1. biļete 1.PAGAIDU AUTOCEĻI Būvdarbu veikšanai nepieciešami labi ceļi. No ceļu tehniskā stāvokļa lielā mērā atkarīgs autotransporta darba ritmiskus, transportēšanas izmaksas un automobiļu nolietojums. Pievedceļus būvē atbilstoši pastāvīgo autoceļu būvniecības normatīviem sagatavošanas darbu laikā. Būvlaukuma iekšējie ceļi arī jāizbūvē sagatavošanas darbu laikā kā pagaidu celi atbilstoši atvieglotiem noteikumiem. Pagaidu ceļu brauktuve vienvirziena kustībai ir 3,5 m plata, divvirzienu kustībai - 5,5m plata. Ja paredzama smagsvara kravu pārvietošana ar automobiļiem, kuru kravnesība 250...300kN un vairāk, tad divvirzienu ceļa brauktuvei jābūt 8m platai. Ar brauktuves platuma palielināšanu jārēķinās arī tad, ja jāpārvieto virs-gabarīta kravas - tādā gadījumā brauktuves platumam jābūt 5 m. Plānojot un projektējot būvlaukuma ceļus, jārēķinās ar automobiļa gabarītizmēriem - 2,5 m platu un 3,8 m augstu taisnstūri. Autoceļš sastāv no zemes klātnes, pamatnes un ceļa seguma. Zemes klātnes veidošanai uzbērumā nepieciešamo grunti ņem no tuvumā esoša karjera vai sānu rezervēm, šai nolūkā var izmantot arī lieko grunti pēc zemes darbu veikšanas objektā. Klātnes veidošanai lietojamai gruntij jāatbilst tehniskajiem noteikumiem - tā nedrīkst saturēt kūdru, augsni, lielus akmeņus vai būvgružus. Veidojot zemes klātni uzbērumā, jāveido nogāzes atbilstoši grunts raksturojumam, lai nodrošinātu uzbēruma nogāžu noturību, tas pats jānodrošina arī zemes klātnei ierakumā. Zemes klātnes sastāvā ietilpst arī sāngrāvji virszemes ūdens novadīšanai un gruntsūdens līmeņa pazemināšanai. Lai samazinātu ceļu būvdarbu izmaksas un darbietilpību, kravu transportam cenšas izmantot to ceļu trases, kuru izbūve paredzēta projekta dokumentācijā objekta ekspluatācijas vajadzībām. Ceļa segumu būvē no izturīgiem akmens materiāliem Seguma pamatu veido no vietējās grunts vai arī, ja tas nepieciešams, lieto optimāla sastāva smilts vai smilts un grants maisījumu. Atkarībā no ceļa seguma mehāniskajām īpašībām un no tā, kā segums darbojas transporta slodžu ietekmē, segumus iedala: pilnveidotos kapitālos segumos; pilnveidotos atvieglotos segumos; pārejas tipa segumos; zemāka tipa segumos. Pagaidu ceļiem parasts lieto pārejas vai zemāka tipa segumus. Ja būvdarbu ilgums ir 1,5..2 gadi, tad racionāli lietot inventāras dzelzsbetona ceļu plātnes. To lietošana ļauj palielināt slodzi, sākt ceļa ekspluatāciju tūlīt pēc plākšņu novietošanas neatkarīgi no gadalaika un klimatiskajiem apstākļiem. Plātnes noklāj vai nu visā brauktuves platumā, vai arī tikai automobiļu riteņu sliežu vietās, tādā gadījumā jāiekārto seguma paplašinājumi pretimbraucošo automobiļu izmaiņai. 2.BETONMASAS TRANSPORTĒŠANA Betonmasas piegāde objektā un tā iepildīšana veidņos ir atbildīgs, darbietilpīgs un samērā dārgs betonēšanas darbu process. Betonmasas īpašības pārvadājuma laikā nedrīkst izmainīties. Betonmasa jāpasargā no atmosfēras nokrišņiem, sasalšanas, cementa piena iztecēšanas un atmaisīšanās. Gadījumos, ja betonmasa ir atmaisījusies, nav viendabīga un neatbilst iestrādāšanas prasībām, pirms iestrādāšanas betonmasa no jauna jāsamaisa. Sagatavoto betonmasu no rūpnīcām līdz iestrādāšanas vietai galvenokārt transportē ar 3 veida automobiļiem: pašizgāzējiem, betonmaisītājiem un betonvežiem, kuriem ir speciālas muldveidīgas formas kravas kastes. Pašizgāzēji un betonveži piemēroti transportam līdz 25..30 km attālumam. Ja betonmasa jāpārvadā lielākā attālumā, izdevīgi lietot betonmaisītājus. Kad betonmaisītājs, kurā iepildīts sausais betona maisījums, tuvojas betonēšanas darbu vietai, automobiļa vadītājs 5...10 minūtes pirms galapunkta ieslēdz maisītāju un iepilda tajā vajadzīgo daudzumu ūdens no tvertnes, kas piemontēta pie maisītāja. Piebraucot galapunktā, betonmaisītājā ir sagatavota svaiga beton-masa, kuru var tūliņ iestrādāt. Betonmasu var transportēt arī konteineros vai tvertnēs. Betonmasas transportēšanai un padošanai būvlaukumā lieto celtņus, transportlentes, vibrokausus, betonsūkņus, pneimatiskās transportierīces, u.c. Betonmasas transportēšanai ar celtņiem lieto dažāda lieluma kublus vai apgāžamos kausus. Kublus piepilda no pašizgāzēja automobiļa un, paceļot tos ar celtni, betonmasa noguļas kausa slēgtajā lejasdaļā. Atverot kubla aizvaru, betonmasu izlaiž tieši iestrādāšanas vietā. Lietošanai ļoti ērti ir vibrokausi, ar kuriem, darbojoties vibratoram, mazplūstošu betonmasu var iepildīt veidņos arī no sāniem, piemēram, augstām kolonnām. Betonmasas izplūšanu regulē ar aizvaru. Transportlentes lieto, iestrādājot mazplūstošu betonmasu. Lai betonmasas neatmaisītos, lentes ātrums nedrīkst pārsniegt 1m/s. Betonsūkņi pēc savas uzbūves ir viencilindra virzuļsūkņi ar tvertni. Sūkņa ražīgums 5..40 m3/h. Ar betonsūkņiem var transportēt betonu līdz 300m att., hor virzienā vai līdz 40m – vert. Pacēlums var sākties ne tuvāk kā 6...8m no sūkņa. Pacēluma vietā jāuzstāda pretgaitas vārsts, lai betonmasa: neplūstu atpakaļ, kad sūknis nedarbojas. Ja pārsūknēšanas laikā ir pārtraukums līdz 45 min, tad nepieciešams ik pēc 5 min sūknēt betonmasu 15... 20 sek. Ja pārtraukums pārsniedz 45 min, tad ar ūdeni vai ar gaisa strūklu betonmasa no vada jāiztīra. Betonmasas pneimatiskās transportierīces piemērotas, betonējot grūti pieejamās vietās, kā arī nelielam darba apjomam. Tās strādā periodiski, izmantojot saspiestu gaisu, ko saņem no kompresora. Pneimatiskās ierīces ir vienkāršākas, vieglāk tīrāmas un tik ātri nenolietojas. Lai transportētu betonmasu slīpā virzienā uz leju, lieto vibrotransportieri, kura galvenā sastāvdaļa ir vibrotekne. Ja betonmasas krišanas augstums pārsniedz 3 m, tad vertikālajam transportam uz leju lieto konusveida caurules, kas sastāv no atsevišķiem posmiem. Šie posmi cits citam piekārti ar kāšiem, lai caurules lejasgalu varētu novirzīt pēc vajadzības un lai varētu izbetonēt lielāku laukumu. Rūpniecības ēku būvlaukumos, betonējot masīvus pamatus, ja betonēšanas intensitāte pārsniedz 5 m3/h, lieto pašgājējus transportlentes betonieklājējus. Betonieklājējam ir stacionāra vai teleskopiska izlice. Pirmajā gadījumā betonmasas piegāde katrai konstrukcijai tiek realizēta, pārvietojot pašu mašīnu, pagriežot izlici horizontālā plaknē un paceļot to vajadzīgajā slīpumā, otrajā gadījumā , izbīdot izlici garenvirzienā un pagriežot to horizontālā plaknē. 3.MĀKSL ĪGA GRUNTS NOSTIPRINĀŠANA Mākslīga grunts nostiprināšana ir pasākumu komplekss, kura rezultātā pilnveidojas grunts īpašības - palielinās nestspēja, ūdensnecaurlaidība un noturība pret izskalošanu. Metožu izvēle atkarīga no grunts fizikā li mehāniskajām īpašībām, grunts stāvokļa un tām prasībām, kādas izvirza nostiprinātajai gruntij, to ietekmē arī būvdarbu raksturs. Grunts sasaldēšanu lieto tad, ja nepieciešams stabilizēt ar ūdeni piesātinātas gruntis. Pa būvbedres perimetru iedziļina 150..200mm diametra caurules. Caurulēs iesūknē līdz - 20...25°C temperatūrai atdzesētu sāļu šķīdumu. Atdzesētajam sāļu šķīdumam cirkulējot, notiek siltuma aizvadīšana no apkārtējās grunts uz sasaldēšanas caurulēm, tā rezultātā grunts sasalst un ap caurulēm izveidojas sasaldētas grunts cilindrs. Cilindra diametram pakāpeniski pieaugot, pēc zināma laika šie cilindri savstarpēji savienojas un izveido sasaldētas grunts aizsargsieniņu. Metodes trūkums ir tāds, ka sasaldēšanas efekts pastāv tikai iekārtas darba laikā. Samērā ilgs ir atkušanas process, tā laikā palielinās grunts mitrums sakarā ar ūdens pārvietošanos no siltajām uz aukstajām grunts masām. Cementēšanu izmanto smilšainu, grants grunšu un saplaisājušu klinšainu pamatņu nostiprināšanai. Cementēšanu var veikt gruntīs, kurām poru vai plaisu izmēri ir lielāki par cementa graudiņiem. Gruntsūdens tecēšanas ātrums cementējamā zonā nedrīkst pārsniegt 100 m diennaktī. Nevar cementēt smalkgraudainas un mālainas gruntīs. Cementēšanu veic ar gruntī iedzītām caurulēm, kurām apakšgali perforēti. Caurulēs ar spiedienu ievada cementa suspensiju. Bitumenizēšanu lieto saplaisājušu klints un smilts grunšu pasargāšanai no ūdens filtrācijas. Lieto karsto vai auksto bitumenizēšanu. Ar karsto bitu-as paņ gruntī ievada karstu bitumenu, aukstajā bit-ā lieto 35... 45% bitumena emulsiju. Termisko metodi lieto lesveida grunts nostiprināšanai. Gruntī izveidotos urbumos ievada un sadedzina šķidru vai gāzveida degvielu, sakarsētās gāzes ieplūst grunts porās un tur notiek apdedzināšanas process. Grunts noturības palielināšanu var panākt arī ar spridzināšanu. Vertikālos urbumos ievieto nelielus lādiņus, urbumus noblīvē ar smiltīm, Šķembām, zemas markas betonu vai izdedžiem. Spridzināšanas rezultātā izveidojas nostiprināti grunts cilindri apmēram metra diametrā. Intensīvi blietējot apkārtējo grunti, panāk būtisku grunts nestspējas palielināšanos. Šāda metode salīdzinājumā ar vietas pāļu metodi var būt ekonomiski efektīvāka.

2. biļete 1. Veidņi un turas Lai palielinātu veidņu apriti, kā vienkāršas, tā arī sarežģītas formas veidņus ieteicams komplektēt no standartvairogiem, kurus var izgatavot būvlaukumā pašu spēkiem. Šādi vairogi var noderēt pamatu, sienu, pārsegumu un citu ēkas konstrukciju betonēšanai. Šādi veidņi var būt saliekami izjaucamo veidņu sastāvdaļa. Veidņu vairogus individuālās būvniecības apstākļos visbiežāk izgatavo no koka, lai gan pēdējos gados arvien lielāku popularitāti iegūst parastais un laminētais saplāksnis, laminētās

kokskaidu plātnes un tamlīdzīgi materiāli. Lai palielinātu veidņu apriti, ļoti liela nozīme ir betona un veidņu saķeres spēka samazināšanai. Šim nolūkam ir izdevīgi veidņus pārklāt ar speciāliem polimērmateriāliem, kas praktiski novērš veidņu saķēri ar betonu, veidojot gludu betona virsmu. Veidņus ar šādu pārklājumu var izmantot apmēram 30 betonēšanas cikliem. Betonēšanas veidņu vairogus izgatavo no 19-40 mm bieziem dēļiem, pienaglojot tos pie šķērskokiem Naglas jādzen no tās puses, kas saskarsies ar betonu. Pretējā pusē pie šķērskokiem naglas noloka. Vairogu augstumu parasti izvēlas 50-70 cm, bet garumu - atkarībā no betonējamo konstrukciju izmēriem, parasti - 200-400 cm. Tā kā veidņu vairogus visbiežāk uzstāda divi strādnieki, to masa nedrīkst būt lielāka par 70 kg. Ievērojot šo pēdējo prasību, izvēlas arī veidņu vairogu maksimālos izmērus. Atstatumu starp šķērskokiem parasti izvēlas robežās no 80 līdz 120 cm. Ja atstatums starp šķērskokiem ir 80 cm un veidņa vairoga augstums - aptuveni 50 cm, vairoga apšuvumam var izmantot 19 mm biezus dēļus. Palielinot veidņu augstumu un atstatumu starp šķērskokiem, arī apšuvuma dēļu biezums jāpalielina līdz 25-40 mm. Siju veidņu dibenam noteikti jālieto 40 mm biezi dēļi. Ja apšuvumam izmanto pārāk plānus dēlus, betonēšanas laikā vairogi var izliekties, līdz arto izliekušies būs arī betonētā konstrukcija. Vairogu nostiprināšanai lieto dažādas atbalstdetaļas: spraišļus, atgāž-ņus, savilces, aptveres, ribas u.c. Ja vairogu nostiprina ar zemē iedzītiem dēļiem, tad šie atbalsīdēļi var veikt arī šķērskoku funkcijas un nav nepieciešams šķērskokus izvietot tik bieži. Šajā gadījumā atstatumam starp vairogu šķērskokiem un zemē iedzītajiem dēļiem atkarībā no vairogu augstuma un apšuvuma dēļu biezuma jābūt 80-120 cm. Lai atbalstdēļus būtu vieglāk iedziļināt zemē, to gali jānoasina. Atbalstdēļus jāiedzen zemē stingri vertikāli un pietiekami dziļi, lai betonēšanas laikā tie nevarētu noliekties un līdz ar to pieļaut pārāk lielu apšuvuma dēļu izlieci. Ja dēļi nebūs iedzīti stingri vertikāli, arī šajā gadījumā apšuvuma dēļi deformēsies un iebetonētajai konstrukcijai būs izliekums uz āru. Parasti vispirms zemē iedzen atbalstdēļus, pārbauda to stāvokli un tikai tad uzstāda vairogu. Ja atbalstdēļi nav vertikāli, tie jāizvelk un jāiedzen no jauna jaunā vietā, nedaudz novirzoties no iepriekšējās. Parasti vairoga apšuvuma dēļus pie katra atbalstdēļa piestiprina ar dažām naglām. Ja betonējamajai konstrukcijai ir taisnstūrveida forma, tad divu vairogu salaiduma vietā konstrukcijas stūri abu vairogu gala šķērsdēļiem cieši jāpieguļ vienam pie otra. Šķērsdē-ļu attālumam no vairoga gala jābūt vienādam ar šķērsdēļa biezumu (tas ir gadījumā, ja šķērsdēļiem un apšuvuma dēļiem ir vienāds biezums; ja biezumi ir atšķirīgi, viena vairoga šķērsdēļa attālumam no vairoga gala jābūt vienādam ar otrā vairoga šķērsdēļa biezumu, bet otrā vairoga šķērsdēļa attālumam no vairoga gala jābūt vienādam ar pirmā vairoga apšuvuma dēļu biezumu). Pēc stūra vairogu uzstādīšanas tos parasti savā starpā sastiprina ar dažām naglām un vēl papildus nostiprina ar dažādām nostiprināšanas ierīcēm. Turas. Ja betonmasa tiek iestrādāta tieši veidņos, tad turas nodrošina nemainīgu veidņu stāvokli telpā. Ja betonēšanas laikā deformējas veidņi, betona konstrukcija maina formu un izmērus, bet, ja deformējas turas, tad betonētā konstrukcija vairs neatradīsies projektā paredzētajā stāvoklī. Tāpēc vienlīdz svarīgi ir nodrošināt nepieciešamo stingumu kā veidņiem, tā arī turam. Lai betonējamā konstrukcija nemainītu savu stāvokli telpā, turam jāpiemīt pietiekamai pretestībai, stingumam un noturībai. Ja betonēšana jāveic lielā augstumā, turu konstrukcija var būt arī diezgan sarežģīta. Bieži turas veido kā telpisku, režģotu konstrukciju, tomēr individuālās būvniecības apstākļos par turam parasti izmanto koka brusas ar šķērsgriezuma izmēriem no 100x100 mm līdz 140x140 mm vai apaļkokus ar diametru 80-120 mm. Ja betonējamās konstrukcijas balstīšanai tiek izmantotas vairākas turas, tās savā starpā jāsastiprina ar krusteniskiem dēļiem. Turu konstrukcija var būt ļoti dažāda. Izšķir statņu, statņu-atgāžņu, vēdekļveida un kopņu turas. Turu tipa izvēle ir atkarīga no betonējamās konstrukcijas rakstura, atrašanās vietas un izmantoto veidņu tipa. Statņu turas sastāv no atsevišķiem statņiem, uz kuru augšgaliem balstās veidņi.. Statņu turas lieto visbiežāk. Tās ir piemērotas pārsegumu (individuālās būvniecības apstākļos - parasti pagraba pār-seguma) betonēšanai vietās, kur ir izturīga grunts un nav intensīvas transporta kustības. Savā starpā statņu turas sastiprina ar slīpiem, krusteniskiem dēļiem. Lai palielinātu balstvirsmu un vienkārt šotu veidņu balstīšanu, statņu augšgalā piestiprina balstbrusu, ko nostiprina ar diviem atgāžņiem un uzliktņiem. Balstbrusai parasti izmanto tāda paša šķērsgriezuma kokmateriālus, kādi izmantoti statņiem. Uzliktņiem un atgāžņiem izmanto 19-25 mm biezus dēļu atgriezumus. Uzliktņus pie statņiem pienaglo. Pienaglojot uzliktni apaļkoka statnim, naglas izvieto vienā līnijā (apaļkoka un uzliktņa saskar-līnijā), bet brusai - pamīšus. Statņu-atgāžņu turam attālums starp statņu rindām var būt lielāks nekā statņu turam. Tās ir piemērotas plakanu vai nedaudz izliektu pārsegumu betonēšanai, ja ir izturīga grunts, uz kā balstīt turas, un ja nepieciešams starp statņu rindām atstāt platākas ejas vai transporta ceļus, šajā gadījumā statnis tiek aizstāts ar atgāzni. Līdz ar to turu skaits praktiski nemainās, bet būtiski samazinās turu nolaišanas ierīču skaits. Vēdekļveida turas sastāv no vēdekļa veidā novietotiem atgāžņiem. Šādas turas lieto lokveida pārseguma veidņu balstīšanai. Visa slodze no lokveida pārseguma veidņiem tiek pārnesta praktiski vienā punktā, tādēļ šajā vietā jābūt labam pamatam. Šajā gadījumā nepieciešama tikai viena nolaišanas ierīce. Vēdekļveida turas ir ieteicamas velvjveida pārseguma betonēšanai atsevišķi stāvošam pagrabam (agrāk velvjveida pārsegumus plaši izmantoja arī zem ēkas ierīkotu pagrabu pārsegšanai). Kopņu turas sastāv no atsevišķām kopnēm, ko balsta uz speciāli uzbūvētiem balstiem. Kopņu turas ir piemērotas lielāka laiduma pārsegumu betonēšanai, tāpēc individuālās būvniecības apstākļos šāda veida turas praktiski neizmanto. Tās lieto tikai tad, ja nevar izmantot pārējo veidu turas, piemēram, vājās grunts nespējas dēļ, uz kuras jābalsta statņi, vai arī gadījumā, ja jāatstāj brīva telpa. 2.Betona vakuumēšana Lai betonēšanas laikā iegūtu vajadzīgo betonmasas plūstamību, betonmasu sagatavo ar daudz lielāku ūdens daudzumu, nekā nepieciešams betona cietēšanas procesā. Šis liekais ūdens, kas aizņem noteiktu tilpumu, vēlāk iztvaiko, atstājot betonā poras, kuras samazina tā stiprību. Tiesa pēdējos gados betona plūstamības palielināšanai priekšroku dod katariem. Vakuumēšanas uzdevums ir mehāniski ar gaisa retinājumu atsūkt svaigi iestrādātās betonmasas lieko ūdeni. Vakuumētais betons ir ne tikai lielāku stiprību, bet arī palielinās tā ūdensnecaurlaidība un izturība. Plakanu konstrukciju (pārseguma plātņu, grīdu, ceļu segumu, plānsieniņu elementu u.c.) vakuumēšanai lieto vakuuma vairogus, bet telpisku konstrukciju (siju, kolonnu, sienu u.c.) vakuumēšanai -vakuuma caurulītes. Vakuuma vairogus un vakuuma caurulītes pievieno pie stacionārās vai pārvietojamās vakuumiekārtas. Vakuumēšanas rezultātā betons sablīvējas un pēc vairoga noņemšanas tā stiprība jau sasniedz līdz 0,4 MPa, kā arī paātrinās betona cietēšanas process un līdz ar to ātrāk var sākt konstrukciju atveidņošanu, < betona stiprība salīdzinājumā ar tāda betona stiprību, kas ir ies izmantojot vibrināšanu, palielinās par 15-20%, tā nodrošinot jūtami cementa ekonomiju. Vakuumetā betona slāņa dziļums ir atkarīgs no atsūknēšahas ilguma, gaisa retinājuma pakāpes un betonmasas īpašībām. Jāatzīmē, ka pie mums betonmasas vakuumēšanas iekārtas joprojām lieto diezgan reti, sevišķi - individuālās būvniecības apstākļos, bet tās diezgan plaši izmanto attīstītajās ārvalstīs. Ieguvums, lietojot betonmasas vakuumēšanu, ir relatīvi liels, tāpēc cerams, ka ar ieņems savu vietu arī pie mums, turklāt ne tikai lielu objektu būvniecībā, bet arī individuālās būvniecības apstākļos. 3.UZBĒRUMA veidošana un grunts blīvēšana Uzbērumu veidošanai nevar lietot putekļveida smiltis, vieglas mālsmiltis, treknu mālu, kūdru, kā arī gruntis ar organiskiem piemaisījumiem. Uzbēruma veidošana notiek horizontālos slāņos tā, lai slāņa biezums atbilstu blīvēšanas dziļumam. Uzbērumu veidošanu sāk no malām un virzās uz vidu. Berot uzbērumus uz mitrām, nenoturīgām gruntīm, jārīkojas pretēji — grunts bēršanu sāk no vidus un virzās no vidus uz malām. Uzbērumus sāk veidot no reljefa augstākajiem punktiem. Transportlīdzekļi vai zemes darbu mašīnas var virzīties pa svaigu uzbērumu, tā papildus to blīvējot; grunti var bērt no estakādes, kura ierīkota pilnā uzbēruma augstumā; ja to nosaka reljefa prasības, var veidot arī no gala, berot to pilnā platumā. Deformāciju iemesli var būt šādi. Pats uzbērums var deformēties pašsablīvējoties sakarā ar to, ka ūdensnecaurlaidīgā gruntī palicis vai iekļuvis ūdens. Lai to novērstu, ierīko drenējošus starpslāņus no smiltīm, oļiem vai šķembām uzbēruma šķērsvirzienā ar 4% lielu kritumu. Var deformēties arī grunts, uz kuras veidots uzbērums. Uzbērumi

var arī noslīdēt, ja tie uzbērti uz slīpas pamatnes. Ja slīpums nepārsniedz 10%, tad noslīdēšana nav gaidāma. Ja slīpums ir 10... 20%, tad dabisko grunti ar uzbērumu saista, uzirdinot pamatni. Ja slīpums lielāks, tad uzbēruma pamatā ierīkojamas 1 m platas pakāpes. Lai novērstu ar grunts sēšanos saistītās nevēlamās parādības, to blīvē. Blīvēšanu var veikt ar ūdeni, veidojot ar ūdeni piesātinātu grunti, kura izžūstot noblīvējas (lieto, blīvējot grunti tranšejās vai nelielās bedrēs), vai ar mehāniskiem paņēmieniem. Blīvēšanas paņēmienu un atbilstošo mehānismu izvēlē noteicošie faktori ir grunts fizikā lās un mehāniskās īpašības, blīvējamā slāņa biezums, kā arī zemes būves raksturs. Blīvēšanas mašīnas atbilstoši to darbības principiem iedala statiskās darbības, trieciendarbības un vibroiedarbības blīvmašīnās. Pēc pārvietošanas veida šīs mašīnas iedala piekabināmās, puspieka-binamas un pašgājējās mašīnās. Statiskās darbības mašīnas ir dažāda veida veltņi: piekabināmi, puspiekabināmi un pašgājēji ceļa veltņi. Piekabināmos un puspie-kabināmos veltņus lieto grunts blīvēšanai, pašgājējus ceļa veltņus — galvenokārt ceļa seguma blīvēšanai. Ceļa veltņu darbierīces ir valči vai plati riteņi. Lieto veltņus ar gludiem valčiem, izciļņu valčiem, režģotiem valčiem un segmentu valčiem. Gludos valčus lieto ceļu segumu blīvēšanai; izciļņu un segmentu valčus - grunts blīvēšanai; režģotos valčus- oļainas un sasmalcinātas sasalušas grunts blīvēšanai. Svaigi uzbērtas grunts blīvēšanai racionāli lietot arī pneimo-riteņu veltņus, to galvenā priekšrocība- liels kustības ātrums- 3..25 km/h. Ka vienkāršāko trieciendarbības iekārtu var minēt blietplātni Tā ir apaļa stiegrota ķeta vai stiegrota dzelzsbetona plātne ar masu 0,8..3,5 t. Blietplātni piestiprina pie ekskavatora režģotās izlices, paceļ 1,2...3,0 m augstumā un ļauj tai brīvi krist. Blīvētā slāņa dziļums 0,8...1,5 m. Iekārtas ražīgums ir neliels, jo iekārta var izdarīt ne vairāk kā 3-5 triecienus min. Dīzeļtipa triecienblīvmašīna veidota uz kāpurķēžu traktora bā-zes, un tās darbierīces ir piecas dīzeļblietes, kuras cieši piestiprinā-tas pie speciāla rāmja. Blīvējamā slāņa biezums — līdz 1,4 m, mašīnas ražīgums- 150..200 m3/h. Mašīnu var lietot tikai uz jau iepriekš noblīvetas grunts. Blīvēšanai lieto arī eksploziju blietes, tās ir nelielas iekārtas, kuras sastāv no divtaktu iekšdedzes motora un blietplātnes. Ar rokturu palīdzību iekārtas pārvietošanos regulē strādnieks. Arī šo iekārtu var lietot tikai uz jau iepriekš noblietētas grunts, jo mīkstā grunti iekārta nevar palēkties pietiekami augstu, lai pārvietotos uz. priekšu. Vibroveltņus lieto nesaistīgas svaigi uzbērtas grunts blīvēšanai.. Mehānismu parasti veido kā piekabināmu iekārtu un apgādā ar gludiem valčiem. Mehānisms savā darbībā apvieno statiskās blīvēšanas un vibroblīvešanas principus, sakarā ar to šo mehānismu, efektivitāte 8—10 reizes lielāka nekā statiskās darbības veltņiem. Grunts jāblīvē pa atsevišķiem slāņiem paralēli darba iecirkņa garākajai malai, virzot blīvēšanu paralēlās joslās tā, lai nākamā josla vismaz par vienu trešdaļu pārsegtu iepriekšējo joslu. Par grunts sablīvēšanas pakāpi sauc attiecību starp faktiski iegūto grunts blīvumu uzbērumā un standarta blīvumu. Šī lieluma noteikšanai lieto speciālu instrumentu — blīvummerītaju. Precīzākus rezultātus gūst, ar gamma staru iekārtu mērot radioaktīvo izotopu radiācijas intensitāti.

3.biļete 1. DZELZCEĻA TRANSPORTS Priekšnoteikums dzelzceļa transporta lietošanai būvniecības kravu pārvietošanai ir sliežu ceļu esamība. Līdz ar to dzelzceļa transportu galvenokārt lieto masveida kravu (liesinataju, akmens materiālu u. c.) piegādei lielos attālumos. Ja objektā saskaņa ar projekta paredzētajam tehnoloģiskajam prasībām izbūvē dzelzceļa atzarojumu, tad to var izmantot ari kravu pārvietošanai objekta teritorija. Dzelzce|a transporta lieto normāla platuma (1524 mm) sliežu un šaursliežu (750 mm) ceļus un atbilstošu ritošo sastāvu- vilcējus un vagonus. Par vilcējiem izmanto dīzeļlokomotīves, elektrolokomotīves un tvaika lokomotīves. Visbiežāk lieto dīzeļlokomotīves, jo tām augstāks lietderības koeficients (28%). Ja dzelzceļu lieto pārvadājumiem būvlaukumā, tad lieto arī tvaika lokomotīves. Izšķir četrasu un sešasu dzelzceļa vagonus. Kravu pārvadāšanai lieto visai daudzveidīgus vagonus: platformas ar zemām apmalēm - smagsvara, garizmēra un virsgabarīta kravu pārvadāšanai; pusvagonus bez jumta. Tos iedala gondolās — beramām un sīkgabalu kravām; izkraušana notiek, atverot lūkas vagona grīdā; hoperos — birstošu kravu pārvadāšanai, tiem kravas tvertne ir ar slīpām sienām, izkraušana pa lūkām vagona grīdā; dumpkāros - beramu kravu transportēšanai, vagonu izkraušana notiek ar pneimatisku ierīču palīdzību, sagāžot kravas tvertni līdz 50° slīpumam; slēgtos vagonus - dažādu būvmateriālu un nelielu iekārtu mezglu transportēšanai, ja krava jāpasargā no atmosfēras ietekmes; speciālos vagonus vai cisternas - putošu, plastisku un šķidru kravu transportēšanai.Tādas pašas konstrukcijas ritošo sastāvu lieto arī šaursliežu dzelzceļa transportā. 2.Betonēšanas darbi ziemas apstākļos

Par betonēšanu ziemas apstākļos uzskata tādu betonēšanu, ko veic, kad diennakts vidējā temperatūra ir zemāka par +5 CC, bet naktī temperatūra pazeminās zem 0 °C. Ja temperatūra pazeminās zem 0 °C, betonā vairs nenotiek cementa hidratācijas process, betons pārstāj cietēt un tajā rodas iekšējie spriegumi: sasalstot ūdenim, tā tilpums palielinās apmēram par 9% un betonā veidojas iekšējie spriegumi, kas var saārdīt vēl pilnīgi neizveidojušos betona struktūru. Pēc atkušanas betona cietēšana turpinās, bet sasniegt tādu stiprību, kāda betonam būtu, cietējot normālos apstākļos, vairs nav iespējams. Sliktākas ir arī citas betona īpašības, piemēram, blīvums, salizturība, saķeres spēja ar

stiegrojumu, turklāt betona īpašības pasliktinās jo vairāk, jo mazāka ir betona stiprība sasalšanas brīdī. Minimāli pietiekamo betona stiprību sasalšanas brīdī, lai betons pēc atkušanas sasniegtu projektēto stiprību (vai tai tuvu stiprību), sauc par betona kritisko stiprību. Ja betona klase zemāka par «B15» (marka «M200»), tad betona kritiskā stiprība ir 50% no projektētās stiprības, bet ne zemāka par 5 MPa; ja betona klase ir «B20» (marka «M300»), tad betona kritiskā stiprība ir 40% no projektētās stiprības. Ja konstrukcijas ar ekspluatācijas slodzi paredzēts noslogot jau ziemā, tad sasalšanas brīdī betonam jābūt jau sasniegušam projektēto stiprību. Nav ieteicams veikt betonēšanas darbus, kad temperatūra dienā ir zemāka par +5 °C (naktī tā parasti ir vēl zemāka), jo betonmasas cietēšana šādos apstākļos stipri palēninās. Ja darbi tomēr tiek veikti temperatūrā, zemākā par 0 °C, tad stingri jāievēro ziemas betonēšanas tehnoloģijas noteikumi. Betonējot mīnus Celsija grādu temperatūrā, galvenais tātad ir nodrošināt tādus apstākļus, lai betons līdz sasalšanas brīdim jau būtu sasniedzis kritisko stiprību. To var panākt dažādi: izmantojot termosa metodi, betonu sildot ar elektrību, tvaiku vai siltu gaisu, lietojot tā saucamos aukstos betonus un citus paņēmienus. Termosa metodes būtība ir šāda. Betonmasu, kuras temperatūra ir no +30 līdz +35 °C, iestrādā siltinātos veidņos. Betonmasas sākuma siltuma un cementa hidratācijas procesā izdalītā siltuma iedarbībā betons kritisko stiprību sasniedz jau pirms atdzišanas līdz 0 °C. Jāņem vērā, ka, paaugstinoties betonmasas temperatūrai, samazinās tās plūstamība (betonmasa kļūst grūtāk iestrādājama), tāpēc atkarībā no cementa veida un stiprības klases betonmasas temperatūru nav ieteicams paaugstināt virs 35-45 °C. Lai betonmasai nodrošinātu nepieciešamo sākuma temperatūru, ūdeni uzsilda līdz 60-90 °C. Var uzsildīt arī pildvielas, bet to izdarīt ir sarežģītāk. Lai aizkavētu siltuma aizplūšanu, svaigo betonmasu nosedz ar siltumizolācijas materiāliem. Šim nolūkam ieteicams izmantot efektīvus siltumizolācijas materiālus: minerālvati, putuplastu u.c, tikai jāraugās, lai tie nesaķertos ar cietējošo betonu, jo citādi šie siltumizolācijas materiāli var kļūt nederīgi turpmākai izmantošanai. Betonējot pēc termosa metodes, bez pildvielu un ūdens uzsildīšanas betonmasai var pievienot arī pretsasalšanas piedevas (kalcija hlorīdu -līdz 2%, potašu un nātrija nitrātu - līdz 5% no cementa masas). Pretsasal pied var lietot, ja ir -15 līdz -20 °C. Betonmasas elektrosildīšanai izmanto elektrodus - gan iekšējos (stieņu, kabeļu un stīgu elektrodus), gan ārējos (uzšūtos un peldošos elektrodus). Stieņu elektrodus veido no 6-10 mm diametra stiegru atgriezumiem. Betonmasa tos ievieto no vaļējās virsmas puses vai caur veidņos ierīkotiem caurumiem, izlaižot ārā 10-15 cm garus galus elektriskā sprieguma pieslēgšanai. Apsildes kabeļu ierīkošana ir ļoti vienkārša un efektīva. To garums ir 8-136 m, bet jauda - 194-3700 W. Apsildes kabeli pie betonējamās konstrukcijas stiegrojuma piestiprina ar vada gabaliņiem vai plastmasas saitēm 10-15 cm dziļumā zem betona virsmas. Ja āra temperatūra ir līdz -15 °C, nepieciešamā jauda ir 400-50o W/m3, vai 100-120 W/m2, ja betonējamās pārseguma plātnes biezums- ir 25-35 cm. Gaisa temperatūrai pazeminoties zem -15 °C, betonējanio konstrukciju nepieciešams pārklāt ar siltumizolācijas materiālu. Betonmasas cietēšanas procesu var vadīt ar termoregulātoru palīdzību,

