejiet, sameklējiet oficieri Lūciju, nokārtojiet ar viņu šo lietu, bet galvenais – lai nebūtu vardarbības”.

Lūcijs galmā komandēja vairognesēju vienību, kas savu nosaukumu bija ieguvuši no vairogiem, kas bija viņu īpašie piederumi. Šo vienību nesen bija papildinājuši trāķieši jauniesauktie, rupji vīri, gandrīz barbari, un pārsvarā pagāni. Arī pats Lūcijs bija pagāns. Viņš bija rupjš cilvēks, bet precīzs savu pienākumu izpildē. Anfīmija nosacījums liedza viņam pielietot ieročus pret neapbruņotiem ļaudīm; un tā, viņš apmierinājās ar to, ka vērsās pie pūļa, kas bija sapulcējies termās, cenšoties to pārliecināt. Gandrīz visi zaldāti bija atstāti aiz durvīm. Viņš, cik vien spēja, daiļrunīgi teica kristiešiem, ka šeit nav vieta kristīšanai un Noslēpumu veikšanai, tam domāta baznīcas, kuras palikušas tukšas, ka viņi darītu labi, ja atgrieztos turp ar saviem priesteriem, ka to vēlas arī Imperators. Vairognesēju komandiera improvizācijai bija maz panākumu. Jaunpievērstie nekustējās ne no vietas, baznīcas dziedājumi turpinājās; lieta beidzās ar to, ka pūlis izsmēja Lūciju. Pilī, kur viņš atgriezās ar zaldātiem, viņu gaidīja Antiohs. Viņš vēl tikko pārciestajam oficiera pazemojumam pievienoja sekojošus izsmējīgus vārdus: ,,Kā? Tu ļauj sevi vazāt aiz deguna, ja tev līdzi ir zaldāti? Tu taču nepildi Imperatora pavēli! Kādu gan žēlastību tu par to sagaidi?” Pēc tam viņš apsolīja tam paaugstinājumu dienestā, ja viņš rīkosies labāk, - „viņš tam teica apzeltītus vārdus”, kā izteicās Pallādijs. Vārdu sakot, viņš panāca Lūcija nosliekšanos savā pusē, apdāvināja zaldātus ar naudu un nosūtīja otrajā, daudz izlēmīgākā, uzbrukumā.

Tomēr Lūcijs uzstāja, lai viņa karaspēka priekšgalā stāvētu personas no garīdzniecības, kuras to vadītu un noņemtu atbildību no viņa. Antiohs iedeva viņam savus diakonus, un šādas divkāršas vadības vesti, vairognesēji devās atpakaļ uz Konstancija termām. Šinī reizē nebija ne pārrunu, ne pārliecināšanas. Lūcijs, kuram trakumā sagriezās galva, ielēca galvenajā ūdenskrātuvē ar nūju rokās un sāka pa labi un pa kreisi izdzenāt jaunpievērstos. Ar sitienu pa roku diakonam, kurš svaidīja ar mirrēm kristāmos, viņš iemeta svētās mirres ūdenī, pēc tam uzbruka priesterim, kurš izteica svēto uzsaukumu. Vecais vīrs nokrita ar pārsistu galvu un apslacīja svēto kristāmtrauku ar savām asinīm. Piemērs zaldātiem tika parādīts, un tie vairs nezināja nekāda mēra. Vieni ieskrēja sieviešu ģērbtuvē un grāba tur apģērbu un rotas lietas, citi ķērās klāt altārim, no kura norāva zīda pārklājus, aiznesa svētos traukus un sadalīja tos savā starpā; priesterus viņu tērpos mīdīja kājām, apvainoja sievietes, mātes sita kopā ar viņu bērniem. Ar tādiem varas darbiem šis pūlis tika izdzenāts, tomēr vajāšanas turpinājās arī ielās, tomēr uz baznīcām neviens nedevās...

Pa to laiku 40 vai 42 bīskapi, kuri Koncilā aizstāvēja Zeltamuti, veica pēdējo mēģinājumu viņu glābt. Uzzinājuši, ka Imperators ar imperatori saskaņā ar tradīciju apmeklēja Mocekļus (šādā vārdā Senajā Baznīcā sauca bazilikas un kapelas, kur atdusējās to svēto relikvijas, kuri bija devušies nāvē ticības dēļ), viņi notvēra brīdi, piegāja pie Imperatora un, nometušies pie viņa kājām, ar asarām lūdza viņu ,,pasaudzēt Kristus Baznīcu, kaut vai Pashas un jaunpievērsto, kuri gaidīja Kristīšanu, dēļ, un atdot viņiem bīskapu”. Imperators viņus uzklausīja, bet imperatore augstprātīgi pavēlēja tiem atkāpties.

97

Tad viens no viņiem, Krātija bīskaps Pāvils, piecēlies, sašutumā viņai teica: „Eudoksija, bīsties Dieva un pažēlo savus bērnus: neapgāni Svētos Kristus svētkus ar asinsizliešanu”. Imperatore pagāja garām. Bīskapi sarūgtināti izklīda. Nokārtām galvām katra devās uz savām mājām: vieni – lai raudātu par Baznīcas nelaimi, citi – lai savās mājās noturētu noliktās lūgšanas: baznīcās valdīja vajātāji.

Ticīgo sakāve Konstancija termās norisinājās nakts pirmajā sardzē; padzītie, no jauna sapulcējušies un saaicinājuši pie sevis citus pareizticīgos, pūļiem devās klajumā kopā ar saviem priesteriem turpināt Lielās Sestdienas dievkalpojumu, kurš, saskaņā ar seno kārtību, turpinājās līdz pirmajiem gaiļiem. Pūlis, kas sastāvēja no daudziem tūkstošiem vīriešu, sieviešu un bērnu, kuru vidū jaunpievērstie izcēlās ar saviem baltajiem apģērbiem, izvietojās klajumā – tuvu vietai, kuru sauca par Pemptonu, jo tur stāvēja piektais stabs, kas apzīmēja jūdžu skaita attālumu no Konstantinopoles foruma. Nākamajā dienā, Svētās Pashas dienā, agri no rīta Imperators, ar savu svītu dodoties ierastajā pastaigā ārpus pilsētas, ne bez izbrīna ieraudzīja šo pūli un jaunpievērsto baltos tērpus, kuri mirdzēja uzlecošās saules gaismā. „Kas tie par cilvēkiem?” – viņš ziņkārīgi pajautāja kādam no svītas. ,,Tie ir vienas ķeceru sektas sekotāji, - viņam atbildēja, - kuri pulcējas šeit, lai izrādītu necieņu pret Baznīcu”. ,,Padzīt tos, - teica Imperators, - un sagūstīt viņu vadītājus”. Pēc tam viņš pagriezās uz citu pusi. Zaldāti, kurus atsūtīja šurp uzdevuma izpildei, ieradās zirgos un metās virsū neapbruņotajiem ļaudīm kā ienaidnieka karaspēkam: vīriešus, sievietes, bērnus, priesterus – visus sita un mīdīja zirgu pakaviem; priesterus un jaunpievērstos gūstīja un sasēja. Daži zaldāti, nolēkuši no zirgiem, metās laupīt, jo tur bija arī bagāti cilvēki, tērpušies svētku drēbēs. No sievietēm rāva dārglietas un auskarus, tos vienkārši izraujot no ausīm; lai to visu paveiktu ātrāk, norāva tunikas un apmetņus, ja tie bija no dārgiem audumiem. Kad laupīšana bija pabeigta, vienība atgriezās pilsētā it kā ar triumfu, ar „bagātīgām trofejām”, kas atņemtas sievietēm, velkot sev līdzi grupas sasietu priesteru un jaunkristīto, ar kuriem drīz vien piepildījās cietumi. Tas, kas notika šeit, klajumā, norisinājās arī daudzās citās vietās, kur ticīgie, padzīti no visām vietām, nepiekāpīgi pulcējās atkal kopā. Daži izdomāja, ka jāsapulcējas cirkū, ko Imperators Konstantīns bija uzcēlis ārpus pilsētas, un kas grieķiski tika saukts par Ksilokerke - koka cirks. Viņus tur aplenca kā cietoksnī. Iedegās karš – karš pret cilvēkiem, kuri, patiesību sakot, neiesaistījās cīņā. Militārajām ekspedīcijām sekoja meklēšanas un policijas pārbaudes. Tika pārmeklētas mājas, kuras turēja aizdomās, ka tajās varētu pulcēties slepenas sanāksmes, uz mazāko aizdomu pamata arestēja arhibīskapa piekritējus, kuri likumu valodā sāka saukties par joanītiem, it kā viņi būtu organizējuši sektu ārpus Baznīcas, - un cietumi pildījās ar garīdzniekiem un vienkāršajiem cilvēkiem, kuri tika apvainoti šinī ,,noziegumā”. Viņi vīrišķīgi pārcieta vajāšanas dēļ gana, kurā viņi redzēja hierarhiskās likumības un pareizticības iemiesojumu; bez tam, viņi tajā redzēja patiesu mīlestību un atmaksāja viņam ar to pašu. Tikko šie ,,noziedznieki” pārkāpa cietuma kameras slieksni, tā sākās psalmu dziedāšana, bet, ja viņu vidū gadījās priesteris, sāka dievkalpojumu. ,,Tad cietumi bija patiesās Dieva baznīcas, - saka Pallādijs, - bet baznīcas – nelikumības un Dieva zaimošanas vietas, un ticīgie vairījās no tām, kā mēra apsēstām, ja vien necerēja tur sastapt Zeltamutem draudzīgu klēru”.

4

Pa to laiku Koncils beidza savas sēdes, un neviens pat nevēlējās uzzināt kaut ko par tā debatēm vai lēmumiem, tos jau iepriekš paredzot. Un patiesi, tika nolemts, ka Jānis, kurš bija atcelts un pēc tam ar viltu atgriezies savā arhibīskapa tronī, ar to pašu ir atšķīries no

98

Baznīcas, un ka laicīgajai varai jāīsteno baznīcas lēmumus. Pēc šī sprieduma bīskapi izklīda, sajūsmināti par to, ka izdabājuši imperatorei, nešaubīgi apstiprinot Koncila ,,Zem ozola” lēmumus, izvairoties no grūtībām lietas pārskatīšanā.

Un tā, arhibīskaps tika nodots laicīgās varas rokās, bet sprieduma izpildīšanas brīdī šī roka nodrebēja. Jaunas bailes pārņēma Arkādiju, un viņš atstāja nosodīto viņa pašreizējā ieslodzījumā, apmierinoties ar to, ka bija padarījis šo ieslodzījumu neērtāku. Zeltamute bija ieslodzīts savā bīskapa pilī, tuvojoties Pashai – tur viņu noturēja līdz Svētās Trijādības dienai, un Arkādijs neuzdrošinājās ne pārvest viņu uz citu cietumu, ne izsūtīt trimdā.

Kā gan pārcieta šo smago sitienu, lai arī, par nelaimi, pārāk paredzamo, šis cilvēks – Austrumu Baznīcas gods, kuru jau otro reizi bija nodevuši brāļi? Ne mazākajā mērā nezaudējis dvēseles mieru, viņš pārliecinājās, ka no šī brīža viņam nav ko cerēt uz austrumu bīskapiem – ne savas rīcības attaisnošanai, ne savas dzīvības saglabāšanai, un ka viņam vairs nav palikuši nekādi līdzekļi pret spaidiem un ļaunprātībām. Taču ceļu, pa kuru viņam tagad vajadzēja doties, noteica viņa ienaidnieki, debašu laikā atgādinot par svētītāju Atanāsiju. Svētītājs Atanāsijs, būdams, tāpat kā viņš, vajāts no laicīgās varas pārstāvju atriebības, skaudības un naida, savu austrumu brāļu nosodīts, atcelts un padzīts, atrada taisnu tiesu Rietumos. Taču Zeltamutes gadījumā lietas stāvoklis bija cits. Svētītājs Atanāsijs, būdams personiski brīvs, varēja pārcelties uz Itāliju, kur apelācijas tiesas priekšā nodārdēja viņa bargais vārds, kas reiz Nīkajā bija pakļāvis Vispasaules Baznīcu. Zeltamute bija gūsteknis – viņa lūpas bija aizdarītas; viņš nevarēja piespiest noklausīties sevi ne Konstantinopolē, ne ,,Zem ozola”, un viņa vajātāji līksmoja, redzot viņa piespiedu klusēšanu. Un tā, viņam bija palikusi tikai aizstāvības rakstītā forma rietumu bīskapu priekšā, bet arī viņi varēja to pieņemt vai noraidīt, viņam klāt neesot. Tomēr viņš sastādīja apelāciju Rietumu Baznīcai pret Konstantinopoles koncila lēmumu un nelikumīgo sapulcēšanos ,,Zem ozola”. Viņš izdarīja to, pirms 40 bīskapi, viņa piekritēji, bija atstājuši Konstantinopoli, jo gribēja, lai tie kā liecinieki apstiprinātu to, kas bija noticis viņu acu priekšā. Turklāt viņš gribēja, lai divi diakoni, pārstāvot Konstantinopoles klēru, dotos apstiprināt ar personiskiem paskaidrojumiem apelācijā izklāstīto vārdu patiesīgumu un viņa puses bīskapu liecības. Apelācija tika uzrakstīta vēstules formā, un bija adresēta Inokentijam, Romas bīskapam, Mediolānas Venērijam, Akvilejas Hromātijam, jo Akvileja un Mediolāmna bija augstākās bīskapijas Itālijā pēc Romas, kura bija pirmā visos Rietumos. Līdz mums nonākusi kopija, kas bija adresēta pāvestam Inokentijam, bet no tās satura redzams, ka arī abas pārējās bijušas tieši tādas pašas. Tā sākās šādi:

,,Manam augsti godājamajam kungam, dievbijīgajam bīskapam Inokentijam – Jānis (novēl) priecāties Kungā.

Mēs domājam, ka vēl pirms šīs vēstules saņemšanas Tavu Svētību būs sasniegušas runas par šeit notikušo uzbrukumu. Nozieguma spēks patiesi ir tāds, ka visā Visumā nav vietas, kas nebūtu piepildījusies ar sašutumu, to dzirdot. Visur tās izsaucis bēdas un lielu raudāšanu. Tā kā tik nekrietnas lietas nevar apmierināties tikai ar satriektību un asarām, bet prasa nekavējošu ārstēšanu, un nepieciešams saprātīgi izpētīt, kā var apklusināt šo vētru, kas sabangojusi Baznīcu, - tad es pārliecināju cienījamos tēvus Dimitriju, Pansofiju, Pappu un Eugēniju atstāt savus ganāmos pulkus, uzticēt sevi jūrai un pēc gara ceļojuma steigties pēc Tavas žēlsirdības, izklāstot Tev lietu visos sīkumos un izlūdzoties no Tevis patiesu, saprātīgu mūsu slimību dziedināšanu. Mēs pievienojām viņiem mūsu dārgos un cienījamos diakonus Pāvilu un Kiriaku, kuri rakstītā nepietiekamības dēļ Tavai žēlsirdībai izklāstīs visas liecības, kādas tai būs vajadzīgas”.

Pēc tam Zeltamute sīki izklāsta visus apstākļus. Ar satriecošām krāsām viņš ataino pārdrošību un nekaunību, ar kādu rīkojās Aleksandrijas Teofils, kurš, būdams izsaukts uz

99

Konstantinopoli, lai attaisnotu savu rīcību pret Garajiem brāļiem, ieradās ar ēģiptiešu bandu, kas bija kā sagatavota cīņai, atteicās no tikšanās ar vietējo bīskapu, no lūgšanas un kontaktēšanās ar viņu, atteicās pat ieiet svētajā vietā un, pagājis garām viņam pa ceļam esošajai arhibīskapa bazilikai, apmetās ārpus pilsētas. Pēc tam stāstīts par intrigām, noziedzīgajiem plāniem, kas sagatavoja nelikumīgo sanāksmi ,,Zem ozola”, un tās gala rezultātiem: visu baznīcas likumu pārkāpšanu; bīskapa klēriķu samaitāšanu – lai tie pamet savas baznīcas, lai viņu apsūdzētu; Koncila sēdes, kurās pulcējās viņa pretinieki un kuras vadīja viņa atklāti ienaidnieki; viņa stingrā atteikšanās atzīt tādus tiesnešus un apelācija citam Koncilam, pēc tam – apsūdzības akts un viņa atcelšana, par ko viņam vispār netika paziņots, viņa apcietināšana, pēc tam Imperatora notāra drīzumā izteiktais aicinājums un viņa atjaunošana arhibīskapa tronī, un visbeidzot – Teofila apkaunojošā bēgšana vecā laivā nakts vidū, lai izbēgtu no tautas sašutuma.

Pēc šī izklāsta seko vēstījums par notikumiem pēc viņa atgriešanās: par otro Koncilu, kura sasaukšanu pieprasīja viņš pats, lai sevi tajā attaisnotu, un, visbeidzot, par nosodījumu nevis tajos, šķietamajos pārkāpumos, par ko viņu gāza Koncilā ,,Zem ozola”, bet jaunā un nedzirdētā lietā... Vēstulē aprakstītas arī vajāšanas pret viņu un viņa brāļiem no Imperatora galma ierēdņu puses, kuras sakūdīja daži sīriešu bīskapi, Teofila ieroči un darbarīki. Lūk, kā svētītājs apraksta sestdienas ainas Svētās Sofijas kristītavā:

,,Ak, vai! Kā lai apraksta jums ainas, kuru priekšā nobālētu pati drūmākā traģēdija? Kādiem cilvēciskiem vārdiem lai to izstāsta? Kura cilvēka auss to var uzklausīt bez šausmām? Lielajā sestdienā, kad saule jau sliecās pret vakaru, zaldātu pulks piepildīja baznīcu, ar spēku padzina visu klēru, metās uz svētajiem altāriem ar ieročiem. Sievietes, kuras baznīcas iekšienē bija novilkušas savus apģērbus, lai saņemtu Svēto Kristību, tika izklīdinātas un bija spiestas bēgt gandrīz vai kailas, ārkārtīgu šausmu pārņemtas, to dēļ aizmirsušas par kaunu un sava dzimuma kautrību. Daudzas no šīm nelaimīgajām tika ievainotas kristītavā; viņu asinis slaka svētos ūdeņus, un cilvēku atdzimšanas glābjošais avots atspoguļo tikai asins krāsu. Taču tas vēl nav viss. Zaldāti ar varu ielaužas briesmīgajā norobežojumā, kur glabājas Svētās Dāvanas; bet šo ļaužu vidū bija arī pagāni, un vispārējās jukās Kristus Svētās Asinis ir izlietas uz viņu apģērba...”

Vēstule noslēdzas tā: ,,Ko lai saku par citām Baznīcām? Arī tās ir pakļautas tām pašām jukām, tām

pašām ciešanām, jo ļaunums neaprobežojas tikai ar Konstantinopoli; tas pārplūdinājis visus Austrumus. Patiesi, līdzīgi tam, kā kad cilvēka ķermenī indīgas sulas, izplatoties no galvas uz visiem locekļiem, saindē tos, tāpat arī te, kad šinī galvenajā pilsētā kā no dziļa bezdibeņa uz ārpusi ir izlauzušās nekārtības un noziegumi, tie ātri vien ir nokļuvuši arī citās pilsētās. Tagad visur valda jukas un sazvērestības, visu klērs saceļas pret saviem bīskapiem, un ticīgie atdalās no Baznīcas miesas vai arī ir gatavi tam; šis mēris izplatās pa visurieni, un drīzumā visa pasaule līdzināsies drupu kaudzei un svētumu zaimojošiem apdraudējumiem. Domājot par šīm nelaimēm, ak, svētlaimīgie un cienījamie vīri, pieņemiet jūsu dedzības, spēka un stingrības cienīgu nešaubīgu lēmumu un aizvāciet - lūdzam jūs - šo pātagu, kas iztukšo Baznīcu, jo, ja līdzīgas ķildas iegūs paradumu izplatīties no attālām zemēm uz cita bīskapa provincēm, iejaucoties viņa darīšanās, viņu padzenot, nomainot savas patvaļas dēļ, - ko tad citu gaidīt, kā vispārēju karu un vispasaules nelaimes?

Un tā, lai izvairītos no šo šausminošo juku izplatīšanās visur citur, lūdzu jūs, uzrakstiet – paziņojiet ar visu savu varu, ka netaisnīgie lēmumi, kas pieņemti manā prombūtnē, man nevairoties no taisnīgas tiesas, ir spēkā neesoši un tiem nav nozīmes. Nododiet baznīcas nosodījumam tos, kuri radījuši šādas nelikumības; kas attiecas uz mani,

100

kurš esmu nevainīgs, neesmu nekur pieķerts, pret kuru nekādu apsūdzību nevarēja pierādīt, - pavēliet, lai mani atgrieztu manā Baznīcā, lai es varētu tur atkal baudīt žēlastību un mieru, kas mani saistīja ar maniem brāļiem. Ja tik lielu ļaundarību vaininieki vēlas uzturēt apsūdzību manos šķietamajos pārkāpumos, tad lai nodod man savus aktus, lai visas apsūdzības ir manu acu priekšā, lai mani apsūdzētāji parādās atklātībā un taisnīga tiesa sapulcējas sava sprieduma izteikšanai: es neatteikšos no tā, es to esmu lūdzis un lūdzu arī tagad. Jā, lai mani tiesā! Tas būs mans attaisnojums, jo viss, kas tika darīts pret mani, tika darīts pret jebkādu saprātu, jebkādām tiesībām, jebkādiem noteikumiem, jebkādam baznīcas likumam. Tāds tiesas veids nav dzirdēts pat pie barbariem. Nav tādu skitu, ne tādu sarmātu, kuri notiesātu cilvēku, viņu neuzklausījuši, viņa prombūtnē, tai laikā, kad viņš lūdz tiesnešus, pat tūkstošiem tiesnešu, ja vajadzīgs, - bet tikai ne ienaidniekus, un, apstiprinot savu nevainīgumu, pasludina sevi par gatavu visas pasaules priekšā apgāzt visas pret viņu celtās apsūdzības. Neviens cilvēks uz pasaules neuzdrīkstētos viņu pasludināt par vainīgu.

Uzņemies ar labu prātu apspriest visu lietu, kuru pamatotāk tev izskaidros mani tēvi, cienījamie bīskapi, un rīkojies saskaņā ar savu dedzību un darbīgo mīlestību uz labo. Tā tu sniegsi palīdzību ne tikai man vienam, kurš tev rakstu, bet palīdzēsi visām Baznīcām, un Dievs tevi atalgos, - Dievs, Kurš vienmēr dara visu, lai dotu mieru Saviem dēliem. Mēs to pašu uzrakstījām Mediolānas Venērijam un Akvilejas Hromātijam. Lai miers ir tevi Kungā!”

Tā rakstīja Zeltamute savās vēstulēs. Četri bīskapi, kuri piederēja Koncila mazākumam, Pisinutas Dimitrijs no Galatijas, Pizīdijas Pansofijs, Papps no Sīrijas, Eugēnijs no Frīģijas uzņēmās pienākumu aizvest trīs arhibīskapa apelācijas norakstus, diakoniem Pāvilam un Kiriakam bija jāpavada viņus uzticamā klēra vārdā. Starp citu, tika nolemts, ka šī nelielā sūtniecība neizvēlēsies sauszemes ceļu aiz bailēm no bīskapu ļaunprātībām un vardarbības no valdības puses. Lai arī jūras ceļš bija ilgāks un nogurdinošāks, tomēr tas tika izvēlēts kā drošāks. Sūtņi sameklēja kuģi, kas devās uz rietumiem, slepus iekāpa tajā un priecīgi atstāja Konstantinopoli, pilni cerību.

Tomēr, neskatoties uz visu steigu, ar kādu Zeltamute apbruņoja savus draugus un sastādīja savu apelāciju, viņu tomēr Romā apsteidza Teofila ienaids. Tikko kā Aleksandrijas patriarhs uzzināja par otro spriedumu, kas apstiprināja viņa pretinieka gāšanu, tā uzreiz steidzās paziņot par to pāvestam Inokentijam, lai tas tūdaļ pārtrauktu kontaktus ar notiesāto. Viens aleksandriešu lasītājs aizveda vēstuli, ar kuru „pāvests Teofils (tieši tā izsakās vēsturnieks) darīja zināmu pāvestam Inokentijam” to, kas bija noticis Konstantinopolē. Šī vēstule, uzrakstīta līdz bezkaunībai pavēlošā tonī, vairāk līdzinājās prasībai nekā vēstījumam. Teofils runāja par to, ka viņš atcēlis Jāni, nepaskaidrojot to, kāpēc, kāda iemesla dēļ un kādā veidā, it kā tā būtu viņa vienīgās un augstākās gribas īstenojums. Inokentijs, lasot šo vēstuli, bija ļoti izbrīnīts. Tajā laikā Romā kaut kādās Austrumu Baznīcas darīšanās atradās diakons, vārdā Eusēbijs. Uzzinājis par to, ko Teofils bija uzrakstījis Inokentijam, viņš steidzās iesniegt lūgumu, kurā prasīja viņam nesteigties, neizveidot galīgo viedokli par viņam izklāstītajiem notikumiem, jo viņš drīz saņems daudz pamatotākas liecības par tiem – un, patiesi, Dimitrijs un viņa ceļabiedri ieradās Romā pēc trim dienām.

Šo bīskapu atvestās vēstules un viņu sniegtie paskaidrojumi atmaskoja Inokentija priekšā visas pret Zeltamuti vērstās intrigas un sazvērestības. Citi saņemtie dokumenti galīgi izskaidroja viņam visu: tie bija tie paši nelikumīgā Koncila ,,Zem ozola” akti, kurus viņam nodeva divi Teofila aģenti – Pēteris, aleksandriešu priesteris, un Martīrijs, Konstantinopoles diakons no Zeltamutem naidīgās partijas. Inokentijs šausminājās. Viņš

101

ieraudzīja, ka šī lieta neattiecas uz viņu personiski, kā to pasniedza Aleksandrijas patriarhs, vaicādams, vai viņš pārtrauks vai nē Koncila lēmumus, pret kuriem apelēja Zeltamute; ka galējā aklumā pieļauta vesela rinda pārkāpumu un visa iespējamā vardarbība: viņu tiesvedība bija pārkāpusi pašas pamata taisnīguma prasības, viņu lēmumi, kas pieņemti bez iebildumiem, kurus turklāt bija pieņēmuši atklāti arhibīskapa ienaidnieki, bija nekaunīgi; visbeidzot, augsti Austrumu Baznīcas ierēdņi šajā lietā uzvedās necienīgi, un pats Baznīcas gods prasa, lai šo Koncilu lēmumi paši tiktu tiesāti.Turklāt, kādi vilinoši pārkāpumi tur atklājās baznīcas hierarhijas sargājošajos likumos! Kā, piemēram, varēja notikt, ka bīskapu, kas likumīgi bija aicināts pārvaldīt Baznīcu pēc tās brīvas izvēles un Svētā Gara gribas, varēja izmest no šīs Baznīcas cits bīskaps, kas iededzies pret viņu skaudīgā naidā un sava naida apmierināšanai sapulcējis pret viņu vājus un uzpērkamus bīskapus Koncilā, pielietojot ārējās varas spiedienu? Ko vēl var teikt, ja ņem vērā, ka padzītais bīskaps bija otrais visā kristīgajā pasaulē? Tādas rīcības nesodāmība atvērtu ceļu neskaitāmām nekārtībām, kas apdraudētu pašu Kristus un Viņa apustuļu dibinātās Baznīcas pastāvēšanu. Domājot par līdzekļiem, ar kādiem varētu ārstēt šo ļaunumu, Inokentijs tos redzēja tikai Vispasaules Koncilā, kurš atceltu Konstantinopoles un ,,Ozola” Koncilu lēmumus un noteiktu Austrumu Baznīcā precīzus disciplinārus likumus. Viņam arī šķita, ka šinī gadījumā visā, kas attiecas uz Zeltamuti, nevajadzētu pielaist Vispasaules Koncilā kā atklātus Zeltamutes piekritējus, tā arī viņa atklātus ienaidniekus, lai lietu sāktu no sākuma ar prātiem, kuriem nav sava iepriekšpieņemta viedokļa un sirdīm, kas brīvas no ikvienas iepriekšējās ietekmes; tomēr viņš no šī loka izslēdza Aleksandrijas Teofilu, visas sazvērestības dvēseli un abu Koncilu vadītāju. Uzaicinot Zeltamuti, viņš uzskatīja, ka ir taisnīgi nostādīt viņu vaigu vaigā ar viņa ienaidnieku, taču nevis kā tiesnesi, bet kā apsūdzētāju.

Honorijs tajā laikā atradās ,,mūžīgajā pilsētā”, kas, kā ierasts, gadījās reti un ne uz ilgu laiku. Viņš no visas sirds piekrita Inokentija priekšlikumam par rietumu bīskapu sasaukšanu, taču, būdams bieži pārsteidzīgs kā savās personīgajās lietās, tā arī iejaucoties svešās darīšanās, viņš galvoja arī par sava brāļa Arkādija piekrišanu, kuram bija jāsasauc austrumu bīskapi. Tā sekas parādīja, ka Honorijs, uzņemoties tādas saistības, pārāk pārspīlēja savu ietekmi uz brāli un par zemu novērtēja Eudoksijas ietekmi uz viņu. Kamēr tādējādi Romas pāvests nodarbojās ar gatavošanos Koncilam, Mediolānas Venērijs un Akvilejas Hrimātijs, apbruņojušies ar Zeltamutes vēstulēm, gādāja par viņa piekritēju iemantošanu Augšitālijas bīskapu vidū. Venērija labvēlība izpelnījās pateicību no vajātā, kurš viņam divas reizes rakstīja no sava izsūtījuma, bet par Hromātija dedzību šīs taisnīgās lietas labā vēl spīdošākā veidā liecina Imperatora Honorija reskripts. Lai cik nodevies materiālajām lietām bija Inokentijs, viņš tomēr neatstāja novārtā garīgos līdzekļus, kuri varēja piesaukt Debesu palīdzību un svētību pār viņa svēto pasākumu. Viņš noteica gavēni visai Romas Baznīcai.

Tad viņš arī uzrakstīja divas vēstules: vienu – Zeltamutem par atbildi uz viņa apelāciju, otru – Teofilam, paziņojot par gaidāmo Vispasaules Koncila sasaukšanu. Pirmā nes atturības zīmogu, kas ir pilnīgi saprotami no nākamā tiesneša puses, taču zem šīs vēsās ārienes nevar nepamanīt cēlsirdīgu uzticību pret apsūdzētā taisnību un dedzīgu līdzjūtību viņa bēdās. ,,Mans godājamais brāli, - viņš rakstīja, - lai bēdas, kas tevi piemeklējušas, neņem virsroku pār tevi mierinošās tīrās sirdsapziņas balsi. Esot tik daudzu tautu valdniekam un ganam, tev nav vajadzīgs atgādinājums par to, ka vajāšanas tikai nostiprina tikumu, kad tikums izrādās stiprāks par tām. Tīra sirdsapziņa patiesi ir neuzveicams atbalsts pret visādām netaisnībām, un tie, kuri nemāk tās pārciest pacietīgi un padevībā Providences gribai, ar šo vājumu parāda savas dvēseles slikto stāvokli... Taču tava dvēsele,

102

ilgu ciešanu attīrīta, sasniegs ilgoto mērķi Glābēja žēlastības dēļ, Kurš raugās uz tevi un no debesu augstuma redz tavu dvēseli”. Otrā vēstule, kas rakstīta pavisam citā tonī, parāda, cik maz Inokentijs cienīja Aleksandrijas patriarhu un cik pareizi jau novērtēja viņa uzvedību. Tā izklāstīta šādos izteikumos: „Mans brāli Teofil, mēs esam nolēmuši pieņemt saskarsmē ar mums tevi un Jāni, mūsu brāli, kā jau esam tev rakstījuši. Paliekot tajās pašās jūtās un vēlmēs, varam tikai tev apstiprināt to pašu: lai cik daudz tu mums nerakstītu par to, mums nav iespējams atteikties no saskarsmes ar Jāni citādi, kā pēc taisnīgas un likumīgas tiesas, jo mums ir zināms viss dīvainais un nosodījumu pelnošais, kas tur noticis. Un tā, ja tava sirdsapziņa ir tīra, nekavējoties stājies Koncila priekšā, kas drīz tiks atklāts Jēzus Kristus vārdā, un sagatavojies tam saskaņā ar kanoniem un Nīkajas Koncila lēmumiem, jo Romas Baznīca nepieņem citus attiecībā uz šo priekšmetu (tas attiecās uz Antiohijas Koncila kanoniem). Ja vien taisnība būs tavā pusē, es nešaubīšos atzīt tavas lietas pārākumu”. Šī vēstule nonāca līdz Teofilam bez kavēšanās, taču otra, kas tika uzticēta diakonam Kiriakam, nebija tik veiksmīga: šinī starplaikā notikumi paātrināja savu gaitu, un Zeltamutes jau vairs nebija Konstantinopolē.

5

Kamēr tas viss norisinājās Romā, Zeltamutes ienaidnieki, raizēdamies par savas lietas panākumiem, un aizkaitināti par Arkādija vilcināšanos, pret kuru bija bezspēcīga pat uzstājīgā Eudoksijas griba, gaidīja kādu jaunu apstākli, kas varētu pamudināt uz rīcību vai pabeigt šo lietu. Taču visvairāk Severiānu un viņa domubiedrus – bīskapus biedēja Romas Baznīcas un Imperatora Honorija iejaukšanās, kas varēja viņu privāto strīdu pārvērst par valsts mēroga jautājumu; nepacietīgā vēlēšanās pabeigt lietu noveda viņus līdz ārprātam. No bīskapu troņu augstumiem šī ļaunā trauksme iekļuva arī tajos zemiskajos slāņos, kur noziegums skaitījās dabisks grūtību risināšanas līdzeklis.

Kādu rītu pie pils, kurā tika turēts arhibīskaps, kāds cilvēks, izlikdamies par apsēstu, kratīdamies krampjos, kas novērsa uzmanību no viņa slepenā nodoma, nolūkoja piemērotu brīdi, lai ieslīdētu pilī un iekļūtu priekšnamā, kad atvērsies vārti. Viņš tā arī izdarīja, taču viņu paspēja satvert, un pie viņa tika atrasts duncis. Neviens nešaubījās, ka viņam bija nodoms nogalināt Zeltamuti, un pūlis, kura uzmanību bija piesaistījis troksnis, aizveda viņu pie prefekta uz nopratināšanu. Zeltamute, par to uzzinājis, lūdza apžēlot šo cilvēku. Prefekts nelika sevi lūgties un atkārtot to divas reizes.

Dažas dienas vēlāk to pašu gribēja paveikt cits cilvēks, iespējams, iedrošināts no pirmā uzbrukuma nesodītības. Viņš bija tērpies verga vai kalpa tērpā. Viņš klīda ap pili, vērojot kalpotājus, kuri pēc notikušā bija piesardzīgāki. Tikko atvērās vārti, viņš devās uz bīskapa mājokli tāda cilvēka izskatā, kurš nestu Zeltamutem svarīgu vēstuli. Kāds no garāmgājējiem, kuram viņa izskats šķita aizdomīgs, apstādināja viņu jau uz sliekšņa, vaicājot, kas tam vajadzīgs; nepazīstamais atbildēja viņam ar naža dūrienu krūtīs. Uz ievainotā kliedzienu atsteidzās citi garāmgājēji kopā ar arhibīskapa kalpotājiem; aplenktais slepkava aizstāvējās un ievainoja vēl divus, pēc tam, vicinot asiņaino dunci, virzījās cauri ļaužu pūlim, izdarot cirtienus pa labi un pa kreisi, un bija jau gatavs paslēpties, kad pēkšņi viens no kvartāla iedzīvotājiem, atgriezdamies no pirts un izdzirdējis kliedzienus, mēģināja viņu apturēt, taču nokrita pats, saņemot sitienu. Šī saķeršanās aizturēja slepkavu. Viņu aplenca un aizvilka uz tiesas Pretoriju, kuram nenācās viņu nopratināt, jo ļaundaris pats

103

visā atzinās, un, kad sāka viņu pārmeklēt, tad atrada pie viņa trīs asus nažus. Viņš atzinās, ka viņa nodoms bija nogalināt Zeltamuti, saņemot par to piecdesmit zelta naudas gabalus, kuri arī atradās pie viņa, ka viņš ir kalps priesterim Elpīdijam (šis priesteris bija viens no pašiem niknākajiem arhibīskapa ienaidniekiem zemākajā garīdzniecībā), kurš arī bija pamudinājis viņu uz šo noziegumu. Tauta prasīja ātru tiesu šim nelietim, kuru gandrīz sarāva gabalos. Tiesnesis apsolīja viņu tiesāt, tikko lieta tiks pilnībā pabeigta, ieslēdza viņu važās un ieslodzīja cietumā. Pa to laiku viens pēc otra nomira septiņi šī cilvēka upuri, jo ievainojumi bija bīstami un dziļi; četri tika apglabāti tanī pašā vai nākamajā dienā, un daudzskaitlīgais pūlis pavadīja viņu šķirstus, pieskandinot ielas ar savas mīlestības izpausmi pret Zeltamuti un sašutumu pret priesteriem, kuri bija izsaukuši šīs slepkavības. Pēc slepkavas atzīšanās, kas neatstāja nekādu šaubu, tiesai vajadzēja tikai sameklēt viņa līdzzinātājus un parādīt augstākās bardzības piemēru, taču nekas no tā netika paveikts: nekāda sazvērestība netika atklāta; pat pats vainīgais pazuda no cietuma, un nebija iespējams noskaidrot, kas ar viņu bija noticis. Šī tiesneša dīvainā uzvedība, kuru varēja izskaidrot tikai ar to, ka viņš sekoja pavēlēm no augšas, noveda tautas aizkaitinājumu līdz augstākajai pakāpei. Pilsētas galvenajos kvartālos pulcējās sanāksmes, ap arhibīskapa namu tauta norīkoja sardzi, kas mainījās gan dienu, gan nakti. ,,Vajag kārtīgi apsargāt mūsu tēvu, - runāja tautā, - jo viņa cietumsargi nerūpējas par viņu un viņa slepkavas palaiž brīvībā”.

Pa to laiku pienāca Svētās Trijādības svētki. Svētās Sofijas kvartālā tauta pulcējās veseliem pūļiem un situācija šķita draudoša. Imperatora pilī izcēlās trauksme. Tur izlikās, ka baidās par Imperatora dzīvību. Ar imperatores ziņu četri bīskapi, visu ļauno nodomu izgudrotāji, centās izdarīt pēdējo mēģinājumu Arkādija priekšā. ,,Valdniek, - viņi teica (vēsture ir saglabājusi viņu vārdus), - pats Dievs nolicis tevi par Imperatoru, lai tu nevienam nepakļautos, bet, gluži pretēji, visi pakļautos tev – tev ir atļauts viss, ko vien tu vēlies. Tad nu neesi žēlsirdīgāks par priesteriem un svētāks par bīskapiem. Mēs esam tev teikuši visu priekšā: lai Jāņa atcelšana nāk pār mūsu galvām! Padomā par to. Valdniek, nepazudini mūs visus, atbrīvojot vienu cilvēku”. Viņi otro reizi minēja pierādījumu, kas bija viņu ietekmējis, - savu atbildību debesu tiesas priekšā, - bailes viņu pameta un viņš pieņēma lēmumu.

404.gadā Svētās Trijādības diena bija 5.jūnijā, bet divas nedēļas pēc tam, rītausmā, dažādās vietās ap baznīcu un arhibīskapa pili sāka izvietoties daudzskaitlīgas karaspēka vienības. Dienas vidū, vai nedaudz agrāk, Valdnieka ziņnesis, vārdā Patrīkijs, ieradās pie arhibīskapa ar šādu pavēli: ,,Akākijs, Antiohs, Kirīns un Severiāns uzņēmušies atbildību par tavu notiesāšanu: uztici savu lietu Dievam un nekavējoties pamet šo vietu”. Tāda pavēle, kura jau savos izteicienos atklāja, ka Arkādija piesardzība beigusies, bija skaidra, un, pēc vēsturnieka vārdiem, ,,necieta iebildumus”. Jānis deva zīmi dažiem bīskapiem un klēriķiem, kuri tur atradās, ka vēlas ieiet baznīcā. ,,Iesim, - viņš tiem teica, - palūgsimies, atvadīsimies no šī dievnama eņģeļiem”. Iegājis baznīcā, viņš sāka lūgties. Tajā laikā, kad svētītājs izteica lūgšanas, viņam pasniedza vēstuli no viena no pilsētas priekšniekiem, uz kuru viņš varēja pilnībā paļauties. ,,Pasteidzies, - draugs viņam rakstīja, - Lūcijs, šis bezkaunīgais un pārdrošais cilvēks, gaida netālu no šejienes, publiskajās pirtīs, un ir gatavs tevi sagūstīt un aizvest ar varu, ja tu atteiksies vai atliksi savu aiziešanu. Pilsētas iedzīvotāji ir galēji satracināti; pasteidzies aiziet slepus, lai nebūtu sadursmju un asinsizliešanas starp viņiem un karaspēku”. Viņš tūdaļ piecēlās un pavēlēja saviem kalpiem apseglot un apklāt ar zirgu segu savu zirgu un turēt to gatavībā pie rietumu durvīm, it kā gatavotos caur turieni tūdaļ iziet. Pēc tam piegājis pie bīskapiem, viņš noskūpstīja divus no tiem un, ar asarām acīs aizgriezies, sacīja pārējiem: ,,Es skūpstu jūs visus šo divu personā; palieciet

104

svētajā baznīcā, lai es varētu mazliet nomierināties, pirms aizeju”. Pēc tam stingrā solī viņš devās uz kristītavu, kur bija sapulcētas viņa diakones. Pasaucis pie sevis Olpimpiādu, Pentādiju, Ampruktu un Salvīnu – tās, kuras mīlēja jo īpaši, Zeltamute viņām teica: ,,Panāciet tuvāk, manas meitas, un klausieties manī uzmanīgi. Kas attiecas uz mani pašu, tad visam beigas: mans ceļš ir galā; iespējams, jūs vairs neredzēsiet manu vaigu. Dodu jums tikai vienu uzdevumu: lai neviena no jums nepārkāpj to cieņu, kādu ir parādā Baznīcai. Kāds, kurš tiks iecelts šinī tronī ar vispārēju piekrišanu, bez intrigām un varaskāres, būs mans pēctecis; pakļaujieties viņam, it kā man pašam, jo Baznīca nevar palikt bez bīskapa. Nopelniet ar to žēlsirdību un pieminiet mani savās lūgšanās”. Sievietes metās viņam pie kājām, skūpstot uz slakot tās ar savām asarām. Tad, pasaucis vienu no priesteriem, kas viņam sekoja, viņš teica: „Aizved viņas, lai viņu bēdas nesadumpotu tautu”.

Atvadīšanās bija beigusies. Ātri izgājis cauri baznīcai, svētītājs sasniedza austrumu durvis, kur nodeva sevi zaldātu rokās, un tie aizveda viņu, slēpjot no apkārtējo skatieniem. „Dievnama eņģelis, - teica Pallādijs, šīs skumjās ainas liecinieks, - aizgāja kopā ar viņu”.

Zeltamutes zirga ierastā atrašanās pie rietumu durvīm kādu laiku maldināja tautu, kura tur pacietīgi gaidīja. Beidzot, nojauzdami ko nelāgu, daži aizskrēja uz piestātni un ieraudzīja, kā laiva, kurā atradās gūsteknis ar dažiem bīskapiem un priesteriem, peldēja pa Bosforu uz Bitīnijas krastu; citi, izlauzuši slepenās durvis žogā, iekļuva baznīcā. Viņi atrada to zaldātu apsargātu; tie bija ieņēmuši dievnamu tajā brīdī, kad to bija atstājis Zeltamute. Zaldāti gribēja atgrūst ienākušos, kuru skaits nemitīgi pieauga, taču tie pretojās, un uz baznīcas grīdas plāksnēm sākās cīņa, slakot tās asinīm. Pūlis, kurš bija sapulcējies zem galvenās ieejas portika, izdzirdējis kliedzienus un ieroču šķindu baznīcas iekšienē, nodomāja, ka noticis uzbrukums arhibīskapam, un sāka lauzt galvenās durvis, taču tās bija stingras un no iekšpuses nostiprinātas ar dzelzs plāksnēm un bultām. Sākās īsts aplenkums: atnesa laužņus un milzīgus akmeņus, lidoja šķembas – tautas vilnis ar nepārvaramu spēku triecās pret durvīm. Satikušies vaigu vaigā ar otru masu, kas nāca viņiem pretī, pūlis ,,saņurcījās”; cilvēki nogrūda viens otru un notika neizsakāma sadursme. Veselas nosmacētu un saspiestu ļaužu kaudzes drīzumā piepildīja gan nefu, gan ēkas sānu daļas. Zaldāti pabeidza grautiņu, laižot darbā ieročus. Šinī svētajā vietā bija dzirdami tikai lāsti un zaimošana, draudu un ciešanu kliedzieni; jūdi un pagāni, kurus pūlī bija ierāvusi ziņkārība, lamāja kristiešu Dievu pat pašā altārī. Pagāja ne mazums laika, kamēr jukas norima un nogalināto un mirstošo ķermeņi tika iznesti no baznīcas.

Pa to laiku viļņošanās norisinājās ne tikai uz zemes: tuvojās viena no tām pēkšņajām vētrām, kuras ir tik biežas šinī laikā Melnās jūras piekrastes zemēs. Nākdama no ziemeļiem uz pilsētas pusi, tā sacēlās virs Svētās Sofijas ar tādu spēku, ka bija gatava to satricināt līdz pamatiem. Varēja sacīt, ka debesis un zeme savienojās, lai šinī nelaimīgajā dienā pabeigtu posta darbu. Pūlis izklīda, un baznīca bija gandrīz tukša, kad pēkšņi ļaudis ieraudzīja spožu gaismu, kas apspīdēja katedru, no kuras arhibīskaps Jānis sacīja savas pamācības tautai, pēc tam liesma, izvijoties kā čūska ap kolonnām, vienā mirklī pārņēma pusi baznīcas un apņēma jumtu. Dzirksteļu un dūmu stabs pacēlās līdz apsīdai un, vēja uzpūsts, izplatīja ugunsgrēku pa pārējām ēkas vietām. Taču ar to lieta nebeidzās: liesma, izlauzusies no šīs ciešanu vietas, vēja nesta dienvidu virzienā, sasniedza Senāta ēku un apdraudēja pašu Imperatora pili, pārsviedusies pāri laukumam kā milzīgs tilts, zem kura, ja var ticēt vēsturniekiem, pat varēja paiet apakšā. Uguns rezultātā izkusa Kūrijas jumts, un izkusušais svins, straumēm tekot ēkas iekšienē, saskaldīja kolonnas, marmora sienas un statujas. Visi sakusušie metāli - zelts, sudrabs, bronza – veidoja tikai bezveidīgu ugunīgu masu, un ēka, zaudējusi balstu, pēkšņi nosēdās. Savlaicīgi pienākusī palīdzība ar lielām

105

grūtībām paglāba Imperatora pili, bet savā greznībā varenās ēkas abās laukuma pusēs bija pārvērtušās pelnos. Tā gāja bijā divi brīnišķīgi pieminekļi – viens – kristiešu, otrs – pagānu, jaunās Romas lepnums, bez cerībām atjaunot tos iepriekšējā izskatā. Visa pilsēta bija šausmu pārņemta. Redzot, kā liesmās sagruva slavenais Mūzu koris – Grieķijas lielo mākslinieku darbs, pagāni izmisumā iesaucās: ,,Ko gan te darīt Mūzām šais skumīgajās dienās? Viņas pēc taisnības mūs atstāj”. Taču vēlāk, novācot lauskas un izrokot zemē nogāztās un nebojātas saglabājušās seno tempļa sargātāju - Jupitera un Minervas statujas, bēdas nomainīja prieks. ,,Viņu izskats, - stāsta kāds no pagānu autoriem, - atdzīvināja visu labo ļaužu sirdis pilsētā; tajā tika saskatīta zīme, ka dievi nolēmuši neliegt savu aizbildniecību, un cerība sāka atdzimt... Vispār, - viņš steidz piebilst ar dzīļu bēdu jūtām, - lai notiek tā, kā viņiem tīk”.

Līdzīgā veidā kristieši, vismaz pareizticīgie Zeltamutes piekritēji, arī atrada zināmu mierinājumu kādā brīnumainā parādībā. Baznīcas un blakus esošo ēku drupu vidū bija saglabājusies viena kapela, tikai nedaudz nomelnējusi no liesmām. Tā bija arhibīskapa mājas sakristeja, kurā viņš glabāja savas baznīcas dārgākos rotājumus un svētos traukus, kuri bija pārāk dārgi ikdienas lietošanai, - vārdu sakot, tā bija bīskapa dārgumu krātuve. Sameklējuši šos dārgos priekšmetus pilnīgi veselus un nebojātus un atcerējušies, ka Koncilā ,,Zem ozola” viena no apsūdzībām, kura tika izvirzīts pret Zeltamuti, bija baznīcas dārgumu izlaupīšana, viņa draugi saredzēja šajā, patiesi dīvainajā, apstāklī apstiprinājumu tam, ka pats Dievs gribēja liecināt pasaulei par vajātā nevainīgumu un viņa vajātāju neģēlību. Divi Zeltamutem uzticīgi Konstantinopoles klēriķi, priesteris Hermanis un diakons Kassiāns, nekavējoties steidzās uz Imperatora pili, lūdzot, lai tiktu sastādīts precīzs atrasto lietu apraksts. Tas tika sastādīts divos norakstos pilsētas prefekta Studija, Pretorija prefekta Eutihiāna, Imperatora mantziņa Jāņa, kvestora Eustāfija un dažu rakstvežu klātbūtnē. Viens noraksts tika atstāts tiesas rokās, otru lielākai drošībai pieprasīja Hermanis un Kassiāns un nākamajā gadā nogādāja to Romā.

Kamēr šie apstākļi norisinājās Konstantinopolē, Zeltamute pa Halkedonas ceļu virzījās uz Nīkaju Pretorija zaldātu vienības, divu bīskapu un vēl dažu klēriķu pavadībā, kuri bija vēlējušies palikt kopā ar savu arhibīskapu.

106

SESTĀ GRĀMATA

(404. g.) Kriminālprocess ugunsgrēka sakarā. – Bīskapu un klēriķu arests.— tigrija un

Serapiona mocības.— Arzass – Zeltamutes pēctecis.—Olimpiādas, Pentādijas , Ampruktas un Nikaretas apsūdzība.— Zeltamuti ved uz izsūtījumu; atpūta Nīkajā; nosūtīšana uz Kukūzu.— Briesmas Ankīrijas apkaimē.— Bīskaps Cezarīns samusina mūkus pret Zeltamuti. — izauriešu parādīšanās Cēzarejas apkaimē.— Mūku uzbrukums pamudina Zeltamuti pzmest Cezareju.— Notikumi Konstantinopolē.— Imperatores Eudoksijas nāve.— Debesu tiesa pār Zeltamutes ienaidniekiem.— Sinajas Nils.— Arzasa nāve un jauna bīskapa ievēlēšana.— Konstantinopoles, Aleksandrijas un Antiohija patriarhu triumvirāts pret Zeltamuti. – Sīrijas baznīcu sagrāve.

1

,,Kurš aizdedzināja dievnamu un izraisīja šo briesmīgo nelaimi? Kurā stundā izcēlās ugunsgrēks un kādos apstākļos tas notika?”- lūk, jautājumi, kuri Konstantinopolē tika uzdoti dienās, kas sekoja Svētās Sofijas baznīcas sadegšanai, un uz kuriem tika sniegtas divdesmit dažādas atbildes, kuras skāra galvenos punktus. Attiecībā uz ugunsgrēka vaininiekiem tādu punktu bija četri.

1) Dievnamu aizdedzināja Jānis ar saviem līdzzinātājiem – bīskapiem, klēriķiem un diakonēm laikā, kad viņi bija atstāti vieni tieši pirms viņu aizbraukšanas. Pamudinājums tam bija vēlēšanās pretoties tam,. Ka kāds cits varētu pēc viņa sprediķot no šīs, visiem zināmās, katedras. Tāpat, viņš cerēja arī, ka uguns, izplatoties arvien tālāk un tālāk, sasniegs imperatora pili un pārvērtīs to drupās kopā ar baznīcu.

Šo stāstu bija izdomājuši bīskapi un galminieki, Zeltamutes ienaidnieki. Tiesa, kas bija saņēmusi uzdevumu izmeklēt šo lietu, pieļāva kādu laiku šo baumu izplatīšanos, taču pēc tam atkāpās no tām, kā redzēsim, apsūdzības pārmērības dēļ, taču no tām neatkāpās bīskapi Antiohs, Akākijs un Severiāns, kuri pāvestam Inokentijam nosūtīja vēstījumu, pasludinot bīskapu par savas paša baznīcas izpostītāju, un šī neģēlīgā apsūdzība papildināja lietas, kuras pāvests vāca Romā vispasaules Koncilam.

2) Vainīgi bija pagāni un jūdi, kuri, izmantojot lielo sajukumu, kas pavadīja Zeltamutes aizbraukšanu, un redzot tik daudz kristiešus, sapulcējušos Svētās Sofijas baznīcā, nolēma īstenot ellišķīgu domu – sadedzināt tos visus kopā ar viņu baznīcu.

Šīs baumas acīmredzot nāca no kristiešiem, bet tās raisīja maz uzticības un vispār netika pieminētas tiesas izmeklēšanā, kas sākās visai drīz. Patiesi, bija maz ticams, ka, ņemot vērā mazo attālumu, kas atdalīja Lielo Kūriju no kristiešu bazilikas, pagāni būtu izdomājuši izraisīt tajā ugunsgrēku, kas viegli varēja pārsviesties uz Kūriju un kopā ar skaisto baznīcu iznīcināt statujas, kuras viņi tā godināja.

3) Noziegumu izdarīja joanīti no tautas pūļa vidus – atriebjoties – lai sodītu pilsētu un Imperatoru par cietsirdību, kas parādīta pret viņu mīluli, un dēļ nevēlēšanās, lai cits bīskaps ierastos ieņemt Jāņa troni. Šis izskaidrojums izpelnījās vislielāko uzticību: tas kalpoja par pamatu tiesas izmeklēšanai un saglabājies vēsturē kā visticamākais; daudzi baznīcas rakstnieki nešaubīdamies to atzīst. Šis pieņēmums, starp citu, bija ļoti bīstams tiesas izmeklēšanas pamats, jo aizdomas, kuras nebija vērstas pret kādu konkrēti, attiecās

107

uz visiem, un netīši nācās pievienot augsti stāvošas un visu cienītas personas nozieguma līdzzinātāju skaitam. No tā, dabiski, izrietēja doma par sazvērestību, un to tad arī ar lielu prieku izmantoja pilsētas vara.

4) Bija izplatītas vēl ceturtās baumas. Stāstīja, ka vētras laikā, kas satricināja baznīcu no augšas līdz pašiem pamatiem, pavērās tās velve, un ugunīgs stabs nolaidās uz bīskapa troņa, aptvēra to un no turienes milzīgiem vītņveidīgiem lokiem izplatījās pa visām ēkas daļām. Uz šo pieņēmumu, kurš par ugunsgrēka „vaininieku” uzskatīja pašu Dievu, neviens tiesas sēdēs neatsaucās, un arī Zeltamutes vēstulēs par to nav ne vārda; un tomēr, Pallādijs norāda uz to savos ,,Dialogos”, un tā gadsimta vēsturnieki vienkārši attēlo to kā notikumu, par kuru acīmredzot paši nešaubījās ne mazākajā mērā.

Tādi bija minējumi ugunsgrēka sakarā. Līdz tai stundai, kad tas uzliesmoja pirmo reizi, liecības atšķīrās vēl vairāk. Vieni apgalvoja, ka uguns uzliesmoja tikai pāris mirkļus pēc arhibīskapa iziešanas, ar ko it kā apstiprinājās viņa apsūdzētāju viedoklis; pēc citu domām, uguni ieraudzīja krietni vēlāk, pret vakaru; trešais viedoklis ugunsgrēka sākumu atvirzīja līdz nākamajam rītam – saskaņā ar šo stāstu, joanīti, ieslēgti baznīcā, aizdedzināja to pirms iziešanas, un ugunsgrēks, gruzdēdams visu nakti, iedegās rītausmā. Vienu apstākli atzina gandrīz visi – to, ka liesma vispirms iedegās no bīskapa troņa, un, ka ugunsgrēks, vēja uzpūsts, pieņēmās tādā spēkā un tādā virzienā, ka mazāk nekā trīs stundās bazilika, Kūrija un privātie mājokļi – viss bija iznīcināts.

Sākās tiesas izmeklēšana. Tiesnesis, kuram tika uzdota šī lieta – Studijs – pilsētas prefekts, pakļaujoties galma ieteikumiem, deva pavēli arestēt divus bīskapus, Eulīziju un Kiriaku, kā arī dažus arhibīskapa klēriķus, kuri pavadīja Zeltamuti viņa izsūtījumā; tā rīkoties ar Zeltamuti viņš neuzdrošinājās.

Izraidītais ar savu konvoju virzījās pa lielceļu no Halkedonas, kur bija izsēdies krastā, uz Bitīnijas Nīkeju, paredzēto otrās pieturas vietu. Viņa ceļabiedri un viņš pats brauca noskumuši, nenojaušot, ka no baznīcas, kuru viņi tikko bija atstājuši, tagad pāri palikusi tikai atlūzu un pelnu kaudze. Viņi jau bija tālu no krasta, kad viņiem pievienojās oficieris ar pavēli par arestu un jātnieku vienība, kas naski dzina savus zirgus, lai viņus panāktu. Saņemot vēsti par ugunsgrēku Svētajā Sofijā, arhibīskaps un viņa ceļabiedri bija satriekti, bet tad viņu pārsteigumu nomainīja sašutums, uzzinot, ka tos apvaino dedzināšanā, un ka prefekts devis pavēli nosūtīt viņus uz Konstantinopoles cietumu, iekaltus važās kā noziedzniekus, lai tur veiktu nopratināšanu saistībā ar šo apsūdzību.

Pavēle par arestu neattiecās uz Zeltamuti, taču viņš vēlējās dalīties viņu liktenī. ,,Es nešķiršos no saviem brāļiem, - viņš iedvesmots sacīja, - ja viņi ir vainīgi, vainīgs esmu arī es; ja viņi ir nozieguma ieroči, tad man jābūt tā vaininiekam vai aizsācējam. Vajag nopratināt mani, lai mani draugi un ienaidnieki uzzinātu, esmu dedzinātājs vai nē”. Oficierim nebija pilnvaru kaut ko izlemt, jo viņam bija uzdots tikai nogādāt pavēli no tiesas, tāpēc viņš aprobežojās tikai ar to, ka pieņēma arhibīskapa rakstisku protestu. Protestā bija teikts: „Lai arī citu lietas apstākļu dēļ atteicās uzklausīt manu atbildi uz apsūdzībām, kas celtas pret mani, tomēr attiecībā uz manas baznīcas ugunsgrēku vajag mani uzklausīt, jo jūs sakāt, ka es esmu ugunsgrēka vaininieks”. Acīmredzot arhibīskaps viegli uzminēja, ka tik apvainojoša doma varēja ienākt prātā tikai viņa ienaidniekiem un galminiekiem. Kamēr viņš rakstīja, viņa ceļabiedriem aplika važas, un jātnieki iegrūda viņus Halkedonas cietumos, no kurienes viņus pārsūtīja uz Konstantinopoles cietumiem. Pēc tam viņus atbrīvoja ar nosacījumu nekad nerādīties galvaspilsētā.

Pēc viņu aizbraukšanas Zeltamute palika pilnīgi viens. Nebija vairs draugu, kuriem viņš varētu atklāt savu sirdi, kuri viņu pažēlotu, palīdzētu viņam biežajos vājuma brīžos, jo viņam neļāva ņemt līdzi kalpu. Viņam līdzās palika tikai rupjie viņu pavadošā konvoja

108

zaldāti. Kas gan notiktu ar viņu tik smagā ceļā, tveicē, slimībās, kuru smagumu palielināja nogurums un bēdas, ja šajā nomācošajā stāvoklī Dievs, viņa vienīgais Aizstāvis, būtu viņu pametis? Konvojs sastāvēja no pretoriāņiem, vienkāršiem un rupjiem ļaudīm, tomēr līdzjūtīgākiem nekā tie, kuru pavēles viņi izpildīja. Aina, kas tikko bija norisinājusies viņu acu priekšā, aizkustināja viņus, un viņi neviļus sajuta līdzcietību pret šo pusdzīvo priesteri, kuru tauta mīlēja un kura vārdu arī viņi daudzkārt bija dzirdējuši. Redzot viņā tik daudzu miesas un dvēseles ciešanu upuri, viņi uzskatīja par savu pienākumu palīdzēt viņam uz pakalpot, lai arī viņš lēnprātīgi tos noraidīja. Pieturas vietās viņi centās sadabūt viņam labāku ēdienu par savējo un sagādāt dažas stundas atpūtai, kad viņš nokāpa no nestuvēm. Kad no smacējošās tveices kuņģa sāpes palielināja viņa ciešanas līdz augstākajai pakāpei, viņš sajuta drudža lēkmes, pret kurām viņš zināja tikai vienu līdzekli – vannas, bet viņa konvojam bija dota pavēle neapstāties pilsētās, vienīgajās vietās, kur varēja atrast sabiedriskās pirtis; kad tuvojās stiprā lēkme, Zeltamutem vannas vietā bija jāpielieto muca. Sargi palīdzēja viņam šajās vajadzībās ar aizkustinošu centību. Sākumā žēlodami, viņi visbeidzot to iemīlēja. Konvoju komandēja divi jauni oficieri no Konstantinopoles, kuri, ne mazākajā mērā nenosodot savu zaldātu palīdzību, arī paši godbijīgi aprūpēja trimdinieku. Viņus sauca Anatolijs un Teodors, viņi nāca no labām ģimenēm un bija labi audzināti. Zeltamute uzslavēdams piemin viņus savās vēstulēs. Pateicoties viņu iecietībai, gūsteknis varēja pa ceļam satikties ar sev labvēlīgajiem priesteriem, kuri pienesa viņam jaunumus, varēja rakstīt vēstules un saņemt tās. Tas viss viņam bija liels mierinājums.

Kur gan viņu veda? Kur būs viņa izsūtījuma vieta? Viņš to nezināja, bet sargi par to zināja ne vairāk kā viņš pats. Viņiem Nīkajā bija jāatrod valdnieka pavēle, kas noteiktu trimdinieka tālāko likteni. Baumas, kas viņus sasniedza ceļā, vispirms nosauca Pontijas Skitiju, Romas impērijas galēji provinci Kaukāza tuvumā, drīzāk barbaru zemi nekā romiešu; pēc tam, par laimi, šīs runas noklusa, un neatlaidīgi tika nosaukta Armēnija, uz kuru Zeltamute patiešām devās, tuvojoties Nīkajai. Uzskatot šīs ziņas par ticamām, viņš pasteidzās uzrakstīt diakonei Olimpiādai, ka, ja viņa pieņēmums ir pareizs, tad viņš lūdz izgādāt sev par apmešanās vietu Augšējo Armēniju, tās galveno pilsētu – Sebastu – ievērojamu pilsētu, kurai bija sakari ar visām galvenajiem Austrumu apvidiem. Viņa viegli panāks šo žēlastību, - viņš tai rakstīja, - ar viena no viņa draugiem, bīskapa Kiriaka, starpniecību, vārdabrāli tam, kurš bija aizturēts Halkedonā; viņš pievienoja tam vēl dažu personu vārdus, uz kurām arī stipri paļāvās, - einuhs Brizons, imperatores kambarkungs, kurš sirdī viņam juta līdzi, Peānijs, ietekmīgs cilvēks, kurš baudīja augsti stāvošu personu uzticību, īpaši – bagāts Sebastijas armēnis, vārdā Arābijs, kura sieva bija ciešām draudzības saitēm saistīta ar Olimpiādu. Mēs drīz ieraudzīsim, kas iznāca no šīm rekomendācijām. Zeltamute, rūpju nomākts un trīcēdams drudžainos drebuļos, pēc gandrīz desmit dienu ilgā ceļa beidzot sasniedza Nīkaju.

Tajā laikā, kad arhibīskaps devās uz šo pirmo savu klejojumu piestātni, Konstantinopolē tika sagūstīti viņa draugi, bīskapi, priesteri vai diakoni, kuri viens pēc otra devās uz pilsētas cietumiem; tika vajātas pat sievietes. Neraugoties uz šo bardzību, prefekts Studijs pilī tika turēts aizdomās par to, ka viņš rīkojās mēreni un saudzēja dažas personas, kā tas notika, piemēram, attiecībā uz Zeltamuti. Pēc dažām dienām viņš tika atcelts no amata, un pilsētas prefektūra no viņa rokām pārgāja tāda cilvēka rokās, kas bija vairāk pie sirds imperatorei, un patiesi pacentās, lai viņu aizdomās neturētu. Viņu sauca Optāts. Laikabiedri vēstī, ka viņš bija pagāns, kurš, protams, apliecināja ne jau to rupjo pūļa pagānisko ticību, kuras piekritēji zemojās akmens un koka elku priekšā, bet izglītotās un bagātās šķiras pagānismu: sofistu politeismu. Kristietībai nebija nāvīgāka ienaidnieka, kā šī augstprātīgā sekta, un kristiešiem nevarēja būt bargāku tiesnešu, kā tās sekotāji, kuri par

109

savu lozungu bija pieņēmuši vārdus, kurus Nērons teica Romas ugunsgrēka sakarā: „Kristieši ir vainīgi ikvienā gadījumā un vienmēr pelna vislielāko bardzību”. Ar tādu pārliecību Optāts turpināja krimināllietu par Svētās Sofijas ugunsgrēku, ko bija iesācis viņa priekšgājējs. Būdams vienlīdz dedzīgs kā sektants, tā galminieks, viņš pats gribēja noturēt nopratināšanu un iekārtojās forumā, savā tribunālā, starp spīdzināšanas rīkiem, kvēlojošu ogļu krāsni, dzelzs restēm, koka spiedni, baļķiem, knaiblēm roku un kāju izgriešanai, ziņotāju, benžu, spiegotāju un citu pratināšanas dalībnieku ielenkts. Daži vēsturnieki norāda uz to, ka pēdējo vidū bija arī galma partijas klēriķi, kuriem bija uzdots būt blakus tiesnesim, pamudinot viņu uzdot viltīgus jautājumus, kuri varēja apgrūtināt apsūdzētos vai spīdzināšanas rezultātā izvilktos vārdus pavērst par labu apsūdzībai. Būtu grūti noticēt tādām neģēlībām, ja laikabiedru liecības tās neapstiprinātu. Studijs sāka pratināšanu, Optāts – spīdzināšanu: vajadzēja ar varu panākt atzīšanos no cilvēkiem, kuri līdz šim visu noliedza.

