A lm anahs

„10 par

rakstīšanu”

2

Starp leģendām un mītiem Ar dvēselēm skaidrām bērni stāv

3

„Pievēršanās jebkādai mākslai, vienalga, cik augstā vai zemā līmenī , ļauj dvēselei augt uz debesīm .. dariet to ,cik labi spējat. Jūs gūsiet milzīgu gandarījumu. Jūs būsiet kaut ko radījuši”. M īļie rakstošie un lasošie! Ar šiem Kurta Vonnegūta vārdiem aicinu visus šķirt pirmo almanaha lapas pusi, un jūs redzēsiet:

Kāda lapu krāsainība! Kāda balta sniega svētsvinība! Kāds klusums kā lietus līst skanēdams! Kāda mierīga puķu ziedēšana! Vai tu notvēri to visu uz papīra baltās pieres?

Izlasot almanaham iesniegtos darbus, saku: „Jā!” viss gadalaiku cikliskums un ikdienas stundu ritums ir šajos darbos, šogad - necerēti daudzos darbos. Tādēļ arī gribējās sakārtot tos uzrakstīšanas secībai atbilstoši , kur katru nodaļu iekrāsotu savāda dvēseles gadalaiku mija.

Rudens! Gadalaiks starp vasaru un ziemu. Un tu priecājies par rudenīgo dienu, pēdējo saulesstaru pretimnācēja sejā, nododies rudenīgām fantāzijām, mazliet skumsti par aizejošo mirkli un pēdējo rudens lapu.

Ziema! Pēc tik daudziem bezgalgariem un pelēkiem rudeņiem beidzot varam izbaudīt gan Ziemassvētku sniega mirdzumu, gan janvāra puteņu dziesmu, gan februāra sarmas koku uzplaukšanu, gan marta atkušņus un pavasara jausmas, kas tuvojas ar pumpuru absolūto spēku. Ir laiks apcerei par mājas dzīves ritumu, par Ziemassvētku vēlējumiem, par sevi un tālo nākotni, ir laiks izdomāt un izstāstīt mazu pasaciņu...

Pavasaris! Gadalaiks, kad nolīst lieti, un dvēselē viss zaļš, kad saule smaida un Lieldienas ir klāt, kad gribas sapņot un savu sirdi meklēt, savu laimes pakavu kaldināt.

Vasara! Žilbinoša saule, un dvēsele plaukst kā zieds, varavīksne pār debessjumu, cerību stars sirsniņā un prieks...!

Domas jau lido uz rudeni, bet vārdos vēl atmirdz vasaras varavīksne ... Ir tik daudz skaistuma!

Tā mainās dvēseles gadalaiki, kad „dvēsele atklāj sevi kā zieds, kas raisa neskaitāmas ziedlapiņas”, kaut jel to nenokostu salna un „dvēseles dziesma” nenosaltu! Lai palīdz jums rožu almanahs! Kāpēc rožu? Pēc kādas senas austrumnieku leģendas roze esot Dieva dāvana zemei. Roze ir skaistuma un ideāla simbols.

Tikai mazliet bail par rozi, jo šis laiks nav žēlotājs, šis laiks ir tirgū gājējs, šis laiks ir vēlmju laiks, kad vēja rādītāji klanās svešiem vējiem, šis ir laiks, kam vislabāk piedien vietniekvārds ‘man’! Ja šo laiku pieņemam par aprakto ideālu laiku, tad vismaz ticība skaistajam mūsos vēl ir dzīva!

Mīļie rožu almanaha autori, veidotāji un lasītāji! Neapmaldieties šajā laikā! Lai jūsos pārsāp šis laiks, lai nenovīst debesis virs

galvas, lai nezūd spēja saskatīt skaisto ! Ejiet ļaudīm labus vārdus sacīt, mācieties savu dvēseles dziesmu sadalīt uz pusēm, jo „skaistumā mūžīga darbība ir”. Tiksimies atkal pēc gada!

Jūsu sk. Anta

4

B ērzi māca

domāt...

septem brī arī bērzi grib augļus

5

Linda Lāce 11. klase

Laiks rudenīgām fantāzijām

Ir parasta diena. Es eju. Vienkārši eju... Cilvēki? Jā, daudz cilvēku. Priekšā kārtējā manas dzīves pelēkā diena. Manas domas, mani darbi, mani draugi, viss ir pelēks. Īsti nesaprotu, bet, laikam, ikdienas rutīna. Savu dzīvi vairs neredzu tās patiesajās krāsās. Eju pa Brīvības ielu, vēl 200 metri, pagrieziens pa labi, un būšu darbā. Pa kreisi, pa labi, visapkārt cilvēki. Lieku kārtējo soli – krītu! Tumsa! Liekas, ka lidoju. Pārņem sajūta, ka atrodos bezsvara stāvoklī. Pēkšņi uzplaiksnī tāds kā zibens. Es, refleksu vadīta, piemiedzu acis. Klusums. Lēnām verot savas acis vaļā, redzu ko vārdiem neaprakstāmu. Visapkārt krāsas – tik spilgtas! Es lidoju! Lidoju starp rozā mākoņiem, garām maigi dzelteniem putniem ar koši zaļiem knābjiem. Bet kas tad tas? Man pretī lido sarkanoranža kļavas lapa. No kurienes tad tā? Esmu tik augstu, ka zemi pat nevaru saskatīt. Kur gan radās šī lapa? Neviena koka, tikai šī skaistā lapa. Noķeršu to, lai apskatītu tuvāk. Bet tiklīdz cenšos to satvert, tā, vēja nesta, izvairās. Bet es, es nepadodos un satveru lapu ar abām rokām. Cik neparasti – lapa sadrūp mazos gabaliņos un izkaisās pa vējam. Sadzirdu mūziku. Skaistākā melodija, ko esmu dzirdējusi – mierīga, nomierinoša, bet tajā pašā laikā arī jautra un uzmundrinoša – cik neparasti! Es turpinu lidot. Sajūta ir tik pacilājoša! Vēderu kņudina, it kā tur lidotu taureņi. Viss liekas tik īsts, un tajā pašā laikā liekas, ka sapņoju. Nespēju izskaidrot, liekas, ka esmu iekritusi pilnīgi citā pasaulē. Notiek kas neparasts – krāsas, kas ir man apkārt, sāk vīties un pīties viena ar otru. Sākumā izskatās skaisti – oranžs, zaļš, sarkans, dzeltens... Bet nu jau iet par traku – krāsas griežas kā negudras. Sāk reibt galva. Viss griežas pārāk ātri, es nespēju izsekot notiekošajam. Sapnis pārvēršas par murgu. Jūtu, ka nebūs labi. Viens mirklis, un atkal iestājas tumsa. Skaistā mūzika pārvēršas par neciešami skaļu sirēnu gaudoņu. Mana galva! Tā reibst! Atkal spožas gaismas uzplaiksnījums, tāpat kā iepriekš, un atkal piemiedzu acis. Dzirdu skaļās sirēnas. Atveru acis – cilvēki. Esmu atpakaļ. Atjēdzos guļot uz zemes. Kāds ir izsaucis ātro palīdzību – laikam biju pakritusi. Sāp galva. Jūtos vīlusies – viss šķita tik labi, bet nu esmu atpakaļ, savā ikdienā – savā rutīnā, un vēl ar pārsistu galvu. Mediķi mani pieceļ kājās. Es redzu – priekšā vēl tie paši 200 metri līdz luksoforam, pagrieziens pa labi un darbs. Laikam šodien uz darbu neiešu. Mani aizved uz slimnīcu. Noguļu tur trīs dienas. Tikko izrakstījos no slimnīcas. Eju uz mājām caur pilsētas parku. Cik neparasti – man pretī lido sarkanoranža kļavas lapa, tikpat skaista kā sapnī! Saķeru lapu rokās. Paveros augšup – tik skaistas krāsas! Pirmo reizi pēc daudziem gadiem es pamanu, cik skaists ir rudens – es saprotu to, ka dzīve ir tik krāsaina, cik krāsainu mēs to vēlamies un padarām.

6

Adriāna Ševčuka

5.b. klase

Mana rudens pasaka

Bija skaista rudens diena. Skolēni, priecīgi čalodami, devās uz mājām. Visiem bija

labs noskaņojums.

Maira un Lelde gāja garām lielajam ozolam. Pēkšņi abas izdzirdēja sīku balstiņu. Tā

sauca: ‘’Palīgā!’’

Abas meitenes paskatījās augšup – no lielā ozola krita sīka, maza lapiņa! Maira

turpināja iet uz priekšu, bet Leldei palika lapiņas žēl. Viņa to noķēra. Lapiņa teica:

‘’Paldies tev! Par to, ka tu nebiji pret mani vienaldzīga, tev tagad visu mūžu laime

smaidīs!’’

Un tā arī ir! Nu Lelde ir ļoti laimīga, viņai visur veicas, bet lapiņa nu atrodas meitenes

istabā un dzīvo uz viņas galda.

7

Agate Utāne 9.b klase

Laiks rudenīgam fantāzijām!

Laiks rudenīgām fantāzijām! Ar krāsainām lapām, ar lietu un košu sēņu prieku.

Uzvelc, mazā, savus rudenīgos zābaciņus!

Iesim lasīt bekas! Uzkodīsim pa kādai brūklenei! Varbūt mums paveiksies, un mēs

atradīsim kādu milzu baraviku?

Aiz koka mežā sēž ļaunā mušmire un saka: „ Apēd mani!" Aiz "krūma aizdomīgi

uzglūn beka! „Sargies, mazā, sargies! Re ,kur nāk lācītis!"

Un ogļumelns mākonis virs galvas atvelkas. Un sit mums ar ūdens lāsēm - grib mūs

nosist! Bēgsim - izkļūsim no šī meža, kamēr vēl dzīvi! Melnais rēgs dzenas mums

pakaļ, mēs skrienam un klūpam, un lecam, un krītam... Nonākam mūsmāju pagalmā,

un tad šķūnī - siena kaudzē iekšā! Aizmiegam abi mēs saldi, jo saldi, sapņojam par

rudeni!

Saules stari šķūnīti laistās, sēņu smarža groziņā raisās, izejam laukā un redzam mēs

tur - pilns ar ūdens peļķītēm-mākonis guļ! Viens, divi, trīs - ieskrējiens gaisā! Viens,

divi, trīs - peļķītē iekšā!

8

Grēta Urga 9.b.klase

Es esmu...

Trīs lietas mani moca no mazotnes:

Kas biju, kas būšu un esmu kas es?

Visa dzīve iet uz priekšu katru dienu,

Visa pasaule griežas ap sevi mirkli vienu.

Laiks tikšķ un neapstājas ne sekundi,

Dienas rit un neaizkavējas ne minūti.

Es skreju līdz laikam strauji

Un cenšos iedziļināties,kas esmu.

Es esmu tāda, kāda esmu,

Un tāda palikšu vienmēr !

Un tomēr manī kaut kas mainās

Gan domās, jūtās,dvēselē.

9

Grēta Urga

9.b klase

Laiks rudenīgām fantāzijām

Vasara jau ardievas teic, rudens pie mums ciemos steidz. Saule ātrāk gulēt

iet, un vēlu rīta stundā mostas. Jau atpūta un peldes beigušās, laiks skolai, mācībām

un darbam. Ūdenskrātuvēs ūdens sakrājies līdz malu malām no lietus smagajām

lāsēm. Vējš bieži uzsācis ir cīņu ar lietu, to visu pamanām mēs un mūsu draugi-putni,

zvēri. Gaiss pildās ar skaļām putnu čalām. Tie dzied un skaļi sasaucas, lai stātos kāšos,

baros tālam ceļojumam. Arī mazais ezītis pukšķēdams aiztipina pa ābeļdārza zālienu,

nesdams līdzi sev uz muguriņas dažu sausu lapu, ābolu. Tas viss pieder pie krāšņā,

bagātā rudentiņa.

Te vēlā rudens stundā ieraugi biezos miglas mākoņus, kas veļas pāri tīrumiem.

Pat mazie, sīkie kukainīši, vabolītes meklē zemes dzīlēs sev mājvietu. Ļaudis steidz

novākt bagātīgo rudens ražu un noglabāt savās glabātuvēs.

Mežs sauc sēņotājus talkā. Tur baraviku, rudmiesīšu, cūcenīšu, apšu beku

grozi pildās. Te tikko artie tīrumi nes gaisā zemes smaržu. Dārzos līkst smagie, ar

āboliem pilnie ābeļzari, no kuriem paukšķēdami zemē veļas, lūdzot saimnieku pēc

palīdzības. Arī neredzamais mākslinieks sāk mežos, birzēs savu darbu. Tas krāso lapas

kokiem , tās apbrīnojamās krāsās, pat nevienu krāsas pīlīti uz zemes nenopilinot.

Man arī pašai savāds nemiers dvēselē zogas. Steiga, dabas burvība, pēdējo

ziedu smaržas, pēdējais saules siltums- viss kaut kur sāk zust un slēpties. Gribas, lai

viss tas būtu vēl ilgi un nebeigtos.

Tas pārmaiņu laiks, ko daba ir iekārtojusi , rod katrā dvēselē, dzīvībā

pārdomas. Ir sācies laiks, kas tevi sauc atpakaļ uz zinību pasauli. Tev daudz kas savā

ikdienas dzīves ritmā ir jāpārkārto, jāsakārto.

Tu guļot vakarā vēlu veries caur loga rūti pilnmēnesī un redzi tā spožumu, tā

pareizo veidolu. Tu vari pie skaidrām debesīm biežāk sazīmēt daudzos zvaigznājus.

Tevi varbūt biežāk naktī pamodina rudens lietus lāšu piesitieni te jumtam, logu

stiklam. Tas ir rudens, kas dara savu darbu.

Rudens krāšņās krāsās visur tērpjas,

Miglas biezie vāli virs tīrumiem vērpjas.

Putnu skaļās čalas, dziesmas,

Varbūt vēsta tuvojamies briesmas.

Nē, tas ir krāšņā rudens skaistums.

Vēsam pieskaras tā vēsais maigums.

10

Elīna Buivite 9. a klase

Cilvēkam vajag!?...

Cilvēkam vajag. Ko vajag? Un kāpēc? Cilvēkam vajag… Vajag! Dzīvi?!

Varbūt. Naudu?! Arī. Bet kā lai izvēlas to, ko mums patiešām vajag? Laicīgas lietas

mums arī laicīgi vajag. Bet mūžīgas? Vēl vairāk. Tikai tas aizmirstas.

Īstas vajadzības. Mākslīgas vajadzības. Tās mūs māna. Un kā lai izlemj, ko

vajag? Ja ejot kurpei nolūzt papēdis. Mums VAJAG! Jaunu. Teorētiski vajag. Bet

mūžīgi? NĒ. Tu vari novilkt kurpes, izlaist matus un smaidot doties uz priekšu pa

sasilušo asfaltu. Un tādā mirklī neko vairāk arī nevajag.

Mīlestība. Mums katram vajag mīlestību. Vai tā var būt mūžīga? Bet mīlestību

mēs nevaram pieprasīt. Vajag… Un kā lai zina no kā mums to vajag. Ne jau tikai

cilvēks to spēj dot. Mūs mīl arī vējš, kas šobrīd plīv caur matiem, asfalts, pa kuru iet

tavas kājas. Un apguļoties pļavā… Tevi mīl arī sārtais magones zieds un mazs

taurenītis, kas uzlaižas gaisā.

Par mīlestību vēl varētu domāt. VAJAG? Daļēji caur lietām, ko mums vajag,

mēs iegūstam mīlestību. Ja ieejot veikalā bērns, pieķeries pie rokas, prasa konfekti.

Sauc, ka vajag. Nopērkot to mēs taču dodam mīlestību, ko bērnam mūžīgi vajadzēs

vairāk par konfekti.

Vajag… Ko tad īsti mums vajag? Spēju saprast. Saprast to, ko mums vajag.

Un, manuprāt, šajā pasaulē tā visvairāk trūkst. Mēs nespējam saprast to, ko vajag.

Vienubrīd tā ir konfekte, citu- kurpes, un vēl dažreiz šķiet, ka naudu, laimi un

mīlestību. Nē. Tā īsteni cilvēkam vajag spēju saprast to, ko viņam VAJAG…

***

Un žēl, ka kopā ar konfektēm un jaunām kurpēm mēs nevaram nopirkt to, ko

mums īsteni vajag… Spēju saprast to, ko cilvēkam VAJAG…

11

Elīna Buivite 8.a klase

Mans izglītības ceļš Ceļš. Vēl pavisam šaurs. Es pat nemāku vēl rāpot. Esmu pļavā. Zaļš. Ir tik jauki. Saulīte. Ceļš. Man jāizvēlas viens. Kad tiecos uz kādu no tiem sāku rāpot. Uz vēl kādu – iemācos tunāt. Rāpoju tālāk pa ceļu, ko izvēlējos. Lai gan iespēja izvēlēties man nebija... Esmu nonākusi citā pļavā. Esmu paaugusies. Ceļš. Tas ir gluds un, manuprāt, pa to būs viegli staigāt. Bet blakus ir cits ceļš. Uz tā kaut kas guļ. Esmu ieinteresēta un dodos turp. Burti. Esmu nonākusi jaunā pļavā. Ak, kā gribas palikt šeit! Un nu jau es māku lasīt un rakstīt. Man priekšā atkal ir ceļš. Divi ceļi. Gludais un otrs. Otrs, kas ved uz skolu, bet es to vēl nezinu. Izvēlos otru, jo mani tas vilina. Esmu jau vēl lielāka. Man patīk skola. Esmu atkal pļavā. Ceļš. Un šoreiz tie ir vairāki. Gludais – kas, manuprāt, met cilpu un atgriežas pļavā. Ceļš, pa kuru gāju – skolas ceļš. Un no mana skolas ceļa atdalās vēl citi. Paeju gabaliņu pavienu, gabaliņu pa otru. Es zīmēju, dziedu, dejoju, peldu. Bet pa pieciem ceļiem iet nav iespējams. Turpinu iet pa trim. Pļava. Un šoreiz zaļāka, skaistāka par citām. Gribas palikt šeit. Bet jāiet. Uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu. Un man gribas izvēlēties gludos ceļus. Tie ir kā aizliegtais auglis, kas vilina. Bet es esmu laba. Neļaujos. Taču, protams, nedaudz eju arī pa gludo ceļu, bet ātri atgriežos pareizajā. Bet es eju ar prieku. Jā, ieraugot kārtējo līkumu un bedri gribas apstāties, iet atpakaļ. Bet es turpinu. Un jo tālāk eju, man ir vairāk iespēju izvēlēties. Un pat starp daudzajiem taisnajiem ceļiem es atrodu līkumainos. Tie ir bīstamāki, grūtāki, taču skaistāki. *** Guļu. Smarža. Zāle. Tumšs. Nē, saules spilgtums manām acīm rādās violets. Atveru acis. Apžilbstu. Liekas sareiba galva. Pieceļos sēdus. Esmu liela. Un mans skolas ceļš tālāk neved. Man priekšā ir tik daudz ceļi. Ieelpoju. Kā lai izvēlas īsto? Nē, pēc šī visa, gludo neizvēlēšos. Atkrītu atkal zālē. Kā lai zinu, kurš no skaistajiem ceļiem mani aizvedīs pareizi? Un ja nu uz tā ceļa būšu viena? Ieelpoju. No smaržas nedaudz noreibstu. Kamene. Kā viņa izvēlas starp ziediem vissaldāko? Visi taču ir gandrīz vienlīdz skaisti. Bet kamene to laikam zina. Es arī gribētu būt kamene. Es zinātu. Ieelpoju. Manā priekšā atkal daudzie ceļi un es nevaru izlemt. Tie katrs aicina uz sevi. Un, man liekas, es riskēšu. Pieceļos. Šķiet par strauju un atkal apreibstu. Ieelpoju. Aizveru acis. Dodos. Uz priekšu. Ceļš. Izvēlos to. Un atliek vien cerēt, ka tas vedīs mani pareizi. Tam nebūs cilpa atpakaļ uz šo pļavu. Un, pat ja nebūšu izvēlējusies īsto, es ceru, ka spēšu atgriezties. Jo patiesībā, šis ir tikai sākums.

12

Madara Zača 11.klase

Laiks rudenīgām fantāzijām

Rudens? Jā! Jā, beidzot ir rudens. Un tagad es skriešu. Kur es skriešu? Nu, bet

tas taču ir pašsaprotami. Pa krāšņajām koku galotnēm skriešu, caur lapām skriešu,

debesīs skriešu. Ar ko es skriešu? Nu, bet tas taču ir pašsaprotami. Ar vēju es skriešu,

ar sauli es skriešu, ar putniem es skriešu. Kāpēc es skriešu? Nu, bet tas taču ir

pašsaprotami. Lai sajustu to, ko nekad neesmu sajutusi, lai redzētu to, ko nekad

neesmu redzējusi, lai dzirdētu to, ko nekad neesmu dzirdējusi...Rudens! Jā! Beidzot ir

rudens!!!

13

Liene Liāna Kalvāne 2.b klase

Dzejolītis rudenim

Rutku meitai

Liela diena!

Nu vairs viņa

Nebūs viena.

Blakus soļos

Vīriņš jauks –

Lustīgs, tumsnējs

Dzīves draugs!

14

Gundega Višņevska 8.a klase

K ļava

Kļavas lapa kā krāsu palete

Krāsaina un krāšņa,

Kļavu lapas kā cilvēki,

Dažādi un unikāli,

Pasaulē nav divu vienādu lapu.

Nav.

Lido, stāsta, redz.

Visu dara tāpat kā mēs,

Tikai tās nav dzīvas,

Bet vēlētos es būt kļavas lapa,

Stāvēt un vērot,

Redzēt, kā mēs no malas izskatāmies.

Lapa kā roka

Lūdz palīdzību,

Palīdziet!

Jāsniedz roka rokai,

Lai pasaulē būtu vairāk krāsas,

Kļavas lapa kā krāsu palete,

Krāsaina un krāšņa...

15

Irina Maslovska

8.b klase

Ir j ādzīvo ar pārliecību, ka neesmu piedzimis vienam kaktam, dzimtene ir visa pasaule /Seneka./

Zinu to ka pasaule nav maza un dvēsele pasaulei ir atvērta plaši. Lai kur es

tagad būtu zinu, ka visur ir manas mājas. Es esmu mazums no šī visa lielā, kā daļiņa

apelsīna no visa lielā apelsīnu koka!

Mans pasaules stūris ir Latvija! Tāds maziņš , bet mans! Katru rītu

pamostoties, saules stars pieglaužas manam vaigam! Varbūt kādam ir grūti aizbraukt

uz mūžu dzīvot citur, bet zinu to, ka es to spēšu! Es vēlos paceļot pa citām zemēm un,

no rīta ceļoties, zināšu, ka šī saule spīdēja tad, kad vēl nekur nebiju aizbraukusi, un

tad iznāk, ka joprojām esmu mājās. Vai katram nav sapnis aizbraukt kaut kur tālu no

savām domām un atslēgties! Šodien es esmu te, rīt jau tālajos Ziemeļigaunijas

krastos! Šis sapnis ir daudziem, arī man! Katru brīdi manas domas klīst pa pasauli, un

daļa no šīm domām aizslīd līdz manām mājām; kā maza lāsīte, nokritusi Atlantijas

okeānā, nevaru vairs atgriezties, jo ir saplūdusi ar pārējām! Cilvēki un visa dzīve ir kā

zāles, ja iedzersi nepareizās , visa dzīve aizies sāņus! Zinu, kādam vajag tikai savas

mājas, bet kādam vajag kaut ko savādāku, kaut ko krāsaināku nevis melnbaltu kā veca

televizora bildes!

Gribu pateikt vienu-manas mājas ir visur, kuras nebūtu, es šo sajūtu nesu sev

līdzi kā neatņemamu daļu no sevis, kā neatņemamu daļu no kaut kā vesela, un tas ir

svarīgi !

16

Agirs Neminskis 9.b klase

Mana pieturzīme

Izsaukuma zīme!

Kad atceros par mājas darbu – izsaukuma zīme!

Kad ieraugu vērtējumu par mājasdarbu – izsaukuma zīme!

Kad ko pavēlu tev – izsaukuma zīme!

Kad ko vēlu tev – izsaukuma zīme!

Kad saucu tevi – izsaukuma zīme!

Kad lūdzu tev – izsaukuma zīme!

Kad satieku tevi – izsaukuma zīme!

Kad atvados no tevis – izsaukuma zīme!

Kad beidzu sarunu, tad punkts, bet tā jau vairs nav izsaukuma

zīme!

Izsaukuma zīme atgādina tev;

Tā mudina tevi;

Tā liek tev celties no rīta uz skolu;

Tā mierina tevi!

Izsaukuma zīme strikti pasaka tev,

Kas labs, kas slikts, kas nepareizs!

Izsaukuma zīme liek tev sadzirdēt.

Izsaukuma zīme!

