K U L T U R K A P I T Ā L A F O N D S

Šī ārzemju tulkoto lugu bibliotēka tapusi ar KKF atbalstu

«*

ZANSZENE

Darbojas:

KLĒRA SOLANŽA KUNDZE

Kundzes guļamistaba. Ludviķa XV stila mēbeles. Mežģīnes. Pa istabas dziļumā atvērto logu redzama pretējā nama fasāde. Pa labi atrodas gulta. Pa kreisi - durvis un kumode. Daudz ziedu.

Vakars.

KLĒRA (ģērbusies veļā, stāvi pagriezusies ar muguru pret tualetes galdiņu; viņas žests - izstiepta Voka - un balss tonis ir izmisuma pilns). Šie cimdi! Šie mūžīgie cirndiH Cik reižu esmu tev lūgus1' atstāt to* virtuvē. Tu, protams, tādā veidalceri savaldzināt p i e r \ ^ e d ē j u , - - N e m e l o ^

Tas~rrbezjēdzīgi. rakarifti4as-vlfs4zfetiTesrKad tu beidzot sapratīsi, ka guļamistabā jāvalda tīrībai? Miss, kam ir kāds sakars ar virtuvi, ir riebīgs! Ej prom un savāc šo draiiķību. fzbeidzT 7

Šis tirādes laikā Solanža rotaļājas ar gumijas cimdiem, aplūko savas rokas, veidojot gan ziedu pušķi, gan vēdekli.

Neizliecies par aitiņu. Un nesteidzies, mums vēl ir laiks.E^prem-l i ļ

Solanžas izturēšanās pēkšņi mainas', viņa paklausīgi iziet, uzmanīgi turēdama gumijas cimdus ar pirkstu galiem. Klēra apsēžas pie tualetes galdiņa. Pasmaržo ziedus, maigi pieskaras uz tualetes galdiņa izvietotajiem priekšmetiem, sukā matus, pielabo grimu.

Sagatavojiet man tērpu. Ātri, man nav laika. Kur jūs esat? fPagriežas.) Klēra! Klēra!

Ienāk Solanža.

5 SOLANŽA. Piedodiet man. Kundze, es gatavoju jums l i e^edu uzlējumu. (Tā arī izrunā - "liepsiedu".)

0

KLĒRA. Izņemiet manas kleitas. Balto ar spīdumiņiem. Vedekli, smaragdus.

\ SOLANZA. Klausos, kundze. Vai izņemt visas dārglietās?

KLĒRA. Jā, visas. ļEs gribu izvēlēties. Un, bez šaubām, lakādas kurpes. Uz kurām jūs jau sefr metat acis.

Solanža izvelk no skapja vairākus futlārus, atver tos un izliek to saturu uz gultas.

\ Jus, protams,

Atzīstieties, ka viņš jū labprat gribētu tas uzvilkt sava kazu diena,

paveda! Jūs esat stāvoklī! Atzīstieties taču!

Solanža, apsedusies uz paklāja, tīra lakādas kurpes, bridi pa brīdim tām uzspļaujot.

Es jūs jau vairākkārt esmu lūgusi nespļaut uz kurpēm, Klēra. Paturiet savus spļāvienus pie sevis, manu meitenīti Ha-ha! (Nervozi smejas.) Sakrājiet tā pkvairāk, lai apmaldījies ceļinieks varētu tajos noslīkt. Jūs esat pretīga, manu daiļaviņ! Noliecieties zemāk un ielūkojieties manās kurpēs\ (Izstiepj kāju, kuru Solanža aplūko.) Jūs domājat, ka man ir pa'īkāmi apzināties, ka manu kāju apņem jūsu spļāvieni? Jūsu purva izgarojumi?

SOLANŽA (tupēdama uz ceļiem, pazemīgi). Es gribu, lai Kundze būtu skaista.

KLĒRA. -Es-tešti^katstav (Pošas, lūkodamās spogulī.) Jūs mani neieredzat, vai ne? Jūs mani nomācat ar savu laipnību, savu pakalpību, ar savām gladiolām un rezēdām. (Pieceļas un klusi turpina.) Nevajag pieblīvēt guļamistabu. Pārāk daudz ziedu. Tie mani nomāc. (Atkal lūkojas spogulī.) Es būšu skaista. Jūs tāda nebūsiet nekad. Ar tādu seju un augumu jums neizdosies savaldzināt Mario, Šis smieklīgais jaunais piena vedējs jūs nicina, un, ja viņš jums ir uztaisījis bērnu...

Tācu, es nekadTT.

KLĒRA.

SOLANŽA (rakājas pa skapi, meklē kleitu). Sarkanā kleita. Kundze vilks sarkano kleitu. " . ' .

2

KLĒRA. Es teicu - balto ar spldumiņiem.

SOLANŽA (strikti). Man ļoti žēl, Kundze. Šovakar Kundze bus ģērbusies sarkanā samta kleitā. o

KLĒRA (naivi). Tiešam? Kapec?

SOLANŽA (vēsi). Es nekad neaizmirsīšu Kundzes samtā tērptās krūtis, kad Kundze, smagi nopūzdamās, stāstīja Kungam par manu padevību.

KLĒRA. Ko\

SOLANŽA. Vai paskaidrot?

KLĒRA. Tad redz, par ko tu runā... Lieliski. Vari draudēt. Apvainot savu saimnieci. Solanža, tu droši vien domā nelaimi, kas piemeklēja Kungu. Muļķe\ Tagad nav īstais laiks par to domāt, bet tavi vārdi man liek izdarīt lieliskus secinājumus. Tu smaiui? Netici?

SOLANŽA. Ns(v īstais laiks celt dienas gaismā...

KLĒRA. Manu kaunu? Manu kaunu! Celt dienas gaismā! Kas tas par izteicienu! ļ

SOLANŽA. Kuhdze!

KLĒRA. Es saprotu, ko tu gribi teikt. Es jau dzirdu tavas apsūdzības, tu jau no- sākta gala mani apvaino, gaidot izdevīgu brīdi, kad varēsi man iespļaut sejā.

SOLANŽA (zēli). Kundze, Kundze, mēs vēl neesam tik tālu tikušas, Kungs... ļ.>o*S7 s^cus^ t n - ^ • . v ^

KLĒRA. Pamēģini tikai pateikt, ka manis dēļ Kungs nonāca cietumā. Pamēģini tikai!- Es rīkojos paklusām, un tu man neko nevari padarīt.

SOLANŽA. Katra varda jus sadzirdat draudus. Kundze, atcerieties, ka es esmu tikai kalpone.

KLĒRA. Tu doma, ja reiz es paziņoju par Kungu policijai, tad tagad

Tavuprāt, es nepārdzīvoju? Klēra, es sevi piespiedu, es lēnām un dzelžaini piespiedu savu roku uzrakstīt to vēstuli, kas aizsūtīja manu mīļāko spaidu darbos. Bet tu nevis atbalsti mani, bet gan izaicini. Tu runā par atraitnību! Kungs nav miris, Klēra. Kungs, ceļodams no vienas nometinājuma vietas uz otru, iespējams, tiks līdz Gajānai, un es, viņa mīļākā, vai prātu zaudējusi no sāpēm, došos viņam līdzi. Es dalīšos viņa slavā. Tu, Klēra, droši vien nezini, ka karalieņu sēru drānas ir baltā krāsā. Bet tu man negribi dot balto kleitu.

SOLANZA (vēsi). Kundze vilks sarkano kleitu.

KLĒRA (vienkārši). Labi. (Stingri.) Pasniedziet man kleitu. Cik es esmu vientuļa bez drauga atbalsta. Tavās acīs es redzu, ka tu mani , O ' ienīsti.

SOLANZA. Es jūs mīlu.

KLĒRA. Bez šaubām. Tā, kā mēdz mīlēt saimnieci. Tu mani mīli, cieni un gaidi, ka savā testamentā es tev būšu kaut ko novēlējusi...

SOLANZA. Es darīšu visu iespējamo un neiespējamo.

KLĒRA (ironiski). Es zinu. Tu mani labprāt iegrūstu ugunī.

Solanža palīdz Klērai uzvilkt kleitu.

Ai^pegajieī7"NēTIk ciesi7~1s^uIietiesjiTary

Solanža nometas uz ceļiem Klēras priekšā un sakārto viņas tērpa krokas.

—oī/lM 0 tf/t Nepteskarieties^airHPaej iet-malā. Jūs ožat pēc mežonīga zvēra.

Kādos netīros bēniņos, kur naktīs jūs apmeklē sulaiņi, jūs iesūcat sevī šīs smakas? Bēniņi! Kalpoņu guļamistaba! Bēniņi! (Svarīgā tonī.) Es pieminu šo bēniņu smaku tāpēc, lai jūs iegaumētu, Klēra. Tur (norāda uz kādu vietu istabā)' atrodas divas dzelzs gultas un starp tām naktsgaldiņš.

4

Tur ir priežukoka kumode, uz kuras novietota Jaunavas Marijas statuete. Vai tā ir?

SOLANŽA. Mes esam tik nelaimīgas. Man nak raudiens.

KLĒRA. Tā ir. Nerunāsim par ģipša Madonnas pielūgšanu. Un ko lai saka par papīra puķēm... (Smejas.) Papīra! Un svētā buksusa zariņš! (Norāda uz guļamistabā izvietotajiem ziediem.) Paskaties uz šiem ziediem, kas atvērušies man par godu. Es esmu skaistāka par Jaunavu Mariju.

SOLANŽA. Apklustiet...

KLĒRA. Bet tur ii" bēdīgi slavenais vēdlodziņš, pa kuru puskailais piena vedējs lēkšus ielec jūsu gultā!

~ „ - F v o - ^ v u ^ J j voC) ( 1

v KLĒRA. Jūsu rokas! Jūsu rokas_ visu aptausta._JVaTes jums n_e_esmu_to__ , c / . f — — : — ~ ~ "

teikusi! Tās oz pec virtuves.

SOLANŽA. Ūdenskritums.

KLĒRA. Kas?

SOLANŽAļ (kārto tērpa krokas). Ūdenskritums. Es sakārtoju jūsu mīlestības ūdenskritumu.

KLĒRA.JEjiet nost! NetikieLJJčMLSalamA^a-detmu^

\ SOLANŽA (kur^nav sadzirdējusi iepriekšteikto). Neliete! Es? Ak!

KLĒRA. Es teicu netikle! Varat iet kaukt uz saviem bēniņiem. Manā guļamistabā līst tikai\apskaidrotas asaras. Pienāks diena, kad mana tērpa apakšmala mirks asarās, taču tās būs dārgas asaras. Sakārtojiet šlepi, padauza tāda! \

\ \

SOLANŽA. Jūs ejat parltālu!

KLĒRA. Tas ir pats\ nelabais, kas aiznes mani savos reibinošajos • apskāvienos. Viņš maki paceļ... Es atraujos no zemes un aizlidoju...

(piecērt kāju) un palieku^šeit. Kur ir kaklarota? Pasteidzies. Mums var pietrūkt laika. Ja kleita ir par garu, atspraud ar kniepadatām.

Solanža pieceļas un dodas pēclcaklarotas, kas atrodas vienā no futlāriem, taču Klēra viņu apsteidz un paķer rotu. Viņas pirksti nejauši pieskaras Solanžas pirkstiem. Viņa šausmās atlec nostāk.

sTuriet savas ^kas—tāļākr—j-ūsu pieskāriem-ir—apvainotoš-i-^jTafferdzi etiesr-—

v I _ _ _ . SOLANŽA. Nevajag pārspīlēt. Jums iemirdzējās acis. Jus esat iznākusi r^o.,

, krastā.

A

KLĒRA. Ko?

SOLANŽA. Ta ir robeža. Svītra. Kundze, jasaglaba distance.

KLĒRA. Kas tā par vai atriebties, vai ne tā? Tu lomas...