Viens no pirmajiem no cietuma atvestajiem uz pratināšanu bija jauns arhibīskapa baznīcas lasītājs, kurš kādu laiku bija kalpojis pie arhibīskapa. Tas bija lēnprātīga rakstura jauneklis, maigas un vājas miesasbūves, viņš vairāk līdzinājās meitenei, un viņa seja nesa jaunavīgas šķīstības zīmogu. Varēja teikt, ka viņš nācis ne no citas pasaules, - tik brīnišķīgs viņš bija savā dvēseles tīrībā un miesas vājumā. Tiesnesis gribēja piespiest viņu sniegt liecību pret arhibīskapu Jāni, viņa bijušo kungu, un viņa draugiem, viņa bijušajiem aizbildņiem, kā uz baznīcas ugunsgrēka vaininiekiem, bet Eutropijs (tā sauca jaunekli, kuru vēlāk Baznīca iecēla svēto kārtā) atbildēja, ka viņš par to neko nezina. Lai izspiestu no viņa atzīšanos, prefekts lika jaunekli cietsirdīgi pērt. Gaidīja, ka no viņa lūpām izlidos kāds neuzmanīgs vārds, kuru varētu izmantot tiesnesis, bet veltīgi: jauneklis neizteica neko, izņemot sekojošos vārdus: ,,Es neko nezinu par to, par ko jūs man jautājat”. Tad ķērās pie spēcīgākiem līdzekļiem, - bet arī siksnu ar svinu sitieni nevarēja piespiest viņu atbildēt tā, kā vēlējās tiesnesis; tad viņam saplosīja sānus ar dzelzs āķiem un pienesa pie tiem degošas lāpas, izrāva pieri tā, ka izzuda uzacis... Taču Eutropijs klusēja kad viņu atraisīja, viņš izrādījās miris. Tagad vajadzēja viņu apglabāt, jo nevarēja cietumā atgriezt līķi, taču, tā kā pie rokas nebija neviena priestera – joanīta, tad Akākija klēriķi, kuri bija klāt spīdzināšanā, bija spiesti paši apglabāt savu upuri, pavadot mirušo uz kapsētu naktī. Stāstīja, ka tajā brīdī, kad šīs neģēlīgās rokas laida jauno lasītāju kapā, atdarījās debesis, un bija dzirdama Eņģeļu dziedāšana, sveicot jaunekli, kuram bija liegtas apbedīšanas lūgšanas un brāļu pēdējais skūpsts.

Otrs Zeltamutes klēriķis, bijušais diakons Tigrs jeb Tigrijs (tiek godināts Baznīcā kā svētmoceklis), tagad priesteris, arī nonāca cietumsargu rokās. Piedzimis, visai ticams, tās upes krastos, kuras vārdā bija nosaukts, Tigrijs bērnību pavadīja verdzībā, no kuras atbrīvojās, pateicoties savam prātam un labajai uzvedībai. Ieguvis brīvību, viņš kļuva par kristieti, tika pieņemts klēriķu vidū, un Zeltamute ieveda viņu savas Baznīcas klēpī. Bijušajam vergam tā bija goda virsotne, un no tā laika bīskaps kļuva par viņa otro kungu, kuram viņš nodevās tāpat, kā bija nodevies pirmajam. Viņš vairāk neko pasaulē neredzēja; ikviens arhibīskapa draugs kļuva par viņa draugu, katrs viņa pretinieks – par viņa ienaidnieku. Koncilā ,,Zem ozola” viņš tika atzīts par vienu no tiem, kurš visvairāk piedalījies Konstantinopoles baznīcas jukās, un viņš netika aizmirsts arī tad, kad pēc ugunsgrēka Svētajā Sofijā klēra locekļi tika pakļauti izmeklēšanai. Gaidīt no tāda cilvēka liecību pret savu kungu bija bezjēdzīgi, un vēlēties piespiest viņu pateikt to, ka Zeltamute bija dedzinātājs, turklāt savas paša baznīcas dedzinātājs, - nozīmēja uzjundīt pret pratinātājiem visu viņa sašutuma spēku. Nav zināms, ko viņš atbildēja prefektam, bet viņš tūdaļ tika pakļauts vispazemojošākajām mocībām. Viņu izģērba un pātagoja ar siksnām ar

110

svinu tikmēr, kamēr norautā miesa atklāja mugurkaulu; uz kājām viņam uzvilka liestes, kas izstiepa pirkstus un visbeidzot viņu stiepa uz rāmja tik ilgi, kamēr viņš zaudēja samaņu, pēc tam atstājot cietumā uz salmiem nomirt. Taču Tigrijs nenomira. Kad viņa brūces bija nedaudz aizvilkušās, un viņš spēja panest vezuma kratīšanos, viņu nosūtīja uz Mezopotāmiju ieraudzīt tās upes krastus, kurus viņš bija pametis, vēl būdams vergs...

Kopā ar Tigrija vārdu parasti min Serapionu. Uzvaru svinošā partija ļoti vēlējās uzlikt savu roku bijušajam Svētās Sofijas diakonam, ieceltam Heraklijas bīskapa kārtā, bet viņš ugunsgrēka laikā bija savā eparhijā un, lai arī viņš varēja ikvienai apsūdzībai likt pretī neapstrīdamu alibi, viņš tomēr pārāk labi pazina savus ienaidniekus, lai paļautos uz savām neapšaubāmajām tiesībām, tāpēc, tikko kā sākās izmeklēšana, viņš devās uz drošu vietu. Kādu laiku no varas pārstāvjiem viņu sava klostera sienās slēpa gotu pareizticīgie mūki, kurus sauca par marsiem, un Serapionu atklāja jau tad, kad pirmais niknuma vilnis jau bija noplacis. Būtu viņš atrasts agrāk, viņš būtu nogalināts, tagad apmierinājās ar spīdzināšanu. Citu mocību starpā viņam ar metāla knaiblēm un āķiem norāva no pieres ādu ar uzacīm, pēc tam viņu nosūtīja uz Ēģipti Aleksandrijas patriarha uzraudzībā, - Serapions, protams, būtu devis priekšroku Imperatora cietumsargu sardzei.

Kā intermēdija starp šiem diviem asiņainajiem notikumiem sekoja jauna arhibīskapa iecelšana padzītā svētītāja vietā. Zeltamuti aizveda no galvaspilsētas 20. jūnijā, bet 27. tika iecelts viņa pēctecis. Ne galms, ne bīskapi, kuri tagad kārtoja visas lietas, laiku nekavēja; galms cerēja, ka tauta aizmirsīs savu elku ātrāk, ja zaudēs cerību uz viņa atgriešanos, bet bīskapi no savas puses steidzās ar to likt šķēršļus iespējamajai nožēlai no Augustas puses. Tomēr atrast jaunu arhibīskapu, neskatoties uz visu nepieciešamību steigties, nebija viegli. Imperators neuzdrošinājās izvēlēties nevienu no sev tuvajiem – ne Akākiju, ne Antiohu, ne Severiānu (turklāt viņi arī nepiekristu, baidoties no tautas sašutuma), un visi padevās imperatores vēlmei, kura deva priekšroku cilvēkam, ne mazāk naidīgam pret Zeltamuti, taču mazāk kaunā kritušu nekā pārējie, jo viņš bija bailīgāks. Šis cilvēks, brālis Nektārijam, bijušajam Konstantinopoles prefektam, bet pēc tam – arhibīskapam, piederēja augstākajai galma sabiedrībai, atradās arhibīskapa klēra sastāvā jau daudzus gadus kā virspriesteris. Viņu sauca Arzass. Viņam bija ne mazāk kā 80 gadi, kad imperatore uz viņu norādīja, - bet šis ievērojamais vecums atstāja cerību godkārīgajiem viņa sāncenšiem, kuri Arzasā saskatīja tikai pagaidu arhibīskapu. Neskatoties uz augsto stāvokli sabiedrībā un teoloģiskajām zināšanām, kuras nevarēja noliegt, šis svētkalpotājs ne ar ko nelika sevi manīt līdz šim laikam, bet palika vienmēr bezrūpīgs un bezdarbīgs, ja vien viņu nepaskubināja kādas personiskas intereses. Smējēji par šo lielā Zeltamutes pēcteci atsaucās ļauni, sacīdami, ka „viņam piemīt zivs daudzvārdība” un ka „viņš savos oratora sacerējumos ieliek vardes kvēli”. Par viņu stāstīja anekdoti, kas nedarīja godu viņam, ne kā svētkalpotājam, ne kā bīskapam. Kad viņa brālis Nektārijs no Konstantinopoles prefektūras pēc Teodosija gribas tika nozīmēts uz Austrumu pirmās pakāpes arhibīskapa troni, tad šī negaidītā paaugstināšana, kas pārsteidza visus, nepalika bez zināmas skaudības no Arzasa puses. Un, patiesi, viņš pats, it kā tiecoties uz tādu pašu stāvokli, steidzās pieņemt priesterību. Nektārijs, kurš bija vecākais brālis, dzīvi viņam to pārmeta. „Es redzu tev cauri, - viņš ar zināmu dzēlību teica, - tu tīko pēc laulātās draudzenes, kuru Kungs man dāvājis šīs Baznīcas personā, un gaidi manu mantojumu...”- Arzass to noliedza. ,,Tādā gadījumā, - iesaucās Nektārijs, - tūdaļ pat brauc uz Tari, es jau uz priekšu nodrošinu tev tur bīskapa vietu”. Arzass atteicās doties turp, bet viņam kļuva kauns. Satvēris Evaņģēliju, viņš pie tā zvērēja savam brālim, ka nekad nepieņems arhibīskapa amatu. Kā redzams, šis zvērests nenoturējās Eudoksijas vilinājuma priekšā. Attiecībā pret Zeltamuti viņš ieturēja slēpta viņa ienaidnieka pozīciju,

111

pastāvīgi gādāja par viņa goda graušanu, ziņoja par viņu pat Koncilā ,,Zem ozola” . Apkaunojošā neuzticība dotajam vārdam neizrādījās pietiekams iemesls, lai pretotos galma izvēlei. Imperatora aicināts, šķietamas sanāksmes ievēlēts un uzvaru svinošo bīskapu iecelts, viņš tika ievests amatā Svēto Apustuļu baznīcā, kura kalpoja par pagaidu katedrāli Konstantinopolē līdz tam laikam, kamēr netiks atjaunota Svētā Sofija. Arzass jau stājās pie savu apšaubāmo arhibīskapa pienākumu pildīšanas, kad prefekts Optāts piešķīra joanītu lietai jaunu virzienu. Noguris cīņā ar vīriešu nepiekāpību, šis ierēdnis domāja, ka būs vieglāk tikt galā ar sievietēm, un vērsās pie tām no viņām, kuras, atrodoties Baznīcas kalpošanā, varēja zināt Zeltamutes noslēpumus vai pat kļūt par viņa slepenu ieroci. Runa gāja par diakonēm. Pirmā, ko viņš izsauca uz tiesu, bija Olimpiāda, šī ievērojamā matrona, tik pazīstama visos Austrumos ar savu spīdošo izcelsmi, gara cēlumu un milzīgo bagātību, kuru viņa izlietoja trūcīgo ēdināšanai savā Baznīcā; turklāt viņai bija adresēti Zeltamutes pēdējie vēlējumi pirms viņa aizbraukšanas. Pirms nostādīt Optāta priekšā, sargi viņu izveda cauri spīdzināšanas rīkiem, kurus bendes tajā laikā sagatavoja lietošanai. Prefekts, viņu ieraudzījis, bargā balsī noprasīja, kāpēc viņa aizdedzinājusi Svētās Sofijas baznīcu. ,,Visa mana dzīve, - viņa mierīgi atbildēja, - pietiekami apgāž šādus apvainojumus; es reiz biju bagāta, un ir zināms, ka visas manas bagātības tika izlietotas Dieva baznīcu celšanai un izgreznošanai. Tā nemācās dedzināt dievnamus.” ,,Pazīstu es tavu dzīvi!” – dusmās iekliedzās prefekts. ,,Ja tu to pazīsti, tad nokāp no tribīnes, kurā sēdi kā apsūdzētājs – lai mūs ar tevi iztiesā citi”, - sekoja atbilde. Taču apsūdzētāju sols bija tukšs.

Tādas gara izpausmes samulsināts, prefekts izlikās, ka viņu piemānījuši, un vairāk apsūdzībās nepieminēja dedzināšanu; taču, ielicis balsī mākslotu līdzjūtību, viņš teica: ,,Es gribu dot padomu tev un visiem, tev līdzīgajām: jūs, sievietes, esat pavisam sajukušas prātā, atsakoties, kā jūs to darāt, no saskarsmes ar jūsu bīskapu; jūsu rīcība taču nesīs sev līdzi neizbēgamas nelaimes un sodus. Paklausieties, izlabojiet lietu, kamēr vēl par vēlu”. Acīmredzot apsūdzība bija mainīta. Dedzināšanas vietā tagad apsūdzēja par atkāpšanos un ķecerību. Šīs lamatas nepaslīdēja garām Olimpiādas uzmanībai. ,,Optāt, - viņa tam teica, - vai gan tas ir taisnīgi, ka, pieprasījis man ierasties te ar daudz ļaudīm, lai izskaidrotos par noziegumu, kurā es esmu nevainīga, un kurā mani nevar atmaskot neviena liecība, tu pārtrauc manu aizstāvību, novēršot manu uzmanību ar apvainojumiem, kuriem ar to nav nekāda sakara. Ja tas ir jauns noziegums, kurā tu uzskati mani par vainīgu, un jauna apsūdzība, kuru man izvirzi, tad ļauj man apspriesties ar aizstāvjiem, pirms tev atbildēt: jo, ja pretēji visam taisnīgumam un likumam, es esmu spiesta runāt ar to, ar kuru man nevajag runāt par šo jautājumu, tad es vismaz uzzināšu, cik lielā mērā man to liek darīt pienākums un sirdsapziņa”. Prefekts, nezinādams, ko darīt, atlika nopratināšanu, ļaujot viņai apspriesties ar saviem aizstāvjiem, bet pēc tam lika atgriezties. Pēc kāda laika viņa atgriezās, tikpat nelokāma, kā agrāk. Tiesnesis piesprieda viņai ievērojamu naudas sodu un izsūtījumu. Olimpiāda drīzāk piekrita tam, nekā Dievgalda saņemšanai no Arzasa rokām. Par viņas izsūtījuma vietu vispirms tika noteikta Kizika, bet pēc tam – Nikomīdija, taču, tā kā viņai bija spēcīgi aizstāvji galmā, tad ar izsūtīšanu nesteidzās.

Pentādija, otrā no diakonēm pēc pieķeršanās Zeltamutem, kura kopā ar Olimpiādu, Salvīnu un Ampruktu bija kristītavā atvadījusies no viņa, tika kā otrā atvesta pie prefekta. Konsula Timatija atraitni šeit sagaidīja tikai rupji apvainojumi un cietsirdība. Vēstule, kuru vēlāk atrakstīja Zeltamute, sniedz mums tā ainu, ko viņai nācās toreiz izciest; no tās redzams, ar kādu niknumu galms un tā līdzdalībnieki vajāja cēlsirdīgās sievietes, kuru vaina, bez neuzveicamās uzticības arhibīskapam, bija viņu bagātībā un augstdzimtībā.

112

,,Priecājies, - viņai rakstīja Zeltamute no sava izsūtījuma tālēm, atbildot uz sīki aprakstītajām ziņām, kuras viņa tam pavēstīja, - priecājies, jo tev uzvara nākusi viegli; tu sadumpoji plēsīgu zvēru bezkaunību un aizdarīji viņu trako rīkli. Taisnībai, par kuru tu cīnījies, un par spīti kurai tevi plosīja, patiesi piemīt tāds spēks, ka tai pietiek ar vienu vārdu, lai svinētu uzvaru pār ļauniem apmelotājiem, kamēr meli velti meklē paslēptuvi aiz ļaunprātības aizsega; tie ir vājāki par zirnekļa tīklu un izirst pie mazākā vēja pūtiena... Kādas intrigas viņi netika izmēģinājuši pret tevi? Kādus ieročus viņi tikai nelaida darbā, lai sašūpotu tavu dvēseli, tik stipru, tik vīrišķīgu, tik uzticamu Dievam? Tevi, kura pasaulē nezina neko, izņemot Baznīcu un savu istabu, viņi aizvilka uz forumu, no foruma uz tiesu, no tiesas uz cietumu. Viņi izsmalcināja viltus liecinieku valodu un, lai tevi iebiedētu, veica slepkavības tavu acu priekšā. Tu redzēji asins straumes, jaunekļu ķermeņus, dzelžu plosītus, uguns dedzintātus, ievērojams sejas, kas klātas rētām un nodotas spīdzināšanai; visbeidzot, nepalika neviena akmens, kuru nepabīdītu, lai novestu tevi līdz šausmām un aiz bailēm piespiestu tevi runāt pretēji tam, ko esi redzējusi. Līdzīgi ērglim, kas paceļas debesīs, tu esi sarāvusi viņu tīklus, lai sasniegtu miera un brīvības vietas, kur tikums rod gandarījumu. Viņiem ne tikai neizdevās tevi ievilkt savos tīklos, bet viņi arī paši iekļuva tajos; šī apsūdzība dedzināšana, ko pret tevi izteica nicināmi un nožēlojami ļaudis, cerībā uz savu uzvaru, kalpoja vien tam, ka viņi paši tika ievilkti melos ar tavām lūpām. Tad nu padomā par to, kas noticis, par visiem viļņiem, kuri tevi pacēla, bet kuriem nebija spēka tevi ieraut un padarīt par rotaļlietu vētras spēlē; par visiem negaisiem, kuri varēja tevi noslīcināt un kuru vidū tava laiva mierīgi pārpeldējusi satrakotu jūru. Padomā par to visu, bet paraugies arī uz priekšu, uz to ostu, kura vairs nav tālu, un kur tiek gatavoti daudzi vainagi”.

Pēc Pentādijas pienāca kārta Ampruktai un citām, Baznīcai piederīgām, sievietēm, taču vēsture nepiemin Salvīnu apsūdzēto skaitā. Bez šaubām, galms atbrīvoja no apkaunojošās ierašanās uz tiesu šo mauritāniešu valdnieka meitu, kura bija kļuvusi par romieti, pateicoties laulībām ar lielā Teodosija radinieku, bet, tātad, valdošā Imperatora radinieci. Vēl daudzas sievietes, mazāk ievērojamas, cieta par lietu, kuru uzskatīja par Dievam tīkamu. Daudzas tika nodotas spīdzināšanai, sišanai, saplosītas ar dzelzs āķiem, nomira cietumā.

Jaunais arhibīskaps, no savas puses, pieteica karu klosteriem, lai piespiestu tos sevi atzīt; tika izmēģināti visi piespiešanas līdzekļi: draudi, sodi, pat bads; tika pārtvertas pārtikas rezerves, cerībā pakļaut viņus ar izsalkuma mocībām. Šādā ceļā panāca daudzu mūku un mūķeņu padevību: ko gan varēja padarīt šie nelaimīgie? Viņu pakļaušana Arzasam bija tik liela uzvara, ka Zeltamutem naidīgā partija svinēja to ar pašslavināšanu. Olimpiāda bija nodibinājusi Konstantinopolē jaunavu klosteri, kuram bija veltījusi visu savu mīlestību un rūpes. Pret viņu vērstās izmeklēšanas laikā dažas nelaimīgās jaunavas, uzskatot sevi par pamestām, piekāpās pārliecināšanai vai bailēm, un noslēdza mieru ar viltvārdi; Olimpiāda viņas vairs nekad netika neredzējusi.

Tajā laikā Konstantinopolē dzīvoja viena jaunava, jau ļoti veca, visiem zināma un ļoti cienījama; viņa bija bitīniete, no bagātas un ievērojamas Nikomīdijas ģimenes, un viņas vārds bija Nikareta, t.i., uzvarošs tikums. Nikaretas tikums bija labdarība. Saņēmusi lielu mantojumu, viņa to izdalīja, kā teikts Evaņģēlijā, žēlastības dāvanām, baznīcai, visādiem labdarības darbiem. Lai gūtu iespēju to izdarīt, viņa atbrauca uz Konstantinopoli kā uz impērijas spožuma un nabadzības viduspunktu; viņa pati tur kļuva par nabadzi, lai būtu tuvāk trūcīgajiem un labāk varētu palīdzēt tiem. Gandrīz pārcilvēciskas žēlsirdības vadīta, viņa apguva medicīnu un zāļu pagatavošanu, pārvērta savu māju par aptiekas laboratoriju, izdalīja zāles trūcīgajiem slimniekiem, un lielāko tiesu pati viņiem tās arī

113

nesa. Viņa drīz vien kļuva par ārstu Konstantinopoles tautai, kura sirds vienkāršībā ar pārliecību teica: ,,Nikaretas zāles vienmēr palīdz”. Kāds baznīcas vēsturnieks, kurš pazina Nikaretu, stāsta, ka viņas runa bija „Dievišķas filosofijas likumu” piepildīta. Daudz reižu Nikaretu vēlējās iecelt Baznīcā vai nu par diakoni vai par priekšnieci kādai sieviešu kopienai; taču viņa neatlaidīgi atteicās, noraidot pat Zeltamutes dedzīgo uzstājību. Slepenas žēlsirdības dāvanas, par kurām zināja tikai nabagie un Dievs, - lūk, tas aicinājums, kuram viņa sevi veltīja. Prefekts Optāts bija tik bezkaunīgs, ka lika uzmeklēt šo svēto jaunavu viņas vientulībā, lai piespiestu viņu atteikties no likumīgā arhibīskapa un pieņemt Dievgaldu no viltvārža rokām; viņš atļāvās vēl briesmīgāku nekaunību, - sodīt viņas atteikšanos ar lielu naudas summu, bet tas nozīmēja atņemt maizi nabagiem. Taču arī izputinātā Nikareta prata būt labdare: viņa iekārtoja savu dzīvi kopā ar savām kalpotājām, ēda un ģērbās tāpat kā viņas, un, samazinot izdevumus savām vajadzībām, ieguva līdzekļus, lai varētu turpināt ārstēt slimos un ēdināt badā mirstošos. Visbeidzot, viņas labdarība tika noformulēta kā musināšana uz dumpi, un Zeltamutes ienaidnieki aizraidīja viņu uz Bitīniju.

Visi šie notikumi risinājās, Zeltamutem nezinot, laikā, kad viņš tika vilkts no vienas vietas uz otru – uz impērijas galējām robežām. Nepietiekamā saskarsme ar draugiem, neziņa un, praktiski, sarakstes neiespējamība viņam, iespējams, bija izsūtījuma nepanesamākās nelaimes. Tikai no baumām savā ceļā viņš uzzināja par to, par ko viņam vajadzēja zināt vairāk par visu: par viņa Baznīcas, viņa brāļu likteni, par savu paša likteni, bet, kad pienāca vēstules, tad tajās aprakstītie notikumi jau sen bija beigušies un kļuvuši negrozāmi, - vai arī ziņas atnāca pilnīgi negaidīti, kā zibens spēriens. Cilvēkam ar viņa raksturu tās bija nāves mokas. Kad ceļā starp Halkedonu un Nīkaju viņu sasniedza ziņa, ka Konstantinopolē gatavojas aizvietot viņu ar citu personu, viņš steidzās rakstīt Olimpiādai, lai viņa pielietotu visus līdzekļus un pretotos ievēlēšanai, kas varēja būt vienīgi pazudinoša tagadējos apstākļos. ,,Ja šī ievēlēšana notiks, - viņš tai rakstīja, - norisināsies notikumi, kas būs ne tikai bēdīgi man, bet pazudinoši Baznīcai. Pirmkārt, to, kurš būs mans pēctecis, izvēlēs cilvēki, kuriem uz to nav nekādu tiesību, kuri jau ir pazīstami Baznīcai kā tās vajātāji; turklāt, ir acīmredzams, ka šiem ļaudīm nav nodoma izdarīt labu izvēli. Kurš gan var paredzēt šajā vispārējā prātu apjukumā sliktas izvēles sekas?” Šī vēstule bez raizēm, kuras pārdzīvoja trimdinieks, atklāj mums arī to morālo ietekmi, kāda parastos apstākļos bija Olimpiādai uz klēru, tautu, un pat galmu; taču apstākļi bija mainījušies, bet Zeltamute par to nezināja.

Arzasa ievēlēšana, kad viņš par to vēlāk uzzināja, piepildīja viņa sirdi ar spēcīgu sašutumu; viņš to izteica vēstulē vienam no sev uzticamajiem – Sinaja bīskapam Kiriakam. „Man pastāstīja, - viņš raksta,- ka ar imperatores līdzdalību manā bīskapa tronī iecelts Arzass – šis plānprātīgais niekkalbis. Es uzzināju par cietsirdību, kādu šis bezgodis izrādījis pret mūsu brāļiem, kuri atteicās no saskarsmes ar viņu, kā daudzi no viņiem nomira cietumā, aizstāvot manu lietu. Tas ir vilks aitas ādā, netiklis zem bīskapa maskas; līdzīgi tam, kā par laulības pārkāpēju sauc sievieti, kurai, esot precētai, ir sakars ar citu, tāpat arī Arzass ir laulības pārkāpējs, nevis miesā, bet garā, jo es esmu dzīvs, bet viņš nozadzis man Baznīcu, kuras laulātais draugs esmu es”. Vēstulē Olimpiādai, kuras bēdas viņam bija ļoti saprotamas, viņš uzmundrina viņu nenokārt galvu no šādiem notikumiem, jo labi darbi un labi cilvēki cieš pārbaudījumus, kuru noslēpums zināms vienīgi Providencei. ,,Vai tad priekšroka netika dota Barabam iepretī Jēzum? Un, kad jūdu tauta prasīja zagļa un laupītāj atbrīvošanu, vai gan tā nevēlējās, lai krustā sit tās glābšanās vaininieku?” Citā vēstulē viņš tai rakstīja: ,,Nebēdājies un nenododies sirds satriektībai no tā, ka viena Baznīca ir plēsīgu vilku pārņemta, otra – vētras saplosīta, trešā – pārklāta

114

neizturamām brūcēm; ka šī Baznīca ieguvusi vilku gana vietā, bet tā – jūras laupītāju – stūrmaņa vietā, bendi – ārsta vietā; raudi, bēdājies par to, bet ar apvaldītām bēdām, izturīgām, vīrišķīgām, un neaizmirsti, kā Dievs to piekodinājis, ka dvēselei nav nekā pazudinošāka un kaitīgāka par izmisumu”.

Patiesība viņa sirds bija saplosīta, un ikviena ziņa par jebkura viņam uzticamā nodevību pret Baznīcu dedzināja Zeltamuti kā nokaitēta dzelzs. Viņš tos pamācīja no tālienes un vija tiem vainagus, kā Makabeju māte saviem bērniem. Tiesa, šķiroties no diakonēm Svētās Sofijas kristītavā, viņš sacīja: ,,Pieņemiet manu pēcteci kā mani pašu, lai nesadalītu Baznīcu”; taču viņš arī piebilda toreiz: ,,Ja šis pēctecis ieņems manu troni bez intrigām un tautai pareizi ievēlot viņu”. Viņš nekad netika teicis, un arī nevarēja teikt: „Pieņemiet, kā mani pašu, manu ienaidnieku, ziņotāju vai vienu no neuzticīgajiem, mani notiesājušajiem, tiesnešiem”. Tas nozīmētu zināmā mērā attaisnot savu notiesāšanu un šaubīties par savas lietas taisnīgumu, to pat noliedzot; taču viņa acīs, tāpat kā visu patiesi pareizticīgo acīs, tā bija Dieva lieta.

2

Nīkaja, kurā Zeltamute ieradās jūnija pēdējos datumos, sagādāja viņam mierinājumu, kas bija nepieciešams pēc tik nogurdinoša ceļa. Askānijas ezera atsvaidzinošie vēji maz- pamazām vājināja drudža spēku, kas viņu mocīja; šī lielā pilsēta piedāvāja viņam visos vēlamos ārstēšanās līdzekļus, jo īpaši vannas, kas bija kļuvušas par viņa pirmo nepieciešamību. „Nīkajas gaiss mani atjaunojis”, - viņš rakstīja Olimpiādai. Ja viņš atrada te veselību, tad neatrada to, ko vēlējās vienlīdz stipri – vēstules no saviem labākajiem draugiem, piemēram, no priestera Tigrija, un īpaši no Olimpiādas, savas garīgās meitas, maigās viņa ciešanu sirdsdraudzenes, pateicoties kurai, mums ir zināma ne tikai viņa rīcība, bet arī pašas dziļākās viņa domas izsūtījumā- no Konstantinopoles pamešanas līdz pašai nāvei. Vēstuļu neesamība viņu sarūgtināja; viņš to neslēpa. Te viņš apvainoja savus draugus vienaldzībā vai vismaz cietsirdīgā nevērībā, te iedomājās, ka viņi ir slimi vai iejaukti viņa nelaimē. Viņš bija neapmierināts ar Olimpiādu un varēja piedot viņas klusēšanu tikai tajā gadījumā, ja viņa gulētu uz nāves gultas. Runājot par draudzību, kas saistīja Zeltamuti ar Olimpiādu, var teikt, ka nekad nav pastāvējusi vēl dzīvāka un aizkustinošāka pieķeršanās divu būtņu starpā, kuras satuvinātas vienīgi garīgām saitēm. Tas bija viens gars divos ķermeņos, jeb tās bija divas līdzīgas dvēseles, savstarpēji viena otrai pakļautas. Tie ir paša lielākā tikumības skolotāja izteicieni, kurus viņš lietoja, kad gribēja definēt kristīgo mīlestību. Olimpiādas mīlestība bija maiga, un viņas uzticība sasniedza galējo robežu: līdz pat varonībai stipra savās pašas ciešanās, viņa kļuva līdz mazdūšībai vāja tā cilvēka ciešanu priekšā, kurš bija viņai gan draugs, gan tēvs, gan debesu vadonis, gandrīz vai Dievs. Zeltamutes mīlestība, enerģiska un valdonīga, atbalstīja Olimpiādu viņas vājuma brīžos kā vārgu augu, kuram vajadzīgs balsts. Šīs, viņam uzticīgās, dvēseles vadīšana bija Zeltamutem viens no pašiem vērtīgākajiem un neatlaidīgākajiem pienākumiem. Mēs redzēsim, ka pašās smagākajās sava izsūtījuma dienās viņš veltīja daļu brīvā laika, lai ar maigām pamācībām un bieži stingriem pārmetumiem uzveiktu viņas šaubas par Providenci. Divi pēdējie viņa sacerējumi ir veltīti tam, lai apstiprinātu, ka viņu piemeklējusī vajāšana ir no augšienes sūtīta žēlastība, par kuru viņa draugiem nākas slavēt Dievu, kā arī viņš pats mīl to darīt. Abus šos traktātus, sacerētus cietokšņa tornī, viņš uzrakstīja Olimpiādai.

Ja Zeltamute nesaņēma no Konstantinopoles vēstis, kuras vēlējās, tad viņš saņēma vienu tādu, kuras labāk nebūtu vispār. Nīkajā atradās Imperatora priekšraksts, kuru viņa

115

konvojs un viņš pats tik nepacietīgi gaidīja: par izsūtītā apmešanās vietu Imperators noteica Kukūzu, Mazarmēnijā, nevis Sebastu Lielarmēnijā, kā to vēlējās Zeltamute. Tas viņu ļoti sarūgtināja. Kukūza bija nabadzīga pilsētiņa, paslēpusies mežonīgās Tauras ielejas dziļumos, šķērsojot Armēnijas un Kapadoķijas kalnu ķēdes. Laicīgā vēsture pat nepiemin šo pilsētiņu, taču tā arī jau agrāk bija tapusi zināma Baznīcas vēsturē kā izsūtījuma un apglabāšanas vieta vienam Konstantinopoles arhibīskapam Pāvilam, moceklim ariāņu vajāšanu un Konstancija valdīšanas laikā, - tādu pašu slavu tai sagādāja arī Eudoksijas izvēle. Iespējams, ka šīs atmiņas vai neapšaubāmā šīs vietas līdzība cietumam satrieca viņu kā pērkons. Viņš ļoti cerēja, ka draugi izlūgsies viņam Sebastu, taču viņi neko nebija izdarījuši viņa dēļ – viņi, tik ietekmīgi, tik vareni, kad to gribēja, un kuri lepojās ar savu uzticību viņam; tie nebija gribējuši pasniegt roku, lai viņu glābtu! Viņu jau uzskatīja par mirušu un atkāpās no viņa kā no līķa! Visas šīs drūmās domas ielenca Zeltamuti, un viņš ieslīga gandrīz pilnīgā grūtsirdībā, ne tik daudz attiecībā par savu likteni, cik par iespēju zaudēt tos, kurus viņš mīlēja. Viņam bija jāpārmet pašam sev netaisnību, kad vēlāk uzzināja patiesību. Draugi, kurus viņš apvainoja vienaldzībā, pielietoja visus iespējamos līdzekļus, lai izlūgtos no Imperatora viņa izsūtīšanu uz Sebastu, un Imperators jau bija gatavs piekāpties, kad lietā iejaucās imperatore un pieprasīja Kukūzu. Acīmredzot Augustas ļaunatminību nebija mīkstinājusi uzvara, jo tāda izsūtījuma vieta bija cietsirdīgs soda pastiprinājums.

Netaisnīgo aizdomu iespaidā dažas nedēļas vēlāk Zeltamute rakstīja vienai Konstantinopoles matronai, Teodorai: ,,Nemitējies kaunināt tos, kuri jūt zināmu pieķeršanos man, par to, ka es kā kāds ļaundaris nevarēju saņemt mazāk nežēlīgu un tuvāku izsūtījuma vietu, lai gan man ir tik daudz draugu, tik bagātu un tik ievērojamu”. Viņš neuzdrošinājās izliet savas bēdas tik rūgtos izteikumos Olimpiādas sirdī, baidīdamies satriekt viņu ar apvainojumiem, no kuriem lielāko daļu viņa varēja uztvert personiski, - tam viņam nebija drosmes; tās vēstules valodai, kuru viņš tai nosūtīja, atstājot Nīkaju, ir pilnīgi cits veids. ,,Neuztraucies par to, - viņš tai raksta, - ka mani draugi nevarēja izkārtot man citu izsūtījuma vietu, ko es lūdzu. Es esmu pakļāvies arī tam, un raugos uz to kā labdarību. Var būt, ka mani draugi arī vēlējās palīdzēt man, bet nevarēja. Slava Dievam ikvienā lietā! Es nekad nemitēšos atkārtot šos vārdus, lai kas ar mani arī notiktu”. Vēl vairāk, lai nomierinātu Olimpiādu, viņš tai uzrakstīja mierinošus sīkumus par savu stāvokli, acīmredzami pārspīlētus. ,,Tev jāpadzen ikvienas bažas par manu ceļojumu; mans ķermenis, šķiet, ir kļuvis stiprāks un veselāks; šejienes gaiss ir man ļoti labvēlīgs, un mani pavadītāji nopūlas visos iespējamos veidos būt man noderīgi, pat vairāk, kā es to vēlētos. Nosūtu tev šo vēstuli savas aizbraukšanas no Nīkajas brīdī – 3.jūlijā. Raksti man bieži par savu veselību. Šai sakarā tu vari uzticēties mana dārgā Pergāmija padomiem, uz kuru es pilnībā paļaujos. Taču nepietiek ar to, ka tu man paziņosi par savas miesas veselību; es gribu zināt vairāk, es vēlētos uzzināt no tevis, ka tavu skumju mākoņi ir izklīduši. Ja tu atsūtīsi man šo labo vēsti, es rakstīšu tev biežāk un plašāk pārliecībā, ka saņemšu to, ko vēlos vairāk par visu pasaulē – tavas dvēseles mieru”.

Vienas no pirmajām viņa rūpēm, atrodoties Nīkajā, bija – uzrakstīt saviem izsūtījuma biedriem, priesteriem, bīskapiem un diakoniem, kurus ceļā bija apstādinājusi, kā mēs redzējām, prefekta pavēle un kuri bija aizturēti Halkedonā, jo tika apsūdzēti dedzināšanā. Viņš apsveic tos, ka viņi izcieš, un izcieš vīrišķīgi, - važas un ieslodzījumu kā kādreiz apustuļi, mudinot viņus vēl vairāk paļauties uz Dievu tad, kad no cilvēkiem viņi saņems netaisnību un apvainojumus. ,,Nešaubos nemaz, - piebilst svētītājs, - par to, ka ciešanas palielinās jūsu vērtību Dieva acīs, un Viņš dos jums vēl vairāk spēkus to izturēšanai... Apustuļi, būdami savažoti, vienmēr pieminēja savu misiju cietumu dziļumos,

116

izplešot savu gādību pār visu pasauli; arī jūsu gādība izplešas pār mūsu Baznīcu ciešanām. Izmantojiet ikvienu gadījumu, kas nāk jums priekšā, lai īstenotu savu dedzību un centību un gan saviem spēkiem, gan caur citiem, kuriem ir lielāka rīcības brīvība, neatstājiet novārtā neko no savas darbības un vārdiem, lai apklusinātu nežēlīgo vētru. Tāda dedzība dos labus augļus – tas ir neapšaubāmi. Ja būtu citādi, tad par jūsu nodomiem un pūlēm Dievs jūs atalgotu ne mazāk”.

Šī vēstule, kurā Zeltamute kā mierinājumu par smagām apsūdzībām ieslodzītajiem cilvēkiem piedāvā parūpēties par Baznīcas nelaimēm, sniedz uzticamu liecību par viņa dvēseles stāvokli. Viņa pārpūle, grūtsirdība, pats sarūgtinājums par izraidīšanu uz impērijas galējas nomales pilsēteli – viss izgaisa pie pirmās domas par pienākumu, kas prasīja savu saistību pildīšanu. Tad, kā viņš to bija ieteicis Olimpiādai, aizdzinis skumju mākoņus, kuri bija aptumšojuši viņa prātu, svētītājs ķērās pie varoņdarba ar tādu gara kvēli un skaidrību, it kā viņš vēl būtu Konstantinopolē un pildītu savus bīskapa pienākumus. Šis varoņdarbs bija ne vairāk, ne mazāk, kā Feniķijas pievēršana Kristum; viņš nodevās tai jau pirms pieciem gadiem, kopš brauciena uz Mazāziju – brauciena, kas izsauca pār viņu tik lielu naidu un bija ilglaicīgo nelaimju iesākums. Sīrijas provinces apceļošanas laikā viņam bija iespēja novērtēt Feniķijas stāvokli reliģiskajā ziņā.

Feniķija vēl joprojām bija pagāniska zeme, neskatoties uz kaimiņu Baznīcu bīskapu mēģinājumiem to kristianizēt dažādos laikos; acīmredzot šie mēģinājumi nebija bijuši patiesi; no vienas puses, savu labvēlību neizrādīja laicīgie ierēdņi, kuri nekad nemīlēja sevi apgrūtināt ar jaunām rūpēm un kurus turklāt nepavisam neiejūsmināja kristīgā prozelītisma dedzība; no otras – pats pasākums bija smags feniķiešu ietiepīgā rakstura dēļ. Šī tauta patiesi ieņēma pārāk svarīgu vietu senatnes mitoloģiskajā vēsturē, lai bez cīņas piekāptos jaunajai reliģijai. Tēvija tik lielām dievībām, ar kurām bija apdāvinājusi pagānisko pasauli, Feniķija turējās pie sava kulta kā pie savas tautas būtības sastāvdaļas. Šie cēloņi kopā ar laicīgās varas bezdarbību noveda pie tā, ka kristietības sludināšana tur bija gandrīz nesekmīga. 399.gadā Zeltamute izdarīja mēģinājumu ar spēcīgu satricinājumu pamodināt laicīgās varas un garīgo personu vienaldzību. Redzot baltās garīdzniecības bezspēcību vai tās slinkumu, viņš vērsās pie mūkiem un nosūtīja veselu viņu pulku uz šo zemi. Šo atsevišķo sekmju augļi bija neliela skaita baznīcu uzcelšana un dažu klosteru ierīkošana, kuri izrādījās īslaicīgi. Vara, kuru biedēja Konstantinopoles arhibīskapa varenība, lai arī viņa ietekme galmā jau sāka šūpoties, piekāpās viņa pasākumiem, un uz kādu laiku izgāja no sava sastinguma, taču ne uz ilgu laiku. Ar uzbrukumiem Zeltamutem, viņa vajāšanu Koncilā ,,Zem ozola”, pirmo izsūtīšanu un atklātu noraidīšanu, ko pret viņu vērsa imperatore un Imperatora iemīļotie bīskapi, - viņa lieta zaudēja sekmes, bet otrās vajāšanas to piebeidza galīgi. Priesteri atgriezās savos tempļos, un viņiem ļāva tur atgriezties, baznīcas tika izpostītas, bet mūkus padzina no visas provinces lietu pavēršanās pretējā virzienā, kurā, visai ticams, naids pret Zeltamuti spēlēja ne mazu lomu.

To visu trimdinieks uzzināja savas atrašanās laikā Nīkajā no priesteriem, kuri bija ieradušies no Sīrijas vai Mazāzijas. Viņa sirds bija satraukta. Viņam ienāca prātā doma atjaunot pasākumu, izmantojot īsos mirkļus, kurus viņam sagādāja šī apstāšanās izsūtījuma ceļā. Viņš uzrunāja visus priesterus, kurus viņam izdevās satikt, cenšoties nodot tiem kaut mazu daļu tās uguns, kura dedzināja viņa sirdi. Viņš pat aizrakstīja vienam no saviem antiohiešu draugiem, priesterim Konstancijam, lai aicinātu kļūt viņu par otru Zeltamuti Sīrijas galvaspilsētai. Tas nenozīmē, ka viņš Konstancijā bija atradis darbīgu misionāru, apbruņotu sludināšanas vadoni, kurš strādātu pats un sniegtu piemēru citiem; Zeltamutes draugam nepiemita tādas dāvanas, lai gan viņam bija daudz citu, turklāt, ne mazums uzticamu pareizticīgo Antohijā nodrošināja viņam pēctecību arhibīskapam Flaviānam, kurš

117

jau bija sasniedzis ievērojamā vecuma robežas. Un tā, viņam vajadzēja vadīt darbu, Zeltamute viņam uzticēja, pamudinot meklēt īstenotājus mūku vidū, apsolot viņam naudas līdzekļus, - vārdu sakot, - visu, kas bija nepieciešams šādam pasākumam, kā arī rezerves viņa nelielajam ,,karaspēkam”, kuru, protams, censtos padzīt ar badu.

Trimdinieks apsolīja to visu, lai gan pašam nebija ne graša, atrazdamies sardzes uzraudzībā, tāla ceļojuma priekšvakarā, un tomēr to visu viņš izpildīja. Tā viņa vārds spēja iekustināt sirdis un atvērt makus. Viņš paveica vēl vairāk: pasākumam nebija vadoņa, un viņš sāka to meklēt. Un atrada. Nīkajas apkaimē dzīvoja kāds vientuļnieks, kurš, apmeties alā, bija sevi iemūrējis un zvērējis nomirt tur, kā viņš bija teicis – tālu no darbošanās un saskarsmes ar ļaudīm, ar kuriem bija galīgi sarāvis jebkādas attiecības. Tieši šo vientuļnieku Zeltamute bija izvēlējies par kristīgā kara vadoni Feniķijā. ,,Pamet savus kalnus, - viņš tam rakstīja, - un atstāj tur savu neauglīgo vientulību, kura nevar kalpot ne cilvēkiem, ne Dievam. Ņem zizli un dodies uz Antiohiju, sameklē tur priesteri Konstanciju un kopā ar viņu ķeries pie elku gāšanas Feniķijā; viņš nodrošinās tevi ar visu, kas būs vajadzīgs tavai karadraudzei”. Vientuļnieks svārstījās. Zeltamute šoreiz uzrakstīja viņam dusmīgu vēstuli, un viņš devās ceļā.

Tikmēr atpūtas laiks bija pagājis; trimdiniekam atkal bija jādodas ceļā ar savu konvoju 5.vai 6. jūlijā Kapadoķijas Cēzarijas virzienā. Atstājot Nīkaju, viņš nosūtīja vēstuli savai dārgajai meitai Olimpiādai, ar kuru centās nomierināt viņas bažas par savu garu un veselību: ,,Pieaugot maniem pārbaudījumiem, pieaug arī mans mierinājums, un man ir vislabākās cerības par nākotni. Šķiet, viss man ir labvēlīgs, pūš labs ceļavējš. Kas to redzējis? Kas to gaidījis? Klintis un rifi, apslēpti zem ūdens, atvari un jūras straumes, nakts bez Mēness gaismas, bieza migla, bojāeja, briesmas... un tomēr, veicot braucienu pa tādu jūru, mēs sevi redzam ne sliktākā stāvoklī, kā tie, kuri klusi šūpojas ostas ūdeņos. Padomā par to no savas puses, dievbijīgā sieva, pacelies pāri šiem satraukumiem un apjukumam, un dod man ziņas par savu veselību, lūdzu tev to. Kas attiecas uz mani, es jūtos patiesi labi un pat priecīgi, jo mana miesa ir kļuvusi stiprāka, un gaiss, ko elpoju, ir tīrs... Tikai viena man nepietiek – uzticamu ziņu par to, ka tava veselība nav cietusi. Izdari tā, lai es par to uzzinātu, lai es varētu priecāties un pateikties par to savam kungam un labajam dēlam Pergāmijam. Ja tu gribēsi man rakstīt, uztici viņam savas vēstules, jo viņš ir uzticams draugs, kurš man ir patiesi pieķēries un kurš vairāk nekā kāds cits godā tavu tikumu un dievbijību”.

Ceļš no Nīkajas uz Cēzariju gāja caur Frīģiju un daļu Kapadoķijas. Izejot no Nīkajas, netālu no šīs pilsētas, tas virzījās gar Sangārijas upes krastu, augšup pa tās tecējumu, un sasniedza abas Frīģijas provinces, sauktas par Galatijām. Upes tuvumā zeme, lai arī nabadzīga, vēl bija piemērota dzīvošanai, bet, ietiecoties dziļāk, ceļinieks nesastapa neko, izņemot bezgalīgus līdzenumus, melnu, pelniem līdzīgu zemi, ko klāja izkaltušas un nabadzīgas pļavas. Viņa skatam pavērās tikai retas apmetnes un milzīgi aunu ganāmpulki, kurus pieskatīja daži gani. Tā kā norādījumi, kuriem sekoja konvojs, paredzēja izvairīšanos no pilsētām, tad apstāšanās notika tikai apmetnēs, kur varēja dabūt tikai sakaltušu un sapelējušu maizi, kuru vajadzēja izmērcēt ūdenī; turklāt šis ūdens, iegūstams no dziļām akām, bija pasāļš, un drīzāk izsauca slāpes nekā tās remdēja. Ceļā ciešanas sasniedza galējās robežas, un Zeltamuti atkal pārņēma drudzis, lai vairāk viņu nepamestu. Virs galvas karsta saule, zem kājām – gandrīz tikpat karsti putekļi, un ne vēja pūtiena, ne kāda koka, kas sagādātu kaut mazāko ēnu. Taču arī ar to bija par maz: cilvēku ļaunums bija lielāks par debesu dusmām.

Kamēr Zeltamute šķērsoja otro Galatiju, iedams pa Pisiuntas eparhiju, kuras bīskaps Dimitrijs bija viņam labvēlīgs, un tieši tajā laikā pat centās Itālijā aizbilst par viņa

118

lietu, viņš sastapa iedzīvotājus, kuri neizrādīja viņam nekādu nelabvēlību. Pavisam kas cits viņu sagaidīja Augšgalatijā, Ankīras eparhijā. Šīs pilsētas bīskaps, Leontijs, bija viens no arhibīskapa Jāņa nežēlīgākajiem pretiniekiem un arī orators, kurš īpaši uzstājīgi pēdējā koncilā atbalstīja Antiohijas lēmumu spēkā esamību. Viņš guva uzvaru, taču šī uzvara pat ne vismazākajā mērā nepadarīja mīkstāku viņa sirdi. Šķērsojot viņa pārraudzībā esošās apmetnes, Zeltamute, šķiet, tika pakļauts vislielākajām briesmām. Kas tolaik notika un par kādām intrigām atgādina vēsture? Vai iedzīvotāji, sava bīskapa mudināti, nevērsa kādu vardarbību pret Zeltamuti, vai nedraudēja viņam ar nāvi? Vai Leontijs personiski piedalījās šajās vardarbībās un draudos? Tas nav zināms. Tomēr paša Zeltamutes vārdi liek mums domāt, ka briesmas bija lielas un ka, ,,izrāvies no Galatijas”, kā viņš raksta Olimpiādai, varēja Kapadoķijā sveicināt savas atbrīvošanas zemi. Patiesi, tur bija pavisam cits skats. Tur jau vairs nebija traku ienaidnieku bandas, kas gatavas mesties virsū ar apvainojošiem kliedzieniem; iedzīvotāji bija godbijīgi, viņam uzticīgi, un tie sagaidīja viņu ceļā vai veseliem pūļiem steidzās viņu satikt. Tur bija visu kārtu vīrieši un sievietes, mūki, vientuļnieki, kuri bija pametuši savus kalnus, - visi viņi apraudāja to stāvokli, kādā viņu sastapa. Bija dzirdami tādi vārdi: ,,Labāk redzēt sauli neizlejam savu gaismu, nekā skatīt šīs zelta lūpas nolemtas klusēšanai”. Zeltamute centās viņus mierināt, taču, kad viņš tiem sacīja: ,,Neraudiet tā par mani”, - viņu asaras lija vēl spēcīgāk. Tomēr viens apstāklis viņu satrieca un lika aizdomāties.

Kad viņš sasniedza Cēzariju, kaut kādi cilvēki, pienākuši pie viņa nestuvēm, vairākkārt teica: ,,Tevi gaida tēvs Farētrijs; viņš steidzas, lai tevi satiktu, jo vairāk kā jebko vēlas tevi satikt un apskaut. Viņš pat pulcina pilsētas mūkus, lai tevi svinīgi sagaidītu”. Šie vāri neviļus viesa Zeltamutē bažas. Un patiesi, Cēzarija arhibīskaps Farētrijs bija tas pats, kurš, neuzdrošinoties ierasties Konstantinopoles Koncilā apsūdzēt Jāni atklāti, baidoties no tautas, paziņoja galmam, ka jau iepriekš parakstīs visu, kas tik izlemts pret Zeltamuti. Būdams ne mazāk ļauns par Leontiju, Farētijs bija liekulīgāks un gļēvāks, spējīgs uz ikvienu noziegumu, lai tikai tas tiktu paveikts tumsā un drošībā; pirmajam piemita laupītāja drosme, otrajam – noindētāja viltība. Trimdiniekam paredzētais ceļš uz Kukūzu caur Cēzariju radīja stipru nepatiku Farētrijā un mulsināja viņu, jo slikti apieties ar Zeltamuti – tas nozīmētu nedarīt pa prātam savam klēram, kurš gandrīz pilnībā sastāvēja no joanītiem, un atklāt ,,līdzjūtības” masku, kuru viņš nēsāja pēc pavēles par Zeltamutes izsūtīšanu pasludināšanas. Taču izturēties pret viņu labi – tas nozīmētu pakļaut sevi imperatores atmaksai un zaudēt visas savas izkalpošanās nopelnus. Un tā, viņš lavierēja, gaidīdams kādu gadījumu, kas viņu izvestu no apgrūtinājuma un atbrīvotu no neērtā viesa. Viņš nesagaidīja to pilsētas vārtos, neskatoties uz iepriekš saņemto vēsti, un viņš nepiedāvāja Zeltamutem apmesties arhibīskapa pilī. Zeltamute, ļoti labi saprazdams, ko nozīmē tāda uzvedība, pieņēma viņam piedāvāto ēku pašā Cēzarijas nomalē. Tur bija pulcējusies izmeklēta sabiedrība, varas pārstāvji, pilsoņi, zinātnieki un mūki, lai sveicinātu viņu. Šķita, ka te bija viss arhibīskapa klērs kā uz delnas, taču paša arhibīskapa nebija. Noguruma izmocītajam un drudža dedzinātajam Zeltamutem vairāk bija vajadzīga atpūta nekā sveicināšana, vairāk bija nepieciešams ārsts nekā apmeklētāji. Klātesošo vidū divi, Himnētijs un Teodors, steidzās sniegt viņam visuzmanīgāko aprūpi, attieksmē pret izsūtīto parādīdami sevi kā cēlus, viņam labvēlīgus cilvēkus. Viens no viņiem pat piedāvājās pavadīt Zeltamuti līdz Kukūzai. ,,Viņu maigā līdzjūtība, - viņš raksta, - palīdzēja man tāpat kā viņu zāles”.

Trimdinieks uzelpoja brīvāk. Savos draudzīgajos vēstījumos ar bērnišķīgu prieku viņš salīdzina ceļā piedzīvotās ciešanas ar mieru, kura pirmo saldmi viņš sajūt. ,,Nē, - viņš iesaucas vienā no vēstulēm Teodorai, protams, ar mazāku piesardzību, nekā ja rakstītu

119

Olimpiādai, - katrordzieki un ieslodzītie nepiedzīvo to, ko esmu piedzīvojis un līdz pat šim laiku pa laikam piedzīvoju... Pastāvīgām drudža lēkmēm nogurdinātam, spiestam ceļot dienu un nakti, svelmes un miega trūkuma vārdzinātam, man nebija pašu nepieciešamāko lietu un neviena, kas varētu man palīdzēt šinī trūkumā... Beidzot es Cēzarijā esmu kā jūrasbraucējs, kurš piestājis ostā pēc vētras. Taču šis ostas miers ir bezspēcīgs atalgot mani par visu to ļaunumu, ko man nodarījusi vētra, - tik ļoti iepriekšējās dienas mani satriekušas. Cēzarijā es nedaudz atspirgu, šeit dzēru tīru ūdeni, ēdu nesakaltušu un nesapelējušu maizi, man vairs nebija jāmazgājas mucu atlūzās un es varēju apgulties gultā. Varētu piebilst vēl ko, bet aprobežošos ar šo, lai tevi vairāk neuztrauktu...”

Ziņas, ko Zeltamute saņēma Cēzarijā, pavisam nedaudz pavēra aizkaru uz notikumiem Konstantinopolē. No galvaspilsētas ieradies draugs pastāstīja viņam mazliet vairāk. Zeltamute ar skumjām uzzināja, ka viņš nav atvedis vēstuli ne no bīskapa Kiriaka, ne no Tigrija, pat ne no Olimpiādas. Vēstis, kuras viņš saņēma, bija jau novēlojušās un nevarēja paziņot neko no tā, ko viņš visvairāk gribēja dzirdēt. Kas bija noticis ar daudzajiem draugiem, kuri, varēdami viņam tik daudz pastāstīt, klusēja?

Pēc divām dienām viņš uzrakstīja Olimpiādai, lēnprātīgi viņai pārmezdams: ,,Lūk, es esmu uzrakstījis tev jau daudz vēstuļu par to, kas attiecas uz mani, bet tavējās ir ļoti retas. Vai tas ir atkarīgs no grūtībām sameklēt cilvēkus, kas tās nogādātu? Atbildu – nē, jo svētlaimīgā Maksima brālis mani apmeklēja pirms divām dienām, un uz manu jautājumu, vai man nav vēstuļu, viņš atbildēja, ka nav ne no tevis, ne Tigrija, ne no bīskapa Kiriaka, ne citiem Halkedonas ieslodzītajiem. Ja tu zini kaut ko par viņu likteni, pacenties man pavēstīt. Kas attiecas uz mani – es jūtos labi un līdz šim brīdim man ir pilnīgs miers un pilnīga prāta skaidrība. Nepārmet maniem draugiem par to, ka viņi nevarēja sagādāt pārmaiņas manas atrašanās vietas sakarā. Pieņemsim, ka viņi izdarīja visu un neguva sekmes, pieņemsim, ka viņi nevarēja tikties ar mani: vai gan vajag pieņemt vēl to, ka viņi nevarēja man arī uzrakstīt? Nodod manas cieņas apliecinājumus godājamajām sievām – cienīgākā Pergāmija māsām – par nemitīgo dedzību, kuru viņas izrādīja attiecībā pret mani. Patiesi, esmu parādā viņām par to lielisko attieksmi, kādu man izrādīja viņa znots, šīs provinces karavadonis, jo viņš, neraugoties uz saviem pienākumiem, gatavojās nometināt mani šeit”.

Pat no šīs vēstules redzams, ka viņa dvēsele tālu nebija tik mierīga, kā viņš par to centās pārliecināt savu garīgo meitu. Brīžiem Zeltamutem šķita, ka viņš ir aizmirsts, - taču tikmēr viņa draugi paši cieta viņa dēļ. Taču pie pirmās zīmes par pieķeršanos skumju mākoņi izklīda, un viņā palika tikai priecīgas draudzības jūtas. Tāds bija šīs izmocītās un uzticīgās dvēseles stāvoklis līdz pašām izsūtījuma beigām. Starp citu, Kukūzā viņu gaidīja daudz vēstuļu ar ziņām, kas bija daudz drošākas un pamatotākas par cilvēkiem un notikumiem, - vēstules, kuras pilnībā atalgoja viņu par ceļojuma laikā piedzīvotajiem zaudējumiem.

Atpūta, dziedinošais gaiss, labā uzņemšana, kādu viņam sarīkoja cēzarieši, ātri uzlaboja viņa stāvokli, Himnētija un Teodora rūpes galīgi nostādīja viņu uz kājām. ,,Tie bija, - viņš rakstīja, - ļoti mācīti un uzticami ārsti”.

Kad vēsts par to, ka Zeltamute dzīvos Kukūzā, sasniedza Armēniju, viens bagāts šīs zemes iedzīvotājs, vārdā Dioskors, kuram šinī pilsētā piederēja māja, steidzās piedāvāt to svētītājam un izsūtīja viņam pretī uz Cēzariju savu pārvaldnieku. Tikmēr apmeklētāju skaits nemazinājās. Pilsētas varas pārstāvji, šķita, uzskatīja par savu pienākumu ierasties pie viņa, un klēriķi izveidoja ap viņu nelielu galmu, kurā trūka tikai viņu bīskapa. Līdz Zeltamutem nonāca runas, ka šī viņa neviesmīlīgā brāļa noskaņojums kļūst jo dienas jo nelabvēlīgāks un naidīgāks, pieaugot līdz ar viņa viesa uzturēšanās laika paildzināšanos.

120

Viņam nepatika viss šinī gūstekņa klātbūtnē, īpaši jau laipnība, kādu viņam izrādīja augsti stāvošās personas, un viņa klēra rūpes, kurās bīskaps nekavējās saskatīt savas paša uzvedības indīgu nosodījumu. Viņš iekala sev galvā, ka galmā viņu var turēt aizdomās par līdzdalību šajās līdzjūtības izpausmēs Zeltamutem, kas tieši skāra Augustu, - un šī doma lika viņam drebēt, bet bailes padarīja Farētriju cietsirdīgu un pamodināja viņā zemiskas jūtas. Tāpēc viņš ar nepacietību skaitīja dienas, kuras pagāja bez jauniem notikumiem. Visbeidzot, viņš ar atvieglojumu uzzināja, ka gūsteknim jādodas prom vienā no tuvākajām dienām, un ka konvojs ir aizņemts ar sagatavošanos aizbraukšanai.

Zeltamute jau bija veicis lielāko sava ceļojuma daļu, jo līdz Kukūzai bija palicis mazliet vairāk par 200 kilometriem, taču atlikusī ceļa daļa bija vismokošākā. Ceļš, kurš stiepās pa skarbām ielejām caur Tauru, tādam nespēcīgam ceļiniekam slēpa pilnīgi cita veida šķēršļus un grūtības, nekā tos, ko viņš bija piedzīvojis agrāk. Vēl vairāk, runāja, ka viņam priekšā stāvošais ceļš bija pārplūdināts ar isauriešu bandām. Šis, pēdējais apstāklis, nemazākā mērā nemīkstinājis Cēzarijas arhibīskapa sirdi, šķita, tikai vēl spēcīgāk pamudināja viņu vēlēties, lai Zeltamute nekavējoties dotos prom. Visbeidzot viss bija gatavs, un konvojs jau gatavojās doties ceļā, kad pēkšņi izplatījās ziņa, ka isauriešu pulks parādījies gandrīz pie pilsētas, iztukšo ieleju, pļauj nogatavojušos labību, aizved zemniekus kalnos; ziņoja arī, ka viņi tikko nodedzinājuši vienu no lielajām apkaimes apdzīvotajām vietām. Visā Cēzarijā to vien varēja dzirdēt, kā saucienu: ,,Pie ieročiem!” Tagad ir īstā reize pastāstīt, kas bija šie isaurieši, kurus mēs vēl bieži tālāk pieminēsim.

Pār to kalnu labirintu, kuru šķērsošana veido Kilikijas, Armejas un Kapadoķijas provinces, paceļas Isaurija. Tās sniegotās virsotnes no tālienes valda pār Taura un Antitaura kalnu grēdām kā milzīga cietokšņa sienas. Šī vieta, aizsargāta ar briesmīgām lejām un ilgstošām ziemām, šķiet, bija pašas dabas iekārtota tam, lai kalpotu par ligzdu laupītāju ciltij, bet tieši kā tādi isaurieši parādās no vēstures pirmajām lappusēm. Frīģiešu un persiešu dinastiju laikmetā, tāpat kā Aleksandra pēcteču laikā, isaurieši bija Mazāzijas drauds: te savienībā ar kilikiešiem viņi veselām jūras laupītāju flotilēm izlaupīja Kilikijas un Grieķijas jūras, te, sekojot savu kalu virzienam, viņi veica sauszemes uzbrukumus – līdz pat Euksīnijas Pontas pilsētām. Romas republikas pagrimuma laikā Servīlijs tos sagrāva un lepojās ar isaurieša iesauku, Pompejs deva viņiem citu triecienu – jūrā. Impērija tos savaldīja, bet nepakļāva. Ik reizi, kad Austrumos kādu provinču vai leģionu sacelšanās izjauca sabiedrisko mieru, isaurieši nekavējoties pastiprināja savstarpējo cīņu nelaimes ar saviem uzbrukumiem.

Lai vājinātu šīs plēsonīgās ordas, Probs izdomāja šādu līdzekli: kaujā ieņēmis viņu kalnu pārejas, viņš izveda no turienes daļu iedzīvotāju un nomitināja viņus Kaukāza pakājes neapdzīvotās vietās, bet sievietes atstāja, nomitinot ar viņām romiešu zaldātus, taču savu mērķi nesasniedza. Dabas skarbums un klimata nelabvēlīgie apstākļi ņēma virsroku pār viņiem. Romiešu veterānu dēli, apprecēdamies ar isaurietēm, pārvērtās par kaislīgiem isauriešiem, tikpat neatkarīgiem, tikpat plēsonīgiem un bargiem, kā viņu senči. Tad nolēma apjozt zemi ar garnizonu jostu un palielināt kaimiņu pilsētu spēku. Tajā laikā, par kuru mēs stāstām, isauriešu cietokšņos mita 2700 kājnieku zaldāti un vairākas jātnieku eskadras. Ar šiem spēkiem pietika, lai uzturētu mieru lielā Teodosija laikā, taču viņa dēlu vājums, Rufīna atsaukto huņņu iebrukums Kaukāzā, pēc tam baznīcas juku izsauktie nemieri, kas pastāvīgi pieauga šajās provincēs, deva drosmi isauriešiem, kuri vienmēr gaidīja izdevīgu brīdi. Viņi mēģināja atjaunot uzbrukumus no Kilikijas puses līdz pašai Sīrijai. Ar viņu parādīšanos vien kādā vietā bija pietiekami, lai visu apkaimi pārņemtu šausmas, un visa ceļa garumā, sākot no Nīkajas, Zeltamute dzirdēja runas par isauriešiem. Tomēr viņš cerēja izvairīties no tiem un sasniegt savu nākamo mājvietu Kukūzā ātrāk, nekā bandas, kas līdz

121

tam bija turējušās rietumos un dienvidos, būs mainījušas savu iznīcinošo uzbrukumu virzienu. Izdzirdot saucienu: ,,Pie ieročiem! Isaurieši!” – visi Cēzarijas iedzīvotāji, gan jauns, gan vecs, metās pie pilsētas aizsargvaļņa. Garnizons ar tribūnu priekšgalā devās pretī bandām, kas bija izkaisītas ielejā, un līdz saules rietam šie drosmīgie un veiklie kareivji bija attīrījuši visu un aizdzinuši laupītājus kalnos. Šī diena pilsētai bija satraukuma pilna: tika veikti steidzīgi pasākumi, jo visi bija pārliecināti, ka parādījušies laupītāji bija tikai daudz spēcīgāka karaspēka priekšpulks. No savas puses Zeltamutes konvojs beidza sagatavošanos un gribēja doties ceļā, bet arhibīskaps sajuta drudža pastiprināšanos, kā arī vēl citi apstākļi nebija labvēlīgi ceļa turpināšanai. Tika nolemts palikt te vēl dažas dienas.

Nakts pagāja mierīgi. Nākamajā rītā, saulei lecot, kļuva dzirdams briesmīgs troksnis tajā kvartālā, kur bija apmeties trimdinieks, tieši viņa mājas priekšā. Šo kņadu radīja vairāku simtu mūku pūlis, bruņojies ar akmeņiem un nūjām, lai izlauztu durvis atbraucēja mājoklim, izvilktu viņu ārā ar viņa apsardzi un piespiestu nekavējoties atstāt Cēzariju. Viņi briesmīgi kliedza un draudēja sadedzināt viņus dzīvus kopā ar māju, ja tie nedosies prom. Pretorieši turējās vīrišķīgi un aizsargāja izeju, bet mūki sauca viņiem, ka nebaidoties no tiem, ka viņi jau ne mazums tādu piekāvuši, un vicināja nūjas, izkliedzot aizvainojošus draudus. Velti konvoja oficieri centās uzsākt pārrunas, paskaidrot, ka izsūtītais ir slims un tik tikko spēj kustēties, ka isaurieši ieņēmusi ceļu, pa kuru viņiem jāiet. Mūki pārtrauca viņus ar skaļiem saucieniem: „Lai iet prom, lai dodas ceļā!” Uzzinājis par to, kas notiek, pilsētas prefekts Kartērijs steidzās uz māju, kur mita Zeltamute, lai sniegtu viņam palīdzību; viņam sekoja dažas augstdzimušas personas. Pārliecinājies par to, ka šī trača iniciators ir Cēzarijas bīskaps, un, ka šie ļaudis tikai izpildīja viņa pavēles, prefekts piedāvāja doties pie viņa un darīt viņam zināmu, ka tā nedrīkst izturēties pret pilsētas apmeklētāju un pakļaut drošai nāvei nespēcīgo un slimo vīru. Viņš teica, ka cer saņemt no Farētrija vismaz divas dienas laika, bet no Zeltamutes apkārtējiem neviens tam nenoticēja. Tikmēr prefekta iejaukšanās ieviesa sava veida pamieru, un mūki atgriezās savā klosterī. Zeltamute vakarā aizsūtīja ziņu priesteriem, kuri viņu apmeklēja visbiežāk un izrādīja viņam savu pieķeršanos, un lūdza tikšanos. Neieradās neviens. Bailes viņus bija apstādinājušas. Nākamajā dienā viss atkārtojās ar vēl draudošākām pazīmēm nekā iepriekšējā dienā, mūki bija papildinājuši savas rindas ar jauniem līdzdalībniekiem un ieradās no jauna. Tad oficieri teica Zeltamutem: ,,Mūsu ir pārāk maz, lai pretotos... mēs tikai iesim bojā kaunpilnā nāvē. Labāk drosmīgi doties pretī isauriešu bandām, nekā palikt šo neliešu varā. Lūdzam tevi, svētīgais tēvs, dosimies ceļā nekavējoties”. Zeltamute lika sagatavot mūli, kurš nesa viņa nestuves, un viņi atstāja pilsētu.

Bija dienas vidus. Satracinātais pūlis ar pret bīskapu vērstiem lāstu saucieniem piepildīja ielas, pa kurām viņi brauca. Aiz pilsētas vārtiem Zeltamute ieraudzīja daudzus priesterus, kuri tur bija slepus izgājuši, lai pateiktu viņam pēdējo ,,piedod”. Viens no viņiem, pietuvojies nestuvēm, teica: ,,Steidzies, jo tava dzīvība ir briesmās; ja jau tā vajag, padodies isauriešiem, lai tikai izbēgtu no mūsu varas rokām; viss ir labāks par to, kas notiek šeit”. Kamēr šis priesteris runāja ar Zeltamuti, viena Cēzarijas matrona, vārdā Selevkija, kuru viņš bija redzējis vairākas reizes, piegāja, lai uzaicinātu trimdinieku apmesties villā, kas atradās tikai piecu jūdžu attālumā no šejienes. Viņa teica, ka tur varēs pārlaist nakti un atpūsties, izmantojot visas ērtības, ka isaurieši jau ir aizgājuši un par viņiem neko vairs nedzird, bet mūki neuzdrošināsies sekot uz turieni. Zeltamute, juzdams drudža tuvošanos, pieņēma ielūgumu. Kalpi, kuri pavadīja matronu, saņēma pavēli aizvest konvoju uz villu, bet Selevkija devās atpakaļ uz Cēzariju.