17

Saabīne Teifurova

7. b klase

Skaistais sapnis

Mans sapnis ir maigām ziedlapiņām rotāts. Viņam ir zemenes saldums un

pīlādža rūgtums. Sapnis prot lidot. Dažreiz liekas, ka tas ar saviem mirdzoši baltajiem

spārniem aizlidos. Viņš to nedarīs... Viņš ir balts un pūkains.

Viņš priecīgs mēģina piepildīties! Viņš klausās viļņu šalkās un vēja

svilpošanā. Viņš dzird, kā roze plaukst...

Mans sapnis neaizbēgs, bet drīz vien piepildīsies. Viņam vajag tikai mazliet

brīvības, ar kuru kopā lidot uz sapņu pasauli...

18

Karameliskā Agate Utāne no 9.b klases

Mana skolas diena

Gribi zināt, kāda ir mana diena skolā?

Skola veidota no cepumiem, bet skolotājas no karameles. Kontroldarbu vietā

šokolādes kūkas. Sportā mēs lēkājam pa krāsainajiem Haribo lācīšiem. Mūzikā mēs

dziedam par marmelādēm. Fizikā pētām cukurgailīšu kušanas temperatūras, savukārt

mājturībā mēs paši tos gatavojam. Bioloģija ir ļoti interesanta, jo tur mēs mācāmies

par putukrējuma iekšējo uzbūvi. Vēsturē mums vienmēr ir viena tēma: zemenes ar

cukuru. Ķīmijā iet ļoti garšīgi. Mēs degustējam dažādus sīrupus. Algebra vispār ir

super! Mēs skaitam, cik konču saiet mūsu kuņģī! Ģeogrāfij ā mērām, cik garas var būt

želejkonfektes. Anglenē iet tik sulīgi. Dažādu sulu nosaukumus mēs mācāmies izrunāt

angliski. Vācu valoda ir salda. Baltmaize ar ābolu zapti un pienu... mmm, nu bāc, ku

gardi! Uuu... un parasti, gaidot saldējuma vilcieniņu, kurš mūs ved uz mājām, mums

pāri lido cukurputniņi un apmētā ar trifelēm! Un tad mēs...

Trrr. Trrr. Trrr. Celies, celies skolniecīt! Laiks tev uz skolu celties, iet! Trrr. Trrr.

Trrr. Nu bāc!!!! Stulbais modinātājs!!!! K ā negribāaasss! Nu bāc. Lietus aiz loga tik

saldi līst. Tikpat saldi kā man nāk miegs... Nu bāc. Jāceļas! Tik auksti! Brrr... Nu bāc!

19

Agnese Grundāne 11.klase

Ko var paspēt vienā minūtē

Vienā minūtē cilvēks saskaras ar vairākām lietām un situācijām. Vienā minūtē

tu vari paspēt izdarīt vairākas lietas. Tu vari sajust neskaitāmas smaržas. Tu vari

sajust simtiem pieskārienu. Tu vari iemīlēties vienā minūtē.

Šī viena minūte ir diezgan ilgs laiks, kaut arī citreiz tas paskrien nemanot.

Vienas minūtes laikā tu spēj sajust: smaržas, kas tinas ap koku rudenīgajām lapām,

vēju, kas izlaužas caur taviem tikko mazgātajiem matiem, asfaltu trīcam, kad pār to

brāžas neskaitāmas smagās mašīnas, cilvēkus, kuri tev tik nemanāmi traucas garām,

cenšoties izlauzties no pūļa, mīlestību no sava visdārgākā cilvēka, kurš tev katru rītu

uzsmaida savu gaišo smaidu.

Tu vari redzēt bērnu kaislīgos smieklus, kad tie skrien no skolas mājup,

bezgalīgi daudz putnu, kuri traucas meklējumos pēc barības, krāsu nemitīgās spēles,

kad mašīnas ir iestrēgušas uz tilta un veido nepārspējamu krāsu gammu, cilvēku

izbrīnu, kad tie ierauga kādu fantastiski slavenu cilvēku.

Tu vari dzirdēt mūziku, kas skan, suņus, kas rej un dzenas pakaļ

riteņbraucējam. Klusumu, kad tas iestājas naktī, žurkas, kas izlien no savām alām, lai

atrastu pārtiku, sarunas, kas raisās cilvēku starpā, strīdus starp cilvēkiem, kurus tu

nemaz nepazīsti.

Vai tu izmanto katru minūti no savas dzīves? Apstājies uz minūti un sajūti,

saredzi un sadzirdi to, kas tev ir apkārt. Un beigās sajūti arī sevi!

20

Sintija Koļesņikova

10.klase

Ko var paspēt vienā minūtē?

Reizēm laiks skrien neticami ātri. Kā lietus lāse uz zemes. Bet ir brīži, kad

laiks neticami velkas. Kā gliemeži, kā es neciešu tādus brīžus!

Viena minūte ir daudz, tā ir nozīmīga. Tās ir 60 sekundes.

Viena minūte manā mūžā ir kā piliens jūrā, bet tik un tā to pazaudēt ir žēl un

negribas ar. Tas ir kā bērns, kas aug un pēc tam pamet mājas. Katra minūte ir brīdis ar

emocijām un atmiņām.

Ko var paspēt vienā minūtē?

Ko var paspēt nieka sešdesmit sekundēs?

Ticiet vai nē, bet paspēt var daudz. Vienā minūtē es varu izlasīt grāmatai pāris

rindiņas. Vienā minutē var iepriecinār vai sadusmot kādu. Vienā minūtē varam

izdomāt kādu plānu vai apdomāt kādu situāciju, pieņemt lēmumus, vinnēt loterijā vai

nobalsot. Vienā minūtē var izteikt savas emocijas un par to informēt citus.

Ne velti ir tāds teiciens: „Iemīlēties no pirmā acu skatiena!” Tā tad ir

nepieciešams mazāk laika nekā minūte, lai iemīlētos. Un pietiek ar vēl mazāk laika

nekā minūti, lai pateiktu trīs maģiskos vārdus: „Es tevi mīlu!”

Minūte ir ļoti svarīga, ja kaut kurp dodies. Autobusa pieturā minūtes ir kā

gliemeži, bet to nokavēt par minūti ir nepatīkami. Daudziem, skatoties kādu

raidījumu, viena minūte izsaka daudz, jo , iespējams, pirms tam tika pateikts kas

svarīgs.

Viena minūte ir daudz. Nepazaudē to! Turi un saudzē, izbaudi mirkli un noķer

to.

21

Melisa Bažane

5.b klase

Dzejolis par koka lapu Lapa

Koka

Priecājas

Bet nokritusi

Zemu bēdājas

Zaļa tā ir jauna, daiļa

Dzeltena – veca, koša

Katra lapa smuka,

Katra daiļa.

Vienkārši

Lapa

Ar

K

Ā

T

I

Ņ

U

22

U z dziesm as

trauslajiem

spārniem L atvija

turas

23

Nauris Prokopovičs

11.klase

Mans Latvijas karogs

Karogs. Latvija. Es.

Kas gan ir karogs? Auduma gabals, plīvojošs vējā. Ja vēja nav, tad vienkārši

krāsains auduma gabals. Dažreiz gadās to manīt sēru noformējumā. Tas arī viss,

karogs!

Kas ir Latvija? Valsts, zemes pleķītis ar saviem iedzīvotājiem. Cik ir, tik ir, tiem, kuru

vairs nav – veiksmi Tur.

Kas esmu es? Cilvēks, miesa un asinis. Tikai cilvēks. Varu apgalvot, ka

līdzīgus radījumus var atrast ik uz stūra, turklāt lielos kvantumos...

Kā jau visiem no pieredzes labi zināms, pasaule ir liela, krāsaina, jauka un

piedzīvojumiem pilna, tajā man ir daudz draugu un draugiem līdzīgo. Tad cilvēks

pieaug un sāk skatīties uz pasauli savādāk. Tā kļūst maza un pieejama, tāpat kā valsts,

kurā cilvēks dzīvo. Un tā vairs nav tik interesanta, jo vairs nav laika rotaļām, spēlēm,

gudrām domām un loģiskiem secinājumiem, pienācis laiks mācīties, strādāt, būt

atbildīgam, citiem vārdiem, beigt dzīvot un sākt pildīt pienākumus pret sevi un citiem,

arī pret valsti. Cilvēku spiež iepazīt pasauli, nē, uzspiež uzskatus par pasauli un liek

tos iemācīties. Retais mēģina saprast matemātiku, valodas vai jurisprudenci – vieni to

māca, citi – mācās. Piedodiet! Es aizrāvos ar saviem spriedumiem. „Aizslīdēju” no

tēmas.

Tātad - karogs? Mums visiem ir labi iemācīts, kas ir karogs. Tas ir simbols,

kas paredzēts valstiskuma identificēšanai, signalizēšanai, parasti simbolizē valsti.

Runā, ka Latvijas karogs ir sens, viens no senākajiem pašreiz lietotajiem karogiem. Es

ne vienmēr ticu vēsturei, ne vienmēr ticu tam, ko cilvēki runā. Runā, ka Latvijas

karoga vēsture ir bagāta, tā izcelšanās - leģendāra. Cēsu zemes karogs, par ko minēts

Atskaņu hronikā saistībā ar 1280. gadu, atdzīvināts 19. gadsimtā.

Vai kāds spēj definēt Dvēseles jēdzienu? Vai kāds spēj pierādīt tās esamību

vai neesamību? Neesmu par karogiem nekā daudz pētījis, kaut gan nedomāju, ka

24

daudzi būs mani apsteiguši. Šodien postulēju, ka karogiem ir Dvēsele. Pie tam

apgalvoju, ka Dvēselēm ir atmiņa.

Šis sarkanbaltsarkanais karogs pirmoreiz datēts vairāk nekā pirms700 gadiem,

pazudis un atkal atgriezies. Interesanti būtu šodien aizmigt un pēc gadiem 400

pamosties. Kas būtu mainījies? Ko šis karogs ieraudzīja, kad atkal tika pacelts mastā,

atkal varēja plīvot? Pārmaiņas cilvēkos, valstī? Ko karogs redz šodien? Vai mūsu

dzīves ir karoga atmiņu vērtas, vai tiks aizmirstas? Ko gan mēs rādām savam

karogam? Vai esam cienīgi to nest? Kā gan dzīvot, lai šīs Dvēseles priekšā nejustos

mazāki, niecīgāki nekā esam? Lai nebaidītos nekādu grūtību?

Ja matemātika neviļ, vēl pāris gadi būs „trekni”, es domāju, ka nothing special

nav noticis, es domāju, ka neviens negrib tiešraidē melot Latvijas televīzijas

skatītājiem... Un kreisais zvēru un putnu dārzs arī plaukst un zeļ... Vai mēs esam

cienīgi valkāt šo karogu, lai tas atminas visu, kas ar mums notiek? Vai esam cienīgi,

lai vēlāk zem tā nebūtu jākaunas?

Gadi iet, cilvēki aiziet. Un tie, kas neaiziet, mainās. Vai ilgs laiks vajadzīgs,

lai tiktu sakārtota viena maza valsts, lai tās simbols varētu lepoties un stalti plīvot, lai

tam nebūtu jāgaida bezvējš aiz nevēlēšanās plīvot pār mūsu galvām?

Es, cilvēks, dzīvojošs zem Latvijas valsts karoga, ceru, ka nāks laiks, ar ko

karogs varēs lepoties. Es ceru, ka karogam nebūs kauns. Es ceru, ka katrs latvietis, to

skaitā arī es, savā sirdī izjutīs kaut nedaudz patriotisma un darīs visu, lai Latvijas

karogs, latviešu karogs, var godam plīvot ne tikai augstāk par zemi, bet arī augstāk

par citu valstu karogiem!

25

Laura Daugaviete 9.b klase

Mans karoga stāsts

Atmiņas par 1990.gada 4.maiju

Tā diena bija 1990.gada 4.maijs, kad ar 138 balsīm „par” Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Katram ir daudz un dažādas atmiņas par šo dienu, bet es šajā dienā vēl nebiju piedzimusi, tādēļ par savām atmiņām un sajūtām nevaru pastāstīt. Es varu pastāstīt par vecāku atmiņām un sajūtām, kādas viņi izdzīvoja šajā dienā. Tās ir mana tēta un mammas atmiņas un izjūtas.

Tētis man stāstīja, ka šo dienu viņš nekad neaizmirsīšot. Tēta vecāki jau kopš 80- ajiem gadiem runāja par okupāciju un tās sekām. Tēta vectēvs bija piedzīvojis dažādus laikus, gan otro pasaules karu, gan padomju okupāciju.

Daudzi no radiem bija izsūtīti trimdā, vai paši pametuši valsti. No tā laika un no paaudzes uz paaudzi mūsu dzimtā ir iesakņojusies mīlestība pret mūsu zemi un naids pret okupāciju. 1990. gada 4.maijs tētim ir palikusi atmiņā kā ļoti skaista un saulaina diena. Bija cerība, ka beidzot Latvijas tauta varēs pati noteikt, kādu ceļu tā tālāk ies. Mastā tika uzvilkts Latvijas karogs un dziedāta Latvijas valsts himna „Dievs svēti Latviju”. Acīs sariesās asaras, un likās, ka sapņi ir piepildījušies. Pēc balsošanas tētis ar saviem vecākiem pie mājas izkāra Latvijas karogu. Lai plīvo šajā skaistajā svētku dienā.

Bet vai kaut kas no tās prieka sajūtas dzīvo mūsos arī šodien? Tikai sapņi un ilūzijas...

Mamma, stāstīja ka tajā laikā gaidīja manu brāli Gati. Viņa teica, ka tā būtu laimīgākā diena, ja Viņas bērniņš piedzimtu brīvā, neatkarīgā Latvijas valstī. Viņa tajā dienā bija darbā un visu dienu klausījās Latvijas radio un skaitīja līdzi balsis. Tas bija ļoti satraukts un emocionāls laiks, kas no vecāku stāstījumiem vienmēr paliks arī manā atmiņā.

Ir pagājis laiks, un atkal latviešu tauta vai nu pēc savas gribas, vai piespiedu kārtā dodas prom no šīs valsts. Un nevajag nosodīt viņus, jo tik un tā viņi kādreiz atgriezīsies savā dzimtenē un to neaizmirsīs. Jebkuram no mums sirdī ir cerība, ka kādreiz mēs visi satiksimies atkal zem viena karoga , dziedot vienu himnu. Zem Latvijas karoga , dziedot Latvijas himnu.

26

Jānis Skrastiņš

11.klase

Mans Latvijas karoga stāsts

Esmu 17 gadus jauns puisis un dzīvoju Latvijā. Kā jau nojaušat, septiņdesmitajos vai astoņdesmitajos gados vēl nebiju

piedzimis, pat mani vecāki vēl nebija dzimuši, tā kā ar karoga vēsturi mani nekādi notikumi nesaista, bet mani saista tas, ka es, šeit Latvijā, dzīvoju. Man, protams, ir Latvijas karogs mājās, kuru es arī izkaru ārā svētku reizēs. Man ir viens neliels stāsts par to, kā mēs tikām pie šī karoga.

Tātad, mēs ar manu ģimeni ievācāmies jaunajā mājā. To darot, mēs apzinājāmies, ka mums būs nepieciešams Latvijas karogs, tāpēc mēs tam sākām vairāk pievērst uzmanību, kad staigājām pa Rīgu. Mēs vēlējāmies iegūt savā īpašumā vilnas karogu, jo tam tomēr piemīt lielāka vērtība, un tas arī ilgāk kalpo, un arī labāk izskatās. Tā reizi pa reizei, tos papētot. No sākuma meklējām parastos lielveikalos, kur vilnas karogu nebija. Diemžēl, bet tā tas bija, tāpēc mēs pārgājām pie citām meklējumu vietām, bet šoreiz jau ar mērķi karogu arī atrast un nopirkt. Devāmies uz Vecrīgu, kur dažādos mazos veikaliņos, kā arī pie dažām tantēm uz ielas, meklējām vilnas karogu, bet arī tur tādu nebija. Uzzinājām tikai to, ka vilnas karogu var pasūtīt, bet, salīdzinoši, par ļoti lielu naudu, ja veikalā parastus neilona karogus var nopirkt par aptuveni 10 latiem, tad vilnas karogs maksā aptuveni 100 latu, tik turīgi mēs neesam, lai atļautos tik dārgu karogu, tāpēc nenopirkām atkal nekādu. Tas bija agrs pavasaris, ja nemaldos.

Pēc tam, kaut kad vasaras sākumā, mums bija ieplānots brauciens uz Limbažiem, mums bija tāds kā salidojums ar sen neredzētiem un pat ļoti labi pazīstamiem radiniekiem. Mājupceļā no salidojuma, pāris kilometrus pirms mājām mēs visi pēkšņi iedomājāmies, ka mēs Limbažos varējām pameklēt vilnas karogu, bet nekā. Labi, tad izdomājām, ka nākamajās brīvdienās, ekskursijas pēc, aizbrauksim uz Limbažiem vēlreiz, bet šoreiz jau ar domu apskatīties arī karogu, varbūt, tur vilnas karogus vien pārdod, ko var zināt! Tā arī darījām. Bija skaista vasaras diena, ļoti silta un saulaina, staigājām pa ļoti skaisto pilsētu Limbažiem, dažādiem publiski aplūkojamiem objektiem un pie reizes ielūkojoties arī vietējā tirdziņā, dažādos vietējos veikalos, bet arī Limbažos vilnas karogu nebija. Braucot prom no Limbažiem, izbraucām vēl caur dažādām Latvijas pilsētiņām, bet arī tajās vilnas karoga nebija.

Pēc šī brauciena nolēmām, ka būs vien jāsamierinās ar parastu neilona karogu, jo, protams, tas arī ir Latvijas karogs, sarkanbaltsarkanais arī uz tā izskatās ļoti labi. Tādu tad arī nopirkām un esam ļoti apmierināti, jo nemaz jau tik bieži karogam nav jāplīvo pie mājas. Gan jau tas izturēs tās dažas dienas gadā.

Tāpēc, arī karoga izkāršana man ir kā nelieli svētki, jo tas jāizkar tieši Latvijas svētkos, kad mēs visi svinam vienu notikumu, kas mūs visus saista, un kas ir saistīts arī ar Latviju, kurā mēs visi dzīvojam. Katra diena, kad karogs plīvo pie manas mājas, man liek justies kā īpašā ikdienā, jo kaut kas taču ir bijis šajā dienā, pirms vairākiem gadiem, ja jau ir jāliek karogam plīvot. Šis bijušais notikums man liek justies, kā mazos svētkos.

Ar šiem pēdējiem vārdiem mans Latvijas karoga stāsts ir galā.

27

Ilona Pavlova

9.b klase

Latvijas karogs

Zem Latvijas karoga ir stāvējuši mani vecāki, mani vecvecāki un noteikti

stāvēs arī mani bērni un mazbērni. Katru gadu 18.novembrī,kad stāvi zem šī karoga,

tāda sajūta, ka tavas asinis plūst sarkan-balt-sarkanā krāsā un sirds, un dvēsele plīv

tāpat kā karogs vējā. Šīs emocijas ir visfantastiskākās. Skatoties uz karogu, atceries

visus vecvecāku nostāstus par karu un kaut vai tu neesi redzējis kā un kas tur notika,

skatoties uz karogu, tajā redzi atspoguļojamies visas kara epizodes. Kā filmā..

nostāsti par Latvijas karoga izcelsmi ir dažādi.. Kāds stāsta, ka karogs ir viena latvju

kareivja ciešanu asinīm slacīts, taču daži par karoga rašanos stāsta pavisam citus

stāstus. Man šķit, ka šīs sarkanās svītras Latvijas karogā ir visu karā kritušo asinis. To

kareivju asinis, kuri līdz pēdējam aizstāvēja savu valsti.

Uz šīs baltās drānas, sarkanā vīna krāsā pilēja mūsu valsts kopējās asinis,

mūsu valsts kopējās ciešanas. Katros svētkos tiek uzvilkts mastā Latvijas karogs, un

tas ir par godu tiem, kuri saviem spēkiem centās saglabāt mūsu valsti.

Ko teikt par balto svītru karogā? -Tā ir asaru un sēru krāsa. Šīs asaras ir cietušo

kareivju tuvinieku asaras. Tie cieši rokās turēja asiņaino drānu, birdinot asaras un

cerot, ka tas viss ir visšausmīgākais murgs, cerot, ka pamostoties redzēs sev blakus

savu kareivi, savu dēlu vai līgavaini, taču nē. Par viņiem ir palikušas tikai atmiņas un

asinis uz baltās drānas.

Viņu asaras plūda uz asiņainās drānas, izveidojot baltu svītru karogā.

Šo cilvēku ciešanas, šīs neiedomajamās mokas Tēvzemes labā! Esmu pārliecināta, ka

karā cietušie, debesīs stāv, sadevušies rokās apkārt Latvijai. Sadevušies rokās, lai

nosargātu Tēvzemi tā pat, kā viņi to sargāja 1939. gadā. Domāju ,ka debesīs arī

viņiem plīvo sarkan-balt-sarkanais karogs-Latvijas karogs!!

28

Gunārs Bortkevičs 9.b klase

Latvieša lūgšana trešo gadu tūkstoti gaidot

Pasaulīt, lūdzu dod manai tautai visu to labāko,

Dod mums laimi, uzticību un sirsnību.

Pasaulīt, lūdzu dod manai tautai izturību,

Izturību, sapratni grūtos brīžos.

Pasaulīt, lūdzu neieved mūs cilvēkus strīdos,

Palīdzi mūsu sugai dzīvot tālāk.

Pasaulīt, lūdzu neļauj mūsu zemītei sabrukt,

Izirt zem mūsu kājām strīda vai kara dēļ.

Dod lūdzu mums tikai to labāko un jaukāko,

Labu, ražīgu zemīti un stiprus, gudrus prātus.

Pasaulīt, nenopurini mūs nekad!

29

Ričards Mārtiņš Duksis 2.b klase

Mana Latvija Es neesmu bijis daudzās zemēs, bet zinu, ka Latvija man tāpat patiks visvairāk. Man ļoti patīk, ka Latvijā ir četri gadalaiki. Kad man sāk apnikt rudens prieki, tad nav ilgi jāgaida, kad klāt ir baltā ziema ar Ziemassvētku noskaņu. Kad sniegainie prieki galā, tad atnāk pavasaris ar skanīgajām putnu dziesmām un pirmajām puķītēm. Kas man patīk visvairāk? Tā ir siltā vasara ar raibajiem piedzīvojumiem. Lūk, cik bagāta ir mana Latvija!

Beāte Laila Gudrupe 2.b klase

Mana Latvija

Es dzīvoju Latvijā, šī ir mana Dzimtene. Dzīvoju es pašā Latvijas centrā – Pierīgā. Man patīk, ka Latvijā ir daudz mežu, upju un pļavu. Bet jo īpaši man patīk mūsu Baltijas jūra. Latvijā ir daudz jauku svētku. Man patīk svinēt Jāņus, Miķeļdienu, Ziemassvētkus un Lieldienas. Man patīk Dziesmu un deju svētki. Es esmu priecīga, ka dzīvoju Latvijā. Te ir manas mājas, un es nevēlētos dzīvot citā valstī. Latvija, manuprāt, ir visskaistākā zeme.

Rūdolfs Peļovins 2.b klase

Mana Latvija

Latvijā ir daudz senu piļu, muižu, pilsdrupu. Man patīk pa tām staigāt. Tur var uzzināt daudz ko par Latvijas vēsturi. Es esmu redzējis Bauskas pili, Cēsu pili, Turaidas pili, Vecgulbenes muižu, Aizkraukles pilsdrupas.

30

Vislabāk man patika Bauskas pilī. Tur pagalmā bija lielgabals. Mēs kāpām tornī. No augšas varēja redzēt Lielupi. Es mīlu Latviju un iepazīstu tās vēsturi!

Artūrs Karakons

2.b klase

Mana Latvija

Kas man ir Latvija? Tā ir zeme, kurā es piedzimu. Tā ir vieta, kurā es dzīvoju. Tā ir valsts, kuru es mīlu.

Kas man ir Latvija? Tas ir veldzējošs lietus un debesis skaidrās. Tās ir skaistās puķes un košās pļavas. Tie ir dziedošie putni un šalcošā jūra.

Kas man ir Latvija? Tā ir ģimene, kura man pieder. Tas ir stiprais tētis un mīļā mamma. Tā man ir Latvija.

Luīze Utāne 2.b klase

Tā mūsu pērle dižā

Tā mūsu pērle dižā,

Tā mūsu Latvija.

Mēs pārvarēsim krīzi,

Mēs pārvarēsim neticību.

Mēs atbalstīsim Latviju,

Jo tā mūsu brīvība.

31

Irina Maslovska 9.b klase

„.. valoda- tā ir elpa’’

Valoda- tā ir ieelpa,

Kurai pieder arī brīva izelpa.