ievietojot starp kabeļu līnijām sensoru. Kabeļi ir pārklāti ar dubulto izolāciju. Pēc betonmasas sacietēšanas kabeļus nogriež līdz ar betona virsmu, bet, veicot betonēšanas darbus iekštelpās, kabeli var turpināt izmantot arī telpu apsildei, tādējādi uzlabojot darba apstākļus telpās. Stīgu elektrodus veido no 2,5-3,5 m garām stiegrām, pirms betonēšanas tās ievietojot veidņos paralēli betonēamās konstrukcijas asij. Stīgu elektrodu galus elektriskā sprieguma pieslēgšanai izlaiž cauri veidņiem. Šādus stigu elektrodus izmanto, betonējot mazstiegrotas dzelzsbetona konstrukcijas. Uzšūtos elektrodus ik pēc 10-12 cm piestiprina pie veidņu iekšējās virsmas, kas saskaras ar betonmasu, bet elektrodu galus izvelk ārpusē. Peldošos elektrodus lieto betona un dzelzsbetona konstrukciju virskārtas sildīšanai un tos iegremdē svaigā betonmasā 2-3cm. Ļoti efektīva ir betona apsildīšana ar tvaiku, jo šādi tiek radīti ļoti labvēlīgi apstākļi betonmasas cietēšanai. Betonu apsilda, ievadot tvaiku tā saucamajās siltumnīcās, starptelpā starp dubultveidņiem, kā arī speciālos kapilārveida kanālos. Betona apsildīšana ar tvaiku siltumnīcās lieto pamatu un pamatu plātņu betonēšanā. Siltumnīcas var ierīkot no vietējiem materiāliem, un tās var būt arī pārnešanas. Tā saucamos aukstos betonus gatavo ar lielu pretsasalšanas piedevu daudzumu, bet nesildot ūdeni un pildvielas. Pievienotās piedevas (līdz 15% no cementa masas) stipri pazemina ūdens sasalšanas temperatūru betonā, tāpēc cementa hidratācija notiek pat ļoti zemā āra gaisa temperatūrā. Nepieciešamais piedevu daudzums ir atkarīgs no āra gaisa temperatūras. Auksto betonu iestrādā tāpat kā prasto betonu. Aukstais betons mīnus Celsija grādu temperatūrās cietē daudz lēnāk nekā betons bez piedevām normālos apstākļos. Pēc septiņām dienām aukstais betons ir sasniedzis tikai 20-25% no projektētās stiprības, bet pēc 28 dienām -no 40 līdz 50%. Projektēto stiprību tas sasniedz tikai pēc 180 dienām. Līdz ar to attiecīgi vēlāk jāsāk arī atveidošana. Aukstā betona piedevu daudzums atkarībā no āra gaisa temperatūras 3.ZEMES DARBU APJOMA APRĒĶINĀŠANA Zemes darbu apjomu nosaka projektēšanas darbu gaitā, no apjoma atkarīga zemes darbu veikšanas tehnoloģija un organizēšana, kā arī zemes rakšanas mašīnu izvēle, darbu izmaksas un veikšanas termiņi. Tomēr arī darbu gaitā nepieciešama darbu apjoma aprēķināšana. Ja zemes būvei ir pareiza, ģeometriska forma, tad veicamo darbu apjomu nosaka, izmantojot elementārās matemātikas aprēķina formulas. Biežāk sastopamās ģeometriskās formas ir prizma ar taisnstūrveida vai trapecveida pamatu; prizmatoīds; ķīlis, nošķelts konuss u. c. Prizmas formu ar taisnstūrveida vai trapecveida pamatu lieto, aprēķinot tranšeju un grāvju tilpumu.Lineāru zemes būvju (grāvju, lentveida pamatu tranšeju, uzbērumu u. c.) tilpumu nosaka aptuveni, izmantojot šķērsprofilus, kurus iegūst ģeodēziskajos uzmērījumos. Aprēķinam lieto sakarību Q=(F1-F2)/2*L kur Q-zemes būves tilpums, m3; F1 un F2-zemes būves galu šķēlumu šķērsgriezuma laukumi, m2; L-lineārais attālums starp šķēlumiem, m. Ja apvidus reljefs līdzens, tad attālums starp šķēlumiem ir .10... 20 m, ja ir krasi reljefa lūzumi, tad jāņem šķēlumi arī lūzuma vietās. Ja ierakumus vai uzbērumus ar vertikālām plaknēm sadala prizmatoīdos, tad to tilpumu precīzāk nosaka ar Simpsona formulu: Q=L/6*(F1+F2+4Fvid) kur ,Fvid — zemes būves vidējā šķēluma šķērsgriezuma laukums. Sarežģītu zemes būvju gadījumā izstrādājamo objektu ar horizontālām un vertikālām plaknēm sadala vienkāršās ģeometriskās figūrās, nosaka to tilpumu un pēc tam, summējot atsevišķus tilpumus, iegūst kopējo izstrādājamo darbu apjomu. Lielu laukumu planēšanas darbu apjomu nosaka ar kvadrāta vai trijstūra prizmu metodi. Lietojot trijstūra prizmu metodi, planējamo laukumu sadala vienāda lieluma kvadrātos. Kvadrātu malu garumu a izvēlas atkarībā no planējamā laukuma platības, reljefa un vēlamās aprēķina precizitātes. Apvidū ar mainīgu reljefu pieņem a= 10...30 rn, apvidū ar vienmērīgu reljefu -a=100 m.Visos kvadrātos ievelk pa vienai diagonālei tā, lai diagonālēm būtu vienāds virziens, tādējādi kvadrātus sadala trijstūros. Ar interpolāciju, ņemot vērā planējamās teritorijas horizontāles, visām kvadrātu virsotnēm nosaka tā saucamās melnās atzīmes, t. i., augsi urna atzīmes dabā. Organizējot planešanas darbus, veļams tos projektēt ta, lai panāktu zemes masu nulles bilanci, t. i., lai ierakumu masas kopapjoms būtu vienāds ar uzbērumu masas kopapjomu un nevajadzētu pievest vai aizvest grunts masu.Nulles bilancei planejuma atzīmi nosaka ar sakarību, kur Hpl-planējuma augstuma atzīme;ΣH1-to kvadrātu virsotņu melno atzīmju summa, kuru augstuma atzīme pēc diagonāļu ievilkšanas iziet no viena trijstūra ieņķa virsotnes; ΣH2-tas pats kvadrātiem, kuru augstuma atzīme iziet no divu trijstūru leņķu kopīgās virsotnes; ΣH3-tas pats kvadrātiem, kuru augstuma atzīme iziet no trīs trijstūru leņķu kopīgās virsotnes; ΣH6-tas pats kvadrātiem, kuru augstuma atzīme iziet no sešu trijstūru leņķu kopīgās virsotnes; n-kvadrātu skaits. Katras trijstūra prizmas tilpums ir Q=1/6a2(h1+h2+h3)kur Q-prizmas tilpums; a-kvadrāta malas garums; h1,h2,h3 — planešanas plaknei neparalēlas prizmas trijstūra pamata virsotņu darba atzīmes. Zemes masu tilpums kvadrātos, kuru virsotņu darba atzīmēm vienādas zīmes, ir Q=a2hvid, kur a- kvadrāta malas garums, m; hvid-kvadrāta vidējā darba atzīme, kuru nosaka šādi: hvid=(h1+h2+h3+h4)/4 adc a-lineārai zemes būvei, b- trijstūra prizmu metode- teritorijas sadalījums plānā,. c -trijstūra prizmas tilpums, Ja visām virsotnēm darba atzīmes ar vienādu zīmi, d — tas pats, ja virsotnēm dažādas zīmes (atzīme h3 — negatīva).

4.biļete 1. AUTOMOBI ĻU TRAKTORU TRANSPORTS Automobiļu transports ir galvenais transporta veids horizontālai kravu pārvadāšanai, it īpaši nelielos attālumos. Autotransporta priekšrocības ir šādas: samērā nelieli kapitālieguldījumi transportlīdzekļu iegādei; mazs laika patēriņš atsevišķas transporta vienības sagatavošanai pārvadājumam, t. i., transportlīdzekļa piekraušanai, kā arī nelielas kravu operāciju izmaksas; liels transportēšanas ātrums, it īpaši nelielos attālumos; iespēja veikt pārvadājumus arī samērā nelabvēlīgos ceļa apstākļos; liela manevrēšanas spēja un līdz ar to iespēja piegādāt kravu tieši patēriņa vietā, ievērojot vēlamo piegādes tehnoloģisko secību un apjomus. Autotransporta trūkumi saistīti ar nelielo atsevišķas transporta vienības kravnesību, tas saistīts ar lielu apkalpojošā personāla (šoferu) skaitu. Automobiļi patērē daudz dārgas degvielas. Autotransporta efektīva izmantošana atkarīga no izraudzītas pārvadājumu organizācijas metodes. Kravu transportēšanai ar autotransportu lieto divas shēmas — svārstveida un atspoles shēmu. Svārstveida shēma paredz automobiļu vai automobiļu un to piekabju kustību no kravas saņemšanas vietas līdz tās nogādes vietai ar nemainīgu transportlīdzekļu sastāvu. Tas nozīme, ka automobilis saņem kravu, nogādā to saņemšanas vietā un tur tiek izkrauts. Arī labi organizējot kravu operācijas, rodas transportlīdzekļu dīkstāve iekraušanas vai izkraušanas operāciju laikā vai ari gaidot tās. Svārstveida shēma izdevīga, būvējot lielus objektus, kuros ir centrālās noliktavas, kas apgādātas ar pietiekamu izkraušanas me-hānismu skaitu, kā arī transportējot daudz vienveidīgu kravu, ja izmanto piekabes. Atspoles shēmā viens automobilis (seglvilcējs) strādā ar divām vai vairākām piekabēm vai puspiekabēm. Plaši lietots paņēmiens atspoles shēmā ir tāds, ka viens seglvilcējs strādā ar trim piekabēm-vienu piekrauj rūpnīcā, otru izkrauj objektā, bet trešā atrodas ceļā. Ar šādu paņēmienu pilnībā novērš laika zudumus kravu operācijās, seglvilcēja laika zudumi ir minimāli — 5...7 min, kuras nepieciešamas piekabju sakabināšanai vai atkabināšanai. Automobiļu transportā kravu pārvadāšanai lieto dažāda tipa ritošo sastāvu, to iedala divās lielās grupās: vispārēja uzdevuma kravas automobiļos un pašizgāzējos automobiļos specializētos automobiļos (cementa vedējos, betona vedējos, automobiļos smagsvara, virsgabarīta, telpisko un šķidro kravu pārvadāšanai). Lielākā daļa specializēto automobiļu veidoti kā seglvilcēji ar atbilstošām piekabēm. Traktoru transportu lieto kravu pārvietošanai nelielos attālumos sliktos ceļa vai bezceļa apstākļos. Traktoru transportu plaši lieto, būvējot lielus hidrotehniskus un transporta objektus, būvējot augstsprieguma elektropārvades līnijas un cauruļvadus. Lietojot traktoru transportu, var nebūvēt pagaidu ceļus paralēli elektropārvades līnijām vai cauruļvadu trasēm. Traktoru transporta priekšrocības ir spēja veikt pārvadājumus sliktos ceļa vai bezceļa apstākļos; pārvietoties nelīdzenā reljefā un pārvarēt samērā lielus reljefa kāpumus un kritumus; liela motora jauda un līdz ar to liels nominālais vilces spēks; iespēja lietot zemas markas degvielu. Traktoru transporta galvenais trūkums ir mazais kustības ātrums, kas ierobežo traktoru lietošanu pārvadājumiem lielos attālumos. Pārvadājumiem lieto galvenokārt kāpurķēžu traktorus, jo tiem liels vilces spēks un mazs īpatnējais spiediens uz

Āra gaisa temp(°C)

Piedevu daudzums (% no cementa masas)

NaCI+CaC2

NaNO2 K2CO3

-5 -10 -15 -20 -25

3,0 3,5+1,5 3,0+4;5

4-6 6-8 8-10

5-6 6-8 8-10 10-12 12-15

grunti, bet laba saķere ar grunti (1,5 reizes lielāka nekā riteņtraktoriem). Kāpurķēžu traktorus galvenokārt lieto kā vilcējus vienas vai vairāku piekabju pārvietošanai, kuras piemērotas atbilstošam kravas veidam. Transporta darbu tad organizē atbilstoši atspoles shēmai. Piekabju skaits atkarīgs no vilcēja jaudas, ceļa stāvokļa un piekabju kravnesības. Riteņtraktoru lietošana ir racionāla apmierinošos ceļa apstākļos, lietot atspoles shēmu. Riteņtraktoru priekšrocība ir to samērā pārvietošanās ātrums - līdz 40 km/h un laba manevrēšanas spēja. 2. BETONA KVALIT ĀTES KONTROLE Betona pretestību konstrukcijā raksturo betona klase. Lai sasniegtu projektēto betona klasi, jāievēro visi labas kvalitātes betona iegūšanas noteikumi. Kontrolējot betona un dzelzsbetona darbu kvalitāti, jāpārbauda betona sastāvdaļu un stiegrojuma materiālu kvalitāte un glabāšanas apstākļi; stiegrojuma izgatavošana un montāža; betonmasas sagatavošana, transportēšana un iestrādāšana; betona kopšana cietēšanas laikā un atveidņošana; izgatavotās konstrukcijas kvalitāte un pasākumi, kas veikti defektu novēršanai. Visas minētās pārbaudes jāveic sistemātiski attiecīgo darbu veikšanas laikā, ja nepieciešams, analīzes jāizdara laboratorijā. Par visiem novērojumiem un pārbaudēm jāsastāda attiecīga tehniskā dokumentācija un jāizdara ieraksti betona darbu žurnālā. Betona kvalitātes galvenais rādītājs ir tā pretestība, bet speciālajās konstrukcijās arī ūdensnecaurlaidība un salizturība. Betona spiedes pretestību pārbauda ar kontrolkubiņiem. Šos kubiņus izgatavo no betonmasas, kuru iegūst, noņemot paraugus pēc tās sagatavošanas betona rūpnīcā vai poligonā un betona iestrādāšanas vieta. Betona iestrādāšanas vietā katrā maiņā jāņem vismaz divi betonmasas paraugi no katrai konstrukcijas grupai paredzētā betonmasas sastāva; no katra parauga izgatavo divas sērijas kontrolkubiņus, kuriem liek cietēt konstrukcijai līdzīgos apstākļos, t. i., tādā pašā temperatūras un mitruma režīmā. Katrā sērijā jāizgatavo 3 kontrolkubiņi. Pirmās sērijas kubiņus pārbauda pēc 28 dienu cietēšanas. Otrās sērijas kubiņus pārbauda, lai kontrolētu betona pretestību pirms atveidņošanas vai saskaņā ar projekta prasībām un normatīvajiem dokumentiem. Izgatavojot iepriekš saspriegtas konstrukcijas, papildus jākontrolē cementa javas pretestība, kuru lieto injicēšanai stiegru kanālos, pārbaudot no šīs javas izgatavotos kontrolkubiņus. Ja kontrolkubiņu pārbaudi izdara pirms 28 dienu termiņa, tad pēc betona pretestības pieauguma raksturlīknes var noteikt betona pretestību jebkurā cietēšanas laikā, arī pēc 28 dienām. Betona un dzelzsbetona kvalitāti var kontrolēt arī ar rentgenoskopijas, ultraskaņas impulsu un radiometrijas metodi, nesagraujot pašu konstrukciju. Ar speciāli izgatavotu rentgenaparatūru, caurskatot dzelzsbetona konstrukcijas, var noteikt stiegrojuma faktisko novietojumu, konstrukcijā. Ar ultraskaņas impulsu metodi var noteikt betona fizikāli mehāniskās īpašības. Pēc šīs metodes nosaka, cik ilgā laikā skaņas impulss iziet cauri betonam. Zinot betona elementa biezumu un šo laiku, var aprēķināt ultraskaņas ātrumu pārbaudāmajā materiālā. Atkarībā no skaņas ātruma betonā un cietēšanas ilguma; var aprēķināt betona pretestību. Ar radiometrijas metodi var noteikt betona blīvumu, radušās plaisas un tukšumus, izmantojot radioaktīvos izotopus. Izotopu novieto pārbaudāmā elementa vienā pusē speciālā konteinerā, kas dod šauru gamma staru kūlīti. Otrā pusē novieto daļiņu skaitītāju, kas uzrāda caurplūstošo daļiņu skaitu. Jo materiāls blīvāks, jo mazāk daļiņu iziet tam cauri. No speciālas tabulas var noteikt pārbaudāmā materiāla blīvumu atkarībā no tā biezuma un skaitītāja uzrādītā lieluma. 3. Pāļu veidi. Pēc izgatavošanas veida izšķir gatavpāļus, kurus izgatavo rūpnīcās pirms to iedziļināšanas gruntī, un vietas pāļus, kurus izveido tieši gruntī iepriekš izveidotos urbumos vai ligzdās, tās piepildot ar betonmasu vai grunti. Atkarībā no materiāla pāļus iedala koka, dzelzsbetona, betona, metāla, grunts un kombinētos pāļos. Koka pāļus tagad lieto reti, jo tie mainīgos mitruma apstākļos pakļauti trupei. Lai koka pāļus pasargātu no trupešanas, tiem pastāvīgi jāatrodas zem zemākā iespējamā gruntsūdens vai virszemes ūdens līmeņa un tie jāantiseptē ar kreozotu vai līdzīgām vielām. No gatavpāļiem visplašāk lieto dzelzsbetona pālus, kuru ir ap 90% no visiem pāļu veidiem. Pēdējā laikā arvien vairāk sāk lietot iepriekš saspriegtos dzelzsbetona pāļus. Atkarībā no slodzes veida un lieluma, kas iedarbojas uz pāļiem, tos gruntī iedziļina vertikāli vai slīpi. Pāļu izvietojums plānā var būt dažāds atkarībā no pāļu pamatu tipa. Lentveida pāļu pamatos pāļus novieto divās rindās pamīšus vai citu citam pretī simetriski attiecībā pret pamata asi (6.1. att.). Pāļu puduru pamatus izveido zem kolonnām, novietojot tos tā, lai katrs pālis uzņemtu vienāda lieluma slodzi. Nepārtrauktie pāļu pamati nosedz visu laukumu zem ievērojami lielām celtnēm (dūmeņiem, domnu krāsnīm u. c).Pirms pāļu darbu sākuma būvlaukumam jābūt sagatavotam šo darbu veikšanai. Pāļu piegāde un nokraušana arī jāveic sagatavošanas darbu periodā. No transporta līdzekļiem pāļus lietderīgi nokraut tieši pāļdziņa darba zonas robežās. Tos var novietot atsevišķi pa vienam vai arī krautnēs ar galvām pret pāļdzini, perpendikulāri pāļdziņa kustības virzienam. Pāļus krautnēs novieto 3—4 kārtās uz koka 10X6X20 cm šķērsgriezuma starplikām, kuras novieto zem montāžas cilpām.

5. biļete 1. VEIDŅU UZSTĀDĪŠANAS TEHNOLOĢIJA Uzstādot veidņus pamatiem, jāvadās pēc nospraustajām ēkas asīm un augstuma atzīmēm. Pēc uzstādīšanas veidņu pareizo novietojumu pārbauda ar ģeodēziskajiem instrumentiem. Lentveida pamatiem ar taisnstūrveida šķērsgriezumu veidņi sastāv no vairogiem, kurus uzstāda uz pamatnes grunts. Vispirms uzstāda stūru veidņu vairogus pamata abās pusēs, kurus nostiprina ar pagaidu atgažņiem un spraišļiem. Vadoties no stūros uzstādītiem vairogiem, pakāpeniski uzstāda pārējos veidņu vairogus, lai katra rinda atrastos vienā plaknē. Ik pa katriem 2... 3 m pretējos vairogus sasaista ar savilcēm un uzstāda spraišļus (9.6. att.). Pēc visu veidņu elementu uzstādīšanas un pārbaudes tos nostiprina, lai tie būtu pietiekami izturīgi betonešanas laikā. Lentveida pamatiem ar pakāpēm veidņus var uzstādīt pēc divām tehnoloģiskajām shēmām. Pēc pirmās shēmas vispirms uzstāda veidņus apakšējai pamata pakāpei, kā iepriekš norādīts, un to iebe-tonē. Pēc betona sacietēšanas uzstāda veidņus pamata augšējai daļai, atbalstot tos uz betona. Pēc otrās shēmas veidņus uzstāda visā pamata augstumā, balstot augšējos veidņus uz dzelzsbetona Šķērssijiņām, kas novietotas uz apakšējiem vairogiem. Lai nodrošinātu šādu veidņu noturību, lieto atgāžņus un savilces. Kolonnu pamata veidņi sastāv no apakšējiem un augšējiem vairogiem (9.7. att.) atkarībā no pamata pakāpju skaita. Kolonnu pamatus visbiežāk izveido ar divām pakāpēm. Tādā gadījumā vispirms uzstāda apakšējos vairogus pirmajai pakāpei un tos atkarībā no konstrukcijas nostiprina vai nu ar zemē iedzītiem mietiņiem un atgāžņiem, vai ar atspaidņiem. Par atspaidņiem var lietot koka šķautņus vai velmēto profiltēraudu. Pēc tam uzstāda augšējos veidņus otrajai pakāpei, kurus atbalsta uz apakšējo veidņu malām. Lai augšējos veidņus varētu atbalstīt uz apakšējiem veidņiem, tiem divu ārējo vairogu apakšējos dēļus izgatavo garākus. Ja pamatā jāizveido ligzda kolonnai, tad virs augšējiem veidņiem pārliek pāri planku, kurai no apakšpuses-pienaglo pamata ligzdas vairogus. Šiem vairogiem jāizveido nošķeltas piramīdas forma. Kolonnām izgatavo kastveida veidņus ar kvadrātisku vai taisnstūrveida Šķērsgriezuma formu. Veidņi sastāv no diviem iekšējiem vairogiem, kuru platums ir vienāds ar kolonnas vienu malu, un diviem ārējiem vairogiem, kuru platums ir lielāks nekā kolonnas-otra mala par divkāršu dēļa biezumu (9.8. att.). Vairogus savā starpā sastiprina ar aptveriem ik pa 50 ... 60 cm. Lieto koka vai metāla inventāraptverus. Kolonnas veidņu apakšā vienā no vainagiem atstāj nelielu lūku, pa kuru iztīra veidņos iekritušās skaidas-un citus netīrumus un pārbauda, vai kolonnas stiegrojums pareizi uzstādīts. Pirms betonēšanas Šī lūka jāaiztaisa. Siju un riģeļu veidņi aptver betonējamo elementu no apakšas, un abiem sāniem. Virsējā plakne paliek nenosegta betonmasas iepildīšanai. Apakšējais — dibena vairogs uzņem betona svaru, bet sānu vairogi — svaigās betonmasas sānisko spiedienu. Pirms veidņu vairogu uzstādīšanas no metāla vai koka statņiem jāizveido atbalsta konstrukcija. Statņu augšgalā piestiprina statņu uzgalvjus, uz: kuriem atbalsta veidņu apakšējos vairogus un sānu vairogus, piespiežot tos pie apakšējo vairogu malām. Sānu vairogu augšpusē uzstāda spraišjus. Pie pretējo vairogu ārmalām pret vidu piestiprina horizontālus dēļus, kurus sasaista ar savilci. Uzstādot veidņus, jāņem vērā, ka sijai jā-veido būvpacēlums 3 mm uz sijas vai rīģeļa 1 m garumu. Ribotā pārseguma veidņu uzstādīšanu iesāk, vispirms uzstādot siju veidņus pēc iepriekš aplūkotās tehnoloģijas. Tad uzstāda veidņu ribas no koka dēļiem vai šķaut-ņiem, kurus atbalsta uz siju veidņu ārpusē pienaglotiem horizontāliem zemribas dēļiem. Uz veidņu ribām noklāj un sava starpā sasaista veidņu vairogus. Lai noregulētu veidņu pareizo augstumu, vajadzības gadījuma veidņu ribu un vairogu atbalsta vietas ievieto nepieciešamā biezuma starplikas. Sienu veidņus līdz 3 m augstumam izgatavo no vairogiem. Vispirms uzstāda veidņu vairogus apakšējai joslai 1,5... 1,7 m augstumā, kuru ārpusē novieto statņus un kurus sasaista

ar bultskrūvēm, ievietojot starp veidņiem spraišļus. Veidņu ārpusē pieliek atgāžņus, lai nodrošinātu pareizo sienas stāvokli. Ja sastiprināšanai lieto bultskrūves, tad vēlams tās ievietot kartona vai plastmasas caurulēs, kas līdz betonēšanai noder ari kā spraišļi. Pēc betona sacietēšanas tādas bultskrūves ērti izņemamas un caurumi aizbetonējami. Bultskrūvju vietā var lietot stiepļu grīstes, tās savērpjot, un koka spraišļus. Pēc apakšējās veidņu joslas uzstādīšanas pie vertikālajiem statņiem 2,0 ... 2,2 m augstumā izveido darba grīdu, uz kuras atrodoties uzstāda veidņu augšējo joslu līdz 3,0 m augstumā, tāpat kā apakšējai kārtai. 2. ZEMES DARBU VEIKŠANA ZIEMAS APST ĀKĻOS Būvdarbi praktiski notiek visu gadu, līdz ar to var rasties nepieciešamība izstrādāt arī sasalušas gruntis. Sala ietekmē gruntis var ievērojami mainīt savas mehāniskās īpašības un tās kļūst grūtāk izstrādājamas. Sasalšanas efekts ir jo lielāks, jo mitrāka grunts un jo mazākas ar ūdeni aizpildītas poras. Rupjiem oļiem, šķembām, kam lielas poras, arī mitrā stāvoklī sasalšanas efekts neliels, turpretī mitrām, smalkām smiltīm tas daudz lielāks. Līdz 25 cm dziļumam sasalušu grunts slāni var izstrādāt ar 0,5 m3 tilpuma tiešā kausa ekskavatoru, ja grunts sasalusi 10... 15 cm dziļumā, to var izstrādāt ar apgriezta kausa un draglaina kausa ekskavatoru. Sasalušu grunti nevar izstrādāt ar grunts rakšanas un transportēšanas mašīnām. Lai nesarežģītu zemes darbus, grunti aizsargā pret sasalšanu. Sai nolūkā paredzamo zemes darbu teritoriju pirms saia iestāšanās noklāj ar kādu siltumizolācijas materiālu — izdedžiem, zāģ-skaidām, kūdru u. c. Nosegšanai var izmantot arī sniegu, ja tas uzkritis uz nesasalušas grunts, vajadzības gadījumā ar buldozeru pieraušot to un pārklājot biezākā kārtā. Nosegšanai var izmantot arī ūdens slāni, tas, sasalstot ledū, arī ir siltumizolācijas materiāls. Tādā gadījumā ap izstrādājamo teritoriju pirms sala iestāšanās jāveido zemes valnīši. Sasalušu grunšu izstrādāšanai lieto šādas metodes: sasalušās grunts uzirdināšanu;sasalušās grunts sagriešanu blokos;sasalušās grunts atkausēšanu. Neliela apjoma grunts irdīnāšanai izmanto pneimatiskos vai elektriskos rokas darbarīkus. Visplašāk izmanto sasalušas grunts mehāniskās irdināšanas paņēmienu, lietojot brīvi krītošas lodes vai ķīļus; var izmantot dīzeļveserus un pāļu gremdētājus uz ekskavatoru bāzes. Grunts irdīnāšanai lieto arī spridzināšanu, tā panākot ne tikai grunts uzirdināšanu, bet arī tās izsviešanu visā ierakuma dziļumā. Pirms spridzināšanas jāveic atbilstoši sagatavošanas darbi un jāparedz drošības pasākumi. Praktiski vīsi šie paņēmieni saistīti ar grunts satricināšanu un vibrācijām, un tādēļ ne vienmēr tos var lietot. Sasalušās grunts sagriešana blokos būtībā ir irdināšanas paveids: starpība tā, ka uzirdinot rodas sīkāki gabali, bet sagriežot iegūst tāda lieluma blokus, kurus ērti transportēt. Sagriešanai lieto grunts zāģēšanas mašīnas. Šāda mašīna sastāv no vilcēja vai traktora, kuram aizmugurē pa īpašiem paceļamiem rāmjiem pārvietojas, divas bezgalu ķēdes vai arī piestiprināti divi diski ar zobiem. Tranšeju veidošanai sasalušās mālsmilts un smilšmāla gruntīs lieto daudzkausu ķēžu vai rotora garenrakšanas ekskavatorus. Sasalušas grunts atkausēšana nepieciešama tad, ja nav iespējams lietot citus paņēmienus. To galvenokārt lieto, veicot būvdarbus pilsētās. Atkausēšanai nepieciešamo siltumu gruntij pievada ar uguns liesmas, tvaika, ūdens vai elektriskās strāvas palīdzību. Atkausējot ar ūdeni, gruntī iedziļina caurules citu no citas. 0,75 ... 1,5 m attālumā, savieno tās ar horizontālām caurulēm, izveidojot izstrādājamā teritorijā turp un atpakaļ ejošu cauruļu sistēmu. Sistēmu pieslēdz tvaika katlam ūdens sildīšanai un tajā ievada ūdeni ar 70°C temperatūru. Cirkulāciju nodrošina ar sūkni. Līdzīgu sistēmu veido, lietojot grunts atkausēšanai tvaiku. Cauruļu vietā tad lieto īpašas tvaika adatas, to garums līdz 2 m, diametrs 25..50 mm. Adatas lejasgalā izveidotas atskabargas irdināšanai un caurumi tvaika izplūdei 2...3 mm diametrā. Atkausējot grunti ar elektrisko strāvu, siltuma radīšanai kā pretestību izmanto vai nu metāla kausējumu, pašu grunti vai sāļu šķīdumu. Siltumu gruntij var pievadīt no virsmas, ievadīt to sasa-lušās grunts slānī vai zem tā. Visefektīvākais ir pēdējais paņēmiens, jo tam vismazākie siltuma zudumi. No augšas, grunti var atkausēt ar elektriskiem sildītājiem-skārda kastēm, kurās ievietotas pretestību spirāles vai caurules. Izmantojot kā pretestību pašu grunti, tajā iedzen 40...80 cm attālumā citu no citas 12...15 mm resnas tērauda stiegras, kuras kā elektrodus pieslēdz strāvas avotam ar 220 V vai 380 V spriegumu. 3. PĀĻU DARBU KVALIT ĀTES KONTROLE Pāļu pamatu būvdarbos kvalitāti kontrolē katrā darba procesā. Pāļu iedziļināšanas kvalitātes galvenais kritērijs ir projektā paredzētā paja nestspēja. Turklāt, iedziļinot pāļus gruntī, jāpārbauda pāļa pareizais virziens un iedziļināšanas vienmērīgums. Visprecīzākos pāļa nestspējas noteikšanas rezultātus iegūst tā statiskās slodzēšanas pārbaudē, lai gan tā ir darbietilpīga un ilgstoša.. Mazāk precīza, bet vienkāršāka ir pāļa nestspējas pārbaude pēc dinamiskās metodes, iedziļināšanas darba procesā nosakot pāļa atkodu.Pāļa atkodu aprēķina kā vidējo aritmētisko pāļa iedziļināšanos vienā sitienu sērijā. Vienkāršās darbības veseriem vienā sērijā pieņem 10 sitienus, bet divkāršās darbības veseriem un dīzeļveseriem — sitienu skaitu divās minūtēs. Šo faktisko atkodu salīdzina ar aprēķina atkodu, kuru nosaka projektētāji. Pāļi gruntī jāiedziļina līdz projekta atzīmei un tiem jāuzrāda aprēķina atkoda. Pāļiem, kuri iedzīti vajadzīgā dziļumā, bet kuriem nav aprēķina atkodās, jāizdara kontroldzīšana pēc 6 dienām — mālainās un smilts gruntīs, pēc 10 dienām — ar ūdeni piesātinātās smalkās smilts un putekļainās gruntīs. Gadījumos, kad pāļu atkoda arī kontroldzīšanas gaitā ir lielāka par projektēto un to sasniegtais dziļums atšķiras vairāk par 15% no projektētā iedzīšanas dziļuma, projektēšanas organizācija veic šo pāļu statisko slogošanu un atkarībā no pārbaudes rezultātiem izdara nepieciešamos grozījumus pāļu pamatu projektā. Pie pāļu darbiem drīkst pielaist personas, kas labi pārzina pālu iedziļināšanas mehānismus un iekārtu un kas nokārtojušas pāļu dzīšanas tehnisko minimumu. Darba drošības prasības jāievēro visos pāļu darbu procesos: būvlaukuma sagatavošanā un materiālu pievešanā; pāļdziņu un urbšanas iekārtas montāžā, demontāžā un pārvietošanā; pāļu dzīšanā un urbumu izgatavošanā; pālu pacelšanā, nostādīšanā un galu nociršanā; stiegrojuma metināšanā; pāļu un režģoga betonēšanā. Pāļu dzīšanas zona jānorobežo no malējām pāļu rindām attāluma, kas vienāds ar pāļa garumu plus 5 m. Pāldziņa darbības zonā jāpārtrauc visi citi darbi rādiusā, kas vienāds ar pāldziņa augstumu plus 5 m plata drošības josla. Pāļdzinis jāapgādā ar skaņas signalizāciju. Visas operācijas,, kas saistītas ar vesera pacelšanu, nolaišanu un pāļdziņa pārvietošanu, jāveic tikai pēc signāla. Paļdzinī var pārvietot tikai pēc brigadiera rīkojuma un viņa tieša vadībā pa līdzenu ceļu, ja veseris nolaists. Pālis un veseris jāpaceļ pēc kārtas ar atsevišķām trosēm. Paceļot pali, tas ar atsaitēm jānotur, neļaujot šūpoties un sagriezties. Ilgākos darba pārtraukumos veseris jānolaiž lejā un jānostiprina, bet, ja pārtraukums īslaicīgs, tad veseris jānosēdina uz drošības tapas un trosei jābūt atbrīvotai.

6.biļete 1 .Betona sastāvdaļas, to īpašības Betona pretestību ietekmē vairāki faktori. 1. Saistvielas ietekme. Jo augstāka cementa marka, jo lielāka cementakmens pretestība un līdz ar to arī betona pretestība. 2. Cementa daudzums betonā paaugstina betona pretestību tikai līdz zināmai robežai, bet jau šīs robežas tuvumā betona pretestība pieaug nedaudz, kaut ari cementa daudzumu uz 1 m3 gatava betona palielina ievērojami. Tādēļ ir neekonomiski ar zemas markas cementu censties sasniegt augstas markas betonu, palielinot cementa daudzumu betonmasā. Parastajam betonam augšējā robeža ir 450–600 kg/m3. 3. Pildvielu petrogrāfiskās īpašības un granulometriskais sastāvs veido faktoru grupu, kas dod iespēju iegūt betonu ar augstāku pretestību nekā cementa akmens pretestība. Ja pildvielu graudu pretestība ir zemāka nekā cementakmens pretestība, tad tie sabrūk pirmie: ar cementakmens pretestības paaugstināšanu maz iespējams ietekmēt betona pretestību. Tādēļ pildvielu graudu pretestībai jābūt augstākai par betona pretestību. Tādai prasībai atbilst parasto iežu sadrupšanas produkti (granīta, dolomīta un citu iežu oļi, šķembas, smilts). 4. Pildvielu tīrība stipri ietekmē betona pretestību. Māla piejaukums smalka pulvera veidā 1% apmērā dod lielāku blīvumu un nedaudz paaugstina betona pretestību, bet, sākot no 3%, tas pretestību samazina un 5% piejaukums jau ir pieļaujama robeža; ja māla piejaukums lielāks, tad prasītās pretestības sasniegšanai jāpārtērē cements. Māla piejaukums piciņu veidā traucē pildvielu saistīšanos ar cementakmeni un šādā gadījumā maz palīdz arī cementa daudzuma palielināšana.