3du, manu meitenīt? Klēra, tu man mēģini jūti, ka tuvojas bridis, kad tu atbrīvosies no

^SOLANŽA. Jus maRi-4etWabr~SHproTaT Jus visu ^af^uznrmejtret; — -

KLĒRA. TrtHjūtiTJbuWojas bridis, kad tu vairs nebūsi kalpone. Tu I . . .

gatavojies atriebībai. Asini nadziņus? Tevī kvēlo naids? Nearemtretiv ^Klēra. Tu manī neklausies, Klēra?

SOLANŽA (izklaidīgi).ĶEs k l a u s o s . / / / , ,.- U i ^

KLĒRA. Kalpones eksiste, pateicoties man. Pateicoties manam pavēlēm un žestiem.

SOLANŽA. Es klausos.

g č^e <fc - u r "

KLĒRA. Tu eksiste, tikai pateicoties man, un tu mani nonievā! Klēra, tu negribi pat zināt, cik grūti ir būt saimniecei, jūsu izsmiekla objektam! Es

6

I L F F

varu panākt to, lai tava eksistence izbeidzas. Bet es esmu labsirdīga un skaista, un es tevi nicinu. Un mīļākās izmisums padara mani vēl skaistāku!

SOLANŽA (nicīgi). Jūsu-mlļēkai&l

KLĒRA. -NeTaīmīgsTn^^ Es-esmu-paeēlusksOe^ ^āriritri-lēvfļDaZeī^ Tagad ir īstais

brīdis!

SOLANŽA. Diezgan. Atrak. Vai esat gatava?

KLĒRA. Un tu?

SOLANŽA (sākumā klusi). Es esmu gatava, man apnicis, ka par mani izgāž savu riebumu. Es arī jūs ienīstu...

KLĒRA. Klusāk, maziņā, klusāk... (Vieglītēm uzsit Solanzai pa plecu, lai tā nomierinātos.)

SOLANŽA. Es jūs ienīstu! Un nicinu! Jūs mani vairs neiebiedēsiet! - A t c e T ī H l e s ~ l ^ ā v u ^ ^ — E s ~ 4 ū s ienīstu^ Ienīstu jūsu krūtis, no kurām nāk iesmaržinātas nopūtas. Jūsu ziloņkaula krūtis! Jūsu... zelta gurnus! Jūsu... dzintara kājas! (Spļauj vt^sarkarw ^ ^

~ktmrur) Es jūs ienīstu!

KLĒRA (smok vai nost). Ā! Ā! Bet... S °

SOLANŽA (nāk viņai virsū). Jā, ku'idze, mana daiļā kundze. Jūs domājat, ka jums vienmēr viss būs atļauts. Jūs domājat, ka viss debesu skaistums tiks jums, bet man nepaliks nekā? Un jūs gribat atņemt man pien^/edēju? Atzīstieties! Atzīstieties par to pienVyedēju! Jums neliek mieru viņa jaunība un svaigums, vai atzīstaties? TārirTāiTnība, ktr-es-

j£ieu-pappkjia_y^ēju. Solanža jums stāv ceļā.

KLĒRA (izmisuma). Klēra! Klēra!

. SOLANŽA. Ko?

KLĒRA (klusi). Klēra, Solanža, Klēra.

7

SOLANŽA. Ak ja, Klēra. Klēra jums traucē. Klēra ir šeit, un viņa ir neaptraipīta. Viņa staro! (Sit Klārai pļauku.)

KLĒRA! Ā! Ā! Klēra... Jūs... Ak!

SOLANŽA. Kundze domāja, ka viņa ir drošībā, paslēpusies aiz ziedu barikādēm, domāja, ka viņu glābs v i n ^ neparastais liktenis un padevība. Jūs bijāt aizmirsusi par kalpoņu dueapi'. luk, tas ir Viņa mirs, bet atmaskos jūsu intrigu! Šis kungs ir nožēlojams zaglis, bet jūs...

KLĒRA. Es aizliedzu.

SOLANŽA. Kundze man aizliedz! Smieklīgi! Kundze ir norūpējusies. Viņas sejas izteiksme izmainās. Vai gribat ieskatīties spogulī? (Pasniedz Klērai spoguli.)

KLĒRA (raugās sevī ar patiku). Es tajā esmu vēl skaistāka! Briesmas dara mani cēlāku, Klēra, bet tu esi... elles... Cjm

SOLANŽA. ...tumsība! Es zinu. Šrtffāde^ian4^azīstama^_Jūsu_^ā-e§Jas«--i5avTj~ārbīTaL Un es iešu līdz galam. Šeit ir divas kalpones, uzticamas istabenes! Kļūstiet vēl skaistāka, lai viņas nicinātu. Mēs no jums vairs nebaidāmies. Mūs aizsargā mūsu starojums un mūsu naids pret jums. Mēs iegūstam savas aprises, Kundze. Nesmejieties. Es aizliedzu smieties par manu daiļrunību...

KLĒRA. Ārā.

SOLANŽA. Kā jums tīk. Es atgriezīšos savā virtuvē pie saviem cimdiem un smakām. ī^k-ūjd^nsvada^^ Jums ir ziedi, man izlietne. Es esmu tikai kalpone. Jūs mani neaptraipīsiet. Mans naids jums nedos mieru pat paradīzē. Smejieties, smejieties un lūdziet Dievu, ātrāk, ātrāk! Jūs esat bezdibeņa malā, mana dārgā. (Iesit Klērai pa rokām, ar kurām tā ir aizsegusi krūtis.) No vāciet ķepiņas un atsedziet šo trauslo kakliņu. Netrīciet un nedrebiet, es rīkošos ātri un nedzirdami. Jā,

5 7

es tūlīt iešu atpakaļ uz virtuvi, bet pirms tam es pabeigšu savu darāmo.

Piepeši zvana modinātājpulkstenis.*' Solanža sastingst. Abas-, aktrises satrauktas ieklausās, pieklāvušās viena otrai. :

Vai tad jau?

KLĒRA. Pasteigsimies. Drīz naks kundze. (Sak pogāt vaļa kleitu.) ļBalldzi. Laika vairs nav, bet tu nepabeidzi.

SOLANŽA (palīdz viņai, skumji). Katru reizi viens un tas pats. Tas viss tikai tevis dēļ. Tu nekad nepaspēj sagatavoties. Es nevaru tevi piebeigt.

KLĒRA. Pārāk daudz laika paiet, lai sagatavotos. Es uzliku modinātāju ar tādu aprēķinu, lai pagūtu visu novākt. (Nogurumā atslīgst krēslā.)

SOLANŽA\Cik tveicīgs vakars. Ari dienā bija tveice...

KLĒRA. Jā.

SOLANŽA. Tā fņūs iedzen postā, Klēra.

KLĒRA. Jā. ļ

SOLANŽA. Ir laiks.

KLĒRA (ar grūtībām pieceļas kājās). Iešu gatavot dzērienu.

SOLANŽA. Uzmani logu.

KLĒRA. Vēl ir laikk (Slauka nost no sejas grimu.)

SOLANŽA. Tu vienmēr tīksminies par sevi, Klēriņ. . \

KLĒRA. Esmu ļoti nogurusi.

SOLANŽA (stingri). Uzmani—togrn Tava^~nevēmibaš~~i}ēl--^^ ^epafūsiiirTKTvākt—M^-7ā«tīfa--Kuntize^kļeita^ (Paskatās uz māsu.)

Kas tev lēcies? Tagad tu vari būt pati. Paskaties uz savu seju, Klēra, kļūsti atkal par manu māsu...

KLĒRA. Es esmu galīgi nokausēta. Mani nogurdina šī gaisma. Ka tu domā, vai tie cilvēki tur iepretī..'., •

SOLANŽA. Un tad? TavripstV-jTiiipis va ja f-7prT~} Aizver acis, Klēra. Atpūties.

KLĒRA (uzvelk savu vienkāršo melno kleitu). Es-to teicu tikai tāpēc, ka esmu piekususi. Nevajag mani žēlot. Necentk^-manMetekmēk—-

ŽtDLANZA. Tu man izlīdzēsi, ja^usi-atprūTusiesT

KLERA.TĒssaprotu, varTnepaskāldrot: '

SOLAN^A^Nē, es visu pateikšu. Tu pirmā iesāki. Un visupirms ar saviem mājieniem par piena vedēju. Tu domā, ka es neesmu uzminējusi.

Ja Man ~ ^

KLĒRA\ Oho!

SOL'ANŽA\Ja arī piena vedējs man vakaros sarunā rupjības, tad tu tāpat netiec sveikā c^uri. Taču tu priecājies par iespēju...

\ KLĒRA (parausta plecus). ĻjLabāk pārbaudi, vai viss ir kārtībžL j

-rozim-tm^rreiteltrrkāTaica Kungs, vienmēr vāī\T>-, , ? O '

SOLANŽA (nihņi). Tu priecājies par iespēju iepīt savus apvainojumus un...

KLĒRA. ...atrast kadas istabenes matiņu. i '

SOLANŽA. ...un mūsu intīmās dzīves sīkumus...

KLĒRA (ironiski). KuriL-Kun-iepīt^—Smjcriirtasustajos-juāidos:—Mūsu" -rituālā^—MūmTiaģā^ Viņa, viņa tūlīt būs klāt. Taču šoreiz, Solanža, viņa ir mūsu rokās. Es tevi apskaužu, tu redzēji viņas seju, kad viņa uzzināja par sava mīļākā arestu. Šoreiz es savu darbu paveicu lieliski. Vai tu to atzīsti? Ja nebūtu manis un manas atmaskojošās vēstules, tad tu nebūtu redzējusi tādu izrādi: mīļākais roku dzelžos, bet Kundze izplūdusi asarās. Viņa varēja nomirt. Viņa knapi turējās kājās. * , *

10

SOLANŽA. Jo labāk. Lai nosprāgst. Beidzot es kļūšu par mantinieci! Savu kāju vairs nesperšu tajos nolādētajos bēniņos pk-tiem stulbeņiem— •virtuvenes un sulaiņa^

KLĒRA (ar aizkustinājumu). Man gan patika mūsu bēniņi.

SOLANŽA. Nesāc nu jūtināties. ' Tev tie patīk man par spīti. Es tos neieredzu. Un redzu tādus, kādi tie ir, riebīgus, tukšus un noplukušus, kā saka Kundze. Un arī mēs esam plušķes.

KLĒRA. Nesāc nu atkal. Labāk^iaskat ļesjm^ -ir pārāk-ttmresr--

\S SOLANŽA. Es gribu runāt. Man jāizrunājas. Man patika bēniņi, tāpēc ka nabadzība rada nabadzīgu iztēli. Nevajag atvilkt aizkarus, staigāt pa paklājiem, pieskarties mēbelēm... ne ar skatienu, ne lupatu, nav spoguļu un balkonu. Nekas mums nelika izdarīt skaistus žestus.

Klēra sakustas.

Nomierinies taču, tu arī cietumā tēlosi kundzi, Mariju Antuaneti, nakts vidū pastaigājoties pa dzīvokli...

KLĒRA. Tu esi jukusi! Es nekad nestaigāju pa dzīvokli.

\s SOLANŽA (ironiski). Ak tā! Jaunkundze nekad nestaigā pa dzīvokli! Neietinas aizkaros un mežģīņu pārvalkos? Nelūkojas spogulī, pulksten divos naktī neiziet uz balkona sveikt zem viņas logiem sapulcējušos pūli? Nekad? Nē? Nekad?

KLĒRA. Solanža...

SOLANŽA. Nakts ir pārāk tumša, lai varētu izspiegot kundzi. -B^tuz balkona tu iedomājies, ka esi neredzama. JBaiLļ^tu-mani-t^irr?- Necenties man iestāstīt, ka esi mēnessērdzīga. Vismaz tagad tu mierīgi vari atzīties.

KLĒRA'. Solanža, tu kliedz. Es tevi lūdzu, runā klusāk. Kundze var ienākt nepamanīta... (Skrien pie loga un paver aizkaru.)

11

SOLANZA. Liec aizkaras-miera, es jau visu pateicu. Man nepatīk, ka tu ^ayer_mzkarus. Man metas šķērmi no šī tava žesta. Hbakt-vaļā. Apcietināšanas dienas rītā Kungs darīja tāpat, kad gaidīja policistus.