Valoda kā pasaka,

Kura dzīves laikā manas domas izsaka

Dzīvo, runā, izsakies,

Uz visu labo paskaties!

Elpo brīvi valodā savā,

Jo tava dzīve vēl nav galā!

32

Irina Maslovska

9.b klase

Latvieša lūgšana

Es lūdzu par sevi, par māti, par tēvu,

Es lūdzu par visu, kas svēts.

Es lūdzu par tautu, par laimi,

Es lūdzu par visu, ko varu vien lūgt.

Es lūdzu par sevi, par brīvību,

Es lūdzu par visu tautu mīlēt spēju.

Es lūdzu, cik lūgt vien spēju,

No visas sirds es lūdzu.

Es lūdzu tik klusi un nepamanāmi,

Es lūdzu tik klusi, ka dzirdat vien Jūs.

Es lūdzu...

33

Artūrs Pauniņš 9.b klase

,,.. valoda - tā ir elpa’’

„.Valoda- tā ir elpa",- kas iedvesmo tevi un cilvēkus tev apkārt. Kas palīdz tev

dzīvi sākt no gala un dziesmu dziedāt. Tie ir vārdi, kas nāk un paliek no katras

dienas, kas paliek tavā dvēselē un prātā. Labos un sliktos vārdus, kas tev nav

vajadzīgi šodien, bet varbūt vajadzēs rīt, mēs tos vēl nezinām. Tādēļ tu nedrīksti spert

ar kāju-un sist ar roku šos vārdus. Bet ja spersi un sitīsi, šie vārdi vienkārši nenāks pie

tevis, un pazudīs uz mūžiem no tevis. „ Kas ciena valodu, tas sevi ciena", tā Bruno

Saulītis ir teicis. Ja valodu cienīsi, valoda arī tevi cienīs un mīlēs. Un šajā pasaulē visi

vārdi un burti tevi uzklausīs un sadzirdēs.

Valoda ir tava dzimtā zeme, kurai tu vari pačukstēt savus noslēpumus un

bēdas, viņa tevi uzklausīs un palīdzēs tev tālāk dzīvot. Viņa tev dos padomus un

atklās noslēpumus, kas šajā zemē ir, kas būdami būs, viņa rādīs tev šo pasakaino ceļu

vai taku, kur vārds ar vārdu izveido teikumu, notis ar notīm – melodiju, tālāk - izveido

dziesmu ar skaņu, cilvēks ar cilvēku veido draudzību. Tādēļ vajag uzklausīt un saprast

šīs valodas likteni, kas tevi tālāk vedīs. Jo katram burtam un vārdam ir sava izcelsme.

Kas izpauž vārda .būtību un veidu? Katram vārdam ir sava vieta ar

skaidrojumu šajā lielajā pasaulē. Vien šajā pasaules viņā vietā vienu vārdu var pateikt

dažādos veidos. Viens vai divi, vai vairāki vārdi ir tavi un mani draugi, kas mūždien

ar tevi runājās un visu laiku kādam saka „ SVEIKI" , | LABDIEN" Nav jau bijis tā,.

ka vienu dienu vispār neesi nevienu vārdu pateicis...

Tādēļ aizdomājies, cik svarīga valoda ir tev !

34

Kristīne Vagele 9. b klase

Latvietis, trešo gadu tūkstoti sagaidot

Skan pazemīga latvieša lūgšana:

Es lūdzos par savu valsti, lai tā būtu veiksmīga un pilna ar latviešiem, es

lūdzos par latviešiem, lai tie nebrauktu prom no valsts un, lai tiem būtu nauda. Es

lūdzos par naudu, lai beidzas šī krīze un valstī valda miers. Es lūdzos par deputātiem

un saeimu, lai tā beidzot sāk domāt par Latviju un tās iedzīvotājiem. Es lūdzos, lai 3.

gadu tūkstoti mēs sagaidīt priekā un laimē, lai Latvija nebūtu parādā un, lai tajā

nevaldītu krīze. Es lūdzos, lai nākotne Latvijai būtu spoža un krāsaina, lai Latvija kaut

arī maza, būtu pazīstama citu valstu starpā.

Es lūdzos, es lūdzos, es lūdzos... Es pazemīgi lūdzos „Dievs svētī Latviju”. Lai

svētīta ir šī valsts un katrs nākamais gads. Lai svētīts ir 3. gadu tūkstotis, kā arī visi

pārējie gadi.

Es pateicos, ka mēs esam neatkarīgi un tādi būsim vienmēr, ka Latvija būs

uzplaukusi un krīze būs beigusies. Es pateicos, ka valdīs atbildīgas personas un

Latvija būs labās rokās. Mēs būsim laimīgi, dzīvojot šajā valstī, Latvijā.

35

Laura Daugaviete 9.b klase

Latvieša lūgšana trešajam gadu tūkstotim

Pazemīgi es lūdzu – lai neizkūst pēdējie Antarktīdas ledāji. Pazemīgi es lūdzu – atstāj man kaut mazliet svaiga gaisa. Pazemīgi es lūdzu – tīru avota ūdeni. Pazemīgi es lūdzu – atstāj man mazliet tā, ko mīlu šajā zemē. Pazemīgi es lūdzu – atstāj man cilvēku vienu, ko cienīt un mīlēt. Es lūdzu, lai cilvēki neaizmirstu savu Tēvzemi. Es lūdzu, lai Latvijā būtu tie paši zaļie mežu un ūdeņi. Es lūdzu!

36

Andis Vecgailis 10.klase

Manu vecāku bērnība

Kā jau krievu laikos manu vecāku dzīves apstākļi nebija visai jauki, un viss

bija savādāks nekā šodien. Sākšu ar savas mātes bērnības stāstu. Mana māte piedzima

Preiļu pagastā Aizkalnē, šo vietu pazīst arī kā Jasmuižu. Tur atodās arī viens no Raiņa

muzejiem. Mātes pirmā dzīves vieta bija aptiekas mājas otra puse, viņa tur dzīvoja, jo

mana vecmamma bija aptiekāre. Vēlāk viņi pārcēlās uz turpat netālu esošu māju, tikai

tā bija lielāka un plašāka un viņi iegādājas nelielu saimniecību. Viņiem bija divas

govis un neliels vistu pulks, to kaut kādā veida iegādājas mans vectēvs, kurš strādāja

grāmatvedībā, un pirms tam armijas gados bija tankists. Viņš tika pie tanka stūrēšanas

tikai tāpēc, ka tam bija mazs augums. Māte sāka iet Aizkalnes pamatskolā un pēc tam

vidusskolā. Mātei 12 gadu vecuma nomira māte un pēc tam māsa, palika tikai mana

mamma ar vectēvu. Mammai bija grūta bērnība, pēc māsas un mammas nāves viņai

bija daudz darbu un rūpju. Tad, kad viņa piebeidza vidusskolu, saka mācīties Rīga un

vēlāk pārvācās šeit pavisam.

Tagad es stāstīšu par savu tēvu un viņa bērnību. Mans tēvs piedzima

Carnikavā dzīvoja tur pirmos paris savus dzīves gadus no sākuma viņš gāja turpat

vietējā skola, bet pēc pārvākšanās uz Ķengaragu, saka iet blakus esošajā Rīgas …

skolā. Šo dzīvokli mans otrs vectēvs sarunāja caur saviem draugiem, viņš strādāja par

atslēdznieku Rīgas miesniekā, bet mana oma par laboranti Gaiļezerā. Vēlāk mans

tēvs sāka nodarboties ar hokeju, tas viņam labi padevās, augumā viņš ir par galvas

tiesu mazāks par mani, un tad ,kad spēlēja, bija vel mazāks. Kā jau teicu, tas viņam

labi padevās, ir vēl saglabājusies avīžu raksti ar viņa rezultatīvajiem punktiem.

Salīdzinot ar manu māti, viņš mācījās vāji, apmēram kā es: pa kalniem un lejam.

Tajos lakos mans tēvs pabeidza vidusskolu, tas ir, vienpadsmit klases. Viņš negāja

tālāk mīcīties tāpēc, ka tajā laikā grāmatvedis, kurš mācījies vēl divus vai pat vairāk

gadus, saņēma 200 rubļu, metinātājs 150, bet tālbraucējs bez tālākas izglītības 350-

400 rubļu. Protams, viņš saka strādāt par tālbraucēju. Es pats domāju, ka es savā mātē

37

maz esmu atsities, drīzāk jau tēvā pēc izskata arī nav nevienas iezīmes no mātes

puses. Es esmu tāds pats žuļiks kā mans tēvs, abi esam tuvās attiecībās ar tehniku, un

ik pa laikam iekuļamies kaut kādās nepatikšanās. Mana tagadējā dzīve nav

salīdzināma ar tā laika talonu sistēmu veikalos un vēl visām tam nejēdzībām.

Guntis Rūsa 11.klase

Gaismas Pils

Jel mosties tauta, pamosties

Jel dodies cīņā, nepadodies

Jel cīnies mūžam, nepadodies

Paliec brīva, nesalūsti.

Jel cel sev pilis, pilsētas

Jel dzīvo dzīvi, izdzīvo

Jel sargā tautieti, sargā to

Un dziedi dziesmu, līksmi to.

Jel mūžam esi, esi ar to

Jel mūžam esi, paliec ar to

Jel mūžam esi, turi sirdī to

Un sargā pili, Gaismas pili to

Mūžam celto

Mūžam loloto

Brīvību, mūsu brīvību to.

38

Leonīds Aleksandrovs 8.b klase

Sirds nepanes svešas zemes

Parasti daru to , kas sirdij tuvāks, un šoreiz , kad ir jāizvēlas, sev tuvākais citāts , es

izvēlējos šo. Būdams svešās zemēs , šo domu es varētu atkārtot neskaitāmas reizes un

tik ilgi , kamēr saule noriet un iestājas nakts , kura arī izraisa sāpes sirdī, jo mana sirds

nepanes svešas zemes.

Katram cilvēkam šajā pasaulē ir sava dzimtā māja, kur viņš ir piedzimis , audzis...

Citiem tā ir sirdī, citiem tā ir tepat tajā vietā, kurā viņa atrodas pasaulē.

Es domāju , ka šīs citāts atbilst man , jo es esmu no tiem , kuri uzskata savas mājas

par tām , kur atrodas viņa dzīves sākums un dvēsele , un arī to, kur gribētu pavadīt

savas dzīves pēdējos gadus, dienas... Man patīk būt tur, kur mana sirds jūtas laimīga

un apmierināta ar to zemi , kurai pieder.

Savā dzīvē esmu bijis mājās, kuras ir lielas un skaistas, bet manas mājas, ir

visskaistākās un mīļākās. Es tās nekad un ne par ko nemainītu, nepārdotu, jo mana

sirds nepanes svešas zemes, neatkarīgi, kādas būs tās mājas svešā zemē, jo mana māja

ir Latvija un mana zeme ir Latvija.

Nobeigumā es gribētu pateikt to , ka man patika rakstīt tieši par tematu , jo šīs citāts

tiešām atbilst manām domām, izjūtām un tam , kas notiek manā sirdī.

39

L ogos

uzplaukst

sarm as koki

40

Nikola Villere 5. b klase

Kur pazudis piens?

Kādu dienu, kāda fermā, kad kaķis Muris gulēja, kāds pa to laiku izlaka visu

kaķa pienu. Kad Muris pamodās viņš nesaprata kam vajadzīgs viņa piens. Murim tas

nepatika viņš izdomāja iejusties detektīva lomā un uzsākt izmeklēšanu.

Viņš gāja pa fermu meklēdams vainīgo. Gāja, gāja un ieraudzīja vistu, viņš aši

pieskrēja vistai klāt un kliedza: ‘’ tu izlaki manu pienu, es tevi apēdīšu!’’ ‘’K ādas

muļķības, man negaršo piens!’’ , Atteica vista. Tā tiešām bija, jo ne par velti viņas

vārds bija Pretpiene! Tad Muris aitu Blatīti un viņas draudzeni kazu Lieldeguni. Viņas

sēdēja un pļāpāja, par ekonomisko krīzi valstī. Par cik tās abas bija lielākas par Muri,

viņš tām pieklājīgi vaicāja: ‘’ Vai Jūs gadījumā nezināt kurš izlaka manu pienu?’’ ‘’

Nē, nezinām!’’ tikpat pieklājīgi atbildēja draudzenes.

Muris gāja tālāk, gāja un gāja līdz aizgāja līdz zirgu stallim. Viņš zināja ka

zirgi neko sliktu nedarīs un vaicāja pašam lielākajam zirgam- Briedumam: ‘’ Vai Jūs

nezināt kurš izlaka manu pienu?’’ Briedums ātri sasauca zirgu sapulci. Pēc mirkļa

viņš piegāja pie Mura un pavēstīja: ‘’ Mani zirgi to nav darījuši, ja ko uzzināšu, tūlīt

došu tev ziņu!’’ Paldies!’’, nedaudz noskumis atteica Muris. Kad Muris jau bija

zaudējis cerību atrast zagli, viņš pēkšņi ieraudzīja kūti, Muris iegāja tajā un pamanīja,

ka kāds mazs, mazs teliņš vārdā Piensūcis kāri dzēra pienu tieši no govs pupa. Teliņš

ieraudzījis Muri pārstāja sūkt pienu, pieskrēja tam klāt un teica: ‘’ tu laikam meklē

mani. Es izlaku tavu pienu, kamēr tu gulēji. Lūdzu, lūdzu piedod man. Bet man tik

ļoti sagribējās pienu, un mana mamma govs Peinpadeve bija ganībās. Tad es

nolēmu…’’ ‘’ J ā, jā es sapratu!’’ pārtraukdams teliņu teica Muris. ‘’ Tas ne kas, ja tu

man ik pa laiciņam atnestu pienu tikko no govs, viss tev piedots.

Tā arī bija. Piensūcis atnesa Murim, pašu labāko un gardāko pienu. Tas bija

vēl labāks un gardāks, par iepriekšējo, veikalā pirkto.

41

Nikola Villere 5.b klase

OM ĪTES VĀRDA DIENA

Mīļai omei vārda diena klāt,

Visi ziedi dejot sāk,

Visi ziedi dejot sāk,

Odziņas grozā nāk.

Visas domas pie tevis ved,

Prieku tavās acīs redz,

Prieku tavās acīs redz,

Un laimi tavā sirdī redz.

42

Nikola Villere 5.b klase

Palaidnis Palaiņausītis

Reiz dzīvoja kāda zaķu ģimene Garausīši.

Tajā bija mamma-Skaistausīte, tēvs-Spalvausītis, meita-Rozausīte un dēls-

Palaiņausītis.

Spalvausītis, Skaistausīte un Rozausīte bija normāla, laimīga ģimene, bet

Palaiņausītis bija nejauks, vienmēr ar visu neapmierināts, strīdīgs un spītīgs. Viņš

vienmēr kaitināja savu māsu, neklausīja mammu un centās apmuļķot tēti. Māsu viņš

vienmēr raustīja aiz rozā ausīm, un, kad raustīja, vēl smējās HA, HA, HA! Kad tētis

nāca aizstāvēt mazo Rozausīti, Palaiņausītis sāka melot: ”Tas nebiju es, viņa pirmā

sāka!”

Kad mamma teica: ”Novāc galdu un nāc palīdzi nomazgāt traukus.”

Palaiņausītis bija neapmierināts. Skaistausīte un Spalvausītis neko nevarēja padarīt.

Tādās reizēs Palaiņausītis sēdēja uz dīvāna un nekustējās ne no vietas. Mamma viņu

dažkārt sauca par Sliņķausīti.

Kad Spalvausītis jautāja: ”Dēls, vai negribi man palīdzēt iesist šo naglu?”

Palaiņausītim sāka sāpēt galva, vēders, ūsas, ausis un pat degungals.

Kādu dienu Rozausītei bija apnikusi brāļa sliktā izturēšanās, un viņa sarunāja

ar sava drauga, tēva, brāļa, sievas, dēla, tēva, drauga-darba kolēģiem- policistiem,

pārmācīt Palaiņausīti. Viņa piegāja pie brāļa un saka:”Mēs tevi dodam prom!”

„K āpēc?” jautā Palaiņausitis. „Tu mums dari pāri. Tagad tavi jaunie vecāki būs-

gliemeziene-Lenīte un bruņurupucis-Lenītis. Viņiem ir biezas bruņas, viņi tevi

izturēs!” teica Skaistausīte. „Nē, nē, es negribu!” pa visu māju bļāva Palaiņausītis. „Es

jūs klausīšu, Rozausīt, es tev vairāk nekad nedarīšu pāri! Piedodiet! Es būšu labākais

dēls un brālis pasaulē! Es jūs mīlu!” Rozausīte, Skaistausīte un Spalvausītis piedeva

Palaiņausītim.

43

No tās dienas Palaiņausītis bija paraugzaķis!

Nikola Villere

5.b klase

Saulīte

Saulīte ir stipra, stipra,

Un pavasarī varen ņipra.

Saulītei ir zobi gari,

Un arī varen gari stari.

Saulīte mums gaismu dod,

Un pasaule tajā mieru rod.

Pasaules centrs ir saulīte,

Un tā izskatās pēc lielas olītes!

44

Nikola Villere,

5.b klase

Domas

Domas ir kā pasakas,

Starp tām ir arī asakas.

Domām piemīt liela vara,

Un tās vienmēr savu dara.

Mute runā vienu lietu

Domas dara otru lietu.

Domām piemīt iztēles spējas,

Un tās spēlē savas spēles.

Domas interesē tikai viens,

Lai tu justos ļoti liels!

45

Nikola Villere 5.b klase

Kaķis

Kaķis ir kā pūku kamoliņš,

Tas kamoliņš - ir draudzīgs viņš.

Tas ir ļoti veikls un gudrs,

Un, kad dzenas pakaļ, ļoti mudrs.

Kaķis mājai var nodarīt skādes,

Bet mīlestības pilnas tam sirds lādes!

Nikola Villere 5.b klase

Kurmis

Kurmja alā tumsa liela, Bet tam sirds ir saules pilna.

Kurmis alā dzīvo viens, Un tur jūtās varen liels.

Kurmja alā vietas daudz, Kur tam rosīties, ir ļauts.

Kurmim patīk rakt alas dziļas, Tam tās rotātas ar dziju.

Vienīgais, ko zinām mēs, Ir jālien iekšā pazemē!

46

Nikola Villere 5.b klase

Mājas

Mājās ir omulīgi, Un ļoti, ļoti izskatīgi.

Mājās ir jaukas lietas, Un ļoti skaistas vietas.

Mājas ir ar domu lādēm pilnas, Un tās ir kā prieka pilnas dzirnas.

Mājas ir skaisto svētku vietas, Un tur mīlestības pilnas lietas!

Nikola Villere

5.b klase

Trak ā vāverīte

Zaķa mājā valda klusums liels, Bet ilgi tas tā neturpināsies.

Kad vāverīte ciemā nāks, Tā visu, visu ārdīt sāks.

Tas viņai sanāk nejauši, Jo galvā vieni nedarbi.

Zaķim tas viss nepatīk, Vāverīti taisās ārā dzīt!

Vāverīte nepiekrīt, Un turpina visu izārdīt!

Zaķim tas viss apnikt sāk, Vāverītei viss jāsakopj pirms, vakars nāk.

47

Vāverīte visu sakopusi, Un aiz sevis durvis aizvērusi!

Rībe, rābe, rinkš! Atkal klusums strinkšķ.

Nikola Villere 5.b klase

L īdaka

lī-

da-ka

ir gudra.

tā zina it

visu par

ezera

rāmo

un saldo

dzīvīti.

48

Nikola Villere 5.b klase

Ziemassvētku laiks

Ziemassvētki! Ziemassvētki!

Tas ir laiks kad visiem jābūt svētiem!

Tas ir laiks kad eglītē virtenes veram!

Un ap māju lampiņas karam!

Tas ir laiks kad balts snieg sniegs!

Un gaisā virmo svētku prieks!

Tas ir laiks kad lielo balli taisām !

Un ar prieku dāvanas vaļā raisām!

Tas ir laiks kad sirsnīgi pat suns rej!

Un salavecis apkārt skrej!

Tas ir laiks kad visiem prieku dodam!

Un skaistas domas visapkārt rodam!

49

Sandra Seile 5.b klase

Sniegi snieg

Sniegi snieg un lido viss ir balts kā sapnī

Un putenī nakts ar debesīm jūk

Virpuļojot, virpuļojot vien.

Kas tur skrien caur sniegiem

Kas tur brien caur naktīm

Kas putenī no debesīm krīt

Tā kā brīnums sirdī krīt.

Lai spīd, lai laistās,

Lai mirdz sveču liesmas,

Lai pasaulē viss kā pasakā,

Snieg sniegs, mīļais sniegs.

50

Ziemassvētki- ceturtie un pēdējie saulgriežu svētki, jaunas gaismas svētki lielākās tumsas laikā. Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem ir laiks, kad gatavojamies jauniem darbiem, kuri ir vēl priekšā,. un atskatāmies uz visu padarīto, bet apzināmies, ka šodien Ziemassvētki nav klusie miera svētki , ne klusas apceres laiks. Šodien, kad viss mainās un plūst, viss kļūst savādāks … Tomēr katram gadam ir savs svētvakars, savs balts slieksnis. Un nevajag nemaz daudz, tikai mazu mirkli, lai mazliet apstātos un padomātu, ko mēs, Ziemassvētku brīnumu gaidot, lūgtu nākamajam gadam, ja katram būtu dota tikai viena vēlēšanās. Katram. Viena. Kopā daudz mazo siržu mīlestības … Lūk, ko tās lūdz:

• es lūdzu, lai visiem šajā pasaulē būtu labi; • mana karstākā vēļēšanās ir palīdzēt bērniem invalīdiem, lai viņi izveseļotos, un vispār lai

tādu bērnu, kuriem vajag mūsu palīdzību, vairs nebūtu; • ja mana vēlēšanās piepildītos, es vēlētos, lai visi visā pasaulē draudzētos; • es gribu, lai visi cilvēki būtu priecīgi un mazāk bēdātos, lai arī visiem dzīvnieciņiem būtu

labi, lai katram būtu savas mājas, lai pamestajiem bērniem būtu vecāki, lai visiem būtu laba veselība, lai pasaule būtu ar labiem cilvēkiem pilna ;

• es lūgtu, lai viss sliktais, ko esmu darījis, lai visi mani grēki tiktu izdzēsti; • es negribētu, lai cilvēki karotu, jo mēs paši esam pasaules likteņi • es gribētu radīt labu dzīvi savai ģimenei; lai manu ģimeni neskartu krīze un visu Latviju

arī; • būtu tik jauki, ja uz pasaules nebūtu naida un ciešanu ; • es lūgtu, lai visas skolotājas labi jūtas, jo viņām katru dienu grūti jāstrādā; • lai Latvijā un visā pasaulē nebūtu tādu slimību, kas ir dzīvībai bīstamas; • es lūgtu, lai visi cilvēki kļūtu draudzīgāki, mīļāki, jautrāki, interesantāki un priecīgāki ; • lai man būtu visgudrākā galva , lai man būtu liecība ar visām sekmīgām atzīmēm; • viss, ko vēlos man jau ir: jauki skolotāji, mīļi smaidi, labi vārdi, es mīlu tēti un mammu,

un viņi mīl mani. Man un mūsu pasaulei pietrūkst tikai viena maģiska vārda-VIENOTĪBA;

• es pateiktos visiem un visai pasaulei, ja mana vēlēšanās piepildītos … Lai piepildās! Lai piepildās tiem, kas to vēlas, un mums visiem arī! Lai Ziemassvētku prieks ir katrā no mums, lai mūsu sirds siltums sasilda ikvienu, ko satiekam savā ceļā un ejam blakus, lai sirds dāvā tikai labestību..,

Nu ko, viena gada saulgrieži tūlīt būs cauri, bet nākamais vairs nav aiz kalniem- nāk pavasaris un sākas jauns gads ar saviem saulgriežiem! Vēlot, lai šī gada Ziemassvētku brīnums notiek vispirms mūsos, Ulbrokas vidusskolas 5.b klases skolēnu domas apkopoja sk.Anta

Sandra Jorena 5.b klase

Es lūgtu Es lūgtu, lai ziemas ir skaistas, Lai piparkūku smarža neizgaist. Lai pavasari ir kā mīlas pasakas, Un ceriņi nekad nenovīst. Lai vasaras ir siltas, Un saulīte allaž spīd. Lai rudens ir krāsains kā glezna, Un raženi sēnes lai aug. Lai māmiņas smaida, Lai priecājas bērni, Lai gudrība aug!

51

Lai prieks, laime, draudzība un mīlestība uzvar, Lai pasaule ir laimīga un skaista!

Emīlija Reine 2.b klase

Rāpiņš

Tārpiņš mazs vai tārpiņš liels, Rāpot patīk viņam. Rāpo viņš pa kokiem, Rāpo viņš pa zariem.