Trūdvielu piejaukums kavē cementa saistīšanos, bet cementam agresīvas vielas, kā skābes, ogļhidrāti, sēra savienojumi (ģipsis) un citas iedarbojas postoši uz saistvielu. Tādēļ pildvielu tīrība noskaidrojama pirms betona masas sagatavošanas un vajadzības gadījumā pildvielas attīrāmas, tās skalojot. 5. Ūdens, kas lietots betonmasas pagatavošanai, sava ķīmiskā sastāva dēļ ietekmē betona pretestību; ja ūdens neuzrāda aizdomīgu krāsu, smaržu un garšu, tas lietojams betonmasas pagatavošanai. Pretējā gadījumā tā noderība noskaidrojama ar ķīmisko analīzi, kā arī pārbaudot paraug kubiņus, no kuriem viena sērija izgatavota ar garantēti tīru ūdeni, bet otra — ar pārbaudāmo ūdeni. Relatīvais ūdens daudzums (ūdens daudzums uz katru cementa kilogramu) ļoti ietekmē betona pretestību, t. i., neliels ūdens daudzuma palielinājums stipri samazina pretestību. Tādēļ betondarbos stingri jāietur projektētais ūdens daudzums, ievērojot arī pildvielu mitruma saturu. 6. Ķīmiskas piedevas. 2.Grunts izstrādāšana ar greideri Greiderus un autogreiderus lieto līdz 0,75 m augstu uzbērumu būvei, laukumu, ceļu planēšanai, grunts izlīdzināšanai, kā arī nogāžu planēšanai. Ja greideram ir piestiprināta speciāla planēšanas iekārta, tad greiders var pārvietoties vai nu pa nogāzi, vai arī pa zemes būvju augšējo un apakšējo malu. Ar grei-deru nav ieteicams izstrādāt lielus grunts daudzumus. Greiders un autogreiders ir universālas darbības būvmašīnas, un to darbierīces ir vērstuve un irdinātājs. Lieto arī maināmas darbierīces, piemēram, nogāžu planētāju var nomainīt ar arklu vai vērstuvi grunts izstrādāšanai, pārvietošanai, līdzināšanai u. c. Elevatorgreiders ir nepārtrauktas darbības mašīna grunts rakšanai un kraušanai transportlīdzeklī vai pārvietošanai atbērtnē. Grunti griež ar asmeni vai diskfrēzi, bet pārvieto ar konveijeru. Elevatorgreideru lieto ceļa uzbērumu būvei, kanālu un ierakumu rakšanai, būvmateriālu karjeros un citur, galvenokārt līdzenās vietās. Neraugoties uz to, ka elevatorgreideram ir liels darba ražīgums (līdz 3000 m3/maiņā), to lieto reti, tāpēc ka ar to nevar strādāt kritumos un kāpumos, kuri ir slīpāki par 18°. Ar elevatorgreideru sasniedz vislielāko darba ražīgumu, izstrādājot saistīgas gruntis. Darba fronti ierīko 1,2 līdz 3,0 km garumā, bet viena tvēriena garums var būt 500...600 m. Darbu veic divos tvērienos: vienā tvērienā grunti izstrādā, pārvieto un uzber, otrā – mitrina un blīvē. 3.Pāļu dzīšana ar pāļdzini Paļu dzīšanai lieto veserus. Var būt mehāniskie veseri, vienpusējas vai abpusējas darbības tvaika-gaisa veseri, kā arī stieņu vai cauruļu dīzeļveseri. Pāļu dzīšanas iekārtām ir jānodrošina pāļu iedziļināšana noteiktā virzienā, bet palīgoperācijām jābūt mehanizētām. Ar šīm iekārtām var iedziļināt praktiski visus pāļus, izņemot liela diametra čaulveida pāļus. Dzenot dzelzsbetona pāļus un rievpāļus, ir jāizpilda šādas galvenās operācijas: pāļdzini vai pašgājēju pāļdzīšanas iekārtu pārvieto uz pāļa dzīšanas vietu, pāli satver un pievelk pie pāļdziņa, uzstāda pāli iedziļināšanas punktā, paceļ augšā, nostāda vertikālā (projekta) stāvoklī un iedzen līdz projektētai atkodai. Pāļa iedziļinājumu gruntī dzīšanas beigu stadijā no viena vesela sitiena sauc par atkodu. Parasti pāļa atkodu nosaka kā 10 sitienu vidējo aritmētisko. Ja pāļu iedziļināšanai lieto dubultdarbības tvaika-gaisa veseri vai dīzeļveseri, tad saskaitīt sitienus praktiski nav iespējams un par atkodu pieņem pāļa iedziļināšanās lielumu 1 minūtes laikā. Lai varētu ieturēt pareizo pāļa dzīšanas virzienu, pirmos sitienus pa pāļa galu parasti veic no neliela augstuma, bet pēc tam vesera pacelšanas augstumu pakāpeniski palielina. Lieto šādas pāļu dzīšanas shēmas: rindas, sekcijas un spirālveida. Dzelzsbetona pāļu pievilkšana un pacelšana ir darbietilpīgs process. Pāļu dzīšanas operāciju ievērojami ietekmē vesera un pāļa masu attiecība un vesera sistēmas atbilstība grunts tipam. Mehāniskos (piekārtos) veserus lieto tikai nelielam darbu apjomam. Tie ir lēti, ar vienkāršu konstrukciju, ilgderīgi, bet tiem ir ļoti mazs ražīgums (3... 10 sitieni minūtē). Tvaika-gaisa vienpusējas darbības veseru ražīgums ir līdz 30 sitieniem minūtē, bet abpusējas darbības veseriem – vairāk par 200 sitieniem minūtē. Visražīgākie ir dīzeļveseri. Stieņu dīzeļveseru trūkums ir tas, ka vājas gruntīs ir grūti iedzīt pāļus, bet dažos gadījumos, iedzīšana pat nav iespējama bez speciālām palīgierīcēm. Cauruļdīzeļveseri darbā ir drošāki, un tiem ir 2... 3 reizes lielāka pāļu iedziļināšanas spēja nekā stieņu dīzelveseriem. Praksē tiek pārbaudīti hidrauliskie abpusējas darbības dīzeļveseri, kuriem ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar esošajiem dīzelveseriem. Ir izstrādātas pāļdziņu iekārtas ar koordinātu-soļu mehānismu un ar programmētu vadību. Ja pali ir jāiedziļina slīpi, tad jālieto pāļu dzīšanas iekārtas, kurām mastu var novietot atbilstošā slīpumā. Rievpāļu dzīšanu sāk ar virzienpāļu iedzīšanu 3 . . . 4,5 m attāluma citu no cita. Virzienpaļiem piestiprina satvarus un tad dzen pārējos. Metāla rievpaļus labāk iedziļināt paketēs. Koka pāļu iedziļināšanai var lietot vieglas pārvietojamas iekārtas. Lai dzīšanas laikā no vesera sitieniem pāļa galva nesaplaisātu, tai uzliek metāla aptvērējgredzenu, bet, lai koka pāļus pasargātu no trupēšanas, tiem jāatrodas zem iespējami zemākā grunstūdens līmeņa, kā arī jābūt antiseptētiem.

7.biļete 1.Ķīmiskās piedevas betonā Tās lieto, ja betona maisījumam vai sacietējušam betonam ir jāmaina vai jāpiešķir noteikta, vēlama īpašība. Iedala: gaisa iesaistošās(plastiskas īp.), ūdeni samazinoši: superplastifikatori, hipersuperplast.(tekošas īp.). Dzelzsbetonā jāuzmanās ar ķīmisko piedevu lietošanu, kas satur hlorīdus. Tie ir viens no galvenajiem korozijas izraisītājiem dzelzsbetona konstrukcijās. Piedevas pievieno ūdenim vai mitram svaigam sastāvam. Aukstā laikā jālieto pēc sajaukšanas. Gaisa iesaistoši: mikroskopiski burbuļi darbojas cementa masā kā lodīšu gultņi tādējādi lubricējot masu. Gaiss nodrošina arī tukšumus sacietējušas javas kapilārajā struktūrā un līdz ar to mikroskopiski izpleš telpu, kuru javas ūdens izmanto sala gadījumā. (+) Java ir vieglāk iestrādājama, uzlabota saķere, ekonomiska lietošana, uzlabo pretsala pretestību, kvalitatīvāka produkcija, novērš eflorescenci(izsālījumi), samazinās ūdens patēriņš, neiespaido neliela pārdozēšana. Ūdens samazinošās piedevas(superplast.) – samazina konsistenci, samitrina masu – palielina kona nosedumu(10-18cm-superplast, 18-25cm-hipersuper). Integrālās ūdens necaurlaidību nodrošinošās piedevas – ekonomiskas; palielina stiprību (samazina poras); ļoti pastiprina ūdens necaurlaidību; saglabā tehnoloģiski nepieciešamo ūdeni svaigi iestrādātā betona/javas masā, nodrošinot hidratāciju; samazina ūdenī izšķīdušo sāļu migrāciju un eflorescenci (izsāļošanās); samazina plaisāšanu treknos betonos. Saistīšanās laika izmaiņas ķīmiskās piedevas: ziemas periodā lieto speciālas piedevas un katalizatorus saistīšanās procesa palēnināšanai. Izmanto VIP tipa katalizatorus, kuri vienlaikus uzlabo arī pretsala aizsardzību:-malts ģipšakmens, -potašs K2CO3,-CaCl2 saturošas ķīmiskas piedevas,-organisko skābju (citronskābe, skābeņskābe, skudrskābe...) sāļi,-lignosulfokāti Katalizatoru piedevas palīdz uzlabot darba apstākļus betonēšanai aukstā laikā (tās arī iesaista gaisu, pastiprinot salizturību) Tādiem darbiem, piemēram , remontdarbi, sūču noblīvēšana, torkretēšanas darbi, nepieciešami cementi ar mazu saistīšanās laiku. Tādos gadījumos lieto saistīšanās laika paātrinātājus. 2.Grunts izstrādāšana ar daudzkausu ekskavatoru Daudzkausu ekskavatora kausi ir nostiprināti uz riteņa (rotor-tipa) vai kustīgas ķēdes vienāda attālumā cits no cita. Atšķirībā no vienkausa ekskavatora daudzkausu ekskavators rakšanas laikā pārvietojas un var norakt grunti līdz projekta atzīmei, kā arī norakt nogāzi paredzētā projekta slīpumā. Daudzkausu ekskavatoru var uzskatīt par nepārtrauktas darbības būvmašīnu, ko plaši lieto meliorācijas un ceļu būvdarbos, dziļu un šauru ierakumu, kanālu un būvbedru rakšanai, kā arī grunts ieguves vietās — karjeros. Daudzkausu ekskavatoru lieto I un II kategorijas grunts izstrādāšanai. Ja gruntis ir blīvas, akmeņainas un sakņainas, tad tās pirms izstrādāšanas ir jāuzirdina. Ekskavators var strādāt pēc šķērsvirziena vai garenvirziena shēmas. Darbus organizējot pēc šķērsvirziena shēmas, var rakt virs un zem atbalstlaukuma līmeņa, bet pēc garenvirziena shēmas — tikai zem atbalstlaukuma līmeņa. Kausi uzpildās, slīdot pa ķēdi vai riteni uz augšu, augšējā galējā punktā kauss apgāžas un grunts izbirst uz

lentes konveijera, kas pārvieto grunti tālāk uz blakus atbērtai vai iekrauj transportlīdzeklī. Piemērotās gruntīs kausa pildījuma koeficients var būt pat 1,5. Darbības regulēšanai daudzkausu ekskavatoram pievieno automātisko vadības iekārtu. Aparātu ar infrasarkano staru novieto tā, lai stars kristu paralēli nogāzes slīpumam. Uz ekskavatora darbierīces regulētāja novieto stara uztvērēju, kas koriģē darbierīces kustību stara virzienā. 3.Pāļu vibroiegremdēšana Vibroiegremdētājs ir vibrācijas tipa elektromašīna, un to piekar pāļu iedziļināšanas iekārtai un savieno ar pāli. Iedziļinot pāļus un rievpaļus ar vibroiegremdēšanas paņēmienu, jāizpilda šādas operācijas: pāļus vai čaulveida pāļus ar celtni novieto uz paliktņiem; pārbauda vibroiegremdētāja gatavību darbam un to cieši piestiprina pie pāļa ar bultskrūvēm; paļa apakšdaļā piestiprina divas atsaites, kuras novērš pāļa šūpošanos pārvietošanas laikā; pāli ar celtni pārvieto uz iedziļināšanas vietu; pāli ievieto pāļu iegremdēšanas ierīces masta vadotnē. Lai samazinātu berzi starp grunti un pāļa iekšējo sānu virsmu, iegremdējot čaulveida pāļus, ar greiferi vai hidromehanizāciju regulāri izņem grunti no tā iekšpuses. Vieglu paļu iegremdēšanai lieto vibratorus ar augstāku svārstību frekvenci — un otrādi. Rievpaļus iedziļina un izvelk galvenokārt ar vibroiegremdetajiem. Iegremdēšanai lieto augstfrekvences vibratorus. Vibroiegremdēšanas metode ir efektīva pāļu iedziļināšanai mazsaistīgās un ar ūdeni piesātinātās gruntīs. Sausās un blīvās gruntīs vispirms ir jāierīko virzienurbumi. Universālāks ir vibrositienu paņēmiens. Pāļus iedziļina ar vibroveseri, kurš var būt ar elektrisko, pneimatisko, hidraulisko piedziņu vai ar iekšdedzes dzinēju. Sājā gadījumā uz pāli vienlaikus ar vibrāciju iedarbojas arī sitieni. Pieaugot grunts pretestībai, vibroveseris var palielināt sitiena enerģiju. Vibroveseris apvieno vibratora un pāļdziņa pozitīvās īpašības, un tas ievērojami paātrina pāļu iedziļināšanas procesu. Šo metodi var lietot pāļu iedziļināšanai saistīgās un blīvās gruntīs. Pāļu vibroiegremdēšanā par atkodu pieņem pāļa iedziļināšanos gruntī, vibratoram vai veserim strādājot 1 minūti.

8.biļete 1. Betona tvaicēšana Betona apsildīšana ar tvaiku rada ļoti labus apstākļus betonmasas cietēšanai. Tomēr tvaika patēriņš ir diezgan liels — 0,5...2t viena m3 betona apsildīšanai. Ja betons gatavots no portlandcementa, tad, apsildot ar tvaiku, maksimālai temperatūrai ir jābūt 70...80°C; ja betons gatavots no izdedžu portlandcementa un pucolanportlandcementa, tad — 60...70°C. Visefektīvāk tvaicēšanu ir lietot konstrukcijām ar virsmas moduli M>8. Betonu apsilda, ievadot tvaiku siltumnīcās, starptelpā starp dubultveidņiem, kā arī speciālos kapilārveidņu kanālos. Betona apsildīšanu ar tvaiku siltumnīcās lieto pamatu un pamatu plātņu betonēšanā. Siltumnīcas ierīko no vietējiem materiāliem, un bieži tās ir pārnēsājamas. Dubuttveidņus ierīko kolonnu, rīģeļu, siju un starpstāvu pārsegumu betonēšanai. Starptelpā starp veidņiem un apšuvumu cirkulē tvaiks. Lai samazinātu tvaika zudumus, apšuvumu pārklāj ar pergamīnu vai polietilēna plēvi un siltina. Kolonnu un sienu tvaicēšanai lieto efektīvāku paņēmienu – kapilāros veidņus. Koka vairogos ir ierīkotas trīsstūrveida vai taisnstūrveida gropes, kuras aizklātas ar metāla sloksnēm. Vairoga apakšējā daļā ir izvietota horizontālā sadales kārba ar uzgali tvaika caurules pievienošanai. Neraugoties uz to, ka apsildīšana ar tvaiku ir dārga (liels tvaika patēriņš un sarežģītas iekārtas), to lieto ļoti plaši, galvenokārt tāpēc, ka termoapstrādei ir laba kvalitāte. 2.Beztranšeju un mikrotuneļu tehnoloģijas Rekonstruējot pilsētas vai atsevišķus tās mikrorajonus, vienmēr jāierīko apakšzemes ceļi, tuneļi, automašīnu stāvvietas u. c. būves, kuru izmaksas 1,5... 2 reizes pārsniedz tāda paša rakstura virs-zemes būves. Blīvi apbūvētu pilsētu virszemes un apakšzemes būvju darbu izmaksas ir aptuveni vienādas. Apakšzemes būves var ierīkot atklātās vai segtās būvbedrēs. Tuneļus, kolektorus, cauruļvadus šķērsošanas vietas ar esošiem ceļiem, zem ēkām u. c. būvēm ierīko ar caurduršanas paņēmienu (bez grunts izņemšanas, ar grunts izņemšanu) un caurspiešanas paņēmienu. Bez tam lieto arī urbšanas, vibrocaurduršanas un pneimocaururbšanas paņēmienus. Darbu sakuma ierīko atklātas sakuma un beigu buvbedres, kuru sienas ir nostiprinātas ar rievpāļiem. Buvbedres izmēri ir atkarīgi no caurduramo domkratu lieluma un konstrukciju iebūvēs dziļuma. 100... 400 mm diametra caurules caurdur parasti dziļāk par 3 m. Caurduršanas iekārta sastāv no domkrata, spiediena uzņemšanas caurules un uzgaļa. Ja domkrata cilindra garums ir 150 mm, tad caurdur 150 mm garos posmos. Caurduršanas paņēmienu nevar lietot akmeņainās gruntīs. Vlbrocaurduršanu veic ar vibrositienu iekārtu, kas pierīkota caurules uzgalī, bet pneimocaururbšanu — ar uzgalim pievienotu pneimoveseri. Ar caurspiešanas paņēmienu ierīko 500... 1800 mm diametra caurules, kā arī kvadrātveida un taisnstūrveida kolektorus. Caurspiešanas iekārtā ir divi vai vairāki hidrauliskie domkrati, kas spiež uz kolektora formas uzmavu, bet caurspiežamā caurule vai kolektors ir ievietoti uzmavā. Caurduramas caurules uzgalim piemetināti naži grunts griešanai. Ar kausu izņem grunti no caurules iekšpuses un ar transportieri vai vagonetēm pārvieto uz atklātu būvbedri tālākai promvešanai. Caururbšanas paņēmienu lieto kolektoru, liela izmēra cauruļu un tuneļu ierīkošanai. Pēc atklātās buvbedres ierīkošanas iezīmē trases virzienu, novieto tuneļa izmēra metāla apvalkus un domkratus. Lai atvieglotu apvalka pārbīdīšanu urbumā, grunti griež ar propellerveida nazi, kas ir nedaudz lielāks par apvalka ārējiem izmēriem. Tuneļa grīdu ierīko monolītā betonā, montē sliežu ceļus grunts un materiālu pārvadāšanai ar vagonetēm. Grunti vagonetēs ieber ar nelieliem transportieriem vai pacēlējiem. Grunti rok tikai domkrata gājiena garumā. Pārbīdītā metāla apvalka vietā montē stinguma ribas. Vispirms betonē tuneļa sienas, pēc tam –griestus. Tuneļu būvei lieto ari saliekamās konstrukcijas. Trases virzienu pārbauda ar lāzera stara vizieri. 3. Pāļu iespiešana un ieskrūvēšana Pāļu iespiešanu ieteicams lietot māla un smilšmāla gruntīs, ja nav pieļaujami grunts satricinājumi un pāļu garums nepārsniedz 6 m. Pāļu iespiešanai lieto iekārtu, kas sastāv no diviem traktoriem un kura ir aprīkota ar vadotni, atbalstplātni un uzgalvi spiediena pārnešanai uz pāli. Šāda iekārta maiņā var iedziļināt 13... 15 pāļu. Pāļu iedziļināšanas precizitāti nodrošina ar iepriekš ierīkotiem vadošiem urbumiem. Urbumus ierīko ar speciālām urbšanas iekārtām, un to dziļums ir 0,5... 1,0 m mazāks par projektēto pāļa iedziļināšanas atzīmi, bet šķērsgriezuma laukums nav lielāks par pusi no pāļa šķērsgriezuma. Efektīvāka pāļu iedziļināšana ir ar vibroiespiešanu, kad pāļus, iedziļina, vienlaikus iedarbojoties ar spiedienu un vibrāciju. Pāļu ieskrūvēšanu lieto samērā reti, jo skrūvpāļu izgatavošana, ir sarežģīta. Šos pāļus lieto elektropārvades, radiosakaru u. c. līniju balstu ierīkošanai, kur tiek izmantota ne tikai šo pāļu lielā nestspēja, bet arī to pretestība izraušanai. Metāla un dzelzsbetona pāļu ieskrūvēšanai lieto iekārtu, kura uzmontēta uz automobiļu bāzes. Pāļus ar vītņveida lāpstiņas diametru līdz 3,0 m ievieto caurulē-čaulā, no kuras griezes moments tiek pārnests uz pāli. Pāli no caurules-čaulas atsvabina ar speciālu mehānismu. Ar šādu iekārtu var ieskrūvēt gan dobtus, gan pilna šķērsgriezuma pāļus, gan vertikālā virzienā, gan līdz 45° slīpumā. Darba iekārtu griež un iestāta slīpā stāvoklī automobiļa dzinējs ar attiecīgu reduktoru.

9.biļete 1. Betona maisījuma transports Betonmasas transportēšanas tehnoloģiskais process sastāv no betonmasas saņemšanas un pārvešanas (pārvietošanas) ar dažādiem transportlīdzekļiem līdz būvlaukumam, padošanas uz iestrādes vietu vai pārkraušanas citā transporta mašīnā vai ierīcē. Betonmasas īpašības transporta

laika nedrīkst izmainīties, tāpēc jātransportē pa īsāko ceļu, izvairoties no pārkraušanām. Ja betonmasa transportēšanas laikā ir atslāņojusies, tad pirms iestrādes tā vēlreiz jāpārmaisa. Betonmasu var transportēt porcijveida, nepārtraukti un kombinēti. Porcijveida transportēšana parasti norit divos etapos. Pirmajā etapā ar pašizgāzējiem, borta automobiļiem, dzelzceļa platformām un citiem transportlīdzekļiem betonmasu nogādā būvlaukumā, bet otrajā etapā — tieši iestrādāšanas vietā ar celtņiem, betona klājējiem, transportlentēm u. tml. Nepārtraukto transportu lieto tad, ja betona maisīšanas iekārta atrodas netālu no celtniecības objekta un ir liels betonēšanas darbu apjoms. Sājā gadījumā betona transportam lieto betona sūkņus un konveijerus. Transportējot betonmasu pēc kombinētā paņēmiena, vispirms to nogādā būvlaukumā ar porcijveida transportēšanas metodi, bet iestrādāšanas vietā — ar nepārtraukto metodi. Visplašāk betonmasas transportam lieto automobiļu transportu. Pašizgāzēju automobiļu lietošana ir efektīva, ja betonmasu iespējams izkraut tieši betonējamās konstrukcijas veidņos. Dažreiz betonmasu ir grūti izkraut, tāpēc ka tā pielīp pie kravas kastes. Tādējādi izkraušana var ilgt 5...6 min. Maksimālais pārvadāšanas attālums atkarībā no betonmasas īpašībām un ceļu kvalitātes ir 10...30 km. Kvalitatīvu betonmasas transportu nodrošina autobetonvedēji. Uz parastā kravas automobiļa šasijas ir uzmontēta aizverama, apgāžama kulba. Sājā gadījumā cementa piens neizšļakstās un nenoplūst, kā arī samazinās betonmasas atslāņošanās. Kravas kastē novietotā ierīce samazina izkraušanas laiku līdz dažam sekundēm-un nodrošina betonmasas izkraušanu porcijveida. šo paņēmienu parasti lieto betonmasas transportam 25...30 km attālumā. Betonmasas transportēšanai lielos attālumos, karstos klimatiskos apstākļos, kā arī betonējot slīdošos veidņos vai pārsūknējot betonmasu ar betona sūkņiem, ieteicams lietot autobetonmaisitajus. Uz automobiļa šasijas ir uzmontēts cikliskas darbības betonmaisītājs ar 2,5...4 m3 un pat lielāku gatavās betonmasas tilpumu. Rūpnīcā betonmaisītāja tvertni piepilda ar sauso maisījumu. Kad autobetonmaisitājs atrodas apmēram 10...20 minūšu braukšanas attālumā no iestrādāšanas vietas, vadītājs ieslēdz maisītāju un ievada tajā vajadzīgo ūdens daudzumu no tvertnes, kas piemontēta pie maisītāja. Transportējot betonmasu ar konteineriem un tvertnēm, tos ar celtni novieto uz kravas automobiļiem vai dzelzceļa platformām, ar celtni noceļ un nogādā tieši iestrādāšanas vietā, tādējādi pilnīgi novēršot betonmasas pārkraušanu. Betonmasu no rūpnīcas var transportēt ar autopašizgāzējiem un būvlaukumā iepildīt vairākos kubla kausos, kurus pēc tam ar celtni padod iestrādes vietā. Šo kausu tilpums ir līdz 3,2 m3, un tie apgādāti ar pakāpeniski atveramiem aizbīdņiem, kas ļauj regulēt betonmasas plūsmu betonēšanas laikā. Kubla kausus piepilda horizontālā stāvoklī, bet transportē vertikālā stāvoklī. Pašizgāzēju automobiļu izkraušanas laikā kubla kausi jānovieto horizontāli rindā cits pie cita vismaz autopašizgāzēja kravas kastes platumā. Lielu, garu, masīvu pamatu betonēšanai būvē estakādes un pārvietojamus tiltus, kurus novieto virs betonējamās konstrukcijas. Autopašizgāzēji un autobetonvedēji pārvietojas pa tiltiem vai estakādēm un betonmasu izkrauj tieši iestrādes vietā. Ja betonmasas brīvā kritiena augstums pārsniedz 3 m, tad vertikālajam transportam uz leju var lietot no atsevišķiem 600...1000 mm posmiem savā starpā ar kāšiem sastiprinātas konusveida caurules, ko sauc par snuķi. Snuķa galu var novirzīt tieši betonēšanas vietā. Snuķus var lietot, ja augstums nepārsniedz 7 m. Lielāks augstums nav pieļaujams, ja nav ātruma bremzēšanas iekārtas. Ja betonmasa ir jātransportē no lielāka augstuma, tad lieto cilindriskas caurules, kas sastāv no 1000...1500 mm gariem posmiem, ar starpējiem un galu bremzētājiem. Lai novērstu betonmasas pielipšanu, pie cauruļu sienām ir pievienoti vibratori. Betonmasas transportēšanai slīpā virzienā uz leju lieto vibroteknes. Tās sastāv no 3...6 m garas metāla vai stiklplastikāta teknes, kurai uz atsperēm ir piestiprināts vibrators. Vairākas vibroteknes var būt savienotas kopā. Betonmasas pārvietošanās ātrums ir 6...12 m/min, un tas ir atkarīgs no teknes slīpuma. Betonmasas transportēšanas nepārtrauktībai izmanto transportlenti, kuru lieto garu un masīvu konstrukciju betonēšanai. Lai transporta laikā betonmasa neatslāņotos, tās konsistencei nav jābūt lie-lākai par 60 mm. Ja konsistence ir līdz 40 mm, tad uz augšu var transportēt līdz 18° slīpumam un uz leju – līdz 12° slīpumam. Ja konsistence ir 40...60 mm, tad uz augšu var transportēt līdz 15°, uz leju – līdz 10° slīpumam. Pārvietošanās ātrums nedrīkst pārsniegt 1 m/s. Maksimālais transportēšanas attālums – 1500 m. Transportlentēm jābūt aizsargātām no saules un atmosfēras nokrišņu iedarbības. Betona ieklājējus parasti lieto pamatu betonēšanai zem ēkām un tehnoloģiskām iekārtām. To galvenā transportēšanas iekārta ir konsolveida lentes transportieris, kurš sastāv no galvenā un grozāmā transportiera. Betona ieklājēja pieņemšanas tvertnē no pašizgāzēja vai autobetonvedēja iekrauj betonmasu, no kurienes to padod uz galveno transportieri, pēc tam – uz grozāmo transportieri un tālāk – tieši betonējamā konstrukcijā. No vienas pozīcijas betona ieklājējs betonmasu horizontālā virzienā var padod jebkurā punktā 3...20 m attālumā, grozot transportieri par 360°. Lai nodrošinātu nepārtrauktu betona masas transportu pa caurulēm no pieņemšanas bunkura tieši uz betonējamo konstrukciju, lieto betonsūkņus. Mūsdienās arvien plašāk lieto betonsūkņus ar hidraulisko pievadu, ar kuriem var regulēt darba ražīgumu un transportēt betonmasu pa atvieglotiem betonvadiem. Betonmasas transportēšana pa cauruļvadiem ir izdevīga, ja ir liels darba apjoms un var nodrošināt nepārtrauktu betonmasas padevi ar īsiem un retiem darba pārtraukumiem. Betonsūkņu ražīgums ir 10...60 m3/h, un tie var transportēt betonmasu horizontālā virzienā līdz 400 m, bet vertikālā – pat līdz 120 m. Betona sūkņiem piemontē 100 mm diametra cauruļvadus, kas sastāv no 3 m gariem posmiem, kuri savā starpā savienoti ar žņaugiem. Ar betona sūkņiem var transportēt tikai plastiskas betona masas, tāpēc betonmasas sagatavošanai lieto plastificējošus cementus vai plastificējošas piedevas. Lai paaugstinātu betona sūkņu mobilitāti, tos var uzstādīt uz automobiļu piekabēm. Šādu autobetonsūkņu darbs norit pēc shēmas: pārbraukšana — betonēšana — pārbraukšana. Uz automobiļa šasijas uzmontē sūkni un piestiprina hidrauliski vadāmu izlici. Pie izlices, kura sastāv no 3 šarnīrveidā savienotām sekcijām, pievieno betonvadu ar lokanu cauruli galā. No vienas stāvvietas betonmasu var padot līdz 30 m augstumam un līdz 40 m rādiusā. Agregātu transporta stāvoklī sakārto (saloka izlici) 20...30 minūšu laikā, un tas var pārvietoties ar ātrumu 60...80 km/h. Betonmasas transportam var lietot arī pneimatiskās transportieīices, kuras strādā periodiski ar saspiestu gaisu. Tā kā tiek patērēts daudz gaisa (līdz 30 m3 uz 1 m3 betona) un ir liels padošanas ātrums (3...5 m/s), pneimatisko transportierīču lietošana ir ierobežota. Tās galvenokārt lieto konstrukciju betonēšanai grūti pieejamās vietās, transportējot masu pa cauruļvadiem ar diametru 150 vai 180 mm horizontālā virzienā. Ierīču ražīgums ir līdz 20 m3/h. 2.Stiegrojuma sagatavošana Stiegrojuma sagatavošanas process sastāv no vairākām tehnoloģiskām operācijām, kuru skaits ir atkarīgs no stiegru veida un izgatavojamās produkcijas tipa. Rūpnīcās stiegras parasti sagatavo divās tehnoloģiskās līnijās: rituļos piegādātās stiegras (vieglās stiegras), stieņos piegādātās (smagas stiegras). Vieglo stiegru mehāniskajai apstrādei parasti lieto automātiskas darbmašīnas, kas nodrošina rituļu attīšanu, kā arī stiegru notīrīšanu, iztaisnošanu un sagarumošanu. Ar šādu ierīci apstrādā stiegras diametrā 3 . . . 14 mm. Stiegru rituli uzliek uz tītavas, bet stiegras brīvo galu izlaiž cauri iztaisnošanas ierīcei un ievieto vilcējveltnīšos. Stiegras var iztaisnot arī ar tītavas palīdzību, izstiepjot tās līdz tecēšanas robežai. Stiegrām, kuras piegādā taisnu stieņu veidā, speciāla iztaisnošana parasti nav vajadzīga. Rūsas notīrīšanai var lietot speciālas apaļas metāla sukas ar elektrisko piedziņu. Ja stiegru diametrs nav lielāks par 20 mm, tad to sagarumošanai var lietot ar roku darbināmās darbmašīnas vai pat metāla šķēres, bet, ja stiegru diametrs ir lielāks, tad jālieto speciālas elektrificētas darbmašīnas, kas paredzētas līdz 70 mm diametra stiegru sagarumošanai. Stiegras loka ar speciālām elektriskās piedziņas darbmašīnām. Šo mašīnu galvenā sastāvdaļa ir metāla disks, kurš griežas horizontālā plaknē. Uz diska ass atrodas nekustīga centrālā tapa. Liecējtapas ievieto diska ligzdās, bet stiegru novieto starp atbalstveltnīšiem un centrālo tapu.

Stiegru metināšana ir nepieciešama stiegru pagarināšanai, stiegru sastiprināšanai, gatavojot karkasus un sietus, ieliekamo detaļu piestiprināšanai pie karkasiem utt. Visplašāk lieto punktmetināšanu, sadurmetināšanu un loka metināšanu, bet retāk — elektrosārņu un vannas metināšanu. 3.Ūdens savākšana un novadīšana no būvlaukuma Virszemes ūdeņu novadīšana Lai būvlaukumā neuzkrātos lietus un sniega ūdeņi, to ierīko ar noteiktu šķērskritumu vai garenkritumu. Smilšainās gruntīs daļa virszemes ūdens aizplūst pašfiltrācijas ceļā, bet mālainās gruntīs jāierīko ūdens papildu uztveršanas un novadīšanas ierīces. Ūdeni novada pa vaļējiem grāvjiem vai speciāliem urbumiem-akām, ko ierīko būvlaukuma zemākajā vietā. Vaļējie grāvji jārok ar tādu garenkritumu, lai ūdensstraumes ātrums grāvī nepārsniegtu dotajai gruntij pieļaujamo ūdens tecēšanas ātrumu. Akās sakrājušos virszemes ūdeni vai gruntsūdeni ar sūkņiem pārsūknē un ievada tuvumā esošajā kanalizācijas sistēmā, dabiskajā ūdens krātuvē vai arī novada uz reljefa zemākām vietām. Gruntsūdens novadīšana Gruntsūdeņi būvlaukumā rodas tad, ja rokot tiek pārgriezti ūdens piesātinātie gruntsslāņi. Lai pārtrauktu ūdens pieplūdi būvbedrē ierīko vaļējus grāvjus, segtu drenāžu vai mākslīgi pazemina gruntsūdens līmeni ar adatu vai ežektorfiltru iekārtām. Segtu drenāžu ierīko ārpus būvbedres tajās vietās, kur nav piemēroti vaļēji grāvji. Par drenējošu materiālu lieto oļus, šķembas, rupju smilti vai granti. Lielāka ūdens daudzuma novadīšanai lieto drenu caurules. Lai novērstu smalko grunts daļiņu iekļūšanu caurulēs, cauruļu savienojumu vietas jāpārsedz ar 5 cm biezu sūnu kārtu vai jāaptin ar filtrējošu audumu un jāuzber grants, oļi vai šķembas, bet tranšeju virsējā daļa ir jāaizpilda ar smiltīm. Gruntsūdens atsūknēšana ar adatu vai ežektoru filtriem ir visefektīvākais paņēmiens. Adatu filtru iekārta sastāv no 38 ... 50 mm diametra metāla caurulēm, kuru caurumotie uzgaļi ir pārklāti ar smalku sietu, caur kuru plūst tikai ūdens, bet neiet cauri grunts daļiņas. Filtra caurules augšgalu ar stiegrotu gumijas cauruli pievieno sūknēšanas kolektoram, bet kolektoru — sūkņa agregātam, kas filtros rada vakuumu. Adatu filtrus gruntī ieskalo. Ar adatu filtru iekārtu gruntsūdeni var atsūknēt 4...5 metru dziļumā. Ežektoru adatu filtri ir efektīvāki par adatu filtriem, tāpēc ka ar tiem iespējams pazemināt gruntsūdens līmeni līdz 20 m dziļuma. Ežektors ir ūdensstrūklas sūknis. Filtra apakšēja posma ar lielu spiedienu padod darba ūdeni. Darba udensstrukla, izplūstot no ežektora uzgaļa ar lielu ātrumu, rada retinājumu apkārtējā telpā un piesūc gruntsūdeni no adatu filtra caurules. Darba ūdens aizrauj līdzi gruntsūdeni, sajaucas ar to un paceļ to zemes virspusē. Filtru iekārtas gruntsūdens atsūknēšanai lieto galvenokārt smilšainās gruntis ar lielu filtrācijas koeficientu (3. . . 50 mm diennaktī). Blīvās gruntis, kur filtrācijas koeficients ir 1 mm diennaktī, iepriekšminētie ūdens atsūknēšanas paņēmieni nav efektīvi. Šo pocesu var paātrināt ar elektroosmozes metodi. Paralēli adatu filtriem buvbedres pusē iedzen metāla stieņus vai caurules. Līdzstrāvas plusa polu (anodu) pieslēdz stieņiem, mīnusa polu (katodu) — adatu filtriem. Anodu no katoda novieto 0,5... 1,0 m attālumā. Līdzstrāva, plūstot māla gruntī, ierosina ūdens pārvietošanos porās no plusa pola uz mīnusa polu, tādējādi panākot straujāku gruntsūdens līmeņa pazemināšanos. Gruntsūdeņu ieplūšanu būvbedre var aizkavēt arī ar mākslīgu tiksotropu «ekrānu». Tā ierīkošanai lieto suspensiju, kas nekustīgā stāvoklī sastingst. Suspensiju gatavo no speciāla māla, kas absorbē septiņreiz lielāku ūdens daudzumu nekā māla sākotnējais tilpums. Pēc ūdens uzsūkšanas suspensija kļūst par hidrofobu vielu. «Ekrāna» ierīkošanai gruntī iedzen rievpāļus ar piemetinātu cauruli. Izvelkot pāli, gruntī paliek tukšums, ko aizpilda ar suspensiju. Suspensijas vietā var lietot arī cementa un māla maisījumu attiecībā 1:2. Ļoti efektīvs ir sasaldēšanas paņēmiens, kad apkārt būvbedrei izveidojas ledus slānis.