KLĒRA. Jefetan-a-ļcusttb^-tev^tģādm bēgt pa sētas dup^^īmr-^-agad^u-batdies.

SOLANŽA. Tu varimonizēt un kaitināt mani. Ironizē vien! Neviens .t>o-tooCi , /at - /(M^-0^1

mani nemīl! Nesens mus nemīl!

KLĒRA. Vrna, vina mūs mīl. Vina ir laba. Kundze ir laba! Kundze mus dievina.

SOLANZA. j^fflra- mus mīl tapat ka savus krēslus, ka vannas istabas

fajansa rozi, kā savu bidē. Bet mēs nevaram viena otru mīlēt. K L Ē R A r M P "

SOLANZA. Du+tess nespēj mīlēt. Un tu doma, ka es uzdrošināšos turpināt šo spēli, bet vakaros mierīgi likšos savā dzelzs gultā. Vai mēs spēsim turpināt spēli. Bet es, ja es nespēšu uzspļaut tai, kura mani sauc par Klēru, es aizrišos ar Šīm siekalām! Mani spļāvieni ir mani briljanti!

KLĒRA (pieceļas kājās un raud). Klusāk, es tevi lūdzu, runā... Runā par (j^ua Kundzes labsirdību. p c ^ ^ e u t i X C t ^

SOLANŽA- Par viņas labsirdību! Viņai ir viegli būt labai, laipnai un maigai! Ak! Viņas maigums! Ja viņa ir skaista un bagāta. Bet būt labsirdīgai, ja tu esi kalpone... Mēs varam parādīt, kādas esam, tikai kārtojot istabas vai mazgājot traukus. Vai tad, kad vēdināmies ar putekļu slotiņu-kā ar vēdekli. Mūsu žesti ir eleganti, kad mēs rīkojamies ar lupatu. Vai tad, kadjāpat kā tu atļaujamies naktī iziet vēsturiskā pastaigā pa Kundzes apartamentiem.

KLĒRA. Solanža! Jau atkal? Ko tu gribi? Tu domā, ka savstarpēji apvainojumi palīdzēs mums nomierināties?/ Es~TeVVārēt1Tļ3astāslīl šo to——-

SOLAN-ŽA.-Tu?.

12

SOLANŽA. Kas ir galu galā? Ko tu gribi teikt? Tu pirmā sāki runāt paī-so cilvēku. Kā es tevi\enīstu, Klēra.

KLĒRA. Tāpat kā es tev\ Taču man nav jāaizbildinās ar piena vedēju, lai tev piedraudētu.

SOLANŽA. Kurš te vispār d r ^ d ? Ko? Kāpēc tu klusē?

KLĒRA, ^^^ifms—te—Šauj tu pirmā/ -^Tu^ka^i&s^oļ-anžarf/^Tu neiedrošifues pārmest man visbriesmīgāko, manas vēstules policijai. Visi bēniņi bija piemētāti ar melnrakstiem, daudz, daudz lapu. Es izgudroju visšausmīgākos apvainojumus, bet tu liki lietā labākos, no tiem. Vakar vakarā, kad tu tēloji Kundzi baltajā kleitā, tu priecājies, iztēlodamās, kā tu slepeni uzlavies uz kuģa ar ieslodzītajiem, užr..

j ā p a ē d - Kft-s _HuHS IR VIRtuve? SOLANŽA. "Lamartinjēl-a11-. K f t u t

KLĒRA. Tu pavadīji Kungu, savu mīļāko... Tu bēgi prom no Francijas.<c- K-ft Aujj'HS Lvi -^Tn-devies-feesā^ir. viņu nz Velna-gatām-var Gajānu. Ak, skaistats-^apoisJ -Tu ļāvies greznībai kļūt par prostitūtu, p it-heteR-i—-paterco11 e s tamr-ka-es- t J mo uzdmšinājos-nosūJiLanonī^s-'VēsttīļesT- Tu-izbaudīji-sa^LijipuriJ^v^iat^ īsiTs ev^T

avu nesodītās -grēcimecesJfflislu. ļ No^uei t -v+ņaff l^^ ,H1 fl&OLL' — ( _ ' Uhi KLODn-f A4ņu^atdoties uzraugiem, lai tikai viņam atlēktu kads labums. ļ\ Z £HE.y -fl^OU

SOLANŽA. Tu pati tikko teici, ka dosies viņam līdzi. ^.Tu T^ftS i,

KLĒRA. Es to nenoliedzu. Es tikai turpināju tavu stāstu. Taču ne tik dedzīgi. Jau augšā, kad mēs rakstījām vēstules, tu šūpojies iedomātajos vilnos!

5 3

v

SOLANŽA. Tu neredzēji sevi.

KLĒRA ^Ornēri-^s-skates^av^-seiā-ļifi-^ _ \T-ftO _ . . . . . .

Kungs šobrīd ir aiz restem: Priecāsimies. Mes vismaz būsim izvainjusas no vina dzēlībām. Tad tev būs vieglāk iztēloties, kā tu dusi uz viņa krūtīm, N d a a z t e ū ū ^ ^ š ^ f ā r t r r r Domās tu jau atHēvies viņam. —- •'..

13

SOLANŽA. Ko?

KLĒRA. Paskaidroju. Jā, iegāzt. Lai uzrakstītu atmaskojošās vēstules policijai, man taču bija vajadzīgi fakti, ziņas. Ko es darīju? Ko? Pamēģini atcerēties. Ak, mana dārgā, jūs burvīgi nosarkāt. Tev ir kauns. Bet tu taču turpat vien biji. Es rakņājos pa Kundzes papīriem un uzgāju to pašu saraksti...

Klusums

SOLANŽA. lln tālāk?

KLĒRA. Tu niani sāc kaitināt! "Un tālāk!" Tālāk tu gribēji saglabāt Kunga vēstules! Vēl vakar vakarā mūsu bēniņos es atradu Kundzei adresētu atklātni !\

SOLANŽA (agrekvi). Tu rakņājies pa manām mantām!

KLĒRA. Tas ir maņs pienākums.

SOLANŽA. Mani pārsteidz tavs aizdomīgums...

KLĒRA. Es_emiu_piesardzīga, nevis_ai^domīgāi. Kad es riskēju, noslīgusi ceļos uz paklāja ««-pūlēdamās uzlauzt šekretēra slēdzeni, laHrruSīTTersija--b ū t u ^ ^ l s t ī ^ u z - p r e c ī z ^ nfrīļākarKaš tieklīottesālsjiiLizsjitīfe, tu mani atstāji!

SOLANŽA. Es novietoju .spoguli tā, lai būtu redzamas ārdurvis. Es stāvēju sardzē.

KLĒRA. Na^tiesa! Es-^i^r^Tam^n^^ An_sev. tu stāvēji pie 1 kabineta durvīm un biji gatava

iesprukt vntuvēT^a~pSrādītos Kundze! *

SOLANŽA. Tu melo, Klēra, es uzmanīju gaiteni.

llc< rfu- o:hr/)h\. KLĒRA. Nav taisnība! Kundze gandrīz vai pieķēra mani nozieguma vietā! Tu, nepievēršot uzmanību tam, kā 'dreb manas rokas, kamēr es meklēju papīrus, peldēji pāri jūrām, šķērsoji ekvatoru... t -

SOLANŽA (ironļski). Un tu? Man ta vien šķiet, ka tu neko nezini par savam ekstazem, pamēģini tikai pateikt, ka tu nekad neesi sapņojusi par katordznieku! Un tieši par šo katordznieku! Pamēģini tikai pateikt, ka nenodevi viņu savu slepeno piedzīvojumu dēļ.

KLĒRA. Es to visu zinu, un vēl vairāk;—Es-esma-vispiftsardzīgākā* .^Temēf-f^zīvojunmJzdomājiJii , Pagriezies. Ja vien tu varētu uz sevi

paskatīties no malas, Solanža. Pžtmgfo saule vēl tagad apspīd tava-s&ju-Tu gatavo sava mīļākā bēgšanas mēģinājumu. (Nervozi smejas.) -Kā-ftr • feFēdā! Nomierinies, es tevi ienīstu cita iemesla dēļ. Un tu to zini.

SOLANŽA (klusākā balsī): Es nebaidos no tevis. Un nešaubos ne par tavu naidu, ne viltību. Tomēr tev vajadzētu piesargāties, es esmu vecāka par tevi.

ļ/LVčo-KLĒRA. JUniad^ Vai stipri vecāka? Tu gribi mani piespiest runāt par sžJ^M^C- j t^ cilvēka, lai novērstu manu uzmanību. Klausies! Tu-rinmā; ka p.s neesmu

^-tevi-atšifrējusi? Tu mēģimjijviņu-nogaliņāt^

SOLANŽA. Ttrmarirapsāilzi?

KLĒRA. -KeMeēziesr Es-^ati-redzējtr—fltgaTpauze.) U r r r z ^ i j ^ s ^ J l a ^ ^ 4^bijus7~SiTtānzā; Kad mēs veicam savu rituālu, es sargāju kaklu. Uzbrūkot Kundzei, patiesībā tu uzbrūc man. Es pati esmu briesmās.

Ilgs klusums. Solanža parausta plecus.

SOLANŽA (izlēmīgi). Jā, mēģināju. Es gribēju tevi atbrīvot. Es~vairs— ftespējūT Es nespēju noskatīties, kā tu aizelsies, sarksti, Mūsti-vai-zaļa^ā

saldmē;—Tev taisnība,--to-vari-fn-an:—• pārmest Es tevi par daudz mīlēju.&Tu pirmā būtu mani nodevusi, ja es viņu nogalinātu. Tu mani nodotu policijai.

KLĒRA (satveramasplaukstu locītavas). Solanža... \ \

SOLANŽA (atbrīvojas). No ka tu baidies? Runa ir par mani. \

KLĒRA. Solanža, māsin\ Man nav taisnība. Vina tūlīt būs klāt. 5 \ '

15

SOLANŽA. Es-ftšviemJHļeesT^^ Es nobijos, vai saproti. Es izdarīju visu iespējamo, bet viņa miegā pagriezās uz otriem sāniem. Viņa klusi elpoja. Palags cilājās viņas elpas ritmā: tā bija Kundze.

KLĒRA. Apklusti.

SOLANŽA. Nē, tu gribēji zināt visu. Es tev pastāstīšu vēl kaut ko. Tu uzzināsi, kas^v ir Masa. gribēju viņu nožņaugt. '

KLĒRA. Bīsties Dieva. Bīsttes--Di£va. Padomā par to, kas notiks pēc tam.

SOLANŽA. Pēc tam nebūs nekā. Man ir apnicis mesties ceļos baznīcā... Tur es apskaužu abatešu sarkanos samtus vai grēku nožēlnieču dārglietas, taču es viņu vietā izskatītos cēlāka. Paskaties tik, cik skaisti viņa cieš. Ciešanas viņu pārvērš un padara vēl skaistāku. Dabūjusi zināt, ka viņas mīļākais ir zaglis, viņa sagaidīja policistus, nezaudējot pašcieņu. Viņa triumfēja. Tagad viņa lieliski tēlo pamestu sievieti, kuru no abām pusēm balsta uzmanīgas un bēdu sagrauztas kalpones. Tu esi paskatījusies uz viņu? Viņas bēdas grezno dārgakmeņu mirdzums, tērpu atlass un lustru spožums! Klēra, mana nozieguma skaistums būtu izpircis manas nožēlojamās ciešanas. Pēc tam es gribēju visu aizdedzināt.

KLĒRA. Nomierinies, Solanža. Uguns varētu arī apdzist. Un tad tevi atmaskotu. Tu zini, kas sagaida dedzinātājas.

SOLANŽA. Es visu zinu. Es-nodcatīļas-tn^^ -eauruimir'^Tīira^ Dedzinātāja! Lielisks tituls.