Lieli vēji pūta, Zarus šūpoja, Un zarā tā kā šūpolēs Rāpiņš saldi aizmiga.

Rūdolfs Peļovins 2.b klase

Fantāziju simts

Manas kājas zāli min, Galvā – fantāziju simts. Ja mēs kopā pasapņosim – Būs ne simts jau vairs, Bet divsimts!

Roberts Krūmiņš

2.b klase

Vēlējums

52

Lido, lido, lidonīt, Katru jauku dien(u) un rīt(u) ! Saule tevi mīļi sveic, Jautrus pantus vienmēr teic.

Kristiāna Zemīte 2.b klase

Ezis un beka

Mazais ezis iet pa taku,

Ceļam priekšā liela beka.

Ežuks domā:

– Kā tad tā?

Kā lai bekai garām tiek?

Laipnā beka paiet sāņus,

Ezītim nu ceļš ir brīvs!

53

Kristiāna Zemīte 2.b klase

B burta pasaciņa

Baiba bija burvīgā ballē. Bērni ballē baudīja banānu biezputru. Brālis Bruno brīnījās. Bārdainais Boriss baisā balsī baidīja bērnus!

Nora Marija Ločmele 2.b klase

K burta pasaciņa

Kādreiz kaza kāpa kalnā. Kāpjot kaza krita, krita. Kalnā krauklis kladzināja: – Kur, kaza, kāp? Kur, kaza, kāp? Krā! Krā! Krā!

Emīlija Reine 2.b klase

V burta pasaciņa

Vējš virpuļoja virtuvē visu vakaru. Vējam vareni veicās virpināt vizbulītes vāzē. Vējš vaicāja vizbulītei: – Vai vēlies vēl virpuļot? – Vēlos, vēlos! Vēl vairāk vēlos!

54

Adriāna Ševčuka, 5. b klase

Maz iņš mīl īgs t rusītis V isiem tas ir prie ks, Viņš nav balts kā sniegs , Bet brūng ans tas un liegs. Viņš tad, kad bēdīgs saprot to U n maigi tevi samīļo Ļoti, ļoti samīļo. Tapetes tam garšo dikti, Tikai pēc tam visi pikti. Nedrīkst mūsu s ienu ēst! Vajag savas kļūdas dzēst. Trusīt nedari vairs tā! Lab āk dari citādāk! Bet, kad Pūka dusmīga kļūst Visiem ļoti slikti būs Zobiņus tā parādīs varbūt arī iekodīs! Aizmirsu es pateikt jums, vā rds trusim ir Pūciņa, Tas ir ļoti pūkains vārds, Pūcīgs, Cūcīgs, sa vādāks, vārds šis ļoti patīk man, domāju tev patiks ar! Trusīt’s tagad kla lausās, Ko es tādu saku, Varbūt kaut ko svarīgu, Varbūt kaut ko labu. Cik tu mīļš man esi, tu mazais pūkainītis! Mīļāka par tevi nav, uz šī s trakās pasaulītes! Trusīt’s deguntiņu rausta, laikam dzejolis ir labs . Stāv un kaut ko ko grauž, un pēc tam aiziet snaust. Paglaudu šo maziņo, mazo brīnumiņu, Domāju, cik labi ir, Labi ir ar viņu!

55

Adriāna Ševčuka 5.b klase

Balta ziema

Tik skaista, tik liega

Ir atnākusi ziema.

Ar lielām sniega kupenām,

Ar augstām ledus lāstekām.

To sirdī gaidīja ikviens,

Tā atnāca kā baltais sniegs.

Mēs kritām sniega grīdā,

Un smaids bij mūsu sejās.

Visi jauki skraidījām

Vēl vairāk sniega gaidījām!

Kad beidzot visi nosalām,

Tad ātri mājās aizskrējām.

Tik skaista tik liega ir atnākusi ziema.

56

Elma Grīnhofa 8.a klase

Krāsainais zīmulis

Zīmuli,

Tu-

Zaļais kā zāle, zilais kā debess.

Zīmuli,

Tu-

Tas, kas piedod krāsu dzīvei

Zīmuli,

Tu-

Tas, kuru ņemu savās rokās un krāsoju, cik spēka.

Zīmuli, nebūtu tevis, nebūtu dzīves, nebūtu krāsu,

Dzīve tad melnbalta būtu.

Ko tad mēs darītu?

Mēs būtu skumji un domīgi,

Mēs būtu vārgi un lēni.

Tikai tu piedod dzīvei krāsaino krāsu!

Es ņemu tevi rokās un krāsoju cik spēka.

Es krāsoju, lai izkrāsotu līdz galam,

Lai neatstātu nepabeigtu pasauli savu.

Zīmuli,

Tu-

Pasaules krāsu devēj,

Es krāsošu ilgi, tik ilgi, līdz tu beigsies

Tikai es ceru, ka tas nekad nenotiks, jo tad nebūtu krāsu!

57

Inna Prokofjeva 11.klase

Skumstošā dāma – dvēsele mana!

Skumstošā dāma – dvēsele mana,

Raižu pilna ir galva mana.

Sāpes sirdī kā dzīstoša rēta,

Laime mana ir cerība svēta.

Skumstošā dāma – dvēsele mana,

Sāpīgā mīla kā dieviete sīva.

Tu vari sapņot un gaidīt,

Cerēt un ciest!

Skumstošā dāma – dvēsele mana,

Tik tāla kā okeāna mala -

Un sapņu pilna sala.

Bet sirds dziļumos tā ir neatvairāma!

58

X X X Sniega Vīrs

Sniegavīri, sniegavīri

Tie ir jauki vīri.

Tie ir apaļi un stalti,

Un gandrīz vienmēr balti.

Sniegavīri, sniegavīri

Tie ir resni kungi.

Kam roku vietā zaru bunte,

Tie ir mīļi un skaisti,

Un ļoti auksti.

Sniegavīri, sniegavīri

Tie ir jautri

Un kautri.

Tiem ir acu vietā pogas

Un deguna vietā oranžas krokas.

Tie ir jautri, apaļi, stalti un balti,

Resni, mīļi skaisti un ļoti auksti.

Tie ir dīvaini, kautri

Un brīžiem tik ļoti jautri!

59

Agnese Šakola

8.b klase

Tev šodien jārok tā aka, kuru citi dzers

Mūsu rokās iegūlusi jauna grāmata - ar neizsmeļamu domu jaunas dzīves akas

rakšanā, kas var noderēt ikdienā un nākotnē.

Aprīļa saule virs meža. Dzeltenas pienenes pļavā. Sveķu lāses un smarža.

Priežu asaras. Tas tad ir arī ir mežs ar savu bagātību, varenību. Rītausmā alkst pēc

slāpēm, pēc ūdens malka, pēc zināšanām. Lai saprastu pasauli, ir jāmācās dzīvot

pilnvērtīgu dzīvi, skaidru kā avots. Jārod vēlme jauniem akas urbumiem slāpju

remdināšanai. Jādzīvo pilnvērtīgu dzīvi pašapmierinātībai. Jāatklāj jaunas ieceres

mērķa sasniegšanai, sevis pilnveidošanai. Jāveido jauna ūdenskrātuve, lai tā būtu kā

jūra, milzīgs ūdens plašums ar mainīgu dziļumu. Un, lai to rastu, cilvēkam ir jāstrādā

radoši, kā vāverei jāatrodas dzīves virpulī, jāmācās, lai gūtu gandarījumu, lai būtu

patiess dzīves pamats.

Jāzina, kas notiek visapkārt un pasaulē! Jāmācās, lai raktu jaunu aku nākotnes

cilvēkam, kur veldzi var smelt.

60

Eva Čekanauska 8.a klase

Kr īts

Tu-

Skolotājas labākais draugs,

Kārtīgais skolasbiedrs.

Balts kā palags,

Smērējošs kā dubļi.

Tik dažāds tu esi

Skolēni mīl tevi,

Tu-

Gudrais krīt!

Krītiņ,

Tu vari būt nolūzis,

Tas nekas,

Skolēni mīl tevi tāpat!

Tu vari būt apgrauzts,

Arī tas nekas,

Tu skolotājas draugs esi tāpat!

Tu-

Esi tik savāds, tik atšķirīgs, tik mīļš,

Tu-

Esi kā dzīvs-

Spēj aprunāt, smieties, rakstīt kārtīgi, vai nepārāk,

Tu-

Skolotājas labākais draugs!

61

Gunārs Bortkevičs 9.b klase

Tev šodien jārod, šodien jārok Tā aka, kuru citi dzers... (Gunta Micāne.)

Katrs cilvēks aiz sevis atstāj pēdas. Katrs cilvēks spēj ietekmēt dzīvi,

visas valsts un pat pasaules dzīvi. Katrs cilvēks spēj mainīt dzīves riti, kaut mazlietiņ,

bet spēj.

Kā piemēru varētu minēt mobilos telefonus. Liels sasniegums komunikācijā

jau bija parastais telefons, jo cilvēki varēja ātrāk komunicēt. Bet tagad, kad ir

izdomāts telefons, kuru var pārnēsāt, var zvanīt un atbildēt uz īsziņām jebkurā

pasaules vietā.

Es ceru, ka, kad es izaugšu liels, man būs laba profesija, darbs un es varēšu,

teiksim, mainīt daudziem cilvēkiem dzīvi, kaut vai es jau sen nebūšu šai saulē. Es

ceru, ka es varētu mainīt cilvēkiem dzīvi uz labo pusi. Teiksim, uzbūvējot

daudzdzīvokļu māju ārzemēs, ja es būtu sekmīgs arhitekts, es pārdotu dzīvokļus par

ne pārāk lielu cenu, un daudziem cilvēkiem spētu palīdzēt sākt jaunu dzīvi. Un varbūt

pēc daudziem gadiem kāds teiktu man paldies, un varbūt manu vārdu atcerētos

paaudzēs.

Es uzskatu ka katrs cilvēks, kaut vai autobusa šoferis, spēj mainīt pasaules riti,

teiksim, braucot ar autobusu, būt galapunktā laicīgi, braucot godīgi un nesteidzoties,

jo steidzoties varētu un izraisīt avāriju, kuru vēlāk rādītu pa televizoru ziņās un tas

daudziem cilvēkiem liktu padomāt, kā nevajadzētu braukt , ka labāk nesteidzoties

braukt, lai nekas slikts nevar notikt.

Es ceru, ka kādreiz es varēšu darīt pasauli labāku. Un vēlos, lai pasaule mainās

uz labo pusi arī no mans izraktās akas...

62

Linda Kalniņa 7.a klase

Tālā nākotne

Es ieeju tālajā nākotnē, kur viss ir tik krāšņs un maigs. Tik glīts un reizē skarbs.

Tik silts un uzreiz auksts. Tāda ir nākotne!

Izejot no tagadnes, man pēkšņi palido garām kāda mašīna, tik tiešām tā bija

lidojoša mašīna! Es dzirdu melodiju sev aiz muguras. Es paskatos, tas bija vējš, kas

svilpoja man aiz muguras to brīnišķīgo dziesmiņu, kuru man dziedāja bērnība. Es

pieeju tam klāt un jautāju :”Vai tiešām šī ir nākotne?” Un viņš atbild :”Jā, šī tik tiešām

ir krāšņā nākotne!”

Tālajā nākotnē bija tik krāšņi, ka man acis žilba, un es iegāju atpakaļ tagadnē un

sapratu, ka šeit man ir jāpaliek!

63

Pavasaris ir

laim es laiks

64

Ilona Pavlova 9.b klase

Bērni ņ, Lieldienas jau brauc!

Caur zaļajiem mežiem,

Pie putniem, pie ežiem,

Nāk zaķis, dzied dziesmu:

‘’Deg uguns ar liesmu!’’

***

Tas aizlec pie mājas,

Tam žiglas kājas,

Zaķis skaļā balsī sauc:

‘’B ērniņ Lieldienas jau brauc!’’

***

Bērni šūpolēs sēž braši,

Olas apēduši aši,

Dažas olas ripoja,

Citas gaisā ripoja.

***

Zaķis bērniem ar roku māj,

Bērni Lieldien` galdu klāj,

65

Māte izcep pīrādziņus,

Bērni ātri apēd viņus.

Grēta Urga 8.b klase.

Kl āt Lieldienas!

Olu ripināšanas laiks, kad jākrāso, jāraibina olas. Šie svētki ir pazīstami visai Latvijai. Ar Jēzus augšāmcelšanos, ar pavasara sākumu. Reti kurš šos svētkus neatzīmē. Vai nu mājās, vai baznīcā, bet tomēr atzīmē. Lieldienas saistās ar Lieldienu zaķi, kurš ir paslēpis zem eglītes Lieldienu olas un gaida to atradēju. Šie svētki arī saistās ar skaistajiem, pelēkbaltajiem pūpoliem. Pūpoliņi maziņi, mīļiņi, mīkstiņi, maidziņi. Piekalnes pūpolu pūkainie vaidziņi. Siltajā saulītē šūpojas smaidoši, Gājēja mīlīga glāstiena gaidoši. Un parasti mammas noplūc pūpola zariņu un saka: ”Bērniņ, esi apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, Vesels kā rutks! Visas slimības ārā, veselību iekšā!” Lieldienas ir mums visiem mīļi un skaisti svētki! It sevišķi tāpēc, ka šī ir brīvdiena vecākiem un bērniem, kuri viens otram var izbrīvēt laiku, pavadīt to kopā: ripināt olas, krāsot tās un vienkārši labi pavadīt laiku. Es visiem novēlu priecīgas un mīļas Lieldienas! Lai jums visiem šie svētki ir krāšņi un saulaini!

66

Agate Utāne 9.b klase

Saules smaids!

Aiz loga kaut kas mani sauc.

Sauc pavērties tur laukā.

Tas mirdz kā dimanta oliņa

Un silda kā Jāņu guntiņa.

Nāc un paveries, mans draugs!

Paveries tur laukā!

Vai redzi to, ko redzu es?

Vai redzi Saules smaidu?

Sajūti to siltumu,

Ko Saule vēlas tev dot!

Sajūti to prieku.

Ko Saule mūžam rod!

67

Agate Utāne 9.b klaae

Durvis!

Naktī aiz durvīm, kas slēgtas ar slēdzi, man dārgākais glābjas no tumsas. Nakts

melnumā klusā aiz aizslēgtām durvīm ir jāsēž četriem rūķēniem. Viens vārdā Miers,

otrs Harmonis, trešais Saticībs un ceturtais Siltums. Jā – sēž viņi caur mūžību manā

mājā, un projām tos dzīt es netaisos!

Naktī aiz durvīm, kas slēgtas ar slēdzi, sēž visa ģimene sapņu valstībā. Un sapņo tie

droši sapņu valstībā, jo mājai ir durvis ar slēdzi... Ne mēness no mājas naktī tos ārā

dabūt nevar, ne dobja vilku gaudošana.

Naktī aiz durvīm, kas slēgtas ar slēdzi, glābjas no aukstuma mazie draugi. Lievenī

Tumačaka (sunītis Toms) guļ uz krēsla, pie sienas Truskam būris piesliets. Viesu

istabā kviec trīs cūkas – Gustavo, Džole un Sisimo. Vesela jūrascūciņu ģimene. Un uz

galda saldi dus Mincka!

Naktī aiz durvīm, kas slēgtas ar slēdzi, guļu es mīkstā, siltā gultiņā. Zinu es –

pagaidām gulēt ir droši, kamēr modinātājs uz skolu nesauc...

68

Agate Utāne 8.b klase

Saulītei – māmiņai!

Man gribas naktī no debesīm,

Skaistāko zvaigznīti nonest.

Man gribas no rīta debesīs

Saulīti tuvāk pievilkt.

Man gribas no Holandes pļavām,

Košāko tulpi atvest.

Man gribas no lielās ābeles,

Saldāko ābolu atnest.

Es zinu, ka vēlos pārāk daudz,

Es zinu, ka spēka man pietrūks,

Bet zinu, ka dārzā man aug,

Tulpīte, māmiņas mīļotā.

Noplūkšu tulpīti sārtāko,

Noraušu ābolu saldāko,

Un dāvāšu zvaigznīti debesīs,

Manai skaistajai saulītei – māmiņai!

69

Kristīne Maslovska 11.klase

Acumirklis- dz īvības karalis

Acumirklis-dzīvības karalis

Kas degošu liesmu ugunī mērkts,

Kas smieklus pārdodot, asaras pērk,

Kas ar dzīvību spēlējot, mirkļus slēpj.

Acumirklis-dzīvības karalis

Kas spēlējot zaudēt liek,

Kas Pīķa dāmu trumpī liek,

Tam dzīvē rūgtums nepaliek.

Acumirklis-dzīvības karalis

Tas seko mums kā dienas zaglis,

Klusu zogot laiku un mieru

Ko mirkļi atstāj pēc nodarītā.

70

Laine Villa 11.klase

Ko es darītu?

Gaišs, ja es būtu mākonis,

Mana lietus lāse tevi tīru darītu.

Tīrībā tu kļūtu balts.

Pūkains es paliktu,

Lai netīrumus noslaucītu.

Gaišs, ja es būtu mākonis,

Tev labu vienmēr darītu.

Jebkas ko tu vēlētos,

Tev piepildīts tiktu,

Jo darītu es, ko spētu.

Gaišs, ja es būtu mākonis,

Dotu tev visu no sirds.

Gan sniegu,

Gan lietu,

Gan šo, kas jau mirdz.

Gaišs, ja es būtu mākonis,

Mana lietus lāse tevi tīru darītu.

Tīrībā tu kļūtu balts.

Pūkains es paliktu,

Lai mīlestību tev dotu.

71

Linda Lāce 11.klase

Ja es būtu

Ja es būtu kalns,

Tevi paceltu

Uz virsotni visaugstāko,

Lai zemi tad tu apstaro.

Kur putnu balsis maigi skan,

Joprojām esi mīļa man.

Ja es būtu balss

Tev stāstītu,...

Mīļas dziesmas dziedātu,

Neko ļaunu neteiktu.

Tu manu balsi mīlētu

Tā kā dzidru dimantu.

Ja es būtu logs,

Tev rādītu

Vispasaules dzīvību,

Ko līdz šim tu neredzēji,

Tavas acis tagad redz.

bet

Laukā zemi sniegs jau sedz.

72

Andis Vecgailis 11.klase

Ko es darītu

Ko gan es darītu, ja es būtu zeme?

Es gulētu un klausītos,

Es sasaltu un izkustu,

Bet esmu es un eju tai pāri.

Ko gan es darītu, ja es būtu upe?

Es plūstu un tecētu,

Es pludotu un izžūtu,

Bet es esmu es un peldu tai pāri.

Ko gan es darītu, ja es būtu koka lapa?

Es izdīgtu un starotu,

Es novīstu un nokristu,

Bet es esmu es un tikai to vēroju.

Ko gan es darītu, ja es nebūtu es?

Es priecātos un smaidītu

Es bēdātos un ciestu sāpes

Bet es esmu es un domāju par to, par ko es nekad nekļūšu.

73

Sintija Koļesņikova 11.klase

Ko es darītu, bez atmiņām

Še rīta vēsā dvaša

Drebuli pār ķermeni dzen

Tā saldē miesu

Neatgādina tā man Tevi

Še saules stars dejo

Valsē uz degungala

Tai labi nesanāk

Neatgādina tā man Tevi

Še mūzika tik lēna

Ievij domas sapnī

Tā par svešu

Neatgādina tā man Tevi

Še dzirkstele acīs

Sažņaudz manu elpu

Tā sirdi kutina

Atgādina tā man Tevi

74

Madara Zača 11. klase

Ko es darītu?

Ja es būtu ceļš,

Tad tevi vadītu,

Čukstus ausī stāstītu,

Kur maldus atkal aizej tu?

Ak, cīnies jel!

Kaut būtu ceļš, es tevi vadītu!

Ja es būtu saule,

Tad tevi sildītu,

Skaidri dienu rādītu,

Kur tumsa rokām skarbām māj

Tu tai akli pretī stāj,

Kaut būtu saule, es tevi sildītu!

Ja es būtu dzīvs,

Tad tevi mīlētu,

Bet tagad es to nespēju,

75

No augšas tevi vēroju,

Un dažu brīdi aizlūdzu,

Kaut būtu dzīvs, es tevi mīlētu!

Gunārs Bortkevičs 9.b klase

Stāsts par puisi, kurš savu laimes pakavu atdeva citiem

Reiz dzīvoja puisis, kuram nekad neveicās. Viņš sevi uzskatīja par visneveiksmīgāko uz pasaules. Vienmēr bija sapņojis par pirmo mīlestību, patiesu un skaistu.

Tā nu vienu dienu šim laime uzspīdēja, bet sliktākais bija tas, ka viņš pats to neapzinājās. Tā bija pirmdiena, kad tas notika, vasaras sākums un skolas beigas. Kā jau katru dienu pēc skolas gribējās iziet ārā ar draugiem. Tā nu viņš uzzvanīja vienam no saviem draugiem un to aicināja ārā iziet. Tajā pašā dienā pie drauga bija atbraukuši ciemiņi viņa klases biedri. Viņš teica: „Būšu ārā pēc pusstundas, satiekamies pie tavas mājas. Es ar klasesbiedriem saviem tur atnākšu.”

Tā arī tas notika. Tie satikās un par pārsteigumu: klasesbiedri bija meitenes. Puisim uzreiz iepatikās viena no trijām meitenēm, kuras bija atnākušas ar draugu. Zēns ļoti vēlējās, lai šai meitenei viņš iepatikās tikpat, cik viņam patīk viņa. Tā nu šis draugu bariņš visu dienu staigāja pa savu pilsētu. Dienas beigās, ap desmitiem vakarā meitenēm bija jābrauc mājās. Abi draugi pavadīja tās līdz autobusa pieturai, atvadījās. Puisim iepatikās meitene, uz atvadām viņa tam iedeva buču, viņam tas bija pārsteigums, tas likās tik mīļi un jauki no viņas puses, ka puisis uzreiz pieķērās viņai. Tā nu zēns gaidīja nākamo reizi, kad sastaps šo interesanto meiteni. Nākamā reize, kad tie abi satikās, bija diezgan tuvu, tā bijā tās pašas nedēļas trešdienā. Satikšanās sākās jauki, tā zēna sirdi iepriecināja. Tie abi iepazinās tuvāk un izrunāja visu savu dzīvi. Pamazām satuvinājās, pēc nedēļa, kad jau satikšanās bija bijušas diezgan biežas, tie beidzot saskūpstījās. Viss bija skaisti un jauki. Vēlāk, kad zēns nebija ar meiteni saticies kādu laiku, jo tam bija jābrauc pie radiņiem un vairāk kā nedēļu tie nebija tikušies, izrādījās, ka abi bija atsvešinājušies, pēdējā satikšanās reizē, kas notika pēc vēl dažām dienām, meitene teica, ka nevar būt vairs kopā. Nevarēja zēns saprast kāpēc, atklājās, ka tai ir cits draugs.

Sākumā zēnam likās, ka tā nav vienīgā meitene uz visas pasaules, bet pagāja nedēļa, divas, trīs, un zēns sāka ar katru dienu ilgoties pēc meitenes aizvien vairāk šķita, ka bez viņas pasaulei vairs nav krāsu, lai gan agrāk viņam tā nelikās viņš tagad saprata, ko ir palaidis garām un nožēloja, ka nenoturēja šo meiteni . Kad mēģināja vēlreiz, nekas nesanāca. Meiteni viņš vairs neinteresēja. Pie zēna palika tikai viņa sirds un atmiņas. Savu laimi viņš bija atdevis citam...

76

Grēta Urga 9.b.klase

Laimes pakavs

Ļoti tālā senatnē, kādā nabadzīgu ļaužu pārbagātā ciemā dzīvoja ļoti strādīgs, bet arī nabadzīgs puisis. Viņam bija ļoti labestīga, mīļa dvēsele. Puisis vienmēr centās kādam izpalīdzēt gan ar savu padomu, darbu, mierinājumu. Pats dzīvoja ļoti vientuļi, bet vienmēr ar mazu cerību stariņu- palīdzēt citiem, kam ir vēl grūtāk, tad tev būs vieglāk grūtumu uzveikt.

Puisis katru dienu strādāja no rīta līdz vakaram vissmagākos darbus. Nopelnīto sadalīja starp sev līdzīgiem-trūcīgiem. Puisis katru dienu mierināja sevi un ticēja, ka kādu dienu viss būs labāk. Kāds cerību stariņš viņa labestīgajā dvēselē bija atradis paslēptuvi.

Gāja dienas viena pēc otras, bet cerību stariņš vēl aizvien dvēselītē vēl dzīvoja.Te kādu dienu puisis mājup ejot no ikdienas darba, lietus pielietā ceļā dubļos, ieraudzīja kaut ko iemirdzamies. Viņš apstājās, noliecās tuvāk lietus pielietai zemei un ieraudzīja kādu spīdīgu priekšmetu. Tas bija ar dubļiem aplipis, auksts. Puisim likās, ka tas vēlas, lai to paceļ un paņem sev līdzi.