10.biļete 1.Celtniecības procesi. Galvenie procesi, palīgprocesi un transporta procesi No organizatoriska viedokļa būvražošanu nosacīti iedala ciklos, bet no ražošanas viedokļa — periodos. Izšķir šādus trīs darba ciklus: apakšzemes, virszemes celtniecības un montāžas, apdares darbu cikli. Katram ciklam ir savs noteikts celtniecības procesu komplekss. Par celtniecības procesu sauc dažādu darba paņēmienu kopumu, ko vienlaikus veic noteikts strādnieku skaits. Celtniecības procesus. iedala transporta procesos, palīgprocesos un galvenajos procesos. Galvenā procesa rezultātā rodas noteikts būves elements, piemēram, mūra siena, griestu pārsegums utt. Transporta procesā celtniecības objektam piegādā būvmateriālus, konstrukcijas u. c. Būvlaukuma robežās transports ir tieši saistīts ar ražošanu, tāpēc ka materiālus padod iestrādes vietā, bet ārpus būvlaukuma transports nav tieši saistīts ar ražošanu. Palīgprocesi nodrošina galveno procesu raitu izpildi. Daļa palīgprocesu tiek veikta sagatavošanas periodā, daļa — beigās, bet visvairāk — reizē ar galvenajiem procesiem. Piemēram, mūrēšanas darbos palīgprocess ir sastatņu vai pastatņu uzstādīšana un pārvietošana, ko veic galvenā (mūrēšanas) procesa laikā. Celtniecības tehnoloģiskais process sastāv no darba operācijām, darba paņēmieniem un darba kustībām. Darba process ir tehnoloģiski savstarpēji saistītu darba operāciju kopums, ko izpilda viens vai vairāki strādnieki. Ir vienkārši un kompleksi darba procesi. Vienkāršu procesu var veikt viens strādnieks (individuālais process, piemēram, krāsošanas darbi) vai vienas specialitātes strādnieku posms (piemēram, pusķieģeļa biezas starpsienas mūrēšana). Kompleksu procesu izpilda grupa dažādu specialitāšu strādnieku, lietojot dažādas būvmašīnas, kā arī dažādus materiālus, mehanizācijas līdzekļus un darba rīkus. Darba operācija ir tehnoloģiski viendabīgs un organiski nedalāms celtniecības procesa elements, kuru izpilda nemainīga cilvēku grupa, izmantojot vienus un tos pašus darba rīkus un būvmateriālus. Darba ražīguma paaugstināšanas pamatnoteikums ir pastāvīga celtniecības procesu tehniskā un profesionālā pilnveidošana. 2.Zemūdens betonēšana Betonēšanu zem ūdens plaši lieto hidrotehnisko būvju, tiltu balstu, tuneļu apakšzemes daļu un citu objektu celtniecībā. To var veikt šādi: ar vertikāli paceļamām caurulēm; ar plūstošās javas paņēmienu, javai plūstot uz augšu; ieblietējot betona masu iepriekš iestrādātā betona masā; betonējot maisos. Betonējot zem ūdens, nedrīkst pieļaut betona masas brīvu krišanu caur ūdens slāni, kā arī svaigi iestrādātā betonmasa jāaizsarga no izskalošanas. Betonē ar rievsienām ierobežotā telpā vai speciāli izgatavotos un uzstādītos veidņos. Betonējot ar vertikāli paceļamo cauruļu paņēmienu, betona masu zem ūdens padod pa 200 . . . 300 mm diametra caurulēm, tās betonēšanas gaitā pakāpeniski ceļot uz augšu ar celtni. Vienas caurules maksimālais darbības rādiuss ir 6 m, tāpēc attālumu starp tām parasti pieņem 10... 11 m. Lai nodrošinātu nepārtrauktu betonēšanu, betonmasu zem ūdens parasti padod ar betona sūkņiem. Betonmasa izplūst un ap cauruli un veido konusu. Caurules gals ir iedziļināts betonā vismaz 0,8 m, ja betonējuma augstums ir līdz 10 m, un 1,5 m, — ja augstums ir līdz 20 m. Šo metodi lieto betonēšanai 1,5... 50 m dziļumā. Lai iegūtu kvalitatīvu betonu, jānodrošina nepārtraukta betonmasas padošana. Uz augšu plūstošās javas paņēmiena būtība ir tāda, ka akmeņu vai oļu šķembu krāvuma zem spiediena ievada cementa javu. Javas padošanas caurules ar diametru 37... 100 mm ievieto vai nu metāla ierobežojošās šahtās, vai tieši krāvumā. Vienas caurules darbības rādiuss ir līdz 3 m, ievadot javu akmeņu krāvumā, un līdz 2 m, — oļu-šķembu krāvumā. Izplūstot no caurules, cementa java ceļas uz augšu, izspiež no tukšumiem ūdeni, piepilda tos un nodrošina monolītu konstrukciju.

Cementa javu ar konusa nosēdumu 10 ... 12 cm padod ar javas sūkni. Šo metodi lieto betonēšanai 30 ... 50 m dziļumā. Betona masas ieblietēšanas paņēmienu iepriekš iestrādātā betona masā lielo, ja jābetonē līdz 1,5 m dziļumā un ja betonējamās konstrukcijās augšdaļa atrodas virs ūdens līmeņa. Pēc šī paņēmiena betonmasu padod uz saliņas no iepriekš iestrādātās betonmasas un ieblietē tajā. Iestrādājamā betonmasa nedrīkst saskarties ar ūdeni. Betonēšanu maisos lieto nelielam darba apjomam, lai noblīvētu spraugas starp dibenu un veidņiem, kā arī avārijas darbos. Sausu betonmasu vai betonmasu ar konusa nosēdumu 2... 5 cm un pildvielu izmēriem 40 mm ievieto tīklveida maisos. Vienā maisā ievieto 10 . . . 20 l betonmasas. Ūdenslīdēji maisus novieto betonējamā konstrukcijā, piespiežot tos cieši citu pie cita. 3.Hidromehanizācija Hidromehanizāciju kā grunts izstrādāšanas paņēmienu lieto tikai tur, kur ir pietiekami lielas grunts rezerves un tuvumā ērti pieejams ūdens vajadzīgajā daudzumā. Hidromehanizacijas galvenās priekšrocības ir augsts ražīgums, nepārtraukta darbība un iespējama grunts iegūšana no tādiem ūdensbaseiniem, kur citu izstrādāšanas paņēmienu praktiski nav. Hidromehanizacijas darbu operācijas ir: grunts izskalošana un hidromasas iegūšana; hidromasas pārsūknēšana vai transportēšana pašteces ceļa uz nosēdlauku jeb atbērtni. Hidromehanizacijas paņēmienu lielo aizsprostu un ceļu uzbērumu būvē, kanālu ierīkošanā un grunts iegūšanai apūdeņotās vietās. Grunti izskalo ar hidromonitoru. Ūdens strūklas virzienu maina, pagriežot hidromonitora uzgali horizontālā vai vertikālā virzienā. Hidromonitors izsviež liela (2,5 MPa) spiediena ūdens strūklu uz grunts masīvu. Grunts, sajaucoties ar ūdeni, veido hidromasu, ko transportē uz nostādināšanas lauku. Ja lauks ir augstāk par izskalošanas vietu, hidromasu pārsūknē, ja nostādināšanas lauks ir zemāk, tad hidromasu parasti transportē pa grāvjiem pašteces ceļā. Viena m3 grunts iegūšanai ar spiedienu 2,5 MPa un pārvietošanai nepieciešams 3,5 ... 10,0 m3 ūdens. Ūdens patēriņš ir lielāks, ja hidromonitorā mazāks spiediens. Blīvākas grunts izstrādāšanai ūdens patēriņš lielāks. Ar hidromonitoru grunti var izskalot no augšas uz leju un no apakšas. Jo tālāk novietots hidromonitors, jo mazāks ūdens strūklas iedarbības spēks uz grunti. Grunti no zemūdens baseina iegūst ar zemes sūkņiem. Sūkņu iekārtu novieto uz pontoniem. Uzsūkšanas vada galā var būt ievietotas cirkulējošas lāpstiņas, kas uzirdina grunti. Hidromasas paštece iespējama tikai noteikta slīpumā. Grunts daļiņas nenogulsnējas, ja hidromasas ātrums ir aptuveni 1,5 . . . 6,0 m/s; tas pats jāievēro, hidromasu pārsūknējot pa vadiem. Ja hidromasu uzkrāj rezervuārā, uz nosēdlauku to pārsūknē ar sūkņiem vai hidroelevatoru. Hidromasas nosēdlauks ir jāierīko blakus ūdens baseinam, bet ne tālāk par 2 ... 3 km. Ar buldozeru apkārt nosēdlaukam ierīko zemes valni, montē pārvietojamu vai stacionāru estakādi hidromasas vada novietošanai un ierīko ūdens savākšanas akas un caurules. Grunts izstrādāšanai dažreiz lieto kombinētu paņēmienu – ar ekskavatoru grunti rok, saber ūdens bunkurā un ar sūkņiem pārsūknē uz nosēdlauku.

11.biļete 1.Būvstādnieku profesijas un to kvalifikācija Visiem celtniecībā nodarbinātajiem strādniekiem ir profesijas, kuras sīkāk iedala kategorijās. Ir 6 kategorijas. Katrai profesijai ir noteikts kategoriju skaits, piem., mūrniekiem ir no 2. – 6. kategorijai, betonētājiem – no 1. līdz 5. kategorijai utt. Kategorija izsaka strādnieka profesionālo spēju, profesija – to, ka strādnieks prot izpildīt ne tikai šauru specializētu, bet arī radniecīgu darbu, bez kā nav iespējams kvalitatīvi veikt procesu, piem., betonētājs var sagatavot un novietot veidņus, ievietot stiegrojumu utt. Katru būvprocesu veic viens vai vairāki strādnieki (posms, brigāde); katra strādniekam ir noteiktas funkcijas, kas atbilst strādnieka kategorijai jeb prasmei veikt darbu noteiktā profesionālā līmenī. Posmā ietilpst vienas profesijas dažādas kvalifikācijas strādnieki. Darbu izpildīšana posmos veicina strādnieku kvalifikācijas līmeņa paaugstināšanu, jo zemākas kategorijas strādnieks mācās izpildīt arī kvalificētāku darbu. Lielāku darbu apjomu veikšanai posmus apvieno un organizē brigādēs. Brigādes: 1) specializētās (vairāki vienas prof. strādnieki) – augsta ražība, vienkārša vadība; 2)kompleksās – vairākas profesijas; 3) galīgās produkcijas – uzņemas veikt noslēgtu ciklu (visas profesijas) (No klades): �profesiju reģistrs (1994.g.) – betonētājs, jumiķis, santehniķis, flīzētājs, metinātājs, galdnieks utt. Strādnieku vērtē pēc: 1) darba kvalitātes; 2) ražīguma. Arī mūsdienās Latvijā ir saglabājušās PSRS izveidojušās 6 kategoriju sistēma. LR „Likums par amatniecību” – izšķir šādas kvalifikācijas: 1) māceklis (pabeidzis kursus); 2) amata zellis (uzrāda, kādu darbu prot); 3) amatnieks; 4) amata meistars (iztur pārbaudi); 5) akadēmiski izglītots amata meistars. Kritēriji, lai novērtētu meistaru: 1) darba sarežģītība (izglītība, prof. pieredze, novatorisms, veiklība, sadarbība); 2) atbildība (par – darba rezultātiem, lēmumiem, citiem cilvēkiem, līdzekļiem); 3) darba piepūle (psiholoģiskā un nervu, garīgā, psihiskā, prestižs). 2.Stiegrojuma ievietošana veidņos Betona stiepes stiprība ir 10-15% no spiedes stiprības, tāpēc ievieto stiegras. Izvieto pēc iespējas tuvāk galveno spriegumu trajektorijai. Pamatā – tērauda stiegras. Stiegrojuma montāžai parasti lieto to pašu celtni, ar kuru objektā veic betonēšanu. Pirms stiegrojuma montāžas rūpīgi jāpārbauda veidņu stiprība, noturība, atbilstība projektam u.c. Stiegrošanas galvenais uzdevums ir nodrošināt nemainīgu stiegru stāvokli veidņos betonēšanas laikā, kā arī nepieciešamo betona aizsargkārtas biezumu, t.i., attālumu starp stiegru ārējo virsmu un veidņu iekšējo virsmu. Betona aizsargkārtas nepieciešamo biezumu var nodrošināt, pie stiegrām piestiprinot betona klucīšus, uzmaucot uz stiegrām plastmasas fiksatorus u. tml. Montējot stiegras veidņos, ne vienmēr stiegras var pagarināt ar metināšanu. Tādos gadījumos veido pārlaidumus un atsevišķas stiegras vēl papildus sasien ar stiepli. Atsevišķas stiegras pārlaiž pāri citu citai 40-50 stiegru diametru garumā un trīs vietās sasien ar mīkstu atlaidinātu 0,75 – 1 mm diametra stiepli. Ja gludās stiegras savieno stieptajā zonā, tad stiegras gali jāsaliec kāsī, bet, ja savieno periodiskā profila stiegras, tad kāši nav vajadzīgi. Vispirms stiegras montē pamatos. Rūpniecības ēku kolonnu pamatu stiegrojumam lieto metinātus sietus. Stiegru sietus novieto uz betona kārtas, kuras biezums vienāds ar aizsargkārtas biezumu. Pie sietiem piemetina vertikāli izvirz ītas stiegras kolonnu stiegru piesaistīšanai. Stiegru izvirzījumam jābūt 30-40 stiegru diametru augstumā virs pamata augšējās virsmas. Ja pamati ir ar pakāpēm, tad tikai pēc apakšējas pakāpes iestiegrošanas novieto veidņus nākamajai pakāpei un tad to stiegro. Lieliem pamatiem ekonomiski lietot rūpnīcā izgatavotus stiegru veidņu blokus, kurus montē ar celtni. Tie sastāv no telpiski nemainīga stiegrojuma karkasa, pie kura piestiprināti veidņu vairogi. Kolonnas parasti stiegro no gataviem telpiskiem karkasiem. Pēc stiegru karkasa regulēšanas veidņos vert. nesošās stiegras piemetina pie stiegrām, kas izvirzītas no pamatiem. Sijas parasti stiegro no gataviem telpiskiem karkasiem, kurus veidņos ievieto vai nu ar rokām, vai ar montāžas celtni. Ja stiegrošanai lieto plakanos karkasus, tos ievieto veidņos atsevišķi un savā starpā sasaista ar īsām stiegrām, tās piemetinot vai piesienot pie karkasiem ik pēc 1,5 m. Ja siju augstums > 60 cm, stiegr. karkasu montē tieši veidņos bez sānu vairogiem. Plātņu, sienu u.c. plānsieniņu konstr. stiegrošanai lieto atsevišķus plakanus metinātus sietus vai rituļos satītus nepārtrauktus sietus. 3.Grunts izstrādāšana ar vienkausa ekskavatoru (tiešā un apgrieztā lāpsta) Ņemot vērā vienkausa ekskavatoru universālumu un mobilumu, celtniecībā to lieto ļoti plaši. Kausa tilpums 0,15 – 2 m3, ar kāpurķēžu vai pneimoriteņu gaitas iekārtu. Ekskavators ar tiešo kausu grunti rok virs atbalstlaukuma līmeņa, pārvietojoties uz priekšu pa ierakumu, tāpēc to nevar lietot grunts rakšanai apūdeņotās vietās un zemāk par gruntsūdens līmeni. Ekskavators ar apgriezto lāpstu grunti rok zem atbalstlaukuma līmeņa, virzās atpakaļgaitā pa neizraktās grunts virsmu, atstājot aiz sevis izrakto tilpni, tāpēc ar to var rakt zem gruntsūdens līmeņa., kā arī izstrādāt ar ūdeni piesātinātas gruntis. Vienkausa ekskavatori ir cikliskas darbības būvmašīnas. Ekskavācijas cikls sastāv no grunts iegrābšanas, pagriešanās līdz izberšanas vietai, izbēršanas un kausa pagriešanas iegrābšanas vietā. Tā kā pagriezieniem ekskavatorists patērē 70% cikla laika, grunts atbēršanas vieta ir jāizvēlas tā, lai būtu vismazākais pagriešanās leņķis. Tā kā ekskavators rakšanas laikā nepārvietojas, ekskavatora

darbavietā jābūt pietiekami lielam grunts daudzumam, t.i., tik biezam norokamās grunts slānim, lai kausu uzpildītu ar vienu grābienu. Darba ražīgumu ievērojami ietekmē arī grunts kategorija, izkraušanas vieta – transportlīdzeklī vai blakus atbērtnē – uzbērumā, ekskavatorista kvalifikācija, kausa tilpums, darba raksturs utt. Viena ekskavācijas cikla laiks 1-2m3 kausam vidēji nepārsniedz 20 s, t.i., vienā minūtē ekskavatorists veic 3-4 ciklus. Ražīgums: R=60cqnk1k2, kur c-maiņas ilgums (h), q-kausa tilpums (m3), n-ciklu skaits min, k1=kp/ku (kp-kausa piepild. koef., ku-uzirdin.koef.), k2-laika izmantoš koef., n=60/tc, tc-ekskavācijas cikla laiks. Ražīgumu ietekmē arī ierakuma forma un tīrā darba laika ilgums. Pēc grunts izstrādāšanas viena tvēriena robežās ekskavators pārvietojas uz nākošo stāvvietu, kam ir nepieciešams laiks. Jo seklāks ierakums, jo biežāk jāmaina stāvvietas, līdz ar to samazinās tīrais darba laiks. Tādēļ seklus ierakums ieteicams izstrādāt ar citām būvmašīnām. Grunts ierakumus var izstrādāt: garenvirziena – piebrauc atpakaļgaitā, tā piekraušana notiek pārmaiņus vienā un otrā ekskavatora pusē. Garenvirz. ierakumā parasti izstrādā pandusu un pirmo tranšeju; sāniskais – grunti rok vienā ekskavatora pusē, bet atber – otrā. Darba shēmas: taisnā – ekskavators rok grunti ap sevi 180°, brauc pa taisnu līniju; līkloču – ja grunts gabals ir platāks un nevar vienā tvērienā izrakt grunti; taisnstūra – taisni-pa labi- taisni-pa kreisi. (iečekojiet shēmas dzeltenā grāmatā 50 lpp.:))

12.biļete 1.Betonmasas iestrādāšana un noblīvēšana Atbildīgākais posms betonēšanā. Jāaizpilda visas atstarpes starp stiegrām, jāizveido vajadzīgā biezumā aizsargkārta, jālikvidē tukšumi un poras. Sacietējošās masas defektus novērst ļoti grūti, tāpēc jāseko tehnoloģijai. Jāattīra veidņi; koka veidņi stundu pirms betonēšanas jāsamitrina un jāaizklāj spraugas, kas lielākas par 8 mm. Metāla un plastmasa veidņi jāpārklāj ar smērvielām vai polimēru pārklājumu, lai betons nepielīp. Stiegras jānotīra no rūsas un netīrumiem. Betonmasu sablīvē (blietē, dursta, vibrē), tā likvidē poras, tādējādi palielina betona r un pretestību. Blietēšanu lieto tad, ja vibrēšana var nelabvēlīgi ietekmēt darbojošās iekārtas; ir roka un pneimatiskās blietes. Durstīšana – biezi stiegrotās konstrukcijās, lai šķembas izgrūstu starp stiegrām, lieto vibroadatas. Vibrēšana - parasti 30-100 s, šajā laikā parādās cem. piens un gaisa burbuļi, kas liecina par vibr. ietekmes beigām. Vairāk vibrēt nedrīkst, jo tad notiks atslāņošanās (rupjo pildv. nosēšanos). Augstas frekvences vibratorus ieteicams lietot plānsieniņu konstrukcijām un smalkgraudainam betonam; zemas f.v. – masīvām konstrukcijām. Vibratoru veidi: 1)dziļuma – lieto visplašāk, lielākais efekts. Tos iegremdē betonmasā. 2)virsmas – grīdu, ceļu plātņu u. tml. konstrukcijām. sastāv no metāla plātnes ar diviem rokturiem, pie kuras uz amortizatoriem piestiprināts vibrators. 3)ārējie – lieto biezi stiegrotu plānsieniņu konstrukciju betonmasas blīvēšanai, tie ierosina veidņu svārstības un vibrācija no veidņiem pāriet uz betonmasu. Vizuāli vibrēšanas ilgumu var noteikt: betona masa pārtrauc sēšanos, izveidojas horizontāla virsma, kļūst viendabīgs, ārpusē – cementa piens. Tagad lieto plastificējošās piedevas, kas palielina plūstamību, stiprību, samazina cem. daudzumu un darbaspēka patēriņu. No Birša:1 no transporta veidiem – pārvietojamie betona maisītāji – būvobjektos ar nelielu darba apjomu. Ir gan cikliskas, gan nepārtrauktas darbības betona maisītāji. Betona transportam paredzēti pārvietojamie betonmasas pagatavošanas iecirkņi un mezgli, šie mezgli ir viegli pārvietojami un montējami no saliekamā tērauda konstrukcijām un paredzēti atsevišķu būvobjektu apgādei ar betonmasu. Šādas iekārtas montē uz pneimoriteņu piekabēm. Pārvietojamajos mezglos izmanto cikliskas darbības iekārtas, betona maisītājus. Betonmasas pārvadāšanai attālumā, kas >10km, nepieciešami specializēti transporta līdzekļi ar ierīcēm, kuras lēni maisa betonmasu un neļauj tai noslāņoties: O)betonmasas maisīšanai un uzturēšanai labi samaisītā stāvoklī transporta laikā; O)betonmasas pagatavošanai no sausiem komponentiem, kurus iepilda automātiski pirms auto izbraukšanas no betona rūpnīcas un ceļā pielej ūdeni; O)betonmasas pagatavošanai uz vietas, izmantojot maisītāju kā stacionāru mašīnu. Vēl betona transportam izmanto mehāniskus, hidrauliskus, pneimatiskus sūkņus, ja transportēšana pa caurulēm. (virzuļsūkņi). Betonmasas klājēji un sadalītāji iepilda betonmasu veidnēs un izlīdzina: O)b-masas klājēji ar lentes padevēju; O)b-masas klājēji ar lentes padevēju un vibroplātni; O)ar gliemežpadevēju; O)kubli un apgāžamie kausi; O)ar vibropadevēju; O)ar smēlējpadevēju; O)transportlentes; O)ar lentes padevēju, gliemežsadalītāju un blīvēšanas iekārtu. Betonmasas blīvēšanas veidi: O)ar dziļuma vibratoriem (vibrostieņi, vibrovāles); O)uz vibrogaldiem un vibroplatformām; O)ar speciāliem vibroieliktņiem; O)vibroštancēšana (ar masīvām vibroplatēm); O)ar vibrovelmēšanas iekārtām; O)veidnēs vai vert. kasetēs, pie kurām no ārpuses ir vibratori; O)centrbēdzes spēku izmantošana; O)vibrokausi; O)hidrospiešana; O)triecienblīvēšana; O)vakuumēšana. Virsmas apstrādei izmanto slīpmašīnas. 2. Grunts izstrādāšana ar skrēperu Skrēperi ir piekabināmas, puspiekabināmas vai pašgājējas mašīnas, kuras veic zemes darbu pilnu ciklu — grunts rakšanu, transportēšanu un slāņveidīgu iestrādāšanu, grunti daļēji izl īdzinot un sablīvējot. Piekabināmos skrēperus velk kāpurķēžu traktori, puspiekabināmos skrēperus — vienass vai divasu pneimoriteņu vilcēji. Ar piekabināmiem un puspiekabināmiem skrēperiem grunti ekonomiski izdevīgi pārvietot ne vairāk kā 0,5 km, ar pašgājējiem skrēperiem — ne vairāk kā 5..8 km attālumā. Skrēperus izmanto dzelzceļu, autoceļu, lidlauku, hidrotehnisko būvju, rūpniecības uzņēmumu celtniecībā, uzbērumu, aizsprostu, ierakumu būvdarbos, laukumu līdzināšanā un planēšanā un citos darbos. Salīdzinājumā ar citām būvmašīnām skrēperiem (it sevišķi — , pašgājējiem skrēperiem) ir šādas priekšrocības: iespēja mehanizēt ; visus planēšanas darbus, jo skrēperi griež grunti samērā plānām kārtām; tas, ka, būvējot uzbērumus, ierakumus, aizsprostus, skrēperi var izkliedēt pašu atvesto grunti un to sablīvēt ar saviem riteņiem; samērā maza darbu izmaksa (ja transportēšanas attālums nav liels 500 .. 800 m, ekonomiski izdevīgāk zemes darbiem izmantot skrēperus, nevis ekskavatorus kopā ar pašizgāzejiem automobiļiem); mazāka metālietilpība, mazāka masa un lielāka mobilitāte nekā vienkausa ekskavatoriem; vienkārša uzbūve un ekspluatācija. Skrēperu galvenie trūkumi: nepiemēroti darbam purvainā apvidū, sasalušās vai klinšainās gruntīs, kā ari gruntīs, kurās ir daudz akmeņu; mazs ražīgums, darbojoties kāpumos; tas, ka ar skrēperiem nevar izstrādāt valkanas, lipīgas gruntis; nepieciešamība skrēperu kausa piepildīšanai izmantot stūmējus. Skrēperus klasificē šādi: pēc pārvietošanās veida — piekabināmos, puspiekabināmos un pašgājējos skrēperos, pēc vadības iekārtas uzbūves — skrēperos ar hidrauliskās vadības iekārtu un skrēperos ar troses vadības iekārtu, pēc kausa formas — skrēperos ar kastesveida kausu, teleskopisko kausu vai pašgrābi (kausiem var būt viens vai divi aizvari), pēc kausa tilpuma — mazas skrēperos (kausa tilpums — līdz 5 m3), vidējos skrēperos (5... 15 m3) un lielos skrēperos (vairāk par 15 m3), pēc kausa piepildīšanas veida — skrēperos ar kausa brīvu piepildīšanu un skrēperos ar kausa piespiedu piepildīšanu (izmantojot ķēžu rausējkonveijeru, kurš novietots kausa priekšā), pēc kausa iztukšo-šanas paņēmiena — skrēperos ar kausa brīvu iztukšošanu, piespiedu iztukšošanu vai kombinēto iztukšošanu, pēc kausa pakares veida — skrēperos ar kausa rāmi un skrēperos bez rāmja (plašāk izmanto bezrāmja skrēperus), pēc piedziņas veida — skrēperos ar vienmotora un daudzmotoru piedziņu, kā arī skrēperos ar dīzeļmotoriem vai dīzeļģeneratora iekārtām. Maksimālais kāpums, kādu ilgstoši spēj pārvarēt puspiekabināmais vai pašgājējs skrēpers darba gaitā, ir 10°, īslaicīgi — > 35°. Vidēju un lielu skrēperu kausa labākai piepildīšanai izmanto stūmējus — traktorus vai divasu vilcējus, pie tam viens stūmējs spēj apkalpot 3... 6 skrēperus. Lielu skrēperu kausa piepildīšanai smagās gruntīs vienlaikus vajadzīgi divi vai pat trīs stūmēji. Ļoti ražīgs ir t. s. vilkšanas-stumšanas paņēmiens. Sājā gadījumā savieno divus pašgājējus skrēperus. Vispirms piepilda priekšējā skrēpera kausu, pie tam otrs skrēpers izpilda stūmēja funkcijas, bet pēc tam piepilda otra skrēpera kausu (priekšējais skrēpers ar pilnu kausu darbojas kā vilcējs, jo šī skrēpera smaguma spēks palielina riteņu saķēri ar grunti). Pēc kausu piepildīšanas skrēperi atkabinās viens no otra un patstāvīgi pārvietojas uz izkraušanas vietu. Ar rausējkonveijeru apgādātajiem skrēperiem kausu piepilda un iztukšo rausējkonveijers.

Skrēpera ražība: tk

kVQ

uz

1ψ= (m3/h), kur V – kausa tilpums m3; ψ - kausa pildījuma koeficients,

kurš atkarīgs no grunts, kvalifikācijas, ar/bez stūmēja u.c. (0,6..1,25); kl – skrēpera darba laika izmantošanas koeficients 0.85 .. 0.9; kuz – grunts uzirdinājuma koeficients 1,1 .. 1,4, t – iegrābšanas, transportēšanas, izkraušanas, atpakaļgaitas laiku summa. 3. Ruļļu materiālu jumtu iekl āšana Jumtu papes segumu lieto pagaidu ēkām, jo tā kalpošanas laiks nav ilgs. Vispirms spārēm pienaglo apzāģētus (zeimerētus) vai pusapzāģētus I vai II šķiras 2,5...3 cm biezus, līdz 20 cm platus dēļus. Jāatceras, ka gadskārtu izliekums vienmēr jāliek uz augšu un katrs dēlis, neatkarīgi no tā platuma, jāpienaglo ar divām naglām, bet dēļi, kas ir 20 cm plati un platāki, jāpienaglo ar trīs naglām. Ieteicams lietot šaurus dēļus, jo tie mazāk sametas. Starp dēļiem atkarībā no to platuma jāatstāj 3...6 mm platas spraugas. Dēļu klājam jābūt līdzenam, to pārbauda ar 3 m garu, taisnu latu. Jumtu papes segumu parasti iestrādā 1...3 kārtās, sākot ar lāsteku. Vienkārtas segumiem jumtu papi atliec pie lāstekas un pienaglo ar papes naglām. Tāpat pienaglo papes augšmalu. Katru nākošo papes sloksni pārlaiž iepriekšējai 10 cm platumā tā, lai nosedzas naglojuma rindas. Divu un triju kārtu segumiem ieteicams pirmo kārtu pienaglot, bet katru nākošo kārtu pielīmēt ar darvu. Praksē novērots, ka, ja pielīmē arī pirmo kārtu, tad dažkārt sala sprieguma iedarbē pār-raujas visas kārtas. Vairāku kārtu segumam ieteicams mainīt seguma virzienus. Kori pārsedz ar jumta papi no abām pusēm, pārlaižot katru sloksni 10... 15 cm platumā un ievērojot valdošo vēju virzienu. Seguma plīsumus spriegumu iedarbē var novērst, ja uz dēju klāja pienaglo vienādsānu trīsstūrveida latu, kuras platums 5 cm, augstums 3 cm. Virs tās pieliec, pielīmē un pienaglo jumtu papi. Papes segumu jumta kalpošanas laiks ir ilgāks, ja to ik pēc 2...3 gadiem otē (nokrāso ar otu, pindzeli ☺) ar karstas darvas un bitumena maisījumu (attiecība 9 : 1) un apkaisa ar smiltīm. Ja jumtu otē tikai ar darvu, darvošana jāveic katru gadu. Ruberoīdu ieklāj uz betona, dzelzsbetona, asfalta izlīdzinošās kārtas vai uz dēļu klāja. Dēļu platums var būt līdz 20 cm, bet biezums atkarībā no jumta slīpuma 2,5...3,8 cm. Ruberoīda iestrāde uz dēļu klāja līdzīga jumtu papes iestrādei, izņemot dažus papildinājumus. Pirms ruberoīda uzlīmēšanas rulli attin un satin uz otru pusi un tur diennakti. Pamatni ierīko no divām dēļu kārtām (4.3. att.). Apakšējo pamat-kārtu ieklāj no 2,5...3 cm bieziem dēļiem, atstājot starp tiem 5...6 cm platas spraugas. Virsējo seguma kārtu ieklāj ar apmēram 2 cm bieziem un 5...7 cm platiem antiseptētiem dēļiem, kuru mitrums mazāks par 23%. Virsējo dēļu kārtu liek 45° slīpumā pret jumta kori. Šādi iestrādāts dubults dēļu klājs neizliecas un pasargā jumta segumu pret plaisāšanu. Ruberoīdu pielīmē ar bitumena mastiku. Ruberoīda sloksnes jumta slīpē ieklāj ar 5...7 cm lielu pār-laidumu, bet augšējo kores kārtu ar 7...10 cm platu pārlaidumu. Ja jumta slīpums lielāks par 15%, ruberoīdu līmē perpendikulāri korei, bet, ja slīpums mazāks par 15% — paralēli korei. Salīmējamām ruberoīda virsmām ar suku notīra vizlaino uzklājumu (ja tāds ir), bet uzbērto talku iesūcina ruberoīda, samērcējot to ar zaļo naftas eļļu vai petroleju. Talka iesūcināšana jāveic laikus, lai līdz ruberoīda pielīmēšanai tas būtu pilnīgi izžuvis. Ruberoīda saduru pie mūra sienas nosedz ar cinkoto skārduJa ruberoīdu iesedz uz betona, dzelzsbetona vai asfalta pamatnes (4.5. att.), tie jāotē ar bitumena mastiku, kas uzkarsēta līdz 180°C. Ruberoīda sloksni ar suku vispirms piespiež mastikai tās vidējā joslā un virzās uz sānmalām tā, lai starpā nepaliktu gaisa ieslēgumi. Uzkarsēto mastiku nogādā uz jumta ar īpašu no skārda izgatavotu konusveida tvertni, kas ar vāku hermētiski noslēdzama. Mastikas izlaistīšanai uz jumta lieto koka kātam piestiprinātu kausu. Ar ruberoīdu segti jumti jāotē ar bitumena mastiku ik pēc 2...3 gadiem un jānokaisa ar smiltīm.