KLĒRA. Apklusti, mani smacē. Man trūkst elpas. (Viņa grib atvērt logu.) Ak! Mazliet svaiga gaisa!

V

SOLANŽA (satraukusies). Ko tu gribi darīt?

KLĒRA. Atvērt logu.

16

SOLANŽA. Ari tu? Es jau sen smoku nost! Man jau sen bija gribejies spēlēt šo spēlīti visu acu priekšā, izkliegt savu patiesību no māju jumtiem, nokāpt lejā uz ielas Kundzes veidolā...

KLĒRA. Apklusti. Es gribēju teikt...

SOLANŽA. VēlNnav īstais laiks. Tev taisnība. Neaiztiec logu. Atver durvis uz priekšnamu un virtuvi.

Klēra atver abas durvis.

Aizej paskatīties, vai ūdens nevārās.

KLĒRA. Viena pati?

SOLANŽA. Pagaidi_Jjķfu, kamēr, viņa atnāks un atnesīs sev līdzi zvaigznes, asaras, smaidus un nopūtas. Viņa pavedinās mūs ar savu maigumu.

Telefona zvans. Māsas ieklausis.

KLĒRA (noņem klausuli). Kungs? Tas esat jūs! Te Klēra, Kungs...

Solanža grib izraut klausuli viņai no rokām, Klēra viņu atstumj malā.

Labi, es brīdināšu Kundzi, viņa priecāsies, uzzinot, ka Kungs ir uz brīvām kājām... Labi, Kungs. Es pierakstīšu. Kungs gaida Kundzi fcii^ ? "Bilboketā": Jā. Uz redzēšanos, Kungs. (Grib nolikt klausuli atpakaļ, ^ĻUo&rZ taču viņai dreb rokas un viņa noliek klausuli uz galda.)

SOLANŽA. Viņš ir izlaists laukā! 5

KLĒRA. Liktenis viņu uz laiku ir atbrīvojis.

SOLANŽA. Bet... Bet tad jau viss ir sabrucis.

KLĒRA (sausi). Kā redzi.

SOLANŽA. Tiesnešiem nevajadzēja viņu atbrīvot. Viņi spļauj virsū likumiem! Mēs tiekam apvainotas! Ja reiz Kungs ir brīvībā, viņš gribēs

17

visu noskaidrot, viņš apgriezīs maju ar kajam gaisa, lai atrastu nodēvēju. Šaubos, vai tu izproti situācijas nopietnību.

KLĒRA. Es izdarīju visu, ko spēju^patha-savu galvu.

SOLANŽA. Tu esi labi pastrādājusi. Apsveicu tevi. Tavas atmaskojošās vēstules iedarbojās lieliski. Būs vēl labāk, ja atpazīs tavu rokrakstu. Bet kāpēc viņš iet uz "Biļboļceju" nevis šurp, vai tu vari to izskaidrot?

KLĒRA. Ja reiz tu esi tik veikla, tad vajadzēja tikt galā ar Kundzi. Bet tu nobijies. Guļamistabā dvesmoja pēc parfīma, gulta bija silta. Tā bija Kundze! Un tagad mums atliek dzīvot tālāk šo dzīvi un sākt spēlīti no sākuma.

SOLANŽA.-Nekimīgā! Spēlīte ii1 bīstama* Es esmu droša par to, ka mēs esam atstājušas pēdas. Tevis dēļ. Mēs tās atstājam katru reizi. Es redzu veselu gūzmu pēdu, kuras es nemūžam nespēšu noslaucīt. Bet viņa, viņa staigā starp ierastajām lietām un tās atšifrē. -Staigā-ar-savām kājiņām-pa Iļaūsu-ffēdāffiv-Un-pētar^^ otras. Tevi-s-dēļ-Kundze vai" smietie»

—•par-mums! Kundze visu dabūs zināt. Vifrai-t.fečri^^ - skrienam pakalpot: Viņa dabūs zināt, ka mēs esam vilkušas mugurā viņas

kleitas, zagušas viņas žestus, mēģinājušas iekārdināt Kungu ar savu gorišanos. Visas lietas sāks runāt, Klēra, tās visas mūs apsūdzēs, Klēra. Aizkari ar tavu plecu nospiedumiem, spoguļi ar tavas sejas attēlu. Atzīsies gaisma, kas ir pieradusi pie mūsu neprātībām. Tavas neveiklības dēļ viss ir zaudēts.

KLĒRA. Viss ir zaudēts, tāpēc ka tev nepietika spēka, lai...

SOLANŽA. Lai...

KLĒRA. Vinu nogalinātu. 5 O

v SOLANZA. Es vēl varu atrast sevī spēkus.

KLĒRA. Kur? Kur? Tu nebūt neesi labāka par mani. Tu neesi pietiekami cēla. Nez kāds piena vedējs var sagrozīt tev galvu.

18

SOLANŽA. Tu neredzēji viņas seju, Klēra. Pēkšņi atrazdamās tik tuvu guļošajai Kundzei, es zaudēju spēkus. Lai tiktu līdz viņas kaklam, vajadzēja atsegt palagu, kurš cilājās viņas elpas ritmā.

KLĒRA (ironiski). Bet palags bija silts. Un nakts bija tumša. ^-paveikt tikai dicnas-garsmār- Tu neesi spējīga izdarīt kaut ko tādu. -Tad—

varbūt-es4©-&pēšuj Es-

SOLANŽArLummāk,

KLĒRA. Jā. Parunā^m mierīgā garā, es esmu stipra. Tu mēģināji mani pakļaut...

ji SOLANŽA. Bet, Mēra...

KLĒRA (mierīgi). -Piedod;—Es zinur-ke-mnājir—EsrKtēra-, -gatava- Man apnicis tēlot zirnekli, lietussarga futlāri, nomaldījušos katolieti bez dieva un bez ģimenes. Man ir apnikusi virtuves plīts, kas man ir altāra vietā. Es esmu aplamniece un muļķe. Un arī tavās acīs.

SOLANŽA (apņem Klēru ap pleciem). Klēra... Mēs esam pārāk satrauktas. Kundze nenāk un nenāk. Es arī vairs nespēju izturēt. Man ir apnikusi mūsu līdzība. Es vairs nespēju paciest savas rokas,-savas-meliiās

~ze}ces7savus matus. Es tevi nevainoju, māsiņ. Tavas pastaigas pa dzīvokli tev deva atvieglojumu...

KLĒRA (aizvainoti). Liecies mierā.

SOLANŽA. Es gribētu tev palīdzēt. Mierināt tevi, bet es zinu, ka esmu tev pretīga. Ka izraisu tevī riebumu. Un es to zinu tāpēc, ka ari tu mani esi pretīga. Nav iespējams mīlēt, atrodoties verdzībā.

KLĒRA, Pat pārāk mīlēt. Man ir noriebies šis biedējošais spogulis, kurš neļauj man tikt vaļā no sava atspulga kā no sliktas smakas. Tār-nu-es-esmu

-gatava^^s^ēšu-pastaigāties^a^iem-apartamentiem.

SOLANŽA. Mēs taču nevaram vinu nogalināt tāda sīkuma dēļ.

KLĒRA. Ja? Ar to ir par maz? Kapec gan? Kada iemesla deļ? Kur un kad mēs atradīsim labāku ieganstu?. Ar šo nepietiek? Šovakar Kundze

19

ievēros mūsu apjukumu. Smejoties caur asarām un izdvešot rūgtuma pilnas nopūtas! Nē! Es tikšu pie karalienes troņa. Tu neiespēji kļūt par indētāju, toties es kļūšu par to,-paFtoļs^Rē^af^t: Pienākusi manaJcāita.

SOLANŽA. Bet e^nekad...

KLĒRA. PasmeekE-dvieli! Pasnied2uknk^ad3tas!~NMn^ butkāRtts4-Neffla2gāHagūS!^V^ . Viss ir cauri, es valdīšu pār pasauli.

SOLANŽA. Manu māsiņ!

KLĒRA. Tu man palīdzēsi.

SOLANŽA. Tu pat nezini, kā jāuzvedas. Viss ir daudz sarežģītāk un tajā pašā laikā vienkāršāk.

KLĒRA. >-Ēs—atbalstīšos piet piena^eaejā^limše-pteeuT—Viņš rzturēsr Kre-iso-roku-aptikšu viņam ap-kakfar Tu man palīdzēsi. Un, ja nāksies iet tālāk, tu man sekosi arī izsūtījumā un spaidu darbos, Solanža, tu uzkāpsi uz kuģa. Solanža, mēs ar tevi vienmēr būsim nešķirams pāris: noziedzniece un svētā. Mēs izglābsimies, Solanža, es tev zvēru, ka izglābsimies. (Bezspēkā atsēžas uz Kundzes gultas.)

SOLANŽA. Nomierinies. Es tev palīdzēšu uziet augšā. Tu pagulēsi.

KLĒRA. Liec mani mierā. Nodzēs gaismu. Izdari tā, lai te būtu tumšs, es tevi lūdzu.

Solanža nodzēš gaismu.

SOLANŽA. Atpūties. Atpūties, māsiņ. (Nostājas uz ceļiem, novelk Klērai kurpes, skūpsta viņas kājas.) Nomierinies, mīļā. (Glāsta viņu.) Izstiep kājas ērtāk. Aizver acis.

KLĒRA (nopūšas). Man ir kauns, Solanža.

20

SOLANŽA (ļoti klusi). Paklusē. Es visu izdarīšu. Es palīdzēšu tev iemigt. Un, kad tu būsi iemigusi, uznesīšu tevi uz bēniņiem. Pati izģērbšu un nolikšu gulēt. Guli, es būšu tev līdzās.

KLĒRA. Man kauns, Solanža.

SOLANŽA. Klusāk! Es tev labāk kaut ko pastāstīšu.

KLĒRA (žēlabaini). Solanža?

SOLANŽA. Nu, manu eņģelīt?

KLĒRA. Paklausies, Solanža.

SOLANŽA. Guli.

Ilga pauze.

KLĒRA. Tev ir skaisti mati. Cik skaisti mati. Bet viņai...

SOLANŽA. Nerunā vairs par viņu.

KLĒRA. Viņai ir parūka (Ilga pauze.) Atceries, kā mēs abas gulējām zem koka, kājas atstājot saulē? Solanža?

SOLANŽA. Guli. Es esmu tepat. Es esmu tava vecākā māsa.

Klusums. Pēc kāda laika Klēra pieceļas.

KLĒRA. Nē! Nē! Nedrīkst atslābināties! Iededz gaisriiu! Gaismu! Šis bridis ir pārāk skaists!

Solanža iededz gaismu.

Ceļamies.

Mums jābūt stiprām. Iesim, tu man dosi padomu. Lumināls.

SOLANŽA. Jā. Lumināls.

21

KLĒRA. Lumināls! Netaisi tik skābu seju! Mums vajadzētu priecāties un dziedāt. Dziedi tā, kā tu dziedāsi tad, kad lūgsi ubaga dāvanas pagalmos un sūtniecībās. Jāsmejas! (Skali smejas.) Citādi mēs izlidosim pa logu, šīs traģiskās noskaņas pārņemtas. AižverH^fti. (Solanža smiedamās aizver logu.) Slepkavība - tas ir kaut kas šausmīgi smieklīgs! Dziedāsim, Mēs aiznesīsim viņu uz mežu un mēness gaismā zem eglēm sagriezīsim mazos gabaliņos. Mēs dziedāsim! Mēs viņu apglabāsim puķu podā, kuru vakaros laistām ar lejkannu!

Zvans pie durvīm.

SOLANŽA. Tā ir vina. Atgriezusies, tu esi droša, ka izturēsi?

KLĒRA. Cik daudz vajag?

(Satver masu aiz rokas.) Klēra, vai

SOLANŽA. Pieliec desmit. Liepziedu uzlējumam. Desmit tabletes lumināla. •Tļkartu^ekdrošināsies.—^

Klēra izraujas, kārto gultu. Solanža k?du bridi nolūkojas viņā.

KLĒRA/ManiritdzTvieirpaeiņa. Desmit.