Nogurušā puiša ķermenis lēni pieliecās zemei un viegli pacēla dubļaino priekšmetu. Puisis ieraudzīja pakavu. Tas taču bija laimes pakavs. Viņš to aši iebāza azotē un pēkšņi juta, ka viņa dvēselē kaut kas ietrīsas. Pārnesis mājās, puisis pakavu rūpīgi notīrīja, nospodrināja un to pakāra virtuvē uz nagliņas pie pavarda. Puisim uzsmaidīja laimīte. Dvēsele vairs nebija vientuļa, nelaimīga. Tā katru dienu puisim atnesa laimi. Bēdas sāka pamazām pazust, izsalkums pazuda, spēks auga lielumā, nabadzības sajūtas pazuda. Darbi veicās, dvēsele staroja. Tad puisis atcerējās tos ļaudis, kuri dzīvoja visapkārt viņam. Tie bija tie paši nabadzīgie, bēdu, sāpju nomāktie.

Kādu dienu puisis savu spožo laimes pakaviņu aiznesa un uzdāvināja trūcīgajiem. Tas atnesa arī laimi viņu dvēselēs, darbos un visā viņu dzīvē.

To visu redzēja un zināja Laimes māte. Viņa puisim, par viņa dāsno sirdi iedeva mūžīgu, nezūdošu laimi.

77

Lauma Gaile 8.a klase

Sirds

Bez viņas mums neizdzīvot,

Tā pukst un pukst.

Pukst cik spēj,

Pukst.

Viņa sarkana kā asinis,

Uztraukumā tā, kā vista klukst.

Kad tā apklust, tad mēs iemiegam uz visiem laikiem.

Tā mēdz būt tik nemierīga kā ūdenskritums ar tvaikiem.

Sirds arī raud, jo tā mēdz plīst,

Bet tomēr tā pukst un pukst.

Kad vajag, tad pēc palīdzības sauc,

Tad tā nāvīgi kauc.

Ja sirds ir laimīga, tad viņa dzied.

Bet, ja auksta kā ledus, tad kā sastindzis ķieģelis ir.

Sirds pat mēdz skriet, kad viņai bail,

Tā skrien, un neviens nenojauš, vai piekusīs un apstāsies,

Kad labi tai, smaida

Un savu nāves dienu negaida.

Sirds nav ļauna, tai vienkārši nav kauna.

Nav kauna pateikt to, ko vēlas sacīt mums.

Cik viņa spēj, tik viņa pukst.

Tā pukst un pukst.

78

PUKST.

Margarita Aleksejeva 8.a klase

Margrieti ņa

Tu,

Baltā puķe zālē,

Margrietiņa,

Kā baltais tornis Rīgas galā.

Tu,

Mīļā, skaistā puķīte,

Katru dienu skatos, kā tu audz un plauksti.

Uz tevi daudzas meitenes,

Zīlē mīlas lietas.

Tu kā

Balta svece ar dzeltenu vidu

Brīnišķīgā esi.

Tu

Gan dziedi, gan skaties

Apkārt pasaulē

Tik skaista pļavas vidū.

Tevi noplūcu es.

Un ar prieka pilnām acīm

79

Nesu tevi prom uz mājām.

Edgars Ernstons 11.klase

Ja es būtu

Ja es būtu putns, es lidotu.

Ja es būtu skudra, es skraidītu.

Ja es būtu zaķis, es lēkātu.

Bet es esmu cilvēks un staigāju!

Ja es būtu lācis, es ēstu medu.

Ja es būtu vilks, es medītu gaļu.

Ja es būtu ods, es sūktu sevi.

Bet es esmu cilvēks un ēdu visu!

Ja es būtu mēness, es spīdētu.

Ja es būtu komēta, es lidotu.

Ja es būtu sniegs, es kristu.

Bet es esmu cilvēks un mīlu!

80

Uģis Skuja 8.a klase

Dzērājs

Mans palīgs mašīna,

Mašīna!

Tā mēdz būt gan kantaina, gan apaļa,

Kad tā sadusmojas,

Neiet ne soli uz priekšu,

Un gribas to nodot

Metāllūžņos!

Šī dziesma kā Mocarta labākais darbs,

Tā sirdij liek aizrauties,

Benzīns!

Ir viņas pārtika,

Kas dārgs kā dārgākais restorāns,

Viņa spēj dzert,

Vairāk kā lielākais dzērājs Rīgā!

Tai ir vārds,

Kas izsaka visu,

Pēc tā var pateikt saimnieku!

BMW-

Dulls un trakulīgs kā nogribējies suns!

Tas spēj celt un gāzt!

81

Eva Ozola

Lidojošais arbūzs

Kādā jaukā rītā

Uz arbūza koka zaļā

Kāds ieraudzīja

TO

Zaļganzaļo bumbu,

Kāds mazs bērns pienāca,

Paraustīja,

Krāsainā bumba nokrita,

Mazais zēns nobijās,

Arbūzs uz zemes skaisti nodejoja,

Zēns nevarēja saprast,

Kā tas notiek

Zaļā bumba pieskrēja pie zēna,

Arbūzs no laimes dejoja,

Pēc brīža nokrita vēl viens,

Viņš nebija dzīvs,

Viņš saplīsa

Iekšā bija šķidrums –

Sarkans kā asinis.

Mums trāpījās vienīgais,

Kurš bija dzīvs –

Dejojošais un Dzīvais.

82

Agate Utāne 8.b klase

Lieldienu r ītā!

No rīta sētu migla klāj,

Saulīte caur kokiem māj.

Lēkā svešinieks pa sētu,

Meklē burkānu sev lētu.

Grozs tam rokā turas smags,

Kabatā tam naudas maks,

Uz galvas izaugušas ausis,

Un mājās gaida viņu rausis.

Pie puķu dobes un malkas grēdas,

Pie nedaudz ieplīsušas sētas,

Pie ūdens akas un teļu takas,

Pie vecās jakas un siena pakas.

Zaķis atstājis mums balvu,

Par to Lielo dienu algu.

Grozu tukšu iztukšojis,

Pats pār pļavu aizlēkšojis.

Desmit rītā gaismu klāj,

Mazais Jānis kājās stāj,

Saka mātei: „Ārā ātri!

83

Lieldienu jau laiks ir klāti!”

„Jāni, tu tak neskrien tā!

Pamperā un priekšautā!

Nosals mazās kājiņas,

Neatradīsi garauša atnestās oliņas!”

(Veltījums Jānim Utānam)

Jana Skrebele 8.b klase

Lieldienu rosme

Lieldienas vairs nav aiz stūra! Jākrāso ir olas, jārotā ir istabas un jāgatavo svētku

galds!

No rīta Anna pamodās no spožiem saules stariem, kas spīdēja pa aizkaru spraugu.

Viņa pamodās, ieslēdza radio, dzirdēja jau, kā lejā kāds rosās.

Viņa gāja lejā uz virtuvi. Māmiņa jau ar miltiem nosmērētu priekšautu un bļodu rokās

stāvēja pie trepēm un sauca :”Anniņ, tu jau pamodies? Nāc lejā, palīdzēsi!” Anna

nopūtās: ”Āi, atkal būs, Anniņ izdari šito, atnes to, aiznes šito.. eh.. ”, un atbildēja:

”Labi, māmiņ, es jau nāku! ”

Anniņa nokāpa lejā un māte teica: ”Še tev divas kastes olu, tavs darbs ir nokrāsot tās!

Še tev katliņš, lentītes, zāles, nu tu jau zini, kas tev jādara! Vari vēl māsu pasaukt

palīgā ”

Tad nu Anna ķērās pie lietas ar māsu Maiju! Tina un krāsoja, vārīja un stāstīja

Lieldienu jokus, pa brīžiem pat uzdziedāja, un pasmējās.

Mamma tikmēr cepa pīrāgus un gatavoja maltīti. Izrādījās, ka krāsot olas nav nemaz

tik grūti un garlaicīgi, Anniņai ar Maiju bija jautri un interesanti. Anna sen jau tā

nebija smējusies! Diena iesākās labi!

Jau pavisam drīz viss tika padarīts! Galds saklāts, istaba izrotāta, olas nokrāsotas un

atdzisušas, un lieldienu zaķis sēdēja uz palodzes. Un pavisam drīz arī ciemiņi

atbrauca. Visi jauki pasēdēja, parunājas, pasmējās. Un Anniņai bija tāds prieks, tik

laba sajūta ap sirdi, laikam jau viņa tiešām sen nebija pasēdējusi tā ar radiem, un

papļāpājusi..

Vēlāk visi aizgāja uz lielajām šūpolēm un riktīgi izšūpojās! Tāds prieks bija!

84

Bet pēc brīža ciemiņi jau brauca prom. Diena bija patīkama un izdevusies, bet arī

nogurdinoša. Kad galds bija jau novākts, viss sakārtots, kad debesīs parādījās pirmās

zvaigznes, Anniņai bija jāiet gulēt. Viņa iegūlās gultā un cieši aizmiga. Un sapņoja

par Lieldienu zaķi.

Agate Utāne 9.b klase

Stāsts par muzikantu mazā tējn īciņā...

Vientulība. Vientulība. Vientulība... Vientuļais muzikants katru rītu dodas uz

tējnīcu. Katru vakaru uz mazo dzīvoklīti, kur viņu gaida tukšums. Dzīvnieku viņam

nav. Viņš ir radis pie vientulības.

Katru dienu viņš spēlē. Spēlē drūmu meldiņu uz savas ģitāras. Bet cilvēkiem

patīk... Patīk stāsts, ko muzikants pauž... Bet muzikantam tas neinteresē. Katrā

melodijā viņš ieslīgst savā domu pasaulē. Pirksti spēlē, bet muzikants domā. Par ko?

Mēs nezinām. Jo mēs neesam vientuļi... Vai gribētu būt? Vai gribētu dzīvot domās.

Laikam jau nē... Bet kāpēc muzikants grib? Atbildi mēs nezinām... Un nezināsim.

Kurš gan uzdrošināsies iztraucēt muzikantu? Lai dzīvo savā sapņu pasaulē... Mēs

dzīvosim savu dzīvi un nejauksimies citu dzīvēs. Lai taču viss rit savu gaitu...

Sekundēm, minūtēm, stundām, gadiem rit muzikanta dzīve. Dzīve viena

melodija. Melodija beigsies ,un tās vietā nāks cita ar savu stāstu. Neviens to nemanīs.

Cilvēkiem vajag ausīm baudu. Vajag dzert savu karsto tēju, čalot par nezin ko, un viņi

pat nepamana, ka kādam blakus ir vientuļi. Dāvā vientuļniekam kaut vienu acu

skatienu, vienu smaidu, un viņš vairs nejutīsies vientuļš, viņš jutīs, ka pasaule pret

viņu nav vienaldzīga.

Dāvā smaidu katram, kurš vientuļš. Katram, kuram neizdevusies diena.

Katram, kuram tā trūkst. Smaidi, un pasaule uzsmaidīs tev!

85

Vladimirs Gasperovičs 7.b klase

Sapnis

Miniatūra

Sapņiem ir sava burvīgi skaistā pasaule. Sapnis ir visur, bet viņu mēs ieraudzīt

nespējam. Sapni ieraudzīt mēs varam savā iztēlē. Katram cilvēkam sapnis ir dažāds.

Mans sapnis ir milzīgs, burvīgs un ļoti mīļš, kā balts zaķis sniega kupenā!

Mans sapņu zaķis palīdz man uzzināt, ieraudzīt sapņu pasauli. Un tajā pasaulē

mēs ar sapņu zaķi varam vizināties uz milzīga pūķa! Un daudz ko fantastisku izdarīt!

Viņš mani aizved uz sapņu pasauli, kad es gribu jautrību kopā ar savu draugu-sapņu

zaķi

Sapņu pasaule ir burvīgi interesanta. Man patīk domās aizlidot uz skaisto

pasauli. Un tur mani vienmēr gaidīs mans labais, mīļais draugs-sapņu zaķis!

86

Grēta Urga

9.b.klase. Kār ļa Skalbes pasakas

motīvs

Meitene bija ļoti priecīga, ieraugot sev blakus ķēniņu. Ķēniņš meiteni, kopā ar ābeli, savā karietē aizveda uz pili. Ļaudis, kas bija sanākuši, lai apbrīnotu Zelta ābeli, apskauda meiteni par viņas bagātību. Agrāk šie ļaudis viņu pat neievēroja, viņai pat nepalīdzēja kā bārenītei. Meitenīte bija bagāta, bet tas viņu tikai skumdināja. Viņa dziļi sirdī ilgojās pēc mātes. Viņa atcerējās laimīgos brīžus, kad bija nokļuvusi debesīs pie māmiņas, sajuta māmiņas siltumu, mīļumu un labestību. Lai atcerētos savu mīļo māmiņu, meitene katru dienu devās pie zelta ābeles. Viņa gausi raudāja un asaras skaloja zelta ābeles krāšņās lapas. Ar katru nobirdināto meitenītes asariņu, koks auga aizvien kuplāks, krāšņāks. Tā katru dienu kopā ar zelta ābeli, meitiņa atcerējās savu māmiņu, atsauca atmiņā tos skaistos mirkļus, kurus kopā bija pavadījusi. Ābele meitenei deva ļoti lielu spēku. Koks deva meitenei spēju sazināties ar māmiņu domās. Ļaudis meitenītei taujāja par zelta ābeli, par tās krāšņumu, par tās dārgumu. Tie vēlējās nopirkt ābeli. Ļaudis vēlējās pietuvoties zelta ābelei, bet ābele sakļāva savus krāšņos zarus cieši kopā un pacēlās ļoti augsti. Ļaudīm atlika tikai nobrīnīties. Tie lūdza meitenei, lai zelta ābele darītu viņus laimīgus, tāpat kā viņu. Par Zelta ābeli uzzināja meitenes pamāte. Viņa kādu dienu apciemoja meiteni, atnesot tai dažādus gardumus un izliekoties mīloša, sirsnīga, uzticīga . Meitenīte pamātei atklāj zelta ābeles spēju, palīdzēt, sazināties ar saviem mirušajiem domās. Pamāte vēlējās zelta ābeli sev. Te kādu dienu ar viltu, meitenei neredzot un nedzirdot, pamāte nozaga ābeli. Tā pārveda to pie sevis un sāka to apraudāt ar savām viltus asarām. Pamāte vēlējās atsaukt un domās sarunāties ar saviem mīļajiem. Bet, jo vairāk tā slaucīja asaras uz zelta ābeles krāšņajiem zariem un lapām, jo savus tuvākos, mīļos aizmirsa. Viņa aizmirsa savu ģimeni, bērnu un savu māju. Sacēlās stiprs vējš un pamāti aiznesa tur nezin kur. Te kādu dienu meitene savā priekšā atkal ieraudzīja zelta ābeli-sveiku un neskartu. Ābele un meitenīte darīja daudzus laimīgus nabadzīgus-bēdās sagrauztus ļaudis.

87

Madara Neilande 8.a klase

Tāfele

Tu, tāfele, esi visforšākais priekšmets klasē. Ik dienas uz Tevi veras simtiem skolnieku. Tu esi skolotājas vislabākais palīgs. Tavas māsas ir baltas kā sniegs, Zilas kā upe, Zaļas kā zāle, Un melnas kā nakts. Ik dienas tavs sabiedrotais draugs ir Krītiņu ģimene un švamme, kas Palīdz Tev un skolotājam izglītot labos, Nerātnos un draiskos skolēnus. Ikkatrs vēlas pieskarties Tev, Sajust Tavu ledusauksto ādu un Mierīgos sirdspukstus, kas cenšas mierināt Un teikt: ‘’Neuztraucies, draugs!’’

88

E j vasarā iekšā

89

Agates Utānes 8.b klase

Sveika, vasara!

Rīts. Vēl daba dus. Vien birztalā lakstīgala pogo.

Koki klusē. Vējš arī snauž.

Lec. Izlec no savas alas

Pirmais saules stars. Ezītis paver ačteles.

Daba mostas...

Un dobjš ku-kū No tuvējā ievu krūma.

Dzeguzes balss. Diena klāt.

Lepns briedis

Mežmalā promenē. Čūskas aizlavās.

Kliedziens.

Saules staru kūlis Visu zemi apsedz.

Dzird vien mušas sīkšanu. Pēcpusdiena.

Sīc visās malās odi.

Dur dunduri. Tu mokies sāpēs.

Vakars klāt.

Griež zemi zemes vēzis. Dažs labs šņāciens.

Klusums. Nakts.

90

Nikola Villere

5.b klase

Sveika vasara !

Šovasar man jautri bija,

Lietus lāses pāri lija.

Šūpolēs es šūpojos,

Augstu kokos lūkojos.

Ir jauka, skaista diena.

Ir vasarā tā arvien,

Ka katrā ziedā bite san.

Un laba noskaņa ir man,

Kad taureņi te lido pilnā sparā,

Un vasarai liekas nebūs gala.

91

Agate Utāne 9.b klasse

Die Erdbeere

Rund, bezaubernd,

Rot und saftig.

In Sommerhitze

Erröten die Erdbeeren.

Am Waldrand leise,

Im Morgentau,

In Vogelgesängen,

Sonnenlächeln.

Am schönsten,

Am rotesten,

Am süßesten

Die Erdbeere!

92

Sendija Ikere 5.b klase

Ābols

Cik labi būt

ābolam Kas ābelē ik gadu zied Cik labi būt ābolam, Kas vasarā ik dienu zied Cik labi būt ābolam, Kas dienās ir tik salds, ābols.

93

Kristiāna Inese Balode 8.bklase

Cerību stars

Kad debesis ar zemi griežas,

Mans kuģis viļņos atstāj rievas.

Tur priekšā redzu- mans cerību stars,

Tur gaida mātes ,meitas ,sievas.

Šķeļot viļņus, plēšot buras,

Kā akmens uz zemes jūrnieki jūrā turas.

Par dzīvību cīnās vētrainās jūrās.

Vējš pūš saplēstās burās,

Bet jūrnieki turas.

94

Kristīne Līce - Līcīte 8.b klasse

Dort wo die Blumen

Dort wo die Blumen noch bluten,

Dort leuchtet die Sonne.

Dort grunen ewig die Fichten

und blaut der Himmel.

Das bleibt in dem Herzen ewig.

Trotz dem schneidenden schnee.

Alles herum ist weis,

so soll weihnachtswundern sein.

Jede versteckte schneeflocke

Soll gefunden sein.

Dam breiten Berliker Strasen

Warmen mein Herz.Und dein?

95

Al īna Kodaļeva 8.a klase

Kr āsainā Bombonga Saldā un garšīgā bombonga! Tu esi tik krāsaina kā varavīksne debesīs. Es nezinu, kā es bez tevis dzīvotu! Tu esi mana lielā laime! Tu man ļoti garšo, jo esi ļoti salda. Es tevi ēdu katru dienu, mana saldā bombondziņa! Man tu esi vismīļākā, visgaršīgākā, vissaldākā! Es, ejot uz veikalu, nevaru tev paiet garām, ja tu maksātu ļoti dārgi, es tevi tik un tā pirktu!

Tu, esi tik liela, krāsaina uz tieva, gara kociņa. Tu, esi varavīksne no debesīm, Tevi es dāvinu visiem uz lieliem svētkiem, jo tu esi vissaldākā. Kā tevi es dievinu, mana saldā bombondziņa!

96

Tamāra Golubeva 7.b klase.

Mans prieks

Manu prieku rada cilvēki, kuri smaida, jo smaids rada smaidu. Ja visi cilvēki vairāk

smaidītu un mazāk bēdātu, tad pasaule spīdētu no tiem lieliem un platiem cilvēka

smaidiem. Prieku rada arī katrs gadalaiks.

Ziemā ir tas pūkainais, mīkstais, spīdīgais un skaistais sniegs. Pavasarī tie ir pūpoli

uz zariem, zaļā maigā zālīte un vairākas smaržīgās, ziedošās puķes, kas rotā mūsu

dzimteni. Vasarā tā ir spožā, siltā un maigā saulīte, kura silda mūs visus trīs vasaras

mēnešus, un putni, kuri dzied savas jaukās, krāšņās un mīļās melodijas mežos. Rudens

mūsu krāšņais rudens, kurš priecē, bet varbūt bēdā ar savu lietu un ar straujo, stipro

vēju, kurš rauj nost no koka zariem tās krāšņās, skaistās, rudās, sarkanās, dzeltenās

lapas.

Prieks ir viena no daiļākajām cilvēka īpašībām, kura piemīt ikvienam cilvēkam tikai

vajag iemācīties, kā to prātīgi izmantot, jo bez prieka pasaule paliks drūma, pelēka,

neglīta, trausla un skumja!

97

Laura Daugaviete 9.b klase

Ko es lūgtu, ja man piepildītos viena vēlēšanās

Ja Ziemassvētku vakarā, es saņemtu ziņu, ka kāds vēlas piepildīt manu vēlēšanos, tad

man būtu labi jāpadomā, ko es vēlos. Parasti ikdienā es mēģinu visu sasniegt pati,

nevis iegūt ko ar vēlēšanās palīdzību.

Parasti, kad ko ļoti vēlos, tas nepiepildās, tādēļ bieži vien tam atmetu ar roku un

cenšos visu izdarīt un panākt pašas spēkiem.

Īstenībā būtu ilgi jādomā, ko es vēlētos, ja man būtu tāda iespēja.

Sēžot un domājot, ko es vēlos, es nonācu pie secinājuma, ka tieši šajā brīdī, šodien, es

vēlētos, lai apstājas laiks. Es vēlētos, lai tas apstātos vismaz uz vienu dienu.

Tajā laikā es vēlētos izdarīt lietas, ko nespēju izdarīt ikdienā. Es vēlētos pateikties

visiem tiem cilvēciņiem, kuri man palīdz, atbalsta mani un tic maniem spēkiem. Es

vēlētos viņiem visiem pateikt to, ka mīlu viņus un nekad, nekad, nekad nevēlētos

viņus zaudēt.

Es vēlētos atvainoties tiem cilvēkiem, kuriem es esmu nodarījusi pāri, pati to negribot,

netīšām. Un vairāk mana sirds neko citu nevēlas šajā brīdī.

98

Sabīne Vaitoviča 11. klase.

Ja es būtu

Ja es būtu saule debesīs,

Tevi vienu sildītu.

Dēļ Tevis viena

Tik spoži mirdzētu,

Tev vienīgajam savu spožumu

Un dienas gaismu dāvātu.

Ja būtu es vējš

Skrietu aiz Tevis es,

Pūstu cik spēka,

Lai Tevi apskautu.

Ietu Tev pakaļ visur, kur varētu,

Lai tikai Tevi sajustu.

Ja es būtu rozes zieds,

Tavs vistuvākais,

Censtos es būt visskaistākais.

Bet ceru, Tu saproti,

Ka darītu to

Lai būtu Tev vismīļākais!

99

Inese Lovina 11.klase

Ko es darītu?

Ja es būtu lielais kalns,

Es debesīm ātri tiktu klāt,

Satiktu tur Dieviņu

Un lūgtu viņam, lai viņš tevi atsūta,

Uz manu pusi aizstaigāt,

Es tev neaizmirstamu skūpstu dāvātu.

Ja es būtu zvaigzne debesīs,

Es uz tevi katru nakti lūkotos,

Bet, ja tu mani nepamanītu,

Es tev sapņos rādītos,

Tu mani uzreiz iemīlētu

Un tu mūžam manos sapņos paliktu.

Ja es būtu viduslaiku dāma,

Un kādā ballē tevi satiktu,

Un, ja es tev nepatiktu,

Tad ar burāmvārdiem spēcīgiem,

Noburtu tevi tā,

Lai tu mani neprātīgi mīlētu.

100

Agirs Neminskis 9. b klase

Un viņš jautāja: ”Ko tu l ūgtu?”

Pieaugot, kļūstot vecākam un pieredzējušākam saprotu, ka pagātnē ļoti daudz

lietu esmu izdarījusi nepareizi vai neesmu izdarījis nemaz. Par šīm, lietām, manā

dzīvē ir nobirušas tik karstas asaras, cik karstas kā nekad, ne par vienu fizisku traumu

nav bijušas.

Reiz man kāds jautāja:” Ko tu lūgtu, ja es tev dotu iespēju lūgt jebko un piepildītu

to?”

Tad nu šī ir mana atbilde:

Vien vienu iespēju es vēlētos, visu mainīt, izmainīt;

Vien iespēju, laiku, līdz brīdim, kad man pieci gadi bija, pagriezt atpakaļ vēlos;

Vēlos, lai sāpinājis nebūtu, lai pazaudējis to, ko pazaudējis nebūtu;

Vēlos, lai koki, sejas, mājas, augi, dzīvnieki un lietas būtu atpakaļ tādas, kādas būtu

,ja manis nemaz nebūtu;

Vēlos, lai maizes drupačas no galda būtu saslaucījis un apēdis, nevis vējā izkaisījis;

Vēlos mīlēt, nevis nīst!