13. biļete 1. Betona sildīšana ziemā Betonēšana ziemā skaitās un attiecīgās betonēšanas metodes pielietojamas, ja t°C dienā < +5°C un naktī < 0°C. Zemās temp. ūdens sasalst un izplešas par ~9%, apstājas cementa hidratācija un izpleties ūdens var sagraut vēl neizveidojušos betona struktūru. Atkūstot hidratācija turpinās, bet tādu R vairs betons nesasniegs, kā ja cietētu NA (normāli apstākļi t = 20°C ± 2, W=90..100%). Pasliktinās arī citi betona rādītāji: blīvums; salizturība, saķere ar stiegrojumu un jo mazāka ir betona R sasalšanas brīdī, jo sliktāk tas ietekmē betonu. R kritiskā (kādai jābūt minimālajai R pirms sasalšanas, lai tas pārāk neietekmētu betona kvalitāti) 50%, no projektētās R, bet ne mazāk kā 5 MPa, vai ja paredzēts slogot, tad jāsasniedz projektētā R. Ir vairākas metodes, ko var pielietot, lai viss būtu labi: 1) siltināti veidņi, betona masu iestrādā siltu 30..35 °C, to panāk to maisot ar siltu ūdeni 60 .. 90, var uzsildīt arī pildvielas, bet tas ir sarežģītāk, nav ieteicama iestrādājamā betona t°C virs 40°C. Siltināšanai var izmantot putoplastu un akmens vati, nedrīkst saskarties ar betonu, jo tad siltumizolācija ir vai nu nelietojama. Vai piesūcas ar ūdeni un vada siltumu; 2) betona sildīšana (iekšējā – stieples, kabeļi, stīgas, ārējā – uzšūtie, peldošie elektrodi, tvaiks) : a) stieņu – 6..10 mm resni stiegrojuma atgriezumi tiek ievietoti betonā no virsmas vai caur veidni, ārā atstājot 10 .. 15 mm galus, lai pieslēgtu spriegumu; b) apsildes kabeļi, l = 8 .. 136m iespējami gan jau arī ka citi izmēri, bet šitādi bija grāmatā W = 194 .. 3700. piestiprina pie betona stiegrojuma, zem virsmas ~ 15 cm, līdz -15°C 400-500W/m2, 100-120 W/m2, ja betona b > 25cm. Kabeļi nedrīkst krustoties, saskarties ar siltuma izolāciju un tiem ir brīvi jāvar slīdēt pa stiprinājuma vietām. Pēc tam nogriež vai izmanto telpu pagaidu apsildei. 2. Akmeņu savienošana mūr ī Lai būvmateriāli (akmeņi, ķieģeļi, vieglbetona bloki) tiktu izmantoti racionāli, jāņem vērā trīs galvenie noteikumi mākslīgo vai dabisko akmeņu pareizai savienošanai mūrī. Šo noteikumu ievērošana dod iespēju mūrim nodrošināt maksimālu stiprību un noturību viena un tā paša būvmateriālu patēriņa gadījumā. Pirmais noteikums. Tā kā mūra konstrukcijas ir daudz izturīgākās pret spiedi nekā pret stiepi, lieci un bīdi, jāpanāk, lai mūrēšanai izmantojamo akmeņu, ķieģeļu un bloku saskarvirsmas būtu pēc iespējas lielākas, kā arī perpendikulāras slodzes darbības virzienam. Spiediens no viena akmens uz otru tiek pārnests vienmērīgi tikai tad, ja tie mūrī cieši pieguļ viens otram visās saskarvirsmas vietās. Ja akmens A balstās uz akmeni B tikai divos punktos, ārējās slodzes P iedarbībā tam būs tieksme izliekties un, ja izraisītais stiepes spriegums pārsniegs pieļaujamo, akmens pārlūzīs. Akmens A var arī nepārlūzt, bet, tā kā spiediens tiek nodots tikai divos punktos, saskarvirsmas laukums ir mazs un šajos punktos var sākties akmeņu drupšana. Lai tas nenotiktu, slodzei no viena akmens uz otru jātiek pārnestai vienmērīgi, ko var panākt javas kārta šuvēs. Mūrī nav pieļaujams veidot slīpas šuves. Otrais noteikums. Katra mūra kārta ar vertikālām šuvēm (plaknēm) jāsadala paralēli un perpendikulāri mūra ārējai virsmai, t.i, jāveido vertikālās garenšuves un vertikālās šķērsšuves. Katrā mūra kārtā akmeņi jānovieto tā, lai mūrī nebūtu iespējama bīde. Ja akmeņu sānvirsmas nav vertikālas, bet gan ir slīpas pret horizontālo virsmu, tad mūrī akmeņi darbojas kā ķīļi (3.7. att. e). Vertikālas slodzes gadījumā ķīļveidīgais akmens C centīsies pašķirt akmeņus B un D. Lai no tā izvairītos, jāpanāk, ka akmeņu sānvirsmas ir perpendikulāras mūra virsmai. Ja turpretī divas akmens sānvirsmas nav perpendikulāras sienas ārējai virsmai, bet divas pārējās akmens sānu plaknes nav perpendikulārasdivām pirmajām akmens sānvirsmām, akmens, kam ir asi stūri pie sienas ārējās virsmas, var arī izkrist un izjaukt mūra masīva viengabalainību (akmens A). Trešais noteikums. Divām mūra kārtām, kas atrodas viena virs otras, vertikālās šuves nedrīkst sakrist ne mūra ārpusē, ne iekšpusē. Lai novērstu vertikālo šuvju sakrišanu, vienas kārtas akmeņi jānobīda attiecībā pret otras kārtas akmeņiem, t.i, šuves jāpārsien par pusakmeni vai ceturtdaļakmeni. Ja tiek pieļauta vertikālo šuvju sakrišana, mūris var sadalīties atsevišķos stabiņos. Katrs šāds stabiņš nav noturīgs, tāpēc ārējās slodzes iedarbībā mūra šuves var pašķirties un mūris var zaudēt stiprību un noturību un sabrukt. Ja šuves pārsien, tad slodze, ko uzņem katrs atsevišķais ķieģelis, vienmērīgi sadalās pazemāk esošajām kārtām ~45°. Kopsavilkumā par akmeņu savienošanas noteikumiem mūrī var secināt, ka mūris jāveido no horizontālām kārtām tā, lai to plaknesbūtu perpendikulāras to slodžu virzienam, kuras darbojas uz mūri, un akmeņi katrā kārtā cits no cita jāatdala ar vertikālām šuvēm, bet katras nākamās kārtas akmeņiem jāpārsedz iepriekšējās kārtas vertikālās šuves, t.i, vertikālajām mūra šuvēm jāpārsienas. 3. Būvbedres un tranšeju sienu nostiprināšana

Izstrādājot būvbedres un tranšejas gruntīs ar paaugstinātu ūdens saturu, ja ir augsts gruntsūdens līmenis, kā arī rekonstrukcijas darbos, ja nav iespējams nodrošināt nepieciešamo nogāzes slīpumu, jālieto pagaidu nostiprinājumi. Tie var būt • Koka vai metāla rievsienas; • Nostiprinājumi no koka vai cita veida konstrukcijām spraišļu, rāmju vai citu atgāžņu veidā. Rievsienas ir dārgs pagaidu nostiprinājumu veids, un to lieto tad, ja jānostiprina būvbedres esošu ēku vai būvju tuvumā, veicot hidrotehniskus būvdarbus, vai gadījumos, kad būvbedrē ir plūstošās smiltis vai citi sarežģīti grunts apstākļi. Rievsienas iedziļina gruntī pirms zemes darbu uzsākšanas, tās nodrošina aiz izstrādājamā kontūra esošās grunts saglabāšanos dabiskā un stabilā stāvoklī. Rievsienu iedziļināšanai lieto pāļu gremdētājus vai pāļu vibrogremdētājus. Būvbedru vai tranšeju vertikālo sienu nostiprinājumiem lieto šādas konstrukcijas: • Spraišļu konstrukcijas – tranšejā ievieto statņus, kuri notur sānu dēļus; ik pēc 1,5 m tos balsta horizontāli spraišļi (5.8. att. a). Rokot irdenā gruntī dziļas tranšejas, lieto vertikālus dēļu nostiprinājumus ar horizontālām joslām, joslas nostiprina ar spraišļiem ne retāk kā ik pēc 1 m vertikālā virzienā. (5.8. att. c); • Rāmju konstrukcijas, kuras sastāv no metāla inventārstatņiem un ar skrūvi regulējamiem inventārspraišļiem (5.8. att. b); • Enkuru konstrukcijas, kurās statņus vertikālā virzienā notur enkuri (5.8. att. d); • Atgāžņu konstrukcijas, kurās statņus vertikālā virzienā notur atgāžņi (5.8. att. e). Visos gadījumos sienu nostiprināšanai jālieto 4 cm (smilšainās un paaugstināta mitruma gruntīs 5 cm) biezi dēļi, dēļu augšējai malai jābūt vismaz 15 cm augstākai par zemes līmeni. Statņi jāiedzen 0,5…1,0 m dziļāk par tranšeju dibena atzīmi. Spraišļu konstrukciju lietošana ir darbietilpīga un materiālietilpīga. Šādās tranšejās arī grūti strādāt, padot caurules vai iekārtu. Izdevīgākas ir rāmju konstrukcijas, tām lieto inventārvairogus un rāmju konstrukcijas. Enkuru konstrukcijas var lietot tad, ja ap būvbedri ir pietiekami liela brīva josla enkuru izvietošanai.

14. biļete 1. Mākslīgo un dabisko akmeņu mūra veidošana Mūrnieku darba ražīgumu ļoti ietekmē tas, pēc kāda paņēmiena ķieģeļus mūrē, jo no tā atkarīgs darba operāciju skaits. 3 galvenie mūrēšanas paņēmieni: ķieģeļus piespiežot, ķieģeļus piegrūžot, ķieģeļus piegriežot un izspiesto javu nogriežot. Šo paņēmienu lietošana ir atkarīga no tā, kādam nolūkam mūris domāts, kā arī no javas plastiskuma, ķieģeļu mitruma pakāpes un fasādes mūra precizitātes prasībām. Ja mūrim lietotā java ir stinga, tad mūrē, ķieģeļus piespiežot. Ja lietotā java ir plastiska, tad var mūrēt, ķieģeļus piegrūžot. Šajā gadījumā šuves netiek pilnīgi aizpildītas ar javu un veidojas dobšuvju mūris. Šādi mūrējot var strādāt arī uzreiz ar abām rokām. Tas prasa zināmas iemaņas, toties darba ražīgums palielinās par 30…40%. Ja mūrē ķieģeļus piegrūžot un izspiesto javu nogriežot, tad javai jābūt nedaudz stingākai nekā tad, ja izspiesto javu nenogriež (kona nosēdums ne vairāk par 8…9 cm), jo pretējā gadījumā izspiestā java var noslīdēt gar mūri un radīt lielus javas zudumus. Ja mūrējot šuves grib pilnīgi aizpildīt ar javu vai arī sienu izšuvot, tad izmanto šādu mūrēšanas paņēmienu. Daudz vieglāk par ārējo rindu veidošanu ir veidot pildījumu. Starp ārējo un iekšējo ķieģeļu rindu noklāj un izlīdzina javu, kurā noliek pildījuma ķieģeļus. Pildījumu iemūrē, ar abām rokām piespiežot ķieģeļus javā un nedaudz piegrūžot javu. Jāraugās, lai ķieģeļi būtu vienā līmenī ar ārējo un iekšējo ķieģeļu rindām. Vertikālās šuves pildījumam paliek gandrīz neaizpildītas tik ilgi, kamēr uzklāj javu nākamās ķieģeļu kārtas horizontālajai šuvei. Visātrāk var strādāt, protams, iemūrējot pildījumu, jo var intensīvi izmantot abas rokas un nav nepieciešama tāda precizitāte, novietojot ķieģeļus, kā tas ir ārējām un iekšējām mūra rindām. Ātri veicas arī darbs, ķieģeļus piegrūžot, jo tad tos var iemūrēt ar abām rokām vienlaikus. Tā kā java ir plastiska, ķieģeļus viegli guldīt javā, taču šuves netiek pilnībā aizpildītas. Ja mūrē, ķieģeļus piegrūžot un izspiesto javu nogriežot, tad darbietilpība ir jau lielāka un ražīgums mazāks. Toties mūra horizontālās un vertikālās šuves tiek pilnīgāk aizpildītas. Visdarbietilpīgākā ir mūrēšana pēc iespiešanas paņēmiena, jo mūrnieka kustību skaits ir lielāks, nekā strādājot ar citiem paņēmieniem. Arī stingā java apgrūtina ķieģeļu novietošanu mūrī. Toties mūris veidojas blīvs, stiprs un precīzi veidots fasādē. Atvieglotas konstrukcijas sienu ārējās rindas mūrē ar ķieģeļu piespiešanas paņēmienu, strādājot uz parastajām pastatnēm. Mūrēšanai izmanto plastisku javu ar standarta kona nosēdumu 9…13 cm. Vietās, kur atbalstās pārsegums, sienas jāveido stiprākas, tāpēc tur iemūrē 2-4 vienlaidu mūra kārtas. Mūrējot mūri no keramiskajiem akmeņiem, kuru izmēri ir 250x120x138 mm, jāievēro, ka spraugām jeb dobumiem akmeņos jāatrodas vertikālā stāvoklī. Tas uzlabo sienas siltumizolācijas īpašības un stiprību. Keramiskos akmeņus savstarpēji savieno ar ķēdes (virknes) vai daudzkārtu savienojumu, kurā galenieku kārtas seko pēc katrām divām trijām laidņu kārtām. Mūrējuma pamatprincipi ir tādi paši kā ķieģeļu mūrim – jāievēro, lai kārtas būtu horizontālas, bet šuves – vertikālas. Horizontālajām un vertikālajām šķērsšuvēm jābūt pilnīgi aizpildītām ar javu. Mūrēšanai lieto javu ar kona nosēdumu 7…8 cm. Tā kā keramiskais akmens ir 2 x augstāks par parasto ķieģeli, tad to mūrēšanā plaši lieto metodi, kad keramiskos akmeņus pirms iemūrēšanas izvieto uz mūra stingri noteiktā kārtībā. Pēc tam uz sienas noklāj javu un nolīdzina. Mūrēšanas darbos izmanto arī izdedžu betona un parastā betona akmeņus ar izmēriem 390x190x188 mm, kuri var būt vienlaidu vai ar dobumiem. Vienlaidu akmeņu masa ir vidēji 14…16 kg, un tos iemūrē 2 cilvēki. Ja betona akmeņu gala skaldnes ir gludas, tad iemūrēšanas paņēmieni ir tādi paši, kā iemūrējot keramiskos akmeņus. Izšķir 2 dabisko akmeņu mūra izveidošanas paņēmienus: aizlejot spraugas starp akmeņiem ar javu vai iemūrējot akmeņus ar ķelli. Pirmo paņēmienu atļauts lietot tikai mazatbildīgās celtnēs, galvenokārt, pamatu mūrēšanai, ja ēka nav augstāka par 2 stāviem. Vispirms pamatu tranšejā noklāj akmeņus 25…30 cm biezumā, noblietē, spraugas noblīvē ar šķembām. Tad uzlej šķidru javu un ar to cenšas piepildīt visas spraugas. Uz 1. kārtas līdzīgā veidā noklāj 2., 3. un pārējās kārtas. Paņēmiens ir vienkāršs, tomēr paliek neaizpildītas spraugas, kas mazina mūra stiprību. Iemūrējot plienakmeņus ar ķelli, panāk šuvju pārsiešanos. Tā veido pamatus atbildīgām celtnēm. Vispirms tranšejā noklāj sausā veidā apmēram vienāda biezuma (30…40 cm) lielākus akmeņus, bet spraugas starp tiem noķīlē ar sīkākiem. Visu pirmo kārtu noblietē, noklāj ar šķidru javu un nolīdzina. Otro, 3. un pārējās horizontālās kārtas veido 20…30 cm biezumā, rūpīgi atlasot vienāda biezuma plienakmeņus un pārsienot šuves. Arī šeit izšķir laidņus un galeniekus Pēc tam, kad izveidota mūra ārējā un iekšējā rinda, mūrē aizpildījumu, ievietojot lielākos akmeņus biezākā javā, bet atlikušās spraugas aizpildot ar mazākiem akmeņiem un šķidrāku javu. Ja nepieciešams laukakmeņu mūris ar paaugstinātu stiprību, tad mūris jāveido veidņos. Pēc katras kārtas uzmūrēšanas to noklāj ar 4…6 cm biezu javas kārtu un ar virsmas vibratoru šo kārtu vibrina tik ilgi, kamēr java ieplūst starp akmeņiem. Parasti vibrināšanas ilgums ir 1,0…1,5 min. Pēc tam uzklāj javu 3…4 cm biezumā un mūrē nākamo kārtu. 2. Betona sastāvdaļu dozēšana un samaisīšana Betonmasu sagatavo betona rūpnīcās un piegādā iestrādāšanas vietā ar dažādiem transporta līdzekļiem Ja darbu apjoms ir neliels, betonmasas sagatavošanu var organizēt būvlaukumā izveidotā betona mezglā. Betona rūpnīcās un betona mezglos jābūt cementa noliktavai, smilts un

oļu vai šķembu kraujlaukumam, dozēšanas iekārtai, betonmaisītājam un gatavā betona bunkuram. Dažreiz betonmasu sagatavo pārvietojamos betonmaisītājos ar nelielu darba ražīgumu. Betonmasas sagatavošanas process sastāv no vairākām operācijām, no kurām galvenās ir sastāvdaļu dozēšana un to samaisīšana, kamēr iegūst viendabīgu masu. Pirms betonmasas sagatavošanas atkarībā no paredzētās betona klases, cementa markas un inerto materiālu īpašībām, kā arī no vajadzīgajām betonmasas īpašībām laboratorijā nosaka betonmasas sastāvu. To nosaka masas attiecībās. Betonmasu sagatavo atbilstoši projektā noteiktai betona klasei, ievērojot prasības attiecībā uz konsistenci, viskozitāti, struktūru, salizturību un ūdensnecaurlaidību. Sastāvdaļas lielās rūpnīcās dozē pēc masas, izņemot ūdens dozēšanu nepārtrauktas darbības rūpnīcās, ko izdara pēc tilpuma. Mazākos betona mezglos dozēšanu izdara pēc masas vai tilpuma: rupjos un smalkos liesinātājus – pēc tilpuma, ņemot vērā mitrumu, bet cementu – tikai pēc masas, jo cementa tilpumsvars ir mainīgs. 3. Zemes darbu robežu nospraušana Pēc teritorijas notīrīšanas un sagatavošanas nosprauž zemes būvju robežas. Nospraušanas uzdevums ir atbilstoši projektam iezīmēt dabā zemes darbu robežas, t.i., ar mietiņiem, vagu, auklu vai stiepli uz zemes virsmas apzīmēt līniju, no kuras sākas ierakums vai uzbērums. Uzdevumu veic ar ģeodēzijā pazīstamiem paņēmieniem. Būvbedri ēku pamatiem parasti nosprauž reizē ar objekta nospraušanu dabā. Ēkas galvenās asis nosaka ar ģeodēzijas paņēmieniem un fiksē dabā ar speciālām zīmēm (mietiņiem, stabiem, tērauda caurulēm). No galvenajām asīm atmēra ēkas sienu asis un nostiprina tās ārpus būvbedres robežām ar mietiņiem. Tā kā turpmākajā darbā būs vajadzīgas ne tikai būvbedres robežas, bet arī pamatu kontūras, tad labāks asu nostiprināšanas paņēmiens ir atzīmju izveidošana uz dēļa, kurš pienaglots pie zemē iedzītiem mietiem. Uzbērumu nogāzes slīpumu dabā atzīmē ar šabloniem, t.i., ar taisnleņķa trijstūri, kurš sanaglots no latām vai dēļiem un mietiem un kura hipotenūza ir dotajā slīpumā (5.5. att.). Zemes būvju nospraušanas shēmas dotas 5.6. un 5.7. attēlā.

15. biļete 1. Rievsienu izveidošana Rievsienas ir dārgs pagaidu nostiprinājumu veids, un to lieto tad, ja jānostiprina būvbedres esošu ēku vai būvju tuvumā, veicot hidrotehniskus būvdarbus, vai gadījumos, kad būvbedrē ir plūstošās smiltis vai citi sarežģīti grunts apstākļi. Rievsienas iedziļina gruntī pirms zemes darbu uzsākšanas, tās nodrošina aiz izstrādājamā kontūra esošās grunts saglabāšanos dabiskā un stabilā stāvoklī. Rievsienu iedziļināšanai lieto pāļu gremdētājus vai pāļu vibrogremdētājus. 2. Betonmasas sagatavošana Betonmasu sagatavo betona rūpnīcās un piegādā iestrādāšanas vietā ar dažādiem transporta līdzekļiem Ja darbu apjoms ir neliels, betonmasas sagatavošanu var organizēt būvlaukumā izveidotā betona mezglā. Betona rūpnīcās un betona mezglos jābūt cementa noliktavai, smilts un oļu vai šķembu kraujlaukumam, dozēšanas iekārtai, betonmaisītājam un gatavā betona bunkuram. Dažreiz betonmasu sagatavo pārvietojamos betonmaisītājos ar nelielu darba ražīgumu. Betonmasas sagatavošanas process sastāv no vairākām operācijām, no kurām galvenās ir sastāvdaļu dozēšana un to samaisīšana, kamēr iegūst viendabīgu masu. Pirms betonmasas sagatavošanas atkarībā no paredzētās betona klases, cementa markas un inerto materiālu īpašībām, kā arī no vajadzīgajām betonmasas īpašībām laboratorijā nosaka betonmasas sastāvu. To nosaka masas attiecībās. Betonmasu sagatavo atbilstoši projektā noteiktai betona klasei, ievērojot prasības attiecībā uz konsistenci, viskozitāti, struktūru, salizturību un ūdensnecaurlaidību. Sastāvdaļas lielās rūpnīcās dozē pēc masas, izņemot ūdens dozēšanu nepārtrauktas darbības rūpnīcās, ko izdara pēc tilpuma. Mazākos betona mezglos dozēšanu izdara pēc masas vai tilpuma: rupjos un smalkos liesinātājus – pēc tilpuma, ņemot vērā mitrumu, bet cementu – tikai pēc masas, jo cementa tilpumsvars ir mainīgs. 3. Grunts izstrādāšana ar buldozeru Buldozeri pieder pie grunts rakšanas un transportēšanas mašīnu grupas. Buldozeru (arī pārējo šīs grupas mašīnu – skrēperu, autogreideru un elevatorgreideru) priekšrocības ir • Vienkārša ekspluatācija; • Laba pārgājība; • Liela stabilitāte kā mašīnas garenvirzienā, tā arī šķērsvirzienā; • Mašīnu galveno mezglu aizsargātība pret putekļiem; • Darbības drošums • Iespēja viegli pārvietot mašīnu no viena būvlaukuma uz citu; • Samērā augsta izstrāde maiņā; Zemes darbu izmaksas, strādājot ar buldozeru, ir zemākas nekā darbos ar ekskavatoriem, jo buldozeri veic gan grunts izstrādi, gan transportēšanu; turklāt mehānismu apkalpo tikai viens cilvēks. Buldozerus racionāli lietot rūpniecības, civilbūvniecības un lauksaimniecības objektu būvdarbos, kā arī transporta būvju veidošanā. Buldozeri sastāv no kāpurķēžu traktora vai riteņtraktora, kam priekšā pierīkota vērstuve ar maināmu griezējšķautni (asmeni). Atdalītā grunts vērstuves priekšā tiek pārvietota pa būvlaukuma virsmu (līdz 100 m attālumā), novietota būvē un izlīdzināta. Taisnvirziena shēmai raksturīga grunts pārvietošana buldozera kustības virzienā (5.10. att.). Buldozers grunti iegrābj, transportē un izber, pēc tam atpakaļgaitā atgriežas un ciklu atkārto. Izraktā grāvja platums šajā gadījumā sakrīt ar buldozera vērstuves platumu; rokamās kārtas biezums vienā buldozera gājienā atkarībā no grunts ir 10…20 cm. Paņēmienu var lietot arī augsnes virskārtas noņemšanai, apakšzemes komunikāciju grāvju un pamatu būvbedru aizbēršanai. Šķērsvirziena shēmā buldozers ar slīpi nostādītu vērstuvi virzās uz priekšu, bet zemes masas pārvietojas perpendikulāri gājiena virzienam katru reizi apmēram par vienu vērstuves platumu. Šai shēmai ir paveids, kad buldozers gājiena beigās plānā pagriežas par 90◦, pabeidzot sāngājienu ar taisno gājienu (5.11. att.). Šo paņēmienu lieto grāvju aizbēršanai un planēšanas darbos. Pakāpjveida shēmā buldozers nepārtraukti maina savu darba gājienu plānā (5.12. att.). Šī ir visvairāk lietotā darba shēma, pēc kuras izstrādā nulles vietas planēšanas darbos (līdz apmēram 1,5 m dziļumam), aizber apakšzemes komunikāciju grāvjus, būvbedres, līdz projekta atzīmei noplanē ekskavatora darba gājienu. Ar buldozeru patstāvīgi var ierakt ierakumu, grābjot kārtās un berot izrakto grunti uzbērumā, atbērtnē vai arī transportlīdzeklī, izmantojot šai nolūkā slīpu nogāzi, sili vai uzkrājējbunkuru. Buldozeru veiksmīgi lieto pagaidu ceļu ierīkošanai, teritorijas attīrīšanai no krūmiem un sniega, augsnes virskārtas novākšanai, grunts sablīvēšanai.

16. biļete 1.STRĀDNIEKU DARBA ORGANIZ ĒŠANAS PAMATFORMAS Būvmontāžas darbu organizēšanas formas var būt dažādas, atkarīgas no veicamā darba rakstura, lietotajām darbu veikšanas metodēm, darbu apjomiem un citiem konkrētiem ražošanas apstākļiem. Būvmontāžas darbus var veikt individuāli vai arī posmos un brigādēs apvienoti strādnieki.Strādnieku posms sastāv no vienas profesijas, bet dažādas kvalifikācijas strādniekiem. Posma skaitlisko sastāvu nosaka racionāls procesam nepieciešamais strādnieku skaits. Posma racionāla darba nodrošināšanai jāievēro šādi priekšnoteikumi:augstākas kvalifikācijas strādniekiem jāveic sarežģītākas, zemākas kvalifikācijas strādniekiem — vienkāršākas operācijas;katram strādniekam posmā jābūt pilnīgi nodarbinātam;atsevišķu strādnieku veicamajām operācijām jābūt saskaņotām gan laikā, gan arī tehnoloģiski. Maksimālu efektu gūst tad, ja racionāli komplektētus strādnieku posmus apvieno brigādēs.Specializētās brigādēs ietilpst vairāki vienas profesijas strādnieku posmi, kuri veic savai specialitātei atbilstošu darbu. Šādai brigādei nepieciešama plaša darbu fronte ilgam laika periodam.

Specializēto brigāžu priekšrocības ir augsta veicamo darbu kvalitāte un vienkārša brigāžu vadīšana — jāorganizē vienveidīgu darbu veikšana un jākontrolē to kvalitāte. Specializēto brigāžu darbs ir veiksmīgs lielu rūpniecisku kompleksu vai daudzu vienāda tipa celtņu būvē. Specializētām brigādēm piemīt šādi trūkumi:tā kā specializētās brigādes veic tikai viena veida darbus, tad rodas laika zudumi un iespējamas dīkstāves tehnoloģisko procesu saskarē;apkalpojošo brigāžu strādnieki organizatoriski nav saistīti ar pamatdarba veicējiem un līdz ar to nav ieinteresēti darba galarezultātā, bet tikai sava veiktā darba apjomā. Tas var izraisīt tehnoloģijas pārkāpumus vai materiālo resursu zudumus;palielinās to specializēto brigādi apkalpojošo transporta strādnieku un palīgstrādnieku skaits, kuri ar savu darbu nerada gatavo produkciju un līdz ar to pazemina specializētās brigādes izstrādi.Kompleksās brigādes sastāv no dažādu profesiju strādnieku pos-miem, un tās veic tehnoloģiski saistītus būvmontāžas darbus.Kompleksam brigādēm raksturīgs tas, ka tajās strādnieki apgirusi vairākas profesijas, tā rezultātā var vienmērīgāk i:n racionilak noslogot strādniekus, novērst maiņu iekšējās dīkstāves. Kompleksas brigādes nodrošina straujāku darba ražīguma paaugstināšanu un pirmrindas darba metožu ieviešanu. Palielinās brigādes locekļu ieinteresētība un atbildība par darba galarezultātu.Galīgās produkcijas brigādēs apvieno strādājošos noslēgtu tehnoloģisku ciklu (piemēram, nulles cikla) realizēšanai vai kādas ēkas būvei. Nepieciešamība veidot galīgās produkcijas brigādes saistīta ar to, ka kompleksās brigādes nepadara tos darbus, kuri neietilpst tās kompleksā. Tā, piemēram, _kompleksa montāžas brigāde veido ēkas nesošās un norobežojošas konstrukcijas, bet neierīko grīdas, neveic siltumizolēšanas un citus darbus, kuri nepieciešami ēkas vispārējo būvdarbu pabeigšanai. Gatavas produkcijas brigāde objekta būvē veic visus celtniecības pamatdarbus, sagatavojot darba fronti specializēto darbu veicējiem. Galīgās produkcijas brigādei akorddarba uzdevumu izsniedz visam veicamo darbu apjomam. Ja darbu ilgums pārsniedz norēķina periodu, tad_ starp-norēķini notiek avansa veidā un galīgo_ norēķinu veic pēc visu darbu pabeigšanas. Šādas darba organizācijas formas priekšrocība ir tā, ka šāda brigāde var strādāt vairākās maiņās, ekonomējot darba laiku, kas būtu nepieciešams veikto darbu uzskaitei.Sarežģītāka ir šādas brigādes vadība, jo brigāde veic dažādus darbus, tādēļ tās vadīšanu var uzticēt tikai speciālistam ar pieredzi un atbilstošu izglītību; brigādes sastāvā iekļauj ari atsevišķus speciālistus, kuru uzdevums ir risināt organizatoriskos un materiālās apgādes jautājumus. So speciālistu darba samaksa tad ir atkarīga no viņu ieguldījuma brigādes darba galarezultātā. 2. Monolīta dzelzsbetona tehnoloģiskais process 3. Grunts izstrādāšana ziemas apstākļos Neliela apjoma grunts irdin āšanai izmanto pneimatiskos vai elektriskos rokas darbarīkus. Visplašāk izmanto sasalušas grunts mehāniskās irdināšanas paņēmienu, lietojot brīvi krītošas lodes vai ķīļus; var izmantot dīzeļveserus un pāļu gremdētājus uz ekskavatoru bāzes.Grunts irdināšanai lieto arī spridzināšanu, tā panākot ne tikai grunts uzirdināšanu, bet arī tās izsviešanu visā ierakuma dziļumā. Pirms spridzināšanas jāveic atbilstoši sagatavošanas darbi un jāparedz drošības pasākumi. Praktiski visi šie paņēmieni saistīti ar grunts satricināšanu un vibrācijām, un tādēļ ne vienmēr tos var lietot.Sasalušās grunts sagriešana blokos būtībā ir irdināšanas paveids: starpība tā, ka uzirdinot rodas sīkāki gabali, bet sagriežot iegūst tāda lieluma blokus, kurus ērti transportēt. Sagriešanai lieto grunts zāģēšanas mašīnas. Šāda mašīna sastāv no vilcēja vai traktora, kuram aizmugurē pa īpašiem paceļamiem rāmjiem pārvietojas divas bezgalu ķēdes vai arī piestiprināti divi diski ar zobiem.Tranšeju veidošanai sasalušās mālsmilts un smilšmāla gruntīs lieto daudzkausu ķēžu vai rotora garenrakšanas ekskavatorus.Sasalušas grunts atkausēšana nepieciešama tad, ja nav iespē-jams lietot citus paņēmienus. To galvenokārt lieto, veicot būvdarbus pilsētās. Atkausēšanai nepieciešamo siltumu gruntij pievada ar uguns liesmas, tvaika, ūdens vai elektriskās strāvas palīdzību.Visvienkāršākais, bet tikai neliela apjoma avārijas darbos lietojamais liesmas izmantošanas paņēmiens ir vaļējs ugunskurs.Tranšeju veidošanai ekonomiskāks ir paņēmiens, kad uz grunts novietotās tērauda cauruļu pusēs virza liesmu, kuru rada šķidrā kurināma sadedzināšana. Siltuma zudumu samazināšanai šādi izveidoto galeriju pārklāj ar grunti vai izdedžiem.Atkausējot ar ūdeni, gruntī iedziļina caurules citu no citas 0,75 ... 1,5 m attālumā, savieno tās ar horizontālām caurulēm, izveidojot izstrādājamā teritorijā turp un atpakaļ ejošu cauruļu sistēmu. Sistēmu pieslēdz tvaika katlam ūdens sildīšanai un tajā ievada ūdeni ar 70°C temperatūru. Cirkulāciju nodrošina ar sūkni.Līdzīgu sistēmu veido, lietojot grunts atkausēšanai tvaiku. Cauruļu vietā tad lieto īpašas tvaika adatas, to garums līdz 2 m, diametrs 25 . . . 50 mm. Adatas lejasgalā izveidotas atskabargas, irdināšanai un caurumi tvaika izplūdei 2 ... 3 mm diametrā.Atkausējot grunti ar elektrisko strāvu, siltuma radīšanai kā pretestību izmanto vai nu metāla kausējumu, pašu grunti vai sāļu šķīdumu. Siltumu gruntij var pievadīt no virsmas, ievadīt to sasalušās grunts slānī vai zem tā. Visefektīvākais ir pēdējais paņēmiens, jo tam vismazākie siltuma zudumi.No augšas grunti var atkausēt ar elektriskiem sildītājiem •— skārda kastēm, kurās ievietotas pretestību spirāles vai caurules.Izmantojot kā pretestību pašu grunti, tajā iedzen 40 ... 80 cm attālumā citu no citas 12... 15 mm resnas tērauda stiegras, kuras kā elektrodus pieslēdz strāvas avotam ar 220 V vai 380 V spriegumu. Sasalušā grunts vāji vada strāvu, tādēļ atkausējamo teritoriju noklāj ar 15... 25 cm biezu zāģskaidu kārtu, samitrinot to ar kalcija vai nātrija hlorīda vai vara sulfāta šķīdumu. Sai kārtai sasilstot, grunts pakāpeniski atkūst un ieslēdzas elektriskajā ķēdē, radot arvien biezāku pretestības slāni, kurā elektriskā enerģija pāriet siltumā, bet zāģskaidu kārta samazina siltuma zudumus.Ja elektrodus iespējams izdzīt sasaluma slānim cauri, tad tos iedzen apmēram 15... 20 cm dziļi nesasalušā gruntī, kas tādā gadījumā kalpo kā pretestība, rada siltumu zem sasalušā slāņa no apakšas. Tad zemes virsmas nosegurns nav vajadzīgs. Elektroenerģijas patēriņš šajā gadījumā minimāls. Sakarā ar to dažreiz ir pat lietderīgi veidot urbumus elektrodu ievietošanai.Veidojot uzbērumus no sausas smilts, grants, oļiem vai šķembām, tā veidošanas process neatšķiras no uzbērumu veidošanas vasarā. Veidot uzbērumu no saistīgām gruntīm var tikai tad, ja tās mitruma saturs neliels; turklāt sasalušās grunts daudzums nedrīkst pārsniegt 20... 60%. Tiltu konusiem, ūdensvadu tranšeju apakšējai daļai, ēku pamatu iekšpuses aizbērumiem sasalušas grunts daļiņas nav pieļaujamas. Dzelzceļu, autoceļu zemes klātnēs, ietvju pamatos sasalušās grunts daļiņas, ne lielākas par 15 cm, pieļaujamas ne vairāk kā 30% no kopējā tilpuma. Ja dziļi uzbērumā vasarā paliek vēl sasalusi grunts, tad kondensācijas procesā ap to sakrājas ūdens un notiek uzbēruma atsevišķu vietu sēšanās un izplūšana.