Selevkijas villa bija plaša vasaras mājvieta un sastāvēja no ārpilsētas mājas un zemkopju un nomnieku ēkām, izvietotām ap lielo pili. Šī pils, cietokšņa paveids, kalpoja

122

saimniekiem kā dzīvesvieta un kā patvērums visiem briesmu gadījumā. Pārvaldnieks piedāvāja Zeltamutem apmesties tajā, bet viņš atteicās, būdams pārliecināts, ka būs pilnīgā drošībā mājā, kā bija apgalvojusi pati Selevkija. Taču drīz vien saimniece atgriežas, vairs nepaužot agrāko pārliecību, jo, neko neteikdama uzaicinātajiem, pavēlēja pārvaldniekam apbruņot savus kalpus un zemkopjus iespējamā mūku nakts uzbrukuma gadījumam. Pārvadnieks izpildīja pavēli, neko par to neteicis Zeltamutem. Tikmēr šinī laika posmā bija noticis lūk, kas. Tikko Selevkija bija atgriezusies Cēzarijā, tā Farētrijs, uzzinājis par to, ko viņa bija izdarījusi, pasauca viņu pie sevis, pārmeta viņai, un ar stipriem draudiem pieprasīja, lai viņa tūdaļ padzītu viesi, kuru bija pieņēmusi savā pajumtē. Matrona bija sašutusi par tādu Farētija pavēli un steidzās uz villu pieņemt mērus, par kuriem stāstījām iepriekš, bet bīskaps atkal uzstājīgi to pieprasīja viņas atgriešanos, un viņa to izpildīja. Nav zināms, kas notika šīs, otrās, tikšanās reizē, un vai Farētijs nenobiedēja sievieti, piedraudot, ka tagad viņa kļūst par līdzdalībnieci sazvērestībā pret imperatori un Imperatoru, taču šoreiz viņa iznāca izbīlī un nolēma pakļauties.

Pienāca nakts otrā puse, un Zeltamute jau sāka pamazām iemigt, kad viņa istabā pēkšņi ieskrēja Evētijs, priesteris, kurš viņu pavadīja no Cēzarijas, un, pēkšņi uzmodinājis, ierunājās: ,,Celies, celies, lūdzu tevi, isaurieši tuvojas!” Zeltamute vēl nebija paspējis attapties un pajautāt viņam, kas par lietu, kā Jevētijs sagrāba visas trimdinieka drēbes un viņu pašu izvilka ārā. Konvojs jau bija kājās, mūlis bija apseglots. Bez viņiem tur nebija neviena cita. Selevkijas mājā bija briesmīgs juceklis – citi bruņojās, citi slēpās, bija dzirdamas tikai runas par isauriešiem. Konvojs bija atstāts savā vaļā un pats sadabūja sev pavadoni, kā varēja.

Nakts bija bez mēness un tik tumša, ka nekas nebija saskatāms pat dažu soļu attālumā. Zeltamute lika aizdedzināt lāpas. Jevētijs steidzās tās apdzēst, sacīdams, ka tās tikai pievilinās laupītājus. Pavadonis, baidīdamies no tā paša, veda viņus pa apkārtceļu, kurš izgāja uz lielā ceļa, taču tā bija nelīdzena, klintī izcirsta taciņa, pa kuru iešana bija ļoti apgrūtināta – pa to varēja virzīties tikai taustoties, ik pa brīdim zem kājām noripoja akmeņi. Zeltamutes mūlis aizķērās un nokrita uz ceļiem. Grūdiens nometa arhibīskapu, un viņš nekustīgs palika guļam zemē. Beidzot Zeltamute attapās, un priestera roku atbalstīts vai, precīzāk, vilkts, mēģināja iet jeb, kā viņš pats izteicās, ,,rāpot”, jo viņi abi nezināja, kur spert kāju un neredzēja taciņu. Zaudējis dūšu, Zeltamute gribēja atgriezties pilsētā, kur, kā viņš teica, gan viņu, gan viņa pavadoņus negaidīja lielāka nelaime par to, kas bija sagaidāma no isauriešu puses. Taču viņu nomierināja, un viņš visbeidzot iesēdās nestuvēs. Isaurieši nerādījās, un procesija turpināja savu ,,ceļojumu” pa stāvo nogāzi, garām bezdibeņiem un straumēm, protams, ar lielām grūtībām, taču bez pieminēšanas vērtiem starpgadījumiem. Visbeidzot, aizritot 70 dienām kopš Konstantinopoles atstāšanas, Zeltamute sasniedza Kukūzu. Farētrijs svinēja uzvaru. Viņš varēja uzrakstīt galmam, ka Cēzarijas klosteru svētie tēvi, nespēdami raudzīties uz imperatores ienaidnieku, padzinuši izsūtīto no savas pilsētas, piespiežot viņu bēgt nakts vidū. Viņš cerēja, ka drīzumā varēs piebilst, ka pilnīgai Zeltamutes sodīšanai Dieva roka nodevusi viņu isauriešu varā, kuri to nogalinājuši vai aizveduši gūstā uz savām alām. Imperatore, protams, būtu novērtējusi bīskapa nopelnus, kas atbrīvoja Eudoksiju pat no viņas ienaidnieka ēnas.

Šī murgainā nakts Zeltamutes iztēlē iezīmējās briesmīgos apveidos. Viņš negribēja to pieminēt, bet, kad bija spiests to darīt, runāja ar piesardzību, kas atklāja viņa piedzīvoto šausmu pēdas. Svētītājs uzrakstīja Olimpiādai uzticamā draudzībā atklātu vēstuli par šo nakti, kurai mēs sekojām savā stāstā, bet tai pašā laikā viņš ieteica savai uzticamajai un dievbijīgajai diakonei glabāt to visu pie sevis, lai arī konvoja zaldāti varēja izplatīt šīs ziņas pa visu pilsētu, jo viņi paši bija izbēguši no lielajām briesmām. „Lai viņi rīkojas, kā grib, -

123

viņš piebilda, - uz mani tas neattiecas. Es tikai vēlas, lai par šīm lietām neuzzinātu no tevis, un lai tu pat apstādinātu tos, kuri gribētu ar tevi par to runāt”. Šī piesardzība parāda sirsnīgās rūpes: norādot uz to, ka Cēzarijas klērs kopumā izpauda pieķeršanos viņam, viņš aicina klusēt, baidoties, ka daudzi šī klēra locekļi, kuri pašreiz atradās Konstantinopolē, var tikt pakļauti nosodīšanai par viņu bīskapa noziedzīgo rīcību, kas būtu visos aspektos netaisnīgi. Viņš pat centās vājināt pilnībā likumīgo sašutumu, ko izsauca Farētija rīcība, aizbildinot viņu ar vājo raksturu. Tomēr šajā vēstulē Olimpiādai viņam izspruka viens vārds, kas liek nodrebēt, jo to rakstījis tāds cilvēks, kā Zeltamute. ,,Es tagad esmu Kukūzā, - viņš tai raksta, - visu cienīts un bez briesmām: nebaidies par mani attiecībā uz isauriešiem, kurus ziema ieslēgusi viņu alās; es pats ne no kā nebaidos tik ļoti, kā no bīskapiem, izņemot dažus”.

3

Tajā laikā, kad Baznīcas īstenais gans, visu pareizticīgo likumīgais arhibīskaps, caur visām iespējamām briesmām tuvojās sava izsūtījuma galamērķim, viltus gans, pašpasludinātais Arzass, attiecībā uz šiem uzticamajiem pieņēma visstingrākos mērus – gan baznīcas, gan pilsoniskos. Neraugoties uz Optāta cietsirdību un viņa plēsonīgo mākslu, izmeklēšana ugunsgrēka lietā nebija novedusi ne pie kāda rezultāta, atzīšanās ne no viena nebija panākta, un Arkādijs, noguris no tik daudzām bezjēdzīgām cietsirdībām, visbeidzot iežēlojās. Divus mēnešus pēc izmeklēšanas uzsākšanas, 404.gada 29.augustā, viņš izdeva pavēli, kurā atklāti tika atzīts viss tiesvedības veltīgums, un ar kuru tika atvērtas cietumu durvis ieslodzītajiem. Un tā, bīskapi, klēriķi, mūki un laicīgie, kuri bija ieslodzīti cietumā sakarā ar šo apsūdzību, tika atbrīvoti, bet ar nosacījumu – ka pametīs galvaspilsētu un dosies uz savām mājām kā uz izsūtījumu. Tāds bija Eulāzija, Kiriaka liktenis, kā arī to Konstantinopoles klēriķu liktenis, kuri bija devušies līdzi Zeltamutem, bet aizturēti ceļā uz Nīkaju un pēc tam pārsūtīti no vieta cietuma uz otru. Pavēle par viņu atbrīvošanu tādējādi viņiem bija spriedums par izsūtījumu.

Šīs pavēles izraisītie prieki joanītu vidū neturpinājās ilgi, jo cita pavēle – izdota 11.septembrī, kalpoja par sākumu ,,šķeltnieku” vajāšanām, kas bija ne mazāk cietsirdīgas un netaisnīgas kā pirmās.

Divi noziegumi, kas saistīti ar Baznīcu, bija ietverti romiešu likumos kristiešu imperatoru laikā. Par šķelšanos likums atzina atdalīšanos no oficiālās Baznīcas, ko atzīst Valdnieks, bet par ķecerību – citas ticības apliecības pieņemšanu, nekā tās, ko pieņēmis Valdnieks. Tas netraucēja Baznīcas acīs un kanonu spēkā vārdiem ,,šķelšanās” un ,,ķecerība” piedēvēt visai atšķirīgu nozīmi no tās, kādu tiem piešķīra likums. Tā, šinī atsevišķajā gadījumā, šķeltnieki, kā to saprata likums, nebija šķeltnieki Baznīcas acīs, vismaz tā mazākuma acīs, kuru aizstāvēja hierarhiskās tiesības un disciplīnas noteikumi, mazākuma, kuru Rietumos atbalstīja Romas baznīca un liela daļa rietumu bīskapu. Zeltamutes piekritēju acīs Arzasa Baznīca bija šķeltnieki; Arzasa piekritēju skatījām šķelšanās bija joanītu vidē un viņu sanāksmēs. Un tā, ar vārdiem ,,šķelšanās” un ,,šķeltnieks” abas puses savstarpēji dēvēja viena otru, bet pret joanītiem bija ne tikai Valdnieks, bet arī likums: partija, kuru viņi sauca par šķeltniecisku, parādīja to viņiem ar 404.gada 11.septembra pavēles pielietošanu.

124

Vēsture liecina, ka Arzass pats centās panākt pie Valdnieka stingru mēru pielietošanu, redzēdams, ka viņa baznīcas ir gandrīz tukšas, un ka Konstantinopoles pareizticīgie stūrgalvīgi pulcējas atsevišķās sanāksmēs. Zaldāti tika izsūtīti joanītu ,,medībās” mežos, kalnos un Konstantinopoles apkaimes pamestajās celtnēs. Sanāksmes izdzenāja ar akmeņiem un nūjām, koka cirku ieņēma divas reizes, ar spēku iebruka privātās ēkās, lai pieķertu priesterus un ticīgos likuma pārkāpšanā. Sekoja izsaukumi uz tiesu, ieslodzījumi, pratināšanas – ar mērķi atklāt līdzzinātājus.

Joanītus visvairāk atgrūda no tuvināšanās ar tiem, kurus viņi sauca par šķeltniekiem obligātais nolādējums Zeltamutem, kas no viņiem tika prasīts, ieejot baznīcā. Sastopot tādu vardarbību, viņi priekšroku deva važām, cietumam un spīdzināšanai. Ja viņus nepakļāva miesiskai spīdzināšanai, tad piespieda maksāt tādas soda naudas, kas viņus izputināja. Nonāca līdz tam, ka soda naudas piesprieda maksāt veselām korporācijām, ja pat viens to loceklis bija aizturēts aizliegtajās sanāksmēs, tādējādi piesaistot tās likuma aizsardzībai. Visi šie skarbie un netaisnīgie mēri, kas tika pieņemti pēc Arzasa pieprasījuma, pilnībā attaisnoja trimdinieka izteikumu, kad viņš rakstīja, ka Baznīcas pārvaldīšana uzticēta vilkam gana vietā, jūras laupītājam stūrmaņa vietā un ka dvēseļu veselība nodota nevis ārsta, bet bendes rokās.

Tomēr vajāšanas neturpinājās ilgi, vai arī Arzass arvien mazāk un mazāk tieši piedalījās to norisē. Patiesību sakot, šis večuks nebija dzimis, lai veiktu vajāšanas, viņam nepietika ne enerģijas, ne aizrautības, kas nepieciešamas tam, lai būtu kā Hērods vai Nērons. Tas bija vienkārši nekaunīgs godkāris, un, kad viņš pārliecinājās, ka ir pietiekami samaksājis imperatorei par savu bīskapa amatu, tad vēlējās izbaudīt to un atpūsties. Veltīgi Akākijs, Antiohs, Severiāns un citi ,,sazvērnieki un Jāņa sikofanti” (pilnīgi atbilstošs apzīmējums viņiem) mudināja viņu un pārmeta viņam – Arzass tos uzklausīja, bet neko neuzsāka. Daži baznīcas rakstnieki pat slavina viņa lēnprātību, it kā varētu nosaukt par tikumu patmīlīgu vājumu un bezdarbību. Antiohs un viņa sabiedrotie izdomāja plānu, kuram vajadzēja pakļaut viņiem visus austrumu bīskapus: Aleksandrijas, Antiohijas un Konstantinopoles patriarhu triumvirāta nodibināšanu, ko Imperators apveltītu ar pilnīgu varu pār citām Baznīcām. Arkādijs deva tam savu piekrišanu. Viņi tam teica, ka šī plāna īstenošana notvers joanītus visās provincēs, un tādā veidā „šķelšanās” būs apspiesta. Redzot, ka lieta būs jāuzsāk ar tāda vāja cilvēka, kā Arzass, palīdzību, sazvērnieki atteicās no sava pasākuma, atliekot to uz labvēlīgāku laiku. Un tā, Arzass nokļuva starp divām ugunīm – joanītiem un antijoanītiem. Ja pirmie secināja, ka viņam piemīt ,,zivs daudzvārdība” un ,, oratora kvēle kā vardei”, lai arī, zivs, kura klusē, tomēr kustās un peld,, tad otrie, izgāžot savas dusmas, nosauca viņu par ,,vecu, sapuvušu celmu” un ,,stulbiķi”.

Un tomēr šī ,,stulbiķa” bīskapa valdīšanas laikā norisinājās svarīgs notikums: 6.oktobrī, trīs ar pusi mēnešus pēc Zeltamutes izsūtīšanas, nomira imperatore. Viņa izlaida garu neizsakāmās ciešanās, dzemdējot mirušu mazuli. Stāstīja, ka bērns nomiris jau trīs dienas pirms dzemdībām un bija sācis sadalīties. Nekāda cilvēciska māksla nevarēja atbrīvot māti, un tad viņa izmisuma uzplūdā vērsusies pie pārdabiskiem līdzekļiem. Uz pili izsauktais burvis uzlika viņai uz vēdera kaut kādus burvju burtus, kuriem, kā apgalvoja, bija spēks izvilkt bērnu, taču māte nomira tajā pašā brīdī. Četrus mēnešus agrāk šis notikums būtu satricinājis visu impēriju un, iespējams, būtu mainījis Austrumu Baznīcas stāvokli. Taču tagad, kad notikumi jau bija beigušies, Zeltamute bija izsūtīts, viņa ienaidnieki ieņēmuši visas vietas baznīcā, vispārējs satraukums bija tik tikko sajūtams. Galma bīskapiem bija žēl Eudoksijas, bet pēc viņas raudāja tikai vīrs. Vājais Arkādijs, pieradis nest viņas jūgu, nevarēja pierast pie domas, ka viņu nevada, bet viņš atrada starp sev apkārtējiem tirāniem tādus, kuri prata turpināt rīkoties Eudoksijas garā.

125

Tautas acīs šī nāve - tik neparedzēta, tik sakritīga ar arhibīskapa Jāņa izsūtīšanu un apzīmogota ar tik traģisku zīmogu - bija uzskatāma par Dieva sodu. Citu notikumu sakritība, kuri acīmredzot atradās dabiskā saistībā ar pirmo, sniedza visam notikušajam ticamību Debesu taisnajai tiesai.

Vairāku mēnešu laikā nāve vai dīvainas slimības piemeklēja daudzus no tiem, kuri bija vajājuši Zeltamuti vai piedalījušies viņa notiesāšanā. Joanīti mēdza minēt šos faktus kā savas lietas svētās taisnības apliecinājumu, un citi klausījās viņos ne bez slēptām šausmām. Pallādijs, Zeltamutes biogrāfs un draugs, veltīja tiem lielu nodaļu savos ,,Dialogos”, un vēsture nenoliedz tajos pārdabisko raksturu. Tā, viens no bīskapiem, kurš nežēlastīgi bija nosodījis Zeltamuti Konstantinopoles Koncilā, drīz pēc tam nositās, nokrītot no zirga, cits, saslimis ar strutaino tūsku, tika dzīvs tārpu saēsts un nomira šausmīgas niezes ciešanās. Vēl citu no apsūdzētāju un apmelotāju vidus piemeklēja tāds mēles audzējs, ka viņš tik tikko varēja paelpot, un, pirms galīgi tika ,,slimības nosmacēts”, savā piezīmju grāmatiņā visiem par liecību uzrakstīja, ka viņš izcieš sodu par savu noziegumu. Bija arī vēl citi tāda paša rakstura gadījumi. Bez šaubām, pats svarīgākais no tiem bija Halkedonas Kirīna nāve. Šis bīskaps pieteica sevi kā niknu Zeltamutes ienaidnieku pat vēl agrāk, nekā sākās pati vajāšana. Būdams ēģiptietis un Teofila ieliktenis, viņš, šķita, kvēloja visās Aleksandrijas patriarha kaislībās. Sanāksmē, kas pie viņa notika ar vairākiem citiem bīskapiem pirms Koncila ,,Zem ozola” , šim neapvaldītajam un toreiz īpaši satracinātajam cilvēkam norisinājās sadursme ar Marutasu, Mezopotāmijas bīskapu, kurš viņam stipri saspieda kāju. Brūce iekaisa, neraugoties uz visām zālēm, taču nekavēja viņam doties vērpt intrigas Konstantinopoles Koncilā, un viņš pat bija viens no tiem četriem vai pieciem bīskapiem, kuri, lai pārliecinātu Imperatoru, uzņēmās Zeltamutes gāšanu uz savu atbildību. Pēc koncila Kirīnam kļuva arvien sliktāk un sliktāk: iesākās gangrēna, nācās noņemt pēdu, tad slimība izplatījās pa visu kāju, kuru tāpat vajadzēja noņemt, pēc tam tas pats notika ar otru kāju. Gangrēna pārsviedās uz zarnām, un Kirīns nomira briesmīgās mokās. ,,Lūk, - iesaucās Pallādijs un citi baznīcas vēsturnieki, - lūk, atbildība, kuru uzņēmās Kirīns!”

It kā neredzama pātaga konsekventi sita Konstantinopoli un tās iedzīvotājus, kas visbeidzot noveda Imperatoru šausmās. Pilsētā pastāvīgi notika zemestrīces, tik spēcīgas, ka hronikas uzskatīja par savu pienākumu tās pieminēt. Tai pašā laikā ar īsiem pārtraukumiem viena otrai sekoja vētras; katru reizi zibens ķēra pilsētas sienu, neparasta lieluma krusa iznīcināja sējumus vairāku jūdžu apkaimē. Ar to pietika, lai pārliecinātu Imperatoru, ka patiesi pār viņu un viņa padotajiem nākušas debesu dusmas, un viņš aizrakstīja vienam visu atzītam svētam vientuļniekam, kurš dzīvoja Sinajā, lūdzot viņa lūgšanas, kuras, kā stāstīja, ir visspēcīgas Dieva priekšā. Šo vientuļnieku sauca Nils, un Baznīca līdz pat šai dienai godina viņu kā svēto Nilu.

Svētais Nils ne vienmēr bija bijis nabadzīgs mūks, apslēpts tuksneša klusumā. Reiz viņš lielā Teodosija galmā bija spīdējis ar bagātību, izsmalcinātību, skaistumu, tiešu un cēlu prātu, kas bija viņam sagādājis iesauku Gudrais. Būdams liels šo reto dāvanu cienītājs, Teodosijs uzticēja viņam svarīgus amatus un, starp citu, Pretorijas prefektūru Austrumos. Nils apprecēja jaunu sievieti, kuru mīlēja, un viņiem bija divi dēli. Tik ļoti apdāvināts ar visu, pēc kā tā tiecas pasaulē, viņš kādu rītu nolika visus pagodinājumus, atvadījās no sievas un aizgāja, paņemot līdzi vienu no saviem dēliem. Kurp gan viņš devās? Viņš devās meklēt dvēseles mieru, kuru viņam nesniedza pasaule, nolēma veltīt savu dēlu Dievam kādā vientulīgā kalnā, kā kādreiz patriarhs Ābrahāms, kurš tika sūtīts uz Morijas zemi, taču viņš gaidīja, lai pašas Debesis norāda viņam apmešanās vietu. Ēģiptes un Sīrijas tuksneši viņam neiepatikās, tie bija pārāk apdzīvoti no mūkiem un atradās tuvu pilsētām – viņš apstājās tikai Arābijas tuksnesī, vienā no Sinaja kalna nogāzēm. Tur viņš atrada dažus

126

vientuļniekus, kuri pa vienam dzīvoja alās, apvienoja viņus, piesaistīja jaunus, un par naudu, kas bija palikusi no viņa lielās bagātības, uzcēla baznīcu un klosteri vietā, kas saucās Ērkšķu krūms, jo tieši šeit Dievs bija parādījies Mozum degošajā krūmā. Klosteris vēlējās, lai Nils kļūst par tā igumenu. Savā jaunajā stāvoklī agrākais Pretorijas prefekts izcēlās ar stingru dzīvi, kura viņā savienojās ar plašām laicīgajām zināšanām un dziļu Svēto Rakstu pazīšanu, tā ka drīz vien Nils kļuva, var teikt, par sava laika pravieti mūkiem. Viņš bija gaišredzīgs un bija gatavs palīdzēt ikvienam. Runāja, ka Pats Dievs nodevis viņam pravieša garu kopā ar spēku veikt brīnumus un nekad neatteica viņa lūgšanām.

Arkādijs, kurš pazina Nilu vēl kā bērnu sava tēva galmā, steidzās pie viņa ar cerību, ka viņš novērsīs Dieva dusmas, kas nāca pār viņu pašu un galvaspilsētu, bet Nils atteicās lūgties par viņu. ,,Kā gan tu vari vēlēties, - viņš atbildēja ar visu svētā brīvību, - lai es uzdrīkstos lūgties par pilsētu, kura ar tik daudzām ļaundarībām ir nopelnījusi tai draudošo Dieva tiesu, kur noziegums balstās uz likuma spēku, - par pilsētu, kas padzinusi svētlaimīgo Jāni, Baznīcas balstu, patiesības gaismekli, Kunga tauri! Tu prasi, lai es lūdzos par šo pilsētu, taču tu vērsies pie dvēseles, kura ir pārāk bēdu nomākta par ciešanu pārpilnību, ko tā sagādājusi”. Citā vēstulē Nils viņam rakstīja: ,,Tu padzini Jāni, lielāko pasaules gaismekli, bez kāda pamatojuma, un pārāk viegli piekāpdamies dažu neprātīgu bīskapu ļaunajiem padomiem”.

Arkādijs nepienāca pie nožēlas. Dabas ,,pātagas” norimās, un Valdnieks ar savu ierasto bezrūpību atkal nodevās apstākļu tecējumam, atrodot lišķu ļaunos padomus par saldākiem nekā skarbie vārdi, kas atskanēja no Sinaja. Šo jauno bīskapu ietekmē viņš aizmirsa pat Eudoksijas valdīšanu. Vajāšanu vairāk nebija, bet vajāšanu gars, skaudības un ļaunuma jūtas vēl pastāvēja un, kā agrāk, vilka vājo imperatoru pa to ceļu, pa kuru viņu pagrūda. Tikmēr 405.gada 1.novembrī, savā bīskapa amata 16. mēneša un 82.dzīves gadā nomira arī Arzass, atstājot arhibīskapa troni Konstantinopolē tukšu jau otro reizi pēc Zeltamutes aizbraukšanas. Arzasu neapraudāja: viņš ar savām vajāšanām sākumā un bezdarbību pēdējā laikā nebija nopelnījis sev asaras ne no Zeltamutes piekritēju, ne no viņa ienaidnieku puses. Mums ir viņa laikabiedru sekojošs spriedums: „Un tā, Arzass nomira pēc tam, kad bija 16 mēnešus nokalpojis bīskapa tronī, nepaveicis dzīva cilvēka darbus, nedrošs un nerunīgs no dabas, vai, precīzāk sakot, viņš jau sen vairs neeksistēja, kad to sasniedza nāve. Ak, kāds kauns! Kāds pēctecis, un pēc kāda gan? Vecs celms, ar kuru vislielākajā patvaļā aizstāja stipru un ziedošu zaru, 80 –gadīgs večuks, kuram piedienīgāk būtu sēdēt pie kapa, nekā tronī, bezprātis un muļķis, nelga, kad runāja, apstulbots, kad gribēja domāt, vairāk līdzīgs akmenim, bluķim, nekā dzīvai būtnei, derīgs tikai tam, lai pavadītu dzīvi istabas kaktā vai gultā, nenoderīgs pats sev un citiem, un žēluma necienīgs. Tāds bija Arzass, un tāds viņš atstāja šo pasauli”.

Nav zināms, vai tauta un klērs vēlēja Severiānu vai kādu citu no ziņotāju par svētītāju Jāni savienības; vēsture piemin tikai to, ka pretendentu bija daudz un, ka viņu cīņa bija tik nežēlīga, ka četrus mēnešus arhibīskapa tronis palika neaizņemts. Pēc šī laika izvēle krita uz vienu Konstantinopoles priesteri, kurš ne reizi vien bija sniedzis viltus liecības pret likumīgo bīskapu Koncilā ,,Zem ozola”. Pārāk daudzi no garīdzniecības bija sevi aptraipījuši pēdējo strīdu laikā, un nepatikas jūtas bija pārāk stipri izpaudušās, lai varētu cerēt, ka ievēlēts tiks joanīts vai cilvēks, kuru varētu turēt kaut niecīgās aizdomās par piederību joanītiem.

Jaunievēlētais, vārdā Attiks, bija armēnis, cēlies no Sebastas, kur bija pavadījis bērnību Maķedonija ķecerības sekotāju vidū, kuri tur uzturēja, izsakoties kāda baznīcas rakstnieka vārdiem, „savas filosofijas bodīti”. Sasniedzis brieduma gadus, šis armēnis pameta dzimteni, ieradās Konstantinopolē un viegli padevās pievēršanai Pareizticībai ne

127

tika daudz pārliecības dēļ, kā aiz aprēķina, ja var ticēt tam pašam vēsturniekam. Viņš drīzumā pieņēma priestera amatu, un toreizējais arhibīskaps Nektārijs paturēja viņu pie savas Baznīcas. Jaunais Maķedonija sekotājs, aizrāvies ar sava klostera prātojumu smalkumiem par Svētā Gara īpašībām un par Viņa vietu Svētajā Trijādībā, stipri nicināja zinātnes un brāļu vidū bija iesaukts par neprašu. Vēl vairāk, viņš izveda no Sebastas briesmīgo armēņu izrunu, ar kuru varēja izkropļot visdaiļrunīgāko valodu. Šie trūkumi viņu apbēdināja līdz tādai pakāpei, ka viņš neuzdrošinājās runāt bez sagatavošanās un savus sprediķus mācījās no galvas. (Neatradās neviena rakstveža, kurš tos pierakstītu). Kā izlēmīgs cilvēks, Attiks ķērās pie lietas un nolēma izsmiet savus pulgotājus. Pilnīgā vientulībā, slepus no visiem, viņš dienu un nakti pētīja hellēņu literatūras izcilos paraugus, un no visa spēka centās izlabot savu armēnisko izrunu. Pēc tam viņš reiz ieradās savu līdzbiedru sabiedrībā, sarunādamies par Aristoteli un Platonu ar lielākām zināšanām nekā viņiem, un viņu pilnībā varēja noturēt par atēnieti. Visi nolieca galvas šīs dzelzs gribas priekšā, un no tā laika Attiks baudīja cieņu, lai arī vairāk kā rīcības, nekā zināšanu cilvēks. Viņš bija viens no vadoņiem pēdējās intrigās pret svētītāju Jāni, un tas tad arī sagādāja viņam galma bīskapu atbalstu vēlēšanās. Ievēlēts 406.gada februāra beigās, viņš tika iesvētīts par arhibīskapu, tāpat kā Arzass, Sv. Apustuļu baznīcā, kas kalpoja par katedrāli, kamēr Svētās Sofijas dievnams maz` pamazām tika atjaunots no savām drupām. Zeltamutes vajātāju savienība nolēma, ka pienācis labvēlīgs laiks tam, lai atgrieztos pie lielās ieceres – pakļaut Austrumu baznīcas triumvirātam. Tagad ir laiks paskaidrot, kas tā bija par ieceri.

Šķelšanās, kuras rašanos mēs redzējām Konstantinopolē, pēc Zeltamutes otrās notiesāšanas nokļuva kaimiņu eparhijās, bet pēc tam visās provincēs, un katrā Baznīcā tagad bija sava joanītu partija, kas uzturēja sakarus ar izraidīto arhibīskapu, un sava antijoanītu partija, kas pieņēma saskarsmi ar pašpasludināto arhibīskapu. Abas partijas cīnījās savā starpā tāpat kā Konstantinopolē, tikai ar dubultu spēku, kas piemita aziātu un sīriešu temperamentam. Īpaši Sīrijā, kas bija tēvzeme Jānim Zeltamutem, ar kura nelaimi tagad bija pārņemta pasaule, kā kādreiz ar viņa ģēniju, joanītu lietai bija dedzīgi piekritēji bīskapu un klēriķu vidū, bet galvenokārt – tautas masās. Tāpēc vajātāji taisnīgi sprieda, ka apspiest to, ko viņi dēvēja par šķelšanos, tikai Konstantinopolē, ļaujot tai attīstīties citās vietās, nozīmētu tikai pusi uzvaras, un viņi izgudroja sekojošu līdzekli tās iznīdēšanai visā impērijā. Viņi piedāvāja Imperatoram reliģiskās saskarsmes nolūkā nodibināt trīs svarīgākās Austrumu patriarhijas – trīs viduspunktus, kuriem būtu piesaistīti visi bīskapi noteiktā apgabalā – draudot ar atcelšanu un izsūtīšanu nepakļaušanās gadījumā. Trīs patriarhiem vēl būtu dotas pilnvaras, ar kurām viņi paši varētu iecelt bīskapus stūrgalvīgo vietā. Viņu tiesības sniedzās pat līdz pilsētas klēra sastādīšanai, un ikviena pretošanās tika sodīta ar atšķiršanu no Baznīcas un laicīgajiem soda mēriem, - vārdu sakot, tika atceltas Baznīcu vēlēšanu tiesības. Šo valdnieku varas robežas bez arhibīskapu valdījumiem sniedzās arī pār dažām papildus teritorijām. Tā, Aleksandrijas patriarhs saņēma savā varā Ēģipti un Palestīnu, Antiohijas patriarhs – Sīriju, Arābiju un lielu Mazāzijas daļu, bet pārējās baznīcas tika nodotas Konstantinopoles patriarha pārziņā. Vājais Arkādijs pasteidzās dot likumīgu apstiprinājumu šim ļaunprātīgajam baznīcas tiesību pielietojumam un atzina šo triumvirātu ar likumu, ko izdeva Arzasa dzīves laikā, 404.gada 18.novembrī. šis likums parāda, kādas tajā laikā bija attiecības starp Baznīcu un valsti. Kā vēstī vēsturnieki, tas bija sadalīts divās daļās: viena attiecās uz ticīgo sanāksmēm, otra – uz sodiem, kas domāti nepakļāvīgajiem bīskapiem.

Pirmā ietvēra sekojošo: „Jādara zināms provinču gubernatoriem, ka viņiem jāaizliedz neatļautas sanāksmes tiem, kuri, neņemot vērā svētīgākās baznīcas, cenšas

128

pulcēties citās vietās. Vēl vairāk, tas, kurš pārtrauc savu saskarsmi ar Arzasu, Teofilu un Porfīriju (svētā likuma godājamajiem augstpriesteriem), ir atšķirams no Baznīcas kā šķeltnieks. Izdots Konstantinopolē, decembra 14.kalendās, Honorija Augusta un Aristenēta sestajā konsulātā”. Likuma otrā daļa, kas neatradās kodeksā, bet ko atstāsta tā laika vēsturnieki, saturēja sekojošus lēmumus: ,,Ja kāds no bīskapiem atsakās no saskarsmes ar Teofilu, Arzasu un Porfīriju, lai tiek padzīts no sava troņa; viņam tiek atņemti kā naudas līdzekļi, tā arī zemes īpašumi”. Šie spaidīgie norādījumi, kuru pielietošanai traucēja Arkādija vājums, ieguva jaunu dzīvību Attika personā, kurš šo mēru pielietošanā ieguldīja visu sava uzstājīgā un aukstā gara stingrību, kamēr Porfīrijs, jaunais Antiohijas patriarhs, izpildīja tos ar apkaunojošu cietsirdību, kas uz visiem laikiem apzīmogoja viņa vārdu. Pētot baznīcas juku vēsturi, bieži ir apgrūtinoši kā pilnībā uzticamu pieņemt rakstnieku vērtējumu par cilvēkiem, taču visu tā laika baznīcas rakstnieku paustais Porfīrija nosodījums tik labi apstiprinās ar viņa rīcību 8 nekādi neapšaubāmās lietās, ka te nepastāv lielas briesmas apmelot mirušo, atkārtojot to, ko par viņu runāja, tam dzīvam esot.

Porfīrijs jau no bērnības dzīvoja dzīvi, kas bija nepiedienīga tam stāvoklim, kurā cerēja nokļūt, un viņa izvirtīgās tieksmes, pēc vēsturnieka vārdiem, kuras tika atbalstītas un ieaudzinātas ar patiesi tēvišķām rūpēm, ar gadiem tikai attīstījās. Uzdzīvotājs, visādu izklaižu meklētājs, kaislīgs komediantu cienītājs, ar kuriem dzīvoja tuvā saskarsmē, kas bija negoda virsotne pat laicīgiem ļaudīm, viņš turklāt nodarbojās arī ar okultismu un tika turēts par burvi. Par spīti tādai uzvedībai, kurai vajadzēja uz visiem laikiem aizdarīt viņam pieeju garīdzniecības kārtai, viņš tomēr panāca to ar intrigu un zemiskuma palīdzību, jo bija īsts iznirelis, glaimotājs augstākstāvošo priekšā, kurš prata zem personisku glaimu un izdabāšanas maskas talantīgi apslēpt skaudīgu ļaunumu, kas ēda viņa sirdi. Laikā, par kuru stāstām, Porfīrijs jau bija vecs. Būtu grūti tādā priesterī, kurš apkauno savu kārtu, nojaust vēl arī godkārīgu vēlmi tapt par bīskapu. Tomēr tā viņā bija, bet, tā kā viņš juta, ka par arhibīskapu var kļūt tikai nejauši, tad uzcītīgi vaktēja tādu gadījumu. No tā brīža, kad sākās strīdi starp Zeltamuti un abiem Konciliem, viņš nostājās arhibīskapa ienaidnieku pusē, pārspējot visus ar savu uzbrukumu spēku un tādējādi cenšoties kompensēt nopelnu trūkumu no savas puses un nicināšanu, kuras cienīgs viņš bija. Pa to laiku, kad Zeltamute devās otrajā izsūtījumā, vecais Antiohijas bīskaps Flaviāns nomira pēc ilgas slimības, un joanītu puse viņā zaudēja nozīmīgu atbalstu, cīņa par viņa pēcteča izvēlēšanu solījās būt ļoti dzīva. Havalas Severiāns un abi viņa līdzzinātāji, sikofanti Akākijs un Antiohs, visi trīs sīrieši, izbrauca no Konstantinopoles, it kā atgriezdamies savās eparhijās, bet slepeni aizslīdēdami uz Antiohiju. Viņi noslēpās tur, lai paši savām acīm redzētu, kas notiks, bet vajadzības gadījumā iejauktos. Turklāt, viņi nodrošinājās ar pavēlēm un pilnvarām no galma, lai piespiestu laicīgo un militāro varu rīkoties saskaņā ar viņu nodomiem.

Tuvojoties vēlēšanu laikam, klērs sadalījās divās partijās, bet tauta vienoti nosliecās uz priestera Konstancija pusi – tā Zeltamutes drauga pusi, par kuru stāstījām Feniķijas pievēršanas sakarā un kurš lautas labvēlību bija nopelnījis ne tik daudz ar saviem tikumiem, kā ar savu uzticību izsūtītajam. Porfīrija šajās sanāksmēs atbalstīja to partiju, kura prasīja visu joanītu izslēgšanu, un, tikai izdalot ievērojamu naudas summu tautas un klēra zemākajos slāņos, pieteica savu kandidatūru. Sākumā neviens šim paziņojumam nepiešķīra nekādu nozīmi – tik lielā mērā šis cilvēks tika uzskatīts par necienīgu, tomēr Severiāns un viņa biedri, viņa veiklības uzveikti, slepus sazvērējās, un viņu piekrišana piešķīra Porfīrija priekšlikumam spēku, kāda tam līdz šim nebija. Šinī nelielajā slepenajā pulciņā visi atzina, ka sekmes būs atkarīgas tikai no rīcības pēkšņuma, un tika sadalītas lomas; galma bīskapi iepriekš brīdināja militāro vadību un uzmanīgi gaidīja, lai izmantotu pirmo gadījumu.

129

Pēc nedaudz dienām Dafnē, Antiohijas izpriecu vietā, bija paredzamas lielas t.s. Olimpisko spēļu svinības, kurās uzskatāmi skatītāju acu priekšā tika attēlota Herkulesa dzīve un varoņdarbi ar zirgu skriešanām un dūru cīņam. Visi zināja par antiohiešu kaislību uz izrādēm, kaujas ratu sacensībām un gladiatoru cīņām, un Porfīrijs labi zināja, ka antiohietis, kurš reiz ieņēmis vietu uz cirka vai triku meistara amfiteātra sola, nekustēsies no tā ne soli, pat galēji nepieciešamu lietu sakarā. Tajā laikā, kad iedzīvotāji – veci un jauni, pagāni un kristieši – atstāja pilsētu un devās uz Dafnes mežu, Porfīrijs ar savu līdzzinātāju palīdzību sapulcēja vairākus simtus cilvēku un dažus no klēra, un devās ar tiem uz baznīcu, kur jau iepriekš bija ieradušies trīs bīskapi. Pēc viņa ierašanās durvis tiek aizslēgtas, paņemti svētie trauki – sākas kaut kas līdzīgs ievēlēšanai: viņš nostājas uz ceļiem, un bīskapi viņu ieceļ. Tas viss norisinājās tādā steigā, ka netika pat līdz galam izlasītas ierastās iecelšanas lūgšanas – tik ļoti viņi baidījās no kādas nejaušības vai tautas negaidītas atgiešanās. Severiāns un viņa draugi uzreiz steidzīgi atstāja baznīcu, bet pēc tam arī pilsētu, lai paslēptos blakus esošajos kalnos un no turienes – savās eparhijās, ja viņi baidījās no iedzīvotāju dusmām gadījumā, ja tiktu atklāts viņu apmāns. Un patiesi, vakarā atgriežoties no spēlēm, antiohieši bija ārkārtīgi pārsteigti, ka viņiem jau ir bīskaps, un ka šis bīskaps ir Porfīrijs!! Tas viņiem nepatika, bet, vēl nezinādami, ko izlemt, viņi pavadīja nakti sanāksmēs. Nākamjā rītā lēmums tika pieņemts, un aizkaitinātais pūlis metās uz bīskapa namu, kur Porfīrijs bija izveidojis šķēršļus un rādīja, ka aizstāvēsies nopietni ar savu klēriķu un kalpu palīdzību. Sākās aplenkums, un daži iepretim mājai sameta salmus un kokus, lai to nodedzinātu. Izsauca karaspēku, tas ieradās laicīgi, paglāba bīskapu un ar zobeniem attīrīja laukumu. Nākošajās dienās cīņa atjaunojās, piedaloties lielākam kareivju daudzumam, - vārdu sakot, Porfīriju arhibīskapa tronī uzveda zaldāti. Saskaņā ar galma vēlmi, gubernators pavēlēja klēram un tautai doties uz baznīcu, piedraudot ar Imperatora pavēlē paredzēto sodu. Vairums tautas atteicās un centās ielās kalpot litānijas, pa priekšu nesot krustu; tad gubernators (kņazs Valentīns) pavēlēja dot triecienu litāniju dalībniekiem kā dumpiniekiem, krusts tika nomests izgāztuvē un bradāts ar zirgu pakaviem...

Neapmierinātie devās ārā no pilsētas, tur dzinās viņiem pakaļ, un vardarbības ainas, kuras apkaunoja un apslacīja asinīm Konstantinopoli un tās apkaimi, atkārtojās Sīrijas arhibīskapijā. Balstoties uz laicīgo varu un ieroču spēku, jaunais patriarhs apspieda ne tikai savas Baznīcas klēru, bet arī kaimiņu Baznīcu klēru. Tas bija apvērsums visā provincē. Porfīrijs visur rīkoja sazvērestības, piespieda padzīt vai pats atcēla bīskapus, ieceļot jaunus, - un tad notika kas tāds, kas tālu pārspēja rīcību, kuru Zeltamute reiz bija apvaldījis Mazāzijā. Bīskapa amats tika pārdots izsolē, pēc tā prasīja, to piedāvāja, tirgojās par to kā par kādu tirgū pērkamu preci, un Porfīrijs vienmēr visvairāk rekomendēja vismazāk cienījamo. Laupīšanas, baznīcas īpašumu piesavināšanās, nekaunīga kanonu pārkāpšana – viss tika laists darbā šai bīskapu amata un baznīcas īpašumu iegūšanā. Lai ievēlētu uzpirkto bīskapu, vispirms uzpirka vēlētājus, klēriķus un laicīgos, darbā tika laisti viszemiskākie līdzekļi. Uz ielām izvietoja galdus, rīkoja dzīres katram garāmgājējam, dalīja naudu. ,,Agrāk, - ar rūgtumu saka Pallādijs, - apustuļi svētajai bīskapa izraudzīšanas lietai sagatavojās ar lūgšanu un gavēni, bet tagad tai gatavojas ar uzdzīvi un dzeršanu. Baznīcas kļuvušas par tirgiem, kur katrs pretendents uz bīskapa vai priestera vietu atnāk pasludināt savus solījumus un izlikt dāvanas”. Cits rakstnieks piebilst, ka noklusēs, cik bīskapu tika gāzti, cik iecelti viņu vietās, cik daudz kukuļdevēju piepildīja Baznīcu. „Šie fakti ir pārāk skumji, - viņš saka, - lai tos ierakstītu vēsturē”. Tomēr bija kaut kas tik apkaunojošs, ka vēsturei tas jāienes savās lappusēs: bīskapa amatā tika iecelts viens einuhs, bijušais vergs, bet tajā laikā kāda tribūna kalps, tik netīrs cilvēks, kuru pareizticīgie sauca par ,,postīšanas negantību”. Šis nelietis tika iecelts par Efezas bīskapu Heraklīda, Zeltamutes bijušā

130

diakona, vietā. ,,Un nekaunējās, - iesaucas Pallādijs, - uzlikt Evaņģēliju uz šāda briesmoņa galvas”. Tāds bija Porfīrija patriarhāta sākums, kas viņam sagādāja godu Imperatora dekrētā tikt norādītam par vienu no trim Austrumu Pareizticības paraugiem.

Arzass, kuram kā Konstantinopoles arhibīskapam triumvirātā piederēja prioritāte, acīmredzot noraudzījās visās šinīs baznīcas ,,saturnālijās” Sīrijā bez kāda sašutuma. Attiks, būdams veiklāks, nomainīja šīs patvaļīgās darbības ar apdomātu soli, vajāšanas padarot likumīgas, tādējādi viena un tā pati metode tika pielietota visā Austrumu impērijas telpā. Vispirms iznāca Imperatora otrā pavēle, kas apstiprināja pirmajā paredzētos sodus, un nomainīja tajā Arzasa vārdu ar Attika vārdu, pēc tam ķērās pie vispārējās bīskapu un klēra ,,tīrīšanas” vienā eparhijā pēc otras, turklāt katrs patriarhs vadīja tiesvedību savas teritorijas robežās. Bīskapi, kuri tika pieķerti piederībā joanītiem, tika atcelti, padzīti no savām Baznīcām un nodoti laicīgajām tiesām kā noziedznieki. Bet tie, kuri tikai tika turēti aizdomās saskarsmē ar Zeltamuti, vai tie, kuri neatsakoties kontaktēties ar triumvirāta bīskapiem, saglabāja saikni ar joanītiem, tika pārcelti uz citām eparhijām. Sīrijas, Kapadoķijas, Prokonsulu Azijas bīskapus nosūtīja uz Trāķijas vai Pontas bīskapu vietām un otrādi.

Šīs pārvietošanas tika pielietotas arī pat pie mūkiem: inokus piespieda pāriet no impērijas vienas malas uz otru, bet tas tuksneša dēliem bieži vien bija pielīdzināms nāvei. Tos no gāztajiem bīskapiem, no kuriem vairāk baidījās, ielika cietumos, izsūtīja, nodeva apsardzei, kas bija cietsirdīgāka nekā laicīgo cietumu apsardze – viņu ienaidnieku –patriarhu rokās. Ar viņiem apgājās piesardzīgāk: apmierinājās ar to, ka izpostīja viņu īpašumus un pēc tam atlaida, lai dzīvo, kā var. Daži saņēma palīdzību no ticīgo privātās labdarības – cēlās dvēseles viņus paēdināja un apģērba. Stāsta par vienu atcelto bīskapu, kuru pieņēma viņa līdzbiedri, ka viņš, palikdams tur trīs gadus, nepārkāpa savas istabas slieksni, - tik ļoti viņš baidījās nodot savu saimnieku. Citi ķērās pie amata, lai dzīvotu no savu roku darba: bīskaps Brizons, Hellenopoles Pallādija brālis, pats apstrādāja savu nelielo zemes gabalu, Troādas bīskaps nopirka laivu un dzīvoja Egejas jūras krastā, pārtikdams no zvejas. Pretēji Apustulim Pēterim, kurš no zvejnieka kļuva par cilvēku zvejnieku, viņš no cilvēku zvejnieka pārvērtās par zivju ķērāju.

Šo nelaimju vidū, kas bija sagrāvušas pareizticīgos Austrumus, daudzi centās paslēpties Rietumos, taču jūras ceļš bija grūts, un viņiem arī tika likti visādi šķēršļi. Diakons un priesteris, kurus Zeltamute sūtīja no savas Kukūzas trimdas vietas ar vēstuli pāvestam Inokentijam, ilgi meklēja iespēju aizbraukt no Āsijas krasta – un galu galā pazuda ar savu vēstuli bez pēdām.

Šajās vispārējās jukās daudzas Baznīcas padevās triumvirātam. Tās, kuras pretojās līdz galam, vēsture un Baznīca cēlusi godā. To skaitā ir Karijas baznīcas, kuras vienojās savā starpā nosūtīt izklāstījumā savus uzskatus pāvestam Inokentijam; Palestīnas baznīcas, kuras, neraugoties uz tās plosošajām domstarpībām, padzina priesteri, kurš bija atvedis no triumvirāta izsaukumu uz tiesu; Kilikijas baznīcas, Pisinuntas, Frīģijas un citas. Kad galms centās iebiedēt vai pievilt arhibīskapu Tesalonikā, kuras Baznīca palika Rietumu pārziņā, lai arī tās teritorija tāpat kā visa austrumu Ilīrija, pēc Teodosija piederēja Austrumu valsts valdījumiem, vīrišķīgais bīskaps atbildēja: ,,Es atrodos saskarsmē ar Romas baznīcu. Kā rīkosies šī Baznīca, tā rīkošos arī es”. Bīskapi un klēriķi, kuri atbrauca no Konstantinopoles un iekšējās Grieķijas uz Itāliju, un kurus aziāti centās atkalapvienot, veidoja Romā it kā īpašu iedzīvotāju kopu, kura centīgi vēlējās panākt tiesu pār Zeltamuti savu nelaimju un taisnības vārdā; tur tika gatavots jauns posms šajā lielajā strīdā, kas no Austrumiem izplatījās pa visu pasauli.

131

***

Lai kā neceltos un nebangotu viļņi, Kristus kuģis neies bojā. No kā man bīties? No nāves?- Bet es ar Apustuli kopā teikšu: ,,Mana dzīve ir Kristus, bet nāve – mans ieguvums”. No izsūtīšanas? Taču zeme pieder Kungam ar visu, ko tā satur. No īpašuma atņemšanas? Es neko neesmu ienesis šinī pasaulē, un neko neiznesīšu sev līdzi no tās. Visu, kas var piespiest cilvēku trīcēt, es nicinu. Smejos par bagātību, smejos par godu, pēc kura citiem tā slāpst. Bagātība mannav nekas vairāk kā nabadzība. Un, ja es vēlos dzīvot, tad tikai tāpēc, lai būtu ar jums, pūlētos pie jūsu dvēseļu pilnveidošanas. Es uz jums runāju tā, kā rīkojos, un saucu uz jūsu mīlestību, lai tā ir uzticīga... Baznīcu nepāršķels, neizkropļos! Baznīca ir nedalāma. Tajā neatdala galvu no locekļiem, tie paliek vienoti, neraugoties ne uz ko, teiktais par vīru un sievu ir vēl pareizāks attiecībā uz ganu un ganāmo pulku: tie ir viens vesels, un, ko Dievs savienojis, atdalīt nav cilvēka varā.

Tāda ir bēdu daba: tās augstāk par visām ciešanām paceļ tos, kuri tās panes mierā un augstsirdībā...

* * *Jānis Zeltamute

132

SEPTĪTĀ GRĀMATA(404. – 405.g)

Kukūza, tās atrašanās vieta un klimats. – Zeltamute pieņem Dioskora priekšlikumu apmesties viņa mājā. – Diakone Sabiniāna, viņa tante, ierodas dzīvot pie viņa. – Ziemas bargums, trimdinieka ciešanas. – Viņa izlēmīgās vēstules Olimpiādai. – Zeltamute apbruņojas pret Olimpiādas grūtsirdību. - Atšķirtības nežēlīgums: kristiešu garīgā draudzība; Apustuļa Pāvila piemērs. – Zeltamutes apmeklējumi Kukūzā. – Nodoms no jauna uzsākt kristietības izplatīšanu Feniķijā; relikviju nosūtīšana misionāriem no Aravisas. – Pareizticīgie goti lūdz pēc bīskapa. – diakons Moduārijs. – Zeltamute grib pievērst Persiju; kristietības panākumi šajā zemē. - Marutasa attieksme pret Izdegeru. – Marutass atsakās savienoties ar Zeltamuti.

1

Kukūza, kurp veda Zeltamutes ceļš, bija nabadzīga pilsēta, drīzāk nostiprināta apdzīvota vietiņa, kas izvietojusies dziļā Tauras ielejā, kur krustojās ceļi no Kapadoķijas uz Persiju un no Sīrijas provincēm uz Augšējo Armēniju. Kā militāram punktam tai bija sava nozīme: daudzskaitlīgais, īpaši atlasītu zaldātu garnizons, šeit apsargāja reto ceļotāju un vietējo iedzīvotāju drošību. Grūti iedomāties vēl bēdīgāku zemi, kur varēja redzēt labi ja dažas būdeles, kas ielenca kāda īpašnieka mājeli. Pilsētai nebija nekādu līdzekļu, lai apmierinātu pašas nepieciešamākās vajadzības pēc ērtības. Pēkšņās pārejas no smagās un smacējošās vasaras svelmes uz ziemas pārmērīgo aukstumu padarīja klimatu tās ielejā nepanesamu, bet ziema Kukūzā sākās no tā brīža, kad sniegs apklāja Tauras augstās virsotnes. Kalnu nogāzes, kas izzuda tālumā, bija noklātas ar biezu mežu un bija caururbtas daudzām alām, kurās viegli varētu apmesties troglodītu tauta. To vidū norādīja uz vienu alu, kur Imperatora Konstantīna laikā bada nāvei ariāņi ieslodzīja citu Konstantinopoles trimdinieku, arhibīskapu Pāvilu, un kurā viņi to arī vēlāk nogalināja, jo tāda nāve viņiem šķita pārāk lēna. Lūk, kādā kapā, kas pamodināja tik ļaunas atmiņas, imperatore Eudoksija piespieda izsūtīt Jāni Zeltamuti. Viņš jau tuvojās pilsētai, kad pēkšņi ieraudzīja, ka viņam pretī steidzīgi nāk cilvēks, cenšoties kaut ko pavēstīt. Tas bija Dioskors, kurš vēl uz Cēzariju bija sūtījis savu kalpu priekšlikumu apmesties viņa mājā, bet tagad personīgi steidzās atkārtot savu piedāvājumu. Dioskoram, bagātam Kukūzas pilsonim, šinī pilsētā piederēja māja, kas bija labi piemērota ziemai un apgādāta ar visu, kas nepieciešams aizsardzībai no aukstuma, bet netālu no pilsētas – cita māja, kurā viņš pats domāja apmesties uz visu to laiku, kamēr viesis dzīvos viņa namā. To visu viņš paskaidroja Zeltamutem, kurš jau Cēzarijā bija pieņēmis viņa priekšlikumu, un sirsnīgi pateicās tam, kad pēkšņi pienāca cits cilvēks. Tas bija bīskapa (lai cik maza bija šī pilsētiņa, izrādījās, ka tajā tomēr bija savs bīskaps) sūtnis ar piedāvājumu apmesties bīskapa namā, pat paša bīskapa istabā, visai ticams, vienīgajā, kas piemērota tādam viesim šinī vienkāršajā mājā. ,,Tiešām nezinu, - šai sakarā rakstīja Zeltamute, - vai viņš man būtu atteicis pat savu bīskapa troni un savu Baznīcu – tik daudz labestības un viesmīlības man parādīja šis cilvēks”. Trimdinieks, kuru bīskapi visa ceļa garumā nebija pieradinājuši pie šādas

133

attieksmes, bija aizkustināts līdz asarām, bet viņš jau bija apsolījis Dioskoram, un palika uzticīgs savam solījumam.

Adelfijs (tā sauca šo labsirdīgo bīskapu) sastapa cienīgu ,,sāncensi” pilsētas gubernatora Sopatra personā – godīgā un ievērojamā ierēdnī, ,,kurš bija savu pārvaldāmo tēvs, - rakstīja trimdinieks, - bet attieksmē pret mani pat vairāk nekā tēvs”. Zeltamute uzticēja Olimpiādas uzraudzībai šī lieliskā cilvēka dēlus, kuri tajā laikā mācījās Konstantinopoles skolās. Arī visi citi pilsētas iedzīvotāji, sekojot abiem tās priekšniekiem, centās visiem spēkiem atvieglināt visu, kas sagādāja grūtības slimajam vecajam vīram šajā nabadzīgajā un skarbajā apkaimē. Cits caur citu no kaimiņos esošajām villām piedāvāja atsūtīt visas dzīvei nepieciešamās lietas – var teikt, ka viņa durvis bija aplenkuši to īpašnieki vai pārvaldnieki. Viņš lēnprātīgi atteicās no šiem piedāvājumiem. Šajā zemē visa kā trūkst, - viņš rakstīja draugiem, - man vienīgajam ir viss vajadzīgais”. Kāds bagāts sīrietis no Antiohijas, kuram piederēja zemes Kukūzas apkārtnē, uzdeva savam pārvaldniekam piegādāt Zeltamutes dažādus produktus. ,,Pateicos par to visu, - viņš atbildēja saimniekam, - es saglabāšu tikai tavu draudzību, vienīgi tā man ir vajadzīga”. Kā redzams, mazās pilsētiņas sagādāja viņam vairāk laimes nekā lielās pilsētas – šie skaudības, godkāres un zemiskuma mājokļi.

Konvojs atstāja Zeltamuti. Svētītājs uzticēja savas vēstules uz Konstantinopoli abiem Pretorija priekšniekiem, Anatolijam un Teodoram, kuri bija kļuvuši par viņa draugiem, viņš parūpējās arī par viņu aizbildniecību galvaspilsētā. Viena vēstule bija adresēta Olimpiādai, bet divas pārējās – einuham Brizonam un Peānijam – kā ieteikuma vēstules augsti stāvošām personām. Vēstules Peānijam un einuham bija vienkārši zīmītes; diezgan vēsas savā izteiksmē, tās nesa neuzticības zīmogu, kuru trimdinieks sajuta pret šīm uzticīgajām sirdīm, taču drīzumā viņš atzina to pilnīgo padevību. Zeltamute paziņoja tiem par savu ierašanos Kukūzā, piebilstot, ka viņam tur ir labi, un kā žēlastību lūdzot viņu tur atstāt, jo ceļā jutās ļoti slikti un baidījās no jaunām pārmaiņām.

Vēstule Olimpiādai tika uzrakstīta nākamajā dienā pēc ierašanās. Par Kukūzu Zeltamute raksta to pašu: ka viņš vēlas palikt šeit, jo te viss viņam sola mieru, bet viņš ir pārāk vārgs pārbraucieniem no vienas vietas uz otru, kas pilni dažādiem piedzīvojumiem. ,,Lai neviens, - viņš raksta, - nepieļauj nelaimīgo domu aizsūtīt mani no šejienes ar nolūku man izdarīt labu. Ja nedzirdētas žēlastības dēļ man piedāvātu izvēlēties apmešanās vietu pēc sirds, ja man piedāvātu piejūras pilsētu Konstantinopoles tuvumā, piemēram, Kiziku vai Nikomīdiju (tās bija divas pilsētas, par kurām gāja runa kā par Olimpiādas izsūtīšanas vietu), tad piesargies atteikt; kas attiecas uz citu vietu, noraidi šo nodomu ar visu tev raksturīgo piesardzību, tā manās acīs būtu patiesa nelaime. Šeit es vismaz atpūšos dvēselē un miesā līdz tādai pakāpei, ka man bija pietiekami ar divām dienām, lai izzustu mana ceļojuma vissmagākās sekas”.

Šinī vēstulē svētītājs stāsta maigajai sirdsdraudzenei skumjo stāstu par savu atrašanos Cēzarijā, par savu pārbraucienu no šīs pilsētas uz Kukūzu, par tām ciešanām, kuras viņš piedzīvoja tuvumā saviem ienaidniekiem, kuri alka viņa bojāejas, nemitīgi baidoties sastapt laupītājus. ,,Veselas 30 dienas, un pat ilgāk, - viņš tai rakstīja, - es nemitējos cīnīties ar nāvējošu drudzi un tādā veidā veicu šo ilgo un mokošo ceļu, neņemot vērā vēl citas, ne mazāk smagas, slimības, un manu kuņģa vājumu. Tu sapratīsi, kas ar mani notika tādu ciešanu rezultātā, bez ārsta, zālēm, bez iespējām pieņemt vannas, bez dzīvei visnepieciešamākajām lietām, bez atpūtas ne nakti, ne dienu, un nepārtrauktā satraukumā bailēs no isauriešiem... Tagad es varu atzīties tev tajā, jo tas viss ir beidzies, un es to stāstu tev bez noklusējumiem. Ne par ko pasaulē es to nebūtu darījis agrāk, baidoties tevi pārāk apbēdināt... Tagad viss vairums nelaimju ir pagaisis, šie biezie dūmi ir izklīduši.

134

Tikko kā es ierados Kukūzā, tā nometu no sevis slimību ar visiem tās pavadoņiem. Un, lūk, esmu pie pilnīgas veselības, no bailēm no laupītājiem mani atbrīvojis gadalaiks, kurš tuvojas, un labs garnizons, kurš gatavs bargi sagaidīt viņus, ja tie parādītos. Lai arī zeme, kurā es dzīvoju, ir ļoti tuksnesīga un mežonīga, taču man vis kā ir papilnam. Dārgais un cienījamais Dioskors nebeidz rūpēties, lai man nekā netrūktu, tā, ka esmu spiests pastāvīgi pretoties viņa dāsnumam; manis dēļ viņš ir pārvācies uz savu villu, un tas viss tā dēļ, lai gādātu par mani un labāk iekārtotu man savu pilsētas māju ziemai. Atbilstoši tam, visi izrāda man savu labvēlību... Tāpēc manī palikusi vien neskaidra pārnesto ciešanu atbalss, līdzīgi tam, kā pēc stipras vētras jūrā vēl turpinās viļņošanās, kaut arī vējš vairs nepūš un gaisā atjaunojas miers”.

Bija septembra sākums, sniegs vēl kavējās parādīties Tauras kalnos, un, tātad, ielejā vēl nebija jūtams nekāds aukstums. Šī temperatūra kopā ar labvēlīgo noskaņojumu, kuru trimdinieks sastapa visu sejās, atdeva viņam spēkus – šķita, viņš ir atdzīvojies, jo tikumiskie iespaidi sastādīja gandrīz visu Zeltamutes dzīvi. Sajūsmā viņš rakstīja, ka Kukūzas ziemas ir līdzīgas Antiohijas ziemām, un viņš šeit jūtas labāk nekā Konstantinopolē. Tomēr šī patīkamā maldīšanās nevarēja turpināties ilgi, un, patiesi, kad novembra beigās kalnos uzkrājās sniegs, sals nolaidās ielejā, un aukstais vējš iekļuva mājās, trimdinieks ieraudzīja Kukūzu tās patiesajā gaismā.

Dioskors atsteidzās nosiltināt savu māju un deva Zeltamutem pamācības, kādi piesardzības pasākumi jāveic ziemas laikā Armēnijā. Mēs vēl sastapsimies ar to, cik mokoši svētītājs cīnījās pret šīs ziemas pazudinošo ietekmi un visbeidzot apzinājās, cik pārdomāta bija imperatores izvēle, kad viņa aizsūtīja uz tādu vietu vājo un slimīgo trimdinieku.

Zeltamuti Kukūzā gaidīja liels mierinājums: viņš tur sastapa vienu no savām radiniecēm, Antiohijas Baznīcas diakoni, kura, neraugoties uz ievērojamo vecumu, bija atbraukusi satikt viņu no Sīrijas tālumiem. Saņemot pirmās vēstis par viņa izsūtīšanu, kad izplatījās baumas par viņa pārsūtīšanu uz Skitiju, viņa bija nodomājusi sekot Zeltamutem uz turieni, pēc tam, uzzinājusi par pavēli, kas par dzīves vietu norādīja Armēniju, viņa mainīja sava ceļa virzienu un, pārvarējusi Tauru, apsteidza viņu izsūtījuma vietā. Drosmīgā diakone Kukūzā tika sagaidīta, kā jau to bija pelnījusi tāda uzticība; Kukūzas bīskaps izteica vēlēšanos, lai viņa tādā pašā statusā dzīvotu pie Baznīcas, un pārējie klēriķi izrādīja viņai tādu pašu godu un līdzjūtību. Sabiniāna (tāds bija viņas vārds) jau bija ievērota kristīgo Austrumu slaveno sieviešu vidū. Saskaņā ar kāda baznīcas rakstnieka liecību, viņa bija Zeltamutes tante no tēva puses un ar draudzīgām saitēm saistīta ar Olimpiādu. Viņu attēlo kā jaunavu, kas izcēlās ar jūsmīgu misticismu. Viņas sabiedrība un rūpes bija liels atvieglojums vientuļajam Zeltamutem, iesviestam tik tuksnesīgā un drūmā zemē. Trimdinieka maldīšanās attiecībā uz Kukūzas ziemām neturpinājās ilgi. Apmēram divus mēnešus pēc viņa ierašanās sniegs apklāja kalnu, ieleju burtiski saldēja aukstā vēja brāzmas tā, ka reizēm pat nebija iespējams elpot, - Kukūza pārvērtās par vietu, kas pilnīgi nebija piemērota cilvēkam gados. Zeltamute bija spiests ieslēgties savā istabā, un dienu un nakti uzturēt lielu uguni, taču arī šī piesardzība izrādījās veltīga: slimība, kuru viņš baidījās iegūt ārpus mājas, sasniedza viņu pie paša pavarda. Viņam sākās stiprs klepus, kura lēkmes pavadīja vemšana un nežēlīgas galvassāpes. Turklāt, kad viņš gribēja paaugstināt savas istabas temperatūru, nācās ne mazāk ciest no nepanesamiem dūmiem, kuri, kā šķita, bija gatavi nosmacēt viņu; tie izsauca pastiprinātu klepu, kas divkāršoja viņa ciešanas. Lai izbēgtu no šīm neērtībām, viņš nolēma kurināt uguni retāk un pavadīt dienas gultā. Tā viņš arī palika pie tās piekalts visu ziemu. Šādā stāvoklī, kas liedza kustēties, viņš iemantoja riebumu pret ēdienu, bet pēc tam – nepiekāpīgu bezmiegu. ,,Es biju pie pašām nāves

135

durvīm, - vēlāk svētītājs rakstīja vienam no saviem draugiem, - un divu mēnešu laikā manī dzīvība bija saglabājusies tikai tik daudz, lai sajustu ciešanas”. Viņš šīs pusatzīšanās nesūtīja Olimpiādai, vai vismaz gaidīja, kad nelaime būs garām. Ziemas beigās, kad āra gaiss kļuva viņam mazāk kaitīgs tā, ka viņš varēja piecelties, pie viņa ieradās kalpotājs, vārdā Antonijs, no dārgās diakones ar vēstuli no viņas. ,,Esmu laimīgs, - rakstīja Zeltmute viņai ar bērna vienkāršību, - ka tavs kalpotājs ieradās tad, kad mana slimība jau ir garām; ja viņš būtu redzējis mani briesmīgo lēkmju laikā, tad noteikti būtu tev par tām izstāstījis, un tu būtu nomirusi no satraukuma”. Neraugoties uz tādām ciešanām un šī briesmīgā klimata grūtībām, viņš gandrīz visās savās vēstulēs atkārtoja, ka mīl Kukūzu un jūtas tur laimīgs, jo vismaz ir atradis tur mieru, pilnīgu personīgo brīvību, dažus draugus, kuri viņu apmeklē un kalpo no visas sirds; tur nav neviena ienaidnieka, kurš viņu uztrauktu un vajātu.

Pa to laiku viņa vientulība maz pamazām beidzās. No visurienes pie viņa sāka braukt draugi, neskatoties uz aukstumu, sliktajiem satiksmes ceļiem un bailēm no isauriešiem. Evētijs neatstāja viņu šai laikā, daudzi sīriešu priesteri, izbēguši no Porfīrija bendēm, atrada sev patvērumu viņa tuvumā. Viņš vēl gaidīja daudzus draugus, kuri bija aizturēti Konstantinopoles un Antiohijas cietumos. Kad Zeltamute uzzināja, ka viņiem atvērušās cietumu durvis, viņš iesaucās augstsirdīgā paļāvībā: ,,Lūk, viņi ir brīvi un nekavēsies savienoties ar mani!” Taču liktenis neīstenoja šo svēto pārliecību.