Vēlos sirsnīgs un labsirdīgs es kļūt,

Bet dažreiz pagātne, par smagu kļūst;

Vēlos no smagās, drūmās, mitrās krēslas beidzot ārā tikt,

Un jaunu pamatakmeni dzīvei likt!

Zinu, ka daudz es lūdzu, šo vienu lietu lūdzot, bet, ja izdarāms tas būtu, rīt vairs to es

nelūgtu!

101

Pēteris Zvērs UV absolvents

Neticu savām acīm

Reiz izgāju pastaigāties kopā ar savu labāko draugu. Mēs aizgājām uz savu

iemīļoto vietu, no kuras ir redzams viss izplatījums, visas zvaigznes, visas planētas. Sēdējām, vērojām planētas, domājām kas uz tām notiek, vai tur ir tāpat, kā pie mums šeit uz Saturna. Pamanījām lidojošu komētu, kura ietriecās Zemē. Te pēkšņi viss ledus izkusa uz tās, parādījās sauszeme. Laiks pie mums uz Saturna iet daudz lēnāk, viena sekunde pie mums ir pielīdzināma daudziem gadu simtiem uz Zemes. Sākumā ledus izzuda, pārvērtās šķidrumā atklājot sauszemi. Pēc neilgas vērošanas pamanīju zaļu krāsu, tā izplatījās pa sauszemi. Mēs abi bijām pilnīgi izbrīnīti, tik satraukti, kā nekad agrāk, kaut kas tāds nevar notikt, bet tomēr tas notiek. Mēs gandrīz vairs neredzējām Zemi, jo mūsu planēta pagriezās ar sānu pret Zemi. Sajūsmas pilni mēs lēkājām un nesaprotami runājām viens ar otru, tas bija kā sapnī. Visu mājupceļu mēs runājām par to, cik tur ir skaisti, viss zaļš un ūdens zils un vēl tas aplis zilā krāsā apkārt Zemei, tāds arī nebija nevienai planētai. Mēs sarunājām tikties no paša rīta un iet uz mūsu vietiņu vērot Zemi. Man bija grūti aizmigt, mana galva griezās tik ātri, kā Zeme. Pa brīdim miegs, pa brīdim nomoda, mana sirds bija prieka un nepacietības pilna gaidot rītu, kad varēsim iet turpināt vērot Zemi, jo tas bija tas ko vēlos. Te pēkšņi viss noklusa. Es pamodos, atvēru logu, lēnām saģērbos, paņēmu somu un devos uz skolu. Raudzījos apkārt, kā citi ļautiņi dodas uz darbiem, te pēkšņi ieraudzīju savu labāko draugu, kurš skrēja man pretī un kliedza, lai ātrāk eju, ka jāskatās uz Zemi. Es ātri aptvēru viņa sacīto un mēs sākām skriet uz mūsu vietiņu. Skrienot sajūsmas pilni mēs gandrīz vispār nerunājām, es visu laiku līdz mūsu vietiņai skrienot domāju par Zemi, cik tā būs skaista kļuvusi. Zeme bija mainījusies, tagad tai bija vairākas daļas sauszemes, viena liela un vairākas mazas. Te pēkšņi zaļās krāsas palika mazāk un mazāk, ūdens no gaiši zila pārvērtās tumši zilā, duļķainā, apkārt zemei esošais aplis palika arvien tumšāks un tajā izveidojās caurumi. Kā caur miglu redzējām, ka uz Zemes pa brīdim kaut kas uzplaiksna, pēkšņi Zeme sašķiebās, tā palika arvien neglītāka, līdz palika pelēcīgi brūna un nemainīja savu krāsu.

Bet tai apkārt lidojošie mazie melnumi turpina lidot vēl šodien.

102

M anas dom as kā

putni kāsī sa jukuši,

lidodam i uz

rudeni

103

Katrīna Blaua 7.a klase

*** Mans vārds ir Inguss. Inguss Plaks. Man ir spēcīgs augums, skaidri brūnas acis un gaiši mati. Tas notika 2008.gada 24. septembrī. Mēs ar sievu sēžam pie kamīna. Ernests, mūsu dēls, sēž augšā, savā istabā un pilda mājasdarbus. Ernests ir pagara auguma, ar īsiem un gaišiem matiem. Viņam ir brīnišķīgs smaids, un, kad viņš smaida, vaigos viņam parādās bedrītes. Viņam ir 13 gadi, un mācās viņš 7. klasē. Viņam ir daudz draugu.

„ Es šodien biju vecāku sapulcē, un Ernestam ir nesekmīga atzīme,” ierunājās Elizabete. Mana sieva.

„ Ah.. Tās viņa atzīmes.. Nu vienkārši vairs nav izturams.” „Zinu, un kā tev šķiet kurā priekšmetā?” „ Bioloģijā?” „Hah.. Mājturībā.” „ Bet viņš taču visu laiku man lūdz, vai nevajag kaut ko palīdzēt. Un visādus

niekus mājās tev palīdz. Dīvaini.” „ Jā.. Dīvaini gan. Klau, es ceru, ka tu neesi aizmirsis, ka rīt mana māsa precas?” „ Zinu, zinu. Aizmirsis taču neesmu.” „Vi ņi it kā solījās šodien vēl atbraukt!”

Atskan zvans pie durvīm. „Tie laikam būs viņi. Kā vilku piemin, tā vilks atskrien. Aizej, lūdzu, atver durvis,

Ingus.” Es aizeju, atveru durvis, un tur stāv Patrīcija ar Gati.

„Sveiks! Mēs tika tā, uz neilgu brītiņu! Sveika Elī!” Pate aizskrēja, sākt klačoties ar Elizabeti.

„ Sveiks! Nāc iekšā Gati! Ernest! Pate ar Gati atbrauca. Kāp lejā.” „Sveiki! Kā jums klājās?” – Apjautājās Gatis. „Zini, pa vecam! Ha.. tev jau labāk nejautāšu! „Nu jā, tāda dīvaina sajūta jau ir!

Ernests noskrien lejā: „Gati, sveiks! Nu kā, gatavojies kāzām?” „Sveiks, sveiks! Nu satraukums zināms ir!”

Visi sāka savā starpā sarunāties, un pēc kāda laiciņa viņi aizbrauca. Patrīcija ir Elizabetes māsa. Viņas ir loti tuvas un draudzīgas. Gatis arī ļoti jauks un drosmīgs. Nākamajā rītā:

„Ingus, mīļais, celies. Nogulēsi kāzas. Celies..” „Cik ir pulkstenis?” „Jau ir 8:20.” „Nu labi, labi. Tūlīt.” „Nevis tūlīt, bet tagad. Es iešu taisīt brokastis. Bet tu celies.” „Labi, labi.”

104

Es piecēlos, nomazgājos, pabrokastoju un sāku taisīties. „Sirsniņ, kur ir manas bikses?” „Lielajā istabā uz gludināmā dēļa.” „Paldies.” „Jā, jā. Cikos tad mēs izbraucam?” „Ja tur jābūt 11:00, tad kādos 10:10. Nu pēc 15 minūtēm. Būsi gatava?” „Būšu. Tikai aiziešu paskatīties, kā tur Ernestam iet.”

Kamēr Elizabete ar Ernestu taisījās, es sakrāmēju visas mantas mašīnā, un gaidīju viņus. Viņi arī iekāpa mašīnā un mēs sākām braukt. Un tad Ernests iesaucās:

„ M ēs māju aizslēdzām? Dzirdēju, ka tagad visādi cilvēki šeit staigā un grozās.” „Viss kārtībā, dēliņ, es aizslēdzu,” atbildēja Elizabete.

Mums bija jābrauc 37 km. Kad bijām nobraukuši kādus 12 km, es sapratu, ka kaut kas nav tā kā vajag. Bremzes strādāja ļoti slikti. Bet domāju, ka vainīgs ir ceļš. Bija ļoti slidens.

„Brauc uzmanīgāk, tagad ir ļoti bīstami, braukāt pa šādiem ceļiem,” teica Elizabete. Un tad pēkšņi es nespēju kontrolēt stūri, un mēs iebraucām ezerā. Mašīna saka slīkt, un katrs centās tikt ārā, kā tik vien spēja. Pirmais ārā tiku es. Es izpeldēju krastā, un ātri sāku domāt, ko darīt. Es biju izmisis. Telefons palika mašīna, bet viņš droši vien tāpat ir sabojājies. Man prātā nāca domas, bet nevienu nespēju kārtīgi apdomāt. Izdzirdējis, kā Elizabete sauc palīgā, es vienkārši metos ūdenī, lai viņu izvilktu ārā, vienlaikus domājot par savu dēlu. Es ar lielām grūtībām attaisīju durvis, un izvilku ārā Elizabeti, atcerēdamies to, ka viņa neprot peldēt. Es sievu izvilku krastā un centos sasildīt. Kad jau gribēju lēkt ūdenī, pēc dēla, sapratu, ka tas būs bezcerīgi, jo mašīna jau gandrīz nav redzama. Bet man vienalga. Es ielēcu ūdenī, centos attaisīt durvis un izvilkt Ernestu ārā, taču es to nevarēju, jo man pietrūka gaisa, un drošības josta bija iestrēgusi. Es veikli izpeldēju ārā, lai ievilktu elpu, bet, kamēr to izdarīju, mašīna bija noslīkusi pavisam. Man vienkārši bija jāsamierinās ar domu, ka esmu pazaudējies dēlu. Man jāsamierinās ar to, ka esmu viņu pazaudējies, un ka nespēju viņu glābt. Bet ar šādu domu es sadzīvot nespēšu. Nemūžam. Es iepeldēju pēdējo reizi ūdenī, bet bez iznākuma. Ārā es viņu nedabūju. Es izpeldēju krastā pie sievas un sāku viņu mierināt. Taču Elizabete kliedza:

„ Kur ir Ernests? Ernest! Dēls! Kur tu esi? Peldi ārā! Tu to vari! Lūdzu! Es mīlu tevi! Es nespēju iedomāties šo dzīvi bez tevis! Lūdzu!”

„ M īļā piedod. Es nespēju viņu glābt. Un vairāk tas nav iespējams. Nomierinies. Mēs to pārvarēsim kopā!”

„Nē, bez Ernesta es nevaru dzīvot. Laid mani! Laid!” Es nespēju noskatīties uz Elizabeti. Viņas asaras tecēja kā ūdens lāstekas, kuras atkūst kad parādās saule. Viņa apgūlās manās rokās un klusām raudāja, raudāja un nespēja apstāties. Viņai tas bija smagi. Un man arī. Mēs piegājām pie pirmajiem cilvēkiem, kurus redzējām tuvumā un lūdzām pēc palīdzības. Viņi izsauca policiju, un mūs aizveda mājās. Patrīcija un Gatis atlika kāzas uz vēlāku laiku, jo arī viņiem tas bija smags trieciens. Bēres notika pēc četrām dienām. Mēs viņam pasūtījām skaistu uzvalku, un lielu puķu pušķi, ko nolikt pie kapa. Mums viesiem tas bija smags trieciens. Sev to es nekad nepiedošu, jo tikai manas vainas pēc tā notika. Lai gan sieva mani mierina, sakot, ka tā nav mana vaina. Mēs apglabājām zēnu, un aizbērām kapu. Asaras tek, un novaldīt viņas nav iespējams. Lai gan jūtu, ka dēla gars tepat blakus vienmēr būs.

105

Guntis Rūsa 10.klase

Monologs

„B ūt vai nebūt- tāds ir jautājums”

Jau kārtējais cilvēks ir pārgriezis savu likteņa dziju, atstājot aiz sevis vēsturi, kas

ierakstīta pablāvā grāmatiņā, citiem tā ir bieza enciklopēdija, bet tam „kārtējam” tikai

pablāva grāmatiņa.

Kas lika tev to darīt? Daudzi no mums pārcilā šo jautājumu savās domās. Vai par

mums tu padomāji? Vai tu padomāji par to, ka aiz tevis stāv cilvēki, cilvēki kam

svarīgs esi tu? Vai biji savtīgs, domādams tikai par sevi, izvēloties vieglāko ceļu-

prom no problēmām, prom no likteņa, prom no dzīvības? Vai stāvēji izvēles priekšā,

būt vai nebūt- vai tāds ir jautājums, ko uzdevi sev? Tu izvēlējies aizbēgt, tu izvēlējies

nebūt, tu izvēlējies atstāt citus ciešam, tu izvēlējies būt prom, prom. Būt vai nebūt-

tāds ir jautājums.Bet vai tu to uzdevi sev? Neviens to neuzzinās, bet, ja uzdevi, tad

mēs zinām atbildi: Nebūt!

106

Raivis Pētersons 11.klase

Mūžam sāpēm nav gals

Mūžam sāpēm nav gals, mēs vēlamies, lai tām būtu gals. Sirds vislielākās

sāpes ir sāpes. Tās neatstāj mani, kad man blakus nav vairs viņas.

Biju es laimīgs, kad bija tie laiki, kad bija tas prieks. Bija man laime, kad bija

viņa un viņas smaids. Tik mīļš un jauks tas likās. To redzot, man visas sirdssāpes zuda

acumirklī.

Mūžam sāpēm nav gals, atceroties tos brīžus, kad vēl bija brīži, kad bija viņa.

Kad viņas rokas deva man mieru un līksmi, kad bija tie laiki, kad bija prieks.

Mūžam sāpēm nav gals, skatoties viņai acīs, kad tās lūkojās manī, kad

mierināja mani. Tās divas zaļās pērlītes, kas atgādināja man mazu kaķēnu, kuru pēc

tam allaž apmīļoju.

Mūžam sāpēm nav gals, kad tavas lūpas remdēja man skumjas. Tās divas

sārtās, saldas kā odziņas, lūpiņas ik reizi skāra manu vaigu vai lūpas, kad bija tie laiki,

kad bija viņa.

Mūžam sāpēm nav gals, kad viņas siltos vaidziņus es glāstīju un skāru ar

lūpām. Bija man tad silti, kad bija tie laiki, kad bija viņa.

Mūžam sāpēm nav gals, kad viņas deguns skāra manējo, tā parādot savu

mīļumu, kad man to vajadzēja.

Mūžam sāpēm nav gals, kad manā prātā esi tu, kad bija tas laiks, kad vēl biji

man tu.

Mūžam sāpēm nav gals, mēs vēlamies lai tām būtu gals. Sirds vislielākās

sāpes ir mokas. Tās neatstāj mani, kad man blakus nav vairs tevis...

107

Elīna Sarkane 7.a klase

Nakts melnums

Nakts melnums,

Tam visam pa vidu

Spīd košs mēness,

Kas aptumšo tev prātu.

Tu sāc smieties

Dīvainā balsī,

Jo esi sajukusi prātā.

Un staigā tur, kur prāts tevi ved.

No rīta tu attopies

Un aptver to,

Ka vakar esi

Redzējusi spožo mēnesi.

Nebaidies no nakts.

Visvairāk jau no mēness,

Jo tas rāda ceļu tumsā.

108

Nauris Prokopovičs, 10.klase

Pudeles gars Bārs. Cilvēku pamaz – vēl jau agrs, knapi pus septiņi. Nolasījušies vietējie, draugi, kā paši sevi sauc. Cik tur tās draudzības, ja draugs tas, kam ķešā grab kāds lats? Nē, man ir arī citi draugi, bet tie ielej uz krīta. Protams, uzticas man. Es kādreiz neatdodu parādus, ķeru kādu uz muļķi? Nē, man ir savs gods.

- Janka! Salej mums pa graķītim. – Ko gan citu šajā situācijā varētu teikt? Kā nekā bārā, ar draugiem.

- Man ne, es uz mājām taisos, sieva gaida. Šmorē uz svētkiem. - Kas Tev pa svētkiem, Pēter? - Sievasmātei dzimumdiena. Skaidram jābūt, tā jau palaidies. - Man rādās, ka Tu i skaidrs. Ja tāpat nedzersi tad še ceļakājai. - Jūs nav cilvēki, nav jūs cilvēki. Labs ir, lej.

Ak vai! Aizmirsu stādīties priekšā. Es būtu Jānis. Ne tas, kas aiz letes, Pliekstiņu Jānis. Tur aiz manis sēž Pēteris, uzvārdā Liepa, bet mēs uzvārdus neturam īpašā cieņā. Nav padevies augumā ražens, bet spēka tam pietiek, savu darbu strādā labi. Gaterī, protams, ko gan mēs te, laukos, vēl varam darīt? Iet zemi rakt, lopus audzēt? Varbūt uz pilsētu - iekārtoties kombinātā vai rūpnīcā? Nē, paldies. Mums sirdij tuvāks koks. Un zāģi. Tālāk aiz Pētera sēž Antons. Runā maz, arī tad, kad iestiprinājies. Garš pēc velna, savā laikā bumbu spēlēja. Savā laikā mēs visi bumbu spēlējām, bet šis bija dikti lepns – trenējās pilsētā, pie laba trenera. Treneris labs, bet rezultātu nekādu. Lai nu paliek treneris. Ar basketbolu viņam nekas nesanāca. Trauma, protams. Divdesmit divi gadi, skrien kā velns, lec kā kaķis. Še tev – kāju sasita. Ārsti pieteica nespēlēt divi gadi. Kurš mūsu pusē ārstus klausīs? Pēc četri mēneši jau skrēja. Paklupa. Tā pati nelaimīgā kāja dabūja ģipsi. „Piedod, Anton, vairs nespēlēsi. Priecājies, ka tā kāja maz kust.” – lūdzu jums, daktera pēdējais vārds. Aiz Antona – Oļegs. Ar tādu vēderu vasaras saulītē gozēties ir tīrais prieks. Ko padarīsi – jau kopš bērnu dienām mīlējis alu. Mācījās par zinātnieku. Bet mājās apslima tēvs, pietrūkās naudas. Šķiet, ka trīs gadi bija nomācījies. Protams, atpakaļ uz laukiem. Tā nu mēs četratā tepat dzīvojamies. Pa ciemu, pa gateri un pa bāru. Kā mums tīk teikt – vienīgo tavernu divdesmit kilometru rādiusā. - Ja tu, draudziņ, nezini, kur ir laime tava, nemeklē to pudelē, pudelē tās nava! Mans mīļākais skaitāmpantiņš, draugi, noteica Pēteris. Izdzērām katrs pa mēriņam. Ar mīļiem sveicieniem „Sabučo savu tjošču no manis!” pavadījām Pēteri. - Nu ko. Tikai trīs vien esam, bet tūliņ būsiet divi, draugi. – noteica Antons. - Kur paliksi? – Oļegs noteica rupjā tonī, diezgan izbrīnīts, jo parasti pirmais prom dodas tieši viņš. Pauze, kuras laikā visi gaida, kad viņu glāzes taps pilnas. Janka tur aiz letes mūs pazīst, viņš zina, kad jālej.

109

- Kā kur? Mans vecais draugs Allfons, par kuru esmu gana daudz stāstījis, taisās ciemos. Šis no savas Vācijas atpēries. – pēc kārtējās glāzes iztukšošanas skaļā balsī atcirta Antons. – Es nu dodos. Veiksmes jums, veiksmes man. - Sākumā pie šādām atvadām bija grūti pierast, bet nu jau trešo gadu Antons no mums atsveicinās tieši tā. Un izdibināt, kāpēc tieši tā, no viņa nevar. - Oļeg, piedod. Vēl pa glāzei, un arī es dodos. – šodien uz kompāniju nevelk, dīvains garastāvoklis. - Atkārtošu Pētera vārdus, Tu nav cilvēks. – nu jau sadrūmis noteica Oļegs. Glāzes tapa pilnas, bet tikpat ātri iztukšojās. Nu es soļoju uz durvju pusi ar domu, ka iedzerts par maz, bet kompānijas nealkstu. Pulkstenis rāda pusē deviņus. Kabatā četri lati un santīmi. Veikals simts metru attālumā. Raits solītis, mazliet šķībs. - Laba diena, Taņa. – sveicinu veikalnieci. - Jāni, Jāni, kad es Tevi pēdīgo reizi skaidrā esmu redzējusi? – ar vieglu smaidu sejā viņa atbild. - Vai mani par dzērāju turi? Un pareizi dari. Es vienmēr esmu teicis, ka tas nav šķidrums vien, tajās pudelēs kāds slēpjas. Un viņš man atgādina to, cik dzīve laba. – priecīgā tonī atbildēju. - Dulls Tu esi. Ko ņemsi? – jau apradusi ar manām runām, vienmēr atsaka, ka esmu dulls. - Redz kur četri lati. Mani rēķini rāda, ka sanāks viena pudele, viens klaips maizes un divi litri piena no Ilzes gosniņām. Labāks piens nevienā vietā uz Zemes nav. - Nav gan, jā. Ņem divdesmit santīmi atlikumu. - Ņem sev tos santīmus, par to, ka bez tavas bodes mēs visi būtu pazuduši. - Es taču saku, dulls pēc velna. – smiedamās atbild Taņa. - Lai bode stāv te vēl simts gadus pēc mums. Visu labu, līdz rītam. - Skrien, skrien. Pieci simti metru līdz mājai. Kā jau vienmēr – mazliet šķībā bet žiglā solītī soļoju uz savu mitekli. Pa ceļam iestiprinos no svaigi iegādātās pudeles. Stingrāks kā Tavernā. Janka tur kaut ko gāž klāt. Ieveļos pa durvīm, pudele jau tukša. Nu i nekas, man tepat pieliekamajā glabājas viena īpašam gadījumam. Tāds garastāvoklis ir īpašs gadījums. Vienmēr esmu brīnījies – kas tur, pudelē, dzīvo? Es tik zinu, ka tas ir viens no maniem draugiem, visādā ziņā ne brālis – nāk, kad grib, bet vienmēr aiziet prom. Mans brālis jau septīto gadu nav rādījies. I dzirdēt nekā par viņu negribu. Bet nākas. Bagāts palika. Uz Rīgu aizbrauca vēl jauns būdams, pat vietējo skolu nepabeidzis. Vienmēr zināju, ka melis un krāpnieks, bet lai šitā uzvārītos uz nabaga ļautiņu rēķina... Nē, kazino es nekad nespēlēšu. Iedzert – to es saprotu. Tevi pārņem prieks, labsajūta, jūti, ka kopā ar tevi ir arī kāds cits. Kāds, kas mīt pudelē... Varbūt tomēr kaut kas nav īsti labi? Pieliekamais tukšs, tikai mana pudele. Un ne lata kabatā. Nē, viss kā nākas, mēnesis rīt cauri, pēc trīs dienām algu maksās. Tā, pudelīt, nāc šurp. Es par tevi labi parūpēšos. Neesmu jau nekāds burlaks, ne sitīšu tev, ne liešu labumu laukā. O! Lūk, tā ir manta! Kur tās glāzes palika? Otrais gads bez sievas, bet vēl aizvien neesmu iemācījies māju savest kārtībā. Nekas, dzīve ir gara, gan jau iemācīšos. Ja netikšu pie sievas. Hmm. Glāzes, šķiet, ir no stikla. Pudele tāpat. Problēma atrisināta – glāzes vai to trūkums neko nemaina. Tātad, pie kā es paliku? Ak jā, gurķīši. Pieliekamajā vien vējš svilpo, jāiet uz pagrabu.