17. biļete 1. Betona kopšana Cictēšanas laikā betonā norit hidratācijas reakcijas, kuru rezultātā cementa minerāli reaģē ar ūdeni un rada jaunus savienojumus. Tāpēc pārmērīga ūdens iztvaikošana no betona, sevišķi tā cietēšanas sākuma stadijā, var palēnināt vai pilnīgi pārtraukt derēšanas procesu, un līdz ar to betons nesasniegs projektēto stiprību un var arī saplaisāt.Betona kopšanas uzdevums ir nodrošināt normālu temperatūras un mitruma režīmu tā cietēšanas laikā. Betona kopšanas paņēmieni ir atkarīgi no konstrukciju tipa, cementa veida, klimatiskajiem apstākļiem utt. Kopšanas laiks betoniem ar lēni cietējošiem cementiem ir 14 dienas, ar parasto portlandcementu — 7 dienas, bet ar ātri cietējošiem cementiem — 2... 3 dienas. Karstā un sausā laikā kopšanas ilgums palielinās.Iestrādātā betona atklātās virsmas ir jānosedz ar mitrām zāģu skaidām, žagariem, smiltīm u. c. un jāmitrina ne vēlāk kā 10 ... 12 stundas, bet karstā un vējainā laikā — 2... 3 stundas pēc betonmasas iestrādāšanas. Mitrināšanas laikā nedrīkst izskalot svaigi iestrādātā betona komponentes, tāpēc ieteicams mitrināt caur sietiņu vai ar smidzinātāju. Karstā un vējainā laikā betons jāmitrina ik pēc 1,5... 2 stundām, bet, ja ir apmācies, — ik pēc 3 stundām un ne retāk kā 2... 3 reizes naktī. Pēc konstrukcijas atveidņošanas jāmitrina arī virsmas, kuras atradās veidņos. Se-višķa vērība jāpievērš savienojuma mezglu skaldnēm, jo tās ātrāk zaudē mitrumu, kā rezultātā var rasties plaisas.Lai iigāk saglabātu mitrumu konstrukcijās ar lielu atklātu laukumu (grīdas, ceļi u. c), tās ieteicams nosegt ar polietilēna plēvi vai noklāt ar plēvi veidojošiem sastāviem. Šādas konstrukcijas zaudē mitrumu ne tikai caur augšējām atklātām virsmām, bet arī caur apakšējām, atdodot mitrumu pamatojumam. Tāpēc tās jālaista bieži un ļoti rūpīgi. Ja ārgaisa temperatūra ir zemāka par +5°C, tad mitrināšana jāpārtrauc.Bez mitrināšanas pie betona kopšanas pieder arī

iestrādātās betonmasas aizsardzība no lietus iedarbības, izvējošanas, izskalošanas ar gruntsūdeņiem, satricināšanas un deformācijām. Ja gruntsūdeņi ir agresīvi, tad cietēšanas laikā nedrīkst pieļaut to saskari ar betonu. Ja izmanto betona rietēšanu zem ūdens slāņa, tad veidņus izgatavo apmēram 5 cm augstākus par betonējamo konstrukciju. Pēc cietēšanas sākuma perioda beigām veidņus līdz augšai piepilda ar ūdeni (ūdeni nedrīkst liet tūlīt pēc betomnasas iestrādāšanas, jo tas var bojāt betona struktūru).Staigāt pa iebetonēto konstrukciju un atbalstīt uz tās augstāk esošo konstrukciju veidņus un turas ir atļauts tikai tad, kad betons sasniedzis pretestību vismaz 1,5 MPa.Betona kopšanas pasākumi, to ilgums un periodiskums ir jāieraksta darbu veikšanas žurnālā. 2. ZEMES DARBU APJOMA APRĒĶINĀŠANA Zemes darbu apjomu nosaka projektēšanas darbu gaitā, no apjoma atkarīga zemes darbu veikšanas tehnoloģija un organizēšana, kā arī zemes rakšanas mašīnu izvēle, darbu izmaksas un veikšanas termiņi. Tomēr arī darbu gaitā nepieciešama darbu apjoma aprēķināšana.Ja zemes būvei ir pareiza ģeometriska forma, tad veicamo darbu apjomu nosaka, izmantojot elementārās matemātikas aprēķina formulas. Biežāk sastopamās ģeometriskās formas ir prizma ar taisnstūrveida vai trapecveida pamatu; prizmatoīds; ķīlis, nošķelts konuss u. c. Prizmas formu ar taisnstūrveida vai trapecveida pamatu lieto, aprēķinot tranšeju un grāvju tilpumu.Lineāru zemes būvju (grāvju, lentveida pamatu tranšeju, uzbē-rumu u. c.) tilpumu nosaka aptuveni, izmantojot šķērsprofilus, kurus iegūst ģeodēziskajos uzmērījumos. Aprēķinam lieto sakarību Q=(F1+F2)/2*L (5.2) kur Q —■ zemes būves tilpums, m3; F\ un F2 — zemes būves galu šķēlumu šķērsgriezuma laukumi,m*;L — lineārais attālums starp šķēlumiem, m.Ja apvidus reljefs līdzens, tad attālums starp šķēlumiem ir 10... 20 m, ja ir krasi reljefa lūzumi, tad jāņem šķēlumi arī lūzuma vietās.Ja ierakumus vai uzbērumus ar vertikālām plaknēm sadala priz-matoīdos, tad to tilpumu precīzāk nosaka ar Simpsona formulu: Q=L/6*(F1+F2=4Fvid) 5.3 kur Fv[d — zemes būves vidējā šķēluma šķērsgriezuma laukums (5.9. att. a).Sarežģītu zemes būvju gadījumā izstrādājamo objektu ar horizontālām un vertikālām plaknēm sadala vienkāršās ģeometriskās figūrās, nosaka to tilpumu un pēc tam, summējot atsevišķus tilpumus, iegūst kopējo izstrādājamo darbu apjomu.Lielu laukumu planēšanas darbu apjomu nosaka ar kvadrāta vai trijstūra prizmu metodi. Lietojot trijstūra prizmu metodi, planējamo laukumu sadala vienāda lieluma kvadrātos (5.9. att. b). Kvadrātu malu garumu a izvēlas atkarībā no planējamā laukuma platības, reljefa un vēlamās aprēķina precizitātes. Apvidū ar mainīgu reljefu pieņem a=10 . . . 30 m, apvidū ar vienmērīgu reljefu — <2=100 m.Visos kvadrātos ievelk pa vienai diagonālei tā, lai diagonālēm būtu vienāds virziens, tādējādi kvadrātus sadala trijstūros. Ar interpolāciju, ņemot vērā planējamās teritorijas horizontāles, visām kvadrātu virsotnēm nosaka tā saucamās melnās atzīmes, t. i., augsi urna atzīmes dabā (5.9. att. c, d)5.9. att. Zemes darbu apjomu aprēķ ināšana:a — lineārai zemes būvei, b — trijstūra prizmu metode — teritorijas sadalījums plānā,.c —■ trijstūra prizmas tilpums, ja visām virsotnēm darba atzīmes ar vienādu zīmi, ci — tas- pats, ja virsotnēm dažādas zīmes (atzīme h3 — negatīva). Organizē jot planēšanas darbus, vē lams tos projektēt tā, lai panāktu zemes masu nulles b ilanc i, t. i. , la i ierakumu masas kopapjoms bū tu v ienāds ar uzbē rumu masas kopapjomu un nevajadzētu pievest vai aizvest grunts masu. Nulles bilancei planē juma atzīmi nosaka ar sakarību Hpl i =(∑H1+2∑H2+3∑H3+6∑H6)/6n; kur Hpl /— planē juma augstuma atzīme; ∑H1— to kvadrātu virsotņu melno atzīmju summa, kuru augstuma atzīme pēc diagonāļu ievilkšanas iziet no viena trijstūra leņķa virsotnes;

∑H2— tas pa ts kvadrā t ie m, kuru augs tuma a tzīme iz ie t no divu trijstūru leņķu

kopīgās virsotnes;

∑H3 — tas pa ts kvadrā t iem, kuru a ugs tuma a tzīme iz ie t no trīs trijstūru leņķu

kopīgās virsotnes;

∑H6— tas pa ts kvadrā t ie m, kuru augs tuma a tzīme iz ie t no sešu trijstūru leņķu

kopīgās virsotnes (sk. 5.9. att. b ) ; n — kvadrātu skaits.Tā kā viss zemes darbu masīvs sadalīts trijstūra prizmās, tad trijstūru virsotnēm darba atzīmes nosaka kā starpību starp projektē ta jām augs tuma atzīmēm (sarkanajām atzīmēm) un atb i ls toša jā m melnajām atzīmēm. Katras tr ijstūra pr izmas t i lpums ir Q= -1/6a2(h1+h2+h3) 5.5)D kur Q — prizmas tilpums;a— kvadrā ta malas garums; h\, h2; h3 — planēšanas plaknei neparalē las prizmas trijstūra pamata virsotņu darba atzīmes.Virsotņu darba atzīmes atkarībā no vietas re lje fa var bū t ar vienādu zīmi vai dažādām zīmēm.Ierakuma atzīmes apzīmē ar p lusa zīmi ( + ) , uzbē ruma atzīmes — ar mīnusa zīmi ( —). Ja vi rsotņu darba atzīmes ir ar vienādu zīmi, tad tajā vietā būs vai nu t ikai uzbērums, vai tikai ierakums. Ja v i rso tņu atzīmes i r a r dažādām zīmēm, tad tas nozīmē , ka vienā posmā ir ierakums, bet otrā posmā — uzbērums. Zemes masu apjomu nosaka zīmju algebriskā summa. Summē jot ierakumu un uzbērumu zemes masu tilpumus, nosaka zemes masu bilanci. Ja b ilance ir vienāda ar nul l i , tad tas nozīmē , ka visa grunts t iek izmantota uz vietas.Mazāk precīza ir kvadrā tu metode planē jamo laukumu noteikšanai. Arī šajā gadījumā uz planē jamā laukuma plāna (kuram ir horizontā lu tīkls) uznes kvadrātus un kvadrātu virsotnēm nosaka melnās atzīmes. Ja zemes masu bilance ir vienāda ar null i, tad planē juma atzīmi nosaka ar sakarību HP L = (∑H1+2∑H2-4∑H4)/4n kur Hpl — planē juma augstuma atzīme; ∑H1 — to melno atzīmju summa, kuras iziet no kvadrāta virsotnēm ar vienu leņķ i; ∑H2 — to me lno atzīmju summa, kuras iz ie t no d ivu kvadrātu kopīgajām virsotnēm; ∑H4— to me lno atzīmju summa, kuras iz ie t no četru kvadrātu kopīgajām virsotnēm; n — kvadrātu skaits. Zemes masu tilpums kvadrātos, kuru virsotņu darba atzīmēm vienādas zīmes, ir Q = a2Hvid (5.7)kur a — kvadrā ta malas garums, m;Hvid — kvadrāta vidē jā darba atzīme, kuru nosaka šādi: H vid=h1+h2+h3+h4/4Ierakumu un uzbērumu tilpumus kvadrātos, kuros virsotņu darba atzīmēm ir dažādas zīmes, aprēķ ina līdzīgi, t ikai šoreiz prizmas pamatā var būt trijstūris vai trapece. Zemes masas kopējo tilpumu nosaka, atsevišķ i summē jot ierakumus un uzbērumus. Sīkāk planēšanas darbu apjomu aplēsi aplūko ģeodēzijas kursā.Liela apjoma planēšanas darbos jāievēro grunts uzirdinājums. 3.JUMTA IESEGŠANA AR SKĀRDU Jumta iesegšanai izmanto cinkoto un melno skārdu, bet speciālos gadījumos arī vara un alumīnija skārdu. Jumta skārda biezums 0,5 ... 0,7 mm, loksnes lielums 710X1420 mm. Ar jumta skārdu var nosegt gan lēzenus, gan stāvus jumtus. Skārds ir izturīgs, viegls, nedegošs un viegli labojams jumta materiāls. Skārda loksnes var ieklāt uz dēļu klāja vai latojuma. Ja loksnes ieklāj uz latojuma, tad 50x50 mm šķērsgriezuma latas piesit pie spārēm paralēli jumta korei apmēram 25 cm attālumā citu no citas, bet jumta dzegas daļā un korē latas novieto cieši kopā. Zem skārda horizontālo ieloku vietām novieto dēli latu biezumā. Dēļu klāju izveido no 25 ... 35 mm bieziem dēļiem, piesitot tos pie spārēm ar 25 ... 50 mm lielām atstarpēm.Skārda loksnes jumta iesegšanai sagatavo darbnīcās uz speciāliem darbgaldiem, savienojot vairākas loksnes ar galiem kopā. Skārda lokšņu savienošanai lieto vienkāršo stāvo ieloku, stāvo du-bultieloku, vienkāršo plakano ieloku un plakano dubultieloku (11.6. att.).Lai novērstu ūdens caursūkšanos savienojumu vietās, lokšņu galu savienojumi jāizveido ar plakaniem ielokiem, bet sānu savienojumi — ar stāviem ielokiem. Ja seguma slīpums ir lielāks par 15%, ielokus veido vienkāršus, bet, ja seguma slīpums mazāks par 15%, ka arī vietas, kur jumts pakļauts spēcīgai vēja iedarbībai, veido dubultos ielokus. Melnas skārda loksnes pirms ieklāšanas jānokrāso no abārn pusēm ar tīru pernicu vai pernicu, kurai ' nedaudz pievienots mlnijs, lai pasargātu skārdu no rūsēšanas.Jumta skārda loksnes pie latojuma jāpiestiprina ar cinkota skārda strēmeli — savilcēm (11.7. att.). Savilces vienu galu ar naglām piestiprina pie latojuma, bet otru galu ieloka stāvajā ielokā.Katra skārda loksne jāpiestiprina ar divām savilcēm. Teknes jumtam piestiprina ar tekņu āķiem. Ja tekņu augšējo malu pienaglo pie jumta, tad naglojuma vieta obligāti jānosedz ar jumta ieseguma skārdu. Pretuguns mūra skārda apdari var piestiprināt pie jumta ar savilcēm vai pienaglot pie mūrī iestrādātām koka latām. Dūmeņu un ventilācijas šahtu skārda apdari pie latojuma piestiprina ar

savilcēm. Ūdens notekcaurules ievieto sienā izveidotā gropē un pie sienas piestiprina ar speciālām cilpām ik pa 1,2 m.Skārda jumtus ieklāj jumiķu posms, kas sastāv no trim skārdniekiem. Ja darbu apjoms ir liels, tad jumta ieklāšanas darbus veic vairāki posmi, kurus apvieno brigādē, un jumta iesegšanu organizē pēc plūsmas metodes.Skārda loksnes jāsagriež un ieloki jāizveido darbnīcās uz speciāliem darbgaldiem. Ielokus izveidojot uz darbgalda, divi strādnieki var sagatavot 125 loksnes stundā. Salīdzinājumā ar roku darbu ražīgums pieaug 10 ... 12 reizes. Darbnīcās jāsagatavo ari ūdens teknes, likumi, piltuves un notekcauruļu taisnie posmi.Skārda jumta iesegšana jāorganizē noteiktā tehnoloģiskā secībā. Vispirms ar skārdu jānosedz dzega, izveidojot tur ūdens teknes un piltuves. Vienlaikus ar jumta iesegšanu veic dūmeņu, ventilācijas šahtu un pretuguns mūra apdari. Pēdējās uzstāda ūdens notekcaurules.

18. biļete 1. IEKRAUŠANAS UN IZKRAUŠANAS DARBI Jebkuru kravu transportēšana saistīta ar kravu operācijām — to izpildei nepieciešams samērā liels darba un līdzekļu patēriņš, no kravu operācijām lielā mērā atkarīgs transportlīdzekļu ražīgums un materiālu un to kvalitātes saglabāšana.Kravu operācijas var veikt būvdarbu tehnoloģiskajā procesā lieto-tojamie mehānismi vai arī speciāli šim nolūkam paredzēti mehānismi.Kravu operāciju izpildē lietojamas mašīnas un mehānismus var iedalīt divas grupās:mehānismi, kuri darbojas autonomi un nav atkarīgi no transportlīdzekļiem; . mehānismi, kuri ir transportlīdzekļu konstrukcijas sastāvdaļa.Autonomie kraušanas mehānismi ir dažāda tipa torņa celtņi;pašgājēji izlices celtņi (autoceltņi, pneimoriteņu celtņi, kāpur-ķēžu celtņi, traktorceltņi);portālceltņi, buku celtņi, tilta celtņi, abeļceltņi;transportlentes.Atsevišķā apakšgrupā var izdalīt dažāda veida pneimotransporta iekārtas, tās lieto sausu birstošu un smalku materiālu izkraušanai vai iekraušanai.Mehānismus, kuri ir transportlīdzekļa sastāvdaļa, sauc par kraušanas mašīnām — tās ir iekrāvēji un izkrāvēji.Iekrāvēji ir visai daudzveidīgi, un tos var klasificēt pec uzdevuma, darbības veida, pārvietojamo kravu rakstura un gaitas iekārtas. Būvlaukumos visbiežāk lietonepārtrauktas darbības iekrāvējus vieglu birstošu materiālu iekraušanai transportlīdzekļos. Šāda iekrāvēja darbierīce ir kausa elevators vai gliemežpadevējs;cikliskas darbības iekrāvējus beramkravu, sīkgabala kravu un gabalkravu iekraušanai un izkraušanai. Sīs mašīnas sīkāk grupē frontālos vienkausa iekrāvējos; universālos_ vienkausa iekrāvējos (tiem var lietot maināmas darbierīces: iekrāvēju kausu, tiešo vai apgriezto lāpstu, kravas dakšas, hidrauliskos pašgrābjus, kravas spīles gar izmēra kravām un kravas kāšus); autoiekrāvējus _ gabalkravu kraušanai un pārvietošanai. Sie mehānismi var pārvietot kravu 100 ... 200 m attālumā un pacelt kravu 4 ... 7 m augstuma, izmantojot teleskopisku torni (4.4. att.)_- Izkrāvēji ir šauri specializēti mehānismi noteikta veida kravu izkraušanai. Mehānismus lieto beramu un sīkgabalu kravu (smilts, grants, oli, šķembas) izkraušanai no dzelzceļa platformām vai pus-vagoniem.Izkraušanas darbus veic arī paši transportlīdzekļi, tas pirmām kārtām attiecas uz pašizgāzējiem automobiļiem un cementvedējiem. Lieto ari automobiļus, kuriem ir uz sāniem sagāžama kravas kaste (platforma). Tā bez celtņa var izkraut caurules un kokmateriālus (galvenokārt apaļkokus). Ir arī automobiļi, kuri aprīkoti ar celtņu iekārtu gabalkravu izkraušanai un iekraušanai.Būvniecībā joprojām samērā liels ir sīkgabala kravu īpatsvars. Kravu saglabāšanai un iekraušanas un izkraušanas darbu mehanizācijai plaši ievieš paliktņus un konteinerus.Uz paliktņiem transportē sikgabala sienu materiālus. Materiāli uz paliktņa jānovieto tā, lai tie transportēšanas un kravu operāciju laikā nemainītu savu formu. Paliktņus iekrauj un izkrauj ar celtņiem (4.5. att.).Konteineri ir daudzkārt lietojami telpiski inventārveido-jumi. Izšķir universālos un speciālos konteinerus. Universālos konteinerus veido kā koka vai metāla konstrukciju un tos lieto dažādām kravām.Speciālajos konteineros transportē apdares materiālus, ruļļu materiālus, kā arī dažāda veida cauruļvadu mezglus. Sos konteinerus gatavo ka režģotas tērauda konstrukcijas, un tiem ir kāši, aiz kuriem konteinerus iekrauj transportlīdzekļos vai izkrauj no tiem (4.6. att).Transporta darbos un kravu operācijās svarīgs jautājums ir takelāžas darbi, kuri galvenokārt attiecas uz dažāda veida konstrukcijām.Saliekamo dzelzsbetona konstrukciju, to skaitā ari smagsvara konstrukciju iekraušanu veic izgatavotājrūpnīca. Tā arī atbild par konstrukciju pareizu iekraušanu un nostiprināšanu un drošības tehnikas ievērošanu iekraušanas laikā. Par transportēšanu atbild transporta organizācija. Izmantojot pārvadāšanai autotransportu, jāievēro, ka konstrukcijām transportēšanas laikā jāatrodas stāvoklī, kas tuvs projekta jeb darba stāvoklim. Sevišķi svarīgi tas ir dzelzsbetona konstrukcijām, lai nerastos stiepes spriegumi tur, kur tas nav projektā paredzēts. Konstrukcijām, kur nesošais stiegrojums novietots dzelzsbetona darinājuma vienā pusē, stiegrotā puse jānovieto apakšā. Uz šādiem elementiem jāuzkrāso, atzīme «Augša», lai zinātu, kā pareizi iekraut konstrukcijas.Kā izņēmums, kad konstrukcijas pārvadājot neatrodas darba stāvoklī, jāmin kolonnas, pāļi un sienu bloki, kuru augstums pārsniedz 1,25 m; tos iekrauj un transportē horizontālā stāvoklī. Tāpat horizontālā stāvoklī pārvadā pārseguma paneļus, kāpņu laidus, kāpņu podestus.Iekraujot konstrukcijas transportlīdzekļos, tās jābalsta uz koka paliktņiem un starplikām vietās, kur rūpnīca izdarījusi attiecīgu atzīmi (ar krāsu atzīmēta svītra). Balstīt konstrukcijas vēl citās vietās aizliegts. Nokraujot konstrukcijas vairākās rindās, starplikas jānovieto cita virs citas stingri vertikāli. Starpliku augstumam jābūt vismaz 25 mm un ne mazākam par montāžas cilpu augstumu. 2. Saspriegšana stendos pirms betonēšanas Iepriekš saspriegto konstrukciju stiegrojumam lieto stieņu stiegras, stieples, stiepļu kūļus un troses. Stiegrojumu var saspriegt vai nu pirms betonmasas ievietošanas veidņos, vai arī pēc betona sacietēšanas. Pirmo paņēmienu sauc par stiegrojuma sa-spriegšanu stendos (uz balstiem), otro — par saspriegšanu uz betona.Stiegrojuma saspriegŠanai stendos pirms betonēšanas lieto gan stieņu, gan stiepļu stiegras. Saspriegšanas stenda galos uzstāda balstus (9.16. att), Spriegojamas stiegras vienu galu piestiprina ar žņaugiem pie viena balsta, bet otru galu — pie traver-sas, kas savukārt savienota ar hidraulisko domkratu. Iedarbinot domkratu, stiegras tiek izstieptas līdz paredzētajam spriegumam, ko kontrolē ar manometru. Pēc stiegru saspriegšanas traversu nostiprina pie otrā balsta un domkratus noņem. Kad betonmasa, kas iebetonēta veidņos ap saspriegto stiegrojumu, ir sacietējusi sasniegusi paredzēto pretestību, saspriegšanas ierīci atbrīvo un stiegru galus pie betona nogriež.Ja stiegrojumam lieto periodiskā profila stiegras vai tievo stiepli, tad stiegrojuma saiste ar betonu ir pietiekama un stiegru galu noenkurošana betonā nav vajadzīga. Turpretī gludām stiegrām gali betonā jānoenkuro. Izgatavojot iepriekš saspriegtās sijas un līdzīgus elementus, saspriedz tikai nesošos elementus, bet aptverus un montāžas stiegras iepriekš nesaspriedz. 3. Vietas pāļus izgatavo tieši grunti un tos lieto sarežģītos grunts apstākļos, kad gatavpāļu iedzijināšana ir apgrūtināta vai neiespējama. Šādu pāļu izgatavošanai nav vajadzīgi veidņi, pāļ-dziņi un transporta līdzekļi pāļu transportēšanai.Vietas pāļiem ir daudz veidu atkarībā no to konstrukcijas un izgatavošanas metodēm. Ēku celtniecībā visplašāk lieto urbtos vietas pāļus.Urbto vietas pāļu izgatavošanai vispirms gruntī izveido urbumu, kuru pēc tam piepilda ar betonmasu, to noblīvējot. Urbumus, atkarībā no grunts slāņiem var izveidot, lietojot apvalkcaurules, vai bez iāin. Urbjot bez apvalkcaurulēm, nesaistīgās gruntīs urbums jāpiepilda ar cirkulējošu māla šķīdumu, kas nostiprina urbuma sieniņas un pasargā tās no sabrukšanas. Māla šķīdums jāizgatavo no tīra māla daļiņām bez smilts piejaukuma, un tā konsistencei jābūt piemērotai, lai varētu darboties urbšanas iekārta. Urbšanas laika periodiski pārbauda māla javas sastāvu, tās viskozitāti un smilšu saturu.Vietas pāļu izgatavošanas sarežģītāka operācija ir betonmasas iepildīšana urbumā un tās sablīvēšana. Ja darbu tehnoloģija nav pareiza un urbuma sieniņas nav nostiprinātas, tās var sagrūt un izjaukt monolītu pāļu izveidošanu.Urbumos, kuru sieniņas nostiprinātas ar apvalkcaurulēm, betonmasu urbumos iepilda 1..'. 1,5 m biezās kārtās, tās noblīvē, vienlaicīgi ceļot cauruli uz augšu. Bhvcjot betonmasu, tā izspiežas arī uz sāniem. Urbuma apakšējā galā un vietās, kur grunts ir vājāka, sāniskā izspiešanās ir lielāks un vietas pālis izveidojas ar viļņveida virsmu un paplašinājumu apakšējā galā (6.9. att. a), palielinot pā|a nestspēju. Ja pāļiem vajadzīgs stiegrojums, tad to ievieto urbumā pirms betonēšanas. Bieži vien stiegrojumu Heto tikai pā]a augšējā daļā, lai pāli labāk sasaistītu ar režģogu.Urbumos, kas aizpildīti ar māla šķīdumu, betonmasu uz apakšu novada pa cauruli, kuru pakāpeniski ceļ uz

augšu, kad betonmasu noblīvē (6.9. att. b)Urbto vietas pāļu betonmasas blīvēšanai lieto iekārtas ar mehānisko blie-tēšanu, vibroblietēšanu vai pneimobiie-tēšanu.Lietojot vibroblietēšanu, apvalkcau-ruic vieglāk izvelkama, jo vibrāciju rezultātā berze starp cauruli un grunti samazinās. Ar pneimoblietēšanu vietas paļu izgatavošana piemērota vietas ar augstu gruntsūdens līmeni. Izgatavošanas process līdzīgs apskatītajai metodei, tikai blietēšanu veic ar saspiesta gaisa palīdzību. Kad apvalkcaurule iedziļināta projektā paredzētajā dziļumā, caurules augšgalu noslēdz ar slūžbšanas kameru un pieslēdz saspiesta gaisa pievadu no kompresora, kas caurules iekšpusē rada ap 0,3 MPa lielu spiedienu. Betonmasu nelielās porcijās caur slūžoša-nas kameru ar spiedienu ievada apvalkcaurule. Kad caurule piepildīta, to paceļ par 2,5 ... 3 m uz augšu, betons urbumā izspiežas arī uz sāniem, sablīvējot apkārtējo grunti, un tā līmenis caurulē pazeminās. Pēc tam minēto darba procesu atkārto, kamēr sasniegts vajadzīgais pāļa garums. Pēc betonēšanas svaigajā betonmasā iespiež stiegrojuma stieņus.Tagad pie mums lieto arī franču firmas «Benoto» vai japāņu firmas «Koto» vietas pāļu izgatavošanas tehnoloģiju. Pēc šīs tehnoloģijas ar speciālu pašgājēju agregātu iespējams izgatavot vietas-pāļus līdz 40 m dziļumā ar diametru līdz 200 cm.Agregāts sastāv no statīva, speciālas konstrukcijas greifera un inventāram tērauda apvalkcaurulēm, kuras iedziļina un izvelk no urbuma ar hidrauliskiem domkratiem. Lai atvieglotu iedziļināšanu, iespiešanas laikā apvalkcauruli groza ap savu garenasi uz vienu un otru pusi. Apvalkcauruli iedziļināšanas procesā sastāda no atsevišķiem 5... 6 m gariem posmiem. Pēc kārtējā posma pievienošanas cauruli iedziļina gruntī uzreiz, visā posma garumā. Grunts izcelšanai lieto trīslāpstu 0,15 m3 tilpuma greiferi.Kad apvalkcaurule iedziļināta un grunts izstrādāta līdz projekta atzīmei, urbumā ievieto cilindrisku stiegrojuma karkasu. Urbumu aizpilda ar zemūdens betonu pēc vertikāli pārvietojamas caurules tehnoloģijas. Betonam piepildot urbumu, apvalkcau-ruli pakāpeniski izvelk, ievērojot, lai caurules apakšējais gals atrastos vismaz 2 m zem caurulē iepildītā betona, tā nodrošinot betona masas blīvēšanu. Agregāta darba ražīgums ir 2,5 m pāļa maiņā.Kamufletētus vietas pāļus izgatavo, lai palielinātu pāļu nestspēju. Pāļu izgatavošana notiek šādā secībā. Vispirms izveido urbumu, kuru nostiprina ar apvalkcauruli. Pēc tam šo cauruli paceļ 1,5... 2,0 m uz augšu, tās lejasgalā nolaiž sprāgstvielu lādiņu, līdz pusei urbumu aizpilda ar plastisku betonmasu un lādiņu ar elektriskas strāvas palīdzību uzspridzina. Sprādziena rezultātā zem caurules izveidojas ka-mufletēts paplašinājums, kurā no caurules ieplūst betonmasa. Pārējo caurules daļu pakāpeniski aizpilda ar noblietētu betonmasu (6.10. att). Gatavā pālī, kad betonmasa vēl nav sākusi saistīties,, ievieto stiegrojuma karkasu, lai saistītu pāli ar režģogu.Smilšu vietas pāļus lieto, lai noblīvētu irdenas putekļainas un smilšainas vai arī vājas mālainas un lesveida gruntis. Lai izgatavotu šādus pāļus, gruntī iedzen vai ar vibrēšanu iegremdē apvalkcauruli, kuras apakšgalā ir slēgts konusveida tērauda uzgalis. Cauruli izvelkot, tas paliek urbumā. Kad caurule iegremdēta paredzētajā dziļumā, to piepilda ar mazsaspiežamu smilts un grants maisījumu. Tad ieslēdz caurulei piestiprināto vibratoru un cauruli lēnām velk ārā. Vibrējošā caurule ne vien noblīvē smilti urbumā, bet atvieglo arī caurules izcelšanu. Smiltij, kuru lieto urbuma aizpildīšanai, jābūt sausai vai ar ūdeni piesātinātai, lai nevarētu izveidoties tukšumi.

19. biļete 1. Atveidņošana Veidņu un turu nojaukšanu sauc par atveidņošanu. Veidņus noņemot, jāraugās, lai netiktu bojāta atveidņotās konstrukcijas virsma un paši veidņi. Veidņu vairogi, kurus noņem ar pacelšanas mehānismiem, iepriekš jāatrauj no betona. Turu statņus un citus elementus, uz kuriem balstās nesošie veidņu elementi, var nojaukt tikai pēc sānu veidņu noņemšanas un atveidņotās konstrukcijas, apskates.Sānu veidņus, kuri neuzņem betona vai dzelzsbetona konstrukcijas svaru, var sākt noņemt, kad betons sasniedzis tādu stiprību,, pie kuras vairs netiek bojāta betona virsma un stūri. Sānu virsmu; atveidņošanu nevajag arī novilcināt. Ilgāk cietējot, pieaug betona pretestība un arī betona saiste ar veidņiem, tādēļ tie grūtāk atraujami no betona virsmas. Lai veidņus varētu vieglāk noņemt, veidņu virsmas, kas saskaras ar betonmasu, pirms betonēšanas jāieziež. Tāpat, jau uzstādot veidņus, jārūpējas, lai veidņi - būtu ērti izjaucami.Nesošo dzelzsbetona konstrukciju atveidņošanu var sākt, kad betons sasniedzis šādu pretestību procentos no projektētās pretestības:plātnes ar laidumu līdz 3 m........70%,nesošās konstrukcijas ar laidumu līdz 6m. . . . 70%,nesošās konstrukcijas ar laidumu, lielāku par 6 m, un konstrukcijas ar saspriegto stiegrojumu .... 80%..Ja cietēšanas apstākļi ir normāli, praktiski sanu veidņus var sākt atveidņot pēc 3 dienām, nesošās konstrukcijas ar laidumu līdz 6 m — pēc 7 dienām, pārējās nesošās konstrukcijas — pēc 10 dienām.Atveidņotās konstrukcijas pilnu noslogojumu var pieļaut tikai pēc betona projektētās pretestības sasniegšanas.Betona un dzelzsbetona nesošo konstrukciju veidņi, kas balstās uz turam, noņemami pēc turu nolaišanas. Turas lēni un vienmērīgi nolaiž ar nolaišanas ierīcēm, kas uzstādītas, turas montējot.Smagām, sarežģītām konstrukcijām — rāmjiem, lokiem, arkām, čaulām, nepārtrauktām vairāklaidumu sijām, vienlaiduma sijām, Tairu laidums pārsniedz 6 m, un līdzīgiem elementiem —■ turu nolaišanas un atveidņošanas kārtību nosaka, izstrādājot speciālu atveidņošanas projektu. Sīm konstrukcijām turu statņu nolaišanas kārtība jānosaka, vadoties no konstrukcijas pašsvara izliecēm. Vietās, kur lielākas izlieces, statņi jāatbrīvo vispirms. Tā, piemēram, sijām lielākās izlieces ir vidū, tādēļ turu pakāpeniska nolaišana jāsāk no vidus virzienā uz balstiem. Lielākām un sarežģītākām konstrukcijām atveidņošanas atļauju dod celtniecības organizācijas galvenais inženieris, bet mazāk sarežģītām konstrukcijām — būvdarbu vadītājs. 2. Pāļu izvietojums Atkarībā no slodzes veida un lieluma, kas īeaarDojas u^ pajicm, tos gruntī iedziļina vertikāli vai slīpi. Pāļu izvietojums plānā var būt dažāds atkarībā no pāļu pamatu tipa. Lentveida pāļu pamatos pāļus novieto divās rindās pamīšus vai citu citam pretī simetriski attiecībā pret pamata asi (6.1. att.). Pāļu puduru pamatus izveido zem kolonnām, novietojot tos tā, lai katrs pālis uzņemtu vienāda lieluma slodzi. Nepārtrauktie pāļu pamati nosedz visu laukumu zem ievērojami lielām celtnēm (dūmeņiem, domnu krāsnīm u. c).Pirms pāļu darbu sākuma būvlaukumam jābūt sagatavotam šo darbu veikšanai. Pāļu piegāde un nokraušana arī jāveic sagatavošanas darbu periodā. No transporta līdzekļiem pāļus lietderīgi nokraut tieši pāļdziņa darba zonas robežās. Tos var novietot atsevišķi pa vienam vai arī krautnēs ar galvām pret pāļdzini, perpendikulāri pāļdziņa kustības virzienam. Pāļus krautnēs novieto 3—4 kārtās uz koka 10X6X20 cm šķērsgriezuma starplikām, kuras novieto zem montāžas cilpām. Paļā iedzīšanas process sastāv no paļdziņa pārvietošanas un tā uzstādīšanas darba stāvoklī, pāļa transportēšanas uz pāļdzini, tā pacelšanas, uzstādīšanas un nostiprināšanas pie paļdziņa vad-izlices un pāļa iedzīšanas gruntī ar veseri. Pirms dzīšanas sākuma pālis jāpaceļ vertikālā stāvoklī un jāpiesaista pie paļdziņa vadizlices tā, lai tas varētu brīvi iedziļināties gruntī, bet nevarētu atrauties no vadizlices. Tad sāk pāļu dzīšanu, izdarot biežus sitienus pa pāļa galu. Pirmie sitieni pa pāli j āizdara ar nelielu vesera pacelšanas augstumu, jo tad vieglāk noturēt pareizo pāļa iedzīšanas virzienu gruntī. Pēc pirmajiem sitieniem vesera pacelšanas augstumu pakāpeniski palielina līdz normālam augstumam. 3.JUMTA IESEGŠANA AR SKĀRDU Jumta iesegšanai izmanto cinkoto un melno skārdu, bet speciālos gadījumos arī vara un alumīnija skārdu. Jumta skārda biezums 0,5 ... 0,7 mm, loksnes lielums 710X1420 mm. Ar jumta skārdu var nosegt gan lēzenus, gan stāvus jumtus. Skārds ir izturīgs, viegls, nedegošs un viegli labojams jumta materiāls. Skārda loksnes var ieklāt uz dēļu klāja vai latojuma. Ja loksnes ieklāj uz latojuma, tad 50x50 mm šķērsgriezuma latas piesit pie spārēm paralēli jumta korei apmēram 25 cm attālumā citu no citas, bet jumta dzegas daļā un korē latas novieto cieši kopā. Zem skārda horizontālo ieloku vietām novieto dēli latu biezumā. Dēļu klāju izveido no 25 ... 35 mm bieziem dēļiem, piesitot tos pie spārēm ar 25 ... 50 mm lielām atstarpēm.Skārda loksnes jumta iesegšanai sagatavo darbnīcās uz speciāliem darbgaldiem, savienojot vairākas loksnes ar galiem kopā. Skārda lokšņu savienošanai lieto vienkāršo stāvo ieloku, stāvo du-bultieloku, vienkāršo plakano ieloku un plakano dubultieloku (11.6. att.).Lai novērstu ūdens caursūkšanos savienojumu vietās, lokšņu galu savienojumi jāizveido ar plakaniem ielokiem, bet sānu savienojumi — ar stāviem ielokiem. Ja seguma slīpums ir lielāks par 15%, ielokus veido vienkāršus, bet, ja seguma slīpums mazāks par 15%, ka arī vietas, kur jumts pakļauts spēcīgai vēja iedarbībai, veido dubultos ielokus. Melnas skārda loksnes pirms ieklāšanas jānokrāso no abārn pusēm ar tīru pernicu vai pernicu, kurai ' nedaudz pievienots mlnijs, lai pasargātu skārdu no

rūsēšanas.Jumta skārda loksnes pie latojuma jāpiestiprina ar cinkota skārda strēmeli — savilcēm (11.7. att.). Savilces vienu galu ar naglām piestiprina pie latojuma, bet otru galu ieloka stāvajā ielokā.Katra skārda loksne jāpiestiprina ar divām savilcēm. Teknes jumtam piestiprina ar tekņu āķiem. Ja tekņu augšējo malu pienaglo pie jumta, tad naglojuma vieta obligāti jānosedz ar jumta ieseguma skārdu. Pretuguns mūra skārda apdari var piestiprināt pie jumta ar savilcēm vai pienaglot pie mūrī iestrādātām koka latām. Dūmeņu un ventilācijas šahtu skārda apdari pie latojuma piestiprina ar savilcēm. Ūdens notekcaurules ievieto sienā izveidotā gropē un pie sienas piestiprina ar speciālām cilpām ik pa 1,2 m.Skārda jumtus ieklāj jumiķu posms, kas sastāv no trim skārd-niekiem. Ja darbu apjoms ir liels, tad jumta ieklāšanas darbus veic vairāki posmi, kurus apvieno brigādē, un jumta iesegšanu organizē pēc plūsmas metodes.Skārda loksnes jāsagriež un ieloki jāizveido darbnīcās uz speciāliem darbgaldiem. Ielokus izveidojot uz darbgalda, divi strādnieki var sagatavot 125 loksnes stundā. Salīdzinājumā ar roku darbu ražīgums pieaug 10 ... 12 reizes. Darbnīcās jāsagatavo ari ūdens teknes, likumi, piltuves un notekcauruļu taisnie posmi.Skārda jumta iesegšana jāorganizē noteiktā tehnoloģiskā secībā. Vispirms ar skārdu jānosedz dzega, izveidojot tur ūdens teknes un piltuves. Vienlaikus ar jumta iesegšanu veic dūmeņu, ventilācijas šahtu un pretuguns mūra apdari. Pēdējās uzstāda ūdens notekcaurules.