SOLANŽA (ātri). Desmit. Ar deviņām nepietiek. Ja būs vairāk, viņai uznāks vēmiens. Desmit. Sagatavo ļoti stipru uzlējumu. Vai saprati?

KLĒRA (čukstus). Jā.

SOLANŽA (dodas uz durvīm, bet tad apstājas un saka dabiskā tonī). Ļoti saldu. (Iziet pa kreisās puses durvīm.)

Klēra turpina kārtot guļamistabu, pēc tam iziet pa labās puses durvīm. Paiet dažas sekundes. Aiz kulisēm dzirdami smiekli. Smiedamās ienāk KUNDZE, tērpusies kažokādās, aiz viņas Solanža. j

KUNDZE. Aizvien vairāk un vairāk. Šīs neiedomājami rožainās gladiolas! Un mimozas! Šīs jukušās droši vien skrien uz tirgu vēl pirms saullēkta, lai nopirktu tās par lētāku cenu. Tik daudz uzmanības necienīgajai saimniecei, dārgā Solanža, un tik daudz rožu viņai, kamēr pret Kungu izturas kā pret noziedznieku! Tāpēc ka... Solanža, tūlīt es jums ar

22

māsu velreiz pieradīšu, cik ļoti jums uzticos! Tāpēc ka man vairs nav cerību. Šoreiz Kungs patiesi ir nokļuvis cietumā.

Solanža palīdz viņai novilkt kažoku.

Viņš ir ieslodzītais, Solanža! Ie-slo-dzī-tais! Un atrodas šausmīgos apstākļos! Ko tu par to teiksi? Tava saimniece ir nonākusi neciešamā un stulbā situācijā. Kungs guļ uz salmiem, bet jūs man ceļat altāri!

SOLANŽA. Kundze nedrīkst ļauties izmisumam. Tagad cietumi vairs nav tādi kā revolūcijas laikos...

KUNDZE. Jā, es zinu. Mūsdienu cietumos nav mitru salmu. Un tomēr mana iztēle liek man skatīt Kunga šausmīgās mokas. Cietumi ir pilni ar bīstamiem noziedzniekiem, un Kungam, kurš ir pats smalkjūtības iemiesojums, jādzīvo viņu vidū. Es mirstu no kauna. Kamēr Kungs pūlas izprast savu noziegumu, es pastaigājos pa ziedu pilnām istabām, sēžu lapenē. Mana dvēsele ir izmisuma pilna. Es esmu satriekta.

SOLANŽA Jums ir aukstas rokas.

KUNDZE. Es esmu satriekta. Katru reizi, atgriežoties mājās, mana sirds dauzīsies kā neprātīga. Un kādu reizi es nokritīšu bez dzīvības starp jūsu ziediem. Jūs rokat man kapu, jau vairākas dienas pēc kārtas pieblīvējot manu istabu ar bēru vainagiem! Nfan-bija4oti-auk^tirt0mēr--es--nesūd-zos. Visu-A'-akaFU^s-^taigāju"pa'"gāireņiem:—Es-redzēju-nosalušus-. cilvēkus, -marmgrbaltas_sejasvaska-figūras. Es tomēr ieraudzīju Kungu. Ak, tikai tālumā. Es viņam pamāju ar pirkstu galiņiem. Viegli, viegli. Es jutos vainīga. Bet pēc tam viņš pazuda divu žandarmu pavadībā.

SOLANŽA. Žandarmu? Vai kundze ir pārliecināta par to? Tiem drīzāk vajadzēja būt sargiem.

KUNDZE. Tu zini ko tādu, ko es nezinu. Vai nu žandarmi, vai sargi, tas nav svarīgi, bet viņi aizveda Kungu. tiesneša

t i e v a s . Klēra!

SOLANŽA. Viņa jums gatavo liepziedu uzlējumu.

23

KUNDZE. Lai viņa pasteidzas! Ak, piedod, mana mīļā Solanža. Piedod man. Man ir kauns pieprasīt liepziedu uzlējumu, kad Kungs ir vientuļš, bez ēdiena, bez cigaretēm, bez visa pārējā. Cilvēki nezina, ko nozīmē cietums. Viņiem trūkst iztēles, bet man tās ir par daudz. Es ciešu sava jūtīguma dēļ. Šausmīgi ciešu. Jums ar Klēru ir paveicies, ka jūs esat vienas pašas visā pasaulē. No tādām nelaimēm jūs pasargā jūsu zemā izcelšanās!

SOLANŽA. Ļoti drīz noskaidrosies, ka Kungs nav vainīgs.

KUNDZE. Viņš nav vainīgs! Nav! Vainīgs vai nē, bet es viņu nekad nepametīšu. Tā tiek pārbaudīta mīlestība. Kungs nav vainīgs, bet, ja viņš būtu vainīgs, es kļūtu par viņa līdzzinātāju. Es brauktu viņam līdzi uz Gajānu, uz Sibīriju. Es zinu, ka viss nokārtosies, taču šis muļķīgais atgadījums ļauj man vismaz pārbaudīt, cik noturīga ir mana pieķeršanās viņam. Un šis notikums mūs nevis šķirs, bet gan vēl vairāk satuvinās. Es esmu gandrīz vai laimīga. Tomēr tā ir briesmīga laime! Kungs nav vainīgs, bet, ja arī viņš būtu vainīgs, ar kādu prieku es nestu viņa krustu! No vienas nometinājuma vietas uz otru, no cietuma uz cietumu, es viņam sekotu pat katorgā. Ja būtu vajadzīgs, kājām. Katorgā, katorgā, Solanža! Es gribu uzsmēķēt! Iedod cigareti!

SOLANŽA. Jums to neļautu darīt. Noziedznieku sievas, viņu māsas un mātes nedrīkst doties tiem līdzi.

KUNDZE. Noziedznieks! Kas tā par valodu, meitenīti Un cik plašas zināšanas! Notiesātais vairs nav noziedznieks. Es pārkāpšu visus aizliegumus. Es, Solanža, būšu neticami droša un veikla.

V

SOLANŽA. Kundze ir tik drosmīga.

KUNDZE. Tu mani vēl nepazīsti. Līdz šim jūs abas ar māsu pazināt sievieti, par kuru nācās rūpēties, pret kuru bija jāizturas maigi, kura noņēmās ar liepziedu uzlējumiem un mežģīnēm, bet nu es esmu atmetusi šos savus paradumus. Es esmu spēka pilna un gatava cīņai. -Ktmgam_gan -nedraud-karātavās.-"Tomēr labi-iraiT'tašTT^^ Man ir vajadzīga eksaltācija, lai visu ātrāk aptvertu. Un šis ātrums man ir vajadzīgs tādēļ, lai labāk saredzētu visu notiekošo. Pateicoties tam, es, iespējams, pārvarēšu nemieiu, kas manī aug no pašānta. Pateicoties tam,

es, iespejams, uzminēšu, kada veida ta velna policija ir iesutljusi pie manis noslēpumainos spiegus.

SOLANŽA. Ncvajag-pārspSēt. Man ir gadījies redzēt, ka tiesneši pieņem attaisnojošus spriedumus vēl nopietnākās lietās."fte&Scsas-tiesā^

KUNDZE. Nopietnākās lietās? Ko tad tu zini par viņa lietu?

SOLANŽA. Es? Neko. Es spriežu pēc jūsu sacītā, Kundze. Man šķiet, ka runa ir par niecīgu nodarījumu.

KUNDZE. Ko tu tur muldi? Un ko tu vispār zini par attaisnojošiem spriedumiem? Vai tu bieži apmeklē tiesu?

SOLANŽA. Es lasu hroniku. Pastāstīšu jums par kādu cilvēku, kurš bija izdarījis ko ļaunāku. Galu galā...

KUNDZE. Kunga lieta nav salīdzināma ne ar vienu citu. Viņu apsūdz muļķīgās zādzībās. Vai nu tu esi apmierināta? Zādzībās! Muļķīgās! Tādās pašās kā tās vēstules, kuru dēļ viņu apcietināja.

SOLANŽA. Jums jāatpūšas.

KUNDZE. Es neesmu nogurusi. Izbeidziet izturēties pret mani kā pret lelli. Kopš šodienas es vairs neesmu tā kundze, kas jums ļāva dot viņai padomus un veicināt viņas bezdarbību. Nevajag mani žēlot! Es nespēju klausīties jūsu nopūtās. Mani nomāc jūsu pakalpība. Tā mani smacē nost. Žņaudz. Jūsu pakalpība, kura, gadiem ritot, tā ari nav kļuvusi patiesa. Un ziedi šeit neatrodas tāpēc, lai svinētu kāzas. Gluži otrādi. Bet iekurināt krāsni, lai es sasildītos, jums neienāca, prātā? Vai viņa kamerā ir apkure?

SOLANŽA. Nē, Kundze. -B^-i^-jus—gribat-4eiktr-ka-mīērTī^^ ^pielīckarmftieužkiļteša^^

^UNDZJ&r-Tā-es-neteicu.

V

SOLANŽA. Vai vēlaties pārlūkot šīsdienas izdevumus?

KUNDZE. Tu esi jukusi! Vai tad tu nesaproti?- Tavuprāt,.es pašlaik spēju domāt par skaitļiem, rēķiniem, par virtuvi, par saimniecību, ja es tagad

25

vēlos palikt vienatne ar savām bēdam?ļ__ Varbūt tu gribi izsaukt ari -piegādātājus^— c-A-s ^ ?

SOLANŽA. Mēs saprotam jūsu bēdas, Kundze.

KUNDZE. Protams, es negribu radīt dzīvoklī nekādu sēru atmosfēru, bet galu galā...

SOLANŽA (noliek kažoku). Odere ieplīsusi. Rīt es to atdošu meistaram.

KUNDZE. Kā gribi. Vai maz vērts? Tagad man vairs nebūs laika domāt par saviem tērpiem. Es vairs neesmu tik jauna. Vai nav tiesa, Solanža, ka es jau esmu veca?

SOLANŽA. Atkal drūmas domas.

KUNDZE. Nebrīnies. Mani tiešām nomāc drūmas domas. Kā es varu domāt par skaitļiem vai par kažokādām, ja Kungs ir cietumā? Ja jums manā dzīvoklī ir skumji...

SOLANŽA. Ak, Kundze.

KUNDZE. Jums nav jādalās manās sērās.

SOLANŽA. Mēs nekad nepametīsim Kundzi. Kundze mūsu labā ir tik daudz darījusi.

KUNDZE. Es zinu, Solanža. Vai tad jums klājās slikti pie manis?

SOLANŽA. Ak!

KUNDZE. Jūs man esat gluži kā meitas. Kopā ar jums mana dzīve nebūs tik ļoti skumja. Mēs aizbrauksim uz laukiem. Mums būs dārzs, kurā augs ziedi. Kaut gan jums nepatīk spēlēties. Jūs esat tik jaunas, bet nekad nesmejaties. Laukos jums būs mierīgāk. Es jūs lutināšu. Un atstāšu jums mantojumā visu, kas man pieder. Lai gan - kā tad jums trūkst? Ar manām vecajām kleitām pietiek, lai jūs būtu apģērbtas kā princeses. Un mani tērpi? (Pieiet pie skapja un pēta tērpus.) Kam tie tiks? Man tagad vairs nerūp elegance.

Ienāk Klēra ar liepziedu uzlējumu.

KLĒRA. Jūsu liepziedu uzlējums ir gatavs.

KUNDZE. Ardievu, balles, dinejas, teātri. Tas viss tiks jums.

KLĒRA (sausi). Kundzei pašai jāpatur savas kleitas.

KUNDZE (nodreb). Ko?

KLĒRA (mierīgi). Kundzei jāpasūta vēl skaistākas kleitas.

KUNDZE. Vai gan es tagad varu atļauties apmeklēt drēbniekus? Es tikko skaidroju tavai māsai. Kungs ir cietumā. Tagad man būs vajadzīga melna kleita, lai apciemotu viņu cietumā. -Bet:..