110

Atkal aizmirsu spuldzi ieskrūvēt. Šito gaismas trūkumu. Kam tas logs vajadzīgs, ja gaismas nedod? Nu nekā neredz. Kur tie gurķi? Jāņem divas burkas, viena būs īstā. No vienas puses labi, ka nekā neredzu. Tātad neredzu mūžīgo nekārtību, kas te darās. Gan jau kādreiz sakārtošu, kur tad likšos? Pag, pag, te kaut kur bija vēl viena pudele, tik šī te bija taisni priekš grūtiem laikiem. Un vai laiki tagad viegli? Kuru katru dienu var izrādīties, ka gateri nopērk kāds ārzemnieks, šie skatoties uz mūsu pusi. Un vēl viena pudele veiksmīgi pazudusi. - Jāni! Liecies vienreiz mierā un netramdi mani. Cik gadus jau bez manis dzīvi neesi redzējis! – diezgan nosodošā tonī noteica kāda mistiska balss. Es palieku dulls? Šizis, vai? Dzert ir dzert, bet lai balsis sāktu dzirdēt? Nē. Droši vien kaut kas te nav tīrs. - Neizliecies nedzirdam! Tu zini, kas es esmu, zini, ko es gribu! – balss nelikās mierā. - Kas te mani āzē? – nu jau pagalam piedzēries un gandrīz šļupstot. - Prāta Tev maz, Jāni? Nevajag muļķi tēlot, labi zini, kas te notiek. - Liecies mierā, čorts. Es nezinu, kas tu ir, bet liec mani mierā. - „Es ir”, kā Tu saki, tas, par ko Tu katru dienu domā, katru dienu mani piesauc gan ar domām, gan darbiem, ne tik piesauc, bet arī liec man maitāt Tavu galvu! – balss nelikās mierā. - Vells tāds, ko Tu man mēģini pateikt? Nesaprotu Tavus vārdus! - Džins es neesmu, bet no pudeles nāku. - Muldi, kaimiņš kāds. Atkal āzē mani. - Muļķi netēlo, atkārtošu vēlreiz. Ko piemini katrreiz, kad dzer? Mani piemini! - Vells. Es nav šizis, vai? Tu ir īsts? - Īstāks par īstu. Ķersimies pie lietas? - Stāsti, kas uz sirds. - Īsi un konkrēti, man laika nav. Tu beigsi dzert. - Tā pat vien? - Ņemsi un beigsi dzert. Redz kur pudele, lej ārā. - Iemesls arī būs? - Būs, būs. Ja gribi dzīvot, mani vairs netramdi. - Labs ir. Bet tagad pazūdi no manas mājas, galvas un dzīves. Un tad es sēdēju un domāju, kas te notiek, kas te būs. Paskatījos pulkstenī. Izrādās, ka sēžu un domāju jau divas stundas. Parasti es nesēžu un nedomāju. Nu jau mēnesis kā cauri. Nu, mēnesis kopš atgadījuma. Nekādas balsis pēc tam nav dzirdētas. Laikam nesanāks no manis nekāds šizofrēniķis. Šķiet, ka tā pat labāk. Kāpēc labāk? Nu tak tamdēļ, ka neesmu šizis. Nē jau, nē, ākstos. Kopš nespēlējos ar savu draugu, kas dzīvo pudelē, mazliet mainījusies visa dzīvošana. Iedomājaties, tikai – viens vakars, kad man kaut ko pastāsta mistisks radījums, viena vakara pēc visa mana dzīve ir mainījusies. Kā? Nu, protams. Es tagad strādāju pilsētā, iekārtojies fabrikā. Paralēli mācos – apmeklēju kursus. Taisos par lielu cilvēku. Bet šis stāsts nav par to, kā lieli cilvēki rodas, vai ne? Tāpēc veiksmi un laimi visiem, es nu dodos.

111

Linda Lāce. 10. klase

Pudeles gars

„Tas notika pirms daudziem gadiem”, atceras sirmais Arvīds. „Tad mēs vēl bijām jauni, skaisti, izklaides un prieka pārņemti. Dien dienā mēs gājām uz darbu, vedām sievietes uz kino, kas tajā laikā bija retums. Nu ne jau sievietes, bet kino! Bet vakaros, vakaros mēs draugu pulkā devāmies uz krogu, kur mutes neaizvēruši un kausu no lūpām neatrāvuši, pārspriedām dienas notikumus un nākotnes plānus. Katrs no mums bija patstāvīgs, neatkarīgs”, atceras Arvīds , „arī precējies neviens no mums vēl nebija. Mēs bijām brīvi! Brīvi un izslāpuši, izslāpuši pēc piedzīvojumiem, pēc dzīves! Es biju jauns, skaists un bagāts, man bija vesels lērums draugu, kuri mani mīlēja un cienīja. Manas apburošās ārienes dēļ, sievietes pēc manis, tā teikt, stāvēja rindā. Es visiem patiku, draugi vienmēr man uzticējās. Atceros arī tos laikus, kad krogos tukšojām kausu pēc kausa. Biju tik bagāts, ka uzsaucu, turpat vai, pus krogam. Mēs nedzērām, lai aizmirstos, nē, mēs dzērām, lai būtu ko atcerēties! Jā, mēs dzērām tā, ka aizmirst to nevar! Vēlāk apprecējos, daudzi no mums apprecējās. Manā dzīvē daudzas lietas mainījās, bet draugu kopā sanākšanas, tās nemainijās, sākumā nē. Kad biju precēts, parādījās strīdi, problēmas, protams, es viņu mīlēju, mīlu vēl tagad, bet strīdi bija, to nevar noliegt. Un tomēr, ar draugiem vēl ar vien sanācām, bet tagad, tagad jau vairs nedzērām, lai būtu ko atcerēties, bet gan otrādāk, lai varētu aizmirst. Tas palīdzēja. Man tā likās. Tukšojot kausus vienu pēc otra, tajā brīdī viss likās tik ļoti labi. Tika aizmirstas ikdienas problēmas, ģimenes strīdi. Protams, sievai arī nepatika, ka tik bieži es gāju uz krogu, tā teikt, lai aizmirstos. Jo tālāk, jo trakāk. Biežāk strīdējos ar sievu, biežāk gāju uz krogu, un tāpēc atkal biežāk strīdējos ar sievu. Tas bija kā apburts aplis, kuram gala nav, vai arī es to neredzēju, jo pārāk bieži biju piedzēries. Bet tādos brīžos viss šķita tik labi, nekādu problēmu, tikai alkohols. Es stāstīju par to apburto apli, kuram galu neredzēju, bet mana sieva, viņa gan atrada galu. Sieva mani pameta. Bija grūti to pārdzīvot, bet es, ko es darīju? Protams, es gāju uz krogu remdēt savas sāpes, bet vairāk es negāju ar draugiem, laikam īstu draugu man vairs nebija palicis, es gāju viens. Pilnīgi viens! Bieži vien man nākas domāt, kāpēc ar mani tā notika, kāpēc es tagad sēžu viens pats, bez sievas, bez draugiem, bez naudas. Es sēžu nepiekurinātā, līdz galam neizremontētā vienistabas dzīvoklītī, un nespēju domāt ne par ko citu, kā vien par savu dzīvi. Protams, es tagad varētu iet, un atkal gremdēt savas bēdas alkoholā, bet nē, es tā vairs nevaru, jo esmu izjutis kā ir, kad atdod savu pēdējo naudu par pudeli, un dzīvo uz ielas. Nē, tā es vairs negribu. Un tomēr, arvien vēl es domāju, kāpēc ar mani tā notika, vai tas bija alkohola pudeles saldā valdzinājuma, vai mana vājā rakstura dēļ?”

112

Sintija Koļesņikova

10.klase

Pudeles gars

Kādā tumšā krogā bija satikušies četri vīri. Tiem nebija nekā kopīga, tikai intereses par pretējo dzimumu un kāda pudele vīna. Katrs no vīriem nodarbojās ar sava veida specialitāti un nāca no dažādām pasaules malām. Bet šeit kādā Rīgas krogā tā, pavisam netīšām, tie bija satikušies. Jaunie kungi bija sadraudzējušies pie bāra letes, kur ar aizsākušās sarunas. Vēlāk tie pārcēlās pie galdiņa kroga tālākajā un tumšākajā stūrī. To apgaismoja tikai sveces pie sienas. Jo vairāk glāzītes viņi iztukšoja, jo sarunas vijās ar vien raitāk. Tās no lietišķām un virspusējām sarunām kļuva ar vien draudzīgākas un personiskākas. Kungi pie stūra galda uzvedās tik skaļi un tik iegrimuši savās sarunās, ka nepamanīja nevienu citu sev apkārt. Jautrās sarunas ar laiku turpinājās arvien kuplākā skaitā, līdz pie galda vairs nesēdēja vien četri vīri, bet nu jau astoņi. Kungi, iztukšojuši vairākas pudeles, devās ārā no kroga. Tie, klīstot pa pilsētu, nekautrēdamies iepazinās ar vairākām sievietēm. Tiesa gan, visas uzrunātās sievietes no viņiem novērsās. Kungi izdzerto pudeļu ietekmē spēja izdarīt lietas, kuras pirms tam, skaidrā prātā, viņi nekad nedarītu. Kungi, kas ikdienā bija kautrīgi un klusi, tagad pēc izdzertā vīna pudelēm bija drosmīgāki un skaļāki. Kad vakars jau tuvojās beigām, kāds no kungiem apjauta, ka ir pazudis viņa naudas maks. Vainodams kādu no šī vakara draugiem, sāka „jauku” vārdu apmaiņu, kas vēlāk izvērtās dūru cīņā. Katram kungam bija daudz atbalstītāju, bet bija arī cilvēki, kuri tam nepiekrita. Dūru cīņa sāka izvērsties pamatīgā kautiņā. Vīrs, kuram bija pazudis maks, iesita draugam vairākus spēcīgus sitienus pa seju un vēderu. Viņš pēc tam redzēja, kā draugs saļimst un dzirdēja, kā atskan blīkšķis, ko izraisīja galvas atsitiens pret bruģi. Visu acīs bija redzams šoks. Neviens nezināja, ko darīt. Redzēdami tālumā atspīdam zaļās vestes, pārējie metās bēgt, izņemot maka nozaudētāju. Viņš ar bailīgām acīm skatījās uz asinīm un attapās tikai tad, kad viņu uzrunāja policists. Juzdams saslēgtās rokas, viņš apzinājās izdarīto, arvien skatoties uz guļošo cilvēku, viņam nāca apskaidrība. Policisti to iesēdināja mašīnā un veda uz iecirkni, lai izmeklētu nelaimes gadījumu. Apcietinātais sēdēja mašīnā, pārdomādams nesen piedzīvoto. Viņš apjauta, ka vienīgais vainīgais ir viņš pats, jo nesen iepazītie draugi bija aizmukuši, un viņš nezināja neviena jaunā drauga vārdu. Jauniegūtie draugi bija pazaudēti un diez vai pastāvīgie draugi vēl būs ar viņu. Iegrimis domās, viņš skatījās uz cilvēkiem aiz loga. Uz tiem skatoties, viņš sāka domāt par viņu dzīvēm un minēt, kā viņi jūtas, ko piedzīvojuši un kā atrisinājuši problēmas. To visu viņš darīja, lai novērstu domas no savām šī brīža problēmām.

113

Annija Sarkane 8.b klase

Sapņu māja

Tu,

Māja,

Sapņu pilnā, kā mākonis siltā.

Ar kartonu sistā,

Un runu apveltītā

Tu,

Māja,

Stūru pilnā, kā trijstūriem sistā.

Tik zīmēt iemācītos,

Uz papīra to liktu.

Tu,

Māja,

Krāsu pilnā, kā varavīksne krāšņā

Ar otu uzgleznotā

Un krāsām apveltītā.

Tu,

Māja,

Sapņu pilna, kā citrons dzeltena.

Tik spilgti izceļoties

Tu acīs iespīdi.

114

Rihards Circenis 3.c klase

Ko es daru, kad palieku viens

Kamēr ziemas bargais sals

Staigā apkārt saldēdams,

Koku zaros karam speķi,

Lai mazie putni nenosalst.

Viņi tad būs pateicīgi

Vasarā, kad kodīs odi,

Tie tos savāks, uzkrās spēkus

Saviem darbiem svarīgiem.

Ziemā man ir lieli prieki:

Futbols, florbols aizņem domas,

Sacensībām ieskrienos,

Uzvara tad fakts ka būs.

Medaļas jau uzkrāt sācis, arī diplomus turu klāt.

Bēs man saviem vecākiem

Palūgt skapi sevišķu, kur to visu uzglabāt!

Prieki ir ne tikai man, bet gan visai ģimenei.

115

Sindija Ševčuka 3.c klase

Ko es daru, kad palieku viena.

Ko es daru, kad palieku viena ?

Raugos pa logu, kā mākoņi skrien,

Cik gan dažādi tie ir.

Vēroju, kā mašīnas pa ceļu traucas

Kur gan tās visas steidzas zin tikai šoferis.

Paskatos uz palodzēm, kā manām puķītēm klājas ?

Žēl, ka tās nesarunās,

Varbūt mums visām vienādi klājas.

Ko es daru kad palieku viena ?

Paņemu grāmatas izmācos,

Rīt uz skolu atkal došos.

Ieslēdzu televizoru, savus mīļākos raidījumus noskatos.

Žurnālus palasu,

Daudz ko jaunu uzzina.

Un ar lellēm parotaļājos.

Tās es visas vietā nolieku,

Gan jau rīt atkal spēlēšos.

Ko es daru, kad palieku viena ?

Eju uz virtuvi,

Sev ko gardu pagatavoju.

Arī par savu trusi neizmirstu

Pabaroju un nedaudz parunāju

Drīz jau mājās visi pārnāk

116

Liona Gurecka 8.a klase

Mācos es tevi saprast.

Mācos es tevi saprast.

Kad pašai neklājas viegli Zinu, kā tevi spēlēt.

Bet kādreiz tu nevēlies Nevēlies tu zināt, ko es jūtu

Jo es dauzu tevi. Tevi.

Manu mierinātāju.

Dažreiz tu satiec sev līdzīgos Un bļauj ko spēj.

Jo blakus vēl ir brālis-ģitāra. Sapņaina un patiesa, Kas papildina tevi.

Tu stūrī sēdi un domā.

Par mūsu kopīgo mērķi. Nezināmu, pat mums.

Es tevi dauzu un mācos saprast. Un atrast mūsu mērķi.

Neļauju tevi aizskart nevienam,

Vienmēr paliekam divi vien Tu un es.

Paļaujies man! Tici man! Tu, mans dārgais sapnis

Dažreiz esi viss, kas man ir..

117

Gunārs Bortkēvičs

9.b klase Eseja par vienu no dzīves patiesībām, kuru esmu izpratis Mīlestība- man tas ir kas vairāk nekā tikai vārds. Mīlestība, es tai īstenībā pat

nevēlos ticēt, varbūt tāpēc, ka tā nekad tā nav bijusi abpusēja. Esmu dzirdējis

meitenes saucot: "Mīlu tevi," otram cilvēkam un dzirdējis atbildam to pašu, ir daudzi,

kuriem liekas, ka beidzot satikuši savu vienīgo un īsto, bet vēlāk izrādās, ka tie vārdi,

kuri tev ir atbildēti, ir tikai māns... Beigās izrādās, ka nekas tāds nav bijis. Pēc tam vēl

tev uzspļauj virsū un tad tiešām „ir laime pilnībā”

Nezinu īsti, kāpēc vispār šo visu sāku rakstīt, bet šķiet tāpēc, ka esmu redzējis

un pieredzējis to, ka otra pusīte bieži domā tikai par vienu, un aizmirst par to, kas

notiek otra cilvēka dvēselē.. Bieži vien ar vārdiem "mīlu tevi" cilvēks, lai arī nemīlot,

mēģina sev piesaistīt otru... Tas tiešām nav jauki, jo beigās iznāk apdedzināties pašam

un otram pat vēl vairāk, protams, neviens jau nedomā, kā otram sāp, jo visi domā, ka

savas sāpes ir vienīgās. Varbūt tā meitene vai zēns vairs negrib dzīvot uz šīs Taču

dažu melīgu un greizu soļu dēļ nepienāks pasaules gals.

Vienmēr pats esmu meklējis sev otru pusīti, bet tā arī nekas nav īsti izdevies

un ir nācies tikai ciest. Tad nu citreiz pats sev vaicāju, vai uz šīs ļaunās pasaules, kur

ir tikai ciešanas un pārmetumi, pastāv tāda parādība vai labāk būtu teikt brīnums kā

īsta mīlestība? Tā arī neesmu atradis atbildi uz šo jautājumu, pat dažreiz negribas

zināt. Citreiz gribās vienkārši atmest visam ar roku, ierauties sevī un nepievērt

nevienam uzmanību, ka es šeit esmu.

Esmu nodzīvojis piecpadsmit gadus, un tas, ko pārsvarā visvairāk esmu

redzējis citos cilvēkos, ir pretīgs naids pret citiem. Dažkārt pat nespēju iedomāties, kā

labs cilvēks spēj saieties ar otru tik ļaunu, aukstu, nejauku cilvēku, es te nerunāju par

izskatu bet par cilvēka iekšējo pasauli.. Daudzu attiecību pamatā ir tikai smaga

izlikšanās, lai viens vai otrs dabūtu to, ko vēlas. Vienmēr visi apgalvo, ka galvenais ir

118

iekšējais skaistums, es tam piekrītu, bet bieži vien tas cilvēks, kurš to saka, tā nedomā,

un tas viss ir tikai meli, nenormāla izlikšanās, lai tiktu pie tā ko vēlas!

Tās ir manas domas un izjūtas par šo tēmu, jo pietiek būt optimistam, ka viss

ir labi un skaisti, kas notiek pasaulē un man apkārt, ir taču jāatver acis.

Agnes Šakola

9.b klase

Vakarā

Satumst. Iededzu sveci un esmu pārdomu pilna par mīlestību, uzticību, prieku.

Ir kādam jābūt mājas gariņam, kas ,dienu iesākot, teic gaišu labu rītu, iedod roku

saulesstariņam, lai dienas darbus aizvadītu. Tā ir mātes mīlestība pret bērniem. To es

sargāšu, kamēr vien spēšu.

Patīkami izjust, ja tēvs atnāk un pieliecas pie auss un pačukst: „Celies, meitiņ,

jauna diena sākusies.”

Prieka dzīparus ik sirdī un vilnas zeķēs ieada mans otrs majas gariņš, mana omīte.

Viņa labestību lauž pa zariņam no savas dzīves un dāvina visiem. Gribētos, lai omīte

dzīvotu vēl vienu dienu, vēl vienu gadu, vēl vienu mūžu-gribētos turēt to ciet, lai

neaizietu no mums.

Esmu priecīga, ka man blakus ir labi, mīļi cilvēki. Un vēl priecīgāka, ka arī es

kādam esmu vajadzīga. Un gribas ikvienam roku noglāstīt un laipnu vārdu pasacīt.

Ak, gaišā, labā krustmāmiņa, kas ar savu mīlestību mani sargā. Un lūdz, lai gada

visgarākajā naktī no debesīm nokāpj zvaigzne, lai manī gaisma dzimst, un jauni sapņi

īstenojas.

119

Kristīne Vagele 9. b klase

Vakarā

Ir pienācis vakars. Es iestājos durvīs un vēlos par tām kļūt. Es vēlos aizsargāt savu

ģimeni – mammu, tēti un arī savus kaķus. Es vēlos kļūt par īstu sargu un pasargāt to,

kas man dārgs.

Durvīs stāvēdama, es pārbaudu savu dzīvokli. Es pārbaudu, vai mājās palicis kaķu

mīlīgais skatiens, kas katru rītu mani uzmundrina. Es skatos, vai mājās pārnākusi

mīlestība, vai prieks kā uguns kamīnā ir iededzies mūsu vidū. Vai kaut maziņš laimes

stariņš iespīd mūsu istabā. Es pārbaudu un lūkojos, vai nekur nav aizbēguši mūsu

sapņi un mērķi, vai kā uguns liesma ir uzliesmojusi mūsu saticība un miers.

Tad es lūkojos pēc zvaigznes debesīs, pēc smaida mājiniekos, pēc karstas ogles

pavardā un gaismas stariņa dzīvoklī. Es lūkojos pēc zieda, kas nekad nenoziedētu un

pēc kamīna siltuma vakarā.

Kad viss ir atrasts un pārbaudīts, es paņemu slotu un izslauku visus netīrumus –

nesaticību, bēdas, neizpildījušos sapņus, neizdevušos plānus, arī asaras un nemieru.

Un nu viss ir labi. Es kļūstu par durvīm saviem dārgumiem, es aizsargāju visu, kas

man vērtīgs un jūtos ļoti labi, jo es esmu durvis, kas nekādus sliktus un nevēlamus

ciemiņus neielaidīs.

120

Grēta Urga 9.b klase

Vakarā

Ir vakars, es atveru durvis un sajūtu piparkūku gardo smaržu. Un tur tālumā, pašā

istabas stūrī redzu eglītē mazas sveču liesmiņas. Te, blakus eglītei, caur lodziņu

mēness savu spožumu laista un loga rūtī Salatētis savu sveicienu sūta. Uz loga rūts

tas sniega pārsliņas klāj. Tur māmiņa ar pilnu piparkūku groziņu pie svētku galda

stāv.Un brālītis ar rūķa cepurīti zem eglītes sev dāvaniņu meklē.Un māsiņa caur loga

rūti grib redzēt Salatēti ar dāvanu maisu.Aiz durvīm smaržas pretī nāk un tur iekšā

miers un saticība valda.Un pie siltās krāsns kaķītis guļ saldā miegā. Sunītis zem

svētku galda gaida kādu Ziemassvētku gardumu...

121

Alise Ramzanova 2.a klase

Manas Minnijas stāsts

Mana Minnija ļoti gribēja uz Ameriku pie draudzenēm Zaķenītes un Kaķenītes, jo Zaķenītei ir piedzimis bērniņš. Minnija ir dzirdējusi kā tur. Tāpēc Minnija brauks uz Ameriku pie draudzenēm. Minnija brauc mašīnā un domā cik forši tur būs. Nu Minnija ir lidostā. Viņa iekāpj lidmašīnā un paceļoties lidmašīnai viņa aizmieg. Pēc krietna brītiņa Minnija pamostas un domā: „Kur mēs jau esam?” Minnija jautā stjuartei: „Kur mēs atrodamies?” Stjuarte atbild: „Virs Amerikas! Tūliņ nolaidīsimies. Lūdzu piesprādzējieties!” Lidmašīna ir nolaidusies uz Amerikas savienoto valstu zemes un Minnija izkāpj no lidmašīnas un satiek sen neredzētas draudzenes Zaķenīti un Kaķenīti. Draudzenes Minniju aizved uz viss skaitākajām Amerikas vietām.

Eleonora Balode 2.a klase

A un Ā burtu pasaka

Reiz Ādažos dzīvoja Aigars un Anna. Abi izgāja apskatīt ābolus ābeļdārzā. Aizgājuši līdz ābeļdārzam, abi apmulst. Āzis apēdis ābolus! Ai, ai, ai! Anna apraudas. Abi apdomājās. Aigars un Anna apskatās, arī Antrai ābeļdārzā ir apēsti āboli. Anna saka: ”Nu gan āzim sāpēs vēders!”

Elīza Mežatuča

2.a klase

„A” burta pasaka Reiz dzīvoja burtiņš A. Viņi dzīvoja meža malā, ļoti skaistā alā. A burtam bija draugs āpsis. Āpsis katru dienu A burtam nesa ābolus. A burtam garšoja āboli. A burtam garšoja arī arbūzs, bet arbūza viņam nebija, tāpēc A burts nevarēja to ēst. Kādu dienu A burtam sagribējās banānus. Viņš gāja pie āpša un lūdza banānus, bet āpsim to nebija. A burts bēdīgi gāja mājās, bet tieši tajā brīdī, kad A burts gribēja iet

122

uz gultu, pie durvīm pieklauvēja Anniņa. A burts atvēra durvis un jautāja: „Kādēļ tu atnāci?” Anniņa teica: „Es dzirdēju, ka tev sagribējās banānus, tāpēc tev tos atnesu.” A burts iegavilējās. Anniņa viņam iedeva banānus un aizgāja. Tik mazs nieciņš, tik liels prieciņš!

Evija Ernstone 2.a klase

A burta pasaciņa

Reiz dzīvoja alfabēts un tur bija A B C un citi burti. Vienā dienā pie A burtiņa atnāca āpsis un atnesa ābolus. „Sveiks!”, teica āpsis. „Āpsi, kādi jaunumi?”, jautāja A. Āpsis: „Āfrikā antilopes atradušas arbūzus!” A: „Ārprāts, ārprāts! Arī Āfrikā arbūzi, bet tomēr tu, āpsi, esi mans labākais draugs!”

Megija Postaža 2.a klase

Janvāris

Reiz dzīvoja burtiņi J, A, N, V, Ā, R, I, S. Viņi dzīvoja alfabēta lapiņā, kur bērni skatījās alfabētu. Reiz satikās burtiņi J, V, R, I, S. Viņi nostājās vienā rindā un iznāca vārds Jvris. Pēcpusdienā atnāca citi burtiņi. Viņi nostājās vienā rindā un iznāca Janvāris.

123

Elīna Beinare – Tjutjunova

3.c klase

Ko es daru, kad palieku viena

Ko es daru, kad palieku viena? Pētu notis un saceru dziesmu, Lai varētu vakarā uzdziedāt mammai un tētim, Saskaitu pirkstus uz rokām, Un mēģinu saprast, cik pavisam ir pirkstu. Skatos pa logu un ieraugu suni, Kas skrien pakaļ kaķim un rej: Tad es izskrienu ārā, Un spēlējos ar veseliem diviem suņiem! Ko es daru, kad palieku viena? Baroju putnus un vēroju prieku, Pēc tam mēģinu attēlot putnu, Domāju, ko par mani domā citi Un vai putni nav apēduši visu ēdamo. Netaupu balsi un uzkāpju kalnā, Un pilnā kaklā dziedu kā gailis, Mākonis ir manās rokās, Bet kur lai es ņemu otru? Ko es daru, kad palieku viena? Skatos savā bildē, vēroju sevi, Kādā krāsā man īsti ir mati, Iedomājos ja mamma ir brunete Kādā krāsā būs māsas mati. Vēl es iedomājos, kā var baltos lāčus ieraudzīt, Un kādi ir dzīvniekiem vārdi, Un vēl kā var saskaitīt cik zvaigznes ir uz pasaules, Un no kā rodas pērkona negaiss.