20. biļete 1. URBŠANAS DARBI Būvdarbu sagatavošanas un veikšanas gaitā nepieciešami urbšanas darbi grunts izpētei, gruntsūdens līmeņa noteikšanai, ūdens ieguves aku veidošanai, spridzināšanas darbu sagatavošanai, vietas pāļu sagatavošanai. Cilindriskus urbumus ar diametru iīdz 75 mm un dziļumu līdz 5 m sauc par ligzdām, dziļākus — par urbumiem. Urbuma sākumu sauc par urbuma ieeju, urbuma dibenu — par skaldvirsmu.Urbšanas procesā jāveic iežu sasmalcināšana, to izvadīšana no urbuma un urbuma sienu nostiprināšana. Iežus sasmalcina griežot, skaldot vai drupinot. Atkarībā no iežu sasmalcināšanas paņēmiena urbšanas darbus iedala urbkalšanā un rotācijas urbšanā. Urbkal-šanas paņēmienā monolīto grunts struktūru sagrauj, izdarot sitienus pa skaldvirsmu ar dažāda izmēra un formas kaltiem. Rotācijas urbšanas paņēmienā grunti saberž, sagriež vai saskalda, urbšanas ierīci griežot. Sasmalcināto grunti no urbuma izvāc ar hidropaņē-mienu, lietojot ar spiedienu pievadītu ūdeni, vai ari sauso paņēmienu, lietojot saspiestu gaisu vai arī speciālas pacelšanas ierīces.Nemchanizēto urbšanu lieto nelielu darbu apjomu veikšanai mīkstās gruntīs.Rotācijas urbšanas iekārtas saberž vai sagriež grunti ar griežņa palīdzību, kurš nostiprināts pie rotējoša stieņa. So paņēmienu lieto urbumu veidošanai mīkstās vai vidēja cietuma gruntīs, veidojot līdz 30 m dziļus urbumus ar 125... 160 mm diametru.RotorurbŠanas iekārtas ar īrezi lieto līdz 50 m dziļu urbumu veidošanai vidējās un cietās gruntīs ar diametru līdz 200 mm. Lietojot atbilstošus uzgaļus, ar šo paņēmienu var iegūt neskartus grunts paraugus.Trīecienurbšanas iekārtu darbības pamatā ir trosē iekārtas darb-ierīces krišana urbumā. Paņēmienu lieto galvenokārt cauruļu aku ierīkošanai, spridzināšanas šahtu veidošanai un ģeoloģiskos pētījumos. Paņēmiena priekšrocība ir tā, ka urbjot nav vajadzīgs skalojamais ūdens.Būvdarbos dažādu darbu veikšanai plaši lieto pneimatiskos āmurus jeb perforatorus. To darbināšanai lieto saspiestu gaisu, kuru rada kompresoru iekārta. Perforatora cilindrā esošais virzulis saspiestā gaisa iedarbības rezultātā pārvietojas un nepārtraukti izdara sitienus pa perforatorā ievietotu urbja galu. Urbja kronīša asmenim atsitoties pret skaldvirsmu, notiek iežu daļiņu atskaldīšana. Pec katra sitiena urbis automātiski garenvīrzienā pagriežas par noteiktu Jeņķi. Sadrupinātos iežus no urbuma izvada ar saspiestu gaisu.Triecienrotācijas iekārtas lielo urbumiem ar 100... 200 mm diametru om līdz 30 m dziļumu cietās gruntīs. Iekārtas darbu nodro-šina_ divi neatkarīgi mehānismi — triecienmehānisms un rotācijas mehānisms. Triecienmehānisma Uzdevumus veic pneimoveseris.Bez aplūkotajiem paņēmieniem atsevišķos gadījumos lieto arī termisko un hidraulisko urbšanu. Termiskajā urbšanā lieto augstas temperatūras (gāzu maisījuma) liesmu, hidrauliskajā paņēmienā lieto augstspiediena ūdens strūklu. Ražošanas apstākļos pārbauda arī jaunus urbšanas paņēmienus — elektrohidraulisko, plazmas un ultraskaņas paņēmienu! 2. Betona Izsmidzināšanas tehnoloģijas Būvējot rezervuārus un citas līdzīgas celtnes, kuram jānodrošina ūdensnecaurlaidība, kā arī veidojot plānsieniņu konstrukcijas, lieto torkretēšanas metodi.Par torkret ēšanu sauc 10... 25 mm biezas smalkgraudaina betona vai cementa javas kārtas uzmešanu uz betonējamām virsmām ar saspiesta gaisa palīdzību.Torkretēšanas iekārta sastāv no torkretaparāta, kompresora, gaisa tīrītāja, ūdenstvertnes, betonmasas vada, gaisa vada, ūdensvada caurulēm un darba sprauslas (9.27. att.). Šādas iekārtas izgatavo gan rūpnieciskai ražošanai ar sausas javas masas daudzumu 1,5... 4 m3/h, gan mazāka darba apjomam — 0,5 m3/h.Torkretaparāts sastāv no divām kamerām: augšējās — materiālu iepildīšanai un apakšējās — darba kameras. Sauso cementa un smilts maisījumu masas attiecībā 1 :2 līdz 1 :6, kura mitrums ■6... 8%, pa lokanu cauruli ar saspiesta gaisa palīdzību pievada sprauslai. Sai pašai sprauslai pievada arī ūdeni pa otru cauruļvadu. Ūdens samitrina sauso maisījumu pie sprauslas atveres. Mitrā masa tiek izsviesta no sprauslas ar ātrumu 120 ... 140 m/s. Ja masai ir šāds ātrums, sprausla jātur perpendikulāri apstrādājamai virsmai apmēram 1 m attālumā no tās.Vienā paņēmienā var uzstrādāt līdz 25 mm biezu slāni. Ja nepie-ciešama biezāka kārta, tad jāveido vairāki slāņi. Katru nākamo slāni uzmet, kad iepriekšējais sasaistījies, t. i., pēc 1 ... 2 stundām. Praksē lieto arī citu torkretēšanas veidu: sprauslai pa vienu cauruli no betonsūkņa pievada gatavu betonmasu ar graudu izmēru līdz 12 mm, bet pa otru — saspiestu gaisu. Sprauslā gatavā beton-masa sastopas ar saspiestā gaisa strūklu, kas to uzsviež uz beto-nējamās virsmas. 3. Rievsienas un to izveidošana Lai ierīkotu nepārtrauktus norobežojumus, lieto rievpaļus. Var but koka, dzelzsbetona vai metāla rievpāļi. Tos izgatavo ar dažādas, formas rievu vienā pusē un tādas pašas formas ierievi pretējā pusē. Rievpāļu forma Ir atkarīga no lietojamā materiāla, un tā var būt ļoti dažāda (VII.2. att.). Lai iedziļināšanas procesā rievpālis ciešāk piespiestos pie iepriekš iedziļinātā pāļa, apakšgalā smaili darina ar slīpumu uz rievas pusi.

21.biļete 1.Spridzināšanas darbi Spridzināšanas efektu būvdarbos izmanto grunts izstrādāšanai, sasalušas grunts irdināšani, būvju vai konstrukciju izjaukšanai, koku, celmu vai akmeņu spridzināšanai. Spridzināmās vielas satur sevī lielu ķīmiskās enerģijas rezervi. Sprādziena laikā izdalās milzīgs daudzums sakarsētas gāzes, tvaiks un siltums, kas momentāni pārvēršas mehāniskajā darbā. Ja sprādziens notiek cieši slēgtā vidē, rodas liels spiediens. Jo lielāka ārējās vides pretestība, jo lielāks sprādziena efekts. Pēc sprādziena izplatīšanās ātruma izšķir a)uzliesmošana jeb degšana, tās izplatīšanās – daži metri sekundē b) sprādzienu jeb sprāgstvielas pārvēršanos gāzēs, ja gāzu v=100..3000 m/s, turklāt sprādziena momentā ievērojami palielinās spiediens c)detonāciju jeb sprāgstvielas pārvēršanos gāzēs, ja v= vismaz 1000m/s, momentāni attīstot lielu spiedienu un t0. Sprāgstvielas var būt cieti ķīmiski savienojumi, cietu vielu mehāniski maisījumi, cietu un šķidru vielu maisījumi, turklāt katra viela atsevišķi var nebūt sprāgstviela. Sprāgstvielas apvieno atsevišķās grupās pēc šādām pazīmēm: darbības rakstura, sastāva, lietošanas noteikumiem un jaudas. Pēc darbības rakstura: skaldošas (sadalīšanās ātrums v<2000m/s), ārdošas (v=2000..3000 m/s) Pēc sastāva: meh.maisījumi, ķīm.maisījumi, mehānisko maisījumu un ķīm.savienojumu kombinācijas. Pēc lietošanas noteikumiem: a)drošas jeb aizsargātas, kuras neietekmē apakšzemes gāzes un putekļi, tās lieto spridzināšanas darbiem pazemē. b)nedrošās, tās sprādziena laikā izdala indīgas gāzes, lieto atklātās vietās. Pēc jaudas izšķir paaugstinātas un normālas jaudas sprāgstvielas. Spridzināšanai ar liesmu lieto kapsulas-detonatorus un degauklas. Kapsulas-detonatori jāsargā no triecieniem un augstām t0. Ar elektriskās spridzināšanas paņēmienu var uzspridzināt lielu daudzumu sprāgstvielu lādiņu: elektrodetonatori, elektriskie vadi, strāvas avoti un elektriskie mērinstrumenti.

Ārējo uzlikto lādiņu metode(vienkārša, neprasa īpašus sagatavošanās darbus, neekonomiska). Ligzdu lādiņu metode (nelielu masīvu, akmeņu, celmu spridzināšanai. Bedru, tranšeju izveidošanai) Dobumu un ligzdu lādiņu metode (ligzdas lejasgalā nolaiž atsevišķus mazus lādiņus, veidojas lodveida iedobumi. Samazina urbšanas darbu apjomu). Urbumu lādiņu metode(tiek veidoti dziļi urbumi). Dobumu un urbumu lādiņu metode(lieto lielu masīvu spridzināšanai). Mīnu lādiņu metode(lielu masīvu spridzināšanai, kad nepieciešama to sagraušana un izsviešana. Vertikālas akas vai horizontālas galerijas ar mīnu kamerām) Ēku un konstrukciju nojaukšanas darbu īpatsvars ir liels rekonstrukcijas darbos. Lai paātrinātu rekonstrukcijas darbus, nolietotu ēku nojaukšanai vai lielizmēra dzelzsbetona, betona vai akmens konstrukciju sadalīšanai lieto spridzināšanu. Spridzināšanas darbiem rūpīgi jāsagatavojas. Lai pieņemtu lēmumu par pamatu spridzināšanu, jāzina pamatu konstrukcija un izmēri; materiāla raksturojums (betona marka, stiegrojuma diametrs, tērauda marka un stiegrojuma izvietojums); jāzina, vai pamatu masīvā ir kanāli, kameras, tukšumi un kā tie izvietoti; saspridzinātā materiāla iekrāvēju un transportlīdzekļu tipi; tuvumā esošo ēku un komunikāciju aizsardzības iespējas. Pamatu konstrukciju spridzināšanai lieto ligzdu lādiņu metodi. Aizsardzībai pret šķembām pamatu virsmu noklāj ar smilšu maisiem, stiepļu tīkliem vai dēļu vairogiem. Spridzinot plātnes vai sienas, kuras plānākas par 40 cm, lieto ārējos uzliktos lādiņus; ja sienas biezākas, jālieto ligzdu lādiņu metode. Tāpat rīkojas, spridzinot tērauda konstrukcijas. Veselu ēku un būvju spridzināšanai lieto ligzdu lādiņu vai urbumu lādiņu metodi. Sprādzienu var organizēt tā, lai konstrukciju paliekas sabruktu ēkas atrašanās vietā vai arī pārvietotos noteiktā virzienā. Virzītus sprādzienus lieto augstu būvju vai inženierkonstrukciju (dūmvadu, ūdenstorņu u.c.) spridzināšanai. Pirmajā gadījumā lādiņus izvieto pa ēkas perimetru tās iekšienē, tad konstrukciju nobrukuma drupas pēc sprādziena izvietojas pa objekta perimetru un nepārsniedz 0,5 m augstumu. Virzīta sprādziena realizēšanai lādiņus izvieto pēc aprēķina un veic papildu pasākumus, veidojot atvērumus konstrukcijās, atrokot pamatus. 2.Betonēšana ar slīdošiem veidņiem Slīdošos veidņus lieto augstām dzelzsbetona konstrukcijām, kurām ir neliels un nemainīgs šķērsgriezums, piemēram, stabiem, sienām, silosiem, ūdenstorņiem un līdzīgām celtnēm. Veidņi sastāv no metāla vai koka vairogiem, kuri aptver betonējamo konstrukciju pa visu iekšējo un ārējo kontūru. Veidņu vairogi piestiprināti pie domkrata rāmja, kas sastāv no rīģeļa un 2 statņiem, kuri notur darba klāju strādniekiem, margas un citus elementus. Domkrata rāmis ar domkratu balstās uz stieņa, kuru darba laikā pakāpeniski pagarina. Pēc iepriekšējās joslas iebetonēšanas veidņus paceļ uz augšu ar domkratiem. Veidņu sieniņas augstums ir 1,1..1,2 m. Attālums starp veidņu sieniņām apakšā ir par 4..6mm lielāks, nekā augšpusē. Lietojot slīdošos veidņus, nevajag izgatavot turas, kā arī veidņus vairākkārt uzstādīt un nojaukt. 3. Pāļu darbu pieņemšanas noteikumi Pāļu darbi ietilpst segto darbu kategorijā, jo pēc darbu pabeigšanas nav iespējams noteikt to kvalitāti, tādēļ pāļu darbu laikā jāraksta pāļu darbu žurnāls. Žurnāla sākumā jāieraksta dati par pāļu iedziļināšanas iekārtām: pāļdziņa tips, tā kustīgās daļas masa, vesera sitiena enerģija, tvaika spiediens, pāļa uzgalvoja raksturojums. Turklāt jāuzzīmē pāļu plāns ar to numuriem. Par katru pāli dzīšanas laikā jāpieraksta: pāļa nr. pēc plāna un izgatavošanas marka, pāļa garums, pāļa šķērsgriezuma izmēri, dzīšanu raksturojoši dati, iedzīšanas dziļums pēc projekta un faktiskais, projektētā atkoda, faktiskā atkoda dzīšanas beigās un pārbaudē. Pāļu pamatu un rievsienu pieņemšanu izdara, vadoties pēc normatīviem. Darbu pieņemšanas komisijai jāuzrāda šādi dokumenti: projekts un darba zīmējumi, ģeodēziskais nospraušanas darbu akts, pāļu dzīšanas žurnāli, pāļu iedzīšanas izpildrasējums. Pēc dokumentu pārbaudes un iedzīto pāļu apskates komisijas klātbūtnē nosaka pāļu nestspēju pēc dinamiskās vai statiskās slogošanas paņēmiena. Pārbaudāmo pāļu skaitu nosaka komisija, bet pārbauda vismaz 5 pāļus, ja izdara dinamisko pārbaudi, un vismaz 2 pāļus, ja izdara statisko pārbaudi. Par pāļu darbu pieņemšanu sastāda aktu, kurā uzrāda visus defektus, kas konstatēti pieņemšanas gaitā, šo defektu novēršanas termiņus, kā arī darbu kvalitāti.

23.biļete 1.Paliekošie veidņi Veidņi ir pagaidu konstrukcijas, kuru uzdevums ir nodrošināt betonētam darinājumam projektētos ģeometriskos izmērus un vajadzīgo formu. Veidņus balsta uz turām, kurām ir jānodrošina veidņu stāvoklis telpā. Lai betonēšanas laikā radīto slodžu ietekmē veidņi nemainītu formu un izmērus, tiem ir jābūt ar pietiekamu pretestību, stingumu un noturību. Bez tam veidņiem jābūt viegli uzstatāmiem un izjaucamiem, kā arī tie nedrīkst traucēt stiegrojuma montāžu un betonmasas iestrādāšanu. Paliekošie veidņi betonēšanas laikā sasaistās ar betonu un kļūst par betonējamās konstrukcijas sastāvdaļu. Paliekošie veidņi daudzos gadījumos var izpildīt arī papildu funkcijas: aizsargāt betonu no ārējās vides iedarbības, uzlabot arhitektonisko noformējumu u.c. Paliekošos veidņus izgatavo no dzelzsbetona, armocementa, azbestcementa, stiklcementa plātnēm un metāla. Stacionāros veidņus lieto tikai izņēmuma gadījumos, betonējot netipizētus nevienādus konstrukciju elementus. Salīdzinājumā ar citiem tipiem šādu veidņu izgatavošana un uzstādīšana parasti nav ekonomiski izdevīga. Veidņi ir jāmontē saskaņā ar darbu veikšanas projektu, kurā ir jābūt elementu marķēšanas rasējumiem, elementu specifikācijai un ierīču rasējumiem, kā arī tehnoloģiskajām kartēm. Katrā konkrētā gadījumā ir jāizvēlas veidņu tips, veicot vairāku variantu tehniski ekonomiskos aprēķinus. 2.Pēcsaspriegtais dzelzsbetons 3.Apmetēju darbi Apmetums ir konstrukciju pārklājums ar kaļķu, cementa, ģipša vai jaukta materiāla javām. Ar apmetumu iegūst ne tikai gludu, līdzenu virsmu, tas samazina skaņu izplatīšanos, saglabā telpās siltumu, ar tā palīdzību novērš defektus. Ar apmetumu ēku ārpusei un iekšpusei nodrošina arhitektonisko veidolu. Pēc izgatavošanas veida ir monolītais jeb parastais apmetums un sausais apmetums. Pēc darbu izpildes kvalitātes: vienkāršais, uzlabotais un augstvērtīgais. Pēc uzdevuma: parastais, speciālais un dekoratīvais. Apmetēju darbi ir ļoti darbietilpīgi, bet tie nodrošina kvalitatīvu ārējo un iekšējo virsmu apdari un restaurācijas vai remonta darbu izpildi. Virsmu sagatavošanas kārtību apmetuma darbiem reglamentē celtniecības normas. Pirms apmetuma darbu sākuma jābūt aizpildītām un hermetizētām paneļu šuvēm, ierīkotiem sanitārajiem mezgliem un komunikācijām u.c. Ja šos darbus veic pēc apmetuma darbiem, tad tiek bojāts apmetums, kā arī ir jāveic papilddarbi, kas palielina visu darbu izmaksas. Apmetuma process sākas ar virsmas sagatavošanu, tā jāattīra no netīrumiem un putekļiem. Liela apjoma apmetuma darbus veic mehanizēti, mazus – ar roku darbu, jo mehānismu uzstādīšana nav ekonomiski izdevīga. Vienkāršais apmetums sastāv no 2 kārtām, uztriepuma un apmetuma kārtas, kopējais kārtas biezums ne vairāk par 12 mm. Tālākā apstrāde nav nepieciešama. Uzlabotais apmetums sastāv no 3 kārtām – uztriepuma, apmetuma un izlīdzinošās, kopējais biezums 15 mm. Apmetuma virsmu līdzina un nogludina. Augstvērtīgais apmetums sastāv no vairākām kārtām: uztriepuma un vairākām apmetuma kārtām, kopējais kārtas biezums nepārsniedz 25 mm. Speciālo apmetumu uzdevums ir nodrošināt skaņas slāpēšanu, siltuma un mitruma izolāciju, radioaktīvā starojuma izplatīšanās aizturēšanu, vibrāciju samazināšanu u.c. Speciālo apmetumu darbus galvenokārt veic mehanizēti un javu uzmet uz tās virsmas, no kuras puses iedarbojas kaitīgā ietekme. Lieto arī torkrētaparātu, torkrētapmetuma kārtas biezums ir 8..10 mm, kopējais apmetuma biezums ir 1,5..3 cm. Katru nākošo kārtu uzmet pēc diennakts ilga starplaika. Stūrus un savienojumu vietas aizpilda noapaļojot. Torkrētapmetumam nedrīkst būt notecējumu. Ar dekoratīvo apmetumu veido gatavu virsmas faktūru, kura nav ne jākrāso, ne arī kā citādi jāapstrādā. Dekoratīvo virsmu veido, pirms pamata kārtas sacietēšanas uzmetot 3 apmetuma kārtu. Svarīga gan faktūra, gan tekstūra. Terazīta, cēlapmetums, sgrafito (daudzkrāsainu zīmējumu vai ornamentu apmetums), marmora imitācijas (lieto restaurācijā) u.c. apmetumi. Sauso maisījumu apmetumu izdevīgi lietot, ja darbu apjoms mazs, īpaši montāžas darbos. Gaisa mitrums nedrīkst pārsniegt 70%, minimālā temperatūra +80C. Apmetuma mehāniskai uzmešanai lieto gan pārvietojamās javas sagatavošanas un pārsūknēšanas darbnīcas, gan būvlaukumā uzstādītus pārvietojamos javas mezglus. Javu uz iestrādes vietu padod zem spiediena. Apmetumam lieto dažādas konsistences javas. Ziemā pirms apmetumu darbu sākuma jāierīko telpu apkure. Aizliegts lietot

sasalušu javu. Biezākas apmetuma kārtas jāsilda ar infrastariem.. Javu īpašību uzlabošanai tām pievieno ķīmiskas piedevas.. Sasalušas virsmas nedrīkst apmest. Apmetuma kvalitāti pārbauda ar 2 m garu līmeņlatu, svērteni un auklu. Apmetumam cieši jāpieguļ virsmai, kā arī tas nedrīkst atlupt, apmetuma virsmai jābūt gludai, līdzenai, ar precīzām krustojuma vietu apdarēm, bez javas notecējumiem un plankumiem, apmetumam jābūt bez plaisām, iedobumiem, izvirzījumiem. Drošības tehnika: nedrīkst strādāt uz vienas vertikāles bez speciālām drošības ierīcēm. Pastanes jāuzstāda uz drošiem neslīdošiem balstiem. Liela augstuma ēku apmešanai lieto iekārtas pastatnes. Dekoratīvajam apmetumam par pigmentu nedrīkst lietot indīgas vielas. Operatoram-apmetējam obligāti jāstrādā aizsargbrillēs. Materiāli j āuzglabā sausās telpās.

24. biļete 1. Pāļu vibroiegremdēšanas un vibrotriecienu tehnoloģijas Vibroiegremdēšanas paņēmienu Var efektīvi lietot mazāk blīvās un ar ūdeni piesātinātās gruntīs, izmantojot vibrogremdētājus un vibroveserus. Vibrogremdētāji ar vibrāciju skaitu līdz 10 s-1 lietojami smagiem pāļiem, bet ar vibrāciju skaitu virs 16 s-1 – viegliem pāļiem. Pāļa iedziļināšana gruntī ar vibrogremdētāju pamatojas uz vibrācijas un vibrējošo elementu pašsvara kopīgo iedarbību. Noteikta vibrācijas režīma ietekmē ievērojami samazinās berze starp pāli un grunts daļiņām, un pālis grimst gruntī pašsvara un vibratora svara ietekmē, pārvarot grunts pretestību pāļa smailes galā. Lai veiktu vibrogremdēšanu, pālis jānostāda paredzētajā vietā vertikālā stāvoklī un pāļa galā cieši jāpiestiprina vibrogremdētājs. Pēc vibrogremdētāja iedarbināšanas pālis sāk grimt gruntī. Pāļa iedziļināšanu gruntī var paātrināt, arī lietojot vibroveseri. Šis paņēmiens apvieno gan vibratora, gan pāļdziņa pozitīvās īpašības, jo uz pāli iedarbojas gan vibrācija, gan sitieni, un tādēļ pāļa iedziļināšanas ātrums palielinās 3…8 reizes salīdzinot ar vibroiegremdēšanu. Vibroveseri piestiprina pāļa augšgalā, un tajā atrodas 2 vārpstas ar debalansieriem, kas griežas pretējos virzienos. Vibrācijas no vibrovesera pa atsperēm tiek pārnestas uz plātni, kura savienota ar pāli. Sitienus vibrators izdara ar pāļa galu, uz kura piestiprināts speciāls metāla paliktnis – lakta. Sitienu biežumu var regulēt, mainot atstarpi starp laktu un belzni. Normālais sitienu skaits 8…12 s-1. 2. Siltuma izolācijas darbi Siltumizolācija jāierīko gadījumos, kad konstrukcija izgatavota no tāda materiāla, kas labi vada siltumu, bet telpās ir jānodrošina noteikts siltuma režīms. Ierīkojot siltumizolāciju, tiek ekonomēta siltumenerģija. Ja starpstāvu pārsegumi ir montēti no dzelzsbetona paneļiem un ja starp apakšējā un augšējā stāva telpām ir nepieciešama temperatūras starpība, tad šādiem pārsegumiem nepieciešama siltumizolācija. Virs bēniņu pārseguma obligāti jāierīko siltumizolācijas kārta neatkarīgi no jumta konstruktīvā izvietojuma. Siltumizolācija nepieciešama arī savietotiem jumtiem. Arī tos cauruļvadus pārklāj ar siltumizolāciju, pa kuriem plūst šķidrums, saspiests gaiss vai gāze, kas jānodrošina pret siltuma zudumiem, ja cauruļvadi atrodas ārpus apsildāmām telpām. Siltumizolāciju izgatavo no poraina materiāla ar vāju siltumvadītspēju. Būvdarbos lieto organiskus un neorganiskus siltumizolācijas materiālus. Pie organiskiem siltumizolācijas materiāliem pieder fibrolīts, kūdra, putuplasti, tūba u.c. No šiem materiāliem izgatavo plātnes vai speciālus veidgabalus izolējamo konstrukciju nosegšanai. Pie neorganiskajiem siltumizolācijas materiāliem pieder putu betons, minerālvate, stikla vate, stikla tūba, keramzīta oļi, izdedži u.c. Šie siltumizolācijas materiāli var būt berami, kā arī sapresēti plāksnēs vai veidgabalos. Pēc konstruktīvā izveidojuma siltumizolāciju var iedalīt beramā, lejamā, klājamā, mastikas, tinamā un saliekamo elementu siltumizolācijā. 3. Krāsotāju darbi Krāsotāju uzdevums nosegt ēku daļu un konstrukciju virsmas ar dažāda sastāva krāsām. Krāsojums pasargā ēkas no mitruma, gaisa, saules un citu nelabvēlīgu faktoru iedarbības; palielina konstrukciju kalpošanas ilgumu un uzlabo sanitāri higiēniskos apstākļus telpā. Gaumīgi izraudzīta nokrās un rūpīgi veikts krāsojums uzlabo ēkas fasādes un interjera arhitektonisko izskatu. Atkarībā no ēkas nozīmīguma un prasībām, kādām jāatbilst krāsojumam, izšķir 3 dažādas kvalitātes krāsojumus: • Vienkāršo krāsojumu lieto virsmu krāsošanai noliktavās, pagrabtelpās un dažādās saimniecības palīgtelpās; • Uzlaboto krāsojumu lieto virsmu krāsošanai dzīvojamās, sabiedriskās un rūpniecības ēkās; • Augstvērtīgo krāsojumu izmanto klubu, teātru, koncertzāļu, dziedniecības, zinātnes un citu nozīmīgāku sabiedrisku ēku apdarei. Vienkāršais krāsojums no pārējiem krāsojuma veidiem atšķiras ar to, ka virsmu krāsošanai nesagatavo tik rūpīgi kā pārējiem krāsojuma veidiem. Krāsošanas darbu kvalitāte, galvenokārt, atkarīga no virsmas pareizas sagatavošanas, materiālu kvalitātes, krāsu sastāva, gruntēšanas, špaktelēšanas un visu pārējo krāsošanas procesa darbu kvalitātes, kā arī no krāsojamās virsmas mitruma. Apmestām ķieģeļu un betona virsmām mitrums pirms krāsošanas nedrīkst pārsniegt 8%, bet koka virsmām – 12%.