KLĒRA. Kundze būs vēl elegantāka. Pat bēdas kalpos tam par ieganstu.

KUNDZE. Jā? Tev ir pilnīga taisnība. Es ģērbšos par godu Kungam. Varbūt man vajadzētu izdomāt sēni tērpu par godu Kunga izsūtīšanai? Es to valkātu vēl svinīgāk, nekā būtu valkājusi sēru drānas pēc viņa nāves. Man būs jauni, vēl skaistāki tērpi. Bet jūs man palīdzēsiet tādējādi, ka paņemsiet manas vecās kleitas. Ja es jums tās atdošu, iespējams, ka tas līdzēs man izlūgties Dieva žēlastību Kungam, kas zina...

KLĒRA. Bet, Kundze...

SOLANŽA. Jūsu dzēriens ir gatavs, Kundze.

KUNDZE. Noliec tur. Es to izdzeršu mazliet vēlāk. Jūs valkāsiet manas kleitās. Es tās visas atdodu jums.

KLĒRA. Mēs nekad nespēsim līdzināties Kundzei. Ja vien Kundze zinātu, cik uzmanīgi mēs izturamies pret Kundzes tērpiem! Kundzes skapis mums ir gluži kā Jaunavas Marijas kapela. Kad mēs to atveram...

SOLANŽA (sausi). Jūsu dzēriens atdzisīs.

27

KLĒRA. Tikai svētku dienās mēs atveram abas durvis. Mēs tik tikko uzdrošināmies palūkoties uz tērpiem. Mums-rravniesību uz to. Kundzes skapis mums ir svētvieta. Viņas garderobe!

SOLANŽA. Jūs nogurdināt kundzi ar savu pļāpāšanu.

KUNDZE. Viss ir beidzies. (Viņa glāsta sarkanu samta tērpu.) Mans "Valdzinājums". Vislabākais. Nabadziņš. Lanvēns to radīja īpaši man. Lūk! Es jums to atdodu. Es dāvinu to tev;Klēra ģdsrMz±ki tu-KlēmL u&4ui pina pārskatīHē^prt^T

^-KLERA. Ak! Vai Kundze patiesi grib to atdot man?

KUNDZE (maigi smaidot). Bez šaubām. Es taču teicu.

-SOLANŽAr Kundze ir pārāk laba. (Klerai.) Pasakiet Kundzei paldies. Jūs jau tik sen šo tērpu apbrinojāt.

<s ^KLĒRATEs neuzdrošināšos to uzvilkt. Tas ir tik brīnišķīgs.

KUNDZE. Tu varēsi to pāršūt. SNte^ēnarvarpīeģnē^^ ,^axēs„valki^ziem^ Un

lai iedodu tev,-Softhžar?" Es tev atdošu... Ā, manas lapsādas. (Ņem kažoku un noliek to uz skatuves vidū novietota krēsla.)

s JKLERA. Ak, jusu izejamais apmetnis!

KUNDZE. Kā tā - izejamais? i1 /i - : •

SOLANŽA. Klēra grib teikt, ka jūs to valkājat tikai svētkos.

KUNDZE. Nekā tamlīdzīga. Vispār jau jums ļoti veicas, jums kleitas tiek iedotas. Bet man tās jāpērk. Nu nekas, es pasūtīšu visdārgākos tērpus, lai sērotu pēc Kunga, kā pieklājas.

S. KLHRA. Kundze ir tik skaista!

KUNDZE..,Nē* nav vērts pateikties. Man ir patīkami padarīt apkārtējos cilvēkus laimīgus.«Es domāju tikai par to, kā izdarīt kaut ko labu. Kurš

28

gan ir tik naidīgi noskaņots pret mani, ka nolēmis mani tik šausmīgi sodīt! Par ko? Es domāju, ka esmu drošībā, ka mani no nelaimes sargā jūsu un Kunga pieķeršanās. Tomēr šis draudzīgais atbalsts nav drošs patvērums izmisuma brīdī. Es esmu izmisusi! Vēstules! Vēstules, par kurām zinu tikai es vienīgā. Solanža?

SOLANŽA (palokās pret māsu). Jā, Kundze.

KUNDZE (to pamana). Ko? Tu klanies Klēras priekšā? Cik dīvaini! Es biju domājusi, ka jūs nemēdzat dzīt jokus.

KLĒRA. Jūsu uzlējums, Kundze.

KUNDZE. Solanža, es gribēju tev pajautāt... Kurš vēl varēja paņemt sekretēra atslēgas? Es gribu zināt tavas domas. Kurš varēja nosūtīt šīs vēstules? Bez šaubām, jūs to nespējat iztēloties. Jūs esat tādas pašas kā es. Jūs esat pārsteigtas. Gan jau viss noskaidrosies, manas meitenītes. Kungs atminēs noslēpumu. Es pieprasīšu rokraksta ekspertīzi, kas noteiks šīs provokācijas autoru. Klausule? Kas un kāpēc ir noņēmis klausuli? Vai kāds zvanīja?

Pauze.

KLĒRA. Tā biju es... Kad Kungs...

KUNDZE. Kungs? Kāds kungs?

Klēra apklust.

Runājiet! .

SOLANŽA. Kad zvanīja Kungs.

KUNDZE. Ko tu runā? No cietuma? Kungs zvanīja no cietuma?

KLĒRA. Mēs gribējām sagatavot Kundzei pārsteigumu.

SOLANŽA. Kungs uz laiku ir brīvībā.

KLĒRA. Viņš gaida Kundzi "Bilboketā". / V g ^ .

SOLANŽA. Ak, ja vien Kundze zinātu!

KLĒRA. Kundze mums nekad nepiedos.

K j • KUNDZE (pieceļas). Un jus klusējat! Mašīnu! Selariža, atri, atri, mašīnu. Ātrāk taču. Skrien. (Pastumj Solanžu uz durvju pusi.) Manas kažokādas! Ātrāk! Jūs esat jukušas. Vai arī es jūku prātā. (Uzvelk kažoku.-¥ēršas~pie-.

~~~Ktšrm ) Cikos viņš zvanīja?

"KLĒRA (izbiedeti). Piecas minūtes pirms jusu ierašanas.

KUNDZE. Jums vajadzēja man pateikt. Urušisr^tdzisušais uztējnms. Nēr ccssjuinu-nesagaidīšu. Kur ir Solanža^- Un ko viņš teica?

~~~ KLĒRA. Es jums nupat visu pateicu. Viņš bija ļoti mierīgs.

KUNDZE. Ak! Viņš vienmēr ir mierīgs. Viņš nenodrebētu, pat izdzirdējis nāves spriedumu. Tā ir personība. Un vēl?

-KLĒRA. Neko. Teica, ka tiesnesis viņu atbrīvojis.

KUNDZE. Vai tad tagad drīkst iziet no Tiesu pils? Tiesneši taču tik vēlu vairs nestrādā.

S -

« L Ē R A . Dažreiz vēl vēlāk.

KUNDZE. Vēl vēlāk? Kā tad tu to zini?

-ļ^LĒRAr-. Es zinu. Es lasu kriminālhroniku.

KUNDZE (izbrīnīti). Jā? Tas ir interesanti. Tu esi dīvaina meitene, Klša-^ (Skatās pulkstenī). Viņa gan būtu varējusi pasteigties.

Ilga pauze.

-NeaizmirstLsašūt-kažoka-oderi. S - , . '

• KLKRA. Rīt aiznesīšu To uz'darbnicu. • • 7 , ' -

30

Ilga pauze.

KUNDZE. Kur ii" rēķini? Šīsdienas izdevumi? Man ir laiks. Paradi man tos.

S --KLERArPar tiem atbild Suhmža. v^ •

KUNDZE. Jā, pareizi. Man galvā valda pilnīgs juceklis. Es tos izskatīšu rit. (Skatās uz Klēru.) Panāc man tuvāk. Parādies! Tu taču esi uzkrāsojusies. (Smejas.) Klfra, tātad tu krāsojies?

-KEERA (loti samulsusi). Kundze...

KUNDZE. Nemelo! Kaut gan tev taisnība. Ir jādzīvo, meitenīt, jādzīvo. Un kam par godu? Atzīsties.

-KLĒRA. Es tikai nedaudz nopūderējos.

KUNDZE. Tas nav pūderis, tas ir grims, sārtinātājs "Rozes pelni", kuru es vairs sen nelietoju. Tev taisnība. Tu vēl esi jauna, tev jāgreznojas, manu meitenīt. Sakārtojies. (Iesprauž viņai matos ziedu. Skatās pulkstenī.) Kur viņa palikusi? Jau pusnakts, bet viņas nav un nav.

's -KLĒRA. Šajā laikā ir maz taksometru. Viņa droši vien ir aizskrējusi uz stāvvietu.

KUNDZE. Tu tā domā? Man ir zudusi laika izjūta. No laimes es vai jūku prātā. Padomā tikai, tādā laikā Kungs piezvanīja un pateica, ka viņš ir brīvībā!

5 -

^KLERA. Kundzei vajadzētu apsēsties. Es uzsildīšu jusu uzlējumu. (Grib iziet.)

KUNDZE. Es negribu dzert. Šonakt mēs dzersim tikai šampanieti. Mēs nebūsim mājās.

5 -

JKLERA-. Mazliet liepziedu uzlējuma...

KUNDZE (smejas). Es ari tāpat esmu pārāk satraukta.

31

_KLĒRA". Tieši tā.

KUNDZE. Negaidiet mūs. Varat iet gulēt (Piepeši ievēro modinātājpulksteni.) Kas tad tas... modinātājpulkstenis? Kāpēc tas ir te? No kurienes tas te uzradies?

i -SKLERA (samulsusi). Modinātājs. Tas ir virtuves pulkstenis.

KUNDZE. Nekad neesmu to redzējusi.

-KJLEEA (paņem modinātāju). Tas atradas uz plaukta. Tas vienmer tur atrodas.

KUNDZE (smaida). Tas ir tiesa, es slikti pazīstu virtuvi. Jūs tur jūtaties kā mājās. Tā ir jūsu valstība. Tur jūs esat karalienes. Bet kāpēc jūs atnesāt to šurp?

" EOU&rRA. 5eianža^4aja skatas, kamēr kārto maju. Viņa nepaļaujas uz sienas pulksteni.

KUNDZE (smaida). Viņa ir precizitātes iemiesojums. Man ir visuzticīgākās kalpones.

S=> -jCLERA. Mēs dievinām Kundzi.

KUNDZE (dodas uz izeju). Pareizi vien ir. Ko tikai es neesmu darījusi jūsu labā. (Iziet.)

KLĒRA (vienatne; rūgti). Kundze ģērba mus ka princeses, Kundze rūpējās par Klēru vai Solanžu, visu laiku mūs abas jaucot. Kundze bija laba pret mums. Kundze atļāva mums abām ar māsu dzīvot kopā. Dāvināja mums sīkumus, kas pašai nebija vajadzīgi. Viņa pat pacieš to, ka mēs kopā ar viņu svētdienās dodamies uz mesu un skaitām lūgšanas viņai līdzās.

KUNDZE (no otras istabas). Tu dzirdi? Tu dzirdi?

JKLĒRA. Viņa pieņem svēto ūdeni no mušu rokam, bet dažkait ar pirkstu galiņiem pasniedz to mums.

KUNDZE. Taksometrs! Viņa brauc. Ko? Ko tu saki?

HKEERTttfe?/ skali). Uzskaitu Kundzes labas Ipasības.

KUNDZE (atgriežas istabā, smaida). Kāds gods! Kāds gods... un kāda nolaidība. (Pārslidina roku pāri mēbelēm.) Jūs liekat te rozes, bet neslaukāt putekļus.

<KEERA. Kundze nav ap mierinātā ar musu darbu.

KUNDZE. Es esmu laimīga, Klēra. Un es aizeju. S -

HKEERA:. Iedzeriet liepziedu uzlējumu,^-a«t-afī4as-ir-at4zisis.

KUNDZE (smiedamās pieliecas viņai klāt). Tu gribi mani nobeigt ar savu V liepziedu uzlējumu, saviem ziediem un padomiem. Šovakar...