Savu ciešanu starplaikos Zeltamute ķērās pie darba ar visu sev raksturīgo dedzību. Kukūzā viņu pastāvīgi gaidīja daudz vēstuļu, drīz vien to kļuva arvien vairāk un vairāk, kad uzzināja, ka gubernators un pilsētas bīskaps izrāda viņam lielu pieķeršanos un patiesu cieņu un, ka tādā veidā, neskatoties uz visām ceļa nejaušībām, sarakste ar viņu ir pietiekami droša. Svētītājs visās šajās vēstulēs atrada pilnīgu atmaskojumu tam, kas bija noticis Konstantinopolē kopš viņa aizbraukšanas: viņam kļuva zināms arī par uzticamo bīskapu ieslodzījumu un viņa draugu vajāšanu, par viņu ciešanām, par kriminālprocesa sīkumiem ugunsgrēka sakarā, un par Baznīcas stāvokli, kas bija palikusi viņam uzticīga, par šķeltnieku tirāniju, par rietumu kristiešu līdzjūtību pret viņu, - vārdu sakot, viss, par ko viņš vai nu vispār nezināja, vai ko bija dzirdējis neskaidri sava ceļojuma laikā no tautas runām un paziņojumiem, kas bija vēl mazāk ticami. Saskaņā ar to, kā viņa acīm atklājās notikumi, kas bija risinājušies pēc viņa izraidīšanas no Konstantinopoles, viņš ņēma spalvu un rakstīja vai diktēja atbildes rakstvežiem, kas bija viņa tuvumā. Tā iesākās šī plašā sarakste, kurai bija jāietver pilna viņa vajāšanu vēsture, un no kuras līdz mums diemžēl nonākušas tikai 242 vēstules. Daudzas no viņa vēstulēm nesasniedza adresātu un pazuda ceļā – vai nu tādēļ, ka tās pārtvēra viņam naidīgajās provincēs, vai tāpēc, ka cilvēki, kuri apņēmās tās nogādāt izrādījās neuzticami, vai arī laupītāju uzbrukumu dēļ. Attiecības tika uzturētas daļēji ar algotu ziņnešu palīdzību, kuri bieži ceļoja un bija pazīstami kā Zeltamutem labvēlīgi noskaņoti, daļēji, un visbiežāk – caur klēriķiem, kuri pielietoja vislielāko piesardzību, - un tikai šis veids bija pilnībā uzticams.

Tas, kam patiesi bija jāaizkustina Zeltamutes sirds, bija bīskapu rīcība, to, kuri bija Koncila locekļi un deva priekšroku uzvelt sev apkaunojošu apsūdzību un tikt iekaltiem važās, kā atklāti dedzinātāji, nekā atteikties no viņa, kā tas tika piedāvāts, un stāties sakaros ar ,,vilku, jūras laupītāju un bendi”, viņa Baznīcas nolaupītāju. Šo bīskapu rīcība, kas visas kristīgās pasaules, Imperatora, pilsētas prefekta un viņa inkvizitoru priekšā bija skaidra liecība viņa nevainīgumam, tai pašā laikā kalpoja arī par svinīgu apsūdzību citiem bīskapiem, viņa pretiniekiem, kuri nekaunīgi vajāja Koncila mazākumu. Zeltamute uzrakstīja šiem vīrišķīgajiem cīnītājiem vēstuli, kuras virsraksts bija: ,,Bīskapiem, presbiteriem un diakoniem, ieslodzītiem ticības dēļ”, veltot to visiem saviem līdzcīnītājiem. Viņš domāja, ka viņi vēl smok Konstantinopoles cietumos, jo 29.augusta

136

pavēle, ar kuru viņi tika atbrīvoti un uz mūžu izraidīti, Kukūzā varēja tapt zināma tikai krietni vēlāk.

,,Jūs esat laimīgi, - viņš tiem rakstīja, - sava ieslodzījuma, savu važu un ķēžu dēļ, laimīgi, es saku, un trīskārt, un tūkstoškārt laimīgi, jūs esat piesaistījuši visas pasaules izbrīnu, pat no to puses, kuri ir tālu no jums gan telpā, gan laikā. It visur, gan uz sauszemes, gan uz jūras, tiek slavināti jūsu varoņdarbi, jūsu vīrišķība, jūsu jūtu pastāvība, jūsu gara svētā neatkarība. Nekas, ko uzskata par briesmīgu nav jūs izšaubījis: ne tiesa, ne bende, ne daudzveidīgās spīdzināšanas, ne neskaitāmie nāves draudi, ne tiesnesis, kas raida liesmas no savām lūpām, ne ienaidnieki, kuri griež zobus un vērpj jums neskaitāmas intrigas, ne apmelojumi, ne nekaunīgas apsūdzības, ne nāve, kas ik dienas redzama acu priekšā, gluži pretēji, pati šī vajāšana kļuvusi jums par mierinājuma avotu. Lūk, par ko cits caur citu vainago jūs un teic jums slavu ne tikai jūsu draugi, bet arī jūsu ienaidnieki un vajātāji; ja viņi to nedara skaļi, tad atliek tikai ieskatīties viņu sirdsapziņas dziļumos, un mēs redzēsim, ka viņi apbrīno jūs tāpat kā mēs. Tāda ir tikuma daba, ka pat tie, kuri cīnās pret to, ciena viņu, un ļaunuma daba ir tāda, ka tie, kuri viņam kalpo, paši arī to nosoda...”

To vēstuļu skaitā, kas bija pienākušas no Konstantinopoles, viņš atrada arī savu diakoņu vēstules, kurās viņas stāstīja par apsūdzībām dedzināšanā un šķeltniecībā, par to, ko viņām nācies pārciest gan forumā tiesneša priekšā, gan cietumā. Pentādija uzskaitīja visas savas ciešanas ar tādu kā rūgtu baudu, pieminot, ka, iespējams, Eudoksijas tiesneši pratuši pārspēt nežēlībā viņas iepriekšējā vajātāja Eutropija tiesnešus. Arī Amprukta stāstīja viņam par tiem pārbaudījumiem, kuriem tika pakļauta viņa un viņas māsas par uzticību savam likumīgajam Valdniekam un Baznīcai. Amprukta bija viena no tām diakoniem, kuras bija klāt Svētās Sofijas baznīcā pie arhibīskapa pēdējiem atvadu vārdiem, un tāpēc vien viņu varēja pakļaut apsūdzībai par dedzināšanu. Šī sieviete pārvaldīja mūķeņu kopmītni Konstantinopolē, viņa bija atbraucēja šinī pilsētā un, visai ticams, bija ieradusies no Sīrijas tajā laikā, kad Zeltamute kļuva par arhibīskapu, un pēc tam, kā tiek uzskatīts, atgriezās nomirt dzimtenē. Viņa slikti zināja grieķu valodu, tāpēc atvainojās, ka šī iemesla dēļ reti rakstījusi savam karsti mīlētajam tēvam. Zeltamute viņai atbildēja, ka tā vietā, lai liegtu viņam savas vēstules, Amprukta būtu darījusi labāk, ja būtu rakstījusi savā dzimtajā valodā, kuru viņš zināja tikpat labi, kā grieķu.

Kas attiecas uz Olimpiādu, viņa neko nerakstīja par savu apliecinātājas varoņdarbu. Visai ticams, ka viņa kaunējās izklāstīt nelaimju nomāktajam trimdiniekam par tām ciešanām, kuras viņai bija tā laime panest viņa dēļ. Kāda nozīme viņas acīs bija pašas vajāšanām? Ko gan būtu nozīmējusi pat viņas nāve, salīdzinājumā ar šī lielā cilvēka nelaimēm, kura izraidīšana bija saviļņojusi visu kristīgo pasauli? Lūk, ko viņa domāja, un, neuzdrīkstēdamās rakstīt pati par sevi, viņa tikai garāmejot savās vēstulēs pieminēja, ka arī pati tikusi nežēlīgi vajāta, kā daudzi ticīgie, un nesusi savu tiesu ciešanu par Baznīcu un par viņu. Tikai no citu vēstulēm un no Konstantinopoles atbraukušo apmeklētāju stāstiem Zeltamute uzzināja, ar kādu cildenumu un gara stingrību Olimpiāda bija likusi atkāpties saviem bendēm un noraidījusi Optāta apsūdzības.

Te ir vietā apstāties pie veselas rindas tīri personiska rakstura Zeltamutes vēstulēm Olimpiādai, pie šiem vērtīgajiem pieminekļiem draudzībai, kurai nav līdzīgas. To ir skaitā 17 – mūsu Zeltamutes izdevumos, Fotijs saskaitījis tikpat daudz, tomēr, spriežot pēc dažām teksta vietām, to acīmredzot ir bijis vairāk. Tās visas rakstītas no izsūtījuma, un lielākā daļa – no Kukūzas. Senatnē tās tika ārkārtīgi godinātas ne tikai kā kristīgās filozofijas darbs, bet arī kā izcilas, iedvesmojošas valodas paraugs. Turklāt, vēsture uz tām var raudzīties gan kā uz tā laikmeta psiholoģiskās pētniecības priekšmetu, gan kā uz sarunu starp divām izcilām personībām, kuras neko neslēpj viena no otras. Patiesi, Zeltamutes

137

vēstules ļauj mums atjaunot Olimpiādas vēstules, protams, galvenajās domās, bet bieži arī pēc formas. Lūk, kādos apstākļos un kā pamudināta norisinājās šī sarakste.

2

Daudzi vēsturnieki uzsver, ka neviens no senatnes filozofiskajiem sacerējumiem nevarētu būt cienīgāks saņemt tik patiesu apbrīnu, kā viss nelielo sacerējumu kopums vēstuļu un pārdomu formā, ko Zeltamute bija veltījis Olimpiādai no sava izsūtījuma. Patiesi, pati to priekšmeta daba, kas atklāj cilvēka sirds dziļāko analīzi, valodas skaistums, kas pamudināja Austrumu Baznīcu uzskatīt tās par vienu no sava vainaga skaistākajām pērlēm, visbeidzot, īpašie apstākļi, kādos tās tika rakstītas, un kas veido saikni starp autoru un viņa sacerējumu, - viss mudina atvēlēt šiem sacerējumiem goda vietu lielā svētītāja darbu vidū. Tās pieder pie pamācošo vēstuļu vaida – te tēvs raksta savai meitai, draugs – savai draudzenei, kura viņa dēļ kļuvusi par visnetaisnīgāko vajāšanu upuri. Bet cik liels mierinātājs gan bija šo vēstuļu autors! Viņš runā par mocībām, ko piedzīvo, bet viņš arī savalda savas ciešanas; viņš izlej dvēselē, kura saskaņā ar viņa paša draudzības teoriju sastāda pusi no viņa dvēseles, kas ir dziedinoša viņam pašam, jo viņš cieš tāpat, un pat vēl vairāk. ,,Saki man, ka mani padomi tev nes labumu, - viņš raksta, - un pierādi man to ar tavu dvēseles mieru. Notrauc, nopurini šos skumju pelnus, kuri tevi saēd un padara aklu, mosties no pazudinošās grūtsirdības, un es būšu atalgots par visiem maniem satraukumiem. Tava vīrišķība stiprinās manējo, un tavu domu mierīgums mierinās mani manās ciešanās...”

Tiesa, pagānu laikos bija sastopami filozofi, kuri brīvajā laikā sacerēja mierinājumus izsūtījuma gadījumiem, reizēm greznoti ar dārgu ,,apzeltījumu”. Taču šeit mierinājumu izsaka pats izsūtītais, kuru pārsūta no pilsētas uz pilsētu, uz tuksnesi, uz romiešu pasaules malu, nelaimīgs, divu Koncilu nosodīts, paša Imperatora padzīts, kuru tiesa vajā kā dedzinātāju, bīskapi, viņa brāļi, noraida, kuram nav nekā, pat maizes, gultas miegam un kuru konvojē viņam piekomandēts zaldāts, drīzāk velk nekā pavada uz viņa pēdējo patvērumu, nemitīgos laupītāju uzbrukuma draudos. Lūk, tas mierinātājs, kurš rakstīja Olimpiādai. No vēstulēm redzams, ka daļa no tām rakstīta apstāšanās brīžos ceļā, zem pajumtēm, kas atvērtas visādām laika maiņām, atelpas mirkļos, kuri viņam tika doti miegam, bet citas vēstules - mežonīgos tuksnešos, daļēji Kukūzā – bailēs no isauriešiem, daļēji Aravissā, mūžīgo sniegu vidū. Šinī, briesmīgākajā no izsūtījumiem, nebija tādu ciešanu, kuru rūgtumu viņš nebūtu izdzēris līdz galam, pilienu pa pilienam, un tajā pašā laikā viņš mierina un saka par sevi: izsūtījums – tas nav nekas!

Zeltamutes filozofija, pēc būtības, pamatojas tajā principā, ka ļaunums pastāv grēkā, un to radām mēs paši. Viss, kas kaitē dvēseles tīrībai, to pazemo un kavē tiekties uz augstāko uzdevumu, ir ļaunums, viss pārējais ir vienaldzīgs – kā īslaicīgs un nejaušs: tādi ir šīs pasaules prieki un bēdas, kas vispār nesasniedz dvēseli, - mainīgi kā ēnas un rēgi, ātri pārejoši, kā lauka smilga jeb, precīzāk, smilgas ziediņš, ko aiznes un izkaisa mazākā vēja pūsma. Patiesi, tikai labais un ļaunais skar mūžīgo esamību un attīra dvēseli vai apgāna to; kas iedarbojas uz ķermeni – nav ne slikts, ne labs, tās ir garāmslīdošas nejaušības, kā arī pats ķermenis. Stoiķi jau pieturējās pie šī principa, bet, piešķirot savai sistēmai morālu nokrāsu, teica cietējiem: ,,Niciniet ciešanas, niciniet važas, ieslodzījumu, izraidīšanu. Niciniet arī tos, kuri jūs pakļauj tām bez iemesla. Attālinieties no pasaules, kur valda nelaimes un netaisnības, noslēdzieties sevī, savā personiskajā ,,es”, bezgrēcīgā un tīrā”. Zeltamutes kristīgais uzskats sper lielu soli uz priekšu salīdzinājumā ar šo lepno mācību. Viņš saka vajātajiem: ,,Cietiet, jo tā tīk Dievam. Jūs paši nezināt, - iespējams, ka jūsu ciešanām ir saikne ar tikumisko kārtību pasaulē; varbūt vajāšanas, kas pašlaik satricina

138

mūsu Baznīcas, ir tas pats, kas vētra sabojāta gaisa attīrīšanai, ziema un sals sēklu nobriešanai zem zemes, nakts mūsu miesas atjaunošanai?” No šīs cēlās apceres, kas padevīga Tam, Kurš valda pār visu un visu nosaka, redzes viedokļa, vajātājs kļūst par stingrības un atjaunošanas ieroci Dieva rokā, bet vajātais – par nezināma darba padevīgu kalpotāju, kurš pūlas visu dienu, un tikai tās beigās saņem algu. Un tā, vajag iet cauri dzīves šķēršļiem ne tikai ar padevību, bet ar prieku, ar pateicības paušanu Providencei, kas vienmēr mūs ved pretī laimei, ja mēs mīlam labo.

Šī filozofija, tik cēla un spēcīga, varētu mums šķist kā tīra teorija, vienkārša apcere, kas īstenībā nav izpildāma, ja nu vienīgi mirkļa dedzībā, kas noved pie moceklības, - tomēr šai filozofijai sekoja Zeltamute ilgstošu nelaimju un netaisnību pieaugšanas laikā trīs izsūtījuma gadu garumā. Lasot filozofu, kurš Nerona zelta pilī sludināja padevību nabadzībai un izraidīšanai, vajadzēja aizmirst viņa dzīvi; tikai tad varam baudīt viņa sacerējumus; bet, lasot Zeltamuti, neviļus jautā sev, ko apbrīnot vairāk: grāmatu vai tās autoru? Valdonīgais bīskaps, kura stingrība un enerģija sacēla pret viņu tik daudz naida viņa labklājības dienās, šeit atklājas kā vismaigākais draugs, kuru viņam dārgo cilvēku ciešanas izsūtījumā moka vairāk nekā vajāšanu dzelonis. Drosmīgais Baznīcas kalpotājs gandrīz zaudē dzīvību no domas vien par to, ka labākais draugs cieš viņa dēļ. Zeltamutes vēstules, var sacīt, parāda, ka viņā patiešām bija divi cilvēki: viens – liels visiem gadsimtiem ar savu vārdu, nesatricināms vadonis, nepiekāpīgs cīņā ar Baznīcas ienaidniekiem, cīņā sagaidot arī savu bojāeju; otrs – bezgalīgi maigs pret saviem draugiem, žēlsirdīgs pret saviem ienaidniekiem – pat tad, kad redz viņos pātagu, ko Dieva roka pacēlusi pret Baznīcu un pret viņu pašu. Šo abu cilvēku saplūšana, nešaubīgi, veido no Kukūzas trimdinieka vienu no lielākajām un svētākajām personībām, kādas jebkad ir parādījušās uz pasaules vēstures skatuves.

Olimpiāda, iestājusies par diakoni Konstantinopoles baznīcā, veltīja izraudzītajai lietai gan naudu, gan savu ietekmi sabiedrībā, gan visus prāta un augsto zināšanu spēkus. Nektārijs, pats būdams cienīgs Olimpiādas nopelnu cienītājs, izvēlējās viņu par savu padomdevēju, bet Zeltamute – arī par draugu. Viņa pavadīja laimīgās dienas starp nabagiem un baznīcu, lepojoties ar to, ka saistīta ar tādu lielu cilvēku, uz kuru raudzījās kā uz tēvu un skolotāju, - un pēkšņi apvērsums, ko izsauca Eudoksijas ļaunās kaislības, visu sagrāva, iznesa šķelšanos Baznīcā, padzina Zeltamuti un izkaisīja viņa uzticamo ganāmpulku. Ne jau tikai Olimpiāda vien cieta no šo vajāšanu sekām.

Viņai tolaik bija bija 36 gadi, un laikabiedru slavētā skaistuma pēdas, protams, vēl nebija izzudušas, neraugoties un pārciestajiem zaudējumiem. Vētra, kas brāzās pāri visam, ko viņa cienīja un mīlēja, satrieca viņu gan ar izbrīnu, gan bēdām. Olimpiāda nespēja noraudzīties bez savas skaidrās sirds ticības dziļa satricinājuma uz to, kā tiek sagrauti visi pamati, uz labo mocībām, ļauno uzvaru, melu uzvaru pār nevainību, svētvietas apgānīšanu, kas palika debesu tiesas nesodīta. Ieraudzījusi, ka neģēlīgie ziņotāji nekaunīgi plātās ar savu greznību un labklājību, kamēr tā vārds, kurš pelnīja visas kristīgās pasaules svētību, tika lādēts viņa paša Baznīcā, viņa sev vaicāja: vai vispār ir Providence, kas vada zemes lietu virzību, vai tikai Dievs nav pametis Savu Baznīcu? Velti viņa savās lūgšanās cīnījās pret savām šaubām, kuras viņu šausmināja, pieprasot Dievam parādīt Savu tiesu un tādējādi stiprināt Savu bērnu ticību. Šie dvēseles negaisi gandrīz laupīja viņai prātu. Viņa ieslīga morālā nespēkā, no kura viņu izveda tikai kādi spēcīgi satricinājumi, kuri izgrūda viņu notikumu virpulī, kā, piemēram, apsūdzība dedzināšanā un pratināšana pie prefekta, vai no Zeltamutes saņemtie pamudinājumi darboties draugu vai viņa paša labā. Grāmatas, pat garīga satura, ko viņa agrāk tik cītīgi lasīja, vairs nesagādāja viņai nekādu mierinājumu. ,,Es vairs neizdzirdēšu, - viņa teica, - Dieva balsi no šīm zelta lūpām...” Veselība neizturēja

139

šos iekšējos satricinājumus, viņu uzveica nemitīgs drudzis, pēc tam riebums pret jebkādu ēdienu un kustībām. Drīz vien Olimpiāda nepameta gultu, kurai viņu piekala drudža bezmiegs, bet, ja viņa arī atstāja gultu, tad tikai tāpēc, lai mestos zemē un raudātu, - vārdu sakot, viņa sabruka gan miesā, gan dvēselē.

Slimība, kas saēda Olimpiādu, bija pazīstama pagāniskajā Grieķijā, kura to nodēvēja par melanholiju; lielie grieķu ārsti meklēja tās cēloņus ķermeņa sulu sabojātībā un meklēja fiziskas zāles tās ārstēšanai. Ebreji to uzskatīja par dvēseles slimību, Dieva sodu, kas briesmīgāks par nāvi. Jahve V Mozus grāmatā minot visas pātagas, ar kurām Viņš draudēja ebrejiem par viņu neuzticību: verdzību, sērgām, spitālību, badu, kas liks mātēm ēst savus bērnus, piebilst, ka visu nelaimju ,,kronis” būs: ,,un Es došu šai tautai sirdi, kas ir bēdu izkaltēta, grūtsirdības pilnu un izdzisušu skatienu, dvēseli, ko saēd skumjas”. Vecās derības pravieši ne reizi vien izjuta šī nāvējošā stāvokļa lēkmes, redzot izraēliešus esam kurlus pret viņu pamācībām un ieslīgušus noziegumos. Elija, tā satriekts, ar skumjām iesaucās: ,,Dievs, pieņem manu dvēseli, es atdodu to tev!” Bet cits pravietis piebilda: ,,Pieņem viņu, jo ir labāk mirt, nekā dzīvot tā!” Jaunajā Derībā šīs ciešanas tika nosauktas par bēdām un plosījās ar ne mazāku spēku. Kristietība, kas tik ļoti bija norūpējusies par garīgo dziedināšanu, atrada tikumiskas zāles pret šo slimību, kuru uzskatīja par garīga rakstura saslimšanu, taču bēdas ticīgo starpā ar to valdīja ne mazāk. Tā dzīvoja tuksnesī ar vientuļniekiem un klosteros ar vientuļniecēm. Visbeidzot, arī pilsoniskajai sabiedrībai tā nebija vienaldzīga, tāpat kā reliģiskajai: tā parasti parādījās pēc lieliem apvērsumiem, spēcīgiem kaislību uzliesmojumiem, lielu cerību zaudēšanas.

Šī briesmīgā slimība, kas uzreiz nogalināja kā dvēseli, tā miesu, un kuru vēlāk šī iemesla dēļ Baznīcas tēvi izskaidroja ar velna intrigām mūsu notveršanai, - šī slimība nepaslīdēja garām Zeltamutes vērīgajam skatienam: viņš Olimpiādas vēstulēs saskatīja tās pirmās pazīmes, pēc tam – to pieaugšanu, mēģināja cīnīties ar tām, un nepietiekamās sekmes šinī cīņā viņam parādīja, cik liela bija bīstamība. ,,Mana māsa, - viņš iesaucās vienā no vēstulēm, - tu gribi nomirt, es to redzu!” Viņa patiešām mira, un viņš, izsūtījuma nelaimju un rūpju ielenkts, nolēma izraut šo savas sirds meitu no bezdibeņa, kurā viņa tika vilkta ar nenovaldāmu spēku.

Kā prasmīgs ārsts svētītājs meklē slimības cēloni, lai atrastu līdzekļus tās izdziedināšanai. Viņš redzēja, ka Olimpiādas slimība izriet no diviem avotiem: no baznīcas nekārtībām, kas vairojās no dienas dienā, un no viņu savstarpējās atšķirtības. Pret katru no šiem cēloņiem viņš lietoja īpašas zāles: pret pirmo – pārdomas un Svēto Rakstu tekstus, pret otro – pierādījumus visaizkustinošākajai pieķeršanās un cerību uz tikšanos. Secīgi aplūkosim abas šī mierinājuma daļas, sadalot tās it kā divās nodaļās, lai gan vēstulēs tās sajauktas savā starpā.

Vispirms Zeltamute ķeras pie svarīga jautājuma izskatīšanas – Baznīcas nelaimēm, kuras Olimpiādas sirdī iecirtušas tik dziļu brūci, un viņš ar visu spēku uzbrūk šai jūtīgo dvēseļu slieksmei – krist kārdinājumā, pievilties. Zināms, ka kristieši ar šo vārdu apzīmējuši tādu dvēseles stāvokli, kad tā, būdama satricināta savā paļāvībā uz Dievu viņai nesaprotamu ārēju notikumu dēļ, liek savu aplamo viedokli augstāk par ticību un tādā veidā pieļauj novēršanos no taisnā ceļa. Tieši ar šo bīstamību, vienu no kristietim vislielākajām, svētītājs uzstājīgi cīnās savās vēstulēs Olimpiādai, viņš pat savā ieslodzījumā sacerēja īpašas pārdomas – ar mērķi pasargāt no šiem melīgā prāta kārdinājumiem savu dievbijīgo draudzeni, kā arī citus ticīgos, kuri pievīlās, līdzīgi viņai, tā laika notikumu rezultātā. Šo vājību – likt savus neapdomātos iespaidus vai viedokli līdzās Tā neizdibināmajiem nolūkiem, Kurš radījis pasauli un uztur to dzīvu, - Zeltamute novērtē kā nāvīgu sirds slimību un velna viltību, jo saskata tajā tikai cilvēka lepnības sacelšanos un

140

neprātu. Ticiet Dieva gudrībai, uzticieties Viņa bezgalīgajai labestībai un netiesājiet Viņu – lūk, to viņa uzskatu būtība, kuruz viņš piemēro dabai, cilvēku sabiedrībai, pat pašas ticības vēsturei. Olimpiāda, kā viņš to mums vēstī (to mēs redzam arī no atbildes vēstulēm dievbijīgajai diakonei), bija apveltīta ar gaišredzīgu prātu, ko veidojusi Svēto Rakstu lasīšana un tas, ko tolaik sauca par Dievišķo filozofiju, tomēr vienlaikus arī diezgan stūrgalvīgu un ar slieksmi uz pretrunīgumu. Un tā, Zeltamutem bija darīšana ar skolnieci, kuru uzvarēt nebija viegli, ar slimnieci, kura apstrīdēja viņa zāles. Viņš vairākos paņēmienos atgriežas pie viena un tā paša un uzstāj uz pašu svarīgāko.

Tiesa, Baznīca tiek plosīta, tās vadoņi padzīti, plēsīgi vilki ielauzušies avju aplokā un izdzenājuši ganāmpulku, šīs pasaules varenie sacēlušies pret svētnīcu un ienesuši tajā ļaundarības un šķelšanos. Un tad? – viņš iesaucas, - vai gan nekas līdzīgs pasaulē nav noticis? Vai gan Kristus Baznīca nav izaugusi juku vidū, un pats Kristus no šūpuļa līdz kapam nebija zaimu ielenkts? Bet, ja tā, tad kāpēc kurnēt, un kas gan esam mēs ar savām niecīgajām ciešanām, ja Dieva Dēls un Viņa Apustuļi atnesa mums patiesību tikai vajāšanu un mocību vidū?

Kas gan ir šīs pasaules vajāšanas un ciešanas? ,,Tici, dārgā un godājamā sieva, - raksta svētītājs, - ir tikai viens ļaunums – tas ir grēks, un nav cita labuma, kā tikumi, viss pārējais, laime vai nelaime, lai kā to nosauktu – ir tikai dūmi, rēgi un sapņi... Citiem vārdiem, ļaunums ir mūsos pašos, to radām mēs ar savu krišanu; bet tas, kas ir ārpus mums, nevar mūs uzveikt, ja paliekam stingri paļāvībā uz Visaugstā gudrību un labestību.

Aplūkosim tavu domu, kad to mulsina ķildas, kas mūs apņem. Tavi draugi cieš no tām, un tu ciet no tām, un raudi par tik daudzām nelaimēm, kurā, droši vien neredzi ne mērķa, ne izejas no tām. Drūmas un melnas domas tevi aplenkušas, tu krīti izmisumā, jo neko nesaproti tajā, kas notiek. Ak, es negribu slēpt to ļaunumu, kas tevi šausmina, negribu to ne noliegt, ne mazināt, es gribu, gluži pretēji, lai tu to uzlūkotu tādu, kāds tas ir, t.i., vēl briesmīgāku, vēl dziļāku, kāds tev tas vēl nešķiet. Jā, mēs peldam neaptveramas vētras vidū. Kuģis, kas mūs nes, mētājas bez vadības pēc satrakotā okeāna gribas. Puse tā matrožu ir ūdenī, viņu līķi šūpojas mūsu acu priekšā viļņu virspusē, otru pusi gaida bojāeja. Nav vairāk buru, nav mastu; airi pamesti, stūre salauzta, un stūrmaņi, sēžot uz sola, aptvēruši rokām ceļus, nezinādami, ko iesākt, rod spēkus tikai vaidiem. Visu apslēpj tumša nakts – līdz zemūdens klintij, uz kuru tie traucas, un līdz viņu ausīm nonāk tikai apdullinoša viļņu rēkoņa. Pati jūra no savām dzīlēm izceļ riebīgus briesmoņus, kurus iesviež kuģī par lielām šausmām braucējiem... Velti es cenšos ar šo tēlu palīdzību izteikt daudzās nelaimes, kas mūs pārņēmušas, jo kura cilvēka mēle gan tās var izklāstīt? Un tomēr es, kuram vajadzētu no tām sagumt vairāk nekā jebkuram citam, tomēr nepametu cerību: es paceļu skatienu uz visuma Augstāko Stūrmani, Kuram nav vajadzīga kuģa vadīšanas māksla jūras vidū...”

Un tā, nevajag izsamist, vajag pastāvīgi pieminēt sekojošu patiesību: jābīstas tikai no vienas nelaimes pasaulē – no grēka un gara vājuma, kas noved pie grēka, viss pārējais ir sapnis. Ļaunprātības un ienaids, apmāns un meli, apvainojumi un apmelojumi, laupīšana, ieslodzījums, asi zobeni, sabangotas jūras, karš visā pasaulē – tas viss nevar sabangot nomodā esošu dvēseli. Apustulis Pāvils to mums māca, sacīdams: ,,Redzamās lietas ir īslaicīgas”. Kādēļ gan par īstu nelaimi turēt gadījumus, kurus laiks aiznes tāpat kā upe aiznes ūdeni?..

,,Taču, - turpina svētītājs, - var sacīt: ,,Tāda nelaime ir nežēlīga un smaga nasta!” – Bet paraudzīsimies uz to no citas puses un iemācīsimies to nicināt. Apvainojumi, nicinājums, izsmiekls, ko ienaidnieks vērš pret mums – kas tie patiesībā ir? Vilna no izdiluša apmetņa, kuru saēd tārpi un laiks iznīdē. Tomēr šo pārbaudījumu vidū daudzi iet

141

bojā un pieviļas”. Tā ir taisnīgi, un daudzkārt tā noticis, ka pēc bojāejas, nāves un kārdinājumiem tomēr atjaunojas kārtība, iestājas klusums un taisnība atjauno savu iepriekšējo ceļu. Jūs gribat būt gudrāka par Dievu! Jūs pētāt Providences pavēles! Labāk zemojieties Viņa likuma priekšā, - netiesājiet, nekurniet, tikai atkārtojiet ar Apustuli: ,,Kas var saprast Dieva nodomu dziļumu?”

Ja iedomājamies cilvēku, kurš nekad nav redzējis ne saules lēktu, ne rietu, - vai viņš nepieviltos redzēdams, kā izzūd dienas gaismeklis no debesjuma, un nakts pārņem zemi? Viņš nodomātu, ka Dievs viņu pamet. Bet tas, kurš būtu redzējis tikai pavasari, - vai nepieviltos, ieraudzījis ziemas iestāšanos, šo dabas nāvi? Viņš nodomātu, ka Dievs, atteicies no savas radības, pamet pasauli, kuru radījis. Un tas, kurš redz, kā sēj sēklu zemē, un kā sēkla sapūst zem zemes un sarmas, vai viņš nepieviltos, vaicādams: kā dēļ šī sēkla gāja bojā? Bet vēlāk viņš ieraudzīs tās atdzimšanu zeltainās druvās. Cits ieraudzīs sauli, kas no jauna uzlec debesīs, un pavasari, kas no jauna nomaina ziemu. Visi šie ļaudis nožēlos savu aklumu un dievbijībā zemosies tās kārtības priekšā, kuru iedibinājusi Providence. Tāpat tas ir tikumiskajā pasaulē un dzīves notikumos: pietiek tos pavērot, lai drīz vien ar skumjām pārliecinātos, ka šādas šaubas ir vienkārši Dieva zaimošana.

Vai pat mūsu izpirkšanas vēsture nav kārdinājumu ieskauta? Kāda kārdinājuma priekšmetam bija jābūt šim Dievišķajam bērnam, ietītam autos, guļošam alā, spiestam pamest sili, kas kalpoja Viņam par šūpuli, lai bēgtu pie svešas zemes tautas! Vai gan daudzi, redzot nabadzīgo Jāzepa ģimeni nevarēja teikt: ,,Kā? Un tas ir cilvēces Glābējs, debesu un pasauļu Ķēniņš, Dieva Dēls?” Viņiem būtu bijis jākrīt kārdinājumā. Vēlāk, kad šis bērns atgriezās no izsūtījuma un pieauga, pret viņu no visām pusēm iedegās nesamierināma cīņa. Vispirms Jāņa mācekļi vajā Viņu ar savu skaudīgo naidīgumu. ,,Skolotāj, - viņi saka Priekštecim, - tas, kurš bija ar tevi viņpus Jordānai, tagad kristī, un visi iet pie viņa!” – ļaunā gara iedvesti skaudības vārdi.

Kad Jēzus sāk darīt brīnumus, - cik daudz melu pret Viņu un cik daudz kārdinājumu vājajiem! ,,Tu esi samarietis, - Viņam kliedz no visām pusēm, - un velns ir tevi pārņēmis!” Viņu apvaino par to, ka Viņam patīk labs ēdiens un vīns, negodīgi un izvirtuši ļaudis. Redzot Viņu sarunājamies ar sievieti, Viņu sauc par viltus pravieti. ,,Ja Viņš būtu pravietis, - čukstēja no visām pusēm, - tad zinātu, kas tā par sievieti, kas ar Viņu runā”. Jau Viņam parādoties vien, grieza zobus, un ne tikai jūdi vien kvēloja ienaidā pret Viņu... Pat Viņa brāļi, - norāda evaņģēlists, - Viņam neticēja”.

Olimpiāda iebilda, attaisnojot savas skumjas, ka daudzi, piekāpjoties vajāšanām, iekrita maldos un šķeltniecībā. ,,Vai gan tu domā, - iebilda Zeltamute, - ka nebija mācekļu, kuri krita kārdinājumā, uzlūkojot Krustu?.. Pati tiesa, pātagošana, ķēnišķīgā cienīguma apsmiešana, pati krustā sišana – kādu kārdinājumu tam visam vajadzēja izsaukt! Kristus ir Savu mācekļu pamests; ap Viņu nav nekā, izņemot apvainojumus, izsmieklu un lamu no zaldātu vai zemāko slāņu puses. ,,Ja tu esi Dieva Dēls, - Viņam sauca no Krusta pakājes, - tad kāp zemē no Krusta, un mēs Tev noticēsim”. Bet apvainojumu kalngals, kas sniedzās pāri visiem neģēlību izdomājumiem, bija priekšrokas došana asinīm notraipītam laupītājam, zaglim. ,,Kuru jūs gribat, lai es atlaižu: Kristu vai Barabu?” - ,,Barabu!” – sauc visa jūdu tauta. – Gribam Barabu, bet šo sit krustā!” Vai jel kad ir bijusi vēl apkaunojošāka nāve? Un Viņš mirst vientuļš, bez mācekļiem, tikai viens laupītājs, soda biedrs, apliecina Viņu no sava krusta. Nē, nekad visi kārdinājumi, kopā ņemti, nevarēja pielīdzināties tam. Pati Viņa apglabāšana ir žēlsirdība... Lūk, kā Patiesība, no debesīm sūtīta, saņēma savu sākumu uz zemes: tās ceļš bija apvīts ar apstākļiem, kuri stiprajiem bija pārbaudījums un vājajiem – bojāeja. Tā īstenoja Dievišķo vārdu, ko Tā pati izteikusi: bēdas tiem, kuri krīt kārdinājumā (piedauzās)!

142

Arī Apustuļu dzīve un evaņģēliskā sludināšana neizbēga no kārdinājumiem un vajāšanām. Apustuļi izklīst, bēg un slēpjas, sludina tumsā, un tomēr ticība uzplaukst, tā ātri izplatās ar brīnumu spēku, kas iezīmē tās dzimšanu. Viens no viņiem nolaižas virvē pa logu, lai izbēgtu no nāves; vajadzīgs Eņģelis, lai atbrīvotu citus ieslodzītos, kuri iekalti važās. Kad pasaules varenie tos padzen, nabagie, amatnieki viņus uzņem. Par viņiem atsevišķos pilsētas kvartālos vai jūras krastos dievbijīgi rūpējas purpura tirgotāji, telšu izgatavotāji, ādmiņi.

Tāds bija paša Dieva Viņa neizsakāmajā gudrībā noliktais ceļš. Kad Apustulis Pāvils lūdza Viņam klusumu un mieru savai sludināšanai, Dievs atbildēja: ,,Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks nespēkā varens parādās...”

,,Tagad, dievbijīgā un ļoti cienījamā sieva, - turpina šo mierinājumu autors, - ja tu izdalīsi laimīgos notikumus no mūsu daudzajām nelaimēm, tad, lai arī neatradīsi tur zīmes un brīnumus, bet droši vien atzīsi tajos Providences ceļu brīnumaino saikni. Pie tā visa, Olimpiāda, nevajag, lai tu pieņemtu visu no manām lūpām bez kādas piepūles no tavas puses. Atstāju tavā ziņā pameklēt un savienot šīs dažādās debesu aizbildniecības zīmes, salīdzinot tās ar mūsu nelaimēm. Tāds dvēseli glābjošs darbs palīdzēs kliedēt tavu grūtsirdību, stiprināt tavu ticību, un tu pasmelsi no tā lielu atvieglojumu savās bēdās”.

Tāds ir Zeltamutes pirmās vēstules saturs dārgajai diakonei, - vismaz tās, kuru senāki izdevēji ievietojuši šo vēstuļu apkopojuma sākumā. Nevar neredzēt, cik daudz tajā mājienu uz paša trimdinieka stāvokli, uz viņa patiesajiem zaudējumiem un ciešanām, uz viņa ienaidnieku ļaunumu. Tāpat nevar neredzēt to, kā, sasaistot savu moceklību ar Dieva kopējiem norādījumiem attiecībā uz Baznīcu, kas vēl nav saskatāmi, viņš jau iepriekš pieņem visu to sekas kā labumu, ar ticību un vīrišķību. Kāpēc gan krist izmisumā, ja tu ciet mazāk, un nepasmelt spēku tā vārdos, kurš cieš vairāk? Un kā var uzdrīkstēties kurnēt un krist mazdūšībā, ja Pats Dieva Dēls pasludina šeit, uz zemes, Savu Evaņģēliju ne citādi, kā vajāšanu un kārdinājumu vidū?

Acīmredzot ārstēšana nedeva tādu rezultātu, kā cerēja ārsts, un Olimpiādas vēstules vēl joprojām pauda gara nomāktību. Bet Zeltamute nekrita bezcerībā un uzrakstīja otru vēstuli, ne mazāk plašu, kā pirmā, bet tā skāra priekšmetus, kas bija attālināti no viņa galvenās domas.

,,Man ir skaidrāks par skaidru, - viņš tai rakstīja, - ka bēdas un grūtsirdība cītīgi valda pār tevi, tāpēc gribu tev uzrakstīt vēl. Ak, ja šī vēstule varētu atnest tavai sirdij lielāku mierinājumu un tava veselība nostiprinātos! Drosmi! Gribu ar citiem līdzekļiem notraukt šos skumjos pelnus, ar kuriem tu esi pārklājusies. Dvēseles pelni, tāpat kā materiālie, ar briesmīgu spēku rada pazudinošu iedarbību: vispirms tie sabojā redzi un visbeidzot sagrauj to pilnībā... Tad nu notīrīsim tos ar visu iespējamo centību, lai skaidri saskatītu visu, kas ir mums apkārt, taču arī tu papūlies līdz ar mani, neliedz man savu līdzdarbību. Miesas slimību ārsti var pielietot savu mākslu visos zināmajos veidos, bet, ja slimnieki nedarbojas līdzi no savas puses, tad zāles neiedarbojas: tas pats ir ar gara slimībām... ,,Es ļoti gribētu rīkoties, - tu raksti, - bet nevaru. Ciešanas ir stiprākas par mani. Es nespēju izkliedēt šos biezos mākoņus, kuri mani ietin, neskatoties uz visām manām pūlēm tos aizraidīt”. Tas viss ir rēgi – tukšas atrunas, jo es pazīstu tava prāta cēlumu, tavas dvēseles spēku un dievbijību, man ir pazīstams tava saprāta spēks, tavas filozofijas līdzekļi; visbeidzot, es zinu, ka uzvara pār šo nikno bēdu jūru un sirds skaidrības atgūšana ir tavā varā... Ko iesākt tādā gadījumā? Kad tu izdzirdēsi, ka viena Baznīca ir kritusi, otra šūpojas, trešo nežēlīgi satriekuši viļņi, un tai draud bojāeja, ka daudzās Baznīcās vilks ir gana vietā, jūras laupītājs stūrmaņa vietā, bende – ārsta vietā, tad, protams, ir pieļaujams

143

tev bēdāties, jo tādas lietas nevar uzlūkot bez skumjām, taču nebēdājies pāri mēram. Ja par mūsu pašu grēkiem, par kuriem mums jāatbild, nav nepieciešams un nav labi pārāk bēdāties, tad vēl jo vairāk ir bezjēdzīgi, pazudinoši, pat nešķīsti krist grūtsirdībā un izmisumā citu grēka dēļ...”

Te Zeltamute kā piemēru min Apustuli Pāvilu, kurš, padzinis no Baznīcas vienu, lielā pārkāpumā vainīgu kristieti, atļāva viņam atgriezties, lai viņu nepazudinātu pārmērīgas bēdas – nožēlas auglis.

,,Saki man, Olimpiāda, - viņš turpina, - ja Apustulis nepieļāva, lai tik noziedzīgs cilvēks iegrimtu skumjās, ja viņš ķērās pie paša galējā mēra – piedošanas, lai apstādinātu šīs pazudinošās bēdas, būdams pārliecināts ka ikviena pārmērība ir no velna, tad vai nav galējs neprāts krist grūtsirdībā citu grēka dēļ?.. Ja tu man vēl teiksi: es gribu, bet nevaru, tad es tev atkārtošu: tukšas atrunas, nepārliecinoši argumenti! Kad tev uzbruks melnas domas, vai tu izdzirdēsi kādas vēstis, kuras var tevī tādas izsaukt, iegrimsi savas sirdsapziņas dziļumos un padomā par briesmīgo dienu, kad pienāks vispasaules tiesa... Tā priekšā, Kuram nav vajadzīgi ne apsūdzētāji, ne liecinieki, neviens neatbild par otru, katram ir savi darbi, katram īpašs spriedums. Padomā par to un šai grūtsirdībai, velna ierocim, pretī nostādi glābjošās bailes, un tad ar stingrību sāc kauju. Pietiek ar nelielu izlēmību, lai tumšā čaula izzustu ātrāk par zirnekļu tīklu...”

Kāpēc Olimpiādai vajadzētu samulst par citu grēkiem? Vai, būdama vajāta, viņa dotos nāvē par vajātāju noziegumiem? Olimpiāda – tāda, kāda viņa ir, - var bez bailēm stāties arī Briesmīgās tiesas priekšā. Kura dzīve ir tīrāka par viņējo, kura sirds ir cēlāka, kura roka dāsnāka, un kurš vēl, saņēmis no augšienes visskaistākās dāvanas, rastu tām vēl brīnišķīgāku pielietojumu? Lai atbalstītu cēlo sievieti, kuru bojāejā velk pazudinošs gara vājums, lai iedvestu viņā uzticību pašai sev, paceltu savās pašas acīs, Zeltamute sajūsminās par šīs savas sirds meitas tikumu pilnību. Viņš tai rāda, kāda viņa bijusi no pašas savas bērnības, un cik ļoti, apzinoties savus nopelnus, viņai jāatzīst sevi pārāku par visām nelaimēm, kas viņu nospiež. Dedzībā būt sadzirdētam, viņš neatkāpjas arī svēto un cēlo glaimu priekšā, to glaimu, kuri cildina tā spēkus, kam priekšā stāv liela kauja, lai nostādītu viņu vienā līmenī ar tām grūtībām, kas viņu sagaida.

Aina, kādu Zeltamute zīmē šai sakarā, ir mums jo īpaši interesanta tāpēc, ka tā attēlo Olimpiādu tādu, kādu viņš to iedomājās pats; un patiesi, viņam tā bija gandrīz vai ne sieviete, bet jau eņģeliska būtne, un tāda būtne ļāva pār sevi valdīt šķietamām nelaimēm, kas gudrā acīs bija nicinājuma vērtas! Svētītājs uzskaita tikumus, kuru brīnumaino kopumu arī ataino savā gleznā. Viņš cildina viņas dzīves skaidrību, kura, būdama veltīta šķīstai atraitnībai, ar saviem nopelniem līdzinās Dievam veltītu jaunavu dzīvei, pēc tam seko viņas žēlsirdība, kas ir augstāka par jaunavību, labdarība, kurā Olimpiādai pieder neapšaubāms pārākums, un pacietība. Pārbaudījumi pat vairojuši šo pacietību, un nekas nav spējis to vājināt. Vesela runa, par vesels stāsts nespēj pavēstīt par visām bēdām, kas nākušas pār viņu no jaunības dienām: viņas tuvinieku vajāšana, svešinieku – lielu un mazu, viņas draugu un ienaidnieku vajāšana, neizslēdzot arī garīdzniekus – katra šo bēdīgo notikumu epizode sagādātu neizsmeļamu iemeslu viņas godā celšanai. Ko gan vēl teikt par viņas labprātīgajiem zaudējumiem, nespēku, gavēņiem, gara cīņu pret miesu?

,,Vārdi ,,skaidrs prāts” un ,,atturība ēdienā” vispār nav attiecināmi uz tevi, dievbijīgā un augsti godājamā sieva, - viņš tai raksta, - jāatrod citus, lai atklātu tavas dzīves ideālo pilnību. Kādi vārdi var izteikt tavu nomodu stingrību? Tu esi uzveikusi miegu lūgšanas labā, badu gavēņa labā, un nomods tev kļuvis tikpat dabīgs kā citiem miegs; tava labdarība un žēlsirdība, kvēlākas par sakaitētu krāsni, aiznesušas tavu slavu pāri jūrām.

144

Attēlot tavu dzīvi – tas nozīmētu atklāt skatam veselu brīnumu jūru; varbūt es pamēģinātu to izdarīt, ja man nebūtu vēl svarīgāks un noderīgāks mērķis: palīdzēt tev un izārstēt tevi”.

Šajā vēstulē Zeltamute atkal piemin Austrumu galvaspilsētas sieviešu greznību, neprātīgo greznību, kura tālu aiz sevis atstāj Romas un visu Rietumu neprātības. Olimpiāda vienmēr bija izcēlusies ar vienkāršību un nicinājusi rotas – tā bija visai slavējama vērtība ievērojamai sievietei, kurai tās īstenošanai nācās stāties pretī ne tikai vispārējam paradumam, bet arī savas ģimenes piemēram, laikā, kad šī kaislība uz rotāšanos, savienojumā ar koķetīgumu, Konstantinopolē bija saindējusi arī nabadzīgos, neizslēdzot arī jaunavas, kuras piederēja baznīcām. ,,Viduvēji prāti, - saka Zeltamute, - var sievietes vienkāršību novietot uz viņas nopelnu zemākā pakāpiena; taču es to novietoju pirmajā vietā. Uzmanīgās pārdomās pārliecināsies, ka šis tikums no tām, kas to īsteno, prasa ne tikai gara cēlumu, bet arī uzvedības gudrību. Ne tikai Jaunā Derība vien ar Apustuļa Pāvila vārdiem pieprasa vienkāršību, aizliedzot par precētām sievietēm sudraba rotas, kā arī dārgus audumus. To pašu saka arī Vecā Derība, lai gan tajā nesastapsi neko līdzīgu tai Dievišķajai filozofijai, kāda vada mūs tagad; tur Dievs ved cilvēkus tikai ar neskaidru tēlu un ārējās sabiedrības iekārtojuma palīdzību. Patiesi, ieklausieties, ar kādu spēku pravietis Jesaja pātago sieviešu greznību izraēliešu sabiedrībā. ,,Dieva balss pret Ciānas meitām! – viņš iesaucas svētās dusmās. – Jo viņas ir kļuvušas lepnas, augsti paceldamas galvas, ar skatieniem, kas pilni klīrības, lepnā gaitā zemu vilkdamas tērpu ieloces un šķindinādamas savu kāju ķēdītes, - un Kungs pazemos Ciānas meitas. Pīšļos pārvērtīsies tavas smaržvielas, virve tev tiks dota jostas vietā, skaistā rota nokritīs no tavas galvas, un tā būs kaila tavu darbu dēļ”.

Uzskaitot ļaunumu, ko šī gara slimība nodara visās bizantiešu sabiedrības kārtās, Zeltamute pāriet pie mūķenēm, kuras, neraugoties uz savu apģērbu raupjo audumu, koķetīgumā sacenšas ar sievietēm, kuras apkārušās ar zeltu un zīdu. ,,Palūkojies, - viņš saka, - uz šo jaunavu, kuras apģērbs dveš tīksmi, un kuras tunika ir izlaista, un velkas pa zemi: ar savu gaitu, balss skanējumu, acu kustībām un tērpiem viņa rīkojas kā nāvi nesoša inde, piesaistot skatienus, uzkurinot kaislības, un tādā veidā izrok bezdibeni zem garāmgājēju kājām! Vai gan viņu var nosaukt par jaunavu, un vai labāk to nepieskaitīt izvirtulēm? Viņa ir bīstamāka par pašām izvirtulēm...”

Pazemība varoņdarbos bija Olimpiādas galvenais tikums, vismaz sāncenšu tajā viņai nebija. Ar kādu augstsirdību, ar kādu nelokāmu stingrību, ar kādu cēlu nicinājumu viņa sagaidīja apsūdzētājus un bendes, kad tika izsaukta uz prefekta tiesu saistībā ar apsūdzību dedzināšanā. Šis nekaunīgais uzbrukums tādas sievietes godam piesaistīja drosmīgajai diakonei visas kristīgās pasaules apbrīnu, un slava aiznesa viņas varoņdarbus līdz impērijas robežām. Baznīcās, kas palika uzticīgas Pareizticībai, par to vien runāja, kā par viņas slavu un uzvaru, tieši tādiem vārdiem izsakoties par to. Zeltamute par sava drauga varonību uzzināja vispirms no tautas valodām, jo Olimpiādai riebās lielīties ar savu rīcību, kurā viņa saskatīja vienīgi vienkāršu pienākuma izpildīšanu. Un, kad Zeltamute gribēja viņu apsveikt, lietojot tieši šos izteicienus: ,,slava” un ,,uzvara”, Olimpiāda viņam pārmeta. ,,Kāpēc tu runā ar mani par slavu un uzvaru? – viņa tam atbildēja. – Es no tā visa esmu tik tālu, kā mirušie no dzīvajiem”. ,,Kā?” – iebilst Zeltamute savā vēstulē. – Vai tu neesi pacēlusi vajāto nevainības trofejas? Vai tu neesi izcīnījusi lielu uzvaru un neuzlikusi vainagu, kurš zied mūžīgi? Tu apgalvo, ka esi tikpat tāla šīm trofejām kā dzīvie mirušajiem; tavi vārdi pierāda tikai to, ka esi pratusi samīt kājām lepnības jūtas, taču uz tavu darba lauku, kas slacīts tavām asinīm, noraugās visums. Tu esi padzīta no savām mājām un Tēvzemes, izšķirta no draugiem un tuviniekiem, tu esi iepazinusi izraidījumu, un ik dienas esi baudījusi nāves rūgtumu ne tāpēc, ka cilvēks patiesi varētu piedzīvot nāvi

145

daudzas reizes, bet tāpēc, ka tu to esi sajutusi tik daudz reižu savā sirdī; gan pašreizējo nelaimju spiedienā, gan gaidot tās, ar kurām draudēja nākotne, tu esi pateikusies Dievam, Kurš devis tām piekrišanu Savā gudrībā”.

Savu spriedumu pastiprināšanai viņš vēl pievieno šādu lielisku salīdzinājumu: ,,Padomā, dārgā un cienījamā sieva, ka cīņā cilvēka garu stiprina paši pārbaudījumi, kurus viņš piedzīvo. Tāda ir bēdu daba: tās paceļ pāri visām ciešanām tos, kuri viņas pārdzīvo mierīgi un augstsirdīgi. Koki, kuri aug ēnā, zaudē stiprumu un nespēj nest augļus; bet tie, kuri pakļauti visām laika maiņām, vēja brāzmām, saules stariem, ir spēka pilni, tērpjas lapās un nes augļus; jūras bangas rada jūrniekus... Atkārto to biežāk pati sev, nesalīdzināmā Olimpiāda, saki to tiem, kuri kopā ar tevi izcīna šo lielisko cīņu. Nepieļaujot sev krist izmisumā, atdzīvini citu domas, iemāci viņiem nicināt tukšas ēnas, nakts rēgus, sapņus, dubļus, ko tie min; iemāci viņiem nicināt šos klīstošos dūmus, neskatīties uz zirnekļu tīkliem kā uz īstiem šķēršļiem, iemāci iet cauri, neapstājoties zāles priekšā, kura iznīks, jo kas gan cits ir mūsu zemes labklājība un nelaimes?..”

Kādu laiku Zeltamute varēja nodomāt, un pat nodomāja, ka viņa centieni ir vainagojušies panākumiem: Olimpiādas vēstules pauda lielāku mieru un izlēmību; viņa apgalvoja, ka ir izārstējusies vai ir ceļā uz to. Un tā, Zeltamute ,,triecienā ieņēma”, kā viņš izteicās, ,,viņas bēdu cietoksni”, taču tā bija tikai šī cietokšņa pirmā siena, un viņam vēl bija jāpieliek daudz pūļu, lai to uzveiktu.

Bez šiem, kopējiem cēloņiem, kuri bija iegrūduši Olimpiādu bēdu bezdibenī, bija cits, privāts un tīri personisks iemesls – viņu atšķirtība. Zeltamute bieži atgriežas pie šī priekšmeta, un ar ievērojamu uzstājību, lai parādītu, ka viņa acīs šis iemesls bija ļoti svarīgs. Bēdām par nekārtībām Baznīcā viņš pretstata kopējas zāles, kuru uzdevums ir stiprināt ticību Dieva Providencei, stiprināt dvēseli pret nejaušību triecieniem, kas galu galā nav nekas cits, kā rēgi un dūmi, pierādīt, ka būtībā vajātājs ir nožēlojams, bet vajātais – apskaužams. Bēdām par atšķirtību no garīgā tēva svētītājs pretstata vienas zāles – cerību, pat pārliecību, ka viņu izšķirtība beigsies. Arī viņš pārdzīvo tādas pašas atšķirtības skumjas, neslēpj to no Olimpiādas, bet, gluži pretēji, izmanto to kā vienu no līdzekļiem viņas mierināšanai. Zeltamute iesaka viņai pārdomāt tā sacerējumus, tajos arī viņš ir dzirdams un redzams; pēc tam viņš tai rakstīs garas vēstules, viņš raksta pārdomas, kuras viņai jāpārlasa nemitīgi, turklāt skaļi, ja spēki atļaus. Tā viņš cenšas kliedēt viņas ciešanas un ar svētām rūpēm mierināt lēnprātīgo sievieti, kurai bija garīgais tēvs, vadītājs, draugs, pēdējais un trauslais atbalsts pārbaudījumu pilnajā dzīvē. Vienā no savām vēstulēm (2.) svētītājs izklāsta savu mācību par garīgo draudzību.

,,Ne jau tikai sabiedriskās nelaimes ir tavu ciešanu cēlonis, - viņš raksta, - es to zinu ļoti labi, dārgā un augsti cienījamā sieva, - arī mūsu atšķirtība ir to rūgts avots. Lai arī es neesmu nekas vairāk kā zāles stiebrs, tomēr no šejienes dzirdu, kā tu nopūties un visiem atkārto: ,,Viņa vārds nav mūsu ausīm dzirdams; mums vairāk nav tās laimes klausīties viņa padomos; zaudējuši debesu mācību, mēs esam nolemti mirt badā, par ko runā pravietis Amoss”. Ko uz to lai atbild? Vispirms teikšu tev, Olimpiāda, ka, lai arī tu nedzirdi mani ar ausīm, tu tomēr vari sarunāties ar mani, lasot manus sacerējumus, turklāt tas man netraucēs rakstīt arī īpašas vēstules ik reizi, tikko atradīšu uzticamu cilvēku, ar kuru tās nosūtīt. Bet vai tava vēlēšanās dzirdēt mani nevar piepildīties, un vai gan Dievs neļaus tev atkal mani ieraudzīt? Kāpēc tādas šaubas? Nē, nē, nešaubies – es zinu, tā notiks. Tad es tev atgādināšu, ka šis solījums nav dots bez pamata, un ne tikai tāpēc, lai tevi mierinātu tukšiem vārdiem. Ja tevi nomoka atliktais laiks, tad padomā, ka tas taču nebūs zaudēts balvas labad, lai tikai tas neizsauktu nekādu kurnēšanu...

146

Jā, tā ir nežēlīga cīņa, cīņa, kas prasa cēlu sirdi un prātu, ko apgaismo patiesa filozofija – pārciest atšķirtību no būtnes, kas tev dārga. Kurš ir tas, kas tā runā? Tas, kurš prot mīlēt patiesi un pazīst visu mīlestības varenību, sapratīs, par ko es runāju. Taču, lai mēs neapmaldītos, meklējot patiesu draugu, šo reto un vērtīgo dārgumu, steigsimies tieši pie Apustuļa Pāvila: viņš atklās mums visu cīņas varenumu un visu dvēseles spēku, kas vajadzīgs, lai to izturētu. Pāvils it kā novilka miesu un nometa raupjo ķermenisko apvalku – zināmā mērā tas bija tīrs gars, kurš apstaigāja Visumu. Šķita, ka viņš ir atbrīvojies no visām kaislībām, līdzinoties bezmiesas būtnēm, un dzīvoja uz zemes tā, it kā jau būtu debesīs. Viņš labprāt pacieta šīs pasaules nelaimes un, it kā būdams svešā miesā, arī cietumu un važas, trimdu un ļaunu apiešanos, draudus un sitienus, nomētāšanu ar akmeņiem un slīkšanu, - vārdu sakot, visus iespējamos mocību veidus; taču, kad arī šis cilvēks, būdams nejūtīgs pret ciešanām, ieraudzīja sevi, atšķirtu no dvēseles, kas viņam bija dārga, tad ieslīga tādā apjukumā, sajuta tādas skumjas, ka tūdaļ atstāja pilsētu, kur neatrada draugu, kuru bija ieradies tur meklēt.

,,Kad es ierados Troādā, lai sludinātu Kristus Evaņģēliju, - viņš raksta korintiešu brāļiem, - lai arī Kungs man atvēra šīs pilsētas vārtus, tomēr mans gars nerada mieru, jo es tur neatradu savu brāli Titu. Tāpēc, atvadījies no viņiem, es devos uz Maķedoniju”.

Kā tad tā, Pāvil? Ieslēgts važās, ķēdēs, sitienu savainots, viss vienās asinīs, tu sludini, kristī, veic Svētos Noslēpumus – un neņem vērā neko, lai glābtu vienu cilvēku? Bet, kad tu ierodies Troādā, kad redzi tīrumu, kas sagatavots labai sējai, kad viss tev sola brīvu darbu un bagātu pļauju, - tu atsakies no tā, kas jau bija tavās rokās? Tev nebija nekāda cita mērķa, dodoties uz Troādu, kā ,,sludināt Evaņģēliju”. – Neviens tev nelika šķēršļus: ,,Vārti bija man atvērti”, - tu raksti, un, neskatoties uz to, tu tūdaļ dodies prom!

,,Jā, protams, - viņš man atbild, - jo es biju skumju nomākts; Tita prombūtne samusināja manu garu un satrieca ar grūtsirdību manu sirdi līdz tādi pakāpei, ka man bija tā jārīkojas”. Mums nav jāmin viņa aiziešanas iemesls; mēs to zinām droši, no paša Apustuļa liecības: ,,Mans gars nebija mierā, jo, atvadījies no viņiem, es devos prom”.

Redzi, Olimpiāda, ne bez nežēlīgas cīņas cilvēki pārcieš drauga prombūtni, šo rūgto un briesmīgo pārbaudījumu, kas prasa augstsirdību un gara stingrību. Tādu cīņu tu piedzīvo tagad. Atceries – jo tā nežēlīgāka, jo brīnišķīgāks uzvaras vainags un jo bagātīgāki miera augļi – lūk, kam jāsaldina atliktā laika smagums, lūk, kur pārliecība par balvu.

Ak, bez šaubām, draugiem nepietiek būt saistītiem tikai ar garīgām saitēm. Ar to neaprobežojas izšķirto mierinājums. Draudzība prasa arī tikšanos, bet, ja tā liegta, tad zūd liela viņu laimes daļa.

,,Mani brāļi, - tas pats Apustulis raksta maķedoniešiem, - uz kādu laiku šķirts no jums miesā, bet ne garā, es ar jo lielāku dedzību vēlētos skatīt jūs vaigā, un es, Pāvils, to esmu vēlējies ne reizi vien: taču sātans tam ir licis šķēršļus... Tāpēc, nespēdams vairs ilgāt paciest šo šķiršanos, es nolēmu palikt Atēnās viens un sūtīju pie jums Timoteju”.

Kāds spēks katrā vārdā! Kā šeit spilgtā gaismā mirdz šī, viņā kvēlojošā mīlestības liesma uz tuvākajiem! Izteiksme, kādu viņš lieto, lai apzīmētu savas bēdas, satur sevī ne tikai izpratni par vardarbīgu atšķirtību vai pamesta cilvēka jūtām, bet arī tēva, kuram nolaupīti bērni, stāvokli: lūk, ko izjuta Apustulis.

Viņš it kā saka saviem draugiem, no kuriem atšķirts: ,,Es domāju, ka radīšu mierinājumu tajā, ka esmu saistīts ar jums garīgi, ka esmu saglabājis jūs savā sirdī, ka nesen esmu jūs redzējis: taču – nē, ar to nepietiek; nekas no tā visa nepadzen manas skumjas”.

147

Ko gan tu vēlies, saki man, ko gan tu ar tādu spēku vēlies? – Pašu tikšanās prieku. ,,Es karsti vēlējos redzēt jūsu vaigu”, - viņš saka.

Ko tas nozīmē, lielais Apustuli? Tu, kuram pasaule ir krustā sista, un kurš pats esi tās dēļ krustā sists, tu, kurš esi novilcis no sevis visas miesas kaislības, tu, kurš savā ziņā esi bezmiesas gars, vai tiešām tu līdz tādai pakāpei esi nodevies verdziskai mīlestībai, kas pieejama jūtām? - ,,Jā, - viņš atbildēja, - es nenoliedzu to, tas mani nemulsina, drīzāk es ar to lepojos, jo tā ir mīlestība pret tuvāko, māte visam labajam, kas līst no manas dvēseles...”

Bērnu klātbūtne vien viņu neapmierina. Viņam vajag redzēt to sejas. Saki, kas tā par dīvainu vēlmi? Vai tiešām tik burtiski tu vēlies redzēt viņus vaigā? ,,Jā, ļoti, - viņš atbild, - jo sejā atklājas cilvēks”.

Dvēsele, kas pieķērusies otrai dvēselei, neko nevar izteikt, neko nevar sadzirdēt pati par sevi: es varu sadzirdēt man dārgos tikai viņu personiskā klātbūtnē, varu runāt ar viņiem. Lūk, kāpēc es gribu redzēt jūsu seju: te ir mēle, mūsu domu izskaidrotāja, acis, kurās atspoguļojas sirds apslēptākās kustības. Tikai tādā veidā var pilnībā īstenoties saskarsme ar dārgu dvēseli...

Esi droša, Olimpiāda, ka tu atkal mani ieraudzīsi, un ka tiksi atbrīvota no šīs šķiršanās. Parādi man savu pieķeršanos, rodot manās vēstulēs to pašu spēku, kā manos vārdos, un tu to patiesi parādīsi man, ja es uzzināšu, ka manas vēstules nesušas tev to labumu, kādu es tev vēlu. Kāds ir šis labums? Tāds, lai tavā dvēselē atgriežas miers un prieks, kāds tevī mājoja, kad es biju tev blakus, - tas man būs liels mierinājums manā briesmīgajā vientulībā. Ja tu vēlies manī iedvest mazliet vairāk vīrišķības (bet es zinu, ka tā ir tava dedzīgākā vēlēšanās), tad pavēstī man, ka tu esi izkliedējusi visas savas skumjas. Ar to tu no savas puses apbalvosi manu uzticību un mīlestību pret tevi. Tev ir zināms, kādu labumu tu man izdarīsi un kā mierināsi manu sirdi, ja es no tavām vēstulēm pārliecināšos, ka tavas skumjas ir pagaisušas”.

Šo maigo un neatlaidīgo mierinājumu ietekmē Olimpiādas dvēsele noskaidrojās, vismaz uz kādu laiku; viņa sagribēja dzīvot – un atdzīvojās.

3

Tikmēr vēstuļu skaits Kukūzā palielinājās un apmeklētāji plūda no visām Austrumu malām. No provincēm, kas robežojās ar Armēniju, bija sevišķi daudz viesu, kuri uzdrošinājās doties kalnos no tā laika, kopš viņi bija kļuvuši brīvi. Viņu vidū bija laicīgie, kuriem bija vienaldzīga neapmierinātība no gubernatoru puses, priesteri, kuri slēpās no savas šķeltnieciskās priekšniecības, mūku pūļi, pārliecināti savu igumenu piekritēji, un daži bīskapi, kuri sirdsapziņas un pienākuma balsi stādīja augstāk par galma labvēlību. Viņu vidū bija par dievbijīgas sievietes, tajā skaitā arī ļoti ievērojamas, kuras bija nolēmušas izbraukt pie svētītāja vēl uz tuksnesi ar pavasara iestāšanos, bet viņš to aizliedza, norādot uz ceļa grūtumu un bīstamību.

Šķelnieciskais Sīrijas patriarhs Porfīrijs dusmās rakstīja savam Konstantinopoles domubiedram: ,,Visa Antiohija ir Kukūzā”. Viņam vajadzēja teikt: ,,Visi, kas galējo Austrumu klērā ir godīgi, apspriežas ar mūsu ienaidnieku atklāti vai slepeni; Zeltamute tagad vairāk kā jebkad ir Baznīcas Priekšstāvis”. Veselības saglabāšanai viņam sūtīja līdzekļus, kādi bija zināmi pret bargo Tauras aukstumu. Turklāt, norisinājās samērā bieža sarakste ar to labo ārstu Himnētiju, ar kuru viņš bija iepazinies Cēzarijā. Tāpat viņš saņēma lielas naudas summas, lai gan šie sūtījumi bija viņam nepatīkami – nauda tika tūdaļ izdalīta Armēnijas trūcīgajiem vai izlietota kristietības sludināšanai. Viņam darīja labu tāpat, kā viņš – citiem. Zaudējis visu, atdots par upuri nežēlīgajam klimatam, Zeltamute pats

148

izpildīja to, ko bija sludinājis Austrumu pirmā arhibīskapa troņa spožuma vidū, bet tieši – ka zemes labumi nav nekas vairāk, kā īslaicīgs aizdevums, kuru Dievs mums iedod, lai mēs atdotu to caur žēlastības dāvanām. Viņš prata krāt dārgumus tikai debesīs.

Šo rūpju karstumā neizsīkstošā vajadzība darboties nedeva viņam ne mirkļa atpūtas. Viņam nepietika ar šo bargo cīņu ar Imperatoru, trim patriarhiem – laupītājiem un bīskapu savienību, kas alka viņu pazudināt: viņš mīlēja cīņu un meklēja tādu, kas kalpotu, tā sakot, par ,,atpūtu” viņa personiskajās vajāšanās. Satriecoši ir jau tas vien, kā viņš, Kukūzas ieslodzījuma dziļumā, laupītāju ielenkts, metās trīs lielos pasākumos, no kuriem katrs varētu paņemt parasta cilvēka visu darbību. Šie pasākumi bija - ne vairāk, ne mazāk kā – kristīgās ticības nodibināšana Feniķijā, Pareizticības nostiprināšana gotu Baznīcā un, kam ir pat grūti noticēt, - Persijas valsts pievēršana kristietībai.