25. biļete 1.Beztranšeju tehnoloģijas Būvējot pazemes komunikācijas pilsētās ar intensīvu transportlīdzekļu kustību, šķērsojot dzelzceļu līnijas, kanālus un citus līdzīgus šķēršļus, atklātu tranšeju rakšana ir apgrūtināta vai nav iespējama. Tādā gadījumā lieto kādu no cauruļu likšanas beztranšeju paņēmieniem: hidromehānisko urbšanu, horizontālo mehānisko urbšanu, vibrovakuuma urbšanu vai grunts caurduršanu. Minēto paņēmienu pamatā ir horizontāla cilindriska kanāla izveidošana cauruļu ievietošanai. Zemes darbu apjoms, lietojot beztranšeju paņēmienu, samazinās par 70..85 %. Hidromehāniskā urbšana ir vienkāršākais cauruļu likšanas beztranšeju paņēmiens. Urbumu veido, intensīvi izskalojot grunti liekamās caurules priekšā. Šai nolūkā izmanto speciālu koniskas formas uzgali. Ūdeni uzgalim var pievadīt divējādi. Ja caurules diametrs ir mazs, ūdeni pievada tieši pa cauruli (10..40 m/s), ja caurules diametrs ir liels, ūdeni pievada pa speciālu šļūteni. Ūdens spiediens 0,2..0,8 MPa. Iekārtu var lietot tērauda caurulēm ar 500...1800 mm diametru. Horizontālas urbšanas iekārtas var klasificēt pēc urbšanas ierīces uzbūves – iekārtas ar griežņiem, kas nostiprināti rotējošas vārpstas galā un iekārtas ar griežņiem, kas nostiprināti rotējošas frēzes caurules galā. Pēc piedziņas veida ir: ar iekšdedzes motoru vai elektromotoru. Pēc iebīdīšanas paņēmiena: iekārtas, kas cauruli iebīda urbšanas laikā un iekārtas, kas padod cauruli gatavā urbumā. Pēc uzirdinātās grunts izvākšanas paņēmiena: iekārtas ar gliemežkonveijeru un iekārtas ar ūdens strūklu. Visbiežāk lieto unificētas iekārtas, kuras vienlaikus veic urbšanu un cauruļu likšanu, kā arī ar gliemežkonveijeru izvāc grunti. Tām ir liels urbšana sārtums, liela precizitāte, procesa nepārtrauktība, iespēja likt caurules zem satiksmes maģistrālēm, nepārtraucot kustību, augsta darbu mehanizācijas pakāpe. Max urbšanas garums 60 m. Vibrovakuuma urbšanas iekārtas horizontālos urbumus veido ar vibrējošu dobu cilindru, no kura daļēji izsūknēts gaiss. Kad grunts piepildījusi visu cilindru, tas tiek izvilkts no urbuma un iztukšots. Gatavajā uzbumā ievieto caurules ar 200..500 mm diametru. Ar iekārtām var veidot līdz 23 m garus urbumus smilts, mālsmilts un smilšmāla gruntīs. Šim paņēmienam ir augsta mehanizācijas pakāpe un vienkārša tehnoloģija. Bet samērā neliels urbuma garums, mazs urbšanas v, procesa cikliskums un zemāks lietderības koeficients. Šo paņēmienu galvenokārt lieto saistīgās gruntīs. Caurduršanas iekārtām var būt 2 veidu darbierīces: domkratus un vibratorus. Tādēļ arī izšķir mehanizēto caurduršanu un vibrocaurduršanu. Izstrādā grunts nav jāaizvāc, ir vienkārša iekārtu uzbūve, demontāža un ekspluatācija. Trūkumi: nevar likt caurules kam d>500 mm. Mehānisko caurduršanu lieto metāla cauruļu likšanai saistīgās smilšmāla un māla gruntīs. Caurduršanas spēku attīsta hidrauliskie domkrati. Grunts pretestības samazināšanai lieto caurules priekšgalā nostiprinātu konisku uzgali. Iekārtai neliels ražīgums 1,5..3 m/h, samērā grūti noteikt kanāla virzienu, paņēmiens nav piemērots akmeņainām gruntīm. Vibrocaurduršana: akmeņainām gruntīm. Galvenā darbierīce ir vibrators, kas piešķir caurulei horizontālas svārstības, kuras uztver grunts un sablīvējas. Iekārtas ražīgums 20..60 m/h. Vibrocaurduršanas iekārtu var lietot arī cauruļu

izvilkšanai no grunts. Gadījumos, kad jāizbūvē lielāka izmēra tuheļi (900 mm un lielāki) vai arī jābūvē maģistrālie kanalizācijas kolektori, lieto kalnraču vairogu. Tādā gadījumā rok vertikālu šahtu, kurā samontē kalnraču vairoga iekārtu. Kalnraču vairogs ir metāla cilindrs, kurā izvietotas dažādas darbierīces grunts izstrādāšanai un grunts pārvietošanai, tā ārējais diametrs atbilst izbūvējamā tuneļa diametram. Mehanizētā kalnraču vairogā vsi darbintiek veikti mehanizēti, grunts izvākšanai un darbarīku padošanai lieto horizontālo transportu (vagonetes) un vertikālo transportu(lifti).. Metodes priekšrocības: augsta mehanizācijas pakāpe, precīza izstrādājamā tuneļa virziena nodrošināšana, iespēja izstrādāt praktiski jebkuru grunti. Galvenais trūkums: augstās darbu izmaksas. 2.Koka konstrukciju mezglu veidošana un montāža Nesošās koka konstrukcijas celtniecībā izmanto tikai tad, ja nav tehniski izdevīgi lietot dzelzsbetona vai tērauda konstrukcijas korozijas dēļ (piemēram, minerālmēslu noliktavās), kā arī dažreiz ekonomisku apsvērumu dēļ. Koka konstrukcijas montē ar tādiem pašiem paņēmieniem kā jebkura cita materiāla konstrukcijas. Atšķirīgair konstrukciju stropēšana. Lai nesaspiestu koksni, štropēšanas vietās liek leņķdzelzs starplikas. Līmēto koka konstrukciju transportēšanas un uzglabāšanas laikā jānovērš to samitrināšanās. Šīs konstrukcija satransportē tā, lai novērstu to deformēšanos. Liela laiduma līmētās koka konstrukcijas montē ar celtņiem, lietojot montāžas pagaidbalstus. Dažreiz no atsevišķiem elementiem darina palielinātus montāžas blokus, kas sastāv no 2 savā starpā savienotiem puslokiem un jumta klāja. Liela laiduma konstrukcijau montāžai parasti leito pārvietojamos ritošos balstus, kurus novieto laiduma vidū. Pēc pusloku vai palielinātu montāžas bloku novietošanas uz balstiem darina balstu un vidējo locīklas. Visas koksnes detaļas ir jāantiseptizē. Montāžas laikā vēl papildus jāantiseptizē bultskrūvju caurumi un notēstās vietas. Šim nolūkam bultskrūves pirms montāžas ievieto karstā antiseptikas šķīdumā. Pēc montāžas līmētās koka konstrukcijas pārklāj ar ugunsdrošu sastāvu. Bez līmētām konstrukcijām celtniecībā lieto arī vieglas kopnes, režģotas sijas un dēļu rāmjus ar metāla stiprinājumiem. Tā kā koka konstrukciju vai no tām salikto montāžas bloku masa nav liela, tad montāžai var lietot vieglus autoceltņus. Vairoga māju montāžu sāk ar vainaga ierīkošanu uz pamatu hidroizolācijas. Pārsegumu virs pagraba parasti darina no gataviem pārseguma vairogiem. Lai nodrošinātu ģeometriski nemainīgas, noturīgas ēkas daļas, sienu montāžu sāk ar stūra vairogu novietošanu un pēc tam montē pārējos sienu un starpsienu vairogus. Vairogu sadurās ievieto siltumizolācijas un hidroizolācijas starplikas un no ārpuses šuvi nosedz ar seglīsti. Vairoga augšmalā piestiprina vainaga dēļus un pēc tam montē pārseguma un jumta vairogus. Karkasa-vairoga ēku montē, vispirms uzstatot apakšējo vainagu un pagraba pārseguma sijas. Uz sijām novietos pagaidu dēļu klāju, no kura veic tālāko montāžu. Vispirms uzstata karkasa stūra rāmjus. Vienlaikus ar karkasa rāmju montāžu montē arī durvju un logu blokus. Karkasa rāmjus pagaidām nostiprina ar atgāžņiem. Pa karkasa rāmju augšmalu montē augšējo vainagu, bet uz tā starpstāvu pārseguma sijas. Pēdējos montē jumta elementus. Pēc jumta seguma izveidošanas montē ārsienu blokus ar minerālvates vai fibrolīta pildījumu. Iekšējos darbus beidz ar kāpņu montāžu, grīdu ieklāšanu...Ārējos darbus beidz ar dzegas vairogu uzstādīšanu, apmaļu piestiprināšanu pie logu un durvju kailām un jumtiņa ierīkošanu virs ieejas durvīm. Guļbūvju sienas senāk būvēja no apaļkokiem. Tagad guļbūvju ēku sienas montē no šķautņiem, kas sagatavoti vajadzīgajā garumā un ērti savienojami savā starpā. Koka ēku montāžai lietojami viegli pašgājēji vai stacionāri montāžas celtņi. Atkarībā no elementu savstarpējā novietojuma izšķir 4 koka elementu savienojuma veidus: 1) metinājums: lieto horizontālu koka elementu pagarināšanai. 2)Paplatinājums: lieto 2 vai vairāku apaļkoku, šķautņu, plankuvai dēļu sāniskai savienošanai visā to garumā. 3)Iesējumus lieto, lai savienotu 2 elementus, kas savā starpā veido taisnu vai slīpu leņķi. Izšķir krustenisku iesējumu, gala iesējumu ar pārlaidumu vai tapu un stūra iesējumu ar pārlaidumu vai tapu. Visu minēto savienojumu veidošana ir darbietilpīga, savienojuma vietā koka elementi tiek vājināti. Pēdējā likā kur vien iespējams sāk lietot savienojumus ar tapām, bultskrūvēm, naglām vai līmi. Līmējot, var izveidot visdažādākās formas konstrukcijas un detaļas. 3.Dēļu grīdu veidošana Grīda ir ēkas daļa, kam jābūt mehāniski izturīgai, ar labām siltuma un skaņas izolācijas, augstām ekspluatācijas, higiēnas un mākslinieciski dekoratīvajām īpašībām. Lai industrializētu koka grīdu ieklāšanas darbus, materiālus sagatavo rūpnīcā. Tam nolūkam sagatavo grīdu dēļu un parketa vairogus. Noteiktas sērijas tipa ēkām vairogu lielumu un to izvietojumu telpās projektē un sanumurē un izgatavotoes vairogu saskaņā ar šo numerāciju piegādā. Dēļu grīdas neklāj sanitārajos mezglos. Koka grīdas ieklāj uz koka gulšņiem, kas pārnes slodzi uz pārsegumu vai grunti. Ja grīdas ieklāj uz grunts, tad gulšņus balsta uz ķieģeļu vai betona stabiņiem. Gulšņiem lieto antiseptizētu mīkstu koku. Dēļu grīdas ieklāj uz koka gulšņiem, lietojot ēvelētus priedes vai egles dēļus. Priedes dēļiem ir mazāks nodilums. Dēliem jābūt sausiem, ar mitrumu ne vairāk par 12 %. Starpstāvu pārsegumos dēļus gulda uz koka dēlīšiem. Pirms gulšņiem uz stabiņiem uzliek 2 kārtas papes vai ruberoīda. Attālums starp gulšņiem 700..100 mm, 900 leņķī pret dēļu virzienu. Pirmo dēli katram gulsnim piestiprina ar 2 naglām, pārējos dēļus tam piedzen cieši klāt ar ķīļiem vai žņaugiem un ar 1 naglu pienaglo pie katra gulšņa, naglu nedzenot līdz galam. Pēc nedēļas visus dēļus piedzen atkārtoti un pienaglo ar 2 naglām. Naglas sit slīpi uz pienagloto dēļu pusi. Naglām jābūt 2,5x garākām par dēļu garumu. Dēļus telpā novieto gaismas virzienā, bet gaiteņos – kustības virzienā. Dēļu apakšai un galiem jābūt antiseptizētiem. Dēļi nedrīkst būt caurejoši, zem starpsienas tiem jābūt pārzāģētiem. Starp dzelzsbetona pārsegumu un grīdas dēļu klāju jāierīko izdedžu, smilts vai cita skaņas izolācijas materiāla kārta. Ja ir dēļu vairogi, tos novieto cieši pie sienas uz smilšu kārtas, katru nākamo cieši pienaglo pie iepriekšējā vairoga. Pēc uzlikšanas ir jāpārbauda dēļu vairogu kustīgums. Pēc grīdas uzlikšanas neglaudumus noēvelē, uzliek grīdlīstes un ierīko vēdināšanas lūkas. Starp sienu un grīdlīsti jāliek skaņu izolējošs materiāls. Grīdu krāso pēc visu pārējo telpas apdares darbu beigām.

26. biļete 1. Betona cietēšanas paātrināšana Ķīmiskās piedevas un to nozīme mūsdienu betona tehnoloģij ā. Tās lieto, ja betona maisījumam vai sacietējušam betonam ir jāmaina vai jāpiešķir noteikta, vēlama īpašība. Ja pievieno vairāk par 1 ķīmisko piedevu, tad katru no tām pievieno atsevišķi. Jānovērtē arī to savstarpējā iedarbība. Cementa izmantošana vienmēr efektīvāka ar ķīmiskām piedevām – virsmas aktīvām vielām(vav). Piedevas pievieno ūdenim vai mitram svaigam sastāvam. Ūdens masas sastāvs jāsamazina, ja lieto ķīm.piedevas. Piedevas uz hlorīdu bāzes nevar lietot ar aluminātu cementu, sulfātizturīgu un ekstra ātri cietējošu cementu. Aukstā laikā jālieto pēc sajaukšanas.Saistīšanās laika izmaiņas, ķīmiskās piedevas. Virsmas aktīvo vielu pievienošana paaugstina saistvielu efektivitāti. Ir speciālas ķīmiskās piedevas, kas izmaina cementa saistīšanās un cietēšanas laiku. Dažāda veida ķīmiskās piedevas: plastifikatori un superplastifikatori. Šīs piedevas parasti pievieno % no cementa masas. Ziemas periodā lieto speciālas piedevas un katalizatorus saistīšanās procesa palēnināšanai. Izmanto VIP tipa katalizatorus, kuri vienlaikus uzlabo arī pretsala aizsardzību. -malts ģipšakmens -potašs K2CO3 -CaCl2

saturošas ķīmiskas piedevas -organisko skābju (citronskābe, skābeņskābe, skudrskābe...) sāļi –lignosulfokāti. To, kā attiecīgā piedeva ietekmē saistīšanās laika izmaiņas lielā mērā nosaka tās koncentrācija. Ir piedevas, kas līdz kādai noteiktai koncentrācijai strādā kā saistīšanās palēninātāji, bet tālāk jau kā paātrinātāji. Ir arī piedevas, kuru koncentrāciju un saistīšanās laiku saista lineāra sakarība. Katalizatoru piedevas palīdz uzlabot darba apstākļus betonēšanai aukstā laikā (tās arī iesaista gaisu, pastiprinot salizturību). Tādiem darbiem, piemēram , remontdarbi, sūču noblīvēšana, torkretēšanas darbi, nepieciešami cementi ar mazu saistīšanās laiku. Tādos gadījumos lieto saistīšanās laika paātrinātājus.Betona saistīšanas laiki to kontrole? Cements uzreiz sāk reaģēt ar ūdeni, līdz ar ko sakas ari cietēšanas process. Betons ja to 7 dienas mitrināt un aprūpēt 28 dienu laika sasniedz vairāk nekā 80% no savas ieprojektētas stiprības. Betons pariet cieta fāzē jau 2 stundu laikā, veicot monolīto betonēšanu, šī laika ir par maz lai konstrukcija būtu monolīta un bez pārrāvumiem, tāpēc lieto palēninošas piedevas, kas palielina saitēšanas laiku, tas arī izmanto ja betonu jātransportē lielajos attālumos. Lietojot šis piedevas betona stiprība samazinās par 30 % 7 dienu laika, bet 28 dienā tā sasniedz savu ieprojektēto stiprību pat vairāk. Piedevas (Addiment VZ2, Peramin R, Sika Retarder...u.c). Veicot monolīto betonēšanu ir

vajadzība patrinat cietēšanu lai varētu ātrāk atveidņot, tāpēc efektīvi izmantot elektrolītus-paātrinātāju piedevas. Paātrinošas piedevas plaši pielieto ziemas betonēšana, lai betons ātrāk sasniegtu savu kritisku stiprību, kas nodrošinātu pietiekošu pretestību pret poras sasalušo ūdeni. Galvenais paātrinātāju piedevu kritērijs ir patrinat saistīšanas procesu par 25% un vairāk (pie temperatūras 20±2°C). Paātrinošam cietēšanas piedevām, par kritēriju kalpo stiprības paaugstināšana par 20% un vairāk vienas diennakts laikā. Paātrinošas piedevas ir: Addiment BE2, Peramin A, Litija karbonāts...u.c. Cietēšana paātrinās, ja tās laikā paaugstina betona t, vides mitrumu un lieto ātri cietējošo cementu. Max pieļaujamā t un max t pieaugums atkarīgs no betona virsmas moduļa, kas norāda attiecību starp konstrukcijas virsmas laukumu un tilpumu. Sildīšana ar tvaiku, lieto veidņu apvalkus vai tvaicēšanas kameras. Sildīšana ar sakarsētu gaisu, ievada starptelpā starp betonu un izgatavoto apvalku. Betona sildīšanu tvaicēšanas kamerās praktizē galvenokārt rūpnīcās un poligonos. Betona elektrosildīšana no ārpuses ar atstarotājām elektrokrāsniņām, elektrosildītāju veidņiem. Svarīgs sildīšanas režīms.Sildīšanas laikā jākontrolē betona t. 2. Hidroizolācijas darbi Hidroizolāciju ierīko ēku pamatiem, jumtiem, vertikālām konstrukcijām. Virsmu notīra no netīrumiem, javas pikām, aizpilda spraugas, dobumus. Sagatavo pastatnes, mehanizētos un nemehanizētos instrumentus. Uzziežamā hidroizolācija: pamatni gruntē plānā kārtiņā ar bitumen aun benzīna (!:3) maisījumu. Dažreiz gruntē 2 kārtās, lai lielāka sasaiste. Pēc gruntējuma sacietēšanas ziež 1 mastikas kārtu 1..1,5 mm biezumā. Otrā kārta 2..3 mm biezumā. Cietēšanas laikā jānodrošina 15..200 temperatūra. Uzkrāsojamā hidroizolācija: 3 kārtās. 1 kārtu krāso ar otu, pārējās divas ar smidzinātāju. Karstās un aukstās asfalta mastikas. Līmētā izolācija: 1..4 kārtu monolīts segums, līmē dažādus ruļļu materiālus ar atbilstošu līmvielu, darvu, sintētiskām līmēm (polietilēnu). Cietās izolācijas javas gatavo no bezrukuma ūdensnecaurlaidīgajiem cementiem u.c. Cieto izolāciju ierīkošanai var lietot torkretēšanas paņēmienu. Lokšņu izolācija: metāla vai plastmasas loksnes. Plastmasa – agresīvās vidēs. Cinkota skārda loksnes lodē. Pamatu hidroizolācijas konstruktīvajam izveidojumam un kvalitātei ir jāpievērš vislielākā uzmanība – pareizi un kvalitatīvi izveidota pamatu hidroizolācija pasargā ēku no samitrināšanās un nodrošina tai daudz ilgāku mūžu, kā arī higiēniskus apstākļus telpās ekspluatācijas laikā. Lietotājiem hidroizolācijas materiāliem jābūt kvalitatīviem un ar tādu kalpošanas laiku, kas nav mazāks par ēkas kalpošanas laiku, jo apmainīt vai remontēt horizontālo pamatu hidroizolāciju ir ļoti sarežģīti, pat neiespējami. Pamatu virsmai jābūt līdzenai un izžuvušai; izolējamai pamatu virsmai ar bitumena mastiku divās kārtās pielīmē hidroizolācijas ruļļmateriālu – ruberoīdu. Jāņem vērā, ka ruļļmateriāla mala no sienas nedrīkst būt izvirzīta uz ārpusi, jo tad tā var uztvert un ievadīt sienā lietus ūdeni. Ruberoīdu drīkst pielīmēt tikai tad, kad cementa javas izlīdzinošā kārta ir pilnīgi izžuvusi, jo pie mitras virsmas bitumena mastika līp slikti. Telpu hidroizolācija – grīdas hidroizolāciju telpās jāizveido no divām kārtām ruberoīda bitumena mastikā. Sienas hidroizolācija ir jāizveido telpās, kur ir paaugstināts mitruma daudzums (vannas istabās un sanitārajos mezglos). 3. Plāksnīšu (flīžu) ieklāšana Grīdu ieklāšanai lieto keramikas, keramikas-mozaīkas, dabīgā akmens, sārņukristāla u.c. plāksnītes. Keramikas un keramikas-mozaīkas plāksnīšu grīdas ieklāj mitrās telpās. Tās ir stipras, ūdensizturīgas, bet aukstas un ieklāšanas process ir darbietilpīgs. Sagatavojot plāksnīšu pakojumus, tajos ietilpina arī dažādus plāksnīšu veidgabalus – stūrus, pusītes u.c. Keramikas-mozaīkas plāksnīšu virspusē ir pielīmēts kartons-paklājs, plāksnītes ir līmētas ar noteiktu rakstu vai ornamentu. Dabīgā akmens grīdas ir dekoratīvas, ūdensnoturīgas, tām ir mazs nodilums, bet tās ir dārgas, ieklāšanas process-darbietilpīgs. Betona mozaīkas plātnes izgatavo rūpnīcā vienā vai 2 kārtās ar slīpēta marmora šķembu virspusi. Plāksnītes piestiprina ar līmēšanas tehnoloģiju, līmēšanai lieto kompozīto polimērmateriālu līmes, šuves tsrp plāksnītēm aizpilda, izspiežot javu no apakšas uz augšu, apstrādā ar cementa pienu. Šuves 1..2 mm platas. Darbu sāk ar virsmas sagatavošanu un līmetņošanu. Nelīdzenas virsmas apmet, gludas iecērt un noskalo. Keramikas fl īzes uz īsu brīdi iemērc ūdenī. Pirmās uzstata grīdlīstes flīzes, jo tās ir biezākas par sienas flīzēm un tām var būt arī speciāla forma. Katrai flīzei liek aptuveni 7 mm biezu līmes kārtu, flīzi piespiež virsmai un lieko līmi noslauka. Šuves pēc līmes sacietēšanas apstrādā ar speciālām mastikām. Rūpnieciski izgatavo flīžu paklājus. Katru nākošo paklāju liek tā, lai raksts un ornaments sakristu. Kartonu no paklāja labā spuses atmiekšķē un notīra pēc 3..4 dienām. Vispārējie flīzēšanas ieteikumi: virsmai jābūt tīrai, stingrai un sausai;flīzes jālīmē no zemākās vietas;šuvēm starp flīzēm jābūt vienādām, tāpēc jāizmanto speciāli šim nolūkam paredzēti plastmasas krustiņi;Grīdu flīzēšanaFlīzes jāieklāj uz cietas un līdzenas betona pamatnes, plāksnīšu pielīmēšanai var lietot sauso līmjavu maisījumu (Knauf), darba konsistences iegūšanai maisījumam pievieno ūdeni un rūpīgi samaisa. Līmjavas uzklāšanai uz pamatnes izmanto rievoto špakteli; plāksnītes jāiemērc ūdenī pirms iestrādes. Vispirms telpas stūros tīrās grīdas līmenī iestrādā vadplāksnītes, atstājot vietu apmalei. Ieklāj rindu, kas atrodas pretī durvīm; izmanto virzienauklas, kas nostieptas virs vadplāksnītēm vienā līmenī ar tām. Kad veselās flīzes ir ieklātas, sāk ieklāt piegrieztās flīzes stūros.

27. biļete 1.Dzelzsbetona konstrukciju montāža Telpiskās dz/b konstrukcijas lieto stadionu, noliktavu, staciju, angāru u.c. būvju nosegšanai. Šādu būvju pārsegšanai lieto galvenokārt čaulas. Ar čaulām var pārsegt ļoti lielas platības bez starpbalstiem. 1)čaulu montē uz zemes ar speciāliem konduktoriem un pēc tam ar vairākiem montāžas celtņiem, speciālajiem pacēlājiem vai domkratiem novieto projekta stāvoklī. 2)čaulu montē uzreiz projekta augstumā, atsevišķu elementu atbalstīšanai montāžas laikā lietojot turas vai sastatnes. Šo metodi ieteicams lietot, ja montāžas augstums nav liels. Sadura (savieno 2 vai vairāku konstrukciju galus), šuve (2 blakus novietoti elementi), mezgls (savienoti elementi ar atšķirīgu konstruktīvu nozīmi). Galvenās operācijas: ieliekamo detaļu un stiegrojuma metināšana, antikorozijas un aizsargkārtas izveidošana, siltum un hidrozilācijas ierīkošana, savienojuma monolitizēšana ar cementa javu vai betona masu. 2.Mūra javu nozīme un veidi Java ir racionāli izraudzīts cietējošs maisījums, kas sastāv no saistvielām, smalkiem liesinātājiem un ūdens. Javas uzdevums ir stingri sasaitīt atsevišķus akmeņus vai ķieģeļus vienā monolītā darinājumā – mūrī. Javas uzd.arī aizpildīt šuves un tukšumus starp akmeņiem, tādējādi uzlabojot sienas siltumtehniskās īpašības. Izšķir cementa, kaļķu, māla un jauktās javas. Cementa javu lieto galvenokārt, lai mūrētu pamatus un konstrukcijas zem gruntsūdens līmeņa, kā arī stiegrotā mūrī. Vajadzīgs daudz cementa, tā ir grūtāk iestrādājama. Kaļķu java – ēkas virszemes daļas mūrēšanai, ja sienas pasargātas no mitruma. Māla javas – krāšņu mūrēšanai. Cementa – kaļķu, cementa-māla javas. Mūrnieku javām jābūt ar lielu ūdens saturēšanas spēju, lai viss ūdens tūlīt neiesūktos ķieģeļos, lai java nezaudētu plastiskumu. Jauktajām javām lielāka plūstamība, vieglāk iestrādājamas. Celtnes augšējos stāvos slodzes samazinās, var lietot javu ar zemāku marku. Javas konsistenci nosaka, iegremdējot tajā standartkonusu. 3. Linoleja grīdu ieklāšana Linoleju atkarībā no tā īpašību izmaiņām 200..250 t0 iedala: netermoplastiskais (sāk pārogļoties) un termoplastiskais, kas minētajā t0 pārvēršas mīkstā, plūstoša masā, poēc tam no jauna sacietē bez manāmām īpašību izmaiņām. Linoleja segums jāklāj uz stingras, blīvas un gludas izlīdzinošās kārtas, ko veido no cementa vai polimērcementa javas. Dažreiz linoleju klāj uz kokskaidu plātnēm, iegūstot līdzenu virsmu, bet tikai sausās telpās. Gaisa mitrums nedrīkst pārsniegt 60%, t0 jābūt no +10..+15. Linolejs pirms ieklāšanas jāiztin no ruļļiem un jāizklāj telpā, kur t nav zemāka par 15 grādiem, 3 dienas pirms ieklāšanas. Linoleju līmē ar mastiku, var atstāt arī nepielīmētu. Bez līmēšanas ieklāj plānos, plastiskos linolejus. Termoplastisko linoleju metina saduršuvju vietās ar karstu gaisu vai augstfrekvences strāvu. Lokšņu malas uzklājot liek 10 mm vienu virs otras, 2..3

dienas pēc pielīmēšanas tās apgriež ar rokas vai elektrisko diska nazi pa salaiduma līniju gar metāla lineāla malu. Visapkārt pa perimetru stiprina koka vai plastmasas grīdlīstes.

28. biļete 1.Betona elektrosildīšanas paņēmieni Elektrodu paņēmiens: kā pretestību izmanto svaigo betonmasu. Plūstot strāvai caur betonmasu, elektriskā enerģija pārvēršanas siltuma enerģijā un betons sasilst. Mainot strāvas stiprumu un attālumu starp elektrodiem, var regulēt sildīšanas intensitāti. Izšķir iekšējos un virsmas elektrodus. Lieto 2 veidu iekšējos elektrodus: stieņu un stīgu elektrodus. Stieņu elektrodiem lieto stiegru tērauda atgriezumus. Šos elektrodus iebetonē konstrukcijā perpendikulāri ārējai perpendikulāri ārējai virsmai, galus izlaižot cauri veidņiem strāvas pieslēgšanai. Elektrodu sildīšanas paņēmiens nav piemērots biezi stiegrotām konstrukcijām ar metāla veidņiem 2.Tērauda konstrukciju mont āža 3.Parketa un lamināto grīdu ieklāšana

29. biļete 1.Pneimatisko veidņu lietošana Pneimatiskie veidņi ir jauna, perspektīva veidņu konstrukcija, kuru galvenokārt lieto velvju (ar 6, 12, 18 m laidumu) un kupolu (10 m diametrā) konstrukciju betonēšanai. Šos veidņus izgatavo šādā secībā. Vispirms uz sagatavotās betona grīdas noklāj veidņu materiālu – gaisnecaurlaidīgu audumu, kuru blīvi piestiprina pamatam pa celtnes perimetru. Tad šai telpā zem auduma ar ventilatora palīdzību, vai arī ar kompresora palīdzību, iesūknē gaisu līdz aprēķinātajam spiedienam, lai veidņu materiāls izveidotu vajadzīgo formu. Virs tā uzstāda stiegrojumu un tad plānās kārtš ar smidzinātājpistoli uz veidņu auduma uzšķiež betonmasu. Kad betona kārta sasniegusi vajadzīgo biezumu un pretestību, atveidņošanu izdara, izlaižot saspiesto gaisu no apvalka un vienlaicīgi ielaižot gaisu starp konstrukciju un apvalku. 2.Pāļu ieskalošana gruntī Šo paņēmienu lieto, lai atvieglotu pāļu iedziļināšanu ar veseriem vai vibrogremdētājiem. Pāļu iedziļināšanu gruntī ar ieskalošanu ir ļoti efektīvs paņēmiens smilšainās gruntīs, bet to var lietot arī mālainās gruntīs. Pāļus iedziļinot, ūdens strūklu ar 0,5..2 MPa lielu spiedienu pa caurulēm pievada speciāliem uzgaļiem, kas atrodas pie iedziļināmā pāla smailes. Ūdens izskalo grunti un tās daļiņas gar pāli kopā ar ūdeni nonāk grunts virspusē. Ūdenim ceļoties uz augšu, ievērojami samazinās berze starp pāli un grunti. Pālis iedziļinās pašsvara un vesera vai vibrogremdētāja svara ietekmē. Ieskalošanu pārtrauc, kad pāļa smaile atroda 1,5..2 m attālumā no projektētās atzīmes. Tālāk pāli iedziļina ar veseri vai vibrogremdētāju, kamēr iegūst vajadzīgo pāļa atkodu.Pāļu ieskalošanas iekārta sastāv no rāmja ar veseri, centrbēdzes ūdenssūkņa, gumijas pievadcaurulēm un 30..80 mm diametra tērauda caurulēm ar uzskrūvējamiem uzgaļiem. Ieskalošanas cauruļu uzgaļus izgatavo ar 1 centrālo un 4 radiālajiem caurumiem. 3.Tapsētāju darbi Tapsētāju darbus var sākt pēc griestu, sienu, logu un citu telpas elementu krāsošanas, bet pirms tīro grīdu ierīkošanas un grīdlīstu piestiprināšanas. Dažāda sienu materiāla virsmām ir jāveic atšķirīgas sagatavošanās darbu operācijas. Prasības visām virsmām ir vienādas: virsmai jābūt gludai, tīrai, bez izciļņiem, dobumiem, spraugām vai plaisām. Lielpaneļu ēku gludās apmetuma virsmas notīra no putekļiem, noziež ar līmi un pielīmē tapetes. Tapsējot ģipša vai azbestcementa plātņu virsmas, salaidumus un naglu vietas noziež ar līmi, uzlīmē papīru, izžāvē un tad līmē tapetes. Presēta koka skaidu plātnes notīra, aizziež naglu galviņas un uzlīmē papīru. Dēļu sienas apsit ar presētu kartonu. Zem mazgājamām, augstvērtīgām tapetēm vai linkrusta virsmai jābūt ļoti gludai un tīrai. Šim nolūkam virsmu gruntē ar ģipša polimērpastu un pēc tam vienlaidus slīpe. Pirms tapešu līmēšanas ar svērteni pārbauda stūru vertikalitāti.

30.biļete 1.Termosa metode betonēšanas darbos Pēc šīs metodes betona sildīšanai izmanto siltumu, kas izdalās cementa hidratācijas periodā betona cietēšanas laikā, un siltums, kas ievadīts betonmasā, sakarsējot liesinātājus un ūdeni. Svaigo betonu nosedz ar siltumizolējošu materiālu. Termosa metodes lietošana ziemas apstākļos ir ļoti ekonomiska un vienkārša, jo nav vajadzīgas speciālās iekārtas betona sildīšanai, ietaupās elektroenerģija, tvaiks un kurināmais. Lai paātrinātu betona cietēšanu, jāpalielina siltuma daudzums betonā un jāsamazina siltuma zudumi, ja tas ir ekonomiski izdevīgi. Siltuma daudzumu betonā iespējams palielināt, lietojot aktīvus cementus, paaugstinot betonmasas sākuma t, sakarsējot ūdeni, sm,ilti, oļus, šķembas. 2.Vietas pāļu izgatavošana Vietas pāļus izgatavo, , iestrādājot gruntī betonmasu vai smilti gruntī ierīkotos urbumos.Urbjpildpāļi: virpirms ierīko gruntī urbumu un pēc tam aizpilda ar betonu. Bez sieniņu nostiprināšanas vai ar sieniņu nostiprināšanu ar māla šķidumu, izmanto metāla caurules. Tikai noturīgās gruntīs bez sieniņu nostiprināšanas. Urbumā vajadzības gadījumā var ievietot arī stiegru karkasu. Pneimopildpāļi: lieto gruntīs ar lielu ūdens pieplūdi. Betonmasu iestrādā metāla caurulēs pastāvīgā paaugstinātā gaisa spiedienā. Betonmasu pievada nelielās porcijās.Vibroblietētie pāļi: lieto sausās saistīgās gruntīs. Ar vibrogremdētāju gruntī iedziļina metāla cauruli, kuras apakšējais gals aprīkots ar noņemamu metāla uzgali. Intensīvi blietētie vietas pāļi: iedzen gruntī metāla cauruli ar čuguna uzgali un pēc tam sablīvē betonmasu ar abpusējas darbības tvaika-gaisa veseri. Smilšu pildpāļi: lieto vāju grunšu pastiprināšanai. Iedzen gruntī metāla cauruli, pēc tam līdz noteiktajai atzīmei piepilda ar smilti vai granti. Tad cauruli ar vibrēšanas palīdzību ceļ uz augšu. Vibrējošā caurule savibrē arī smilti, smilti pilda pa kārtām, vienlaikus velkot cauruli laukā. Pēdējos gados – grunts-cementa pāļi. To veidošanai lieto dobtus urbjstieņus ar urbi un griezošām un maisāmām lāpstiņām galā. 3.Fasādes apšūšana ar plātnēm Fasādes apšūšanu sāk ar cokolu. Vispirms plātnes novieto uz pamatu izvirzījuma, pēc tam visā fasādes garumā ar auklu iezīmē plātņu augšējo līmeni. Plātnēs vienādā attālumā izurbj caurumus plātņu piestiprināšanai. Sienu un plātņu līmējamo pusi samitrina, uz izvirzījuma uzklāj javas izlīdzinošo kārtu. Stūru flīzēm slīpi noskalda iekšpusi vai lieto speciālas stūru flīzes. Ja fasādes apšūšanai lieto travertīna, stikla, stikla keramikas, stikla marmora vai keramikas flīzes, tad virsmai piestiprina metāla sietu un to apmet. Ķieģeļu mūri var apšūt pēc 6 mēnešiem, kad ekspluatācijas slodze sasniegusi vismaz 85%. Ārējās apdares plātnēm vai flīzēm jābūt ar labu salizturību, mazu t, svārstību un labu saules radiācijas izturību.

31.biļete 1.Betona un dzelzsbetona grīdu veidošana Sagatavošanas kārtu un grīdas betonē 2...4 m platās joslās. Vispirms uzstata sānu veidņus un nostiprina projekta stāvoklī, iedzenot mietiņus. Veidņa augšējā mala atbilst sagatavošanas kārtas vai grīdas līmenim, un tā projekta augstumu nosaka ar nivelieri. Betonē katru otro joslu. Parasti betonmasu izkrauj no pašizgāzējiem tieši iestrādes vietā un pēc tam izlīdzina. Izlīdzinātai kārtai jābūt 1...2 cm augstākai par veidņu malu. Blīve ar vibrolatu, kamēr tā atduras pret veidņu malām, kuras izmanto kā vadotnes, lai iegūtu līdzenu virsmu. Kad betons ir saistījies, bet nav sacietējis, tīrās grīdas gludina, pakāpeniski uzberot cementu un to izrīvējot. Analogi betonē pārējās joslas. Kad betons sasniedzis nepieciešamo stiprību, izvelk mietiņus un noņem dēļus. Par vadotnēm vai veidņiem tālāk izmanto uzbetonēto joslu augšējās malas. Sagatavošanas kārtu un grīdu betonēšanai var lietot betona ieklājējus. 2.Gremdakas un kesoni Gremdakas lieto dziļu pamatu un apakšzemes būvju ierīkošanai. Parasti izgatavo apaļas vai taisnstūra dzelzsbetona gremdakas. Lai atvieglotu gremdakas iedziļināšanu gruntī, tās apakšējā daļā ierīko ar metāla plāksnēm apšūtu nazi. Gremdakas korpusu būvē uz zemes, pēc tam to iegremdē līdz projekta atzīmei, izrokot grunti tās iekšpusē. Zaudējot atbalstu no iekšpuses, nazis virszemes konstrukciju un paša masas ietekmē izspiež grunti uz iekšpusi, un gremdaka nosēžas. Vispirms betonē gremdakas nazi un pirmo joslu. Kad betons sasniedzis nepieciešamo stiprību, gremdaku atveidņo un sāk gremdēšanu, betonējot nākošo joslu, utt.

Lai nodrošinātu gremdaku veiksmīgu iedziļināšanu, tās masai jābūt apmēram 1,25 reizes lielākai par sānu virsmas un grunts berzes spēkiem. Ja akas masa ir nepietiekama, tad berzes spēku pārvarēšanai jāpalielina gremdakas sienu biezums, papildus jāslogo, jāievibrē, jāieskalo vai jāpārklāj sanu virsmas ar speciāliem sastāviem, kas samazina berzi. Grunti akas iekšpusē izstrādā ar greiferiem. Pēc samontēšanas ekskavators izrakto zemi iekrauj tvertnēs, ar celtni tās izceļ āra un izber krautnē vai iekrauj transportlīdzekļos. Lai izvairītos no gremdaku nevienmērīgas sēšanās, grunts ap nazi jāizstrādā ar rokām. Gremdēšanas laikā ir jāseko akas vertikalitātei. Kad nazis sasniedzis projekta atzīmi, betonē dibenu Ja iegremde ar ūdens līmeņa pazemināšanu, tad betonmasu iestrādā uz sausa pamata, bet, ja bez ūdens līmeņa pazemināšanas, tad lieto vienu no zemūdens betonēšanas metodēm un, kad betons sasniedzis projektēto stiprību, ūdeni no akas izsūknē. Kesona metodi lieto tad, ja iegremdēšanu traucē plūstošās smiltis, kā arī, ja grunts satur klinšainus ieslēgumus un lielā ūdens pieplūde traucē nosusināšanas darbus. Atšķirībā no gremdakām šajā gadījumā ierīko kesona kameru. Kesona darbus veic šādā secībā. Vispirms ierīko kesona kameru, kuras griestos iemontē šahtveida cauruli ar slūžu aparātu. Ūdens izspiešanai no kompresoru stacijas kamerā zem spiediena iesūknē gaisu. Grunti kesona izstrādā ar hidromehanizācijas paņēmienu vai ar rokam. Strādnieki kesona nokļūst pa šahtveida cauruli, vispirms izejot caur slūžu aparātu. Ari grunts transportēšanai uz āru lieto šahtveida cauruli. 3.Nogāžu nostiprināšana Jo nogāze ir stāvāk, jo tā ir nestabilāk. Vajag nostiprināt, ja >1m, ja nav cilvēku tad >2m. 1. Dabiska: Stiprināšana ar velēnām, krūmiem. Ar kokiem nevajag. 2. Lieto bruģējumu, kalpo arī ka drenāža

3. Dz. b. plāksnes. Salturība 200 cikli, pie jūras 300 cikli.

4. Slīpas arkas. Tukšumi aizpildīti ar melnzemi.

5. Grunšu stiegrošana ar sintētiskiem materiāliem. Geosieti, noietotās riepas.