S -

HSbERA (žēlabaini). Kaut drusciņ...

KUNDZE. Šovakar es dzeršu tikai šampanieti. Dodas uz to pusi, kur, novietots uz paplātes, atrodas liepziedu uzlējums. Klēra lēnām

tuvojas paplātei.

Uzlējums! Svētku servīzes tasītē! Kam par godu? ^ -

JKEERA. Kundze...

KUNDZE. Aizvāciet šos ziedus. Nesiet tos uz savu istabu. Atpūtieties. J3 • _

(Pagriežas, M ietu prom.) Kungs ir brīvs, Kfera! Kungs ir brivība, un es eju pie vina!

"=KLERA, Kundze...

KUNDZE. Kundze pazūd! Iznesiet ārā ziedus. (Aiz viņas aizcērtas durvis.)

"KEERA (viena pati). Ak, cik Kundze ir laba! Kundze ir skaista! Kundze ir maiga! Un mēs, pateicīgās,;katru vakaru savos bēniņos aizlūdzam par

33

viņu, kā JCundzfi-iiek. Mēs nekad nepaceļam balsi un pat neiedrošināmies uzrunāt viena otru uz tu viņas klātbūtnē. Tā Kundze mūs nonāvē ar savu maigumu! Ar savu labsirdību viņa mūs indē. Tāpēc ka viņa ir laba! Kundze ir skaista! Kundze ir maiga! Katru svētdienu viņa mums ļauj mazgāties savā vannā. Dažkārt viņa mums dod stiklenes, apkrauj mūs ar novītušiem ziediem. Kundze gatavo mums dzērienu. Kundze mums stāsta par Kungu, izraisot mūsos skaudību. Tāpēc ka Kundze ir laba! Kundze ir skaista! Kundze ir maiga!

^SOLANŽA^Viņa neizdzēra? Nu, protams, to jau varēja gaidīt. Tu krietni pastrādāji.

KLĒRA. Nez ko tu darītu mana vieta?

-SOfcANŽA. Vari==€HŠetie&--par=maiļi. Kundze ir aizspurgusi. Kundze izslīd mums no pirkstiem, JKlēral Kā tu varēji ļaut viņai aiziet? Viņa satiksies ar Kungu un visu sapratīs. Mēs esam pazudušas.

-KfcERA. Nebaries. Es iebēru luminalu uzlējuma, bet viņa nedzera. Vai tad es esmu vainīga...

. \ SOLANŽA. g a r a s t i !

KLĒRA. ...ka tu\ degi nepacietībā, lai pavēstītu viņai par Kunga atbrīvošanu. \

V \

SOLANŽA. Tu pirmā\iesāki...

KLĒRA. Toties tu pabeiazi. K - V

SOLANŽA. Es^rzdarņiLjdl^^o^speļih—Es^rrbeļTr^a^mMitresr: Afcr c=4ļeuzvel-jvifHrttrTrran-. Es izdariju visu, lai izdotos. Lai dotu tev laiku, es

lēnām kāpu lejā pa kāpnēm, gāju pa vistukšākajām ielām, palaidu garām neskaitāmus taksometrus. Es vairs nespēju no tiem izvairīties. Man šķiet, ka es neapzināti apturēju vienu no tiem. Bet, kamēr es vilku garumā laiku, tu visu izjauci. Tu palaidi Kundzi vaļā. Mums atliek tikai bēgt. Vācam kopā mantas un bēgam.

^KLĒICA. Neviena viltība nenostradaia. Mes esam nolādētās.'

34

S 0 L A N Z A . Nolādētā! Tu atkal sac runāt muļķības. S .

"HKLĒRAtTu zini, par ko es runāju. Tu labi zini, ka mūs nodod lietas.

"SOfcANZA. Tu domā, ka lietām ir kāda dala gar mums? ' ? O HKLERA. Tas tikai ar to vien nodarbojas. Tas mus nodod. Droši vien mes

esam ļoti vainīgas, ja tās to dara ar tādu niknumu. Es redzēju, kā tās Kundzei gandrīz visu atklāja. Pēc starpgadījuma ar telefonu mūsu lūpas pašas mūs nodeva. Tu neredzēji, kā Kundze izdarīja atklājumu pēc atklājuma, bet es vēroju, kā viņa pārliecinoši tuvojas atrisinājumam. Viņa neko neuzminēja, kaut gan bija tam loti tuvu.

SOLANŽA. Un tu viņu palaidi. 5 k l

KLĒRA. Es redzeju, Solanžā", ka Kundze ieraudzīja virtuves pulksteni, kuru mēs bijām aizmirsušas nolikt vietā, uz tualetes galdiņa izbārstīto pūderi, slikti notīrīto grimu no-ļnanas-sejas, kā viņa izzināja, ka mēs lasām kriminālhroniku. Atklājums pēc atklājuma, un man vienai pašai nācās to pārdzīvot un redzēt, kā mēs tiekam pazudinātas!

SOLANŽA. Jabeg prom! Paņemsim mantas. Atrak, atrak,-Klēra: Bēgsim ar vilcienu... ar kuģi.

KLĒRA. Kuip mes brauksim? Pie ka? Es pat nespeju pastiept koferi!

& . ^SOLANZATBrauksim. Brauksim prom, vienalga, kurp. Vienalga, ar ko.

Kurp brauksim? No ka mes pārtiksim? Mes esam nabagas. -SOLAŅZA (skatas apkart).-Klēra, paņemsim kaut ko... paņemsim...

s "'KLĒRA. Naudu? Es to nepieļaušu. Mēs neesam zagles. Policija mūs ātri vien atradīs. Naudu mūs nodos. Kopš tā brīža, kad redzēju, ka lietas mūs atmasko viena pēc otras, es no tām baidos, Solanža. Vismazākā neuzmanība var mūs pazudināt.

^SOLANŽAd Pie velna! Lai viss iet pie velna! Jaatrod kads bēgšanas veids.

35

. s . ^KfcĒRA. Mēs esam zaudējušas. Par vēlu.

SOLANŽA. Nedomā, ka mēs tā ari sēdēsim vienas bailes un gaidīsim. Rit viņi atgriezīsies. Viņi uzzinās, kas uzrakstīja vēstules. Viņi uzzinās visu. Visu! Tu neredzēji, kā viņa staroja! Mūsu kauns viņu iepriecinās. Mūsu kauns kļūs par viņas triumfu! Viņas kleita ir mūsu kauna krāsā! Viņas kažokādas... Ak! Vina tomēr paņēma savu kažoku!

KLERAfEs esmu nogurusi!

-SOLANZA. Nav īstais laiks gausties. Jusu maiga daba paradas visnepiemērotākajā brīdī.

5-KLĒRA. Es esmu parak nogurusi.

SOLANŽAr. Ir pilnīgi acīmredzams,, ka. kalpones ir vainīgas, bet Kundze nevainīga. Tik_ vienkārši:ir. -būt. nevainīgai. Kundze!... Ja es būtu uzņēmusies jūsu nāvessoda izpildi, zvēru,, ka e_sjo. būtu, novedusi līdz galam!

5 : K ' JOJĒRA. Bet, Sofenžā...

SOLANZA. Līdz galam! Sis s a indē ta i s uzlējums, es jus butu piespiedusi to izdzert ar varu, ja jūs uzdrošinātos atteikties to dzert! Ja vien jūs man mēģinātu atteikties nomirt! Es biju gatava izlūgties jums to, stāvot uz ceļiem, skūpstot jūsu kājas!

S -^KLERA. Nebija tik vienkārši izdarīt visu līdz galam.

SOLANŽA. Jūs tā domājat? Es padarīšu jusu dzīvi par elli. Un es jūs piespiedīšu izlūgties no manis šo indi, kuru, iespējams, es jums nemaz neiedošu. Katrā ziņā jūsu dzīve kļūs nepanesama.

KLĒRA. Klēra vai Solanža, jūs mani kaitināt, nez kāpēc es jūs abas jaucu, Klēra vai Solanža, jūs mani kaitināt un padarāt vai traku. Tieši jūs_ es.apsūdzu visās mūsu nelaimēs.

. ;St>LANŽA. Iedrošinieties tojitkārtot.- --

36

KLĒRA Si-3u s ^ ^ d ^ t i ^ š ^ ^ i & i g ^ ^ ^ d ' z ^ ^ ^ ā r .

SOLANŽA. 4 r i cjūs ces^-pied^rfisi'ēs.

noziegumā. v - o

KLĒRA./T^āvgaf^jurha-mēs to izdomāsim, tāpēc ka...' (Bez'elpas, runā ajĶaizslietņā.) Jūs gribat mani apvainot! Nekautrējieties! Spļaujiet man "sejāī^Aplejiet mani ar gubļiem un netirumiefn!'

SOLANŽA. Jūs esat skaista.

KLĒRA. Iztiksim bez formālās ievaddaļas. Jūs jau sen esat. padarījušas bezjēdzīgus melus un šaubas, kasrada pārvērtību! Ātrāk! Ātrāk!..—Es..

_vairs_nespēju izturēt kaunu un pazemojumus._Iji_visL.mūs_dz.ird,Jai. ..^smaida,.rausta plecus. domādamL ka mēs esam ārprātīgas vai skaudīgas.

Esjricu. Es trīcu labpatikā, Klēra, es tūlīt sākšu kliegt no prieka!

V

SOLANŽA. Jūs esat skaista!

KLĒRA. Sāc mani apvainot!

SOLANŽA. Jūs esat skaista!

KLĒRA. Iztiksim bez priekšspēles. Apvainojumus. V

SOLANŽA. Jūs mani apžilbināt. Es neuzdrošinos.

KLĒRA. Es teicu, apvainojumus. Vai varbūr.jmrdurnājāh~-ka-, ietērpjot -vmāņi • vēlreiz šajā' kleitā!, -jūs'. piespiedīsičT'fuz^ - -inanain-;ikaisTuniaHg Izgāziet pār mani savu naidu! Apvainojumus! Spļāvienus!

SOLANŽA. Palīdziet man.

KLĒRA. Es neieredzu apkalpotājus. Neieredzu šo pretīgo un nicināmo sugu. Kalpi nepieder cilvēku dzimumam. Viņi ir.._. Viņi ir smirdoņa,

^kas iesūcas mūsu guļamistabās, gaiteņos, mūsos pašos, kas iekļūst elpvados un pārvērš mūs,trūdos. Man metas nelabi nojums.

37

Solanža grib pieiet pie loga.

Paliec tepat.

SOLANŽA. Es kāpšu augšā. Es iešu...

KLĒRA. Es zinu, ka_viņi ir nepieciešami tāpat kā kaprači un atkritumu savācēji, tāpat kā policisti. Bet tas netraucē šim pūlim būt netīram.

SOLANŽA. Turpiniet. Turpiniet.

KLĒRA. Jūsu šausminošie viepļi, jūsu dzīslainie elkoņi, jūsu vecmodīgās drēbes, jūsu ķermeņi, kas derīgi tikai mūsu veco drēbju novalkāšanai. Jūs esat mūsu greizie spoguļi, mūsu notekūdeņi, mūsu kauns. ~

v

SOLANŽA. Turpiniet, turpiniet.

KLĒRA. Mani spēki ir galā, tāpēc pasteidzies, es ievi lūdzu-. Jūs... jūs... Ak Kungs, es_esmu iztukšota^jnan trūkst vārdu. Es esmu izsmēlusi visus apvainojumus. Klēra, jūs mani iztukšojat.

SOLANŽA. Atļaujiet man iziet. - Mēs runāsim cilvēku klātbūtnē. Lai viņi nostājas pie logiem, lai mus redz un dzird.

Viņa atver logu, taču Klēra Velk viņu atpakaļ.

KLĒRA. Cilvēki no pretējas mājas var mūs ieraudzīt.