Mēs jau stāstījām par Zeltamutes pirmajiem mēģinājumiem iznīdēt pagānisko zemošanos Feniķijā un par to, cik tas bija grūti pagānisko ticējumu iesīkstējušās iesakņošanās dēļ tās iedzīvotāju sirdīs, kā arī dēļ bezdarbīgās varas, kura nerūpējās par oficiālās propagandas darbību. Jau pirmajā apstāšanās reizē savā ceļā uz izsūtījuma vietu Zeltamute Nīkajā sarīkoja, kā mēs redzējām, mūku un priesteru misiju ar nolūku Tīrā un Beritā atjaunot pārtraukto sludināšanu. Šai misijai, neraugoties uz drosmīgajām pūlēm, nebija nekādu sekmju, lielāko tiesu šķeltniecisko bīskapu nevēlēšanās dēļ, kuri labprātāk bija ar mieru atstāt mierā Herkulesa un Aštartes pielūdzējus, nekā būt pateicību parādā par sludināšanu imperatora galma izraidītajam. Un tā, pagānisko svētnīcu iznīcinātāju varonība izrādījās veltīga gandrīz visur vietējo klēriķu pretdarbības dēļ. Nabaga mūkus drīz vien piemeklēja trūkums it visā, bet privātā labdarība palīgā nenāca. Kad viņi mira badā, priesteri – šķeltnieki nelaida garām izdevību viņiem pateikt: ,,Cilvēks, kurš jūs sūtījis, neko nevar jūsu labā izdarīt, viņam nav ne graša maizei jums, ne kredīta ēnas jūsu aizbildniecībai šinī pasākumā; jūs vienkārši esat bezprāši, kas atdod sevi par upuri viņa tukšajai slavai”. Tādas runas, protams, lika zaudēt jebkādu vēlmi šiem cilvēkiem, kuru vadonis bija trimdinieks, viņu rokas nolaidās; savukārt pagāni viņus pieveica. Baznīcas, kuras viņi sāka celt, tika sagrautas, pamazām tika atjaunotas svētnīcas, un Feniķija izskatījās vienkārši kā pagānisma un kristietības bēdīga ainava. Antijoanīti svinēja daudzdievības uzvaru. Šīs, uz Kukūzu atnestās vēstis no priestera Konstancija, kurš uz turieni nokļuva, pārvietodamies no vienas slēptuves uz otru, neskatoties uz Porfīrija spiegu algoto slepkavu vajāšanām, apbēdināja Zeltamuti. Šo nelaimju aina plosīja viņa sirdi. ,,Vajag atgriezties tur, - viņš teica Antiohijas priesterim, - vajag atgriezties tur, lai ko tas maksātu!” Paņēmis ievērojamu summu, kuru bija atstājis rezervē žēlastības dāvanām, iedeva viņam. ,,Dodies, - viņš teica, - un nebaidies nekā no ļaundaru puses. Tas var palīdzēt Dieva darbā. Lai mūkiem vairs nav jācieš trūkums, lai viņi ir paēduši un apģērbti kā pašu klosteros, lai viņiem tiek nopirkti apavi; es gribu, lai viņi justos tikpat labi, kā savos klosteros; tāpat es gribu, lai daļa no šīs naudas tiktu baznīcu atjaunošanai”.

Konstancijs bija tā paša rūdījuma cilvēks, kā viņa draugs. Neraugoties uz personīgajām briesmām, viņš nešaubījās, un tūdaļ devās stāties jaunā pasākuma priekšgalā. Apmēram tajā pašā laikā kāds Antiohijas pilsonis, vārdā Diogēns, nosūtīja ar savu pārvaldnieku Afraātu visai ievērojamu naudas summu. Zeltamute atteicās no tās, atbildot Diogēnam: ,,Man to nevajag, bet maniem feniķiešu brāļiem tā ir ļoti vajadzīga”, - un viņš nosūtīja naudu atpakaļ ar savu kalpotāju. Viņš izdarīja vēl vairāk: kad, pārbaudot Afraātu, viņš ievēroja, ka šis cilvēks ir izlēmīgs un uzticības cienīgs, un būtu lielisks misionārs, tad ,,savervēja viņu savā armijā”, pieņemot no viņa zvērestu, ka viņš pievienosies Kristus ticības sludinātājiem Feniķijā.

149

Viņš šim darbam ,,vervēja” ne tikai sev apkārtesošos cilvēkus, viņa darbības lauks pletās visai tālu. Tā, viņš stājās sakaros ar vientuļniekiem no Zevgmas sv. Publijas klostera, kurš bija dibināts netālu no tilta pār Eifratas upi un bija pazīstams vēsturē ar to, ka šaipus upei tas kalpoja par Romas impērijas robežpunktu. Šis, grieķu un sīriešu apdzīvotais klosteris sastāvēja no diviem atsevišķiem nožogojumiem, tam bija divi igumeni un kopēja baznīca, kurā kalpoja abās valodās. Zeltamute uzrakstīja abiem igumeniem, lūdzot palīgspēkus savai Feniķijas ,,armijai”, un saņēma tos. Viens no mūkiem, Nikolajs, būdams priesteris, uzrakstīja Zeltamutem, ka, pirms nodot sevi viņa rīcībā, dosies uz Kukūzu, lai satiktos ar viņu. ,,Nenāc šurp, - viņam atbildēja trimdinieks, - Feniķija gaida tevi; ja tu atnāktu šurp, sniegs varētu tevi aizkavēt”. Hieromūks Nikolajs kļuva par vienu no dedzīgākajiem priestera Konstancija palīgiem. Sevišķi veiksmīgi Zeltamute veica mūku ,,iesaukumu” Apamejas eparhijā, Sīrijā, kur bija daudz klosteru. Viņš no turienes piesaistīja vienu priesteri, vārdā Jānis, zem kura labsirdīgā rakstura un pārliecinošās runas saldmes slēpās varoņa sirds. Zeltamute saprata, ka viņš varētu būt vienlīdz noderīgs kā samierināšanai, tā rīcībai, un prata labāk piesaistīt nekā piespiest. Svētītājs centās visādi viņu pierunāt, kamēr beidzot saņēma viņa piekrišanu. Tā bija liela uzvara Feniķijas pievēršanai. Zeltamute savā vēstulē viņam pasludina viņu par ,,savas armijas karavadoni”. Tajā laikā, kad viņa otrā armija - grieķu un sīriešu mūku vienības virzījās uz Libānas kalniem, Zeltamute nosūtīja pārmetumu pilnu vēstuli grūtsirdībā nonākušajiem ,,pirmās armijas” karavīriem. Kāpēc viņu misija nonākusi tādā sabrukumā? Kāpēc viņiem pietrūcis stingrības un uzticības viņa vārdam, un – kas svarīgāk par visu – paļāvības uz Dievu?

,,Ne jau tādā brīdī, - viņš rakstīja svētās dusmās, - kad jūra sabangojas un draud izcelties vētra, stūrmanis pamet savu kuģi, - gluži pretēji, viņš piesauc visu savu drosmi un ar savu piemēru cenšas uzmundrināt braucējus. Ne jau tad, kad drudzis plosās un sasniedz savu augstāko pakāpi, ārsta atstāj slimo, - gluži pretēji, tad viņš ķeras pie savas mākslas galējiem līdzekļiem un citu palīdzības”. Apmelotāji, kā viņš nosauca tos, kuri viņam pretojās, norādīja mūkiem galvenokārt uz mokām un zaudējumiem, lai atturētu viņus no svētās lietas; tāpēc viņš pārliecina tos, ka turpmāk viņi necietīs nekādu trūkumu: ,,Ja es, atrodoties uzbrukumu un pārbaudījumu vidū, aizraidīts uz vistālāko tuksnesi, rūpējos par jums un bagātīgi apgādāju jūs ar visu vajadzīgo, tad kā gan jūs varat tā baidīties un tā pagurt dvēselē?.. Esiet taču vīrišķīgi, es jums atkārtoju, un no jauna ķerieties pie lietas. Svētlaimīgais Pāvils, būdams ieslodzīts cietumā, pātagu savainots, asinīm noplūdis, ieslēgts siekstā, veica svētdarbības visu šo ciešanu vidū un kristīja pat savu cietumsargu”.

Šie daiļrunīgie pārmetumi iedarbojās: svētais karš atjaunojās ar jaunu spēku, taču arī pretošanās bija ne mazāk cītīga. Pagāni, kurus atbalstīja Zeltamutes ienaidnieku nelabvēlība viņa darbam, sapulcējās bandās, no visām pusēm uzbruka mūkiem, no kuriem daudzus nogalināja; un ienaidnieki nemitīgi atjaunoja savus mēģinājumus, bet Zeltamute turpināja sūtīt no Armēnijas dziļumiem drosmīgos ,,jauniesauktos”. Viņu skaitā bija viens priesteris Rufīns, kuru viņš sameklēja kādā to mežonīgo provinču klosterī. Šim ganam bija bezbailīga sirds, radīta tam, lai divkārši mirdzētu Kunga karadraudzē: ,,Līdz manīm nonācis, - viņam rakstīja svētītājs, - ka Feniķija atkal ir asinīs un liesmās... Steidzies turp pēc iespējas ātrāk... Redzot ugunsgrēku savā mājā, vislabāk saproti briesmu neizbēgamību”. Rufīns devās ceļā ar jauniem biedriem, piepulcētiem pa ceļam.

Tik daudzas neatlaidīgas pūles visbeidzot vainagojās ar panākumiem: kristieši guva uzvaru un paspēja uzcelt vairākas baznīcas, kuras bija ne tik daudz svētnīcas, bet arī Zeltamutes ,,karaspēku” savienošanās vietas. Lai radītu lielāku iespaidu uz pievērstajiem iedzīvotājiem, viņi gribēja iesvētīt tās ar mocekļu relikvijām. Rufīns lūdza tās Zeltamutem. ,,To ir daudz, - Zeltamute atbildēja, - Aravisas pilsētā, netālu no šejienes – bīskaps man tās

150

iedos”. Un viņš nosūtīja pēc relikvijām pie Aravisas bīskapa Otrja priesteri Terentiju, vienu no saviem karognesējiem. Otrejs bija labsirdīgs un vienkāršs gans, kuram Zeltamute bija un palika Baznīcas gaismeklis. Viņš tam iedeva prasīto. Uzticami cilvēki veda svēto nastu cauri Taurai un, kas bija vēl grūtāk, caur provinci, kura bija nodevusies šķeltniecībai. Viņi nogādāja to uz Feniķiju. Svēto mocekļu relikvijas radīja vēlamo ietekmi – tās padarīja kristiešus neuzveicamus, un iekarojums sāka nostiprināties...

Tomēr vēl bija vajadzīgs ilgs laiks, lai kristietība izplatītos pa visu Aštartes pielūdzēju zemi, un līdz pat V gadsimta beigām fakti liecina par daudzām pagānisma pazīmēm feniķiešu vidū. Taču visbeidzot viņu zeme kļuva kristīga, un viņi vienmēr saistīja savu pievēršanos ar izsūtītā gūstekņa – svētītāja Jāņa Zeltamutes pārcilvēciskajām pūlēm. ,,Bīskaps Zeltamute, - raksta vēsturnieks Teodorīts, - sagrāva šīs pagāniskās zemes tempļus, neatstājot akmeni uz akmeņa!” Dīvains gadsimts, kad norisinājās tādi brīnumi! Var pelt šo laiku, cik tīkas, taču neviens nenoliegs to notikumu dalībniekos vismaz vīrišķību, pārliecību par savu lietu un ticību, kura padarīja to tik auglīgu.

Otrais Zeltamutes apustuliskais pasākums pārnesa viņa domas no Eifratas, uz Kimmerijas Bosfora krastiem, uz barbaru zemes Baznīcu, kuras aizbildnis viņš bija, - pareizticīgo gotu Baznīcu. Daudzskaitlīgajā, huņņu padzītajā, vizigotu ciltī, kas bija nākusi meklēt patvērumu Romas impērijā, bija maz kristiešu, tomēr tā bija pareizticība, ko viņi apliecināja. Valents piekrita ļaut viņiem apmesties uz dienvidiem no Donavas ne citādi, kā ar nosacījumu, lai viņi un viņu bīskaps Ulfils pieņemtu ariāņu ticības apliecību, kas noraidīja Tēva un Dēla vienbūtību Svētās Trijādības noslēpumā. Ulfils to pieņēma, un vizigoti izrādījās pilnībā uzticami sava bīskapa zvērestam, jo, kad Austrumu impērija Teodosija laikā atgriezās Pareizticības klēpī, tad vizigoti nesekoja viņa piemēram. Viņa palika ariāņi, ariāņi – fanātiķi, turklāt vajātāji, kas impērijai sagādāja divkāršas briesmas. No vienas puses, viņi veidoja pretošanās kodolu valsts reliģijai, kas kalpoja par pulcēšanās vietu tiem, kuri bija atkāpušies no romiešu pavalstniecības, no otras – viņi ar pārliecināšanu un varu piesaistīja sev citas impērijā apmetušās barbaru ciltis, tādējādi ariānisms kļuva par barbaru kristietību no pretošanās Pareizticībai, romiešu valdošajai reliģijai. Šīs divkāršās briesmas jau bija likušas par sevi manīt Arkādija un Honorija laikā. Tāpēc politisko un reliģisko interešu dēļ vajadzēja atgriezt vizigotus pie Pareizticības vai vismaz sadalīt viņus, lai padarītu tos mazāk bīstamus. Zeltamute ar kvēli ķērās pie šīs lietas savas bīskapa valdīšanas miera laikā. Pirmkārt, viņš dibināja Konstantinopolē baznīcu gotu pievēršanai, kur pats bieži kalpoja un sprediķoja ar tulka palīdzību. Pēc tam pie Donavas viņš dibināja klosteri gotu mūkiem, kurus nez` kāpēc dēvēja par marsiem, tādējādi veidojot otru kodolu barbaru cilšu pievēršanai Pareizticībai. Serapions, agrākais Zeltamutes diakons, kurš pēc tam kļuva par Heraklijas bīskapu, noslēpās šajā klosterī pirmo vajāšanu laikā, izvairoties no sava bijušā Valdnieka ienaidnieku rokām. Mūki – marsi mīlēja padzīto arhibīskapu un sniedza viņam palīdzību. Bez šiem diviem Pareizticības viduspunktiem gotu vidū impērijas robežās, bija vēl viens, daudz nozīmīgāks ārpus tās robežām, Kimmerijas pussalas cilšu vidū. Kā tas bija radies, vai tas nebija atlikums no šīs cilts agrākās pievienošanās – nav zināms, bet mēs redzam to IV gadsimtā ciešām saitēm saistītu ar Zeltamuti. Zeltamute par bīskapu šajā gotu Baznīcā iecēla Unilu, kuru pats nosauca par apbrīnojamu cilvēku. Šīs Baznīcas sakari ar Konstantinopoles arhibīskapu īstenojās ar marsu klostera starpniecību, mūkiem veicot saraksti ar svētītāju. Pašā reliģisko domstarpību karstumā Austrumos, kad arhibīskaps devās izsūtījumā, Unila nomira, atstājot Gotu baznīcu pilnīgi sagrautu. Šīs tautas karalis, nemācēdams izdomāt neko labāku, kā lūgt Konstantinopolē citu bīskapu, sūtīja diakonu, gotu Moduāriju, uz marsu klosteri ar vēstuli. Moduārijs, apmeties tur, uzzināja par visu, kas bija noticis Konstantinopolē: par

151

Zeltamutes gāšanu un viņa izraidīšanu; to viņš uzzināja no trimdiniekam draudzīgiem ļaudīm, kuri bija saglabājuši pret viņu sirsnīgas pieķeršanās jūtas. Moduārijam bija lielas grūtības. Karaļa vēstule, domājams, bija adresēta Zeltamutem. Vest to viņa pēctecim – uzurpatoram? - tas bija patiesas neizpratnes jautājums, un Moduārijs šaubījās. Turklāt bija vajadzīgs aizvest Kimmerijas gotiem bīskapu, un bija jāsteidzas, jo braucienu pa melno jūru apgrūtināja tuvojošamies ziema. Izmantojot diakona šaubīšanos, mūki – marsi par visu paziņoja Zeltamutem vēstulē, kuru viņš saņēma Kukūzā.

Liels bija viņa satraukums, saņemot šo vēstuli, jo viņš mīlēja Kimmerijas gotu Baznīcu kā savu meitu. Zeltamute steidzās uzrakstīt Olimpiādai vēstuli, kas nonākusi līdz mums. Viņš lūdza savu dārgo diakoni pielietot visu savu ietekmi un prasmi, lai atliktu jauna bīskapa iecelšanu, ja Moduārija jau ir Konstantinopolē. ,,Nekas neliek steigties, - viņš tai rakstīja, - jo jūras braukšanai labvēlīgais laiks ir pagājis, var pagaidīt līdz pavasarim”. Bet vēl labāk būtu pie viņa atsūtīt Moduāriju, taču slepus, netaisot troksni, lai nekādi nepievērstu šķeltnieku uzmanību, bet viņi abi tad jau padomās un norunās visu par labu izvēli. Zeltamutem sažņaudzās sirds, iedomājoties, ka priekšgalā šai Baznīcai, par kuru viņš tik ilgi bija rūpējies kā tēvs, viņa ienaidnieki iecels cilvēku, kurš sāks ar to, ka atteiksies kontaktēties ar viņu, nesaprotot, ka viņa bērni nevar nolādēt viņa vārdu. Svētītājs ļoti labi juta panākumu grūtības šajā kutelīgajā lietā, bet pabeidza savu vēstuli ar tādiem vārdiem: ,,Nepieciešams izdarīt visu, kas iespējams, nedomājot par neveiksmi. Kungs skatās uz mūsu sirdi, nevis uz mūsu darbības panākumiem.” Un patiesi, šī lieta stipri sapinās. Olimpiāda, kurai pašai bija piespriests izraidījums, nevarēja ar to nodarboties, un Moduārijs, kurš bija pilnvarots aizvest savam karalim bīskapu, protams, zaudēja pacietību kavēšanās dēļ. Lai kā tur nebūtu, Zeltamute nomira, neuzzinājis šo notikumu beigas.

Trešā iecere, kas satrauca bijušā Konstantinopoles arhibīskapa sirdi un prātu viņa Kukūzas vientulībā, rāda gandrīz neticamu drosmi. Šis trimdinieks, ieslodzīts Romas impērijas attālākajā nomalē, laupītāju un sniegu ielenkts, sāka sapņot par Persijas pievēršanu. Viņš nevarēja dzīvot tur, pie šīs varenās magu pagānisma robežas, nebūdams sašutis par viņu māņticību, - viņu sāka vajāt doma padzīt šos priesterus – pievīlējus, atmaskot viņu melus, apdzēst viņu nešķīsto uguni un novietot Kristus Krustu lielā valdnieka pilī. Tikko kā šī doma bija galīgi viņu pārņēmusi, viņš sāka meklēt izpildītājus – drosmīgus, nenogurdināmus, un nekavējās vērsies pie viena bīskapa, kurš pasludināja sevi par viņa ienaidnieku Koncilā ,,Zem ozola”, - tā bija viņu samierināšanās cena. Šis bīskaps bija neviens cits kā Marutass, viens no arhibīskapa Jāņa tiesātājiem. Zeltamutes iekaltā sandale bija saminusi Kirīna kāju Halkedonas sanāksmē.

Persija nebija pilnīgi slēgta kristietības sludināšanai. Zināmi panākumi bija gūti Konstantīna dzīves laikā, pateicoties viena vientuļnieka, vārdā Nizībijas Simeons, iniciatīvai. Taču uguns pielūdzēji drīz atkal guva virsroku, un Sapora vajāšanas uz pusgadsimtu iznīcināja šos kristīgās ticības iedīgļus. Nejaušs apstāklis tos atkal atdzīvināja.

Imperatoram Teodosijam vajadzēja vest sarunas ar Persijas valdnieku; kādā lietā – nav zināms - iespējams, valdījumu norobežošanai, un viņš par vienu no sūtņiem izvēlējās priesteri no Sofenas provinces, kas atradās uz pašas robežas starp Mezopotāmiju un Persiju. Sūtnis bija vienkāršs, bet apķērīgs cilvēks. Vedot sarunas tās lietas sakarā, kas viņam bija uzticēta, viņš vēroja persiešu reliģisko dzīvi un ievēroja, ka kristietības sēklas nebija tik ļoti izzudušas, lai tās nevarētu atdzīvināt. Šīs domas mudināts, viņš ieguva valdnieka uzticību un panāca to, ka viņam tika atdoti Sapora laikā nomocīto persiešu kristiešu pīšļi. Tādā veidā viņš savāca milzīgu daudzumu mirstīgo atlieku, kuras nogādāja uz baznīcu, kas bija uzcelta uz ziemeļiem no Amīdas, pie abu tautu robežupes - Nimfejas. Apkārt šai baznīcai kā cietoksnim, kas domāts reliģiskajiem iekarojumiem, uzcēla mājas,

152

un tur izveidojās pilsētiņa, kuru nosauca par Martiropoli. Šī pilsētiņa izvēlēja sev par bīskapu priesteri, kuram bija pateicību parādā par savu izveidošanu. Šis priesteris bija Marutass.

Marutass bez jebkāda ļauna nodoma varēja viegli sagrēkot teoloģiskos smalkumos, kuros viņu iepina Koncilā ,,Zem ozola”, bet viņam piemita varens ierocis kristietības sludināšanai – tā ticība, kas aizrauj sirdis. Nedaudz raupjā vienkāršība viņa ārienē nesaturēja nekā tāda, kas varētu aizskart viņa kaimiņus persiešus. Maz- pamazām viņš iepatikās iedzīvotājiem, bet, tā kā viņš iesaistījās dziedniecības lietās, tad viņam palaimējās sniegt zināmu palīdzību valdniekam Izdegeram viņa slimībā. Stāstīja, ka Marutasam pat izdevās ar savām lūgšanām izārstēt valdnieka mantinieku, kurā, pēc viņa vārdiem, bija iemājojis ļaunais gars. Pats par sevi saprotams, ka šī veiksmīgā izdziedināšana sagādāja viņam labvēlību galmā. Izdegers vairs nevarēja iztikt bez viņa, un Marutass ieguva cerību, ka agrāk vai vēlāk lielais valdnieks pieņems kristietību. Magi, no savas puses, skatījās uz viņu ne bez bailēm, un, lai darītu galu kristietības ietekmei, viņi sarīkoja sazvērestību, kam vajadzēja vainagoties ar panākumiem galvenajā viņu templī visas tautas priekšā un valdnieka klātbūtnē. Patiesi, tajā brīdī, kad, saskaņā ar rituālu, valdniekam bija jātuvojas ugunij, no liesmas atskanēja balss, ka viņam jātop padzītam kā bezgodim, kurš padevies kristieša kārdinājumam. Izdegers šausmās atkāpās un izgāja no tempļa. Bet Marutass, sajuzdams viltību, ieteica viņam atrakt zemi tajā vietā, no kuras atskanēja balss, un tur tika atrasta pazemes telpa ar meistarīgi izvietotām lūkām. Valdnieka šaubas izgaisa, un viņš bargi sodīja magus. Tomēr viņa labvēlība pret kristietību bija vairāk šķietama, nekā patiesa; vismaz tā bija īslaicīga, jo vēsture vēstī, ka viņš savas valdīšanas galu aptraipīja ar asiņainām vajāšanām, kuras turpināja viņa dēls Bagars.

Zeltamute savu ,,persiešu iekarošanu” iecerēja vēl tajā laikā, kuru varēja nosaukt par pievēršanai labvēlīgu, t.i., 405.gadā. Viņam bija vajadzīgs Maratuss, un, neraugoties uz viņa nelabvēlību, Zeltamute nolēma nodibināt ar viņu kontaktus. Šis bīskaps bija pilnīgs nejēga lietās, kuras izraisīja Austrumu Baznīcas šķelšanos. Marutass neprata atbildēt uz tāda cilvēka, kā Zeltamute, pretī sperto soli, lai gan viņš nevēlējās neko citu, kā vien savienību kristietības izplatīšanai. Marutass devās no Martiropoles uz Konstantinopoli 405.gada beigās, apejot Kukūzu.

Zeltamuti tas ļoti sarūgtināja un, lai kliedētu sava agrākā pretinieka neuzticību, viņš uzrakstīja tam vēstuli sakarā ar Persijas lietu, uzaicinot viņu samierināties kopējās lietas labā. Marutass viņam neatbildēja. Arhibīskapa otrajai vēstulei nebija lielāki panākumi: Marutasu sakūdīja pret viņu. Šī, viņam tik svarīgā, cilvēka klusēšana izveda viņu no pacietības, un Zeltamute vērsās pie savas dārgās misionāres Olimpiādas, lūdzot viņai sameklēt to un izdarīt visu, kas vien ir viņas spēkos, lai piedabūtu viņu uz samierināšanos un atbrīvošanos no ,,šī bezdibeņa” – izteikums, ar ko viņš apzīmēja savu ienaidnieku savienību. ,,Izdari tā, lai viņš iebrauktu pie manis, - rakstīja Zeltamute, - viņš man ir nepieciešams manām iecerēm attiecībā uz Persiju”. Viņš cerēja, ka ar personisko ietekmi un pārliecināšanu godājamā diakone pierunās Marutasu iebraukt Kukūzā atpakaļceļā uz Mezopotāmiju, un, ka tad viņš, Zeltamute, viegli tiks galā ar šo ietiepīgo un aprobežoto prātu. Taču Marutasa ļaunatminība bija nepielūdzama.

Nav zināms, kas būtu noticis Sasanīdu monarhijā tāda vadoņa vadībā, kāds bija Kukūzas trimdinieks, ar tiek sakaru līdzekļiem, kādi bija viņa rīcībā, un ar mūku karadraudzi, kas bija gatava uz viņa aicinājumu nākt no pierobežas klosteriem. Spriežot pēc tā, ko viņi paveica Feniķijā, var iedomāties, ka Persijas reliģiskā pakļaušana saskaņā ar ģeniāla cilvēka izstrādāto plānu būtu stipri pavirzījusies uz priekšu. Būtu pārāk drosmīgi domāt, ka šī milzīgā valsts būtu pievērsusies kristietībai: magu kārta bija pārāk varena, un

153

uguns pielūdzējiem bija daudz līdzekļu, lai mežonīgos iedzīvotājus iedvesmotu pret tiem, kurus viņi dēvēja par ,,koka pielūdzējiem”, bet Romas impērijas stiprais ienaidnieks būtu sašķelts, un, kas zina, kādas sekas kristietībai varēja izraisīt šī pievēršana, pat nepilnīga, Muhameda parādīšanās laikā?

***Sakiet man, kas noticis ar tirāniem, kuri reiz centušies apspiest Baznīcu? Sakiet,

kur ir viņu moku kambari, sārti, kur ir viņu plēsīgo zvēru zobi un viņu benžu uzasinātie zobeni? Viņi gribēja rīkoties, bet neko neizdarīja. Tā pati klusēšana un tā pati aizmirstība apklāj vienmēr gan tirānus, gan viņu noziegumu arsenālu, bet Baznīca? Tā mirdz spožāk par sauli visā Visumā, un, ja tirāni nespēja nosmacēt tās ticību, kad kristieši tik tikko eksistēja, kā gan viņi var cerēt uz to tagad, kad kristieši apklāj visu zemi? Reiz, moceklības dienās, bija redzama neiedomājama nežēlība, kurai tika pakļauta kāda jauna meitene, gandrīz vēl bērns, un kā šī meitene izrādījās stiprāka par spīdzināšanas šķēpiem un liesmu mēlēm. Dzelzs zari plosīja viņas sānus – bet viņas ticība palika nešaubīga. Kā gan grib iebiedēt veselu tautu?.. Ak, viņi pavisam nepazīst mūs! Ir tikai viens ļaunums – tas ir grēks, un nav cita labuma, izņemot tikumu, viss pārējais, laime vai nelaime, kā vien to nenosauktu – ir tikai dūmi, rēgi un sapņi...

***Jānis Zeltamute

154

ASTOTĀ GRĀMATA(405. – 4012.g.)

Bargā ziema Taurā; Zeltamutes ciešanas. – Isauriešu laupīšanas Kukūzas apkārtē; Zeltamute glābjas Aravisas cietoksnī. - Smagā slimība.- Viņš uzzin par savu draugu vajāšanām no Arzasa puses. – Viņa vēstule pāvestam Inokentijam. – Honorija centieni mudināt brāli sasaukt jaunu Koncilu. - Viņa vēstule Pieciem rietumu bīskapiem, kuri tika sūtīti uz Konstantinopoli, aizturēti un ieslodzīti cietoksnī. Viņiem ar varu atņem tiem uzticētās vēstules. – Bīskapus nosūta uz Itāliju. – Attiks pastiprina joanītu vajāšanas. — Zeltamuti pārved uz Aravisas cietoksni. Viņa pēdējā vēstule Olimpiādai. – Svētītāju izsūta uz Pitiuntu. – Viņa konvoja neģēlīgā cietsirdība. – Ierašanās Komanā, svētītāja nāve. – Imperatora Arkādija nāve. - Teofila vēstījums (paskvila) pret Zeltamuti. — Teofila nāve. Antiohijas Porfīrija nāve. – Viņa pēctecis Aleksandrs; viņš vēlas atjaunot Zeltamutes vārdu diptihos. –Attiks taisnojas jaunā Aleksandrijas patriarha Kirila priekšā. - Zeltamutes relikviju pārnešana uz Konstantinopoli Teodosija II laikā. – Pēdējie Olimpiādas dzīves gadi; viņas nāve.

1

405. gada ziema gandrīz kļuva Zeltamutem nāvējoša, lai arī šim bargajam klimatam tā bija visai mērena. Tā lika par sevi manīt ar neticamu nežēlību. No rudens vidus visu apklāja sniegs: kalni un ielejas, - visa zeme bija it kā apklāta ar platu segu. Ikviens iedzīvotājs bija piekalts savai mājai, lai izbēgtu no ledainā vēja. Šim pirmajam ,,aplenkumam” sekoja otrs, vēl nemierīgāks un bīstamāks – isauriešu aplenkums, kuru bandas sākumā parādījās līdzenumā nelielos pulciņos, bet pēc tam – daudzskaitlīgākas un spēcīgākas. Vasaras mājas tika izlaupītas, lauku mājas nodedzinātas, lopi aizvesti, un nebija iespējams doties ārpus pilsētas pat nelielā attālumā kaut kādās darīšanās, nepakļaujot sevi briesmām tikt aplaupītam vai nogalinātam. Viens ievērojams Kukūzas pilsonis tika nogalināts aizstāvoties, bet divas augstdzimušas sievietes, iespējams, tika sagūstītas savās villās, aizvestas no pilsētas un atpakaļ varēja atgriezties tikai pret izpirkuma maksu. Apkārtnes iedzīvotāji no visām malām pulcējās, meklējot patvērumu pilsētā, kuras pārtikas rezerves nebija lielas, tā ka bads nekavējās. Turklāt izplatījās baumas, ka laupītāji, no kalniem nonākušo bandu stiprināti, gatavojas pēkšņam uzbrukumam Kukūzai, kuras garnizons, pietiekami daudzskaitlīgs un labi bruņots, bija gatavs vīrišķīgai pretestībai. Šī gatavošanās iedvesa pilsētā neizsakāmas šausmas, jo visiem bija zināms, ka visur, kur uzbruka šie barbari (tā viņus dēvēja kā ārpus Romas impērijas dzīvojošos), viņi nesaudzēja nevienu, un izkāva visus - no večuka līdz zīdainim.

Daudzi iedzīvotāji izmantoja tumsu, lai paslēptos mežā ar savām ģimenēm un kādām – nebūt pārtikas rezervēm, cerēdami no turienes kaut kā nokļūt līdz tālākām apmetnēm vai pilsētām. Zeltamute bija viņu vidū un paslēpās vistuvākajā mežā ar saviem nedaudzajiem mājas iedzīvotājiem, visticamāk – kalpotājiem, priesteri Jevētiju, viņa uzticamo pavadoni, veco radinieci, diakoni Sabiniānu, un nastu nesējiem lopiem. Viņš pavadīja daudz dienu, klīstot no meža uz mežu, atpūšoties klintīs un nakšņojot alās. Katru dienu viņš mainīja vietu, vadoties no runām, kas nonāca līdz viņam. Visbeidzot viņš

155

nolēma, neskatoties uz lielo attālumu, meklēt patvērumu Aravisas pilsētā, ar kuras bīskapu bija pazīstams, un uz kurieni devās daudzie bēgļu pūļi; viņš sekoja tiem.

Ja Kukūza tik tikko bija pelnījusi pilsētas nosaukumu, tad Aravisa, kas atradās kalnos apmēram deviņdesmit kilometru attālumā, jau nu pavisam nebija pilsētas nosaukuma cienīga, lai gan tika tā dēvēta, un tai pat bija savs bīskaps, kurš bija tur vajadzīgs šīs vietas atšķirtības dēļ. Tā bija apdzīvota vieta, kuru aizsargāja pats tās izvietojums; pār to pacēlās nepieejams cietoksnis, kas kalpoja apkārtnei par patvēruma vietu. Lai arī šinī apvidū isaurieši vēl nebija rādījušies, tomēr garnizons tos gaidīja ar patiesa iedzīvotāju aizstāvja izlēmību un modrību. Starp Zeltamuti un vietējo bīskapu Otreju, godājamu un cienījamu cilvēku, savā laikā bija izveidojušās labas attiecības (sakarā ar relikviju nosūtīšanu no Aravisas uz Feniķiju).

Atnācējs tika saņemts atplestām rokām. Karavadonis vēlējās, lai viņš apmestos cietoksnī, jo pilsēta, saskaņā ar viņa vārdiem, uzbrukuma gadījumā nebija droša. Un tā, Zeltamute apmetās pilī, kur viņam būtu ļoti labi, ja vien bēgļi, kuri ieradās ik minūti un lūdza patvērumu, neierobežotu viņa mājokli ar dažām nelielām istabiņām. Grūti iedomāties kaut ko bēdīgāku par robaino Aravisas klinti, ja nu vienīgi galēji šauro cietumu, kas to vainagoja. Pastāvīgā bēgļu pieplūduma dēļ Zeltamutem nācās atteikties no pastaigām svaigajā gaisā, kas parasti aizņēma viņa brīvā laika ievērojamu daļu. Toties viņa skatiens varēja neierobežoti plesties pār visu zemi, kura no augšas līdz lejai izskatījās tikai un vienīgi pēc sniega segas – kā kalnos, tā ielejās, un acs neredzēja ne koka, ne mazākā mājiena uz kādiem augiem. Tikmēr bēgļi no kaimiņu pilsētām turpināja plūst; vairs jau nezināja, kā viņus izvietot, un vēl jo vairāk, kā pabarot. Viņi atnesa līdzi badu, bet pēc tam arī slimības. Visi gaidīja trešo pātagu – isauriešus, kuri arī nekavējās ierasties.

Ja jau Kukūzā Zeltamute nežēlīgi cieta no aukstuma, tad Aravisas aukstums viņu gandrīz nogalināja. Spiests ieslēgties savā istabā, drebot no aukstuma, smacējošo dūmu apņemts, Zeltmute smagi saslima, un viena lēkme sekoja otrai. Visi ārsti, kādi vien bija šajā vietā (bet svētītājs apgalvoja, ka viņu vidū bija arī labi), rūpējās par slimnieku, lai atvieglinātu viņa stāvokli, bet ko gan varēja izdarīt ārsti, ja nebija zāļu? Isaurieši, visbeidzot nonākuši līdz šai apkaimei, visu bija izpostījuši. Bija neiespējami sadabūt slimajam pašas vienkāršākās un nepieciešamākās lietas. Drīz vien daļa iedzīvotāju nolēma meklēt patvērumu citā vietā, lai nebūtu jāmirst badā aiz šīm sienām, kuras nespēja aizsargāt novārgušās rokas. Sākās tāda pati izceļošana no Aravisas, kā iepriekš no Kukūzas. Isaurieši tagad bija pārņēmuši visu apkaimi, un doties ceļā bija tikpat bīstami, kā palikt. Laupīšanas, ugunsgrēki, slaktiņi tuvojās kopā ar plēsoņām un sasniedza pilsētas sienas. No sava cietokšņa augstuma, kā no observatorijas, trimdinieks varēja redzēt šo bēdīgo ainu, un viņš to pārstāsta vienā no savām vēstulēm.

,,Neviens, - raksta svētītājs vienam no saviem draugiem, - šinī iztukšotajā zemē neuzdrīkstas palikt mājās, visi pamet savus mājokļus un bēg, paļaudamies uz veiksmi. Pilsētās paliek tikai sienas un jumti, bet meži un aizas kļuvuši par pilsētām, un tāpat kā lauka zvēri, leopardi vai lauvas, jūtas drošāk tuksnešos nekā apdzīvotās vietās, tāpat arī mēs, Armēnijas iedzīvotāji, esam spiesti bēgt no vienas vietas uz otru, dzīvojam kā klejotāji bez cerības atrast sev apmetnes vietu. Visur jukas un trauksme. Vieni kauj, dedzina, sagūsta verdzībā brīvus ļaudis, citi ar vēsti par savu tuvošanos vien padzen iedzīvotājus un nolemj viņus klejojumiem bez mājvietas, kas bieži vien ir tā pati nāve. Patiesi, nesen jauniem cilvēkiem vajadzēja steidzīgi bēgt pašā nakts vidū, sala spelgonī, glābjoties no isauriešiem kā no uguns liesmām; nebija vajadzīgi pat barbaru zobeni, lai viņi šķirtos no dzīves – viņi gāja bojā, nosalstot sniegā vai tā apklāti. Tādā veidā, glābjoties no bojāejas, viņi bēga pretī drošai nāvei. Tāds ir mūsu kopējais liktenis”. Citā vēstulē viņš

156

raksta: ,,Šī Armēnijas apgabala pilsētas pārvēršas par tuksnešiem, bet meži – par klejojošām pilsētām, kas pastāvīgi maina savas vietas, jo klīstošie iedzīvotāji nezina, kur tiem apmesties... Kur vien skaties – visur redzi asins straumes, sagrautas mājas, izpostītus ciemus”. Viņš pats gandrīz kļuva par upuri bēdīgam gadījumam. Vesels isauriešu pulks naktī pēkšņi uzbruka Aravisai un jau rāpās augšā cietoksnī, kad piesteidzās garnizons un padzina viņus. Drudža pieveikts, Zeltamute tajā laikā gulēja, visi sargājās viņu modināt, un tikai nākamajā rītā viņš uzzināja, ka tik tikko nav gājis bojā, un kādā veidā izglābies.

Šajā nabadzīgajā zemē laupīšanas nevarēja ilgi turpināties, un plēsoņas ātri tika ar to galā. Tad tie metās uz citām pilsētām un nocietinātām pilīm ar tādu pašu nolūku, bet ap Aravisu šausmu un kara skatus nomainīja klaja tuksneša ainava, kas, iespējams, bija vēl bēdīgāka. Tagad ceļus aizsprostoja nevis sniegs, bet ledus šķēršļi. Nebija neviena iebraucēja, nebija nekādu iespēju nosūtīt vēstules. ,,Nekas līdz šejienei nenonāk, nekas neizkļūst no šejienes”, - rakstīja izsūtītais vienam no saviem draugiem. Un tomēr, neskatoties no tika daudziem šķēršļiem no dabas un cilvēku puses, viņu aplaimoja divu drosminieku apmeklējums. Tas bija diakons Teodots no Antiohijas, viens no viņa senajiem draugiem, un jaunais paziņa, otrs Teodots, tās pašas baznīcas lasītājs, tikko izkāpis no jaunekļa vecuma. Šī jaunā cilvēka dzīves stāsts, protams, bija visai parasts V gadsimta Romas impērijā.

Jaunais Teodots piederēja augstākajām aprindām; viņš bija dēls vienam konsulārijam, kurš pārvaldīja Sīriju kā prefekts. Tēvs, nolūkojis dēlam ceļu uz sabiedriskajiem amatiem, protams, bija sarūgtināts, uzzinot, ka viņš pametis laicīgās zinātnes, lai veltītu sevi kalpošanai Baznīcā, un viņu starpā radās liels atsalums un nesaprašanās. Jaunais Teodots, kļuvis par lasītāju, tēvam par lielu sarūgtinājumu, neaprobežojās pat ar šo jauno pienākumu, atrodot to par pārāk laicīgu un izklaižu apņemtu. Dedzīgā iztēle vilka viņu uz to, ko tā laika mistikas valodā sauca par ,,patieso filozofiju”, t.i., mūka dzīvi, un viņš uzskatīja par laimi pirmās pamācības par to saņemt no ievērojamā Zeltamutes lūpām. Viņš izlūdza no tēva atļauju doties uz Armēniju, lai nodotu sevi lielā trimdinieka rīcībā, kurš pats, būdams mūks, bija uzrakstījis tik brīnišķīgus sacerējumus par vientuļnieku dzīvi. Konsulārijs, bez šaubām, nodomāja, ka ka viņa dēls zaudē prātu, un centās viņu atrunāt gan no ,,viltus aicinājuma”, gan no ceļojuma, bet pēc tam, strīda nogurdināts, atļāva viņam doties pie Zeltamutes ar dāvanām. Diakons Teodots tajā laikā gatavojās doties ceļā; šis apstāklis droši vien arī sagrozīja galvu jaunajam lasītājam. Abi devās ceļā un pēc mokoša un bīstama ceļojuma nonāca Aravisā, kur, kā viņi pa ceļam bija uzzinājuši, vajadzēja atrasties Zeltamutem.

Zeltamute acīmredzot nebija visai apmierināts ar jaunā lasītāja ierašanos, un viņš to neslēpa ne no viņa paša, ne no viņa ceļabiedra. Armēnijas stāvoklis – pastāvīgi apbruņots, pastāvīgās uzbrukuma briesmās, - nepavisam nebija labvēlīgs mierīgām nodarbēm, kas vadītu uz mūka dzīvi; kas attiecas uz pašu trimdinieku, kurš bija spiests slēpties te vienā vietā, te otrā, slimu, pastāvīgi klejojošu, - tad ko gan noderīgu viņš varēja dot, lai sagatavotu tādam aicinājumam? Turklāt jaunajam cilvēkam bija vāja veselība, un viņam sāpēja acis. Zeltamute nosprieda, ka Armēnijas bargais klimats nav piemērots viņa veselības stāvoklim, īpaši viņa acīm, un ka līdzīga ziema tai, kuru viņi bija pārcietuši, paņemtu jaunā cilvēka dzīvību, neskatoties uz visiem centieniem. Viņš tam ieteica atgriezties Sīrijā, tikko kā ceļi kļūs piemērotāki brukšanai, un nodeva viņu diakona rokās, kuram uzdeva parūpēties par viņu ceļā un aizvest atpakaļ pie tēva. Tajā pašā laikā svētītājs iedeva viņam vēstuli konsulārijam, kur vislaipnākajos izteikumos atvainojās par to, ka nosūta atpakaļ viņa dāvanas. ,,Tas nozīmētu, - viņš rakstīja, - pieņemt to, kas man vismazāk vajadzīgs. Lūk, jauko lasītāju Teodotu es ar lielu prieku atstātu pie sevis un

157

nodarbotos ar viņa audzināšanu, taču šeit visur dveš slepkavības, jukas, asinsizliešanas un ugunsgrēki. Es pats bieži mainu uzturēšanās vietas un nezinu, kur nolikt galvu”. Piesardzīgos izteikumos viņš uzaicina labvēlīgi attiekties pret sava dēla aicinājumu tā vietā, lai pretotos tam, un meklēt palīdzību pie dievbijīgā diakona Teodota. Strīdu tēva un dēla starpā viņš nepiemin. Dēla atzīšanās aizkustināja Zeltamutes sirdi, un viņš par jauno lasītāju saglabāja vismaigākās atmiņas. Vēlāk, savās vēstulēs jaunajam Teodotam, viņš piemin apbēdinājumus, kurus jauneklis sastapa, atgriežoties savā ģimenē, par kaitīgajām ietekmēm no dažu personu puses sakarā ar tēva attieksmi pret viņu, un stiprina viņa nodomu pieņemt mūka kārtu, uzsverot to kā gudru lēmumu. ,,Ja kāds sāks pīt intrigas un darīt tev ļaunu, - Zeltamute rakstīja, - stāvi pāri šīm bultām, jo patiesais upuris ir nevis tas, kurš cieš ļaunumu, bet tas, kurš to dara. Kas attiecas uz mani, - esmu pārsteigts; tava stingrība izsauc manu labvēlību: būdams pakļauts tādām briesmīgām mocībām, tu esi uzveicis viņu radīto gara apjukumu... Varenais un augstais dzīves veids, kura mērķis ir Debesis, šķiet grūts, ņemot vērā pārbaudījumus, ar kuriem tas piepildīts: taču ar to vīrišķību un dedzību, kuri viņam seko, tas kļūst visai viegls. Un, kas ir īpaši pārsteidzoši... dedzīgs un patiess šīs gudrības sekotājs, neskatoties uz satrakoto jūru, veic savu kuģojumu mierīgi un labklājīgi. Briesmu un mocību vidū viņš bauda pilnīgu mieru; neraugoties uz bultām, kas traucas viņam virsū no visām pusēm, viņš paliek neskarts; viņš, protams, saņem sitienus, taču nekad netop ievainots”. Iespējams, ka Zeltamute būtu sev pārmetis par to, ka pamudinājis dēlu, pretēji tēva gribai, kļūt par mūku, ja no tā varētu celties lielas domstarpības ģimenē, taču viņš tai pašā laikā centās satuvināt viņus vienu ar otru, tomēr atbalstot lēmumu, kurš viņam šķita saskaņots ar Dieva gribu. Un viņa nodoms guva sekmes – tēvs visbeidzot piekāpās, un dēls kļuva par mūku. Tikko kā apkaime atbrīvojās no laupītājiem un ceļi kļuva kaut cik izbraucami, Zeltamute atgriezās Kukūzā ar saviem mājiniekiem, ,,un viņa tuksnesis”, kā viņš nosauca šo pilsētu, ,,viņam šķita kā paradīze, salīdzinot ar Aravisas tuksnesi”. Viņš varēja sveikt pirmos pavasara atplaiksnījumus, kas viņu atjaunoja kopā ar dabu un atdeva viņam prom esošos draugus, kas viņam bija svarīgāk par paša veselību. ,,Beidzot atgriezies pavasaris, - viņš rakstīja Mariniānam prieka uzplūdā, - lielākā daļa mirstīgo šajā svētīgajā gada laikā priecājas par puķēm, kas rotā zemi, par zaļumu, kas to ietērpj; taču man tas dārgs vēl ar to, ka ļauj no tālienes sarunāties ar manai sirdij mīļajiem... Esmu pārliecināts, ka, iestājoties pavasarim, jūras braucējs un airētāji šķeļ viļņu galotnes ne ar lielāku prieku, kā es ķeros pie spalvas un papīra, un tintes, lai rakstītu tev. Ziemas laikā, kad viss ir pārakmeņojies sala ietekmē, un neiedomājamas sniega vētras aizbērušas ceļus, ieslēgts cellē, bez sekretāra, ar it kā važās iekaltu mēli, es klusēju, un klusēju ilgi, pretēji savai vēlmei; bet, atgriežoties pavasarim, kas atver mums ceļus, nokrīt arī važas no manas mēles”.

Tomēr sakrājušies jaunumi, kurus viņam atnesa pavasaris, ne visi bija priecīgi, un dažu vietā viņš dotu priekšroku ,,isauriešu vētrai”. Vecās netaisnības Konstantinopolē bija nomainījušās ar jaunām zem jauna viltvārža, kas bija ieņēmis Arzasa vietu, rokas. Snaudošā vietā bija nācis godkārīgais, aizdomu pilnais, vienmēr piesardzīgais, kurš zem savas mitras nepacietīgi alka varas, vajātājs gan pēc temperamenta, gan pēc nepiesātināmas lepnības.

Attika vadītais patriarhu triumvirāts tagad darbojās visā Austrumu Baznīcas telpā ar šausminošu vienprātību. Ik dienas tas piespieda Imperatoru pieņemt kādus jaunus mērus pret tiem, kuri nebija vienis prātis ar viņu, rezultātā iznāca kāds cietsirdīgs papildinājums jau iepriekš izdotam lēmumam. Tiem, kuri ļaus savās mājās noturēt neatļautas sanāksmes, tika uzliktas milzīgas soda naudas; tam vēl pievienoja arī pašas mājas atņemšanu un nodošanu valstij. Pēc patriarhu ziņojumiem klēriķi zaudēja savus pagodinājumus kā

158

nepaklausīgi un dumpinieki, par atteikšanos stāties sakaros ar tiem, kuriem Imperatora griba bija piešķīrusi varu pār visām Baznīcām. Daži galma ierēdņi, kuri, visai ticams, tika atzīti par pārāk vienaldzīgiem pret triumvirātu, tika atcelti no saviem amatiem, bet armijas virsniekiem tā paša iemesla dēļ tika atņemtas jostas, kas kalpoja par viņu pakāpes zīmi; daudzi vienkāršie pilsoņi tika izraidīti izsūtījumā. Peānijs, Zeltamutes draugs, arī kļuva par šo vajāšanu upuri, neraugoties uz cieņu, kuru viņš vienmēr bija radījis Imperatorā, un, neskatoties uz sava rakstura savaldību un gudrību, kuru viņš izmantoja, lai aizbilstu par savu draugu. Ja jau tik augstas amatpersonas tādā veidā tika pakļautas triumvirāta ļaunprātībām, ko gan varēja sagaidīt klēriķi? Visstiprākais trieciens tika dots Konstantinopoles baznīcai. Filips, arhibīskapa baznīcas skolu priesteris, kurš stingrās un vientuļās dzīves dēļ bija iesaukts par vientuļnieku, un kurš, aprobežojoties ar saviem vienkāršajiem pienākumiem, līdz šim bija varēji izvairīties no vajāšanām, - vai nu tāpēc, ka par viņu bija piemirsts, vai tāpēc, ka cienīja – tagad ieraudzīja briesmas savai dzīvībai no Attika puses un ar lielām pūlēm paglābās Kampānijā, kur smagi saslima. Otrs Filips, no tās pašas baznīcas, tika nosūtīts uz Pontu, un tur nomira. Ellādijs, Imperatora galma baznīcas priesteris, tika izsūtīts uz Bitīniju, priesteris Salustijs izvests uz Krētu, bīskapa pils ekonoma palīgs Pāvils aizdzīts uz Āfriku, priesteris Stefans, izsūtīts uz Arābiju ( в Аравию), kur viņu sagūstīja isaurieši un aizveda uz Tauru... Pret sievietēm izturējās tāpat, kā pret valsts noziedzniekiem: viņas ieslodzīja, spīdzināja, izsūtīja, bet viņu klosterus likvidēja. Tādi bija jaunumi, kas gaidīja Zeltamuti, viņam atgriežoties no Aravisas.

Tomēr šīs cietsirdības sastapa pretestību no laicīgo iedzīvotāju puses, sevišķi Konstantinopolē. Kad tirānija aizskar sirdsapziņas brīvību, tā vienmēr rada drosmīgu pretošanos. Daudzi laicīgie cilvēki, kuri līdz tam bija bijuši vienaldzīgi pret reliģiskās cīņas dedzību, visbeidzot nonāca sašutumā par tiem veidiem, kādos centās vest pie prāta joanītus, un juta viņiem līdzi. Šis cēlais sašutums iesaistīja viņus slepenajās sanāksmēs, viņi nebijās ne no zaldātiem, ne tiesnešiem, un kļuva par joanītiem. Vēstules, kuras saņēma Zeltamute, pastāstīja sīkumus par šiem gadījumiem, kad cilvēku pievienojās, vajāšanu mudināti. Tik godājama rīcība uzvedināja viņu uz domām vēlāk uzrakstīt grāmatu par šiem brīvprātīgajiem cīnītājiem, cilvēkiem, kuru drosme un sašutums viņus padarīja gandrīz vai par svētajiem, un kurus viņš nevilcinoties nosauca par mocekļiem.

,,Nav iespējams, - svētītājs saka šai sakarā, - nenosaukt par mocekļiem cilvēkus, kuri ne tikai izturējuši apvainojumus, pāridarījumus, apmelojumus, kam jau pašam par sevi ir vērtība, bet kuri raugās tieši sejā briesmīgajiem draudiem, un pat spīdzināšanām, Imperatora varenībai un tiesneša dusmām, - tos, kuri labāk gatavi paciest iespējamās vajāšanas, nekā stāties sakaros ar ļaundariem, kuri veic vienu noziegumu pēc otra. Kurš atteiksies nosaukt par mocekļiem cilvēkus, kuri ar savām mocībām apzīmogo Baznīcas mācību, mierina šo Svēto māti, raudošu dēļ vājo apgrēcībām, kuri atteikušies no viņas, būdami tik lielā skaitā? Viens cilvēks, kurš pilda Dieva gribu, ir vairāk vērts nekā desmitiem tūkstošu, kuri to pārkāpj”. It kā uzmundrinot ticīgos, viņš piebilst šādus brīnišķīgus vārdus: ,,Ja bīskaps neatrodas sava ganāmpulka vidū, lai to vadītu, lai avis pašas uzņemas gana pienākumus. Bailīgie, kuri atrunājas ar savu vājumu, izvairoties no sanāksmēm, nodod ticības pienākumu. Vai tad Daniēlam un sagūstītajiem jūdiem Babilonā bija vajadzīgs altāris, templis un augstais priesteris, lai izpildītu likumu?” Tādām runām, kas atskanēja no Kukūzas tuksneša līdz Trāķijas mežiem un kalniem, slepenajos patvērumos, kur bija pulcējušies joanīti, vajadzēja sasildīt viņu sirdis un iekvēlināt jaunas iedvesmas un uzticības liesmas.

Starp ziņām, protams, visai svarīgām viņa lietā, bija viena, augstākā pakāpē svarīga, jo deva pēdējo cerību uz taisnu tiesu: Zeltamutem darīja zināmu, ka Rietumos

159

beidzot ir izlemts par Vispasaules Koncila sasaukšanu, ka sakarā ar to Imperators Honorijs un itāļu Baznīcas sūtīs deputāciju pie imperatora Arkādija uz Konstantinopoli un ka par Koncila vietu izraudzīta Tesalonika. Bija pat izvēlēti tie rietumu bīskapi un Romas priesteri, kuriem bija jāieiet sūtniecības sastāvā; saskaņā ar tām pašām ziņām, viņiem jau drīzumā vajadzēja izbraukt. Tie Zeltamutem bija svarīgi jaunumi, jo kopš savas došanās izsūtījumā viņš vairāk neko nebija dzirdējis par to, kas Romā un vispār Rietumos norisinājās sakarā ar viņa jautājumu. Viņš sajuta, ka nedrīkst zaudēt ne mirkli, lai sagatavotu savus Konstantinopoles draugus labvēlīgi uzņemt Rietumu sūtņus, brīdināt šos sūtņus no šķeltnieku intrigām un visos aspektos atmaskot viņu priekšā Baznīcas reālo stāvokli. Taču nepietika nokārtot lietas Konstantinopolē, vajadzēja vēl visu organizēt Tesalonikā, Maķedonijā, pat Ahajā, lai sūtņi netiktu piemānīti un novesti no patiesības ceļa. Viņš steidzās uzrakstīt vēstuli Tesaloniku bīskapam Anīsijam un visiem desmit Maķedonijas bīskapiem, kā arī Korintas un Ahejas bīskapiem. Vēstulē Anīsijam, lēnprātīgam, piesardzības un cienīguma piepildītam cilvēkam, viņš tik tikko ieminas par sevi, bet pateicas par stingro vīrišķību, kuru viņš parādījis dotajos apstākļos, un lūdz turpināt viņa labos pakalpojumus. ,,Neatkāpies no darāmā, - raksta Zeltamute, - nenogurstoši dari to, ko uzskati par derīgu kalpošanai Dievam; tev ir labi zināma tās lietas lielā nozīmē, par kuru tu esi iestājies šai brīnišķīgajā cīņā, gan vainagi, kurus žēlsirdīgais Kungs sagatavojis tiem, kuri pūlas vispārējā miera atjaunošanas labā”. Citiem Maķedonijas bīskapiem, kurus Zeltamute nosauc par pareizticīgiem, jo viņi stingri turējās savā saskarsmē ar viņu, Zeltamute nosūta līdzīgu pateicību, sacīdams, ka viņu dedzība Baznīcas atbalstīšanā atnesīs viņam uz tuksnesi visdārgāko no visiem mierinājumiem. Viņš atgādina Korintas bīskapam, ka viņi reiz bijuši pazīstami, un ka viņš būtu laimīgs, ja varētu atjaunot draudzīgās attiecības, ja tik daudzas vētras nebūtu viņu aiznesušas uz pasaules malu.

Tagad vajadzēja atrast bezbailīgu un saprātīgu sūtni, kurš ne tikai aizvestu vēstules, bet pievienotu tām mutiskus paskaidrojumus, kuri varētu būt nepieciešami, - pārbaudītas nelokāmības cilvēku, kurš neļautu sevi ne piemānīt, ne iebiedēt. Viņš izvēlējās priesteri Evētiju, kurš dzīvoja pie viņa kopš aizbraukšanas no Cēzarijas. Viņa klātbūtne trimdiniekam bija ļoti vajadzīga, taču lietas nozīmīgums neļāva šaubīties. Bija nepieciešams šķirties, kaut vai uz neilgu laiku: Evētijam, nododot vēstules, vajadzēja atvest atpakaļ atbildes un atskaitīties viņam par to, ko tur būs redzējis un uzzinājis. Evētijs nekavējoties pieņēma šo bīstamo uzdevumu un devās ceļā. Tā kā Peloponēsa un Epīra, kurp devās Evētijs, atradās pie Ziemeļitālijas, tad Zeltamute uzdeva viņam nosūtīt vēl divas pateicības vēstules: vienu – Mediolānas Venērijam, otru – Akvilejas Hromātijam. Kas attiecas uz Romas arhibīskapu Inokentiju, tad Zeltamute uzskatīja, ka piedienīgāk būs sūtīt vēstuli viņam tieši uz Itāliju, jo viņš bija izrādījis īpašu dedzību šajā lietā. Ar šo vēstuli viņš nosūtīja divus klēriķus, kuri kaut kāda iemesla dēļ bija nokļuvuši Kukūzā, - priesteri Jāni un diakonu Pāvilu, šīs vēstules svarīgums un ārkārtējais raksturs prasa, lai mēs citētu diezgan lielus fragmentus no tās.

,,Inokentijam, Romas bīskapam, Jānis – priecāties Kungā. Katrs no mums ar miesu ir piesaistīts kādai vietai, bet ar mīlestības spārniem var brīvi aplidot Visumu. Tā arī mēs, kaut esam atdalīti no tevis ar neizmērojamu attālumu, tomēr esam tuvi tavai Svētībai. Ik dienu ar mīlestības acīm mēs redzam gan tavas dvēseles vīrišķību, gan tavas labvēlības patiesumu, tavu nešaubīgo pastāvību un lielo, nemitīgo un neizsmeļamo mierinājumu, kuru tu nepārstāj izliet pār mums. Jo augstāk ceļas viļņi, jo vairāk atsedzas zemūdens akmens; jo stiprāk pūš vējš, jo vairojas tava modrība. Ne milzīgais attālums, ne ilgais laiks, ne apgrūtinošo apstākļu pieaugums nav varējuši vājināt tavu dedzību – tu esi nenogurdināms, līdzīgi stūrmaņiem, kuri vismodrākie ir tad, kad draud nogrimšana... Lūk, kas piepilda

160

mani ar pateicību, lūk, kāpēc mēs vēlētos rakstīt tev bieži, rodot tajā vislielāko atvieglinājumu mūsu ciešanām, taču, par nelaimi, tuksneša vientulīgums neļauj mums to darīt, jo tikai ar lielām pūlēm līdz šejienei var nokļūt ne tikai atbraucēji no tālienes, bet pat kaimiņi, kas dzīvo netālu no mums. Vieta, kur mēs dzīvojam, atrodas pasaules malā, turklāt mūs aplenkumā tur laupītāji. Lūdzam tevi, piedod mūsu ilgo klusēšanu, kas radusies ne no vienaldzības vai aizmišanas, un tāpēc pažēlo mūs, bet neapsūdzi.

Par mūsu attaisnojumu pēc tik ilgas mūsu klusēšanas vismaz var kalpot dārgu un cienījamu brāļu – presbitera Jāņa un diakona Pāvila sūtīšana pie tevis. Gadījums viņus nodeva mūsu rīcībā un tā deva mums iespēju uzrakstīt tev šo vēstuli, jo mēs jutām vajadzību izteikt, cik ļoti mūsu sirds ir pilna pateicības par tavu patiesi tēvišķo labvēlību. Kas bija tavas Svētības varā, viss ir izdarīts, tomēr lietas nav atgriezušās pie agrākās kārtības un nav iestājies miers Baznīcās, kur nekaunīgi tiek kājām mīdīts taisnīgums un tiek pārkāpti mūsu tēvu lēmumi. Taču tā kā neviena no tavām vēlmēm vēl nevarēja piepildīties, un pārkāpēji iepriekšējām nelikumībām vēl pievieno jaunas (neiedziļināšos līdz sīkumiem viņu darbos, kuri pārspētu ne tikai šīs vēstules, bet visas vēstures robežas), tad lūdzu tavu modro dvēseli, lai, pat ja mūsu juku vaininieki būtu neizdziedināmas slimības pārņemti un izrādītos nespējīgi pat nožēlot, tad tomēr neatrauj savu glābjošo dziedinājumu un nepiekāpies šim ļaunumam... Tevis uzsāktā lieta – tā ir cīņa par visu pasauli, par sagrautajām un samīdītajām Baznīcām, izkaisītajiem ganāmpulkiem, par klēru, kas nodots neskaitāmām mokām, par izraidītajiem bīskapiem...

Kas attiecas uz mums, tad jau trešo gadu mēs dzīvojam izsūtījumā, galējā barbaru nomalē; esam nolemti badam, slimībām, karam, nepārtrauktam aplenkumam, neiedomājamai atšķirtībai, nāvei, kas ik dienas mums draud no isauriešu zobeniem, - un tik daudzu nelaimju vidū mūs uztur tikai paļaušanās uz tavu pastāvīgo un neatslābstošo mīlestību uz mums. Tā ir patvērums, kas mūs pasargā no ienaidniekiem, osta, kas patver mūs no saniknotajiem viļņiem, neizsmeļama prieka dārgumu krātuve tika daudzu ļaunumu vidū, kuri mūs satriec. Šī doma izdaiļo tuksnesi, no kura tev rakstām, un, ja mēs atkal padzītu uz vēl tuksnesīgāku vietu, mēs dotos prom no šejienes, nesot sev līdzi šo lielo mierinājumu mūsu ciešanās”.

Nodevis šo vēstuli uzticamajiem sūtņiem, Zeltamute iedeva līdzi viņiem arī rekomendācijas vēstules trim labdzimušām romiešu matronām, Probai Fultonijai no ievērojamās Anīciju dzimtas, Juliānai, viņas vedeklai un Itālikai, kurai īpaši viņš nosūtīja sekojošu vēstuli: ,,Attiecībā uz visu citu, kā pēc dabas, tā pēc darbības veida, pastāv atšķirības starp vīriešu un sieviešu dzimumu. Paradums sievietei uzticējis mājas rūpes, vīrietim – darbību ārpus mājas, darīšanas un sanāksmes forumā; taču varoņdarbos Dieva dēļ, cīņās Baznīcas labā, dzimumu atšķirības izgaist, bieži pat gadās, ka sieviete cīņā pārspēj vīrieti vīrišķībā un neatlaidīgos šī veida pūliņos. To pašu saka Svētais Pāvils vēstulē jūsu tēvu pilsētai, kad apber ar uzslavām daudzas sievietes, liecinot, ka viņas veicinājušas vīriešu pievēršanos Kristum. Tu vaicāsi, kāpēc es to saku. Es vedinu uz to, lai tu neuzskatītu par svešiem savam dzimumam tos darbus, kas vēsri ticīgo labā, bet lai tu veltītu visas savas rūpes un pūles – kā savas, tā arī to, kuru pakalpojumi ir tavā rīcībā, lai nomierinātu vispārējās jukas un nemierus, kas piemeklējuši mūsu Baznīcas. Lūk, tie darbi, tās uzcītīgās pūles, kuras es sagaidu no tevis; jo niknāka vētra, jo bagātīgāka būs balva par tavu palīdzību miera labā”.

2

161

Ja Konstantinopoles arhibīskapa notiesāšana divos Koncilos un viņa apelācija Rietumu Baznīcai dziļi saviļņoja šo Baznīcu, tad cik reižu lielāks bija šis saviļņojums, kad uzzināja par viņa nežēlīgo izsūtījumu, neskatoties uz apelāciju, par ugunsgrēku Svētās Sofijas baznīcā un pret viņu vērsto kriminālizmeklēšanu? Apmelojumu pilnais vēstījums, ko Akākijs un viņa līdzzinātāji bija parakstījuši un nosūtījuši uz Romu, kurā tieši Zeltamute bija nosaukts kā ugunsgrēka vaininieks, sākumā stipri samulsināja pāvestu Inokentiju: jo rakstītāji taču bija bīskapi, kuri galvoja par uzrakstītā taisnīgumu, - un Romas arhibīskaps nolēma gaidīt jaunus paskaidrojumus, pirms sākt īstenot savu nodomu - jauna Vispasaules Koncila sasaukšanu.

Paskaidrojumi nāca no visām pusēm. Vispirms pienāca Tesaloniku arhibīskapa vēstule, kurā viņš kopā ar visiem Maķedonijas un Ahajas bīskapiem liecināja par apsūdzētā nevainīgumu; pēc tam ieradās daudzi atbraucēji – gan laicīgie, gan visu kārtu garīdznieki ar lielu daudzumu vēstuļu un neapstrīdamas ticamības dokumentiem. Hellenopoles Pallādijs, izbēdzis no vajātāju – šķeltnieku rokām, pavēstīja par imperatora pavēli, kas lika konfiscēt mājas, kurās atrastos joanītu bīskaps vai klēriķis. Priesteris Hermans un diakons Kassians, tie paši, kuri nākamajā dienā pēc Svētās Sofijas sagrūšanas bija pieprasījuši tiesnešiem Zeltamutes sakristejā atrasto mantu aprakstu, - svēto trauku, piederumu, dārgu rotājumu, - parādīja šī apraksta apstiprinātu kopiju, kurā bija skaidri saredzami gan to neapšaubāmie meli, kuri uzvēla arhibīskapam apsūdzību par baznīcas dārgumu zādzību, gan Koncila noziedzīgā lētticība, pieļaujot šādu apsūdzību. Viena to klēriķu vēstule, kuri bija palikuši uzticīgi arhibīskapam, kurā viņu Baznīcas nelaimju aina bija attēlota ar neparastu spēku, aizkustināja Inokentiju līdz asarām: viņš to pārlasīja vairākas reizes un raudāja. Šajā vēstulē bija atmaskots Teofils kā visu nekārtību dvēsele un visu zemisko pasākumu ierosinātājs kopā ar Severiānu un Akākiju. Taču ar to lieta neaprobežojās, un romiešu sašutumam nebija gala, kad viņi uzzināja par izmeklēšanu pret Olimpiādu, Pentādiju un citām diakoniem, un kad viņu rokās nonāca prefekta pratināšanas oficiālais dokuments, kuru atveda divi atbraucēji no Konstantinopoles, Domiciāns un Vallags. Drīz ieradās arī pašas vajātās: jaunavas, sakropļotas mūķenes, kuras devās no mājas uz māju, rādīdamas spīdzināšanas pēdas un savu brūču rētas. Ļaudis no visām malām steidzās viņas apskatīt; viņas tika uzņemtas patriciešu namos, kuros apliecināja kristīgo ticību. Pallādijs rada viesmīlību pie diviem bagātiem romiešiem – Piniāna un jaunās Melānijas, kuri vēsturē pazīstami dēļ draudzības ar Svētlaimīgo Hieronīmu un Svētlaimīgo Augustīnu. Vēl norāda uz jaunavas Demetriādas māti, Juliānu, kura vairākus mēnešus pie sevis izmitināja, baroja un apģērba veselu atraucēju pulku. No šī laika šaubas izgaisa, un bija skaidrs, ka nepieciešams sasaukt Vispasaules Koncilu. Acīmredzami tas bija vienīgais līdzeklis pret ļaunumu, kas arvien tālāk un tālāk izplatījās visos Austrumos. Pirmā lieta, ko Inokentijs darīja – viņš noraidīja kontaktus ar Konstantinopoles šķeltnieku arhibīskapu un citiem viltvāržiem Āzijā, atstājot vispār bez atbildes viņu vēstules, kurās viņi paziņoja par savu bīskapu amatiem; otrā – viņam vajadzēja vienoties ar Imperatoru Honoriju par Koncila sagatavošanas pasākumiem. Imperators tajā laikā atgriezās Ravennā, un pāvests, kurš dzīvoja Romā, nosūtīja pie viņa dažus priesterus paskaidrot viņam par pasākumiem, ko viņam derētu paveikt. Honorijs kopumā atbalstīja Inokentija ieceres, izņemot to, ka viņš gribēja pats novērst grūtības un ieviest mieru bez Koncila, ar vēstuli brālim, cerot ar savu ietekmi pamudināt Arkādiju atsaukt atpakaļ Zeltamuti un atjaunot Austumu pareizticīgo klēru. Iespējams, ka viņš būtu guvis panākumus šajā lietā, taču Honorijs, kurš nelaida garām izdevību izteikt savu viedokli par imperatori Eudoksiju, tagad jau galīgi nepasaudzēja viņu, uzbrūkot tās neprātīgajai godkārei, kurai viņš uzvēla visu atbildību par visām nekārtībām. Arkādijs šoreiz rīkojās kā

162

vienmēr: viņš iestājās par savu sievu un atstāja brāļa vēstuli bez atbildes. Aizvainotais Honorijs, atgriežoties pie Inokentija nodomiem, nolēma, ka šai svarīgajai pienākas arī atbilstoša nozīme, un tā jārisina, tiekoties Valdniekam ar Valdnieku un valstij ar valsti, nevis ar privātu vēstuļu starpniecību, kuras pilnas ar sievietei veltītu izsmieklu. Tajā pašā laikā, lai viņa lēmums izskatītos nobriedušāks, viņš izteica vēlēšanos, lai Itālijas bīskapu sapulce jau iepriekš noteiktu nākamā Koncila priekšmetu un nosacījumus ar sava vaida programmu, kura tiktu iesniegta Austumu valdītājiem. Viņš vēlējās arī, lai ne tikai Romas bīskaps viens pats rakstītu austrumu Imperatoram un Konstantinopoles baznīcai, bet lai arī citi rietumu bīskapi pievienotu viņa vēstulei savējās, iespējams, lai parādītu Austrumiem, ka Rietumu Baznīca, kuru pārstāv ievērojami tās bīskapi, visa iet ar viņu roku rokā lietā, kurā nevajag saskatīt sacensību starp Romas un Konstantinopoles baznīcām.