124

Sandis Senkāns 3c.klase

Ko es daru, kad palieku viens

Ko es daru, kad palieku viens?

Skatos pa logu arā,

Kur laukā snieg sniedziņš balts,

Kur vārnas pa kokiem lēkā

Un meklē, ko iekost var.

Es tālumā ezeru redzu,

kas ziemā ir aizsalis ciet,

tur bērni ar slidām braukā.

dažs nokrīt, bet tikai smej.

Ko es daru, kad palieku viens?

Es izeju arā un sniegu veļu.

Un savelts tiek milzīgs sniegavīrs.

Tad paņemu spaini un galvā tam lieku,

bet deguna vietā tam burkāns salds.

Es laižos no kalniņa lejā ar slēpēm

un blakus man sunītis riedams skrien.

Kad piekusis esmu no ziemas priekiem,

tad eju uz mājām sildīties.

125

Artūrs Kaktiņš 7.a klase

Novele Neveiksmes kaķēns

Tā bija apburoša vasaras diena pašā vasaras vidū. Kādā piejūras mājas

pagalmā Bella un Nella mēģināja kaķēniem atrast labas mājvietas. Bella un Nella bija dvīnes. Viņas izskatījās kā divas ūdenslāses. Pat viņu vecāki mēdza sajaukt vārdus. Abas meitenes bija ļoti noskumušas, jo tuvojās jau dienas beigas, bet vēl nebija neviena gribētāja, kas piekristu rūpēties par kādu no kaķēniem.

Pēkšņi pagalma ienaca Robijs. Viņš izskatījās diezgan kalsnējs, jo nebija no tiem, kas bieži ēda. Ieraugot Robiju, Bellai un Nellai uzreiz parādījās smaids sejā, lai gan nebija lielu iespēju, ka viņš ņems kādu mīluli savā aprūpē. Tomēr aiz ziņkāres Robijs aizgāja līdzi nellai un Bellai.

Nellai bija brūni mati un apaļīgs viduklis. Uz vaiga bija nedaudz vasaras raibumu, bet Bella atšķīrās tikai ar to, ka bija mazdrusciņ tievāka.

Nākamajā dienā bella un Nella atkal devās uz pagalmu ar cerību atdot vismaz vienu no visiem kaķēniem. Tad kādā brīdī atkal nāca Robijs, bet šoreiz ar desmit latiem rokā. Meitenes izbrīnītas jautāja: „Kur tu ej ar tādu naudu rokās?” „Es vēlos ņemt kādu no kaķēniem”, Robijs priecīgs atbildēja. Bella priecīgi, bet nesaprasanā jautā: „Vari izvēlēties sev kaķēnu, bet mēs viņus atdodam par brīvu”. „Es zinu, ka jūs šos kaķēnus atdodat par brīvu, bet tas nebūtu godīgi, ja es kādu kaķēnu vienkārši paņemtu, tāpēc lūdzu paņemiet šos desmit latus par jūsu pūlēm”. Bella ar nellu nespēja neņemt šo naudu, jo viņas dzīvoja ļoti trūcīgi un par pateicību ļāva Robijam ņemt divus kaķēnus, bet Robija tomēr paņēma vienu kaķēnu. Kad viņš izvēlējās kaķēnu, Nella izstāstīja kādu bēdīgu lietu par šo kaķēnu: „Robij, šo kaķēnu jau kopš dzimšanas ir ķērusi briesmīga slimība, kuras nosaukums nav zināms”. Robijs satraucies jautāja: „Un ko šī slimība dara?” Nella bēdīga: „Šī briesmīgā slimība izēd kaulos caurumus, kamēr tie salūzt, un ir iespēja, ka šis kaķēns ilgi nedzīvos”. „Vai ir kāda iespēja šo slimību izārstēt?” Robijs raugoties kaķēnam acis, jautāja māsām. „To mēs nezinām, jo pat ārsts bija izbrīnīts par šo dīvaino slimību”, jāpaņem, un, atvadījies no māsām, uzreiz devās mājās meklēt kādu informāciju par šo slimību. Veselas četras dienas Robijs nosēdēja mājās ieslēdzies, lai atrastu vismaz drusciņ informācijas. Kad viņš bija apskatījis visas avīzes, pēkšņi pa durvīm iekrita viņa pēdējā cerība. Tā bija avīze, kuru gandrīz neviens nelasīja, bet Robijs vēl cerēja uz kādu informāciju. Atverot pēdējo avīzes lapu, viņš ieraudzīja rakstu „Labākā veterinārā klīnika pasaulē” un izrādījās, ka tā ir apmēram trīssimt kilometrus no viņa mājas. Robijs devās ceļā. Pēc piecu stundu ilgā brauciena viņš nonaca klīnikā, kur viņam pavēstīja labas ziņas: „Šo slimību ir iespējasm ārstēt un pat vienkāršā veidā”, doktors Bērziņš laimīgs paziņoja. Robijs aiz prieka sāka lēkāt kā traks: „Bet kādā veidā var izārstēt šo slimību?” Robijs apjucis jautāja: „Šis kaķis katru dienu jāved laukā, kur ir svaigs gaiss, un tās ir vienīgās zāles, kas izārstēs šo slimību”, doktors atbildēja. Nākamaja dienā Robijs pēc rīta rosmes devās ārā ar savu kaķēnu. Kas

126

Robijs bija visu izstāstījis Bellai un Nellai, viņas saprata, ka pārējos kaķēnus paturēs sev.

Tā Robijs ar Nellu un Bellu, un kaķēniem katru dienu gāja ārā spēlēties un brīnumainā kārtā pēc gada Robija kaķēns izārstējās no slimības un bija vesels kā vēl nekad.

Agate Utāne 9.b klase

Durvis

Naktī aiz durvīm, kas slēgtas ar slēdzi, man dārgākais glābjas no tumsas. Nakts

melnumā klusā aiz aizslēgtām durvīm ir jāsēž četriem rūķēniem. Viens vārdā Miers,

otrs Harmonis, trešais Saticībs un ceturtais Siltums. Jā – sēž viņi caur mūžību manā

mājā, un projām tos dzīt es netaisos!

Naktī aiz durvīm, kas slēgtas ar slēdzi, sēž visa ģimene sapņu valstībā. Un sapņo tie

droši sapņu valstībā, jo mājai ir durvis ar slēdzi... Ne mēness no mājas naktī tos ārā

dabūt nevar, ne dobja vilku gaudošana.

Naktī aiz durvīm, kas slēgtas ar slēdzi, glābjas no aukstuma mazie draugi. Lievenī

Tumačaka (sunītis Toms) guļ uz krēsla, pie sienas Truskam būris piesliets. Viesu

istabā kviec trīs cūkas – Gustavo, Džole un Sisimo. Vesela jūrascūciņu ģimene. Un uz

galda saldi dus Mincka!

Naktī aiz durvīm, kas slēgtas ar slēdzi, guļu es mīkstā, siltā gultiņā. Zinu es –

pagaidām gulēt ir droši, kamēr modinātājs uz skolu nesauc...

127

Roberts Kalniņš 7.a klase

Satiksmes negadījums

2008. gada 14.aprīlī Fricis un Sabīne devās uz darbu. Tā bija saulaina, tomēr

auksta diena. Jautri pļāpājot un klausoties mūziku viņi nenojauta, ka diena izvērtīsies

pavisam savādāk.

Tā viņi devās pa K.Barona ielu uz Tallinas ielas pusi. Braucot pa labo ielas

pusi Fricim skatienu aizsedza liels kravas auto. Fricis neredzēja, kas notiek kreisajā

ielas pusē. Luksoforā dega zaļa gaisma un viņi mierīgi turpināja savu ceļu. Fricis

nebrauca ātri, spidometrs rādija nedaudz zem 50 km/h. Krava auto brauca lēnāk, un

Fricis to pamazām apsteidza. Iebraucot K.Barona un Tallinas ielas krustojumā pēkšņi

„Mersedes” automašīna, Fricim neredzot, nogrieza ceļu. Lai nepakļūtu zem auto,

Fricis bremzēja cik varēja. Galīgi apstāties tomēr Fricim neizdevās un Fricis ar lielu

blīkšķi trāpīja „Mersedes” automašīnai tieši pa vidu. Fricis un Sabīne attapās

slimnīcā. Kad ieradās ātrā palīdzība Fricis, Sabīne vēl bija pie samaņas, Fricim bija

lauztas ribas un smadzeņu satricinājums. Frici ārsti pārbaudīja un atzina par sveiku

cauri tikušu, bet Sabīnei izteica aizdomas par mugurkaula lūzumu.

Traumpunktā Frici un Sabīni ievietoja palātā un aizmirsa.

Kad pagāja minūtes 20, Sabīnei kļuva pavisam slikti un Fricis, staigājošs ar lauztām

ribām gāja interesēties kāpēc viņi ir atstāti. Ejot pa gaiteni Fricis nokrita.

Pēc pāris dienām Fricis attapās gultā pēc operācijas.

Ienākot māsiņai Fricis uzzināja, ka Sabīne ir paralizēta. Fricis bija šokēts. Vairāk kā

mēnesi Fricis gulēja gultā un nevarēja celties. Fricis pat nevarēja aiziet līdz Sabīnei.

Tā viņš mocījās drūmās atmiņās un neziņā.

Nākamajā dienā Frici ieradās apciemot sens paziņa. Fricis viņam izstāstīja par

avāriju un Sabīnes paralīzi. Izrādījās, ka Friča senais paziņa bija ļoti labs ķirurgs un

apsolīja parūpēties par Sabīni. Sabīnes ārste bija kļūdaini noteikusi diagnozi un

ārstēšanu. Sabīne nebija paralizēta, uzzinot to, Fricis bija pār laimīgs un neizsakāmi

128

pateicīgs savam paziņam. Fricis jau varēja staigāt un apciemot Sabīni. Abiem

satiekoties pār vaigiem ritēja lielas laimes asaras, viņi taču varēja nesatikties...

Konstantīns Prohorovs 8.a klase

Pica

Pica, tu esi kā smaidošā seja,

Kā labākais draugs,

Kā vēderā sāpju iznīcinātājs,

Kā doma, kas uzved uz smaidu.

Pica.

Es domāju par tevi katru ēdienreizi,

Es domāju par tevi, kad man ir slikti uz sirds,

Tu palīdzi aizmirst man bēdas

Un smaidu uz sejas man liec.

Tu skaisti runā un vilini mani pie sevis.

Kad dziesmu tu uzdziedāt sāc,

Man mutē lec manas šķēlītes.

Tu liec man domāt, ka viss ir labi,

Ka slikto jau apēdu es.

Draugs,

Tu esi mans labākais ēdiena draugs,

Tu domā par mani,

Tu mīli mani,

Katru reizi tu maini garšu,

Garastāvokli un formu.

Pica! Pica! Pica!

Bez tevis nevaru dzīvot,

Un baudīšu tevi es mūžam,

Tu, pica, mana mīļā!

129

Kristīne Vagele 9.b klase

Muzikants mazā tējn īciņā

Tas bija vēls ziemas vakars. Sniegpārslas jau bija sākušas savu lēno deju un virpuļojot apklāja zemi. Mazā tējnīciņā cauri leduspuķu noklātam logam rēgojās veca vīra seja. Gadus 60 vecs vīrs sēdēja mazā ēdnīciņā un skumji maisīja kārtējo tasīti tējas. Viņš bija pazīstams muzikants. Viņš sēdēja un pārdomāja savu dzīvi. Viņš domāja par to, cik skaistas bija viņa vijoles skaņas. Tās kā brīnumains spēks nāca no viņa vijoles un priecēja ikvienu. Viņš saprata, ka viņa dzīve nav bijusi tik niecīga, kā viņš domāja. Tā bija brīnišķīga. Viņa vijoles skaņas bija pašas skaistākās un dārgākās viņa dzīvē. Vijole vienmēr bija viņam līdzās. Kad viņam bija vientuļi, tieši vijoles skaņas bija tās, kas viņu uzmundrināja un neļāva viņam padoties. Tieši šīs vijoles skaņas priecēja katru klausītāju un garāmgājēju. Tās bija brīnumainas un skaistas. Un nu viss bija beidzies. Vijole bija salūzusi un kā nevajadzīgs atkritums bija iemesta miskastē. Muzikanta saprāts mierināja to un teica, lai neuztraucas, tā nav vienīgā vijole uz pasaules, var nopirkt citu. Taču viņa sirds saprata, ka citu tādu vijoli, kuru viņš tik ļoti bija mīlējis, neatrast. Nav citas tādas kā tā, tik brīnumainas un brīnišķīgas. Viņš sēdēja šajā tējnīciņā un saprata, ka šī vijole bija viss viņa dzīvē. Jūs nodomāsiet, ka tās ir muļķības. Visas vijoles ir vienādas. Taču viņam tā tas nav. Tā vijole viņam bija īpaša. Tieši ar to vijoli viņš bija kļuvis slavens. Tieši tās skaņas priecēja viņu un remdēja viņa vientulību. Tieši ar šo vijoli viņš bija dzīvojis visus šos gadus, un tieši šai vijolei bija īpašs stāsts. Pārdomādams dzīvi un skumdams, viņš pat nepamanīja, kā viņa ēdiens bija atdzisis, kā sniegpārslas bija pārtraukušas deju, kā tumsa bija pārņēmusi visu savā varā un kā laiks pienāca doties uz mājām. Un nu viņš piecēlās, nopūtās un aizgāja remdēt savu vientulību ar atmiņām par viņa vienīgo un visbrīnišķīgāko, par vijoli!

130

Kristīne Vagele 9. b klase

Kas es esmu?

Trīs lietas mani moca no mazotnes:

Kas biju, kas būšu un esmu kas es?

Man atbildi neatrast skolā vai mājā,

Man atbilde jāmeklē sevī pašā.

Pulkstenis ik sekundi katru sit,

Un dzīve mana uz priekšu rit,

Man jāpaspēj atbildi uzzināt,

Man jāpaspēj sevi izzināt.

Uz to, kas es būšu, vēršas mans skatiens,

Par to, kas es esmu, beidzot man skaidrs_

Es esmu daļa no mūžības,

To daļu man neatņems nekas.

131

Irina Maslovska 9.b klase

Par dzīves dziesmu...

Dzīves dziesmu spēlē katrs, to sacer katrs pats sev, citam tā ir priecīga, citam

bēdīga, citam gara, bet citam vārdi beidzas visnegaidītākajā brīdī. Kādam varbūt šī

dziesma ir mīlestības pilna, kādam to patīk dziedāt vienam, kādam ar kādu kopā.

Dzīves dziesmai vārdi ir viegli, bet pati melodija mums sagādā grūtības. Visu izjust,

visu izdziedāt tā, lai dzīvē viss būtu labi, nav iespējams, tas pat nav pierādams.

Dzīves dziesmu Tev pašam gribas to labāko un vieglāko, lai nekur starpā nebūtu

paužu un grūtu akordu, bet tā nav, un mums jātiek tam cauri un Mēs to spēsim, ja

vecāki un vecvecāki to spēja mēs arī to varēsim un spēsim.

Šī dzīves dziesma dod mums brīžiem ieelpot jaunu gaisu lai Tu tālāk spēj dziedāt ar

jaunu ieelpu. Mēs visi vēlamies, lai visa dzīve būtu kā vijoles stīga, kā visaugstākā

nots, bet mēs tā vēlamies tikai tad, kad nonākam zem bungu nūjiņas, kas sit mums ar

visu spēku, nežēlojot nevienu savā ceļā, šo visu sauc vienā vārdā- sāpes. Mēs gribam,

lai mums būtu labi tajā brīdī, kad izjūtam sāpes un jūtam, ka tā ir pauze mūsu dzīves

dziesmā. Bet ir jātiek tam pāri un jādzied tālāk, neskatoties, cik pauzes ir mūsu dzīvē.

Dziedi savu dziesmu un neskaties ne uz ko ne uz pauzēm, ne uz grūtiem akordiem!

132

Saturs

Starp leģendām un mītiem Ar dvēselēm skaidrām bērni stāv

Septembrī arī bērzi grib augļus Linda Lāce. Laiks rudenīgām fantāzijām 2.lpp. Adriāna Ševčuka. Mana rudens pasaka 3.lpp. Agate Utāne. Rudenīgā fantāzijām 4.lpp. Grēta Urga. Es esmu 5.lpp. Rudens 6.lpp. Elīna Buivite. Cilvēkam vajag 7.lpp. Mans izglītības ceļš 8.lpp. Madara Zača. Laiks rudenīgām fantāzijām 9.lpp. Liene Liāna Klavāne. Dzejolītis rudenim 10.lpp. Gundega Višņevska. Kļava 11.lpp. Irina Maslovska. Ir jādzīvo ar pārliecību 12.lpp. Agirs Neminskis. Mana pieturzīme 13.lpp. Sabīne Teifurova. Skaistais sapnis 14.lpp. Agate Utāne. Mana skolas diena 15.lpp. Agnese Grundāne. Ko var paspēt vienā minūtē 16.lpp. Sintija Koļesņikova. Ko var paspēt 17.lpp. Melisa Bažāne. Dzejolis par koka lapu 18.lpp. Uz dziesmas trauslajiem spārniem Latvija turas Nauris Prokopovičs. Mans Latvijas karogs 19.lpp. Laura Daugaviete. Atmiņas par 1990.gada 4.maiju 21.lpp. Jānis Skrastiņš. Mans karoga stāsts 22.lpp. Ilona Pavlova. Latvijas karogs 23.lpp Gunārs Bortkevičs. Latvieša lūgšana trešajam gadu tūkstotim 24.lpp. Mārtiņš Ričards Duksis. Mana Latvija 25.lpp. Beate Laila Gudrupe. Mana Latvija 25.lpp. Rūdolfs Peļovins . Mana Latvija 25.lpp. Artūrs Karakons. Mana Latvija 26.lpp. Luīze Utāne. Tā mūsu pērle dižā 26.lpp. Irina Maslovska. Valoda – tā ir elpa 27.lpp. Latvieša lūgšana, trešo gadu tūkstoti gaidot 28.lpp. Artūrs Pauniņš. Valoda – tā ir elpa 29.lpp. Kristīne Vagele. Latvietis 30.lpp. Laura Daugaviete. Latvieša lūgšana trešajam gadu tūkstotim 31.lpp. Andis Vecgailis. Manu vecāku bērnība 32.lpp.

133

Guntis Rūsa. Gaismas pils 33.lpp. Leonīds Aleksandrovs. Sirds nepanes svešas zemes 34.lpp. Logos uzplaukst sarmas koki Nikola Villere. Kur pazudis piens? 35.lpp. Omītes vārda diena 36.lpp. Palaidnis Palaiņausītis 37.lpp. Trakā vāverīte Saulīte 38.lpp. Domas 39.lpp. Kaķis 40.lpp. Kurmis 40.lpp. Mājas 41.lpp. Trakā vāverīte 41.lpp. Līdaka 42.lpp. Ziemassvētku laiks 43.lpp. Sandra Seile. Sniegi snieg 44.lpp. Ziemssvētki 45.lpp. Emīlija Reine. Rāpiņš 46.lpp. Rūdolfs Peļovins. Fantāziju simts 46.lpp. Roberts Krūmiņš. Vēlējums 46.lpp. Kristiāna Zemīte. Ezis un beka 47.lpp. B burta pasaka 48.lpp. Nora Maija Ločmele. K burta pasaciņa 48.lpp. Emīlija Reine. V burta pasaciņa 48.lpp. Adriāna Ševčuka. Es zīmēju dzejoli 49.lpp. Balta ziema 50.lpp. Elma Grīnhofa. Krāsainais zīmulis 51.lpp. Inna Prokofjeva. Skumstošā dāma – dvēsele mana 52.lpp. Sniega vīrs 53.lpp. Agnese Šakola. Tev šodien jārok tā aka 54.lpp. Eva Čekanauska. Krīts 55.lpp. Gunārs Bortkevičs. Tev šodien jārok tā aka 56.lpp. Linda Kalniņa. Tālā nākotne 57.lpp. Pavasaris ir laimes laiks Ilona Pavlova. Bērniņ, Lieldienas jau brauc 58.lpp. Grēta Urga. Lieldienas klāt 59.lpp. Agate Utāne. Saules smaids 60.lpp. Durvis 61.lpp. Saulītei - māmiņai 62.lpp. Kristīne Maslovska. Acumirklis – dzīvības karalis 63.lpp. Laine Villa. Ko es darītu 64.lpp. Linda Lāce. Ja es būtu 65.lpp. Andis Vecgailis. Ko es darītu 66.lpp. Sintija Koļesņikova. Ko es darītu bez atmiņām 67.lpp. Madara Zača. Ko es darītu? 68.lpp.

134

Gunārs Bortkevičs.Stāsts par puisi, kurš laimes pakavu atdeva citiem 69.lpp.

Grēta Urga. Laimes pakavs 70.lpp. Lauma Gaile. Sirds 71.lpp. Margarita Aleksejeva. Margrietiņa 72.lpp. Edgars Ernstsons. Ja es būtu 73.lpp. Uģis Skuja. Dzērājs 74.lpp. Eva Ozola. Lidojošais arbūzs 75.lpp. Agate Utāne. Lieldienu rītā 76.lpp. Jana Skrebele. Lieldienu rosme 77.lpp. Agate Utāne. Stāsts par muzikantu mazā tējnīciņā 78.lpp.

Vladimirs Gasperovičs. Sapnis 79.lpp. Grēta Urga. Kārļa Skalbes motīvs 80.lpp. Madara Neilande. Tāfele

Ej vasarā iekšā Agate Utāne. Sveika, vasara! 82.lpp. Nikola Villere. Sveika, vasara 83.lpp. Agate Utāne. Die Erdbeere 84.lpp. Sendija Ikere. Ābols 85.lpp. Kristiāna Inese Balode. Cerību stars 86.lpp. Kristīne Līce-Līcīte. Dort wo die Blumen 87.lpp. Alīna Kodaļeva. Krāsainā bombonga 88.lpp. Tamāra Golubeva. Mans prieks 89.lpp. Laura Daugaviete. Ko es lūgtu … 90.lpp. Sabīne Vaitoviča. Ja es būtu … 91.lpp. Inese Lovina. Ko es darītu? 92.lpp. Agirs Neminskis. Un viņš jautāja … 93.lpp. Pēteris Zvērs. Neticu savām acīm 94.lpp.

Manas domas kā putni kāsī sajukuši, lidodami uz rudeni Karīna Blaua. Man bija viss 95.lpp. Guntis Rūsa. Monologs 97.lpp. Raivis Pētersons. Mūžam sāpēm nav gals 98.lpp. Elīna Sarkane. Nakts melnums 99.lpp. Nauris Prokopovičs. Pudeles gars 100.lpp. Linda Lāce. Pudeles gars 103.lpp. Sintija Koļesņikova. Pudeles gars 104.lpp Annija Sarkane. Sapņu māja 105.lpp. Rihards Circenis. Ko es daru, kad palieku viens 106.lpp. Sindija Ševčuka. Ko es daru, kad … 107.lpp. Liona Gurecka. Mācos es tevi saprast 118.lpp. Gunārs Bortkevičs. Eseja par … 109.lpp. Agnese Šakola. Vakarā 110.lpp.

Kristīne Vagele. Vakarā 111.lpp. Grēta Urga . Vakarā 112.lpp.

Alise Ramazanova. Manas Minnijas stāsts 113.lpp.

135

Eleonora Balode. A un Ā burtu pasaka 113.lpp. Elīza Mežatuča. A burta pasaka 113.lpp. Evija Ernstsone. A burta pasaciņa 114.lpp. Megija Postaža. Janvāris 114.lpp. Elīna Beinare – Tjutjunova. Ko es daru … 115.lpp. Sandis Senkāns. Ko es daru … 115.lpp. Artūrs Kaktiņš. Neveiksmes kaķēns. 116.lpp. Agate Utāne. Durvis 117.lpp. Roberts Kalniņš. Satiksmes negadījums. 118.lpp. Kristīne Vagele. Muzikants mazā tējnīciņā 119.lpp. Kas es esmu? 120.lpp. Konstantīns Prohorovs. Pica 121.lpp. Irina Maslovska. Par dzīves dziesmu 122.lpp.

136

R edkolR edkolR edkolR edkolēģēģēģēģija:ija:ija:ija:

• A gate U tāne

• Ilona Pavlova

• Irina M aslovska

• G rēta U rga

• K ristīne V agale

• Sintija K oļesņikova

L iterL iterL iterL iterāāāārrrrāāāā ko ko ko konsultantensultantensultantensultante---- sk . A nta T rukšāne

N oformN oformN oformN oform ēēēējum sjum sjum sjum s---- S igita G oldšteina

S intija K o ļesņikova

10 par rakst10 par rakst10 par rakst10 par rakstīīīīšanušanušanušanu

13. iz laidum s

2010. gada m arts