SOLANŽA (vina jau ir uz balkona). Es tā ceru. Cik labi. Vējš mani

KLĒRĀ. Solanža! Solanža LPaliec kopa ar mani, riaC šurp! is .> s * > ~ ~ / A v- v' •••• A

KLĒRA. Solanža

SOLANŽA. Es esmu' gatava/ Kundzei" b y \ putnu dziesmas, mīļākie,

i

SOLANŽA. Klusē! Viņas piena vedējs, rītausmas vēstnesis, maigi skanošais zvans, viņas bālais un daiļais mīļākais, ar to ir cauri. Sākas balle, visiem jānostājas savās vietās.

KLĒRA. Ko tu dari?

SOLANŽA (svinīgi). Es pielieku tam punktu. Uz ceļiem!

KLĒRA. Solanža...

SOLANŽA. Uz ceļiem! Tagad es zinu savu sūtību!

KLĒRA. Jūs gribat mani nobeigt.

SOLANŽA (iet viņai virsū). Es tā ceru. Mans izmisums dara mani nevaldāmu. Es esmu spējīga uz visu. Ak! Mēs bijām nolādētas!

KLĒRA. Apklusti.

SOLANŽA. ļTagad jums nav jāizdara noziegums.

\ KLĒRA. Solļnža...

SOLANŽA. Nekustieties! Lai Kundze mani uzklausa. Jūs viņai ļāvāt aizbēgt. Jūs! \ Ak, cik žēl, ka nevaru izteikt viņai visu savu naidu! Ka nevaru pastāsti viņai par visām mūsu izdarībām. Bet tu esi tik bailīga un stulba, ka ļāvi 1 viņai aizmukt. Tagad viņa dzer šampanieti! Nekusties! Nekusties! Šeit ir paslēpusies nāve, tā seko mums.

KLĒRA. Es iešu prom.

SOLANŽA. Nekustieties. Varbūt kopā ar jums, Kundze, es atradīšu vienkāršu līdzekli un iegūšu vīrišķību, lai atbrīvotu savu māsu un nolemtu sevi nāvei.

KLĒRA. Ko tu gribi darīt? Ar ko tas viss beigsies?

V

SOLANŽA. Klēra, es tevi lūdzu, atbildi man.

39

K L Ē R A . Diezgan, es vairs nespeju, liec mani miera.

S O L A N Ž A . Es turpināšu viena pati, mana dārgā. Nekustieties. Jums— ^j^ilciMi^kO Klēra i

K L Ē R A . -S&laņjja! S o l a n ž a L M g ā f -

V

S O L A N Ž A . Klaigājiet, ja vēlaties. Jūs varat pat izdvest pēdējo kliedzienu, Kundze! (Viņa pagrūž stūrī tupošo Klēru.) Beidzot! Kundze ir mirusi! Viņa guļ izstiepusies uz linoleja... nožņaugta ar virtuves cimdiem. Kundze drīkst apsēsties! Kundze drīkst mani saukt par "Solanžas jaunkundzi". Tieši tā. Rēķinoties ar to, ko es esmu izdarījusi. Kundze un kungs mani sauks par jaunkundzi vai Solanžu Lemersjē... Kundzei labāk vajadzētu novilkt šo melno tērpu. Citādāk tas ir smieklīgi. (Atdarina Kundzes balsi.) Lūk, es esmu spiesta valkāt sēras savas kalpones dēļ. Pie kapsētas vārtiem man pa priekšu gāja visi mūsu kvartāla kalpi, un es gandrīz vai iejuku viņu barā. Nelaiķe savu farsu ir nospēlējusi līdz galam! Ak, Kundze! Mēs abas esam līdzīgas, un es eju ar augstu paceltu galvu... (Smejas.) Nē, inspektora kungs, nē... Jūs neko neuzzināsiet par manu darbu. Par mūsu kopīgo darbu. Neko par mūsu līdzdalību šajā slepkavībā... Kleitas? Ak, Kundze var tās paturēt. Mums ar māsu bija pašām savas kleitas. Tās, kuras mēs slepeni uzvilkām naktīs. Tagad man ir pašai sava kleita, un mēs esam vienlīdzīgas. Man mugurā ir sarkanais noziedznieces ietērps. Vai es sasmīdināju Kungu? Liku viņam pasmaidīt? Viņam šķiet, ka es esmu jukusi. Es domāju, ka kalponēm jābūt apveltītām ar pietiekamu takta izjūtu, lai neatļautos žestus, uz kuriem ir tiesības tikai Kundzei! Vai nav tiesa, ka viņš man piedod? Viņš ir pats laipnības iemiesojums. Viņš grib mēroties ar mani augstsirdībā. Es tomēr esmu uzveikusi neuzveicamo... Kundze piepeši pamana manu vientulību. Beidzot! Tagad es esmu palikusi viena, es jūs biedēju. Es varētu runāt ar jums nežēlīgi, bet es būšu labsirdīga... Kundze atjēgsies no bailēm, turklāt ļoti ātri. Starp saviem ziediem, smaržām un tērpiem. Šī baltā kleita, kuru jūs vilkāt uz operas balli. Šī baltā kleita, kuru es nekad neļāvu viņai uzvilkt. Starp jūsu dārgakmeņiem un jūsu mīļākajiem. Toties man ir tikai māsa. Jā, es uzdrošinos par to runāt. Uzdrošinos, Kundze. Es visu varu atļauties. Kurš, kurš piespiedīs mani apklust? Kurš man iedrošināsies teikt: "manu meitenīt"? Es darīju visu, kas tā dēļ ir jādara. Es uzsmaidīju Kundzei. Es pieliecos, l'ai saklātu • gultu, pieliecos, lai mazgātu grīdas, tīrītu

40

dārzeņus, noklausītos, skatītos pa atslēgas caurumu. Bet tagad es esmi nostājusies taisni un stingri. Es esmu žņaudzēja. Solanžas jaunkundze, ti pati, kas nožņaudza savu māsu! Apklust? Kuiidže4ļaiJt-&mallfa7ļTatiesi

JS4afi--žēlKundzes^^ irmzajāmjau^^ Jā, es esmu melnā avs, man i: savi tiesneši. Es piederu policijai. Klēra? Viņa ļoti, ļoti mīlēja Kundzi!. Nē, inspektora kungs, es neko nepaskaidrošu viņu klātbūtnē. Tas attiecas tikai uz mums... Šī nakts pieder mums, mana maziņā! (Aizdedzini cigareti un nemākulīgi ievelk dūmu. Aizrijas un sāk klepot.) Ne jūs, ne arī kāds cits neuzzinās neko vairāk par to, ka šoreiz Solanža ir padarījus savu darbu līdz galam. Redziet, viņa ir ģērbusies sarkanā. Tūlīt viņ; iznāks. (Dodas uz loga pusi, atver to un iziet uz balkona. Savu tirād viņa runā ar muguru pret skatītājiem, ar seju naktī. Aizkarus šūpc viegla vēja pūsma.) Iznāks, nokāps lejā pa galvenajām kāpnēm policisti pavadībā. Iznāciet ārā uz balkoniem, skatieties, kā viņa iet starp meln; tērptiem grēciniekiem. Rokās viņa tur smagu lāpu. Bende iet viņai p; pēdām. Viņš čukst tai ausī atzīšanos mīlestībā. Bende pavada mani Klēra! Bende! (Smejas.) Viņai pa pēdām seko visa kvartāla kalponi kortežs, visi kalpi, kuri pavadīja Klēru pēdējā gaitā. (Skatās laukā u. ielu.) Nes vainagus ziedus, karogus, zvana baznīcas zvanus. Cii svinīgas bēres. Brīnišķīgas, vai nav tiesa? Pa priekšu iet viesmīļi frakā bez zīda atlokiem. Nes vainagus. Pēc tam nāk izbraukuma sulaiņi īsā biksēs un baltās zeķēs. Nes vainagus. Tad nāk kambarsulaiņi Ui istabenes, kas tērpušās mūsu krāsās. Nāk vārtsardzes un visbeidzc debesu sūtņi. Bet es eju pašā priekšgalā. Mani ieaijā bende. Pūlis man sveic. Es esmu bāla un drīz miršu! (Atgriezās istabā.) Cik daudz ziedu Viņai bija sarīkotas brīnišķīgas bēres, vai ne? Ak, mana nabaga mazulīte Klēra! (Raudādama iekrīt krēslā. Pieceļas.) Tam nav nozīmes, Kundze es pakļaujos policijai. Tikai tā mani saprot. Arī policisti pieder pit atstumto pasaules.

Atbalstījusies pret virtuves durvju stenderi, Klēra, kura ir redzama vienk skatītājiem, jau sen vēro māsu.

T a g a d ~ ^ m ē s r _ S n l i i n ž a _ L ^ — ^ T a / v e n —noziedzniece. (Nogurusi.) Klēra, mums ir beigas.

KLĒRA (sēri, Kundzes balsī). Aizveriet logu un aizvelciet aizkarus. Tā

>• X- T

SOLANZA. Ir vēls. Visi jau guļ. Metīsim mieru. - .

41

KLĒRA (ar žestu aicina viņu apklust). Klēra, pasniedziet man uzlējumu.

SOLANŽA. Bet...

KLĒRA. Es teicu, manu uzlējumu.

SOLANŽA. Mēs esam līdz nāvei nogurušas. Laiks mest mieru. (Apsēžas krēslā.)

KLĒRA. Un jūs, mīļā, cerat izgrozīties! Ļoti viegli ir slepeni vienoties ar vēju un izraudzīties par savu līdzzinātāju nakti.

SOLANŽA. Bet...

KLĒRA. Nestrīdieties. Ar pēdējām minūtēm es rīkošos pēc sava prāta. Solanža, tu saglabāsi mani sevī.

SOLANŽA. Nē! Nē! Tu esi zaudējusi prātu. Mēs bēgsim! Ātrāk, Klēra. Nepaliksim šeit. Dzīvoklis ir saindēts.

KLĒRA. Paliec.

SOLANŽA. Klēra, vai tu neredzi, cik es esmu vārga? Cik es esmu bāla?

KLĒRA. Tu baidies. Klausi mani. Mēs esam nonākušas līdz finiša taisnei, Solanža. Mēs iesim līdz galam. Tagad tev vienai pašai nāksies dzīvot mūsu abu vietā. Tev nāksies būt stiprai. Tur, katorgā, neviens neuzzinās, ka es tevi slepus pavadu. Un it īpaši tad, kad tu jau būsi notiesāta, neaizmirsti, ka tu nes mani sevī. Kā dārgakmeni. Mēs būsim skaistas* brīvas un jautras. Solanža, mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Atkārto, ko es teikšu.

SOLANŽA. Runā, tikai klusām.

KLĒRA (mehāniski). Kundzei jāizdzer liepziedu uzlējums.

SOLANŽA (izlēmīgi). Nē, es negribu.

42

K L Ē R A (saņem viņu aiz rokas). Atkārto, neliete. Kundze izdzers liepziedu uzlējumu.

S O L A N Ž A . Kundze izdzers liepziedu uzlējumu.

K L Ē R A . Viņai jāiemieg...

V

S O L A N Ž A . Viņai jāiemieg...

K L Ē R A . Es pasēdēšu pie viņas gultas.

S O L A N Ž A . Es pasēdēšu pie'viņas gultas.

K L Ē R A (apguļas Kundzes gultā). Atkārto. Nepārtrauc mani, vai dzirdi? Tu man paklausīsi?

Solanža pamāj.

Es atkārtoju. Manu liepziedu uzlējumu!

S O L A N Ž A (svārstās). Bet...

K L Ē R A . Es teicu, manu dzērienu.

S O L A N Ž A . Bet, Kundze...

K L Ē R A . Labi. Turpini.

S O L A N Ž A . Tas ir atdzisis, Kundze.

K L Ē R A . Es tomēr to izdzeršu. Dod šurp.

Solanža atnes paplāti.

Tu esi to ielējusi svētku servīzes tasītē... (Ņem tasīti un dzer.)

Solanža stāv nekustīgi ar seju pret skatītājiem, sakrustojusi rokas tā, it kā tās būtu ieslēgtas rokudzelžos.

Priekškars. * •.,