Itālijas bīskapi, saskaņā ar Valdnieka vēlēšanos, sapulcējās, lai sastādītu programmu gaidāmajam Koncilam un nolēma sekojošo:1) Koncils norisināsies Tesalonikā, pilsētā, kas atradās vidū starp divām impērijām, jo, piederēdama austrumu politiskajiem valdījumiem, tā reliģiskajā ziņā palika, kā jau visa eiropeiskā Grieķija, Rietumu Baznīcas daļa. Turklāt tās ģeogrāfiskais stāvoklis bija izdevīgs, lai būtu ērti sapulcināt bīskapus gan no vienas, gan otras romiešu pasaules puses.2) Tiks pieņemts, ka visam notikušajam pēc Koncila ,,Zem ozola” nav nekādas nozīmes; ka, tātad, Jānis Zeltamute joprojām ir likumīgais Konstantinopoles arhibīskaps, un tāpēc viņam jāatgriežas savā Baznīcā; kā tādam viņam jāierodas Koncilā, lai nevajadzētu trešo reizi pasludināt spriedumu neklātienē. 3) Tā arhibīskaps Jānis ieradīsies kā apsūdzētais, tad tāpat būs jāierodas arī Teofilam, Aleksandrijas patriarham, lai varētu uzklausīt abas puses.

Tāda bija pamata programma. Lai arī vēsture klusē, taču šī programma, droši vien, ietvēra viedokli, ko jau bija izteicis pāvests Inaokentijs, proti, ka bīskapi, kuri runāja un rīkojās abos iepriekšējos Koncilos par vai pret arhibīskapu neobjektīvi, vispār netiks pielaisti dalībai gaidāmajā Koncilā, lai jaunais Koncils, cik iespējams, būtu brīvs no iepriekšējām kaislībām un jau iepriekš izveidotām partijām.

Kad programma tādējādi tika sastādīta, vienojoties itāliešu Baznīcām un Rietumu impērijas Valdniekam, ķērās pie sūtniecības sastādīšanas, kas to nogādātu austrumu Imperatoram. Sūtņu sastāvā ietilpa pieci bīskapi, kuri izcēlās ar personīgiem nopelniem: Beneventas Emīlijs, Citēgijs, kura tronis nav norādīts, Briksiānas Gaudencijs, Mariāns, vienas Apūlijas provinces bīskaps, un piektais, kura vārdu vēsture nenosauc. Pāvests izteica vēlēšanos pievienot viņiem divus Romas baznīcas priesterus: Valentiānu un Bonifāciju, kā arī iedeva viņiem par ceļabiedru vienu diakonu. Turklāt tika atzīts par vajadzīgu ar šo pašu sūtniecību nosūtīt dažus no austrumu bīskapiem, kuri bija raduši patvērumu Romā, lai viņi sniegtu rietumu deputātiem vajadzīgos norādījumus par cilvēkiem un paskaidrotu visu, kas viņiem būs jauns Austrumos, kā arī, lai atvieglotu šo nelaimīgo atgriešanos savā tēvzemē. Pavisam šai sūtniecībai tika uzticētas trīs oficiālas vēstules: viena no Imperatora Honorija viņa brālim, otra – no Inokentija Austrumu impērijas valdniekam, un trešā - pēc Honorija lūguma Akvilejas Hromātija sarakstīta, jo viņam bija liela ietekme jūras otrā pusē. Valdnieka vēstulē bija teikts:

,,Jau divas reizes esmu rakstījis tavai Žēlsirdībai, lai tu izlabotu un novestu labākā kārtībā lietas, kas bija sekas sazvērestībai pret Jāni Zeltamuti, bet apmierinošs risinājums līdz šim nav sekojis. Rūpju pilns par baznīcas mieru, kurā savu mieru smelsies arī mūsu impērija, rakstu tev trešo reizi, ar šo bīskapu un priesteru starpniecību, lai piekristu sasaukt Austrumu bīskapus uz Vispasaules Koncilu Tesalonikā... Mūsu rietumu bīskapi, izraudzījušies stiprus cilvēkus cīņai ar ļaunumu un meliem, sūta pie tevis, lai izlūgtu no

163

tavas Lēnprātības vēstuli šī Koncila sasaukšanai, piecus bīskapus, divus priesterus un vienu diakonu no lielās Romas baznīcas...

Izrādi savu labvēlību, lūdzu tevi, un uzņem viņus ar visu pienācīgo godu, lai, gadījumā, ja viņi atgrieztos ar pārliecību par Zeltamutes izsūtīšanas likumību, iemācītu mani saraut kontaktus ar viņu. Ja, gluži pretēji, viņi nonāktu pie pārliecības par Austrumu bīskapu ļaunprātību, viņi pacenstos novērst tevi no jebkādas saskarsmes ar šiem bezgožiem... Gribēdams tev skaidri parādīt, kāds ir Rietumu baznīcu viedoklis par arhibīskapu Jāni, es no daudzajām vēstulēm, ko esmu saņēmis, izvēlējos Romas un Akvilejas bīskapu vēstules. Vispirms, lūdzu tavu Žēlsirdību pavēlēt būt klāt Koncilā, pat pret viņa gribu, Aleksandrijas Teofilam, kuru norāda kā visa ļaunuma vaininieku. Lai ar šādiem līdzekļiem pēc mūsu lūguma sasauktais Koncils patiesi palīdz atjaunot mieru, kas nepieciešams mūsu laikos”.

Sākotnēji bija domāts nosūtīt delegāciju pa sauszemes ceļu, pāri Juliāna Alpiem, cauri Maķedonijai uz Tesaloniku – lai sastaptos ar bīskapu Anīsiju, pirms virzīt lietu tālāk un stāties Imperatora priekšā. Honorijs jau gandrīz deva pavēli izdot sūtņiem apsardzības vēstules, kad pēkšņi radās iemesls bīties, ka austrumu vara sūtņus varētu ceļā aizturēt un pat ieslodzīt. Šīs briesmas lika atcelt plānu doties ceļā pa sauszemi. Noīrēja kuģi, lai no Tesalonikas brauktu uz Konstantinopoli; nācās gaidīt braucienam labvēlīgu gadalaiku šajās bīstamajās vietās, kā rezultātā sūtniecība zaudēja dārgo laiku. Visbeidzot tā devās ceļā – 406.gada marta beigās vai aprīļa sākumā, pirms vēl Itāliju bija sasniegusi ziņa par patriarha – viltvārža Arzasa nāvi un viņa nomaiņu ar Attiku.

Kuģis, sekojot dotajiem norādījumiem, izgāja Adrijas jūrā līdz Tenāras ragam un, pabraucis garām Ciklaīdai, bez kavēkļiem iebrauca Attikas ūdeņos. Uz kuģa bez bīskapiem un klēriķiem, kuri ietilpa rietumu sūtniecībā, atradās arī četri izbēgušie austrumu bīskapi, kuriem bija atļauts viņiem pievienoties: Kiriaks, Dimitrijs, Eulīzijs un Pallādijs. Kad sūtniecība brauca garām Atēnu līcim, pie tās ieradās tribūns un aizliedza turpināt braucienu; šis ierēdnis atveda sev līdzi sūtņiem domātus divus citus kuģus – nelielus un necila izskata – kamēr viņu kuģis bija sava nosaukuma cienīgs un droši vien bija rotāts ar Rietumu impērijas pazīšanās zīmēm. Braucējiem tika pavēlēts pārsēsties no kuģa šajos atdzītajos kuģos, sadaloties divās grupās, bet imperatora kuģi tribūns svinīgi aizvadīja uz Atēnu ostu kā kara trofeju. Pārsēšanās norisinājās atklātā jūrā un ar tādu steigu, ka aizmirsa pat paņemt pārtiku.

Sūtniecība dažu kareivju pavadībā burāja tieši uz Konstantinopoli, kur ieradās pēc trim dienām, taču šo trīs dienu laikā sūtņi un viņu ceļabiedri nežēlīgi cieta badu. Bija pusdienas laiks, kad viņi tuvojās galvaspilsētai. Pēc muitas apmeklējuma viņi piebrauca pie ostas iepretim Viktora priekšpilsētai, taču tur viņu sagaidīja tas pats, kas Atēnu ostā. Pēc augstākās pavēles viņiem tika aizliegts izkāpt krastā. Kad viņi pajautāja, kā lēmums tas ir, kurš uzdrīkstējies apturēt sūtniecību un ko tas viss nozīmē, centurions, nesacīdams ne vārda, lika abiem kuģiem doties atpakaļ atklātā jūrā un izsēdināt sūtņus Trāķijas krastā pie Atīras cietokšņa sienām.

Rīkojums nāca no paša Arkādija, kuru Zeltamutes ienaidnieki bija nokaitinājuši, kopš tā laika, kad ieskanējās jautājums par Koncilu, visos iespējamos veidos atkārtojot, ka gan šī prasība pēc Koncila, gan sūtniecība, kas to ved, ir viņa patvaldības apvainojums. ,,Kāpēc Rietumu monarhs jaucas Austrumu lietās, kas uz viņu vispār neattiecas, kamēr Austrumu monarhs apzinīgi ciena savu brāli Rietumos? Honorijs ar tādu rīcību pārkāpj savus līdzvaldītāja pienākumus, bet austrumu bīskapi, kuri savu personisko strīdu dēļ cenšas sanaidot abus brāļus un abas impērijas, vienkārši ir sazvērnieki un nodevēji”. Šīs runas iesēdās Arkādija galvā, un viņš nolēma saraut attiecības ar brāli.

164

Atīras cietoksnis vienlaikus bija arī cietums valsts noziedzniekiem. Sūtņus un viņu ceļabiedrus ieslodzīja tur, sadalot divās grupās: romiešu sūtņi, priesteri un diakoni tika novietoti vienā istabā, bet austrumu bīskapi, izmitināti pa vienam šauros kambaros, palika bez kalpotājiem. Kāds vēsturisko liecību izteikums ļauj domāt, ka viņi pat tika iekalti važās. Gan vieni, gan otri sev jautāja, kāds liktenis viņus sagaida, kad sūtņi pēkšņi ieraudzīja pie viņiem ienākam imperatora galma notāru Patrīkiju, to pašu, kurš Zeltamutem paziņoja spriedumu par izsūtīšanu. Viņu pavadīja vairāki civilie un militārie ierēdņi. Uz paziņojumu, ka viņi ved Imperatora Honorija vēstules, Patrīkijs pieprasīja, lai tās tiktu nodotas viņam. ,,to mēs nevaram izpildīt, - viņi ar stingrību atbildēja, - jo mēs esam sūtņi un mūsu pienākums ir nodot šīs mūsu Valdnieka un mūsu bīskapu vēstules tieši rokās tam Valdniekam, kuram tās adresētas”. Lai kā Patrīkijs uzstāja, viņš neko nepanāca. Ieradās citi un izdarīja to pašu mēģinājumu, bet atbilde palika tā pati. Sūtņu cēlā stinrība viņus atturēja, līdz kāds Valeriāns no Kapadoķijas, militārās kohortas tribūns, izlēma par katru cenu dabūt šos papīrus. Uzklausījis to pašu atteikumu, viņš metās virsū bīskapam Mariānam, kurš sažņaugtā rokā turēja vēstules Imperatoram, un, tās izrāva, taču ne citādi, kā salaužot viņam lielo pirkstu.

Nākamajā dienā cietumā ieradās galma pilnvarotas personas, piedāvājot sūtņiem trīs tūkstošus dukātu, ja viņi piekritīs stāties sakaros ar viltvārdi, arhibīskapa Jāņa pēcteci, un ,,noklusināt lietu” par viņa apsūdzību. Lamatas bija izcilas: tagad bija izdomāts pārvērst sūtniecību, kuras uzdevums bija nosodīt visu izdarīto un pieprasīt tiesu Zeltamutem, par ,,apsveikuma” sūtniecību, kura ,,izdarījusi visu” Austrumu Baznīcas strīdu labvēlīgam iznākumam. Sūtņi tādu priekšlikumu noraidīja ar riebumu. Tas deva viņiem iespēju uzzināt par Arzasa nāvi un viņa nomaiņu ar Attiku Konstantinopoles arhibīskapa baznīcā; taču par to, kas noticis ar Zeltamuti, viņi nedabūja zināt ne vārda. Sašutuši par vardarbību un neredzēdami ne mazākās cerības uz viņu pilnvarojuma sekmīgu iznākumu, viņi neatlaidīgi lūdza, lai viņus atlaiž uz savām Baznīcām. Tā kā atbilde uz šo lūgumu pārmērīgi kavējās, viņi raizējās, kas gan ar viņiem notiks, un šī neziņa viņus satrauca pat miegā. Kādā rītā diakons Pāvils, kurš kalpoja pie bīskapa Emīlija, lēnprātīgs un saprātīgs, kā stāsta kāds laikabiedrs, pamodās priecīgs un iesaucās, ka viņam bijusi atklāsme: Apustulis Pāvils, viņa debesu aizbildnis, bija parādījies viņam sapnī, stāvēdams laivā, un vairākas reizes atkārtojis: ,,Esiet piesardzīgi savā ceļā; neesiet kā neprāši, bet kā gudri, jo jūs redzat, ka pienākušas ļaunas dienas”. Šis stāsts gūstekņiem iedvesa uzticību, jo viņi Apustuļa vārdos ieraudzīja mājienu uz saprātīgumu, kas bija viņiem palīdzējis izvairīties no tik daudzām intrigām, - un viņi nolēma nodot sevi Dieva gribai.

Tas pats tribūns Valeriāns, kurš ar varu bija ieguvis sūtņu vēstules, visbeidzot ieradās paziņot, ka viņi ir brīvi. Ar rupjību, ir kā viņus izmestu no Atīras, viņš kopā ar 20 kareivju vienību tos aizvadīja līdz kuģim, kas bija viņiem sagatavots, it kā viņi būtu bīstami noziedznieki. Kuģis bija vecs, gandrīz sabrucis, ar sūcēm, tā, ka sūtņi domāja, ka viņus grib jūrā nogremdēt; izplatījās pat baumas, ka stūrmanis ir uzpirkts. Un patiesi, tikko viņi bija nobraukuši dažas stadijas, tā sāka grimt un bija spiesti iegriezties Lampsakā, Mazāzijas krastā. Tur viņiem bija jānomaina kuģis, un konvojs droši vien viņus pameta. 20 dienas vēlāk viņi izkāpa krastā Hidruntā, Kalabrijā, laimīgi, ka tikuši sveikā cauri. Ja austrumu imperatora pavēļu izpildītāji tā izturējās pret viņa brāļa sūtņiem, tad vēl lielāka nežēlība sagaidīja austrumu klēriķus, kuri pavadīja sūtniecību. Šo nelaimīgo ieslodzījums bija visnesaudzīgākais, un tikai pēc neskaitāmiem spaidiem tika nolemts no viņiem atbrīvoties. Naktī viņi tika slepus izvesti no cellēm, aizvesti uz piestātni ar tik slepenu piesardzību, kas daudziem lika domāt, ka viņus grib noslīcināt. Taču tādas mocības būtu pārāk ātras. Iesēdināti vecā laivā, viņi ar grūtībām nokļuva līdz Mazāzijas krastam, no

165

kurienes viņus pa šķirtiem ceļiem vienatnē nosūtīja uz attālām impērijas malām un ieslodzīja cietumos. Kiriaks tika izsūtīts uz Palmīru, uz Persijas robežu; Eulīzijs – uz Misfasas cietoksni, pie saraceņu zemēm, triju dienu ceļa attālumā no Vostras; Pallādijs – Siennu, uz Etiopijas un Blemmiju robežām, bet Dimitrijs – uz Lībijas oāzi. Nav iedomājams lielāks barbarisms, kā pretoriāņu sardzes izturēšanās pret viņiem ceļā, pavadot viņus uz izsūtījumā vietām. Atņēmuši izsūtītajiem naudu, kuru tie sadalīja savā starpā, viņi tos veda uz ēzeļiem vai zirgiem bez sedliem, turklāt lika viņiem veikt divus pārbraucienus dienā, tā, ka nelaimīgajiem no stiprās kratīšanās gremošana bija pilnīgi sabojāta. Kaut kādas izsmalcinātas, patiesi velnišķīgas, nežēlības dēļ šie sargi, pārvērtušies par bendēm, sagādāja sev baudījumu no tā, ka vadāja šos godājamos bīskapus caur Austrumu pilsētām visnekrietnākajos apstākļos, - un tas viss tikai tāpēc, lai darītu negodu Zeltamutem. Viņus izmitināja nevis garīdznieku namos, bet jūdu un samariešu sinagogās, kur viņi bija spiesti pavadīt naktis, bet reizēm viņus aizveda uz publiskajām viesnīcām un patversmēm. Izrādījās, ka tādi bīskapi, kā Ankīras, Tarsas, Antiohijas un Palestīnas Cēzarijas, ne tik vien paši aizslēdza savas durvis viņu priekšā, bet pat pretojās tam, lai laicīgie iedzīvotāji viņus pieņemtu. Daļēji ar draudiem, daļēji ar dāvanām šie bīskapi panāca, lai viņus padzītu no pilsētām. Īpaši ar savu cietsirdību izcēlās Ankīras Leontijs.

Tāds bija šīs sūtniecības iznākums, kurai tik enerģiski gatavojās rietumu bīskapi, īpaši Romas bīskaps, cerēdams attaisnot Zeltamuti. Ar to arī beidzās mēģinājums sasaukt Vispasaules Koncilu. Tā bija trimdinieka draugu pēdējā cerība, pēdējais līdzeklis, lai panāktu taisnu tiesu, jo viņiem pārāk labi bija zināms Austrumu Baznīcas stāvoklis, lai liktu uz to jel kādas cerības. Lai arī Jānis Zeltamute uzzināja par Inokentija mēģinājuma nelabvēlīgo iznākumu, tomēr Dievs lēma viņam saglabāt ticību patiesības uzvarai līdz pašai nāves stundai.

Šī mēģinājuma neveiksme bija jūtama kā Austrumos, tā Rietumos. Triumvirāts svinēja uzvaru un tas, kurš Austrumos vēl uzdrīkstējās pieturēties pie joanītu uzskatiem vai uzturēt kontaktus ar joanītiem, tika pasludināts par sazvērnieku, valsts ienaidnieku un Valdnieka apvainotāju. Drīz par to pārliecināja arī Imperatoru Arkādiju: un bēdas bija tiem ceļiniekiem, kuri, braukdami no Rietumiem, atveda kaut kādus papīrus, kas attiecās uz austrumu lietām. Kāds mūks, kuru aizturēja ar Konstantinopoles priesteriem domātām vēstulēm, tika publiski, pēc arhibīskapa Attika pavēles, sodīts ar pātagu, bet pēc tam, tā kā viņš atteicās uzrādīt savus līdzzinātājus, viņu, asinīm noplūdušu, uzcēla uz spiednes un lauza kaulus. Rietumos neveiksme izsauca lielu grūtsirdību. Roma un Itālija, kas trīcēja no tikko kā pārciestā Radagaisa uzbrukuma un no jaunā strīda ar Alarihu, rūpējās pašas par sevi: apstākļi nebija labvēlīgi tam, lai uzņemtos cīņu ar Austrumu impēriju sakarā ar atteikšanos rīkot Koncilu – Honorijs apslēpa savu kaunu un apklusa. Pati Rietumu Baznīca sadalījās. Āfrikas bīskapi, pakļāvušies Teofila intrigām, izrādīja arvien lielāku un lielāku vienaldzību Zeltamutes lietā un aizgāja pat tik tālu, ka nosodīja pāvestu Inokentiju par sakaru saraušanu ar Aleksandrijas patriarhu, kurš vienmēr bijis uzticīgs pareizticīgajai mācībai. Pats Augustīns, lai cik labvēlīgs būdams pret izsūtīto arhibīskapu, arī padevās šīm pārliecinošajām runām, nevēloties, kā viņš teica, saraut saikni ar saviem brāļiem un piedalīties Vispasaules Baznīcas sadalīšanā. Tādējādi sērga atrada atbalstu pašās ievērojamākajās Rietumu Baznīcas personībās. Arī Itālijas bīskapu vidū lielā mērā apdzisa dedzība. Vairums Gallijas Baznīcu stājās sakaros ar Aleksandrijas patriarhu: Tulūzas bīskaps Eksupērijs sūtīja Teofilam žēlastības dāvanas. Inokentijs vienīgais palika nelokāms, ticot trimdinieka taisnīgumam un Dieva tiesai.

166

3

Pēdējie vārdi vēstulē pāvestam Inokentijam: ,,Ja mūs no šejienes padzītu”, - ietvēra sevī Zeltamutes pravietojumu, kas nekavējās piepildīties. Pateicoties piesardzībai, 406.gada ziemu viņš pavadīja tik labi, ka pat paši Armēnijas iedzīvotāji par to brīnījās un runāja, ka viņš gandrīz ir aklimatizējies šejienei. Taču svētītāja ienaidnieki ar nožēlu raudzījās uz šo viņa veselības atjaunošanos, bet viņa pagaidu uzturēšanās Aravisā atklāja viņiem, ka Armēnijā viņam bija vēl skarbāks cietums nekā Kukūza. Un, lūk, reiz, kad Zeltamute jau vairs negaidīja nekādas pārmaiņas savā stāvoklī, viņš pēkšņi saņēma pavēli par savu pārvešanu ar norādījumu nekavējoties sagatavoties aizbraukšanai. Pienāca 407.gada pavasaris. Kā pērkona spēriens tas satrieca trimdinieku, jo, ja šajā gadalaikā viņš varēja nebaidīties no Aravisas klinšu aukstuma, kur viņš bija soļa attālumā no nāves, tad jaunās briesmas slēpās nošķirtībā no pasaules, kas viņam bija šausmīgāka nekā visbargākās ziemas un pat pati nāve. Un patiesi, drīzumā viņš uzzināja, ka šis necilvēcīgais viņa ieslodzījuma mērs tiek pastiprināts ar vēl necilvēcīgākiem priekšrakstiem: aptvert viņu ar vēl ciešāku uzraudzības cilpu, pārtraukt viņa saraksti un ar visiem iespējamiem iemesliem atvairīt apmeklētājus, kuri ieradās pie viņa. Tas jau bija kapa aukstums, kas pievienojās tās apkaimes neizturamajam salam.

Drīz pēc viņa ieslodzīšanas sekoja patīkams apmeklējums, kas varēja notikt, pateicoties slepenam viņa sardzes atslābumam. Viņu apmeklēja Olimpiādas vēstnesis no viņas kalpu vidus ar vēstuli. Apmaldījušos kalnos, viņu apturēja un aplaupīja zagļi, kuri viņu aizturēja vairākas dienas, gaidot izpirkumu; pēc tam viņi to atlaida, pārliecinājušies, ka nesagaidīs izpirkuma maksu no priestera, kurš pats atradās gūstā un mira bada nāvē. Un tā, Olimpiādas kalps ieradās izvārdzis, aplaupīts, visnožēlojamākajā stāvoklī, taču vēstule bija palikusi pie viņa. Viņa izskats apbēdināja Zeltamuti, un viņš kārtīgi norāja dievbijīgo diakoni, ja šis cilvēks bija izbēdzis no lielām briesmām. ,,Tu, - svētītājs viņai rakstīja, - gandrīz padarīji mani par cilvēka nāves iemeslu, un ar to es nekad nesamierinātos”. Pēc tam viņš atkal atgriežas pie piesardzības mēriem, kas nepieciešami sarakstei: ,,Vislabāk būtu nogaidīt mazāk bīstamus gadījumus, un izmantot kādus cilvēkus no mums labvēlīgi noskaņotas garīdzniecības”.

Diakones vēstule satrieca Zeltamutes sirdi. Olimpiādai, kura būdama vienmēr uzmanīga pret to, kas attiecās uz viņas garīgo tēvu, dažreiz pārspīlēdama kādas situācijas bīstamību, lai viņai būtu tā laime baidīties par viņu, par ko svētītājs bieži viņai pārmeta, šoreiz izrādījās taisnība. Viņa no saviem Konstantinopoles, un pat galma, domubiedriem bija uzzinājusi, ka tiek pārskatīts gūstekņa liktenis, un ka nolemts viņu izsūtīt vēl daudz tālāk aiz Kukūzas. Pārvešana uz Aravisu notika drīz pēc tam, kad līdz viņai bija nonākušas baumas par to.

Raizes un sarūgtinājums paveica lūzumu viņas briesmīgajā slimībā, lielāku lūzumu nekā viss līdz tam piedzīvotais; vienu brīdi pat nodomāja, ka viņa ir mirusi. Kad viņa nāca pie samaņas, viņai bija tikai viena doma – atbrīvoties no dzīves, kas tik pilna smaguma un izmisuma, un šī doma viņu vajāja neatkāpdamās. Līdzīga apmātība, kas bieži izpaudās, atkārtojoties slimībai, ne jau pirmo reizi mocīja Olimpiādu, un Zeltamute ne reizi vien viņas grēcīgajam paziņojumam par vēlmi nomirt lika pretī ticības argumentus un pavēles, taču no pēdējā lūzuma laika tā jau virs nebija vienkārši viņas vēlme, kas radusies drudža murgos, bet dedzinošas slāpes, kas neatkāpdamās viņu mocīja. Viņas vēstule bija rakstīta šīs mokošās domas iespaidā un šķita, ka viņa sagādāja viņai sev mierinājumu, uzticot šo

167

nežēlīgo noslēpumu savam draugam. Cik var spriest par viņas vēstuli pēc atbildes uz to, Olimpiāda aizstāvēja savu vēlmi nomirt, pēc paraduma atsaucoties uz Svēto Rakstu argumentiem un piemēriem. Vai varēja, - viņa rakstīja, - prasīt no viņas lielāku gudrību nekā no Ījaba, kurš uz ciešanu galējās robežas aizkaitinājumā sauca uz debesīm: ,,Kā dēļ es esmu piedzimis?” Vai gan viņai, kuras nelaimes pārsniedz jebkuru mēru, nav tiesību, līdzīgi šism taisnajam no taisnajiem un daudziem vecās derības praviešiem sacīt: ,,dievs, atbrīvo mani no dzīves, kuru es vairāk nevaru izturēt”.

Zeltamute nodrebēja, izlasījis šo vēstuli: nekad vēl Olimpiāda nebija izrādījusi tādu izlēmību savās izmisuma vēlmēs. Īpaši viņā izsauca sašutumu tas, ka viņa bija minējusi Vecās Derības tekstus. Savā atbildē, kas vietām pilna ar augstāko daiļrunību, viņš tai piekodina aizraidīt no sava gara sātana tumsu. Ar kādām tiesībām viņa atsaucas uz Ījaba piemēru, jautā Zeltamute. Ījabs, šis svētais cilvēks, kurš bija cienīgs pievērst sev Dieva skatienu, nepiederēja ne Vecajai, ne Jaunajai Derībai; tikai dabiskais tikums viņu padarīja par brīnumainu pacietības cīnītāju – ārpus formāliem likumiem, kas izriet no Dievišķās Atklāsmes. Un Vecā Derība jau pati par sevi bija tāla no Jaunās Derības pilnības, kas nosaka mūsu pienākumus saskaņā ar Evaņģēlija priekšrakstiem un cerībām uz mūžīgo dzīvi. ,,Vēl jāatzīmē, - viņš piebilst, - ka Ījabs nonāca izmisumā ne agrāk, kā sātans bija saņēmis iespēju vājināt viņa miesu ar slimību un satriekt viņa gribu ar spēku izsīkumu. Līdz tam Ījabs pacieta visus sitienus, ar kuriem viņu piemeklēja sātans: īpašuma zaudēšanu, lopu novietņu un māju sadegšanu, ganāmpulku un kalpu zaudēšanu, tuvinieku nodevību, visu bērnu nāvi, reizē ejot bojā dzīrēs vīna un kausu vidū, turklāt viņam nepalika neviena, ar ko savienot savas asaras; viņš to visu saņēma ar stingrību, pat ar pateicības jūtām pret Dievu, Kurš viņam bija sūtījis visus šos pārbaudījumus. Tad viņš bija Ījabs, Ījabs no galvas līdz kājām.

Taču vēlāk, kad viņu satrieca slimība, kad brūces pārklāja viņa miesu, kad vesela rinda ciešanu atņēma viņam spēkus pārciest mocības, viņa drosme vājinājās, un viņš vēlējās mirt. Šī, pēdējā, cilvēka cīņa pašam ar sevi bija tikai pēdējais un bīstamākais pārbaudījums, kuram viņu nolēma ļaunais gars, un tomēr Ījabs noturējās tā priekšā, viņš atguva gara spēku, un ļaunuma gars jau vairs nevarēja neko izdomāt, lai pakļautu sev šo taisno”. Šīs domas attīstīšana, dēlu bojāejas aina viņus vienojošās dzīrēs, kad tēvs viņiem nevar parādīt pēdējo godu, - visu šo fragmentu var nosaukt par vienu no labākajiem darbiem, ko jebkad radījusi Zeltamutes rakstāmspalva.

Un tā, Evaņģēlijs ir tas, kur Olimpiādai jāmeklē piemēri un vadība, kad šīs neģēlīgās domas sāks viņu ielenkt. Kungs sacīja: ,,Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, neiekļūt jums Debesu Valstībā”. Tagad vēlēties nāvi – tas ir noziedzīgi, jo ir vainagi, kas novīti visām bēdām. Arī svētais Pāvils, šis lielais Apustulis, tālu prom no sevis aizdzina vēlmi pēc nāves. ,,Redzēt manas važas nokritušas, lai būtu kopā ar Kristu, - viņš saka, - būtu ļoti vēlami, taču daudz nepieciešamāk manu brāļu dēļ man ir palikt ieslodzītam šinī ķermenī”. Viņš pats izcieta visu, kas vien iespējams no miesas mocībām, trīs reizes viņš lūdza Kungu, lai Viņš atbrīvo no tām, taču, nesaņēmis to, ko lūdza, viņš pieņēma šīs ciešanas ar mieru un prieku - kā pārbaudījumu. ,,Tici, tici, Olimpiāda, - rakstīja Zeltamute, - nav mazs nopelns, panesot slimības ciešanas arī savās mājās, piekaltais pie gultas, ja vien tās tiek pārciestas ar padevību. Kristieša nopelns nav tikai tajā, ka viņš pacieš bendes niknumu, kurš viņu spīdzina un plosa ķermeni foruma vai amfiteātra vidū; ir vēl arī pacietība, ka prot pārvarēt slimības mokas, bet tava slimība, dārgā un godājamā sieva, arī ir tavs mājas bende”.

168

Tāda bija Zeltamutes pēdējā vēstule. Šajā laikā viņš pabeidza Olimpiādai veltītas pārdomas, un droši vien diakones vēstnesis aizveda tās viņai kopā ar šo atbildi. Te beidzas viņa izsūtījuma laika domu un jūtu vēsture. Atlikusī viņa dzīve pieder tikai notikumiem.

Tajā laikā, kad viņš vēl sapņoja par savu draugu cerību piepildīšanas iespēju un jau bija piedevis saviem ienaidniekiem, jo vajāšanas kaitēja tikai viņa personiskajam mieram, - ienaidnieki, gluži pretēji, iekvēlojās pret viņu ar divkāršu niknumu. Pats Zeltamutes miers viņus kaitināja: viņi vēlētos to redzēt mirstošu, nospiestu, žēlastību lūdzošu; viņi nožēloja, ka saudzējuši to, nosakot viņam ,,paciešamu” izsūtījuma vietu. Īpaši nocietinājies pret viņu bija Antiohijas patriarhs Porfīrijs. Būdams Armēnijas kaimiņš, viņš katru minūti juta trimdinieka varenību, kas izplatījās viņa pilsētā un pat viņa baznīcā, bet viņš pats, ar saviem bezjēdzīgajiem un dīvainajiem draudiem kļuva par laicīgo ļaužu nicinājuma un savu klēriķu izsmiekla objektu. Garām ejot, viņš dzirdēja sačukstamies: ,,Viņa priekšā trīc paši uzvarētāji kā bērni teātra masku priekšā... Viņa vārds vien jau liek nobālēt pasaules varenajiem un Baznīcas bagātajiem valdniekiem. Ja pasaulē ir brīnumi, tad jau nu, protams, šis ir viens no tiem!” Katrs no šiem vārdiem Porfīrijam bija kā pātagas cirtiens, kas plosīja viņa sirdi. Aizmirsis jebkādu kaunu, viņš norunāja ar Konstantinopoles bīskapu un imperatora galma intrigantiem izraut zem Arkādija, kurš arvien vēl šaubījās, kājām pēdējo balstu. Šajā nolūkā vajadzēja Zeltamuti aizsūtīt prom no apdzīvotām vietām, kur jau viņa klātbūtne vien, pēc viņu vārdiem, ierosina viļņošanos un sacelšanos pret Imperatoru un viņa bīskapiem. Bet kur gan viņu izsūtīt? Viņš vienmēr bija atradies pārāk tuvu kādai provincei. Labi papētījuši karti, viņi apstājās pie Pitiuntas, kura nebiedēja nevienu no triumvirāta patriarhiem, un Valdnieks deva tam savu piekrišanu.

Pitiunta, kas reiz bija bijusi pilsēta, tagad bija vienās drupās. Tā atradās Jevksinas Pontas krastā, Kaukāza pakājē, pie pašas romiešu valdījumu robežas. Saskaņā ar vēsturnieku liecībām, to aplenca tikai mežonīgas barbaru ciltis, veicot bezgalīgus uzbrukumus Austrumu tirdzniecības vietām un izpostot tās. No tirdzniecības agrāk bija dzīvojusi arī Pitiunta. Taču tagad pilsēta bija kļuvusi par nocietinātu nometni pierobežas leģioniem, un tikai laiku pa laikam tur varēja redzēt kādu vietējo tirgotāju. Kristiešu, ar kuriem agrākais arhibīskaps varētu nodibināt kontaktus, tur nebija vispār: barbari bija pagāni vai kristieši tikai vārda pēc, kuri nespēja saprast svētītāja Jāņa pamācības, bet, kas attiecas uz garnizoniem, kuri parasti sastāvēja valsts algotiem no ārzemniekiem, tad tie attiecībā uz reliģiju bija vienā līmenī ar huņņiem un citiem barbariem. Un tā, bīskapi varēja būt pārliecināti, arhibīskapa Jāņa zelta lūpas visbeidzot šeit ir nolemtas kapa klusumam. Tikko kā izvēle tika izdarīta, Attiks, būdams veikls cilvēks, pieņēma piesardzības mērus attiecībā uz trimdinieka pārbraukšanu, baidoties, ka gūsteknis neizraisītu sašutumu vai līdzcietību to vietu iedzīvotāju vidū, caur kurām viņu vedīs. Tika noteikts izvairīties no pilsētām starp Aravisu un Pitiuntu, īpaši no tām, kurās vairāk vai mazāk juta līdzi viņa nelaimei. Pēc tam tika nolemts izvairīties no tās kļūdas, kas tika pieļauta pirmā izsūtījuma laikā, kad viņam tika dots pretoriāņu konvojs, kura oficierus viņš ,,apbūra” un kuri no viņa sargiem pārvērtās par viņa kalpotājiem. Attiks un Severiāns šo jautājumu saskaņoja ar Pretorijas prefektu, kurš sagādāja viņam rupjākus un mežonīgākus apsargus. Abiem konvoja oficieriem tika apsolīts ievērojams paaugstinājums, ja viņi kā nākas izpildīs uzdevumu; viņiem pat lika noprast, ka nebūs īpašas neapmierinātības ar to, ja izsūtītais nenokļūs līdz Pitiuntai, jo ceļa nogurums var novest pie tā paša iznākuma, kā soda izpilde, bet tāda nāve nostādītu Valdnieku mazāk neveiklā stāvoklī. Šie cilvēki lieliem pārgājieniem devās uz Aravisas cietoksni, kuru sasniedza jūnija vidū vai beigās.

Viņu ierašanās pie trimdinieka nesa sev līdzi kaut ko draudīgu, šķita, ka viņi pat lepojas ar savu rupjību. Viņi daudziem ne reizi vien atkārtoja, ka viņi grib nopelnīt apsolīto

169

paaugstinājumu, un pat teica, ka nav nekāda nelaime, ja šis nožēlojamais un slimais cilvēks nenokļūs līdz savai izsūtījuma vietai, un tas nekā neietekmēs viņu atalgojumu. Ja šīs runas nonāca līdz Zeltamutem, tad viņa stiprinājumam kā nekad bija vajadzīga padevība Providences gribai. Lūk, kādos apstākļos un kāda konvoja uzraudzībā viņš, saņemot pavēli, devās ceļā.

Ceļš no Aravisas un Pitiuntu veda vispirms caur Sebastu, Lielās Armēnijas metropoli, pēc tam pagriezās uz rietumiem, šķērsoja Pontas provinci un sasniedza Komānu, vienu no šīs provinces lielajām pilsētām; no turienes, pagriežoties pa labi, tas virzījās gar Jevksinas Pontas krastu virzienā uz Kaukāza pakāji. Komāna aizņēma gandrīz trešo daļu no visa ceļa starp Aravisu un Pitiuntu. Šis ceļš bija viens no pašiem grūtākajiem un bīstamākajiem visā Āzijā: nācās rāpties augstos kalnos, gandrīz uz katra soļa šķērsojot upes vai strautus, kas bieži bija izgājuši no krastiem. Zeltamute ceļa lielāko daļu veica kājām, un ceļa grūtības droši vien bija ļoti lielas, vai arī viņa nogurums bija ārkārtīgi stiprs, ja pārcelšanās no Aravisas uz Komānu prasīja trīs mēnešus. Turklāt sardze centās viņa ceļojumu padarīt pēc iespējas nogurdinošāku. Viņu ,,izgudrojumi” vairoja nelaimīgā mokas. Ja lietus gāza kā no spaiņiem, viņi tieši šo laiku izvēlējās, lai dotos ceļā, un turpināja to tikmēr, kamēr trimdinieka apģērbs bija cauri slapjš un pa viņa krūtīm un muguru tecēja ūdens. Ja viņi skaidrā laikā šķērsoja kādu saulē izdegušu līdzenumu, tad ar īpašu gandarījumu tie veda savu gūstekni bez galvassegas pa to tieši dienas vidus svelmē. Zeltamutes galva bija gandrīz kaila, bez matiem, kā Elīsam, stāsta viņa biogrāfs, tāpēc svelme bija viņam kā nāvējošas mocības. Lūk, kādus līdzekļus izgudroja šie nelieši, lai drīzāk iegūtu savu balvu. Ja viņiem gadījās braukt cauri pilsētai, kur trimdinieks varētu izmantot sev tik nepieciešamo vannu, jo drudzis no iekšienes viņu dedzināja tāpat, kā saule no ārpuses, tas konvojs liedza viņam apstāties. Atpūtas vietas tika izraudzītas maz apdzīvotās un tuksnesīgās apkaimēs, kur nevarēja saņemt ne mazāko palīdzību. Vēstules bija aizliegtas bez ierunām, jebkādi sakari pārtraukti. Viens no konvoja priekšniekiem bija tik nežēlīgs, ka kļuva vai traks, kad satiktie cilvēki žēloja trimdinieku un vērsās pie viņa ar mierinošiem vārdiem: viņš lamājās un pielietoja spēku, it kā pret viņu personiski aizvainotu. Viņa biedrs nebija tik ļauns: visbeidzot Zeltamutes lēnprātība un padevība viņu aizkustināja; viņš izrādīja tam līdzcietību, taču slepus, jo baidījās no sava biedra un arī vēlējās nopelnīt sev apsolīto paaugstinājumu.

Kā stāsta Pallādijs, bija jau pagājuši trīs mēneši viņiem tādā veidā šķērsojot kalnus, ielejas un upes, kad viņi beidzot sasniedza Komānu. Zeltamute tik tikko kustējās. Viņa seja bija stipri apdegusi un, ja seko tā paša Pallādija salīdzinājumam, ,,viņa tumši sārtā galva, noliekusies uz krūtīm, līdzinājās nobriedušam auglim, kurš bija gatavs atrauties no zara”. Komāna bija liela pilsēta, kurā ceļotāji varēja atrast dažādas rezerves un atpūsties. Taču cietsirdīgais oficieris deva zīmi turpināt ceļu un ,,viņi šķērsoja pilsētu, kā pārbrauc tiltu”, piebilst Pallādijs. Piecu vai sešu jūdžu attālumā no turienes atradās neliela, vientuļa baznīciņa, kur priekšnieki pavēlēja konvojam apstāties. Zeltamuti, pilnīgi izvārgušu, novietoja vienā no ēkām.

Baznīca bija celta par godu svētajam moceklim Vasiliskam, kura kaps atradās līdzās. Viņš bija cietis ticības dēļ 308.gadā kopā ar mocekli Kleoniku Maksimiāna laikā. Naktī Zeltamutem bija redzējums. Viņa priekšā nostājās moceklis Vasilisks un vērsās pie viņa ar sekojošiem vārdiem: ,,Ceri, Jāni, mans brāli, rīt mēs ar tevi būsim kopā”. Tajā pašā naktī priesteris, kurš sargāja šo baznīcu un kapenes, redzēja līdzīgu redzējumu, un moceklis viņam teica: ,,Sagatavo vietu mūsu brālim Jānim, jo viņš nāk šurp”. Šis priesteris vēlāk apstiprināja sava redzējuma patiesumu. Pilnīgā pārliecībā, ka saņēmis norādījumu no augšienes, viņš nākamajā rītā centās aizkavēt konvoju. ,,Palieciet, es jūs lūdzu, - viņš teica

170

konvoja priekšniekiem, - palieciet vismaz līdz piektajai stundai”. Iespējams, viņš uzskatīja norādījumu uz šo stundu kā saņemtu no augšienes, tomēr pretoriāņi nedomāja klausīt viņu un steidzās prom.

Viņi bija nogājuši jau apmēram 30 stadijas, kad trimdinieks pēkšņi sajuta tādu drudža lēkmi, kas lika izbīties par viņa dzīvību. Satrūcies par to, ka viņš var nomirt viņiem uz rokām, ceļā, konvojs atgriezās baznīcā, kuru atstāja pirms dažām stundām.

Zeltamute vairs nevarēja noturēties uz kājām. Viņš teica, lai viņu pieved pie altāra un palūdz priesterim baltu tērpu, kurā gribēja ietērpties pirms nāves, juzdams tās tuvošanos. Priesteris izpildīja viņa vēlēšanos, un Zeltamute pārģērbās, novilcis visu savu apģērbu līdz pat apaviem, un izdalīja to klātesošajiem. Tad viņš izteica vēlēšanos saņemt Svētos Noslēpumus no priestera rokām, karsti lūdzās un pabeidza savu runu ar vārdiem, kuri tik bieži bija skanējuši no viņa lūpām: ,,Slava Dievam par visu! Āmen!” Pēc tam pārmeta krustu, apgūlās uz grīdas plāksnēm un vairs nepiecēlās. ,,Viņa dvēsele, - saka šīs skumjās ainas aprakstītājs, - notrauca no sevis šīs mirstīgās dzīve putekļus; un savienojies ar saviem tēviem, viņš devās pie Kristus”. Baznīcā nejauši atrada pilnīgi sagatavotu šķirstu; to ienesa, un otrais moceklis tika novietots blakus pirmajam. Bija oktobra kalendu 18. datums, Honorija septītais konsulāts un jaunā Teodosija otrais, t.i., mūsu ēras 407.gada 14.septembris (v.st.). Svētītājs Jānis Zeltamute nodzīvoja 60 gadus, kā bīskaps kalpoja 9 gadus un aptuveni 7 mēnešus, no kuriem 3 gadus un 3 mēnešus pavadīja izsūtījumā.

Šis, kristīgajai pasaulei tika svarīgais, notikums neradīja pēkšņas jukas. Lai arī visi to ļoti labi paredzēja, tomēr ziņu uzņēma ar zināmu izbrīnu; vajātāji un vajātie vēroja viens otru. Vajāšanas nebeidzās, gāztie vai izraidītie bīskapi netika atgriezti savās vietās, un joanīti nepievienojās. Arī Rietumi bija satriekti sastingumā: vispārēja klusuma vidū tikai Romas baznīca pacēla savu balsi. Pāvests Inokentijs Baznīcas tiesas un likumu vārdā paziņoja, ka viņš nestāsies kontaktos ar austrumu bīskapiem, kurus viņš atšķīris Jāņa Zeltamutes dēļ, ja tikai tie neiekļaus savu Baznīcu diptihos viņa kā Konstantinopoles arhibīskapa vārdu. Tas nozīmēja viņa likumības atzīšanu un to aktu nosodīšanu, ar kuriem svētītājs tika gāzts no sava troņa. Inokentijs paziņoja šo deklarāciju trim patriarhiem – Attikam, Porfīrijam un Teofilam; visi trīs to noraidīja.

Kas attiecas uz Imperatoru Arkādiju, tad viņš droši vien izjuta patiesas šausmas, uzzinot par nāvi, kuru izsauca viņa pavēles, un aiz sava ieraduma ar trīsām gaidīja kādu debesu dusmu izpausmi pret viņu vai viņa ģimeni. Taču, nesagaidījis neko tamlīdzīgu, viņš pamazām attapās, bet viņa garīgie vadītāji Attiks un Severiāns pabeidza atlikušo. Notika pat tā, ka viņu varēja pārliecināt, ka pār viņu ne tikai nesamilzt Dieva dusmas, bet ka viņš ir saņēmis no augšienes visdārgāko dāvanu, kas piemīt svētlaimīgajiem – dāvana darīt brīnumus. Lai cik dīvains un muļķīgs būtu šis notikums, taču vēsture to ierakstījusi savās lappusēs, un mums par to jāpastāsta saviem lasītājiem. Drīz pēc Zeltamutes nāves Imperators, iespējams, nožēlas mudināts, devās uz vienu nelielu Konstantinopoles baznīcu, tautā iesauktu par Kariju, t.i., Lazdu krūmu, jo tās iekšpagalmā bija iestādīta lazda, un svētais, kura godam baznīca bija celta, savulaik bija ticis pakārts tajā. Arkādijs šajā dievbijīgajā apmeklējumā paņēma sev līdzi lielu un bagātu svītu, tā ka visi apkārtnes iedzīvotāji saskrēja paskatīties uz viņu. Drīz vien ne tikai laukums un baznīca, bet visas tās piebūves bija visu vecumu un dzimumu ļaužu pilnas. Šo piebūvju skaitā bija veca ēka, kuras sapuvusī grīda iebruka zem pūļa smaguma, bet notika tā, ka neviens necieta. Tajā nekavējās saskatīt brīnumu, bet glaimotāji šo brīnumu piedēvēja Valdnieka lūgšanām. Viltvāržu piekritēji pasludināja Arkādiju, Teodosija dēlu, par svēto, kuru piemeklējis Pats Kungs ar Savu labvēlību, un, šķiet, viņš pats tam noticēja. Pēc šī notikuma, kas pilnībā varēja nomierināt viņa sirdsapziņu, Arkādijs atgriezās pie savas ierastās bezdarbības un

171

atkal ieslīga apātijā. Visbeidzot viņš patiesi ieslīga nāves skaujās – 408. gada 1.maijā, septiņus ar pusi mēnešus pēc Zeltamutes nāves.

4

Otru uzdevumu, kuru uzņēmās Inokentijs, - tikpat svētu, kā pirmais, bija ne mazāk grūti izpildīt, un tas pat sastapa lielākus šķēršļus. Daudzi, kuri Zeltamutes dzīves laikā bija bijuši vienaldzīgi, sašutuši par viņa mocībām, pēc viņa nāves vaicāja: vai viņa vārda ienešana baznīcas diptihos neturpinās šķelšanos? Patriarhu triumvirāts saliedējās ciešāk kā jebkad Inokentija prasību dēļ. Viņa atteikšanās stāties kontaktos ar tiem nekavējoties tika pasniegta Austrumu baznīcām kā augstprātīga iejaukšanās viņu Baznīcu disciplinārajos lēmumos. Nekad vēl šo personu jūgs pār Baznīcām, kuras bija viņām uzticētas ar Arkādija pavēlēm, nebija sasniedzis tādu bardzību. Piecu gadu laikā, kas aizritēja pēc Zeltamutes nāves, - līdz 412.gadam, neviens no viņiem pakļautajiem bīskapiem neuzdrīkstējās uzņemties šīs taisnīgās lietas izpildīšanu; vismaz vēsture nepiemin tādu cilvēku. Teofils, kurš stāvēja Zeltamutes vajāšanu priekšgalā viņa dzīves laikā, ieņēma to pašu pozīciju arī pret mirušo arhibīskapu. Intrigas, apmāns, uzpirkšanas, ko viņš tik meistarīgi bija apguvis, neaprobežojās tikai ar Austrumiem; viņš ieguva daudzus piekritējus Gallijā, Itālijā, pat Ravennas galmā, ja var ticēt laikabiedru vārdiem. Āfrika atklāti nostājās viņa pusē no 407.gada jūnija, kad Kartāgas koncils vērsās pie pāvesta Inokentija ar lūgumu nepārtraukt kontaktus ar Ēģiptes baznīcu, kura vienmēr bija bijusi tik pareizticīga.

Balstoties uz šiem draudiem, intrigām un uzpirkšanām, Teofils pret Zeltamuti izdeva paskvilu, ar kuras palīdzību cerēja attaisnot sevi, nomelnojot savu upuri. Gadījums, kuru nenosauksim par laimīgu, saglabājis mums fragmentu no šīs paskvilas viena VI gadsimta bīskapa sacerējumā, kas domāts Imperatoram Justiniānam. Tagad neviļus jāsarkst, lasot to, ko bez kauna rakstījis svētkalpotājs un viens no ietekmīgākajiem austrumu patriarhiem par svētītāju, ko viņš pats nolēma bojāejai. Autors lieto savas teoloģijas zināšanas, lai izgudrotu neprātīgas apsūdzības buršanā, lieto Svētos Rakstus, smeļot no tiem briesmīgus lāstu un apvainojumu formulējumus. Saskaņā ar šo sacerējumu svētītājs Jānis bija velns, kura vārdi netīrās straumēs plūda klausītāju dvēselēs, nodevējs līdzās Jūdam, un, līdzīgi kā sātans pieņem gaismas eņģeļa izskatu, arī Jānis patiesībā nebija tas, kāds šķita; ka viņš vajāja savus tuvākos ar tādu elles ļaunumu, ar kādu bija apsēsts Sauls, un noveda līdz nāvei Dieva kalpotājus un Viņa svētos. Zeltamute te nosaukts par ,,nekrietnu un izvirtušu bezgodi pirmdzimto Baznīcā, nodevušos varaskāres kvēlei un iedomīgu savā neprātā; viņš atdevis dvēseli velnam, nodevies apkaunojošai netiklībai; viņa svētkalpošana bijusi neģēlīga, viņa upuri apgānīti; viņš bijis cilvēku dzimuma ienaidnieks un savos noziegumos pārspējis laupītāju dedzību”. ,,Važas, kurās bija savīts Zeltamute, - te ir sacīts, - nevarēja saraut”, un Teofils dzirdējis Dieva balsi, kas uz viņu saukusi: ,,Šo cilvēku vajag notiesāt!” Spalva atsakās rakstīt tādus neģēlīgus apvainojumus, tomēr Hieronīms, lai izdabātu Aleksandrijas patriarham, savam agrākajam ienaidniekam, izlīdzis ar viņu origēnisma sakarā, pārtulkoja šo neķītro paskvilu latīņu valodā, lai padarītu to zināmu Rietumos.

Cilvēcei par godu jāsaka, ka šie apmelojumi, ne mazākajā mērā nekaitējuši to upura lietā, piesaistīja tai nevienu vien vēl šaubīgu sirdi. Kas attiecas uz Teofilu, viņš ne pārāk ilgi varēja paust savu bezkaunību un pārgalvību: reiz, 412.gadā, viņu atrada mirušu pēc ilgstošas slimības, taču viņa nāve neatbrīvoja Aleksandrijas baznīcu no noslieces uz strīdiem un intrigām, ko šis patriarhs bija nostiprinājis tajā 27 savas valdīšanas gadu laikā. Citai nāvei bija ietekmīgākas sekas Austrumu lietās – viltvārža, Antiohijas patriarha

172

Porfīrija nāve, kas sekoja tajā pašā gadā. Un tā, no trim vadoņiem divu vairs nebija, taču karadraudze vēl palika, un Konstantinopoles viltvārža ietekme visiem līdzekļiem uzturēja šķelšanos pārējās Baznīcās.

Aleksandrs, kurš ieņēma Antiohija troni pēc Porfīrija, stingrs mūks, kādu laiku kalpojis Svētās Sofijas baznīcā kā priesteris, dvēseles dziļumā glabāja cieņu un pateicību pret Valdnieku, kuram reiz bija kalpojis. Par viņa pirmajām rūpēm kļuva – atjaunot savas Antiohijas bīskapijas diptihos vārdu, kuram vajadzēja būt tās lepnumam, pēc tam viņš uzrakstīja pāvestam, lūdzot vienotību ar Romas baznīcu, un savu vēstuli viņš nosūtīja ar delegāciju, kurai uzticēja izklāstīt kā savas jūtas, tā arī cerību ar saprātīgiem līdzekļiem atgriezt uz patiesā ceļa tik dziļi sašķeltos prātus. Tas bija pirmais solis, kas Austrumos tika sperts izlīguma virzienā, bet tam bija milzīga nozīme: tas atbrīvoja Inokentiju no morālās atbildības, likvidējot viņa vientulību gandrīz visas kristīgās pasaules vaiga priekšā; turklāt tas kalpoja par priekšvēstnesi visas pareizticīgās Āzijas vienotības atjaunošanai nākotnē. Turklāt Inokentijs savas dvēseles dziļumos varēja atzīt, ka dedzības kvēlē viņš nav kļūdījies lietā, kas viņam likusies taisnīga un likumīga; lielais svētītājs pats sprieda tāpat kā viņš līdzīgās lietās. Svētas sajūsmas kvēlē Inokentijs apsveica Antiohijas patriarhu. ,,Mēs nedomājām citādāk, - viņš rakstīja, - par Baznīcu, kuru, tāpat kā Romas, bija dibinājis Apustulis Pēteris, un kurā pat agrāk, nekā mūsējā, bija sludinājis lielais Apustulis”.

Aleksandrs iecēla Sīrijas bīskapu sēdekļos daudzus no tiem bīskapiem, kurus reiz bija iecēlis Zeltamute un kurus bija padzinis Koncils ,,Zem ozola” vai Porfīrijs. Pēc tam viņš uzaicināja sev padotos bīskapus sekot viņa piemēram un ierakstīt svētītāja Jāņa vārdu savos diptihos. Drīzumā Romā tika saņemti daudzi lūgumi par pievienošanos šai Baznīcai. Inokentijs izveidoja konsultatīvu padomi, lai izskatītu lūgumus un pārbaudītu lūdzējus. Šajā padomē, kas sastāvēja no 24 Itālijas bīskapiem, viņš par sekretāru iecēla Kassiānu, bijušo Zeltamutes diakonu, kurš kļuva par priesteri Romā pēc pārcelšanās uz turieni. Kassiānam, kurš kādu laiku bija bijis mūks Sīrijā, bija pazīstams šis provinces klēra personāliju sastāvs un tā godbijīgā pieķeršanās sava bijušā Valdnieka piemiņai; tas izslēdza bīstamību, ka viņš varētu izrādīt lieku iecietību pret slēptiem ienaidniekiem un nodevējiem. Turklāt pāvests noteica nosacījumus, ar kuriem viņš piekritīs vienotībai, un lielāka svinīguma dēļ vēlējās, lai šo nosacījumu programma tiktu ienesta Romas baznīcas protokolos. Spriežot pēc visa, var domāt, ka svarīgākais no šiem nosacījumiem bija tas, lai padotie lūdzēji atzītu, ka svētītājs Jānis Zeltamute nav nepārstājis būt Konstantinopoles arhibīskaps, jo viņš bija iesniedzis apelāciju pret savu nepareizo atcelšanu un Dievs aizsauca viņu no šīs pasaules agrāk, nekā Vispasaules Koncils varēja pasludināt savu lēmumu par viņa apelāciju. Tieši tas arī bija pamats, uz kura balstījās prasība sasaukt Koncilu, un Romas baznīca nepieļāva attiecībā uz to nekādas atrunas un pretrunas, tā vēlējās, lai lieta tiktu atgriezta tajā stāvoklī, kādā tā bija pirmās notiesāšanas laikā. Sekojot šim norādījumam, apspriedās arī bīskapi, Kassiāns izteica savu viedokli, bet pāvests lēma – pieņemt vai nē piedāvāto vienotību. Lūdzēju skaits bija liels, viņu vidū bija arī Verejas Akākijs. Akākija vēstule, nepietiekami skaidra savos izteikumos un divdomībā, nevarēja tikt pieņemta bez izmaiņām. Tā tika nosūtīta patriarham Aleksandram ar priekšlikumu piespiest Verejas bīskapu vienkārši parakstīt Romas baznīcas nosacījumus. Akākijs sākumā pretojās, viltīgi atrunājoties, taču tam nebija sekmju, un visbeidzot piekāpās.

Ja var teikt, ka no šī brīža Sīrijas patriarhs bija pievienojies pareizticībai, tad to nevarēja sacīt par diviem pārējiem. Nenogurdināmais izlīguma apustulis Aleksandrs izmantoja savus agrākos kontaktus ar Konstantinopoles baznīcu, lai ietekmētu tās ganāmo pulku un klēru. Viņš personīgi devās uz galvaspilsētu, lai Attika acu priekšā aicinātu atjaunot amatā netaisni atcelto arhibīskapu un ierakstīt viņa vārdu diptihos. Lai kā Attiks

173

dārdināja savu balsi pret viņu, nosaukdams Aleksandra centienus par ,,nesaprātīgu un nekaunīgu rīcību, pretlikumīgu viena bīskapa iejaukšanos citas eparhijas lietās”, Aleksandrs drosmīgi turpināja savu uzsākto lietu. Kad viņš nomira, viņa pēctecis to turpināja diezgan vāji. Visbeidzot, 415.gadā, viens priesteris, no Akākija atsūtīts ar vēstuli, palaida baumas, ka šis bīskaps parakstījies tikai zināmu nosacījumu dēļ, un trauksme atsākās.

Attiks ietiepās un it kā turpināja ,,vajāt” jau mirušo Zeltamuti. Taču Konstantinopoles tauta lūdza svētītāja Jāņa vārda iekļaušanu diptihos, un drīzumā pat pieprasīja to – kamēr dumpis pielika punktu arhibīskapa atrunām. Draudu un trokšņa izbiedēts, aizsteidzās uz pili pēc Imperatora vai, labāk sacīt, Imperatora padomnieku pavēlēm, jo toreiz valdošais Valdnieks, jaunais Teodosijs, Arkādija pēctecis, bija ne vairāk kā 14 gadus vecs. Padome šīs lietas, kuras dēļ katru brīdi varēja sākties tautas sacelšanās, atrisināšanu uzticēja personīgi Attikam. Viņam bija grūti un nepatīkami pieņemt šo lēmumu, jo visbeidzot atzīt 407.gada 14.septembrī mirušo Zeltamuti par Konstantinopoles arhibīskapu, nozīmēja atteikties pašam no sevis, vismaz no paša rīcības līdz tam laikam. Tas nozīmētu atzīt sevi par uzurpatoru un nelikumīgu bīskapu, jo, saskaņā ar baznīcas likumiem, divi bīskapi nevar ieņemt vienu troni vienlaicīgi: tad vajadzēja otra labā izsvītrot pašam sevi. Turklāt Attiks ieņēma troni tikai desmit gadus, nomainot Arzasu, tiešo Zeltamutes ,,pēcteci”. Vai, atzīstot to, ko no viņa prasīja, viņš nevājinās savas bīskapa valdīšanas laikā pieņemto aktu spēku, kā arī visus sava priekšteča pieņemtos aktus? Bija, par ko padomāt, bet laiks negaidīja, un imperatora padome vairījās juku. Attiks piekāpās. Būdams vairāk godkāris, nekā fanātiķis vai nesamierināms ienaidnieks, viņš nežēlīgi cīnījās pret Zeltamuti viņa dzīves laikā, jo baidījās no viņa atgriešanās, taču tagad, kad nāve bija viņu atbrīvojusi, vai viņa ēna varēja būt tam bīstama? Acīmredzot nē; viņš turpinātu valkāt mitru, un viņa piekāpība, bez šaubām, sagādātu viņam pretējās puses padevību. Lūk, ko sev teica Attiks, un ienesa Zeltamutes vārdu Konstantinopoles arhibīskapu sarakstā. Tomēr šī piekāpšanās nesatuvināja viņu ar visiem joanītiem un, tā kā viņš pats kaunējās no sava soļa, tad uzskatīja par vajadzīgu attaisnot sevi Naidam uzticīgo šķeltnieku priekšā, īpaši Aleksandrijas patriarha priekšā, kuru viņš bija atstājis vienu cīņā pret divām trešdaļām Austrumu un Romas baznīcas galvu. Viņa attaisnošanās tika izklāstīta vēstulē, kuru viņā adresēja šim patriarham, bet kura pēc būtības bija domāta atklātībai, un kuru vēsturnieki iekļāvuši savās grāmatās.

Ēģiptes patriarha amats tajā laikā no Teofila rokām nonāca viņa pēcteča Kirila rokās... Vēstule, pirmkārt, bija pazemojoša un neveikla. Attiks centās attaisnot savu rīcību ar bailēm no nevaldāmās Konstantinopoles tautas un Imperatora gribas; vispār, viss apvainojuma smagums gūlās uz Antiohijas patriarhu, kura nesaprātīgajiem un nekaunīgajiem vārdiem bija jāizsauc savstarpējs karā pie pašas Imperatora pils durvīm. Piekāpjoties draudiem, miera saglabāšanas vārdā, Attiks sekoja Apustuļa Pāvila piemēram, kurš, kā viņš pats teica, ,,darīja visu visiem”, izlīguma un vienotības garā.

Ja viņa rīcību aplūko no baznīcas lēmumu viedokļa, tad tajā nevar atrast neko pretrunīgu ne ar rakstītajiem likumiem, ne mutvārdu mantojumu. Baznīcas diptihi ietver sevī ne tikai bīskapu, bet arī laicīgo vārdus, pat sieviešu, un vai nav vienalga, kādā kategorijā ievietots Jāņa vārds? Turklāt – vai tad viņš nebija bīskaps? Un tā, Attiks varēja ierakstīt viņa vārdu, domājot par to laiku, kad viņš bija likumīgs bīskaps, nevis to, kad nebija tāds, un ar šādu atrunu viņa iekļaušana nekādi nebija pretrunā ar viņu nosodījušo abu Koncilu lēmumiem. Vai tad patiešām viņa vārda pievienošana citiem diptiha vārdiem apgāna šos sarakstus, kas pelna cieņu? It nemaz. Neviens nenosodīja Dāvidu par to, ka viņš uzstādīja lielisku pieminekli Saulam, šim Dieva atraidītajam ķēniņam, un pašreizējā laikā

174

ariāņa Jevdoksija klātbūtne, kurš apglabāts zem viena altāra ar Svētajiem Apustuļiem Andreju, Lūku un Timoteju, nekādi neietekmē to godu, kāds pienākas šiem svētajiem. Miers – tas ir tik liels labums un tik uzstājīgi Kunga pieprasīts, ka viņam, Attikam, nav vajadzības atvainoties par vēlēšanos to atjaunot, cik tas no viņa bijis atkarīgs, bet, ka viņš, gluži otrādi, mudina viņu, Aleksandrijas patriarhu, sekot savam piemēram, lai visbeidzot kristīgā pasaule varētu gūt mieru brālīgā saskaņā, visu partiju izlīgumā. Šī, pēdējā, pamācība, vairāk kā jebkas cits, varēja izvest no pacietības cilvēku, kam tā bija adresēta. Viņš uz Attika padevīgo attaisnošanos atbildēja ar ironijas pilnu vēstuli, kura nonākusi līdz mums, un kura var kalpot par smalka izsmiekla paraugu.

Kirila rakstura straujumu un domāšanas veidu, ko viņš bija mantojis no tēvoča, Čerņigovas arhibīskaps Filarets norāda kā cēloni Kirila netīksmes jūtām pret mirušo Zeltamuti. ,,Saskaņā ar tagad zināmām vēstulēm, - saka arhibīskaps Filarets, - Konstantinopoles patriarhs piedāvāja Kirilam ietvert Zeltmutes vārdu Baznīcas ganu diptihos, bet Kirila atbilde Attikam izteica pārāk asu neapmierinātību attiecībā pret Zeltamutes vārdu. Pat ja piekristu, ka šīs vēstules nav īstas, tad tomēr svētajam Isidoram Pelusiotam, kuru Kirils godāja kā tēvu, nācās pārliecināt Kirilu, lai viņš šķiras no tām domām, kuras mantojis no tēvoča attiecībā uz Zeltamuti”. Tādējādi šķelšanās bīstamība mirušā Zeltamutes dēļ bija, iespējams, vēl lielāka, nekā viņa dzīves laikā. Un tomēr Inokentijs, paļaujoties uz Dieva palīdzību, nepadevās, zinot, ka Viņš mūsu pasaules vētru laikā prasa no cilvēkiem tikai pastāvīgu mīlestību uz labo un vīrišķību.

Šī jaunā cīņa turpinājās visas Inokentija dzīves garumā. Šī patriarha pēcteču laikā patriarham Kirilam, kuru drīz vien Austrumos nodarbināja jauni strīdi un nesaprašanās, bija vajadzīgs Romas baznīcas atbalsts. Tā kā šī atbalsta saņemšanai viņam vispirms bija jāstājas ar to kontaktos (Čerņigovas arhibīskaps Filarets norāda: ,,Rietumu baznīca nestājās sakaros ar austrumu Baznīcām, kamēr tās neienesa Zeltamutes vārdu diptihos”), tad viņš apspriedās ar dažiem bīskapiem, kurus bija nogurdinājusi šķelšanās, un ierakstīja Zeltamutes vārdu Aleksandrijas diptihos. Desmit gadus vēlāk viņš kā pāvesta legāts piedalījās strīdos par nestoriānismu.

Pa to laiku nāve ar katru gadu attīrīja lauku, kurā trešdaļu gadsimta bija mutuļojušas tik daudzas kaislības ap Zeltamutes personību vai vārdu. Tās uzvarēts, 425.gadā Attiks atstāja savu arhibīskapa troni pēctečiem, kuri vispār nebija piedalījušies vajāšanās, un joanīti pakāpeniski atkalapvienojās ar saviem arhibīskapiem. Laikā, kad atjaunojās vienotība, Kukūzas trimdinieka Baznīcā atdzima viņa sajūsmināta godināšana: vairs nebaidījās atklāti sludināt pat viņa godu un moceklību pat vajātāju vaiga priekšā. Visbeidzot, 434.gadā, liktenis uzveda arhibīskapa tronī cilvēku, kurš jaunībā bija bijis lasītājs un Zeltamutes rakstvedis un, kā saka kāds vēsturnieks, pat viņa kalpotājs. Prokls – tā viņu sauca – svēti sargāja sava bijušā Valdnieka piemiņu un nelaida garām nevienu gadījumu atgādināt par viņu tautai. Un, lūk, reiz, 437.gadā, kad Zeltamutes piemiņas dienā viņš teica slavinošu runu, klātesošie pārtrauca viņu ar saucieniem: ,,Mēs prasām, lai mums atdod bīskapu Jāni; mēs gribam mūsu tēva miesas!” Prokls nekavējās darīt zināmu šo tautas vēlēšanos Imperatoram, kuras piepildīšanā viņš redzēja galīgo miera atgriešanos.

Teodosijs II, kurš vēl ieņēma Austrumu impērijas troni un tolaik valdīja patstāvīgi, bez šaubīšanās piekrita tautas un arhibīskapa vēlmei. Jaunībā viņu bija audzinājusi vecākā māsa Pulhērija, kura nekad, pat spēcīgāko reliģisko strīdu laikā, nebija piekritusi viņu kopējās mātes uzskatiem. Viņš jau no jaunības dienām bija jutis bijību lielā vajātā oratora priekšā un slepus bija jutis viņam līdzi, saucot to par ,,Vispasaules skolotāju un patriarhu ar zelta lūpām”. Nekavējoties tika dota pavēle pārvest trimdinieka ķermeni uz Konstantinopoli un apglabāt Sv. Apustuļu baznīcā. Tā Zeltamute pameta Sv. Vasiliska

175

baznīcu, kur bija gulējis jau 30 gadus. Šķirstu, kas glabāja viņa relikvijas, veda no pilsētas uz pilsētu – līdz Halkedonai; to visur pavadīja milzums ļaužu, priesteri un mūki. Halkedonā viņu sagaidīja lieliski izgreznota Imperatora trirēma, jo Imperators nevēlējās, kai kāds cits kuģis uzņemtu svētās relikvijas. Visa pilsēta bija sapulcējusies šeit: Imperators, augstākā civilā un militārā vara, - bet jūra pārklājās ar tik lielu daudzumu skatītājiem pārpildītu kuģu un laivu, ,,ka ūdens klajums no Euksīnas Pontas līdz Propontīdai šķita kā sauszeme”. Tā stāsta vēsturnieki.

Apglabāšanas gājiens, sasniedzot galvaspilsētu, satapa tādu pašu godu un svinīgu greznību. Šķirstam bija sagatavota vieta Sv. Apustuļu baznīcā, kuru bija dibinājis Konstantīns kristiešu imperatoru un Konstantinopoles arhibīskapu apglabāšanai. Arkādijs un Jevdoksija tur bija novietoti līdzās viņu valdošā nama ciltstēviem. Tajā brīdī, kad Zeltamutes šķirstu novietoja uz akmens, Teodosijs noņēma savu apmetni un apklāja to. Pēc tam, noliecis galvu pār relikvijām, viņš lūdza piedot un aizmirst ļaunumu, ko viņa tēvs un māte nodarījuši svētajam bīskapam – moceklim. Pirms novietot viņa ķermeni kapenēs, Prokls vēlējās pacelt to tautas priekšā no platformas, uz kuras novietojās arhibīskapi, un tauta ar skaļiem kliedzieniem, no kuriem nodrebēja dievnama velves, iesaucās vienā balsī: ,,Mūsu tēvs, atgriezies savā tronī!” Tāda bija Jāņa Zeltamutes galīgā uzvara, pēc tam viņu novietoja netālu no Arkādija un Eudoksijas. Tā vajātāji un vajātais dusēja līdzās, nāves piedošanas ēnā. Taču arī šī, neapšaubāmi novēlotā, Zeltamutes goda atjaunošana vēl nebija pilnīga. Visbeidzot Baznīca atzina viņu par svēto un mocekli bez asins izliešanas.

Kas gan pa dažādo pārmaiņu laiku bija noticis ar godājamo un svēto sievu, kuras dvēsele bija saistīta ar Zeltamutes dvēseli saitēm, pār kurām nebija varas pat nāvei? Ne vēsture, ne Baznīca nevēlējās viņus izšķirt, un viņai sagādāja vietu līdzās tam, kurš bija viņai vadītājs un tēvs. Laikabiedri klusē par to, kādas rūgtas ciešanas sagādāja Olimpiādai šī drauga pēdējās vajāšanas, taču šķiet, ka pēdējā triecienā, kas izbeidza viņa ciešanas, viņa rada cēlsirdīgu mierinājumu. Viņš vairāk nemocījās; tagad viņš bija saņēmis mocekļa vainagu, - acīmredzot tās bija jūtas, kas valdīja pār viņu visu atlikušo dzīves laiku.

Līdzīgi savam godājamajam tēvam, Olimpiāda vispirms pārbrauca no izsūtījuma uz izsūtījumu, uz Kiziku un Nikomīdiju, kur visbeidzot arī palika. Viņa atstāja Konstantinopolē jaunavu mītni, kura varēja kalpot viņai par patvērumu, jo pēc Zeltamutes nāves viņas trimda varēja tikt viegli atcelta, taču galvaspilsēta viņai bija kļuvusi nīstama. Arī dzīvošana Āzijas zemē, arhibīskapa pēdējo ciešanu vietā, bija viņai ne mazāk nežēlīga; viņa iekārtoja savu dzīvi tā, lai būtu kā mirusi sava izsūtījuma vietā, kur tomēr bēdas un nemieri nemitējās viņu satriekt. Viņa visu uztvēra mierīgi un vienaldzīgi, tā, it kā vairs nepiederētu pasaulei. Zeltamutes draugi apmeklēja viņu un izrādīja viņai lielu godu, izturoties pret viņu, kā jau svētu. Viens no viņiem, Pallādijs, kurš bija viņu redzējis šajā laikā, atstājis mums aizkustinošu viņas personības attēlojumu. Tā pati vienkāršība apģērbā, tas pats miesas nespēks, tā pati labdarība iespēju robežās, kas līdzinājās nabadzībai. Viņas mājā, tāpat kā baznīcā, bija dzirdamas tikai lūgšanas un raudas... Tajā laikā, kad Zeltamutes draugi izrādīja viņai godu, ienaidnieki to plosīja. Teofils atļāvās savā paskvilā apkaunojošus melus par cēlo sievieti, pie kuras pats bija vērsies viņas bagātības dienās. Tomēr viņš šajā satīrā nebija pieminējis vienu gadījumu, ko mums saglabājuši laikabiedri. Pallādijs stāsta, ka reiz šis cilvēks, kurš bija kļuvis bagāts netaisnā ceļā, lūdza diakonei lielu naudas summu, kā viņš apgalvoja, trūcīgajiem Ēģiptē, bet viņa šaubījās. Tad viņš nometās uz ceļiem, lai, šādi pazemojoties, izspiest no viņas to, ko viņa atteicās dot. To redzot, Olimpiāda sastinga, pati nometās ceļos, iesaucoties: ,,Piecelies, mans tēvs! Es necelšos augšā, kamēr bīskaps būs pie manām kājām”. Teofils apmulsis piecēlās, taču viņa iedeva viņam tikai nelielu ziedojumu, apsverot, ka viņš ir pietiekami bagāts, lai pats dotu

176

žēlastības dāvanas. Ja Aleksandrijas patriarhs bija aizmirsis šo gadījumu, tad Olimpiādas draugi to atcerējās un, izplatot to, atbildēja šim cilvēkam uz viņa zemiskumu.

Visbeidzot, viņa izdzisa savas skatieniem slēptās eksistences nomalē, lai, kā piebilst Pallādijs, citā vietā saņemtu ,,pacietības vainagu”. Tas arī ir viss, ko mums stāsta vēsture, taču viens vēstījums ir papildinājis to, kā pietrūka ziņās par viņas nāvi. Tas stāsta, ka tajā laikā, kad Nikomīdijas bīskaps bijis klāt viņas pēdējā dzīves cīņā, Olimpiāda lūgusi viņam nerūpēties par viņas apglabāšanu, jo viņai no debesu atklāsmes bijis zināms, kur apgulsies viņas izraidītās mirstīgās atliekas. ,,Pavēli ielikt, - viņa teica, - manus pīšļus šķirstā un pēc tam ielaist to jūrā. Dievs parūpēsies par to, lai es nepaliktu bez apglabāšanas”. Pēc cita nostāsta, svētā pati to paziņoja bīskapam sapņa redzējumā brīdī, kad izlaida garu. Lai nu kā tur būtu, vēstījums piebilst, ka bīskaps padevīgi pakļāvies šai pavēlei no augšas, un šķirsts ar Olimpiādas mirstīgajām atliekām tika iemests jūrā, taču viļņi, šķita, norima zem dārgās nastas un mierīgi nesa to no krasta uz krastu, līdz pašam Bosforam. Tur straume pagrieza šķirstu prom no Konstantinopoles, it kā tā nepatika, ko diakone izjuta dzīves laikā, būtu viņu pārdzīvojusi. Šķirsts, ūdeņu nests, piestāja krastā vietā, sauktā par Brohti, - Bosfora Mazāzijas krastā, pie zemes raga, diezgan tuvu Konstantinopolei, tikai pretējā pusē. Tās vietas iedzīvotāji, sapnī brīdināti, izskrēja to sagaidīt un, izvilkuši šķirstu no ūdens, novietoja pie altāra sv. Toma baznīcā. Svētā palika tur ilgus gadus, veicot daudz brīnumu, kamēr 618.gadā Konstantinopoles patriarhs Sergijs Lielajā Sestdienā, 18. aprīlī lika paņemt viņas relikvijas un apglabāt tās klosterī, ko viņa bija dibinājusi pirms diviem ar pusi gadsimtiem. Šķelšanās jau sen bija beigusies, Zeltamutes piemiņa atjaunota, viņa vārds atjaunots diptihos un viņš atzīts par svētu – Olimpiāda varēja dusēt mierīgi.

Šis nostāsts, tāpat kā lielākā citu nostāstu daļa, izsaka tautas jūtas pret Zeltamutes garīgo meitu un abu nesaraujamo pieķeršanos. Arī Pati Baznīca līdzdalīja šīs jūtas. Viņu sarakste, vismaz Zeltamutes vēstules, tika bijīgi saglabātas Austrumu baznīcas pieminekļu vidū kā pamācību un epistulārās daiļrunības paraugs. Diakones uzticība sava tēva lietai arī rada atzinību – Olimpiādas vārds tika ietverts svēto sarakstā kā pareizticības apliecinātājas vārds, un kā tādas sievietes vārds, kura bija kristīgās pilnības paraugs augstākās sabiedrības rindās.

Kristus ir jūsu durvju priekšā, atveriet Viņam; jūsu pienākums ir atdot Viņam labāko istabu, bet Viņš jums lūdz tikai kaktu! Novietojiet Viņu, kur gribat, gala istabā kopā ar saviem kalpiem, šķūņos, zirgu staļļos ar jūsu ēzeļiem un zirgiem – tikai pieņemiet Viņu.

Jānis Zeltamute

177

Īss svētītāja Jāņa Zeltamutes dzīves apraksts (līdz viņa kalpošanai Konstantinopoles katedrā)

Svētā Jāņa bērnība, jaunība un svētcīņa (347. - 380. g.)

Precīzi nav zināms, kurā gadā dzimis lielais svētītājs: rakstnieku domas attiecībā uz to dalās desmit gadu robežās. Saskaņā ar visticamāko pieņēmumu, Jānis piedzima Antiohijā ap 347.gadu pēc Kristus. Viņa vecāki bija ievērojami un bagāti cilvēki. Viņa tēvs Sekunds ieņēma augsto karavadoņa amatu Imperatora karaspēkā, bet māte Anfusa bija savam laikam visai izglītota sieviete, kā arī priekšzīmīga sieva un ģimenes māte. Viņi abi bija kristieši un, turklāt, ne tikai vārda pēc, kā tas nereti gadījās tajā pārejas laikā, bet patiesi un darbīgi kristieši, uzticīgi svētajai Baznīcai. Ir zināms, ka Sekunda māsa, Jāņa tante, pat bija diakone Antiohijas baznīcā. Sekundam un Anfusai, vēl jaunam laulātajam pārim, bija tikai divi bērni: divus gadus veca meitiņa un jaundzimušais puisēns Jānis – savu vecāku prieks un mierinājums. Taču šī dievbijīgā ģimene vēl nebija paspējusi izbaudīt savu laimi, kad to piemeklēja lielas bēdas: spēku plaukumā nomira tās galva – Sekunds, atstājis jauno atraitni Anfusu ar diviem bērniem. Jaunās mātes, kurai bija tikai divdesmit gadu, bēdām nebija gala. Tiesa, viņai netrūka līdzekļu dzīvošanai, taču viņas bēdas bija smagāka nasta nekā materiālais stāvoklis. Jaunai un nepieredzējušai, viņai noteikti vajadzēja kļūt par upuri dažādām viltus draugu intrigām, kuriem nebūtu nekas pretī izmantot viņas bagātību, un ikviena cita sieviete viņas stāvoklī būtu varējusi kļūt par ja ne aizraušanās, tad apmāna un pievilšanas objektu. Taču Anfusa bija viena no tām lielajām sievietēm, kuras, pilnībā apzinoties savu patieso aicinājumu un cieņu, stāvēja augstāk par aizraušanos un sadzīves kņadu. Būdama patiesa kristiete, viņa paraudzījās uz savu nelaimi kā pārbaudījumu no augšienes un, atmetusi jebkādas domas par otrreizēju laulību, nolēma aizmirst par sevi un pilnībā veltīt sevi mātes rūpēm par saviem bāreņiem. Un viņa izpildīja šo lēmumu ar tādu nesatricināmību, ka izsauca nevilšu izbrīnu pagānos. Ievērojamais pagānu retors Libānijs, vēlāk uzzinājis par viņas mātišķo pašaizliedzību, neviļus pārsteigumā iesaucās: ,,Ak, kādas ir kristiešu sievietes!” Viņas izlēmību nevājināja vēl vienas bēdas, kas satrieca viņas sirdi. Nomira viņas mazā meitiņa, un Anfusa palika viena ar savu dēlu, kurš tad arī kļuva par visas viņas mīlestības, mātišķo rūpju un visu cerību objektu.

Piederēdama augstākajai sabiedrībai un būdama izglītota sieviete, Anfusa nekavējās sniegt savam dēlam tā laika labāko audzināšanu. Attālinājusies no visām pasaulīgajām izklaidēm un pilnībā nodevusies savai mazajai ģimenei, viņa pati varēja sniegt savam dēlam pirmos izglītības aizmetņus, un tas Jānim bija augstākais labums. No mīlošās mātes lūpām viņš saņēma pirmās lasīšanas un rakstīšanas stundas, un pirmie vārdi, kurus viņš iemācījās salikt kopā un lasīt, bija vārdi no Svētajiem Rakstiem, kas bija Anfusas iemīļotākā lasāmviela, kurā viņa rada mierinājumu savai pāragrajai atraitnībai. Šīs pirmās mācību stundas uz visu dzīvi iespiedās Jāņa dvēselē, un, ja viņš vēlāk pastāvīgi, tā sakot, elpoja un pārtika no Dieva vārda un ar tā skaidrošanu nodarbojās visu dzīvi, tad šo mīlestību uz to viņš, bez šaubām, iemantoja savas dievbijīgās mātes ietekmē. Tā aizritēja zēna bērnība un pusaudža gadi. Viņa stāvoklis prasīja tālāku izglītību; Anfusa par to gādāja, nežēlojot nekādus līdzekļus. Nav zināms, kā un kur tieši tālāko izglītību ieguva

178

Jānis – mājās vai ar algotu skolotāju palīdzību, vai kādā kristieši skolā. Antiohija bija slavena ar savām skolām, un tā bija sava veida sīriešu Atēnas. Tur bija visāda veida pagānu skolas, kuras bija slavenas ar saviem skolotājiem, kuri spīdēja ar daiļrunību un filozofiju, bet tām līdzās pastāvēja kristiešu skolas, kur galvenokārt tika pasniegta Dieva vārda skaidrošana, lai arī netika novārtā atstātas arī vispārējās zināšanas, cik tās varēja pasmelt no labākajiem klasiskās pasaules pārstāvjiem.

Kad Jānim bija 14 – 15 gadu, un kad viņa dvēsele īpaši atvērās apzinātai apkārtējās pasaules un tās notikumu un parādību uztverei, pagānisms centās izdarīt savu pēdējo izmisīgi mēģinājumu uzvarēt kristietību. Kā tā pārstāvis uzstājās imperators Juliāns Atkritējs. Ieņēmis imperatora troni, viņš nometa liekulīgās dievbijības masku, un uzstājās kā atklāts ienaidnieks kristietībai, pret kuru naids jau sen slēpās viņa dvēselē. Viņš visur sāka celt jau sagruvušo pagānismu, reizē pazemojot un apspiežot kristietību. Tā kā Antiohija bija viens no galvenajiem balstiem kristietībai, kura tieši tur pirmo reizi iemantoja savu nosaukumu (Ap. d. 11: 26) , un tai bija slaveni skolotāji un drosmīgi apliecinātāji, tad Juliāns nekavējās vērst savu uzmanību uz šo viņa neieredzētās reliģijas pavardu, un ķērās pie visiem iespējamiem līdzekļiem, lai to apspiestu un iznīcinātu. Turklāt viņš bija pārāk tālredzīgs, lai rīkotos līdzīgi iepriekšējiem imperatoriem – vajātājiem. Viņš no vēstures zināja, ka rupja vajāšana nevar iznīcināt to reliģiju, kurai mocekļu un apliecinātāju asinis vienmēr bija bijušas kā auglīga sēkla, tāpēc viņš ķērās pie citiem līdzekļiem un sāka rīkoties, no vienas puses, pozitīvi - paceļot pagānu grūtsirdīgo garu, no otras - negatīvi, pakļaujot kristietību visādiem iespējamiem spaidiem, izsmieklam un satīrai, uz ko šis ķēnišķais atkritējs no ticības bija tik talantīgs.

Dodoties uz Antohiju, Juliāns nepalaida garām iespēju apmeklēt tās priekšpilsētu Dafnu, kur atradās savulaik slavenais Apollona templis. Reiz šis templis ar tam apkārtējo birzi bija bijusi pastāvīgu pagānu svinību un lūgšanu vieta, taču tagad Juliāns bija satriekts no tās tukšuma. Nebija pat, ko pienest par upuri, un priesteris, kurš viņu sagaidīja, šo negaidīto svinību dēļ bija spiests nokaut savu zosi. Šī aina dziļi satrieca Juliānu, vēl jo vairāk tāpēc, ka tuvumā atradās kristiešu baznīca ar sv. Vavilas relikvijām, no kurienes skanēja svētie dziedājumi, un tas bija ļaužu pārpildīts. Juliāns tūdaļ pat lika slēgt kristiešu baznīcu un aizvākt no tās relikvijas. Tomēr šis netaisnais rīkojums neapspieda kristiešu garu. Viņi veica svinīgu relikviju pārnešanu un, norisinoties šai varenajai procesijai, visa Antiohijas apkārtne un tās ielas piepildījās ar psalma panta: ,,Lai krīt kaunā tie, kas zemojas elku priekšā un lepojas ar tiem” dziedāšanu. Juliāns skaidri varēja redzēt kristiešu lielo skaitu un viņu dedzīgo uzticību savai ticībai. Tad, atmetot savu filozofisko mieru un liekulīgo iecietību pret ticībām, viņš pavēlēja arestēt daudzus kristiešus, iemest tos cietumā, bet dažus pat lika nodot spīdzināšanai.

Pa to laiku debesu dusmas skāra elku svētnīcu. Apollona templi, par kuru tā rūpējās Juliāns, ķēra zibens spēriens, un tas nodega pilnībā. Juliāna dusmām nebija gala, un viņš, turot aizdomās kristiešus par dedzināšanu, lika slēgt galveno kristiešu dievnamu Antiohijā, turklāt gados vecais tā presbiteris Teodorīts, kurš atteicās atdot pagānu varai baznīcas svētumus, tika nodots mocekļa nāvei. Viena ievērojama atraitne, Publija, tika pakļauta sitieniem tikai tāpēc, ka tad, kad Juliāns gāja garām viņas mājas vārtiem, no tās bija dzirdama psalma dziedāšana: ,,Lai augšāmceļas Dievs un izklīst Viņa ienaidnieki!” Divi jauni imperatora gvardes karavadoņi, Juventīns un Maksimins, reiz biedru kompānijā pažēlojās par valdības netaisnību pret kristiešiem, un pēc ziņojuma nekavējoties tika arestēti, ieslodzīti cietumā, un, kad viņi atteicās pieslieties pagānismam, Juliāns pavēlēja tos sodīt. Naktī viņiem tika nocirstas galvas, bet viņu ķermeņus ar pienācīgo godu apglabāja kristieši. Ļaujot vaļu savam niknumam, Juliāns tomēr saprata, ka kristietību

179

nevar apspiest ar tāda veida nežēlību, kas kristiešos tikai iekvēlināja drosmi un uzmundrināja garu. Tāpēc viņš pielietoja citus līdzekļus, izmantojot literatūru. Viņš pats rakstīja satīru par kristietību, izdeva sacerējumus, kas atspēkoja brīnumus un Jēzus Kristus Dievišķību, bet pats tajā pašā laikā lika visādus šķēršļus kristiešu izglītībai, aizliedzot viņiem pasniegt skolās un slēdzot pašas skolas, aplika kristiešus ar lieliem nodokļiem, konfiscēja baznīcas īpašumus un padzina bīskapus un priesterus, karaspēkā nepiešķīra kristiešiem apbalvojumus, provincēs iecēla par gubernatoriem personas, kuras bija pazīstamas ar savu naidu pret kristiešiem, un caur pirkstiem skatījās, kā viņi uzcītīgi centās iznīdēt viņa nīsto ticību ar visādiem, bieži nežēlīgiem, līdzekļiem. Kad viens no prefektiem vērsa viņa uzmanību uz provincēs notiekošo cietsirdību pret kristiešiem, viņš sašutumā iesaucās: ,,Kāda bēda, ja desmit galilieši kritīs no viena pagāna rokas!” Visbeidzot, lai vēl vairāk paņirgātos par kristiešiem, viņš nolēma atjaunot Jeruzalemē jūdu templi, lai tā apgāztu Jēzus Kristus pravietojumu par tā pilnīgu izpostīšanu.

Visi šie notikumi norisinājās pusaudža Jāņa acu priekšā. Lai arī viņš jau šajā vecumā izcēlās ar viņa gadiem neparastu koncentrētību, vairījās no biedrošanās un mīlēja savas mājas klusumā nodoties pārdomām vientulībā, tomēr nevarēja palikt pilnīgi vienaldzīgs pret to, kas norisinājās ārpus viņa mājas, un, tā kā viņa dievbijīgā māte, bez šaubām, šo vajāšanu laikā pārdzīvoja daudz trauksmainu dienu, tad arī viņš līdzdalīja viņas bažas un bailes. Var pat domāt, ka Jānis ņēma dzīvu dalību kristiešu lietās. Lasot viņa sajūsmas pilnos slavas vārdus, kas teikti pie svēto Kristus ticības apliecinātāju, godājamo kareivju Juventīna un Maksimina kapa, rodas iespaids, ka viņš pats reiz piedalījies šo mocekļu apglabāšanā un pats kopā ar daudziem citiem kristiešiem lējis karstas asaras pār viņu bez galvām atstātajiem ķermeņiem.

Juliāna trakošana beidzās ar viņa pelnītu bojāeju persiešu karagājiena laikā, kad viņš, nāvīgi ievainots, neprātīgā niknumā meta pret sauli ar savām asinīm sajaukušās dubļu pikas un pirmsnāves izelpā iekliedzās: ,,Tu mani esi uzvarējis, Galilieti!”

Pēc viņa tronī kāpa Joviāns, kurš savas īsās valdīšanas laikā centās nogludināt sava priekšteča kristiešiem nodarīto ļaunumu: karaspēka karogā atjaunoja Kristus vārdu, atbrīvoja baznīcu no nodokļiem, atgrieza bīskapus no izsūtījuma.

Tāpat rīkojās arī viņa pēctecis Valentiniāns, un, kaut arī viņš pieļāva lielu kļūdu, uzaicinot par līdzvaldnieku Valentu, kura pārziņā nodeva Austrumus, taču kopumā viņš centās izdziedēt brūces, kuras kristietībai bija cirtis ķēnišķais ticības atkritējs un, patiesi, ne mazumu izdarīja šajā jomā, piemēram, nosakot svinēt augšāmcelšanās dienu un aizliedzot visādas buršanas un nakts upurēšanas, ar kurām aizsedzoties, pagāni veica visādas neģēlības un uzturēja masās naidīgumu pret kristietību.

Šajā, mierīgākajā, laikā Jānis jau bija kļuvis par jaunekli. Valentiniānam nākot tronī, Jānim jau bija ap 18 gadu. Anfusas mātišķā sirds sajūsminājās, redzot dēlu, kurš kā viņas tik daudzus gadus no visādām kaitīgām ietekmēm un briesmām sargāts dārgums, izpauda visas lielu dāvanu pazīmes. Mīlošā māte uzskatīja par savu pienākumu dot viņam iespēju iekārtoties pasaulē saskaņā ar viņa stāvokli un dāvanām. Lai gūtu sekmes laicīgajā darba laukā, viņam bija nepieciešams pabeigt savu izglītību ar kādu speciālu kursu, un viņa, saskatījusi dēlā tieksmi uz oratora un domātāja ceļu, deva viņam iespēju iestāties tā laika ievērojamākā daiļrunības skolotāja Libānija skolā. Viņš bija pagāns – sofists. Viņš sīksti turējās pie pagānisma un sapņoja par tā atdzimšanu uz jauniem filozofiskiem pamatiem. Uz kristietību viņš lūkojās no augšas, un, lai arī nejuta pret to naidīgumu, taču viņam nebija nekas pretī pasmieties par tās dīvainajiem ticējumiem par kaut kādu ,,galdnieka dēlu”. Reiz, apmeklējot kristiešu skolu Antiohijā, ko vadīja visai dievbijīgs un stingrs skolotājs – kristietis, Libānijs ar ironiju viņam pajautāja: ,,Ko tad

180

tagad dara galdnieka dēls?” Uz šo zaimojošo jautājumu skolotājs nopietni atbildēja: ,,Tas, Kuru tu izsmējīgi dēvē par galdnieka dēlu, patiesībā ir debesu un zemes Kungs un Radītājs. Viņš, - piebilda skolotājs, - pašlaik būvē bēru ratus”. Drīz pēc tam pienāca ziņa par negaidīto Juliāna nāvi, un izsmējīgais retors nevarēja neaizdomāties par kristiešu skolotāja sniegto atbildi. Visādā ziņā viņš neizcēlās ar kādu fanātisku, aklu naidīgumu pret kristietību, tāpēc augstākās daiļrunības prasmes kursa apguve nebija bīstama pat kristiešu jaunekļiem. Pie viņa, piemēram, mācījās svētais Vasīlijs un vēlāk pat sarakstījās ar viņu. Nevajadzēja no kaitīgas ietekmes baidīties arī svētajam Jānim, uzaugušam savas mātes dievbijīgajās mājās; viņa rīcībā bija garīgs ierocis, lai atvairītu jebkādus uzbrukumus savai ticībai. Un viņš, ar sev raksturīgajām slāpēm pēc zināšanām, nodevās zinātnei un uzreiz atklāja tādu apdāvinātību un sasniedza tādus panākumus, ka neviļus sajūsmināja savu skolotāju. Pēdējais ar zināmu satraukumu redzēja, kā viņa skolā izauga šis neparastais orators, kurš ar laiku draudēja aizēnot pašu skolotāju, un viņu vēl vairāk darīja nemierīgu tas, ka Jānis bija kristietis un gatavojās kļūt par lielu kristietības sludinātāju, kamēr pats Libānijs vēl cerēja augšāmcelt pagānisma sairušo līķi. Nav šaubu, ka vecajam sofistam ļoti gribējās pievērst jauno oratoru saviem uzskatiem, un šī slepenā cerība lika viņam ar īpašu uzmanību attiekties pret savu mīļoto mācekli. Taču cerība izrādījās veltīga. Jānis tajā laikā jau gandrīz bija nospraudis savu dzīves ceļu, izlemjot veltīt sevi kalpošanai savam Kungam Jēzum Kristum, un vecais sofists, gulēdams uz nāves gultas, ar patiesām skumjām uz jautājumu – kuru viņš vēlētos redzēt par savu pēcteci skolā – novaidējās : ,,Jāni, - ja kristieši nebūtu viņu mums nolaupījuši”.

Līdzās daiļrunībai Jānis studēja arī filozofiju pie kāda Antiohijā pazīstama filozofa Andragāfija. Filozofija šajā laikā jau sen bija zaudējusi savu agrāko klasisko raksturu, un ar to tika saprasta pārsvarā virspusēja iepriekšējo filozofisko sistēmu aplūkošana, turklāt domas dziļuma nepietiekamība tika piesegta ar miglainas un pārspīlētas daiļrunības straumēm. Tomēr izcilākie filozofijas pārstāvji prata savai zinātnei sniegt zināmu gudrības raksturu un, ja tiem izdevās iekļūt cilvēka garīgās dzīves likumos, tad jau ar to vien viņi bija pakalpojuši saviem skolniekiem, ko vērsa viņu uzmanību nevis uz ārējo parādību greznību, bet uz garīgās pasaules noslēpumaino jomu. Tāda veida filozofiem droši vien piederēja arī Andragāfijs, un, ja Jānis vēlāk parādīja pārsteidzošu spēju iekļūt cilvēku dvēseles dzīves dziļākajās slēptuvēs, kas atklājas viņa sprediķos un traktātos, tad viņš par to bija pateicību parādā arī savam skolotājam.

Pabeidzis savu izglītību, Jānis, talantiem un zināšanām bruņots, bija gatavs stāties uz dzīves ceļa. Viņa –augstdzimuša un bagāta jaunekļa – priekšā pavērās plašs darba lauks. Sava stāvokļa dēļ viņš varēja stāties valsts dienestā, taču nesen pārdzīvotie pavērsieni imperatora tronī, kas skāra arī visu administrāciju, varēja sagraut uzticību tāda veida kalpošanas pastāvībai, tāpēc Jānis deva priekšroku brīvākai nodarbei – advokatūrai, kas, nesasaistot cilvēku ar zināmiem pienākumiem, tajā pašā laikā jauniem, apdāvinātiem cilvēkiem pavēra ceļu uz augstu un godājamu stāvokli sabiedrībā. Gandrīz visa tā laika augstdzimusī jaunatne savu sabiedrisko dzīvi uzsāka ar advokatūru, ar to nodarbojās, piemēram, svētie – Vasīlijs Lielais, Mediolānas Ambrozijs, Sulpīcijs Severs un citi tā laika ievērojami cilvēki. Šī nodarbe uzreiz ieveda Jāni dzīves mutuļojošajā atvarā, un viņš vaigu vaigā sastapās ar to netaisnību, intrigu, pāridarījumu un spaidu, naida un melu, asaru un ļauna prieka pilno pasauli, kurā cilvēki dzīvoja savu ikdienas dzīvi, un par kuru viņš nekā nezināja, dzīvodams savas dievbijīgās mātes mierīgajās mājās. Šī dzīves otra puse, lai arī būdama pretīga viņa nesabojātajai dvēselei, tomēr deva viņam iespēju iepazīties ar to netaisnību un netikumu bezdibeni, kas bieži tiek piesegts ar meliem un liekulību, bet tiesā atklājas visā savā neglītumā, un tieši šī tiesvedības prakse arī vēlāk deva Jānim iespēju

181

atainot netikumus ar tādu nesaudzību, kas, atkailinot tos visā zemiskumā, radīja nevilšu riebumu pret tiem. Advokāta darbība viņam iemācīja arī publiski uzstāties, un viņš uzreiz guva šajā jomā tādus spīdošus panākumus, ka par viņu neviļus sajūsminājās viņa vecais skolotājs Libānijs. Jauno advokātu, bez šaubām, gaidīja spoža nākotne: viņa oratora māksla sagādāja viņam plašu atpazīstamību, kas, nodrošinot viņam bagātīgus naudas līdzekļus, vienlaikus pavēra ceļu uz augstākajiem valsts amatiem. Tieši no apdāvinātāko advokātu vidus, kuri bija tiesās ieguvuši sev vārdu, valdība uzaicināja personas, kurām vajadzēja pārvaldīt provinces, un Jānis, ejot tādu ceļu, varēja sasniegt augstākos amatus – prefekta, patrīcieša un konsula, ar kuru tika savienots tituls ,,ievērojamais”. Tas nevarēja neaizraut jaunekli, kurš tikko bija ieskatījies plašajā dieva pasaulē, vēl jo vairāk tāpēc, ka ar šādu dzīvi bija nešķiramas visādas sabiedriskas izpriecas un izklaides. Sabiedrības cilvēkam noteikti vajadzēja apmeklēt teātrus un cirkus un, gribi vai nē, nodoties tām izklaidēm un kaislībām, ar kurām laicīgie cilvēki centās aizpildīt savas dzīves tukšumu. Un arī Jānis patiešām ar saviem jaunajiem draugiem un biedriem apmeklēja šīs izklaižu vietas, taču tieši tur viņa nesamaitātā daba ar vien vairāk sacēlās pret šo tukšumu. Kā advokatūra, tā arī šīs izklaides ar neatvairāmu acīmredzamību parādīja viņam visu šādas dzīves tukšumu un melīgumu, un viņš ieraudzīja, cik tāla ir patiesā pasaule ar tās netaisnībām un ļaunumu, ar tās kaislībām un netikumiem, no tā dievišķā ideāla, kuru viņš bija iedomājies, kad, kā pats mīlēja teikt, padzirdījis savu dvēseli no tīrā Svēto Rakstu avota, ar tīru sirdi bija stājies uz dzīves ceļa. Viņa dvēsele nespēja izturēt šo pārbaudījumu, un viņš nolēma saraut visas saites ar melu un netaisnības pasauli, lai pilnībā veltītu sevi kalpošanai Dievam, kas bija kļuvusi par viņa sirds nepieciešamību.

Šo labvēlīgo apvērsumu veicināja viens no viņa tuvākajiem draugiem, vārdā Vasīlijs. (šo Vasīliju nevajag sajaukt ar sv. Vasīliju Lielo, kurš bija daudz vecāks par Jāni un ieņēma jau augstu vietu, kad pēdējais bija vēl pusaudzis). Jānis sajūsmināti runāja par draudzību, kas viņus saistīja jau pusaudža gados. ,,Man bijis daudz draugu, - viņš saka savas grāmatas ,,Par priesterību”, - patiesu un uzticamu, kuri zināja un stingi ievēroja draudzības likumus, taču no viņiem viens pārspēja visus mīlestībā uz mani. Viņš vienmēr bija man nešķirams ceļabiedrs: mēs mācījāmies vienas un tās pašas zinātnes, un mums bija vieni un tie paši skolotāji; ar vienādu patiku un dedzību mēs apguvām daiļrunību un mums bija vienādas vēlmes, kuras izrietēja no vienām un tām pašām nodarbēm”. Taču, lūk, draugu starpā nogūla atšķirtības ēna. Kad Jānis nodevās laicīgajai sabiedriskajai dzīvei, viņa draugs Vasīlijs nolēma veltīt sevi ,,patiesajai gudrībai”, t.i., pieņēma mūka kārtu. Drauga piemērs nevarēja neietekmēt arī Jāni, un, kaut arī viņš kādu laiku vēl nodevās laicīgiem sapņiem un aizraušanās, taču ieraudzītā pasaulīgās dzīves otra puse tik ļoti satrieca viņu, ka arī viņš sāka pamazām atbrīvoties no laicīgās dzīves mutuļa un atkal satuvinājās ar Vasīliju, kurš nekavējās sniegt viņam visu labāko ietekmi, uz kādu vien ir spējīga patiesa draudzība, un Jānis nolēma pamest šo nožēlojamo, kņadas pilno pasauli ar tās ļaunprātībām un nebeidzamajiem satraukumiem, lai sevi pilnībā veltītu Dievam un patiesajai gudrībai.

Draugs patiesi nopriecājās par šo pārmaiņu sava biedra dzīvē, un viņu nodoms kopīgi cīnīties mūku dzīves darba laukā bija gatavs tā īstenošanai. Taču negaidīti uzradās ievērojams šķērslis no dievbijīgās Anfusas puses. Izaudzinājusi dēlu un nostādījusi viņu uz dzīves ceļa, viņa bija sasniegusi savu ilgo gadu rūpju mērķi, un kā māte, protams, priecājās par sava dēla panākumiem. Tiesa, viņa nevarēja neuztraukties, redzot , kā viņas dēls – jauneklis nodevās dzīves vētrām, tāpēc viņa, pēc viņas pašas vārdiem, ik dienas nodevās tūkstošiem izbaiļu, taču mierināja sevi ar to, ka pāries jaunības kvēle, un viņas mīļotais dēls, sasniedzis vīra briedumu, sasniegs arī briedumu Kristū un sabiedriskajā dzīvē kļūs

182

gan sava stāvokļa, gan kristieša vārda cienīgs. Kādas bēdas gan pārdzīvoja viņas maigā mātišķā sirds, kad viņa uzzināja, ka viņas iemīļotais Jānis nolēmis stāties uz mūka dzīves ceļā!

Visas cerības sabira putekļos, un viņa nespēja to panest. Piesaukusi palīgā visu savas mātišķās mīlestības pārliecināšanas spēku, viņa ar asarām lūdza viņu nepakļaut to otrajai atraitnībai, un šīs asaras nevarēja neietekmēt viņa lēmumu. Viņš atteicās no sava nodoma un palika mātes mājā, lai arī tagad jau bija pilnīgi svešs visādām laicīgām izklaidēm un pilnībā nodevās dievbijības varoņdarbiem, studējot Svētos Rakstus, kuri uz visiem laikiem kļuva par galveno avotu, kas padzirdināja viņa slāpstošo dvēseli. Kopā ar Vasīliju viņš apmeklēja īpašu skolu, kur Svēto Rakstu studijas pasniedza tā laika pazīstamākie skolotāji – presbiteri Flaviāns un Diodors, un šie dievbijīgie skolotāji, it īpaši Diodors, galīgi nostiprināja viņa nodomu pilnībā veltīt sevi Dievam. Iespējams, ka caur šo skolu, bet varbūt vēl agrāk, Jānis satuvinājās ar dievbijīgo bīskapu Melētiju, kurš, pievērsis uzmanību apdāvinātajam un dievbijīgajam jauneklim, piesaistīja viņu sev un veica viņa kristīšanu. Tajā laikā Jānis bija apmēram 22 gadus vecs (369.g.). Iemesls, kāpēc tik ilgi tika atlikta viņa kristīšana, daļēji bija tā laika paradums – atlikt kristības līdz pieauguša cilvēka vecumam, kad paies visas jaunības aizraušanās, kā arī tā laika apkārtējie apstākļi. Antiohijas baznīcu tolaik bija pārņēmušas bēdīgas jukas, kuras radīja ariāņi. Sagrābuši varu savās rokās, viņi nekaunīgi un spēcīgi apspieda pareizticīgos, turklāt sēja strīdus arī pašu starpā, tā, ka viņu dievbijīgais bīskaps Melētijs vairākas reizes tika pakļauts izsūtījumam. Tāds stāvoklis bija Jāņa pirmajos bērnības gados un ar pārtraukumiem turpinājās vairāk kā divdesmit gadus. Tāpēc pilnīgi dabiski, ka Pareizticīgajai Baznīcai dziļi uzticīgajai Anfusai arī no šīs puses bija pietiekams pamatojums atlikt sava dēla kristīšanu, lai nekļūtu par pazudinošās ķecerības līdzdalībnieci. Tagad jukas bija nedaudz pierimušas, bīskaps Melētijs varēja atgriezties Antiohijā un atkal ieņēma savu troni, un Antiohijas kristieši varēja ar mierīgu sirdsapziņu droši saņemt kristīšanu. Kristības atstāja uz Jāni dziļu iespaidu – viņš ar visu sirdi nodevās dievbijības varoņdarbiem. Arhibīskaps Melētijs, ievērojis viņa dievbijīgās noslieces, iecēla viņu lasītāja amatā, kas deva viņam iespēju pilnībā apmierināt mīlestību uz Svēto Rakstu lasīšanu. Lai pilnībā koncentrētos šim uzdevumam, Jānis pat deva sev solījumu atturēties vārdos, un nesenais advokāts un orators kļuva gandrīz vai par klusētāju: atturējās no visādas liekvārdības un jokiem, tā krājot sev garīgos spēkus, kuri viņam tik ļoti bija vajadzīgi nākotnē.

Tikmēr Antiohijā atkal sākās jukas: ariāņi, izmantojot imperatora Valenta atbalstu, atkal sāka apspiest pareizticīgos, un Melētijas tika izsūtīts un ieslodzīts. Pareizticīgo stāvoklis vispār bija smags, bet jo īpaši – Baznīcas kalpotāju. Jāni piemeklēja nelaime – nomira viņa dievbijīgā māte Anfusa. Tagad, palicis pilnīgi viens, viņš nolēma pavisam atstāt šo grēcīgo, visādu juku, nekārtību un apvainojumu pilno pasauli un doties tuksnesī , lai dzīvotu vientuļnieka dzīvi. Viņa draugs Vasīlijs svinēja uzvaru un priecājās par savu līdzgaitnieku, un viņi abi centās pievērst šim patiesās gudrības ceļam, cik iespējams vairāk, savus jaunības draugus un biedrus. Pašam kvēlojot dedzībā uz garīgu svētcīņu, Jānis bija jo vairāk sarūgtināts, kad uzzināja, ka viens no viņa draugiem, Teodors, kurš vēl nesen bija nodevies patiesajai gudrībai un tiecās uz svētcīņu, nodevis savu lēmumu un, aizrāvies ar mīlestību pret kādu Hermioni, bija nolēmis pamest vientuļnieka dzīvi un apprecēties ar savu iemīļoto. Līdz galējībai par to apbēdināts, Jānis uzrakstīja savam draugam divas ārkārtīgi spēcīgas un daiļrunīgas vēstules - pamācības, kurās, apraudājis drauga krišanu un attēlojis pasaulīgo labumu nīcību, aicināja Teodoru atcelt savu lēmumu un atgriezties pie patiesās gudrības. Šim viņa pirmajam kristīgi – pamācošajam darbam bija panākumi: Teodors nožēloja savu vājību un atgriezās pie mūku dzīves.

183

Jaunie draugi ar visu jaunības kvēli nodevās garīgajiem varoņdarbiem, un Jānis tagad ,,sacentās” ar savu draugu Vasīliju dievbijības darbos: cīnoties pats, viņš arī citus mudināja uz varoņdarbiem gan ar darbiem, gan vārdiem, ierosinot slinkajos tieksmi uz debesīm – caur savas miesas mirdināšanu un tās pakļaušanu garam. Valodas par viņu neparasto svētcīņu izplatījās pa apkārtni, un pie viņiem no visurienes sāka plūst cietēji garā un miesā, un saņēma dziedināšanu. Ap šo laiku Jānis uzrakstīja divas savas runas ,,Par satriektību” inokiem Dimitrijam un Stelēhijam, sniedzot tajās mierinājuma mācību stundu visiem, kuri cieš garīgi un ir satriekti par saviem grēkiem. Antiohijas pareizticīgie iedzīvotāji brīnījās par jauno inoku varoņdarbiem, un par bīskapu koncils nonāca pie domas, ka būtu labi pietuvināt viņus Baznīcai, kurai bija vajadzīgi pašaizliedzīgi gani. Lūk, izplatījās runas, ka ir jau gatavs plāns – iesvētīt viņus abus, Jāni un Vasīliju par bīskapiem. Tajos juku laikos līdzīgi gadījumi nebija retums. Par bīskapiem tika iecelti arī jauni cilvēki, ja viņi izrādījās šīs kārtas cienīgi – gudri un dievbijīgi. Gods bija sagaidāms liels, taču šī ziņa ārkārtīgi satrieca un uztrauca Jāni. Viņš bija devies tuksnesī tieši tādēļ, lai vientulībā glābtu savu dvēseli – tālu prom no šīs pasaules trauksmes, bet tagad viņu grib nostādīt šīs kņadas vidū, turklāt tādā augstā amatā, par kuru viņš pat domāt nebija uzdrīkstējies. Tāpēc viņš nolēma izvairīties no šīs iecelšanas, un, tā kā viņa draugs Vasīlijs izrādījās vairāk nosliecies padoties Dieva izvēlei, tad viņš pat tīši to veicināja, bet pats noslēpās tuksnesī. Vasīliju tiešām iesvētīja par bīskapu un, kad viņš, uzzinājis par sava drauga lēmumu, sāka sūroties, tad lasītājs Jānis sevis attaisnošanai un sava biedra mierināšanai uzrakstīja ievērojamo grāmatu ,,Seši vārdi par priesterību” («Шесть слов о священстве»), kurā izklāstīja visu gana kalpošanas cēlumu un grūtības. Šī grāmata uz visiem laikiem kļuva par vadītāju ikvienam dvēseļu ganam, un tieši no tās visi patiesības vārdu labi pārvaldošie īstenie gani smēluši un līdz šim laikam smeļ sev garīgu vīrišķību un spēku. Vasīlijs, nomierinājies no satraukuma, dedzīgi nodevās savai arhibīskapa kalpošanai un kā Rafanas bīskaps vēlāk piedalījās Otrajā Vispasaules Koncilā 381.gadā.

Tikmēr Jānis, izvairījies no bīskapa amata, vēl cītīgāk nodevās savai garīgajai svētcīņai. Šajā juku laikā, ka politiskajā dzīvē bija jūtama pazudinošā ariāņu valdīšana, daudzi dievbijīgi cilvēku nolēma pamest šo nožēlojamo pasauli ar tās jukām, nemieriem un nelaimēm, lai tuksnesī atrastu pilnīgu mieru. Tur, klusuma pilnā vientulībā, brīnišķīgās dabas vidū, norima viss šīs pasaules ļaunums un vientuļnieki ar atvieglotu sirdi rūpējās par savas dvēseles glābšanu. Tāpēc Antiohijas apkārtējie kalni piepildījās ar vientuļniekiem, un no tiem izveidojās vesela kopiena, kura dzīvoja garīgu varoņdarbu piepildītu dzīvi. Tie bija patiesi Kristus kareivji, kuri pastāvīgi stāvēja sardzē pret miesas kārdinājumiem. Jau pusnaktī viņi stājās lūgšanai un piepildīja tuksnesīgos kalnus ar skanīgu psalmu dziedāšanu. Mazliet atpūtušies, viņi ar saules lēktu atkal cēlās un noturēja rīta dievkalpojumu, pēc kā katrs savā cellē nodarbojās ar svēto Rakstu lasīšanu vai svēto grāmatu pārrakstīšanu. Dienai ritot, noteiktās stundās viņi atkal pulcējās uz kopīgu lūgšanu, sauktu par stundām, bet starplaikos darīja dažādus darbus, ar ko sagādāja sev pieticīgu pārtiku. Saskaņā ar nabadzības solījumu, viņiem, tāpat kā apustuļu laikā, viss bija kopīgs – tā, ka nebija zināmi vārdi ,,mans” un ,,tavs”. Grūta un skarba bija šo svētcīnītāju dzīve, taču viņi savu balvu pilnībā guva tajā dvēseles mierā, kāds iemājoja viņos, sniedzot mierinājumu Dieva žēlsirdībā un žēlastības pilnajā priekā, kas ielija viņu sirdīs. Četrus gadus (375. – 378.) Jānis pavadīja šajā inoku klosterī, un skarbā dzīve tikai vēl vairāk iekvēlināja viņā dedzību uz svētcīņu. Tiesa, viņam, kurā bija uzaudzis pārticībā, mīlošas mātes gādībā, bagātā namā, kur visas viņa vajadzības piepildīja kalpotāji, bija grūtāk kā jebkuram citam paciest visas vientuļnieka dzīves grūtības šajā skarbajā svētcīnītāju klosterī. Patiesi, viņš arī pats raizējās par gaidāmajām pūlēm, jo sava miesas nespēka dēļ

184

viņš varēja neizturēt tādu skarbu svētcīņu. Taču, būdams vājš miesā, viņš bija spēcīgs garā, un ne tikai pārvarēja visas mūku dzīves grūtības, bet vienlaikus arī cīnījās pret bīstamo laika garu, kas sacēlās pret mūku kārtu.

Šis, mūku kārtai naidīgais, gars radās ar imperatora Valenta kāpšanu tronī. Iepinies ariāņu tīklos, Valents izrādīijās nežēlīgs pareizticīgo ienaidnieks, un sāka pret viņiem nesaudzīgas vajāšanas. Zinot, ka galvenais Pareizticības balsts ir mūku kārta, viņš visu savu niknumu vērsa pret to. Pēc viņa pavēles tika izpostīti ievērojamie Nitrijas klosteri, un šīs vajāšanas beidzās ar barbarisku 24 pareizticīgo priesteru sadedzināšanu Nikomīdijā. Pat pagāni bija sašutuši par tādu necilvēcību, un tomēr atradās daudz tādu, kuri, izmantojot imperatora noskaņojumu, arī paši sadarbojās ar viņu, liekot visus iespējamos šķēršļus cilvēkiem, kuri gribēja pieņemt mūku kārtu, apsūdzot mūkus kā tēvzemes un valsts ienaidniekus. Lūk, šajā smagajā laikā Jānis uzstājās kā mūku kārtas aizstāvis un uzrakstīja runas ,,Karojošajiem pret tiem, kuri piesaista mūku dzīvei”. Tajās viņš izlēja visu savas mūka sirds kvēli un daiļrunīgi pierādīja, kādu laimi dvēsele rod tuksnesī – vientulīgā sarunā ar Dievu. Tajā pašā iespaidā viņš uzrakstīja arī nelielas pārdomas ar nosaukumu ,,Ķēnišķās varas, bagātības un priekšrocību salīdzinājums ar mūku dzīves patiesu un kristīgu gudrību”. Šie darbi satur neizsmeļamu pamācību avotu mūkiem un tiem, kuri tiecas pēc mūku dzīves. Pamācīdams citus, Jānis vēl stingrāk attiecās pret sevi pašu un, neapmierinoties ar kopdzīves klostera varoņdarbiem, beidzot aizgāja no tā, lai, dzīvojot vientuļnieka dzīvi alā, pakļautu savu miesu vēl bargākiem pārbaudījumiem. Viņš juta sevī Elijas vai Jāņa Kristītāja spēku un, līdzīgi viņiem, tiecās uz tuksnesi, lai tur, tālu no pasaules, sagatavotu sevi priekšā stāvošajai lielajai kalpošanai. Savā dedzībā uz svētcīņu viņš bija gatavs uz visiem laikiem apmesties tuksnesī, taču Dieva Nodoms lēma citādi. Tāds liels gaismeklis nevarēja palikt apslēpts tuksnesī un alā, tam vajadzēja spoži spīdēt baznīcas lukturī. Skarbā svētcīņa sagrāva Jāņa veselību, un viņam, nepieciešamības spiestam, bija jāatstāj tuksnesis un jāatgriežas Antiohijā. Tur viņu ar prieku sagaidīja svētlaimīgais Melētijs un iesvētīja diakona kārtā. Iepriekš izvairījies no augstā bīskapa amata, Jānis tagad pazemīgi pieņēma diakona kārtu (380.g.), un ar šo brīdi viņa dzīvē sākās jauns posms.

185

Jāņa Zeltamutes kalpošana diakona un presbitera kārtā Antiohijā (381. - 398.g.)

Pieņēmis svēto diakona kārtu, Jānis atkal atgriezās pasaulē, taču nevis kā tās kalps, bet kā darbinieks tajā. Savas jaunības dienās viņš aizrāvās ar dažādiem parastās pasaulīgās dzīves jaukumiem un izpriecām; tagad viņš kā Baznīcas kalpotājs stājās cīņā ar šiem jaukumiem un, garīgas vīrišķības piepildīts, sāka ar dedzību pildīt savu kalpošanu. Diakona pienākumi tajā laikā bija visai sarežģīti. Bez bīskapa uzdevumiem un kalpošanas baznīcā viņam bija īpaši jārūpējas par slimo un nabadzīgo kristiešu vajadzībām. Viņam nācās apmeklēt slimos un mierināt mirstošos, palīdzēt trūcīgajiem un meklēt līdzekļus viņu uzturēšanai. Tas bija grūts amats, kas prasīja pilnīgu pašaizliedzību un mīlestību, bet vienlaikus tā bija izcila skola, lai sagatavotos augstākajai dvēseļu gana kalpošanai. Tuksnesī Jānis, rūpējoties par savas dvēseles glābšanu un neredzot visas slimības un nelaimes, kas nomāca ciešanu pilno cilvēci, varēja atslābt savā cilvēku mīlestībā, jo, neredzot acu priekšā nelaimīgos, nav grūti arī pavisam aizmirst par viņiem. Tagadējā kalpošana atkal nostādīja viņu reālās dzīves vidū un atklāja viņa acīm visu šo, asaru un ciešanu pilno, pasauli. Arī agrāk, būdams advokāts, viņš varēja iepazīt laicīgās dzīves otru pusi, taču tur pati viņa nodarbošanās mudināja viņu nostāties stipro un bagāto pusē strīdos ar vājajiem un nabadzīgajiem; taču tagad viņš uzstājās kā neuzveicams visu pēdējo aizstāvis, un viņam bieži nācās cīnīties ar bagātnieku alkatību, savaldīt viņu plēsonīgos uzbrukumus nabago tukšajai kasei, aizstāvēt pabērna lomā nonākušos cilvēkus no alkatīgo un bezsirdīgo ierēdņu spaidiem, un tādējādi atvieglināt to bēdīgo un grūtsirdīgo dzīvi, kurus īpaši pie sevis aicināja Glābējs Kristus. Tādējādi Jānis piedzīvoja divkāršu audzināšanu: audzināšanu tuksnesī, kas nostiprināja viņā garu un attīrīja sirdi, un audzināšanu sabiedriskajā dzīvē, kas parāda cilvēkus viņu nespēkā, nelaimēs, netaisnībās un netikumos. Aina bija bēdīga, bet iepazīšanās ar to bija nepieciešama viņa tālākajā kalpošanā, un tieši tā padarīja viņu par to patieso ganu un labdari cietējiem, par kādu viņš vēlāk kļuva. Pirmais sudrabs, ko viņš atdeva nabagiem, piederēja viņam pašam, un no tā laika līdz pat nāvei viņš neko nesauca par savu, un visu, kas viņam bija, uzskatīja par piederošu nabagiem.

Ar diakona amatu netika savienota sludināšana, kas bija presbiteru pienākums, un arī paši diakona pienākumi, kas saistījās ar labdarību, nedeva ne laiku, ne iespējas tādai sludināšanai. Taču, nenodarbojoties ar mutisku sludināšanu, Jānis nepameta rakstisku mācīšanu, un uz šo laiku attiecināmi daži viņa brīnišķīgi apcerējumi, piemēram, ,,Trīs runas svētcīnītājam Stagīrijam”, kurā viņš vienam no jaunības draugiem sniedza mierinājumu grūtsirdībā, kas viņu bija pārņēmusi, pierādot, ka cilvēka dzīvē viss atrodas Dieva Nodoma ziņā, tāpēc viss virzās uz labu, un tieši – uz sensenā cilvēku nīdēja – velna – apkaunošanu, kā arī apcerējumi ,,Par jaunavību” un ,,Jaunajai atraitnei”. Šie abi apcerējumi ir cēlu domu pilni, bet pēdējais izceļas ar lielu sirsnību, jo tajā Jānis varēja atsaukties uz paša mātes piemēru, kura atraitnībā guva pietiekamu mierinājumu, pilnībā veltījot sevi mātes rūpēm par cienīgu sava dēla audzināšanu. Visos šajos apcerējumos Jānis uzstājās kā stingrs miesiskās šķīstības aizstāvis, un tie satur visu, kas vien var kalpot gara stiprināšanai cīņā ar miesas kārdinājumiem. Visbeidzot, iespējams, ka šajā laikā galīgā noformējumā iznāca grāmata ,,Par priesterību”, kura, sākotnēji uzrakstīta tikai draugam

186

Vasīlijam un zināma tikai šaurā draugu lokā, tagad tika izdota par pamācību visiem Baznīcas kalpotājiem un vispār visiem kristiešiem.

Diakona amatā Jānis nokalpoja piecus gadus. Pa to laiku dievbijīgais bīskaps Melētijs beidza savu pārbaudījumu pilno dzīvi, bet viņa vietā tika izvēlēts visu godātais presbiteris Flaviāns. Jaunais bīskaps jau sen pazina Jāni, kurš bija bijis viņa skolnieks Antiohijas skolā un, saskatot viņš Baznīcai noderīgu darbinieku, iecēla viņu presbitera kārtā (386.g.). Jānis šajā laikā bija aptuveni 39 gadus vecs, un viņš ar pilnīgu savas kalpošanas svarīguma nozīmes apziņu ķērās pie savu pienākumu pildīšanas.

Viņu gaidīja visai grūts darbs. Ja nu kur, tad Antiohijā bija vajadzīgi priesteri, kuriem būtu pietiekami daudz drosmes un dedzības, lai cīnītos ar dažādiem patiesi kristīgas dzīves šķēršļiem. Antiohija bija viena no vislielākajām un bagātākajām Austrumu pilsētām. Tajā laikā tur dzīvoja ap 200 tūkstošiem cilvēku, no kuriem puse bija pagāni un jūdi, puse – kristieši. Savu laiku nodzīvojušajam pagānismam šeit bija redzamākie pārstāvji, kuri, nevēlēdamies atzīt acīmredzamo kristietības uzvaru, pielika visas pūles, lai liktu tai pretī savas izglītības un filozofijas nožēlojamās atlūzas, vienlaikus nemanāmi cenšoties atjaunot pašu pagānismu, skaidrojot to cēlākā nozīmē. Pagānu skolās pasniedza tajā laikā pazīstami retori un filozofi, pie kuriem mācījās pat kristieši, turklāt pēdējie nevarēja nesaindēties ar savu skolotāju uzskatiem. No otras puses, jūdiem, kas bija spēcīgi ar savu bagātību un ražošanu, un turēja iedzīvotājus savās rokās kā kristietības nīdējiem nebija nekas pretī noslēgt savienību pat ar pagāniem, lai tā vai citādi dotu triecienu viņu neieredzētajai ,,Kristus reliģijai”. Turklāt pati dzīvošana līdzās ar pagāniem un ebrejiem, ar kuriem bija nepieciešams saistīt dažādas darījumu, tirdzniecības un ražošanas intereses, dabiski uzlika viņiem savdabīgu zīmogu, un viņos jau vairs nevarēja būt tās reliģiskā noskaņojuma viengabalainības un tiešuma, kāds mēdza būt pilsētā, kuru apdzīvo tikai kristieši. Lielāko tiesu tie bija vēl pa pusei pagāni. Viņi pieņēma kristietību kā reliģiju, izpildīja tās ārējos priekšrakstus un likumus, taču ar tās garu vēl maz bija pārņemti un viņu dzīvē bija daudz tikumu un paradumu, kuros atspoguļojās pagānisms. Tāda pārliecību sajaukuma ietekmē kristiešu vidū pastāvīgi uzstājās skolotāji, kuri gribēja ar savu prātu, līdzīgi pagānu retoriem un filozofiem, saprast un pārveidot kristietību. Tā rezultātā kristiešu skolotāju vidū radās strīdi un nesaskaņas, izveidojās dažādi virzieni un partijas, kuras savā starpā bieži vien nežēlīgi cīnījās, ienesot baznīcas dzīvē galējas jukas. Daži no skolotājiem uzstājās kā herēžu un dažādu maldu sludinātāji, stājās šķeltnieku priekšgalā, un tas viss padarīja Antiohijas baznīcu līdzīgu kuģim, kuru nemitīgi šūpo stipri vēji. Te bija dažādu herēžu pārstāvji – gan ariāņi, gan anomeji ( аномеи - eunomiāņi?), gan agnostiķi to dažādajos veidos, bija šķeltnieku vadoņi, un Baznīcas ganiem vajadzēja cīnīties ar visiem šiem patiesās ticības ienaidniekiem.

Ja nebija tīra reliģija, nevarēja būt arī augsta tikumība. Protams, bija arī dziļi dievbijīgi cilvēki, taču vairākums dzīvoja puspagānisku dzīvi, nododoties kaislībām un visām iespējamām kristiešu necienīgām izpriecām. Viņiem teātri un cirki bija pievilcīgāki nekā baznīcas. Vienlaikus bija maz arī kristīgas mīlestības pret tuvākajiem. Kā jau vispār lielās pilsētās, īpaši senatnē, līdzās neaptveramām bagātībām mitinājās pati nožēlojamākā nabadzība, līdzās lieliskām bagātnieku, kuri nezināja, kā apmierināt savas kārības, pilīm dzīvoja nabadzīgie, kuriem nebija drošības par nākamo dienu un kuri bieži gāja bojā no bada un slimībām. Tas, dabiski, bija par iemeslu dažādām sabiedriskām jukām, un, ja bagātnieki centās apmierināt savu alkatību, radot visādus spaidus nabadzīgajiem, tad pēdējie savukārt ikvienā izdevīgā gadījumā centās atmaksāt saviem pāridarītājiem, un Antiohija ne reizi vien kļuva par liecinieci asiņainiem dumpjiem, kuros uzliesmoja vismežonīgākās kaislības.

187

Lai vadītu tādu vētras svaidītu Baznīcas kuģi, bija nepieciešami drosmīgi gani. Tieši tāds arī bija Jānis. Pats cēlies no Antiohijas, viņš pazina savu dzimto pilsētu ar visām tās labajām un sliktajām pusēm, pazina ne tikai no ārienes, bet zināja arī visus tās iekšējās dzīves noslēpumus. Labāka gana Antiohijai pat nevarēja būt. To pilnībā apzinājās dievbijīgais bīskaps Flaviāns, novērtējot savā skolniekā neaizvietojamu palīgu, un deva viņam visplašāko rīcības brīvību un galvenokārt - sludināšanas brīvību. Diakona amatā Jānis nodarbojās tikai ar labdarības lietām, bet tagad viņš uzstājās kā baznīcas skolotājs, un uzreiz atklāja savas neparastās dāvanas. Jau viņa pirmais sacītais sprediķis sakarā ar viņa iesvētīšanu presbitera kārtā radīja daudzskaitlīgajos lūdzējos, kuri bija sapulcējušies uz sava iemīļotā diakona iesvētīšanas svinībām, neizdzēšamu iespaidu. Taču šis sprediķis drīzāk liecināja par sludinātāja vienkāršību un neparasto pazemību, nekā par viņa apdāvinātību, taču, jo tālāk, jo vairāk atklājās jaunā sludinātāja talants, un pa Antiohiju, kas alka pēc visādiem jaunumiem un baumām, ātri vien izplatījās runas, ka uzradies jauns sprediķotājs, kuru ir vērts paklausīties. Baznīca, kurā viņš kalpoja un sprediķoja, vienmēr bija klausītāju pilna, un viņi ar izbrīnu un sajūsmu sekoja līdzi Jāņa iedvesmas pilnajām runām. Antiohiešiem patika daiļrunība, un tāpēc viņi augstu vērtēja tādus retorus kā Libānijs. Taču tagad viņi dzirdēja oratoru, kurš tālu pārspēja šo ievērojamo retoru, un pārspēja viņu ar savas runas spēku un pārliecinātību. Libānijs ar savu pārspīlēti svinīgo daiļrunību, meistarīgajiem vārdu salikumiem un skanīgajām frāzēm varēja aizraut un sniegt baudījumu dzirdei, taču neaizskāra sirdis. Turpretī viņa skolnieks, neizmantojot nekādus mākslīgus vārdu pinumus un neaizraujoties ar frāžu skanīgumu, satrieca ar savas runas neparastu dzīvīgumu: katrs viņa vārds izdvesa spēku un dzīvību, jo tika ņemts no visiem pazīstamas realitātes un tika paskaidrots ar piemēriem, kuri bija vienlīdz labi saprotami gan augsti izglītotam patricietim, gan visvienkāršākajam zemkopim. Tādi sprediķi Antiohijā nekad vēl nebija skanējuši, un tās iedzīvotāji pārsteigumā klausījās sludinātāja vārdos, kuri pilnībā pārņēma viņu sirdis tā, ka viņi te trīcēja no Dieva dusmu attēlojuma, te līksmoja cerībā uz Viņa bezgalīgo žēlsirdību. Kad iedvesmotais sprediķotājs atmaskoja savas pilsētas netikumus- pātagoja bagātnieku alkatību un cietsirdību, nabago zemiskumu un dumpīgumu, ierēdņu godkāri un laupītkāri, sieviešu tukšumu un izvirtību, tad dievnamā stāvošie nevarēja nesarkt un nenodrebēt no sava grēcīguma apziņas, taču, kad viņš noslēdza savu runu ar aicinājumu uz nožēlu un labošanos, ar apsolījumu par palīdzību no augšienes šajā svētajā lietā, tad klausītāji neizturēja un pārtrauca sludinātāja runu ar skaļiem aplausiem. Antiohiešus īpaši izbrīnīja tas, ka Jānis savus sprediķus nelasīja, bet runāja tos no savas sirds pilnības, risināja dzīvas sarunas ar saviem klausītājiem. Nekas tāds nekad Antiohijā nebija bijis, un neviens vēl nebija sludinājis Dieva vārdu bez grāmatas vai tīstokļa. Jānis bija pirmais tāds neparasts sludinātājs. No viņa vārdiem plūda tāda žēlastība, ka klausītāji nevarēja beigt ne brīnīties, ne piesātināties ar viņa runām. Tāpēc baznīcā nekavējās ierasties ātrrakstītāji, kuri pierakstīja viņa sprediķus un tos atdeva vai pārdeva tiem, kuri tos vēlējās iegūt. Viņa sprediķi kļuva par vispārēju sarunu priekšmetu, tos lasīja pat dzīrēs un tirgus laukumos, un daudzi tos mācījās no galvas. Kad kļuva zināms, ka Jānis sacīs runu, sakustējās visa pilsēta: tirgotāji atstāja savu tirgošanos, celtnieki – savas būves, advokāti –tiesas, amatnieki – savus darbus un visi devās uz baznīcu, jo klausīties Jāni tika uzskatīts par īpašu laimi; visi sacentās viņu slavinošu vārdu izgudrošanā: vieni sauca viņu par ,,Dieva un Kristus lūpām”, citi par saldrunātāju, citi – par medus tecinātāju, un tādā veidā jau tad tautas balss kā Dieva balss sagatavoja viņam to vārdu – Zeltamute – ar kuru viņa vārds iemūžināts arī Kristus Baznīcas vēsturē. Mantojums saglabājis arī pašu gadījumu, kad Jānis pirmo reizi tika nosaukts par Zeltamuti. Neaprobežojoties tikai ar tikumiskām pamācībām, Jānis nereti

188

uzstājās arī ar dogmatiskām mācībām un sniedza tādas teoloģiskas gudrības mācību stundas, kuras bija nesasniedzamas daudziem klausītājiem. Vienā tādā reizē kāda vienkārša sieviete, bijīgi klausoties lielo sludinātāju, nekādi nevarēja izprast šo dzirdei saldo vārdu jēgu un ar tīri sievišķīgu nepacietību uzsauca viņam no tautas: ,,Garīgais skolotāj, jeb labāk sakot – Jāni Zeltamute, tu savas svētās mācības aku esi padziļinājis tik ļoti, ka mūsu īsie prāti nevar to sasniegt!” Tauta pārtvēra sievietes izsacīto vārdu un, ieraudzījusi tajā Dieva norādījumu, nolēma saukt savu iemīļoto sludinātāju par Zeltamuti. Šis gadījums, starp citu, atstāja ietekmi arī uz pašu Jāni. Viņš pārliecinājās, ka vērsties pie tautas ar sarežģītiem vārdiem nav vērts, un pēc tam vienmēr centās izdaiļot savas runas ar vienkāršiem un pamācošiem vārdiem tā, lai pats vienkāršākais klausītājs varētu viņu saprast un gūt garīgu labumu. Jāņa sprediķiem bija jo lielāks spēks un nozīme tāpēc, ka vārda dāvana viņā savienojās ar brīnumu darīšanas dāvanu – daudzi slimie saņēma no viņa ne tikai mierinājumu dvēselei, bet arī miesas dziedināšanu. Ja Jānis vispār mīlēja sludināt Dieva vārdu tā, ka nepagāja neviena nedēļa, kuras laikā viņš nebūtu teicis tādu vai citādu runu, bet reizēm sludināja divas vai trīs reizes nedēļā, tad īpašos gadījumos viņa dedzība kļuva vēl kvēlāka un iedvesma vēl spēcīgāka. Uz viņa pirmajiem priestera kalpošanas gadiem attiecas augsti godājamā Antiohijas arhibīskapa Melētija piemiņas svinēšana. Viņš nomira Konstantinopolē 381.gadā, un tad viņa pīšļi tika pārvesti uz Antohiju, taču nelabvēlīgu apstākļu dēļ tikai pēc pieciem gadiem antiohiešiem radās iespēja pienācīgā veidā godināt sava dziļi cienījamā svētītāja piemiņu. Šī svinīgā godināšana droši vien notika paša Jāņa ietekmē, jo viņš dziļi cienīja Melētija kā arhigana piemiņu. Godināšana notika pirmajā Jāņa kā priestera kalpošanas gadā, un šim notikumam par godu viņš teica slavinošu runu, kurā ar patiesas godbijības jūtām pret aizmigušo arhibīskapu attēloja viņa nozīmi Baznīcai, kā arī ganāmo mīlestību pret savu dievbijīgo arhibīskapu: lielais svētītājs, arī šķiroties no šīs pasaules, turpināja dzīvot ar savu ganāmo pulku. Runa uz visiem atstāja neizdzēšamu iespaidu, un ievērojamā sludinātāja vārds kļuva nesaraujami saistīts ar Antiohija svētītāja vārdu. Taču drīzumā antiohiešiem bija vēl vairāk jāpārliecinās par to, kāds izcils gans viņiem bija Jāņa personā.

Bija pagājuši divi viņa priestera kalpošanas gadi Antohijā. Tuvojās 388.gada Lielais gavēnis. Antiohijas iedzīvotāji izcēlās ar dumpīgumu, un tautas kaislības ne reizi vien bija uzliesmojušas ar briesmīgu spēku. Tas pats notika arī tagad, turklāt neparastā mērogā. Impērija jau gandrīz desmit gadus baudīja mieru gudrā Teodosija vadībā, kurš, kāpis tronī visgrūtākajos apstākļos, kad no visām pusēm draudēja barbaru uzbrukumi, ar savu drosmi prata nodrošināt mieru un labiekārtot valsti. Viņš piešķīra savam dēlam Arkādijam Augusta titulu un, kad tuvojās šī, viņa dēlam svarīgā, notikuma piecgade, viņš nolēma to nosvinēt vissvinīgākajā veidā visā impērijā, pievienojot šīm svinībām arī savas valdīšanas desmitgades atzīmēšanu (lai arī līdz tai bija palicis vēl viens gads). Tādas svinības parasti bija saistītas ar lieliem izdevumiem, jo visiem karaspēkiem tika izdalītas dāsnas dāvanas, pieci zelta naudas gabali katram cilvēkam. Lai neapgrūtinātu valsts kasi, Teodosijs nolēma ievākt nodevas no lielajām pilsētām, kuras viņa mierīgās valdīšanas laikā bija uzkrājušas milzīgas bagātības. Taču šīs pilsētas nebūt neizrādījās pateicīgas un vispār nevēlējās uzņemties izdevumus visas valsts svinību vajadzībām. Pirmā pret imperatora ediktu sacēlās Aleksandrija, un tai sekoja Antohija. Kad Antiohijā tika nolasīts imperatora edikts, vietējie senatori, aizmirsuši par savu cienīgumu, pielēca no savām vietām un, izskrējuši uz ielas, sāka kliegt, ka jaunais nodoklis izpostīs Antiohiju un piespiedīs tās iedzīvotājus pārdot savus īpašumus, savas sievas un bērnus. Šīs žēlabas krita kā dzirksteles uz degoša materiāla. Antiohijā, kā jau visās lielās pilsētās, bija daudz klīstošu bezpajumtnieku, kuri bija gatavi izmantot jebkuru ērtu iemeslu, lai sāktu dumpi, un viņi arī

189

tagad bija satraukumā, kas aizrāva visus parējos iedzīvotājus. Satrauktais pūlis vispirms devās uz bīskapa Flaviāna namu, lai lūgtu viņam aizbilst pat nodokļa atcelšanu; taču, tā kā viņa nebija mājās, tad arvien vairāk pieaugošais pūlis sāka celt nekārtības pilsētā, izpostīja vienu no pašām bagātākajām sabiedriskajām pirtīm un pēc tam ar nikniem kliedzieniem virzījās uz gubernatora vai pretora māju. Valdītājs, negaidīti ierauts šajā dumpī, uzskatīja par labāku izbēgt pa slepenajām durvīm, un pūlis ielauzās pašā Pretorijā. Te acu priekšā pavērās varena aina: pašās redzamākajās vietās klusējot stāvēja paša imperatora Teodosija, viņa sievas (jau mirušās) imperatores Flacillas, viņu dēla Arkādija un citu imperatora nama locekļu statujas. Pūlis neviļus sajuta godbijību šo klusējošo imperatora varenības tēlu priekšā un saprātīgākie sāka pārliecināt tautu izklīst. Taču visu sabojāja daži delverīgi puišeļi, kuri sāka mest ar akmeņiem pa šīm statujām un, kad viens no mestajiem akmeņiem precīzi trāpīja vienai no tām, tad akmens sitiens it kā kļuva par signālu jaunam neprāta uzliesmojumam pūlī. ,,Nost ar tirāniem!” – iebrēcās pūlis un, mežonīgi kliedzot, sāka lauzt un sist imperatoru statujas, kuras ar visāda veida ņirgāšanos tika vilktas pa ielām un iemestas Orontas upē.

Taču tikko kā tas viss notika, tauta pati attapās un iekrita briesmīgā grūtsirdībā, gaidot taisnīgu atmaksu. Noziegums bija patiešām liels. Imperators Teodosijs varēja piedot visu, izņemot apvainojumu viņa mīļotajai, apraudātajai sievai Flacillai. Antiohieši varēja sagaidīt briesmīgu atmaksu no apvainotā imperatora puses. Viņš varēja nodedzināt un izpostīt Antiohiju, bet tās iedzīvotājus cietsirdīgu sodīt vai pārdot verdzībā. Doma vien par notikušo visus šausmināja un pārakmeņoja. Taču ko tagad darīt? Kurš spētu pasargāt antohiešus no pelnītās atmaksas? Neviens, izņemot Dievu, un tauta ar raudām metās uz baznīcām, lauzot rokas un izmisumā sitot sev pa krūtīm. Kā vēl nekad tai bija vajadzīgs mierinošs vārds, un visi alka izdzirdēt to no Jāņa lūpām. Drosmīgais gans nepalika vienaldzīgs pret sava ganāmā pulka nožēlojamo stāvokli, taču paveiktais noziegums bija tik liels, ka tā priekšā aizvērās arī viņa zelta lūpas. Neizsakāmu bēdu satriekts, viņš klusēja veselu nedēļu, it kā ļaujot tautas dvēselei dziļāk izjust visu tās paveiktā neprāta grēcīgumu. Visbeidzot, Piena neēšanas sestdienā vai svētdienā viņš ar dziļām skumjām sejā parādījās tautai un nekavējās vērsties pie tās ar gana mierinājuma un pamācības vārdiem, un tagad vairāk kā jebkad tauta sajuta sava mīļotā saldo vārdu sludinātāja iedvesmoto runu saldmi. ,,Ko lai es saku vai par ko lai runāju? – viņš uzsāka savu runu sapulcējušos ļaužu nopūtu un raudu vidū. - Tagad ir asaru, nevis vārdu laiks, lūgšanu, nevis sprediķu laiks. Padarītais ir tik liels, brūce nedziedināma, čūla tik dziļa, ka tā pārsniedz visu ārstēšanu un prasa palīdzību no augšienes. Ļaujiet man apraudāt šo nelaimi. Septiņas dienas es klusēju kā Ījaba draugi: ļaujiet man tagad atvērt savas lūpas un apraudāt šo kopējo nelaimi. Kurš ir vēlējis mums ļaunu? Kurš ir mūs apskaudis? No kurienes tādas pārmaiņas? Nebija nekā varenāka par mūsu pilsētu; tagad nav nekā nožēlojamāka par to. Tauta, tik klusa un lēnprātīga, vienmēr padevīga valdītāju darbiem, pēkšņi kļuva mežonīga un nodarīja tādu neprātu, par kuru par runāt nepieklājas. Tagad raudu un vaidu nevis draudošā soda lieluma dēļ, bet par izdarītā galējo neprātību. No raudām pārtrūkst mana balss, tik tikko varu atdarīt savas lūpas, kustināt mēli un izteikt vārdus...” Tautas un it īpaši sieviešu un bērnu raudas pārtrauca un apslāpēja šos satriecošos Zeltamutes vārdus. Taču viņš neatstāja savu ganāmo pulku šajā izmisīgajā stāvoklī un sniedza tai mierinājuma vārdus, ar kuriem noslaucīja rūgtās asaras, mierināja siržu sāpes un nomierināja visus ar cerību uz Dieva žēlsirdību. Visā un vienmēr vajag paļauties uz Dievu. ,,Kristietim, - viņš teica, - ir jāatšķiras no neticīgajiem un, stiprinoties ar cerību uz nākotni, jāstāv augstāk par cilvēku ļaunuma uzbrukumiem. Un tā, mīļotie, neslīgstiet izmisumā. Ne tik daudz mēs paši rūpējamies par savu glābšanu, cik par mums rūpējas Dievs, Kurš mūs radījis”.

190

Ar atvieglotu sirdi tauta izklīda pa mājām. Tikmēr par to jau rūpējās arī tās gados vecais arhibīskaps. Kad no Antiohijas Konstantinopolē ieradās jātnieki ar ziņu par dumpi, un ar saviem stāstiem varēja noskaņot imperatoru uz pašu briesmīgāko, nesaudzīgāko atmaksu, vecais bīskaps Flaviāns nolēma izdarīt visu iespējamo, lai mīkstinātu valdnieka dusmas. Viņš bija jau cienījamos gados un miesā vārgs; taču, neskatoties uz to, viņš pats devās uz galvaspilsētu, lai ar savu aizbildniecību mazinātu imperatora dusmas. Par nelaimi, dziļais sniegs aizkavēja viņu Tauras kalnos, un sūtņi ieradās pirms viņa; taču viņš nezaudēja dūšu un, pārvarot visus šķēršļus un grūtības, turpināja savu ceļu, kamēr ar drebošu sirdi ieradās galvaspilsētā. Neviens nevarēja uzminēt, ar ko beigsies šī mīlestības pilnā, pašaizliedzīgā stareca – arhibīskapa aizbildniecība. Tāpēc tauta atradās neparasti nospiedošā stāvoklī, un tieši šajā briesmīgi bēdīgajā laikā Jānis bija patiess mierinātājs izmisušajai tautai. No dienas dienā, gandrīz nepārtraukti 22 dienu ilgumā viņš uzstājās ar pamācību un mierinājuma vārdiem sava nelaimīgā ganāmā pulka priekšā, un tauta ar bijīgām trīsām uzmanīgi klausījās savā zelta lūpu ganā, kurš savās ievērojamajās ,,Runās par statujām” te ar neparastu dzīvīgumu attēloja pārdzīvotās šausmas un neprātu, modinot tautā kaunu un sašutumu par savu neprātību, un izsauca nožēlas asaras, te atainoja Dieva bezgalīgo žēlsirdību, tādējādi modinot cerību uz apžēlošanu, un tauta katru reizi iznāca no baznīcas arvien vairāk attīrītāka un nomierinātu sirdi, pateicoties Kungam Dievam par to, ka tai dota neizmērojama laime iemantot tik izcilu un patiesi labsirdīgu ganu – sludinātāju.

Savas runas Antiohijas tautai Jānis turpināja gandrīz visa Lielā gavēņa garumā. Tā kā visu prāti bija aizņemti ar vienu vienīgu jautājumu – vai vecais arhibīskaps paspēs nokļūt galvaspilsētā, kāviņu uzņems imperators un kāds būs viņa aizbildniecības iznākums, tad arī Zeltamutes prāts bija pilnībā aizņemts ar šīm domām, un katras ziņas vai nu par Flaviāna ceļojumu vai par viņa aizbildniecību kalpoja par izejas punktu viņa runām, kuras tālab arī tika uzklausītas ar sirds trīsām un dziļu uzmanību. Tikmēr tuvojās atrisinājums. Sūtņi apsteidza gados veco Flaviānu un agrāk par viņu nodeva imperatoram ziņu par dumpi un viņam nodarīto apvainojumu. Imperators nekavējoties nosūtīja īpašus pilnvarotos ierēdņus visstingrākajai lietas izmeklēšanai, un šie ierēdņi, lūk, jau arī ieradās pilsētā un sāka ne tikai izmeklēšanu, bet arī izrēķināšanos. Pilsēta tika pasludināta par beztiesisku un bez privilēģijām esošu, tika arestēti tik daudzi vaininieki, ka cietumos viņiem nebija vietas, tāpēc viņus ieslēdza milzīgā celtnē bez jumta pārsega. Visi iedzīvotāji ieslīga grūtsirdībā un izmisumā; bija acīmredzams, ka nav, no kurienes gaidīt glābiņu. Taču, kad pilnvarotie ierēdņi savas izrēķināšanās trešajā dienā devās uz savu pulcēšanās vietu, viņiem ceļu aizšķērsoja kaut kādi dīvaini ļaudis ar izvārgušām sejām. Tie bija apkārtējie vientuļnieki, kuri, izdzirdējuši par briesmīgo nelaimi, kas bija piemeklējusi Antiohiju, pametuši savas alas un ieradušies pilsētā, lai sniegtu nelaimīgajiem atbalstu. Viņiem nebija nekā kopīga ar šo grēcīgo pasauli, viņi ne no kā, izņemot Dievu, nebaidījās un drosmīgi stājās ierēdņu priekšā, lūdzot Antohijai dāvāt apžēlošanu un piedošanu. Īpaši drosmīgi rīkojās un runāja viens no viņiem, augumā mazs, vājš starecs Maķedonijs. Pieķēries pie viena no ierēdņu apmetņiem, viņš piespieda to nokāpt no zirga un, kad tas nokāpa, sāka viņu un otru pilnvaroto pārliecināt, lai viņi izlūgtu imperatoram žēlastību un piedošanu nelaimīgajai pilsētai. Jo imperators taču ir cilvēks, un viņš var saprast, cik bīstami cilvēkam ir pazudināt sev līdzīgos. Vai gan viņš būs spējīgs augšāmcelt tos, kuri kritīs par upuri viņa dusmām? Lai viņš atceras par Dieva dusmām. Ierēdņus satrieca šī neparastā, tautas dziļi godātā, vientuļnieka vārdi un viņi, apsolījuši aizbilst imperatora priekšā, virzījās tālāk uz Pretoriju, kur viņus jau ar trīsām gaidīja cilvēku pūļi, kas bija nolemti nāvei. Taču te viņi sastapās ar jaunu šķērsli: pie pašiem Pretorija vārtiem viņus gaidīja priesteru pulks, kuru vidū bija arī Jānis Zeltamute, un šie patiesie gani paziņoja, ka neielaidīs ierēdņus Pretorijā, kamēr

191

nesaņems no viņiem solījumu apžēlot notiesātos; iekļūt Pretorijā var tikai pāri viņu līķiem. Gan ar pazemīgiem lūgumiem, gan ar briesmīgo Dieva dusmu draudiem viņi tā aizkustināja ierēdņus, ka tie izteica apžēlošanas vārdus, un vēsts par to mirklī izplatījās milzīgā tautas pūļa vidū, un visi, kā ganāmie, tā gani ar prieka asarām pateicās viņiem par tādu žēlsirdību. Viens no ierēdņiem, vārdā Cēzarijs, nekavējoties devās uz Konstantinopoli, lai paziņotu par visu notikušo un aizbilstu imperatora priekšā par nelaimīgo pilsētu.

Viņam steidzoties uz galvaspilsētu, tur sirmais Flaviāns pielika visas pūles, lai dabūtu audienci pie imperatora un izlūgtos žēlastību savam noziedzīgajam ganāmpulkam, taču viņa pūles bija veltas. Sadusmotais imperators neko pat dzirdēt negribēja par stareca – bīskapa aizbildniecību noziedzīgajai pilsētai, un neatļāva audienci. Dziļi sarūgtinātais arhibīskaps jau krita izmisumā, kad ieradās Cēzarijs un, izskaidrojis imperatoram lietas būtību, gandrīz pierunāja viņu apžēlot pilsētu, kura jau bija pietiekami sodīta par savu neprātu. Imperators šaubījās un nedeva noteiktu atbildi. Tajā brīdī pie viņa tika pielaists Flaviāns, kurš galīgi mīkstināja imperatora dusmas. Pazemīgi nostājies imperatora priekšā, viņš, dziļi nospiests, neuzdrīkstējās pacelt savas acis. Godājamā arhibīskapa, kurš cieta par savu ganāmo pulku, izskats aizkustināja Teodosija labo sirdi: viņš pats piegāja pie bīskapa un, vairāk saviļņotā nekā bargā balsī, sāka pārmest antiohiešiem nepateicību par visām daudzajām tiesībām un privilēģijām, kas viņiem bija dāvātas. Flaviāns ar dziļu saviļņojumu, tomēr vienlaikus ar pašsavaldību, paskaidroja imperatoram visu tumsonīgā pūļa rīcības neprātu, kas vairāk pelna nožēlu nekā dusmas, un lūdza žēlastību savai nelaimīgajai pilsētai. Imperators, protams, var nodedzināt un izpostīt Antiohiju, un tā patiesi ir vēl cietsirdīgāka soda cienīga, taču viņam jāatceras, ka arī pār viņu ir Debesu Valdnieks, Kurš visiem cilvēkiem būt savstarpēji žēlsirdīgiem, sacīdams: ,,Ja jūs cilvēkiem viņu pārkāpumus piedosiet, tad Dievs arī jums jūsu pārkāpumus piedos”. Sirmā bīskapa runa atstāja uz imperatoru lielu iespaidu. Viņa sirds iežēlojās, un viņš iesaucās, ka, ja pasaules Valdnieks, nonācis uz zemes un tapis krustā sists no tiem, kuriem Viņš atnesa vislielāko labumu, lūdzās Savam Debesu Tēvam par Saviem niknākajiem ienaidniekiem, sacīdams: ,,Piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara”, tad vēl jo vairāk cilvēkiem jāpiedod viņiem nodarītās neģēlības. Imperators sniedza pilsētai pilnīgu piedošanu un steidzināja Flaviānu, lai viņš drīzāk dodas uz Antiohiju, un ar vēsti par apžēlošanu izved pilsētu no briesmīgajām gaidām par savu nākotni. Bīskaps pateicās imperatoram par izrādīto kristīgo žēlsirdību un steidzīgi devās ceļā ar priecīgo ziņu, ar kuru ieradās uz Pashas svinībām. Ja kristiešiem vispār bija prieka pilni šie gaišie izpirkšanas svētki, tad tagad tie antiohiešiem bija vēl priecīgāki un svinīgāki. Vēsts par apžēlošanu apsteidza Flaviānu, un, kad viņš tuvojās pilsētai, tad visi tās iedzīvotāji izgāja viņam pretī, un viņš tika svinīgi ienests pilsētā. Par godājamo bīskapu, kurš tik pašaizliedzīgi rūpējās par savu tautu, neizteicami priecājās visa pilsēta, taču par visiem vairāk Jānis, kurš nekavējās teikt sajūsminātu runu sakarā ar dārgā virsgana ierašanos.

Šis notikums ir brīnišķīgs no vairākiem aspektiem: tas visā savā spēkā parāda, kāda ietekme kristietībai bija uz tā laika morāli. Šī notikuma rezultāts novij nevīstošu vainagu uz tā galveno dalībnieku pierēm, un tie visi bija kristieši, Kristus Baznīcas gani un svētcīnītāji: neiebiedējamais sirmais bīskaps, kurš nenobijās ne no tālā ceļa grūtībām, ne no imperatora dusmām; pašaizliedzīgie vientuļnieki, kuri, pametuši tuksneša klusēšanu, ieradās dumpīgajā pilsētā glābt cilvēku dvēseles, un jo īpaši šīs tautas lielais skolotājs un gans, kurš no dienas dienā teica apbrīnojamas runas, kuras šajā nospiedošajā gaidu un šausmu laikā nemitīgi izskanēja te kā taisnīgā tiesneša draudi, te kā dziļi mīlošā tēva glāsti un atstāja satriecošu un neizdzēšamu iespaidu uz simtiem tūkstošu pilsētas iedzīvotāju

192

sirdīm. Šīs runas ietekmēja ne tikai kristiešus, bet arī pagānus. Juku sakarā tika slēgtas sabiedriskās pirtis, teātri un citas baudu un izklaižu vietas; atvērtas bija tikai kristiešu baznīcas, un vienā no tām pastāvīgi plūda vārdi no sludinātāja ar zelta lūpām. Ja arī agrāk pagāni, mīlēdami daiļrunību, labprāt klausījās ievērojamo kristiešu skolotāju, par kuru reiz sajūsminājās slavenais retors Libānijs, taču tagad, kopējās nelaimes laikā, viņi pūļiem gāja klausīties Zeltamuti cerībā smelties mierinājumu savām ciešanu pārņemtajām dvēselēm. Un te viņi pārsteigumā dzirdēja, kā kristiešu sludinātājs ar neatvairāmu spēku atmaskoja netikumus un neprātību, kas izcēla viņu lielo un izvirtušo pilsētu, aicināja visus uz nožēlu un labošanos. Pagāni no sludinātāja vārdiem ar neapšaubāmību pārliecinājās par to, cik nīcīgi un īslaicīgi ir zemes pagodinājumi un bagātības, ka tie nespēj apmierināt sirds vajadzības un glābt dzīvību briesmu un nelaimju laikā, un cik ļoti pārāka ir kristiešu paļāvība, kas par savu mērķi un augstāko dzīves labumu stāda aizkapa dzīves nezūdošo dārgumu iemantošanu. Viņi te dzirdēja, ka tikums ir vienīgais neiznīcīgais labums un grēks ir vienīgais īstais ļaunums, ka tikumīgam cilvēkam nāve ir tikai pāreja uz laimīgāku vai svētlaimīgu dzīvi un ka zemes dzīves nelaimes ir noderīgas tādā ziņā, ka tās attīra un paaugstina dvēseli. Un šī pasaule, kurā ir tik daudz visāda veida nīcības un nelaimju, viņu acīs ieguva jaunu interesi, kad viņi no ievērojamā kristiešu sludinātāja dzirdēja, ka pastāv mūžīgs un visuvarens Radītājs, Kurš kā tēvs rūpējas par visiem cilvēkiem, izplešot savu gādību līdz pat tam, ka bez Viņa gribas pat mats nenokrīt no galvas, un viņu priekšā visā varenībā atklājās kristīgās ticības pārākums pār viņu pagānisko māņticību, kas nedeva cilvēkam dzīvē gaismu un nesniedza vajadzīgos spēkus, lai labotos. Tad daudzi no šiem nevilšajiem Zeltamutes klausītājiem, kuri bija pilnībā pārliecinājušies par savas elku kalpības nīcīgumu, pieņēma Kristus ticību un kristījās, un Zeltamute ar prieku pavēstī, ka drīz pēc Flaviāna atgriešanās viņš bijis ļoti aizņemts, ,,nostiprinot ticībā tos, kuri nelaimes rezultātā nākuši pie prāta un pametuši pagānisma maldus”.

Antiohijā pārdzīvotais no pašaizliedzīgā gana prasīja tik neparasti lielu sasprindzinājumu, ka tas pat nelabvēlīgi atsaucās uz viņa veselību un viņš kādu laiku slimoja; taču, atlabis no savas slimības, viņš ar agrāko dedzību ķērās pie savas kalpošanas, un Antiohija vēl veselus desmit gadu izmantoja sava zelta lūpām apveltītā priestera – sludinātāja iedvesmoto skološanu. Ne tikai nedēļu no nedēļas, bet, var teikt, dienu no dienas Antiohijas Baznīcai bija tā laime klausīties savā ganā, kurš nepazina nogurumu savā kalpošanā un, pats dziļi izstudējis Svēto Rakstu grāmatas, mācīja tajās arī savus klausītājus, atklājot viņu priekšā Dieva brīnumainās namturības noslēpumus cilvēku glābšanai. Jānim piemita pārsteidzoša spēja atsaukties uz visām sabiedriskās dzīves parādībām un uz visām cilvēka dvēseles kustībām, un viņš neatstāja bez ievērības nevienu izcilu sava laika notikumu vai viņa apkārtējās dzīves parādību. Tikko kā notika kas tāds, kas radīja tautā apjukumu vai dumpīgumu, bailes vai grūtsirdību, tā Jānis nekavējoties uzstājās ar savām runām, un tauta masveidā devās klausīties viņā ar pārliecību, ka tikai tās iemīļotais gans Jānis var izkliedēt visas bailes un nesaprašanu un nodibināt vēlamo mieru. Vai notika kāda no tām zemestrīcēm, kuras tik bieži piemeklēja Antiohiju, vai satrakojās pagāni un ebreji, vai notika dalīšanās pašu pareizticīgo vidū, vai pamodās mūžīgais jautājums par attiecībām starp bagātajiem un nabagajiem, kungiem un kalpiem, vecākiem un bērniem, - uz visām šīm dzīves parādībām atsaucās Jānis, un tāpēc viņa runām piemita dziļi dzīvīgs raksturs un tās bija vienādi saprotamas visiem iedzīvotāju slāņiem. Tā rezultātā starp ganu un ganāmo pulku izveidojās dziļa tikumiska saikne, kura rāda mūžīgi pamācošu piemēru tam, kas var būt patiess kristīgs gans savam ganāmajam pulkam. Pats Jānis ar satriecošu tiešumu un atklātību attēlo šo saikni, kas izlej spilgtu gaismu uz pašu viņa personības un priestera kalpošanas raksturu Antiohijā. Neviļus nāk prātā Dievišķā

193

Virsgana vārdi, Kurš, nosakot attiecību ideāli starp ganiem un ganāmajiem Dieva Baznīcā, sacīja, ka ,,labais gans pazīst savas avis, un avis pazīst viņu, un klausa viņa balsij”. Kristīgās Baznīcas vēsturē bijis daudz ganu, kuri tiekušies īstenot šo tēlu savā dzīvē un darbībā, taču pats brīnišķīgākais tā īstenošanas piemērs cilvēka spēju robežās ir tieši svētais Jānis Zeltamute. Te mēs redzam satriecošu ainu: tautas sirds, tā sakot, dzīvoja nesaraujamā vienībā ar gana sirdi, kurš pilnībā veltīja sevi savu ganāmo labumam. Viņu starpā nodibinājās tāda stipra saikne, tāda bezgalīga mīlestība, ka acīmredzami nevarēja pastāvēt ne gans bez tautas, ne tauta bez gana.

Pietika ar to, ka gans dabiska noguruma vai slimības dēļ pārtrauca savas runas vai uz pāris dienām atstāja pilsētu atpūtas un lūgšanu dēļ, lai pilsēta kļūtu skumja – it kā to būtu piemeklējusi kāda liela nelaime. Taču pietika Jānim atkal parādīties, lai pilsēta atkal atdzīvotos, visur skanētu prieka saucieni, it kā būtu sākušies lieli svētki. No savas puses šīs pašas jūtas piedzīvoja arī pats gans, kurš tāpat nevarēja dzīvot bez sava ganāmā pulka. ,,Es biju projām tikai vienu dienu, - viņš sacīja pēc atgriešanās no kāda neliela ceļojuma, - un man šķita, ka jau veselu gadu esmu bijis prom no jums – tik ļoti es skumu un ilgojos! Pēc savām bēdām jūs varat spriest arī par manējām. Kad mazu bērnu atrauj no mātes krūts vai aiznes viņu, tas grozās un skatās apkārt, viņu meklēdams; tāpat arī es, būdams atrauts no jūsu vidus kā no mātes krūts, visas savas domas vērsu uz šo svēto sanāksmi”. Citu reizi, kad slimības dēļ viņam bija jāpavada savās mājās vairākas dienas, pēc izveseļošanās viņš teica: ,,Šodien, atkal atrodoties jūsu vidū, es jūtos tā, it kā būtu atgriezies no ilga ceļojuma. Kāds labums no tā, ja divi draugi, kuri nevar satikties, dzīvo vienā un tajā pašā pilsētā? Neatstājot savu māju, es biju tā attālināts, it kā mani no jums šķirtu liels attālums, jo es nevarēju runāt ar jums... Manās ciešanās mani visvairāk nomāca tas, ka es nevarēju piedalīties šajā iemīļotajā sanāksmē, un tagad, kad esmu izveseļojies, es augstāk kā savu veselību vērtēju prieku, ka varu brīvi baudīt jūsu mīlestību. Slāpes drudža dēļ nav stiprākas par vēlēšanos no jauna redzēties ar saviem draugiem, kad tas bija liegts. Kā sakarsušais alkst svaiga ūdens, tā promesošais draugs ilgojas pēc saviem draugiem”.

Citreiz, kad Jānis, noguris no nemitīgajiem darbiem, devās atpūsties un spirdzināties ar tuksneša svaigo gaisu, viņam sekoja vēstules, kurās ganāmais pulks lūdza viņu drīzāk atgriezties, un viņš atgriezās, lai arī veselība būtu prasījusi vēl atpūtu un stiprinājumu. Uzkāpis savā katedrā, viņš sacīja: ,,Vai tiesa, ka jūs pieminējāt mani manā prombūtnē? Kas attiecas uz mani, tad es jūs nevarēju aizmirst ne uz mirkli. Miesas skaistuma sagūstītie, lai kur vien dotos, vienmēr nes domās sev līdzi mīļoto tēlu; tāpat arī mēs, jūsu dvēseļu skaistuma sagūstīti, visur sev līdzi sirdī nesām jūsu tēlu. Kā gleznotāji, sajaucot krāsa rada priekšmetu atveidus, tāpat arī mēs, iedomājoties jūsu tiekšanos uz mūsu sarunām, jūsu mīlestību uz sludināšanu, jūsu bijību sludinātāja priekšā un visu jums piemītošo labumu, darinājām no jūsu tikumiem kā no krāsām jūsu dvēseļu tēlu; tā skatīšana atvieglināja mums prombūtnes skumjas. Sēžot vai stāvot, mierā vai kustībā, mājās vai ārpus tām, visur un vienmēr mūs pavadīja šīs domas; pat miegs bija pārņemts ar jūsu mīlestību, un gan nakts laikā, gan dienas gaitā mēs baudījām šo atmiņu saldmi, atkārtojot Salamana vārdus: ,,Es guļu, bet sirds ir nomodā...” (Sal.A.dz. 5 : 2). Es piekāpos jūsu uzstājībai un izvēlējos drīzāk atgriezties neizveseļojies, nekā, gaidot savu izveseļošanos, pārbaudīt jūsu mīlestību... Lūk, kāpēc es cēlos un nācu pie jums”. Lūk, patiesi labais gans, kurš gatavs atdot dzīvību par savām avīm!

Tomēr, labprātīgi pakļaujoties šai galēji spēcīgajai sava ganāmā pulka mīlestībai un atsaucoties tai, pat atstājot novārtā savu veselību, Jānis nelaida garām iespēju pārmest saviem klausītājiem vieglprātību un aizraušanos ar runu ārējo krāšņumu, nevis ar to iekšējo saturu, kas prasīja tikumisku atturību. Kad klausītāji sajūsmā no sava iemīļotā sludinātāja

194

aizraujošajām runām pēc tā laika paraduma tās pavadīja ar skaļu aplausu dārdiem, Jānis viņiem stingri teica: ,,Es nevēlos ne jūsu aplausus, ne šo troksni. Visa mana vēlēšanās ir, lai jūs, klusumā uzklausījuši to, ko es jums saku, pieņemtu kā pamācību dzīvei. Tā ir uzslava, ko es vēlētos... Jūs taču neesat teātrī, ne aktieru priekšā, te ir garīga skola, un jums sava paklausība jāapliecina ar saviem darbiem. Tikai tad es uzskatīšu sevi par apbalvotu par saviem darbiem”. Tādi pārmetumi daudziem, protams, nebija pa prātam, un atradās ļaudis, kuri pat nekaunējās celt neslavu sludinātājam un mulsināt viņa ganāmā pulka sirdsapziņu. Cīņai ar šiem ļaunajiem cilvēkiem Jānim nācās iztērēt ne mazums laika un spēka; taču viņš ar milzīgu pašaizliedzību piedeva visas ļaunās valodas, ja tās skāra personīgi viņu. Toties dziļas skumjas satrieca viņa sirdi, ja klausītāji to vai citu iemeslu dēļ kļuva vēsi pret viņa runām un aizrāvās ar kādām jaunām teatrālām izpriecām. Tāda parādība nebija retums šīs dedzīgās, kaislīgās, vieglprātīgās un dinamiskās tautas vidū, kura viegli mainīja savu noskaņojumu, un vienā dienā varēja sabojāt to, kas bija celts gadiem. Lai cik dārgs būtu viņiem zelta lūpu īpašnieks, pēc kura viņi skuma, ja nebija to redzējuši vai dzirdējuši dažas dienas, taču pietika teātrī ierīkot kādu neparastu hipodromu ar tā aizraujošajām sacīkstēm, kā antiohieši pameta baznīcas un devās skatīties pārgalvīgās sacensības. Tāda nepastāvība un vieglprātība līdz galējībai apbēdināja lielo sludinātāju, un viņš ne reizi vien ar rūgtumu iesaucās: ,,Vai tiešām es velti pūlos? Vai tiešām sēju uz akmeņiem vai ērkšķu vidū? Baidos, ka manas pūles ne pie kā nenovedīs”. Vēl vairāk viņu apbēdināja, ka ļaudis baznīcā neuzvedās dievbijīgi. ,,Ko lai saka? Baznīca kļuvusi par teātri! Šurp nāk sievietes, kuras saģērbušās nepieklājīgāk un bezkaunīgāk nekā tās, kas dzīvo netikli. Sev līdzi viņas ved arī nekauņas. Ja kāds grib pavedināt sievieti, neviena cita vieta, man šķiet, neliekas viņam piemērotāka par baznīcu; un, ja viņam vajag ko pirkt vai pārdot, baznīca viņam liekas piemērotāka par tirgus laukumu. Šeit baumo, šeit uzklausa baumas vairāk nekā jebkur citur, un, ja jūs vēlaties dzirdēt jaunumus, tad šeit jūs tos izdzirdēsiet vairāk nekā pie tiesas vai ārsta uzgaidāmajā telpā... Vai tas ir paciešami? Vai mēs to varam pieņemt? Ik dienas es pūlos un cīnos, lai jūs no šejienes aiznestu derīgu pamācību, bet jūs aizejat vairāk ar kaitējumu nekā noderīgumu”. Taču, tikko sprediķotājs pamanīja savu pārmetumu iedarbību, tā sašutuma un dusmu kvēli tūdaļ nomainīja mīlestība un piedošana. Nespēdams paciest savu bardzību, viņš jau steidzās nogludināt to un lūdza piedošanu saviem vieglprātīgajiem garīgajiem bērniem. ,,Es jūtu, - viņš teica, - ka esmu lietojis pārāk skarbus pārmetumus. Piedodiet man. Tā notiek ar ikvienu sāpošu sirdi. Taču es runāju ne no naidīgas sirds, bet no mīlošas dvēseles, raizējoties par jums. Tāpēc vājinu savu bardzību”. Bija gadījumi, kad antiohiešu nepastāvība un vieglprātība vēl vairāk izveda Zeltamuti no pacietības, un viņš meta uz tiem taisnīgu dusmu zibeņus, taču arī šo atmaskojumu un pārmetumu dārdos vienmēr bija dzirdams valdošais mīlestības tonis. Gans stingri pārmeta savam ganāmpulkam, jo mīlēja to, un tas pazemīgi pacieta pelnītos pārmetumus, jo arī pats mīlēja viņu. Tie bija divi draugi, savā starpā savienoti ar nesaraujamām mīlestības un uzticības saitēm. Nopietna un dziļa šī Jāņa svētā mīlestība pret savu ganāmo pulku nebūt nelīdzinājās tai godkārīgo cilvēku un tautas tribūnu melīgajai glaimībai, kas apreibina tautu, lai to vieglāk pakļautu savas patvaldības jūgam. Jānim bija sveša visāda veida glaimošana, viņš prata sacīt rūgtu patiesību saviem klausītājiem acīs; bet, ja izteica viņiem mīlestības apliecinājumu, tad no visas patiesās sirds dziļumiem. Ar kādu nemākslotu patiesumu skan viņa vārdi: ,,Es jūs nesu savā sirdī, jūs aizņemat visas manas domas. Liela ir tauta, bet lieta ir arī mana mīlestība pret to, un jums nebūs šauri manā dvēselē. Man nav citas dzīves, izņemot jūs un rūpēm par jūsu glābšanos”.

Būdams patiess Kristus gara paudējs, Jānis kā gans galvenokārt rūpējās par tiem grūtsirdīgajiem un bēdīgajiem, kurus ar bezgalīgu mīlestību pie Sevis sauca arī Pats

195

Glābējs Kristus. Viņa mīlošā sirds bija īpaši atvērta mazajiem brāļiem, un viņš kā gādīgs tēvs iedziļinājās visās viņu vajadzībās, ne tikai garīgajās, bet arī sadzīviskajās, materiālajās. Kad nabadzīgo iedzīvotāju stāvoklis kaut kādu iemeslu dēļ kļuva īpaši smags, Zeltamute drosmīgi iestājās par viņiem, un, ja viņu stāvokļa pasliktināšanās iemesls bija bagāto alkatība vai spaidi, tas viņš kā īstens tautas gādnieks stipri pārmeta pēdējiem, nežēlojot vārdus viņu alkatības un cietsirdības atmaskošanai. Laiku pa laikam Jāņa sprediķi gandrīz pilnībā bija veltīti pilsētas nabadzīgo iedzīvotāju stāvoklim tā, ka viņam pat tika izteikti pārmetumi par to, ka viņš runā tikai par nabagiem, it kā citi nebūtu pelnījuši viņa uzmanību un pamācības. Zeltamute uz to atbildēja, ka viņam ir dārga visu – nabago un bagāto – glābšana, bet par nabagajiem viņš īpaši rūpējas tāpēc, ka gana rūpes ie vajadzīgas ne tikai viņu dvēselēm, bet arī miesām, tāpēc arī Glābējs Briesmīgajā tiesā prasīs, vai esam pabarojuši izsalkušo, apģērbuši kailo. ,,Tāpēc es nemitēšos teikt: dodiet nabagiem, un nerimšos pārmest tiem, kuri nedod”. Patiesi, viņš nekad nemitējās atkārtot šo aicinājumu un bija īsts trūcīgo un nabago tēvs – tas nabago mīlētājs, kura mīlestība pret nabadzīgajiem arī padarīja viņu īpaši dārgu pareizticīgajai krievu tautai, kura līdz pat šim brīdim uzskata mīlestību pret nabadzīgajiem un žēlastības dāvanu došanu par galveno ikviena patiesa kristieša tikumu.

Jāņa Zeltamutes žēlsirdība spilgti izpaudās arī viņa attieksmē pret savas tautas grēkiem un netikumiem. Pats būdams liels un skarbs askēts, viņš bija nesamierināms ikviena grēka ienaidnieks un atmaskotājs, nepielūdzams visādu netikumu un kaislību vajātājs, un veda pret tiem nežēlīgu cīņu. Modri sekojot sava ganāmā pulka kustībām kā iekšējā, tā ārējā dzīvē, viņš bargi pātagoja visas novirzes no svētuma un kristīgā pienākuma, un viņa atmaskojošās runas laiku pa laikam skanēja kā debesu pērkona dārdi, un klausītāji drebēja, iedomādamies tās briesmīgās mokas, kuras paši sev bija sagatavojuši ar saviem darbiem. Taču šis Jāņa naids pret grēkiem un netikumiem nekad nepārgāja naidā pret pašiem grēciniekiem. Gluži pretēji, jo spēcīgāk viņš raidīja atmaskojošus zibeņus pret grēkiem, jo lielāku žēlumu un mīlestību juta pret pašiem grēciniekiem, redzot viņos nomaldījušās avis, kam vajadzīgas mīloša gana rūpes. Tāpēc – tikko kā viņš pamanīja savu draudu ietekmi, tā mīkstināja savu toni, pērkona dārdu vietā no viņa lūpām izskanēja mīlestības un labvēlības vārdi, un par galveno viņa runas priekšmetu jau kļuva Dieva žēlsirdības bezgalība, kuras priekšā ikviens cilvēka grēks slīkst kā lāse okeānā. Viņa iemīļotais teksts bija Glābēja vārdi: ,,Cilvēka Dēls ir nācis nevis pazudināt cilvēku dvēseles, bet tās glābt” (Lk. 9: 56), un atklājot to nozīmi, Jānis centās iedvest klausītājiem domu, ka nav tāda grēcīga kritiena, no kura cilvēks nevarētu piecelties, un viņa spriedumiem bija jo lielāks spēks tāpēc, ka tie bieži apstiprinājās ne tikai ar uzskatāmiem piemēriem no Bībeles, bet arī no pašas dzīves. ,,Vai neesat dzirdējuši, - viņš reiz teica, - par netikli, kura pārspēja visas pazudušās sievietes, un kura vēlāk pārspēja daudzas svētās ar savu dievbijību? Es nerunāju par to, no Evaņģēlija, bet par to, kura bija tik ievērojama manas dzimšanas laikā. Cēlusies no visizvirtušākās pilsētas Feniķijā, viņa ieņēma pirmo vietu teātrī, un viņas slava sasniedza Kilikiju un Kapadoķiju. Cik daudzus bagātniekus viņa bija izputinājusi! Cik daudzus jaunus cilvēkus bija pavedinājusi! Viņu apsūdzēja par buršanā, ir kā nepietiktu ar viņas skaistumu vien, bez mīlas burvestībām, lai apmierinātu kaislību – aprīt savus upurus. Viņa savos tīklos bija pat noķērusi imperatores brāli. Neviens nevarēja stāties pretī viņas visvarenībai. Un pēkšņi, es nezinu, kā, vai, labāk sakot, es zinu, ka, izmainot savu gribu, sasniegusi Dieva žēlastību, viņa izrāvās no dēmoniskā gūsta un pavērsa savu ceļu pret debesīm. Tā, kurai neviens nevarēja līdzināties bezkaunībā uz skatuves, kļuva par šķīstības paraugu un, ietērpusies raupjā audeklā, pavadīja savu dzīvi nožēlā. Veltīgi prefekts, dažu cilvēku mudināts, gribēja piespiest viņu atgriezties uz teātra

196

skatuves, un par kareivji, kuri tika sūtīti viņai pakaļ, nevarēja to izvest no viņu pieņēmušo jaunavu patvēruma. Pielaista pie Svētajiem Noslēpumiem, žēlastības attīrīta, viņa sasniedza augstāko tikumu, nekad nerādījās saviem pielūdzējiem un ieslēdzās sava veida cietumā, kur arī pavadīja vairākus gadus. Tā pirmie būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie. Tad nu cerēsim, ka arī mums neviens neliks šķēršļus kļūt lieliem un slavējamiem”.

Tādām runām varēja būt dziļi uzmundrinoša nozīme pašu iesīkstējušāko grēcinieku dzīvē glābjot viņus no grūtsirdības un izmisuma un uzturot cerībā uz Dieva žēlsirdību. Par patiesu glābšanās enkuru visiem izmisušajiem grēciniekiem kalpoja Zeltamutes vārdi: ,,Tu esi grēcinieks? Nekrīti izmisumā; es nemitēšos apgādāt jūs ar zālēm, jo zinu, kāds ierocis pret velnu ir – neļauties izmisumam! Ja tu esi grēkos, nekrīti izmisumā, un es nekad nebeigšu atkārtot: ja grēko katru dienu, tad katru dienu arī nožēlo... Tu esi novecojis grēkos, - atjauno sevi ar nožēlu! Taču tu vaicāsi – vai ar nožēlu var sasniegt glābšanos? Protams, var. – Ja es visu savu dzīvi esmu pavadījis grēkos un pienesīšu nožēlu, vai es izglābšos? – Protams, izglābsies, jo Dieva žēlsirdība ir neizmērojama un Viņa labestība neizsakāma. Ļaunums, lai kāds tas nebūtu, ir cilvēku ļaunums, tāpēc arī ierobežots, bet piedodošā žēlsirdība ir no Dieva, un tāpēc bezgalīga. Iedomājies jūrā krītošu dzirksteli: vai tā var tur palikt, vai būt redzama? Kas ir dzirkstele jūras priekšā, tas ir cilvēku ļaunums Dieva labestības priekšā; un pat ne tādā pašā mērā, bet labestība ir daudz lielāka. Lai cik liela būtu jūra, tai tomēr ir robežas, bet Dieva labestībai robežu nav”.

Būdams žēlsirdības un visa piedošanas sludinātājs, Jānis Zeltamute vienlaikus bija arī miera gans. Viņš bija jebkādas dalīšanās un šķelšanās ienaidnieks, tāpēc arī viņa sirds sāpēja, redzot to dalīšanos, kas pastāvēja pareizticīgo vidū Antiohijā tajā laikā. Savās runās viņš bieži atgriezās pie šī temata un centās noskaidrot pašu dalīšanās sakni, kas slēpās nepavisam ne reliģiskajā dedzībā, bet patmīlībā un varaskārē. ,,Nekas tā nesaārda Baznīcu, - viņš teica, - kā varaskāre; nekas tā nemodina Dieva dusmas kā Baznīcas dalīšanās. Pat ja mēs darītu vispilnīgākos darbus, bet sarautu vienotību, mēs tiksim sodīti it kā būtu sarāvuši Kunga miesu... Pat moceklība neizlīdzina tādu grēku. Kā dēļ tu ciet moceklību? Vai ne Jēzus Kristus slavas dēļ? Tu atdod savu dzīvi Jēzus Kristus dēļ, un tajā pašā laikā izlaupi Baznīcu, par kuru nomira Jēzus Kristus”. Ar līdzīgām pamācībām viņš lielā mērā veicināja kaislību norimšanu Baznīcā un visbeidzot viņam bija tā laime nodzīvot līdz saldajam brīdim, kad partijas galīgi izlīga un dalīšanās izbeidzās.

Tādā dzīvā saskarsmē ar savu ganāmo pulku nākamais svētītājs pavadīja labākos savas dzīves gadus. Uz šo laiku attiecas visi viņa galvenie sacerējumi – kā runu veidā sastādītie, tā polemiskie. Savās nerimstošajās runās viņš izskaidroja ne tikai atsevišķas Svēto Rakstu vietas un tekstus, bet veselas grāmatas gan no Vecās, gan Jaunās Derības, un šie skaidrojumi tad arī veido viņa kā eksegēta galveno slavu. Savus skaidrojumus viņš ,,neizsēdēja” kabinetā, bet vērsās ar tiem dzīvā sarunā pie tautas baznīcā. No šejienes arī tā viņa vārdu iedvesmotība un dzīvīgums, kas iekļuva dziļi viņa klausītāju dvēselēs, tā uguns, kas patiesi spēja aizdedzināt cilvēku sirdis.

Savas ilgstošās gana kalpošanas laikā Antiohijā Jānis Zeltamute tik ļoti bija saaudzis ar savu draudzi, ka visas viņa domas bija veltītas tikai tam, kā labāk un ietekmīgāk viņus pamācīt, precīzāk, pasargāt no maldiem un pilnīgāk atklāt viņu priekšā to patiesību, ka ticība Jēzum Kristum ir visu labumu avots. Augstāk par šo mērķi viņš jau vairs nestādīja neko. Tiesa, mēdza gadīties, ka līdz galējībai noguris un apbēdināts savas tautas vieglprātības un neprāta dēļ, viņš neviļus raidīja skumjus skatienus uz apkārtējiem kalniem, kur kādreiz jaunības gados bija cīnījies svētā vientulībā, un kur tādu dzīvi turpināja dzīvot daudzi no ..zemes eņģeļiem”, kā viņš mēdza dēvēt vientuļniekus. Reizēm viņš pat uz kādu laiku aizgāja šajos kalnos, lai atpūstos un atspirdzinātos no

197

nogurdinošajiem darbiem un pilsētas dzīves kņadas un trokšņa; taču viņa gana pienākumi jau tik lielā mērā viņu bija pārņēmuši, ka viņš nevarēja tos pamest un tāpēc vienmēr pēc neilgas atpūtas atkal atgriezās pie sava iemīļotā ganāmā pulka, kas tāpat skuma pēc sava promesošā gana.

Kad svētais Jānis vēl dzīvoja Antiohijā, pasaules politiskajā stāvoklī norisinājās svarīgas pārmaiņas. 395.gadā nomira imperators Teodosijs, kurš sev līdzi kapā aiznesa arī pēdējos Romas impērijas varenības atspulgus. Viņam palika divi dēli – Arkādijs un Honorijs, un viņš, lai neradītu viņos savstarpēju nepatiku, bet galvenokārt tāpēc, ka neuzskatīja nevienu no viņiem par spējīgu uzņemties visu milzīgās impērijas pārvaldīšanas nastu, sadalīja impēriju viņu starpā, nododot Honorijam Rietumus, bet Arkādijam – tās Austrumu daļu. Abi bija vēl jauni ļaudis, turklāt nepietiekami apveltīti no dabas, lai ar cieņu un sekmēm izpildītu viņiem uzticēto grūto kalpošanu. Tāpēc nebija nekāds pārsteigums, ka patiesie valsts pārvaldītāji bija nevis viņi, bet viņu apkārtējie pietuvinātie, kuru vidū galveno vietu Rietumos ieņēma ievērojamais karavadonis Stilihons, bet Austrumos – ne mazāk ievērojamais galminieks einuhs Eutropijs. Pēdējais, cēlies no vergu stāvokļa, pateicoties dažādām nejaušībām un īpaši savam dabas dotajam prātam, bija pratis iekarot mirušā imperatora Teodosija labvēlību, un viņš pirms nāves deva viņam svarīgus rīkojumus. Pēc imperatora nāves viņš, protams, kļuva par jaunā Arkādija aizbildni un patieso valsts pārvaldītāju. Šis einuhs tad arī bija tas ierocis, caur kuru Dieva Nodoms atveda Jāni uz Konstantinopoles katedru. Kad pēc arhibīskapa Nektārija nāves radās jautājums par viņa pēcteci, to nebija viegli atrisināt. Pretendentu uz Austrumu impērijas galveno katedru bija ne mazums. Arkādijs nezināja, ko darīt un kam dot priekšroku. Tas viņu no šīm grūtībām atbrīvoja Eutropijs. Kā cilvēks, kuram nebija sveša reliģiozitāte, viņš interesējās par baznīcas lietām un, būdams Antiohijā, nepalaida garām izdevību paklausīties slavenajā Antohijas sludinātājā. Jānis ar saviem sprediķiem uz viņu atstāja spēcīgu iespaidu, un tagad Eutropijs arī ieteica imperatoram, ka būtu labi, ja galvaspilsētas Baznīcai būtu tāds ievērojams gans. Arkādijs piekrita, un nekavējoties tika dots slepens uzdevums Austrumu apgabalu pārvaldniekam Astērijam atvest Jāni uz galvaspilsētu. Jānim un Antiohijas tautai tik negaidītu rīkojumu izpildīt nebija viegli. Antiohieši neparko nepiekristu labprātīgi šķirties no sava iemīļotā gana, bet jebkāda vardarbība novestu pie dumpja. Tāpēc bija dots rīkojums atvest Jāni ar viltu, ko Astērijs arī izdarīja. Viņš, uzaicinājis Jāni ārpus pilsētas, lai it kā paklanītos sv. mocekļu relikviju priekšā, pavēlēja iesēdināt viņu ratos, kuri tūdaļ traucās uz Konstantinopoli. Pazemīgais gans, uzzinājis par viņa izvešanas no pilsētas patieso mērķi, protams, skuma, pametot atvadu skatienu uz dzimto Antiohiju, kur viņš tik daudz bija strādājis savas iemīļotās tautas labā; bet, būdams paklausīgs Dieva Nodomam, pilnībā samierinājās ar šo apstākli un mierīgi tuvojās valdošajai pilsētai. Imperators laipni sagaidīja ievērojamo Baznīcas ganu un, lai padarītu viņa hirotoniju svinīgāku un spožāku, uzaicināja uz to daudzus bīskapus, kuri, ar Aleksandrijas patriarhu Teofilu priekšgalā, arī 398.gada 26.februārī iesvētīja Jāni par Konstantinopoles arhibīskapu.

Tagad jau Jānis vairs nebija vienkāršs provinciālas pilsētas priesteris – sludinātājs. Viņš bija galvaspilsētas arhibīskaps, valdošās pilsētas patriarhs, kurš sēdēja otrās Romas tronī. Viņa stāvoklis bija visai augsts, bet vienlaikus arī grūts. Konstantinopoles Baznīca, ko, saskaņā ar mantojumu, bija dibinājis apustulis Andrejs, bija piedzīvojusi daudz pārvērtību, un kopš Konstantinopoles kļūšanas par Austrumu impērijas galvaspilsētu, bija ieguvusi Austrumos lielu vadošu nozīmi. Tā patiesi bija visu Austrumu baznīcas – reliģiskās un garīgās dzīves viduspunkts. Taču tieši šī stāvokļa dēļ to arī no visām pusēm apņēma dažādas vēsmas. Galvaspilsētā sev patvērumu un atbalstu guva dažnedažādas

198

maldu mācības, kuras ātri guva ietekmi vieglprātīgo, baudām nodevušos iedzīvotāju vidū, un kuru piekritēji prata piekļūt pat imperatora galmam. Tā rezultātā bija pat laiki, kad maldu mācības īpaši nekaunīgi svinēja savu uzvaru galvaspilsētā, draudot pilnīgi izspiest Pareizticību. Tieši tā bija noticis vēl nesen, svētītāja Gregora Teologa laikā, kurš, ieradies Konstantinopolē, ar skumjām redzēja, ka visas svarīgākās galvaspilsētas baznīcas atradās ariāņu rokās un Pareizticība mitinājās tikai vienā mājas baznīcā, kura ar viņa gādību kļuva par Pareizticības atdzimšanas jeb atjaunošanās avotu. Tomēr, lai arī Pareizticība tika atjaunota, maldu mācības ietekme bija tik liela, ka arī šim lielajam arhibīskapam – teologam bija grūti ganīt garīgajā un tikumiskajā ziņā tik ļoti izlaistu ganāmpulku, un viņš drīz vien pēc savas iecelšanas arhibīskapa kārtā atteicās no šī augstā amata. Par viņa pēcteci tika ievēlēts Nektārijs – no laicīgajiem galma ierēdņiem. Pēc viņa galvaspilsētas Baznīca palika diezgan nesakārtotā stāvoklī. Tauta, pilnībā nodevusies baudām un kaislībām, necienīja savus ganus, bet pēdējie, ieskaitot arī bīskapus, arī dzīvoja pilnīgi pasaulīgu dzīvi. Tas viss dziļi satrieca un apbēdināja Jāni. Ja viņš Antiohijā redzēja tik daudz nepilnību un netikumu, ar kuriem nemitīgi cīnījās, tad tur tās bija nesaprātīgā ganāmpulka nepilnības, un tur bija vajadzīga ganu darbība, bet šeit arī pašus ganus vajadzēja vest pie prāta un mācīt. Svētītājs uzreiz varēja saprast, kādā grūtā un atbildīgā vietā viņu nolicis Dieva Nodoms. Vēl jaunībā viņš bija apzinājies visu bīskapa kalpošanas augstumu un grūtumu un tāpēc bija no tā vairījies, paslēpjoties no sava drauga Vasīlija. Tagad, pret savu gribu nonācis Austrumu galvenās Baznīcas katedrā, viņš vēl vairāk varēja pārliecināties par to. Taču tagad viņš jau vairs nevairījās no savas kalpošanas smaguma. Gluži pretēji, iecelts tik augstā un grūtā vietā, viņš kā īsts Baznīcas gans vīrišķīgi uzsāka savas grūtās kalpošanas ceļu.

Kā dedzīgs cīnītājs par Dieva Baznīcas godu, Jānis Zeltamute par savu pienākumu uzskatīja stingri sargāt tās tiesības un priekšrocības, kas tai piederēja. Tikai ar šīm tiesībām Baznīca varēja sekmīgi veikt pasaulē savu apgaismojošo un glābjošo darbu. Tomēr pilsoniskā valdība jau tad ne reizi vien bija izteikusi pretenzijas uz šo tiesību pārkāpšanu vai ierobežošanu, turklāt visbiežāk ne tik daudz valstisku, kā personisku, apsvērumu dēļ. Par vienu no svarīgākajām Baznīcas priekšrocībām no seniem laikiem skaitījās tai piederošās patvēruma tiesības. Šīs tiesības bija ārkārtīgi svarīgas tajos laikos, kad, valdot rupjam spēkam un patvaļai, cilvēki bieži no vardarbības varēja atrast patvērumu tikai pie Dieva troņa. Svētais Jānis, kā nelokāms vājo un apspiesto aizstāvis, augstu novērtēja patvēruma tiesību nozīmi. Tikmēr šīs tiesības arvien vairāk tika pakļautas ierobežojumiem, un galvenais tā vaininieks bija tajā laikā visu varenais einuhs Eutropijs. Sasniegtās virsvaldības apreibis, iedomīgais einuhs jau pārdroši sapņoja ar laiku sagrābt pašu troni un bez žēlastības iznīcināja visus, kurus varēja uzskatīt par saviem pretiniekiem un ienaidniekiem. Tā kā daudzi meklēja patvērumu no viņa dusmām Dieva baznīcā, tad Jevtropijs nolēma darīt galu šīm tiesībām. Veltīgi Jānis Zeltamute sacēlās pret šo uzbrukumu Baznīcas tiesībām sniegt patvērumu neaizsargātajiem no ļaužu niknuma; einuhs, svēto Jāni turklāt uzskatīdams par savu ielikteni, kurš ir viņam pateicību parādā par nokļūšanu Konstantinopoles baznīcas tronī, pastāvēja uz savu, un patvēruma tiesības patiešām tika atceltas.

Tomēr drīzumā notika atgadījums, kas parādīja, cik trausls ir cilvēka varenums, un cik nepieciešami ir, lai cilvēkiem būtu aizsardzība Baznīcas personā. Eutropijs ar savām intrigām un nekaunīgajiem izlēcieniem bija kritis imperatora nežēlastībā, un viņa stāvoklis sagrīļojās. Bet, kad viņš, galīgi aizmirsies, apvainoja pat imperatori Eudoksiju, kura ar asarām acīs un ar saviem raudošajiem bērniem uz rokām ieradās pie imperatora, lūdzot viņam aizstāvību pret nekaunīgā galminieka apvainojumiem, tad viņa liktenis bija izlemts:

199

viņam tika atņemti visi viņa amati, un viņam draudēja nāves sods. Līdz šim visuvarenais galminieks Eutropijs tagad izrādījās visnožēlojamākais un bezpalīdzīgākais cilvēks. Visa pasaulē viņam nebija neviena cilvēka, kas pastieptu palīdzīgu roku un viņu pažēlotu. Gluži pretēji, visi priecājās par augstprātīgā einuha krišanu, un ziņa par viņa gāšanu ātri izplatījās pa visu pilsētu. Izmantojot viņa bezpalīdzību, daudzi bija gatavi pat līdz likumīgajai tiesai atmaksāt viņam par visām nodarītajām netaisnībām un vardarbībām, un viņš bija izmisuma stāvoklī. Tad, apspiedis savu lepnību, Eutropijs vēršas pie vienīgās aizstāvības, pie Baznīcas, un, par spīti viņa uzstājības rezultātā atceltajām patvēruma tiesībām, meklēja sev glābiņu pie Dieva troņa un nekļūdījās. Tur viņu sastapa lielais svētītājs, vēl tik nesen šī paša Eutropija apvainots, un deva viņam patvērumu, no kura viņu nevarēja izraut nekāds spēks. Imperatore, kvēlojot atriebībā, pavēlēja nekavējoties sagūstīt viņu apvainojušo einuhu un nodot viņu pienācīgajam sodam; bet, kad sūtītie ieradās viņam pakaļ ar mērķi izpildīt šo pavēli, tad, neskatoties ne uz viņu prasību, ne uz saniknotā pūļa kliedzieniem, kuri pieprasīja visu ienīstā Eutropija galvu, svētais Jānis bezbailīgi, ar savas varas apziņu, atteicās izpildīt šo prasību. ,,Jūs nogalināsiet Eutropiju, - viņš atbildēja uz kareivju un pūļa kliedzieniem un prasībām, - ne ātrāk, kā nogalinot mani”. Pēc tam viņš pats devās pie imperatora un izlūdzās apžēlošanu ļaunprātīgajam galminiekam, kura liktenis apliecināja satriecošu pierādījumu cilvēka varenības trauslumam un Dieva tiesas bardzībai. Tas viss norisinājās naktī, bet no rīta Jānis Zeltamute, paglābis nelaimīgo galminieku no viņam draudošās nāves, daudzskaitlīgās tautas priekšā teica savu slaveno runu ,,par einuhu Eutropiju”, kurā ar ugunīgām krāsām attēlota visa cilvēka nīcība. Eutropijs tika izsūtīts, un, kaut arī vēlāk viņš tika sodīts, taču pašā savas krišanas brīdī viņu no likuma soda un tautas naida paglāba tieši Zeltamutes visu piedodošā cēlsirdība.

Šis neparastais notikums visā spožumā parādīja to garīgo valdonīgumu, kāds piemita lielajam Konstantinopoles svētītājam.

Tomēr Eutropija, kurš patvaļīgi bija izrīkojies gan ar imperatoru, gan impēriju, krišana neatdeva tiem brīvību. Nabaga bārene, romiešu karavadoņa Franka Bauto meita, kuru Eutropijs bija sameklējis, lai padarītu par Austrumu imperatori, tagad, pēc būtības, ieņēma viņa vietu. Un visa turpmākā Jāņa Zeltamute kalpošana - tā ir imperatores cīņa ar lielo Dieva svēto. Tā bija briesmīga cīņa, kas aizrāva sev līdzi Valdnieku un tautu, sadalīja bīskapus, gandrīz vai apbruņoja abas Romas pasaules puses vienu pret otru, - cīņa, kura vēl nekad tā nebija satricinājusi ne valsti, ne Baznīcu, cīņa, kas pasaulei atklāja ne tikai izcilu vispasaules skolotāju, bet arī izcilu mocekli par taisnību.

***

Nav pieļaujams kristiešiem uzveikt maldus ar piespiešanu un vardarbību; mums novēlēts ar vārdu, pārliecināšanu un lēnprātību veikt cilvēku glābšanu.

Jānis Zeltamute

200

Крестный путь Ионна Златоуста

Autors – sastādītājs : Olga Vasiļjevna Orlova

ООО «Адрес-Пресс»Лицензия ИД № 01608 от 19.04.2000119048, Москва, Кооперативная, д. 2, корп. 14

Тел. (095) 592-14-54

Подписано в печать 18.05.2001. Формат 60х90"16.Бумага газетная. Печать офсетная. Объем 25 п. л.Доп. тираж 10 000 экз. Заказ № 2535.Отпечатано с готовых диапозитивов в полиграфической фирме «Красный пролетарий»103473, Москва, Краснопролетарская, 1615ВЫ 5-89306-019-9© О. Орлова, 2001© «Адрес-Пресс». 2001__

201

Tropārs Jānim Zeltamutem, 8.melod.:

Tavu runu svētība kā spoža uguns apgaismoja pasauli; / tā nemeklēja laicīgus dārgumus, bet atklāja mums pazemības augstumus./ Saviem vārdiem pamācīdams, tēvs Jāni Zeltamute, // lūdz Vārdu, Kristu Dievu, lai Viņš atpestī mūsu dvēseles.

Kondaks , 2.melod.:

Svētlaimīgais, sirdsskaidrais Jāni Zeltamute, / tu no debesīm saņēmi Dievišķu žēlastību / un ar saviem vārdiem visus mācīji pielūgt Trijādībā Vienu Dievu, / - Tevi kā skolotāju, kas Dievišķo atklāj, // mēs augsti teicam.

Lūgšana

Ak, lielais svētītāj Jāni Zeltamute! Tu no Kunga esi saņēmis daudzas un dažādas dāvanas un kā labs un uzticams kalps visus tev uzticētos talantus esi pavairojos, tāpēc patiesi vispasaules skolotājs esi bijis, jo no tevis mācās ikviens vecums un ikviena kārta. Bērniem tu esi paklausības paraugs, jauniešiem – šķīstības gaismeklis, vīriem - pamācītājs čaklumā, veciem – labestības skolotājs, mūkiem – atturības likums, lūdzējiem – Dieva iedvesmots vadonis, gudrību meklējošiem – prāta apgaismotājs, labu vārdu teicējām lūpām – neizsmeļams dzīvības vārdu avots, labdariem – žēlsirdības zvaigzne, priekšniekiem – gudras vadības paraugs, taisnības aizstāvjiem – drosmes iedvesējs, taisnības dēļ vajātajiem – pacietības mācītājs, visiem viss esi bijis, lai visus izglābtu. Pāri visam tam esi iemantojis mīlestību, kas ir pilnības saite, un ar to kā ar Dievišķu spēku visas dāvanas sevī esi savienojis, un to pašu mīlestību, kas samierina sašķeltos, apustuļu vārdus skaidrodams, visiem ticīgajiem esi sludinājis. Bet mēs, grēcīgie, kuriem katram ir pa vienai dāvanai, un kuriem nav vienotības miera garā, kas esam godkārīgi, viens otru kaitinoši, viens otru apskauzdami, kā dēļ mums izdalītās dāvanas ir ne mieram un glābšanai, bet ienaidam un sodam. Tāpēc mēs nākam pie tevis, Dieva svētītāj, ķildu pārņemti, un sirds satriektībā lūdzam: ar savām lūgšanām aizdzen no mūsu sirdīm visu lepnību un skaudību, kas mūs šķeļ, lai daudzi locekļi veido vienu baznīcas ķermeni, lai tavu lūgšanu dēļ iemīlam viens otru un vienā prātā apliecinām Tēvu un Dēlu un Svēto Garu, Vienbūtīgo un Nedalāmo Trijādību, tagad un vienmēr un mūžīgi mūžos. Āmen.

202

Piemiņas dienas:27. janv. / 9.febr. - relikviju pārnešana (438.g.) 30.janv. / 12.febr. (3 svētītāju),  14. / 27.sept. – nāves gadadiena (407.g.)13. /26.nov.

203